RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1895. gads

159.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada 9. (21.) maijā

Rīgā maija 9. d. 1895. g.

Mana brīnummīļā, skaistā mīļā, cik labi bija, ka Tu atrakstīji, mana mīļā. Es šajās dienās staigāju apkārt kā īsts Ata Trolls un rūcu, un kodu, un pavisam sanīku. Es jau atkal būtu aizbraucis uz Jelgavu, tomēr sagaidīju vēstuli. Kaut taču būtu pienākusi piektdiena - ko man tik daudz klausīties par tām muļķīgajām ārpasaules lietām! Un tomēr Tu biji tik tuvu pie manis! Man tikai jāaizver acis, un es redzu Tevi, Tavas lūpas, Tavas mīļās acis, un, kad es gribu tās skūpstīt, es jūtu Tavu silto smaržu. Kopš vakardienas ļaudis pēkšņi atzīst, ka es tiešām esot ļoti labs zēns, un brīnās par to, un nemaz nezina, cik dumji viņi ir, ja brīnās. Tev taisnība, mana vismīļā, - es nojaušu, es caurcaurēm jūtu, cik viegli top, cik gaiši un cik silti, - mēs kļūsim laimīgi; bezgalīgajai laimei taču ir jānāk, un tā nāks. Pagājušo nedēļu, kad mēs bijām kopā, ,man jau bija šī priekšsajūta, bet mēs nepratām būt pavisam laimīgi. Tagad es [garā] skūpstu Tavu muti, mana mīļā, un Tu atbildi skūpstam, Tu to jūti. Mēs tomēr protam būt laimīgi, mēs spējam laimi piespiest, mēs esam cīnījušies līdz bezspēkam, bet mēs uzvarēsim un vientulībā kļūsim stipri. Un neviens nespēs atņemt mūsu laimi, pat mēs paši to nespēsim atņemt, tā jau ir kļuvusi neizpostāma, tā var vienīgi augt līdz bezgalībai. Es skūpstu Tevi atkal, vai Tu to jūti? Nāks taču šis jaunais. Cik labu dara laime, cik lielu, kā visu var piedot! Cik stipru tā dara pret ārpasauli, cik vienaldzīgs ir viss! Un tad Tu pati būsi te, mana saules meita, un es varēšu Tevi skatīt vaļējām acīm, un man nevajadzēs nekādu halucināciju. Skūpsti mani vēlreiz, tad es Tev pastāstīšu par ārpasaules lietām. Nav arī daudz. Krumbergs «Zaudētas tiesības» nav varējis izdabūt cauri, izrāde iznāktu pārāk dārga - 3 aktieri jāņemot no Rīgas; bet to uzvedīs vēl šajā vasarā, tas jau ir nolemts. Bez tam Olga ir ļoti laipna, man viņas tiešām žēl ar viņas, lielo pašapziņu. Marija brauks uz Katlakalnu, un Olga paliks viena. Viņa man arī stāstīja, ka Dr. Āzīts esot uz mani greizsirdīgs, un šodien es ar viņu un sadzīves biedrenis kopā braukšu uz Vietalvu uz 25 gadu dibināšanas svētkiem. Brauks varbūt vēl Ārons, Ļepskis un Priedītis ar Nīnu, viņi abi ir no turienes. Es tikai baidos, ka Azīts ar kompāniju un Priedītis ar kompāniju man ko nesabojā. «Tās rīkles jau viņiem nevar pieliet.» Citādi, es domāju, braucienam vajadzētu būt noderīgam. - Ar jelgavniekiem neiet sevišķi jauki, tie negrib «Veltu» nelasītu pieņemt izrādīšanai. Ja nu mēs dabūtu Ametnieku zāli, tad būtu jo labāk, mēs visu sarīkotu Tavā vārdā un uz savu risku, mums tad būtu daudz lielāki ienākumi un lielāka rīcības brīvība. Ja mēs zāli nedabūjam, tad ir muļķīgi. Mēs esam no viņiem atkarīgi. Mums tad vajadzētu no viņiem dabūt Kružoka zāli uz vienu vakaru vai dienu. Es Kūlim par to rakstīju. Vairāk jaunumu man nav, bet arī tas jau ir pārāk daudz par ārpasaules lietām. Labāk skūpsti mani, mans zelta mīlulīt, uzskati māni ar savām mīļajām acīm, kuras tā mirdz! Un apliec sarkano lakatu un skūpsti vēl, skūpsti mani laimīga un nobriedusi, un labi sagatavota šai lielajai laimei. Mēs būsim laimīgi par spīti visam. Skūpstu Tevi. Ceturtdien.

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā ar zīmuli pierakstīts: Esi laimīga, mana mīļā. Vēl viens skūpsts. Man tomēr jāaiztaisa aploksne.

160.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada 10. (22.) maijā

Skūpsti mani, manu mīlulīt, es tomēr esmu palicis mājās un rīt pulksten 6 gaidu Tevi. Ko es arī daudz būtu ieguvis Vietalvā? Ārons tikpat labi to nokārtos viens pats, bet es vēl brītiņu pabūšu viens un ar Tevi. Parūpējies tikai par vienu. Dabū «Godu», to cenzēto eksemplāru, tas man piektdien noteikti vajadzīgs, lai uzrādītu Rupertam. «Gods», proti, tiks iespiests. Pirmdien «Gods» varētu būt atpakaļ Jelgavā. Palūdz to Bušam vai Kūlim un rītdien atved, Bet nu dzīvo vesels, mīlulīt, līdz rītdienas debesbraukšanai un atved līdzi svētku noskaņojumu.

161.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada pavasarī

Mein Feuer, meine Seele, fliegst Det höher? Man liekas spārni augot, rokas un kājas brīvāk tiekot un galva gaiša. Mēs atkal augsim un sniegsimies pēc debesīm, es manu, ka vecais slogs zūd. Ej priekšā šodien un izkarot! Še Tev būs grāmata, turpat arī raksts [?]. Ja Tev varbūt jau ir sarakstīta maza kriticiņa par aizvakarējo, tad atsūti, ja gribi, liec ar puikam pagaidīt un saraksti; man viņa vajadzīga līdz 12-½ 1. Sveicini mūsu mīļās meitiņas. Vesela, jaunā dzīvība!

162.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada pavasarī

Mans mīlulīt, būtu labi, ja Tu noietu šodien pie Lamberta (Teātra ielā Nr.1, netāļ no teātra iet iela uz Daugavas pusi). - H. Meiers arī esot speciālists: Lielajā Kēniņu ielā .Nr.11. Mans rums man daudz neko nelīdzēja, un varbūt ka es rīt ar nekustos laukā iz mājām. Šodien mani redakcijas puisīši visi manā kortelī skrīvē. Vesels, mans mīļais. Mans padoms: no dieva puses, neielaidies ar iesnām, visa omulība vējā!

163.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada pavasarī

Labrīt, mīļais, celies tūliņ augšā un līdz 11 aizej pie Lamberta. Es šodien un varbūt arī rīt neiziešu. Izrunājties vispirms, vai Tev dokumentu pietiek un kādu vēl vajaga; vai Rīgā var sūdzēt? Vai vajaga izsludināt (ja viņš prasa par izsludināšanu naudu, tad nemaksā viņam, bet saki, ka paša iemaksāsi vēlāk rentejā). Ja Tev nepietiek dokumentu vai sludinājuma, tad aizmaksā viņam tikai 1 rubli par padomu. Ja viņš apņemas tūliņ rakstīt prošeņiju, tad saki, ka pie viņa paliek Tavi dokumenti un Tu vēlāk aizmaksāsi tos 5 rbļ. (Varbūt nolaiž arī par 3 rbļ.) Ja Tu 12 nāc pie manis, tad Tev vajaga jau būt bijušam pie Lamberta.
Vesels, mīļais!

164.

O.ZĒFELDEI
Rīgā 1895, gada 6. (18.) jūnijā

Rīgā 6. VI 95.

Te nu es mokos un arvien vēl nezinu, kā lai Jūs titulēju; Jūs tā ļaunojaties uz mani, bet es taču tiešām nevarēju solījumu izpildīt. Es Jums to izskaidrošu. Šeit tagad mēģinājums, kā šķiet, būs šo ceturtdien; man pašam vēl nav nekādu tuvāku ziņu. Laikraksta izsūtīšana ir ekspedīcijā novēlota; bet tiks nokārtota, neapgrūtinot Jūs. Mani vislabākie sveicieni Jums abām, un atkal lai būtu labi, vai ne?

165.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada vasarā

Zelta mīlulīt, manu sniegpārsliņ, atbrauc pie manis. Es palikšu šonedēļ te, viss vēl nav noskaidrots, bet, ja arī mums tomēr vēl būtu jāpaliek jūrmalā, tad jau tas varētu būt kā apciemojums, un sestdien mēs abi varētu braukt uz Dubultiem. Paņem līdzi manuskriptus un mācību grāmatas ceturtdienai un piektdienai, mazāk svarīgās lietas vari atstāt tur, ja vajadzēs, mēs jau sestdien varētu tās atvest. Ja es šo vietu dabūšu, tad tā būs uz 4 mēnešiem. Dzīvo vesela līdz rītdienai un tad brauc tūliņ. Sveicini draudziņus. Mīlulīt.

166.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gada augusta beigās-septembra sākumā

Man bija Tev prātīgi jāstāsta, ka p. 8 brauc arī Liepājas Valters un ko mums darīt, bet vienmēr domās: fliege höher, fliege höher, ar Tevi līdzi visaugstāk un augstāk, un Tu taču biji mana pastara diena, kur nu vēl tālāk tikt? Es drusku noguris šodien un tomēr jūtu, ka ar smagiem spārniem šodien vēl celsimies, ar Tevi, mana zeme un debess. Es Tevi domāju, īsti nedomāju vārdos, bet jūtu, fantazēju vai varbūt dzīvoju Tevī, es nezinu, kā to teikt.
Kā bija ar Valteri? Ja Tevi nepavada, mēs varam citur tikties, piem., pie teātra, ja pavada, tad es nezinu, kā izvairīties. Atbildi, mīļais. Šai dienai vajadzētu bezgala jaukai būt. Sveiks, mīļais!

167.

O. ZĒFELDEI
Rīgā 1895. gada septembra sākumā

Labie, mīļie bērni, mans vislielākais paldies par mīļo puķu sveicienu, par mīļo vēstuli, uz kuru atbildēt mani aizkavēja mans slimīgais vājums. Esiet veselas, labie, mīļie bērni, esiet labā garastāvokli. Kad es atbrīvošos no visneatliekamākā darba, apciemošu Jūs vēstulē. Dzīvojiet sveikas, mīļie bērni, mīļā Olgiņ, mīļā Marijiņ, esiet sirsnīgi sveicinātas.
                                                                                                                                J. Pliekšāns.

168.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. gadā, pirms 24. septembra (6. oktobra)

Brīnišķīgā mīļā, cik gan savāda Tu esi: domā, ja Tu esi satraukta un ja Tev slikts garastāvoklis, tad var nerakstīt ne pušplēsta vārdiņa. Tu taču zini, Tu to varētu sajust, Tev to vajadzētu sajust, ka tieši tagad. kad es esmu vientuļš, tas man ir nepieciešams. Viens otrs man arī gribētu kādu vārdiņu bilst, bet visi grib izteikt līdzjūtību, un tas nu man nepavisam neder. Starp citu, nodod to gabalu Kūlim un Rebanem, varbūt to varētu uzvest Rīgā, kādā mazākā zālē. Tikai dieva dēļ, neielaidies ar prologu, tad jau «Dienas Lapā» Tev sacels neslavu. Sestdienas pēcpusdienā es nekādā ziņā nevaru ierasties, labākajā gadījumā es varētu izbraukt plkst. četros naktī, bet tas jau ir atkal par vēlu. Sestdien ir pirmais jautājumu vakars Jonatanā, man tur noteikti jābūt. Es varētu tad varbūt pirmdien aiziet; atraksti par to, varbūt es varu piedabūt Tevi uz to, tad man nevajadzētu tā nomocīties. Ja Tev vēl ir patika nolasīt kādu priekšlasījumu, es aizsūtīšu Tev šim nolūkam grāmatu; priekšlasījumam būtu jānotiek ap 1.oktobri. Grāmatā Tu atrastu pietiekami materiāla, un laika izstrādāšanai Tev arī būtu. Man šķiet, it kā Tu gribētu mani pieradināt pie vientulības, es domāju - pie garīgās vientulības. Es pretošos tam ar visu spēku.
Dzīvo sveika, mīļā, un raksti, citādi -
                                                                        Dzīvo sveika.

169.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895, gadā, ap 24. septembri (6. oktobri)

Mīlulīt, mīļais, cik mierīgi Tu tagad dusi; esmu paveicis rītdienai pašu visnepieciešamāko, iet drausmīgi lēnām un bez jebkāda pacēluma. Pulkstenis ir četri tagad es atkal varu domāt par Tevi, tikai darbā es spēju aizdzīt nemitīgās domas par Tevi, un varbūt arī tādēļ darbs nekust ne no vietas. Esmu ļoti noguris, bet atpūsties vēl nav laika. Tev jābūt tagad īsti mīļai, es esmu kā slims bērns un vairs nesaprotu pats sevi. Starp citu, esmu saņēmis atbildi no Vīnes. Domājams, varētu ierasties tūliņ (biju to pieminējis), bet, cik gadus ilgs kursi, vēl ir jāuzzina. Vai profesori arī patiesi dos savu piekrišanu, tas vēl ir jautājums. Sāk izdzist gaisma, rīt agri rakstīšu tālāk, Ar labu nakti, mīlulīt! Mīļā, šodien es nepavisam netieku pie rakstīšanas, kaut gan tā vēlētos rakstīt tālāk, pateikt kaut ko mīļu. Tev ir brīvbiļete uz Jonatanu, -varētu to rītdien izmantot. Man te vismazāk būtu ko iebilst. Dzīvo sveika, mīļā, patiesi sveika. Tikai raksti, jo man tas nepieciešams, mīļā, dzīvo sveika.