RAINIS

Vēstules

Cietumos un Pleskavas trimdā  (1897. g. maijs - 1899. g. maijs)

1899. gads

260.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 16. (28.) janvārī

Pūkiniņ. Mana mīļā, es vēl neesmu nomierinājies, nevaru vēl atjēgties. Es uzeju vecas, zudušas, nejaušas atmiņu zīmes un kā nebūt pārtieku no tām. Dārzā, uz mazā mīļputniņa taciņas, uz ceļa sniegā es atrodu pēdas un sekoju mazajiem soļiem. Istaba ir pilna ar atmiņu zīmēm un tomēr tik tukša. Visgrūtāk ir no rīta, kad vēl neesmu uzsācis darbu, un vakarā, kad atkal metu mieru. Neraizējies, mīlulīt, par to, ka es jau tagad nosūtu savu paveikto nomu, tas taču ir vieglākais, tā, vienīgais līdzeklis sevi izklaidēt, un man katrā ziņā sevi jāizklaidē. Kaut tik Tu būtu vesela un spētu izturēt! Es redzu, ka pavisam veltīgi esmu uzvēlis Tev tik daudz darba ar «Quo vadis», ko es itin viegli pats būtu varējis padarīt. Par mazputniņu ir tik slikti gādāts, tas tagad ļoti nomoka. Tagad negribu Tev vairāk rakstīt, tas tik par daudz uztrauktu. Sīkais rokraksts bojā mīļās actiņas, turpmāk es rakstīšu tikai vēstules. Bet šodien vēstule vēl visu par daudz uzvandītu. - Man vēl nav dzīvokļa; ceturtdien es meklēju, tomēr nekā neatradu. Šodien sēžu mājās un strādāju. Rīt atkal braukšu meklēt. Ceturtdien neesmu nekā strādājis. - Nakti es tomēr pārgulēju viesnīcā. Viņa sieva bija saslimusi. Nekā no jauna. - Vecais lūdz uzzināt; kas par viņu rakstīts «Mājas Viesa» 38. numurā; viņa rakstu lai vēl neievietojot. Nestrādā par daudz, esi vesela, Mīļiniņ.

Atklātnes augšmalā rakstīts:
Pasi vēl neesmu saņēmis. Mammai un Manteifelim esmu aizrakstījis. Mīļiniņ, putniņ.

Atklātnes kreisajā malā rakstīts:
Sveicini mūsu mīļos bērnus, Olgu un Mariju, un nabaga Nīnu ar Brenci. Mīļdvēselīt, sirdsputniņ.

261.

ASPAZIJAI
Rignaigarā 1899, gada 17. (29.) janvārī

                                                                                                                    Rignaigarā 17./I 99.

Rožsmaržiņ, mīļputniņ. Vēl vienmēr es sēžu šeit, Rignaigarā, esmu tik grūti izkustināms no vietas, nespēju nekā izdarīt un nekā izlemt; varbūt šeit mani saista arī daudzās atmiņas. Ir vēl priekšpusdiena, kad es rakstu, -Vecais brauc rūpēties par sabiedrību, un tad esmu nolēmis dot viņam līdzi šo zīmīti - pēcpusdienās man vienmēr ir vissmagāk, visu dienu ir strādāts. Lai es neaizmirstu: «Quo vadis» esmu uzrakstījis piezīmi par smiltis uzzīmēto zivi. Taču izrādās, ka uz šo zivi balstās viss romāna spriegums; lasītājs nedrīkst iepriekš zināt, ko zivs nozīmē. Tātad nosvītro piezīmi! - Es sev atkal un atkal pārmetu, ka Tev, mīļputniņ, esmu devis līdzi trīs dienu normas; es pats ļoti labi būtu varējis visu padarīt. Arī par - sestdienas feļetonu neraizējies, Mīļiniņ. Otrdien saņemsi vienu gabalu un trešdien vēl (Konrādija dzejoli un vienu noveli). Kad iesākas «Quo vadis»? Un cik izies ik dienas? Es varētu no Tevis paņemt arī otro daļu. -Raksti drīz mazu, pavisam mazu zīmīti, man tieši tāda ir ļoti nepieciešama. Pie Kača ir divas istabas, dibenistaba par 5 rbļ., priekšējā (istaba vecajam) par 10 rbļ., bez tam pusdienas 9 rbļ.; kuru lai ņemu? Varbūt vēl atradīšu kaut ko lētāku. Raksti man drīz arī par mammu. Es pilnīgi nekā nezinu par Tevi. Vai Tu neesi saslimusi? Nestrādā par daudz, atlicini laiku mazai atklātai vēstulei. Sveicini visus mūsu mīļos bērnus un redakcijas. Esi vesela, Mīļiniņ, un mīļa, un laba.

262.

ASPAZIJAI
Pleskavā ap 1899. gada 20. janvāri (1. februāri)

Mīļo zelta ametistiņ, šodien ir ametistiņa un dimantiņa dieniņa - šeit uzrakstīts tikai par darījumiem, pa lielākai daļai jautājumi, uz kuriem manai dvēseles Iniņai tūliņ jāatbild (atbildi ar atklātni, tā es ziņas saņemšu ātrāk un man nebūs jāizsamist bailēs, vai tik mana sirds dvēselīte nav saslimusi; biežāk, biežāk, mīļo, vienīgo Iniņ, šādas dzīvības zīmes).
1) Vai Tu, dvēselīt, esi visu saņēmusi? Es nosūtīju:
1) piektdienas vakarā (tātad svētdien agri) romānu un
atklātni, 2) pirmdien - romānu, Maupassant noveli, atklātni un dzejoli, 3) tagad, trešdien, romānu.
2) Ceturtdien vai piektdien pilnīgi pabeigšu romānu.
3) Atsūti Voltera un Pogodina (to es arī pazīstu) adreses.
4) Atdod Blaumanim tūliņ viņa naudu (20 rbļ.); aizņemies, ja vajag, no Zālītes.
5) Saki Vidiņam, lai viņš laikus iesāk romāna otrodaļu.
6) Vai Olga uzņemas «No labas ģimenes»? Pajautā Tūteram, kad beidzas «Quo vadis», ja grāmatā ir 330 lappuses? -
7) Atsūti izgriezumu no «Rigasche Rundschau» par «Faustu». Vai «Baltijas Vēstnesis» to jau nav sev pārtulkojis?
8) Ko Bērents agrāk ir teicis par «Faustu» (ierakstīt zeltītiem burtiem), to pārtulko Tu pati un ievieto visās trijās avīzēs: «Dienas Lapā», «Mājas Viesī» un «Baltijas Vēstnesī».
9) Ja Tev būtu laiks, Tu varētu aiziet pie «Rižskij vestņik» vai «Pribaltijskij ļistok», lai arī tie kaut ko labu uzraksta par «Faustu».
10) Vai «Skans» teātrī pieņemts?
11) Ja mans «Fūrmanis Henšels» «Mājas Viesī» tagad, 3. nr., atkal nav nemaz vai ir mazs gabaliņš, tad labāk ņem to pavisam prom un dod «Mājas Viesa Mēnešrakstatu» marta mēnesim vai arī uzņem to pie sevis sestdienas feļetonā.
12) Tagad laikam Teodors atkal būs kritiķis, un tāpēc no manis vairs nekā neuzņem?
13) Šipeli arī nedrīkst saskaldīt pārāk sīkos gabaliņos.
14) Piedraudi Zālītem, un, ja Blaumanis taisa izlēcienus, lai viņš tad nostāda viņu atkarībā no Poruka, tas tad būs mūsu pusē.
15) Raksti par Zakranoviču.
16) Atgādini Zālītem, ka es katrā ziņā pastāvu uz to, lai atsaukums par gānīšanu un gaisa grābstīšanu būtu lasāms «Dienas Lapā», tagad tas jo labāk iespējams, kad ir jauns redaktors.
17) Uzņemiet Vecā korespondenci «Dienas Lapā».
Mīļiniņ, par to sīkāk. Visu laiku vēl esmu bijis šeit, tikai ceturtdien, 21. I, pārbraukšu uz pilsētu pie Kača dibenistabā. Ja vajadzīgs, varēšu līdz 1. februārim dabūt vēl to otru istabu par 11 rbļ., bet tajā ir tikai ventilators, logu nevar atvērt. Citi dzīvokļi ir vēl dārgāki. Vecais ir ļoti laipns un, liekas, pat sirsnīgs. Galu galā viņš tomēr ir lāga vīrs. - Lībers mani netika uzņēmis pa nakti, viņa slimā sieva baidoties nepatikšanu manis dēļ, pulksten 1 es aizgāju uz viesnīcu, pēc tam kad Lībers man vēl nomierināšanai bija uzspiedis glāzi skāba vīna un 5 rbļ. Citādi esmu dzīvojis ļoti klusi un tikai rakstījis romānu. Tagad sūtīšu Tev «Sīkumus», toreiz man nebija laika un arī nekā prātīga, ko sūtīt. - Kā tad Blaumanis grib pildīt abas vietas, ja viņš vienu nevar izpildīt, pirmie «Mājas Viesa» numuri ir ļoti vāji. - Vai Tev nebija labāku dzejoļu sestdienas feļetonam, šie labāk varēja pavisam izpalikt. Vai Tu nevari pārņemt anekdotes un «dažādus» no «Dienas Lapas» lielā feļetona; tur to ir pārlieku daudz. - «Mājas Viesis» zog pārāk daudz no «Dienas Lapas», tas rada ļoti sliktu iespaidu, pasaki to arī Zālītem. - Varbūt pamēģini «Dilonī», «Karaļmeita» un citus dzejoļus izdabūt cauri ar Pasīša palīdzību, viņš jau agrāk pats ir bijis cenzors; ja nu tā tiešām neizdotos, tad tā: «nekas man nekaiš, viss tik pa jokam». - Mīļo, vienīgo zelta dvēseles Iniņ, rīt ir dvēselītes dieniņa, t.i., tā jau ir tagad, dvēselīt. Katru nakti es atvados no savas Iniņas ar mīļiem vārdiņiem, vai Tu arī tāpat dari? Mīlulīt, manu sirsnīgi mīļoto mīļmīlulīt, esi man mīļa un laba, un vesela, esi vesela, mīlulīt, raksti, raksti drīz un biežāk mazas zīmītes. Mīlulīt, Iniņ, Sirdsiniņ, Iniņ, samtputniņ, Iniņ.
Vēstulē, nosūtīto materiālu uzskaitījumā starp 2) un 3). vēlāk pierakstīts:
Sveicini Olgu, Mariju, Nīnu, Zālīti, Poruku, Tūteru, Vidiņu.

263.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada. 21. janvāri (2. februārī)

21. I 99.

..Tikko saņēmu Tavas 3 vēstules (atklātnes), vakar otro garo vēstuli; es atkal esmu kļuvis labs un mīļš, esmu pavisam mierīgs, man taču ir kaut kas, kāda zīme no dvēseles Iniņas. Tu esi tik mīļa, bet nerūpējies par mani, tagad ir labāk; mani nodarbina nākamā ceturtdiena, varbūt Tev tomēr būs iespējams atbraukt. - Tagad, kopš pāris stundām, es jau esmu pie Kača. Vecais izturējās pret mani ļoti labi. Lielāko daļu mantu es atstāju pie viņa. - Es guļu arī labi, Tu zini, tas tā uznāk periodiski. - Reuta pilnvarnieks bija te. Viņš sola visu, līdz ar procentiem, aprīlī. Viņš laikam izdarīs Tev maksājumu Rīgā. Reuts esot ārzemēs, tāpēc šī kavēšanās. Es tam piekritu. Rakstīšu Tev sīkāk par to. - Mamma man atrakstījusi no Jelgavas: atlikts - līdz 25. aprīlim. Citādi viss būtu labi, tikai romāns man dara rūpes, sevišķi pēc Tavas vēstulītes. Šodien to pilnīgi pabeigšu, rīt agri no rīta izsūtīšu, un vai no tā Tev vēl nepietiks šai nedēļai? Es to nemaz nesaprotu. «Dienas lapas» otrdienas numurā romāns ir iespiests tikai līdz 29. lpp., un jau pirmdien Tev vajadzēja no manis saņemt līdz 85. lpp.! Manu otro sūtījumu (līdz 106. lpp.) Tev vajadzēja saņemt otrdien vai trešdien; trešo es izsūtīju otrdien (līdz 123. lpp.), tātad Tu to saņemsi ceturtdien, t.i., šodien, vai piektdien. Ja otrdien bija iespiests līdz 29. lpp., tad Tev palika pāri astoņas dienas normas, ik dienai 1 un sestdienai - 4! Vai Tu neesi velti uztraukusies un bažījusies? Diemžēl Tu man nekad neesi rakstījusi, ko Tu no manis saņem. Vai kaut kas ir pazudis? Vai romāna otrā daļa ir jau sagatavota? Parūpējies par to! Ja jau tas tik briesmīgi daudz aprij, tad taču Olga nevarēs iztulkot «No labas ģimenes». Atraksti par to kaut ko, dieva dēļ! Raksti, raksti, mīļputniņ. Es tiešām esmu darījis visu, ko spēju, un nu?

Vēstules kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Es ļoti baiļojos romāna dēļ. . . raksti, mīļputniņ, esi mīļa, esi vesela.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Mīļputnin, esmu saņēmis «Ifigenijas» korektūru 21. I

Vēstules labajā malā vertikāli rakstīts:
Aizsūtīju arī «Klīstošo holandieti».

264.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 22. janvārī (3. februāri)

22./I

Zīdaina mājpūkiņa kopā ar mazo zīmīti, ko es šorīt saņēmu, šodien ir atlidojusi šurp no Maziniņas ar mīļdvesmiņām. Mīlulīt, Iniņ, dvēselīt, cik tas dara labu, kā lielputniņš atkal atdzīvojas un top labs un mīļš! Visu dienu ir tikpat silti kā pie Iniņas sāniņiem. - Kad es atkal rakstu mazpūkiņai, atkal nevaru novaldīt sāpes un asariņas. Es labāk tūliņ rakstīšu kaut ko vienaldzīgu, aiz mazākā iemesla viss atkal izlaužas uz āru. - Vispirms: pasts iet divreiz dienā. Tūliņ nosūtīšu šo vēstuli ar nakts vilcienu, aiznesīšu to uz staciju, pie mums tik un tā viņi iet vēlu gulēt. Es domāju, mazais mīlulītis varētu to saņemt jau rīt no rīta ap pulksten 12, kad redakcijas zēns iet pēc avīzēm. -- Tu varētu arī ar tramvaju aizbraukt līdz stacijai un iemest vēstuli vilcienā; bet tikai neej kājām, ar nabaga mazajām samtkājiņam! Tā mums jau trešajā dienā būtu atbilde uz vēstuli. - Šodien nosūtīšu Tev romāna beigas, un atbildi nu, Smaržiniņ, kad un vai nākamais romāns ir iesākts (es domāju «No labas ģimenes»), vai Olgai tas ir pa spēkam, un, ja ne, kas tad tulkos? Vai nav neviena oriģināla? Vai man nevajadzētu pārtulkot «Stella»? Atbildi par visu labi sīki, arī uz agrāko jautājumu sarakstu. (Man nav Voltera un Pogodina adrešu.) - Redzi, kā Blaumanis atriebjas, viņš dod «Fūrmani Henšeli» tik maziem gabaliņiem, ka tas ir skandāls. Atsūti arī «Rigasche Runcischau». Kā jūs tagad sadzīvojat ar šo vīru redakcijā? - Man Tava šīsdienas(20. I rakstītā) atklātne bija ļoti mīļa, tik gaiša un skaidra, un tik bezgalīgi mīļa katrā vārdiņā. Bet es joprojām nevaru mīļi uzrakstīt, asariņas. - Tava atklātne mani arī drusku nomierināja attiecībā uz romānu (raksti vienmēr, ko Tu no manis sūtītā saņem), tātad tur tomēr pietiks. «Sīkumus» Tu dod par daudz, tā ir izšķērdība, par daudz saldumu; ja romāna pietrūkst, 1ai Zālīte vairāk ievieto iekšzemes ziņas. - Es tagad nosūtu: romānu, «Ifigenijas» korektūru, «Dilonī» un «Karaļmeitu» (pēc cenzūras noņem vārdus: pēc Brīvzemnieka pasaku krājuma apstrādāts). Vārdu «Rainis» liec arī tikai pēc cenzūras. Ja viņš arī svītro kādu no dzejoļiem, tad aizej taču pati uz turieni, viņš droši vien izlaidīs cauri, ja Tu viņam izskaidrosi un iestāstīsi, noteikti. Mums tas būtu ļoti jauki, ja izdotos. Kā ir ar Šipeli? Vai man pie tā jāstrādā? Beigās viņš to paņems «Dienas Lapai», ja viņš negrib «Mājas Viesī»? - Sūtīšu kā ievadrakstu: par poļu literatūru, vai tā būs labi? Tagad man būs laiks sūtīt arī «Sīkumus» un jociņus. - Vai Tu vēl varētu ievietot kaut ko sestdienas feļetonā, ja saņemsi otrdienas rītā? Atbildi uz visiem šiem jautājumiem! - Vai tiešām «Dienas Lapai» abonentu skaits stipri samazinājies? Saki viņam, lai viņš tūliņ atsauc: ķengāšana un gaisa grābstīšana; citādi es nerakstīšu ne rindas, un visi abonenti viņam atkritīs! -
Tu nemaz nezini, mīlulīt, smaržputniņ, Dvesminiņ, kā mani tas iepriecina un cik labi top, ja esmu izdarījis kaut ko, kas Tev patīk; tā tas pašreiz ir ar mazo Konrādija tulkojumu. (Ja cenzors svītros, tad ej tūliņ turp ar salikto «Diloni» un «Karaļmeita» un izdabū visu cauri, tam jāizdodas.) Tu mīļā dvēselīt, vai Tu arī zini, ka rakstu uz Tavas dzejoļu kladītes, vispirms uzliktas bučiņas, paņemts jauns papīrītis, aploksnīte un spalviņa, tad viss apbērts ar skūpstiem manam vienīgajam dzīvības putniņam, man taču ir tikai viena dvēsele, mana Indvēselīte. Cik nelabprāt es parasti rakstu vēstulītes, bet te es pats brīnos, es gaidu brīdi, kad varēšu rakstīt, runāties ar mīlulīti. Tavas mīļās vēstulītes, dvesmiņ, vienmēr ir pie manis, un vakaros un rītos tās man ir zem spilvena, un es atvados no tām un saku: esi vesela, mīļo dvēselīt, esi man laba urr mīļa, glabā un sargi mūs, esi vesela, manu Iniņ. Es nekā nesāku bez Iniņas, tā ir mana māņticība, es no tās vairs nevaru viegli tikt vaļā; ja es tā nedaru, tas mani baida tik ilgi, līdz tomēr esmu piesaucis mazo dvēselīti, tad esmu drošs un mierīgs. Ir jau daudz gadu, kopš esmu pieradis pie tā; tagad jau ir vesela māņticības sistēma. Žēl, ka agrāk neesmu debestiņai par to pateicis. - Un tomēr, par spīti visam, ir tik smagi. Bet neņem to pie sirds, mīlulīt, mīļo, mīļo, mīļo, vienīgo Iniņ, tas drīz vien pāries, tas ir uzplūdums. - Es tagad sevi ļoti labi kopju, labi guļu, ir apetīte, kefīrs man palīdz, citādi viss ir pavisam labi. - Bet Tu, dvesmiņ, zeltametistiņ, kā Tu turies? Tu neraksti, kur Tu ēd, cik Tu par to maksā, un galu galā varbūt ir ļoti slikti un lēti? Vai Tu arī guli labi, vai Tu lieto daudz pulveru? Es ne. Brauc, mīļo samtkājiņ, neej kājām, tramvaji taču ir tik lēti, nenomoki taču sevi kapeiku dēļ, ar to nekā nevar ietaupīt. Brauc, mīlulīt, Tev jābrauc labi. - Tu par to vienmēr esi tik jauki smējusies. Mīlulīt, Tu labo zelta mīļmīlulīt, mīļmīlulīt. Ak, ja Tu varētu atbraukt, bet tas laikam gan nav iespējams. Mīlulīt, Iniņ, staru putniņ, esi vesela, esi man mīļa un laba, glabā un sargi mūs, paliec vesela, Iniņ, mīļdvēselīt, mīlulīt.

Vēstules trešās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Te ir uzlikta maza asariņa Iniņai.

Vēstules ceturtās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Sveicieni visiem mīļajiem, Zālītem un redakcijai.

Vēstules ceturtās lappuses augšmalā rakstīts:
Vai turpmāk es varu Tev adresēt vēstules uz redakciju, vai tās netiek uzplēstas, un vai Tu esi tur ik dienas? Apraksti man, kā Tu pavadi dienu, lai es varētu Tev visur iet līdzi, citādi es nezinu, kur Tu ik brīdi esi, Iniņ.

265.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 23. janvārī (4. februārī)

Pūkiniņ. 23./I 99. Manu mīlulīt, šodien, neesmu saņēmis no Tevis nekādu ziņu, un Pūkiniņas diena nav īsta, Pūkiniņ. Tik ilgi, kamēr man bija romāns, man nebija laika kaut ko patstāvīgu domāt, es tikai strādāju gluži kā mašīna, tagad, kad esmu pabeidzis romānu, nevaru vairs atrast nekādu īstu darbu. «Ifigeniju» vēl neesmu sācis, arī nekas cits neatrodas, Viss mmn ir pretīgs. Man nav nekādas darbības, nevaru mierīgi nosēdēt. Esmu uzrakstījis pāris sīks, tomēr arī tam trūkst pacietības vai kā cita. Vai Tev, Mīļiniņ, nevajadzētu iekārtot sestdienas feļetonā jaunu, mazu nodaļu - literāriski sīkumi: katru sestdienu pāris jaunumu par jaunām parādībām, anekdotes utt.? Es Tev šo to nosūtīšu, ja Tev tas nepatiktu, Tu to visu vari ievietot parastajos sīkumos; šie literāriskie sīkumi tā kā tā būtu tāda apakšnodaļa sīkumos. - Raksti, kādas avīzes jums ir redakcijā, lai man tās te vairs nebūtu jāizskata, saldsmaržiņ. - Šodien es pirmoreiz biju bibliotēkā, pāris garāku noveļu varētu izlietot, izlasīšana aizņem daudz laika, bet arī neizklaidē mani. Es jau esmu nomierinājies, bet tas taču vēl nav nekas, saldo smarždvesmiņ. - Dažu dienu laikā arī pase būs izgatavota. -Vai Tu man atsūtīsi «Literarisches Echo»? Lasi «Aus Fremden Zungen», tur vajag būt kaut kam skaistam no P. Lotī, M. Serao, Feldmaņa, varbūt kaut kas derēs? -Mīļo Sirdsiniņ, raksti man arī biežāk, atbildi uz maniem jautājumiem, atsūti adresi! Esi vesela, Mīļiniņ, esi man mīļa un laba. Sveicini mūsu mīļos. Raksti par sevi vairāk un sīkāk. Mīļiniņ, saldo dvēselīt. Viss apbērts ar bučiņām.

266.

ASPAZIJAI
Pleskavā ap 1899. gada 23. janvāri (4. februāri)

Manu mīlulīt, mīlulīt, mīlulīt, mīlulīt, Tu manu dvēselīgi sirsnīgo, vienīgo zelta Iniņ, manu stariņ, manu ametistiņ, manu dimantiņ, šodien, kamēr es rakstu, ir dimantiņa un ametistiņa dieniņa. Ak, Tavām saulainajām, mīļajām actiņām taču būs grūti šo izlasīt; mans rokraksts ir kļuvis neskaidrs un gurdens. Tu, dvēselīt, mans miers, mana dzīvība, un tomēr es vēl nespēju rakstīt, tas vēlreiz nāk pār mani, es nevaru savaldīties. - Esmu pa starpām kaut ko lasījis, ir kļuvis mierīgāk. Bet cik rūgta un izsmejoša ir šī netaisnība, tas, kas notiek; lāga seklajiem cilvēkiem tas nav nekas, viņi jau nekā nesaprot, bet mēs taču ar neizsakāmām sāpēm esam iedzīvojušies viens otrā, tā jau ir skaidra bezjēdzība - būt tagad šķirtiem. Agrāk arī mums tas nebūtu bijis nekas, bet tagad tas ir -šķirties no pašas dzīves. Šobrīd mani šurp un turp mētā durstošas sāpes, man ir tā, it kā es nebūtu vairs pats sevī, nespētu savas daļas kopā saturēt, viss top tik sājš, nevaru iedomāties, kālab tas jāturpina. Cik neizsakāmi taču mīlu Tevi, mīlulīt, neesmu Tev to nekad teicis, pats neesmu to zinājis. Slimība pilnīgi atņem visus labākos spēkus; tagad es sevi nomoku ar pārmetumiem, cik maz Tev esmu atlīdzinājis par to, ko Tu esi darījusi manā labā, kā Tu mani pamazām atkal esi atmodinājusi dzīvei un stiprinājusi manī spēku. Un es esmu pār Tevi izgāzis visu savu rupjumu un ļāvies savām sīkajām vājībām. Visi tie tūkstoši mazo apvainojumu un bezjēdzīgo pārmetumu, kad atkal kļuvu vājāks! No kā tas nāca? Tas jau sen ir manī, tiklīdz es kļuvu slimāks, kļuvu arī sīkumaināks. Un tagad? Tu jau esi to visu panesusi un tagad vēl šķiršanos: Mīlulīt; mīlulīt, cik smagi Tev to panest, bet cik Tu esi liela, manu gluži mazo Iniņ, mans spēks. Mīļo zelta saulametistiņ; svēto Iniņ, neuzņem visu šo juceklīgo skribelējumu pārāk smagi. Redzi no tā tikai, kā vēl- bangojas, bet gan norimsies. Kad es šo vēstuli rakstu ar lielākiem pārtraukumiem, tā taču iznāks drusku saprātīgāka. Labi, ka rakstu tikai pēc vienas nedēļas: Pirmoreiz rakstīju Tev pagājušo piektdien un sāku jau tad gaidīt no Tevis ziņas. Es briesmīgi baidījos, kad Tu nerakstīji, aizdzinu Veco tikai tādēļ vien uz pilsēta. Raksti taču, mīlulīt; biežāk mazas kartītes; gara vēstule ir gan liels iepriecinājums, bet es baiļojos tik neprātīgi, kad tik ilgi palieku bez ziņām. Labāk daudz mazu kartīšu, garās grūti uzrakstīt, Tev maz laika; arī es tāpēc nevarēju rakstīt. - Tagad man Tev jāraksta taču arī prātīgi, ir jau vēls. «Es nevaru sevi atrast,» Tu raksti, tas ir tas pats vārdiņš, kas man vienmēr prātā. Tagad atkal un atkal lasu Tavu vēstulīti, mīļo nabaga Sirdsiniņ, - Tūteru es pazīstu ļoti labi, bija godīgs puisis; likās; toreiz viņš mani labi ieredzēja. Pasveicini viņu īsti sirsnīgi no manis. -Blaumanis tomēr nav godīgais, vientiesīgais cilvēks, par kādu mēs viņu ieskatījām. Tātad vēstules man nebija godīgi domātas, bet bija tikai luncināšanās. Un Poruks tomēr ir godīgākais. Tagad vajag vairāk uz viņu balstīties. - Kas daļas Plātesam gar «Faustu», ja tik viņa veikals tiek slavēts. Tev tāpat nav jārēķinās ar viņu. - «Indieštu teikas» var ņemt tikai piesardzīgi, bieži vien tās runā tieši pretim mūsu uzskatiem. -- Lasi un arī paturi prātā, kādus romānus un noveles iespiež citās latviešu avīzēs, citādi atkal izies tāpat kā ar «Sarkano magoni».- Es ļoti raizējos, kā Tu tiksi galā ar «Quo vadis» izplēstajām lapām, Tev ir tik maz laika. - Kas par cilvēku ir Pasītis, un kas viņam sakāms «Dienas Lapā»; raksti [teikums nav pabeigts]

267.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 24. janvārī (5. februārī)

Rožsmaržiņ. 24. I 99. Nerūpējies, manu mīlulīt, es neesmu slims, tagad gandrīz nemaz nestrādāju, vēl neesmu pārvarējis vakardienas noskaņojumu un pie romāna taču arī neesmu pārstrādājies. Vispārējs gurdenums vai nemiers, nespēja ilgstoši sēdēt, par ko Tev vakar rakstīju, laikam gan nav blakus darbu sekas. Es nemaz nerakstu līdz vēlai naktij, tā tik bija vēstule Tev; starp citu, te mājā iet vēlu gulēt. Bet es nejūtos slims, Maziniņ, patiešām ne, drīzāk gan vesels vai varbūt vienaldzīgs, tā kā savos vecos laikos. Ja saņemu kādu vēstuli, šie vecie laiki tiek pārtraukti, tad ir tā: Tu atceries mazās urdziņas, kas tā steidzīgi tek. Ja Tev būtu laiks, Tu taču rakstītu biežāk, dvēselīt. - Es jau tūliņ nodomāju, ka nekas neiznāks ar Tavu braukšanu. - Es arī iekārtojos piemēroti apstākļiem, tikai nezinu, kas man jāstrādā, man vēl nav nekādas atbildes no Tevis, un «Mājas Viesis» arī vēl nav nekā uzņēmis. - Šodien (24. I) agri saņēmu Tavu 22. I rakstīto vēstuli, Tu tātad arī vēl neproti nosūtīt vēstules tā, lai tās atnāk divi dienās. Atraksti man, kad Tu saņēmi šo atklātni! - Kas Tev pārtulko sīks? - Vai tas attiecas uz mani, ka vēstules jāadresē tieši redakcijai, bet ne atsevišķām personām? - Esmu izlasījis krietni daudz jaunākos krievu žurnālus, bet neesmu nekā atradis. Ir vērts vēl izlasīt noveles, ko rakstījis Gorjkij, Garin, Bezrodnaja, Verbickaja, Staņukovič, Čirikov. - Avīzē «Berliner Tageblatt» ir Feliksa Holendera «Atbrīvošana». Žurnālā «Nabļudatjeļ» ir romāns, ko uzrakstījis V.Češihin, bet, kā liekas, ļoti negatavs. - A.N. visvairāk pārmet man valodas bagātību, atskaņu skaistumu, uzskatu ideālismu, jo es tomēr neesot paļāvies uz atzīšanu. Tādi pārmetumi no ienaidnieka mutes ir glaimi. Viņa uzvešanās ir mākslota! Raksti man . .! Ja Tev ir laiks, raksti tūliņ, ja vari, mīlulīt!

Atklātnes kreisajā malā rakstīts:
Paliec mīļa un laba, un vesela. Sveicini mūsu mīļos.

268.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 25. janvārī (6. februārī)

Mīļputniņ. 25./I Saskaņā ar Tavu vēstuli (23. datuma, Rīgas zīmogs 24. datuma) šodien un rīt es rakstu ievadrakstu par poļu literatūru; būs ap 350 rindu, diviem numuriem. Divus dzejoļus un «Fliegender Holländer» es nosūtīju jau krietni sen, varbūt viss sūtījums ir pazudis? Abus dzejoļus, dieva dēļ, nedod vienā numurā, bet gan divos; cenzūrai vari dot tos reizē. Sestdienas «Dienas Lapā», 18. numurā, ir muļķīga kļūda nodaļā «Dažādi»: «Četrdesmit septiņus gadus gultā», taču, kā vēlāk stāstīts, šī persona gulējusi 75 (bet ne 47) gadus. Zaratustras dziesmai arī nevajadzēja būt šajā numurā. (P. P. tieslietu referātā arī kāds joks gadījies.) Mīļputniņ, vēstulē Tu esi atbildējusi tikai pusi no jautājumiem. - Vēstuli bez markas es arī esmu saņēmis. Vai jums nav jāpiemaksā par maniem bandroles sūtījumiem? Vai «Ifigenijas» korektūras ir saņemtas? - Ja Tev ir pirmizrāde, tad nebrauc, es negribu Tevi nekādi ierobežot, tas man būtu nepatīkami. - Nabaga mīļie jelgavnieki, tas ir pavisam bēdīgi, bet tagad Tu taču vari viņiem palīdzēt . Es iztikšu ar 20, un, kas Tev paliek pāri, vari aizvest viņiem. - Kādēļ visa tā cīņa ap «Faustu»? Esmu tik noguris, es nevaru to vadīt. Un jūs taču ar Blaumani esat izlīguši. - Kā sauc Saltikova romānu? Varbūt es varētu Tev kaut ko pateikt? - Ir tūliņ jāuzsāk nākošais romāns pēc «Quo vadis». - Tātad «ķengāšana» vispār netiks atsaukta? - Es gribēju rakstīt garāku vēstuli, bet dažādu iemeslu dēļ neesmu uz to spējīgs. Paliec sveika, manu mīlulīt, mīļputniņ.

Atklātnes kreisajā malā rakstīts:
Sirsnīgi sveicini Olgu un Marijiņu.

269.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 27., janvārī (8. februārī)

27. Dvēselīt, dvēselīt, Iniņ, vienīgo, vienīgo mīļmīlulīt, kā Tu mani esi satriekusi ar savu mīlu, kas ir tik bezgalīga, bet tomēr pārplūstoši sirsnīga un silta, Es raudāju kā mazs puisītis. Šorīt Tavu mīļo, mīļo vēstuli saņēmu nožēlojamā noskaņojumā. Gandrīz jau divas garas dienas man bija jāiztur bez manas Iniņas mīļā, uzmundrinošā vārda. Dvēselīt, zelta smaržiņ, Tu nemaz nevari iedomāties, kā tas mani ir nomācis, tas jau tieši nemaz vairs nav jauki un ir smieklīgi. Es taču nemaz vairs nevaru dzīvot bez Iniņas. Mēs esam viens otrā par daudz iedzīvojušies; agrāk es ziedoju visus spēkus, lai mēs varētu dzīvot kopā, lai es pierastu pie Iniņas, pie šīs dzīves divatā. Un nu tas mani plosa. Nemaz nebiju domājis par tādu gadījumu, ka mums vajadzētu dzīvot šķirtiem, mēs nedrīkstējām saaugt tik cieši, bet mums būtu. bijis jāpaliek garā radniecīgiem, mīļiem biedriem, dzīves biedrs un biedrenei, tāpat kā Zālīte un visi citi, kas dzīvo īstā, jaunā, godīgā laulībā. Es vienmēr gribu par daudz, aizeju līdz galējībai, līdz paradoksam, mēs taču vēl nevaram atļaut sev luksusu dzīvot tā, kā dzīvos tikai nākotnē. Un tagad esmu tik nožēlojams, tik riebīgi vājš. Es gribēju kļūt par daudz stiprs, un tagad man nejauši jāklūp; es nebiju nobriedis lielajam, veselajam, kopējam un atsevišķajām, veco biju galīgi nobīdījis sāņus. Tagad es meklēju ceļu atpakaļ pie visa; bet es taču esmu kļuvis citāds, attīstījies tālu, tālu, nav vairs iespējams tikt atpakaļ; jāatrod cits ceļš uz priekšu. Bet līdz tam, manu vienīgo dvēseles Iniņ, manu bezgalīgo mīļmīlulīt, līdz tam mums atkal jācieš, atkal jālūst. Un tomēr tam tā jābūt, jo darbība Tev, mana dzīvība, manu Iniņ, ir nepieciešamība, un Tu, mans spēks, nedrīksti nonīkt, jo no Tevis tagad nāk visa mana enerģija. Tā man no Tevis, Iniņ, jāsaņem pa daļām, un, ja kādu dienu mazā deva izpaliek, esmu kā salauzts un nevaru vien saņemties. Šajās pēdējās dienās vienu es tomēr esmu sapratis pavisam skaidri, ka ļaunums ir vājība un nevis spēks, kā cilvēki parasti domā; es esmu ļauns tikai tad, kad esmu vājš, bet tad arī vienmēr, vai kad esmu slims. Šajā vājumā esmu uzrakstījis Tev, manu vienīgo mīlulīt, manu dvēselīgo smaržiņ, ļaunu atklātni, un par to es pats esmu neizsakāmi mocījies. Tāpēc mani tik ļoti satrieca Tava mīlas un saules pilnā vēstule, tagad atkal pieceļos, jo Tu mani mīli, manu mīlulīt, esmu atkal labs un kļūšu stiprs mūsu mīlā. Tas taču ir tikai dabiski, jo kopā saaugušos kokos dzīvības sula plūst atkal netraucēti no viena uz otru. Ir atkal tik labi dzīvot, manu mīlulīt, dzīvot Tev, mums; es gribu arī atkal strādāt, Iniņ, jo Tu to gribi, un mana lielā mīla man palīdzēs.

Viņa Augstdzimtībai
Policijas departamenta direktora kungam

tiesību kandidāta Jāņa Krišjāņa d. Pliekšāna sievas Elzas
Dāvja m.; dzīvojošas Rīgā; Suvorova ielā 47, dz. 12

lūgums

Tā kā mans lūgums līdz ar medicīnisku apliecību, lai manam vīram atļautu pārcelties uz Krievijas dienvidiem, bija atstāts bez ievērības; bet uz manu lūgumu, arī ar medicīnisku apliecību, adresētu iekšlietu ministra kungam, līdz šim laikam nav bijis atbildes, tad iedrošinos no jauna griezties pie Jūsu Augstdzimtības ar lūgumu, ņemot vērā, ka mana vīra veselības stāvoklis tagadējos apstākļos nevar uzlaboties; bet, gluži otrādi, vēl pasliktinās un draud kļūt bīstams. Tā kā tagad es esmu dabūjusi darbu Rīgā un sakarā ar mūsu grūtajiem materiālajiem apstākļiem man šo darbu vajadzēja pieņemt un pārcelties uz turieni, nepieciešamības spiestai man bija jāatstāj slimais vīrs viens bez jebkādas kopšanas, līdz ar to palielinot briesmas vēl vairāk. Uz vienu no maniem lūgumiem man tika paziņots, ka mana vīra ievietošana kādā Rīgas klīnikā tikai pagaidām netiekot atļauta. Tagad man ir gods atjaunot šo lūgumu par mana slimā vīra ievietošanu Rīgas klīnikā vai ārsta Kita-Keiteļa ūdensdziedniecības iestādē Rīgas jūrmalā, Marienbādē. Ar šo atļauju Jūsu Augstdzimtība mani paglābtu no izmisuma pilnas dilemmas: vai nu pamest slimo vīru bez kopšanas, vai arī atteikties no darba vietas un līdz ar to zaudēt eksistences līdzekļus.

Tiesību kandidāta Jāņa Krišjāņa d.
Pliekšāna sieva Elza Dāvja m. Pliekšāne

Rīgā 1899. g. janvārī.

Iniņ, Iniņ, manu sirdsmīlulīt, nebiju nemaz nojautis, ka mēs esam kļuvuši tik ļoti vienoti. Tikai tagad esmu ieraudzījis, cik šausmīga ir šī vara, tas taču ir zemes pievilkšanas spēks, ne vairs elektrība, kā mēs nosaucām mīlu. Iniņ, dvēselīt, mīļputniņ, cik Tev gan vajag būt stiprai, ka vari tik ļoti mīlēt savu lielputniņu, ka vari būt tik laba. Kad es arī varēšu tāds būt? «Dari mani labu, mīlulīt,» tā es saku vakaros un rītos. - Es laikam arī Tevi uztraucu, mīļo dvēselīt, labi, ka esmu pats dabūjis galvu uz pleciem, jo citādi es neprotu Tevi saudzēt. Bet vienu gan lielputniņš Tev izlūdzas: raksti garāku vēstuļu starpā arī mazas atklātnes, tikai dažas svarīgas ziņas - mīļi vārdiņi tur jau nevar būt -, lai es redzu, ka Tu neesi slimiņa, raksti katru dienu, vismaz vēl tagad, šo nedēļu, kamēr kļūšu stiprāks. Raksti tikai vienmēr maz, lai Tu nepārpūlies, mīlulīt, manu dvesmiņ.

Vēstules trešās lappuses augšmalā rakstīts:
Mīļmīlulīt, liec lai taču viņi ievieto Vecā Rignaigara korespondenci (par baznīcas rotāšanu). Neaizmirsti! Tas arī cels mūs Vecā acīs, un turklāt viņš ir pret mums tik mīļš. Izdari to, Mīļiniņ, dvēselīt!

Vēstules trešajā lappusē blakus krievu tekstam rakstīts:
Lielputniņš ir vesels, mazā Mīļiniņa lai arī ir mīļa un vesela.

270.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gadā, ap 27. janvāri (8. februāri)

Manu dvēseles smaržiņ, es arī taču ļoti priecājos, ka svešie ļaudis par mani tik labi izteikušies, bet Tu, Tu, manu Iniņ, cik Tu esi mīļa, cik skaidri es saskatu Tavu mīļo, saldo, sirsnīgo sejiņu, kas ir tik apskaidroti priecīga, ka viņas putniņu mīl arī sveši cilvēki. Mīļo dvēselīt, starp citu, labos ļaudis nevar sevišķi augstu vērtēt, godīgi domā tikai Zālīte un Poruks, varbūt vēl Vāgners; Deglavs Tevi jau ir romānā nozākājis; protams, tas rāda, ka labais Zālīte viņus visus ļoti turējis grožos. Kas to būtu domājis, ka šis parasti tik remdenais un pelēkais cilvēks var tā iekarst. Viņš taču tiešām ir dziļāks, nekā izskatās. Pateicies viņam sirsnīgi manā vārdā, lai viņš arī saudzē sevi, citādi pārmērīgā darba un uztraukuma dēļ viņš panīks. Pasaki viņam, ka avīze taču gluži labi reprezentējas. Pateicies arī Porukam un Vāgneram, Meņģelim un arī Deglavam. Neņem nabaga Blaumani pārāk stingri, viņš taču ir naivs un savā ziņā nav ļauns, pašlaik, svariem sveroties uz mūsu pusi, pret viņu vajag izturēties sevišķi labi, nelikt viņam just, ka mēs uzvarēsim. Man ir pretīgi kādu cilvēku pazemot. Mīlulīt, labo, mirdzošo saulputniņ, debesdvesmiņ, es ieturēšu arī kārtībiņu, lai Tu būtu mīļa, bet līdz šim tas man vēl nav izdevies. Tūliņ rīt es sākšu. Sākšu arī patiešām domāt par romānu. Visu to jau biju nolicis pie malas, Iniņ. - Es jau gribēju rakstīt arī Blaumanim, bet vispirms gribēju Tev pajautāt. Viņš varbūt tomēr ir godīgs cilvēks -- varētu noskaidrot savas attiecības ar viņu un vēl iegūt viņa simpātijas; lai gan man taču diezgan ļauni ir izgājis ar dvēseļu iekarošanu. Pasaki viņam, ka es viņu esmu cienījis vispirms kā rakstnieku un cilvēku, tikai viņa izturēšanās mani apmulsināja, bet ne kritika. Protams, es domāju, ka Teodors «Faustu» ir vairāk atzinis, nekā slavējis. - Kādu seju Ruperts rādīja, kad par mani labu runāja? Viņš gan ir labsirdīgs, bet ļoti bailīgs. - Ak, mīlulīt, kā es priecājos, ka mans mīlulītis iekarojis sev tādu piekrišanu, cik mīļu un skaistu Tevi skatu; vai zini, mīlulīt, es atzīstu, ka visi manis slavējumi nekad nebūtu bijuši, ja Tevis, manu dvēselīt, tur nebūtu klāt bijis, īstenībā Tu taču esi tā, kas to visu ir panākusi, nabaga «Fausts» droši vien to nebūtu spējis, to izdarīja Tava lielā, tīrā mīla. Es taču dzīvoju tikai no Tavas mīlas žēlastības, Iniņ. - Jā, pasaki vēl Zālītem, ka es viņam rakstīšu, mēs tūliņ ne vien kļuvām draugi, bet arī esam palikuši un vēl jo vairāk tādi tapuši, tik labi man nav veicies ar citiem, kurus esmu vairāk mīlējis. Es tiešām priecājos, ka esmu ieguvis latviešu presei godīgu, progresīvu cilvēkus -- Mīļo, mīļo, mīļo Iniņ, putniņ, tikai nekļūsti man slimiņa, turies mīļi un labi, nestrādā pārāk daudz. Ak, mīlulīt, tagad ir labi, tagad es kļūšu labs, Tu taču noteikti atbrauksi, savās baiļu pilnajās dienās jau domāju, ka Tevi neredzēšu. Iniņ, Iniņ, es mīlu Tevi, Iniņ, esi mīļa pret mazo putniņu, arī laba! Sveicini visus mīļos, Zālīti, redakciju, Blaumani, mūsu bērnus, Mīļiniņ.

271.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 28. janvārī (9. februārī)

Sirdsputniņ. 28. I. Manu mīlulīt, Tavu 26. janvāra atklātni saņēmu šorīt agri. Nosūtu šo atklātni tūliņ, tā ka tā varbūt pienāks jau rīt. Man būtu patīkami, ja mīļputniņš sestdienas feļetonā uzņemtu tikai vienu dzejoli, jo abi vienā numurā viens otru pilnīgi iznīcina; viss efekts zūd, būtu žēl. Esmu taču ļoti juceklīgi rakstījis, ja mīļputniņš mani tā varēja pārprast; es paļāvos arī uz to; ka Tu ar savu smalko taktu to izjutīsi. Ja numurs vēl nav iespiests, Tu varētu ņemt pāris anekdošu (no lielā numura, ko cenzors nevar svītrot) un ielikt viena dzejoļa vietā. Laikam tas vairs nebūs iespējams, un ir taču labi, ka dzejoļi vispār izdabūti cauri. - Vai Tu zini, mīļo saulputniņ, kāds ir mans šīs dienas moto: Mēs, nabaga Ciānas bērni! Es redzu no Tavas atklātnes, cik Tu arī esi slima un vārga, Tu vēl nemaz neesi atspirgusi; Tu svārsties savā noskaņajumā tāpat kā es. - Patiesībā man šodien nebija Tev nekas sakāms; bet es tomēr rakstīju. Esmu vēl saules pilns no vakardienas. Tāpēc šodien es skaidrāk redzu, cik slimiņa Tu esi un cik mīļa. Man sāp galva. Gribēju uzrakstīt kādu lapu dienasgrāmatā. Tagad šaubos, vai ir pareizi, ka sūtu mīļputniņam arī šo, es mokos ar pārmetumiem, ka esmu rakstījis vēstules sliktā no skaņojumā. Kaut taču es Tev arī būtu palīdzējis ar savu vakarējo rakstījumu, tāpat kā Tu mani esi gluži brīnišķi stiprinājusi. Par spīti visam, esmu tagad stiprs. Kaut es varētu šajā spēkā dalīties ar Tevi! Nedusmojies, esi vesela, Tu taču esi mīļa un labsirdība, un spēks. Es vairs nerakstīšu vēstules, kad esmu sliktā noskaņojumā. Esi mīļa un laba, ..

272.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 4. (16.) februārī

Mīļo sirdsputniņ. 4. .II 99. Manu mīlulīt, vakar es vēl nebiju nekam derīgs, esmu dažādi sparojies, bet tomēr neesmu aizrakstījis Iniņai pat mazu kartīti. Arī šoreiz man , bija tā kā vienmēr, it kā labākie spēki būtu man atņemti, un tad es sēžu un nespēju nekādi saņemties. Bet tādēļ nebēdājies, Mīļiniņ, šoreiz taču ir daudz vieglāk nekā pagājušo reizi. Es tomēr varu sevi tik tālu piespiest, ka atzīstu nepieciešamību strādāt. Esmu jau pabeidzis «Ifigenijas» paredzēto normu, arī par romāniem esmu pa domājis un kalkulējis. No Engelhorna jāņem beidzamais, gadagājums; «Hārlemas ragana» un «Smaragdi» laikam ir jau «Austrumam». Varbūt Tu paskatītos «Pārāk jauna apprecējusies» (sentimentāls, kā jau tas mēdz patikt); Roda «Baltās klintis» (slavens); Žipas «Vējāgrābsle» (interesants); bet katrā ziņā apskaties Mellera - «Zelts un gods», Džeroma Džeroma, pazīstamā humorista, «Romānu», arī 11. gadagājumā Stoktona «Stāstu virkne» patiktu; Buržē «Kosmopolise» jālasa bibliotēkā. - «Dzīves maldi» un «Miršana» ir vienādi gari - apmēram 15--13 numuri, tā ka līdz 1. aprīlim vēl atliktu 7 numuri. -Uzmeklē taču Ūlas Hānsona «Pirms laulībām», tas ir ar humoru un varbūt patiktu, bez tam Hānsons ir pazīstams. Tad vēl Engelhorna 10. gadagājumā Jonasa Lī «Giljes mājas» arī varētu patikt, lai gan nav sensāciju romāns. Ko Tu domā par K. Hamsuna «Jauno zemi»? Vai to arī nelasītu? Mīļo Sirdsiniņ, vakar saņēmu vēstuli no Nīnas, nabaga ļautiņi ļoti žēlojas, ka esam viņus aizmirsuši, aizej taču tur, . . , es arī viņiem tūliņ rakstīšu. Proti, es arī neesmu atbildējis, neesmu nemaz labāks kā Maziniņa. --Ko dara mazās, mīļās Iniņas rociņa; ej pie ārsta, mīlulīt. Lieldienām jāsagādā kāda lieldienu novele, 1. aprīlim aprīļa joks, tamlīdzīgas lietas ļoti patīk, arī vastlāvju stāsts būtu ļoti labs. - Kā jūtas mans mazais mīļais saulputniņš? Neesi skumja, esi mīļa un laba pret lielputniņu.
Sveicini Olgu un Mariju, Zālīti un redakciju, Nīnu un
Brenci.

Atklātnes augšmalā rakstīts:
Izsūtīta pirms plkst. 5 pēcpusdienā.

273.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 5. (17.) februārī

. .5. II 99. Iemesta pirms plkst. 5 pēc pusdienas. . . Tavu mīļo kartīti saņēmu vakar, 4. II, plkst. 6 vakarā. Atraksti, kad Tu saņēmi manu 4. II rakstīto atklātni. Esi mīļa un laba, saulputniņ, ne ķildīga, es taču jau esmu kļuvis labāks, lai gan vēl nevaru sevi īsti ievirzīt. Vai esi bijusi pie ārsta rokas dēļ? Vai Tev nesāp zobiņi? Es vēl arvien mazliet klepoju. Pēdējās dienās biju pārāk noguris, lai laikā ietu gulēt, tad es vēlu cēlos, un garastāvoklis ir sabojāts. Bet viss vēl nokārtosies. Zālīte var vēl mīkstināt Mīlenbahu. Lai viņš raksta Šmitam uz Pekinu, lai tas kritizē Homēru. - Niedras pēdējais uzbrukums ir taču gluži sunisks un bērnišķīgs; ko tad Blaumanis saka par šo jaunāko gabalu? - Tukšo dzīvokli es jau labprāt būtu ņēmis, bet, ja drīz notiek kādas pārmaiņas, būšu nevajadzīgi izdevis naudu par mēbelēm. Dzīvoklis par 7 rbļ. vēl ir dabūjams. - Attiecībā uz zīmītēm es darīšu, ko Tu, mīļputniņ, saki. - Liec taču, mīļputniņ, katrā ziņā uzņemt Rignaigaras Vecā ziņojumu; izdari to, Mīļiniņ. - «Dzīves maldi» nav daudz vērts, es ņemšu «Miršanu». «Nāves priesterī» vēl dažas noveles ir labas: «Nabaga Pepe», «pašnāvnieka dienasgrāmata» utt. - Kāpēc vēl nekas netiek uzņemts, ne kritika par Rozenbergu (tas derētu ļoti labi «Dienas Lapā», pasaki to Zālītem), ne Šips; tādā veidā mums februārī būs maz. Pasaki Zālītem, ka politika «Dienas Lapā» pašlaik ir diezgan pieklājīga, šis tas man pat patīk itin labi. - Izsaki Džonam manu dziļo līdzjūtību viņa tēva nāves gadījumā; es pats viņam būtu rakstījis, bet nezinu, vai tas viņam būtu patīkami. - Vai Tu daudz strādā, mīļo, saldo sieviņ? Nepārpūlies! Sirsnīgi sveicini visus un pateicies par viņu sveicieniem. Paliec sveika, esi laba un vesela.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Mīļputiņ, pajautā Tūteram: cik feļetona sleju var ietilpināt «Dienas Lapas» loksnē? Pajautā tūliņ!..

274.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 6. (18.) februārī

6. februārī, plkst. 4 pēcpusdienā. Kartīte noklāta ar bučiņām. Es vienmēr saņemu Tavas atklātnes pēcpusdienās, plkst. 7, kad Tu, mīļputniņ, saņem manas? Šī jau ir trešā. Es šodien būtu rakstījis garāku vēstuli, bet nomira veikalnieces vecā māte, un man bija jāiet līdzi uz kapsētu, un esmu atpakaļ tikai tagad, sākot no plkst. 12; kāds baptists turēja kapos garu, garu runu pēc tam, kad visi bija domājuši, ka nu viss beidzies. - . . Tu šo atklātni laikam gan saņemsi tikai pirmdien, rīt Tu taču būsi Jelgavā. Biju piemirsis uzrakstīt Tev par grāmatām, kas Tev jāatved. Es rakstīšu arī to: tieslietu jautājumiem Bašmakov: Položeņije o krestjanah, bieza, dzeltena grāmata, būtu man tik vajadzīga, tāpat arī Mātera «Likumi». Bet iztikšu arī tāpat. Rīgā Tev jānopērk: Jakobi: «Rukobodstvo komisaram po krestjanskim delam» vai arī Ores latviešu tulkojums un man jāatved. Lai Zālīte atsūta arī tieslietu jautājumiem jautājumus. - Vai «Melnais koferis» būs pabeigts līdz 1. aprīlim? Ja ne, tad Tev tulkošanai jādod kas cits. - Es gribēju uzrakstīt arī kādu korespondenci Zālītem, bet šodien laikam gan nekas neiznāks. - Nabaga Iniņ . . , nebēdājies, esi mīļa un laba; raksti vienmēr. Tu taču zini, man tas vēl vienmēr vajadzīgs. Vai Tu arī esi īsti vesela, mīļputniņ? Tu nekā neraksti par to, ko dara rociņa, vai esi bijusi pie ārsta? Nestrādā par daudz, mīļputniņ, un raksti, mīlulīt, par visu. Vai esi bijusi pie Nīnas? Aizej taču pie viņas, nabaga ļautiņi ņem ļaunā. Aizbrauc tur ar ormani. Nekad nebrauc ar tramvaju. Mīļputniņ, Iniņ, Iniņ, esi vesela, esi mīļa un laba, .. Sveicini visus, arī redakciju. ..

275.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 7. (19.) februārī

Mīļo rožsmaržņ, manu silto saulstariņ, manu dvēselīt, manu dvēselīt, kāpēc mums tomēr tik daudz jācieš? Un ja es būtu viens - esmu šai ziņā pilnīgs virtuozs un speciālists, bet, ja Tava mīļā galviņa arī kaist, tā ka Tev arī jārij asariņas, - kā tad lai mēs to izturam? Vai zini, mīlulīt, lai cik muļķīgi tas arī izklausītos, man ir zināms mierinājums, ka šoreiz esmu vainīgais, es taču varu vismaz koncentrēties, vērst visu pret sevi. Atkal esmu psihiski ļoti nomākts, atkal nogurums. Bija taisni tāpat kā pirmoreiz, kad Tu, manu dvesmiņ, biji aizbraukusi. Sākumā viss truls, ne jūtu, ne sāpju; tad pamazām atgriezās apziņa un līdz ar to pastāvīgās sāpes. Tad nāk uz augšu viss ļaunais, un tagad es pielieku visas pūles, lai tomēr saglabātu labo; tāda ideja man ir bijusi vienmēr, - tikai saturs vienmēr bijis cits. Ak, viss, ko es rakstu, taču ir nieki; neesmu īstā laikā nosēdies, bet drīz jau būs plkst. 5, un mazais mīļputniņš nevar palikt bez vēstulītes. Kad esmu vissliktāko uzrakstījis, tad atkal ir gluži labi. Viss ir tikai nervozs uzbudinājums, kas ātri pāries, un es atkal valdīšu pār sevi. Tādu gadījumu dēļ Tu nedrīksti uztraukties, mīļo, mīļo, sirsnīgo sieviņ, tomēr neņem man tos ļaunā; es tiešām negribu Tev sagādāt sāpes, manu sāpju Iniņ, ir taču gluži tā, it kā es būtu raudājis Tavā klēpītī, it kā mēs, divi mīļi putniņi, šķiroties būtu raudājuši. Es negribu slēpt savas sāpes no Tevis, nezinu, kā Tu, dvēselīt, to uzņem, kā izjūti, - es spriežu pēc sevis un izsaku Tev arī visas savas sāpes, jo man tas bija tik ārkārtīgi smagi, ka Tu, mīlulīt, savai dienasgrāmatai, vienai papīra lupatiņai, esi uzticējusi vairāk nekā savam dzīvajam lielmīlulītim. Tāpēc labāk saku Tev visu, lai arī tas būtu diez cik smagi un sāpīgi, Tu taču esi mana dvēselīte, mana vienīgā, mīļā Iniņa. Es arī nerakstu dienasgrāmatu, - šī ir viena dienasgrāmatas lapa, - bet varbūt tā Tevi tomēr par daudz uztrauc, mīļputniņ, smaržiņ? Raksti man arī par to. Varbūt esmu Tevi arī par daudz satraucis ar pēdējo garo vēstuli pirms Tavas atbraukšanas? Tu ne ar vienu zilbi neesi to pieminējusi, arī nejauši ne. Tu raksti arī pārāk maz par sevi, dvēselīt. - Vēstulītes dienasgrāmatas nemaz netiek rakstītas. Tu, tāpat kā es, aprobežojies ar kartītēm. Ak, cik nabagi mēs esam, ka mums nav laika pat vēstulēm, un, ja mums ir laiks, tad mums nav spēka. Otrdienās es jau vispār nesaņemu kartīti no mazputniņa, svētdienas Tu nonīksti Jelgavā. Tu pat neesi man rakstījusi, ka Tu raksti par «Burvju strēlnieku», mani taču interesē viss, ko Tu dari. Raksti par sevi vairāk, manu sirsnīgo putniņ, Tu taču esi manai sirdij vistuvākā. - Es redzu, ka atkal žēlojos, un gribēju taču būt labs. Bet tagad būšu labs. Tikai vēl: mīļo Iniņ, kāpēc Tu neej pie ārsta? Tava rociņa var sākt stipri sāpēt! Ko dara zobiņi? - Tava mazā kartīte ir tik jauki uzrakstīta, ar mīļiem jociņiem. Pagaidi tik, mīlulīt, drīz rakstīšu tikpat jautri. - Bet tagad veikala lietas. Kāpēc Šulcs paņēmis savu romānu atpakaļ! Principu dēļ? Martam es došu Janičekas mazu romānu vai Šniclera «Miršanu» un varu to pat pats pārtulkot pa 5 lappusēm dienā, tas nemaz nebūs grūti. Bet uz 1. aprīli jābūt kādam laika kavēkļa romānam; ja «Melnais koferis» neiet, tad kaut ko citu no Engelhorna, ko kāds lai pārtulko. Nerūpējies nevajadzīgi par to; vēl ir laiks, un gan jau tas nokārtosies. - Vai Tu tagad nevari pamēģināt izdabūt cauri savus «Fausta» komentārus (Kūno Fišeru)? - Pastāsti kaut ko tuvāk par Niedras skandālu. Labi, ka Tu, mīlulīt, ej pie Nīnas; liekas, ļautiņi tiešām ir noskumuši. Varbūt es arī viņiem aizrakstīšu. - Vai Tu atsūtīsi «Trīs gārņa spalvas»? Esmu aizrakstījis Zālītem atklātni, lai viņš nedomā, ka es viņam uzspiežu magaziņas, es taču runāju par korespondenci un ne par magaziņām - Tagad esmu tā iekārtojies, mīļā mutes dvašiņ, Smaržiniņ, staru putiņ: plkst. 9 celties, avīzes, ēšana - 10 vai 11, līdz 12 pastaiga, uz staciju.; tad 1-3 Ifigenija (ir gatava, vēl nav pārrakstīta), 3-4 atpūta, 4-5 pastaiga, 5-3 bibliotēka, 7-8 vakariņas, piens, 9-12 darbs, lasīšana, pārrakstīšana u.tml. Tev, mīlulīt, nosūtu tikai pāris dzejoļu. Otrdienas vakarā Tu saņemsi mazu noveli. Esi vesela, mīļputniņ, rožsmaržiņ, esi mīļa un laba. Mīļo Iniņ, mīlulīt, mīļo sieviņ, Iniņ.

276.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899, gada 8. (20.) februārī

8. II 99.
Mīļo, sirsnīgo mīļputniņ, mēs abi nomokāmies nemitīgās ciešanās, un nekas mums nespēj līdzēt. Es nezinu itin neko, kas varētu līdzēt. Mēs abi esam kļuvuši kā svaiga vāts, kā Tu saki, - arī Tu, mazākā pieskaršanās sāp līdz pašiem dziļumiem. Tagad Tu, Iniņ, saņemsi vēstules vakaros, bet par to jau otrajā dienā, tūliņ pēc tam, kad tās uzrakstītas. Bet, ja Tev patīkamāk saņemt rītos (tad, protams, tikai trešajā dienā), tad es tā iekārtošos. Tavas atklātnes es arī saņemu pēcpusdienās. Esmu Tev, Iniņ, rakstījis ik dienas, tikai pirmo trešdienu, pēc tam kad Tu biji aizbraukusi, man nebija spēka. Tagad esmu -šo vēstuli ieskaitot - jau uzrakstījis 5 vēstules: 3 atklātnes un 2 garas vēstules, no Tevis esmu saņēmis 4 atklātnes. Vakardiena izpalika, nekā no Tevis nesaņēmu, mīļo dvēselīt, un rītdiena taču atkal būs tukša diena. Tu saņemsi manu trešo atklātni pirmdien, kad atbrauksi no Jelgavas, un gara vēstuli otrdienas rītā. Šo atkal trešdienas vakarā. -- Man ir neizsakāmi sāpīgi, ka Tu, mīlulīt, arī ciet, Tu nedrīksti ciest, Tu to neproti, arī neesi tam radīta. Tev vajag darbības, un tagad tā Tev taču ir. Tu nedrīksti arī nomocīt sevi ar nevajadzīgu sāpināšanos, tas ir slimīgi un piederas man. Visa Tava apkārtne tagad ir kā radīta, lai Tu izveseļotos. Un es šai nolūkā gribu darīt visu, ko vien no savas puses spēju, lai Tevi, Iniņ, padarītu stiprāku. Vēstules Tu saņemsi regulāri, tikai raksti, kad Tu tās gribi saņemt, vakaros vai rītos? Ja pati gaidīšana Tevi tomēr par daudz satrauktu (jo mana otrā atklātne pavisam kārtīgi pienāca vakarā), tad nosaki man tik ilgu laiku, kad man nemaz nav jāraksta, lai Tev, mīļputiņ, nebūtu jāgaida. Protams, manas atklātnes un vēstules arvien bija arī žēlabu pilnas, bet turpmāk es ceru no tā tādējādi izvairīties, ka vispirms uzrakstīšu uzmetumu un pēc tam norakstīšu to mierīgākā noskaņā. Šai vēstulei man tam vairs nav laika, jo tā jāaiznes uz vilcienu, un es taču Tev neesmu vēl uzrakstījis nekā no tā, kas būtu vajadzīgs; bet ceru arī, ka vēstule nav kļuvusi pārāk raudulīga. Pārējo atvaino, Sirdsiniņ, manas slimīgās omas dēļ: jau trešo dienu neesmu nekā strādājis. -Atraksti man, cik lokšņu ir romānā vai cik feļetona sleju ietilpst vienā drukas loksnē? Es varētu pārtulkot, piemēram, «Miršanu», bet par to vajadzētu īpaši maksāt. -Tagad redzu, ka kritika par Rozenbergu «Mēnešrakstā» iespiesta «sīkumos»! Tas ir tīrais izsmiekls. «Fūrmanis Henšels» tiek sadrumstalots, un pat to ievieto «sīkumos». Pasaki Zālītem, ka es nerakstīšu literāros apskatus, ja tie nonāk «sīkumos».
Tad nu «Ifigenija» aizņem 11 pilnas lappuses un Rozenbergs arī 150 rindas, tas taču būtu 22 rbļ .+3 rbļ. Viņš dāvina 30 rbļ. par pusi janvāra, bet atvelk 5 rbļ. Varbūt romāna tulkojums arī būtu maksājis 25 rbļ., tad taču viņš nebūtu nekā dāvinājis. Bet tagad mums ir stipri jāpārdomā. Kāpēc netiek iespiests par poļu literatūru? Par to mēs taču neprasām nekā? Bez tiem 60 rbļ. laikam gan nekā nedabūs. Ja viņš tā maksā un tik maz uzņem, es jau nevarēšu nopelnīt «Mēnešrakstā» 20 rbļ., uz kuriem mēs cerējām. Vai cenzors nodaļā «Iz literāriskās pasaules» kaut ko ir svītrojis, jeb vai viss nav uzņemts? Kas ir ar «Fausta» eksemplāriem Hillneram un Bērziņam? Vai «Fausta» komentārus tagad nevar iespiest? -- Mīļo dvēseles Iniņ, ja Tu tagad bez veikalnieciskām ziņām arī nekā vairāk man neraksti par sevi, vienu Tu taču varbūt vēl varētu: divos vārdos paziņot, ka esi vesela, ko dara rociņa; tā es tikai zinu, ka man no Tevis ir kāda dzīvības zīme, bet nezinu pat teikt, vai Tu esi vesela. Pie ārsta Tu jau neej. - Iniņ, Tu saki, lai es apžēlojoties par Tevi. Man taču ir tikai vienas jūtas, vienas domas - Tu, es nevaru neko strādāt; es tikai gaidu, līdz atkal pienāks pilnīgā vienaldzība un trulums, līdz aiz noguruma vairs nespēšu domāt, tad norakstīšu dienas normu un nodošu. Tā ir mana cerība. Bet Tu esi manas domas, mana dzīvā dvēsele, kā lai es nedaru Tevis labā visu?

Vēstules pirmās lappuses apakšmalā rakstīts:
Vai Tev, mīļputniņ, vajag kaut kādus darbus no manis vai ne? Arī par to Tu nekā neraksti. Ja es nekā nezinu; nevaru nekā sūtīt, mīļputniņ, Iniņ.

Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Pievienoju «Iz literāriskās pasaules», ja kaut kas tiek svītrots, tad pievieno vēl kaut ko, ko rīt izsūtīšu.

Vēstules ceturtās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Mīļputniņ, dvēseles Iniņ, esi mīļa un laba, esi vesela, mīlulīt, manu Iniņ.

237.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 9. (21.) februārī

Mīļo ametistņ, dimantputniņ, beidzot taču man arī no Tevis ir vēstulīte, ko es tik neizsakāmi esmu gaidījis. Cerība un apžēlošanās tagad nāk tomēr no manas mīlulītes un ne tikai vienīgi aiz noguruma. Esmu tik satraukts, ka nemaz nezinu, kas man jāraksta, viss laužas uz āru, un atkal žēlabas. Taču vispirms labāk atbildēšu uz Taviem jautājumiem, Iniņ, un pa to laiku koncentrēšos. -Biju pārliecināts, ka Tu svētdien esi Jelgavā, tāpēc rakstīju tā, lai Tu atklātni saņemtu pirmdien un vēstuli otrdien, un tagad Tu, nabaga mīlulīt, pirmdien esi palikusi tukšā; es redzu, kā Tu atkal mocīsies, un man jābeidzas vai nost, bet nevaru nekā vairs palīdzēt un grozīt. Tā mēs esam pakļauti visām nejaušībām, un nav nekādas palīdzības, izņemot galīgu pagurumu; tas arī ir vienīgais. pie kā es tagad tveros, kaut tik tas būtu rāmāks, bet tas ir kā nemierīgs miegs vai miega trakums aiz psihiskas pārpūles. - Uz Taviem jautājumiņiem arvien atbildēšu pēc kārtas, atbildi Tu, mīlulīt, arī uz maniem jautājumiņiem, kad Tev ir vaļas. - 1) Veļa vēl nav nodota, bet tūliņ tas tiks izdarīts. 2) Pienu esmu ņēmis no veikalnieces. 3) Jaukais, tukšais dzīvoklis ir aizņemts; es domāju ņemt istabu par 7 rbļ. 4) Lodziņš bieži ir atvērts; tagad, kad vairs nestrādāju, eju 3-4 reizes, arī vēl biežāk pastaigāties. 5) Saki Olgai, ka tas taču ir pats par sevi saprotams, ka precēšanās nav manī nekā pārvērtusi, tā taču man vienmēr ir bijusi tikai nepieciešamā forma, kas saturam taču nevar nekā kaitēt. Viņa pati arvien ir lietojusi «Jūs», «Tu» ir tik jauns, es jau sen gribēju ieviest (Tu», bet viņa negribēja; es neesmu kļuvis vēsāks pret cilvēkiem, bet gan tieši otrādi, daudz sirsnīgāks, vairs nenoslēdzos sevī, tagad cienu visus cilvēkus kā sev līdzīgus, manī nav vairs nekā sevišķa, ko citiem negribētu rādīt; tā gan bija agrāk, kad manī mita sīkais lepnums. Rakstījis netiku tāpēc, ka esmu slims; viņi tikai tam netic, kā parasti tic tikai tad, kad ir par vēlu. 6) Tu, Iniņ, tiešām esi kļuvusi nopietna, bet diemžēl arī noslēgta. Tagad Tu pārdzīvo manas attīstības pakāpes, ko es jau sen esmu pārvarējis; Tu diemžēl neizlaid nevienu no manām ciešanu pieturām, un tas mani ļoti skumdina, jo es cerēju, ka Tu no savas naivās, neapzinātās atklātības tūliņ pāriesi uz gribēto, lepno atklātību, kas neko neslēpj. Bet laikam vispirms vajag kļūt lepnam, pilnīgi atkāpties sevī, pašam sevī stiprināties un likt pamatus līdz visbriesmīgākajai galējībai, kā es to darīju, lai tad spētu sevi atklāt un visiem ļautu ieiet pilnā, bagātā mājā, kas ir tik bagāta, ka nav baiļu, ka kāds tur varētu kaut ko piesavināties. Bet, kamēr nonāk līdz tam, ir šausmīgi. Un Tu, manu vienīgo dvēselīt, esi tik mīļa un tik maza, Tu neesi mācījusies domāt un gudrot, kas tomēr palīdz vieglāk pārvarēt. Un tad es baidos, ka šī Tava noslēgtība, mīlulīt, vēršas arī pret mani. Varbūt es maldos, bet varbūt Tu pati to tikai nemani, - Tu, Mīļiniņ, jau biji noslēgusies pret mani, kad uzticējies savai dienasgrāmatai, nevis savam lielputniņam. Tu pat aizgāji tik tālu, ka dēvēji tur lielputniņu kā kādu svešinieku par «viņš»; es par to nepārmetu, nepārproti mani, zinu, tas ir neapzināti, bet tā ir. Tad vēl Tavās vēstulītēs tagad ir tik maz par Tevi pašu. Tu raksti tikai atklātnes, Iniņ, un šajā pēdējā vēstulē ir iespējami daudz mīļa un laba, bet par Tevi pašu, Iniņ, neviena vārda, un tas taču ir tas vienīgais, kas man vajadzīgs; veikalnieciskais taču vienmēr ir tikai blakus lieta. Arī šo noslēgšanos vai tukšumu savās vēstulītēs (vēstulītes dienasgrāmatas Tu taču arī neraksti) Tu vēl neapzinies. Tavs materiālais stāvoklis arī ir pilnīgi atbilstošs, lai Tu noslēgtos. Tava darbīguma dziņa, kuras dēļ Tu galvenokārt pieņēmi vietu, izskaidro arī šo vajadzību: koncentrēties, noslēgties sevī. Es vienmēr esmu to sapratis tā, ka Tev sevis dēļ bija jāpārceļas uz Rīgu, ne naudas dēļ. Tevi jāglābj. Vienu tik nebiju paredzējis, kaut gan tas ir pilnīgi skaidrs, ka šī noslēgšanās vērsīsies vispirms pret mani, tagad arī atceros, ka Tu esi ļoti cietusi no tā, ka es Tevi nomācu ar saviem uzskatiem un domām, kurām Tu nespēj pacelties līdzi vienīgi Tavas mazākās tehniskās izglītības, pašas nedomāšanas dēļ, - tagad Tu gribi būt pati un domāt pati. - Vai man ir taisnība ar šiem juceklīgi uzrakstītajiem niekiem? Jeb vai es esmu slikts psihologs? Varbūt arī es pats Tevi tikai tagad uzvedinu uz noteiktu domu? - Raksti taču par to! Es bieži vien esmu domājis, kā tagad pēc visa tā būs ar mani? Ja es būtu vesels, tad mani tikai iepriecinātu skaistā pārvērtība Tevī par patstāvīgu cilvēku, kurš tomēr un tomēr esmu tikai es pats - es greznā izdevumā. Bet tagad es esmu slims un tik nejauki, viegli uztraucams un aizvainojams. Katra atsvešināšanās pazīme, ko manīšu pie Tevis un Tavās vēstulītēs, liks man noslēgties, lai gan zinu, ko tas nozīmē. Un es redzu, ka tagad tiešām tikai tāpēc, ka Tu, mana dvēsele, neesi šeit, esmu kļuvis tik riebīgi slims, ka nepanes nekādas sāpes, Tu taču zini, ko man Blaumanis piedraudēja, ja es nepievērsīšos ūdenim; šī doma mani jau sen nemaz neatstāj. Es negribēju Tevi nevajadzīgi ar to baidīt, manu mīļo, mīļo Sirdsiniņ, esi mierīga, man vēl nav bijusi neviena lēkme, kā toreiz, tikai pastāvīgais, briesmīgais saspringums, visas domas virzītas tikai uz vienu punktu: ka Tu neesi šeit, - pret to es neprotu cīnīties, tā ka jau dažas dienas nevaru sevi piedabūt pie darba, - tikai tas vien, tātad nekas nopietnāks mani nemoka un nebaida. Laikam arī tas bija iemesls, ka neesmu no Tevis saņēmis nevienu vēstuli, tikai atklātnes, un gaidīšana, kā pati zini, ir visļaunākā. - Esmu domājis, kas tur būtu darāms, un atkal atgriežos pie tā, ka mums abiem kādu laiku nevajadzētu otram nekā rakstīt (izņemot nepieciešamo par darījumiem), tā atkristu mokošās gaidas un vilšanās, Tu varētu netraucēti un manis neietekmēta sevī nostiprināties, un tad, kad Tu, Iniņ, būtu laimīgi pabeigusi savu attīstību, pārējais nāktu pats no sevis, bez kaut kādas piespiešanās, vai nu formālās, ārējās, vai arī psihiskās, iekšējās. Tā, manu vienīgo, mīļoto Iniņ, tagad spried un atbildi, neņem ļaunā, ka tas viss uzrakstīts tik juceklīgi, neveikli un slikti, domu Tu tomēr izlobīsi; man nebija pietiekami spēka to visu pārrakstīt. (Kad es Tev pagājušo trešdienu nerakstīju, tad arī tas pats nespēks bija par iemeslu.) Bet neraizējies atkal par to, smaržiņ, samtkājiņ, Iniņ, Tu zini, nervoziem cilvēkiem tā kaut kas atgadās un atkal pāriet, nav iemesla raizēm. Pie tam rakstu šo satrauktā garastāvoklī, tātad tam nav tādas nozīmes kā mierīgam rakstam. - Ja es tomēr būtu maldījies visā un Tavs garastāvoklis būtu gluži citāds, tad raksti arī par to (lai gan tas Tev ir jāpārdomā), un tad mēs lūkosim, kā citādāk izglābties no tagadējā neciešamā stāvokļa. Atlicini sev šai gadījumā vairāk laika un raksti man garākas vēstules, raksti vēstules dienasgrāmatas, raksti par sevi pašu, tas man palīdzēs pārvarēt vientulību, tā ka atkal spēšu strādāt. Mana vaina ir, ka pats esmu sevi saistījis pie Tevis ar stipru gribu, aiz ieraduma; Tu, Iniņ, runā par dvielīšiem; es pat esmu darījis pāri mēram, gluži tā, it kā mēs tiešām varētu vienmēr dzīvot kopā, Tu nekad neesi tam ticējusi, bet es vēl arvien pielūdzu Iniņu; esmu apzināti pieradis un saistījis sevi, bet Tu, mīlulīt, tikai neapzināti, vienīgi pateicoties pastāvīgai tuvai saskarei ar mani. Tad Tu vari saprast, kāpēc šķiršanās man dara vairāk sāpju nekā Tev. Pie tam esmu vēl nervozi jūtīgs, un tad, pēc manām domām, vienīgi vīrietis var dziļi mīlēt, jo viņš mīl garīgi, apzināti un ar gribu un arī tāpēc, ka viņš ir devējs. Sievietei to visu grūti sasniegt aiz ieraduma trūkuma. - Tev, manu mīlīgo Sirdsiniņ, taču ir vēl izklaidēšanās un domu novirzīšana saskarsmē ar cilvēkiem un darbā, man to sev grūti iekārtot. Bet arī es neesmu bez cerībām, rakstot šo garo vēstuli, esmu kļuvis arī mierīgāks un tūliņ mēģināšu strādāt. - Gribu vēl atbildēt uz Taviem jautājumiem. - Ar rociņu ej pie ārsta, neļauj sev nekā iestāstīt. Mans kakliņš ir vesels, tāpat arī pirkstiņš. Esmu izsargājies no saaukstēšanās, sargi, Iniņ, sevi arī. - Pasaki Blaumanim kādus mierinošus vārdus no manis; ir ļoti jauki, ka viņš pats sevi uzskata par godīgu, un arī tas ir jauki no viņa, ka viņš paliek pie Zālītes. Ko tad Niedra ir «ievārījis» un nu vēl savu sievu slimu padarījis, viņam gan ir nelaimīgs, nemierīgs raksturs, pār ko prāts nevalda? -Rozenbergs ir jau «Mēnešraksta» 2. burtnīcā, un tomēr velti. Kāpēc Tu esi ļoti pierunājusi attiecībā uz magaziņu, mums vēl būs jādzird pārmetumi, Zālīte to labi neizstrādās. - Sveicini visus gauži sirsnīgi, Zālīti, Blaumani, Poruku, Džonu, Vāgneru, Deglavu utt., Olgu un Mariju, un Nīnu, un Brenci. Blaumanim, Olgai un Nīnai es būtu rakstījis, bet tagad esmu slimāks nekā agrāk. - Es nosūtīšu dažus dzejoļus. Vai Tavs ir tā labi pārveidots? «Lilijas laukā» ir bez atskaņām, bet labāk nekā sarīmējums. Šie vecie bezatskaņu dzejoļi ir gatavi, nobeigti, tie vairs necieš pielipinātas atskaņas. Ar atskaņām būs jaunie, ja kādus uzrakstīšu, bet lai vecie tāpat paliek, kā Tu, Iniņ, domā? Esi mīļa un laba, Iniņ, un vesela, sirdsmīļo sieviņ, mīlulīt.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
9. II 99. Pirms Tu, Mīļiniņ, lasi vēstuli, izlasi «Iz literāriskās pasaules» un nodod to iespiešanai. «Vaļējām vēstulēm» pievieno vēl vienu atbildi, - tulkojiet droši iz ārzemju valodām, autora atļauja nav jāprasa. Salīdziniet piezīmi: «Iz literāriskās pasaules» - jautājumu par literārām konvencijām. Iniņ, putniņ, mīļo sieviņ.

Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Esi mīļa un laba, mīļo Iniņ, sirsnīgo mīlulīt, manu saldo sieviņ, esi mīļa un laba savam lielputniņam.

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts:
Iniņ, Tu varētu pasūtīt Oto Ernstu (Konrāda Klāsa izdevniecība, Hamburgā), 3 M.; «Kartēziešu stāsti», noveles, 2 M. 25 (Dzejas 2. izdevums. «Atklātais sejsegs»5 -3 M.; «Ākstu svētki» - 2 M. To varbūt vēlāk, ja pirmais ir labs). Iniņ.

278.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 10. (22.) februārī

10. II 99. Mīļo, mīļo vienīgo dvēselīt, Tu esi slimiņa, guli gultā, mīlulīt, mīlulīt, kas tagad notiks, manu svētlaimīt, un es nevaru Tev palīdzēt, nevaru Tevi kopt, nevaru noglaudīt Tavu mīļo, gurdo galviņu. Tā kā vēstules tik lēni iet, Tu tikai otrdien saņemsi vēstuli, kas rakstīta sliktā, pārejošā noskaņā, bet Tev, manu maigo dvēselīt, jāizbauda viss tās rūgtums. Es jau negribēju ļauni rakstīt, es nenojautu, ka mana vienīgā Iniņa ir slimiņa, ļāvu sev vaļu un norakstīju no sevis visu ļauno noskaņojumu, un uzvēlu to Tev. Nezinu, ko tagad aiz sāpēm un nožēlas darītu, bet ir par vēlu; arī otrdien un trešdien Tu vēl saņemsi tādas žēlabu vēstules no manis. Bet tagad visas ir nepatiesas, esmu atkal pavisam vesels, jau no vakardienas esmu strādājis, viss bija tikai nervozs pārspīlējums, un Tev, mīlulīt, dvēselīt, smaržaino Iniņ, tas jāizbauda! Mierinājuma un labu vārdiņu vietā es Tev sagādāju tikai ciešanas. Bet tagad es patiesi saņemšos un rakstīšu tikai mīļu savai mīļajai dzīvībai, savam zīdputniņam. Tagad varu pārvarēt savas vienīgās sāpes, ka Tu neesi šeit, tāpēc ka kaut kas svarīgs novērš manas domas, briesmas, ka Tu esi slimiņa. Es izsamistu vienmēr tikai tad, ja nav nekā svarīgāka, kas novērš. Tā tas bija cietumā, tur bija pa daļai spīts: viņi mani neuzveiks, bet it īpaši to pilnīgi jauno, necerēti skaisto, asnojošo mīlas dzīvi ar manu jauno Iniņu; toreiz es Tevi redzēju vispirms visā Tavā lielajā spēkā, tik stiprā mīlā, kādu nekad nebūtu turējis par iespējamu; Tu man toreiz likies tik jauna un milzīgi liela. Tas tad uzturēja manus spēkus un novērsa domas. -Tagad sēžu savā mazajā istabiņā tikpat vientuļš kā toreiz, tikai tagad neizšķiras nekas liels, svarīgs, un tad mani pārņem stindzinošā apziņa, ka man nav Tevis, tad dzīve man izliekas tik tukša, un es izplūstu neauglīgās žēlabās un nespēju apklusināt pastāvīgi kremtošo sašķeltības sajūtu. - Ja tiešām Tu, manu vienīgo Iniņ, atrodies pārejas laikā, kā vakar to rakstīju, tad es no sirds priecājos par Tevi, un arī sev tad es saskatu kaut ko lielu, varbūt varu Tev kaut kā piepalīdzēt ar padomu un darbiem, lai Tu drīzāk tiktu skaidrībā un pie sava paša «es». Varbūt Tev tad palīdzēs tas, ka Tu nerakstīsi, varbūt arī tieši Pretēji, varbūt man nav jāraksta vai tieši - jāraksta? Un, ja arī tagad, pārejā, Tu no manis atsvešinātos, es zinu, ka Tevi pilnīgi nepazaudēšu, es esmu tā vērts, ka mazais mīļputniņš no manis kaut ko izveido, varbūt taisni te Tu atradīsi savu uzdevumu - veidojot mani, pašai augt. Bet varbūt tas viss ir nieki, tad nedusmo uzmani, Iniņ, tas bija labi domāts, es dziļi un sirsnīgi priecātos, ja Tu, mazo Iniņ, manu smaržīgo, saldo sieviņ, sagādātu sev kaut kādu prieku. - Vienmēr esmu Tevi lūdzis audzināt mani, atklāt manas kļūdas, nesaudzēt mani, jo saudzējot Tu aiztaupīsi gan mazas nepatikšanas, bet arī lielu prieku, jo es nezinu lielāku prieku, kā kļūt labākam, sagādāt mazajam saulputniņam kādu patīkamu brīdi: mazā Iniņa taču priecājas, ja lielie putni ir labi. --Es iedomājos, ka Tu jūti tāpat, mīlulīt. Es gribētu Tevi vienmēr un vienmēr glāstīt un apmīļot, sēdēt pie gultiņas un skūpstīt mazās, mīļās rociņas, kas taču vēl arvien sāp, un sakārtot spilvenus, rīvēt un apsegt, stāstīt un būt mīļam, lai saulīte spīdētu no debesīm un lai nabaga putniņi kļūtu veseli un mīļi. Iniņ, dvēselīt, es taču esmu pie Tevis, es tagad arī nemokos, ka Tu esi tik tālu prom; mēs taču domājam un jūtam tikai vienu lielo mīlas domu, Tu, Iniņ, mutes dvašiņ. Es šodien par vēlu uzcēlos, tiku arī iztraucēts, un tagad man jāpārtrauc vēstule, jo citādi pasts aizies. -- Tavu vēstuli es saņēmu ļoti ātri - otrajā dienā, 8. datuma atklātni tikai šodien no rīta, t.i., 10. -Smaganas sāp droši vien tāpēc, ka zobi ir slikti izgatavoti, liec taču vēlreiz pārtaisīt, Iniņ, kāpēc Tev jāmokās? Bet reimatisma dēļ man tiešām ir bažas, tas ir ļoti sāpīgi, un turklāt vēl mugurā. Liec taču, Iniņ, atsaukt ārstu, tad Tu zināsi, kas jādara. Viens Tev vēl būtu jādara, ja tik Tu varētu to izturēt: jānopērk vilnas apakškrekls un pastāvīgi tas jāvalkā, tad arī sāpes drīz pāriet; es to ļoti bieži esmu izmēģinājis; pie karstuma arī pierod. Nopērc, mīlulīt, tādu kreklu, esi mīļa un laba, dari visu, lai kļūtu vesela. Man taču nav nekāda īsta miera, kad zinu, ka Tu man esi slimiņa. Mīlulīt, mīlulīt, sirsnīgo, saldo sieviņ, dari visu, lai Tu būtu vesela, manu svētlaimīt, zīdputniņ. Vai man nesūtīt Tev vēstules uz mājām, galu galā Tu tās tagad, kamēr Tu neej laukā, varbūt nesaņem? Liec, lai kāds zēns Tev tās aiznes, Miķelsone varētu aizsūtīt. Mīļo sirdsputniņ, manu stariņ, manu svēto dvēseles Iniņ, es vēlētos pār Tevi izliet visu savu mīlu, lai padarītu Tevi veselu, padarītu Tevi priecīgu. Es glāstu Tavu mīļo galviņu un skaitu saldos, mazos pirkstiņus ar skūpstiem, mazās kājiņas vajadzētu pakašāt un silti apdvest, mīļo Iniņ, tik ilgi nav labi turētas.
Saldo Iniņ, manu vienīgo putniņ, esi mīļa un laba, esi vesela, mīļo dvēselīt, manu mīļo sieviņ, mīlulīt.

279.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1859. gada 11. (23.) februārī

11.II 99.

Mājputniņ. Manu vienīgo Mīļiniņ, manu maigo, vājo slimnieciņ, manu zīdputniņ, Tu guli gultiņā, un manas vēstules nāk cita pēc citas un nomoka Tevi ar tūkstoš jautājumiem un neizmērojamām, nepacietīgām sāpēm. Tās bija domātas stipram, veselam putniņam, kuram lielkukainītis, kas nezināja, kur dēties aiz ilgām pēc Iniņas, gribēja izkratīt visu savu izmocīto sirdi, un nu Tu guli gultā, Iniņ, es vairs nevaru atdabūt ļaunās vēstules, Tev tās visas jāpacieš, vienu dienu pēc otras. Šodien, dvēselīt, dvēselīt, Tu saņemsi pirmo labāko vēstuli, kad es jau zināju, ka esi slimiņa. Bet es domāju, ka tas ir tikai kaut kas pārejošs, un nu redzu, ka Tu esi mani saudzējusi; jo tādus mazus, drošsirdīgus putniņus taču jāpieceļ no zemes augšā, tikai tad viņi neiet ārā un atzīstas, ka ir slimiņi. Iniņ, manu Iniņ, es Tev vairs nevaru palīdzēt, pats esmu Tevi vēl psihiski mocījis un nevaru to atsaukt. Nemaz vairs nezinu, ko darīt, raudu niknā nevarībā, sēžu šeit un nevaru Tev palīdzēt ar labu vārdiņu, ar austiņu pakasīšanu, ar mīlu. Mīlulīt, varbūt esmu izdarījis muļķību, tā arī bija aiz pārlieku lielām ilgām. Es telegrafēju Zālītem, lai viņš Tev paziņo, ka esmu iesniedzis prošeņije, lai man atļauj Tevi apmeklēt, jo Tu esi slimiņa. Prošeņije direktoru Departamenta poļiciji šodien aizsūtīju, rīt vai parīt viņiem telegrāfiski prasīšu atbildi; lai viņi man - telegrafē. Ja viņi man atļaus uz dažām dienām iebraukt Rīgā (viņi taču esot atļāvuši Valteram uz 2 nedēļām aizbraukt uz Liepāju), tad es varbūt pirmdien vai nākamnedēļ būšu Rīgā pie savas slimiņās dvēselītes un atkal uzmundrināšu savu saulstariņu. Tā kā Tu, Iniņ, smaržņ, esi tik slimiņa, Tu tā kā tā nedrīkstētu braukt, lai nesaslimtu pavisam bīstami. Tu esi klausījusi ļaunos, svešos cilvēkus, nevis lielputniņu, vajadzēja tūliņ iet pie ārsta. Bet tagad Tev bez jebkādām ierunām jāliek atsaukt ārstu, jo Tu taču esi pietiekami saprātīga, lai zinātu, ka Tava dzīvība ir neizsakāmi vērtīga, ka Tu mani velc sev līdzi, ka es varu dzīvot tikai ar Tevi. Viss pēdējo dienu uztraukums, visas rūgtu žēlabu pilnās, asās vēstules radās taču tikai tādēļ, ka nespēju dzīvot bez Tevis, biju tad pavisam saplosīts un nevarēju savaldīties. Bet tagad es varu, tagad varbūt spēju Tavā labā kaut ko darīt. - Es telegrafēju Zālītem, lai Tevi nesabaidītu. Būtu varējis gaidīt, kamēr Tu saņemsi šo izsmeļošo vēstuli, bet cerēju, ka telegramma Tevi uzmundrinātu jau šodien, par vienu dienu agrāk, Tev vismaz būtu cerība, ka es braukšu. Un varbūt viņi tiešām arī atļauj, Iniņ, ka es Tev varētu palīdzēt, vēstules iet tik izmisīgi lēni. Es taču tagad nevaru nekā cita darīt, atbildēšu Tev par darījumiem, mīļo Sirdsiniņ, bet neraksti, Tava rociņa sāp, tagad, kad es to zinu, nepavisam par to nebēdāšos. Kāpēc Tu domā, ka ar feļetonu nekas neiznāks, ja nevari iet ārā? Tu taču vari pateikt Miķelsonei, lai viņa Tev aizsūta kādu zēnu arvien noteiktā laikā, tam Tu atdosi savus manuskriptus un no tā saņemsi korektūras. Domāju, tas taču nemaz nav neiespējami. Atmet arī visas skriešanas, Tev vajadzētu tikai vienreiz aiziet uz «Dienas Lapu», Tu taču zini labāk, kas ir vajadzīgs: Tu nedrīksti nogurt, nedrīksti pārpūlēties, kāpēc Tev jāuzupurējas svešu labā? Ja darbs Tevi apgrūtina, atmet visu; darbs taču bija vairāk vajadzīgs Tevis pašas, ne naudas dēļ. Uz Zālīti tomēr nevar paļauties, viņš taču no manis nekā neuzņem, lai nebūtu jāmaksā vairāk par 60 rubļiem mēnesī. Vintera raksti ir, bet par poļu literatūru nav nekā. Šodien ir arī «sīkumi» par Ibsenu, tos noteikti vajadzēja atdot Tev sestdienas feļetonam. Tu, Iniņ, rakstīji, ka es varētu nosūtīt «Iz literāriskās pasaules» arī vēl trešdienas vakarā, tā arī izdarīju, vai Tu vairs nevarēji to uzņemt? Esmu sūtījis arī «vaļējas vēstules». - Ar Mīlenbahu Tu, Mīļiniņ, mani esi pārpratusi; es tieši baidījos, ka esmu Mīlenbaham par daudz nosvītrojis un ka viņš vēlāk sāks vaimanāt. - Mīļo Mājiniņ; sirsnīgo, saldo sieviņ, skūpstkukainīt un sirdsasintiņ, cik Tu esi jauki teikusi, mīlulīt, sūti pēc ārsta, izzini, kā ir ar Tavu veselību, no kā jābaidās, varbūt Tev ilgi jāguļ, Tev ātri jākļūst veselai, Iniņ, Iniņ, kāpēc es Tevi neesmu pietiekoši mīlējis, neesmu pret Tevi labi izturējies, tagad savelkos čokurā; bet tas neko nepalīdz. Es sēžu atkal uz Tavas gultiņas, Iniņ, skūpstputniņ, un glāstu Tavas rociņas un muguriņu, un skūpstu kājiņas, un pakasu austiņas, un gribu panākt visu mīlu, ko esmu nokavējis manam vienīgajam mīlulītim, man taču ir tikai viens, tas ir slimiņš, Iniņ, Iniņ!

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts:
Vakar aizsūtīju tieslietu jautājumus, kad satiec, tad pasaki, Iniņ, lai viņi tūliņ uzņem.

Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Esi mīļa, Iniņ, mīļo sieviņ, esi vesela. Es Tevi mīlu, glāstu Tevi, skūpstu Tevi, Iniņ, maigo, vārgo Iniņ.

280.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 12. (24.) februārī

12./lI. Pūkdieniņa. Mīļo, mīļo, sirsnīgo dzīvības putniņ, samtkājiņ, zīddvēselīt, cik neizsakāmi priecīgs es biju, kad šodien ieraudzīju Tavu vēstuli, piepeši viss atkal kļuva labi un es nomierinājos. Tu to nevari iedomāties, dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt, cik biju uztraukts, ka Tu guli slima, manis dēļ slima, un es Tev nevaru nekā palīdzēt. Tā bija ļauna nakts, es baidījos, ka no Tevis nebūs vēstules, bet rakstīs Olga; manā nervozitātē tas likās tik droši un noteikti, tāpat kā pirmoreiz, kad Tu brauci uz Rīgu un es nesaņēmu nekādas ziņas. Tagad man klājās vēl sliktāk, tāpēc ka pats biju vainīgs, biju rakstījis ļaunās vēstules. Manas raizes laikam gan vēl nav galā, jo Tu, mīlulīt, kā rādās, vēl neesi saņēmusi 8. un 9. datuma vēstules, tās tāpat arī ir sliktas; bet man taču vismaz ir cerība, ka tagad Tu tās vieglāk pārcietīsi. - Vakar no rīta Tu būsi saņēmusi vēstules un vakarā jau telegrammu. Neierobežotā iztēlē man viss izaug tik piepeši un milzīgā lielumā, ka tas mani nospiež. Mīlulīt, Iniņ, Tu man atkal esi atdota, un es jūtos kā no jauna piedzimis. Vienu, mīlulīt, es Tev apsolu: es vairs negribu Tevi sāpināt. Tu esi tik vājiņa un slimiņa. Bet zini arī, ka visas ļaunās vēstules rakstītas, kad vēl nezināju, ka Tu esi slimiņa; es rakstīju savam spēcīgajam mazputniņam, gribēju norakstīt savas sāpes, lai varētu strādāt. Negribēju Tevi sāpināt, dvēselīt, arī apvainot ne, manu vienīgo Iniņ. Es nācu pie Tevis pēc glābiņa no sevis paša. Tu visu laiku esi vadījusi mazo puisīti, un nu, kad to palaidi, lai viņš pats ietu, viņš smagi pakrita. Tā klājas tādiem puisīšiem. Bet tagad Tu viņu atkal esi uzcēlusi un teikusi, lai iet pats, un puisītis arī ies pats; viņš taču zina, ka Iniņa ir tuvumā un, ja atkal būs jākrīt, viņu jau atkal piecels. Neizmisti, Iniņ, gan jau Tavs puisītis iemācīsies strādāt; ja viņš arī vēl krīt, tad kājiņas ir vēl vārgas no lielas gulēšanas, kā Iljam Muromietim, bet Iniņa mani taču ir jau vadījusi un mācījusi, un esmu arī kļuvis stiprāks, tagad es pats ticu, ka varu strādāt, ka puisītis var staigāt, - vai redzi, Iniņ, to Tu jau esi sasniegusi. Tas ir tas, ko Tu manā labā esi darījusi, un tas ir gandrīz viss. Ja tā tas ir, tad man vairs nav baiļu, divi putniņi vēl lidos. Vai Tu brīnies, ka mazās dūjiņas izmisumā aizstāvas, kad vecās grūž tās no ligzdas ārā? Tu taču pati stāstīji, un tāpat ir arī ar lielu, slinku putnu, tas kliedz, kad tam ir jālido. - Kas attiecas uz noslēgšanos sevī», tad tas arī nav tik ļauni domāta, mazputniņ, man taču nekad nav bijis diezgan, es gribēju arvien vairāk iegūt savu dvēselīti, biju greizsirdīgs uz dienasgrāmatu, ka tā tik mīļi nosaukta. Tavas «nabaga domas», kā Tu teici, Iniņ, kas tad var būt atspirdzinošāks, skaistāks, dziļāks par vienīgās, sirsnīgās dvēseles Iniņas mīļajām domām? Mīlulīt, skūpstputniņ, Iniņ, tas taču arī nav apvainojums un netaisnība, ka teicu - dzīve Rīgā Tev vajadzīga sevis dēļ. Tu taču to nesaki, es jau par to esmu runājis daudz agrāk, ka Tev vajadzīga darbība, ka citādi Tu pavisam veltīgi nomokies līdz ar mani; Tu, mīlulīt, stiprinoties darbībā, to dari manis labā, jo es vēl arvien pārtieku no Tava spēka. Tas bija pavisam patmīlīgi no manas puses, ka es kādu laiku - ar lielām sāpēm, protams, - iztiku bez Tevis, lai tikai Tu ar savu jaunizaugušo spēku vēl vairāk spētu man palīdzēt. Romānam katrā ziņā vajadzīgs Tavs spēks. Bet Tu pati esi redzējusi, rakstījusi arī dienasgrāmatā, ka esot izmisusi, jo domā, ka nevari man palīdzēt, jo arī nomokies līdzi, nekad nevari atelpot. Tev vajadzētu mani glābt, virzīt uz priekšu, tā bija domāts. Un Tu pati, mīlulīt, saki, Tu gribēji mani glābt, Tu to dari, Iniņ, vai tad es esmu šaubījies par to? Glābiņš man taču nāk tikai no Tevis, visu dzīvi Tu man esi dāvājusi, man nebija, kā Tu zini, vairs nekādas intereses par dzīvi, Tu man to esi atdevusi. Tu man esi devusi spēku dzīvot, tagad Tu man dod līdzekļus tam. Praktisko apsvērumu dēļ Tu, protams, arī esi Rīgā. Bet Tu taču man nevari ņemt ļaunā, ka es priecātos, ja Maziniņa kļūtu sevī stipra. Tu pati esi bieži runājusi, ka Tu to gribētu. Tad Tu būtu vēl stiprāka un vēl mīļāka pret savu mazo puisīti. - Rakstu visu tik juceklīgi, ka tam jau vairs nav nekādas jēgas, bet es tikai skatos Tavā mīļajā zelta vēstulītē. Iniņ, es gribētu glāstīt mazo Iniņu un noskūpstīt asariņas. Tas jau nav tik ļauni domāts, esmu taču nervozs, arī slimiņš. Toreiz Šveicē Tu neizturēji spēka pārbaudi, tagad es to neesmu izturējis Pleskavā, starpība starp Šveici un Pleskavu nav tik liela, un lielputniņi grib atkal kļūt labi un tūliņ nevaimanāt, kad Iniņa ir prom. Viss cits, par ko Tu vēl runā, arī nebija ļauni domāts. Apkārtne Tev varētu līdzēt tikai tādā mērā, cik tā ir darbība. Rignaigarā Tu biji pat priecīga, ka varēji rakt sniegu vai vārīt zupas; tā bija darbība. Tagad Rīgā tas arī nav nekas cits kā sniega rakšana un zupu vārīšana, tā pati darbība, ko Tu te nevarēji atrast. Nemaz nezinu, vai es izsakos saprotami, man vairs nav nekādas uzticības sev, jo viss, ko tagad esmu uzrakstījis, ir pārprasts. Pat Zālīti es esot apvainojis, kodīgas piezīmes? Tā ir Zālītes pārskatīšanās! Pat sapnī man tas nav ienācis prātā. Gribēju tikai, lai viņš nejūtas blamēts, ka mēs viņam esam uzspieduši magaziņas. Es Tev arī neesmu runājis par magaziņām, bet par korespondenci. Nelaime ir tā, ka es rakstu satraukumā, tā ir arī ar šo vēstuli; bet tagad satraukums ir vismaz patīkams: Mīļputniņ, es nupat saņēmu Tavu šīsdienas telegrammu. No vēstules, kas Tev jāsaņem šovakar (vakar, 11./II, rakstīta), Tu jau redzēsi, ka līdz braukšanai tomēr ir vēl laiks. Ja vajadzēs, tad ārsts, ko Tu pēc lielputniņa nemitīgiem lūgumiem būsi atsaukusi, izrakstīs Tev apliecību, ka Tu tiešām esi slimiņa. Tu pat vēl ar vēstuli varētu man atbildēt, vai lai es telegrāfiski pieprasu Pēterburgā braukšanas atļauju, kuru jau rakstiski esmu lūdzis. Tavu atbildi es varētu vēl saņemt pirmdien no rīta, ja Tu raksti tūliņ sestdienas vakarā, pēc šīs vēstules izlasīšanas. Līdz pirmdienai nogaidīšu ar telegrammu. Tava telegramma mani arī iepriecina, es redzu, Tu tomēr esi atpūtusies no manām vēstulēm. - Vecais Rignaigars tikko bija te, kad saņēmu viņa magaziņas, viņš priecājas kā paceplītis. Mīļiniņ, par citu vēlāk. Mīlulīt, samtkājiņ, esi mīļa un laba, un vesela.

Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Tavs lielputniņš tūliņ ir sācis strādāt; šeit nosūtu «Ifigeniju», «Debora» sekos rīt. Mīļiniņ, saldo sieviņ, esi vesela, esi mīļa un laba.

281.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 13. (25.) februārī

13. II 99. Iniņas dieniņa. Mīlulīt, Tava II. un 12. datuma atklātne laikam nav pienākusi, bet es sevi mierinu ar to, ka Tu gaidīdama neesi rakstījusi un slimība tur nav vainīga. Ceru arī, ka Tu, Mīļiniņ, taču rakstīsi pēc tam, kad būsi saņēmusi manas 11. un 12. datuma vēstules. Atļaujas man vēl nav, līdz pirmdienai gaidīšu uz atbildi, tad tik telegrafēšu. Ja Tu pati neraksti, Mīļiniņ, tad palūdz Olgu, lai viņa man paziņo, kā Tev klājas. Mans vienīgais mierinājums tomēr ir, ka Tu taču kļūsi vesela un Tev jātiek veselai. Tikai necelies par agru; tas ir visbīstamākais. Paklausi taču mani arī vienreiz, ja Tu tūliņ būtu gājusi pie ārsta, nekad nebūtu kļuvis tik slikti. Bet, ja Tu, Iniņ, sirdsputniņ, jūties kaut mazdrusciņ vāja, tad neraksti vēstuli, bet atklātni. Ja arī Tu nerakstīsi, es būšu labs un mierīgs. Tava 10. datuma vēstule mani ļoti uzmundrināja. To pašu dienu es sāku strādāt, pabeidzu «Ifigeniju» un «Deboru», turpināju vēl kādu tulkojumu, tagad gaidu no Tevis atbildi par vajadzīgāko: vai lai tulkoju Šniclera «Miršanu» vai ne? Tiklīdz Tev sagatavošu «Iz literāriskās pasaules», tūliņ sākšu romānu, savu romānu. Tu redzi, saulputniņ, Iniņ, iet taču! Neizsamisti par savu spēku, tas nav velti iedarbojies .. Nosūtu tagad arī kādu korespondenci (Pleskavas baznīcas degšana) «Dienas Lapai», ja Tev būs izdevība, pasaki viņam, lai viņi nav muļķi un nenokavē to, pirmdien uzņemt.

Atklātnes kreisajā malā rakstīts:
Mīļiniņ, putniņ, esi mīļa un laba, kļūsti vesela, kļūsti vesela,..

282.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 14. (26.) februārī

14) Mīļo, vienīgo, bezgalīgo rožsmaržiņ, saulputeklīt, baltspārnīt, manu mazo, nabaga slimiņo skūpstputniņ, esmu ne tik vien draiskulīgi priecājies par savu mīļsvēto Iniņu, bet arī dziļi, dziļi izjutis šo prieku, tas jau bija arī pārāk jauki pēc šim briesmīgajām bailēm un ciešanām par manu ļaunumu; tagad būšu vienmēr mīļš un labs, Iniņ, Iniņ, nekad Tev tā vairs nedarīšu. Īstenībā nekad neesmu «pūkiņājis» Tevi, savu mazo, maigo samtpūkiņu, nekad neesmu pūlējies saskatīt, cik pūkaini maiga Tu esi, cik zīdmīksti Tu gribi, lai Tevi pūkā, cik smagi Tu panes katru skarbāku vārdu. Es jau saprotu, mīlulīt, vēsmiņ, manu smalko Samtiniņ, bet slimība mani padara ne spējīgu būt tikai labam un mīļam, kā man gribētos; es arvien lūdzu Iniņu padarīt mani tikpat labu un mīļu kā mazputniņš. Līdz šim mazputniņam bijušas tikai sāpes no lielputniņa, bet šīs pēdējās šausmīgās bailes, ko izcietu slimās Iniņas dēļ, ir mani tomēr pamatīgi uzmundrinājušas, es gribu būt mīļš un labs pret mazo, mīļo, maigo, rožsmaržaino pūkiņu. Vēl jau bailes nav aprimušas, Tu taču, Iniņ, esi tik agri uzcēlusies, ar uztūkušu seju, ka no visa kā vēl jābaidās, influences gadījumā tieši pār agra celšanās ir visbīstamākā. Vai tad darbs, skriešana uz redakciju patiešām ir tik nepieciešama? Tie taču ir nieki. Man tik ļoti patika, ka Tu rakstīji: dari savu un neskaties uz to, vai Tavam Plātesam kāds pieglaimojas. Neej ārā, manu vienīgo Iniņ, domā taču par to, Iniņ, Iniņ, ka man tikai Tu vien esi. Neej ārā, atkopies mājās, tur taču Tu arī vari strādāt, atsūti man, es pārtulkošu romānu. Tu vēl esi tik vārga, nestrādā, vēl neraksti man arī dienasgrāmatiņas, lai gan tās ir tik brīnišķi mīļas, Tava 11. datuma vēstulīte ar jociņiem un visiem mīļajiem sīkumiem par Tevi mani tieši ir uzcēlusi; es atkal biju pilnīgi pie Iniņas, pilnīgi, pilnīgi vēl pie paša mīļās, sli miņās Iniņas. Patiesībā šodien taču negribēju tik juceklīgi rakstīt, es domāju, priecājos un smejos par to, ko Maziniņa raksta, ka pilnīgi izveidota rakstura cilvēks neiet ātri un vēl mazāk juceklīgi un steidzīgi raksta. (Tu, Iniņ, tiešām nedrīksti ātri iet, Tev jābrauc tikai ar tramvaju vai ormani, tas mums jāatļaujas, Tavas veselības dēļ, Iniņ, nedrīkst taču nekā taupīt, Iniņ, uzklausi taču to, netaupi sev šos izdevumus. Tev taču jābūt veselai.) Jā, es gribēju rakstīt vienkāršāk, skaidrāk, īsāk, lai Iniņa domā, ka tagad esmu sācis strādāt; drusciņ jau esmu pa domājis par romānu un šodien noteiktā stundā sākšu. Bet es Tev tomēr rakstīšu arī par sīkumiem, tie man tik ļoti patīk, ir tik silti un tuvi, ka arī Tev tāpat tas jāizjūt. Es tikai vēl neesmu pilnīgi nomierinājies, bez tam nemāku tik jauki un mīļi stāstīt, bet es to darīšu, gribu būt mīļš un labs un pūkiņāt mazo smarždvēselīti. - Tavas mīļpūkainās vēstulītes saņēmu abas reizē; tagad redzu, cik slikti esmu darījis, tūliņ neatbildēdams uz Tavu telegrammu, toreiz es biju iedomājies, ka mana vēstule tad jau būs nonākusi pie Tevis un Tu no tās visu sapratīsi. Līdz šim vēl neesmu saņēmis nekādu atbildi uz savu prošeņije, rīt, t.i., 15., es telegrafēšu un lūgšu, lai viņi atbild telegrāfiski. Tu laikam esi par agru priecājusies, manu mīlīgo pūkiņ, smalko saulstariņ, tikpat smalks kā lielputniņa sukātie mazās mīlulītes matiņi. Laikam gan nekas neiznāks. Un, tā kā Tu esi slimiņa, dvēseļu dvēselīt, tad arī nedrīkstēsi braukt, un mēs varēsim redzēties tikai pēc 2 nedēļām. Bet es tagad visu mierīgi panesīšu un nemaz nekliegšu, Tev vispirms jākļūst veselai, manu debestiņ. - Taču vēl mazliet gribu pakavēties pie saldās Iniņas vēstulītes un pafantazēt. Tu man neesi teikusi neko rūgtu, bet gan ļoti mīļu, es redzēju, ka Tu tomēr vēl neesi pavisam sanīkusi, Iniņ, no tā es baidījos, tas mani tā ,aizkustināja, ka esmu saskatījis tikai sauli, un tur jau nav arī nekā cita kā tikai saule, Tava lielā, lielā, saulainā labsirdība un mīla. Tas taču nav nekāds sarūgtinājums, ka Tu esi teikusi patiesību, Tev vajag nevis saudzēt, bet palīdzēt, tāpat kā arī es Tev gribētu palīdzēt. - Par mazputniņa attīstību nevar būt ne runas, kā Tu saki, jā, kāpēc tad Tu izsamisti par savu mīlas spēku, ja es nestrādāju, kad Tu neesi šeit, kad mani sāpes uz laiku atrauj no darba? Es taču arī esmu putniņš! Man «arī trūkst saulītes un mīļmīlulīša, lai augtu, ir tikai stingā, aukstā dzīve». Bet es taču Tev esmu apsolījis tagad strādāt, un es sākšu, un Tu, dvēseļu dvēselīt, manu smarždvesmiņ, arī izmantosi savu tagadējo stāvokli, izdevību darbā, saskari ar svešiem cilvēkiem, iespēju nostiprināt raksturu, un tā nemanot Tu attīstīsies līdz ar mani. Vēstules, kad Tu tik atkal kļūsi vesela, taču būs mums līdzeklis mūsu kopējai attīstībai, mēs taču varam viens otram palīdzēt, es tikai baidījos, ka Tu bieži vien esi jutusies manu priekšā nebrīva, ka esmu Tevi nomācis ar savu diskutēšanas mākslu un zināšanām, lai gan Tu biji citās domās. (Esi vēl par to runājusi, kad mana māsa bija šeit.) Redzi, Sirdsiniņ, no tā es baidos. Bet tas jau nav pārmetums Tev, tas nebija ļauni domāts, mēs tikai pārpratām viens otru; man būtu sāpīgi, ja Tu noslēgtos sevī, bet būtībā es tomēr priecātos, ja Tu, manu Iniņ, mana paša vēsmiņ, attīstītos man līdzi vai es Tev līdzi. Iniņa taču mīlētu lielputniņu, un beidzot mēs taču būtu viens, no «diviem mīlulīšiem» - viens mīlulītis. Mīlulīt, mīlulīt, mīļo, sirsnīgo sirdssieviņ, esmu pārliecināts par Taviem mīļajiem un stiprajiem vārdiņiem: kas ir tapis tāds kā Tu, tas arī to pārvarēs, tas taps vēl vairāk, un mums jātiek kopā, jo mēs abi gribam tapt. Tas būs un ir jau tapis. Es saskatu Tevī, Iniņ, tomēr kaut ko gluži jaunu un brīnummīļu, ja Tu to negribi saukt par attīstību, tad svešā apkārtnē, citādākā apgaismojumā, uz tumša fona ir redzams, kas Tu šeit biji kļuvusi, cik stipri Tu biji izaugusi. Te ir, piemēram, Tava lieliskā pašcieņa «Plātesa acīs neizcelties», Vidiņa priekšā nespīdēt, jā, pat tas «nesteidzīgais solis» taču ir zīme, ka Tu esi augusi. Arī sveši cilvēki, kā Olga, to ievēro. - Es bezgalīgi priecājos par katru tādu mazu zīmi, tāpēc rakstīju Tev garās vēstules par Tavu attīstību, par nepieciešamību būt Rīgā un darboties. Bet varbūt es priecājos vēl vairāk par to, ka Tu arī šeit, klusumā, esi augusi. Kaut arī es varētu tā augt. Bet sasodītā slimība manī visu nomāc, tur mani pie zemes, un es Tev, mazo mīlulīt, sagādāju vienīgi sāpes. Bet tam nu jākļūst citādākam, par spīti visam, es arī gribu augt, lai sagādātu mazpūkiņai prieciņu. Nesaudzē lielputniņu, saki visu, ko Tu pamani, kā man trūkst, kur esmu slikts, saki man, kā lai to izlaboju, mīļo, saldo sieviņ, manu svētlaimīt, manu spēciņ. - Bet vispirms, mīļo sieviņ, atveseļojies, es priecājos, ka esi labi ģērbusies, bet Tu vēl nedrīksti iet ārā, rūpējies par manu vienīgo, maziņo, slimiņo, es esmu pārāk tālu un nevaru rūpēties, varu tikai no tālienes kliegt un dvašot, bet mutes dvašiņa tik tālu nesniedz. - Zālīte lai nepolemizē ar Ruecu, var pateikt tikai kaut ko pavisam vispārīgu, «Mājas Viesa Mēnešrakstā» pagaidām arī vēl nedrīkst būt kritikas, vismaz no redakcijas ne. Liekas, viņš ļoti daudz dara «Fausta» labā, to es viņam arī tiku rakstījis. Es tikai dusmojos un bojāju sev patiku strādāt maizes darbu, tāpēc ka viņš tik maz uzņem, un mums taču vismaz jānopelna savi 85 rbļ., citādi mēs neiztiksim; es iztērēju ļoti daudz, šajā mēnesī varbūt 28-30 rbļ., bet citādi laikam gan ne vairāk par 25 rbļ. Šīs nepatikas dēļ neesmu uzrakstījis marta 3. burtnīcā arī «Literāro pārskatu». Mīļiniņ, kā dzirdu, slimojot ar influenci, vajagot dzert vīnu, daudz vīna, ārā iešana, šķiet, nenāk par ļaunu. Mugura un locekļi ieberzējami ar spirtu. Pērc vīniņu, mīlulīt, kop sevi, turies labi, manu vienīgo dvēselīt. - (Iz litarāriskās pasaules» neesmu sūtījis, jo Tu teici, ka pagājušajā reizē sūtītie neesot uzņemti. Tu taču esi tos saņēmusi? Rīt izsūtīšu dažus «Iz literāriskās pasaules», varbūt Tu tos saņemsi vēl otrdienas vakarā. -Esi man mīļa un laba, Iniņ, esi vesela, kop sevi, manu saldo sieviņ, manu vienīgo saulputniņ, manu Iniņ, manu maigo pūkiņ, manu Iniņ.

283.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1809. gada 15. (27.) februārī

15) Mīļo, vienīgo, sirsnīgo mīļputniņ, Tavu mazo, mīļo kartīti saņēmu šorīt un tūliņ esmu kļuvis ļoti mīļš un labs, esmu stājies pie darbiņa, izlasījis «Cilpu» un uzrakstījis «Iz literāriskās pasaules», tas tomēr aizņēma krietni daudz laika, tā ka laikam ļoti maz varēšu uzrakstīt savai mīļajai sieviņai, savam saulstariņam, spēkputniņam un skūpstkukainītim. Man ir gluži tāpat kā Tev, mazo, sirsnīgo dvēselīt, tik brīnumlabs un mīļš es esmu kļuvis no Tavas mīļās kukainīšvēstulītes, ka vairs nesajūtu savu neveselību un jau trešo dienu strādāju, lai gan trīs dienas klepus un kakla sāpju dēļ nemaz neizgāju laukā; ar mājās sēdēšanu mētelī un medus ēšanu tomēr esmu panācis, ka tagad jūtos pavisam labi. Es raizējos vienīgi par to, ka mazais mīļputniņš tik drīz sācis iet ārā, bet sevišķi par to, ka Tu tomēr brauci uz Jelgavu; varēji aizsūtīt naudu un pati braukt drusku vēlāk, ceļojums taču tik ļoti nogurdina mazos, pūkainos putniņus, vējiņš plucina baltos zīdspārniņus. Es taču gribēju būt saprātīgāks, bet aiz liela prieka nemaz nevaru izkļūt laukā no kukainīšstila. Bet nu darījumi, Sirdsiniņ, maigpūkiņ. 1) «Ifigenija» un «Debora» ir aizsūtīti, bet 2) raksti daudz agrāk, kas Tev vajadzīgs sestdienas feļetonam; tā izgāja pagājušo reizi -Tu teici, ka «Iz literāriskās pasaules» nevarot vairs uzņemt, tādēļ domāju, ka Tev 20. februārim ir diezgan, un nerakstīju; tagad es gan sūtu, bet baidos, ka tas nāks par vēlu. «Cilpu» es arī pavisam pavirši esmu izlasījis: tendence laba, bet drusciņ novēlojusies, Jaunās strāvas aizstāvēšana un reālisms, cenzors var izsvītrot daudz sarunu, viņš pats to varētu pārstrādāt, jo daudz stieptu vietu, bet arī es to varu, ja vajadzīgs; laikam ir arī mājiens uz Frīdenberga pašnāvību; saki viņam, ka katrā ziņā var uzņemt! 3) Raksti arī, Iniņ, kā Tu domā: vai pantu pārstrādāšana dzejolim «Lilijas laukā» ir iespējama? Domāju, ka tas ir ļoti vājš, salīdzinot ar bezatskaņu dzejoļiem. 4) «Diloņa» dēļ brauc gan pie cenzora, viņš to izlaidīs. Pasaki viņam arī, ka Tu ļoti labprāt sniegtu krievu literatūru, bet ka viņš, cenzors, tieši to svītro, pat Tolstoja «Vojna i mir» nav atļauts; Tev jau esot gatavs kāds raksts par krievu literatūru (es to varu ļoti labi uzrakstīt), bet Tev bija bailes to iespiest; 5) «Iz literāriskās pasaules» man nav vairs daudz materiāla; 36, f'eļetona numurā ir par daudz no nodaļas «Iz literāriskās pasaules», izlasi nupat nosūtīto, varbūt Tu to sadalīsi diviem Nr.; 6) 36. feļetona numurs atstāj ļoti labu iespaidu, it sevišķi Tavs mīļais dzejolītis; arī «sīks» un noveles ir labas, tikai noveles Tev citādi jāsakārto: vislabāk ir jauniesākto arvien likt pašu pirmo. Drukas kļūda 25. rindā (no augšas) beidzamajā lappusē. 7) Kas Tev ir nākošajam feļetona Nr.? Tev faktiski vajadzētu man katrreiz tūliņ jau sestdien rakstīt, kas ievietojams nākamajā Nr., tad taču es arī varētu palīdzēt. 8) Mopasāna noveli tūliņ labāk neuzņemiet, ja Tev ir kaut kas cits. (Vispār tā man tagad vairs nepatīk.) 9) No «Vestņik inostrannoj ļiteraturi» ļoti maz labuma; lai viņš to nepasūta. 10) Nopērc Egidī «Mariju Elīzu», Pīrsona izdevniecība Drēzdenē, Geibela «Klasisko dziesmu grāmatu». 11) Ko Tu domā par Hartlēbena «Par Bālu Bābelē» un «Iesvētīšanas tērpa» tulkošanu; ir viegls. Kam tas var noderēt: «Dienas Lapai» vai «Mājas Viesa Mēnešrakstam»? «Mājas Viesa Mēnešraksts» maksā. Vispirms mums laikam vajadzētu pilnīgi nostabilizēt Tavu feļetonu, izveidot par kaut ko lielisku, kaut arī nauda par to nenāktu; tagad taču ienāks nauda par Šipu: 12) Vakar strādāju pie romāna, bet esmu pilnīgā nesaprašanā; tas augtin aug, un es nedrīkstu tik ilgi gaidīt; domāju to sadalīt daudzos mazos patstāvīgos romānos un dot atsevišķi, kā daļas no veselā. Bet es vēl nevaru iedegties par romānu, gribētu labāk kaut ko īsāku, interesantāku, ludziņu vai tml. Ceru tomēr vēl vairāk iedziļināties, tad varbūt radīsies patika. Ja mīļputniņš arī varētu iejūsmināt? Sirdsiniņ, dvēselīgi mīļo skūpstputniņ, manu saulaino maigpūkiņ, esi tikai vesela, rūpējies vairāk par sevi, nekļūsti tik slimiņa. Cik jauki ir tagad. Mīļputniņ, esi mīļa, laba un vesela, esi vesela, Iniņ, dvēselīt; maigumiņ.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Iniņ, es šodien telegrafēju, gaidu atbildi. Mīļputniņ, saldo Iniņ.

284.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 16. (28.) februārī

16) . . Tavu mīļo 14. datuma kartīti saņēmu jau vakar vakarā, tātad tā ir ļoti ātri atnākusi, jo Tu to esi pusdienas laikā iemetusi. Es jau biju nosūtījis telegrammu, kad saņēmu Tavu kartīti, tagad gaidu atbildi. Strādāju, kaut arī ne daudz. Saimniece ir ļoti slima, un tāpēc liels traucējums. Nupat kā uzrakstīju tieslietu jautājumus, ko tagad arī nosūtu. Es ļoti steidzos, jo ir jau 4 un plkst. 5 vēstulei ir jau jāaiziet. Tas ir mīļi un labi no mazās Iniņas, ka ievārījums ir pagatavots (glāzes šeit jau gaida), bet ārstu tomēr gan vajadzēja atsaukt. Baidos, vai tik Mīļiniņa braucienā uz Jelgavu nav apaukstējusies; brauciens nebija vajadzīgs. - Atsūti man jautājumus tieslietu jautājumiem, man tie vajadzīgi; grāmatas Tu pati atvedīsi, mīļputniņ. - Hematogēnu nepērc nekādā ziņā, tas nav vajadzīgs. Kefīrs palīdz labāk, bet izdibini sīki, kad tas der. - Kaut saulainais putniņš labāk būtu atsūtījis romānu, es būtu palīdzējis. Par Šnicleru es arī vēl nekā nezinu. Vai lai tulkoju viņa «Miršanu»? Laiks iet, un vēlāk būs ļoti grūti, pasaki labāk tūliņ. Mīļa, saldo Iniņ, kļūsti tikai vesela, esi mīļa, laba un vesela. Sveicini arī visus. Bet kļūsti vesela, . .

285.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 17. februārī (2. martā)

17) Dvēselīt. Mīļo, sirsnīgo Iniņ, mana vienīgā dzīvība. Dvēselīt, dvēselīt, kas nu atkal notiks, vai nelaime atkal atgriezīsies, vai Tu atkal esi slimiņa, Iniņ, Iniņ? Neuzmanīgā kārtā Tu taču brauci uz Jelgavu un droši vien esi saaukstējusies, slimība atkārtojusies, kas nu atkal būs? Dvēselīt, dvēselīt, kāpēc neesi saudzējusi sevi, tagad es Tevi vairs nemaz nedabūšu redzēt, atļauja man no Pēterburgas vēl nenāk un laikam gan arī neatnāks, un Tu nedrīksti braukt, kad esi slimiņa, es nevaru Tevi vilkt šurp un turp kā jelgavnieki, man Tu esi pārāk dārga. Iniņ, Iniņ, mana dzīvība, kas nu būs? Es tagad neļaušu sevi pieveikt, es neesmu spējīgs to vēlreiz pārciest, ko tajās ļaunās dienās piedzīvoju. Ar mani būs citādāk, es to redzu pārāk skaidri. Es biju cerējis, dvēselīt, ka Ta liksi kādam citam rakstit, ja pati nevari, jo Tu zini vismaz no manām pēdējām vēstulēm, ko man nozīmē vienu dienu palikt bez Tavas atklātnes - es gribu dzīvot katru dienu, - bet nu redzu, ka arī šai ziņā man ir jāiekārtojas, Iniņ, mīļoto mīļmīlulīt. Apstākļi tomēr ir stiprāki par mums. Mana vēstule laikam pienāks vēlu, bet aizsūti taču pēc ārsta, Iniņ, Iniņ, klausi mani vismaz šajā jautājumā. Tu jau biji pavisam vesela, uzrakstīji tik mīļu kartīti, pēdējo, ko saņēmu, svētdien rakstīto, īstu rožsmaržiņu. Nu es nevaru Tev nekā vairs palīdzēt, lai Tev palīdz vienīgi apziņa, ka es, neievērojot arī šo jauno sitienu, tomēr strādāju: «Ifigeniju», Šipu, tieslietu jautājumus, romānu. Man vēl ir maza cerība, ka citi iemesli varēja Tevi aizkavēt pirmdien rakstīt, bet tas taču ir tik ļoti neticami. Es uzmanos ik mirkli, lai neatkristu atpakaļ, un izklaidējos darbā. Saimniece ir tik ļoti slima, arī apaukstēšanās, sieviešu slimība; šodien tiks operēta. - Vecais no Rignaigaras ir ļoti priecīgs par Tavu pārstrādāto korespondenci, Tev viņam jāatsūta atpakaļ tas, kas bija domāts «Balsij». Mīlulīt, mīlulīt, kļūsti atkal vesela, kļūsti vesela, lai raksta taču Olga vai Miķelsone, es vēl nevaru iztikt bez ziņām no Tevis, arī pie arsēnika var taču tikai pamazām pierast. Iniņ, esi mīļa un kļūsti vesela. Maziem, mīļiem, slimiem putniņiem es gribētu gan uzrakstīt kādus jociņus, bet tas būtu diezgan grūti, pie mums nav arī nekas noticis. Tikai saimnieki ir savādi cilvēki. Vecā ir gan ļoti dusmīga uz vīru, bet tomēr tik savdabīgi klusa, kaut kas viņu attur. Vecais ir patiešām nožēlojams, sīkumains, bailīgs, bet pastāvīgi baras, lai pats sev iedvestu drosmi. Kopš sieva guļ slima, viņš jau ir sastrīdējies ar resno īrnieci, ar kalponi, ar ūdens piegādātāju, tad viņš man žēlojas, kā viņa ienaidnieki viņu izsekojot, kā viss pār viņu sabrūkot, kā viņš Pleskavā vairs nevarot atrast patvērumu un viņam esot jādodas projām. Spēcīgi lamādamies par saviem spari, viņš pēkšņi top pavisam raudulīgs; viņš ir jocīgs vīrelis, un savu sievu un citus viņš nomoka tāpēc, ka tie ņem viņu nopietni un nezina, cik nožēlojams viņš pats jūtas. Te ir kāds līdzīgs nabaga vīrs, kuru Tu, Iniņ, arī esi redzējusi, tas ir dižciltīgs, negrib strādāt, bet tikai justies nelaimīgs, un viņš jau ir nonācis tik tālu, ka izmisumā norāvis savam mētelim visas pogas un samīdījis savu vienīgo cepuri. Viņam atsūtīja 15 rbļ., tad viņš nopirka par 2 rbļ. kūkas un cienāja kalponi. Viņš guļ pie mums uz krēsla. Tagad viņš ir projām. Viņš var pieņemt vietu tikai ar 100 rbļ. algas, pie tam viens bikšu gals viņam ir nomīts par delnas tiesu īsāks. Viņš ir mēģinājis aizņemties pistoli, bet velti, un citādi kā vien ar pistoli viņš sev nevar padarīt galu, jo ir dižciltīgs. Tā viņš tagad lidinās starp dzīvību un nāvi, un kūkām. Mīļo Iniņ.

Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Mīļo Iniņ, esi atkal vesela un laba, dvēselīt, dvēselīt, Iniņ.

286.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 17. februārī (1. martā)

17) Vakarā. Dvēseles Iniņ, nupat saņēmu Tavu mīļo vēstulīti un korektūru. Korektūru sūtīšu tūliņ atpakaļ, ja man nesāpētu kakls un būtu kādas 10 kap. liekas, tad aiznestu to vēl uz vilcienu, bet arī piektdienas rītā tā vēl pienāks laikus. Vai Tu esi labojusi vai Blaumanis, katrā ziņā tā ir gluži laba. - Tava mīļā. . . vēstulīte mani ir kaut cik nomierinājusi, bet Tu taču esi slimiņa un nevarēsi atbraukt, tas Tevi padarītu pavisam slimu, labāk pagaidīsim vēl vienu nedēļu. Kad brauksi, neved vīniņu, lielākais, sev 1/2 pud., man tas nemaz nenāk par labu. Ja Tu, mīļputniņ, tomēr arī pirmdien būtu rakstījusi atklātni, protams, tas būtu pārāk jauki. Nebaidies, ka es par daudz strādāšu, man vajadzīgs tikai psihiskais balsts, un, tiklīdz tā pietrūkst, izjūk arī darbs; es strādāju pamazām. Man vajadzētu tikai mazliet vairāk gaisa. - Parūpējies, lai tieslietu jautājumus vēl ievieto nākamajā numurā; ja mīļputniņš neatbrauks, tad paņem un atsūti no Zālītes tieslietu jautājumus. Ir jauki, ka nāks Šips, tas taču dos drusku naudas. Ko Tu darīsi ar «Deboru»? «Mājas Viesa Mēnešrakstā»? Vai viņš to grib? Rīt nosutīšu vēl vienu korespondenci «Dienas Lapai» par to pašu baznīcu, Vecais no Rignaigaras ir bijis te vienīgi tāpēc. Lieta sāk viņu interesēt, viņš ir asiņu vietā laizījis tinti un domā, ka no asins laizīšanas katrs kaķis top par lauvu un no tintes laizīšanas katrs rantjē par žurnālistu. Tagad mēs strādājam kopā. Esi vesela, Iniņ, dvēselīt, esi mīļa un laba.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Sveicini visus, ko pienākas, Iniņ, dvēselīt, esi vesela, laba un mīļa.

287.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 18. februārī (2. martā)

Mīļo, dvēselīgo, svēto Iniņ, esmu vienmēr pie Tevis, esmu atkal pie Tevis, tāpat kā gaiss visur dvesmo, manu mutes dvašiņ, un manas rūpes un mīla Tevi vienmēr apņem, un zinu, ka arī pastāvīgi esmu Tevī. Varbūt jau rīt es Tevi skatīšu ar savām actiņām, jutīšu Tavu silto, smaržīgo elpiņu un atpūtīšos laimē pēc tik neizsakāmi garām, sāpīgām un nemierīgām dienām. Bet, ja tas tomēr būtu neiespējami, es negribu vairs tik nevaldāmi un bezgalīgi izsamist kā pēdējo reizi, Tu esi ap mani, Tu esi manī, vienīgo, mīļoto Iniņ, saulputniņ, samtkukainīt ar baltiem, maigiem pūkspārniņiem pie pleciņiem. Kad Tu lasīsi šo vēstuli, Iniņ? Vai Tu vēl sēdēsi sestdien ar saraudātām actiņām vai, kad pārnāksi nogurusi no redakcijas mājās, pirmajā skumjajā dieniņā atradīsi priekšā kukainīšvēstulīti un būsi atkal mīļa un laba un nebūsi bēdīga. Piesardzības dēļ viss ir cieši noklāts ar skūpstiem, varbūt Tev, mazo Samtiniņ, tāds krājums būs vajadzīgs, arī es pats ievākšu no mazputniņa labu krājumu. Iniņas tomēr vēl nav šeit, actiņas un austiņas jau gribēja aizsteigties priekšā, cerēdamas katru mirkli ieraudzīt kaut ko no Iniņas, dzirdēt par viņu. Tas man šķiet atkal kaut kas liels, gandrīz neiespējams, un tāpēc jau tagad radinos pie domām, ka tas nenotiks, vismaz domāju, ka radinos. Tāpēc es arī tagad gribu rakstīt tā, it kā atbildētu uz Tavu pēdējo pūkvēstulīti. Būsi vēl beidzot bijusi skumīga manas vēstules dēļ, es tiešām domāju, ka Tu biji slimiņa; nervozējot tik viegli iedomājas tieši visļaunāko, taisni ar sevišķu patiku. Neesi skumīga, Iniņ, neesi nekad skumīga, vienmēr tikai mīļa un laba. Ar manu slimību nav nemaz tik ļauni, domājot par Tavu slimību, pilnīgi aizmirsu savējo, lai gan īsti negribēju, jo darbā tā mani taču nemaz nekavēja. Redzu, Iniņ, ka nespēju rakstīt tā, it kā smaržiņa neatbrauktu, es taču ceru, ka mana saldā sieviņa atbrauks, netieku no tā nemaz vaļā, man nav arī nevienas citas prātīgas domas, tik Iniņa, Iniņa. Sagādā arī ievārījumu mazajai mutītei. Mīļiniņ, vienīgi mīļoto dvēselīt, esi vesela, esi mīļa un laba; neesi skumīga, divi mīļi mīlulīši ir vienmēr kopā, divi Iniņi, skūpstkukainīt, mīļulīt! Iniņ, Iniņ, Tu taču atbrauksi rīt. Es redzēšu nopietnu, skaistu, jaunu sievieti ar tik skumīgu un tomēr dziļi laimīgu, tik lepnu, pašapzinīgu un tomēr tik mīļu skatienu, saņemšu viņas roku, sēdēšu viņai blakus, un šī cēlā sieviete būs mana Iniņa, mans mazais saldais, smaržīgais mājputniņš. Šī laime liekas tik neiedomājama, šī skaistā, augstā un tīrā cilvēcība ir man tuvu, tā ir ap mani, ir manī, tā ir daļa no manis, un es esmu daļa no tās. Tā jau ir priekšnojauta par nākotnes cilvēku. Tādēļ ir vērts dzīvot un vienīgi tādēļ, tā ir arī visinteresantākā, nekāda kaislība un izklaidēšanās nedod arvien kaut ko jaunu un arvien skaistāku, viss cits kļūst apnicīgs. Iniņ, Iniņ, manī lēni ieplūst spēks no Tevis, mēs augsim, mēs tapsim, saulputniņ. Labi arī! Esi vesela, Iniņ!

288.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 25. februārī (9. martā)

Mājputniņ, 2.5. II. Mīļo mājputniņ, es jau sēžu jaunajā dzīvoklī, tikko esmu paēdis pusdienas, mazliet kārtojies. Jūtu lielu tukšumu, laikam gan istabas tukšums pie tā arī vainīgs. Visā istabā ir tikai viens galds, gulta (bez aizkariem), divi krēsli, izbijis skapis un kaut kāds mēbeļu gabals bez nosaukuma, varbūt izbijis skapītis, varbūt kaste, caurule ar četriem pulētiem sāniem, bet bez atslēgas augšā un apakšā. Kā dzirdu, to dēvē par galdu, bet tas katrā ziņā ir pārpratums. Pusdienas ir vidējas, taču atgādina pavārmākslu. Manā dvēselē iezogas vieglas šaubas, vai cena atbilst patērētajiem produktiem un kotletes labumam. . . Tu redzi: es esmu mīļš un labs un neesmu skumīgs. Esi arī Tu tāda, Iniņputniņ, neesi skumīga. Mana istaba vēl vienmēr ir silta. Mīļo Iniņ, pūkiņ, saudzē sevi, nestrādā par daudz, atsūti man kādu daļu no «Quo vadis», es varu Tev palīdzēt, šeit taču es kļūšu veselāks. Šodien saņēmu vēstuli no Vitebskas. Es jutos vēl tik nervozi vājš, ka tūliņ nelasīju; bet tagad esmu izlasījis. Es Tev darīšu zināmu, ko viņai rakstīšu, iekams to darīšu. Mīļo Pūkiniņ, esi mīļa un laba un neesi skumīga. Vēl šodien es sākšu strādāt. Arī par dzīvokli un par savu dzīvi nākamreiz rakstīšu vairāk, mīļo Pūkiniņ, esi drosmīga, esi mīļa un laba. Samtpūkiņ, Iniņputniņ.

289.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 26. februārī (10. martā)

26./II. Sirsnīgo zelta pūkputniņ, manu dvēselīt, manu sirdsasintiņ, Iniņ. Vai Tu arī esi atpūtusies no ceļojuma? Vai nejūti dūrieniņus no beidzamā uztraukuma? Kāds bija brauciens? Laikam gan bija ļoti pārpildīts? Raksti sīki par visu, Pūkiniņ Šovakar laikam gan saņemšu Tavu mīļo kartīti, jo pasts ir labi nokārtots. Te Tev, mīlulīt, būs mana adrese: Pskov, Pokrovskaja uļ., ugol Guberņatorskoj, dom Postņikova, kv. Grigorjevoj. Te ir mazliet krieviski nolaidīgi, bet tomēr silts. Sēžu bez mēteļa un rītasvārkiem. Mīļo, sirsnīgo samtpūkiņ, vai Tu, palikusi atkal viena, tikai neskumsti? Nedusmojies uz mani, ka uzrakstīju Tev aizmuguriski vēstulīti, kuru Tev tūliņ ceturtdien vajadzēja saņemt. Vai Tu to dabūji? Vai tā jau nebija atplēsta? Nedusmojies, ka es Tev nebiju nekā teicis. Gribēju pavingrināties un tā arī aizmirsu, ka drošības pēc gribēju par to pateikt. Vispirms veikalniecisko, pūksamtiņ. «Mājas Viesī» Šipelis jāiespiež ar šādu virsrakstu: «Naudas apgrozība un tās sabiedriskā nozīme». No Raiņa (turpinājums no raksta «Zelts un sudrabs» «Mājas Viesa» 8. numurā).
Apskaties, vai «Dienas Lapā» vai «Mājas Viesī» ir bijis iespiests zakon 2 ijuņa 97 g. o normirovaņiji rabočego vremeņi? Esmu saņēmis grāmatiņu un varētu to pārtulkot. Vai Tu, pūkiņ, vari tikt galā ar romānu? Es varētu Tev palīdzēt. Kā veicās pie cenzora? Kāda novele un kāds romāns sekos? Kaut taču Tu ar to ātrāk tiktu galā. - Tagad turos ļoti varonīgi. Esmu ļoti mīļš un labs un neskumstu. Ceļos plkst. 8, tūliņ dabūju patvāri. Citādi ar iekārtošanos neiet gludi; skapī vēl nav dēļu, lai novietotu grāmatas. Drīz dabūšu skapja atslēgu. Durvis nevar aizslēgt. Vēlāk rakstīšu par šīsdienas ēdienu. Biju piegājis pie Kača. Viņš ir noskumis par manu aiziešanu. Viņš kaut kā būtu iekārtojis, jo resnais esot aizgājis. Šodien vēl lāgā nevaru ieturēt kārtību. Strādāju pie «lfigenijas», drusku pie «Iz literāriskās pasaules», rezervēju apmēram 7 dienas literāram apskatam «Mājas Viesa Mēnešrakstā», tomēr pie tā labprāt neķertos klāt. - šodien uz ielas satiku Līberu, parunājām dažus vārdus. Gribu viņam tomēr nosūtīt tos nelaimīgos 5 rubļus. - Šodien strādāju ar daudziem traucējumiem; esmu bijis pastā pēc grāmatām. Tagad plkst. 2 rakstu mazajai, pūkīgajai samtdvēselītei. Šodien vēstulīte būs īsa, jo steidzos, lai plkst. 4 varētu pabeigt. Nākamreiz rakstīšu arī sīkāku dienasgrāmatiņu. Naktī negulēju labi. Dusmojos par šejienes nevīžību. Pat gultu bija aizmirsuši man uzklāt. Tagad istaba tomēr ir sakārtota. Mašīnas netraucē, jo atrodas trešajā istabā. Puika brēc gan, bet ne daudz un ne bieži. Gribu novilcināt maksāšanu, kamēr man visu sakārta. Pie vāciešiem gan nebūtu tādas nolaidības. Iniņ, pūkdvēselīt, raksti man par visu tikpat sīki. Ja Tev tagad nav laika, raksti tikai kartītes. Kad Tev būs laiks, atkal visu panāksi. Raksti arī tikai puslapiņu, 2 vai 1 lappusi, kā Tev iznāk laika. Par to neskumšu. Par savu romānu man vēl nav nekā jauna, ko sacīt. Man drusku vēl jāiekārtojas un jāpierod pie jaunās kārtības. Drīz sūtīšu Tev korespondenci par baznīcu. Ja «Baltijas Vēstnesī» par to nav jau bijis kaut kas vairāk, liec, lai to ievieto.
Mīļo, pūkaino, samtaino zīdiņ, skūpstsmaržiņ, sirdsasintiņ, nu es beidzu. Esi mīļa un laba, un vesela, bet ne bēdīga. Mīļo, mīļo, vienīgo, sirsnīgo Iniņ, mīļo sieviņ, mīļo dvēseles pūkiņ, esi vesela, mīļa un laba.
Pusdienas nebija sliktas, lai gan ne viss vai, pareizāk sakot, nekas nebija cepts sviestā; daudz bliņu. Mīļo pūkputniņ, esi vesela, laba, mīļo Iniņ, Iniņ.

290.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 27. februārī (11. martā)

Pūkiniņ. 27./II. Mīļo Iniņ, pūkputniņ, tikai šorīt saņēmu Tavu atklātni, pasts te bija novēlojies. Nabaga Iniņ, Tev bija jāstrādā tādā steigā, laikam gan ikreiz jābūt manuskriptiem krājumā, vislabāk pat diviem numuriem, tas nemaz nav neiespējami. Es taču jau paredzēju, ka varētu pietrūkt. Tagad sūti man «Quo vadis», es Tev palīdzēšu, varbūt Tev vēl būs noņemšanās un skraidīšana. Policijas aptauja ir laikam tikai tāpēc, lai atbildētu man uz manu prošeņije par braukšanu uz Rīgu. Man labāk gan vajadzēja rakstīt un «otkazatjsja ot prosjbi», kad Tu kļuvi vesela. Tādēļ neuztraucies . . - Es rakstu tikai atklātni, jo gaidu no Tevis turpmākas ziņas, bet nesteidzies, es neesmu satraukts. --- Par dzelzceļa negadījumu raksti taču pati un labi sīki, visu, ko esi dzirdējusi un redzējusi; tas ir ļoti svarīgi «Dienas Lapai». - Arī negadījumu pie Ikšķiles vajag vēl plašāk aprakstīt, Al. Ramans bija labs. Zālīte varēja kādu īpaši aizsūtīt ziņu vākšanai. - Nosūtu manuskriptus nedaļai «Iz literāriskās pasaules», par Puškinu vajadzētu tūliņ, ievietot nākamajā numurā. . . paliec mīļa un laba. Vai Tu neatradi vēstuli no manis priekšā? . . esi vesela. Es strādāju. . . esi laba un mīļa.

291.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 28. februārī (12. martā)

28. II. Ražsmaržiņ. Manu nabaga mīļo pūkiņ, manu nomocīto Sirdsiniņ, kad gan beigsies Tavas ciešanas, manu sāpju mīlulīt, Tu mīļo, svēto sirdsasintiņ. Kad domāju par Tevi, mani arvien pārņem neizsakāms aizkustinājums un asariņas rit, rit. Vai tad mums vienmēr būs jādzīvo tādā briesmīgā saspīlējumā, vai tad vēl jānāk atkal jauniem un jauniem satricinājumiem! Tavi spēki tiks pavisam sabeigti, tik maiga un smalka, un aizvainojama, kāda Tu esi kļuvusi, manu samtputeklīt. Es gribētu izrauties no šejienes, bet nespēju, arvien ir tas pats vecais, gribētu Tev palīdzēt un tomēr sēžu tikai šeit, un man bezpalīdzīgi jāklausās, kā viņi, šie svešie cilvēki, Tevi plosa, Tās ir lielākās sāpes, kādas man tagad ir, kad redzu Tevi ciešam. Tas ir noticis. Tikai pēdējā drūmajā laikā es nopratu, cik ļoti Tevi mīlu, kā ceļos augšup Tevī un Tu manī, kā Tu esi kļuvusi par manu labāko, garīgāko un svētāko daļu. Svēts ir īstais vārās, es nepazinu nekā svēta, bet Tu esi kļuvusi par manu svētumu. Iniņ, manu mīlulīt, vārdiņi liekas ejam kā uz koka kājām, un tomēr tie vēl ne tuvu nav lieli un labi diezgan, lai Tev pateiktu kaut ko mīļu, lai izsacītu, kā es Tevi saprotu. Esmu raudājis aiz bezspēcīga niknuma, un tomēr no dzimšanas rupjiem cilvēkiem nevar iedvest maigumu. Vai Tu nevari aiziet no Zēfeldēm, Iniņ, Tu tur nevajadzīgi nomokies; tagad man vairs nebūs miera. Jau kopš seniem laikiem Olga Tevi ir ienīdusi, viņa Tevi aizvaino arī ar nodomu, ne tik vien aiz iedzimtā rupjuma. - Mīļo, saulaino sirdsasintiņ, nupat saņēmu Tavas 3 kartītes, un man atkal kļūst tik labi, man liekas, it kā Tu būtu dūšīga un būtu pārvarējusi vakardienu ar tās briesmīgajiem uztraukumiem. Es arī esmu mierīgs, noraidošo atbildi neesmu ņēmis pie sirds, biju tikai uztraucies, ka Tu, manu sirdsasintiņ, esi raudājusi. -- Manis dēļ esi pilnīgi mierīga, man tiešām klājas labi, Tu, Iniņ, tikai esi pārpratusi manas kartītes; tur taču nekas nebija teikts, ka te ir slikti, biju gribējis tikai pajokoties, bet tas man atkal nav izdevies; gribēja Tev rādīt, cik jautri esmu noskaņots, cik dūšīgi turos, bet Tu to esi uztvērusi pavisam citādi. Ēdiens kļūst labāks un nevis sliktāks, istaba ir liela un patiešām silta, tā ka iesnas un klepus ir beigušies. Mīļo Iniņ, tici man, viss ir labi, un, kad Tu atbrauksi, mīlulīt, tad redzēsi, ka esmu uzbarojies. Iniņ, Iniņ, mana vienīgā dzīvība, neesi bēdīga, esi jautra, es nevaru dzīvot, ja Tu esi bēdīga un raudi, un nomokies, es taču nevaru būt bez Tevis, tas man ir pārāk skaidrs, man ir briesmīgas bailes, ka Tu nomokies vienās sāpēs un satraukumos. Tev, sirdsasintiņ, man jāapsola vairs neuztraukties, kā es arī tagad to vairs nedaru; esmu redzējis, cik dziļi Tevi iespaido sāpes. -Redzi nu, kādi ir šie rupjie, viltīgie cilvēki, kas nozaguši manu vēstuli; bet viņiem no tās būs maz prieka, viņi tikai redzēs, cik ļoti es Tevi mīlu. Vai Olga to nav pievākusi? Miķelsone un Vāgners tie nevar būt, varbūt Bērza kundze? Dabū gan vēstuli atpakaļ. Mūsu vissvētākais tur ir atsegts skaudīgām acīm. - Neļauj darīšanām pieveikt sevi; neuztraucies, pat «Virstiesa» nav slikts, Kiplings ir pazīstams un raksta interesanti, kā Tu pati esi lasījusi. Štorms arī rakstot interesanti. «Vientuļnieks pie Starnbergas ezera» ir Bavārijas karalis Ludvigs II, lai kam pavisam sekls sensāciju romāns. Ar tādiem var iekrist. Lai Tev pastāsta tuvāk, vai tas ir arī interesants. Nopērc taču reiz Flobēra «Salambo», Reklāma bibliotēka Nr. 1651-54, un izlasi pirmās 4-5 lappuses; no sākuma tas liekas neinteresants, citādi tas ir ļoti labs un slavens, arī plašai publikai diezgan interesants: Kartāgas vēsture, tikai drusku par daudz asins smakas. «Novij žurnal inostrannoj literaturi» ir iespiedis Stoktona fantastisku romānu par ziemeļpola atrašanu, ar humoru un interesants. Tad Rodr. Otolongī «Kamejas poga» (arī meitenēm lasāms), Engelhorna kriminālromāns, katrā ziņā var ņemt, ja nav nekā labāka. Vai arī katrā ziņā iespējams Engelhorna «Pārāk jauna apprecējusies» - kaut kas sentimentāls, kas patīk arī plašai publikai. Es domāju, Tu varētu pat palikt pie pēdējā, lai vairāk nemocītos; augstākais, vēl varētu noderēt «Peterburgskije truščobi». Tātad neuztraucies, Iniņ, es jau esmu vainīgs, ka Tu uztraucies, esmu Tevi tik tālu novedis un tādēļ tagad nomokos. - Bet esi mierīga, Iniņ. Man jāpārtrauc un jāiet uz vilcienu. Jā, vēl kas: «Iz literāriskās pasaules» nosvītro «Franču rakstnieku honorāri», - tas jau ir bijis «Mājas Viesī», Blaumanim tagad arī ir tikai literāri sīkumi. Tad pārveido nodaļā «Iz literāriskās pasaules» rakstu «Puškina jubileja». Derīgu grāmatu nodaļa grib izdot grāmatu, vai tā nevarētu izdot arī Puškina kopotus tulkojumus, kā Dievkociņš to ir ierosinājis. - Mīļo, saldo, sirsnīgo pūkiņ, neesi bēdīga; zini, šajās dienās es biju tik neizskaidrojami noguris un bēdīgs, un, kā tagad redzu, tas bija tāpēc, ka Tu toreiz arī biji cietusi. Iniņ, dvēselīt, manu vienīgo, svēto Iniņ, neesi bēdīga, esi vesela, esi mīļa un laba, esi jautra, Mīļiniņ, Iniņ, sirdsasintiņ.

292.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 1. (13.) martā

1./IIl. Mīļputniņ, manu nabaga svēto sirdsasintiņ, ko viņi, šie rupjie, briesmīgie cilvēki, Tev padarījuši; es trīcu no uztraukuma un niknuma, nespēju nemaz rakstīt. Man jānovirza domas uz citu pusi un jākoncentrējas. Esmu bijis pastaigāties, bet vēl neesmu sevi pilnīgi savaldījis. Šis sirds zemiskums, būt tik satrunējušiem un zemiskiem līdz pašām dzīlēm. - Gribēju rakstīt no rīta, bet tad atliku līdz vakaram, lai nogaidītu Tavu mīļo pūkvēstulīti, un tagad mani plosa sāpes par savu vienīgo dzīvību, ka Tev jācieš viss neizsakāmais un zemiskais. Kā viss pie šīm Zēfeldēm bija pārvērsts tādā zemiskumā! To es pie viņām, tāpat pie Brenča un Nīnas, nevaru citādi izskaidrot, ka viņi ārkārtīgi apskauž mūsu laimi, mūsu brīnišķo, svēto mīlu, ko viņi nesaprot, bet var vienīgi apskaust un nopulgot. Laikam Olga ir arī pārtvērusi mūsu vēstuli, un tagad viņa par to gribētu Tevi saplosīt. Šie cilvēki ir tik šausmīgi tukši un tāpēc nelaimīgi, tas ir viņu vienīgais attaisnojums. Uztraukums neļauj man nemaz skaidri rakstīt, esmu pazaudējis arī daudz laika, lai to apspiestu, un tagad jāsteidzas, man taču jāaiznes uz vilcienu. Mīļo, mīļo, vienīgo, svēto mīļmīlulīt, pārvari sāpes un riebumu, ko šie cilvēki Tevī rada, domā par mūsu lielo, balto laimi, par spīti visam, par spīti sāpēm un asarām, un sīkajām naudas rūpēm, mēs taču esam tik laimīgi, ka viņi mūs tikai tāpēc nīst, visi, visi, mīļo sirdsasintiņ, Tu taču man esi atnesusi necerētu laimi, tādu siltas, augstas, gaišas dzīves pilnību, ka nespēju to izteikt, kad es par to domāju, un pēdējā laikā, pēdējos pāris mēnešos, esmu bieži par to domājis un gribējis Tev to parādīt sīkumos; man tas vēl nav izdevies, bet turpmāk izdosies arvien vairāk. Tagad mani māc vienīgi briesmīgas bailes, vai tikai Tu nenomokies ar visām riebīgām sāpēm un uztraukumiem; tagad es, tāpat kā Tu, arī baidos no visiem uztraukumiem. Iniņ, Iniņ, sirdsasintiņ, esi vesela, esi stipra, esi jautra, Iniņ, neļauj sevi nomocīt un uzveikt. Es Tevi mīlu, es gribu visus savus spēkus pārvadīt uz Tevi, tagad man ir spēks. no Tevis esmu kļuvis garīgi stiprāks un varu strādāt, Iniņ, esi vesela, lai mēs varētu izturēt un neļautu mūs samīt sīkiem cilvēkiem, kuri it tik nelaimīgi, jo nespēj paši sev palīdzēt, un kuri tapēc gribētu arī citus nogremdēt. Dvēsela, pūkiņ, vai Tu nevarētu pārvākties citur, prom no draudziņiem, viņi Tevi mocīs bez mitas, jo Tavas labsirdības lielums un Tava laime arī viņus moka. Vai Tu neaizietu pie Poruka vai Zālītēm, varbūt Blaumanis var atrast istabu citur? Atsevišķa istaba Tev vienai nebūtu ieteicama, jo Olga sacels savas pļāpas, lai Tev kaitētu, Tu redzi, viņu nekas neatbaida, un viņas fantāzija izpaužas tieši cūcībās, kā nupat par Tavu braucienu pie manis. Aizej no turienes, Iniņ, man te ir labi, par pusmēnesi samaksāts, ēšana ir laba, istaba silta; un ir arī droši. Mīļsirdsasintiņ, neraizējies tur, kur nav vajadzīgs, tici taču man, šis dzīvoklis ir labs, esmu taisījis tikai jociņus, pārlasi vēlreiz kartīti, tad pati redzēsi, ka gribēju Tevi, sirdsasintiņu, vienīgi uzjautrināt. Es rakstu tik ātri, ka nemaz nezinu, ko sarunāju. Es gribētu Tevi tikai mierināt, manā vienīgā dzīvība, teikt Tev mīļu un labu, vienīgi mīļu un labu, - Pavisam īsi par veikala lietām, rīt rakstīšu vairāk; bet Tu, spulgactiņ, neraksti daudz, tagad esmu tik stiprs, es varu iztikt, vienīgi pasaki iepriekš, ka Tu tajā un tajā dienā nerakstīsi, un es būšu apmierināts. -- «Dārglietas» es labprāt negribētu, labāk Kiplinga noveles vai «Māti», vai tamlīdzīgi. Avīzē «Rigasche Rundschau» iespiestais nav labs, daudzi to būs lasījuši. Varbūt tas nekaitē, pajautā Zālītem. Vai «Bēgļi»ir romāns no mākslinieku dzīves? Vai tas patiks? Neuztraucies par to tik daudz; tā ka Zālīte pat ir mierā ar «Virstiesu»; viņš netīko dot publikai kaut ko interesantu. - Esmu nosūtījis lit. pas. - Iniņ, manu lielisko zīdputniņ, cik Tu savā briesmīgajā satraukumā ļoti jauki esi uzrakstījusi par «Fūrmani Henšelu», tik smalki asprātīgi un spēcīgi; es tā vien kratījos smieklos par pelēko pavedienu, kas beidza ar cilpu. Tik skaisti kā Tu neraksta neviens. Par to es aizmirsu, cik skumjš biju, ka Tu patlaban esi panesusi tādu smagumu, Iniņ, dvēselīt, esi stipra, Tu esi stipra, esi vesela, esi mīļa un laba un neesi bēdīga. Man taču vēl nekad nav bijis mazliet laika. Tu sirdsmīļo, saulaino mīļputniņ, es Tevi apdvešu ar savu jauno, tapušo spēku, glāstu Tevi ar savām jaunām rociņām, kas tapušas maigas, bet kas agrāk Tevi bieži vien tik asi bija skārušas, gribu visu atkal par labu vērst; Tev atkal jāsmejas, manu pūkiņ, Tu nedrīksti vairs raudāt, sirdsasintiņ. -Es klausu visam, ko mazputniņš saka, nekad neeju ārā bez svārciņiem, nenēsāju rīta svārciņus;.ir jau arī silti. - Uz Vitebsku vēl neesmu aizrakstījis, nosūtu Tev viņas vēstuli, rakstīšu Tev, ko es viņai atbildēšu, pavisam īsi. - Iniņ, sestdienas feļetonu Tūters ir slikti aprēķinājis; tagad ir vienīgi. sīkumi, tas ir par , daudz. Noprasi viņam katrreiz, ko viņš ievieto. Vairāk noveļu. - Labi, ka pajautāji Prozorovskogo; ar slimību, jau nav tik bīstami. - Neņem taču Olgu nopietni, mīļo sirdsputniņ, neuztraucies, viņa var diezin ko sapļāpāt, bet, lai iegūtu mieru, vislabāk pārej dzīvot kādā pansijā. Nebojā savas spulgactiņas; tās var raudāt par kaut ko lielu, bet ne kaut kādas nožēlojamas Olgas un viņas pļāpu dēļ. St ir viņu visu cilvēks, viņš ir mazs, to viņas saprot; Tevi viņas nekad nesapratīs, neļauj viņām sevi uztraukt, stāvi viņām pāri. Ja viņas vairāk saprastu, tad Tu redzētu, ka mums viņas būtu jānožēlo, un ir taču arī cilvēki. Tev nevajag tikai tāpēc viņu dēļ ciest sāpes un uztraukties. Mīlulīt, esi stipra, esi mīļa un laba un neesi skumja, es glāstu savu mazo, nabaga mīļo putniņu, mīļā.

293.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 2. (14.) martā

Ametistdimantiņ,. 2. III. Mīļo Iniņ, esmu Tevi satraucis noveļu un romānu dēļ, bet, ja tuvāk apskatās, nav nemaz tik traki; tikai es pats biju uztraucies. Arī vakar aiz uztraukuma neuzrakstīju, cik viss itin viegli nokārtojams. Proti, pēc «Quo vadis» vispirms dod pavisam īsu noveli 1, 2 numuros, tad «Māti(, tur nekas nav jālabo. Tad atkal noveli 1, 2 numuros, un pēc tam es Tev sūtīšu Ožeško «Ciema pauninieku», tas ir tieši 7 numuriem. Tālāk atliek viena nedēļa līdz 1. aprīlim, kad pēc 6-7 nr. jāsākas jaunajam romānam. Jaunajam romānam vislabāk būtu: «Kubas dumpis(, Stoktons, Ziemeļpola ekspedīcija, varbūt Kiplings, arī Ūlas Hānsona «pirms laulībām», ko esmu izlasījis; ar humoru, tas patiktu, nopērc to, tad arī Jonasa Lī «Komandiera meita» - ģimenes stāsti, kas laikam gan arī patiks, drusku sentimentāls. «Rigasche Rundschau» labāk ne, varbūt ir bijis arī «Baltijas Vēstnesī». No šiem katrā ziņā vari kādu ņemt - visi ir labi. -- Neuztraucies . : , neļauj sievietei sevi uztraukt, neņem viņu nopietni; . . esi mīļa un laba, un vesela. -- «Ifigenija» man ir pilnīgi pabeigta; vai lai sūtu? Šodien rakstīšu tieslietu jautājumus. Kāpēc Tu labāk neņēmi Mopasāna «Arprātīgais» muļķīgā Oskara Blūmentāla vietā? Nākamreiz neievieto tik daudz literatūras pasauli, vienīgi par Puškinu un pēc tam, lielākais, 2 mazus literāta sīkumus, ne vairāk. Esmu nomierinājies, mēs nedrīkstam šos sīkumus ņemt pie sirds, mums nevajag tos ievērot, mēs nevaram to dēļ sabrukt.
Pārvācies, ja iespējams, mīļo sirdsasintiņ. - P. St. ar savu nekad nebijušo slimību ir uztaīsījis reklāmu, tas pa līdz pie muļķiem, mīļiem draudziņiem, viņš ir arī bagāts, un viņa varētu ko iegūt. Ko es esmu ievārījis un kuru apvainoju? Kā nelaimīgie Tev likuši raudāt! Turi viņus tālāk no sevis, neņem viņus nopietni . . - Bet nerūpējies taču manis dēļ, man klājas labi, Pūkiniņ. Neraksti, ja Tev neatliek laika; es būšu mierīgs. Bet vēstuli gan uzmeklē, tad vismaz Tu zināsi, kas atkal pret mums vērš intrigas. . . esi vesela, esi mīļa un laba un neesi bēdīga.

Atklātnes krelsajā malā un augšmalā rakstīts:
1. noveles vietā Tu varētu galu galā dot K. Birznieka «Saprauga» vai Tima Krēgera «Gredzena vērtība». . . Arī Potapenko «Tiesības uz laimi» būtu ļoti labs un jau gatavs. . .

294.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 3. (15.) martā

3. IļI. Mīļdvēselītes dieniņa. Manu mīļdvēselīgo sirdsasintiņ, manu sirsnīgo smarždvesmiņ, es jau sāku trīcēt, kad biju izlasījis Tavas mīļās kukainīšvēstulītes (pirmdienas) pirmās rindiņas, nemaz nespēju lasīt tālāk, ka Tu, mana mīļā dzīvība, atkal esi bēdīga, atkal raudi, satrauc sevi un raizējies manis dēļ, bet kļuvu atkal mierīgs un labs, kad tomēr ieklausījos tālāk Tavā jaunajā, tik mīļgarā, tik silti dvesmojošā vēstulītē. Tev taču vēl ir spēks, manu kukainīt, mēs tomēr vēl pārvarēsim un nenovārgsim, un nenomocīsimies sīkās nelaimēs. Bet ir arī tiešām kā noburts: vienmēr jānāk kādam uztraukumam, kuru nemaz neparedz, nevar novērst. Tā ir tagad ar manām vēstulēm, ko Tu neesi saņēmusi. Esmu rakstījis katru dienu un pats iemetis vēstules vagonā, vienīgi pasts ir vainīgs. Ir arī vairākas atklātnes, bet ik dienas esmu rakstījis mazajai zelta Iniņai, man pašam tā bija nepieciešamība, un tad vēl Tu taču to biji lūgusi Ja mana Pūkiniņa nekļūs veselāka un mierīgāka, es rakstīšu ik dienas 2 vēstulītes - 1 kartīti un 1 vēstulīti. Man vajag spēt palīdzēt manai vienīgajai dzīvībai, mums jānomierinās, citādi mēs nevaram strādāt un sabruksim; es taču tagad gribētu strādāt, bet maizes darbs vēl arvien neļauj man tikt pie romāna. - Mīlulīt, sirdsasintiņ, bet zini vienu - Tu man dod lielu laimi, lielu spēku atkal no jauna ar katru kukainīšvēstulīti. Tu esi tik brīnišķi mīļa, tad jau nevar citādi būt, jātop kaut kam lielam, jaunam, patiesai dzīvei un jaunradei, kā mēs to esam domājuši. Kaut tikai mēs tagad atkratītos no darbiem, Tev, mīļdvēselīt, jāraksta arī skicītes. - Bet tagad veikalnieciskais. Es cenšos arī tagad vēstulītē kļūt mierīgāks, neizplūst. - Policija ir ārkārtīgi lēna, Kremenčugskij otkaz (kuru es jau parakstīju) tagad atkal pienāks Rīgā, lai Tu to paraksti. Viņi un viņu bumagi nevar Tevi panākt. Viņi jau ir bijuši Rīgā, bet tur pateikts, ka Tu esot aizbraukusi uz Pleskavu, pašlaik viņi meklē Pleskavā, pa to laiku Tu atkal esi atpakaļ Rīgā. Tagad viņi atknl vilksies uz Rīgu, un tad Tev būs jāparaksta objavļeņije, kuru Tu jau vairākus mēnešus pazīsti. Tātad neuztraucies, kad policija Tevi atkal meklē.- Vakar aizsūtīju tieslietu jautājumus, saņemsi ceturtdienas rītā; šovakar sūtīšu Šipu, saņemsi piektdienas rītā, nodod abus, pastāvi uz to, lai tiek laikā iespiests. -Atbildes arī esmu aizsūtījis. Vai esi saņēmusi? Izņem honorāru arī «Mājas Viesī», lai marta beigās nebūtu tik daudz. - Un tad, mīļdvēselīt, pūkiņ, vienreiz par visām reizēm Tev jātic man un jānomierinās: man te nav _slikti. Ja Tu tomēr nenomierināsies, sirdsasintiņ, tad vairs nekad Tev nerakstīšu, kad man gadīsies kaut kas nepatīkams; esmu gribējis taisīt vienīgi jociņus un tāpēc, ka jociņi iznākuši muļķīgi; neesmu pelnījis tik lielu sodu, ka es Tevi vienmēr redzu bēdās un raudot. Ir pavisam neiespējami dzīvot, darbā celties augšup, ja es Tuvi nekādā veidā nevaru nomierināt kāda pārpratuma un nieka dēļ. Es tagad rakstu jau ceturto vēstuli par to, un beidzot arī jānolaiž rokas, ja nekas nepalīdz. Neraudi, Iniņ, esi taču atkal mīļa un laba. Iela arī nav nomaļa, tas ir pavisam aplam. Esi mīļa, manu sirdsasintiņ, mums tomēr ir kaut kas lielāks, par ko ir jābēdājas, neturēsimies un nepaliksim turoties pie sīkumiem, Iniņ, dvēseles smaržiņ. Esi drošgalvīte un mīļa. - Tavs jociņš: ahā - nu es saprotu ir lielisks; tas dod pilnīgu priekšstatu. - Ar vingrinājumu vēstuli tagad ir iznācis tikpat muļķīgi kā ar maniem jociņiem par jauno dzīvokli, tomēr priecājos, ka varēju pateikt Maziniņai, kā es jūtu. - Ir arī patīkami dzirdēt, ka Zālīte tik labi ir runājis par ģēniju un par moderno «Faustu», pasaki viņam, ka es viņu par to ļoti augstu vērtēju, to tikai nedaudzi tik skaidri saprot. -Vēl ir Kreicbergss, tas pats, kas Tevi tik nikni apkarojis tikumus apdraudošu rakstu dēļ. Tik tukši un liekulīgi ir viņi visi, šie nelaimīgie cilvēki. Kā tāds var pats sevi paciest, bet viņi visi ir tādi un pacieš. Vienu viņi tomēr nespēj, viņi nespēj tapt. - No romāniem vislabāk: «Kubas dumpis», tad Kiplings vai Stoktons, tad «Bēgļi» un tas, ko es agrāk rakstīju. Zeibolta noveles labāk ne, būs kaut kas cūcīgs, labāk «Tiesības uz laimi» (Zvārguļa), «Sprauga» (Birznieka), Čehova «Zemnieki» un ko es vēl rakstīju, - bet Tu jau redzēsi. - Es jau steidzos, ir pāri plkst. 4. - Domāju, ka Zīraks tulko labi (nekā slikta nepieņem). - Pusdienas dažreiz ir ļoti labas: smalka zivs, zupa, kompots (viss tajā pašā dieniņā), kakao, labi. Cepetis, dažreiz mazāk; bieži tik daudz un tik labs, ka es ar pūlēm noēdu, lai nepaliktu pāri. - Tiesu terminus Rīgā Zālītem nemaz nevajag ņemt no «Rižskij Vestņik», ir arī avīzē «Livländische Gouvernements-Zeitung», varbūt drusku vēlāk. - Pulkarni pret Alttnānu viņam nevajadzēja likt ievadā, bet nodaļā «Balss iz publikas», kāpēc piešķirt svarīgumu muļķīgam skribentam un Alunānu bez vajadzības apvainot? - Mīļdvēselīt, smaržiņ, sirdsasintiņ, esi mīļa un laba un neesi bēdīga, neraudi, neraizējies par mani, man klājas labi. Iniņ, kļūsim stipri. Iniņ, sirdsasintiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Iniņ, vienīgo prieciņu Tu man esi sagādājusi, ka Tu ēd mediņu, neesi skopa pret manu mazo sirdsasintiņu.

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
Dvēselīt, dvēselīt, plaši izplest spārniņus, lai tie saulītē tā mirdz kā īsti saules dimantputniņi ar stariņiem.

295.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 4. (16.) martā

Sirdsputniņ. 4. III. Mīļo Iniņ, šodien rakstu, nenogaidījis Tavu vēstulīti; varbūt tā pienāks vēl vakarā, bet es neskumšu, ja tā arī nemaz neatnāktu. Šodien esmu drusku noguris, biju pārskatījies, gribēdams pabeigt Šipu, un palicis līdz 12 nomodā, - Esi tikai Tu vesela, mīļo pūkputniņ, esi stipra. - Lai Zālīte taču neuzņem muļķīgās Suvorina «mazās vēstules», tādas tukšas pļāpas. - Vai viņš Tev nevar dot sīkumus, kas attiecas uz literatūru; ik mēnesi es dabūju tikai 9. burtnīcu no Volfa, un tagad viss jau ir izlietots. «Iz literāriskās pasaules» tādā veidā būs jāpārtrauc; lielajā numurā tas izkliedējas, šeit viss būtu vienkopus. Vecais vēl arvien ir ļoti laipns, bet otro korespondenci vēl neesmu uzrakstījis, tas bija slikti. - Šodien saimniece atkal bija laba. - Vakar nosūtīju Šipu. Šodien vai rīt sūtīšu jaunus tieslietu jautājumus un «Iz literāriskās pasaules», lai tad būtu 6 dienas pilnīgi brīvas literāriem pārskatiem. - Katru dienu eju 3 reizes staigāt. Ceļos ap 8, 9. Brokastis, pastaiga, avīžu lasīšana, darbs - 1, atpūta -- 3, pusdienas, vēstule (arī jau agrāk, ja gara vēstule), tad pastaigāšanās - 5, darbs, vakariņas - 8, tēja, pastaiga, lasīšana - 11, gulētiešana. - Esi man mīļa un laba . . Esi vesela un neesi bēdīga. Rīt rakstīšu atkal vairāk; šodien vairs nav laika un esmu slinks. . . kļūsti pavisam vesela, drīz, drīz . . , būs labi.

296.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 5. (17.) martā

5. III. Pūkiniņas dieniņa.
Manu mīļo, brīnišķo Pūkiniņ, manu sirdssmaržiņ, cik Tu esi mīļa un laba; kas Tev dažkārt par skaistiem, mīļiem vārdiņiem - tik brīnumskaisti un pārsteidzoši, un, kad Tu rakstīji, Tu taču vēl juties nogurusi, manu dimantdieniņ. Ja esmu noguris, tā kā šodien (neesmu labi gulējis), nemaz nespēju rakstīt mīļi un labi, un es vispār nevaru pūkiņu tā glāstīt ar saviem vārdiņiem kā mazā sirdsasintiņa, tāpēc arī ir mazā Iniņa, Tu man dari labu ar katru vēstulīti, un es kļūstu arvien mierīgāks un normālāks, mani biedē tikai tas, ka mana vienīgā dvēselīte ir tik nospiesta, tik nervozi satraucama. Kā tas beigsies, -beidzamie uztraukumi šķiršanās dēļ Tevi ir tā iedragājuši; vai mums nevajadzētu pamest visu un atkal būt kopā? Vai Tu viena vari kļūt vesela? Iniņ, Iniņ, mana dzīvība, vai es Tev tagad nevaru palīdzēt, tagad esmu kļuvis samērā stiprāks, tagad es esmu daudz mazāk uzbudināms par Tevi. Bet Tu man nedrīksti saslimt, Iniņ, nedrīksti, vienīgi Tu esi viss mūsu spēks, mūsu cerība, Iniņ, Iniņ, jādara viss, lai Tu kļūsti vesela. Raizes manis dēļ Tev pavisam jāatmet; es neko neredzu labākā gaismā, nekā tas ir patiesībā, bet tas nav ļauni, vēl mazāk tas ir bīstami, par to var mierīgi taisīt jociņus. Esi mierīga, manu sirdsasintiņ, rūpējies par sevi, tagad Tu esi sāpju bērniņš, Iniņ, Iniņ, tikai nekļūsti slimiņa, topi atkal vesela un stipra. Es Tevi maigi apdvešu ar mutes dvašiņu, un visām Tavām savainotām vietiņām vajag sadzīt un vairs nesāpēt. Iniņai šķiet kā milzīgs noziegums, kad nepienāk vēstulīte, tā, tieši tā ir bijis arī man vienmēr, kad pasta dēļ Tu nesaņēmi manas vēstulītes; izmisīgas dusmas tad sagrābj, kad redzi, ka esi nevarīgi atstāts nezināmai nejaušībai. Visa mūsu šķiršanās ir milzīga netaisnība, taisni bezjēdzīgi nežēlīga. Un tad šīs briesmīgās, pastāvīgās bailes - tās taču ir bijušas veltīgas, bet tās Tevi ir saberzušas. Iniņ, ja Tu tagad spētu pacelties. Ja tikai mana mīla varētu tur palīdzēt, Iniņ, kā Tu esi cietusi, Tu, lielā, lielā, svētā Iniņ, un tomēr tik maza kā saulespūkiņa. Tas ir tik brīnumjauki, Mīļiniņ, ka Tu zini, es esmu pie Tevis, vienmēr, vienmēr esmu pie Tevis un pūkāju, un kašāju austiņas, un dodu sarkanu lentīti, Iniņ, sirdsasintiņ, samtpūkiņ. Šīsdienas vēstulīte arī ir vēl pavisam īsa, bet rīt, Iniņas dieniņā, būs mīļa un gara. -Vēstulītes nāk ļoti vēlu, Tava mīļā dimantdieniņas, 2. III, pūkvēstulīte pienāca tikai 4. datumā, bet pēcpusdienā; esmu gan devis dzeramnaudu, bet tomēr tas nelīdz. Es tomēr esmu mierīgs, Iniņ, kļūsti arī Tu mierīga. - Ir jau atkal vēls, vēl tikai drusku veikalnieciskā. Kopā ar šo reizē nosūtu tieslietu jautājumus, «Iz literāriskās pasaules» un kaut ko no «Vaļējām vēstulēm» nākamajai nedēļai, vārdu sakot, gribu būt brīvs «literāram apskatam»; bet vēl negribu sākt darbu un nemaz nezinu,- kā to veikšu. - Saņem honorāru par Šipu un tieslietu jautājumiem, lai vēlāk Zālītem būtu mazāk ko maksāt. Vai nevari pati saskaitīt rindiņas: «Mājas Viesa Mēnešrakstā» Rozenbergs - Šips Nr. 8 - 323, Nr. 9 -273=596; tieslietu jautājumi Nr. 7 -- 45, Nr. 8 - 70,
Nr. 9 - 70 =185
                      5
9 rbļ. 25 kap.
Vai vecie tieslietu jautājumi, uz kuriem ir atbildēts, jāsūta atpakaļ? Nav laiciņa, Iniņ, Iniņ, sirdsasintiņ, saudzē sevi, mīlulīt, Pūkiniņ, rūpējies par sevi, neesi bēdīga, esi vesela, esi mīļa un laba, esi vesela, smaržīgo mutes dvašiņ, sirdsasintiņ, esi vesela, Iniņ. Bučiņas uzliktas sirsnīgajai sieviņai Iniņai.

297.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 6. (18.) martā

6. III. Iniņas dieniņa. Manu saulaino mīļzelta Pūkiniņ, šorīt Tu man esi piepildījusi ar saulīti visu istabiņu, Tu taču esi laba un mīļa un neesi slimiņa, Tu atkopsies arvien vairāk un kļūsi pilnīgi vesela un saulaina. Šorīt mani nobaidīja pastnieciņi: atnāca īstais un atnesa vienīgi avīzi; Tavu mīļo 2. III vēstulīti saņēmu kā pēdējo aizvakar, spriežot pēc vēstulītes, Tu biji ļoti nogurusi un slimiņa, un Tu nebiji teikusi, ka 3. III nerakstīsi; tad jau šodien, 6. III, es nevarēju domāt nekā cita, ka Tu, Iniņ, pēkšņi atkal esi kļuvusi slimāka. Ir pavisam briesmīgi par kaut ko tādu domāt. Tomēr tas ilga tikai pusstundu, tad atnāca otrs pastnieciņš un atnesa Tavu 4. III kartīti, mājputniņ, pavisam mazo dzimšanas dienas putniņ ar dimantstariņiem. Es atkal biju piemirsis dzimšanas dieniņu, tik slikts taču esmu vienmēr bijis, un man nav bijis neviena mīļa, silta vārdiņa savai paša sirdsasintiņai. Es pateicos Tev, Iniņ, ka Tu neesi aizmirsusi manu pavisam mazo, vientuļo pūkiņu un esi paņēmusi kleitiņu, tas ir tik mīļi un labi no Tevis, Maiginiņ, tik maiga un tuva, kādi ir īsti mājputniņi. Es gribētu Tev teikt daudz, daudz mīļa un pūkīga un pacelt Tevi uz rociņām kā pasaulīti, bet esmu vājiņš, un mazā dvēselīte ir arī par tālu, nevaru aizsniegt. Bet rociņas jau izaugs un aizsniegs, lielie putniņi ir jau kļuvuši daudz, daudz spēcīgāki, es manu to no daudz kā, un kļūs vēl spēcīgāki, ja tikai būs vairāk laika atjēgties, darbs vēl nospiež. Jā, dvēseles Iniņ, vienu es Tev varu teikt, man liekas, daudz kas ir jau veikts, daudz kas vēl var izaugt un tapt: mēs varam vēl pacelties, es varēšu Tev arī sekot, es arī kļūšu labs un liels. Bet Tev jādzīvo, Tev jābūt veselai, jābūt manī; kad Tu neesi vesela, tad vispār nav nekā, tad nekas nav nekam vērts; ir taču tā, lai gan es to neesmu teicis, lai gan pats ta tikko esmu apjautis. Tu esi mans smagumpunkts; es esmu audzis, jo redzu, kā manas dzīves smagumpunkts ceļas vienmēr augstāk, zināms, ārpus manis, bet ne ārpus mums. Tu esi pilnīgi manī, es nevaru mūs vairs citādāk iedomāties kā gara kopību. Un Tu esi mana Iniņa, mans pavisam mazais putniņš, veselā pūkiņa un tomēr mana svētā. Iniņ, bet nu jāceļ pasaulīte, es neesmu vājiņš, rociņa sasniedz putniņa jaunās zaļās spalviņas, bet tām jābūt pūkīgām, tagad taču būs kolibri, sēdēs uz pleciņa un ņems ābolu sēkliņas no mīlulīša mutītes. Iniņ, vai Tev tiešām ir kļuvis labāk, vai neesi vairs tik nogurusi kā dimantdieniņā? Šīsdienas vēstulīte, kas rakstīta mājputniņa dieniņā; 4. III, man liekas drusku jautrāka, ne tik nogurusi kā 2. III. - Tagad veikalnieciskais. Šķiņķītis man vēl ir 2 dieniņām, tad vēl paliek desiņa. Pusdienas nav sliktas, katrā ziņā daudz labākas nekā pie Kača, vienmēr izcepts, nav ciets; zupas gaļa nav laba, bet vienmēr ēdama, nekad tā kā pie K., kur nekad nevarēja sagriezt. izņemot pirmdienās. - No Tavām vēstulītēm esmu saņēmis 3 garas un ļoti mīļas, un siltas Iniņas vēstulītes, bez tam vēl 4 kartītes (kopā ar šīsdienas), tikai no 3. III, t.i., no trešdieniņas, neesmu nekā saņēmis, bet jau no 4. III, tātad 3. III Tu neesi nekā rakstījusi. Bet es tāpēc neesmu nemaz noskumis, neraksti taču, ja Tu nevari, es to ļoti labi panesu, pasaki tikai dienu iepriekš, lai negaidu, citādi es baiļojos. Es, Iniņ, jau arī neesmu it nemaz žēlojies, ka Tu nerakstīji, gluži otrādi, vienmēr esmu teicis, ka neesmu noskumis. - Neesi nelaipna pret draudziņiem, tikai neņem viņus nopietni, viņi jau nemaz nesaprot, ko ir izdarījuši; neuztraucies viņu dēļ vai viņu pļāpu dēļ; bet esi arī laba pret viņiem; viņi taču ir nabaga nelaimīgi cilvēki, viņi nekā nezina par augstāku laimi, nespēj to sasniegt un tāpēc ienīst; viņi neprot citādi. «Kubas dumpis», liekas, būs labākais, atdod to tulkošanai tūliņ: pārējie tāpēc nebūs zuduši vēlākam laikam. «Kubas dumpis» jāsteidz, - «Baltijas Vēstnesis» var to paņemt, bet citus ne. «Vendeta» jau skan tik korsikāniski, to tagad neņem; nevajadzīgi klaigās, ka «asins romāns». Par «Kubas dumpi» nevar kliegt. - «Ciema pauninieku» es nemēģināšu tulkot. - Vai par Šipu maksā 2 1/2 kap.? Tas ir ļoti labi. - Par Rozenbergu laikam nejautāji? Var arī paliki. Vai 4 rbļ. par «Deboru» ir labi maksāts? - «Mājas Viesa Mēnešrakstam» mēģināšu uzrakstīt literāru apskatu, bet tas būs ļoti mazs - 1-2 lappuses, visaugstākais. Vai Tu nevari izdabūt cauri «Fausta» komentārus, laikam tikai nākamnedēļ iesi pie cenzora? - Nabaga putniņ, ir daudz darba; esmu ziņkārīgs, ko Tu teiksi par «Mēnešrakstu».
Vienu nekādā ziņā neaizmirsti: «Mājas Viesī» virsrakstam «Zelts un sudrabs» jāpaliek (lai gan es to nebiju gribējis), bet tomēr zem tā liec «Rainis», vai nu virsrakstā, vai apakšā virs (Turpmāk vēl), malā, apmēram tā:
                                                                                                                                                                            Rainis

(Turpmāk vēl.)

Vai man nedot «Mēnešrakstam» kaut ko citu: varbūt juridiska rakstu par jaunākajām krimināltiesību teorijām (tulkojums) vai Berlīnes atmiņas, vai kaut ka citu no prozas? Literārie apskati ir ļoti grūti, un tur būs tikai 1-2 lappuses. - Tagad pietiek veikalnieciskā. Sirdsasintiņ, saulputniņ, Tu mani atkal iepriecināji, ka esi vesela, esi vienmēr tik mīļa un laba un kļūsti pavisam vesela, Iniņ, Iniņ, sirdsasintiņ, esi vienmēr vesela, arī laba; mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts:
Viss apbērts ar bučiņām, arī ar īpašām bučiņām, pavisam siltām, maigām un pūkīgām dzimšanas dieniņā no lielputniņa, labs arī, Iniņ.

298.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 7. (19.) martā

7. III. Rožsmaržiņ, Pūkiniņ. Šodien saņēmu Tavu mīļo S. III kartīti un redzu, ka Tu esi mierīgāka un, kā liekas, arī vesela. Tas arī mani nomierināja, un tāpēc tagad rakstu Tev tikai atklātni. Pagājušajā kartītē Tu saki, ka esot rakstījusi katru dienu, bet no 3. III neesmu neko saņēmis. Pastnieks saka, ka viņš esot visu nodevis. Es pagaidīšu, kamēr Tu par to kaut ko uzrakstīsi un tad meklēšu tālāk. - Šodien man arī ir darbs, abi putniņi pašlaik ir aizņemti. - Man ir kaut kas: «Kultūrvēsturiski skati iz zemnieku dzīves», kas sākti «Mēnešrakstam». Ceru, ka ies viegli. Tad gribu vēl pārtulkot «Par Bālu Bābelē». Vai lai «Ifigeniju» nosūtu tūliņ? Kāpēc Tu neatbildi? Vai esi saņēmusi manus manuskriptus? Esmu Tev krietni daudz nosūtījis; raksti, ko Tu esi saņēmusi? Kas būs sestdienas feļetonā? Neievieto atkal kādu Osk. Blūmentālu. Es īsti neizprotu, kāpēc Tu raksti par «Mēnešrakstu»? Par mums tātad nekas netiek teikts, tāpēc ka Tu pati raksti? Es ļoti sasprindzināti gaidu, kā mīļputniņš, Pūkiniņa citādi izkļūs no ķezas, tur taču ir diezgan daudz nepatikšanu. Vai Tu nevari darīt patīkamāku darbu? Kas ir ar Tavu skici? -Blaumaņa apbrīnošanas slūžas diezgan komiski ir appludinājušas S. Arnoldsoni. - Vai vēji tagad pūš par labu Bisniekam un Aleksejevam? «Dienas Lapa» savā 53. nr. apgalvo, ka tie esot īstie labdari; vai tie kungi ir drusku pamocījuši Deglavu? Mīļo . . , rožsmaržiņ, vai Tu patiešām esi vesela? Vai esi likusi kleitiņu šūt? Olga Tevi atkal aizkavēs un apkrāps. Kāpēc Tu esi iedāvinājusi 2 rubļus? Vai Tev jārāda, ka Tu esi tik bagāta, jeb vai Tu gribēji viņas samierināt? Mīļo Iniņ, par spīti visam, esi vesela. Rūpējies par manu mazo Iniņu.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Vai Tu esi sev dzimšanas dieniņā nopirkusi mediņu? Turies labi, manu rožsmaržiņ, mīļi un labi.

299.

D. un P. STUČKĀM
Pleskavā 1899. gadā, īsi pirms 8. (20.) marta

Jūs mīļie, labie ļautiņi mani pārsteidzat un apkaunojat, otrreiz atrakstīdami, kur es ne uz pirmo Tavu vēstuli ne esmu atbildējis. Pat tagad atkal es redzu un iztrūkstos, ka jau nedēļas pagājušas, un ar vis vēl neesmu rakstījis ne vārdiņa, ne pateicies par Tavu mīļo apmeklējumu. Es dzīvoju mūžīgā uztraukumā un gluži esmu aizmirsis, kas ir normāla dzīve. Kopš pusotra mēneša mans uzbudinājums pagriezies uz citu pusi, un es atrodos tanī stāvoklī, kuru es domāju nobeidzis gadu atpakaļ; turklāt Elza Rīgā apslima. Mans vecais saimnieks Ērglis, kurš reizēm ir as prātīgs, saka, ka vienīgā starpība esot istabas atslēga, kura tagad manās rokās. Kaut, mazākais, starpība būtu pašā istabā, bet tās finances. Finanču dēļ arī Elzai bija jāaiziet, kā Jūs zināt, un tomēr viss lielais upuris neatsver vēl triju saimniecību vajadzības, iztrūkums gan nau liels, 5-3 rbļ. par mēnesi, bet kapitāls arī nau liels, no kura tas jāsedz. Un mana darba spēja, kuru slimība no spiež, caur nelādzīgo nošķirtību ir pavisam saraustīta, bet jāstrādā vēl vairāk. Es pat vairs labi nepanesu būt vienam pašam, ko es taču visu dzīvi esmu spējis. Es biju pieradinājies pie kruķa, - un nu jāiet savām kājām. Nu Jūs zināt, kādēļ es nerakstīju, man ir tikai vienas domas. Man negribējās palaist sentimentalitāti, bet negribas arī, ka Jūs iedomātos nepareizu iemeslu, kādēļ nerakstīšana. Bet varbūt es nepanākšu ne viena, ne otra. Mēs tik maz saprotamies. Jaunos gados es biju pie tā vainīgs, es biju vecākais, bet palaidu iniciatīvu. - Tev nau jābrīnās, ka vēstulei tāds slimniecisks raksturs, mans vēdera stāvoklis Tev kā ārstei to izskaidros. Es nupat esmu nonācis pie kefīra. Tu, nabadziņš, arī esi novārdzis, un mamiņa nu paliek mūsu veselības ideāls. Kā Pēteris labi turas? Ja Tev būs laika man ko atrakstīt, tad pastāsti par Jums pa šiem arī tik plaši, kā es pats par sevi. Kas dzirdas jauns? Man atraidīja visus lūgumus, es biju arī lūdzis priekš pāris nedēļām palaist mani uz Rīgu, kas Valteram bijis atļauts, jo Elza gulēja uz gultas slima, bet man vajadzēja no tālienes noskatīties. - Tagad runā, ka martā būšot spriedums. - Pa ausu galiem dzirdēju, ka vecā Plekšāniete miruse, bet kas lai nu tagad ved procesi. Vai Jūs nezināt ko tuvāku caur Vāgneri? Kāds Zaļenieku direktors esot droši apgalvojis, ka viņa kasē esot noguldīts no Līziņas pāri par 1000 rbļ., laikam uz Tavu vārdu. Noguldījums esot izdarīts drīz pēc manas aizbraukšanas uz Berlīni 1896. g., tātad novembrī vai decembrī. Vai Vāgners tiešām tāds mīkstčaulis, ka nevar to izdabūt zināt. Jā, Cimmermans esot to teicis. Aizraksti taču pate uz Zaļeniekiem, varbūt ka tad dabūsi atdildi: -- Par sevi man vēl tas jāsaka, ka es no Ērgļa aizgāju uz pilsētu, kad Elza gāja uz Rīgu. Bet bija jau arī laiks bijis, jo pāris dienas pēc tam ispravņiks bijis pie Ergļa apklaušināties. Tagad man jāmaksā veseli 8 rubļi par korteli, bet ir diezgan vājš, tā ka es gribu atrast labāku; raksti tādēļ drošības pēc tikai: Pskov un vārdu, pastnieks jau zina. (Tagad ir Pokrovsk, d. Postņikova.) Un nu dzīvojiet veseli, mīļie ļautiņi, daudz paldies par mīļo apciemojumu. -

Vēstules beigās pierakstīts:
(Ko es gadiem glabāju kā mein Persönliches, tas jāatklāj ļaudīm par kapeikām. Bet ar to visu aprod, bet viņa tur dzīvo slima un novārgusi, un man jābūt objektiver Beobachter ihrer Krankheitsfortschritte.)

300.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 8. (20.) martā

8. III. Mīļputniņ, mīļo mīļputniņ. Tavas abas mīļās 5. un 6. datuma kartītes es saņēmu vakar. 3. III vēstule nav pienākusi, pastnieks domā, ka viņiem tās neesot, tātad tā ir galīgi pazudusi, varbūt otra pastnieka vainas dēļ, varbūt pārtverta, tam, protams, nebūtu nekādas sevišķas nozīmes. Raksti, vai Tu manu pazudušo vēstuli esi saņēmusi. Nabaga mīļputniņ, pašlaik Tu esi ļoti apkrauta ar darbiem, ka tikai Tu atkal nesaslimsti. Vai tik Tu nesagādā sev nevajadzīgus darbus? Varbūt Tu lasi korektūru tieši tur, kur nav vajadzīgs, tā rodas daudz kļūdu, kur ir svarīgi - dzejoļos un «Iz literāriskās pasaules» («visi prāti» vietā ir «mani»; Čirikov, Mir Božij arī kā romāns. tagad atkal dzejolis bez sadalījuma pantos). «Vaļējās vēstulēs» lielajā numurā Tu atbildēji, ka dzejoļa pirmā daļa jau agrāk bijusi iespiesta! Jā, I daļa no dzejoļa bija jau agrāk «Dienas Lapā» drukāta. - Zālīte turas droši pret Niedru, pasaki viņam to, arī Deglavs teātra dēļ. -Atsūti Stepermaņa «Pa Vaļas brīžiem» pirmo daļu, ko lai iesāku tikai ar otro daļu vien; bet drīz. - Esmu aizrakstījis māsai, lai gan Tu neesi atsūtījusi viņas vēstuli, mīļputniņ. Atsūti norakstu rīt. Mana sliktā nojauta, ka man būs jānožēlo tā diena, kuru Tu, sirdsasintiņ, ilgāk paliki, tagad piepildās: Tu sūti man «Literarisches Echo», tas nozīmē, pati nebrauc. Mīļo, sirsnīgo pūkiņ, es sagatavojos, vairāk nekā nevaru pateikt. -- Es ēdu rītos un vakaros. Es guļu, esi mierīga, mīļputniņ, kļūsti tikai pavisam vesela. Dzīvo sveika, mīļputniņ, sirdsasintiņ, esi vesela . .

301.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 9. (21.) martā

9. III. Dimantametistiņ. Mīļo, sirsnīgo dimantputniņ, vakar vakarā saņēmu Tavu kartīti ar mīļajiem solījumiem (2 vēstulītes) un, tā kā šorīt vēl neesmu nekā saņēmis un gaidu Tavu vēstuli šovakar un rīt no rīta, tad tagad rakstu arī kartīti, un tikai rīt sūtīšu vēstuli. Tagad es nosūtu «Par Bālu Bābelē» un «Ifigeniju», kurus Tev varbūt vēl būs laiks izskatīt, mīļputniņ. «Par Bālu Bābelē» tūliņ vari nodot iespiešanai, «Ifigeniju» tikai tad, kad ir pienācis pārējais. Rīt es izsūtīšu «Kultūrvēsturiskus skatus iz zemnieku dzīves», mīļo Pūkiniņ. Jūtu Tev līdzi, nabaga pūkiņ, kā Tu nomokies ar avīžu stilu, bet mani uzjautrina tas, kā Tu to jauki izstāsti. Vai Tu tiešām labāk nevarētu uzrakstīt skicītes vai vismaz kaut ko interesantāku? Kā ir ar skicītēm? - Vai Tu esi paskatījusies «Dienas Lapā», vai zakon 2 ijuņja 97 g. tur ir? - «Iz literāriskās pasaules» Tu, mīļpūkiņ, neesi pārlabojusi par Puškinu, -ko teiks Derīgu grāmatu nodaļa un Zinību komisija? --Vēstulītes es Tev vienmēr sūtu pavisam regulāri vakaros un plkst. 4 rīt pats iemetīšu vilcienā. - Tev . . taču ir pārāk nogurdinoši iet uz staciju, nedari vairs tā, kaut arī Tavas vēstulītes pienāktu pusdienu vēlāk, Tu pati taču brauksi vienu nedēļiņu vēlāk. Varbūt tas vispār nebūs vajadzīgs, ja spriedums būs martā. - Atsūti jaunus tieslietu jautājumus; ja Tev ir laiks, atbildi uz maniem jautājumiem. - Tikai esi vesela, Mīļiniņ, sirdsasintiņ. Tev nevajadzēja rakstīt 2 vēstules vienā dienā tūliņ pēc nogurdinoša darba. Man tagad ir bailes no pārmērībām, -tā bija no vienas liekas dienas, kas man maksā veselu nedēļu. Esi vesela . .

302.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 10. (22.) martā

10./III. Mīļdvēselīt, pēdējais, ko es no Tevis esmu saņēmis, ir 8. III rakstīta atklātne; esmu saņēmis vakar. Tajā, kā arī iepriekšējās atklātnēs Tu runāji par vēstules rakstīšanu vēl tajā pašā dienā. Bet gribēt daudz dot laikam ir vienmēr dot par maz: tā bija ar vienu lieko dienu, tā arī tagad, mīļdvēselīt. - Garākai vēstulei man pašlaik ir pārāk maz vielas, rakstīšu to tikai tad, kad viela sakrāsies, tad sūtīšu arī vēstuli māsai. - Šeit viss ir pa vecam. - Romānā redzēju dažas kļūdas. - Deglavs ļoti enerģiski ķeras pie lietas. - Līdz ar šo nosūtu «Kultūrvēsturiskus skatus iz zemnieku dzīves» - «Mēnešrakstam»; vai Tu vēl varēsi tos ievietot? Vai man varbūt labāk nevajadzēja tūliņ adresēt Zālītem? - Būtu patīkami, ja Tu, mīļputniņ, varētu apstiprināt manuskriptu saņemšanu. Vai Tu nevarētu abonēt H. Landa «Das Neue Jahrhundert» un paskatīties «Dienas Lapā», vai zakon 2 ijuņja 97 g. o normirovaņiji rabočego vremeņi tur ir ievietots. Ja nu Tev nav laika, tad nedari to, Tu taču laikam esi vēl ļoti slimiņa, manu Pūkiniņ! Tu jau to nesaki, mīļdvēselīt, bet pēc visa es varu domāt vienīgi to. - Ir plkst. 8 vakarā, pasts vairs nenāks, es nesīšu uz staciju. Mani sāpināja tikai tas, ka Tu, mīļdvēselīt, neesi tieši pateikusi, ka nebrauksi.

Atklātnes augšmalā rakstīts:
Pastnieks laikam grib izspiest atlikušo dzeramnaudu, tādēļ nenes Tavu vēstuli . .

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Esi vesela . . , dzīvo sveika, Pūkiniņ. Es neesmu bēdīgs. Daudz skūpstu, mīļo dvēseles Iniņ.

303.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gadā, pēc 10. (22.) marta

[Trūkst vēstules sākuma.]
tiks paņemts??), bet mēs, abi putniņi, taču ļoti ciešam no atšķirtības. Mazais mīlulītis līdz pat šim laikam vēl nav sastādījis programmiņu, un lielputniņš gan iesācis romāniņu, bet tas nevirzās uz priekšu, tagad jau veselu nedēļu tas guļ neaiztikts. Kad Zamuels cer dabūt algu? - Dabū Donelaiti, apjautājies par Liepājas manuskriptiem, vajadzības gadījumā no jauna nopērc tulkošanai Donelaiti, iesākto «Saules meitas» tulkojumu atsūti šurp. Tad vēl nopērc pie Kimmela: Baltijas Bibliotēka: Nr. 1039 Vilperta «Cesijas ierobežošana» - 40 kap., Ulmaņa «Īpašuma atlīdzināšana» (Nr. 1036) - 50 kap., Rummela «Kurzemes aizbildnības tiesības» (Nr. 1029) - 40 kap., Šīmaņa «Valdības nolikums» (Nr. 1032) - 30 kap.

304.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 11. (23.) martā

11. III. Mājputniņ. Manu mīļo, sirsnīgo sirdsasintiņ, šodien no rīta beidzot esmu saņēmis Tavu mīļo, sirsnīgo 8. III vēstulīti. Tu esi tik mīļa un laba pret mani, manu samtpūkiņ, bet laikam vēl ļoti slimiņa. Tiku lasījis Tavu vēstulīti ar lieliem pārtraukumiem, jo tagad vairs labi nepanesu asariņas, es no tām ļoti ātri nogurstu, tās traucē man miegu un rada dūrienus galvā. Tagad pūlos tās vispār novērst, tas ļoti vajadzīgs. Daudzmaz redzamu panākumu man, protams, vēl nav. - Mīla un labsirdība, kas runā no Tavas vēstules, dara man ļoti labu, Iniņ, tomēr es nevaru Tev noslēpt savu vilšanos, dvēselīt: neesmu tomēr vēl tā saņēmies, lai šī vēstulīte mani atstātu mierīgu, Tu arī nedrīksti nodoties domām un būt noraizējusies. Tas ir tas, ka es tomēr biju cerējis, ka Tu brauksi, tai gan no Tavas pēdējās vēstulītes pavisam droši varēju secināt, ka Tu nebrauksi. Tas liedz man būt pavisam priecīgam par Tavu mīļo vēstulīti, kāds es citkārt arvien kļuvu; smaga, spiedoša un žņaudzoša sajūta kāpj augšā līdz kaklam, arī naktī, kad atmostos. Aizpagājušo un pagājušo nedēļu pie sevis klusībā biju nodomājis atteikties no Tava apmeklējuma šajā nedēļā, jutos tik brīnišķi spēcināts no beidzamās tikšanās; bet tad Tu kļuvi slimiņa, un es domāju, ka vislabākās zāles Tev, mīļsaulīt, tomēr būtu atbraukt un mums kopīgi saņemties, jo ko gan iespēj tukši, kaili vārdiņi, ka es taču tikai rakstu, pat neizrunāju. Mani pašu Tava slimība bija smagi skārusi, bet man tomēr bija raizes, kas novirzīja domas, man bija izdevība mēģināt Tev dot visu savu dziļo mīlu. Tad tu rakstīji, ka kļūsti veselāka, un es atkal vairāk pievērsos sev un sāku just nogurumu un vientulību. Tā kā Tu neliki manīt, ka nebrauksi, un es nebiju no tā atsacījies, tad biju cieši pārliecināts, ka paliek, kā norunāts, t.i., atbraukšana. Bet tad tomēr manīju, ka no tā nekas neiznāks, un mani skumdināja, ka Tu, mīļputniņ; nebiji man to pavisam tieši pateikusi, mani skumdināja arī, ka šķēršļi bija stiprāki par Tavu kukainīša vajadzību braukt. Tad manā galvā pastāvīgi jaucās domas par šiem šķēršļiem, un manī radās neizsakāms rūgtums pret tiem. Esmu mēģinājis tos sev iztēlot, bet nekā cita neatrodu, vienīgi Olgas riebīgās pļāpas, no kurām Tu baidies, un tad: ko gan teiks ļaudis. Ja būtu kaut kas svarīgāks bijis, Tu noteikti būtu teikusi, būtu ar mani apspriedusies. Bet tā Olgas lamu vārds ir stiprāks par visiem kukainīšvārdiem un vajadzībām. Es būtu varējis tieši lūgt, lai Tu atbrauc, un tad Olga tomēr būtu uzvarēta. Bet nenoteiktas kauna jūtas mani atturēja, es arī paļāvos uz mazputniņu, kas jau atradis pareizo. Iniņ, vai to varētu uzskatīt par pārbaudi, par mūsu lielās šķiršanās priekšmēģinājumu, lai gan ciešanās mums sevi nebija jāpārbauda, un tad jau mums būtu diezgan ciešanu un nebūtu par ļaunu sevi atsvaidzināt ar dažu dienu atkalredzēšanos, sevi atkal garīgi uzmundrināt. - Tagad man tas vajadzīgs, esmu atteicies no vientulības, vai lai atkal to mācos? Bet vai Tu apdomā arī, pūkiņ, manu vienīgo mīļputniņ, visa mana dvēselīte, ko tas nozīmē: mācīties vienam būt? Tas nozīmē: mācīties iztikt bez Iniņas, mācīties - nejust vajadzību pēc Iniņas. Visi man tagad liekas pretīgi un naidīgi, kas mierinādami man ieteiktu iztikt bez Iniņas. Tam taču tomēr jānotiek, jo fiziski nav iespējams dzīvot, ja nav normālu apstākļu. Kad es biju viens, man taču bija arī citas pazīšanās, ierosmes, atveldzējumi. - 'Tavu neatbraukšanu tagad es, Iniņ, tomēr pārcietīšu, lai gan tas paņem ļoti daudz spēka, es to manu no noguruma un no tā, ka vairs nespēju tik asi domāt un tik precīzi izteikties; Tev droši vien klājas tieši tāpat, mēs izšķiežam nevajadzīgi daudz, spēka, lai izliktos ļaužu priekšā, un mēs taču varētu spēku tik labi izlietot. - Es tomēr pārcietīšu, bet mani satrauc domas par nākotni.. Mēs tiksim daudz tālāk izšķirti, jo būs vēl pavisam citi, svarīgāki šķēršļi, kas kavēs atkalredzēšanos, un redzēsimies 1-2 reizes gadā. Mēs neesam pirmajā jaunības spēkā, mēs esam viens pie otra pieraduši, pavisam citādi nekā Šveices ceļojuma laikā. Tad: cik ilgi mums vispār atlicis dzīvot, ja mēs tā nomokāmies. Ja mēs dzīvojam kopā, varbūt mēs zaudējam nākotnes plānus (es daudz neceru no Zālītes, un redakcijas darbs mūs arī nomāktu), ja mēs dzīvojam šķirti, varbūt iegūstam nākotni, kas mums vairs nekā nedos, jo mēs jau būsim izdeguši - un varbūt zaudēsim paši sevi, katrā ziņā visu dzīvesprieku. Viskarstākais zupas pods. atdziest, ja to ilgi tur noņemtu no uguns. Un neizsakāmās ciešanas, tās pat nav aptveramas pēc tagadējām sāpēm; un pēc to aptveršanas vai tad maz atmaksājas uzņemties nākamās sāpes. - To vajadzētu pārrunāt. Esmu vēl slims. -Varbūt mani izsūta trimdā uz Ostrovu, Dvinsku vai šeit uz Pleskavu, kur mūs redzētos vienreiz mēnesī. Cietumā man bija labāk, mazāk uztraukumu, katru nedēļu varēja redzēt mazputniņu. Mīļo, vienīgo zelta dvēselīt. Rakstot atkal esmu pazaudējis mieru. - Labāk atbildēšu uz Tavu vēstulīti. šo es vēl izsūtīšu pēcpusdienā, bet šovakar rakstīšu vēl vienu atklātni. Biju parūpējies, lai Tu ātrāk saņemtu vēstulītes, tāpēc izsūtīju pēcpusdienā (pusdienu ātrāk), bet, tā kā Tu to nevēlies, tagad sūtīšu vakarā. -Atbildi arī uz maniem jautājumiem, Mīļiniņ, es jūtos tik neievērots, ja Tu neko no tā, ko jautāju un saku, nepiemini. Bet tāpēc Tev, mīļputniņ, nevajag vairāk rakstīt, raksti tad, kad Tev iznāk laiks, nevajag arī katru dienu, ja tikai Tu man iepriekš pateiksi, kad Tu nerakstīsi. -«Mājas Viesa Mēnešraksts» par 9 lappusēm samaksājis tikai 14 rubļus, kur vajadzēja, mazākais, 16-18 par 1/2 loksni. - Vai Tu esi saņēmusi korespondenci no Pleskavas? Vēl nav uzņemta. - «Kultūrvēsturiskus skatus» dod labāk «Dienas Lapai», ja «Mēnešraksts» nemaksā. «Dienas Lapā» Tu esi ļoti labi uzrakstījusi par «Mēnešrakstu», ko Tu vēl gribi, tā ir tieši labi; ir taču tikai referāts, nevis kritika. - Šips nāks vēl apmēram tikpat daudz. Tagad viņi vispār neliek nekādu parakstu; vismaz pašās beigās viņiem tas jādod. Vai tad nevar tā: cenzoram aizsūtīt bez paraksta «Rainis», bet vēlāk likt to apakšā tāpat kā «Kultūrvēsturiskiem skatiem» - Tagad es steidzos. - Vai vēstules un manuskripti man jāadresē uz «Mājas Viesi»? - Es esmu vesels, istaba ir silta, ēdiens labs. - Neesmu Tevi saudzējis, bet gribēju redzēt skaidrāk pats sevi, gribēju zināt, kā patiesībā ir, gribēju apvaldīt savu slimīgo jūtelību. - Iniņ, Iniņ, Tu saki: visapkārt Tev viss ir miris, un tomēr Tu nebrauc turp, kur, pēc Taviem vārdiem, ir dzīvība? Bet varbūt tomēr brauksi: Iniņ? Dzīvo sveika, sirdsasintiņ, esi vesela, rūpējies par sevi labāk, Iniņ, daudz bučiņu, mīļsirdsasintiņ.

305.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 11. (23.) martā

11. III. Mājputniņ, vakarā, pēc tam kad pusdienā jau nosūtīta viena vēstule, ko Maziniņa saņems reizē ar šo. Mīļo, nebeidzamo sirdsasintiņ, es nezinu, cik paspēšu uzrakstīt, ir jau 1/2 8, plkst. 8 man jāiet uz vilcienu. Nebrauc! Esmu jau tagad pārcietis, man tagad ir skaidra atbilde, es vairs nemokos. Nogaidi, Iniņ, kamēr Tu būsi vesela, ja Tava miera labad tas nav katrā ziņā vajadzīgs, tad nebrauc arī pirmdien, bet tikai 20. III, nākamo sestdien. Kop sevi mājās, neej ārā, mana dzīvība; Tev jākļūst veselai. Esmu, protams, darījis visu, lai tik Tu kļūtu vēl slimāka, savās pēdējās vēstulēs atkal esmu ļāvis savai sliktajai omai brīvu vaļu, un tas viss sabruks pār Tevi. Es jau redzu to nākam, redzu, kā Tu saļimsti, un esmu pie tā vainīgs. Bet, Iniņ, vai nu Tu tici, vai ne, Tavs spriedums par mani ir bijis nepareizs: tās nebija šaubas, kas runā manās pēdējās vēstulēs, tas bija aizturēts, apslēpts izmisums, es taču nespēju dzīvot bez Tevis, un to Tu nezini, Iniņ, tam Tu netici. Es nemaz nezinu, ko te sarunāju. redzu vienīgi kā viss sabrūk, un Tu vēl neesi mani pārliecinājusi, ka es esmu pie tā vainīgs un nevis mana slimība. Drīz laikam būsi pārliecinājusi, manu dvēselīt, dvēselīt, un tad -? Es nezinu nekā. Bet nav taisnība, ka es Tevi nemīlu, nav taisnība. Neesmu Tev melojis, bet arī neprotu, arī negribu sevi apmelot, - Tu man esi nepieciešama kā ikdienas gaiss, tāpēc es Tevi mīlu, un, ja Tu mani mīli citādi, ne sevis pašas dēļ, tad es to nesaprotu. Ja tas ir vajadzīgs, tad pārveido mani tā. Mīlulīt, mīlulīt, Iniņ, sirdsasintiņ, es saprotu tik vienu, ka šķiršanās mūsu slimajiem nerviem bija par smagu. Bet es vēl neizstājos no spēles, es vēl gribu turpināt cīņu pret ciešanām, Tu man esi devusi tik daudz spēka un nevari uzreiz visu atkal atņemt. Mīlulīt, sirdsasintiņ, es mīlu Tevi, saproti, saproti, Tu tomēr bieži esi mani pārpratusi, domāju, ka arī tagad Tu mani pārproti. Dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt, esi vesela, esi mīļa un laba, es taču esmu puisītis, Iniņ, pūkiņ, esi vesela, mīļmīlulīt.

Vēstules kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Bez šaubām, es varu ņemt «Ķeizara ceļojumu», atsūti to tūliņ šurp, Tu to nevari; es pārtulkošu 3 reizes ātrāk. Kāpēc Tu uzkrauj sev tik daudz darba ar ievadu? Mīļiniņ, pūkiņ.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Mīļiniņ, es Tevi mīlu, es esmu puisītis, es nešaubos, Iniņ.

306.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 11. (23.) martā

11. III. Mājputniņ. Manu mīļo, vienīgo, sirsnīgo dvēselīt, šo vēstuli es sāku ar bailēm un aizturētām sāpēm, tā ir trešā, ko šodien Tev rakstu. Es jau biju noguris un vēl vairāk noguru, - tas viss atbalsosies vēstulē. Tāpēc, manu sirdsasintiņ, Iniņ, nespried pēc atsevišķā, bet raugies noteikti un skaidri tikai uz pašu galveno. Un pats galvenais ir un paliek tas, ka es Tevi mīlu, kā tikai kukainīši mīl, ka divi kukainīši saderas kopā, ka manas vēstulītes nepauž šaubas par Tavu mīlu, bet gan izmisumu par to, ka mēs esam šķirti un nekas nevar izbeigt mūsu ciešanas, jo mēs vienmēr nonākam pie posta, vai nu mēs pelnām naudu un nomokāmies aiz šķiršanās sāpēm, vai dzīvojam kopā un mums nav ko ēst. Tāds taču ir mūsu stāvoklis, pavisam izmisīgs, un te taču gan ir jākrīt izmisumā, vismaz tādiem slimniekiem, kādi mēs esam; esmu tiešām pārvērtējis savus spēkus, domādams, ka varēšu Tev palīdzēt un pats iztikšu bez palīdzības. Ļaudis, kas stāv attālāk, kā labie cilvēki Zālīte un Blaumanis, nevar nojaust, cik izmisīgi viss ir, jo viņi nevar nojaust, cik ļoti es Tevi mīlu un cik Tu man esi vajadzīga. Un arī Tu, manu vienīgo, nebeidzamo dzīvības saulīt, manu siltumiņ un mutes dvašiņ, arī Tu to pavisam droši nezini, citādi Tu nebūtu tik ļoti ņēmusi ļaunā, ka es pēc Tevis ilgojos, Tu nebūtu puisīti tik stipri situsi, ka viņš pēc Tevis aizsmacis kliedz. Bet Tu esi dzirdējusi tikai ausis plosošo kliegšanu un kāju spārdīšanu, neesi mēģinājusi izdibināt iemeslu, bet esi kļuvusi slimiņa un tā mani tik briesmīgi nosodījusi. Kas gan cits mani varētu sodīt, viss ļaunais, ko Tu man teiktu, man būtu nācis tikai par labu. Bet es esmu Tevi nomocījis, Iniņ, Iniņ, Tu varbūt guli gultiņā, kas nu notiks, kas notiks? No maniem kliedzieniem pēc Tevis Tu esi kļuvusi īsti slimiņa, es esmu locījies un tomēr nebiju tārps. Iniņ, Iniņ, saproti to, es meklēju vienīgi glābiņu, tās nebija šaubas. Ir taču tik dabiski kliegt pēc glābiņa, mazputniņš taču arī to būtu sapratis, ja nebūtu tik slimiņš un nervozs. Tu pati nupat raksti, ka saskatot ienaidniekus un slikto visur, kur tā nemaz neesot, - kāpēc tad arī ar lielputniņu nevarētu tā būt, ka tas nav ienaidnieks un slikts, kā Tev liekas? - Mīļo sirdsasintiņ, esmu noguris, es griežos vienā punktā un nesaku to, kas man būtu jāsaka. Ar bailēm es redzu, ka man nenāk prātā neviens vārds, kas Tevi varētu pārliecināt, apmierināt, kas vismaz varētu pateikt kaut ko mīļu manai vienīgajai Iniņai. Un Tu atkal iztulkosi to slikti, un nebūs gala vaimanām, vai notiks kaut kas baismīgs. Iniņ, Iniņ, apžēlojies par mani, saproti mani, es nespēju Tev neko pasacīt. - Man vajadzētu vairāk nomierināties, citādi Tevi atkal uztraukšu, bet man nav daudz laika. -Iniņ, vai Tu nepamēģinātu iedomāties, cik dažādi mēs esam uzauguši, dažādi domājam, jūtam, rīkojamies. Uzskati to par faktu un tad iedomājies, ka es varēju domāt kaut ko citu, nekā Tev liekas; tas Tevi arī drusku nomierinās, tā daru es. - Kad mans mīļslimnieciņš drusku būs atlabis, tad viņš pats redzēs, ka uztraukums šeit ir bijis tikpat nevietā kā par istabiņu un laupītājiem. - Es vēl varētu Tev pateikt, ka ar visu to es tomēr nemetu plinti krūmos, nenododos tikai raudām un izmisumam, bet pūlos mierīgi pārdomāt; strādāšu tāpat kā agrāk, pat vēl vairāk, lai sevi izklaidētu, jo fiziski esmu pavisam stiprs; tikai miegs ir traucēts. - Arī pats es sev saku, ka tagad vairāk spēju pretoties izmisumam, piemēram, Tavā slimības laikā esmu strādājis; arī šai ziņā Tu mani pārpratīsi; Iniņ, ja Tu domāsi, ka tas ir altruisms. It kā agrāk es nebūtu gribējis mierināt mazputniņu, es tikai neesmu varējis. Man ir tik briesmīgi sāpīgi, Iniņ, mana, mana Iniņa nav zinājusi, ka es mīlu Maziniņu. Tad es biju egoists un tikai nupat esmu kļuvis par altruistu, lai tūliņ atkal pārvērstos. Un es pavisam naivi iedomājos, ka esmu puisītis, tāpēc vien, ka pats sevi tā biju nosaucis. Un tomēr es mīlu Tevi, Iniņ, bet tagad nespēju to citādi pateikt, tas neskan, tikai sāp. - Veikalnieciskais: šovakar saņēmu Tavu 10. III vēstulīti, no 9. datuma neesmu nekā saņēmis, otrā vēstulīte nu iet zudumā. «Keizara ceļojumu» Tev būtu vajadzējis tūliņ atsūtīt, es ar to būtu ticis galā, bet Tu; saldo putniņ, esi tik vājiņa un kļūsi vēl nopietni slima no tik daudz darba, liec taču dieva dēļ ievadu tagad mierā!!! Kāpēc Tev, Iniņ, nebija pret mani arī tik daudz uzticības tūliņ atsūtīt «Ķeizara ceļojumu», es taču Tev labprāt esmu atņēmis melnos darbus; sūti droši, mīļdvēselīt. Darbu nevar no rokām izlaist: - Es atkal lasu Tavu kukainīšvēstulīti - ar mūsu abu nervozitāti taču ir pavisam sasodīta būšana. Vai Tu, mīļdvēselīt, arī maz tici, ko Tu pati esi sarakstījusi?- Vai tiešām ir tik ļauni, vai mēs abi tiešām tik ļoti šaubāmies viens par otru, kā Tu to iztēlo? Es pat vēl izrādot apslēptas šaubas! Man nenāk ne prātā Tev melot, es tikai sāpēs iedomājos, ka Tu apslēpti, lai saudzētu, liec manīt Tavu neatbraukšanu. Bet tagad arī tas izrādās aplam, Tu esi tikai aizmirsusi, es būtu va rējis to iedomāties. - Par saudzēšanu ir vēl īpaša nodaļa: kad es Tevi slimībā mierināju, Tu man pārmeti, ka nekā nesaku par sevi (kur taču nebija nekā, ko teikt), kad es tad pēkšņi iekliedzos, pavisam klusu kartītē, - tik maz jau tika kliegts kā vēl nekad -, tad nu tieši tādēļ bija uguns pakulās. - Es nekad neesmu saudzējis, Tu vienmēr, un mums abiem nebija taisnība. Tagad es sevi moku, Iniņ, bet ir jau par vēlu: Iniņ, Iniņ, Iniņ, es gribu Tevi saudzēt. Visam taču jātop pavisam citādam, jo viss, ko iedomājos sasniedzis esam, neeksistē, es te stāvu gluži nožēlojams, es varu saviļņot gaisu ar savu runāšanu, bet vairāk neko. Es nekad neesmu pats sevi redzējis, nekad neesmu domājis, tagad gribu sākt domāt. Iniņ, manu samtpūkiņ, tas droši vien nevar Tev līdzēt un Tevi nomierināt, bet tas vismaz mazinās Tavas raizes par mani, Tu esi devusi man ierosmi, žēl, ka es Tevi nekad nevarēju ar labu piedabūt dot ierosmes. - Es atkal neesmu uzrakstījis to, ko īstenībā gribēju, bet man nav vairs iespējas pārrakstīt, es nevaru nekā cita, kā Tev pavisam muļķīgi un naivi teikt to pašu, ka Tu mani esi pārpratusi, ka patiesībā mēs ne viens, ne otrs nešaubāmies par mūsu abpusējo mīlu un ka tikai nervozitāte vainojama pie visa un ļaunā šķiršanās, bet pār abām mums nav varas. Es mīlu Tevi, Iniņ, ar puisīša mīlu, vai tas neiespēj mazajai Iniņai nekā izteikt? Vai nevari no tā atveseļoties, tik bieži pats esmu kļuvis vesels no mazputniņa vārdiņiem. - No kura laika esi slimiņa, Iniņ? No kā tas ir, un kas kaiš? No labām vēstulītēm? Ak, kā tomēr viena vienīga slikta kartīte saposta tik daudzas labas vēstulītes, pārvērš tās par meliem; vienīgi ļaunais ir patiess, labais nekad? Putniņ, putniņ, vai putniņi tā mēdz darīt? Neesi dusmīga, Iniņ, par juceklīgo vēstuli, vismaz neuzskati to par apvainojumu sev, par šaubām, arī par taisnošanos ne, - es taču to nespēju. Es stāvu te tik nabags un tukšs, sešu lappušu garajā rakstījumā neesmu atradis neviena mīļa, silta vārda, un citkārt tie man taču bija, kā Tu bieži vien esi teikusi, Iniņ; saules un dziedēšanas vietā es nesu Tev miglu, miglu, nekā satverama un uzmundrinoša. Vai Tavas pašas lielā mīla Tevi nespētu pacelt? Man tā ir palīdzējusi. Es nemāku Tev neko pateikt, esmu arī noguris, man atliek tikai asariņas, lampa dziest, Iniņ.

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts:
Iniņ, kļūsti atkal vesela no sava mīlas spēka, kļūsti vesela, dvēselīt, mīļsaulpūkiņ, mīlulīt.

Vēstules pēdējās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Dvēselīt, dvēselīt, es taču mīlu Tevi, kaut gan Tu tonezini; es neizmistu, Tava mīla palīdzēs man saņemties.

307.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 12. (24.) martā

12. III. Pūkiniņ. Mīļo samtpūkiņ . . , esmu saņēmis Tavu mīļo, mīļo kartīti un kļuvis pavisam kluss. Tev tomēr ir kļuvis drusku labāk, kaut tikai Tev nebūtu jāstrādā, tas Tevi atkal padarīs slimu. Esmu visādi izdomājies, kā Tu man varētu atsūtīt darbu, tomēr īsajā laikā nekas vairs nebija iespējams, ak, ja Tu man tomēr tūliņ būtu atsūtījusi. Tavu 9. III vēstulīti es arī neesmu saņēmis, bet esmu pavisam kluss un ļoti priecīgs, ka Tu atkal esi kļuvusi mazliet veselāka; tagad es atkal atdzīvošos, kaut arī pašlaik vēl esmu ļoti noguris, tā ka pat vēstuli nerakstu. Tev taču arī nav laika, un es atkal raizējos, vai neesmu Tevi satraucis ar beidzamajām vēstulēm, kas tika rakstītas gaužās bailēs. Kaut ko tamlīdzīgu vēl nebiju pārdzīvojis, bet Tu esi atkal mīļa un laba un kļūsi vesela. Tagad es esmu pavisam mierīgs un gaišs, Tu taču nedusmosies arī beidzamās vēstules dēļ. Lai kaut kā izklaidētos, šodien biju Rignaigarā, tas mani drusku ir nogurdinājis. Bet šobrīd viss jau atkal ir labi. - Brauc, kad Tev iznāk, varbūt nākamo piektdien? - Vēstules adresē tieši - pastā do vostrebovaņija. - Kairo - vislabāk Kaira (pirmoreiz Kairo kā paskaidrojums). - Līdz šim esmu saņēmis: vienu 8. datuma atklātni, vienu 8. datuma vēstuli (saņēmu 11.), no 9. datuma - neko, tad 10. datuma vēstuli un tagad 11. datuma atklātni. Tieslietu jautājumus vari sūtīt bandrolē; atsūti arī Stepermaņa «Pa vaļas brīžiem» I daļu. -Vecais Rignaigars saka, ka uz manifestu vispār neesot nekādu cerību. Butlerovs pats to esot teicis, un tas kaut ko nozīmē. Iniņ, mīļpūkiņ., esi Tu arī atkal mierīga, es esmu pavisam kluss. Nav taču bijis nekas. Kļūsim veseli un strādāsim. Mīļo samtpūkiņ, esi vesela, esi laba un mīļa, esi vesela . .

308.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 13. (25.) martā

13. Iniņ. Vienīgo, bezgalīgi mīlēto pūkiņ, manu dvēselīt, varu Tev uzrakstīt tikai dažas rindiņas. Es Tevi neizsakāmi mīlu, neesmu gribējis Tevi apvainot, tici taču savam puisītim. Ir tik daudzi izmisīgi pārpratumi, ka vislabākais gluži neciešamā stāvokļa atrisinājums būtu, ka Tu pēc iespējas drīzāk atbrauktu. Mīļiniņa saņems šo vēstuli svētdienas pēcpusdienā, ja Tu varētu tūliņ atbraukt. Bet ko nozīmē Tavi vārdi, ko dvēselīte pašās beigās uzrakstījusi: «Ja es braukšu, uzrakstīšu dažas lappuses, ja ne, lai notiek, kas notikdams.» Ko tas nozīmē? Ir briesmīgi tas, ko visu es varu iedomāties, vai Tu man mirsti, mana vienīgā dzīvība? Tu nemirsi viena pati, es nevaru dzīvot bez Tevis nevienu mirkli, es Tev sekošu, tikai gribētos vēl redzēt Tavas mīļās actiņas, Tavus stariņus. Man nav labi, man pastāvīgi ir trulas bailes un galvā nogurums. Un kāpēc tas viss? Bet Tu, saulputniņ, vēl raksti «Ķei zara ceļojumu»; tātad Tu vēl neguli pavisam slima; ja tas tā ir, tad apžēlojies par savu nabaga vientuļo puisīti, kas visas actiņas ir izraudājis pēc Tevis, mana māte, mana dzimtene. Atbrauc apciemot mani! Bet, ja Tu, Iniņ, manu Iniņ, esi pavisam slima, tad telegrafē, un es aizbraukšu pie Tevis bez atļaujas. - Mīlu Tevi tik neizsakāmi un nevaru Tev to teikt, jo Tu saskati vienīgi apvainojumus. Abas vēstules, kas bija pilnas baiļu Tevis dēļ, pilnas drebošas mīlas, kura ir pārāk kautrīga, lai rādītu sevi tieši, Tu esi uztvērusi kā ļaunas. Tas tā nav, mīļo, mīļo, vienīgo Iniņ, mans mierinājums, mans glābiņš. Glāb mani, putniņ, no manis paša un manām šausmīgajām bailēm. Apžēlojies par mani, piedod man, mīļo Iniņ.- Es taču neesmu saņēmis Tavu 9. datuma vēstulīti; piedod manu uztraukumu. Mīlulīt, piedod man, ka esmu tik ļoti ilgojies pēc Tevis; tā vaimanājis un ka ar to esmu Tev satraucis. Nepaliec man slimiņa, Iniņ, samtpūkiņ. Izglāb mani no briesmīgajām bailēm, es nejūtos labi, brauc drīz, dvēselīt, ja Tu neesi slimiņa. Tavs puisītis Tevi lūdz pie Tavām saldajām kājiņām, kuras viņš glauž un skūpsta. dvēselīt, dvēselīt, dvēselīt.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Telegrafē, dvēselīt, paskaidro man, es vairs nevaru ilgāk panest šīs briesmīgās bailes. Dvēselīt, dvēselīt, apžēlojies par savu mazo puisīti. Dvēselīt, dvēselīt.

Vēstules pirmās lappuses apakšā rakstīts:
Tavu 12. III rakstīto atklātni esmu saņēmis. Mīļdvēselīt, apžēlojies par puisīti, glāb mani no izmisuma, dvēselīt, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Es mīlu Tevi, dvēselīt, neizsakāmi, vairāk nekā pats sevi, vairāk, nekā Tu zināji, glāb mani, dvēselīt! Negribēju apvainot savu paša pūkiņu, savu dzīvību. Iniņ.

309.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 14. (26.) martā

14. III. Rožsmaržiņ, mīļo sirdsasintiņ, rožsmaržiņ, Tavu 13. III vēstulīti saņēmu šodien par vēlu, lai vēl tūliņ aiznestu atbildi uz vilcienu; tā Tu šo vēstuli saņemsi tikai 16., un atbilde jau pienāks par vēlu, un tā es Tevi vienu dienu esmu atstājis bez vēstules. Esmu pilnīgi zaudējis līdzsvaru un velku Tevi sev līdzi lejā; nu es Tev atkal sagādāju nemieru un slimību, nezinu vairs, ko daru, viss, kam tikai pieskaros, nāk par ļaunu; es gribēju Tevi samierināt, kļuva vēl sliktāk, gribēju Tevi nomierināt un uztraucu. Esmu noguris. - Tev ir visur taisnība, es nestrīdos, beidzamā lapiņa tomēr ir ļoti mīļa. - Veikalnieciskais: Vārtiņa spēlē Tavus gabalus, Tev vajadzētu dāvināt; «Kultūrvēsturiski skati» var arī palikt; «Ķeizara ceļojumam» jānāk bez mūsu šifras; tieslietu jautājumus jau stipri sen esmu aizsūtījis atpakaļ, aizpagājušajā nedēļā, vai galu galā pazuduši? Tev man vienmēr jāatbild, ko Tu no manis saņem! Pajautā Zālītem. - Vai «Nātanam Gudrajam» jānāk tūliņ 10. aprīlī? Vai «Amoram un Psihei»? «Nātans Gudrais» laikam gan bija sagatavots, bet divas drāmas. Ir ļoti mīļi, ka esi bijusi pie ārsta. Nesteidzies ar braukšanu, kamēr Tu kļūsi vesela. Bet būtu jauki, ja Tu tomēr atrakstītu, kad Tu, mīļputniņ, domā atbraukt. Tas gan nav tā, ka es nebūtu domājis par saulputniņu, esmu tik daudz domājis, ka tāpēc esmu piemirsis mierīgs būt, neuztraukt Pūkiniņu un neuztraukt pats sevi. Mīļo dimantpūkiņ, ja tik es varētu izkļūt ārā no miglas, ja varētu atrast īsto vārdu, bet, jo bailīgāk es meklēju, jo tālāk tas liekas pazūdam. Ar telegrammu Tu man esi atņēmusi bailes; bija jau nepanesami; nospiedošā sajūta vēl ir dzīva, bet, ja es atradīšu īsto kukainīšvārdiņu Mīļiniņai, viss nospiedošais zudīs. Esi atkal mīļa un laba, ..

310.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 15. (27.) martā

15. III. Mīļputniņ.
Manu mīļo sirdsasintiņ, cik briesmīgi Tu esi uztraukusies, Tu neizsakāmi ciet, manu nabaga slimo vārgulīt, un es te esmu saltās bailēs, nespēdams Tev palīdzēt, pat nesaprazdams, kā tas varētu notikt. Tādas baigas bailes neesmu vēl izjutis visā savā dzīvē; toreiz runa bija tikai par mani - par labo manī, Tevi, mana mīļā dvēsele, domāju esam pasargātu, bet nu satver Tevi, un tad viss, viss bija uz spēles. Tagad, liekas, jaunākais ir garām, Tava šīsdienas telegrammiņa saka gan ļoti optimistiski: zdorova, bet nepanesamais sasprindzinājums sāk atslābt. Tagad vispirms vajadzīgs, lai Tu, saulaino pūkiņ, atkal reiz nomierinies, izārstējies ārsta uzraudzībā, sāc gulēt un ēst, kā citkārt cilvēki. Tagad nestrādā vairs, dieva dēļ, lai arī no «Ķeizara ceļojuma» nāktu mazāks gabaliņš, tas nekas. Vai Tava veselība patiešām nav vairs dārga? Bet Tu jau to negribi ticēt. Tu izturies pret savu veselību vispār kā pret blakus lietu, arī vēstulītēs. Es līdz šim vē1 nezinu, kas tās bija par sāpēm kuņģītī, - vai kaut kas jauns vai tādas, kādas Tev jau bija pagājušo gadu lieldienās? Cik dienu tad Tu, mazdvēselīt, esi gulējusi gultā un kuras dienas? Mīļo, mīļo sirdspūkiņ, raksti par tādām lietām arvien nekavējoties un pavisam sīki, daudz kas nebūtu kļuvis tik ļauns, ja Tu būtu sīkāk rakstījusi, mīļo, sirsnīgo putniņ, lūdzu Tevi, rūpējies par savu veselībiņu vairāk nekā par visu citu. Es Tev bieži vien rakstu kā veselai, bet vēstules iet trīs dienas un sastop Tevi slimiņu. Ja Tu būtu atsūtījusi «Ķeizara ceļojumu» tūliņ trešdien, kad Tu to saņēmi, vai arī vēl sestdien, kad pienāca mana atbilde, un pati būtu braukusi piektdienas vakarā, - tad «Ceļojuma» tulkojums būtu gatavs tāpat kā tagad un tiktu nosūtīts līdz otrdienas vakaram, un Tev nebūtu jāpārdzīvo briesmīgās ciešanas kā pašreiz, jo visas tās dienas Tu taču neesi arī strādājusi, un es tulkoju daudz ātrāk. Es tikai iztālēm varu nojaust, cik pavisam pārcilvēcīgi Tu esi cietusi, kad jau aiz bailēm vien par Tevi nezināju, kur tverties. Sirdsiniņ, sirdsasintiņ, neņem ļaunā, ka es to saku, tas nav nekāds pārmetums, kā viss agrākais arī ne. Esmu vienīgi vēl arvien pavisam apdullināts no briesmīgā un tik noguris, ka nevaru satvert nevienu saprātīgu domu un to saturēt. Es zinu, man vajag Tev noteikti dot vismaz garīgi mieru, bet es to vairs neprotu, esmu pavisam iebaidīts un esmu licis visas savas cerības uz personīgo sarunu un redzēšanos, bet no tā nekas neiznāca, un man jāgaida līdz nākamajai piektdienai un tomēr jāmēģina rakstiski. Iniņ, sirdspūkiņ, lūdzu Tevi, esi man atkal laba; Tu redzi, vēstulē es Tev nevaru nekā paskaidrot, atkal visu nesatraucot. Veselu mēnesi man jāiztiek bez gaismas, vai tas nav pietiekams sods, veselu nedēļu Tu guli slima un man jābaidās no visbriesmīgākā savam svētumam, sodi, bet esi tad arī atkal laba, ja ne citādi, tad bijušā dēļ, pirmo vēstuļu dēļ, kuras Tev esot palīdzējušas, Iniņ, dvēselīt, es taču nevaru būt bez Tavas labsirdības un mīlas. Saki, kas man jādara, lai Tu atkal kļūtu man laba, es gribu darīt visu, būs citādi un vairāk, un labāk, ir tikai vēl par jaunu man, es vēl nezinu, kā un kas. Ir taču jau tik daudz tapis, kāpēc lai netop tagad, kur Tu pati taču tieši pirms tam biji manījusi pagriezienu. Esmu visu savu dzīvi pavadījis tumsā, un tagad, kad man ir manis paša saule, tā aizplīvurojas. Tava 14. datuma vēstulīte un 13. datuma mazā lapiņa jau ir gaismas stari, un tie ir izkliedējuši sasprindzinājumu, bet es nekā nesaprotu un vairs neiedrošinos Tevi sasildīt ar savu spēku. Visa mana cerība ir uz lielo, svēto saulīti, kas jau pati sāks spīdēt. Agrāk viens mazs vārdiņš spēja vairāk nekā tagad viss mans izmisums, agrāk varēju glāstīt savu saldo samtpūkiņu, bet tagad tā saraujas no katra mazākā pieskāriena kā ievainota, un es varu tikai iztālēm stāvēt un lūgt. - Bet mīļo, mīļo vienīgo dvēselīt, neuztver tik visu atkal ļauni, it kā es gribētu taisnoties vai pārmest, vai apvainot, apžēlojies, Iniņ, apžēlojies, saproti, ka es gribu griezt par labu, saproti mazākais manu gribu, ja arī neizdodas. Man tas ir briesmīgi nopietni. Es gribu sevi pārbaudīt līdz pamatiem, un man jātop lielākam. Mana vaina nevar būt vakardienas, ja tā pie Tevis piepeši ir izdarījusi tik briesmīgus postījumus, visa mana dzīve ar Tevi, mana izturēšanās ir vainojama, un es to uzzināšu, es darīšu citādi, bet tas nevar notikt pēkšņi, tāpēc neliedz man savu labsirdību un mīlu tagad, kad man pašam ar sevi smagi jānorēķinās, vai lai notiek tā, es jau neesmu labs bijis arī toreiz, kad. Tev bija sava norēķināšanās, bet tad pasaki man to, lai es velti nemokos un nemeklēju iemeslu kaut kur citur, varbūt Tavā slimībā. Iniņ, manu sirsnīgo dvēselīt, Tu taču esi man ticējusi kā godīgam cilvēkam, tici arī tagad, ka man tas ir nopietni; vai es to spēju; tā nav mana pirmā pārvēršanās - Es esmu pavisam noguris, ir jau vēls baidos atkal uztraukt Tevi negribot. Vai Tevi spēj nomierināt tas, ko es rakstīju par savu apņemšanos? Es pat to nezinu. Esmu par maz ar Tevi nodarbojies, tāpēc es Tevi aizskaru negribot. Tam visam jātop. Iniņ, Iniņ, es Tevi mīlu neizsakāmi, nebeidzami, un tāpēc man arī tas vēl izdosies, tas tiek darīts tikai Tevis dēļ, lai Tev nevajadzētu kaunēties no pašas puisīša. Mīļputniņ, dvēselīgo ametistiņ, tagad miers un veikalnieciskais: tieslietu jautājumus saņēmu; es nosūtīju gatavo tieslietu jautājumu atbilžu otro sūtījumu tūliņ pēc pirmā. Vai saņēmi? - Paņem līdzi visas manas martā rakstītās vēstulītes. - Varbūt Tu tad tomēr paņemsi «Vendetu»? -«kultūrvēsturiskos skatus» var dot arī ar citu šifru. -Blaumaņa joki par Rogovski ir gluži labi. - Kas tā ir par Vladimirova «Nikoļsku»? Vai tā iznāk labāk nekā «Māte»? - Pie vecā Rignaigara es braukšu ceturtdien, jau norunāts. - Puisītis lai nekliedzot, ka. Tu neatbrauksi piektdien (vai esi ievērojusi, ka tagad tā ir pirmā reize, kad Tu tieši saki, ka Tu noteiktā dienā gribi atbraukt?)? Nu, puisītis gan sargāsies tagad kliegt, pēc tam kad viņš dabūjis tādu pērienu kā vēl nekad. - Katrā ziņā ej pie ārsta, ja arī nesāp. Manu mīļo, mīļo mīļputniņ, samtpūkiņ; Iniņ.

311.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 19. (31.) martā

19. III. Pūkputniņ, mīļo, sirsnīgo Samtpūkiniņ, esmu turējies labi, šodien strādāju pie tieslietu jautājumiem, kurus es nosūtīšu (iemetīšu vagonā) kopā ar šo. Raksti; manu mīļdvēselīt; Iniņ, kā Tu aizbrauci, vai Tev ir daudz darba, vai zobiņi: nesāp? Man atkal gribēja sākt sāpēt kakls, bet es ta jau izārstēju. Esi vesela, neesi bēdīga; es turos labi. Rīt eju pie I. un, pateikšu viņam vajadzīgo. Esmu tikai noraizējies, lai mana vēstule, kuru Tu atradīsi priekšā, Tevi neuztrauc. Esi stipra, manu sirdsasintiņ, rožsmaržiņ, domā par to, ko mēs tikām runājuši, tas nav nekas jauns, viss ir labi domāts, es to tiešām gribu ņemt nopietni; gribu būt labāks, Tu, mīļo Sirdsiniņ, man tur palīdzēsi. Es gribētu kļūt tik stiprs, ka atkal varētu Tev palīdzēt ----Veikalnieciskais: apjautājies taču, vai no 11. numura nav atlikuši tieslietu jautājumi; man liekas, ka 11. numurā to ir ļoti maz. Lai viņš tagad uzņem visus nākamajā trešdienā, jo jautājumu ir ļoti daudz un cilvēkus jau nevar apvainot un atstāt bez atbildes. - Rīt recenzēšu Voltera brošūras un tad sākšu «Ķeizara ceļojumu», Šipu un «Nātanu». - Par pusdienām samaksāju 60 kap.; šodien arī bija ne visai, meklēšu citur. Mīļo, mīļo zelta pūkdvēselīt, esi vesela un neesi bēdīga, neraizējies par mani (vakar negāju pāri pļavai), tagad atkal turos labi. Iniņ, .. mīļi. mīļi, mīļi.

312.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 20. martā (1. aprīlī)

20. III. Pūkiniņ, mīļo Sirdsiniņ, šodien Tev rakstu, nenogaidījis Tavu vēstuli, jo, kā jau teicu, -šodien eju pie I. un tāpēc nevaru aiznest vēstuli uz staciju, bet varbūt es to izdarīšu vakarā. Mīļo sirdsasintiņ, šodien esmu strādājis, bet bez sevišķām sekmēm. Garīgi un psihiski jūtos diezgan stiprs, esmu nevis bēdīgs, bet gan ļoti pacilāts un spēcināts, taču fiziski esmu drusku noguris, tomēr tam nav nekādas nozīmes, un Tev nav jāraizējas, mīļo samtpūkiņ. Par Voltēru šodien esmu uzrakstījis 2 lappuses, vēl būs 2-4 lappuses. Kad būs iespiests, tad liec man atsūtīt . Speciāli vēl vienu numuru, es to aizsūtīšu Volteram. Domāju arī «Mēnešrakstam» uzrakstīt par Volteru (ne to pašu, ko «Dienas Lapai»), lai tas maksā, vai «Mājas viesim». -Esmu vēl uzrakstījis 2 lappuses «Ķeizara ceļojuma» un pārmaiņas dēļ uzrakstīšu kaut ko no literārās pasaules. Šodien esmu lasījis arī brošūru («Tautas baznīca»). - Strādājot drīz pāries nogurums no uztraukuma, kas laikam iedarbojas ilgāku laiku. Esi stipra, manu mīlulīt, esi vesela, atbrīvojies no uztraukuma, nestrādā par daudz. Manu mīļo, sirsnīgo . . Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi, drīz rakstīšu vairāk, mīļo Sirdsiniņ . .

313.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 21. martā (2. aprīlī)

21. III. Rožsmaržiņ, Zeltiniņ, manu vienīgo, mīļoto sirdsasintiņ, Tu esi mans spēks un mans zelta prieks, ar savu mazo, mīļo kukainīšvēstulīti atkal esi mani padarījusi ļoti labu un mīļu. Vakar vakarā saņēmu Tavu mīļo vēstulīti, bet aizgāju pie I. un tāpēc nevarēju Tev atbildēt. Un iedomājies manas dusmas: tas vīrs nav mājās, man vēlreiz jāmēro garais ceļš un nevajadzīgi neesmu tūliņ atbildējis savai mīļajai samtpūkiņai. Šodien atkal nevarēšu sagaidīt, līdz pienāks Tava sirdsvēstulīte, bet atkal iešu pie viņa. Aiz dusmām vakar slikti gulēju; tieši tad biju arī Rignaigarā; atnesu franču leksikonu. Tagad esmu tik noguris, ka nespēju vairāk rakstīt kā šīs pāra rindiņas. Bet psihiski jūtos ļoti labi un priecīgi, Tava kukainīšvēstulīte mani ir ļoti, ļoti spēcinājusi un iepriecinājusi. Mazputniņš grib labi turēt lielputniņu, tad viss būs viegli un labi. - Esmu šodien aprēķinājis, ka «Nātanam» ir veselas 816 rindas; no pārtulkotajām esmu atradis tikai vienu daļu, tātad būs stingri jāstrādā. Bet par to nāks daudz naudiņas, jo personas te bieži mainās. - Arī Tava atbraukšana man ir ļoti daudz palīdzējusi, esmu redzējis, cik ļoti mīļa un laba ir mana mazā samtdvēselīte; man vairs nav jāskumst par vēstulītēm, kas rakstītas uztraukumā. Mana Iniņa ir pie manis un ir man laba; un vienmēr iežēlosies, kad lielputniņš kliegs. Manu, manu mīļo, vienīgo sirdsasintiņ, dvēseļu dvēselīt, samtsamtiņ. Man arī ir kaut kas stiprs; tas tagad tapis vēl stiprāks. Sāpes vairs nenāks, lielputniņš kļūs labāks; nedos vairs iemesla. Lielputniņš ir ļoti, ļoti priecīgs un glāsta, glāsta savu mazo sirdsputniņu. - Atreferējot Rīgas Latviešu biedrības jautājumu vakaru, 64. numurā Zālīte ir rakstījis pret manu «Zelts un sudrabs» un nav atzinis Darvinu, un padarījis viņu smieklīgu. Vai viņš it nemaz nelasa? Tas taču ir ļoti nepatīkami. Pasaki viņam to. Viņš jau pats sevi izpļaukā. -Mīļā dvēseles Iniņa, pūkiņa, sirdssmaržiņa, rožsēkliņa ir sagādājusi lielu zeltprieciņu, ir stiprinājusi lielputniņu. Esi tikai vesela, mīļdvēselīt, esi mīļa. un laba, un vesela. Mīļi, mīļi, mīļi, daudz bučiņu, mīļi.

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
Lielputniņš ir izdomājis, kur izlietot zaļo papīru: literāriskajai pasaulei. Mīļputniņ, dvēselīt, mīļi.

314.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 22. martā (3. aprīlī)

22. III. Mīļputniņ. Mīļo, zelta . . Mīļiniņ, esmu saņēmis Tavu mīļo 20. III kartīti, tā jau ir otrā. Tā ir ļoti mīļa un darīja man daudz laba. Es tagad strādāju, tikai vakardiena pagāja tāpat. Biju pie Rignaigara, vēl arvien ļoti laipns, tad vakarā pie L, kas arī bija ļoti laipns; no tā visa es ļoti noguru. Šodien man ir Tev, . . , sūtāmas vaļējas vēstules; «Iz literāriskās pasaules» un par Volteru uzrakstīta kritika, ko tūliņ arī kopā ar šo izsūtīšu. - Arī es Tev, mīļputniņ, esmu rakstījis ik dienas, vienmēr plkst. 3 pēcpusdienā. Pasts ir ļoti nolaidīgs: šīsdienas «Dienas Lapas» numuru neesmu vēl saņēmis. Labi, ka Tu neesi saslimusi, turies vienmēr labi un esi vesela, tad viss vēl būs labi. Policija taču ir lieliska, bet kā tā nogurdina mazo, mīļo samtkājīti! - Vienmēr, kad tik Tu vari, ej agrāk gulēt; saudzē sevi, mīļo, mīļo sirdsasintiņ. - Nelasi taču visu, bet tikai dzejoļus, vaļējas vēstules un «Iz literāriskās pasaules», pārējo jau Tu esi lasījusi manuskriptā. Cik Tu, Samtiniņ, esi mīļa, ka esi atzinusi, ka 16. datuma vēstule arī neesot slikta, mīļo, mīļo Sirdsiniņ, lai pār mums vienmēr ir nomodā Tavas spožās dimantactiņas. -Viņš nav ielicis visus «Tieslietu jautājumus», lai viņš pasaka taisnību, cik viņš var uzņemta. - Lai Balodis pats raksta par «Faustu». Neaizmirsti, Iniņ! Es ļoti dusmojos, ka Zālīte taisa tādas cūcības, raksta pret sevi pašu un mani, būs jāatsaka viņam, ja tas atkārtosies. Pie atklāta reakcionāra mēs nevaram strādāt. Pasaki viņam to. -Mīļo Sirdsiniņ, aizvakar jau dzirdēju cīrulīšus dziedam. - Esi mīļa un laba, un vesela, manu sirdssmaržiņ, kop sevi labi, saudzē sevi. Mīļo, mīļo zelta samtpūkiņ,.. mīļi, mīļi.

315.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 23. martā (4. aprīlī)

23.III. Dimantametistiņ.. es atbildu uz Tavu svētdien, 21., rakstīto kartīti, vēl arvien neesmu tā iekārtojies, ka varētu atbildēt tajā pašā dienā. Pastnieks arī vainīgs, viņš vēlu nāk, tā ka man nav vairs laika uzrakstīt un aiznest savlaicīgi uz vilcienu. es priecājos, ka Tu labi turies, bet nogurumam taču jau vajadzētu mazināties; ja Tev koncerti kaitē, labāk neej, katrs satraukums un nogurums mums ir kaitīgs. Es turos labu un esmu pāris dienu gluži labi pastrādājis. Bet pie Zālītes jau ir neiespējami. Viņš tagad tiešām brauc redakcijas sliedēs, un nav vairs nekādas atšķirības no «Baltijas Vēstneša»; nevaru ar viņu vairs kopā sastrādāt «Dienas Lapā». Pasaki viņam to. Man būs jāatsauc. Mēs jau pagājušo reizi runājām, ka nevaram uz viņu paļauties, mums sava maize jāpelna citādi, godīgākā veidā. Iešu uz Okružnoj sud, varbūt varu strādāt par advokātu, es taču esmu arī jau veselāks. Līdz tam pārtulkošu krieviski par mūsu literatūru un kaut ko juridisku (70 rbļ. par loksni)- savu agrāko disertāciju. kad nāks spriedums, mums tā kā tā vairs nebūs palikšanas pie Zālītes, kāpēc man tagad jāļauj, lai viņš uzskata mani par muļķi. «Ifigenija» viņam tagad arī nepatīk, bet gan Asaru Jānis u.tml. Literatūrā, mākslā un dabaszinībās Zālīte ir tikpat reakcionārs kā «Baltijas Vēstnesis». Latviešu literatūrai tagad jāapstājas. Nabaga Stalažs tomēr gan jānožēlo: nav uzņemts un par to vēl izslēgts. Noraidošas atbildes, bet arī citas neka nevajag dot ar pilnu vārdu. Vienmēr jāsaīsina, katrs jau atradīs atbildi.- Mīļo zelta mājputniņ, citādi esmu labs un stiprs, jūtos Tevis spēcināts un visu varu uzņemties. Es pat esmu priecīgs parpārmaiņu, kas stāv priekšā. Mīļo Iniņ, samtpūkiņ, raksti, ko Tu domā. Esi stipra un mīļa, un laba, esi vesela. Lielputniņš ir stiprs. Mīļi, mīļi, mīļi, Sirdsiniņ, ..mīļā.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīs:
Vēl neatteic Tu pati, iekams es vēlreiz neatrakstu. Mīļdvēselīt, daudz bučiņu, dvēseles Inin, mīļā. Galu galā viņš to nav ļauni domājis, neuzmanība, bet viņš jau toreiz nav atsaucis. Mīli, mīli, mīli.

316.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 24. martā (5. aprīlī)

24.III. Samtputniņ. Mīļo, sirsnīgo Samtiniņ, sirdsasinitiņ, es rakstu šo pastā, esmu nokavējies ar tieslietu jautājumiem un nupat Tev tos nosūtu, 80 rindiņas, lai tās atkal neiet zudumā vai par daudz neieilgst. Šovakar rakstīšu īstu vēstuli. es ļoti, ļoti priecājos, .., ka Tu, spriežot pēc Tavas 22.III vēstules, sāc kļūt veselāka. Mīļā vēstulīte rakstīta pavisam bez uztraukuma un mani ir ļoti nomierinājusi un darījusi labu. Nu es nebaidos tik ļoti, ka mana vakarējā atklātne varētu Tevi uztraukt. Tev ir tādi paši ieskati un pieredze kā man; mums viņš vismaz jāpabaida. Es tagad strādāju atkal tālā, literatūras dēļ nav vērts pārtraukt; viņš ir neaptēsts un nav vainojams, nekā nesaprot. Par garo tieslietu jautājumu pasaki, ka jautātājs tieši lūdz to sīki izskaidrot; pasaki to Zālītem.- Atraksti, kādus manuskriptus esi saņēmusi, Volteru jau arī. Atsūti «Dienas Lapas» vai «Mājas Viesa» numuru, kur ir Voltera kritika, es tad to aizsūtīšu Volteram (uzzini ekspedīcijā viņa, tāpat arī Pogodina adresi). - Tavaizturēšanās, mīļo samtdvēselīt, man ļoti patika, vispār esmu ļoti nomierināts pēc Tavas mīļās 22. datuma vēstulītes.Esi arvien veselāka, esi mīļa un laba, un vesela, mīļo, mīļo sirdsasintiņ.. Es priecājos par dzejoļiem un skicēm. Iniņ.

317.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 25. martā (6. aprīlī)

25.III. .. Nupat esmu saņēmis Tavu sirsnīgo kukainīšvēstulīti (23. datuma atklātni), esmu ļoti priecīgs. Atklātne apzīmogota 25. datumā. Tātad nabaga pastnieks, kuram es vakar stingri uzkliedzu, kad viņš visu dienu nekā nebija atnesis, nebija vainīgs. Šorīt saņēmu atklātni, nu man būs viņam jāmaksā sāpju nauda, vēl šodien man pašam ir pavisam riebīga sajūta, ka es viņam tik asi biju uzkliedzis. Viņš rāda tik muļķīgu, apstulbušu seju un atsaucas uz savu 30 gadu darba stāžu. Varbūt arī agrākajos zudumos ir vainīgs Rīgas pasts. -- Vakar un šodien neveicās ar darbu; esmu arī slikti gulējis, tāpat kā mazpūkiņa. Mīļo, mīļo Iniņ, esi tikai vesela, turies tik labi, kā man likās no Tavas pirmdien rakstītās vēstulītes, mīļo rožsmaržiņ, samtpūkiņ. Kā tad Tu atkal esi kuņģi sabojājusi? Vai ar veselību atkal kļuvis sliktāk? Vai Tev bijuši uztraukumi? Neņem nekā pie sirds, domā par mums. Es turos ļoti labi; biju gan sadusmojies par Baloža rakstu, tomēr nav vērts pārtraukt, viņu vajag tikai drusku pabaidīt. Lasi sestdienas numuru visu. -- Nedusmojies arī Tu, mīļo Pūkiniņ, bet izlamā viņus pavisam aukstasinīgi. Esi vesela, . . , vesela, vesela. Es arī esmu dusmojies par Tolstoju, kas jau bija sestdienas feļetonā. Tas par Deglavu un tieslietu jautājumiem mani tik tuvu neskar, --Jau vakar gribēju rakstīt garāku vēstulīti, nogaidīšu tikai šovakariņu, varbūt atnāk vēl kāda kartīte no Maziniņas . . - Nopērc Ori (Jakobi). - Esmu saņēmis «Literarisches Echo» (tamlīdzīgas lietas sūti caur ekspedīciju). -Kā lai saka latviski: Wahn, Einbildung, īsi, divzilbīgi, -vai iedoma? Varbūt zeltprieciņš izdomās. (Es esmu tik priecīgs par kukainīšvēstulīti, bet mīļputniņš lai tikai kļūst vesels.) - Šipu tikai nodod, arī šādā veidā, es drīz sūtīšu beigas. - Zālīti izlamā par reakciju, bet tad esi arī atkal laba. Vakar nosūtīju viņam korespondenci. -Tava atklātne laikam ir izsūtīta otrdienas priekšpusdienā, un tai katrā ziņā vajadzēja mani sasniegt jau trešdien: nelieši un aitasgalvas pastā laikam tomēr iepriekš pārlasa vēstules. - Nestrādā par daudz, mīļo, vienīgo sirdsasintiņ, turies labi un esi vesela, manu mīļoto mājputniņ,.. mīļi, mīļi.

318.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 26. martā (7. aprīlī)

26. Pūkputniņ.
Mīļo, vienīgo samtaino pūkiņ, dvēseles smaržiņ, Mīļiniņ, vai Tu esi vesela, vai tam nebija sliktākas sekas: caureja un bezmiegs? Vienīgais ir tas, ka Tu gan par daudz strādā, manu mīļoto Sirdsiniņ, aiz piepūles guli par maz. Nelasi taču visu sestdienas feļetonu, bet tikai atbildes, dzejoļus un sīkumus. Es Tev arī esmu uzkrāvis tik daudz darba ar likumu meklēšanu. Vismaz nebūtu skatījusi cauri visu gadagājumu, es biju uzrakstījis, ka likums ir no 1897. gada 2. jūnija, tātad pirms tam nebija vajadzīgs meklēt. Es tomēr baidos, ka Tu nekļūsti slimiņa, mīļputniņ, Tu taču tagad esi daudz vārīgāka par mani. -Vakar, 25., saņēmu abas Tavas kartītes, kas bija tik mīļas un ir man tik labi darījušas. (Raksti, kad Tu esi iemetusi 23. .datuma (otrdienas) atklātni, tā pienāca tikai 25., ar 25. datuma pasta zīmogu.) - Tu vēl arvien esi nogurusi, Iniņ, Iniņ, saudzē sevi vairāk, nestrādā tik daudz, ēd labāk (es ēdu labāk un jūtu, ka lielie izdevumi tam atmaksājas), mazputniņam vajag būt spēcīgam, mums vēl ir tik briesmīgi ilgi jāgaida uz satikšanos, kas mūs varētu stiprināt. Iniņ, esi mīļa un laba, kop sevi labāk. Iniņ, Iniņ, tā vairs nekad nedari: 3 reizes pēc kārtas iet uz teātri, tā taču ir īsta sevis bendēšana, tātad trīs naktis esi slikti gulējusi vai nemaz ne. Tas taču ir neprāts, tā sevi nomocīt, par neko izšķiest savu spēku. Ja arī visas trīs bija jaunas izrādes, tad «Dienas Lapai» nav iespējams uzņemt pēc kārtas tik daudz kritiku; tāpēc telpu trūkuma dēļ visas tiek atliktas, Tev atliek vienīgi pārpūlēšanās un bezgalīgas dusmas. Bet 'Tu jau vispār mani vairs neklausi; kad es Tev šeit teicu, ka Tev sevi jāsaudzē, tad Tu tiki raudājusi, un tagad Tu sevi pilnīgi grūd postā un gluži veltīgi. Es nevaru Tev palīdzēt, nevaru Tev neko pateikt un redzu vienīgi, kā Tu tīšuprāt kļūsti vārga un vārgāka. Ja Tu tā gribi darīt arī turpmāk, es neredzu nekādas izejas un nekāda glābiņa; tad tikai pasaki man, un es arī attiecīgi rīkošos, tad man nav nekādas nozīmes sevi saudzēt. Un, zelta Sirdsiniņ, neuzskati šo nogurumu un pārpūlēšanos arī par sīkumu, no šādiem sīkumiem top lielā, briesmīgā slimība, gribas vājums. Mīļo, mīļo, vienīgo, mīļoto pūkiņ, saudzē sevi, ja ne citādi, tad manis dēļ. Es gribu Tev atņemt visus smagos darbus, rakstu un rakstīšu kritikas un ievadus «Dienas Lapai» par velti, lai Tev būtu vieglāk, Tu taču gribi ar pārpūlēšanos sevi iegrūst postā. Vai Tu tiešām nemaz nemani, cik ļauna un nejauka jau ir kļuvusi Tava uzbudinātība, pagājušas reizes neizsakāmās ciešanas radās tikai no Tava kāpinātā piktuma, no katra vārda manas saulainās spulgactiņas tūliņ raud; saudzē sevi vairāk, guli vairāk, izsargies no dusmām un uztraukuma, nestrādā bez pārtraukuma ilgāku laiku, kur nu vēl vairākas dienas ar lielām kritikām, ko vēlāk māk atzīt tikai putniņi; tas taču nav vērts, nav vērts, Tu manu gaišo gaismas Iniņ. Varbūt atkal esmu iekarsis dusmās un gribēju tikai izliet pār Tevi savu mīlu, lai Tev top labi un silti, un mierīgi. Esmu mierīgs, ja Tev tas palīdz, Iniņ, es saudzēju sevi, strādāju prātīgi, vienmēr ar pārtraukumiem, guļu un tad arī varu kaut ko paveikt. Mazputniņš jau redzēs, cik daudz esmu pastrādājis, un tas ir droši: neesmu vairs tik noguris, nepārpūlos. Bet, ja mana mīļotā Iniņa sevi mīļi un labi nekops, tad es atkal noguršu. Bet nu iet augšup, esmu kļuvis spēcīgāks. Es palieku pie tā, ko teicu par paškontroli. Tu arī teici, Iniņ, ka Tev esot kaut kas stingrs. Tad nesagrauj to, jo līdz ar fizisko spēku sabrūk viss. Esi stipra, mazputniņ, lai dimantactiņas ir gaišas un starojošas. Mēs esam labi pārcietuši šo pirmo nedēļu, sevišķi es. Esi laba, pūkiņ, rūpējies par sevi vairāk, citādi puisītis atkal sāks kliegt. Tagad man ir ļoti daudz darba un nevis veltīga, bet vajadzīga, it īpaši «Nātana» ir ļoti daudz; es Tev jau tagad nosūtu vienu gabalu, jo negribēju marku izlietot vienīgi dažām Šipa lapiņām. Mazajai saulītei nebūs laika to izlasīt un izlabot. Tagad veikalnieciskais: Voltera kritikai nevajag likt klāt vārdu (negribētu), es pats rakstīšu Volteram un aizsūtīšu «Dienas Lapas» numuru (es Tev taču to pateicu vēstulē), viņš tātad zinās, ka es esmu rakstījis. - Man labi nepatiktu, ka divi mani dzejoļi būtu sestdienas feļetonā, vajadzētu tikai vienu, bet Tu par to raksti tik vēlu, ka nekas vairs nav grozāms; nākamo raksti jau dimantdieniņā.-- -Mani ļoti iepriecināja mīlulītes kriticiņa par Fuldu, vienīgi baidos, ka mazā, saldā pūkiņa sevi piepūlē. - Kas ir ar dimantdvēselītes dzejoļiem un skicēm? - Zālīte varbūt nav vainīgs, tam nabaga vīram jāplēšas ar riebekli Niedru. Trešdienas «Dienas Lapā» Zālīte ļoti glīti uzrakstījis, pasaki viņam, ka es pilnīgi esmu viņa pusē, katrā ziņā taisnība ir viņam, bet nevis šim ignorantam un tumsonim. Izsaki Zālītem manu līdzjūtību viņa pieaugošajā nervozitātē. Vai Tu varbūt nevarētu vēl - apjautāties Zālītem, vai zakon 2 ijuņja 97 g. nav varbūt bijis «Mājas Viesī»? (To var arī ātrāk uzmeklēt.) Viņš varbūt atceras, vai tas bija vācu avīzē? Ja latviski tas nav bijis, tad taču var drusku nopelnīt naudu to pārtulkojot. - Tomaševiča «Volost. sud. ust.» man varbūt noderētu, otrs ne. «Medību likumus» vari nopirkt «Dienas Lapas» ekspedīcijā, kas to pati ir izdevusi (manā laikā), 15 kap. - Mīļo, vienīgo zeltprieciņ, negribu Tevi apgrūtināt; ja Tev ir laiks, atbildi uz to, citādi ne. - «Mājas Viesī» viņi iespiež veselas 60 rindas garu muļķīgu dzejoli; tam nav nekādas jēgas un atjautas; viņi paši ar to blamējas. Tad, zināms, viņiem nav vietas tieslietām, bet nepastāvi uz to, lai tieslietu jautājumus daudz uzņem, arī tā mums no tiem ir 12 rbļ. mēnesī. «Dienas Lapas» 68. numurā vaļējā vēstule izskatās pēc tieslietu atbildes; vai «Dienas Lapā» arī jābūt tieslietu jautājumu ievadam? Vai tas tikai nejauši? --Blaumanis vienmēr jaucas Tavās darīšanās ar nodaļu «Iz literāriskās pasaules». Tā ar Tolstoju, viņš jau varētu to: būtu iedevis 68. numura «Jauns latviešu dzejnieks» arī Tavam «Iz literāriskās pasaules». Vai tas ir aprēķins? Vai pie Tevis neviens negrib būt par līdzstrādnieku? Laikam tur ir par daudz arī manu dzejoļu. - Tam ir laiks, kamēr Tu atbrauksi, jo tagad «Mājas Viesim» tieslietu jautājumi daudz sagatavoti uz priekšu; nopērc Ori (Jakobi), ja vari, mīļdvēselīt. Cik skaisti būs, kad divi mīlulīši būs labi turējušies, labi atkopušies un tad veseli un nevis bēdīgi satiksies, pamatīgi atpūtīsies un sakrās spēkus; Zeltprieciņ, mīļo, mīļo, vienīgo, mīļoto dvēselīt, pūkiņ, spulgactiņ; tad tik būs mīļi, mīļi, mīļi bez gala, mīļdvēselīt, pūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Daudz, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
mīļš un labs
Pūkdvēselīt

319.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 27. martā (8. aprīlī)

27. III. Iniņ.
Tavs pēdējais vārdiņš, Iniņ, mani ir pārcēlis īstā svētlaimē; es gulēju gultiņā: un raudāju vēl aiz tīrās svētlaimes. Tu taču esi Iniņa, esi mana mutiņa. Tas jau ir tik sen, kopš abi mīlulīši atrada šo vārdiņu, bet tas mani ir pilnīgi pārsteidzis, kāpēc visu laiku, kur mums bija tik grūti, tas netika lietots? Visas ciešanas būtu kā ar roku atņemtas. Tagad jūtu, ka piepeši ir kļuvis labi, viss atraisās, viss, ko es gan gribēju sasniegt, bet kas šķita tik neizsakāmi smags, ka arvien no jauna izsamisu, top pavisam jauns un skaists. Mazmīlulīt, divi mīlulīši taču parādās pavisam savādākā gaismā, daudz augstāki un lielāki pat par putniņiem. Tas ir tas svētais, ko es Tevī vienmēr esmu saskatījis, ko tikai nevarēju sasniegt un saturēt, un tas tagad ir te, un mums atliek to tikai izjust un kļūt laimīgiem. Iniņ, Iniņ, jaunā pārvērtība manī kļūs tagad man viegla. Jaunais vārdiņš iedarbojas; jau tūliņ sīkumos to redzu - es tomēr varēju sevi piespiest neuztraukties, nepamest darbu un nebūt skumīgam. Es gan dusmojos, ka Zālīte ievietojis Voltera kritiku ievadā ar šifru, tik pretenciozi un tukši, tik neveikli un uzbāzīgi, bet tomēr samierinos ar notikušo un nenomokos dusmās. Es taču gribēju Volteram rakstīt, kāpēc Tu neatsūti viņa adresi? Ar avīzēm dari, kā Tev tīk, esmu ar mieru. Labi, ka Maziniņa vismaz ēd. Kop sevi, Iniņ, kop sevi labi, kļūsti vesela, esi mīļa un laba. Turies stipra: es tagad esmu stiprs. Mīļo, mīļo sirdssmaržiņ, Iniņ, manu mīļoto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Ar jauno vārdiņu pār mani nācis tāds liels miers, domāju, tam jāiedarbojas arī uz Tevi, tik stiprs, man šķiet, tas ir. Tagad ir tikai jāiztur 3 nedēļas, sevi jādisciplinē, tas jau izdosies. Par darbu es nekādā ziņā nedomāju tik lielas lietas, Tu pārstrādāsies, Iniņ, tas ir viss. Es to arī zinu, tā bija ar «Faustu», vēlāk tas atriebjas. Mazputniņam katrā ziņā jāatrod cits līdzeklis, lai nomierinātos, man ir sava mutiņa, un ap to es vijos augšup, tas mani disciplinē. Kaut ko tādu arī Tev vajag, vai tas pats nevar arī uz Tevi iedarboties? Domāju par divi mīlulīšiem, bet bez eksaltācijas, ne tā kā agrāk, bez mokošās grūtsirdības, es arvien varu strādāt divu mīlulīšu, mutiņas labā, Tu, saldpūkiņ, varētu atkal atsākt savas skicītes, drāmiņas, kas nenomoka tik tieši kā pārmērīgā teātru apmeklēšana un negulētās naktis. Es padarīšu visu melno darbu. Tikai nekā nepārveido bez manas ziņas, Iniņ. Tu gribēji man taisīt reklāmiņu, bet palūk, kā Zālīte, arī ar labu nodomu, visu neveikli izdarījis. (Vai tad es nebiju uzrakstījis «grāmatu galds»? «Grāmatu galds» bija jāraksta, un viņš to ievieto ievadā?!) Bet toties atkal Tavs Fulda ir ļoti labs un arī īss (pāris kļūdu tur ir), uzrakstīts ļoti tekoši un dzīvi, ar pilnīgu savaldīšanos, patstāvīgām domām. Atstāj smalku iespaidu. Gribēju, vairāk iedziļinoties, atbildēt uz Tavu mīļo, mīļo vēstuli, bet tagad nav laika. Vēlāk.

Vēstules augšmalā rakstīts:
mīļš un labs!

320.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 28. martā (9. aprīlī)

28. III. Rožsmaržiņ. Manu mīļo, vienīgo sirdsasintiņ . . . Tava mīļā kukainīšvēstule, rakstīta 26., mani ir ļoti nomierinājusi, slimība, liekas, atslābst; teātris, kā liekas, taču Tev ir vairāk atpūta nekā darbs, tad ej joprojām, ja tikai Tu nekavē miedziņu. Bet Tev vēl sevi arvien jāsaudzē, ļoti jāsaudzē, lai tādas ciešanas atkal nepārņem divus mīlulīšus. Mums nevajag nevajadzīgi nomocīties darbā un darbā. Ir tik mīļi, tik mīļi, ka mazā, saldā dvēselīte atkal kļūst veselāka. Kad atbrauks, tad viņu ļoti pūkās; bet vai zini ko? Mazputniņam jādzied vecās dziesmiņas, kā Rignaigarā; es tagad tik bieži par to domāju un nezinu pats, kā pie tā nonācu. - Nopērc man vai pasūti «Nātana» komentārus, tad nopērc par 30 kap. «Rokasgrāmatu rūpniecības nodokļu maksātājiem» - krieviski (ne latviski). Tev taču kaut kas jānopērk arī jelgavniekiem. Kā būtu ar vasaras jaku? Tev jau vairs nav nevienas; būs jānopērk. Maijā mēs arī vēl pelnīsim (30 rbļ. par «Nātanu» un «Ķeizara ceļojumu»). Tam tagad jānotiek. Ori vari nopirkt vēlāk un atvest, ja tagad nav naudas. - Esmu mīļās vēstulītes un mīļo vārdiņu iespaidā. Strādāt man gan ir stipri grūti, nav arī maz ko darīt, bet es ne mirkli neesmu izmisis. - «Dienas Lapā» (70.) par Jelgavas amatniekiem ir kāda frāze, kas man gluži labi patīk. - Kā tad tagad vēl iespiedīs «Māti», tūliņ taču jāsākas «Kubas dumpim»?! Tur vajadzētu kādus ievadvārdus, es tos rīt nosūtīšu. Ar 1. aprīli jāsākas «Kubas dumpim»? Pat agrāk! - «Kirilka» it nemaz nav slikts, man patīk gluži labi. Mīļdvēselīt, zelta rožpūkiņ, dvēseles smaržiņ, mutiņ, turies stipri un labi, esi vesela, stāvi pāri visam sīkajam. Esi mīļa un laba, un vesela, mīļo Iniņ . .

321.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 29. martā (10. aprīlī)

29. Mīļputniņ. Manu mīļo samtpūkiņ . . , vispirms pārtrauc lasīt šo korespondenci un atdod to Zālītem, lai viņš to nenovēlo. Tavu mīļo 27. III kartīti esmu saņēmis un esmu ļoti priecājies, jo Tu, liekas, kļūsti veselāka, bet piesargies taču, mīļputniņ, mīļo, mīļo sirdsasintiņ, ka Tu atkal neapsaldējies; kāpēc Tu staigā bez galošām? Es ļoti priecājos arī par Tavām atbildēm: tās ir tik asprātīgas un tomēr vienkāršas, pārāk lieliskas. Tikai mani dzejoļi šai smieklīgajā secībā mani nomāc. Man tagad ir tik daudz darba, es nemaz nezinu, kā tai lieku sev aizmirst cilvēku smieklīgumu. Jā, saki taču, mīļputniņ, ko īsti dara sestdienas feļetonā vecu vecais Kazaks? Tu taču esi, kā liekas, pavisam bezspēcīga pret iespiedējiem? Literārie sīkumi, kurus es iedomājos sen nosvītrotus esam, piepeši visi uzreiz parādās. Kāpēc tie nav sadalīti pa vairākiem numuriem, pēdējais bija pavisam tukšs. Tūters laikam bija aizmirsis šos sīkumus. Tiešām pavisam bezcerīga banda. «Par velnu» arī man lāgā nepatīk, tas ir tikai stāsts publikai. Pašam sevi jau vajag pazīt dzīvē un tādēļ nav jāgaida līdz nāvei. Kāpēc man tas jālasa? Bet «Kirilka» ir gluži jauks. Varbūt Tu tomēr varētu pamēģināt izdabūt cauri «Dilonī»? Bet tad tam vajadzētu nākt nevis ar virsrakstu «Dilonī», bet gan bez virsraksta. Mīļo sirdsasintiņ, es esmu vesels un labs, turies arī Tu vesela, rūpējies par sevi labi . . Esi vesela, samtpūkiņ, esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

322.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 30. martā (11. aprīlī)

30. III. Dimantametistiņ, manu mīļo, vienīgo Iniņ, Tu esi uzrakstījusi tik brīnummīļu vēstulīti, un vakar un šodien Tu saņemsi tikai mazas, paviršas kartītes, kas nav pat jautras, nav pat mīļas. Man ir atkal sliktāks noskaņojums, un šajā noskaņā esmu rakstījis, un nu es nevaru norimties aiz sāpēm un bailēm, ka varētu Tevi padarīt bēdīgu, ka Tu, manu svēto mutiņ, varētu atkal saslimt, kā toreiz, - ir jau viss darīts, lai Tevi uztrauktu šajā laikā. -Es tāpēc visu nakti nevarēju gulēt, cēlos augšā un strādāju līdz plkst. 5, tad atkal atgūlos līdz plkst. 8. Tad ar pārtraukumiem esmu gluži labi pastrādājis līdz šim laikam, bet garāku vēstulīti tomēr neuzdrošinos rakstīt, esmu ļoti satraucams un varētu Tev atkal kaut ko sliktu uzrakstīt. Bet tāpēc Tev nav jāraizējas, tas neko sevišķu nenozīmē un, kā es jūtu, ātri pāries. Es to arī nemaz nebūtu pieminējis, bet varbūt Tu, Mīļiniņ, dvēseles samtputniņ, no šīs vēstules kaut ko nomanīsi un tad izdarīsi nepareizus secinājumus, un kļūs tikai vēl sliktāk. Man ir pavisam briesmīgas bailes, ka neatkārtojas iepriekšējā reize, es Tev neprastu nekā jauna pasacīt, un jau toreiz tas nekā nepalīdzēja. Tas nedrīkst vairs atkārtoties, Tev jāpieliek visas pūles, Tu taču agrāk biji stipra un tagad esi kļuvusi daudz vājāka par mani. - Ka es pāris pēdējās dienās atkal esmu kļuvis nedaudz uzbudinātāks, tam nav nekāda sevišķa iemesla, ne pārpūlēšanās, ne kaut kas tamlīdzīgs, - to dara vienīgi ilgā gaidīšana. Bet, kā jau teicu, es jūtu, ka drīz to pārvarēšu. Varbūt te vainīgs tas, ka pusdienas kļuvušas sliktākas; tādēļ es ēdu vairāk no rīta un vakarā. Ilgstoši iedarbojas arī pastāvīgā knapināšanās un katra kumosa nomērīšana; vai tik tas nav par lielu. Esmu domājis, vai tikai man nevajadzētu atgriezties Rignaigarā? - Bet Tu vienīgo, mīļoto mutiņ, esmu Tevi noskumdinājis, Tu tik ļoti biji priecīga par sestdienas feļetonu; es jau samierinājos arī ar saviem dzejoļiem, un «Par velnu» mani atbaidīja tāpēc, ka tagad, pateicoties savai Iniņai, esmu pavisam citādās domās par sievieti, nekā tur tiek attēlots. Tagad ticu, ka arī sievietei var būt cilvēcīga sirds, un ir arī, ko vīrietis noliedz (es to negribēju kartītē rakstīt). Iniņ, manu Iniņ, paliec tikai vesela, Tu taču esi mana vienīgā svētā mutiņa, pati esi to teikusi, pati bez manas ierosmes, un tas mani tik neizsakāmi dziļi aizkustina. Vispirms Tu esi pilnīga sieviete, kuras labākā daļa ir -- cilvēks, tas ir tas svētais, tā ir mutiņa. Es negribu vairs par to rakstīt, es uztraucu Tevi, Iniņ, un varbūt tomēr kaut kur kādā kaktiņā ir paslēpies vārds; kas Tevi varētu sāpināt (kaut ko tādu cītīgi uzmeklē, jā pats ir slimiņš), bet, ja tas tā ir, tad ļauj lai es Tevi atkal padaru labu, Iniņ, neesi vairs nesamierināma kā pagājušo reizi, un, ja nekas nepalīdz pret slimīgo uzbudināmību, tad skaties uz īsto pūkiņu, ko es aizsūtīju, un tā Tev palīdzēs, spēcinās Tevi, jo būt stipram nozīmē būt labam. Ar puisīti iet augšup, kaut arī bija kritieni atpakaļ, vienīgi topi pati stiprāka, tad Tu to skaidrāk redzēsi. Mutiņa ir mans stiprums, tas augšupejošais, kas stājies agrāko šaubu vietā, Tu pati tā esi teikusi un arī tagad darbojies pie vecā noārdīšanas un jaunā uzbūves mūsos. Zudusī dzīve mums abiem atgriezīsies caur mutiņu puisītī. - Un nu labai un mīļai būt, manu vienīgo Iniņ, manu mīļoto, svēto mutiņ, tā būs. - Jā, bet kā ir ar saulessardziņu, to arī vajag nopirkt; nopērc, kamēr vēl ir drusku naudas. - Korespondence ir jau iespiesta. - Voltera numuru esmu saņēmis, atsūti tikai viņa adresi. Jā, redaktoram gan laiks paiet, tagad Tu arī redzi, kāpēc es agrāk nekā literāra nestrādāju. - Lai taupītu markas, kopā ar šo nosūtu drusku «Iz literāriskās pasaules», Šipu un «Ķeizara ceļojumu». Darbi sokas, bet tomēr nogurdina, nevaru tomēr vēl strādāt kā normāli cilvēki. Bet tas izdosies, ja tik man nebūtu jābaidās par savu dvēseles Iniņu, ka viņa neuztraucas un nekļūst slimiņa. Mīļiniņ, sirdssmaržiņ, sirdsametistiņ, manu mīļo, vienīgo Iniņ, manu mutiņ, esi vesela, esi mīļa un laba un domā par īsto pūkiņu. Mīļi, mīļi, mīli. Viss apbērts ar bučiņām, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
ļoti mīļš un labs!

323.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 31. martā (12. aprīlī)

31. III. Dvēselīt.
Mīļo, manu vienīgo dvēseles smaržiņ, manu Iniņ, manu, manu svēto mutiņ, es atkal pieglaimojos Tev, glāstu vaidziņus un galviņu un pakasu un piebārstu pilnas austiņas ar gaišiem, siltiem, starojošiem vārdiņiem par ametistiņiem, dimantiņiem, mirdzumiņu, smaržiņu un samtzīdainajām sarkanbaltajām pūkiņām. Lielputniņš vēl arvien ir skumīgs, ka mana vienīgā, mīļotā Iniņa sevi labi neglabā, viņš gribētu atkal visu par labu griezt, bet ir tik noguris, ka viņam ir bailes, vai šī vēstulīte būs diezgan pūkīga. Kaut es Tevi drīz stiprinātu un kļūtu pavisam labi. Bet man ir cerība un pārliecība par savu lielo psihisko spēku, ja es netēloju un [1 nesalasāms vārds] un nedzīvoju vienai dienai, lai redzētu, kas no tā iznāks, -kā es visu dzīvi esmu darījis, - tā varu arī kaut ko sasniegt (es to redzu no daudziem maziem piemēriem, piemēram, no «Fausta» dzejoļiem, tad šķiršanās panešanas) un tagad gribu panākt, ka topu labs, pirmkārt, pret savu Mīļiniņu, kas kļuvusi par manu svēto mutiņu. (Kartītēs raksti tikai M., es jau zināšu.) Vai tas var Tev līdzēt, sirdsasintiņ? Es pūkāju Tevi, es glāstu Tevi un esmu ļoti labs un mīļš, bet vienīgi noguris. Gribēju jau gandrīz rakstīt kartīti, jo gribēju kļūt spēcīgāks, lai būtu pietiekami mīļš, un nolikos gulēt, bet tagad ir jau ļoti vēls (2 stundas gulēju); bet rakstu, cik nu iznāks. Ar gulēšanu bija tik raibi. Lai gan vakar gandrīz negulēju, šonakt tomēr nevarēju aizmigt, paņēmu 1/2, tad vēl 1/2 pulvera, beidzot vēl vienu veselu pulveri un tikai tad gulēju. Bet tagad visu dienu esmu kā izvārīts. - Tikko saņēmu Tavu sirsnīgo pūkvēstulīti un uztraucos, ka mazmīlulītis tik neregulāri saņem vēstulītes un ir bēdīgs; ak, ja tik vēl vairāk nebēdātos mana saldā, vienīgā dzīvība. Es tāpat dzīvoju Tevi, manu svētlaimīt, ik mirkli kopā, un briesmīgākais ir tas, ka visu, ko tanī mirklī izjūt, arī saka (es rakstu vēstulītes bez iepriekšēja uzmetuma un apdomāšanās), bet tad vairs nevar neko par labu vērst visās garajās dienās, un, ja arī padara labu savu svēto mutiņu, viņai tad ir bijušas sāpes un viņa četras dienas bijusi ļoti bēdīga. Iniņ, Iniņ, rakstu tik noguris, es to jūtu, tas Tevi nevarēs padarīt labu, atkal nevarēs padarīt labu kā toreiz, kad arī rakstīju pārguris un pārāk uztraucies; un es nomokos jau no nojautas vien. Cik laba turpretim ir bijusi Maziniņa, nav aizgājusi uz balli, ir domājusi tikai par lietputniņu, ir rakstījusi dzejoļus; atsūti taču šurp, Iniņ, Tu jau zini, kā es gaidu. Tev jāatlicina vairāk laika oriģināldarbam, tas ir vienīgais, kas Tev der. Trīs garus gadus Tu esi aprakusi savu skaisto un brīnišķo talantu, un Tu, liela dzejniece, esi kļuvusi žurnālistu žurka, Tu nonīksti un nekā nesasniedz. Tavs talants ir liels, spēcīgs un radošs, un Tev liek šķirot citu cilvēku vairāk vai mazāk netīro veļu un izvēlēties derīgo. Tu tur izšķied pati sevi un neiemanto pateicību un slavu, jo maziem darbiem der mazi talanti, takts un kritika, bet Tev ir lieli talanti un mazo Tev trūkst, un to Tev ņem ļaunā. Tā, piemēram, būs kļūda, ja Tu tagad sniegsi «Māti» un no 1. aprīļa neiesāksi «Kubas dumpi» (Jeb vai dosi tomēr «Kubas dumpi»? Vismaz abus vienā laikā, lai no 1. aprīļa sāktu jaunu, lielāku romānu.). «Māte» var ļoti labi nākt pēc «Kubas dumpja». Manu saldo, sirsnīgo samtpūkiņ, kļūsti tīk pavisam vesela, mēģini neuztraukties, arī tad ne, ja vēstulītes nenāk laikā. Esi tik mierīga kā lielais puisītis. Kad es tik pārvarētu šīs lielās bailes, ka mana mutiņa top bēdīga manu vēstulīšu dēļ, tad atkal uzreiz atspirgšu un tā uzmanīšos, lai no manis nekas slikts vairs nenāk. Lielais puisītis tur savu spožo dvēseles Iniņu sev klēpītī un domā skaistas, pavisam savādas un neparastas domas, kā divi mazi apaļvaidži iet roku rokā, viens ar zeltainām sprodziņām un mīlīgu sejiņu, otrs, puisītis, ar pavisam izspūrušu matu cekulu un lielām actiņām, apkārt ir pļava, krūmi un saules gaisma, un viņi negrib nemaz nākt, lai gan sauc pusdienā, - tik skaisti tas ir. Es atkal un atkal domāju, kā Tu biji maza meitenīte, tas ir brīnumaini -kopš tā laika, kad radās mutiņa. Mutiņa, mana svētā mutiņa, tā padara tik mierīgu, tik paļāvīgu, tik mīļu, mutiņa taču nebūs bēdīga, kad puisītis tik ļoti lūdz, ir taču vēl maziņš; cik viņam varētu būt - 1-2 gadiņi. - Iniņ, te nu Tev ir, es tagad vienmēr tā fantazēju, kā Tev tagad attēloju, tas ir Tavs puisītis. Bet visam pāri gulst tik neizsakāmas ilgas, un atkal un atkal tās grib gluži nevaldāmi izlauzties, un tas ir arī iemesls sliktām vēstulītēm, tagad un tāpat pagājušo reizi, lai Tu arī to nesaproti, mīļputniņ, manu Iniņ (kad Tu atkal kļūsi pavisam vesela, tad izlasi arī vēstulītes pirms 16. februāra un pēc tam, kā tās ir mīlas pilnas, kaut arī no uztraukuma un noguruma tas varbūt uzreiz nekrīt acīs, jo es biju pilnīgi izmisis). Man taču vēl ir drusku laika, un varu papļāpāt ar savu Iniņu. - Lai neaizmirstu: kāpēc Zālīte uzņem visu Niedras. Graudiņa un citu muļķu zākāšanos? Tie lamā viņu «Baltijas Vēstnesī» un «Tēvijā» un neuzņem viņa atbildes, viņš turpretim ļauj tiem lamāties pašu avīzēs un «Mājas Viesī» un «Dienas Lapā» arī vēl. Tā taču jau ir kaitīga labsirdība. Muļķais Niedra pieliek pie savām «pēdējām piezīmēm» vēl «vispēdīgās piezīmes» un tad daudzas «pašas neatsaucami vispēdīgākas» uz vispārējo publikas vēlēšanos, kā Salamonska cirkus izrādes. Ir tomēr smieklīgi, ka viņam jātaisa tāds joks. (Vai «Baltijas Vēstnesis» vairs neuzņem Niedras atbildi, ka viņš tagad nāk pie «Dienas Lapas», pēc tam kad viss bija norisinājies «Baltijas Vēstnesī»?) Publika tiešām vēlas, lai muļķīgā Niedras polemika parādās pēdējo reizi. Ja ne citādi, tad es uzrakstīšu tādu «balsi iz publikas», vēlāk, kad tas būs noticis. - Saimniece ir nopirkusi jaunu, lielu un platu gultu: es jūtos pavisam pazudis un vientuļš tajā. - Es tagad ceļos ap 8-9, ēdu un pastaigājos (uz pastu un Arhangeļskas ielu) līdz 1/2 11, tad avīzes līdz 11 vai 1/2 12. Tad nāk Nātans 35 rindas (joprojām iet grūti), tad drusku Šips, plkst. 3 pusdienas, tad vēstules Maziniņai, - dvēseles smaržiņai, līdz plkst. 5. Tad gaidu un atpūšos līdz 1/2 3, kad nāk mana spožumiņa pūkvēstulītes. Pēc tam mazliet «Ķeizara ceļojums», plkst. 9 tēja, drusku pastaigas, 1/2 11 gulēt. Bet gulēšana tagad ir drusku sabojāta. Tas ir viss. Turklāt lielākoties esmu mīļš un labs, ar visu spēku apspiežu ilgas, tomēr tas kļūst arvien grūtāk, it sevišķi tagad, kad man ir bailes, ka svētā mutiņa nebūtu bēdīga. Esi mīļa un laba, Iniņ, esi vesela, uzticamā, svētā, vienīgā mutiņa, Tu esi mana dzīvība, mana mutiņa. Ar daudz bučiņām, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi, svēto mutiņ, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
ļoti mīļš un labs!

324.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899 gada 1. (13.) aprīlī

1. IV. Mājputniņ. Mīļo, sirsnīgo mājputniņ, . . manu mutiņ, šis mēnesītis labi sākas ar mājputniņu, ja tik Tu nebūtu slima un bēdīga, manu mīļo sirdsasintiņ. Esmu lasījis to «Dienas Lapas» numuru, jociņš par brāli Zamftlēbi ir ļoti jauks, es tik sirsnīgi priecājos, viss raksts vispār ir žurnālistiski ļoti dzīvs. Šo mazo mākslu jau nav grūti iemācīties; vakar es tikai domāju, ka Tev tā tomēr ir par mazu, pārāk daudz vērības jāpievērš sīkumiem un tāpēc jāaizmirst lielais, kā arī cilvēks tiek pārāk nodarbināts. «Kubas dumpis» tomēr tiks ievietots, un ievads radīs sensāciju, tas piesaistīs daudz abonentu. «Māte» jau var nākt ļoti labi pēc «Kubas dumpja», Bērza jauar to nekā nezaudēs. Maziniņa tomēr ir īsta blēdīte! -Kas nāks pēc «Kubas dumpja» kā otrais romāns? Kā ir ar romānu «No labas ģimenes»? Vai varbūt Zeibolta romāns «Rīta salna»? Vajadzētu būt arī oriģināldarbiem. Vai sestdienas feļetonam nederētu maza skice no godalgu sacensības? «Saimniecības kalendārs» arī jāsastāda. -Vakar aizmirsu pateikt, ka esmu saņēmis vēstuli no Nīnas; rakstīšu slimajam Brencim. - Mīļo zelta Iniņ, liels lūgums: atsūti man vēstulītē papīra strēmelīti ar uzrakstu «Aprīļa izdevumi». Es tagad nekur nevaru atzīmēt izdevumus. Martam man ir tieši 29 rbļ. 20 kap. - Kas tā ir par brošūru «Modernas jaunavas» (sludinājums «Dienas Lapā»)? Atsūti man to. Mīļo mājputniņ, šonakt es gulēju un esmu atkal labs. Tagad nosūtu arī tieslietu jautājumus un «Ķeizara ceļojumu». Ļoti gaidu šīsdienas vēstulīti. Rīt rakstīšu atkal gari, šodien tieslietu jautājumu dēļ tikai kartīti. Bet citādi esmu ļoti mīļš un labs, gribētu visu vērst par labu un Maziniņu, savu mīļo, svēto mutiņu, darīt veselu un mīļu. Esi vesela, svēto mutiņ, esi vesela, un viss būs labi. Mīļi, mīļi, mīļi .. mīļi, mīļi, mīļi, mīļo mutiņ.

325.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 2. (14.) aprīlī

2. IV. Pūkputniņ, manu sirsnīgo . . mutiņ, Tava mīļā 31. datuma pūkvēstulīte mani ļoti uzmundrināja. Cik Tu esi mīļa un laba, ka neesi kļuvusi slimiņa, ka esi atkal jautra un neesi vairs bēdīga manas atklātnes dēļ, Tu mīļo, sirsnīgo Iniņ, pūkputniņ. - Ar negulēšanu Tu esi mani pārpratusi, es neesmu cītīgi un ar nodomu cauru nakti strādājis, bet nevarēju aizmigt un ar darbu vienīgi kavēju laiku. Viss jau drīz atkal nokārtosies, es taču tagad zinu, ka Tu esi vesela. Manis dēļ neuztraucies, viss būs atkal labi. Es ēdu pēc iespējas, esmu sapircies. Rakstīšu par to sīkāk. - «Keizara ceļojums» arī nav tas grūtākais. Varbūt Tu varētu palīdzēt izskatīt «Nātanu», bet Tev pašai, kā redzu, nav laika. Kriticiņa par Zandroku ir īsa un jauka, ievads «Kubas dumpim» arī labs, tam jāsaista. - Reutam rakstīšu rīt. - Mazais stāstiņš 31. III arī ir ļoti mīļš. - Redzi - viņi neuzvedīs «Vaideloti»lieldienās? -- Graudiņa izskaidrojums ir tik rupjš, ka kaut ko tamlīdzīgu laikam gan nevajadzēja uzņemt. Nopērc arī «Medību likumus» (krievu valodā dabūjami pie Kimmela), rokasgrāmatu paprasi Zālītem, par to ir bijis «Dienas Lapā», dabūjama Nodokļu valdē. - Vai esi aizsūtījusi naudu uz Jelgavu? Kad brauksi pati pie viņiem? Pūpolsvētdienā? Mīļo zelta Iniņ, pūkputniņ, tā kā Tu raksti, ka Tu esi laba, tad esmu atkal labs un vesels. Turies tikai stipra, mums vēl ir daudz laika, ko gaidīt: veselas divas nedēļas. Mīļo zelta . . , pūkīgo dvēseles Iniņ, neraizējies par mani, neuztraucies. Es esmu mīļš un labs un drīz rakstīšu. Esi vesela, esi mīļa un laba, mīļi, mīļi, mīļi . .

326.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 3. (15.) aprīlī

3. IV Iniņ.
Manu mīļo, sirsnīgo, saulaino pūkdvēselīt, mans dimantputniņš ar baltiem spārniņiem ir tik mīļi atlaidies ar tādiem jaukiem, mirdzošiem vārdiņiem, tikai kartītē tos var lasīt arī citi, kaut ko tādu labāk kukainīšvēstulītē. Tu, dvēselīt, mani esi pārpratusi, ka varētu kļūt slikti abu pūkiņu starpā. Par to taču nav runas, tas taču Tev nav jāapstiprina, jeb vai pagājušo reizi Tu nopietni būtu bijusi dusmīga un domājusi, ka ar mums ir slikti? Es taču tu visu uzskatīju tikai par Tavu slimīgo satraukumu. Vai tiešām ir bijis kāds dziļāks iemesls, kādēļ Tu man nevarēji būt laba, lai gan es Tev aizrakstīju vairākas vēstules? Vai Tu tagad esi vēlreiz pārlasījusi arī vēstules pēc 6. februāra? Manu mīļo Sirdsiniņ, saki man, ko lai es domāju? Es raizējos, ka mēs viens otru arvien pārprotam. Pasaki taču nesaudzēdama, apžēlojies un netaupi mani, manu mīļoto mutiņ, vienīgi saudzība ir pārpratumu iemesls. Tikai neraizējies velti, ka es varbūt jau uztraucos, man taču ir stiprs pamats - mutiņa. Arī par ēšanu neraizējies, es tagad vairāk pērku brokastīm un vakariņām, par to jau rakstīju. Rūpējies vairāk par sevi, manu mīļo Iniņ, lai Tu kļūtu veselāka, Tu tagad esi ļoti viegli aizvainojama, un tas mani ļoti satrauc, jo agrāk Tu taču mani klusināji, kad biju sakaitināts; tagad mēs viens otru uztraucam katra sīkuma dēļ, izšķiežam daudz spēka un laika un nekad nevaram atveseļoties; vēl mums ir smags laiks priekšā, un jau šīs nedēļas līdz nākamajai tikšanās reizei ir tik briesmīgi smagi panesamas. Ir jau tiesa, nebiju domājis, ka «Nātans» ir tik garš (es nemaz nebūtu to ņēmis), ir grūti pārtulkot 30-35 rindas, tad vēl Šipu, «Ķeizara ceļojumu», tieslietas; sīkumus, man ļoti precīzi jāiedala laiks, bet tad es to arī daru: pie «Nātana( vienmēr strādāju tikai 1/2 stundu, tad atpūšos 15-30 minūtes, vienmēr tikai tā, tiklīdz galva kļūst smaga, es beidzu; trīs reizes dienā pastaigājos, kopā apmēram divas stundas. Arī ar miegu tagad atkal ir labāk; es taču esmu rakstījis, ka negulēju vienīgi aiz bailēm par Tevi, Iniņ, arī to Tu esi pārpratusi. Tomēr pašlaik esmu psihiski ļoti stiprs, jo Tu esi mīļa un laba, manu svēto mutiņ.
Nupat saņēmu Tavu 2. IV kartīti, kas ir vēl mīļāka, mīļo, mīļo, mīļo Iniņ, mutiņ, gribētu Tev rakstīt vairāk -daudz, daudz mīļa un laba, bet ir vēls, šodien aiznesīšu vēstuli uz vilcienu. - 1. aprīļa «Dienas Lapa» bija ļoti laba; sīkumi taču visi bija aprīļa joki, arī Teātra komisijas 1000 rbļ. prēmija par drāmām (bet tā var notikt arī īstenībā, mums jāraksta ludziņas, strādā. Tu, Iniņ!). - Šeit ir arī vēstule Brencim un Nīnai, neaizmirsti. - Vai Tu vienmēr saņem algu tikai vēlāk, tātad. 1. aprīli par pagājušo martu? Vai tā saņem visi? Jeb vai 1. aprīlī dabū uz priekšu līdz 15. aprīlim? Kad tik Tu nenokavē šo termiņu! - Tas taču ir ļoti, ļoti mīļi, un jauki, ka Tu raksti dzejolīšus un skicītes, bet veselu nedēļu Tu turi dzejolīti pie sevis un neatsūti lielputniņam. Tu mīļo, sirsnīgo mutiņ, nebēdājies par Kristapu, neuztraucies, lūko visādā ziņā izvairīties no uztraukumiem, tie briesmīgi kaitē Tev un abiem mīlulīšiem, centies vienmēr izturēties mierīgi. Tagad es arī tāpat daru. - «Balsis iz publikas» līdz 10. aprīlim. (līdz kamēr būs gatavs «Mēnešraksts», «Nātans» un «Ķeizara, ceļojums») nekādā ziņā nevaru uzrakstīt, lai cik labprāt gribētu viņam palīdzēt; pēc 10. IV es jau varēšu. - Vai Pusels arī jau ir, un vai dabūsi arī «Mājas Viesim»? - Līberam, esmu atdevis 5 rubļus, viņš bija ļoti priecīgs! - Tagad man vēl ir 3 rubļi 50 kap., bet es iztikšu, kamēr Tu atbrauksi, manu mutiņ. Esi laba un mīļa, Iniņ, neraizējies, es strādāju tikai tik daudz, cik varu, bet tas man jādara, lai iestrādātu kaut ko līdz Tavai atbraukšanai, un tad varēšu drusku atpūsties. Es esmu ļoti mīļš un labs, esi vesela, mīļa, mīļa, mīļa, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi, bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
šodien es rakstīšu Reutam.
mīļi un ļoti labi
Iniņ, Iniņ, dvēseles smaržiņ, mutiņ.

327.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 4. (16.) aprīlī

4. IV. Rožsmaržiņ. Mīļo Iniņ, rožsmaržiņ, manu mīļo mutiņ, es rakstu, nenogaidot Tavu vēstuli. Aiznešana uz vilcienu vēl ir ļoti apgrūtinoša, līst ik dienas, galošas un kurpes laiž cauri ūdeni, tāpēc es, ja būs iespējams, vēl rakstīšu šovakar tā, lai Tu, dimantametistiņ, ātrāk saņemtu, šovakar es arī negribētu strādāt. Vakar, pēc tam kad biju uzrakstījis Tev vēstulīti, man bija tik patīkama laimes izjūta, bet kopš pagājušās reizes bailes tomēr negrib vairs rimt (un tām vēl vienmēr bijis arī pamats), es atkal baidos, ka būtu varējis Tevi uztraukt ar savu vakarējo vēstuli vai ar pievienotajām vēstulēm, Tu taču esi tik nervozi aizvainojama, manu mīlulīt, un arī man nav pietiekamas koncentrēšanās, lai no visa tā izvairītos. Rožsmaržiņai arī neesot tik daudz laika, lai vēstules rakstītu lēni vai pārrakstītu, tās ir un paliek noskaņojumā vēstules, kas atkal uztrauc. Nemaz nezinu, ko lai te daru: spraigais darbs vēl turpināsies līdz 10. aprīlim, veselu nedēļu es riskēju Tevi uztraukt, un arī manas bailes darbu sevišķi nesekmē. Citādi es tomēr esmu mīļš un labs; daru visu, ko mazputniņš un mīļmutiņa saka, ja mazputniņš sevi labāk turētu un koptu, tad arī es justos labāk, bet var iztikt arī tā, tikai neraizējies, neuztraucies par sīkumiem, galvenajā taču nekā nevar grozīt, man tieši tas jāpanes, un es to panesīšu. - Kā tad Teodors tagad raksta kritikas «Mēnešrakstā», kad viņš «Jaunā Ražā» par to ir zākājies? Tāds ar tādu saprotas, tāds ar tādu ķīvējas, jeb vai viņiem ir citāds princips? Duimhens nestāsta interesanti, lai gan pirmais numurs bija ļoti labs: drusku humora par lokomotīvēm.-- Tagad pat «Neraudi» Rucelis ir nonācis līdz emancipācijai, un beidzot šī emancipācija ir vēl no bībeles! Tas taču ir kaut kas jauns par Ruceļa «Sauli». - «Balsis iz publikas» lai viņš pats uzraksta, vislabāk kā atbildi «Vaļējās vēstulēs», ir tikai tāda īsa piezīmīte. - Esi vesela, mīļo, vienīgo mutiņ, esi mīļa, laba un vesela, kop sevi, esi mierīga, neraizējies par mani, es saku par visām reizēm, ka es pārdzīvošu. Mīļo dvēseles Iniņ, sirdsasintiņ, manu mīļo, mīļoto, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Vai Tu esi nopirkusi vasaras mētelīti? Iniņ, esi mīļa un laba. Mīļo, mīļo mutiņ, mīļi, mīļi mīļi.

328.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 5. (17.) aprīlī

5. IV. Mīļputniņ, .. nupat saņēmu abas Tavas mīļās, mīļās pūkvēstulītes, abas reizē. Bet vakar, kā rožsmaržiņas dienā, saņēmu vienīgi mazputniņa rociņas rakstīto adresi, iekšā bija tikai garlaicīga korektūra, kas arī citādi man ļoti nelaikā pienākusi, jo līdz pat matu galiem esmu apkrauts ar darbiem; man taču jāveic darbs uz priekšu, lai lieldienās būtu brīvs. Viss, ne tik vien «Nātans» (kas man tiešām tapis par sātanu, kā Tu, Maziniņ, saki), bet arī Šips un tieslietu jautājumi. Tas būs iespējams vienīgi ar vispamatīgāko laika iedalījumu, bet būs. Mazputniņš, saldais putniņš, mīļā mutiņa labi jāuzņem un lieldienās ļoti, ļoti jāpūkiņā, ja būtu darbi, tas nebūtu iespējams, bet iespēja jāatrod. Manu mīļo, vienīgo, sārtmirdzošo, spožo dimantrožputniņ, cik dzejolīši ir mīļi! Tie ir tik brīnumskaisti, un cik turpretim nabadzīgs izliekas viss pārējais. Bet es Tevi atkal būšu padarījis bēdīgu ar savām pēdējām vēstulītēm, es vēl arvien esmu lielās bailēs, bet līdz ar to mani nomierina un aplaimo tas, ka Tu beidzot neesi bijusi pārāk bēdīga, bet tagad Tu tomēr atkal kļūsi bēdīga. Tomēr turies, manu mīļo, vienīgo Iniņ. Es, par spīti visam, turos un esmu mīļš un labs. - Ziņas tiešām ir vienreizējas! Notnāgels ir ļoti nomierinošs. -Sūti man drīzāk «Mēnešrakstu». - Atved līdzi arī manas vēstulītes, kad brauksi. - «Ķeizara ceļojuma» korektūru nosūtīšu rīt vai parīt. - Vai nevar dabūt «Nātana» komentārus? Vai nopirki dāvanas Jelgavai un saulessargu, un vasaras mēteli? - Vai naudas pietiek? Vai neesi par maz aprēķinājusi? - Neuztraucies Kristapa dēļ. Laikam gan Tu esi ļoti nogurusi un slima no ceļojuma? Neskumsti, esi mīļa, laba un vesela, manu mutiņ. Esi vesela, vesela, mīļas bučiņas, mīļas, mīļas, mīļas.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Vēl šovakar rakstīšu.

329.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 6. (18.) aprīlī

6. IV. Dimantametistiņ. Mīļo, sirsnīgo sirdsdimantiņ, sirdsasintiņ, manu mīļo, svēto mutiņ. Vēl vienmēr atrodos Tavas mīļās, mīļās vēstules iespaidā un esmu tāpēc mīļš un labs. Es drīz jau būšu beidzis pirmo grūto darbu, bet vajadzēs briesmīgi daudz izskatīt un labot, noguruma dēļ tas padarīts ļoti slikti. Ar komentāriem nezinu, ko iesākt, no galvas nevaru neko izskaidrot, un komentāru grāmatas man nav. -- Nosūtu vienu loksni korektūras. -A. Vinters pārtulkojis ļoti slikti, pavirši un nemākulīgi, pielicis klāt savu paša gudrību (kā rozīnes) un gribētu labprāt doties uz Olimpu (Olimpijas vietā), viss poētiskais (viss ievads) ir izlaists. Attēli grāmatā nedrīkst būt nepareizā vietā, pasaki to arī Zālītem. - «Ķeizara ceļojumu» esmu tagad pārtulkojis, bet darba vēl ir ļoti daudz. - Ja Tu brauc, paņem honorāru arī par 15. aprīli vai par «Mājas Viesa» 3. numuru, jo man nemaz nav naudas, un 15. datumā ir algas izmaksa. Būs arī citi izdevumi. Zaļenieku 28 rbļ. arī ļoti noder. - Vai esi sev ko pirkusi: saulessargu, mēteli, kleitu utt. Atved man arī parādīt, nebrauc uz šejieni kā darbdiena, bet kā zeltprieciņš. - Vai Tev nav jāmaksā Nīnai parādi, jo Brencis taču ir slims? - Korektūras beigas nosūtīšu šovakar. -Tiklīdz tikšu drusku brīvāks, rakstīšu garāk, īstu pūkvēstulīti. Tu, saldo, saldo, mazputniņ, rožsmaržiņ, esi tik mīļi uzrakstījusi, ka Tevi katrā ziņā jāpūkiņā. Neesi tikai bēdīga, lielputniņš ir labs un mīļš un turas stipri. Esi stipra un vesela, mutiņ. Neļauj tikai sevi uztraukt, lieto tīri mehāniskos līdzekļus, lai savaldītos, ir vēl vesela nedēļa, tāpēc izturi vēl līdz galam. Drīz rakstīšu vairāk un sūtīšu arī kartonu ābolīšiem. - Zaļeniekus vajadzības gadījumā iesūdzēšu par šo nekaunību, laikam gan viņi tā dara vienmēr. - Atkal un atkal lasu Tavu mīļo vēstulīti un dzejolīšus un esmu mīļš un labs. Esi vesela, mīļo mīļo, mīļo Iniņ, manu mīļo, svēto mutiņ. Viss apklāts ar bučiņām un ļoti mīļi, mīļi, mīļi. Esi vesela un mīļa, . . mīļi, mīļi, mīļi.

330.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gadu 7. (19.) aprīlī

7. IV. Dvēselīt, samtpūkiņ, mīļi un labi,arī. Manu mīļo, smaržaino dvēseles Iniņ, manu mirdzošo mīļmīlulīt, manu spīdošo dimantsaulstariņ, vēl vienmēr, kad esmu noguris un salstu savā vientulībā, es sildos pie Tavām mīļajām vēstulītēm un lieliskajiem dzejolīšiem. Šie dzejolīši ir tik brīnumlieliski, ar tik valdzinošu, acīs krītošu, varenu krāšņumu, kas jau no laika gala ir bijis Tavas dzejas raksturīgais vilciens; tās iespaids ir tiešs un acumirklīgs, tur nav jāgudro, nav nekā jāsaprot, tā ir kā skaļa Vāgnera mūzika, kā Manē glezna. Un tomēr jau kopš «Mēness starus stīgo» arī tur ir ilgas, kas tiecas izlauzties no šī skaļā, spilgtā krāšņuma, bet tās ir tikai klusa atbalss, smalka gaismas apslāpēšana, maza prozaiskas dienas gaismas svītriņa. Lasot Tavas vienreizīgi skaistās, gluži elementāri spēcīgās, dzīvības pilnās dzejas (un tomēr tā ir māksla, izmeklēta, ne vienkārša dzīve), cilvēks tiek tā aizrauts, ka tikai vēlāk sāk domāt, un tad redz un saprot, ka tik neizsakāmi var būt saistīts pie pagājušās dzīves krāšņuma. Tu esi dzīvojusi tikai pagātnē un tagadnē, un nākotne gaiši atmirdzēja kā ilgas. Tāpēc Tu esi tik liela kļuvusi, manu pavisam, pavisam mazo samtpūkiņ. Es turpretim esmu meklējis vienīgi nākotni, tāpēc man nav bijis pagātnes un tagadnes, es esmu palicis gaisā karājoties; meklēšana un šaubīšanās kļuvušas par paradumu, un es vairs nevaru izkļūt ārā. Arī Tu esi pieradusi pie visa, kas Tavs; tāpēc mums tik grūti tikt pie īstas skaidrības, savstarpējas saprašanās, jo neviens no mums nevar viegli lauzt savus paradumus. Bet, mutiņ, manu svēto mutiņ, tas jau ir lūzums, tas ir tas, par ko esmu tik neizsakāmi priecājies: mutiņa jau nāca pati no sevis, brīvprātīgi, pirmoreiz brīvprātīgi. Nezinu, vai man ir taisnība, bet sirds dziļumos es priecājos arī pat par to, ka mīļputniņš nezina, ko lai viņš pielūdz; ja tās ir noliegums, tad tas ir jaunais. Bet tad Tev gan stipri jācieš no pārejas, dvēselīt, tad Tev vajadzēja ļaut, lai es Tev līdzi ciešu. Bet tie jau laikam gan ir tikai manis palaistie ziepju burbuļi, kā es tos iztēlojos, bet, ko tai dara, ja tie man ir patikuši. Skaistais, lielais un jaunais tik drīz nenāk, un es neesmu pietiekoši vesels, lai to radītu. Esmu pat tik slimiņš, ka nemaz nespēju apvaldīt savas domas un garastāvokli. Protams, es iedomājos, ka esmu progresējis tai ziņā, ka vismaz varu sev katrreiz teikt: tā ir garastāvokļa un slimīguma izpausme; saprāts vismaz drīkst runāt līdzi, kaut gan tam vēl nav balsstiesību. Un tad es arī iedomājos, ka šajā šķiršanās laikā, kopš janvāra, psihiski esmu bijis stiprāks nekā mazā dvēselīte, ka es, kaut gan pretēji savai gribai, nebiju tas, kuru mierināja un pūkāja, bet, taisni otrādi, biju mierinātājs un katrā ziņā jau pūkātājs. Ļaunais, ilgais laiks ap 16. februāri radās lielākoties tāpēc, ka man vajadzēja būt nožēlojamam, pūkātam un brēcošam puisītim, bet tad iznāca nejēdzīgi slikti, tik slikti iznāca un puisītis tika tik slikti turēts, ka es pat brēkt nedrīkstēju, bet par sodu vajadzēja pašam appūkināt mazputniņu, lai gan tas mazputniņiem nepavisam nelīdzēja, un tie paši nemaz nebeidza kliegt (pie tam tie taču gribēja būt tie spēcīgie, tādas vājas, kliedzošas mazpūkiņas). - Man stipri liekas, ka tādas bija tās lietas; tā es negribot tiku piedabūts būt par stipro, un tagad šī loma man paliek. Dažreiz gan ir neizturami smagi, bet tas ir enerģijas vingrinājums. Sasodītais darbs mani turklāt stipri nospiež, šodien no tā esmu atbrīvojies, lai iet kā iedams, lai no «Nātana» arī iznāk tīrais draņķis, es vairs negribu. Ļoti, ļoti man ir palīdzējusi mazā Pūkiniņa, mutiņa ar mīļmīļajām vēstulītēm, tas, ka mazdvēselīte nav kļuvusi slimiņāka. Protams, es vēl baiļojos, ka mazdvēselīte vēl vienmēr nav atpūtusies no Jelgavas brauciena, bet, ja psihiskais miers palīdzēs, tad jau mana mīļā Sirdsiniņa atkal būs uz savām divgadīgajām kājiņām (var arī teikt -- viengadīgajām, ja uz katru kukainīškājiņu rēķina vienu gadiņu). - To visu es biju uzrakstījis pirms Tavas šīsdienas kartītes (6. IV rakstītās) saņemšanas, tā ir pirmā reize, kad es atkal tā kaut ko varēju mēģināt, paskatīties uz kaut ko citu, ne uz darbu. Esmu saņēmis arī Jakobi, bet kāpēc Tu sūti? Kāpēc neatved pati? Tātad vēl vajadzīgi tieslietu jautājumi? Rīt man būs jāķeras tiem klāt. - Par Taviem dzejolīšiem uzrakstītais vēl jau nav nekas gatavs, tas ir acumirklīgs, noskaņas uzmetums, neuztraucies par to; es jau teicu, ka tas bija tikai kluss mēģinājums skaļi domāt. Tas nav spriedums, arī ne mēģinājums spriest. - Tava mīļā 6. IV rakstītā kartīte mani nomierina vēl vairāk tāpēc, ka manas atklātnes, uz kurām šī ir atbilde, bija rakstītas sliktā omā, un es nekad nevaru spriest, kā tas iedarbojas uz mazo mutiņu, jo tas atkarīgs no viņas garastāvokļa. - «Nātana» komentāri laikam gan nāks par vēlu (ap 16.), 10. man jau jāizsūta. Varbūt piezīmes tomēr var sūtīt vēlāk? Parunā par to! Mēģināšu šeit kaut ko sameklēt piezīmēm. - Bet viens Tev katrā ziņā, jāpanāk: kopā ar «Nātana» korektūru lai atsūta arī manu manuskriptu (man to katrā ziņā vajag, lasot korektūru); vēlāk, ja vajadzīgs, aizsūtīšu to atkal atpakaļ. - Tavas vēstules laikam tiek kaut kur pastā lasītas. Kāpēc manas pienāk regulāri? - Ja mazais mīļputniņš grib Zandroku redzēt taisni «Ārijā un Mesalīnā» un netaupa pat savu naudiņu, tas tikai apstiprina manu uzskatu. Bet tas ir ļoti mīļi un labi, ka mazdvēselīte nav bēdīga un meklē izklaidēšanos. - Tas bija ļoti praktiski, ka Tu nopirki sev no Zālītes lietotu mēteli. Kāpēc viņa Tev nevarēja dot biļeti? Kā ir ar saulessardziņu? --Man naudu nesūti. Vai tad Tu neatbrauksi 14. aprīlī, ja Tu tagad gribi sūtīt naudu? - Atved visas manas vēstules un kartītes, kad Tu brauc! - Izņem naudu arī par pus aprīli. - Esi vesela, esi mīļa un laba, manu mīļo, vienīgo pūkiņ un arī mutiņ. Bet ar bučiņām. Es steidzos uz vilcienu. - Mīļi, mīļi, mīļi, Iniņ. Daudz bučiņu, mīļas, mīļas, un pati paliec mīļa.

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā rakstīts:
Korektūra iet līdzi, lai viņi ievieto attēlus pareizā vietā. Mīļiniņ, mīļi.

331.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 8. (20.) aprīlī

8. IV. Sirdsputniņ. Mīļo, vienīgo . . svēto mutiņ, Tava mīļā vēstulīte liek man arī šodien no Tevis gaidīt kartīti vairāk ar cerībām nekā bailēm. Rakstu šodien nenogaidījis, neeju arī uz vilcienu, tas mani nogurdina un paņem daudz laika. Strādāju pie «Nātana», bet, protams, bez panākumiem, jo pārlabojams ir gandrīz viss, un tam nav laika (pašlaik rakstu sliktā omā un nogurumā). Es pats arī nevaru izvēlēties starp variantiem, tas būtu jādara kādam citam, bet tā man nav, varbūt to atkal izdarīs Zālītes kundze kā ar «Ifigeniju». Esmu apjautājies, vai Tu to nevarētu, bet mazputniņš nav atbildējis. Es aizsūtīju arī «Nātana» sākumu, bet Tu to laikam neesi nemaz dabūjusi redzēt, Zālīte pats to tūliņ ir paņēmis. Viņš atbild «Mēnešrakstā», pasaki viņam, lai viņš «Nātānam» uzraksta mazu priekšvārdu vai piezīmi, lai runā par Lesinga deismu, toleranci, salīdzinot to ar šodienu. Niedra arī var sākt kaut ko ievietot par tulkojumiem. Tad es pats varu uzrakstīt pēcvārdu «Nātanam». - Korektūru lai sūta kopā ar «Nātana» manuskriptu. Nopērc: Kanta «Par mūžīgo mieru» (Reklāma) un Gētes «Dzeja un patiesība» (arī Reklāma atsevišķs izdevums). - Atved brošūru «Mūsu jaunavas un viņu pretinieki»; atved līdzi manas vēstules, cik vien ir, .. Atraksti, kurā dienā Tu vari atbraukt. Parunā par to jau tagad ar Tūteru un varbūt ar Zālīti. - Vai Tu nevari jau iepriekš kaut ko sagatavot tukšo vietu aizpildīšanai, gadījumā, ja cenzors ko nosvītro. Tas taču nav nekas neiespējams. - Atbildi taču uz šo atklātni. Vai man nevajag Tev nosūtīt literāros sīkumus? Esmu saņēmis jaunu «Mēnešraksta» burtnīcu; attēli tagad ir sliktāki. Pirmais ir taisni smērējums; arī saturā filistriska salkanība. Daudz slavētais Baumaņa dzejolis ir taču manis imitācija, vai Tu arī tā nedomā? Mani neslavē, bet - apzog. - Pie saimnieces tagad caurām naktīm strādā, dīvainā kārtā man par to jāmaksā, proti, par miega pulveriem. Citādi esmu psihiski spēcīgs, arī ilgas mani vairs tik stipri nemoka. Mūsu atkalredzēšanās man jau ir sākusies, mīļo . . mutiņ! Es esmu mīļš un labs un kļūstu arvien mīļāks un labāks, kaut tik es būtu veselāks, . .

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Esi vesela, Mīļiniņ, esi mīļa un laba, neuztraucies, meklē izklaidēšanos, esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi, Iniņ, mutiņ, . . mīlulīt.

332.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 9. (21.) aprīlī

9. IV. Pūkputniņ. Manu mīļo mazputniņ, .. vakar saņēmu Tavu mīļo 7. aprīļa kartīti un šodien 15 rubļu naudas. Kupons bija tikai ar Tavu adresi, citādi pilnīgi tukšs, neviena mīļa vārdiņa. Līdz ar šo es nosūtu daļu «Nātana», rīt ceru nosūtīt beidzamo («Ķeizara ceļojums» arī tiek izsūtīts šodien). Man būs divas lappuses komentāru, bet diemžēl man nav nevienas grāmatas un nevaru salīdzināt, vai komentāri arī visumā ir pareizi. - Tā kā mazputniņš līdz šim nav atradis laiku orientēšanai, tad es tagad labāk rakstīšu Zālītem, lai viņš paskatās konversācijas leksikonā, vismaz tur, kur rakstīts par Ptolemaju, un to, vai Frīdrihs I vai II krusta karos noslīcis kādā fenķiešu upē, un to tad lai ieraksta manos komentāros. Es tomēr to uzrakstu, varbūt Tu pati to izdarīsi, jo viņam droši vien nav vairāk laika kā Tev, dvēselīt. - Lai atsūta man labi drīz «Nātana» manuskriptu ar korektūru. - Atved līdzi manas vēstules un dzejoļus, kad brauksi, arī savu skici, pūkputniņ. Tā kā «Dilonī» nebija iespējams dabūt cauri, tad līdz turpmākam «Dienas Lapas» sestdienas feļetonā neliec nekā. - Ja Tu gribi, tad dod savus dzejoļus «Mēnešrakstam», bet tas tomēr nozīmētu: Tavi der «Mēnešrakstam», mani - tikai Zunduļa sabiedrībai. Tas taču būtu smieklīgi, un Tu to nožēlotu, mīlulīt. Vai esi nodevusi Nīnai manu vēstuli? - Vakar bija L. es biju ļoti iepriecināts, redzot šo vienkāršo cilvēku, kaut kas tamlīdzīgs man gadās reti. Pāreja atpakaļ tajā stāvoklī, kādā atrados pirms kukainīšlaika, man vēl arvien ir grūta. Darbs man paņēmis visu laiku; tā ka pats sevi nemaz nedabūju redzēt, tāpēc esmu pakļauts visām svārstībām. Bet arī visi mani mēģinājumi cīnīties ar psihisko pret fizisko ir bijuši veltīgi. Bet tāpēc mazputniņam nav jāraizējas, nekādā ziņā. Turies tikai vesela, rūpējies labi par sevi, meklē izklaidēšanos. Galu galā būt veselam taču ir viss. Esi vesela, Mīļiniņ, sirdsasintiņ, mīļmutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Ar bučiņām apklāju mīļpūkiņu,, pūkputniņu, dvēselīti, mīļi, mīļi un labi.

333.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 10. (22.) aprīlī

10. IV. Samtiniņ, mīļo, vienīgo, nabaga Iniņ, cik mokoši smags ir gan šis garais laiks, cik daudz spēka, veselības un dzīvesprieka tas mums paņēmis. Mēs abi taču esam pavisam noguruši un kļuvuši trausli no šķiršanās. Tu arī, manu dvēseles mutiņ. Šīs nervu nogurums Tev ir kaut kas jauns, Tu esi pirmajā stadijā, kur pret to vēl nikni cīnās, nesaprazdams, ka esi slims, un neticēdams tam. Es saskatu to Tevī, Mīļīniņ, pavisam skaidri, jo esmu vecs speciālists slimošanā. Jau agrāk redzēju (kopš 1-2 gadiem), kā slimība man lika būt netaisnam pret Tevi, aizdomu pilnam (tas piederas pie tā), bet gandrīz nekā neesmu spējis pret to iesākt; tagad redzu, kā Tu, manu sirdsasintiņ, tāpat, uz mata tādā pašā veidā (slimības simptomi paliek tie paši) esi netaisna pret mani, ar aizdomām uzņem katru vārdu, uztraucies un līdz ar to uztrauc arī mani. Kad mazais saulputniņš sapratīs tik skaidri kā es, ka viss ir tikai slimības parādība, tad mēs viens otram varēsim ātrāk un vieglāk palīdzēt. Arī tagad esmu šo to pie sevis panācis, lai gan to vēl gandrīz nemaz nav vērts pieminēt, bet sākums man jau ir, Tu pati, manu dvēseles smaržiņ, to arī esi manījusi. Tā tas arī tagad bija ar šīm pēdējām vēstulītēm, mēs abi esam pārkairināti un tāpēc tik aizvainojami. Esmu šajā laikā tiešām pārstrādājies un divas dienas, kurās man vajadzēja atpūsties, esmu pavadījis trulās, pavisam drūmās pārdomās; lasīšana vai viegla rakstīšana manī radīja tieši riebumu, pastaigāšanās manī pārāk nogurdināja jau pēc 1/2 stundas. Pie tam vēl regulāri nesaņēmu Tavas vēstulītes, vai nu pats nemaz nerakstīju, vai nevarēju atzīties, ka viss ir jauks. Ja Tu to iedomāsies, varbūt Tu sapratīsi, manu mīļo dvēseles mutiņ. Protams, liekas, Tu tam nepiekritīsi, ka arī Tu esi slimiņa un ka slimība Tevi padara ļaunu. Tagad Tu ļoti mīļi neesi neko atbildējusi, bet gan jau Tu, manu nabaga, nabaga bezgalīgi mīļoto Iniņ, mutiņ, atzīsi - tas, kas mūs visvairāk nospiež līdztekus slimībai, ir smagais darbs, kas nedod nemaz laika, pat nedod laika diviem mīlulīšiem vienu stundu dienā parunāties vēstulītēs. Tad viss tiek rakstīts lielākā steigā, tikko spēj pateikt veikalniecisko, dažus mīļus vārdiņus. Domām nekad neatliek pietiekami daudz laika. Uzšņāpj dažus vārdiņus un domā, cik slikti un pārprotami tas bija izteikts, bet šeit to var labot tikai pēc 4 dienām, nevis tūliņ, kā izrunāto vārdu. - Nupat saņēmu Tavu garo, mīļo, dvēselīgo vēstulīti. Vakar nesaņēmu nekā, šodien kartīti. Tāpēc man vakar bija galvas sāpes un šodien arī vēl, tūliņ ceturtdaļstundu pēc pasta. Manu mutiņ, mutiņ, mutiņ, Tu taču tagad esi pavisam, pavisam īsta dvēseles mutiņa, mutiņ. Es vēl nekad neesmu bijis tik stipri satricināts kā no Tavas sirsnīgi mīļās vēstulītes, tikko ļāvu asarām plūst, bet arī vēl tagad nevaru savaldīties. Un atkal nav laika, jānes uz staciju. Tu mīļo, mīļo Iniņ, mutiņ, mutiņ, piepeši viss, bet viss ir atkal labi, ceru arī Tevi padarīt atkal veselu un priecīgu, kaut arī redzu, cik ļoti Tu ciet, mutiņ, svēto mutiņ. Vēl pirms šīs vēstulītes Tu būsi saņēmusi vienu vai divas ļaunas kartītes, būsi kļuvusi bēdīga un lējusi asariņas. Tagad arī Tu pati baiļojies, vai neesi kaut ko ļaunu uzrakstījusi. Tas ir tas, kas mani visvairāk skumdinājis: es zinu, ka savai vienīgajai dzīvībai sagādāšu ciešanas, un tomēr nekā nevaru līdzēt, jo nerakstīšanu būtu vēl sliktāka, tieši meli saudzības dēļ ir tik ļoti pretīgi un arī nelīdz, jo Tu taču manītu nepatiesību, un tas Tev divkārši sāpētu. Tavi mīļie, mīļie vārdiņi tā vien šalc ap mani, nezinu nemaz, ko rakstu. Mīļš, mīļš, mīļš ir viss, un viss sliktais un skumjais ir pagaisis. Bet man vismaz ir kaut kas jāatbild. Dzejolīša beigas laikam gan esmu sapratis, un mani sevišķi iepriecināja arī dzejas dziļais, dziļais godīgums (agrāk Tu to uzskatīji par nevajadzīgu): Tu nesaki par pielūgšanu vairāk, nekā īstenībā ir. Tu patlaban atrodies pārejas stadijā, vēl nemaz nezini, ka tas ir dziļi godīgais, dziļi un patiesi izjustais; tās ir īstas ilgas; to es esmu sapratis. Ja vēl kaut ko esmu pārpratis, tad saki to, mutiski es teikšu vairāk un labāk, kā es Tavu dzejolīti izprotu, tas taču Tev ir pagrieziena punkts, mutiņ. Neraizējies, ka es pārprastu Tavas dziļākās, patiesākās jūtas, tieši otrādi: tās es daudz ātrāk sapratīšu pareizi nekā visas citas Tavas jūtas un domas. Tiešo, loģisko, dziļa es vislabāk pārzinu, un tas man ir vispatīkamākais, to es atrodu taisni šeit, šajā dzejolītī, kur beigās gandrīz nekas vairs nav manāms no frāžainības, atdarināšanas un pārlieka krāšņuma, beidzamajās rindiņās no tā vairs nav nekā, vienīgi tīra, plūstoša, nemākslota mīla, kas pavisam gaiši un mierīgi atmirdz, lēni uzliesmo un atraisās asarās. Tas, ka Tu domā, es to visu nesaprotu, arī ir tikai slimības pazīme, kam nepiegriežu lielu vērību. - Tagad katrā ziņā neej pie cenzora «Diloņa» dēļ. Atved šurp vienīgi manas dzejas, lai varētu tās pārrunāt un izvēlēties. Iedod arī kādu no maniem dzejoļiem līdz ar savējie «Mēnešrakstam», skicītes neatdod, pirms tās neesi parādījusi man, es taču arī gribu, lai man būtu kāda dalība Tavā darbā, Iniņ, tas mani tomēr visvairāk interesē. - Reutam uzrakstīju, atbildes vēl nav. Kriticiņa par «Zaza» bija jauka, tikai šie franču gabali ir pārāk parasti un jau garlaicīgi. - Tas, ka Tu, manu dvēseles smaržiņ, tomēr esi tik slimiņa, man, par spīti visam, iedveš bailes, lai gan es sevi visādi mierinu; mani tas tomēr uztrauc, un es ar grūtībām valdu asaras. Šīs bailes un apziņa, ka es taču Tevi uztraucu ar savām kartītēm, man nedod mieru. Bet tagad tomēr ir labāk, un šodien es jau atkal esmu sācis strādāt, šodien nosūtu Tev reizē ar «Nātanu» literāriskos sīk[umu]s, ko vari nodot Tūteram, viņš tos var izlietot, ja vajadzīgs. - Mani pārsteidz tas, kā mēs vienā un tai pašā laikā esam domājuši un uzrakstījuši to pašu. Vientulība mani nospiež tikai tagad, jo esmu Tev atdevis daļu no sevis, agrāk vientulība man bija vismīļākais stāvoklis, jo jutos sevī vienots un nedalīts. -«Tikai nojaušamais gaismas mirdzumiņš» jau attiecas uz agrākajiem dzejolīšiem, šis iesākas agrākajās nokrāsās, bet beidzas baltā, to tiešām ir uzrakstījusi mutiņa, un tikai tāpēc tas uz mani atstāja tādu iespaidu (bet sākums ir vecs); nezinu vairs, kā esmu Tev rakstījis, tāpēc atved manas vēstules, tās mums palīdzēs visu noskaidrot; citādi es svārstos no viena garastāvokļa otrā. -
Nebrauc gan pirms laika, citādi Tev varbūt kaut kas kļūmīgs gadīsies redakcijā, Tev taču ir nepatikšanas un varbūt būs ātrāk jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Tagad par mani jau vairs nav jārūpējas, pēc tādas mīļas vēstulītes, tādas psihiskas palīdzības lielputniņš jau var izturēt; kaut tikai arī Tev varētu ar to pašu līdzēt. Es atpūtīšos, bet vēl šis un tas jāpaveic. - «Nātanu» tagad neskati cauri, citādi viņš varbūt neuzņems visu, un manas lielās pūles un pārstrādāšanās būs bijušas veltas; bet pasaki viņam, ka katrā ziņā jāuzņem viss I cēliens un neko nav brīv dalīt. Tā kā manuskripts atsūtīts kopā ar korektūru, Tu šeit kopā ar mani izskatīsi. - Grāmatiņas nesūti, bet atved, Iniņ, pati. - Protams, es lietoju miega pulverus, bet tomēr guļu, un drīz jau kļūs labāk. - Neviens jau nesaka, ka mazputniņš ir slikts, lielputniņš jau runā tikai tādēļ, ka arī viņš ir putniņš un arī grib tapt pūkiņāts, tas ir viss..- Mīļmutiņ, Tu pati jau saki, ka nogurums dara vēstules sliktas, tāpēc jau lielputniņa vēstules ir bijušas sliktas. Bet tagad nebeidzami mīļa, laba, saulaina dvēseles mutiņa, pilnīgi mutiņa, mutiņa, Ar mīļiem, vismīļiem skūpstiem mīļajai mutiņai.

334.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 11. (23.) aprīlī

11. IV. Rožsmaržiņ. Mīļā, sirsnīgā . . mutiņa atkal padarījusi mani psihiski mierīgu un pavisam klusu; tikai fiziski esmu noguris, bet jau šodien man atkal jāsāk strādāt, pa lieldienām tad atpūtīšos kopā ar mazputniņu, mīļo mutiņu. Esmu pārpilns ar Tavu gaišo, smaržīgo mutiņas mīlu, tāpēc tik kluss, gaidu mierīgi un bez jebkāda uztraukuma. Arī ārējie aizkaitinājumi paiet garām, neaizskarot mani (tā, piem., «Dienas lapas» 82. nr. seklais ievads). Es pavisam mehāniski daru darbu un dzīvoju jau pilnīgi kopā ar Maziniņu, dvēseles mutiņu pūkīgi un saticīgi. Arī veikalnieciskā nav daudz: atved papīriņu, esmu jau visu pierakstījis, - vai Tu nevarētu termometru apmainīt pret vēstuļu svariem, es dusmojos, ka uzlieku par daudz vai par maz marku uz bandroles, bet nepērc. Nopērc «Cenzurnij ustav» (15 kap.), visdrošāk dabūsi pie Kimmela. - Vai esi nodevusi Šipu? Viņi tik maz ir ievietojuši, varbūt tāpēc, ka viņiem nav vairs manuskripta? Neaizmirsti nodot. - Tava vēstulīte ir tik mīļa, tik brīnišķa, tikai mīļa un laba kā tajā laikā, kad mazputniņš bija gluži vesels, man ir pavisam mājīgi ap dūšu. Mani ļoti patīkami aizkustināja, ka mazā dvēseles Iniņa arī par sevi labi un mīļi runā. Tā vajadzētu būt vienmēr, mīļi, mīļi, mīļi. - Šodien gan esmu drusku strādājis, bet iet grūti un apnicīgi. Nogurums guļ visos locekļos, tagad sevi pārlieku nespiedīšu. Nestrādā arī Tu, mīļo dvēseles smaržiņ, mutiņ, pēdējās dienās, turies labi, neesi bēdīga, esi vesela un mīļa, un laba, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisa jā malā vertikāli rakstīts:
Apbērts ar bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

335.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 12. (24.) aprīlī

12. IV. Mīļputniņ.
Mīļo nabaga, nabaga dvēseles mutiņ, ka tikai Tu varētu izturēt šīs riebīgās, nejēdzīgās ciešanas. Kad vakar saņēmu Tavu mīļo, garo vēstulīti (tā saucamo rūgto, bet man pašam tik mīļu un saldu), tad es gavilēju aiz svētlaimības par Tavu bezgalīgo mīlu un labsirdību pret mani, bet reizē arī skaļi raudāju, ka esi tik slimiņa; es staigāju apkārt tik pārpilns sāpju un asariņu, ka reiz pat uz ielas nevarēju valdīties un izplūdu asarās. Bet es tomēr biju cerējis, ka mana vēstule (6 lapas, protams, juceklīga, sākumā pat slikta, bet vēlāk ļoti mīļa un laba) Tev palīdzēs, Tev, bezgalīgi mīļoto mutiņ, manu dvēseles dvesmiņ! Bet šovakar atnāk Tava kartīte, un Tu gan esi saņēmusi «Nātanu», bet ne vēstuli, kuru es reizē iemetu vagonā; par ko tik visu Tev nebija jādomā un jābaiļojas un vēl tādā slimīgā stāvoklī? Briesmīgi iedomāties; lasot to, es sajutu taisni it kā sitienu pa galvu. Arī tagad galva stipri sāp. Man arī nav laika, visu dienu esmu rakstījis tieslietu jautājumus, ko tagad nosūtu. Ko nozīmē visas šīs veltīgās ciešanas? Ir tik nejauki mocīt divus cilvēkus bez kādas jēgas un vajadzības. Kāds pavisam parasts cilvēks, arī pat ļauns cilvēks, nesagādātu otram tā gluži veltīgi tādas sāpes. Vai tad tas ir taisnīgums pret visiem? Šie pastāvīgie, bezjēdzīgie uztraukumi bez mūsu vainas. tie taču pat nesekmē mūsu pārbaudi vai izveseļošanos (pārbaudi, kas ir tik barbariska, ka pat nekāda zvēru dresūra tai nelīdzinās, jo pārbaudāmais iet bojā). Vai ir jēga iznīcināt tieši izredzētos, šķīstītos, labos radījumus. tādus kā mēs, lai ļautu dzīvot sekliem, tukšiem, ikdienišķiem cilvēkiem? Tā taču ir kapitāla izšķērdēšana un nežēlība, nevis taisnīgums. Nemaz nevaru iedomāties, ka labs cilvēks, kas arī no citiem prasa taisnīgumu, var kaut ko tādu atzīt par labu, nav sašutis par to, bet ir apmierināts, ka tikai viņš ir mīlulītis. Tik bezjēdzīgi nežēlīga ir tikai daba, kurai nav nekāda mērķa. Taču ko es te tik gari un garlaicīgi izplūstu, kad mana dzīvība, mana svētā mutiņa varbūt guļ slimiņa gultiņā. Šausmīga ir šī nežēlība. Es taču nekā nevaru līdzēt, un, ja arī gribu, vēstule tikpat nepienāk laikā, ja tā tiek lasīta. Man ļoti sāp galva. Iniņ, Iniņ, svēto mutiņ, ja es Tev varētu palīdzēt! Savā pārgurumā un satraukumā vēl esmu Tevi apbēdinājis. Neesmu spējis Tevi labi glabāt, un sāpes par to mani pavisam sagrauž. Arī Tu to tagad jau zini, dvēselīt, zini, ka Tu taču, par spīti visam, neesi domājusi nekā slikta, bet arī ar visu gribu slimības dēļ ir iznācis slikti. Man ir jāatpūšas. - Varbūt Tu, Iniņ, vēl atrakstīsi, kad Tu brauksi? - Varbūt mana 10. IV rakstītā vēstule pavisam pazudusi? Neskati cauri «Nātanu», bet liec, lai manuskriptu katrā ziņā atsūta kopā ar korektūru, tad mēs to abi izskatīsim cauri. - Nesaki, Iniņ, ka neesmu klausījis mutiņai; viņa taču ir mans vienīgais svētums. Esmu klausījis, esmu saudzējis sevi, cik vien bija iespējams, bet vairs nevarēja, - vajadzēja pabeigt «Nātanu» un arī visus citus darbus, man jāstrādā tik daudz vai nu es varu, vai ne; dvēseles dvesmiņ, Tu pati taču redzi, ka mēs citādi nevaram iztikt, Zamuels viens pats taču nevar gādāt par mammu. Un vai Tu neesi pārpūlējusies? Var jau būt, ka Tu neesi pieradusi pie šī darba un tāpēc veic nevajadzīgo un nogursti, bet tas taču ir fakts, ka Tu esi pārpūlējusies, ka esi kļuvusi slima no pārliecīgā maizes darba. Mēs neesam vainīgi, neesam tīši saslimuši; vienīgi mūsu materiālais stāvoklis ir tik izmisīgs. Pie tam es tagad nedomāju un nevaru nemaz domāt par kaut kādu sava paša garīgu darbu, un arī Tu, manu saulaino dvēseles smaržiņ, taču esi uzrakstījusi tikai skicītei un dzejolīšus. (Vai Tu man vispirms neļausi papriecāties par skicītēm, iekams nodosi tās iespiest? Citādi būšu ļoti bēdīgs, ka mums pat neatliek tik daudz laika, lai viens par otru mazliet papriecātos.) Tā ir pavisam nožēlojama un neiespējama dzīve, man vēl cauru gadu viss mans spēks jāizlieto muļķīgajiem tulkojumiem un Tev atkal koriģēšanai, un pie tam taču vēl nepietiek iztikai, arī, dzīvojot šķirti, pašiem sev nemaz neatliek laika. Man ir pavisam rūgti un riebīgi ap sirdi, mums vismaz jāiekārto tā, lai Tu būtu brīva, tad es ar prieku strādātu maizes darbu, bet tā mēs abi ejam postā. Arī Tu, manu svēto mutiņ, kļūsi slima, nevar nemaz iedomāties, cik tas viss ir briesmīgi. --- Nāc, manu mīļo, vienīgo dvēselīt, manu svēto mutiņ, neļauj sevi nekam atturēt, mēs nevaram ne ar ko rēķināties, jo mums vairs nevar sliktāk būt, mīļo, saldo Iniņ, mutes dvašiņ, mīļdvēselīt, sirsnīgo, mīlīgo mutiņ, svēto debestiņ, nāc pie puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Mīļi un labi! Manu nabaga slimo Iniņ, manu dvēseles mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

336.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 22. aprīlī (4. maijā)

22. IV. Mājputniņ. Manu mīļo, sirsnīgo mājputniņ, brauciens mani vakar neuzbudināja, bet es nevarēju labi aizmigt un šodien esmu krietni noguris un jūtos viens. Ar tieslietu jautājumiem iet ļoti grūti, es pat baidos, vai šodien ar visu (proš.) tikšu galā, jo man jāiet uz vilcienu; par vēlu uzcēlos. Raksti pavisam sīki, manu vienīgo Iniņ, kā Tu nokļuvi galā, vai nebija daudz ļaužu, vai Tev nesāp galviņa? Kā Tu pašlaik atpūties? Neej pirmās dienas ārā, darbi taču var pagaidīt. Citādi Tu, manu svēto pūkiņ, varētu kļūt pavisam slimiņa. Atkopies labi, manu mierinājumiņ, neskumsti, esmu gandrīz mundrāks nekā iepriekšējās reizēs, Tu mani esi ļoti stiprinājusi, un es turos pie teiktā: mēs to izturēsim. Mazā mīļpūkiņa ir aizmirsusi šeit divas atslēdziņas ar zilu lentīti; ja tās vajadzīgas, aizsūtīšu pa pastu. - Ja Maziniņa jautās kaut ko Jākobsonam Jelgavā, tad apvaicājies arī, vai pagasta sludinājums mantošanas lietā ir bijis. Esi stipra, manu dvēseles mutiņ, esi vesela, man tieši pirmajās, smagajās dienās būs daudz darba, tas mani izklaidēs un man palīdzēs, ja tikai es drīz uzzinātu, kā mana vienīgā dzīvība, mana pūkiņa turas. Mums taču ir kaut kas stingrs, mēs esam gluži vieni, un uz to mums jābalsta viss, tam tā jābūt. Mīļmīļo, vienīgo, saulaino stariņ, putniņ, dvēseles mutiņ, rūpējies par sevi, kop sevi, esi stipra un vesela, mīļi, mīļi, mīļi. Lieliniņš ir mīļš un labs. Vēl bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Nosūtu arī tieslietu jautājumus, .. mīļi, mīļi, mīļi.
Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

337.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 23. aprīlī (5. maijā)

Pūkdieniņa, 23. IV. Manu sirdsmīļo Iniņ, vienīgo, svēto mutiņ, es nemaz neesmu sevišķi uztraucies un sabijies, neraizējies par mani un pati neuztraucies, mums jāsaņem kopā visi spēki, lai nezaudētu garīgo līdzsvaru. Tavu mīļo vēstulīti dabūju ļoti vēlu un rakstu lielā steigā, nespēju neko labi apdomāt. Neesmu vēl saņēmis nekādu ziņu. Vēl šovakar iešu uz policiju. Visu, ko Tu uzzināji, varētu pateikt arī šejienes žandarmērijas pulkvedis, un mēs velti nebūtu bijuši neziņā. --- Domāju arī, ka mums abiem būtu jābrauc reizē, tas gan būtu vislabākais, jo ceļš ir nogurdinošs. Taču paliec vēl Rīgā līdz manai telegrammai, tur Tu tomēr dabūsi šo to vairāk zināt. Varbūt Tu paliksi tur vēl 2-3 mēnešus, kamēr es iekārtošos, bet tāds brauciens dāmai gan būs grūts. - Jelgavas lietu atstāj vienīgi mammai, viņa aizies arī pie advokāta un visu nokārtos. Šeit visu nodošu Kacnelsonam. - Ņemšu līdzi tikai nepieciešamāko, pārējo nosūtīšu uz Jelgavu. Es arī pasteigšos. - Tavu pasi es neatradu, nav arī laika meklēt, pameklē arī pie sevis. - Bagāžu mēs varām ņemt tikai nedaudz, jo pa zemes ceļu izmaksās dārgi, vēlāk varēs nosūtīt pa dzelzceļu un tad pa pastu. - Atstāj Rīgā Zālītem doverenostj, lai saņem zalog. - Arī Tev tūliņ jāsasaiņo vajadzīgākās lietas, lai Tu drīz varētu braukt. Vai Tev arī vajadzīga projezdnaja bumaga? Ja vajag, tad izņem to tur, jeb varbūt arī Tev tā būs šeit dabūjama? -Avīzei jau varēs sūtīt, bet citas peļņas tur nebūs, jo tad jau gan advokatūra būs aizliegta. Apvaicājies arī par to. Varbūt tāpēc, Iniņ, Tu labāk paliktu vēl pāris mēnešu savā vietā, kamēr es kaut kā iekārtojos? Ceļš vien maksās savus pāris 100 rubļus, jo nav dzelzceļa. Kur lai mēs tos ņemam? Es domāju, pagaidām vēl paliec Rīgā, manu mīļdvēselīt. Bet es vēl neesmu spējīgs izlemt. -- Esi stipra, esi vesela, manu dzīvības dvesmiņ, turies un kop sevi mūsu dēļ, mums tas tagad būs vajadzīgs. Mīļo Sirdsiniņ, manu dvēseles mutiņ, es turu Tevi savās rokās, Tu esi manī, dvēseles dziļumos, būsim stigri, Mīļinin. Daudz, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules augšmalā rakstīts:
mīļi, mīļi un labi.

338.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 24. aprīlī (6. maijā)

24. Smaržiniņ! Mīļo, vienīgo Sirdsiniņ! Rakstu šo pusdienas laikā, varbūt man vēl būs laika arī šovakar kaut ko uzrakstīt. Es vēl esmu ļoti maz uzzinājis. Cilvēki paši nekā nezina. Policija zina tikai to, ka vēl nav ienākusi nekāda jauna ziņa un ka man pirms Pēterburgas noteiktā srok nav jābrauc. Vai policijmeistaram ir jādod projeznoje svideteljstvo, viņš vēl nezina; viņš runās ar gubernatoru. Šovakar pulksten septiņos varbūt uzzināšu kaut ko tuvāk. Es rakstīšu prošeņije, lai man noteiktu Vjatkas pilsētu. Ja kaut ko uzzināšu un man atliks laiks, es rakstīšu vēl šodien. - Pie Ērgļa braukšu rīt no rīta. - Ar bibliotēku un komercbanku nokārtots. - Vai Zālīte vēl varēs uzņemt tieslietu jautājumu? Tad es paņemšu līdzi juridiskās grāmatas, citādi neko. - Tu, Mīļiniņ, svēto mutiņ, varētu gan vēl palikt pāris mēnešu, ja tik Tu pati izturētu, bet, ja Tu tik ilgi tomēr negribi palikt, tad mums gan būtu jābrauc kopā tūliņ, jo darījumus nokārtotu mamma vai Zamuels. Reuts arī varētu aizbraukt uz Jelgavu, un mamma ar Zamuela palīdzību varētu saprasties. - Mantas saiņošu tā, lai viss paliktu pie manis vagonā un nekas nebūtu jānodod bagāžā; es iesaiņošu daudzos mazos saiņos. - Es domāju pagaidām atstāt pārējo šeit pie Ērgļa vai Dreimaņa, kuri tad nosūtītu uz Jelgavu vai Vjatku. Bet man par to vēl jārunā ar viņu pašu. -Nebaiļojies, mīļo, svēto mutiņ, esi vesela un stipra! Es turos taisni ar visu spēku. Esi stipra, mīļvienīgo Iniņ, esi vesela, svēto mutiņ, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Vakar es neiedomāju atslēgas īpaši nosūtīt. Beidzot Tu vēl saņemsi vēstuli vēlu un būsi noraizējusies, mīļi, mīļi, mīļi.

339.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 25. aprīlī (7. maijā)

25. Rožsmaržiņ. Manu mīļo, dvēselīgo, sirsnīgo mutiņ, neraizējies, kop sevi un esi vesela. Ziņas ir labas, lai gan to ļoti maz. Šorīt bija atnāci kāds maza auguma policists un teica, lai paziņojot policijai, kad es esot nodomājis braukt uz Vjatku. Es atbildēju, ka esmu iesniedzis lūgumu Pēterburgai un lūdzis laiku, lai apmeklētu Jelgavu, Panevēžu un Rīgu dažādu lietu nokārtošanai pēc mātes nāves. Tā tas arī palika. Domāju, ka līdz 1. maijam varēšu te pabūt. Citādi tad arī neesmu uzzinājis gandrīz nekā jauna. Tavas sirdsmīļās vēstulītes (jau 2 saņemtas) man darīja daudz laba, kaut gan arī citādi nebiju bēdīgs un it nemaz neuztraucos. Garīgi jūtos ļoti stiprs, lai gan nervozitāte nav mazinājusies. Tas ir manas mazās, mīļās, stingrās Iniņas, manas svētās mutiņas nopelns. Laikam gan mēs vēl nekad neesam tik labi sapratušies kā tagad, mutiņ, mutiņ, saulaino Iniņ! Bet nu atkal turpināšu savu stāstu. Vakar un aizvakar biju trīs reizes pie policijmeistara, bet nekad viņu nesatiku. Sekretārs, kas parasti zina visu, šajā lietā nezina nekā. Viņam neesot nekādu pavēļu. Šorīt, kad atkal gribēju iet turp, policists man teica, lai neejot, bet lai griežoties gubernatora kancelejā ar jautājumu: vai proezdnoje svideteļstvo esot vajadzīga? Domāju, ka pieprasījums, kad es braukšot, taču nozīmē, ka man vispār nevajag nekādas proezdnoje svideteļstvo. Man jau ir savi papīri! Tomēr tagad, manu Iniņ, paliec katrā ziņā līdz manifestam un tik ilgi, kamēr es Vjatkā uzzinu, vai advokāta prakse man tiek atļauta vai ne. Tikai tad Tu varētu man sekot. --- Tā kā šeit laikam palikšu līdz 1. maijam, tad jau Reuta lieta būs nokārtojusies. Ja nebūs, to visu pārņems mamma ar Zamuelu vai Tu, ja paliksi. -- Es stacijā varbūt uzzināšu, vai vilciens iet līdz Vjatkai. Pastā viņi to nezina. -- Ja ne, tad vilciens ies līdz Kazaņai; no turienes pa zemesceļu ir ap 450 verstu (divreiz garāks ceļa posms nekā no Rīgas līdz Pleskavai). Var arī braukt cauri Čeļabinskai uz Permu, bet no turienes atkal tikpat tāls zemesceļš. Bet no Kazaņas varbūt iet tvaikonis. Es to uzzināšu. Pašlaik tiekbūvēta dzelzceļa līnija no Permas uz Vjatku. - Vjatka neatrodas pie Urāliem, bet aiz Vjatkas vēl ir Perma. Vjatka robežojas ar Kazaņu, Ņižņijnovgorodu un Kostromu. Fabriku ir tiešām daudz, zeme -bagāta, bet tagad tur ir bads. Auglīgos gados advokāts tur varētu eksistēt. Biežāki apmeklējumi, arī tad, ja ietu vilciens, laikam gan ir izslēgti, jo brauciens turp un atpakaļ ilgst vairāk par 2 nedēļām. - Šodien uzrakstīju otrreiz prošeņije, lai slimības dēļ man atļauj braukt uz Vjatku. - Varbūt rakstīšu vēl šodien, ja kaut ko dabūšu zināt vai arī Tev būs jāatbild. - Tagad strādāju: no «Nātana» man jāuzraksta vēl 450 rindu (11 dienās). Varbūt Tu, Iniņ, tomēr varētu palīdzēt, beidzamās 100 vai 150-200 rindas, jo nav zināms, cik laika atliks. Bez tam man vēl jāsagatavo tieslietas vismaz 2 numuriem (t.i., 2 dienas) un 2 numuriem Šips arī 2 dienas). --- Tu redzi, Sirdsiniņ, manu mīļo, vienīgo mutiņ, esmu mierīgs un savaldīgs. Man ir mutiņa, un es nebaidos ne no kā. Kaut tik Tu man turētos vesela un stipra. - 5 gadi Vjatkā tomēr ir bargākais sods. Vesmanim ir 8 mēneši cietuma, jo viņam nebija iepriekšējās izmeklēšanas. Citādi viņš tomēr dabūja mazāk: tikai 3 gadi izraidīšanas. - Pie Ērgļa mantu dēļ vēl neesmu bijis, iešu rīt. - mani ļoti iepriecināja stāsts par mazo puisīti, kas tik ļoti uzmanīja pulksteni. Mutiņa māk tik jauki stāstīt mazajam puisītim. Man jābeidz, mīļo Iniņ, manu svēto mutiņ. Daudz, daudz bučiņu, ar dimantiņiem apkaisītu. Esi vesela un stipra, manu vienīgo, mīļo, bezgalīgo Iniņ, manu dvēselīgo, sirsnīgo mutiņ.
Mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā rakstīts:
Mīļi un labi.

340.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 26. aprīlī (8. maijā)

26. IV. Mīļputniņ, Iniņ, mutiņ, atkal rakstu lielā steigā. esmu vainīgs, «Zelts un sudrabs» un «Nātans» mani ir aizkavējuši, gribēju tos pabeigt un tagad nosūtu Tev; nodod tūliņ tikai «Zeltu un sudrabu», «Nātans» tiek sūtīts vienīgi tāpēc, lai vēlāk varbūt nebūtu aizkavēšanās. Mīļo, vienīgo Saulesiniņ, manu svēto mutiņ. Tu esi tik brīnum daiļi uzrakstījusi, abas vēstulītes, 23. un 25. IV, arī 24. datuma kartīti, visu saņēmu. Dzejolītis ir brīnumjauks un ļoti, ļoti mīļš, bet iepriekšējais bija vēl jaukāks, Tev gan labāk piemērotas atskaņas, tomēr šis ir ļoti, ļoti skaists. Esmu uzzinājis tikai to, ka rīt (27.) kaut ko uzzināšu. Biju pie gubernatora proezdnogo svideteļstva, kā arī Tevis dēļ, tur man teica, ka rīt policija man paziņošot. Varbūt rīt Tu saņemsi arī reizē telegrammu no manis, ka Tev jā brauc, jo rīt man varbūt tiks noteikts izbraukšanas srok. Vislabākais būtu, ja dimantiņš pats tad atbrauktu, tad Tu arī varētu tūliņ paņemt līdzi no Ērgļa mantas un atstāt tās tur, kur mēs nolemsim. - Vai man ņemt līdzi uz Vjatku juridiskās grāmatas, t.i., vai Zālīte arī vēl turpmāk uzņems tieslietu jautājumus no tādas tālienes? -Māsa 25. IV raksta no Vitebskas: viņi par sevi vēl nekā nezinot, Vesmanim esot 5 mēneši, ne 3; brīnās, ka mans spriedums tik bargs (esot taču no savas puses darījuši visu). Mammu esot ļoti jauki apbedījuši, zilā samta zārkā tāpat kā papu. - Jociņi mazajai Iniņai. Pastnieks tagad ir tik centīgs, ka viņš man stiepj šurp visas iespējamās un neiespējamās vēstules, ja tikai tās ir vēstules un mani apmierina, esmu saņēmis vienu ar uzvārdu Temvin, vakar kādam Gļikman adresētu par galošām (pirmajā bija runa par ādām). Šodien viņš man atkal atnes, neviena vārda neteikdams, Tavu mīļo pūkvēstulīti, kas bija bez markas; doplata nav atzīmēta. (Tā arī bibliotekāre man nepie skaitīja soda naudu par nokavētām grāmatām, viņa domā: nabadziņš, tādam jau jāpiedod!) - Šodien ir silts, jo termometrs tiek bieži aplūkots. - Tavs puisītis kopā ar mazo nodarbojas ar peļu ķeršanu, esam noķēruši jau 17 peles. - Atbildīte uz mīļo smaržvēstulīti: mana sprieduma apstiprinājums ir dots 31. III (visaugstākais apstiprinājums), tātad par atlikšanu uz diviem mēnešiem nevar būt ne runas. Vispār netici nevienam vārdam, ko cilvēki, kā; piemēram, Beķeris, saka, tā ir vispēdējā muļķība; viņš turklāt vēl strādā kliķes interesēs par Stučkas advokātu. - Es esmu uzrakstījis prošeņije departamentam un Iekšlietu ministrijai. (Kas saka, ka tas esot veltīgi? Tā taču ir pirmā instance.) - Viens mani ļoti apbēdināja, ka Tu, saldo putniņ, Tu, mana vienīgā dzīvība, manu svēto mutiņ, esi nogurusi un ne visai labi jūties, labā actiņa sāp, tātad esi raudājusi. Iniņ, Iniņ, neuztraucies taču, nesapņo tik muļķīgi, turies taisni, nav iemesla tādam uztraukumam, mēs visu pārvarēsim, jo esam viens otram mīļi un labi. Tu esi mana svētā mutiņa, un man vairs nekas nevar kaitēt. Esmu dvēselē stiprs, es turos un gribu arī Tevi turēt ar savu vienīgo, dziļo mīlu, neesi bēdīga, esi vesela, esi stipra, Ciānas bērniņ, tādi neaiziet bojā. - Tas, ko Prozorovskis saka par izbraukšanu, var jau būt pareizi, tāpēc man jautāja, kad es braukšot. Tu baidies braukt uz Pleskavu pases dēļ, bet Tev tā kā tā vajadzēs braukt uz šejieni atvadīties, tad arī to varēs nokārtot. Starp citu, rīt es dzirdēšu kaut ko tuvāk.
Vēl drusciņ laika, šeit nejaušs tulkojums:

Die Tage, Tage gehen hin
In langsam-leeren Minuten
Sie haben weder Kraft,
                              noch Sinn,
Sie gehen, gehen -
                             verbluten.

MŪSU LAIKS

Pa tukši gausām minūtēm
Iet dienas rietot un svīstot,
Ne možas tās, ne spēka
                                    tām . . .
Iet, asins lāsēm līstot.

Tulkojums laikam gan ir pavisam nederīgs, bet vācu valodā ir zināma noskaņa.
Es gandrīz nojaušu, kā pār mani varētu nākt darba noskaņojums, jo tas parasti sākas ar tādām mazām muļķībām. Tulkojums nekādā ziņā nav lietojams. Tavu mīļo, skaisto dzejolīti es mēģināšu drusku «nopulēt», tas ir tiešām ļoti jauks, bet tomēr, Iniņ, dzejo labāk atskaņās, tas vienmēr ir krāšņāk, neatvairāmi valdzinošāk. Iniņ, Tu sirsnīgi vienīgo dimantiņ, es tik ļoti priecājos, ka Tu arī tādā satraukumā vari rakstīt dzejolīšus, gaidot man ir bijis daudz laimes no tā, un tagad man no tā ir tik labi, tik silti, tā ir mutiņa. Dvēseles mutiņ, esi vesala, mīļa un laba, neesi bēdīga, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi. Mīļas bučiņas.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Mīļi un labi.

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
«Nātana» ielāps.

341.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 27. aprīlī (9. maijā)

27. IV. Dimantametistiņ, manu mīļo, sirsnīgo dimantputniņ, vēl nav nekā, nekādas ziņas. Ir svētku diena, un tāpēc droši vien atlikts uz rītdienu; starp citu, ir laiks. Tāpēc es rakstu tikai kartīti, ja es vēl šovakar tomēr kaut ko dzirdēšu, tad rakstīšu vēl, neesmu arī sagaidījis Tavu 26. datuma vēstuli; skriešana uz vilcienu nevajadzīgi nogurdina. Es esmu mierīgs, mīļš un labs, strādāju pie «Nātana». Puse jau ir gatava, vēl darbs tikai deviņām dienām; ja viss būs, kā vēlos, Tev nebūs jāvingrinās tulkošanā, katrā ziņā uzsāc tikai 2. cēliena 9. skatu (pēdējo). Esmu arī drusku uzrakstījis tieslietu jautājumus, rīt aizsūtīšu. Man ļoti kauns, ka nosūtīju Tev tādas sēnalas, kad Tu esi devusi kaut ko tik skaistu kā «Ciānas bērni». (Vaibūt «Nabaga Ciānbērni mēs!» Vai: «Mēs vārgie (Dieva) bērni», arī citādi Tev ritms tiešām ne visai labs, bet valoda krāšņa.) Savu es nosūtīju vienīgi tāpēc, lai mutiņai visu pateiktu; par spīti darbam, esmu arī pūlējies to pārtaisīt:

Iet tukšas dienas vilkdamās,
Drīz dziesna, drīz austra tās krāso;
Bez spēka (dvašas) tās, bez jēgas tās . . .
Kā asins iz brūces lāso.

Bet arī tam nav nekāda spēka un jēgas! Kaut varētu izlabot Tavu ritmu! Tam nolūkam man pašlaik trūkst koncentrācijas. - Es atkal. un atkal pārlasu Tavas vēstulītes, un tās ir tik mīļas un labas, ka nejūtu nekā ļauna. Man ir silti un mierīgi ap sirdi, tikai esi vesela, manu svēto mutiņ, neraudi, neliec spulgactiņām sāpēt, kop sevi un turies, neraizējies, tādi mīļi Ciānas bērni nedrīkst būt bēdīgi. Esi vesela, esi stipra, manu mīļo Iniņ. Sveicini draudzenītes utt. Esi vesela, nevis bēdīga. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Raksti, ko uzzināji pie mammas. Esi vesela, esi mīļa un laba, neesi bēdīga. Mīļi, mīļi, mīļi.

342.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 28, aprīlī (10. maijā)

28. IV. Iniņputniņ. Manu mīļo dvēseles Iniņ, manu sirdsasintiņ, mutiņ, man vēl joprojām nav nekādas ziņas, un šī nezināšana mani padara diezgan saīgušu. Es strādāju, kopā ar šo nosūtu tieslietu jautājumus, bet darbs nekust no vietas, sagādā daudz grūtību, veicas lēni un slikti. No «Nātana» man vēl jāiztulko 300 rindu (tātad tulko tikai pēdējo simtu). Tavu mīļo kartīti saņēmu vakar, šīsdienas vēl nogaidu, varbūt Tev vakar nebija laika rakstīšanai. Prozorovskij ir Tevi velti sabaidījis, un tagad es šeit esmu uztraucis cilvēkus, citādi varbūt vispār nebūtu vajadzīga nekāda proezdnoje svideteļstvo un viņi būtu ilgāk atļāvuši. Prozorovskis taču zināja, ka mums nav nekādas steigas nokļūt tur, kāpēc tad viņš biedēja, starp citu, es arī tikai vienreiz esmu apjautājies guberņas kancelejā. No ārsta es paņemšu apliecību, ja šodien vai rīt te dabūšu atbildi. - Ka advokatūra nav atļauta, tas gan ir ļoti slikti, tad jau mums būs jāpaliek šķirtiem. - Ja šeit ātrāk dabūtu ziņu, es varētu aizrakstīt Reutam, pretējā gadījumā tas nav iespējams līdz maijam. - Citādi esmu mīļš un labs, esi Tu, manu dvēselīt, -manu svēto mutiņ, tikai vesela un stipra, galvenais, neraudi, manu sirsnīgo dvēselīt, esi mierīga, rūpējies par sevi, kaut tik Tu nekļūtu slimiņa no Jelgavas brauciena. Esi vesela, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

343.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 29. aprīlī (11. maijā)

29. IV. Mājputniņ.
Manu vienīgo, mīļoto Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļo mīļputniņ un pūkiņ, esmu saņēmis Tavas mīļās, bet bēdīgās pirmdienas, 26., un arī 27. datuma vēstulītes, un tagad man ļoti kremt tas, ka Tu esi pārmērīgi bēdīga un raudi, kamēr Tev sāp mīļās, gaišās actiņas. Kas tad notiks, ja Tu nemaz nevari saņemties un nomierināties? Vai tad Tev vairs nav nekāda psihiska balsta, ka Tu tā nespēj savaldīties? Vai tad mutiņas un puisīša stiprums vairs neiedarbojas? Tad jau es esmu daudz mīļāks un labāks, vēl ne reizes neesmu ļāvis asariņām plūst, izņemot to reizi, kad lasīju, ka Tavas mīļās spulgactiņas sāpējušas. Ka Tu psihiski esi kļuvusi tik vārga, tas mani ļoti smagi nospiež; laikam gan Tu esi ļoti slimiņa, ka esi kļuvusi tik vājiņa, manu sirdsasintiņ, manas vēstules tiešām nebija nospiedošas, visu šo laiku es jutos dvēselīgi īsti drošs un stiprs, tomēr uz Maziniņu tas nav iedarbojies. Citi cilvēki Tevi ir pārlieku uztraukuši, bet nomierinies, mana mīļā, vienīgā dzīvība, neļauj sevi garastāvoklim tā šurp un turp raustīt un svaidīt, papūlies visu to uzņemt kā slimīgas iedomas, un Tu tās pārvarēsi, Tavi nervi taču vēl nav tā sabeigti kā manējie, un Tu redzi, dvēseles smaržiņ, es taču esmu pavisam savaldīgs. Turklāt mani apkārtējie apstākļi nav nemaz labāki par Tavējiem. Raugies atkal skaidri un stingri nākotnē, kā mīļi, stipri Iniņi dara, un neviens spoks Tev nerādīsies. Mums jau ir 30 rubļu, un kaut kādu darbu es taču atradīšu arī Vjatkā, kā kancelejas darbinieks kādā kantorī, rakstvedis, tirdzniecības korespondents, varbūt pat kā advokāts (bez publiskas uzstāšanās) vai iekārtošu kādu veikalu, varbūt nopirkšu gabaliņu zemes, strādāšu par pārvaldnieku vai tamlīdzīgi; viss taču ir iespējams, pat visi mazie, neizglītotie cilvēki atrod sev iztiku, atradīšu arī es. Zināms, tas man nāksies grūti, bet ne neiespējami. Varbūt arī valsts dos naudu, jo mēs taču esam pilnīgi bez līdzekļiem. Neizsamisti, manu saulaino, sirsnīgo debestiņ, neļauj Zālītem un citiem iedvest sev bailes, es varu iedomāties, kā Zālīte uztraucas. Bet Tu taču zini, es Tev jau teicu, kāds ir mans spriedums, kāpēc tad Tu vienmēr tici visiem citiem vairāk nekā man? Spriedums ir 31. martā visaugstākajā instancē apstiprināts, un to vairs nevar grozīt. Kāpēc Tu sevi uztrauc ar baiļošanos, kas tikai sāpina Tevi un mani? Jā, Tu esi mazs, mīļš, drebošs putniņš, bet tomēr esi mājputniņš, vai man Tev tas jāsaka tieši šodien, mājputniņa dieniņā? Mājputniņi taču kļūst mierīgi, kad paši Iniņi iedveš drosmi, kāpēc sit vēl ar baltajiem spārniņiem, kāpēc vēl trīci? Ar to Tu sagādā man tikai sāpes, saskrāpē man rociņas ar pašas nadziņiem. Esi mierīga, es taču arī esmu putniņš, lielputniņš, es maigi noglaužu Tevi ar Iniņas rociņu, esi mierīga. Protams, ir jābrauc, tur nu nekas nelīdz. Katrā ziņā tas netiks atlikts uz ilgāku laiku. Šodien biju pie policijmeistara, viņš domāja, ka jau nākamnedēļ man būšot jābrauc projām. Mēs tad nospraudām maršrutu, kas jāievēro. Protams, neesmu spiests izbraukt tieši noteiktajā dienā, bet es negribētu sagādāt viņam nekādas nepatikšanas. Domāju, ka mums ir gandrīz vienalga, vai es izbraucu nedēļu agrāk vai vēlāk, jo Reuta lietu taču es pats nespēšu nokārtot, visu maiju nevaru palikt. Man tikai šķiet, kā jau atkārtots, Tev, Iniņ, jābrauc šurp, lai pati varētu iesaiņot mantas, tās izšķirot gan nosūtīšanai uz Jelgavu, gan arī man līdzi un lai atvadītos. Atļauja braukt uz Jelgavu, Panevēžu un Rīgu man netiks dota (starp citu, atbildes vēl nav), žandarmērija arī tā domā. Tagad es nezinu, vai vēl sūtīšu kādu jaunu medicinskoje svideteļstvo, lai pieprasītu siltāku guberņu, vai sūtīšu to no Vjatkas, lai viņi laiž mani rudenī no turienes uz dienvidiem. Šeit domā, ka pēdējais variants būtu labāks. Kā Tev šķiet? Vai Tu tagad Zālītes dēļ nevarētu atbraukt? Ja tas nebūtu iespējams, tad samierināšos arī ar to, jo es jau sen, kopš aizpagājušās reizes, no februāra vēstulītēm, esmu sācis pieradināties pie šīs domas. Mazā Iniņa jau pati arī raksta, ka būs jāpaliek Rīgā, lai arī trimda ilgtu 40 mēnešus, beigu beigās nav jau starpības starp 40 un 60. Mums, nabaga putniņiem, nabaga Ciānas bērniem, jāpierod domāt par to, jāuzņem tas kā fakts, kas taču vairs nav grozāms. Kas no tā iznāks, tas ir jautājums, kas šeit neiederas, bet viens gan te iederas: vai Tu, dvēseles smaržiņ, tik ilgi izturēsi rupjo darbu un uztraukumus Rīgā, vai Tu būsi fiziski spējīga mūs visus izturēt ar tādu postošu darbu? Bet tad viss jau ir norunāts divu mīlulīšu starpā: tad Tu brauksi pie manis uz Vjatku; es tikai baidos, ka Tu gaidīsi tik ilgi, kamēr Tavi spēki būs pavisam galā. Taču mēs esam Ciānas bērni, un tie neaizies bojā. - Kā tagad redzu, arī mani pārņēmis Tavs noskaņojums, pagājušo nakti netiku gulējis - traucēja mazais un peles, tāpēc vēstule ir tik izplūdusi. - Maršruts ir šāds: pa dzelzceļu līdz Nižņijnovgorodai - maksā apmēram 8 rbļ. 40 kap., bagāža 52 kap. par katrām 10 mārciņām. Tad ar kuģi līdz Kazaņai: I klasē maksā 3 rbļ. 80 kap., II - 2 rbļ. 50 kap., III - 95 kap.; tad ar kuģi no Kazaņas līdz Vjatkai: I klasē - 91 rbļ., II - 8 rbļ. 50 kap., III - 3 rbļ. 80 kap. Viss kopā maksā apmēram
8,40
0,35
3,80
______
13,15
Uz kuģa II klasē dod arī ēdienu, bet tas maksā 6 rbļ. vairāk. Daudz maksā bagāža, bet vislabāk sūtīt ar preču vilcienu maloj skorosti. Tomēr ceļojums maksās tuvu pie 20 rbļ., tātad turp un atpakaļ - 40-50 rubļu; to taču Tu, manu zelta Iniņ, nevari atļauties. - Tas nu ir apmēram viss, ko es zinu. Pasi Tu varētu saņemt šeit. Vispirms raksti, vai Tu vari braukt un kad. Papriekš uzzini, kas noticis Jelgavā: personīgi, vai rakstiski. Es domāju, ka Reuts uzreiz nemaksās un ka Tev katrā ziņā tik ilgi būs jāpaliek Rīgā. Vai Tavs aizvietotājs vasarā saņems visu Tavu algu - 60 rbļ. - vai mazāk - 40, 30? Vai Tu viņu vari pieņemt un maksāt viņam no saviem 60 rbļ.? Vismaz nekādā ziņā viņš nedrīkst saņemt pilnus 60 rubļus, citādi jau Tu nemaz nebūtu labāka un vajadzīga; ja viņš saņemtu mazāk, Zālītem būtu izdevīgi un viņš drīzāk tam piekristu. Starp citu, cik ilgi tad tāds var Tevi aizstāt? 1-2 mēnešus vai vairāk? Tādā veidā es vēl varētu kļūt par Persefoni un Prozerpīni: pusgadu, vasaru, dzīvot zemes virsū un 1/2 gadu, ziemu, pazemē. - Tagad, Iniņ, esi labā omā, jo mums nemaz nav vairs neziņas, tas arī ir ļoti daudz; mēs zinām skaidri, kas mūs gaida. Tu žēlojies savā pūkvēstulītē, ka pie visas nelaimes vēl nākot klāt 5 rubļi par zobiņiem, arī man ir ko žēloties: kamašas atkal ir pavisam saplēstas, esmu jau izdevis 35 rbļ., tas ir apnicīgi, bet patiesi. - Vai nebūtu labāk zobiņus likt pagatavot gluži no jauna? - Šodien rakstīšu arī māsai. -Un nu, manu vienīgo, dvēselīgi mīļoto Iniņ, manu vienīgo; svēto, labo mutiņ, galviņu turēt augšā kā lielputniņam, būt labai un mīļai, turēties veselai, rūpēties par sevi, neuztraukties. Tagad taču viss ir zināms. Esi vesela un stipra, manu dvēseles smaržiņ, pūkzeltiņ, divi Iniņi par spīti visam ir tomēr kopā, puisītis un mutiņa ir mīļi un labi. Man nekas nav par grūtu, ja tikai mana mutiņa ir laba un mīļa, ja tikai es zinu, ka Tu esi mierīga un rūpējies par savu veselību, un nebēdājies. Raksti drīz, Iniņ, vai Tu brauksi, tas taču būtu tas labākais, varētu visu labāk pārrunāt. Daudz mīļu, labu bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Mīļi un labi, galvenokārt man ļoti patika un mani sevišķi stiprināja tas, ka mazā dvēselīte visu nesaudzīgi izsūdzējusi savam puisītim. Bet tagad, mīļo mutiņ, Tu vairs nedrīksti būt bēdīga.

Vēstules pirmajā lappusē starp rindām pierakstīts:
Tas ir pavasaris Maziniņai kopā ar mazpuisīti.

Vēstules pirmās lappuses apakšmalā rakstīts:
Vai Tu, Iniņ, nevarētu nopirkt grāmatas: franču tirdzniecības korespondenci (veikalniecisku vēstuļu sastādīšana) un krievu rokasgrāmatu grāmatvedībā.

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
Spriedumā vēl ir teikts: glasnij nadzor, tas nozīmē, ka nedrīkst publiski uzstāties kā advokāts.

Vēstules trešās lappuses augšmalā rakstīts:
Par ceļojumu rakstīšu korespondenci, vari pateikt to Zālītem, sveicini viņu un arī pārējos, Iniņ.

Vēstules ceturtās lappuses augšmalā rakstīts:
Trimda tagad ir pilnīgi noteikta - līdz 31. III 1904., tātad tiek rēķināts no šī gada 31. III. Mīļputniņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules piektās lappuses augšmalā rakstīts:
Kā ir ar Teātra komisiju? «Ciānas bērnus» vēl neesmu izstrādājis, nebija laika, bet es tos arvien pārlasu, mīļo dvēseles smaržiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sestās lappuses augšmalā rakstīts:
No «Nātana» man vēl ir 300 rindu, tagad Tev tur nekas nav jādara, jo es pats varu to pabeigt. Grūtāk ir ar «Zeltu un sudrabu» un tieslietu jautājumiem. Mēģināšu tos vēl pārstrādāt.

344.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 30. aprīlī (12. maijā)

30. IV. Pūkputniņ. Manu mīļo . . Iniņ, esmu noguris, lai aizietu uz vilcienu, un nenogaidu Tavu vēstulīti. Man nav nekā jauna, ko teikt, un gaidu rītdien no Tevis atbildīti, ko mums darīt, vai Tu atbrauksi, kad es izbraukšu? Kaut kas labs mums tagad tomēr ir: skaidrība, mokošais ir pagājis. Tagad es jau tiecos aizbraukt Reuta dēļ. - Kur paliek «Nātana» komentāri? Viss man atkal būs jāraksta no galvas, bez grāmatas. - Man tagad «Nātanam» ir jau gatavas 500 rindas, līdz beigām paliek 230. Ja Tu esi ko iztulkojusi, tad tūliņ sūti uz šejieni; tagad vairs nestrādā, es pats tikšu galā. Atpūties, rūpējies par sevi, Iniņ, Iniņ, mīļmutiņ. Bet tas arī ir viss, ko varu izdarīt (neviens vesels cilvēks netiks man līdzi), neprasi, lai es vēl rakstu dzejoļus. Esmu tik noguris kā beigts suns. Mazais nieciņš bija tikai Maziniņai, svētajai mutiņai, lai būtu mīļš un labs. - Mēs, nervozie, taču esam gluži kā bērni: vakar es gribēju Tevi nomierināt, bet patiesībā pats tikai žēlojos; biju noguris, dzīvoklis ir ļoti nemierīgs. - Šodien uzrakstīšu arī māsai atbildi uz viņas divām atklātnēm. - Nevaru atrast savas zeķītes. - No mūsu «Literāriskās pasaules» Poruks ir pievācis divus gabalus «Mājas Viesim», un tagad Tev pašai tur laikam pietrūkst. - Es esmu kopš vairākiem mēnešiem beidzot atkal kaut ko lasījis. Mīļiniņ, būtu ļoti labi, ja Tu uzrakstītu par «Faustu», īsi, nelasot to, garš tas tā kā tā nedrīkst būt. -Esi vesela, , manu sirdsasintiņ, manu mīļo, svēto mutiņ, kop sevi labi. - Pārdomā, vai Tu labāk neatbrauktu nākamās nedēļas beigās, tik ilgi es varu atlikt. Jūtos stiprs un apvaldīts, esi arī Tu tāda, manu mīļo Iniņ, mutiņ, esi vesela, neuztraucies, tagad ir skaidrība. Esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi, Iniņ, mutiņ.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Atsūti man šurp tieslietu jautājumu atbildi abonentam Nr. 5582, ir jāpārlabo.

345.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 1. (13.) maijā

1./V. Samtiniņ.
Tavu mīļo, sirsnīgo, silto Iniņas vēstulīti saņēmu vakar; tā puisīti pamatīgi sasildīja ar saules stariņu. Es smējos, cik savādi tas sagadījies, ka tajā pašā dienā to pašu rakstīju mazputniņam. Starp citu, es patiesi neesmu tik ļoti bēdīgs, tikai biju sliktā omā, kā jau teicu, vēstules taču bija nupat kā saņemtas. Tagad tomēr ir kāds labums -skaidrība. - Esmu tik ilgi gaidījis, ka man vairs nav laika rakstīt; šodien pastnieks vairs nenāks, un man tik ļoti gribējās no Maziniņas, no mutiņas atbildīti un ziņas. Bet tad Tava mīļā vēstulīte tomēr atnāk, es tikai pārskrienu visiem saulainajiem, siltajiem, mīļajiem vārdiņiem, gaišajām mutiņas asariņām, un man tūliņ jāiet prom, došos uz staciju. Brauc drīz šurp, lai mēs kaut ko norunātu, es tikai tāpēc rakstīju. Tu man nodari pāri, ja tik daudz raudi un mani mierini, es esmu ļoti savaldīgs, jā, pavisam mierīgs, bet, ja Tu atliec savu atbraukšanu, tad Tu sevi tikai uztrauc, kļūsi slimiņa un pie tam vēl dari sāpes, jo es līdz šodienai nebiju bēdīgs, bet varu tāds tapt, ja Tu tikai izplūsti asarās. Man arī nekādā ziņā netrūkst uzstāšanās brašuma, bet es neredzu nekādu jēgu pārāk ilgi palikt, un tad rakstiski taču nevar gandrīz nekā norunāt, tāpēc gaidīju, ka mīļā mutiņa atbrauks, nevis veltīgi raudās, tā bija jau februārī, tātad neraudi, sirdssmaržiņ, svēto mutiņ, bet brauc šurp, un mēs vairs neraudāsim. Vai Tu nesaproti, kā nu ir skaidrība, tātad prom visas bailes. Esi taču mīļa un laba, klausi lielputniņam, tici taču man: es esmu gluži mierīgs, neviena asara nav raudāta. Esi mierīga, ļauj taču sevi nomierināt, es briesmīgi no tā ciešu, ka Tu neļaujies, lai es Tevi nomierinu, un netici man. Esi mierīga, mīļo mutiņ, manu Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā labajā pusē rakstīts:
ļoti mīļš un labs. Saņemies taču, mutiņ, esi vesela, mīļa.

Vēstules otrās lappuses augšmalā rakstīts:
Brauc drīzāk, es gaidīšu tik ilgi, mani neviens taču nedzen! Bet brauc, Tu taču vari to atļauties, Iniņ, mīļi, mīļi, mīļi.

346.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 2. ( 14.) maijā

2. V. Rožsmaržiņ.
Manu mīļo, sirsnīgo smaržiņ, Tu manu neizsakāmi mīļoto Iniņ, manu nabaga, nabaga puisīt, tagad Tu esi mazpuisītis, un es esmu Tava mīļā mutiņa, es Tevi ņemu uz rokām, lēnītiņām šūpoju Tevi un maigi glāstu samtvaidziņus, izskūpstu visas asariņas no skumjajām actiņām, līdz tās atkal mirdz, nomierinu savu trīcošo putniņa sirsniņu. Esi mierīga, esi mierīga, manu drebošo dvēselīt; Tu esi mājās, mana lielā, klusā mīla Tevi apņem; es esmu stiprs savā mīlā pret Maziniņu, es esmu stiprs un mierīgs, esi mierīga, atver mīļactiņas un apskaties apkārt: ir taču tikai skaidrs, balts, kluss spožums, cik tālu vien Tu redzi, ir tikai mūsu nebeidzamā, plašā, dzidri skaidrā, klusā mīla. Tu esi slimiņa, manu dvēseles smaržiņ, loti slimiņa, tādēļ Tu tā baiļojies un raudāji līdz pagurumam, un nebija taču nemaz tik ļauni, bet tā ir nervozitāte, kur visas sajūtas, it sevišķi sāpīgās, pieaug līdz pārmērībai. Manas vēstulītes, visvairāk beidzamā, taču bija pilnīgi apvaldītas, es jutos un arī vēl tagad jūtos, par spīti visam, dvēselē stiprāks nekā jebkad, tā ir burtiski taisnība, no tā Tu, Iniņ, nedrīksti neko citu secināt, nekā nokaulēt; es esmu stiprs un savaldīgs, jo 1) mokošās neziņas vairs nav, 2) es tagad esmu stiprākais, es tagad esmu mutiņa, jo Tu pašlaik esi nokļuvusi vissliktākajā nervozitātes stadijā, proti, Tev ir pirmās stiprās, pieaugošās lēkmes (pastāvīgās raudas, nekāda psihiska balsta, nekādas varas pār sevi, ilgstošas galvas sāpes), tās var vilkties krietni ilgi, līdz pie tām pierod (to saka arī Dr. Kons). Es par to varu spriest, jo esmu jau pieradis, un tāpēc man ir krietni daudz spēka. (Tas par spēku Tev man tomēr jātic, tā ir; ja Tu šim faktam netici, ka esmu savaldīgs, mierīgs un stiprs, tad Tu sevi pašu nosodi neizpratnei un muļķībai, padomā drusku, un Tu redzēsi, ka tas tā ir.) Man tad no laika gala vēl ir tā priekšrocība, ka esmu pieradis visu analizēt; Tu vienmēr esi lepojusies ar savu spēku. Tagad, kad nervi ir sabeigti, vispirms ir cietusi enerģija, un Tev nav nekā, kas Tevi notur, tāpēc Tev jāizsamist par savu nespēku. Man turpretī ir cietusi arī domāšana, bet ne tuvu tik daudz kā enerģija, un tagad domāšana man palīdz noskaidrot stāvokli, un tas tad iedarbojas nomierinoši uz nerviem, t.i., dod tiem enerģiju. Mīļdvēselīt, Iniņ, vai Tu paklausīsi arī šai vēstulei, kas tik sausi rakstīta? Pagājušo es rakstīju jūtu uzplūdā,. bet tieši ar to Tevi uztraucu. Tagad domāju, ka tieši vēsās pārdomas Tev darīs labu un Tevi nomierinās. Tu jau gan laikam arī pati būsi tapusi mierīgāka, bet tomēr lasi, tie taču ir tikai norādījumi nākotnei, jo tādas spēcīgas izmisuma un raudu lēkmes Tev bieži atkārtosies. Es to zinu pēc sevis; tāpēc neesi, Iniņ, par to dusmīga, bet padomā, vai tā nav. -Vakar un šodien es savā prātā pārcilāju, kā varēšu nomierināt Tevi, manu nabaga Iniņ, manu nabaga šņukstošo puisīt, manu mazo, zeltmataino eņģeļgalvīt, kas viena guļ gultiņā, spēlējas ar mēnessgaismu un baidās no lielā grāvja. Es nāku un ņemu Tevi cieši savās rociņās, nesu Tevi cauri mēnessgaismai uz grāvi un parādu Tev visu, un mazais zelteņģelītis vairs nebaidās, bet man pieglaužas un top mierīgs. Es neesmu iestidzis lielajā grāvī, es nebaidos un esmu stiprs, tāpēc nedrebi vairs manis dēļ, manu zeltgalvīt, pavisam mazo, piecgadīgo meitenīt. -Esmu dvēselē stiprs, Iniņ, bet miesīgi noguris: zēns ir slims, un naktīs es nedabūju labi gulēt, tāpēc rakstu slikti, nesakarīgi. Vēl kaut kas par manu spēku: vai tad tas krietni nepārsniedz normālo enerģiju šādos apstākļos rakstīt «Faustu» un tagad jau trešo gadu diendienā tulkot pantus, kā malku skaldīt? Vai tā nav lielāka enerģija, nekā uzrakstīt Tavas četras lielās, skaistās drāmas? Radot tās, Tev vēlāk bija lielais prieks par to skaistumu, bet man? Man atliek tikai skaldīšana; tātad tas tomēr prasa divkāršu enerģiju. Es nekad neesmu bijis vājš. Agrāk man nebija mērķa; nebija darba, tāpēc tas likās vājums. Tagad man esi Tu, un Tu redzi, ka es taču strādāju. Es to saku, lai Tu, Iniņ, beidzot ticētu, ka tagad neesmu bēdīgs, lai Tu par to nomierinātos, neuztrauktos un nekļūtu slimiņa. - Taisni tagad esmu pilns jauna spēka un jauniem mērķiem: palīdzēt Tev smagajā slimības, nervoza uztraukuma laikā. Tāpēc raksti man vienmēr sīki par sevi, visu, visu; sūdzies man atkal un atkal; es nekad nebūšu noguris un nepacietīgs, es taču zinu, kā tad ir; bet tāpēc jo mazāk raudi viena pati, iekārtojies tā - nesmejies, Iniņ, tas ir nopietni domāts -, lai Tu _izraudātos tikai tad, kad man raksti, bet citādi nekad.
Man taču atkal nav laika tik plaši rakstīt. Tagad veikalnieciskais, Iniņ . . . Tava veselība prasa, lai jaunnedēļ Tu katrā ziņā atbrauc; tad jau būs tieši divas nedēļas, kur agrāk parasti 17 dienas; tagad mums noteikti viss arī jāpārrunā, atvadu apmeklējumā būs taču jau par vēlu. --Atbildi katrā ziņā: vai «Nātanu» esi saņēmusi, arī Šipu?---Kur paliek «Nātana» komentāri? - Kur ir manas zeķītes? - Nīna ir rakstījusi, ļoti mīļi. Pasaki viņai, ka es taču nebiju dusmīgs, bet Brencis ņēmis ļaunā «mīļos bērnus»; ja tas tā nav, tad taču viss ir labi. Man arī «Dienas Lapā» raksts, kur lamājas par sievietēm, liekas bezjēdzīgs. Es pats viņai aizrakstīšu, bet tagad nav laika. Ja Tu, Iniņ, drīz atbrauksi, tad Tu vēstuli izlasīsi, citādi es Tev to aizsūtīšu. - Arī Lidija ir rakstījusi; viņa ir Rīgā. Suvorova ielā 58, dz. 27, pie Mērijas Vēvera kundzes. Bet Tev nav jāiet uz turieni, es varu viņai atbildēt ar atklātni. - Tagad rakstīšu Reutam, bet būtu bijis labāk, ja es vēl ar Tevi aprunātos. - «Mājas Viesa» Nr. 17 esi nepareizi aprēķinājusi: nevis 5 rbļ., bet 6 rbļ. 46. - Ja no Vjatkas varēs izsūtīt «Nātanu» ar korektūru, kāpēc tad nevar «Ķeizara ceļojumu»? Visus attēlus Tu tūliņ vari viņam nogādāt, un viņš taču tik maz uzņem, ka varu viņam sagatavot diviem mēnešiem uz priekšu. To es garām nelaidīšu. - Tu, Iniņ, saki, ka visiem esot savi mazie prieki, iztika, un apskaud tādus sīklopus kā Deglavu un Blaumani? Mums taču ir mūsu lielais prieks, mūsu mierinājums, mūsu mīla, ko tagadējos laikos neviens nevar aptvert, - redzi, Zālīte kaut ko nojauš, bet tomēr neizjūt to, viņi visi domā: Tavas sāpes ir tikai bargā soda un maizes rūpju dēļ, neviens nesaprot, ka sāpes mūs tik neizsakāmi dziļi grauž tikai tādēļ, ka divas kopā saaugušas dvēseles tika atrautas viena no otras. Nomierinies, manu Iniņ, neraudi, saņemies, mēs esam vienīgie, un mūsu sāpes ir vienreizīgas. - Bet vienmēr mēs nebūsim šķirti, drīz būsim atkal kopā. - Saudzē sevi, neļauj sev raudāt līdz pārgurumam, disciplinē sevi, saudzē sevi, ja Tu palaidīsies, nervozitāte Tevi galīgi nomocīs. Apdomā, Iniņ, ka pie Tevis saistītas divas dzīves, Tu aizrausi mani līdzi. ja sevi ar domāšanu neuzveiksi; es esmu trīskārt slimāks un vājāks, bet tomēr uzveicu sevi, tas nav neiespējami. Tad: spriedums. Vai tad tas nav ārkārtīgi nomierinoši, ka tagad vairs nav nekādu šaubu, ir pilnīga skaidrība? -Tikko saņēmu Tavu sirsnīgo kartīti. Nē, Iniņ, ir pilnīgi aplam, ka Tu atbrauksi tikai pirms manas aizbraukšanas, kāpēc Tu negribi braukt tūliņ? Kas Tevi kavē? Man arī jāiespēj kaut kas pie Tevis panākt, Tev man arī jāklausa, citādi es redzu, ka tomēr esmu Tev vienaldzīgs. Tu esi slimiņa un nespēj spriest, tāpēc noteikšu es, kā mums jā rīkojas: lai Tevi nomierinātu, Tev vēl šonedēļ katrā ziņā jāatbrauc uz šejieni, nevaru paciest, ka Tu gulēsi slima aiz skaidrās pienākuma apziņas un stūrgalvības, kas patiesībā ir tikai nervoza nespēja izšķirties par kaut ko. Mīļmīļo Iniņ, neesi dusmīga, ka pats satveru savu mazo zeltgalvīti un iznesu no lielā grāvja pie sevis. Zināms, termiņa atlikšanu es noteikti pieņemšu, jo es taču arī esmu slims, gaidu atbildi un esmu bez naudas, bet te taču mēs gribam pārrunāt tuvāko. Katrā ziņā mēģini sevi izklaidēt un nomierināt, aizej uz koncertu, teātri utt. - Bet raksti prātīgi, kas ir ar «Nātanu»? Vai saņēmi? Vai esi jau kaut ko darījusi? Tad sūti tūliņ šurp, ja ne, tad arī nevajag, es tūliņ viens pats pabeigšu, līdz beigām taču ir tikai 120 rindas, t.i., tikai 4 dienu darbs, tātad nedari. Ja gribi, tad 3. cēlienu vai arī uzraksti īsu «Fausta» kritiku. - Ar lielām bailēm es redzu, ka Tu esi slima gulējusi, katrā ziņā atbrauc, šonedēļ, tūliņ atbildi uz to!!! Mūsu vēstules mēs atkal saņemam vēlu: tās laikam atkal tiek lasītas. -
Bet tagad esi mīļa un laba, Iniņ, nespārdies ar kājiņām, neatsperies pret akmentiņiem, bet seko, lai Lieliniņš Tevi ņem pie rociņas un veri pie sevis, saņemies, dvēseles smaržiņ, esi atkal mutiņa, rūpējies par savu veselību; es esmu mierīgs un stiprs, neraizējies par mani. Daudz bučiņu, mīļu, mīļu, mīļu, Iniņ, Iniņ, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules turpinājums uz mazākas lapiņas:
Manu mīļsvēto mutiņ, esmu turklāt saņēmis mīļo kartīti un gribētu būt ļoti mīļš pret savu vienīgo, bezgala mīļoto Iniņu, bet esmu noguris, lai rakstītu otru vēstulīti, un tā pati ir ļoti skarba tādam sāpju sagrauztam putniņam, tādām izspūrušām pūkiņām. Ak, un es tomēr gribēju būt tikai mīļš un nomierināt Tevi, glāstīju, bet tik stipri kā toreiz pasaku mājiņā, kur mazputniņš sāka smieties. Iniņ, neesi bēdīga naudas [?] dēļ, nemaz jau arī nevarēja cerēt, ka kaut kas iznāks. Ja vismaz varētu Reutu piedabūt klāt. - Māsa arī atrakstījusi. Viņi arī dabūjuši 5 gadus, bet brauks tikai pēc 1-1 ½ mēneša. Padomā, vai mums arī vajadzētu braukt vai ne? Ja mēs brauktu pirmie, varbūt mēs paliktu pašā pilsētā. - Mani iepriecina, ka manas vēstulītes Tev palīdz, ļauj sevi izārstēt, neesi bēdīga, manu mutiņ! Skaties, puisītis met kūlenīšus. lai likta mutiņai smieties.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā raksīts:
Pavisam zeltaini mīļš un labs. Mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules ceturtās lappuses augšmalā rakstīts:
Es nosūtu arī «Iz literāriskās pasaules», Iniņ, mīļo, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules turpinājuma lapiņā ar sarkana zīmuli šķērsām pāri tekstam rakstīts:
Vispirms lasi kartīti, mīļi.

347.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 3. (15.) maijā

3. V. Mīļputniņ.
Manu mīļvienīgo dvēseles mutiņ, manu dvēselīgi dziļo, sirsnīgo samtpūkiņ, manu mazo, jauno zeltgalvīt, es pūkāju savu Iniņu vēl vienmēr bez mitēšanās, neesmu savu Iniņu ne mirkli izlaidis no rokām, savu puisīti esmu iepūkiņājis mīkstos, samtainos Iniņas vārdiņos kā dūnu gultiņā, un mirdzošie ametistiņi, dimantiņi un smaragdiņi tā vien lido apkārt, un smaržīgas rožlapiņas nokaisītas juku jukām kā pēlīši Berlīnītē. Tik ilgi nebeigšu pūkiņāt un mīļi turēt, un glāstīt zīdvaidziņus, līdz mana pavisam mazā Mīļiniņa kļūs vesela, līdz mana asiņojošā, ievainotā sirsniņa nomierināsies un dimantactiņas atkal izstaros saulīti. Brauc, Iniņ, drīz pie manis, es Tevi ātri izdziedināšu, izskūpstīšu Tev no actiņām dziļās ciešanas. - Nupat kā saņēmu Tavu mīļo, mīļo vēstulīti, kas mani uzreiz atbrīvojusi no vislielākajām raizēm, un mana Iniņa atkal ir mierīga, ir atkal mīļā, labā, stiprā dvēseles mutiņa. Tādi mēs, nervozie, esam, viss piepeši - uztraukums un gluži vēss miers; tāpat vienmēr ir arī ar mani. Bet nu tagad, manu sirdsasintiņ, iegaumē taču, ka Tu esi slimiņa, nervozi vāja, no tā arī piepeša garastāvokļa maiņa, kas liek nepareizi spriest par apstākļiem; viss pārspīlēts līdz galējībai. Saproti to, un Tu sevi disciplinēsi. Tas ir vajadzīgs, jo katrs liels uztraukums, raudāšana līdz pārgurumam ļoti novājina, pat dienām ilgi!!! Vajadzības gadījumā apsēdies un domā skaļi jautājumos un atbildēs; tā viss noskaidrojas un pēc pāris stundām, bieži vien pēc stundas, cilvēks kļūst mierīgs un dvēselē stiprs. Tā daru es, kas taču esmu daudz nervozāka, vājāks, bet esmu jau pieradis pie savas slimības un tāpēc to apvaldu. - Tagad diezgan par to. Man ir pavisam gaišs prieks, ka Tavas raudu lēkmes beigušās, bet tomēr nepaļaujies uz to par daudz, tās atgriezīsies. Tātad jau laikus sagatavojies. - Es taisni atdzīvojos un esmu ļoti lepns, ka šīs dažas dienas esmu savaldījies, bijis labs un tikai reti Maziniņai asi pieskāries; esmu sevi turējis rokās, lai gan tas pastāvīgi draudēja izlauzties uz āru. Nu, manu svēto mutiņ, manu mazpuisīt, zeltgalvīt, rūpes par Tevi man ir palīdzējušas, tās mani padarījušas labu, un labam būt nozīmē būt stipram. Es jūtos tagad skaidrāks un labāks nekā agrāk, mīļo, svēto mutiņ, to Tu man devi. - Tagad veikalnieciskais. Atbrauc vēl šajā nedēļā, tas vēl nav atvadbrauciens, bet mums katrā ziņā viss jāpārrunā, Tev vēlreiz būs jābrauc atpakaļ, lai nokārtotu procesu un visas lietas. - Tātad raksti, tikai nekavējoties, kurā dienā Tu brauksi, bet Tev ir jābrauc, katrā ziņā. Reutam vēl neesmu rakstījis, jo gribu aprunāties, bet rakstīšu. - Redzi, nu tagad arī Tu esi vienkārša, tāpat kā es! Bagātie ir tie labie tāpēc, ka viņi ir bagāti. Bet viņi gribētu būt vēl labāki un mums arī atņemt visu naudu. Manu mīļo sirdsmutiņ, neņem sīkumus, piem., zeķītes, tik ļoti pie sirds. Vienīgās īstās raizes ir taču tikai tās, ka mēs tiekam šķirti, viss cits mani nemaz nesatrauc: biļi bi mi, djeņgi budut, saka krieviņš. - Nestrādā arī pie «Nātana», tagad es jau tikšu viens pats galā, nepārpūlies, turies stingri. Tu zini, Iniņ, tagad Tu esi mūsu apgādniece. - Mans dzejolītis jau nav tagad rakstīts, bet agrāk, tikai tulkojums tagad. Esmu ļoti priecīgs, ka tas Tev tomēr patīk, es jau biju gluži izmisis, ka tas Tev nepatiks. «Ciānas bērni» ir par labu «Dienas Lapai», ieliec to nākamajā M. R., ja gribi, arī manu mazo dzejolīti. - Es esmu nosūtījis visu, Tev vajadzēja saņemt, lai viņi neņem neko, kas Tev adresēts; ir nosūtīts: 1/2 «Nātana», Šips, tieslietu jautājumi. - Raksti, kā Tu domā ar braukšanu šurp, es katrā ziņā agrāk nebraukšu, iekams Tu rakstīsi; varbūt Tu domā braukt līdzi. Kad man būs atbildīte, rakstīšu Reutam, lai viņš Tev Rīgā samaksā. Nu, lai Tev laba veselība, Iniņ, dvēselīt, mutiņ, turies kā lielais puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
Pavisam Iniņš, mīļš un labs.

348.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 4. (16.) maijā

4. V. Dimantametistiņ.
Manu mīļo, mirdzošo Dimantiniņ, zeltgalvīt, sirdspūkiņ, dvēseles mutiņ, šodien ir laba dieniņa, Tavu mīļo Iniņas vēstulīti saņēmu jau pulksten vienos, kaut gan parasti tā mēdza pienākt ap pulksten 7--8 vakarā (vakar biju iedevis dzeramnaudiņu). Un tad tik mīļa, gaiša vēstulīte, svaiguma un dzīvības pilna. Cik laimīgs es jūtos, ka Tev atkal kļuvis labāk, sirdsasintiņ; man tikai ir bailes; ka mani labi domātie mierinājumi nāks post factum un Tevi varbūt pat uztrauks, bet Tu turēsies, saldo smaržiņ, manu mīļo, mīļo sirdspūkiņ. Tagad jau gan nav vairs daudz, ko rakstīt, Zālītes priekšlikums, protams, daudz ko pārgroza. Vai tas ir tas pats kā agrāk ar aizvietotāju studentu? Bet es domāju, ka arī tagad labākais tomēr būtu, ja Maziniņa vispirms vēl atbrauktu šurp, vēl šonedēļ. -Viss tiks apspriests; tad Tu atkal brauksi atpakaļ, nokārtosi visu, atvadīsies Jelgavā un atbrauksi šurp, lai aizbrauktu kopā pavisam uz Vjatku. Domāju, ka līdz 15. V es katrā ziņā varēšu palikt, bet varbūt arī līdz mēneša beigām, jo es gaidu no Pēterburgas ministrijas atbildi un man nav līdzekļu. Tātad atbrauc pa to laiku vēl, lai aprunātos, es Tev pateikšu, kas Tev būs jādara Jelgavas procesa lietā u.c. Reutam es aizrakstīju un devu 1 nedēļu laika, apmēram līdz 11.-15. Šodien arī nosūtīju prošeņije ar jaunu medicinskoje svideteļstvo. Šodien vēl atliek aizrakstīt Volteram; līdz ar šo nosūtu atpakaļ tieslietu jautājumus, bija pavisam. pareizi; nodod iespiešanai, - Lasu Tavu mīļo, garo vēstulīti atkal un atkal un priecājos, ka Tu esi vesela. Es arī gribētu būt ļoti, ļoti mīļš un labs, bet esmu noguris. Viņi mani taču neaizsūtīs, kad esmu slims. - Psihiski esmu vienmēr stiprs un pilnīgi mierīgs, bet miegs tiek traucēts. To zalog lai Zālīte izņem, pilnvara jāizraksta Tev pašai, vislabāk šeit, Pleskavā, kad Tu atbrauksi. Ceru, ka mēs varēsim palikt tik ilgi, lai Tu dabūtu algu par visu maija mēnesi. Reuta lieta būs jāuzņemas mammai, ja es nedrīkstētu palikt, bet tieši par to un par mājām gribētu ar Tevi aprunāties, jo rakstīt ir tik grūti un nepilnīgi. - Ir laba zīme, ka ir bijusi publikācija. Uzzini, kad? Jo srok procesam ir tikai 5 gadi. Ja Zamuels Jelgavā neko neuzzina par vikupnoj akt (tajā krepostnoe otdeleņie pie mirovom sudje), tad Tev jāapjautājas Domēņu valdē Rīgā pie Zariņa. Beķerim katrā ziņā būs akts. - Pernerzne Mārtiņa Beķera lietā bija 1889. vai 1890. gadā (apskatīties var abus gadus). Advokātam Tu aiznesīsi šo rešeņie, pastāstīsi par vikupnoj akt, adopciju, manu radniecību; gadījumam, ja viņam jāorientējas tiesā un arhīvā par lietas stāvokli un adopcijas apstrīdamību, tad samaksā viņam par to kādus 3-5 rubļus. Lai tad viņš paziņo, vai viņš uzņemas vai ne un cik lielu honorāru viņš grib. Tālāko ziņu dēļ lai viņš raksta man, es viņu informēšu. Ja viņš tūliņ uzņemtos lietu un apsolītu to novest galā (kas laikam gan tūliņ neies), tad Tu vari viņam tūliņ iemaksāt vairāk, 20--30 rubļu, vai par to var sarakstīties. - Ziņas par Doru jau ir ļoti jaukas, arī par Zamuelu. Lietas es nosūtīšu, bet vispirms gaidu atbildīti, vai Tu vēl pati neatbrauksi. -Naudu nesūti, - par «Mājas Viesa» Nr. 17 iznāk 6 rbļ. 90 kap.; nevis 5 rbļ. - Es neguļu gultiņā. Jābeidz, Sirdsiniņ, svēto, mīļo mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Esi vesela; Iniņ, daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules augšmalā rakstīts:
Ļoti mīļš un labs, un arī līksms.

349.

E. VOLTERAM
Pleskavā 1899. gada 4. (16.) maijā

Ļoti cienījamais Eduard Aleksandrovič!
Līdz ar šo nosūtu Jums «Dienas Lapas» 69. numuru, kur ievietots mans raksts (ar manu pseidonīmu Rainis) par Jūsu brošūrām lietuviešu etnogrāfijā. Diemžēl man te, Pleskavā, nav nekādu grāmatu, lai orientētos šajos jautājumos, kas mīļi man kopš sendienām; man vajadzēja uzrakstīt visu pēc atmiņas, un raksts iznāca diezgan nepilnīgs, dažuviet pat kļūdains; turklāt redakcija ir devusi rakstam pārāk vispārīgu virsrakstu. Izlasiet to, es esmu ar mieru izlabot pēc Jūsu laipnajiem norādījumiem.
E. Plātesa spiestuvei vajadzēja izsūtīt Jums arī manu Gētes «Fausta» tulkojumu latviešu valodā, bet es šaubos, vai Plātess to jau būs izdarījis; vai Jūs nebūtu tik labs paziņot man par to. Bet varbūt Jums jau ir bijusi izdevība lasīt šo tulkojumu: mani ārkārtīgi interesē uzzināt tieši Jūsu domas, jo mēs esam veci darbabiedri un draugi filoloģijas laukā. Mans nesamierināmais ienaidnieks «Baltijas Vēstnesis», tulkojumam parādoties «Mēnešrakstā», tūliņ sāka mani lamāt vai no pasaules ārā un lamāja gandrīz veselu gadu; tad Lettisch-Literärische Gesellschaft sāka mani aizstāvēt un pēc tās pat Zinību komisija un pat «Austrums» sāka slavēt. Kā pēdējais pacēlās Mīlenbahs, uzrādīja «6 kļūdas» un turklāt nosauca mani par «nemākli» un Kämpfe Tölpel, un vēl par reformatoru. Pēc tā man būtu interesanti uzzināt lietpratēja domas: vai es patiešām, būdams Jūsu klausītājs un daļējs līdzstrādnieks, rediģēdams «Etnogrāfisko pielikumu» («Dienas Lapā») kopā ar tādu letologu kā nelaiķis Sirmais, esmu palicis- nemāklis, vai arī šiem kungiem ir kauns un neērti, ka viņi, pastāvīgi kliegdami par tautību un valodu, nav varējuši savā vidē atrast nevienu, kas varētu pārvarēt smago uzdevumu likt lietā filoloģisko pētījumu augļus un modernizēt, gandrīz radīt latviešu literāro valodu. Pārtulkot «Faustu» ir mēģinājuši ļoti daudzi, starp citu, lielais tautībnieks un dzejnieks Lautenbahs, bet, pat pēc L. Bērziņa vārdiem, mēģinājumi bijuši ļoti nožēlojami.
No Rīgas man ziņoja mana sieva, bijusī Elza Rozenberga (Aspazija) - Jūs redzat, Eduard Aleksandrovič, es arī apprecējos, bet sevišķi apstākļi neļāva man Jums par to paziņot -, ka Jūs vēlētos dabūt ziņas par viņu: biogrāfiskas un bibliogrāfiskas. Esiet tik laipni un atrakstiet man, kādas tieši un kādā apmērā Jums ziņas vajadzīgas, es nekavējoties paziņošu.
F. Redzu, ka esmu pārāk aizpļāpājies, kā jau pēc ilgas neredzēšanās. Sirsnīgi sveicinu Jūsu ļoti cienījamo laulāto draudzeni. - Kur tagad Fjodors Ivanovičs? Kā Jums klājies pa šo laiku? Es pēc brošūrām redzu, ka Jūs esat daudz strādājis.
                                                Sirsnīgs sveiciens Jums no Jūsu
                                                                                                J. Pliekšāna.
Pleskavā 1899. gada 4. maijā
Adrese: Pokrovskaja uļ., d. Postņikova

350.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 5. (17.) maijā

5. V. Dvēselīt.
Manu mīļo Iniņdvēselīt, smaržiņ, sirdspūkiņ. Tavu 4. V rakstīto vēstulīti vēl neesmu saņēmis, bet rakstu jau tagad. Šodien visu dienu esmu notrenkāts kā pazīstamā briežu māte, ko medīja rīta agrumā. Mani pamodināja kāds policists - kā jau diezgan parasts kopš kāda laika -, tūliņ aizgāju pie policijmeistara: man jau šo piektdien, t.i., 7. V, katrā ziņā jāaizbraucot, viņš nekā nevarot darīt, bet neesot mans personīgs ienaidnieks. Es teicu, ka arī es neesmu viņa personīgais ienaidnieks, bet tomēr neesmu gaidījis tādu pārsteigumu; nu vienā mirklī, līdz pulksten 2, bija jāuzraksta gubernatoram prošeņie, rīt ir svētku diena, tātad viss slēgts. - Tikko es iebāzu gatavu prošeņie kabatā, atkal ierodas kāds policists: pie policijmeistara! Tas man saka, ka viņš esot bijis pie gubernatora kunga, kurš esot tajās pašās domās: man piektdien jābraucot prom. Tad es sameklēju pa dažādām prisutstv. gubernatora kungu, nodevu viņam savu prošeņie un panācu, ka viņš to nosūtīs departamentu poļiciji ar jautājumu, kas darāms. Man vēl bija jāatgriežas pie policijmeistara ziņot par to un likt viņam ierasties pie gubernatora. Tagad es tikko paēdu pusdieniņas un rakstu šo. No gubernatora kunga dabūšu zināt atbildi no Departament poļiciji; cik ilgi tas vilksies, nav nosakāms, katrā ziņā ne pārāk ilgi. Es lūdzu pagarinājumu uz vienu mēnesi, jo man nav naudas, esmu slims un gaidu atbildi no Departament poļiciji. - Kā Tu tagad rīkosies? Es domāju, Tu katrā ziņā brauc tūliņ uz šejieni, dosi norādījumus un norīkojumus mammai un Zamuelam (doverennostj Zālītem Tu vari apstiprināt šeit, Pleskavā, ir lētāk), no rīta pulksten 9 Tu brauc uz Jelgavu, pulksten 6 esi atpakaļ un, tā kā Tu jau iepriekš visu esi nokārtojusi, tūliņ varēsi braukt uz Pleskavu. Tas ir tādā gadījumā, ja Tu tiešām domā man tūliņ braukt līdzi. - Bet, ja Tu labāk nogaidītu Rīgā, kamēr es došu ziņu no Vjatkas, tad Tev arī tūliņ būtu jābūt šeit, lai mēs vēl varētu vajadzīgāko mutiski pārrunāt, nav iespējams visu nokārtot rakstiski. Ja man dos pagarinājumu, tad Tu tikpat brauksi atpakaļ uz Rīgu, lai pati visu nokārtotu. Man šķiet, Tu varētu no šejienes pati aizbraukt pie Reuta, lai drīzāk tam darītu galu. Tātad manas domas: Tu brauksi šurp katrā gadījumā. Būsi laikam jau šo un to iesaiņojusi līdzņemšanai uz Vjatku, vari to paņemt līdzi (kad divi mīlulīši brauktu kopā, tas būtu ļoti mīļi un labi), visu trūkstošo varētu vēlāk nosūtīt kā tovar, maloj skorosti, maksa jau ir tā pati. - Vēl palūdz Zālītem, lai viņš liek manā grāmatiņā Amatnieku kasē ierakstīt šāgada procentus. - Vai mammai varbūt tieši tagad nevajadzētu naudas, lai varētu ierīkot kādu veikalu vai kaut ko tamlīdzīgu? Vai vasarā tam nebūtu labākais laiks? Kad atbrauksi, varēsim to pārrunāt. - Vakar visu dienu rakstīju prošeņije, arī Volteram garu vēstuli. - Es arī labprāt gribētu jau gavilēt par putniņu salaišanos kopā (manas skaistākās atmiņas ir daļēji no Berlīnītes ceļojuma), bet vēl ir par agru, vispirms atbrauc uz šejieni, un tad redzēsim; ja Tu izturētu, dvēseles smarždvesmiņ, Tev gan vajadzētu braukt vēlāk. - Vai Tu pirksi arī revolverīti vilciņiem? - Es domāju, ka pirms 8. vai 9. V, t.i., sestdien vai svētdien, es nebūšu spiests aizbraukt, bet, ja man būs jābrauc 8. vai 9. V, vai tad Tu vispār vēl varētu atbraukt šurp ar visu savu mantību, gatava līdzbraukšanai? Ja Tu uzskati, ka tā neies, tad brauc tikai tāpat šurp, un tad Tu paliksi šeit un brauksi vēlāk pie manis. Es Tevi svētdien agri gaidīšu (agrāk Tu vispār nevari šeit būt), pasteidzies Tu arī. - Esi tikai vesela, mīļo, vienīgo Iniņsmaržiņ, samtdvēselīt, turies dūšīgi. Daudz, daudz mīļu bučiņu, bet viss ir tikai rokasnauda, kapitālo maksājumu Tu saņemsi šeit uz vietas. Mīļdvēselīt, esi vesela, kop sevi, mīļo, vienīgo mutiņ, turies, mīļi un labi, mīļi, mīļi, mīļi. - Es tomēr nupat saņēmu Tavu mīļo kartīti. Tu redzi, Iniņ, cik nenoteikts atkal ir stāvoklis, kā vienmēr šādās lietās. Labākais tomēr būtu, ka Tu brauksi; nokārto pagaidām visu 1 vai 2 dienās un brauc tā, it kā man tūliņ būtu jābrauc (tiešām nevar ne uz ko paļauties); ja Tu jūtīsies pietiekami vesela, tad brauc tā, ka Tu nebrauksi man līdzi, bet, ja Tu jutīsies slimiņa vai baidies kļūt slimiņa, tad mēs pametīsim visu un brauksim kopā, tad brauc tā, it kā arī Tev tūliņ būtu jābrauc uz Vjatku. -ļoti iespējams, ka atbilde ieilgst vai arī tiek piešķirts_ pagarinājums, - tad Tu brauksi tieši atpakaļ, zaudēsi 10 rbļ., toties doverenostj Zālītem 2 rbļ. lētāk, bet es Tevi daudz labāk varēšu instruēt mutiski, varbūt Tu aizbrauksi pie Reuta, mēs pārrunātu par mammu. - Tas ir viss, izlem tagad pati, Iniņsmaržiņ, ko Tu domā darīt. Kad es uzzināšu kaut ko jaunu, kas varētu būt izšķirīgs, tad es telegrafēšu, tātad neizbīsties. Esi tikai vesela, manu mīļo, mēness apmirdzēto zeltgalvīt, kop sevi, pārbaudi sevi, vai vari palikt viena, esi mīļa un laba. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules pirmās lappuses augšmalā rakstīts:
ļoti mīļi un labi.

Vēstules pirmās lappuses kreisajā malā vertikāli rakstīts:
Viens tieslietu jautājums pielikts klāt šajā vēstulē.

351.

ASPAZIJAI
Pleskavā 1899. gada 6. (18.) maijā

6. V. Mājputniņ, mīļo, vienīgo pūkiņ . . , tik ilgi esmu gaidījis, līdz taču atnāca Tava mīļā kartīte, tāpēc tā ir tik ļoti, ļoti mīļa, un es atkal topu spirgts un možs. Visu nedēļu un ilgāk man pastāvīgi sāpēja galviņa, tāpēc varēju maz ko pastrādāt. Še kopā nosūtu tieslietu jautājumus. Bet dvēselīt, dvēselīt, kā gan es Tev varēju uzkraut «Nātanu», un Tu taču biji tik slimiņa un tagad esi pavisam vārga; es gan rakstīju, ka arī viens varētu tikt ar to galā. Vai tas Tevi vismaz ir izklaidējis? Galu galā esmu ļoti noskumis, ka Tu esi tik vārga, Tu taču nevari izturēt un palikt viena. Mēs to noteikti apsvērsim, kad Tu atbrauksi. Ceru, ka Tu varēsi braukt atpakaļ, jo atbilde tik ātri neatnāks. - Tad Tev katrā ziņā būs jānopērk kleitiņa, vasaras jaka un vasaras cepure, saulessargs; Vjatkā viss būs daudz dārgāks. - Ja Tu nebūtu rakstījusi par Prozorovska padomu, ka man jāgriežas pie gubernatora proezd dēļ, es būtu par to rakstījis arī Departamentu poļiciji un mēs būtu ātrāk saņēmuši atbildi, tomēr gaidīsim. Brauc, Iniņ, es Tevi pūkināšu ar pūkputniņu dūniņām un padarīšu pavisam veselu. Vēl jociņi, jo nav nekā svarīga, ko teikt, uzrakstīju jau vakar. Tātad dakterītis saka: ja nekas cits netiekot atļauts, man jāpērkot zirgi un jāaizsūtot uz Pēterburgu, bet mazliet zināšanām vajadzētu būt. Es teicu, ka agrāk man ir bijusi paraža braukt ar ormaņiem, tā ka esmu zirgus redzējis; viņš tomēr domāja, ka ar to vien nepietiekot. Tad viņš man uzsita pa kājām, kas pašāvās augstu gaisā. Tad es jautāju, vai man nav dejas skolotāja dotības. Viņš atbildēja, ka no tā vien nevarot secināt. Tātad ar padomu došanu palika cik garš, tik plats. Esi vesela [2-3 vārdi izdzisuši], esi mīļa. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

352.

ĀRONU MATĪSAM
Pleskavā 1899. gada 31. maijā (12. jūnijā)

                                                                                                                                        Pskovā 31. maija d. 99.

Mīļo Āron!

Tava laipnā vēstule no 13. maija d. mani sasniedza tikai šodien, jo mana sieva bija jau 9./V izbraukuse šurp iz Rīgas un vēstule nebija agrāk tikuse pakaļsūtīta. -Protams, es ar prieku būtu redzējis uzņemtu Der. Gr. Nod. Puškina rakstu krājumā arī kādu skatu iz mana «Borisa Godunova» tulkojuma. Nu jau šis rakstu krājums būs nodrukāts, un man atliek tikai izklīdināt šaubas - ja kādas bijušas - par manu gatavību pakalpot D. Gr. Nodaļai ar saviem darbiem arī nākotnē. - It sevišķi patīkami man lasīt, ka Tu priecātos redzēt krājumā arī kādu gabaliņu no manis.
Saņem daudz mīļu 1abdienu no mums Tev un Tavai cienījamai kundzei. Sveiki!
                                                                                                                    Tavs vecais darbabiedris J. Pliekšāns.

P. S. Kādu nedēļu vēl mana adrese būs: Pskov. I. H. Plekšan, tad, kamēr nonākšu Vjatkā: «Mājas Viesa» redakcijā.
                                                                                                                                                    T.p.