RAINIS

Vēstules

Darbs advokatūrā un "Dienas Lapā"  (1889. - 1897. g. maijs)

1896. gads

170.

O. un M. ZĒFELDĒM
Jelgavā 1896. gada 4. (16.) februārī

                                                                                                                                Jelgavā 1896. g. 4. II

Mani mīļie, mīļie bērni!

Griežos pie Jums ar lielu lūgumu, tīkoju atkal jo sevišķi pēc Jums, mīļā Olgiņ: Jūs taču btīsiet tik - laba, aiziesiet uz Lomonosova lasāmo bibliotēku - Aleksandra un Elizabetes ielu stūrī, ieeja no Aleksandra ielas, ieeja maksā 5 kapeikas un palūgsiet tur «Berliner Tageblatt» par 1895.g. jūniju. «Zeitgeist'ā» («Berliner Tageblatt» pielikums) Nr. 29 ir Andrejanova «Saules meitas» tulkojums. Ir kādi 20-30 panti, un būtu ļoti mīļi, ja Jūs tos norakstītu un atsūtītu. Lasītavā uz galda Jūs atradīsiet krievu valodā mazu svešvārdu vārdnīciņu (tā ir apmēram pirksta biezumā). Es labprāt gribētu uzzināt šīs grāmatiņas nosaukumu; gribu to sev pasūtīt. Esiet tik mīļa un laba, labā Olgiņ, un upurējiet man šim nolūkam nedaudz laika. Dzīvoju tagad klusi, bet mūsu mazais dzejnieciņš vēl klusāk, nav nekā, ko pastāstīt. Šad un tad mēs pārmaiņas pēc nododamies skumjām. Arī mēs labprāt vēlētos izbraukt pie Jums. Līdz tam ļaujiet vismaz kaut ko dzirdēt par sevi. Šeit kļūst tik kluss, bet ir savādi - nemaz neliekas, ka būtu tā īsti atpūties. Dzīvojiet tagad sveikas, mīļā Olga un Marijiņ. Mani vissirsnīgākie sveicieni, pulka, pulka. Arī mazais liek mīļi sveicināt un sūta bučas arī, to tieši var atļauties.
                                            Dzīvojiet sveikas.
                                                        Jūsu jelgavietis.

171.

O.ZĒFELDEI
Jelgavā 1896. gada 15. (28.) jūlijā

                                                                                                                                Jelgavā 16/VII 96.

Mēs šoreiz diemžēl atkal nevaram braukt, mūsu ceļa nauda ir izgājusi braukājot. Šodien es Jums «zināmo» nosūtīju pa pastu, jo man nebija nekādas citas izdevības. Daudz, daudz sveicienu no šejienes, un rakstiet taču labi drīz, kad Jūs brauksiet un kur Elza varēs Jūs satikt. Tagad steigā es nerēju uzrakstīt garāku vēstuli, piedodiet man un dzīvojiet sveikas.

172.

O. ZĒFELDEI
Jelgavā 1896. gada 7. (19.) septembrī

                                                                                                                                                    7/IX 96. g.

Jūs esat bijusi tik laba, bet es līdz šim vēl neesmu Jums pateicies, esmu visu šo laiku vienmēr gribējis aizbraukt uz Rīgu, bet nav bijis lemts. Es negribēju to nokārtot vēstulē. kas taču vienmēr paliek auksta. Es nogaidīšu, šim un tam šeit jāizmainās, un tad es tomēr drīz aizbraukšu. Mans sirsnīgākais paldies, kaut arī pagaidām šādā veidā. Esiet man vienmēr laba! Daudz mīļu sveicienu Marijiņai no mums. Esiet arī dūšīga.

173.

ASPAZIJAI
Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu

Tu, mana saldā meitenīt, mans saulainais mīlulīt, ir taču taisnība, ka mēs vienmēr atdzimstam un ka mēs aizvien vairāk spējam attīstīties uz augšu. Tas jau ir, ko es vienmēr esmu meklējis - pilnīgi dzīvot. Un kaut arī mēs nonāktu pie vistālākās robežas.
Tu, mana saldā, man teici pusbēdīgi, puspārmetoši: vai tad neesot skaisti tā, kā tagad esot. .Jā, tas ir skaisti. Brīnumskaisti. Bet laid man Tevi vēl vairāk sasniegt, Tevi vairāk saprast un vairāk cienīt. Ļauj man Tev to tā teikt, lai Tu to sajustu. Ļauj man Tev atdarīt; Tev prieku sagādāt. Ar to es pats celtos, Vajag tikai viena pamata: ka Tu mīli. Tas visu pārspēj. Tam ir pat fizisks spēks, kas pārvar manu slimību. Es nupat dabūju Tavu vēstulīti un jau peldu svētlaimībā, kas no tās izplūst, ka Tu, mans saldais mīlulīt, no manis nebīsties. Nāks laiks, kad mums vairs nebūs jābīstas ne no kādiem partejiskiem pienākumiem. Kad mēs visu zināsim, visu sapratīsim un viss mums atvērsies mīļā, it kā priekš sava paša tēva. Ne vairs naidā, bailēs, lepnumā. Es Tevi agrāk nesapratu, tādēļ arī nevarēju ne Tev, ne sev ticēt. Zināšana absorbē ticību. Mans lielākais prieks nu ir, ka es Tevi esmu piedabūjis atvērties kā puķi. Tas tagad manī mājo, visas manas smadzeņu šūniņas, visa miesa un asinis mani velk pie Tevis uz vēl dziļāku iegremdēšanos Tevi. Un nu Tu, saldā meitiņ, arī sapratīsi, ka lielāku prieku man nespēsi dot, kā palīdzēt saprast visu Tavu būti. Tēlo sava rakstura īpašības, Tavas īpatnības, Tavas kustības un ko tās nozīmē un kad Tu tās lieto. Tavu runas veidu, kur un kad Tu to lieto. Kā piemēru no sevis es Tev atzīstu, es runāju gausi un stostoties, kad esmu piekusis. Lietoju dzēlīgu sarkasmu, ja man kaut kas ļoti sāp. Izliekos vienaldzīgs, ja mani kaut kas stipri ievaino. Tie gan maz izdevīgi piemēri, bet acumirklī nekas neiekrīt prātā.

174.

ASPAZIJAI
Rīgā 1895. vai Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu

Mans saulainais zelta mīlulīt!

Nupat man mirdz pretī Tavas acis, un, jo vairāk es viņas skūpstu, jo vairāk viņas mirdz. Man šķiet, viņās ir asaras. Un, ko Tavi vārdi nepaspēja, Tavi skaidrākie jēdzieni, tas man atklājās kā pārvaroša parādība. Es ticu, ka es zinu - tas ir par daudz, tas mani pārvar.
Es esmu tik savāds, ka es spītēju, dusmojos un prasu, un, kad man tas tiek, tad es jūtos tik niecīgs un apkaunots. Tava pēdējā atnākšana mani . pilnīgi satrieca. Tik mīļa, tik daiļa, tik laba Tu nekad vēl neesi bijusi - es tagad redzēju Tavu mīlu.
Man bij, it kā dievs dusmās par neticīgo būtu uzreiz atrāvis priekškaru no savas godības. Un neizmērojamais spožums šaubīgo gribētu iznīcināt. Mīlulīt, mans augstākais, mana godība. Kā lai es Tev atdaru, ar ko lai izpērku nevis to, kas es biju, bet kāds es pret Tevi biju. Kaut es varētu visu to ņemt atpakaļ līdz mūsu iepazīšanās pirmai dienai. Saplosīt es sevi varētu, es varētu tūlīt mirt. Bieži man ir šīs domas bijušas. Bet es neko neesmu darījis, neko neesmu radījis, kas Tev prieku atnestu. Un tādēļ es savu uzdevumu sajutu kā divkāršu. Priekš Tevis un Tevis dēļ priekš visiem cilvēkiem Pacieties ar mani, mana dvēselīte. Viss jau nāks. Bet mans darbs ir ilgstošs, un man vajadzīgs daudz spēka, un es domāju par Tevi. Es gribēju algu bez pūlēm. Es gribēju pie Tevis būt un Tevi skūpstīt un skūpstīt kā nepiepildāms bakhants, - tas bija noziegums. Vai tad acumirklis pie Tevis nav tik daudz vērts, ka tas veseliem gadiem varētu gaismu un siltumu dot?
Bet kā gaviles manī skan, ka mēs drīz būsim kopā. Un Tevi varēšu skūpstīt priekš visiem gadiem, kas vēl nāks. Es jau jūtu - Tu sēdi man blakus un nejauj rakstīt, es dzirdu Tevi tik skaidri. Tavai balsij ir tik skaista skaņa, es nometu spalvu un guļu pie Tavām krūtīm. Ak, kaut jel svētdiena jau būtu klāt. Mana mīļā! Mana mīļā! Nupat, kad Tu šos vārdus lasi, manas rokas ir ap Tavu kaklu, un es skūpstu Tevi līdz neprātam. Pa starpām rit arī asaras.
Mīlulīt, paņem zīmuli un uzraksti kaut vārdiņu. Es būšu tik laimīgs, un Tu to jutīsi,
                                                                                                                    Tavs, Tavs.

175.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā puse - 1898. gada novembra sākumā

Mīlulīt; esi laba; es nevarēju, atnāca visas austrietes. Bundze un Vesmane, un es nevaru viņas aizraidīt. Tu taču pati apsolīji atvest meitenes tikai rīt, un nu viņas ir atnākušas šodien. Mīlulīt, esi laba, man tas tieši tagad tik ļoti vajadzīgs; mani ciemiņi man ļoti samaitāja garastāvokli. Viņas tik stīvas un garlaicīgas, un es tik bēdīgs, Tu, mīļā, raksti tik niknus vārdus, nepadari sevi un mani vēl slimākus, nekā mēs jau esam. Esi laba, mīļā, esi laba: mīlulīt, esi laba un atnāc rītdien. Es aizskriešu aulēkšiem, ja Tu gribi, rīt no rīta. Esi mīļa, mīlulīt.

176.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gadā maija otrajā pusē -- 1896. gada novembra sākumā

Manu sirdsmīlulīt, es nevaru šodien ierasties. Es, jūtu, Tu kļūsti atkal moža. Rītdien es Tevi atkal skūpstīšu, un tad mēs būsim pavisam veseli.
Dzīvo sveika, manu zelta bērniņ.

177.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894, gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Mīlulīt, esi mierīga, man tas ir atkal - - šis baltais sniegs. Nabaga labo mīlulīt, kā gan Tu esi nobaiļojusies. Es to atkal nesu savai mīļajai, viņai tas ir vajadzīgs, un viņa -to sakrāj ar katru dienu jo vairāk un kļūst arvien starojošāka un skaistāka. Parādības mainās, un tagad sniegā un gaismā es redzu pasaulīgo madonnas galvu, un tā ir pilna mīlas un lepnuma. Ar vienmēr pieaugošu prieku es vēroju, kā cilvēka lepnums ar pūlēm cīnās laukā no tās pasaules, kur aiz tīras kāres pēc pārtikušas dzīves un ārišķības pats sevi pa gabaliņam pārdod un lai iegūtu dzīvi, dzīvi aizmet - aizmet labāko dzīvi. Esi mierīga, mana baltā mīļā, esi stipra un izturīga, mēs izlauzīsimies. Tālu aiz mums paliks sīkā, vilinošā dzīve, kur taču mīla ir tik īsa un tik nabadzīga; un nevarīga. Lielu, tīru mīlu un īstu dzīvi. Dzīvo vesela, baltā mīļā!

178.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gadu novembra sākumā

Tu, mana liesmainā mīļā, mana nabaga, nabaga mīļā, es nespēju Tev ne reizi pat labu, gaišu vēstuli aizrakstīt, un Tu sēdi un novārgsti. Tā jau ir bijusi arī mana no darbošanās visu šo laiku. Es jūtos tik nožēlojami, un man taču vajadzētu atpūsties; bet, kā šķiet, patiesi nekas vairs negrib iet kalnup, man jālieto pat varas līdzekļi, kas mani vilktu. No talismana Tu dvesmo tik sārta, un uguns man strāvo pretī no melnajiem burtiem. Bet man vajadzīgs daudz, ļoti daudz. Vesela karsta Golfa straume, un tas laikam gan neatmaksājas. Par visu vairāk es vēlētos mieru un stingru pamatu, bet šajos sliktajos laikos miers ir dārga manta. Man liekas, esmu izsmelts kā vecs sērūdeņa dziedniecības avots Ķemeros. Klausies uzmanīgi, es atgriezīšos vēl kādreiz pie Jehovas, tam vismaz ir rokas, ar ko palīdzēt. Ak kungs, ak kungs, Izraēļa jāt nieki un rati! Bet daudz labāk būtu, ja Tu pati uzņem tos Jehovas lomu. Tev taču arī ir rokas, tik maigas un pilnīgas rokas, un Tu jau tās esi aplikusi man ap kaklu. Tās arī palīdz, šīs siltās rokas ap kaklu, un skaidra, balti kvēloša uguns plūst no baltajām krūtīm. Skūpsti mani, skūpsti mani, skūpsti mani vēl, lai es Tevi atkal varētu pacelt un sagriezt virpulī. Ak, kaut es varētu sist, tik ilgi neesmu sitis. Šādās stundās man reizēm uznāk tikai viena dziņa: uz četrām kājām man gribētos staigāt un kost, kamēr es ieraugu asinis, īstas asinis, un es gribētu apgriezt visas iekšas, lai atrastu kādu gluži patiesu un īstu sirdi. Mani zobi ir kļuvuši truli. Visa mana filozofija pārvēršas par ūdeni, veselam un līksmam cilvēkam tā bija laba diezgan. Skūpsti mani, un, lūk, tam tagad jākļūst par visu manu filozofiju. Tu mana mīļā, mana bezgalīgā mīļā. Mana nabaga mīļā. Tev jāuzklausa visas šīs juceklīgās un dumjās runas, un Tu nevari par tām pat pasmieties. Tu taču mani mīli un tāpēc neņem to pārāk nopietni. Tu jau zini, pēc pusnakts raksta kaut ko nesakarīgu. Man vajadzēja, bez šaubām, šo vēstuli atstāt nenosūtītu, bet kāpēc gan Tev vienreiz arī neparādīt, cik apjucis un dumjš es varbūt. Mēs taču gribējām patiesību, un tā varbūt spēj palīdzēt, ja vien mēs to ņemam nopietni. Es ticu, ka patiesība ir vienīgais līdzeklis un ka tā palīdzēs. Ir taču vēl ceļš uz priekšu.. Tu mani mīli, zelta mīlulīt, un tāpēc vari palīdzēt. Bet mīlas man vajag daudz. Ir arī vēl pēdējais ceļš, bet ne jau tas, ko Tu domā, šis ir labāks. Bet man vēl tīkas dusēt uz Tavas sirds un sūkt saldo dzīvību, un, kad es pielēkšu kājās, tad paņemšu līdzi Tavas sirdsasinis, mana mīļā. Vai arī Tu mani tā mīli, mana mīļā? Skūpsti mani, mīļā. Es skūpstu Tevi un paceļu savās rokās un skūpstu Tevi. Mana skaistā mīļā, Tu man atmirdzi atkal, bet es esmu rakstījis tik drūmi, un arī to Tev vajadzēja izbaudīt. Es skūpstu Tevi tik stipri, lai Tev sūrstētu lūpas, un uz Tavām krūtīm jāpaliek sarkanai zīmītei no maniem zobiem. Tev jā raksta tūliņ; es uzlikšu uz vēstules roku, un Tev būs jāsajūt, ka es Tev pieskaros, es gribu Tev uzlikt savas rokas atkal un atkal. Es skūpstu Tevi, un Tev nav jāiekliedzas, ka es Tevi apskauju, - ja Tev zudīs elpa, es to uztveršu sevī, un manī tā saglabāsies labi. Mana skaistā mīļā, mana dvēsele, dzīvo sveika.

179.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Tu bezgalīgā mīļā, cik tas tomēr ir brīnum jauki! Dvēselīga, brīnišķo mīlulīt, cik gan Tu esi skaista un laba, bet es biju tik nejauks un nespēju atrast saulainu noskaņojumu, lai Tev, mīļā, aizrakstītu. Es tikai negribēju ap bēdināt savu balto puķi. Tu taču esi tik trausla, un pat visvieglākā vēsma Tevi sāpīgi aizskar, bet lai nekrīt ne mazākā ēna uz manu mūžīgi starojošo gaismu. Tu sarkanā iznīcinošā svelme, es gribu rast spēku Tevi, gribu Tevi sakaitēt, lai Tu gailētu baltā kvēlē, dāvātu bezgala siltumu un gaismu un modinātu dzīvību. Es gribu Tevi apskaut un sūkt asinis no Tavām baltajām krūtīm. Mana dvēsele sauc Tevi, tā alkst pēc Tevis, nāc, Tu man esi vajadzīga. Bet ēna jau krīt uz manu nebeidzamo gaismu, es zinu to, nenāc, mana mīļā. Dzīvo sveika; manu bezgalīgo mīlulīt, dzīvo sveika.

180.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Mīlulīt, tagad es drīz vien būšu uz vietās, iekārtojies tikai labi ērti rītvakaram; ja es varētu Tevi redzēt šodien, būtu ļoti jauki, bet es vēl nezinu, vai tas izdosies. Citādi paliec, mīļais mīlulīt, līdz rītdienai.

181.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Debestiņ, mana mīļā, es liecu atpakaļ Tavu galviņu un skūpstu Tevi un skūpstu Tevi, mana skaistā mīļā. Mana skaistā mīļā, es vēl joprojām redzu Tevi kā gaiši rožainu gaismu, tā izstaro no Tevis, padara mani gaišu un silda mani. Es dzīvoju šinī gaismā un siltumā, un mūžībai tās ir gana, kā zemei saules. Arvien tuvāk nāk pēdējais acumirklis, es to aptveru ar prātu, bet izjust es to vēl nejūtu. Ir tik silti, un attālums man nespēj neko kaitēt. Lai Tevi aizskartu, man nav pat jāizstiepj roka. Tu dusi šeit, manās rokās, es runājos ar Tevi, un Tu man atbildi tikai mīļus vārdus un kļūsti arvien skaistāka, lielāka un mīļāka, un uzturi pasauli, kā arī debesis, un man vairs nav citas telpas kā Tevi un Tev manī. Kā gan tas verd un kvēlo, un kāpj un strāvo augstāk un augstāk, līdz bezgalība ir tik pilna, ka draud sašķelties gabalos. Un lielais grāviens nav vis nāve vai gals, bet gan patiesas un jaunas dzīvēs sākums, dzīves ticībā un zināšanā, kā līdzšinējā ir dzīve šaubās. Tici un zini - es spēju to tik tikko nojaust, cik gan bezgala skaisti tas būs - iet bojā no sava spēka apziņas, slāpt aiz pārpilnības, piesist tik dziļu toni, ka cilvēka auss to nespēj vairs uztvert, būt pašam dievam un pasaulei un pašam sevi iznīcināt. Tevi es domāju un bezgalību.
Sniedz man roku, Tu tagad jūti tās spiedienu. Rīts -rīts.

182.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Mīlulīt, mana līksme. Tev jābūt priecīgai šodien, un man tas ir jāuzzina, tad Tava līksme skars arī mani. Man, nogurušam miesīgi un garīgi, tas ir ļoti vajadzīgs. Skaistai Tev arī jābūt, lai Tu patiktu arī pati sev. Tev katrā ziņā jānopērk kleitiņa; es būtu Tev arī agrāk aizsūtījis, ja man nebūtu vajadzējis mainīt (starp citu, arī Bušs bija tur). Es negribēju Tev vakar sagādāt sāpes, - es nebūtu Tev paticis, tādēļ arī neaizgāju (līdz durvīm jau biju aizgājis, bet bija bailes iet iekšā), ir tomēr labāk, ka Tu vakar ļaunojies par manu vārda laušanu, nekā noskumtu par mani pašu. Izlasīju Tavu dienasgrāmatu. Es zinu, ka man piemīt labsirdības spēks, kas mājo cilvēka sirds dziļumos; tas gan vēl nav pienācīgi modināts un izveidots, esmu to gan ieguvis, bet neprotu izlietot; bet vienu es zinu, neviens to nespēj man vairs atņemt; un vēl es zinu, ka man tas būs visā pilnībā. Tu tikai nevari tik ilgi gaidīt, zelta mīlulīt. Tev jābūt radītājai; lielai, lielai.
Atbildi, mīlulīt, bet tikai tad, ja Tu to ļoti vēlies. Es [teikums nav pabeigts]

183.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Tu, manu mīļsvēto mīļmīlulīt, mana dzīvā dzīvība, vai Tu man šodien ļausi dzīvot, vai es Tevi šodien redzēšu? Negribētu vairs tādu dienu, kad jutos kā miris, bez miera, kur visi nervi pārmērīgi saspīlēti. Šī neziņa un Tevis neredzēšana! Nevaru Tev, saldo līgaviņ, nekā rakstīt par sevi. Šajā sajukušajā, neizsakāmajā sasprindzinājumā skaidrāks tikai viens: man liekas, mutes dvesmiņ, ka es Tevi pastāvīgi jūtu, tātad es vēl dzīvoju, jeb vai es tomēr vairs nedzīvoju, jo dzīvam nav iespējams tik bezgalīgi mīlēt. Es ieskatos savā mīlā vai sevī, un mani gandrīz vai baida šis dziļums un pārpilnība. Es jau nemaz nebiju tik bagāts, un tagad viss ir pārpilnībā, gars un jūtas. Bieži man liekas, ka ir labi, ka viss tiks aprakts, bet tad mani kaut. kas rauj atkal sāpīgi ārā, mīlulīt, dvēselīt, manu saldo līgaviņ, pie Tevis. Es gribētu vēl dzīvot, pateikties Tev, darīt Tev prieku, salds skūpsts.

184.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Mans pavasari, cik gan silts ir šodien ārā un arī iekšā. Es jau šodien aiziešu, bet teātra laikam gan nebūs, un tā es atkal drīz vien nozudīšu. Pavasari, mana nabaga, slimā mīļā. Dzīvo sveika.

185.

ASPAZIJAI
Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Mīlulīt, manu jauno, saldo sieviņ, manu jauno evaņģēlij, kā es Tevi mīlu, kā es mīlu visu pie Tevis, arī drebēšanu par Tevi. Kā es apskaužu katru puteklīti, kas uz Tevis nosēžas. Zelta mīlulīt, kā lai es nebūtu pamanījis, ka Tu vienmēr raksti vienu vārdiņu, bet Tev nevajag man nekad dot labāku vārdiņu, mīļvārdiņu. Tu atkal esi pamanījusi, ka pie manis visur ir redzams E. R., un ikreiz, kad es eju garām, es skūpstu šos burtus un pielūdzu mīlulīti. Kā gan šī mīlestība uz Tevi visu piepilda, visu apstaro. Un tagad jābūt vēl vairāk.

186.

DĀRTAI un L. PLIEKŠANĒM
Berlīnē 1896. gada novembra otrajā pusē

Mani mīļie ļautiņi, būsiet jau varbūt nogaidījušies pēc manas jaunās adreses, tad visupirms lai arī nāk adrese: Germaņij Berlin Charlottenburg. Kantstrasse 105 III Tr. Quergebäude. Ar aizbraukšanu jau gāja ilgi, vēl ilgāk ar korteļa atrašanu. Braucām gandrīz cauras trīs dienas, jo šur tur vakzālos bija ilgi jāgaida uz tādiem vilcieniem, kas man derēja. Tā, piemēram, 4. klases vilcieni neiet nemaz tikpat bieži kā trešās klases un turklāt 4. klases vilcieni vēl brauc daudz lēnāk. Arī citādi dara pāri 4. klases ļaudīm, jo pirmajām trim klasēm atļauj vest par velti bagāžā 50 mārciņu, bet 4. klasei nau nekas par velti un tad vēl vagonā arī nelaiž iekšā, cik katrs var nest; es savas četras pakas dabūju tik iekšā, kad biju konduktoram un trēģeriem iegrūdis rīklē trīsdesmitnieku. Lai vairāk no manis izspiestu, uz reizi saskrēja 3 trēģeri un izrāva manas pakas uz visām pusēm, vecākais tad lika man visiem samaksāt, kaut gan gribēju pretim spārdīties, bet ko tu nu cilvēks svešās mājās - - - Bagāžas lielo kurvi tad uz ieteikšanu nodeva uz eilgutu; bet tomēr beigās iznāca par kurvi ap 5 ar pus rubli. Toties mani atkal vieglāk izlaida pie muitas cauri. Trēģeri noveda tūliņ kungu galā, -- man jau bija lielais kažoks, no kura visi tā baidījās, it kā es būtu pats lācis vai kāds generāls - muitas ierēdņi tad tikai paprasīja, vai man esot kas aizliegts, piem., papirosi, es atteicu, ka tabaka ir velna zāles un es viņu ne par kādu naudu līdzi nevestu, tad viņi sarauca degunus un teica: «Das ist gut», uzlipināja sarkanus papīrīšus uz manām tarbām, un es nedabūju ne labi atraisīt pakas, ka jau viss bija beigts. Kad kažoks man tiktāļ bija palīdzējis, es viņu bāzu maisā un uz reizi pārvērtos no barona par rokas puisi, kas sēd ceturtā klasē. Pate braukšana 4. klasē diezgan omulīga, un arī trēģers, kad bija dabūjis lielo dzeramnaudu, nolielīja mani, ka es, tur braukdams, esot gudrs vīrs, kam es arī gluži piekritu. 4. klasē maksā 7 rbļ. 50 kap., trešajā turpret 17 rbļ. 50, un tur vēl nau brīv paku ņemt līdzi un gulēt arī nau kur. 4-jā turpret gulēšana itin smuka, plati beņķi. Berlīnē gāja atkal grūtāk ar korteļa dabūšanu. Gāju pie viena veca paziņas, bet tā vairs nebija, tad dabūju gan istabu, bet par veselu rubli [diennaktī]. Istaba liela, bet auksta kā stallis, un vāciete vēl mani kaitina, vienā gabalā runādama par savu «schöne, warme Stube»; gribējās gan ieprasīties, lai parāda, kur ta ir tā «schöne, warme Stuben, bet bailes bija, ka par piezobošanu neuzrēķina virsū kādu marku «für ausgelacht worden» - 1 Mark. Gultā varēja tikai tad izturēt, kad iebāza iekšā «warme Roske», t.i., siltu krūku. No sākuma pat gribēju to atraidīt, jo nevarēju saprast, ko viņa man tur grib iegrūst gultā. Tad otra ķibele bija ar segšanos, jo vāciešiem deķu nau, un tie pēļi ir ierīkoti vairāk priekš nost nošļūkšanas un dažu locekļu nosaldēšanas un citu nosmacināšanas. Pēc lielām meklēšanām un skraidīšanām - pie kam visi berlīnieši tevi uzskata kā kādu zvēru (man jau kalošas kājā un ādas cepure galvā, kādu viņiem atkal nau) - beigu beigās nu rokā itin glīts kambarīts, kas maksā tikai 6 rubļi. Vispār te cenas korteļiem ļoti zemas, tā kā Rīgā agrākā laikā, arī ēdieni ļoti lēti, laba pusdiena viesnīcā - 25 kap., mājās, zināms, vēl lētāk, piem., zose maksā tikai 50-75 kap., t. i., gandrīz uz pusi lētāk nekā pat Jelgavā. Pēc vietas vēl maz varēju apskatīties, bet, kā liekas, ar krievu valodu varēs še taisīt šeptes. Atrakstat nu Jūs, mīļie, arī drīzi, kā Jums iet, - vai Tu, mīļā Līziņa, neesi palikusi slimāka atkal. Kā mamiņa labi uzturas pie spēka? Atraksti pāris vārdiņos, vai zaļenieki naudu atveda, t.i., tās divas zīmes? Vēstules arī atsūti šurp. Veseli, mani mīļie ļautiņi!

Vēstules augšmalā rakstīts:
Ar korteli nolīgu galīgi tikai nupat un tādēļ nevarēju agrāk rakstīt savu adresi. Aizraksti tagad arī manu adresi Doriņai un atsūti viņas adresi man, jo no universitātes viņa vēstules varbūt nemaz nenoņem.

187.

DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM
Berlīnē 1896. gada 16. (28.) decembrī

                                                                                                                                        28/16 Dec. 96.

Mani mīļie radiņi, mīļā, mīļā, labā māsiņa, kā Tu paliki viena pate un kā mēs visi noveļam uz Tevi vien visas ciešanas un grūtumu, tā es, tā mamiņa, tā Doriņa, un Tu vidū stāvi un lūko visu par labu vērst, cik Tavā spējā un mīlestības pilnā sirdī, un visas sāpes par neizdošanos krāji savās krūtīs. Mīļā, labā māsiņa, Tu arī domā, ka Tu mums caur to sāpes noņemi, ka mums tiek vieglāk caur Tavu ciešanu. Grūtāk man tiek, ne vieglāk, mīļā; Tu dari mūs par saviem parādniekiem pretī mūsu gribai, un es nevaru Tev tā atmaksāt. Es nespēju Tev noņemt šīs sāpes, es nespēju Tevi pārliecināt, ka viņas nedara nevienam laba, ka neviens no mums - ne es, ne mamiņa, ne Doriņa - neslāpstam pēc viņām. Tik brīvs es gribu būt un pats zināt, ko es daru; pie Jums tas nebija iespējams, pat Tu manis neesi sapratuse - un es nespēju vairs ilgāk tur palikt. Man likās gan, pēdējo reizi ar Doriņu runājot, ka viņa varētu saprast, bet viņa nau vairs tik patstāvīga kā agrāk, viņai nau pašas domu, viņai nau pat tās gribas, kas bija; ceļš uz viņu aizšķērsots. Tu tikai viena palieci man, un Tu nogremdējies savās nepanesami mocošās, nekad nerimstošās sāpēs un gribi viņās apmierināties, turēdama to par savu pienākumu, kura izpildīšana cilvēku paceļ. Un vēl stiprāk Tevi tura miesiskās sāpes un vārdzina līdz galam, un palīdzēt nevar. Esi laba un liec, ja patei ir par grūtu, tai Jelgavas meitenei, kuru Nīna pie Tevis esot aizveduse, parakstīt drīzumā, kā Tev iet. Arī par veikaliem liec ko paziņot, vai saņēmi bankā noliktās naudas zīmes? Vai no zaļeniekiem saņēmi naudu un ne zīmes? Es taču viņiem liku naudu paturēt un tikai pārrakstīt uz citām zīmēm. Ja. viņi bijuši tik muļķi un izmaksājuši skaidrā naudā, tad es viņiem rakstīšu, lai kāds piebrauc pie Tevis un paņem atkal to naudu priekš noguldīšanas pie sevis. Ja Tev ir jau zīme par 400 rbļ., tad paturi to vien mājās, jo varbūt es drīz pārbraucu. Ja ir kādas vēstules, tad uzliec tik 3 kapeiku marku un uzraksti adresi, un viņas atnāks šurp. Ja atnāk pavēste no Pēterburgas palātas - es tomēr esmu nosodīts uz 26 dienām -, tad saņemat (nepieņem to, bet uzdod manu adresi Berlīnē) viņu un atsūtat tūliņ man. Tāpat pieņem arī pavēstes un papīrus no Rīgas miertiesneša --Amatnieku kases parāda dēļ. Esi nu vesels, mans mīļais, un dūšīgs, kāda Tu jau arvien biji. Iedūšini arī mūsu mīļo mamiņu, saki, ka. man še ir vairāk cerību. Tev pašai par ziņu, ka es jau tagad iztieku ar to, ko nopelnu, kapitālu neaiztikdams. Veseli, mani mīļie. Vesela, mīļā, mīļā Līziņa.

Vēstules augšmalā pierakstīta adrese:
Germaņija Berlin - Charlottenburg
Kantstrasse Nr. 105a III Quergebäude

188.

DĀRTAI un L. PLIEKŠĀNĒM
Berlīnē pēc 1896. gada 23. decembra (1897. g. 4. janvāra)

Kā redzat, mani mīļie radiņi, kortels jau cits, drusku lētāks, bet toties ar mazāks. Viens labums vēl šinī mazajā istabiņā; krāsns neaizņem daudz rūmes, jo viņa ir tādas pat būves kā Dinaburgas žīdiešu podi, uz kuriem tie pa ziemu sēd virsū uz tirgus plača. Istabiņā var izdzīvot visas Eiropas zemes cauri, - var sadzīt karstumu uz 20°, bet tad viņš pats atkrīt atpakaļ diezin kādos dziļumos. Ar ēšanu iet itin braši, par 20 kapeikām vēders pilns, ka pūkš vien un iet kā ermonikas. Kurināšana maksā pus ēšanas, arī 10 kap. Citād dzīve kā jau lielā pilsētā, visādi kumēdiņi ātri un lēti sasniedzami; bilžu galerijas par velti, teātrs galerijā par 30 kap., vakar vēl gadījās par 30 kapeikām sēdēt parterā, pašā priekšā (tanī teātrī visi plači maksā vienlīdzīgi un biļetes tiek izlozētas). Darbs vis vēl tas pats, vienmuļīgs, daudz jāsēd; citāda darba vēl neesmu dabūjis, utt. Vairāk laikam tiešām par mani pašu nau ko sacīt, un tas jau šimbrīžam pietiks, jo iztikt var ar to, ka nopelnu, klāt nau jāliek, un drīzā nākotnē būs varbūt vēl drusku vairāk, tā ka nevajadzēs ieturēt pārāk stingri «knapināšanās» metodi. Vairāk tad arī namaz nau vajadzīgs, un «labas iztikšanas un pienācīga, godājama stāvokļa» es nemaz negribu, un, ja es to sasniegtu, man tā nekad nepietiktu, kā līdz šim nau pieticis. Mana mīļā, mīļā, nabaga māsiņa, es zinu, ka Tu še mani atkal noturēsi par stūrgalvi vai diez par ko, bet iegādājies, ka var arī citādi domāt, nekā mēs domājam, un citād dzīvot, nekā mēs turam par prātīgu vai pat iespējamu. Man ļoti žēl bija, ka Tavā labajā vēstulē, kura mani tā aizgrāba, Tu mani arī nesaprati un tādēļ pārmeti, ka es neesot pret Tevi vaļsirdīgs. Man esot nepatīkami bijis ar Doriņu satikties un par to rakstīt. Jā, kāda tad man tur var celties nepatikšana, kad Tu zini, ka es ar Doriņu še saticies. Ka es še esmu, to taču Tu zināji. Nepatikšana varēja celties vienīgi Doriņai, kad Jūs dabūjāt zināt, ka viņa neatrodas vis pie savām grāmatām, bet dzīvo še Berlīnē ar Stučku. Un, viņu saudzēdams, es Jums par to nekā neminēju, jo tāda minēšana būtu līdzīga bijuse klačošanai; viņa ir brīvs un pieaudzis cilvēks, lai dara pate, ko zinādama. Negribēdama, ka es aizsteidzos varbūt tai priekšā, Doriņa Tev par to rakstīja; citādi viņa gan nebūtu rakstījuse, jo viņa jau priekš mūsu satikšanās bija še kādu laiku, bet Tev nekā nerakstīja. Tātad viņai bija jāslapstās un jābaidās no nepatikšanas, bet ne man. Teātrī, kur mēs netīšam satikāmies, Stučka arī visvisādi lūkoja no mums izvairīties mēs stāvējām tikai dažus soļus viens no otra - un Doriņa viņu ar varu pievilka klāt; arī tad viņš nesniedza rokas. Es Doriņai uzdevu mūsu adresi, un viņa arī cieti nosolījās atnākt, bet viņš viņu laikam nelaida, un Doriņa lauza savu vārdu un ne atvainoties ar kādu mazu vēstulīti arī neuzdrošinājās, - un bez šīs reizēs viņa jau agrāk man to bija solījusies. Tu redzi, cik ļoti Stučka baidās, ka Doriņa ar mums nāktu kādā sakarā, un cik viņam nepatīkams viss, kas man nāk par labu. Viņš ne tik vien nemeklē izlīgšanu, bet, kur varēdams, lūko padarīt asāku pretestību. Viņš dzīvo mūžīgās bailēs, ka viņa zvaigzne netiktu aptumšota. Lai viņš ar panāk pilnā mērā savu laimi - resnu maku un vēderu, citādas laimes viņš nesajēdz (jo «laba iztikšana un godājams, slavēts stāvoklis» ir tas pats). Man viņa nau bails. Arvienu mazāk mani šis temats interesē, it sevišķi tagad, tālumā; es uz viņu skatos kā uz senu pagātni, un, ja šim jautājumam var būt nākotne, tad tā ir gluži citāda, nekā viņi domā. Doriņai man vēl jāraksta, jo es to esmu solījies. Bet tu, mans mīļais, labais, zelta cilvēciņš, nerūpējies par mani, atminies arī pats sevis; Tu nemaz nezini, cik spēcīga Tu esi ar savu ciešanumu, Tu runā, ka nebūtu ticējuse, ka kļūstot pacietīga. Es nezinu neviena, kas tā var nest kā Tu. Ja Tev palīdz Tava pārliecība, ka Tev tas jādarot kā pienākums, - es negribu pretī runāt, kaut gan es domāju citādi; galvenais ir tas, ka Tu sev pietieci ar to, ko un kā Tu to dari. Ļaunākais ir, ja Tu domātu, ka nespēji izdarīt savu pienākumu, t.i., ko esi noņēmies. Tu izpildi visu, ko esi noņēmies, ko pats esi sev izvēlējies, - un tas Tev dod dūšu. Tici pate sev - tas Tev ir vajadzīgs, Tev, mīļais, mīļais, daudz vēl būs jācieš, tici sev, tici, ka Tu esi labs, - Tu esi labs -, tad Tev būs vieglāk ciest. Es uz sevi esmu paļāvies, un man tas ir palīdzējis, citu zāļu nau, kas tik labi palīdzētu. Kaut es Tev varētu kur līdzēt, kur atvieglināt! Varbūt Tu pate teiktu, kur un kā? Mani tas ļoti apmierinātu. Ja Tu vien vari, raksti man tikpat gari un mīļi, bet Tev varbūt nāksies vēl pārāk grūti, tad atsūti tikai kādu cedelīti, kā iet Tev un mīļai mamiņai. Saki viņai arī visu, kas vien ir apmierinājams sakāms, ja no manis arī nau daudz laba sakāms, tad saki no Doriņas, cik tai būs laba iztikšana kā dakterim. Nu dzīvojat veseli, mani mīļie. Atsūtat man, ja atnāk, kādas pavēstes. Vai Jūs abonējat vēl «Dienas Lapu», - tad atsūtat man ik nedēļas vai ik pa trim numuriem ar kreicbanti, nevis slēgtā kuvērī, - tas maksās kādas 4 kapeikas. Ja neabonējat, tad apstellējiet sev uz mana rēķina, vēlāk es atdošu. Ja atnāk kāda vēstule, atsūtat arī. Veseli nu vēl reizi, mani mīļie.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Mana adrese tagad cita:
Germaņija Berlin - Charlottenburg.
                Krumme Str. No. 44, I Treppe, wohn. bei Frau R. Perl

189.

O. ZĒFELDEI
Berlīnē 1896. gada decembra beigās (1897.g. janvāra sākumā)

Jūs, mīļie bērni, kas tad īsti ir? «Kas Jums ir lēcies?» es gribētu Jums jautāt ar Olgiņas vārdiem, bet Olgiņas jau te īstenībā nemaz nav, ir tikai Olga. Un man tad jāžēlojas mīļajai Marijiņai, tā jau zinās padomu un palīdzēs. Jā, ko nozīmē šis vēsais tonis? Te Olgiņa, piemēram, tūliņ pašā sākumā saka: «Viņa vēlētos, kaut spētu no mums viegli atbrīvoties.» Jā, tad jau vajadzētu būt klāt visiem svētajiem, lai Jūs to spētu. Vai tad mēs no Jums esam atbrīvojušies? Mums taču šeit nav nekādu jaunu draugu, mums taču ir tikai tie pāris labie, mīļie cilvēki Rīgā, un Jūs sakāt - mēs raisoties vaļā; jā, tad jau mēs paliekam gluži vieni. Tas ir grēks, ja Jūs kaut ko tādu sakāt. Kad Jūs tik ilgi mūs atstājāt bez atbildes uz Elzas pirmo vēstuli, tad mēs gan baidījāmies, bet nekad to nedomājām nopietni un nedomājam arī tagad, ka Jūs vēlētos no mums atbrīvoties. Bet tas jau ir tīrais neprāts domāt kaut ko tādu; mēs taču pa visu šo laiku esam tik mīļi sadraudzējušies, ka, palikdami vieni, - arī Jūs un mīļā Marijiņa taču ne mazāk kā mēs - nemaz nespējam domāt par atbrīvošanos, tas arī nelīdzētu, tas neizdotos. Ziniet, Marijiņ? Te Olga vēl raksta, viņa nevarot nekā atrast ,ko uzrakstīt, jo, iespējams, vaina esot sirdī. Tātad Olgas sirds vairs nebūtu mūsu pusē, un viņa vairs nevarētu atrast nekā mīļa, ko mums uzrakstīt? Tā? Bet tā vienkārši nav taisnība! Olgiņa ir mīļa un būs mums vienmēr mīļa, tāpat kā Marijiņa. Bet tas ir tā --- Jūs negribat sacīt, kas ir cēlonis nelāgajam noskaņojumam, ja mēs jau tūliņ varētu atkal izlabot to, kur esam kļūdījušies. Ja es būtu Rīgā, es to drīz vien izdibinātu, bet tā nu šis nelāgais noskaņojums abās pusēs smagi jāizjūt nedēļām ilgi. Jums katrā ziņā tas jāpasaka, bet, ja jūs to nevarat pasacīt, tad tas tā būs, mīļā Marijiņ.
Bet nu par to ir diezgan. Mums iet tā puslīdz labi, kā jau diviem «nabaga ceļotājiem». Daudz arī nevaru par sevi rakstīt, jo es vēl tik maz zinu, kā iet Jums. Kaut kas labs, protams, no Jūsu vēstules ir izlobāms: ka Jūs savus tulkojumus nu varēsiet plaši izlietot un ka tas Jums būs labs atbalsts. Un atzītas Jūs tiekat arvien vairāk, Blaumaņa - kā paša autora - vārdiem un uzslavai ir liela nozīme, - par sevi Jūs, starp citu, esat tik maz rakstījusi. Pie kā ir ķēries Dubultu kaimiņš? Vai viņš arī cītīgi raksta? Pastāstiet mums arī kaut ko par Rīgas notikumiem; Ņina jau gan pāris reizes atrakstīja, bet viņa nekā nezina. Bet Jūs jau esat pie avota. Un nu, dzīvojiet sveikas, mīļie bērni, neesiet dusmīgas vai vismaz pasakiet - kādēļ.
                                                                                                                                                Vecie.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā pierakstīta adrese:
Germaņija Berlin - Charlottenburg
Krumme Strasse 44, I Tr. wohn. bei Frau Perl.