RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1889. gads

126.

K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM
Viļņā 1889. gada sākumā, ne vēlāk par marta vidu

Sirdsmīļie radiņi!

Cilvēks domā, un dievs dara; un - tā cilvēku dzīve ir raiba kā dzenis, un tas mundieriņš ir ar raibs kā dzenis, bet es neesmu pilnīgi tik raibs kā šis smalkais putns -dzenis. Man gauži bailes bija ielaisties ar šenes drēbniekiem, tā ka viņiem tāda slava, ka varot pirkt gauži lēti, bet ar gauži dārgi, un tavariša man nau, kas būtu prātīgs pie tādām drēbju lietām. Bez tam žīdiem nāk lieldienas, un viņi šinī laikā gauži dārgi. Bet tas, kas mani apmierina visvairāk un skubina nedzīties pēc tādas liekas pasauls lepnības, kura dieva vārdā smird kā sūds (sk. Mozus l. 25, 13 un Lālam. s v.), tas ir tas, ka man jau tāda laime ir, ka es vienmēr varu iztikt bez mundieriņa, kad citiem sūri grūti jāpucē katru dien 25 ar 10 pusēm misiņa vai zelta pogas. Tā bija universitātē, tā ar šite. Otrai nodaļai jānesā nepremenno mundiers, pie mums ir paša načaļjstva nenēsā vicmundierus (ikdienas kancelejas svārkus), priekš tiesas sēdēm, zināms, viņiem ar ir mundiers (otrs). Tā ir ar mūsu nodaļas augstākiem priekšniekiem; mazāko priekšnieku mūsu nodaļā ir trīs, es ceturtais - par tiem visiem ir vieni svārki priekš tiesas sēdēm; kad man vajadzēs, es viņus ar dabošu. Sļjedovateļja vietu izpildot, ar mundiera nau nepremenno vajadzīgs, un, ja es ejmu par kazennaju aizstāvi, tad fraka der vēl labāk nekā mundiers. Tātad man tāda iznīcīga lepnība (tādi mundiera svārki gauži ātri nodilstot) nau vajadzīga; es ar pavisam negribu pie Jums nākt kā tā ķēniņiene no Zabas; un Jūs ar labi ziniet, ka visa ķēniņa Zālamana greznība nebija vērts vienas lilijas; un cik tad ir vērts paša tava lilija - par kapeiku var daudz tādu liliju sapirkt. Nedomājiet ar, ka tas greznums tā mundiera ir viens ārišķīgs greznums un parādās raibā politūrā, ak, nē, mani mīļie, politūra mēteļa mums nau pavisam savādāka nekā citiem cilvēkiem, vienīgais raibums ira tikai svārki un, ja grib, veste, bez tam vēl cepure, un cepuri es sev iegādāšu, lai tur vai plīst, vai lūst. Un beigu beigās, kur tad Jūs ar mani tā dižāsieties --- Jasmuižā, tas būtu tikdaudz, kā pērles mest cūku priekšā; Jūs mani sūtītu visapkārt braukt un izrādīties -- ak kungs, Jūs zināt, ka man tas apriebtos; un apkārt braukt ar pavisam nau kur -- pie Mola, mirovaja, Puidiņa un vai vēl kur??? Nē, es nopirkšu zaļa samta loku ar kokardi, cepuri un iziešu uz ielas kā Apsolons, un, kur saies divi trīs cilvēki, tur es būšu viņu starpā un rādīšos. Visu naudiņu es vedu Jums čīkstēdamu atpakaļ. Ja Jūs gribiet, ar ka paštātēties, es jums atvedīšu svešu mundieriņu; te ira viens godīgs latvietīts oficierīts, kas prasās uz lieldienām līdzi braukt. Ja Jūs tāda mundieriņa gribiet, tad, lūdzami, atrakstiet ātri par to atpakaļ, citād es viņu nezin vai jemšu. Es braukšu vai trešdien, vai ceturtdien ar to vilcienu, kas pie Jums pienāk pulksten 5 vai 6 pēc pusdienas. Rakstiet Jūs vēl, es ar domāju vēl rakstīt. Ardievu, mīļie radiņi.

127.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Viļņā 1889, gada. ( 14. ) un 5. ( 17.) augustā

                                                                                                                                    2. augusta d. 89. g. Viļņā

Sirdsmīļie radiņi!

Nu, paldies dievam, tikpat atkal sākam sarakstīties, un pirmais, par ko rakstīsim, lai ir dienišķa maizīte. Ja Jums tāda laska ir, tad sūtiet ar kādu sieriņu un varbūt kādu gaļasgājumu, kurš var ilgāk izturēt; sviestiņu tik neķēziet, veltīgi sūtīdami, man viņa vēl pilnīgi diezgan ir.
Šodien, 5. augustā, rakstu tāļāk un dievamžēl pa tām 3 dienām aizmirsu, ko gribēju teikt, un nu būs gribot negribot jānorauj pusceļā.. Jauns nekas vēl nau noticies, un daži pat melš, ka pasaulē nekas jauns nevarot notikties. Es pie Jums, domāt, būšu 25. augustā vakarā, bet jau drīz atkal būs jāraksta par to un tad tuvāk varēs noteikt, kad īsti iznāks braukšana.
Par to, kas tad nāks par lietām Baltijā, te neviens nekā nezin, un, kā Pičuks stāsta, tad Rīgā tāpat nekā nezinot. Diezin kas labs no tādas slepenības jau nevar iznākt. Kad būsim ar mīļo papiņu Jelgavā, tad jau gan visu dabūsim skaidrāk zināt. Pēc kāda mamiņas sieriņa jau sen tek sliekas, un, diezin - tēvs zin, vai citād šinī ziņu un notikumu tukšā laikā būtu tik ātri rakstījis, ja nebūtu tās sliekas tecējušas. Par mundieriņu lai mīļā mamiņa nemaz nebēdājas; tas mundieriņš, kuru man mamiņa atsūtīja vasarai, stāv man brīnum brangi, un es viņu taupu, ko uz mājām ciemā braukt.
Veseli, mīļie radiņi, līdz nākošai reizei.
                                                                                                Āmen.
Vai Jūs Kuzņecova lietā nemaksāsiet tiesas locekļu izbraukšanai rudenī uz Jasmuižu? Ko saka Rezevskis?