RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1894. gads

144.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada 4. (16.) februārī

Augsti cienījamā jaunkundze!

Ar Jūsu laipnu atļauju šodien gribēju ievietot «Dienas Lapā» kādus no Jūsu dzejoļiem, bet neiedrošinājos viņus parakstīt uz savu galvu. ļoti lūdzu kādās rindiņās paziņot man Jūsu vēlējumu.
Saņemiet manu sirsnīgu pateicību par laipno atvēli; man būs sevišķi patīkams pienākums pateikties Jums arī vēl personiski un parunāties par mūsu veikalu.
                                                    Ar augstcienīšanu
                                                                Jūsu Pliekšāns.
Rīgā II/4 94.

145.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada 22. martā (3. aprīlī)

Augsti cienījamā Rozenberg jkdze!

Caur gadījumu man tika šodien zināms, ka Jūsu jaunākā drāma «Zaudētas tiesības» no dramatiskās cenzūras izlaista cauri visa, nostrīpotas tikai dažas «bībeles vārdu» vietas. Ja Jums šī ziņa varbūt jau veca un neinteresanta, tad ceru, ka pasniedzu Jums ko jaunu, ja nosūtu tikko iznākušās Jansona «Domas». Jūsu «Vaideloti» jau tagad pieprasa pirkšanai!
                                                            Visā augstcienībā
                                                                            Jūsu Pliekšāns.

146.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada 7. (19.) maijā

Augsti cienītā jaunkundze!

Jānudien, ne es esmu vainīgs, bet fotogrāfs, kas vēl nau pagatavojis Jūsu portreju. Tā jaunkundze, kas sēd fotogrāfa kantorī, piedāvāja man glītāko [no] savām portrejām, bet, kad es ar to nebiju mierā, tad nosacīja, lai es nākot tikai svētdien. Tātad es Jūs atkal piemeklēšu vēstulē, kas priekš manis no sevišķas intereses, jo tad varu - kaut arī tikai iedomāties - daudz jaukākas situācijas nekā beidzamā nelaimīgā vakara piedzīvojums.
Vēlreiz - piedodat tam «vecam elles kraķim» alias fotogrāfam, viņš man dod gadījumu rakstīt Jums divas reizes vienas reizes vietā.
Visā cienībā Jūsu fotogrāfijas apgādīgais
                                                                        Pliekšāns.

Rīgā maija 7. d. 94. g.

143.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894.gada 13. (25.) maijā

Ļoti cienītā Rozenberg jaunkundze!

Vakar, pat aizvakar varēju - fotogrāfijas dēļ - Jums rakstīt, un es rakstu tikai vēl šovakar. Es daudz pa to laiku pārdomāju un galā pavisam sajuku pats savos spriedumos un domās. Varbūt priekš manis būtu labāk bijis, ja būtu tūliņ rakstījis, neko nenogaidīdams, vismaz tad nebūtu stājies Jūsu priekšā tik nenoteikts, ar cietu, kaut ar nepareizu domu. Ko es tagad varu teikt, es nepūlēšos to izteikt sakarā. Jūs sakāt - viss pagājis, varbūt tā vislabāk priekš Jums. Es vienmēr esmu apbrīnojis un cienījis Jūsu stipro individualitāti. Jūs jūtat stipri un dedzinoši, tādas individualitātes var pašas iznīcināties, sadedzināties ašās liesmās, ja atrod sev līdzīgas, bet zvīļot un sūlāt, pamazām sagruzdēt tās nevar. Viņu jūtu spēks ir pārāk stiprs, ir tik dzīvs, ka viņām vajaga daudz, vienmēr jauna dedzināmā; viņu garam aizvien jauna, liela darba. Flegmatiska daba var gruzdēt un nau aizdedzināma piepešās liesmās, viņa tikai var sarūgtināt kolerisko. Bet vai nevar arī tā filozofēt - ? pagājušais nenāk atpakaļ, bet vai viņa vietā nenāk kas cits? vai brīnums tiešām ir tas visuaugstākais, vai ne dabiskais? Un vai tas visuaugstākais tiešām iegūstams netīšām, nejauši, uz vienu rāvienu, vai viņš tiešām laimīgs gadījums un ne dzīves, grūtas cīņas panākums? Vai pagājušais bija īsts brīnums, vai Jūs nepārpratāt? Jūs agrāk tak ar meklējāt brīnumu. Vai Jūs atradāt? vai ātri atradāt? vai apmierināja Jūs ilgi? - Un tad, vai acumirkļa laime atsver visu dzīvi? Vai nevajaga vairāk tādu acumirkļu? Vai spēka gadi ar to apmierinājami? Vai nau noziegums ar to apmierināt, teikt - vairāk nevajaga?
Bet Jūs varbūt jau tā domājat - labāk būtu, ja man iemeties rakstāmais krampis, jo rakstīts tik daudz bleķa taisni par «aizliegto tematu». Tomēr «vecas draudzības» vārdā vēl vienu acumirkli. Visā darbā un pienākumā jūties tomēr bezdievīgi vientuls, - vai man ar vajadzīgs brīnums? - es meklēju dvēseles. Mans apmierinājums tagad, ka Jūs visādā ziņā rīt redzēšu. Es neticu Jūsu «brīnumam», ja Jūs rīt nerādāties, es neticu Jūsu sirdij. Sveiki! Rītdien Jūs redzēs
                                                                                            Jūsu
                                                                                                Pliekšāns.
            Rīgā
maija 13. d. 94. g.

148.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada 18. (30.) maijā

                                                                                                                            Rīgā maija 18. d. 1894. g.

Mana gaišā saules meita!

Pie Tevis nāku ar savu tumsu, grēks gan nākt, bet ilgāk nevaru palikt. Kas tā par dienu - vakarējā un šodiena! Es nezinu nekur sev vietas atrast. Cik auksti ir pasaulē! Es nekad neesmu jutis pārāk siltuma, es varbūt bijis par lepnu pēc viņa meklēt un lūgties, bet es nevarēju iedomāties, ka ir tik auksts, ka dvēsele salst. Es manu; man mācas virsū sentimentālisms, ich kann nichts dafür - vienu Tavu kaislīgu, dedzinošu un gudru skatienu un pietiktu, man jādomā. Es vienmēr sapņoju to pašu jauko sapni par tagadni un nākotni un netieku nekad pie domāšanas. Tiešām, viss ir it kā brīnum jauks sapnis. Patiesa dzīve, tie brīži, kad Tu biji pie manis un Tu esi pate dzīve -, kad es Tevi turēju savās rokās, elpoju Tavu karsto dvašu, - tas likās sapnis, sapnis. Un, kad es tagad mūžam sapņoju, dzīvoju sapni, ne dzīvi, tad man liekas, ka es atmodies no sapņa un iestājies atkal ikdienišķā, muļķiski mocošā, tik nevajadzīgā dzīvē. Jā, nevajadzīgā - Tava taisnība. Kāda viņai vērtība? Es to šodien dziļi jūtu - un šī dzīve manā varā kā nekas cits pasaulē. Par velti viņu dažs nomet, lai es viņu nemestu par acumirkli laimes, ko Tu man dod. Tukša jau viņa ir, šī dzīve, un nedzīva, kad Tu viņu neiekustini ar savu mazo rociņu. Tavas nelaimīgās lūpiņas, kuras es, negudrais, pārkodu, vairāk žēl nekā šīs zaudētās dzīves. Manās rokās, kuras Tevi apskāva, vēl palikuse salda jūta pāri, it kā smarša paliek ilgu laiku, es visu aizvakaru vēl staigāju ietīts Tavā atmosfērā kā Dzevs zelta mākonī. Man pa prātu plivinājas Tavi vaļējie mati, kas bija izkaisījušies pa visu spilvenu, es viņus salasu kopā pa vienam matiņam, un tam laikam prātam nau cita darba. Ja es arī esmu paša ievadraksta dziļumos vai politikā, - pie katra vārda man iegādājas kāda jauka atmiņa, kura tur it nemaz un it nemaz nau vietā. Es nevaru rakstīt par jauno kabinetu Francijā, man jāiedomājas mūsu laimīgā kabineta, un tad, zināms, nāk atmiņā arī visas citas labās, klusās istabas. Iz rindiņām, kur prātojums par Bismarku, uzreiz skatās laukā divas zilpelēkas acis un sajauc pamatīgi visu prātojumu, par dienas jautājumu - ungāru Vekerles civillaulības likumu - jau ir runāt nevar. Muļķis vien paliec cilvēks. bet es ar prātīgu šoreiz nemītu. Ak, bet, ja nāk mana mūžīgā filozofija, tad paliek nelaba dūša, tad es daru īstas muļķības, lai to padzītu, un tad ironizē par nelaikā mājās nākšanu. Labāk caur to nekas netiek. Mana nelaimīgā filozofija, tā stāv man ceļā, mūsu starpā; mēs vēl ne visur saprotamies; mēs vēl visu nesakāmies, es Tevi vēl bēgu. Tu man vēl neesi devusi savu dvēseli. Bet vai tad ar nau par daudz prasīts, vai tā nau ????  vai nau jābaidās dievu skaudības kā Paula Heizes «Pasaules bērniem»? Šī pilnīgā, aplamā laime -miesa un dvēsele mana -, vai tā ir iespējama, vai tā neizzudīs kā sapnis. Ja būtu pārgalvim jākož «atzīšanas ābolā», tas būtu ne vien rūgts, bet pilns pelnu. Vai šī maldīšanās būtu panesama? Bet tomēr - lai ar dievi skauž, lai ar būtu sapnis, kaut tik bijis! Dievi skaudīs ne vairāk, kā es skaužu Hinci un Kuncis, agrāko un nākamo, un pašu nikno onkuli. Vpročem, mīt es ar viņiem nemītu. Es nupat atradu vēl kādu nomaldījušos matiņu, un domas iet savu ceļu. Vai nau ērmota šī vēstule? Nekad nebiju rakstījis mīlestības vēstuli, šī pavisam izskatās pēc tādas, kaut es ar cik pūlējos prātīgi rakstīt. Bet vai Tu ar biji gaidījuse prātīgu vēstuli? Tu nemaz nezini, cik muļķis cilvēks dažreiz var būt. Ja Tu gribēji ko prātīgu, Tev bija jāpagaida ilgāk uz vēstuli, Tu pate atļāvi, pate gribēji, lai rakstu tūliņ, še Tev nu ir - nevar beigt ne četrās lapas pusēs, kas man savu mūžu nau gadījies.
Neļaunojies, es war nicht bes gemeint. Nebūtu tikai es šodien tik desperāts. Raksti, raksti kaut rindiņu, Tu nezini, cik ļoti man tas vajadzīgs par zālēm pret taedium vitae, pret šo tohu-va-boh, šo tukšumu dzīvē. Tu mans glābiņš, pie Tevis es turos, ar katru vārdiņu, ar katru mutīti, ar rokas aizskārumu. Tu dod man gabalu dzīves. Kad būs nākamā nedēļa, cik tāļi vēl? Tavs, tavs.

149.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gadā, starp 20. un 80. maiju (1. un 11. jūniju)

Cik Tu esi cietuse, mans nelaimīgais, slimais bērns! Tik daudz mīlestības, kā lai es to panesu, es neesmu to pelnījis. Es tikai šo vakaru dabūju Tavu vēstuli; un es, nelaimīgais, nevaru tikt pie Tevis ne šodien un ne rīt, nevaru apskaut Tavus ceļus un atdot sevi Tavās rokās. Es nevaru tikt vaļā un Tevi apmierināt. Ka lai muļķis papīrs Tev saka? Esi laba, mana dvēsele, taupi sevi, nedari mani nelaimīgu, nekas jau nau noticis, Tev jābūt man atkal mīļai un jautrai. Tiklīdz es esmu brīvs, es steidzos pie Tevis, es nevaru citād; ja es tā nedaru labi, tad raksti man, un es palieku mājās un rakstu Tev vēstuli. Esi laba, esi laba, mana sirds, nemoci sevi un mani, vai nau diezgan moku, ka mēs neredzējāmies, un Tu vēl rūgtini sevi ar domām. Esi atkal mīļa, nekas ļauns Tevi nedrīkst aizskārt, Tev vajaga būt manai saulei. Esi mīļa, esi mīļa, saki, kas man jādara, varbūt tomēr labāk jāraksta. Esi mīla, mana dzīvība, mana dvēsele, tev jābūt manai dvēselei.

150.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada 30. maijā (11. jūnijā)

Kaut Tevi redzētu vienu acumirkli! Tu, mana zvaigzne, mana laime, pārnāci šodien mājās gavilējoša, starojoša uzvarā; Tavs gars pacilāts, Tavs ģēnijs Tev atkal pievēršas, aizrauj Tevi debesīs, uz darbu - un te nu lai es būtu pirmais ar savām jūdžu garām vēstulēm, ar sentimentalitāti un savām dažādām dvēseles un gara vājībām! Tas būtu bijis grēks pret svēto garu, ģēniju, bet tomēr hier stehe, ich kann nicht anders. Mans iemeslis Tev rakstīt - dažas atbildes uz Taviem pieprasījumiem. Es zinu, man nevajadzētu nemaz Tavu garu traucēt ar savām drūmām un liekām domām, vismaz respektēt tās 3 nedēļas, kuras Tu man liki. Es Tevi nupat atkal sev tēlot iztēloju kā varoni, es redzu Tevi spožu kā Atēni un tomēr katrā pantā sievieti, no debesīm nokāpušu saulesmeitu, Tavu skūpstīgo mutīti, slaiko stāvu un acis, acis, es skaužu tos, kas uzgavilē Tavam ģēnijam, es tik ilgi, tik ilgi Tevis neesmu redzējis, un viņi Tevi redz Tavā Zālamaņa godībā. - Jā, man nevajadzēja ģēniju traucēt; es zināju, ka man sasodīta taisnība - tas, ko es Tev varu dot, ir nekas un aizdzen Tavu ģēniju, bet es nespēju vairs bēgt, un es tak to varēju: - Nelaime iesākās jau agrāk, viņa pirmā garā vēstule Tevi velti sarūgtināja. Pie visa vainīga mana nolādētā filozofija, sentimentalitāte, naivais egoisms, kas tikai savu personu visur bāž priekšā, meklē tik sev apmierinājuma, savām kaitēm dziedinājuma, ne iedomāties neiedomājas, ka citam tur nau daļas, ka cits tur garlaikojas. Bet Tev man tas nau jāņem ļaunā, es soll auch nicht wieder geschehen, tas ar notika pirmā aizgrābtībā, es citād esmu prāta vīrs, tas muļķiskais glābiņa sauciens pasprucis tikai netīšām. Es būšu uz priekšu paijiņš, es būšu tā kā visi citi, es neprasīšu tā, ko nevar dabūt, es nelūkošu iegūt ne ar varu, ne ar viltu to, ko nevar piespiest, Gedanken sind frei, un dvēsele ar brīva, nepiespiežama. Es būšu kā citi, un Tu par mani ar nevarēsi smieties. - Es jau ar vienmēr zināju, ka mīlestība ir fiziska, nau nekāda sevišķa, pārdabiska būtne, bet ir augstākais še pasaulē, vienīgais laimes jēdziens. Tomēr glābt viņa neviena nevar, hat's auch nicht nötig, tas ar nau viņas uzdevums. Cilvēks ir mūžam viens, neviens cits viņu nevar saprast, neviens viņam līdzēt - - Mīlestība dara egoistisku, mama uz Tevi greizsirdīga, ka Tu pie manis bijuse, ka es neesot vairs tik mīļš; es pats nespēju vairs pienācīgi atkāpties par labu visaugstākajam Tevī, Tavai nākotnei. Tam nebūs vairs būt, bet, ak, es Tevi tik ilgi, ilgi neredzējis. Es Tev varētu vēl ilgi filozofēt, tā man manas [domāt] par cilvēka vientulību un par «pārcilvēku», un diezin ko vēl, es varu sākt atbildēt uz Taviem jautājumiem un nebeigt, bet es esmu paijiņš un tikšu vēl pilnīgi prātīgs, kā daždien godīgs cilvēks. Grau ist alle Theorie, vēl vajaga un es gribu dzīvot. Es biju kā muļķa zēns, viņam iedod saldumus, un tas stāv un domā, vai tik ir morāliski ēst saldumus, ko teiks tēvs māte, vai nesāpēs zobi, par ko man nedeva vairāk saldumu. Ja man par daudz labi, tad es izmaitāju sev laimi ar filozofiju, Kad es visu teoriju galaiznākumu, den Stein der Weisen, visu cenšanos, pašas debesis varu apkampt Tavās siltās, ziedošās miesās, kam tad man mocīties ar teorijām un sentimentalitātēm. Ja vēl var būt kas pārāks, ja mīlestība var ne vien aizgrābt un mulsināt visu dvēseli, bet darīt viņu augstāku, dot viņai jaunu, nejaudātu spēku, tad tas var būt tikai nākotnē. Un tagadne ir tik brīnišķi, neizmērojami jauka, ka tikai nelga var viņu upurēt nākotnei. Vēstule nu atkal aizbrauc pār robežu pāri, jo nejaukāka viņa ir, jo garāka iznāk. Bet tomēr - ja viņa ar nejauki gara un dažs Tev izliekas sīvāki teikts, apdomā, ka man vienīgās, mūžīgās bailes, ka es Tevi varētu atkal pazaudēt, un es nedrīkstu Tevis pazaudēt, jo es negribu sevis pazaudēt: Es neviena neesmu piesaucis, nevienam neesmu to teicis, ko es Tev teicu, un tad Tev nau jāsver vārdi uz zelta svariem, kā Tu pate saki. Es visu laiku lūkoju Tev rakstīt jautrā, mierīgā, t.i., vienīgi prātīgā garā, bet nekas neiznāca, un ilgāk gaidīt nevarēju. Nau man tā jautrā un mierīgā gara. Es vienmēr domāju, kad atkal Tu būsi pie manis un es dzīvošu atkal pilnīgāku dzīvi, kad savu dzīvību spiedīšu sev pie krūts. Tik drūmā garā kā šodien nekad neesmu rakstījis vēstuli, neviena dzīva vārda nau teikta, bet es Tevi ilgi neesmu redzējis. Sen jau laiks beigt, un par «šeptēm» vēl ne vārds neminēts. Pie «Vaidelotes» tagad sēdu un lasu, rakstīšu, tiklīdz būs labāks prāts, domāju -- jūrmalā, uz kurieni laikam aiziešu šonedēļ. «Dienas Lapā»» izsūtīta Dravniekam. «Baltijas Vēstnesis» nau vēl devis kritikas - jā, es nezinu, kādēļ Tu no mana raksturā tik ļaunu domā. Portrejas vēl nau gatavas, un man pašam, nabagam, ar nau nevienas, un man vajadzētu vismaz viņas, ja man nau Tevis pašas, maņas laimes, manas gaismas. Es Tevi tik ilgi neredzēju, tik ilgi un tik ilgi vēl neredzēšu, cik ilgi, saki, cik ilgi? Un kad [lai] es sev ieskūpstu atkal jaunu dzīves prieku un spēku? Neaizmirsti manis - bet jābeidz, dzīvo vesela, mana dzīvība!
Rīgā 30./V 94.

151.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada maijā

Manu mīļo zelta meitenīt, vai Tu esi priecīga, vai Tu strādā? Es patiesi esmu ļoti noguris un nejūtu to. Manu mīlulīt, ja Tev ir kas man domāts, tad atsūti to. Es gribētu dzirdēt Tevi smejamies, tas būtu labi! Dzīvo [teikums nav pabeigts]

152.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada maijā

Iekams Tevi lūdzu, Tu jau izpildījusi, ko vēlējos; man ir labi šodien, ak, cik labi! Tavu vēstuli, mana dvēsele -jā, mana dvēsele [ir] tas īstais vārds -, dabūju, kad savu biju jau nosūtījis. Nelasi viņu, tas nau taisnība, es biju par daudz muļķis un nospiests, kad viņu rakstīju, es aiz egoisma un melanholijas neiedomājos, ka viņa Tev var darīt nepatīkamu brīdi. Iznīcini viņu, es Tev solos labāk rakstīt, tikai tad, kad neesmu sentimentāls. Tu mana dzīvība, kas man tagad kait? Es muss doch alles gut werden! Un labi būs! Raksti, mana dvēsele, ka Tu neesi jauna un noskumdināta, neaizmirsti savu «otro nabaga dvēseli».

153.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada maijā

Mana mīļā, dārgā dvēsele, mans saules stariņ, mana baltā puķu lapiņa! Nāc pie manas krūts, Tu mīlulīt, lai mēs kopā sildītos kā divi nosaluši bērni, es Tev rociņas skūpstīšu un sildīšu ar savu dvašu. Es Tevi viscauri ietīšu sarkanajā šallē, ka Tu viscaur kvēlot kvēlosi, un tad Tu mani atkal varēsi sasildīt.
Es tagad jūtos vēl ciešāki pie Tevis pievilkts. Mēs gan vairs nevarēsim ar spārniem uz priekšu tikt, bet arī rāpdamies mēs turpu nokļūsim, ja Tu to vispār gribi.
Mēs taču gribējām kopā attīstīties. No manis nekā daudz nav. Tu esi smalki stīgots instruments, kas izdod visskaistākās skaņas, un gribi atkal nodoties amatnieciskiem uzdevumiem.
Es nevaru visu izteikt, kā es domāju, mums jārunā personīgi, bet es skumstu, ka Tev jāpanes visas šīs neģēlības.
Tava dvēsele ir tik maiga kā balta puķu lapa. Tava sirds ir tik tīra un tik pilna siltas, lielas mīlestības. Un viņi Tev nāk ar tādiem rupjiem uzbrukumiem.
Es nevaru Tev visu rakstīt, es nakšu sestdien, mans mīlulīt.

154.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgas jūrmalā 1894, gada jūnija pirmajā pusē

Mans mīļais, mīļais, ko lai Tev saku, kādēļ neesmu Tev visu šo laiku rakstījis? Simts reizes Tev gribēju rakstīt, katrreiz man bija cits kas ko teikt, un es nekad nezināju, kurš ir tas īstais vārds, kurš izteiktu visu tieši tā, kā ir un kā es domāju. Tu jau no šī fakta vien redziņ kā ar mani stāv vēl šobrīdi. Es vēl ne pie kāda gala neesmu ticis, neesmu nodibinājies, neesmu atradis īstās zāles, es eksperimentēju un meklēju aizvien projām, bet pat mekāniskie līdzekļi neliekas neko līdzot, no jūras vēl neko neesmu profitējis; mēģinu tagad arī citas zāles -- mēs tuvu satiekamies ar Aspaziju -- redzēs, kas tur iznāks. Jārunā Tev par to vēl nau, briesmas man tur nekādas nedraud. Ja Tu gribēsi un iznāks vēl rakstīšana, tad varu Tev ko tuvāk par to pastāstīt; ja ne, tad izrunāsimies arī par to, kad Tu, mans mīlulīt, būsi še pie manis jūrmalā. Mums jau tad būs tik daudz, ko runāt, ja vien Tu nebūsi tāda kā toreiz Cīrikā.

155.

ASPAZIJAI
Rīgas jūrmalā 1894. gada jūlija beigās

Un es tomēr vēl neesmu tik tāļi, ka varētu Tev rakstīt godīgu, prātīgu vēstuli, kas neizjauktu Tavu mīļo, jautro prātu. Diezgan daudz jau esmu grēkojis pret viņu, gribētos teikt Tev ko labu, reizi ko vieglu, ne manēju. Garo vēstuli, gandrīz dienasgrāmatu, ko rakstīju Tev šīs dienas, aizsviedu, šis papīrīts būs īstais. Rādās, vai, ka ko labu Tev nemaz nevaru rakstīt, Du seiest denn hier, un tad atkal nau vajadzīgs. Tas ir ļoti jauki, ka Tu tur atraduse tik labus cilvēkus un Tev tik labi iet, Tu tur arī esi ļoti vajadzīga, no Tava iespaida tur daudz, daudz ceru, pate Tu tur atpūtīsies un pieņemsies jaunā spirgtumā, ko Tu te zaudēji, un es Tevi taču tikai būtu bučojis un bučojis, un auklējis, un mocījis bez gala un bez jēgas - nu Tev tur jāpaliek, cik ilgi taisni turi par vajadzīgu. Tik redzēt Tevi vēl gribētu vismaz piektdien; sestdien braucu uz Zaļeniekiem un atpakaļ būšu laikam tikai pirmdien, un nepanesami man būtu, ka Tu esi tik tuvu un tomēr nevaru Tevi saķert. Tu pa to laiku tiksies ar Zēfeltienēm un manu māsu un runāsies, un es visu to zināšu un Tevis neredzēšu. Māsa atbrauca izgājušu nedēļu, stāstīju viņai tūliņ visu, Tu viņai patīci portrejā: ar galvu varot mūrus sagāzt, Jūs būsat pa draugam. Svētdien bijām zaļumos, bez Zēfeltienēm arī Nīna, garlaikojāmies kā muļķi, es vēl tagad nevaru pilnīgi atelst no šī bēdīgā garlaika, nau, kas man viņu atņem ar vienu pašu mutīti, vienu mazo pirkstiņu, und für das Gewenas sene gibt Rotschild nichts, bet man ar to jāiztiek. Pa šo laiku dažu interesantu esmu dzirdējis, lasījis, arī domājis, bet nau īstās krāsas nekam, un es sāku saprast gudro Zālamani: ales is schewse un ewtel. «Einsame Menschen» apmēram unser Fall, ein hübsches Stückchen, was. Arī Rebekas «pierādījums», vpročem - runāsim vēlāk. Olga jau Tevi arī gaida, labā dvēsele grib palikt vēl vienu nedēļu ilgāk še jūrmalā. Du merkst doch die Absicht Man jau ņem par ļaunu, es Tevi atkal turēšu un - [1 nesalasāms vārds]. Mēs ar Zēfeltienēm neesam vēl nekur tāļi tikuši, iet miegaini. Vpročem, k slovu skazatj tāds miega pūznis nemaz neesmu, skrēju Tevi vēl redzēt viņu rītu, aber verpasste den Anschluss. Nu tikai redzu, ka vislabāk būtu arī šo vēstuli paturēt priekš sevis, tik smaga viņa ir, bet nevaru ilgāk izturēt Tev netuvojies, kaut ar tikai šitā caur papīrīti, fantastiski, un es taču reālists un skeptiķis. Tomass, kas grib savu pirkstu ielikt rētā. Nāc, man Tevis vajaga, mana dzīvība, es prātīgāka nekā nevaru rakstīt, un es negribu un nerakstīšu, un es gaidu. Rokas man tīri sasalušas un lūpas izkaltušas, man dzert Tevis gribas, nāc.

156.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada novembra vidū

Mana mīļā, mīļā dvēsele, dari ko darīdama, es nespēju Tev nekā rakstīt, nespēju nekā jautra rakstīt. Tu mani sapratīsi, Tev jāsaprot. Tu neatriebsies ar to, ka pate man nekā nerakstīsi. Varbūt rīt Jelgavā nobrauc Olga, viņa tamlīdzīgu ko runāja, Tu viņai rakstījuse, lai tā braucot. Man rīt Rīgā dažādu garlaicīgu darīšanu pulks. Es gaidu no Tevis [ teikums nav pabeigts]
Ārons rokas žņaudz par biogrāfiskām ziņām; uzraksti vismaz rindiņas desmit.

157.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894.gada 19. novembrī (1.decembrī)

Manu gaišo dieniņu, mums grib izjaukt mūsu jauko rītdienas intrigu. Tikko dabonu no Karlevica ziņu, ka policija atļāvuse mūsu sencerēto priekšlasījumu uz svētdienu. Atlikt priekšlasījumu vairs nau iespējams, es varu dot tikai kam citam nolasīt māsas izstrādājumu (bet kam?), bet tad es pats iztrūktu pašā pirmā savas biedrības vakarā. Saki, ko darīt, mans mīļais, mīļais? Atbildi tūliņ, vai palikt mājās vai braukt uz Jelgavu. Cik jauki šodien spīdēja saulīte, kāda Tev šodien diena?
                                                                                                                    Vesela, dvēsele!

158.

ASPAZIJAI
Rīgā 1894. gada novembrī

Tu esi nežēlīga, mana dzīvība, Tu varbūt pate nezini, cik nežēlīga, Tu vari rakstīt tik mīļi, apreibinoši jauki un atkal tik bezgala nežēlīgi. Vai Tev liekas, ka es jau par daudz sāku atspirgt Tavā mīlestībā, sāku atrast dzīvei mērķi, mieru un spēku? Vai es Tev neteicu, ka no Tevis prasu taisni šo jauno dzīves prieku? - es veģetēju un tieku dzīvs no Tavas rokas vienīgās pieduršanās; vai Tev tagad žēl šī brīnuma darba, vai Tu viņu tādēļ izdarīji, lai pēc varētu atkal viņu izpostīt un redzēt, kādu iespaidu tad tas dara? Tu mani tik maz esi cienījuse, esi domājuse, ka mani jāuzlūko uz katra soļa, ka es tūliņ tikšu neuzticīgs pats sevim un savai dzīvībai? Es Tev teicu visu atklāti, es Tev neslēpu arī savas šaubas un bailes; es gribēju, lai mēs paši pārbaudāmies, bet pārbaudāmies dziļi un lieli, jautājumos, no kuriem atkaras - dzīvot vai nedzīvot. Es nevaru to panest, ka šinī augstumā un daiļumā maisās tik niecīgi pārpratumi. Es nevaru, un Tu ar nevari - tik daudz es domāju Tevi pazīstam -, nevari pielaist, ka mūs sāpina šādi nieki. Vai tad mēs savu laimi nemākam nemaz aizstāvēt? Es tik ātri nemaz no viņas neatkāpjos, es gribu dzīvot un strādāt, un bez savas cerības es to nevaru. Vai Tu nezini, kas Tu man esi? Man gandrīz kauns un bailes rakstīt vēl par tiem sasodītiem pārpratumiem; kad es neredzu Tavu mīļo acu un kad Tu nevari novērot no vaibstiem, ko es gribu teikt, tad jau Tu atkal vari pārprast, jo rakstīts vārds ir auksts. Tu atkal klausīsies, ko citi Tev saka un raksta, šie nelaimīgie vidutāji atkal draudēs noārdīt visu, bet es negribu viņu dēļ izsamist. Kāda man satiksme ar Nīnu, Tu it labi zini, var simtreiz rakstīt par mani kā «ļoti pazīstamu», tas tur neko nevar grozīt. Par ko mēs runājāmies ar Jansonu, Tu arī zini. Viņš domā, ka es varētu Tevis dēļ atsacīties no darba, no pašattīstīšanās, viņš nevarēja iedomāties, ka es nu tikai sāku īsti dzīvot un strādāt, jo nu man ir mana cerība, Tu man esi. Es gribēju dabūt fotogrāfiju, no Tavas rokas sūtītu, kas man ir manis paša paņemta. Es gribēju caur šo mazo «Kriegslisti» no Tevis dabūt vēstuli, es Tev arī sarakstīju par to kādas rindiņas, bet nu nenosūtīju. Un Jansonam nevarēju dot līdzi, Tu būtu varbūt atkal viņam rādījuse, svešam cilvēkam mūsu noslēpumu. Bet nu diezgan par šo. Un es neticu, ka viss līdz šim bijis tikai jauks sapnis, par karstu man vēl uz lūpām deg Tavas lūpas. Es gribu, ka sapnis tiktu patiesa dzīve, ja viņš tas vēl nau, un tur man neviens lai ceļā nestājas. Es gribu būt dzīvs un brīvs, un Tu gribi to pašu. Raksti vienu vārdiņu, un es neesmu nekā cietis un neesmu mocījies, bet raksti tūliņ. Es netieku labi galā ar savām šaubām, ja Tu, mana sirds, nepalīdzi. Es Tev rakstu tūliņ atkal, un mēs drīz būsim kopā. Tu nedrīksti man vairs būt ļauna. Raksti un sūti, ja Tev ir vēl kas ko sūtīt. Raksti, ka Tu esi man atkal laba un mīļa.