RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1892. gads

140.

DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNEM
Rīgā 1892. gada 27. februārī (10. martā)

Mīļie radiņi!

Pilnvaras kopiju varat dot Bogdzevičam, viņa maksās 130 kap. vai 180 kap., bet viņam jau ar pietiek, kad Līziņa noraksta kopiju un paša apliecina viņas pareizību. Par noguldīto naudu labāk nopērciet procentu papīrus. Prēmiju biļetes nau vērts pirkt, jo viņas maksā: jaunās agrārb. 1890. g. - 215 rbļ. un 1864. I un II aizlienējuma - 235 rbļ., un par šiem pāri par 200 rbļ. dabū tikai 5 rbļ. par gadu, t.i., 2 1/2%. Labāk iegādāties papīrus, kuri maksā ap 100 rbļ. un tikpat dod .5%, piem,: zakladnie ļisti Viļenskovo un Harkovskogo zemeļnogo banka (5%), Vidzemes un Kurzemes agrār-[bankas] (Pfandbriefe), Rīgas hipotēku biedrības ķīlu grāmatas, Vidzemes un Kurzemes pilsētu hipotēku biedrības ķīlu grāmatas. Par pieminekli vēl galīgi nenorunājām. Var ņemt ļoti smuku marmora krustu, apmēram '7 pēdas augstu, - 80 līdz 90 rbļ., tikpat lielu melna zviedru granīta krustu - 80-85 rbļ.; šādi krusti jau stāv gatavi. Granīta ļoti skaists un stiprs, nebīstas sala. Tad vēl runājām ap tādu pat melna granīta obelisku. Viņš būs vienā pusē pulierēts, citās tik gludi nocirsts, 8 pēdas augsts, stalts un lielisks diezgan, maksās 200-250 rbļ., vešana vēl kādus 20 rbļ. Obeliska gatava nau, viņu var pasteigt līdz lieldienām vai tūliņ pēc lieldienām, jāiemaksā rokas nauda. Ja treliņus daboniet par 100 rbļ., uzstellēšana maksā 20 rbļ., tad viss kopā. iznāk uz 340-390 rbļ. Varbūt, ka var nospiest uz 300 rbļ., ja ņem ķēdes un stabiņus un ne treliņus. Rakstiet nu Jūs ar tūliņ atpakaļ, kā Jūs domājiet. -
Ar Miemu, Skrīveru māju, pirkšanu gan nekas neiznāks. Mājas visur ļoti dārgas, jo viņas tik labā vietā, ka visi Rīgas bagātie kungi viņas ar prieku pirks sev par vasarnīcām. Jau labi agrāk dzirdēju, ka uz viņām tīko adv. Kļaviņš un bagāts kupcis Balodis, kuram turpat blakus ir jau mājas, viņš Miemus grib piepirkt klāt un iztaisīt prāvu muiželi. Ar tādiem večiem gan nebūs iespējams konkurēt. 14, marta dienā es gan aiziešu uz solīšanu un arī iepriekš ieskatīšos, kādi parādi ir uz mājas, bet cerību uz viņām man gan nau nekādu. Mamiņai viņu dēļ šurpu braukt pavisam neder. Varbūt ka še gadās citas pērkamas mājas, kurās nevajaga tik daudz naudas.
Līdz tam vislabāk nopērciet par brīvo naudu papīrus, kurus katru acumirkli var pārdot, kaut arī varbūt kursu starpības dēļ būtu jāzaudē kāds desmitnieks.
Mazais Jums jau gan būs izrakstījis par citām lietām, tad nu dzīvojiet veseli un priecīgi iekš tā kunga.

141.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pelēčos 1802. gada 23. jūlijā (4. augustā)

                                                                                                                                        Pelēčos 23. jūlijā 1892. g.

Mīļo mazuli!

Tā kā es domāju Tevi vēl satikt, tad vēstules no ārzemēm nenosūtīju. Tagad Tu vari tās saņemt šeit, pavisam 3. Svarīgo esmu pasvītrojis. Ņem vērā to -- kaut arī liecība nederētu, no tā gan nekādā ziņā nebūtu jābaidās; eksāmens būs tik viegls, ka Jūs itin viegli varētu tam sagatavoties. Mazliet latīņu un angļu valodas tiešām nevar sagādāt nekādas galvas sāpes. Cik es nomanu no Jadvigas jaunkundzes vēstules, tad jau ar tiem 600 rbļ. nemaz nav nekādu raižu. Kolēģijas nauda, protams, ir 100-160 rbļ. gadā, bet visumā Jūs taču tikko varat patērēt vairāk nekā 400 rbļ. Arī Pēterburga man vairāk nemaksāja kā 400, atskaitot drēbes un pārtiku. Zālīte raksta no Jēnas, ka ar 400-5004 tiekot gluži labi cauri, no tā atskaita 160 markas dzīvoklim (2 istabas, mēbelētas: gulta, dīvāns, galdi, skapis utt.), 180 kolēģijai, 220 pusdienām, 200 brokastīm un vakariņām, 15 imatrikulācijai. Pasi dabū no vietējās policijas, tātad no iecirkņa uzrauga. Ja uzraugs domā, ka tas ies ilgi, tad no viņa jāpaņem apliecība, ka neliek šķēršļus izbraukšanai uz ārzemēm, un pēc tam jāgriežas pie gubernatora. Nodevas var tūliņ. samaksāt par 5 gadiem jeb vai tikai par dažiem mēnešiem, bet pārējo var nokārtot ārzemēs pie konsula. Tava pase jāsaņem Rīgā, to var izdarīt 3 dienās. Uz laukiem vislabāk tūliņ griezties pie iestādēm. Domāju, ka tas būtu viss. Viss pārējais ir atkarīgs no Jums. Vajadzīga vienīgi Jūsu patiesā un ciešā griba, bet dieva dēļ neizsamist, turēt drošu cerību bailēs, bažās un vieglās sāpēs. Tas viss jau ir gluži jauki, poētiski. ļoti līdzīgi mokpilnai dzīvei un varoņdarbam, - ja tas tā nav, tad tas nav patiesi vesela, darba spējīga cilvēka cienīgi. Cik es Jūs abas pazīstu, tad zinu, ka Jūs varat realizēt un arī realizēsiet savu skaisto un derīgo nodomu. Nekādā ziņā nav svarīgi, vai tas tūliņ izdosies. Jūs tikpat labi varat iestāties aprīlī. Ja esat to stingri nolēmušas, tad Jūs nevar atbaidīt pirmā neizdošanās, vispār nekas. Jūs to realizēsiet, jo Jūs taču neesat pirmās. Bet, ja jau pirmā neveiksme rada Jūsos zināmu kautrību, tad Jūs nekad neesat patiesi gribējušas. Tādā gadījumā tas bijis tikai untums, un ir labi, ka no tā nekas neiznāca. Atkārtoju vēlreiz, ka tas nav uzskatāms par varoņdarbu, bet gan par ļoti derīgu, mazliet riskantu, bet ienesīgu veikalu. Varbūt šis spriedums Tev liekas pārāk vēss un mietpilsonisks, bet es domāju, ka Jums visvairāk vajadzīgs tieši vēsums un lietišķība. Tā kā esmu šai pasākumā trešā persona, kas tur nepiedalās, tad Tu vari man ticēt, ja es saku, ka no savas puses esmu pārliecināts, ka Jūs vēl šogad būsiet ārzemju studentes, kas man sūtīs jaukas vēstules.
Paliec sveika un sveicini sirsnīgi savu ciešanu biedreni. Tas jau ir Jūsu nodoma dēļ, ka rakstu Jums garas vēstules. Esmu jau arī nonācis līdz ceturtajai lapaspusei. Nu, tad tālāk vairs ne.

142.

DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM
Rīgā 1892. gada 14. (26.) oktobrī

Sirdsmīļie radiņi!

Te nu es tikpat reizi esmu; es jau pavisam aizmiršu, kā jāraksta vēstules, tik ilgi nebiju rakstījis. Bet iegādājat vienmēr to, ja neraksta, tad, značit, iet labi. Es tiešām dzīvoju itin pamazām un mierīgi. Īstu paliekamu vietu, t.i., korteli, gan vēl neesmu sev atradis. Tagad ar visām savām mēbelēm ievilkos mūsu drukātavā, kur pieņēma .vienu korteli klāt, lai tur varētu ierīkot grāmatu bodi. Man tur tikai viena istabiņa, un mēbeles citā istabā sakrautas lielā čupā. Tagad nevar labi atrast korteļus, un laikam būs tepat jāpaliek līdz jaunam gadam vai vēl ilgāk. Kad dabūšu, tad rakstīšu Jums. Ar ēšanu iet diezgan raibi, blandos pa traktieriem, bet tas iznāk dārgi, un nevar teikt, ka būtu īsti labi. Es ceru vēl dabūt kādu famīliju, pie kuras varētu pusdienu ēst. Citād iet itin nekas. Daraškevičiene nau vēl še bijuse, un es ar nezinu, kas vēl galā būs ar Leļuku, varbūt ka tie krievi viņu tomēr nepieņems še, Rīgā, slimnīcā par dakteri. Viņam vajadzēja jau būt pieņemtam 1. oktobra dienā; bet vēl līdz šim man nau no viņa nekādas ziņas.
Memmes mājas tiks pārdotas laikam šo sestdienu, un, tā kā resnais Pēters paslims, tad varbūt man būs jābrauc viņa vietā uz torgiem. Māja visādā ziņā paliek viņam pašam, jo viņš no lielkunga jau atpircis obligāciju, un pats atkal uzlicis no savas puses jaunu obligāciju virsū, tā ka citam nau iespējams viņu pārsolīt. Par Marīti es vēl neesmu dabūjis ziņas, viņa bieži mainot vietas, bet dvorņiks solījās viņu uzdabūt. Un nu mūsu mīļais zelta gabaliņš, viņš man jau rakstīja, ka laimīgi ieticis, cik laipni visi turienieši un ka viņš nu jau gribot likties pie grāmatām klāt. Bailes gan drusciņ esot, bet tas ar laiku pāries. Viņa sūdzas arī par turienes dārgumu un stāsta, cik grūti nācies dabūt istabiņu, kur abas kapā varētu dzīvot. Viņas, man liekas, būs pārāk saknapinājušās, jo kas tā var būt par istabu, kura par mēnesi maksā 20 franku, t.i., taisni 5 rbļ. Man tik bail, ka viņas nesāk. par daudz knapināties. Bet, ja mēs viņas sadrāvēsim krietni, tad jau gan ar ies.
Nezinu tagad ātrumā, ko vēl rakstīt. Bet tas nu gan ir taisnība, ka būs jāraksta manai mīļai mamiņai ik nedēļas pa cetļukam, kad vairāk rakstīsimies, gan tad ar būs par ko izrunāties. Kā stāv ar veco Riku?
Veseli, veseli, mīļie nabadziņi.
14/X 92. Rīgā.