RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1890. gads

128.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Viļņā 1890. gada 1. (.13.) martā

                                                                                                                                                Viļņā 1. marta d. 1890.

Sirdsmīļie radiņi!

Ko kliedziet, ko brēciet, labais gals uz augšu? Reiz es Jums rakstīju, un ko es Jums būtu varējis vairāk rakstīt? Tādās kancelejās lietas tik ātri nedara. Rakstīju no šenes uz Dinaburgu un no Dinaburgas uz šeni, un katru reizi pa celu nedēļu vai vairāk. Pa tam laikam visi šejienieši bija izdzirduši par manu nodomu iet uz Dinaburgu un vienā balsī sāka mani atrunāt. Daži goda vīri advokāti pat brīnījās, ka es, godīgs cilvēks, varot iet pie Levberga, Dinaburgas miertiesas priekšsēdētāja. Vispār runāja, ka es no Dinaburgas nekur tāļāk, ārā netikšot; par miertiesnesi mani necelšot bez gadu piecu sešu dienesta Dinaburgā (nesen te, Viļņā, viens sledovateļs aizgāja par miertiesnesi). Atpakaļ uz apgabala tiesu tikt, saprotams, gauži grūta lieta; tad būtu atkal jāiesāk no paša gala. Par pašu Levbergu man tūliņ no paša iesākuma sāka stāstīt nelabas lietas, un, kad es apklaušinājos tuvāk, tad izdzirdu, ka visi tie nelabie stāsti esot taisnība. Viņš te, Viļņā, bijis par miertiesnesi, prasījies uz Vidzemi, bet tur viņu nelaiduši un ielikuši Dinaburgā; viņš esot gudrs cilvēks, zinot labi likumus, bet blēņu dēļ viņam vajadzējis kur nebūt aiziet projām. Pats šejienes priekšsēdētājs man gan nekā netika teicis, bet daži tiesas locekļi gan brīnījās, par ko es gribot iet projām, tepat būšot drīz sekretiera vieta brīva. Tas igaunis, kurš tagad ticis par sekretieri, jau dien 2 ar pus gadus, un pēc pus gada viņam gan dos sledovateļa vietu, kā tas te, Viļņā, ir parasts. Tātad es vēl šogad varētu tikt par sekretieri pie šenes tiesas ar 1200 rbļ. gadā, jo pēc tagadējā sekretiera es esmu vecākais no palīgiem; sledovateļa vietu tagad akurāt esot vairāku bijis, un mūsu tagadējais sekretiers domā jau rudenī vai vasarā tikt projām, tā viņam vismaz esot runājis viens tiesas loceklis. Bez tam man vēl rakstīja Jemeljanovs no Dinaburgas, ka es Levbergam pavisam neesot paticis un ka viņš tik goda pēc, par to ka es bijis universitātē, mani piejēmis; vispirms man neesot nekādas godprātības, jo es esot pie viņa, miertiesas priekšsēdētāja, bijis parastos svārkos, ne mundierā vai frakā, un, otrkārt, es rakstot gauži slikti. Atminos, kad es pie viņa biju, viņš man prasīja, vai tad es ar protot tik daudz krieviski, cik te vajagot (viņš pats vāciets); vispār viņš ar bija diezgan nelaipnis. Viņam te, Dinaburgā, jau bija gatavs kandidāts sekretiera vietai, tas pats, par kuru Rezevskis toreiz runāja, kad mēs ar papiņu pie viņa bijām. Man beidzamā laikā dikti bails palika no Dinaburgas, un es apņēmos palikt tepat Viļņā un gaidīt uz sekretiera vietu. Tātad, mīļie radiņi, no tās Dinaburgas dzīvošanas nekas nevar iznākt, negribas tiešām iet zemākā tiesā un vēl pie tāda cūkas. Ja es te atdzīvoju savus četrus piecus gadus (viens jau ir nost) par sekretieri un pēc par sledovateli, tad es varu Rīgā tūliņ tikt par zvērinātu advokātu, a, ja negribēsies gaidīt un ja būšu apklausījies, kā dzīvo Rīgas jaunie latviešu privātadvokāti, tad varēs jau viņos iestāties, ja būs kāds labums. No šenes, kā vispārīgi teic, vieglāk ar laiku būšot tikt ar uz Rīgu nekā no miertiesas Dinaburgā. Tātad nu, mīļie radiņi, kā ziniet, baraties, lamājaties, es jau nu tikpat pie tā Levberga neiešu. Tādēļ, lūdzami, sūtiet atkal kādus kukuļus uz Viļņu un gaidiet mani pašu uz drīzām lieldienām. Man te, Viļņā, tas kazaciņš piesolās, lai es ar viņu jemot vienu korteli, un es ar gandrīz ar mieru, jo viņš godīgs un mierīgs cilvēciņš. Es domāju te, Viļņā; ar tīri godīgi nodzīvot, un, ja varbūt sadomāsimies ar mūsu maziņo kopā samesties, tad jau ar būs diezgan lustīga dzīvošana. Naudiņas mums savas ar netrūks, jo es domāju viņu šur tur sadabūt, p. p., no tā sļedovateļa. Tad nu veseli ar, mīļie radiņi, uz redzēšanos lieldienās. Rakstiet Jūs ar, ko Jūs par visu šo domājiet un kā Jums ap dūšu, bet arī nepiemirstiet to pazudušo dēliņu, kas negrib iet uz Dinaburgas gaļas podiem, bet labāk paliek pie drabiņām Viļņā, - un atsūtiet kādu sieriņu, ar ko uzpravīt dūšu šinī gavēņa laikā. Es gavējos un savu miesu mērdēju, un gribu sākt skaitīt pātarus par visiem saviem grēkiem, bet uz Dinaburgu neeijmu un palieku Jūsu mūžīgais kalps utt., utt. Ar dievu, ļautiņi, līdz nākamai reizei.