RAINIS

Vēstules

Cietumos un Pleskavas trimdā  (1897. g. maijs - 1899. g. maijs)

1898. gads

258.

O. ZĒFELDEI
Pleskavā 1898. gada 23. jūnijā (8. augustā)

                                                                                                                                                        Pleskava 23./Vll

Mīļie, labie bērni!

Ir drūms, bēdīgs laiks; rūpes un slimība, un nespēks, -bet ar atpūtu un prieku nekas neiznāk. Mēs abi esam vēl tādi paši atspirgstoši slimnieki kā pirms pus gada un nekādi nespējam tikt uz kājām. Kļūt veseliem - tā jau gan vispār patiks tikai svēta vēlēšanās. Šejienes purvainais un aukstais apvidus un pastāvīgās rūpes par nožēlojamajām, muļķīgajām un netīrajām kapeikām «uzturam un dažādām vajadzībām» ir diemžēl kā radīti, lai arī veselus cilvēkus padarītu drūmus, te tad man ir gals vai klāt. Ja man būtu bijusi nauda un es būtu mazliet veselāks un stiprāks, varbūt būtu varējis nodarboties ar advokatūru; bet tā tieši trūka, un man bija jādzīvo no tā, ko ienesa tulkojumi; tā man nevajadzēja ne naudas izdevumu, ne lielāka dzīvokļa un iekārtas, mēs dzīvojam tikai mazā istabiņā, un tas vismaz iznāk lēti. Ienākumi pat tulkojumiem jau gan ir tikai 34 rubļi, kā Jūs zināt, bet, kā saka, mēs arī varam knapināties un taupīt, un ar darbiem es tomēr varu iekārtoties mazliet pēc savas pašsajūtas. Man vēl tagad pastāvīgi gadās tā, ka vienu nedēļu nostrādāju un tad vairākas nedēļas neesmu spējīgs ne uz ko, no galvas sāpēm, pastāvīga uztraukuma un bezmiega nezinu, kur dēties.
Manai nabaga Elziņai neklājas labāk, un, ja tad uznāk pārguruma periods, nespēja strādāt, nespēja ilgāku laiku izkļūt no grūtībām, tad pie mums ir tik drūmi, ka Jūs, mīļie bērni, to diezin vai sapratīsiet. Jums paldies dievam nu ir Jūsu noteiktā, nodrošinātā iztika, par abām kopā 50 rubļu noteiktas algas un bez tam vēl visi blakus ienākumi, Marijiņa nu mācās par dziedātāju, un viņai priekšā ir spīdoša nākotne. Jums ir skaistā jūrmala, kur mēs visi kādreiz nokratījām savas rūpes un ieelpojām veselību. Jā, kādreiz. Mums nav nekā no tā visa un diezin vai kādreiz vēl būs. Jūs, mīļā nabaga Olgiņ, arī esat bijusi tik slima, veselas trīs nedēļas, bet nu tas ir pārvarēts; mums tieši ar pārvarēšanu iet visgrūtāk, esam vienmēr slimi, bet ļaudis taču prasa, lai pēc tam, kad esi izslimojies, kļūsti arī vesels. To prasa visi, vispirms tuvinieki. Te ir arī mana māte, kam jādod pajumte, un tikai maijā mēs saņēmām knapu trešdaļu no naudas, no kuras mana māsa sev paturēja divas trešdaļas. Elzas vecāki arī, izdeva priekš manis pēdējo un grib taču arī ēst un dzīvot. Jūs varat gan iedomāties, kā ir ap dūšu un kā gribētos būt pasargātam no uztraukumiem un būt veselam. Vismazākās nepatikšanas atmet atkal atpakaļ, agrākajā, drūmajā, bezcerīgajā slimnieka stāvoklī, ja vien mazliet esi no tā izķepurojies. Un liekas, ka mūžīgajam postam nav gala un ka tas nav mērojams ne ar kādu mēru. Te mana nabaga Elza sāka ņemt volframa kūri, bet kļuva vēl sliktāk un beidzot tik slikti, ka nebija vairs nekāda jaukuma. Tad mēs to atmetām, un pats ļaunākais pārgāja, bet kuņģis pat vienu nedēļu nav kārtībā, tāpat dūrēji un galvas sāpes, un visādas nebūšanas, viņa ir gluži bāla un noliesējusi, tā ka žēl skatīties. Es zinu, mīļā Olga, Jūs to nedomājāt ļauni, Jūs esat ātra vārdos, arī rakstītajos; mēs esam tik ilgi un labi kopā dzīvojuši, visi četri kopā, ka mums vajadzētu citam citu pazīt, un es arī ticu, ka pazīstu Jūs un Jūsu labo sirdi, un Jūs zināt, ko es domāju par mīļo Marijiņu., bet nevaru Jums nepateikt, ja mēs tiešām viens otram sakām patiesību, - Jūsu vēstules ir grūti panesamas; tas taču ir rakstīts vārds, kurš ir pārdomāts, kuru neizrunā ātri, uztraukumā. Jūs esat Elzai īsi un skaidri uzteikusi draudzību, Jūs viņai nerakstāt, Jums arī nav viņai neviena laba vārda. Jūs sakāt, ka esat padarīta (ļauna», jā, bet Elzu Jūs padarāt vēl «ļaunāku». Jūs viņai pat pārmetat, ka viņa Jūsu dzīvokli pārvērtusi par viesnīcu. Beidzot, Jūs, mīļā Olga, nožēlojat, ka esat mūs uzņēmusi, bet es domāju, ka mēs to esam izlīdzinājuši un ka tas Jums nenācās grūti; es arī tam pretojos, bet baidījos, ka, atsacīdamies izmantot Jūsu dzīvokli, Jūs apvainošu. Ja Jūs to visu sakāt, es dieva dēļ to neuzskatu par Jūsu kāri uz ķildošanos, tāpat arī mani vārdi nav ne vismazākais pārmetums. Bet skaidrībai taču jābūt, un esmu stingri pārliecināts, ka starp mums viss atkal būs skaidrs, jā, varbūt jau ir skaidrs. Jūs, mīļā Olga, laikam gan nemaz nenojaušat, ka Elza slikti panes Jūsu vēstules un kļūst no tām slima. Jūs pati sakāt, ka neizrādāt siltumu un mīlu; bet vai tad draudzībai tā piederas? Vai mums nebūtu tieši jārada šis siltums un mīla? Mums ir tik ļoti vajadzīgs siltums un mīla, un es nespēju citādi --es to vienmēr radu. Un kādēļ Jūs sakāt, ka mēs esot aizmirsuši mīļo Marijiņu, vai tad Jūs pati tam ticat? Vai tad izklausās tik briesmīgi, tik slikti? Man būtu varbūt vēl šis un tas, ko sacīt, bet Jūs jau pati redzat no rokraksta, ka esmu noguris. Man jāpārtrauc rakstīt. Bet es ceru, ka atkal būs labi. Un Jums arī mūs jāmīl tāpat, kā mēs mīlam Jūs abas, bet Elza Jums jāmīl par visu vairāk, jo nejauka vēstule viņu ļoti sāpina. Bet tagad daudz sirsnīgu sveicienu, mīļie bērni, es vēlreiz pateicos par laimes vēlējumiem. Dzīvojiet sveikas un kļūstiet atkal veselas un priecīgas, un labas Jūsu vecajiem draugiem.

Vēstules malā rakstīts:
Vai pie Jums nedzird nekā jauna?

259.

O. ZĒFELDEI
Pleskavā 1898. gada 26. augustā (7. septembrī)

                                                                                                                                                        Pleskavā 26. augustā 1898

Mani mīļie bērni!

Šī mēneša sākumā es Jums aizrakstīju garāku vēstuli uz Dubultiem, bet liekas, ka vēstule Jūs vairs nav sastapusi. Vai varbūt Jūs, mīļā Olga, atkal esat saslimusi? Mēs tik ļoti par Jums baiļojamies. Jeb vai pa to starpu būtu noticis kas cits? Elza gan Jūs atkal drīz redzēs, jo viņa varbūt brauks oktobrī, bet es pagaidām esmu atkarīgs tikai no vēstulēm. Esiet tik laba, mīļā Olga, rakstiet drīzāk. Vai Marijiņa jūtas labi? Uzturēšanās jūrmalā, cerams, būs padarījusi Jūs abas stipras. Rakstiet drīz, mīļie bērni, jo citādi man būtu jābaidās, ka vēstule nonākusi svešās rokās.
Dzīvojiet sveikas, labie, no sirds mīļotie bērni! Mēs sirsnīgi sveicinām Jūs abas.
                                                                                                                                    Dzīvojiet sveikas.