RAINIS

Vēstules

Slobodskas trimdā (1899. - 1903.)

1899. gads

1.

ASPAZIJAI
Maskavā 1899. gada 9. (21.) jūnijā

9./VI S. Manu mīļo sirdsasintiņ, P. S. h. mutiņ, tikai šodien es tieku pie rakstīšanas, vakar biju ļoti noguris un vienaldzīgi truls, kas nemaz neļauj domāt, tomēr nomāc sāpes, - tos ir gluži ko smaga migla, kā vakarējā diena. Tādēļ šodien jūtos tā kā atspirdzis, lai gan atkal sajūtu sāpes. Taču esmu tik tuvu savai sirsnīgajai dvēselītei, savai svētajai mutiņai, un tas atsver visu. Es lasu mazo zīmīti un tik ļoti skaidri zinu, ka tomēr mēs vienmēr esam kopā. Tev arī jābūt stiprai un veselai, zeltaino Pūkiniņ, tāpat kā Tavam puisītim. Rūpējies vienīgi par sevi, turies labi, ļoti labi, manu vienīgo mutiņ, un mēs visu pārvarēsim. Es pildu solījumu, zinādams, ka Iniņa par sevi gādās. Vakar daudz gulēju, šodien Maskavā nopirkšu tēju un kaviāru. Es iztiku ļoti lēti, un mani uzjautrina, ka neesmu dižciltīgs. Aizbraucu uz Ņižņijnovgorodas staciju kopā ar kādu sieviņu, ēdu III klasē, par ormani samaksāju tikai 30 kala., kur citi maksāja 80 kap. Ar kupčieni mēs brauksim kopā līdz Сарапуль, kas arī esot skaista pilsēta. (Lēta dzīve: arī tagad vēl gaļa maksā 5-8 kap.) Varbūt šodien rakstīšu vairāk. Šodien rakstīšu arī māsai. - Laikam gan vakar Tev grūti gāja, mazo, zeltaino pūkdvēselīt; es pārmetu sev, ka neesmu Tev samazinājis darba daudzumu. - Maskavas apkārtne ir jauka, bet citādi tālāk ļoti vientmuļa un nabadzīga. Maskava ir diezgan skaista, gandrīz lielpilsētnieciska. - Esmu visu izpildījis, ko mīļmutiņa teikusi, neesmu liecies ārā pa logu, esmu sargājis sevi, esi gluži bez rūpēm manis dēļ, mīļo, mīļo, sirsnīgo sirdsasintiņ. Tikai turies labi, manu vienīgo mīļmutiņ, Tev tagad ir tik daudz rūpju. - Laikam gan Kazaņā man būs 2 dienas jāgaida kuģi, tad labi atpūtīšos. - Mīļo, svēto mutiņ, zeltprieciņ, pūkdvēselīt, esi stipra un vesela, neuztraucies. Es rakstīšu katru dienu. Mīļi, mīļi, mīļi, labi arī. Manu mīļo, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

2.

ASPAZIJAI
Ņižņijnovgorodā 1899. gada 10. (22.) jūnijā

10. VI... Manu sirsnīgo, mīļo.., mīļo.., šodien jau esmu Ņižņijnovgorodā un šo rakstu uz kuģa. Rīt būšu Kazaņā, bet ir vēl iespējams, ka man tur būs vienu dienu jāpaliek, kas ļoti daudz maksātu; uz Vjatku kuģi neiet katru dienu. Esmu atradis sev jaunu ceļabiedru, kādu jaunu ārstu, kas arī brauc uz Vjatku, lai zemstē pieņemtu vietu. Tad viņš brauks atkal atpakaļ, lai aizvestu turp arī savu sievu. Mēs tagad brauksim visi kopā. Ar laupītājiem nav nemaz tik ļauni, tāpēc arī revolverīti nenopirku, arī Maskavā nevarēju atrast tādu veikalu; nopirku tēju, grāmatas arī neatradu. Visu sagādāšu Kazaņā. - Viss, ko Pūkiniņa iedevusi līdzi, bija ļoti labs: šķiņķītis un gurķīši, un ābolīši. Rakstot man apkārt lido jaukas kaijiņas, arī putniņi, bet ne mājputniņi. Esmu jau izdevis apmēram 14 rbļ., klāt vēl nāks 3-5. Šeit nopirkšu ēdamo. Kur tagad ir mana mazā pūkdvēselīte? Vai esi vesela un vai uztraukums nav Tevi slikti ietekmējis, esmu norūpējies par savu vienīgo mutiņu, jo vairāk tāpēc, ka pats jūtos gluži labi. Arī pagājušo nakti gulēju un turos dūšīgi. Esi vesela un rūpējies par sevi, Mīļiniņ, manu zeltaino samtdvēselīt. Neraizējies par mani, es Tev visu paziņošu, rakstīšu Tev ik dienas, Tu visu zināsi pavisam noteikti, un Tev nekas nebūs jāiztēlojas, būs tā, kā mīļie, labie Iniņi norunājuši. Esi vesela, mīļmīļo, vienīgo mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Mana vienīgā, mīļā mutiņa, mīļa un laba arī, daudz bučiņu, mīļi.

3.

ASPAZIJAI
Kazanā 1899. gada 11. (23.) jūnijā

11./VI... Manu mīļo, sirsnīgo.., manu vienīgo, svēto mutiņ. Es tagad esmu jau Kazaņā, un laimīgi sagadās, ka kuģis tūliņ pēc stundas aties un man nebūs jāizdod daudz naudas gaidot. Brauciens līdz Vjatkai III klasē arī maksā tikai 1 rbl. 25 kap., vienīgi šeit III klase nav tik ērta kā līdz Kazaņai. Tagad uzzināju, ka vilciena bagāžu pieņem tikai dzelzceļa stacijās, tātad ne līdz Vjatkai. Jāsūta ar transporta sabiedrības starpniecību. Nu es esmu Tev sagādājis, mīļo, zeltaino pūkiņ, gluži lieki daudz rūpju un nepatikšanu, un Tu jau tā biji tik slimiņa. Es jau turos, bet pat neviļus mani tomēr nomāc rūpes par Tevi, lai Tu nepaliec slimiņa, manu vienīgo, mīļoto mutiņ. Turklāt man ir diezgan smagi, paliekot tik ilgi bez ziņām no Tevis, un varbūt arī manas kartītes nepienāk regulāri. Man tagad vēl būs jābrauc pilnas 3 dienas un naktis; laiks nav tieši auksts, bet arī ne karsts. Jūtos pavisam labi, esmu vesels, un neraizējies nemaz manis dēļ, man pārmaiņa pat darījusi labu, strādāju tagad jau pie "Nātana", un veicas itin labi. Ceļabiedrs (ārsts) tika aizsūtīts uz kādu уезд un nav nemaz noraizējies, lai gan viņš ir dzimis dienvidnieks (no Harkovas). - Nesūti man nekādas mantas pakaļ, ja vien Tu jau neesi izsūtījusi. Varbūt es arī nepalikšu pašā Vjatkā. - Rūpējies par sevi, sirdsasintiņ, turies labi, manu vienīgi mīļoto mutiņ, nestrādā par daudz, manu mīļo, mīļo Pūkiniņ, samtkājiņ, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Esi stipra un vesela, mīļi, mīļi, mīļi.

4.

ASPAZIJAI
Ļubjanos 1899. gada 12. (24.) jūnijā

.. 12./VI. Manu mīļo, sirsnīgo.., manu.., vai Tu esi vesela, vai labi turies, vai neraizējies? Vai saņem regulāri manas kartītes? Mani arvien vairāk nomāc, ka esmu Tevi atstājis tik slimiņu, uzkraudams Tev tik daudz pūļu un nepatikšanu. Vēl jāgaida veselas trīs dienas, kamēr es varēšu no Tevis saņemt kādu mazu ziņu. Šorīt kopš plkst. 4 mēs jau esam Vjatkā, tikai pirmdienas pēcpusdienā nonāksim galā. Es esmu pilnīgi pieradīs pie savas uzturēšanās vietas, nemaz vairs nejūtu ogļu un zivju smaku, kas apņem visu kuģi kā sargājoša atmosfēra. III klasē brauc vēl kāds students, bet mans Vjatkas ceļabiedrs (ārsts) nav vairs šeit, viņš bija aivgājis uz pilsētu un nokavēja kuģi; viņa bagāžu es nodevu; viņš jau, kā sestdienā, neatradīs nevienu kuģi un būs spiests 1 dienu gaidīt. Tavs puisītis bija labs, paklausīgs un tāpēc nenokavējās. Esmu atradis arī kādu dāmu saulessargu, gluži jaunu, bet tikai puszīda, melnu. - Strādāju pie «Nātana», un veicas gluži labi; nekā cita, protams, neesmu, darījis, arī vēstules neesmu rakstījis. Guļu daudz, un kuģis ir pat ļoti labs. Tikai manis dēļ, sirdsasintiņ, nemaz neraizējies. Es vienmēr klausu mīļajai pūkmutiņai, un tapēc man klājas labi zemes virsū, kā arī uz ūdens. -'Valkāju divus kreklus, kajīte ir segta, un šo kartīti es iemetīšu Мамадыш vai Любяны, ja tur vispār būs pastkaslīte. Uz Vjatku tagad pasts iet katru dienu, es nezinu, vai tā paliks, kad ūdens nokritīs, vai arī ziemā. - Katra diena tiek norakstīta, šodien būs 1754. Izdevumi tagad ir 16 rbļ. 40 kap., bez tam vēl: krekls 1 rbl. 50, tēja 1 rbl. Man gan pusdienas būs jāēd uz kuģa, jo ostās ļoti maz ko var dabūt. - Paliec tikai vesela, manu vienīgo, neiedomājami mīļoto Iniņmutiņ, pūkdvēselīt, Iniņ, glabā labi manu sirdsasinsmutiņu, rūpējies par sevi, manu mierinājuma Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi, daudz bučiņu pūkmutiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

5.

ASPAZIJAI
Orlovā 1899. gada 13. (25.) jūnijā

13./VI

1753.. Manu sirsnīgo, mīļo.., mīļo saldumiņ! Šodien no rīta aizgulējos un laikam gan šo karti nevarēšu vairs uzrakstīt līdz pulkst. 8, bet nākamā pasta staciju būs tikai vienos pēcpusdienā, un varbūt Tu tikai vienu dienu nesaņemsi kartīti, esmu noraizējies par savu pūkmutiņu, vai Tu arī agrāk visu regulāri saņēmi? Man tagad jābrauc tikai pēc 1 ½ - 2 dienām, jūtos vesels un labi. Strādāju pie «Nātana», ir gatavs jau 200 rindas, ceru līdz atbraukšanai paveikt pusi. - Lai gan esam tik tuvu Vjatkai, tomēr klimata atšķirība vēl nav sevišķi manāma, vienīgi naktis vēsākas. - Šeit visapkārt lielas muižas ar daudziem mežiem un fabrikām; tāda muiža esot pāri par 2 miljoniem rubļu vērtībā. Kāda īpašniece brauca kuģī. - Jau tagad dzīvoju cerībā drīz, pēc 2 - 3 dienām, saņemt ziņu no mīļmutiņas. Es noņemos ar dažādiem plāniem un rēķiniem, un viss man liekas tik iespējams un realizējams. Bet visbiežāk es pavadu dienu, nekā nedarīdams. - Kāpostu, kuriem es esmu devis tik sliktu nosaukumu, nu vairs nav, izrādās, ka tie ir bijuši domāti nabaga trūkumcietējiem; tagad man žēl, ka ēsmu tos tā nopēlis; varbūt to garša no tā var pasliktinājies. Kāposti esot bijuši dāvināti. - Ceru, ka mīļrožsmaržiņai nebūs sliktāku zinu par manējām. - Manas vienīgās rūpes taču ir tikai tos, lai mana mīļotā mutiņa sevi uztur veselu, nedusmojas, nestrādā par daudz; man kļūtu daudz vieglāk, ja es par to būtu skaidrībā. Es atstāju savu vienīgo, svēto mutiņu tik slimiņu un bez tam vēl nospiedošu darījumu varā; nesūti man nekā pakaļ, iekams nebūšu rakstījis. Varbūt es nepalikšu pilsētā, tad atkal būs grūti atsūtīt mantas. Esi vesela, esi stipra, manu bezgalīgi mīļoto Iniņ, manu svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Daudz bučiņu, mīļas, mīļas.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Jau bija divas lielas stacijas, bet nebija pastkastītes, mana mutiņa saņems vēstules vēlāk, mīļi, mīļi, mīļi.

6.

ASPAZIJAI
Orlovā 1899. gada 14. (26.) jūnijā

14. jūnijā. Mīļo mīļputniņ!

1752

Manu vienīgo, sirsnīgo, mīļoto sirdsmutiņ, manu svēto Iniņ, manu starojošo dimantiņ ar smarargdpūkiņām, mīlulīt, mutiņ; beidzot varbūt pēc divām garām dienām ir izdevība nosūtīt Tev vēstulīti un Tevi nomierināt par vēstuļu izpalikšanu. Mēs braucām veselas 2 dienas, un arvien nebija pastkastītes, pēc tam kad vienu biju nogulējis. Nosūtu arī kartīti kopā ar šo vēstuli. Ak, kā gan Tu būsi uztraukusies, mīļo, vientuļo pūkmutiņ, ar pastu arī ir izmisums, turklāt mēs braucam garām diezgan lielām apriņķa pilsētām, bet nebija pastkastīšu. Tagad nu mēs sēžam krastā, Орлов pilsētas tuvumā (85 verstis no Vjatkas), ūdens ir krities, un tvaikonis netiek tālāk; mēs gaidām kādu seklāku tvaikoni no Vjatkas. Ceru, ka varēšu aiznest vēstuli uz pilsētu, ja otrs tvaikonis ātri nepienāks. Šeit ir divas mežrozīšu lapiņas, tās atradu un noplūcu krastā, mežā, nokaisīdams ar bučiņām kā ar ziedu puteklīšiem. - Šeit jau ir manāmi aukstāks, gandrīz vēl vairāk nekā Pleskavā. Dusmojos par pastu, jūtos miegains un noguris, nevaru nemaz tik mīļi rakstīt, kā ir ap sirdi. Mani vienmēr pārņem dziļš aizkustinājums, domājot par savu mīļoto, tālo, tālo mutiņu, un tikai ar varu man jāapspiež šis saviļņojums. Bet tāpēc nebēdājies, manu lielisko Iniņ, aizkustinājums nav tik daudz sāpes vai nospiestība, kā dziļa neizsakāma manas vienīgās Iniņas apbrīnošana un kluss, nesatricināms prieks par to, ka man taču ir mierinājums un stingrs pamats. Visas neizsakāmās ciešanas nav bijušas veltas, esmu taču dzīvojis dziļu un skaistu dzīvi un varu dzīvot vēl skaistāk un dziļāk. Mana mīļā saules Iniņa ir jau kļuvusi mana mutiņa. Un es zinu, ka mana Iniņa domā tāpat: mēs neesam velti cietuši un dzīvojuši, mēs varam vēl vairāk, varam vēl skaistāki kļūt, par spīti visam. Tas ir šis mierinājums. Un Tu, manu Iniņ, no mums esi tikusi vistālāk, Tevī tas visvairāk nomanāms; cik brīnum skaista Tu esi kļuvusi, tas man nonācis līdz apziņai tikai aizbraucot, pēdējās dienās. Es kautrējos Tev to pateikt, lai gan šad un tad sasparojos, bet nekas neiznāca. - Esmu tomēr pārāk noguris, es negribu sabojāt visu to skaisto, ko es Tev vēlētos pateikt. Labāk pastāstīšu, kā es braucu. Visumā tagad jau drīz būs 3000 verstu, tagad jau esmu pieradis pie braukšanas, bet tā tomēr arī nogurdina; es jūtos pilnīgi vesels, kuņģis arī ir labs, kaut gan šad un tad aizcietē, bet garīgi un arī fiziski esmu diezgan noguris, laikam gan arī garlaicības dēļ, jo izņemot «Nātanu» un vēstulītes, citādi nedaru nekā, nav noskaņojuma. Tikai, mīļo sirdsmutiņ, neuztver to kā kaut ko bīstamu, nav ne par matu sliktāk, kā es saku, nebēdājies par to, neuztraucies. Saudzē sevi, manu svēto mutiņ, Tu taču esi man vienīgā, mans svētums; visiem līdzekļiem apspied uztraukumu un neizplūsti tukšās fantāzijās un iztēles, domā tad loģiski un skaļi, tas palīdz. Man arī ir grūti panesams, ka es nesaņemu no Tevis ziņas, bet es taču turos labi. Tagadējās aizkavēšanās dēļ mēs aizbrauksim veselu dienu vēlāk; patiesībā tagad, kad es rakstu, mums jau vajadzēja būt galā, bet palikušas vēl gandrīz 90 verstis. Šeit, pieturas vietās, es pērku: baltmaizi, pienu (par 5 kap. pudeli), olas (10 - 12 kap. 10 gabalas), bet tās gan ir tik cieti novārītas, ka izskatās vienmēr gluži brūnas, un sākumā es domāju, ka tās ir vecas. Dabū arī žāvētas, sālītas zivis par 5 kap. gabalā. Tā kā kuņģis ir labs, tad pusdienas neēdu, tās ir ļoti dārgas: kāpostu zupa ar gaļu - 35 kap.; šodien gan man tomēr būs jāēd, jo netiksim ostā. - Liekas, ka vēstules arī tagad es nevarēšu nodot, jo kapteinis negrib laist uz pilsētu. Bet es vēl redzēšu. - Visu ceļu debesis bija apmākušās, vienīgi vakar un šodien mazliet paspīdēja saule, tad man bija jādomā par savu dimantiņu, un patiesībā mēs abi kopā plūcām mežrozītes. - Vakar es sāku arī uz vēstulītēm likt kā datumu mūsu dienu skaitlīšus, Maziniņ, mīļputniņ, Tu, zeltaino, vienīgo mutiņ. Es esmu pie Tevis, manu mīļoto Iniņ, un jūtu, ka Tu esi ap mani kā agrāk, Tu labo, laipno mutiņ, Tu svēto mutiņ. Saudzē sevi, mutiņ, esi vesela, nebēdājies un neuztraucies. Sveicini, ko atrodi par vajadzīgu, sveicini mammu un mūsu mīļos Jelgavā, apmeklē mammu, nomierini viņu un nopērc viņai vajadzīgās drēbes, neesi skopa pret viņu, mēs varam tādi būt vienīgi pret sevi. Mīļmīļo, vienīgo, lielisko Iniņ, manu saldo, mīļoto mutiņ, paliec sveika, vesela, arī mīļa un laba. Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules augšmalā pierakstīts:
Mīļi un labi!

7.

ASPAZIJAI
Vjatkā 1899. gada 15. (27.) jūnijā

15./VI

1751/58.. Manu mīļoto.., Iniņ, manu.., beidzot esmu nokļuvis Vjatkā, bet vēl ne noteiktajā vietā. Man nav noteikta Vjatkas pilsēta, bet gan «pilsēta» vārdā Слободской; tā esot 30 vērstu attālumā no Vjatkas un diezgan liela, esot otra lielākā guberņas pilsēta, gandrīz tikpat liela kā Vjatka. To visu man pateica policijā, Uz turieni var braukt ar lauku pastu (3 rubļi) vai arī ar kuģi (80 - 60 kap.), bet tad brauciens ilgs 8 - 10 stundas. Citādi neesmu vēl nevienu redzējis, viņi nebija mājās, vakarā iešu atkal un laikam gan jau šodien braukšu tālāk. - Vjatka, kā liekas, ir mazāka par Jelgavu, bet jaukāka, vairāk mūra namu, vienīgi nav bruģa. Diezgan lieli veikali, varbūt pat labāki nekā Jelgavā. Jūtos gluži labi un esmu vesels, manī atmostas spīts, kas neļauj padoties: un tieši tagad ne! Es gribu būt vesels un būšu vesels, neskatoties uz visu. - No Tevis vēl neesmu saņēmis ne kartīti, nedz arī vēstulīti, es likšu visu nosūtīt, un tas tiks izdarīts, vai varbūt pats aizbraukšu uz pilsētu, jo līdz tai ir tikai 30 verstis. Klimats ir tāds pat kā Pleskavā; daudz līst. Aukstums nav jūtams, ir pat silts. Tieši tagad zied ceriņi. - Esmu rakstījis katru dienu, izņemot aizvakardienu, kad nebija pastkastītes. Nebēdājies, ja Tu nesaņemsi visu. Pasts tiek nosūtīts katru dienu. Esi vesela, nebēdājies, manu saulaino Iniņ, manu svēto mutiņ, puisītis ir labs. Mīļo mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

8.

ASPAZIJAI
Vjatkā 1899. gada 16. (28. ) jūnijā

16.VI.. Manu mīļo dvēseles smaržiņ, manu.., 1750 esmu vēl Vjatkā, bet jau šodien izbraucu uz Слободской; tā ir 35 verstis no Vjatkas. Vakar es varēju braukt ar kuģi (60 kap.), bet mani papīri nebija gatavi, un tā esmu spiests braukt ar zirgiem, kas maksā 3 rubļus. Vicegubernators ir jauns cilvēks un līdz ar to stingrs kungs. Ar advokatūru tagad nekas neiznāk un arī nākotnē, jo esmu izsūtīts uz 5 gadiem (ja uz īsāku laiku, 3 gadiem, tad tas vēl būtu iespējams). Citādā ziņā es esot pilnīgi atkarīgs no vietējā исправник, pēc kura atestācijas man tad varbūt atļautu kādu nodarbošanos. Pārbaudījuma laiks par vilkties dažus mēnešus; par stundu pasniegšanu viņš nukā neatbildēja. Viss esot atkarīgs no исправник (apriņķa policijas priekšnieka). Visa vizīte ilga 2 - 3 minūtes. Ir pat iespējams, ka neatļaus tulkot «Nātaru»; tādā gadījumā es sūdzēšu ministrijā. - Tātad katrā ziņā pilnīga atkarība no viena vienīga cilvēka; jautājums ir, kāds ir viņa raksturs. - Es pielikšu visas pūles, lai dabūtu kaut kādu nodarbošanos. Kronis nemaksā nekā. - Jauns manifests arī tagad nebūs ātrāk kā pēc diviem gadiem. Mēs esam par daudz cerējuši, zeltaino Iniņ, manu sirdsasintiņ, mutiņ. - Ziņu no mīļmutiņas vēl neesmu saņēmis, vai tik Tu saņem manas vēstules? Kad Tu saņemsi šo kartīti, Tu varētu man telegrafēt, vai Tu esi vesela: Слободской, Плекшану до востребования, здорова. Tas mani ļoti uzmundrinātu, ja es zinātu, ka mana vienīga, mīļotā dvēseles mutiņa ir bez briesmām. - Es pats turos pie Tevis, mana mierinājuma, un jūtos vesels un stiprs. - Esmu tagad izstaigājis viņu Vjatku, tā taču ir daudz mazāka par Jelgavu, 26 000 iedzīvotāju. Dārzi atstāj labu iespaidu. Слободской ir vēl mazāka: tai ir 1 aptieka (Paņevežā bija jau 2). Vilciens iet līdz Vjatkai, bet, pēc mana aprēķina, līdz Rīgai ir 3608 verstis un biļete maksātu 19 rbļ. 20 kap. (caur Челябинск un Пермь). Tiklīdz. es būšu tur, es rakstīšu vairāk. Esi vesela un stipra, manu :svēto mutiņ, manu dvēseles pūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

9.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899, gada 17. (29.) jūnijā

17. VI

1743.. Manu zelta.., šodien kopš astoņiem rītā es esmu savā noteiktajā dzīves vietā - Слободской. Tā ir maza ligzda, mazāka par Paņevēžu, vairāk dārzu un mūra namu, divās ielās iesākts bruģējums (kas tomēr ir vēl piedauzīgāks par peļķēm), pavisam laikam gan ir 4 - 5 ielas. Tur ir уездный съезд, ir meiteņu ģimnāzija, pilsētas bibliotēka, pasts, aptieka. Ir arī ap 20 važoņu, kuru takse: 5 kap. visos vēlamos virzienos, neatkarīgi no attāluma. - Labība dārga, rudzi 1 rbl. 20 kap., gaļa 14 - 15 ½ kap. - Es esmu viesnīcā: istaba maksā 50. kap., pusdienas 40 kap. Šodien tūliņ meklēšu dzīvokli; piedāvājumu zīmīšu vispār nav nekādu. - Biju pie исправник, mīļmutiņ. Viņš ir pavecāks, gludi skūts kungs un, ievērojot to, arī laipns, bet ne salkans. Manu korespondenci pagaidām nelasīšot (kā noteikts likumā), es varu strādāt arī «Mājas viesim» (tātad šīs rūpes atkrīt, manu sirdsasintiņ); aizliegts ir: advokatūra (vajadzīga īpaša ministrijas atļauja), grāmatu tirdzniecība, drukāšana, fotogrāfija, tad viesnīca ar istabām; aizliegta jebkāda pedagoģiskā darbība (stundu došana). Kancelejā drīkst strādāt, bet nevar tapt par чиновник (kas nekā daudz neizteic). Varbūt es dabūšu vietu kaut kur kādā iestādē. (Atsūti man, mīļo dvēseles pūkiņ, Margo, es gribu ķerties pie franču valodas.) - Vēstulīti no mīļmutiņas vēl neesmu saņēmis. Atsūti īsu telegrammu: Слободской, до востребования, здорова; tas man ļoti palīdzēs. Adrese pagaidām ir: Слободской, до востребования. Nebīsties, ja es Tev telegrafēšu. - Pastu no Vijatkas uz Ņižņijnovgorodu ved ar zirgiem, tas ilgst 4 dienas, no Ņižņijnovgorodas līdz Rīgai vajadzētu iet 3 dienas. Tomēr man nav kartītes no mīļā mājputniņa. Vai Tu esi kaut ko no manis saņēmusi vai ne? - Rīt es vēl nesaņemšu savus papīrus, bet varbūt jau [dabūšu] kādu dzīvokli un rakstīšu vairāk, manu vienīgi mīļoto, sirsnīgo mutiņ, dvēseles pūķkiņ. Atkal un atkal es pārlasu mazās zīmītes, puisītis dzīvo tikai savai mīļotajai mutiņai. Turies labi, manu svēto mutiņ, esi vesela, nebēdājies, mīļo pūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

10.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 18. (30.) jūnijā

18./58.
1758

Pūkputniņ! Manu mīļmīļo, svēto pūkmutiņ, manu vienīgi sirsnīgo samtmaigumiņ, Tava vēstulīte pienākusi, Tava vienīgi mīļā, brīnišķā vēstulīte ir šeit un dreb un dreb pie manas mutītes un actiņām, noglāstīdama Tava puisīša vaidziņus un austiņas, padarīdama viņu tik mīļu, siltu un laimīgu, it kā tā būtu mīļmutiņas mīkstā, baltā, samtainā pūkrociņa. Tā arī ir saldās mutiņas samtrociņa, tas ir tālās, tālās Iniņas liegs pieskāriens, un, kad man kļūst drūmi ap sirdi, vai arī, kad es sevi gribu darīt laimīgu, atkal un atkal noglāstu ar brīnumaino vēstulīti puisīša galviņu un jūtu Tavas svētās dvēseles pieskārienu, un man kļūst mīļi un labi, un spēks ieplūst manī. Tā ir pasaulītes celšana. Tu esi tik neizsakāmi laba, manu svēto Pūkiniņ, Tava vēstulīte ir brīnumvārdiņu pilna, pilna spēka un mierinājuma, un bezgalīgas, neizteicamas mīlas pret Tavu puisīti, ka es jūtos gluži mazs un muļķītis, kā jau tāds 2 gadus vecs puisītis, pie tam vēl pavisam nerātns un ļauns, kas pret savu mīļmutiņu slikti izturējies un nav pratis būt mīļš pret savu vienīgo saldo mutiņu, nav to pietiekami glāstījis un pūkājis, kad viņš vēl blakus bija un varēja būt mīļš. Tagad viņš ir tālu un gribētu nu visu atgūt, bet mutiņa jau ir raudājusi. Tā man vienmēr iet, un tad žēlabām nav robežu un gala; bet nekas vairs nelīdz. Bet tagad tas tā vairs nebūs, un saldā, svētā mutiņa man arī šai ziņā palīdzēs, kā jau visur. - Tev ir taisnība, Iniņ, šī šķiršanās ir vēl sāpīgāka par visām agrākajām; mēs bijām tieši vēl vairāk saauguši, bet mēs esam arī garīgi daudz spēcīgāki kļuvuši; sāpes ir asākas, dziļākas, bet ne vairs tik plaši izplūstošas, katru kustību stindzinošas, es gribētu teikt, ka tās kļuvušas dvēselīgākas, mazāk fiziskas, tāpat kā mēs esam dziļāki kļuvuši savās dvēselēs un dzīvojam vairāk dvēseliski. Es jau pats brīnījos, kur man bija radies tas viss spēks, lai nesabruktu, nepaliktu kūtrs un nekustīgs visās savās asajās, nekad nerimstošajās sāpēs. Kā redzu, ar Tevi ir gluži tāpat. Līdz šim vēl esmu darījis visu vajadzīgo un iespējamo un jūtu, ka vēl darīšu tāpat, lai gan ar ļoti lielām pūlēm. Tā es jau dabūju istabu, bet tagad vēl rakstu viesnīcā. Nupat pārnācu no policijas. Sekretārs, laipns, pretimnākošs jauns cilvēks, domā, ka pirmām kārtām man vajadzētu rakstīt прошение pēc valdības pabalsta, lai ik dienas saņemtu 15 kap. ēdienam un 1 rbļ. 50 kap. mēnesī dzīvoklim, tas ir 6 rbl. mēnesī, sievai vēl pienākas 4 rbļ. 50 kap., ja viņa dzīvo šeit (varbūt ir iespējams arī tad saņemt, kad esi tur; pamēģināšu); vēl varot lūgt drēbes un apavus. (Dzīvodami šeit, mēs saņemtu drošus 10 rbļ. mēnesī.) Kaktu advokatūra laikam gan nebūšot iespējama, jo pats исправник's to negribot, bet par to es runāšu ar viņu pašu. Šeit ir земской начальник, городской судья (miertiesnesis, уездной съезд, vēl viens член Окружного Суда, tātad varbūt varētu dabūt прошение rakstīt. - Vietu dabūt būšot grūti. - Par apsdrošināšanas sabiedrības aģentu? - Šeit, rajonā, vēl esot 20 izsūtītie, kas visi saņemot pabalstu. Kāpēc lai es būtu izņēmums? - Sekretārs arī teica, ka es varot būt laimīgs, dabūjis istabu: tās šeit pat dienas laikā ar uguni nevarot atrast, vēl mazāk dzīvokļus ģimenēm. Tā arī ir taisnība. Faktiski esmu pārmeklējis visas ielas un atradu tikai šo vienīgo dzīvokli. Pilsēta ir ļoti maza, 1897. gadā bija tikai 10 052 iedzīvotāji, no tiem 5382 vīrieši, 4670 sievietes. Īstenībā ielās redz ļoti maz sieviešu, un tās pašas ir neglītas, laikam jaukta votjaku - krievu tipa; visām sejās kaut kāda nomāktība, nopietnība, it kā tās nekad nevarētu smieties; bet diezgan interesantas un ne bez inteliģences. Vjatkā arī ir tikai 24 782 iedzīvotāji. - Vēl šodien plkst. 5 pēcpusdienā iekravāšos savā istabā. Būs maza guļamistaba, kā pie Ērgļiem, bet viena lielākā istaba, kur varēšu visu dienu strādāt. Pagaidām esmu norunājis ar viņiem ēst kopīgas pusdienas, jo gaidu vēl petrolejas virtuvi un arī tāpēc, ka gaļa dārga (15 kap.) un gribu vēl iepazīties ar apstākļiem. Istaba un pusdienas kopā maksā 12 rbļ. mēnesī, pieskaitot vēl 5 rbļ. par brokastīm un vakariņām un 3 rbļ. citiem, parastiem izdevumiem, tomēr kopā iznāk 20 - 21 rbļ. Tātad katrā ziņā nav lētāk kā citur. Vēlāk, kad gatavošu pats, ceru tomēr iztikt lētāk. Par visu rakstīšu pavisam sīki, manu mīļmutiņ, lai Tu redzētu, ka turos labi. Neatrauj arī sev neko, īpaši ēšanos un drēbju ziņā, neskopojies citur, manu sirdsasintiņ. - Viesnīca ir ļoti dārga: 55 kap. istabu bez gultas veļas un spilvena, bez apgaismošanas, ūdens utt. Pusdienas ēdu divreiz: zupu un kotletes - 40 kap. citādi esmu izticis lēti, arī atbraucu uz šejieni ar kuģi par 60 kap. Šeit klāt pielikšu sīku rēķinu. - Lai neaizmirstu, manu Iniņ, atsūti man: «Saulgriezīte», «Cīņa par nākamību» un «Skats brīnuma pasaulē»; mēģināšu tos pārtulkot krieviski; arī Margo, ja pasts neizmaksās ļoti dārgi. - Pie manas istabas ir dārziņš, dārzu vispār ir daudz, un, pāris soļu paspēris, esi no pilsētas ārā. Vienīgi, šeit ir 4 bērni un ducis trusīšu. Viņi gan apsolīja mani netraucēt, maza, glīta meitenīte, 4 gadus veca, viņi iziešot ārā pagalmā, ja viņiem būšot jāķildojas. Citādi ļoti rātni bērni. Strādnieku ģimene: pats strādā Vjatkā, ģimene paliek šeit, jo tur ir vēl dārgāki dzīvokļi un pārtika.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Ļoti mīļi + labi = pūkiņa.

2. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Atraksti man arī, kādi zīmogi ir manām Слободской vēstulēm, lai skaidri zinātu, cik ilgi tās iet, Iniņ.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
No Pleskavas pasts iet 7 - 8 dienas, tātad arī no Rīgas, jo uz Tavas vēstulītes ir tādi pasta zīmogi: Псков 10./VI, С. Петербург 11/VI.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Tava vēstulīte gājusi caur Pēterburgu. Taisni būtu vēl ātrāk. Н. Новгород 12/VI, Вятка (laikam) 16/VI, Слободской 17/VI, 18. VI es saņēmu.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Šeit pielieku klāt 3 permiešus, apmēram tāpat izskatās krievi, tikai tips ir cildenāks. Varbūt es varētu arī kaut ko uzrakstīt par ceļojumu, ja Zālīte vēlas un jūs labi satiekat. Mīļiniņ. Viss (izņemot permiešus) apklāts ar bučiņām mīļi, mīļi, mīļi.

11.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1d99. gada 24. jūnijā (6. jūlijā)

1742/58 24./VI. Mājputniņ!

Manu svēto, svēto, svēto, mīļo, vienīgo sirdsmutiņ! Atkal Tu esi man devusi jaunu dzīvi ar savu telegrammiņu un mīļo Iniņkartīti no I6./VI. Tu taču esi vesela, Tev nekas jauns nav noticis. Tu, manu vienīgo, neizsakāmi mīļoto, svēto Iniņ, manu glābējiņ, manu cerībiņ, manu dvašiņ, mutiņ, vienīgo mutiņ! Šodien pavisam pēkšņi no manis atkāpās smagās, nomācošās bailes, kas mani nospieda kā nejauka, riebīga nasta, laupot man visu nosvērtību un mieru, ko es taču biju slavējis sava paša mutiņai un ko tik ilgi biju saglabājis, veselas 2 nedēļas, nesaņemdams no Iniņas nekādas ziņas. Bet tagad, kopš saņēmu Tavu priekšpēdējo, 19.VI, kartīti un tad vairs nekas nepienāca, es domāju, ka Tu esi saslimusi, Zālīte Tevi nav pieņēmis atpakaļ vai arī varbūt mamma saslimusi no uztraukumiem, tad nu es vairs nespēju savaldīt savu nervozo satraukumu. Es iedomājos, ko samtpūkiņa arī turpmāk tā rakstīs kā divas pirmās vēstulītes uz Vjatku, apsolot man visu sūtīt pakaļ. (Mantas, товар, jau arī tika uz Vjatku nosūtītas.) Un tad nu satrauktā fantāzija sāka iztēlot; tā iztēloja tik šausmīgu dzīvi, ka jāsāk pat pašam tai ticēt. Bez tam vēl viena lieta, Tu, manu svēto dvēselīt, paliki mājās tik vājiņa, un turklāt es pats vēl beidzamajā laikā nemaz nebiju mīļš pret Tevi, nebiju pietiekami mīļš pret savu vienīgo sirdsmutiņu. Es sevi apbēru ar visasākajiem pārmetumiem un, satraukuma pārvarēts, neizturēju un telegrafēju, uztraukdams Tevi atkal, manu vienīgo dzīvības dvašiņ, ar savu telegrammu un vēstulēm, kuras Tu tagad jau būsi saņēmusi. Arī tagad vēl jūtos pavisam noguris, kā Tu redzi no šīs vēstules, bet man ir tik patīkama sajūta kā slimniekam, kas atveseļojies. Šoreiz tā man būs briesmīga mācība; turpmāk vairs tā nenotiks. Es vispār gribu kļūt citāds, labāks pret savu svēto, labo, mīļo mutiņu, Tu to redzēsi un priecāsies, manu zeltprieciņ. Esmu atkal lieku reizi izjutis, kā mēs esam saauguši kopā; tā man bija kā krampjaina cīņa pēc gaisa, kā cilvēkam, kurš smok. Tagad Tu, mutiņ, atkal redzēsi, cik es gluži mazais puisītis, esmu mundrs. - Esmu apjautis arī, ko visu es pats varētu darīt Tavā labā, manu dvēselīt, man ir tik viegli Tev visu atdot, mana dzīve šai ziņā nemaz nav tik svarīga, mums ir kopēja dzīve, mana dzīve ir Tavējā, atteikšanās no savas dzīves nebūt vēl nav atteikšanās no sava augstākā, no mūsu dzīves augstākā. Bet dzīve ir tik brīnumskaista, un tieši tagad, no jauna dzīvojot, es zinu: mana Mīļiniņa ir vesela un neskumst vai arī nav dusmīga uz nerātno puisīti. Iniņ, mīļmutiņ, tā mums viss jāpārvar, tā mēs pārvarēsim, tādi mīļi, labi un stipri putniņi, divas pūkiņas lidos. - Bet nu pietiks uztraukties, esmu vēl tik pilns mīļu, labu vārdiņu, gribētu vēl bezgalīgi teikt, kā es mīlu savu mutiņu, savu svēto mutiņu. Telegrammiņu nosūtīju trijos pēcpusdienā; kad Tu to, Iniņ, saņēmi? Atbildi es saņēmu divos pēcpusdienā. 16, jūnija kartīte šeit pienāca 24./VI, tātad līdz Rīgai pasts arī iet tikai 8 dienas. Es tātad esmu saņēmis vienu kartīti, otro neesmu saņēmis, kad tā bija rakstīta? - Es jau tikai pats esmu vainīgs pie šī uztraukuma un Tavu vēstulīšu nokavēšanās, jo varēju taču tūliņ telegrafēt, ka mana adrese ir Слободской; es domāju, ka Tu arī turpmāk vienmēr rakstīsi uz Vjatku, un baidījos Tevi ar telegrammu uztraukt; bet tagad tas tomēr noticis. - Tagad es gaidīšu Tavu vēstulīti, bet bez nepacietības, zinādams, kur Tu esi, manu mīļmutiņ, raksti visu par savu stāvokli un attiecībām ar Zālītēm, arī par Zinību komisiju; atsūti arī avīzes uz Слободской. Šodien, kad es rakstu šo vēstuli, Tev jau būs mana īstā adrese: Хлебная ул., дом Койкова (кв. Городилова), tas nav obligāti jāraksta. Starp citu, man no Вятка arī viss tiks atsūtīts. Es esmu bijis pie исправник, arī privātvizītē. Tagad vēstules vēl netiekot lasītas, bet tas varētu notikt pēc Pēterburgas pavēles; arī «Nātans» tagad varētu iet, bet vēlāk viss, ko es visu laiku ēsmu rakstījis, varētu tikt revidēts, tātad es pat nedrīkstētu rakstīt cenzūras atļauto, ko visi drīkst. Šeit, kā saimnieks stāstīja, esot aizliegta avīze «Вятский край», tāpēc ka tā esot ievietojusi nekrologu kādam nomirušam līdzstrādniekam trimdiniekam. Tulkojumi tad būtu visdrošākie, bet tie jau ir apnikuši; tagad mēģināšu pārtulkot krievu vai vācu valodā Tavas skicītes un iesūtīt tās kā oriģināldarbus. Krievi maksājot līdz 50 rbļ. par loksni (loksne esot vēl uz pusi tik liela kā «Mēnešrakstā»). Tātad sūti šurp, manu Iniņ! Gribu pārtulkot arī savu skici. Romānu gan vajadzētu uzreiz rakstīt krievu valodā, es gribētu, mīļmutiņ, būt stiprs un drīz pie tā ķerties. - Kartītes esmu rakstījis: 9./VI no Maskavas, 10. no Ņižņijnovgorodas, 11. no Kazaņas, 12. no Malmižas, 13. nogulēju un kartīti un pirmo vēstuli iemetu 14. Orlovā, 15. no Вятка ar ziņu, ka man nozīmēta Слободской, 16. no Вятка, 17. kartīti no Слободской, 18. otru vēstuli no Slobodskas, ar pilnu adresi, pirmo mutiņas vēstulīti esmu saņēmis un kļuvis ļoti labs, mīļš un laimīgs, 19. saņēmu kartīti un rakstīju, tad 20., 21., 22. un 23. nesaņēmu nekā un rakstīju tikai kartīti. 24., puisīša vārda dieniņā, saņēmu lielu dāvaniņu: mīļu kartīti. Zināms, es vēl apskatīšos, bet vismaz pagaidām nav atrodams cits dzīvoklis. Ir vēl ta saucamās меблированные комнаты, t. i., pansija, bet tā jau arī ir viesnīca, tikai vēl dārgāka. Citas apmešanās vietas nav, un, ja man nebūtu aizliegts, es varētu atvērt viesnīcu. - Avīzes šeit nav; Vjatkas avīzes arī šeit maz abonē (visi tikai nedēļas laikraksti). Vispirms šeit ar visu iepazīšos un tad redzēšu, kas darāms ar sludinājumiem. Skolas šeit ir tādas: meiteņu ģimnāzija, tad reālskola un dažas 3 klašu un citas zemākas skolas; varbūt varētu dot stundas, - bet man tas ir aizliegts. - Luteru mācītāja nav ne šeit, ne arī Vjatkā. - Mana adrese: Слободской, Вятской губ., Хлебная ул., дом Койкова, кв. Городилова.
Šo dzīvokli varētu saukt par nomales dzīvokli, ja centrs un galvenā iela nebūtu 2 - 3 minūšu attālumā (pārī starpielai). Starp citu, šeit ir ļoti droši, piem., viesnīca nemaz netiek noslēgta uz nakti, istabās arī nav atslēgu, galvenajās un blakus ielas pat apakšstāvā nav logu slēģu. Tāpēc es arī neesmu nopircis revolverīti, lai gan tieši Vjatkā tos ļoti daudz izgatavo un izved, tātad tādām lietām šeit jābūt ļoti lētām. Ja mana zeltainā mutiņa uz to pastāv, tad, protams, es nopirkšu revolverīti; bet vajadzīgs tas nav. - Šodien rakstīšu gubernatoram прошение un varbūt vēl arī dažām apdrošināšanas sabiedrībām. - Tagad es atkal lasu savu mīļo, svēto mierinājuma vēstulīti, lai uz to atbildētu. Jau pašā sākumā manīju, ka tiek nosvītrotas dieniņas, mazā dvēseles mutiņa par to padomājusi agrāk nekā puisītis, viņa vispār ir daudz mīļāka un pūkīgāka. - Pašlaik uztraucos par to, ka sveši cilvēki būs izlasījuši pirmo kartīti: lieta tā, ka es jau tūliņ visu adresēju uz Rīgu, bet Pūkiniņas tur vēl nebija. - Tomēr bija mīļi, ka mana sirsnīgu dvēselīte vienu dienu bija Pleskavā atpūtusies, man tāpēc kļūst daudz mierīgāk ap sirdi, ka mana vienīgā, mīļotā sirdsmutiņa baudījusi sauli un tiek labi glabāta. - Ļoti labiņ ka nesūtīji sētnieku un brauci pati, ļoti mīļi no mutiņas Iluses. Mani ļoti aizkustina, manu samtdvēselīt, ka Tu tik sīki visu par sevi raksti, tad arī es tā vairs neraizēšos un jutīšos katrā solī kopā ar Tevi Tavā tuvumā; tāpēc es arī Tev rakstu visus sīkumus un darīšu tā arī turpmāk. - Tu tik mīļi raksti, saldo Iniņ, un esi man tik tuvu, ka es ne pie vienas rindiņas nevaru savaldīties, lai gan citādi visu ilgo laiku biju stingri turējies, vienmēr. - Nazītis man ceļā bija līdz tajos pošos svārkos, bet sāls un blociņš gan bija aizmirsti. [Trūks viena vai vairākas vēstuļu lapiņas.]
No saldās mutiņas, atkal jauns un spēcīgs kļuvis. - Tev tur ir vesela rinda, pēc kuras var redzēt, cik kartīšu un no kura laika trūkst; 16. VI Tev vajadzēja saņemt Vairāk neka 3 kartītes. - Es lasu arvien no jauna Tavu jauko kartīti, Tu esi gluži viena, Iniņ, tāpat ka es, un tikai mūsu mantojumā atstātie vārdiņi un vēstulītes mūs vēl uztur; ik dienas es lasu Tavu mīļo mazo mierinājuma lapiņu. - Ak, ilgas, ilgas, tās pārņēmušas arī mani, to dēļ es zaudēju mieru, telegrafēju un līdz ar to uztraucu saldo mutiņu. Es rēķinu un rēķinu dienu no dienas, kā gan varētu panākt, ka mēs atkal salidotu kopā, lai varētu brīvi atelpot, bet tas negrib izdoties, vismaz pirmajos mēnešos (tikai augustā man būs iespējams uzzināt, ar ko es drīkstu nodarboties, bet es neatlaidīšos un iešu atkal, lai izmēģinātu visu) vai šinī pusgadā; varbūt kaut kas rādīsies, tad: 1) mēs varbūt atlicināsim katru mēnesi (Es rēķinu pat 30 rubļu mēnesī, tāpēc ka es, kā tagad redzu, izlietoju mēnesī tikai 15 rubļus, tikdams ļoti labi; puisītis patiešām labi rūpējas par sevi, bet neskopojies tik Tu, Iniņ. Tev nepieciešams izturēties reprezentabli, un arī māmiņai neļauj ciest trūkumu. - Vai kleitu jau nopirki?); 2) seko: «Nogrimušais zvans», «Uriels», «Vaidelote»; 3) Stražs; 4) atlikums no izdevumiem advokātam un kas vēl ir uz rokas; 5) zalogs un Zālītes parādi - tas viss kopā varētu iznākt tik daudz, ka procenti mēnesī būtu apmēram 10 rubļi. Turklāt mēs saņemtu vēl no valsts 10 rubļu mēnesī - tātad 20 rubļi. Ar 35 rubļiem mēnesī mēs šeit iztiktu (ieskaitot arī ārkārtējos izdevumus) + māmiņas 20 = 55 mēnesī. Mums tātad vajadzētu mēnesī nopelnīt 35 rubļus. No Zālītēs, tieslietu jautājumiem paliktu 10 rubļu, tulkojumi «Mājas Viesim» - 15 rubļi = 2,5 rubļi; bet no kurienes lai ņem vēl 10 rubļus? Varbūt Tev šeit būtu klavieru stundas vai arī citas stundas. Saimnieces dēls, kas iet feldšeru skolā, arī pasniedz stundas. Varbūt to vajadzētu ņemt no kapitāliņa? Tad: varētu kaut ko ierīkot, kādu veikalu, un dzīvoklis un iztikšana tad iznāktu vēl lētāk. Šeit Tev arī saraksts, mīļsvēto mutiņ, ko visu varētu iesākt (gluži tāds pat saraksts man jāiesniedz gubernatoram, lai no daudzā tiktu atļauts vismaz kaut kas):
1) Rakstīt прошение, советы (pagrūti).
2) Агент страхового общества. Māju pārdošana. Komisijas preču pārdošana u. tml.
3) Notāra rakstvedis, kontrakti, testamenti u. tml. Zemes iepirkšana mūsu kolonistiem.
4) Diližansu vai omnibusu uz Vjatku (līdz šim tāda nav). Attālums ir 30 verstis un izmaksā 2 ½ - 3 rubļus!! Pastāvīgi ikdienas omnibusa braucieni. Varētu vest par 30 kapeikām un nopelnītu it labi. Šoseja. Uz Tava vārda. Visu to ierīkot; izdevumi ap 1000 rubļu, ne vairāk; vispirms - кассир.
5) Приказчик, конторщик veikalā, linu tirdzniecība (šeit maza), koku vai labības tirdzniecība (apstaigāšu lieltirgotājus; šeit vairāki miljonāri).
6) Komisijas tirdzniecība: Iļģuciema alus, iesals, Hugo Hermanis Meiers - mašīnas (H. H. Meiers meklē aģentus Уральск), Торгово Промышленный Календарь; Tu varētu aiziet (Teātra bulvārī, kur atrodas Romas viesnīca) uz kantori un piedāvāt, apjautāties, kādi ir noteikumi, vai nepieciešama drošības nauda, kā tiek maksāts, vai lietas tiek ņemtas atpakaļ utt. Es domāju, to varētu izmēģināt, vismaz aiziet turp un pajautāt. - Tad tāpat aizstaigāt un apjautāties Leitnera velosipēdu fabrikā (Suvorovā vai Marijas ielā), vai viņš nevēlas komisiju. Ta varētu uzņemties Вятка (ne Слободской) - taču guberņas pilsēta; tad Tu, rožsmaržiņ, varētu dzīvot Вятка un vadīt darījumus, es dzīvotu šeit, un mēs tad varētu redzēties daudz biežāk nekā līdz šim; tikai 30 verstis. Tāpat no Вятка Tu, Iniņ, varētu arī vadīt страховое общество aģentūru vai iekārtot tur kādu veikalu, vai arī pasniegt stundas; tur ir daudz vairāk izdevību dažādiem darījumiem nekā lielā un rosīgā pilsētā, un mēs arī nebūtu vairs gluži šķirti.
Man šī doma ienāca tikai nesen prātā un ļoti iepatikās. Atraksti par to arī savas domas, sirdsdvēselīt.
7) Sūtīt no šejienes medījumus (arī gaļa šeit dārga).
8) Arī Koha laku fabrika ievietojusi sludinājumus Urālu kalendārā. Tāpat Talheima ratu smēri. Tad Singers (Nordlingers) - arī tam šeit nav filiāles.
9) Veiktos arī ar piena veikalu - mūsu seno aizraušanos. (Vjatkā tādi ir, bet bēdīgi, šeit nav). Piens gan ir lēts, bet sieru šeit neredz gandrīz nemaz, arī knapsierus ne, tāpat šeit maz pazīst biezpienu. Viss šeit ir ļoti netīrs, un labākās aprindas gan labprāt iepirktos kādā lepnākā veikalā. Tātad komisijas veikalam (velosipēdi, tabaka, šujmašīnas u. tml.) vajadzētu būt īsti lepnam. Šeit ir arī lielas tirgotavas, bet neviena nav lepna.
10) Desu taisīšana, delikateses (ar desu taisīšanu šeit nenodarbojas).
11) Kažokādu izstrādāšana, kažoku šūšana (šeit tādu ļoti daudz, bet gan ne gluži ādu ģērētavas).
12) Mācīties kādu amatu.
13) Kā rakstvedis kādā kancelejā; kaut gan maz ticams, ka to atļautu.
14) Nopirkt nelielu mājiņu (šeit tagad ir pavisam lētas, gluži tuvumā, 11 ½ - 2 verstis tālu, sādžā, gandrīz vai pilsētā). Turēt govis, arī saknes šeit ir retas.
15) Dārzniecība, puķes, arī istabas puķes (šeit tādu nav, iepazīsties pēc grāmatas).

Mazajam mīļputniņam:

Stundas, modes preču veikals (tieši tādu nav, šuvēju gan daudz, dažas šuj arī modes preces). Vadīt veikalu, Vjatkā jau varētu nodarboties ar ko citu, Tu varētu to, kas vajadzīgs, tagad Rīgā pamācīties. Tas ir viss, ko es pašlaik zinu; tam nav lielas vērtības, bet nekas jau tā īsti arī vēl nav izmēģināts; varbūt tomēr veiktos. Tagad es izpētīšu apstākļus pamatīgāk. Ak dievs, kaut taču kaut kas būtu iespējams, lai labie mīļputniņi atkal varētu salidot kopā!
Tad vakarā, ap pusvienpadsmitiem, pienāk vēl viena telegrammiņa, kāpēc gan, Iniņ, baiļojies, ka es nekā nesaņemu, mīļā, mīļā mutiņ, kā gan es Tevi uztraucu! Nabaga saldā, svētā Iniņ, dzīvo sveika, esi vesela, turies dūšīgi puisītim par prieku. Mana mīļotā, svētā mutiņa, mīļi, mīļi.

Vēstules 1. lappusē augšmalā pierakstīts: Atkal viss mīļi un ļoti labi, īsta samtpūkiņa.

1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Šeit ir dažas puķītes: vijolīte un smaržīgais mieškis, noplūkti mīļmīļajai Iniņai un sīrdsmutiņai, ar puisīša bučiņām nokaisīti.

12.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 2. (14.) jūlijā

2. VII. 1734. .. Manu mīļzeltaino.., šodien man ir tukša dieniņa, nav kartītes un vēstulītes no mīļmutiņas. Es esmu stiprs, neskumstu, bet jūtos kā smaguma pieliets, locekļos nav viegluma un domām spara, mašīna darbojas normāli, bet klab. Tagad jau esmu sācis «Nātanu», tieslietu jautājumus, arī romāniņu. Tas man vairs neliekas kaut kas hipotētisks, fantastisks; iespējams ir. bet, jo reālāks tas man šķiet, jo vairāk grūtību sastopu. Viela ir tik masīva kā vēl neviena un tik nepakļāvīga. Baidos pārāk atgādināt «Paris», kas galu galā ir kā aukla, kur viss vajadzīgais pēc kārtos savērts; bet tam nav jābūt ar diegiem šūtam, bet gan kaut kam pavisam organiskam, kā kokam ar daudziem zariem jeb, labāk, kā simfonijai ar caurskanošu vadmotīvu. (Man ir smagi apzināties, ka neizprotu mūziku; tad es daudz vieglāk orientētos.) - Tagad es norobežojos un koncertējos, bet joprojām man nav nekāda priekšstata. Ir tik briesmīgi grūti. Šālaika romāns būtu daudz vieglāks. To arī saprastu daudz labāk. «Paris» taču arī nesaprot. Neviens nemīl kaut ko lielu, bet gan pavisam mazas fotogrāfijas, psiholoģiskus izraibinājumus; vērša āda, izstiepjas. kapūkiņ apklāta visa pūrvieta. Tu redzi, mīļvienīgo samtpūkiņ, ka es jau esmu iedzīvojies romānā , ka es arī šeit jau Tev žēlojos. Mīļiniņ, Tev būs man ,jāsūta arī grāmatiņas, piemēram, Gētes romānus. Ja es šeit nevarētu sameklēt Zolā, tad arī šos: «Paris», «Debacle», «Lourdes», «Terre». (Es lasu «Terre» - Vai neatgādina «Zaudētās tiesības»?) Vai Tu neizdosi savus dzejolīšus, mīļdvēseles smaržiņ? Būtu laiks, kamēr Tu esi tur! Par to es rakstīšu vairāk, kad saņemšu no tevis vēstulīti. - Tagad vēstulītes iet 7 dienas. Bet pasts ir tik nejauki neregulārs. Atsūti man jūlija rēķinu lapiņas; aizsūtīšu arī Tev. - Kad Tu, Mīļiniņ, izlasīsi un izrakstīsi «Literarisches Echo», tad atsūti man, lai es pavisam no tā neatsvešinātos. - Vai Tu, mīļmutiņ, esi bijusi pie mammas? Aizbrauc taču, paskaties, ka viņai klajas, nomierini viņu. Apmeklē arī Līzi kapsētā. Vai Tu mammai kaut ko nopirki? Vai manai sirdsdvēselītei arī kaut ko nopirki? Vai nopirki kārumiņus? Neatstāj manu mīļvienīgo, dziļsirsnīgo Iniņu bez kaut kā mīļa! Nopērc arī dažas puķītes, puisītis tās ir dāvinājis savai mīļsvētai mutiņai. Lai mutiņa sevi labi glabā, lai neskopojas, puisītis gādā par sevi labi, gandrīz visu dienu ārā svaigā gaisā, arī strādā ārā, siltā laika arī aplaistās. Esi vesela, Tu manu saldo mutiņ, turies labi un kop sevi, lai būtu vesela, kad pēc gada atlidosi pie sava puisīša. Mīļmutiņ, esi mīļa un laba, un vesela. Mīļi, mīļi, mīļi. Daudz bučiņu no mazā puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

13.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 4. (16) jūlijā

1732/57 4. VII. Ržsmaržiņ! Šeit puisītis parasti sēž un lūkojas uz savu mīļsvēto, tālo, vienīgi mīļoto mutiņu; šeit arī saulīte noriet, un puisītis katru dienu uz to noskatās, domādams par mīļmutiņu, un sapnītī ir kopā ar Tevi, Smaržiniņ.

Raiņa zīmējums: dabasskats.

Varbūt Tu izsmiesi savu mazo puisīti, mīļo rožsmaržiņ, ka sasmērējis papīrīti; laikam ļoti slikti sasmērēts, bet ļoti labi domāts: ir gribējis kaut ko savai mutiņai parādīt, kur puisītis atrodas, lai nu tagad divi mazi, mīļi un labi putniņi varētu sēdēt kopā un lūkoties pāri upīti un mežiņam (tā ir tā pati Vjatkas upe un tālāk mežs) līdz pat dziļajām smarždvēselītēm.
Mīļvienīgo, zeltrožsmaržīgo, maigo pūkiņ, manu sirdsmutiņ, manu saldsirsnīgo dvēseles Iniņ, es esmu šodien atkal tik mīļš un labs, un laimīgs, kā vien mīļie Iniņi spēj būt. Biju jau izmisumā, bet trijos pēcpusdienā tomēr saņēmu savu mīļsmaržīgo kartīti. Proti, manas visļaunākās gaidu stundas ir no divpadsmitiem līdz trim (vēstules pienes neregulāri), kad velti esmu tās gaidījis. Tad es esmu pavisam noguris un tikai ar mokām varu strādāt, kā, piem., vakar un aizvakar. Šī 25. VI kartīte (1740, patiesībā 1741) nākusi veselas 9 dienas, tāpēc ka 1) tā nāca no Jelgavas un 2) caur Kazaņu, ne Ņižņijnovgorodu. Un 3 bezvēstuļu dienās es atkal sadomājos visādas briesmu lietas. Bet ļaunākais ir tas, ka esmu Tevi tik bieži un stipri uztraucis ar savām pārsteidzīgajām vēstulēm un žēlošanos. Pašlaik jau esmu visu saņēmis, kaut arī mazliet vēlāk, bet esmu tik vājš ka nekad nespēju apspiest savas žēlabas. Ļoti bieži esmu noguris. Vispār, mans garīgais spēks pieaug, tomēr pārāk lēni, lai novērstu no savas vienīgi mīļotās mutiņas visniecīgākās sāpes; šīs pašapsūdzības atkal rada manī nogurumu. Tagad telegrafēšu savai pūkiņai cerībā, ka turpmāk varēšu labāk savaldīties un mēs tagad, kad viss puslīdz noskaidrojies, būsim mierīgāki. Kaut tik Tu, sirdsmutiņ, atkal nesaslimtu no beidzamajiem uztraukumiem. Tagad, 4. VII 1732, laikam gan Tu arī būsi, saņēmusi visas vēstulītes un nomierinājusies? Es, proti, esmu saņēmis visas 8 vēstulītes un kartītes (Nr. 1 un 2), arī telegrammas. Grūtākais tagad pārciests, arī pasts citādi jau iet diezgan regulāri: no Rīgas 7 dienās. - Mani ļoti iepriecina, ka Tu esi arī mammiņu apciemojusi, pēc Tavas vēstulītes saņemšanas es arī rakstīšu mammai. - Tu esi pie Zālītēm, Mīļiniņ, un, ja es labi saprotu tad arī pansijā pie viņiem? Atraksti arī par to, kur Tu esi, tad arī es būšu pie Tevis, kā Tu pie manis - pie upītes. (Es būtu ļoti labprāt uzzīmējis arī savu istabiņu, arī dārziņu, bet es neprotu; taču es vēl un vēl mēģināšu, Iniņa noteikti priecātos, mans zeltprieciņš.) - Nabaga Iniņ, cik Tev daudz jāstrādā un pie tam vēl jāsaņem tikai bēdīgās lielpuisīša vēstulītes un nekā mīļa un laba. - Tas taču arī nav pareizi, ka viņi tagad mani sauc par pirmo dzejnieku, vai tik tā nav kāda gudra intriga, lai Tevi pilnīgi noklusētu? Viņi jau man var visus iespējamos pagodinājumus izrādīt: labākais tulkotājs, valodas reformators, arī oriģināls dzejnieks, dzejnieks ar korektu, nevainojamu valodu (tas jau viņiem visvairāk imponē, ka viņi nevar nekā pārmest), bet ar Tevi taču mani nevar salīdzināt, Tev ir tik brīnišķa burvība, Iniņ, kaut kas tik ļoti pārliecinošs un aizraujošs, tik dziļi sirsnīgs, naivs un vienkāršs, turklāt reizē tik lieliski krāšņs, fantastisks, tik pilnīgs un dimdoši skanošs, ar tādu neaprakstāmu sparu un patosu, tāda aptveroša toņu bagātība, kādas nav nevienam, nevienam citam. Man ir tikai mani pāris dziļie pamattoņi, kurus es pastāvīgi dažādi variēju un kuri tieši ar savu vienmuļību rada iespaidu. Tas nav nekas cits kā tikai intriga pret Tevi, viņi tagad grib otrādi: izspēlēt mani pret Tevi kā sākumā izspēlēt Tevi pret mani. Tagad Tev jānāk ar savu 2. dzejoļu krājumu! Ir taisni īstais laiks. Noraksti speciāli man visus savus dzejolīšus uz pastpapīra, labi smalki bet vienā pusē; es tos sagriezīšu un sakārtošu, un tad Tu man paziņosi savas domas par sakārtošanu (katram dzejolītim pieliec klāt numuru); tā mēs 2 - 3 mēnešos tos pienācīgi sakārtosim, un vēl šai gadā tie varēs iznākt. Tas viņiem būs pirmais trieciens, un otro viņiem dosim pēc mana romāna iznākšanas, kad mans stāvoklis būs drusku nostabilizējies, jo katru gadu taču nevar par «Faustu» kladzināt, un tad es atkal zaudēšu savu izcīnīto stāvokli un nevarēšu Tev palīdzēt; romāniņš jau var iznākt tikai nākamgad, jeb vai man tomēr neuzrakstīt vispirms kaut ko mazāku? Kā Tu domā, mīļsmaržaino Iniņ? Romāns tiešām ir briesmīgi grūts, tik plašs, kā bija domāts. Vai to nevajadzētu vienkārši pārvērst par tā laika romānu, tēlojumu, stāstu, nevis sniegt pašu tā laika ainu; tad tūliņ būtu simtreiz vieglāk. - Es gribētu vēl daudz rakstīt, bet jau jūtu nogurumu, maz arī gulēju; rīt tā kā tā rakstīšu tālāk. Esi vesela, manu sirdsmīļo, smaržaino, svēto mutiņ, mēs tagad būsim mierīgāki; tikai esi vesela un kop sevi labi, Iniņ. Puisītis turas labi, ir sev nopircis teļa cepeti. Mīļo, mīļo mutiņ. Tavs puisītis, mīļi, mīļi mīļi.

Vēstules pēdējā lapā pierakstīts:
Rīt puisītis mīļajai pūkmutiņai nosūtīs dažus dzejolīšus, mīļi arī, mīļi, mīļi, mīļi.

14.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 8. (20.) jūlijā

1728/57 - 8. VII. Mājputniņ!

Manu mīļsvēto, vienīgo mājputniņ, samtpūkiņ, dimanta ametistiņ ar mirdzošajiem stariņiem, manu nabaga vientuļo mutiņ. Tavs puisītis nāk pie Tevis, piespiežas cieši. Mīļiniņai, pieliek galviņu pie krūtiņām, pakasa mazās samtkājiņas, glāsta mazos zīdmatiņus, iekaisa mīļus, mīļus zeltainus vārdiņus mazajās austiņās un apber visu ar bučiņām. Puisītīs nevarēja sagaidīt mīļvēstulīti no mutiņas un atnāca pats. Mutiņai ir darbiņi, daudz, daudz sliktu darbiņu, viņa ir nogurusi un slimiņa, tāpēc puisītim jābūt mīļam un labam, jāpūkiņā mutiņa un jānēsā uz rociņām, līdz mazā mutiņa atkal atveseļosies un mīļas, mirdzošās actiņas atkal spīdēs neizsakāmā mīla un labestībā mazajam, tālajam puisītim pretim; ir jau tikai viens puisītis un viena mutiņa, un tā pati ir pūkiņa un svēta. - Nestrādā tik daudz, manu vienīgi mīļoto mutiņ, kas tad notiks, ja paliksi pavisam slimiņa? Tu jau miedz ciet aiz noguruma. Un uztraukumi arī vēl nav beigušies, un tie visvairāk novājina. To es tagad novēroju pats pie sevis. Es neesmu nekad juties tik vesels kā brauciena laikā tajās 8 dienās, kad biju vienīgi pārņemts no piespiedu šķiršanās trulajām sāpēm, citādi es biju pavisam noslēdzies no visas pasaules un man nebija nekādu noteiktu rūpju vai satraukuma. No Tevis taču nevarēju saņemt nekādas ziņas; es gulēju labi, bez pulveriem, par spīti troksnim, tā kā tagad nevienu nakti vairs neesmu gulējis, es ēdu tikai cieti novārītas olas, maizi, dzēru pienu, tēju, un arī kuņģis nekad nav bijis tik labs, ne mazākā aizcietējuma. Tagad, runājot par svaigajiem spēkiem, jāsaka, ka tie laikam gan vēl būs no tā laika sakrātajiem. To visu es tikai tagad atzīstu, ka vispirmais noteikums ir psihisks miers. Un taisni tā mums visvairāk trūkst. Mēs abi jau jūtamies gluži gurdeni no uztraukuma vēstuļu neregulārā, pienākšanas dēļ un tādēļ, ka es baidos par Tavu veselību, ka neesi man pastāstījusi visu ļaunāko, Iniņ. Šiem uztraukumiem kaut kā jāizbeidzas, citādi tie mūs galīgi nomocīs. Domā taču par to, manu dvēseles mutiņ, neuztraucies es jau saņemu visas vēstulītes, es par to rakstīju katru reizi, es rakstu katru dienu, un kā Tu to nezini? Sākumā es žēlojos, ka saņemu tās tikai ar 3 - 4 dienas gariem starplaikiem, tad vēl nezinādams, ka mazā Mīļiniņa nav rakstījusi, gribēdama dabūt īsti precīzu adresi, jo Tu domāji, ka bez tās Tu rakstīsi pa vējam, un es paļāvos uz to, rakstīdams: visas vēstules no Vjatkas uz Slobodsku man tiks piegādātas. (Tādā mazu pilsētiņā precīza adrese arī nav vajadzīga, jo katrs jau tā vai tā cits citu pazīst). Arī telegrammai vajadzīga tikai tāda adrese: Слободской, Плекшану. Вятская губерния telegrāfisti jau paši zin, un šeit viņu grāmatā (заявление) es ierakstīju savu adresi; turpmāk neizdod velti naudiņu. Cerams, ka šonedēļ mums ar pastu būs pilnīga skaidrība, jo tagad jau visas šaubas (par [vēstuļu] pārtveršanu) ir izkliedētas; tagad mums šai ziņā jānomierinās; neuztraukties; ja mazā maigpūkiņa nevar rakstīt, tad paziņo to jau iepriekšējā vēstulē puisītim. Vienīgi es biju vainīgs pie mana un Tava nemiera, proti, esmu kļuvis atkal nervozāks - tā paša vēstuļu uztraukuma dēļ, man vienmēr bijušas neizsakāmas bailes, ka mīļmutiņa ir slimiņa. Un Tu jau arī pārāk vēlu atrakstīji, ka Tavs kuņģītis ir tik ļoti slikts; galu galā arī tagad Tu man par maz stāsti. Bet tad Tu nebūtu cienījusi savas pašas puisīti, un to nevar neviena svētā mutiņa. - Neuztraucies, dvēseles pūkiņ, arī pati bez vajadzības; man nedraud briesmas, mana slimībiņa nav piepeša kā Tev. Bēdīgs gan, zināms, esmu ļoti, bet arī Tu taču esi tāda; tātad nav īpaši jāuztraucas par sevi. Nepārmet sev vēstulīšu dēļ, jo pats jau esmu vainīgs; pārmetumi sagādā gauži nejaukas sāpes, un tā ir visriebīgākā lieta, ko vien es pazīstu, es vienmēr mokos ar to, ka neesmu mazo pūkdvēselīti diezgan labi glabājis. Bet pareizākais ir sevi nemocīt, bet mēģināt labot. Tāpēc tagad uzrakstu pāris dzejolīšu un nosūtīju Tev arī vienu upītes zīmējumu, vai esi saņēmusi? Dari arī Tu tāpat un raksti man biežāk mīļas vēstulītes. Atsūti arī savus dzejolīšus, izgriez savu referātu par Zinību komisiju un vēl to, ko esi uzrakstījusi, un atsūti man visu, tāpat arī Tavu polemiku ar Niedru. Taču labāk gan nepolemizē, tas briesmīgi uztrauc, Tu to nevari izturēt; lai Zālīte to dara. Atraksü arī labi drīz, kādās attiecībās Tu esi ar Zālīti, kā Tevi uzņēma. Vai lai es rakstu tieslietu jautājumus, ceļojuma aprakstus vai juridiskus ievadus? Vai lai es viņam rakstu vēstuli un ar kādu saturu? Iekams nebūšu no Tevis dzirdējis, kā jūsu starpā ir, es taču nezinu, ko viņam rakstīt. Esmu daudz ko sabojājis ar savu kartīti, taču es vērstu atkal par labu, bet nevaru rakstīt agrāk, pirms Tu man neesi atrakstījusi. - Kādu iespaidu uz Zālīti atstājis cildinošais referāts Zinību komisijā? Vai viņš vēl arvien grib mani apmainīt pret Adamoviču? Ko tad beidzot par mani tur vispār teica? Es taču vēl it nekā nezinu. Vai sacīto nevar kaut kā veikalnieciski izmantot? Atsūti avīžu izgriezumus banderoles sūtījumā. Tas iznāk vislētāk un ātrāk; tā Tev pašai nevajag rakstīt. Tu taču arvien vēl esi jūgā un stipri aizņemta darbā? Nestrādā pārāk daudz, Iniņ, saudzē sevi, mīļo mutiņ, esi to puisītim solījusi. Es ceru un gaidu ļoti daudz. laba no jūrmalas. Tur tu atpūtīsies, manu maigo pūkiņ, manu vientuļo, skumjo mutiņ, kļūsi atkal stiprāka, veselāka, kļūsi mierīgāka un padarīsi mierīgu arī mani. Jūrmalā taču ir mūsu pasaku mājiņa, mūsu jaunās mīlas, tapušās, sāpēs izaugušās, svētās dzīves vēsma Tevi ieskaus tuvāk, darīs Tevi veselu un stipru, un svētu un, savukārt, ietekmēs, stiprinās un cels Tavu puisīti. Es tagad esmu kļuvis tik atkarīgs no mīļās mutiņas vēstulītēm, ka fiziski ļoti nogurstu, kad man nav atsvaidzinājuma no mīļvēstulītēm. Tad es arī rakstu ļaunās, skumjās un gurdenās vēstules, kuras mutiņu tā uztrauc un ir padarījušas slimiņu. Mazākais vārdiņš no saulainās Iniņas padara mani atkal veselu un labu. Es jau tagad kopā ar mutiņu eju vērot sauli, klausīties jūras šalkās un brīnišķajās atmiņās rast mierinājumu un spēku turpmākai dzīvei. Manu jauno, maigo ziedputniņ, manu jauno, mirdzošo, izcīnīto, balto laimes Iniņ, rožvēsmiņ, pasaku putniņ, manu jauno, jauno mīļziediņ. - Un šeit pāris dzejolīšu, iespiešanai nepiemēroti, jo nav noslīpēti un arī nevarīgi (skan it kā pazīstami), bet es esmu pārāk noguris, lai pārlabotu. Mīļā mutiņa taču noglāstīs puisēna galviņu. Ja Iniņa domā citādi, var pārtaisīt. Esmu uzrakstījis dažus variantus, taču panti jau pierāda, ka tie nav labi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Mīļi un labi un viss apkaisīts ar samtbučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

15.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899, gada 11. (23.) jūlijā

1724/57. 11./VII. Rožsmaržiņa un mīļputniņš kopā. Tu, vienīgo, svēto Iniņ, cik Tu esi brīnišķa savā dziļajā mīlā un nebeidzamajā labestībā, pār mani vakar nāca kā balts ziedu lietus, kad pēkšņi no Tevis saņēmu visas trīs vēstulītes. Es vienatnē ilgi, ilgi raudāju, tās man nāca kā pēkšņa laime, un laime mani arvien biežāk un biežāk atrod daudz nesavaldīgāku nekā nelaime. Vakar es nokavējos par to uzrakstīt, un es biju pavisam muļķītis un nezināju nemaz, ko lai mutiņai rakstu; man bija līdzīgi kā toreiz, pēc cietuma laika, kad nemaz nespējām nopriecāties, būdami kopā. Pašlaik esmu kļuvis mierīgs un stiprs, un tik laimīgs, un labs, jūtos kā atveseļojies slimnieks, lai gan nemaz nebiju īpaši slims; es vienīgi biju ļoti noguris un bez enerģijas, kā savītis. Tikai tagad es redzu, cik ļoti nervozs esmu bijis šo laiku, jo no visiem uztraukumiem un bēdām, ko esmu sagādājis pa šo laiku savai vienīgajai, mīļotajai mutiņai, es varēju izsargāties ar mazumiņu pacietības un veselības. Tagad es pilnīgi atrodos psihiskā ietekmē, dzīvoju no katra mīļa mutiņas vārdiņa, kas nāk tiešā nozīmē no viņas samtmutītes, un tas būtu labi, ja tikai mīļvienīgā, mana svētā, maigā Iniņa tik ļoti neuztrauktos puisīša dēļ, Tavi pūkvārdiņi dod dzīvību, kamēr es Tev sniedzu vienīgi bēdas un izmisumu. Un tomēr es gribētu Tev palīdzēt, gribētu Tevi nēsāt kā pasaulīti rociņās, manu bezgalīgo dvēselīt, svēto, svēto, lielo mutiņ, sirsniņ, kas ir tik neizsmeļamajā mīlā un labestībā. Tu man vienmēr un vienmēr sniedz no savas neaptveramās pārpilnības. Tu mani balsti, apveltīdama ar savu pārbagāto mīlu, mutiņ. Es Tev tikai reizi palīdzēju tikt pie dzīvības, bet Tu man dod ik dienas jaunu dzīvību katrā vēstulītē, Iniņ. Es jūtu visdziļāko mierinājumu, ja ar kādu no savām labajām vēstulītēm esmu Tevi sasparojis un kaut mirkli Tevi noglāstījis, bet līdz šim laikam Tu esi saņēmusi no manis vienīgi sliktas un drūmas vēstulītes un saslimusi atkal un atkal tikai no pašas puisīša un tā vēstulītēm. Ak dievs, un ir taču arī puisītis, gribētu būt puisītis un labi un mīļi glabāt savu saldo mutiņu, tā jābūt un tā arī būs, jo mutiņas mīla un labestība ir tik bezgalīga, nemitīgi plūstoša. Es arvien gribu apņemties būt labs, lai gan daudzkārt esmu bijis slikts; beidzot tomēr būs labi. Es ļoti ciešu no šīm neveiksmēm gan savā, gan arī mutiņas priekšą, bet ceru, ka šai ziņā darbs man paīdzēs. Un tagad tiešām jāstrādā, bez jebkādas aizbildināšanās. Mīļmutiņa ir iedevusi man šo darbiņu, romāniņu, un tagad iegrūdusi puisīti taisni cirka arēnā. Tur nelīdz vairs nekāda pretošanās, kā muļķa Augustiņam, klaunam. Tu man visu esi devusi, Tu, manu vienīgo, svēto mutiņ, tagad taču es gribu redzēt, vai tiešām no puisīša nekas neiznāks un vai viņš nekļūs mīļmutiņas cienīgs! To visu tikai Tu viena pati esi veikusi, mīļmīļo samtpūkiņ, lielo skandālu un milzīgo reklāmu. Esmu tiešām sajūsmināts par Tavu laimīgo ķērienu, spožactiņ, laikam gan tas viss nāca tik negaidīti, ka tie neko citu nevarēja kā Tev piekrist, es priecājos, iekožot skābajā ābolā, kā maijvabole par tādu veiklu pārsteigumu un redzu, ka dimantstariņš vienmēr zibina actiņas un smejas par jauko nedarbu, tas ir nedarbs, lielāks par pašu dzīvi. Un Tava plūstošā, veiklā runa, Tu taču tur esi vienīgais dzīvais cilvēks, - šis nedzirdētais efekts, kaut kas tamlīdzīgs nekad vēl nav bijis, Niedra klusēja un saduga, «Baltijas Vēstnesis» vispār klusē par visu Zinību komisiju, taisni nedzirdētu uzvaru Tu izcīnīji, manu mirdzošo dimantiņ. Zālītem taču tagad vajadzētu Tevi atsvērt ar īstajiem zelta dukātiem, ja viņš būtu apķērīgs, bet tā jau ir viena no viņa vājajām vietām. Tu esi tik veikli rīkojusies, manu Sirdsiniņ, ka droši vien arī darīsi visu, lai pie Zālītes izcīnītu mums nodrošinātu stāvokli. Nu taču Adamovičs būs savu lietu jau zaudējis? Bet vai tad tas cilvēks, Zālīte, vēl arvien nesaskata, cik vienreizēji nenovērtējama žurnāliste Tu viņam esi? Es viņam rakstīšu un iebāzīšu to viņam degunā. Dari to arī Tu pati. Viss būtu labi, un Tu man esi radījusi stipru pamatu, lai es vērstu pēc romāniņa, kā mēs domājām, Tavā labā ko iesākt, bet šī Teodora nekrietnība (atsūti taču dzejoli, Iniņ) dot priekšroku kādam Bangaitim un man, nevis Tev, tā taču ir kliedzoša netaisnība un var Tev tūliņ pie Zālītes kaitēt. Vai tad nebūtu Tevi nekavējoties jāaizstāv? Noliktu visu citu sānis, ja Tu man atsūtītu Niedras garo smērejumu («Austrums», 96), tad vēl 2 Kreicberga sējumus «Aspazija un viņas kritika» un Klaustiņa rakstu izgriezumus no «Dienas Lapas» gada sākuma numuriem (arī Veidenbaumu un Zvārguli). Pēc polemiskā tad nāktu mana Tavu darbu pozitīvā kritika. Apdomā [2 nesalasāmi vārdi]. Rīt mīļmutiņai atkal rakstīs.
Sākas, domājams, tālāka turpinājuma lapiņa:
tūliņ, 2 skicītes viena pēc otras, mēnesis starpā, tad viņš pieliks algu. Es domāju, ka tās ir vismazākās rūpes; lielākās ir likt viņam saprast, ka Tu viņam esi ļoti nepieciešama kā 1) žurnāliste, 2) dzejniece un 3) godīgs cilvēks, kas atklāti ar viņu runā. - Ar draudzēnītēm Tu tātad esi draudzīgi izšķīrusies, tas ir labi; viņas varētu vēl īpaši tenkot, tagad, kad viņas Tevi tā apskauž un ienīst. Es arī gribētu viņām aizrakstīt, bet neiznāk. (Iedomājies, Iniņ, šodien esmu veicis tikai 40 «Nātana» rindas; un uzrakstījis šo vēstulīti, vēl esmu mazrosīgs un ne gluži vesels.) - Nīnai arī vēl neesmu rakstījis, vai tad es to tūliņ gribēju darīt? - Vai «Vendeta» ir Olgas tulkojums? Tas tiešām ir ļoti vājš. Tā Tu atkal esi draudzības dēļ uzņēmusies smagu nastu. - Uz pārējo, mīļdimmantstariņ, es atbildēšu rīt. Vienīgi tas mani uztrauc, ka arī Tu nesaņem vēstulītes regulāri. Tu zini, ka es absolūti katru dienu (tas man pašam vēl ir vajadzīgs), tad Tu zini, vai esi visu saņēmusi, jeb vai kaut kas trūkst, - Blaktiņas tagad mani vairs neuztrauc, esmu iekārtojies gulēt bēniņos, tur ir klusāk un patīkamāk, nav bērnu un blakšu. Arī nākamreiz es Tev sīki rakstīšu, ko es visu dienu daru, ko ēdu utt. Manai svētajai mutiņai viss jāzin. Esi vesela, mīļsvēto mutiņ, turies un pūkā sevī ļoti mīļi. Ikreiz vēstulītē atzīmē, vai esi vesela. Mīļmīļo Iniņ, mīļvienīgo, svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi, mīļi. Puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Spožo gaismiņ un stariņ, [saņemtas] 3 vēstulītes no mīļmutiņas, no 2., 3., 4. (1734, 1333, 1732).

16.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 13. (25.) jūlijā

1723 13./VII. Dimantametistiņ!
57

Raiņa zīmējums: māja ja ar dārzu Slobodskā.

Šeit puisītis sēž un strādā.
Tas ir dārziņš no iekšpuses, vidējais ir puisīša lodziņš. Galdiņš pie soliņa patiesībā nav galdiņš, bet izbijusi vistu kūtiņa, puisītis ļoti labi uz tā raksta, arī šī vēstulīte tiek rakstīta turpat. Šo mājiņu puisītis atkal uzzīmējis mīļsirsnīgajai mutiņai, lai viņa zin, kur puisītis vienmēr atrodams. Grib būt arī mīļš.
Manu sirdsmīļo, svēto dimantstariņ, manu dziļo, dziļo dvēseles Iniņ! Tu esi padarījusi tik mīļu m labu savu vienīgo puisīti, ka tagad mani nekas vairs nespēj apbēdināt, es esmu kļuvis arī stiprāks, saņemdams Tavas svētās vēstulītes, dažas naktis esmu pat labāk gulējis un mazāk uztraucies. Protams, mana mīļvienīgā mutiņa jau vēl nav īsti vesela, nav arī regulāri saņēmusi manas kartītes, kuras bijušas arī nejauki uzrakstītas un radījušas skumjas, un mazais maigumiņš ir noguris, ļoti noguris no briesmīgajiem dvēseles uztraukumiem un drausmīgā darba (es arī sajūtu, cik tomēr lēni atkopjos, un pat šodien vēl esmu diezgan gurdens), bet, neraugoties uz visu, manī ir it kā kāds mazs, kvēlojošs siltums, kas izplešas; esmu ik mirkli gatavs apraudāties, domājot par savu vientuļo, cietēju mutiņu, tomēr Tava rociņa mani ir sasildījusi un stiprinājusi; es redzu, ka mans drosmīgais kukainītis tik droši stāv, kāpēc lai es padotos izmisumam, ar to sagādājot Tev vienīgi skumjas un nogurumu? Es gribu strādāt, jo darbā katra mana doma ir Tevī un pie Tevis, tā es tomēr esmu kopā ar Iniņu un varbūt arī mazliet palīdzu savai mīļsvētajai mutiņai nomierināties. Miers mums ir vispirms vajadzīgs, tā mēs vieglāk pārcietīsim briesmīgo laiku. - Es esmu savai Mīļiniņai visu par sevi izstāstījis, visu tikai par sevi vien, visas vismazākās, arī visdrūmākās noskaņas, visu, kas ir ap mani, katru mazāko likstu, jā, pat katru untumu (es esmu pat mēģinājis uzzīmēt, kaut gan ir ļoti maz līdzības), nekur neesmu saudzējis savu mīļmutiņu, bet tad jau arī mana dziļā Sirdsiniņa izstāstīs visu drūmo par sevi, stāstīs daudz vairāk par visām kuņģīša sāpēm un caurejām, ieliks vēstulītē visas asariņas, visas nopūtiņas un visu savu izmisumu; tagad jau Mīļiniņa ir pabeigusi visu veikalniecisko (kas viss taču attiecas arī uz mani), tagad jāstāsta par sevi, citādi lielputniņš stāstīs par lielputniņu un mazais mīļputniņš arī par lielputniņu, jā, kas tad runās par vienīgo, mīļo, mazo putniņu? - Vai Tava istabiņa jūrmaliņā arī ir laba? Atsevišķa istabiņa? Vai Tu ēd ģimenē, jeb vai vāri istabiņā? Vai tālu no jūriņas? Vai dzirdi to šalcam? Kāda ir ģimene? Vai patīkami cilvēki? Vai Tev ir arī dārziņš kā Tavam puisītim? Vai Tu peldies jūriņā vai vannās? Vai mazā, gludā galviņa nav sāpējusi? Šodien laikam gan Tu esi ārā, manu Iniņ, un tad 2 putniņi kopā ies ārā un skatīsies vakara saules rietu. Lai mazais, samtmaigumiņš neļauj sevi krimst, ka 15 rbļ. ir dārgi (pie Einbaumiem mēs taču arī maksājam 16 rbļ., jeb vai arī iznāk mēnesī (VII, VIII un IX) tikai 5 rbļ.?). Tev, manu mīļvienīgo mutiņ, jābūt veselai, labi jākopj sevi un jāiegūst atkal spēki; labāk arī nestrādā nekā, ja jūties nogurusi; pagaidām Tu vari sakārtot savus dzejolīšus, tas ir vieglāk, arī man Tu norakstīsi. Tev tikai jāsargas no uztraukumiem un jākļūst stiprākai, mīļsvēto mutiņ. Es redzu, ka atkal rakstot izplūstu. tā ir vājuma pazīme; arī mana balss ir vēl neskaidra un neskaidra, - Tagad kārtīgi atbildēšu savai Iniņai. Tavas 3 mīļās vēstulītes, rožsmaržiņ, es saņēmu 1725. (11./VII) vakarā visas trīs reizē; tad vakar un šodien (12. un 13.) - 1724., 1723. es nesaņēmu nevienu vēstulīti un avīzīti, bet šodien 1723. [saņēmu] «Nātana» komentārus un 2 medību likumus; jūtos tomēr pavisam mierīgs, jo Tu teici, ka 5. (1731) nerakstīsi, mani apbēdina vienīgi tas, ka Tu taisni .5. un 6. biji ļoti skumja un sūtīji telegrammu, varbūt arī Tu esi bijusi pat slimiņa? - Pasts tātad iet pavisam neregulāri - 7 - 9 - 10 dienas. Tas ir jāievēro, un ar to jāsamierinās. - Arī atsūtītās grāmatiņas man darīja ļoti daudz laba kā mīļpūksamtrociņas pieskāriens. Mīļputniņš vispār ir bijis tik mīļš, un savā nepacietībā es esmu nodarījis sāpes sava paša svētajai mutiņai; tagad ik vakarus un rītus lūdzu mīļmutiņu, lai tā mani dara labu pret viņu (man ir fotogrāfijas). - Kimmela bibliotēkā ir: «Baltica» - Jansena «Igauņu tautas pasakas un teikas», 65 kap., un Kreicvalda «Igauņu pasakas» (tulkojis F. Lēve), 2 daļas, 3 rbļ. 50 kap. (sevišķi jauka), Langkuša «Lietuviešu teikas» - 50 kap., Kreicvalda «Mītiskas un maģiskas igauņu dziesmas» - 50 kap. To Tu varētu nopirkt puisītim. Tad vēl arī Donelaitis Šleihera izdevumā - rubli 30 kap., tas man atgādina, ka man ir bijis tāds manuskripts un grāmata, tulkojumu un ievadu tagad varētu ļoti labi izmantot Zālīte (nākamā gada «Mēnešrakstam»); bet grāmatiņa un manuskriptiņš laikam palikuši Liepājā pie Šauda (Starp citu, paskaties Jelgavā, vai tur neatrodas!). Varbūt Tu varētu pajautāt Прозоровск., kā to būtu iespējams atgūt, ja tas atrastos Liepājā? - Tā būtu arī it kā gluži par velti saņemta naudiņa! - Vai no grāmatiņām Tu vēl nevarētu sameklēt «Правила о промысловом налоге», rentejā es ceru tos dabūt par 30 kapeikām, jo tie man vajadzīgi «Tieslietu jautājumiem»»; atsūti šurp arī jaunus «Tieslietu jautājumus». - No Jelgavas Tu vēl varētu atvest Гассман un Нолькен. Ja manis lūgto grāmatu salasās vairāk, tad sūti tās visas uzreiz pasta pakā, tā iznāks lētāk. Labprāt saņemtu Deglava «Jauno pasauli», kā arī «Mēnešrakstā» iespiesto «Zeltenīti», bet vai Tu nevarētu tās dabūt bez maksas, ja ne citādi, tad kaut vai no Deglava paša? Varbūt arī Gētes dzejoļus (Reklāma izdevumā - 60 feniņu) un Šillera (Reklāmā izdevums - 30 feniņu), es apskatīšu «Zvana dziesmu», kaut arī nākamam gadam, un no Gētes es smeltos ierosmi un noskaņojumu; ierosmes man nav nepavisam, tādēļ vēlētos arī «Sarkanās puķes». - Kā ir ar kalendāru? Vai Zālīte neizdos? Vai Tu nevarētu iekārtot mūsu kalendāru pie Bērziņa vai Pūcīša (ar Tavu vārdu, jo manējais jau cenzoram nederēs). Mēs taču tagad esam modē! Jācenšas izsist no tā kapitālu! - Ja jau mans mazais mīļputniņš tik veikli ievadījis sarunas par «Faustu», varbūt varētu vēl piebikstīt Plātesam, lai tas «Faustu» arī vēl iesien, izreklamē un izziņos Iespējams, ka cenzors vēl palaistu cauri arī Tavus «Fausta» komentārus! Ienāktu naudiņa! Tā kā nu «Faustu» atkal tik ļoti slavē un Tu, patiesību sakot, esi visu to izkārtojusi, būdama pati tāds lielisks žurnālists, kā arī ik dienas cēlusi «Mēnešraksta» labo slavu, tad kas gan, galu galā, ir ar tiem 100 rbļ., kas Tev nāktos no Zālītes rakstnieku fonda? Saki viņam, ka vecie beigu beigās dos «Faustam» paši no sava fonda, ko gan tad viņš darīs? - Starp citu, es pat īsti nezinu, kas man ar Zālīti jādara, viņš ir tik slikti pret Tevi izturējies (protams, viņš cieta sakāvi pret dimantstariņa pārsteidzoši oriģinālo taktiku, kaut kas tāds viņam vēl nebija gadījies; es daudz par to tiku smējies, kā arī priecājies par manu ģeniāli praktisko Iniņu); viņš apturējis arī zelta un sudraba straumi, nesūta naudu (atraksti taču., mīļdvēselīt, cik Tu 58. un 57. esi ieņēmusi par «Mājas Viesi» un «Mēnešrakstu»). Grožus tagad var atlaist vaļīgāk; pēc šīs lielās uzvaras mēs to varam atļauties, spēlēt augstsirdīgos, - arī es viņam labi drīz rakstīšu šādā tonī, ja vien mazais mīļputniņš man neieteiks darīt ko citu. (Mani dzīvi interesē viss, ko stāsta mīļmutiņa, pat visniecīgākās anekdotes, tas satrauc kā pati dzīve, mēs jūtamies atkal tik tuvi, it kā dvēselīte patiesi būtu šeit un it visu pārdzīvotu līdz; arī man gribētos visu tik precīzi noraksturot un neizplūst vairs garajās Jeremijas raudu dziesmās, es kļūstu arvien veselāks.) Zālīte ir tik jauki notēlots ar savu bailīgo balsi, savām sīkajām intrigām un nelietībām, «kas tik spīdoši tika izjauktas», kā vīram ar Rozvitu. - Ar oriģināldarbiem, kas jāatdod par velti, vajag darīt, kā to dara Blaumanis'2, arī Zālīte droši vien tā domājis: mūza man neko vairs neiedveš, tā ir mazrunīga, jo par maz ēdusi. Raksti drīz, tagad, jūrmalā, vislabāk ko mazāku.

17.

ĀRONU MATĪSAM
Slobodskā 1899. gada 19. (31.) jūlijā

Mīļo, labo Āron!

Tu atvainosi, ka rakstu Tev tik vēlu un tomēr tikai nedaudzas rindiņas: kaut gan jau drīz būs mēnesis, kopš atrodos še, Slobodskojā, es vēl arvien esmu ļoti noguris, nekam ar vēl neesmu rakstījis, veco nervozitāti vēl pavairo nenokārtotais materiālais stāvoklis. Nodarbošanās advokāta vai kādā citā man pieejamā amatā nau atļauta, - tikai literāriska darbība nau taisni liegta, un tā jau visvājāk atmaksājas, - projektu man daudz, bet kur viņus liksi? -
Diemžēl man nau še Tavas mīļās vēstules, kuru es saņēmu vēl Pskovā un kura manu izceļošanu darīja daudz mazāk rūgtu; lielajā steigšanā (man bija noteikts izbraukt 24 stundās) es to aizmirsu; viņa atrodas Rīgā, un es tādēļ šoreiz nevaru uz to atbildēt.
Es sirsnīgi nožēloju, ka mana mazā, skaistā krustmeitiņa aizgājusi tik agri uz viņu sauli, Jūs ilgāk nepriecēdama; bet Jūs jau stāvat abi kopā ar savu mīļo kundzi, un ap Jums pulcējas maziņie. Vai tik Tavas kundzes veselība ir tikusi stiprāka? Kā Tev pašam labi klājas? Cik es redzu, Tu cieti un veikli turi spalvu paradušās rokās. Katra mazākā ziņa no Tevis mani ļoti iepriecinās šinī nomaļā vientulībā, - Tu jau taču būsi dzirdējis, ka manai sievai bija jāpaliek Rīgā: maize jāpelna priekš bezdarbja - vīra, - kronis nekā nemaksā, pilsētiņa maziņa (10 000 iedz.), bet dārga dzīve.
Paliec nu vesels, mīļais, daudz sirsnīgu labu dienu Tavai cienījamai kundzei, Tev un visiem Tavējiem
                                                                                            No Tava vecā Pliekšāna,
Slobodskaja. 19./VII 99.

Adrese: Слободской, Вятской губ., Хлебная ул., дом Койкова.
                                                                                    И. Х. Плекшану

18.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 21. jūlijā (2. augustā)

1715/57 21./VII Dimantametistiņ!

Manu, manu mīļsaldo, starojošo dimantdvēselīt, manu maigsmaržpūkiņ, Tu mani šodien pilnīgi esi apbērusi ar mīļsirsnīgajiem, glāstošajiem mirdzvārdiņiem un bučiņām, un pasaulītēm, Tu mīļo, vienīgi svēto mutiņ, manu pūkmutiņ! Divas garas, mīļmīļas vēstulītes vienā dieniņā, ka tikai Tu nepārpūlies, Mīļiniņ, vai neesi uztraukusies, jo vēstuļu rakstīšana ļoti nogurdina. Jau pašā sākumā puisītim bija mīļš mierinājums, ka varbūt ne tikai no satraukuma un ciešanām Tu slimoji ar kuņģīti; bet galvenais, ka šis slimības posts ir pārvarēts; tad taču ir cerība, ka mana bezgala saldā mutiņa drīz atlabs. (Ak, kaut Tu tomēr vēl gribētu braukt uz jūriņu vai būtu jau aizbraukusi!) Kad atbrauci no Jelgavas, Tu, Iniņ, juties ļoti vāja. Un nu vēl milzums jaunu uztraukumu Zālītes priekšlikumu un citu lietu dēļ, kas ar tiem saistītas. Es domāju, mīļsvēto mutiņ, ka varēs kaut ko izdarīt, - svarīgākais ir tas, ka divas mīļas pūkiņas varētu salidot kopā; es staroju jau vienas mazas cerības dēļ, mana vienīgā, vienīgā, bezgala mīļotā mutiņa varbūt tomēr būtu atkal pie sava puisīša, un atkal sāktos dzīva, lieliska, salda dzīve. Bet vēl jau nekā nav. Es gribu Tev visu pateikt, kas, manuprāt, ir par un pret, nav nekāda pamata pārsteigties, Mīļiniņ, Tu tad atkal pateiksi savus uzskatus. Es tūliņ rakstīšu Zālītem, bet nerunāšu par projektu un tad pēc 2 dienām rakstīšu par pašu projektu sine ira et studio, jo priekšlikums tiešām ir abpusēji griezīgs: Tev vajadzētu braukt prom, tas viņam nozīmētu 50 rbļ. peļņas! Pie tam šķiet kā labdarība! - Bet vispirms pāris atbildīšu uz otro mīļvēstulīti (šodien es saņēmu Nr. 11 un 12 .no 13./VII 1724 (viena atzīmēta ar 1722), bez tam arī grāmatiņas: «Cīņa par nākamību», «Saulgriezīte» un «Saules meita»). Tusēnu - Langenšeitu pērc, cik iespējams, vecā izdevumā pie Zihmaņa, arī «La terre» nopērc. - Es tagad ēsmu nomierinājies, ka esi sayēmusi «Nātanu», esmu tik dumiņš un slimiņš, ka par visu uztraucos un apbēdinu savu mīļpūkiņu; tagad ees vienmēr kārtīgi mazgāju sev galviņu tas palīdz ne tikai fiziski, bet arī morāli. - «Nātans» jau ir pilnīgi pabeigts, šodien nosūtu arī tieslietu jautājumus. Tev jau jālasa «Nātana» korektūra, ar Zālīti jau nekas nav darāms. - Atsūti arī 20 rbļ. naudiņas. Līdz šim laikam, 1. augustam, esmu izticis tikai ar ceļa naudu. Aizej uz banku! - Lai tagad Zālīte Amatnieku kasē manā grāmatiņā ieraksta 3 rbļ. dividendes! - Augļus nesūti, mīļmutiņ, tas pārāk daudz maksā, dod visu to, kas bija man domāts, labāk pūkmutiņai. Ceļā arī sabojātos. Arī šķiņķīti un sieru nesūti, mīļpūkiņ. Tavs puisītis Tev rakstīja, ka viņš ļoti daudz izdod savai pārtikai: sākumā es aprēķināju 15 rbļ., bet jūlijā izdevu vairāk par 18 rbļ., visi 3 rbļ, ēšanai, puisītis sevi kopj ļoti labi; rīt aprakstīšu vēl sīkāk, ko es ēdu. - Esmu velti lamājis Zālīti, ka izlaists Teodora spriedums, kas tātad bijis jau agrāk ievietots! Laikam ar to esmu atkal nodarījis postu?! - Lielais puisītis ļoti smējās par mīļajiem, jaukajiem jociņiem, kur sašutums raida asinis nevajadzīgā virzienā, t. i., galvā, citiem atkal tautība bojā kaklu! - Tādi skolotāji kā Kandavs ir ļoti labi, arī Tava atzinība pie skolotājiem, mācītājiem un Treilanda ir ļoti laba, puisītim tūliņ kļuva pavisam silti, jo mutiņa savās rokās iegūst aizvien vairāk trumpju; tas viss ļoti lēni, bet droši sagatavo pamatu Iniņas vispārējai atzīšanai par pirmo rakstnieci, tad mēs vēl polemizēsim un kritizēsim, un būs labi! Tāds Rozentāls arī ir ko vērts; to es gribu tūliņ pie Zālītes pārvērst naudā! - Viņš tomēr nevar Tev aizturēt fonda naudu, kas bija īpaši Tev nozīmēta! Bet tagad gan nekā par to nesaki; to var dabūt agrāk vai vēlāk. - Un nu atkal vislielākais priekšlikums: es aprēķināju tā: līdz oktobra vidum iet kuģi, ceļojums tad maksā - 20 rbļ. (arī ēšana, bagāža utt.), dzelzceļš maksā 30 - 55 rbļ. Līdz oktobrim mums ir laiks izlemt. Vispirms ir arī Stražs (jeb vai to nevarētu mamma vai Kacnelsons?), un līdz tam izšķirtos arī pārējie - Zakens un Kacnelsons. Atliktu vēl tikai Kristaps un Zamuels. Vai Kristaps nevarētu braukt līdz? Vēlāk viņu varētu aizsūtīt ar pazīstamiem uz Rīgu (mans saimnieks varbūt pazīst kādus tirgotājus, kuri brauks uz Maskavu un Pēterburgu.); vai varbūt varētu agrāk pieņemt pie Notnageļa? Šis ir vissvarīgākais punkts. Tad varbūt arī vecie varētu ar Tevi braukt šurp? Un mēs piemaksātu par Zamuelu un Kristapu 15 - 20 rbļ. Vai arī vecie varētu palikt, tāpat arī Zamuels un Kristaps, bet tad mums būtu jāpiemaksā vismaz 25 - 30 rbļ. Varbūt Zālīte līdz Jaunajam gadam tiešām maksātu, un arī Balodis kaut ko turpmāk ņemtu. Es viņam, Zālītem, katrā ziņā liktu parakstīt kontraktu, ka viņš garantē summu un arī to, cik daudz maksā par katru noteiktu darbu. Bez tā, zināms, nevar vairs būt nekādas tālākas runas. Viņam arī būtu jāuzņemas par pienākumu raudzīties, lai kontrakts paliek spēkā arī viņa pēcnācējiem, citādi viņam jāmaksā sods, 100 - 200 rbļ. Ja viņš negrib tam piekrist, tad Tu paliec, vai arī viņš atlaidīs, un tad notiks briesmīgs tracis. Tu jau pati redzi, ka viņš grib kādu atlaist, Tu izmaksā vairāk (jo viņš tad arī no manis ir spiests ņemt), tātad Tevi. Ja mēs nepieņemsim priekšlikumu, tad viņš tomēr, iespējams, atlaidīs, un ar traci mēs arī nekā daudz neiegūsim. Kaut arī viņa garantija nav daudz ko vērta, tad tomēr miers ir labāks (fondu var dabūt), un es domāju, ka vienīgais līdzeklis ir pašu cīņas veids: novilcināšana, par Tavu vilcināšanos Tu jau dabūsi maksu. Mēs varam tikai tik ilgi vilcināties, kamēr viņš pats ir šeit; tiklīdz viņš patiešām aizietu, Tev tūliņ priekšlikums jāpieņem (sliktākajā gadījumā arī bez kontrakta!). - Bet jebkurā gadījumā viņam neteikt ne vārda par to, ka tā mums ir labdarība. Tavs parakstītais protests man ne visai patīk. - Viņš laikam ies arī oktobrī. - Vēl liels labums, katrā ziņā - pats lielākais, ka tad divi mīlulīši ātrāk būs kopā! Pavasarī mēs- tā vai tā gribējām salidot kopā, starpība tātad ir 6 mēneši - oktobris, novembris, decembris, janvāris, februāris, marts. Tas būtu apmēram 180 rubļu un nekādu materiālu rūpju; bet garīga nomāktība (vai ar laiku kļūs vieglāk?). Pēc šī te mēs tā kā tā ar viņu nerēķinājāmies, bet vai tagad varam drošāk rēķināties? Arī diez vai; varbūt drošāk ar tieslietu jautājumiem. - Novilcināšanai par labu ir arī tas, ka pašreiz nav stundu, būs tikai septembrī. - Nu un kas es nemaz nevaru sarakstīt par 40 [rbļ.], ja viņš par «Mājas Viesa» loksni rēķina 25 [rbļ.]; es varētu: kādu poētisku tulkojumu ½ loksnes - 12 r. 50, tieslietu jautājumi - 12 r. 50, ceļojumu apraksti, jurid. praktiskie ievadi - 5-10 r.; tātad 30-35 rbļ.; 40 [rbļ.] būtu izņēmums, jo viņš jau ne vienmēr ņems jur. ievadus vai literat., tāpat kā «Zeltu un sudrabu». Un cik Tu, mīļdvēselīt, varētu? - Arī poētiskus tulkojumus no valodas (no prozas varbūt Meterlinku, viņš ir moderns, un Ēzera «Estētiku»?) pus loksnei - 12 ½ r. (Kontraktā vajadzētu noteikt, ka viņam jāņem 1 1oksni «Mēnešrakstam» no abiem kopā.) Un ko vēl? Mazas noveles? - taču ļoti reti. «Fausta» komentārus? par literatūru (Henkelis vai «Franču literatūra»?) 20 rbļ. Tu jau arī nekad nedabūsi! Tātad iznāktu: 30 - 35 + 12 - 15 =42 - 50 - 55 augstākais. Kā mēs ar to iztiktu? Šeit mums izietu kopā ar ekstrā izdevumiem 28 - 35 rbļ.; vecajiem vēl 25, tas ir 53 - 60 rbļ. Tātad pietrūktu 10 - 5 rbļ. Mēs vēl nopelnītu par stundām, šūšanas darbiem, veikalu vai arī no tā, kas man būtu atļauts, tad Tavas ludziņas, tulkojumi vācu valodā, juridiskie darbi, - ar to vien mums arī būtu jārēķinās! Lai rakstot nopelnītu 40 - 50 rbļ., tas aizņemtu ik dienas: man 3 stundas (sasprindzināta darba), Tev arī 2 stundas (ja paliktu «Ķeizara ceļojums», būtu ļoti, ļoti labi, vai tagad Tu nevarētu veikt vairāk priekšdarbu? Attēliem vajadzīgās lappuses tūliņ pārtulkot un viņam nodot, tā ka Tu varētu grāmatu tūliņ ņemt līdz; Tu varētu rakstiski apsolīt atdot vai arī maksāt 60 rbļ. kā zaudējumu atlīdzību; vai tagad Tu nevarētu?). Mēs varam strādāt tikai 8 stundas, sākumā pat mazāk. - Tad vēl nav jāaizmirst, ka maksājumi būs ļoti neregulāri vai arī izpaliks. Ko tad? Minēt to kontraktā - maz palīdzēs; tā mēs viegli varam palikt pilnīgi bešā. - Kā viņš garantē Blaumanim uz vienu gadu 25 [rbļ.] mēnesī? Vai viņš pats tik ilgi paliks?? Vai Blaumanim par 25 arī kas ir jānodod? - Viss, kā liekas, virzīts vienīgi uz to - atbrīvoties no dārgāk atalgojamā!! Labā, neuzkrītošā veidā! Tātad tomēr turies, cik ilgi vien iespējams, līdz beidzamajam: atlaist, to viņš labprāt nedarīs. Mēģini visādiem līdzekļiem, lai fonds tiek drīzāk izmaksāts (Tu esi izrādījusi savu pakalpību ar protestu - citādāk nekā Blaumanis un Poruks, lai viņš tos atlaiž. - Lai Zālīte ar fonda izmaksu Tev, Deglavam un man, kā uzticīgajiem, parāda arī savu pakalpību). Es esmu noguris, rīt rakstīšu tālāk, mīļmutiņ, mīļsaldo Iniņ.

Vēstules 3. un 2. lappusē pierakstīts:
Mammas rēķins ir šāds: 1898. gadā: 114 (Zakens), martā - 15, augustā (24) - 45 atsūtīti, 21. septembrī - 30, 1899. - 5./I - 40, 14./II - 13, 18./II - 10, 1./III - 15, 16.III - 15, 4. IV - 28, 3.V - 15, 7.V - 30, 26.V - 48, jūlijā - 25.

Preces: 2 rbļ. kristāmzīme,
            - 60 kap. pase,
            - 50 kap. papam,
            60 rbļ. [1 izsvītrots vārds]
tātad mēs paliekam parādā 120 rbļ. un visu zalogu; bez tam vēl parādi Zālītem un Blaumanim, Nīnai un citiem. Mīļi, mīļi, mīļi.

8. lappuses kreisajā malā vertikāli un augšmalā pierakstīts:
Tavs puisītis ilgojas pēc mutiņas, tagad vēl vairāk, kad ir tāda varbūtība, Iniņ, Iniņ.
Ja tu atbrauktu arī tikai dažus mēnešus ātrāk, būtu tik neizsakāmi jauki. Bet laikam jau tā nevar notikt. Ak, mīļmutiņ, mutiņ, esi tik vesela, mutiņ. Tavs puisītis.

19.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 27. jūlijā (8. augustā)

Raiņa istabas zīmējums.

Apmēram tāda ir puisīša istabiņa; šeit tā izskatās mazliet platāka, nekā ir īstenībā. Gultiņa turpretim ir iznākusi samērā šaura; tā ir vissvarīgākā mēbele, tā ka viss pārējais, salīdzinot ar to, pazūd. Pie sienas ir puisīša pultīte un virsū burtnīca - romāniņš; garāmejot tiek izdarīts ieraksts, kā mutiņa pieteikusi. Blakus ir krāsniņa, kurai virsū (nav redzams) itin jauki sakārtotas grāmatiņas, tāpat pēc mutiņas norādījuma, pie krāsniņas karājās roku dvielītis ar vārdiņu. Šeit vienmēr abi mīļie putniņi sēž kopā un, saņēmuši no mīļmaigmutiņas vēstulītes, durvis aiztaisa ciet, un tad ametista pūkiņa apsēžas klēpītī un abi mīlulīši kā parasti lasa, galviņas kopā sabāzuši. Tā puisītis dzīvo ar savu mīļsvēto mutiņu.

1709/57. Dvēselīt. 27./VII. Dvēseles smaržiņ, saulstariņ.

Manu gaišo, silto, atdzīvinošo saulīt, mīļvienīgo mutiņ, Tu atkal esi puisīti aiz rociņas piecēlusi, atkal un atkal piecēlusi kā pasaulīti; tāpat kā kādreiz puisītis Berlīnē piecēla mutiņu no grīdiņas, tā Tu ik dienas piecel puisīti ar savām brīnumpūkīgām vēstulītēm. - Kopš es vakar mīļpūkmutiņai izstāstīju visas savas sāpes un pārlasīju vairākkārt mīļās, drosmīgās vēstulītes, jūtos labāk. Trulais nemiers sāka mazināties, un šodien es jau atkal strādāju, veicu pensumu, mazliet pat iedzinu un tagad rakstu savai svētajai mutiņai vēstulīti. Tu esi svēta, manu vienīgo mutiņ, ir tikai viens šis vārds; Tu esi tik neizsmeļami laba un mīļa un tik drošsirdīga un dūšīga. Laikam gan Tev ir taisnība, ka miega pulveri vairo nervozitāti, es tagad esmu tos veselu mēnesi lietojis gandrīz katru dienu un beidzamajā laikā, gandrīz veselu mēnesi, bet sevišķi pāris beidzamajās dienās, jūtos tik slikti un drūmi, kā jau sen, sen nebija bijis, vienīgi tagad pēc Tavām mīļajām, brīnumainajām vēstulītēm sāku jau vēsāk apsvērt un redzu, ka bez pulveriem varēja kaitēt vēl tas, ka es pēc mēnešdarba («Nātana») beigšanas neatpūtos pāris dienas, kā parasts, bet tūliņ bija jāraksta lielās vēstules Zālītem, un pēc tam atkal uzsāku jaunu pensumu. Tagad jau atkal viss ir labi. Sargāšos no katras pārpūlēšanās, un tad jau viss atkal būs labi. Es visvairāk baidījos, ka romāniņš būs pavisam jāatmet. Pašlaik, pēc dažu dienu atpūtas, sākšu romānu atkal. Man pat bija bailes no galīgā pārguruma, no tā, ka nevarēšu veikt pensumu, un bez tam vēl gadījās pārpratums dzejoļu dēļ: es, proti, domāju, ka Tu esi saņēmusi pēdējos dzejolīšus un, salīdzinot ar tiem, tieši pretēji, esi slavējusi vecos; bet tagad es redzu, ka toreiz Tu pat nebiji tos vēl nemaz saņēmusi. Man patika (bija rakstīti možā omā): «Pirmie ziedi» (salnas sakosti) un tad: Ein Fluss, ein blauer Streifen Wald un 4 rindiņas par pasaku mājiņu. Pārējos ir Heines ieskaņas, un man tie nepatīk, tie nav jāiespiež. - Es vēl esmu noguris, asaru lēkmēs arī vēl nav gluži beigušās, bet, par spīti visam, jūtos tik brīvs, pilns svaigas dzīvības kā izsalcis vilks, izlaists no krātiņa. - Tu svēto, sirsnīgo mutiņ, Tu mani nes un cel, bet es Tev atkal esmu parādā, ir jāmēģina savaldīties: vēstule jau draud izplūst. Es tūliņ gribu atbildēt uz mazajiem ametista dvēselītes jautājumiem: esmu tagad saņēmis tik daudz mīļu, apburošu vēstulīšu tik regulāri, ka, par spīti savam drūmam, nervozam vājumam, jūtos siltuma caurstrāvots, un mans kalendārītis arī ir gluži sarkans, Tu teici, ka 19./VII nerakstīsi vēstulīti, bet tai vietā es saņēmu 2, kartīti un vēstulīti, abas ar 17. num.; cik zeltaina Tu taču esi ar savu pārsteigumu, Tu saldo samtmaigumiņ; šodien es vēl saņemt Nr. 18 (20.VlI 1716) un tieslietu jautājumus. - Arī Bīlenšteina vēstuli (tā ir laba, kaut gan viņam ir zobs ne vien uz «Faustu», bet arī uz mani).5 - Tu arī slikti guli, manu dvēselīt, un es lielākoties esmu pie tā vainīgs ar savām bēdīgajām vēstulēm, bet ko lai mēs darām, mēs, nabaga, nabaga Iniņ, tas ir visskaistākais mūsu dzīves laiks. Vai mēs šai vienā gadā vairāk nenomocīsimies, nekā iegūsim ar šo šķiršanos? Darbs pie romāniņa man padodas ļoti, ļoti grūti, kā līdz ar to arī visi pienākuma darbi; šai gadā laikam gan iznāks maz no romāna un Tavu darbu tulkojumiem krievu un vācu valodās, - bet es jau ceru kļūt vēl stiprāks. Tev ir tikpat maz laika oriģināldarbiem un tomēr jāuzraksta prēmijas drāma, jāizdod dzejolīši (nekādā ziņā to nav par maz, apskaties taču vēl, ametistiņ); runa ir par 300 rbļ. un Tavu jauno reklāmu, kas Tev tagad arī ir nepieciešama. Mēs pārpūlēsimies, ja mēs abus apvienosim: Zālītes tulkojumus un oriģinālus, ticamākais ir, ka iznāks tikai piespiedu darbi; arī tad būs saspringti strādāts. Ja Tu varētu kaut kā iekārtoties ar darījumiem, ar Kristapu un mammu, tad es piekristu nepalikt 8 mēnešus; mums būs 10 rbļ. no valdības un 10 rbļ, pašiem. Zālīte vēl piemaksātu 30, un ar 50 rbļ. mēs iztiktu. (Šeit nav ko cerēt uz lielu peļņu; stundu taču maz, vienīgi drēbnieka darbs.) Bet tā kā tā mēs pavasarī gribējām tikties, un no Zālītes šai laikā mēs neiegūsim daudz, augstākais, 100 - 200. - Laikam es ar savu slinkumu būšu palaidis fondu garām, jo rakstīju Zālītem tikai 21./VII, ko viņš saņems 29.-30./VII. Arī tas mani nomāc. - Tādi ievadi Tevi ļoti nomoka, dvēseles smaržiņ, vai Tu nevari uzrakstīt kaut ko īsāku par literatūru no «Das Literarische Echo», kas varbūt būtu vieglāk.- Vismīļākais man ir gājiens uz pastu, jo tad divi mīlulīši uz ceļa satiekas. - Jā, Zālīte gan ir neciešams, izliekas labdarīgs, bet maz viņā ir laba vai cēla. - Rekmājā un nauda viņam ir viss. - No referātiem es dabūju to, kur Teodors runājis par maniem dzejoļiem, un domāju, ka Zālīte tos speciāli izlaidis. Tagad vairs nesūti, - Bibliotēka arī šeit ir, bet es tur neeju laika trūkuma dēļ. - Tev taču ir mani dzejolīši, vairāk vai vēlreiz iespiest nebūtu labi. Es sūtīšu Tev arī pārveidotos. Mēģini arī svītrotos. - Jā, Stučka laikam nākšot uz šejieni, bet vai māsa arī? Viņš atņems man darbu, jo viņam ir nauda, un ar to var panākt visu. Vai lai drīz nelūdzu sevi pārcelt uz Jelabugu? - Nauda Zaļeniekos tātad ir, viņi laikam baidās vieni to izņemt, tātad tā ir uz Līzes vārda. - Ļoti mīļi un labi, ka zobiņi tiek saudzēti, tāpat dara arī puisītis. Blaumaņa tēlam nebūs rakstura, tikai katrā raksturā kāds komisks vilciens, bet mums būs individuāls raksturs. - «Евгений Онегин» ir vienīgi 500 rindu mēnesī, tas ir 1/3 loksnes, tātad 8 - 10 rbļ.; viņam jāmaksā, mazākais, 30 rbļ.; lai viņš man raksta; novilcināsim. Bet, ja lētais Adamovičs ir iejaukts, tad jau viņš no mums vairs nekā nevarēs uzņemt? Beidzot mums tomēr būs jāņem arī «Евгений Онегин» un jānovilcina tas vairāk par 2 gadiem, starplaikā iedot kaut ko sevišķu «Mēnešrakstam», tā arī «Евгений Онегин» atmaksāsies. Jānovilcina, bet tomēr jāpiekrīt. Apskaties un apsver, kāda dzejas drāma vēl būtu pārtulkojama (Šillera «Turandota»), Šekspīrs, Rasins, Moljērs, tās varētu uzvest teātrī; vairāk ienākumu. - Teodoram varētu dot «Filistris» un to, kas bija domāts Zvārgulim. - Niedra jau var ievietot to jauno stāstu un garantiju par jūsu atlaišanu arī «Baltijas Vēstnesī». Tā garantija būtu publiska, un Zālīte nevarētu tik viegli no tās atkāpties. Vari, tā nemanot, to Blaumanim pastāstīt. Grāmatiņas tagad nepērc, vienīgi 1 vai 2 juridiskās pie Kimmela. - Visi pūkmutiņas padomi ir ļoti zeltaini un labi, ņemšu tagad visu vērā. Mīļvienīgo, svēto, dvēselīgi mīļo pūkmutiņ, manu mierinājumiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Tavs puisītis, mīļš, mīļš, mīļš.

Vēstules 5. lappuses augšmalā pierakstīts:
Nolādētos pulverus vairs neņemšu un nelietošu, Tev taisnība, mīļo mutiņ, mīļmīļdvēselīgo Iniņ, samtpūkiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

20.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 2. (14.) augustā

2. VIII 1703. .. Mīļzeltaino.. Tavu mīļo 26. VII (1710) kartīti Nr. 23 es saņēmu; tagad es vēstulītes vispār saņemu diezgan regulāri: pagājušajā nedēļā tikai viena diena tika apzīmēta ar melnu (bez vēstules); aizpagājušajā tikai 2 melnas dienas. Vakar laikam gan es solījos vairāk rakstīt un šodien ņemt brīvu dienu, tomēr no tā nekas nav iznācis. Es it kā gribēju rīt rakstīt, bet sāku kārtot un revidēt (kā jau brīvā dienā), un diemžēl tā laiks pagāja (izņēmu ārā nabaga romānu). Tad nāca Tava mīļā kartīte, kuru Tu, Iniņ; rakstīji manas vēstules iespaidā. Tā bija rakstīta sapīkumā zināmu nepatikšanu dēļ, un nu man vajadzēja saņemt sodu par savu sapīkumu pirms 2 nedēļām. Tā mēs esam atkarīgi viens no otra omas, un es cerēju, ka Tu pati sev esi stingrs balsts. Es atka1 esmu ķēries pie piespiedu darba kā pie vienīgā līdzekļa, lai novirzītu savas domas. Man nav nekā ko lasīt, bibliotēkā par 2 stundām jāmaksā 3 kap., kas iznāk par dārgu; sarunāties es varu vienīgi ar saimnieci par kartupeļiem un, lielākais, par biezputru, kas maz ietekmē domas. Dzejolīšus es nevaru nosūtīt, no vācu valodas tulkotos vēl mazāk, nav vajadzīgā noskaņojuma, bet tikai īgnums; lai varētu taisīt dzejoļus, man vajadzīgas vismaz kādas 2 brīvas dienas, un tādu luksusu es nevaru atļauties; 2 svētdienas man tagad jau izkritušas. Dod: «Lilijas laukā», «Filistri» un «Dilonī» un kas Tev vēl ir. (Cik tad īsti jaunu dzejoļu Tu esi no manis saņēmusi?) Atbildot uz manām vēstulēm, vienmēr atzīmē, kāda datuma vēstuli Tu esi saņēmusi. Vai Tu jau esi izdarījusi zināmo apmeklējumu? Nenokavē taču to, mīļsaulīt! - Iedomājies, šeit nav friziera! Pirms 2 gadiem šeit kāds esot bijis, bet neesot bijis nevienas galvas, ko cirpt, tā ka pašam bijis jālasās prom. - Es neesmu Tev, Iniņ, nekā pārmetis, nepārmet man arī; man jau tāpat daudz sāpju, no vēstulītēm es cerēju gūt prieku, citādi jau man pasaulē nekā nav. Esi atkal mana svētā mutiņa! Varbūt rīt nevarēšu rakstīt. Esi vesela, mīļvienīgo mutiņ, kop sevi labi, mīļmutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Vakar nosūtīju «Nātanu». Sveicini Zālītes.

21.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 6. (18.) augustā

1699/6. VIII. Pūkiniņ!

Manu sirsnīgi mīļoto, svēto mutiņ, manu maigo vēsmiņ, Tu esi nogurusi, vienmēr un vienmēr nogurusi un vājiņa, manu nabaga, vienīgo dvēselīt, Tavas vēstulītes ir tik brīnummīļas, kādas vienīgi mutiņas spēj rakstīt saviem mazajiem, tomēr es vēl esmu Tavu mīļo vārdiņu dziļi jo dziļi skumīgajā iespaidā, kaut gan tur nav nevienas žēlabainas skaņas, bet tieši tas man pilnīgi saplosa dvēseli. Vai Tev, Iniņ, ir vieglāk, ja Tu nežēlojies savas pašas puisītim, vai tā Tu ātrāk pārvari sāpes? Jeb vai Tu varbūt gribi tikai saudzēt mani? Tā būtu liela netaisnība pret mani, pret Tavu vienīgo puisīti. Tā tu mani izslēgtu no sevis un paslēptu to, ko es esmu Tev vienmēr sniedzis: savas sāpes. Tev varbūt nepatīk domāt par to, mīļsvēto mutiņ, bet es vienmēr to izjūtu kā [attiecību] pārtraukšanu un tāpēc arī visu šo laiku esmu tik bēdīgs. Es jūtu, ka puisīti neievēro, un meklēju savu vainu. Tāpēc es rakstīju par zēnu, bet mutiņa domāja, ka tas esot kaut kas svešs un ka tā nevajagot darīt. Arī es pats to uztvēru kā kaut ko svešu, bet kopš februāra esmu iebiedēts, ka es nevarēju mazo putniņu nomierināt, un tagad, kad vien Tu esi dusmīga, Tu neglaudi vairs un neizsūdzi savas sāpes un ciešanas, tā atkal rodas svešums, un tad ir nepanesami smagi. Tad es meklēju savu vainu tai apstāklī, ka sakāpinātas nervozitātes, bezmiega un galvassāpju laikā rakstu Tev sliktas vēstulītes, par daudz žēlojos, sūdzos par vēstulīšu nesaņemšanu (tiešām, daudzas ir gājušas zudumā, kā Tu pati saki), es iedomājos, ka tās nemaz nav rakstītas, baiļojos Tavas slimībiņas dēļ, ka Tu nebrauc uz jūrmaliņu. Ja tas Tevi, manu mīļo mutiņ, uztrauc, es to nerakstīšu, bet, kamēr Tu nebiji to pateikusi, man likās, ka būtu it kā netaisnība pret Tevi, ja es Tev visu vārdu pa vārdam neizstāstītu par savām izjūtām. Pēdējo reizi, kad Tu man Zālītes dēļ rakstīji dusmīgās vēstulītes, es sākumā ļoti cietu no gandrīz neapzinātās iedomas, kura man tagad šķita sagrauta. Es tiešām iedomājos, ka mutiņas ir īsti svētas, nekad nekļūst dusmīgas un vienmēr mirdzēs kā saulīte pār labiem puisīšiem un sliktiem zēniem, nekad nepārmetīs, kā es to bieži mēdzu darīt savā slimībā (vēlāk šausmīgi mokos pašpārmetumos). Bet pēc tam es nomierinājos un sāku pierast pie domām, ka mutiņas jau arī ir slimiņas un vājiņas, tāpēc arī var sadusmoties, lai gan nekad, nekad nevar būt tik dusmīgas kā zēni. Jā, mīļsvēto mutiņ, arī vissmagākajā slimībā Tu tomēr vēl paliec kā gaismas apmirdzēta, vēl tik brīnumaini mīļa un silta, kāds es nespēju būt arī savos labākajos brīžos. Tagad jau es redzu, ka arī tā saucamās dusmīgas vēstulītes bija tomēr tik īpatnējas un mīļas, īstenībā tās ir tikai skumjas, ka puisītis slikti rīkojies (bet, galu galā, es Zālītem neesmu nemaz tik slikti rakstījis un diez vai daudz ko sabojājis, tas Tevi arī nomierinās, Inpūkiņ). - Bet nu man jāatbild, nākamreiz varēšu žēloties. - Tavu mīļo 30./VII 1706 pūkvēstulīti saņēmu šodien, iztrūkst 1707 no 29. VII? Laikam saņemšu to rīt. Bet, mīļdvēselīt, kā Tu vari tik daudz rakstīt, 2 reizes dienā, tas ir par daudz, Iniņ, Iniņ, manu svēto mutiņ, tas Tev paņem par daudz laika un pārlieku nogurdina Tevi; nedari tā, mīļmīļo pūkmutiņ, saudzē sevi, saudzē sevi. Man tas nav vajadzīgs, es esmu mierā ar vienu kartīti vai vēstulīti (mēnesī 20 kartītes un 10 vēstulītes). - Dod «Diloni» un «Pirmos ziedus» («Ziedu sapņi») «Ražai». - Mīļo, mīļo mutiņ, saki arī Tu kādu vārdiņu par dzejolīšiem, ko man līdz sveši cilvēki, Blaumanis vai citi; es jau negribu vairāk kā vien to, lai mīļpūkiņa tikai izlasa «Nātanu», patur to savās rociņās pasaka savas domiņas vienā vienīgi vārdiņā. Es jau pats apzinos, ka dzejolīši rakstīti nogurumā, un ja Tu, mutiņ, nekā par tiem nesaki, man liekas, ka es esmu kaut ko ļaunu nodarījis, ka būtu starpā kāds svešums radies, Tu taču zini, mīļvienīgo dvēselīt, ka tie patiesībā nav nekādi dzejoļi, bet kaut kas gluži personisks, tāpat kā vēstulītes, un es esmu tik bēdīgs, ka Tu uz vēstulītēm neatbildi. - Tā arī Tev bija skumji, un gluži pamatoti, ka neesmu Tev līdz šim rakstījis, ko es ēdu, kā ģērbjos utt. Tagad es to atgūšu, tiešām nebija labi, ka es vienmēr to atliku, bez kāda slikta nodoma, vienīgi aiz noguruma. - Vai tu, Iniņ, nevarētu tā izkārtot, ka redakcijas manuskriptu vai revīzijas lapas atrod kaut kur norunātā vietā pie durvīm, lai Tevi tik agri nemodinātu? - Jūlija rēķins ir ļoti uztraucošs: ar maniem izdevumiem (23 rbļ. 50 kap. nācis vairāk klāt, «Nātans» arī nav 2 reizes ierēķināts) kopā iznāk 93 rbļ. 60 kap., tātad 6 rbļ. 40 kap. atlikums. Bet nu tieslietu jautājumi jūlijā nav 11 rbļ., bet tikai 3. 75 (Tu esi pārskatījusies un ņēmusi jūnija tieslietu jautājumus, kur bija gan 11 rbļ.), un tā atkal iztrūkst (1) rublis 80 kap. Bet Tu esi pārāk cēla, Mīļiniņ! Un viss Olgas un Marijas labā! Mammai Tu dod 95 kap., Marijai 105 kap.! Olgai aizdod 5 rbļ., tas taču ir dāvināts! Pēc tam Tu pasūti pie viņām sarkanu blūzi par 6 rubļiem, kur Pleskavā Tu tādu varēji nopirkt par 3 rbļ. (2 vietā varēji pagatavot 3); Olgai tātad iedāvināji 3 rubļus! Tātad: 10 - 500 - 305 = 905 rbļ. Nedāvini vairs nekad neko slimiem cilvēkiem, kuriem neesam vajadzīgi mēs, bet gan mūsu nauda. Un 5 rbļ. atskaiti viņai par dzīvokli, ja kaut kā ir iespējams. Arī petrolejas plītij pietiktu 2 rbļ., man arī viena ir. Bet tas nu gan bija ļoti mīļi, ļoti pūkīgi, ka iegādājies, mīļmaigumiņ, cepurīti ar zilajām lentītēm un apāvi savas mīļās, mazās samtkājiņas. Kā ir ar kleitu? Bet nabaga mammiņai tiešām ir par maz - 95 kap., Tev viņa labāk jāglabā. Viņa jau cieš trūkumu, gaļu ēd vienreiz nedēļā! Saturies, mīļdvēselīt, pretī Olgai, neļauj sevi izmantot kā agrāk, mēs to vairs nevaram atļauties. - Ja Tu tagad liec sev šūt kleitiņu melnās vietā, kuru Tu vairs nekādi nevari ilgāk valkāt, tad ej pie citas šuvējas vai nopērc gatavu. Zālītem jau vari teikt, ka mēs abi divi ļoti krājam, taupīgi un apdomīgi dzīvodami, un mamma vēl vairāk, gaļu ēd tikai reizi nedēļā, - tā Tu sakrāsi naudu, lai noguldītu un mums nebūtu jācieš bads, kad Tu atbrauksi. - Mani iztraucēja, pus dienas pagalam, es rakstu ļoti vēlu naktī un esmu pārāk noguris, lai aprakstītu savu šejienes dzīvi. Rīt rakstīšu vairāk. Stučkas iekravājās pie tā paša saimnieka 2 istabās par 7 rbļ., ēdiens no viesnīcas par 18 rbļ. mēnesī .- Tagad es tulkoju abus - «Solhaugu» un «Amoru un Psihi»: «Solhaugas» 1. cēlienu un «Amora un Psihes» 1. dziedājumu (paliek vēl 5), varbūt iznāks 3/4 loksnes. Labāk, es domāju, parakstīt «Solhaugu» ar savu vārdu un «Amoru un Psihi» ar Tavu. Citādi abus neuzņems, un, lai dabūtu no «Amora un Psihes» vien 1600 rindiņas, būtu arī tikpat daudz jāpārtulko, kas iznāktu par daudz (ik dienas 60 rindas). Paveikto es nosūtīšu Tev slēgtās aploksnēs, lai tas nonāktu Tavās rokās. - «Евгений Онегин» mums taču jāņem, cits nekas neatliek, es to iedalīšu 1 ½ gadiem, tad tas netraucēs. - Bet šajā gadā, mīļpūkmutiņ, laikam gan no romāniņa nekas neiznāks, es vienmēr jūtos tik noguris pēc pensuma paveikšanas. Mani ļoti sāpina, ka man jāatsakās no garīgas darbības, bet cits nekas neatliek. Es jau vēl neesmu padevies, mēģināšu atkal sākt, bet manī vairs nav priecīgās paļāvības šajā gadā daudz veikt. Ja Tu būtu šeit, dvēselīgo mutiņ, man būtu prieks un spēks, un Tu man varētu arī daudz palīdzēt, bet arī Tu tam nemaz vairs netici, un arī es nokaru galviņu. Protams, ja Zālīte paliek līdz februārim, viņš arī tik ilgi maksās, un iesāktie darbi viņam būs līdz februārim jānobeidz. «Amoru un Psihi» es arī pārcelšu uz nākamo gadu. - Es esmu noguris, mīļmutiņ, Tavs puisītis grib, lai pūkmutiņa vīņu noliek gultiņā, mīļdvēselīt. Mīļiniņ, Iniņ, ir tik smagi un drūmi ap sirdi, tāpat kā svētajai mutiņai, es taču kustos, strādāju, -izpildu pensumu, bet viss tomēr liekas tik pelēks, bet pa starpām katru dienu mazs gaismas stariņš, vēstulīte, kā nabaga laterniņas garā rindā, ar pūlēm cīnoties pret visu aizsedzošo, pelēko, auksto miglu. Esi vesela, esi vesela, manu vienīgi mīļoto Iniņ, manu mutiņ, manu mazo, zeltgalvaino meitenīt, divi mīlulīši, divi kopā saauguši plūmju kodoliņi! Kop labi manu mutiņu, pērc ābolīšus un plūmītes, un vīnodziņas, tām tagad jābūt lētām. Esi vesela, mīļsvēto mutiņ, Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

Piezīme, kas rakstīta uz atsevišķas maza formāta lapiņas: Mīļmutiņa bija pieteikusi, lai puisītis ir uzmanīgs ar vaļējām kartītēm, un tāpēc arī puisītis ielicis kartīti vēstulē, jo tā kā tā bija jāsūta tieslietu jautājumi. Lai mīļmutiņa neizsmej puisīti, ka tik muļķīgi rīkojies. Verte!

Lapiņas otrajā pusē pierakstīts:
Tieslietu jautājumu sūtīšana vien maksātu tāpat 7 kap.; visam īpaša takse, mīļmutiņ, Tavs puisītis.

22.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 8. (20.) augustā

1697: 8. VIII. Rožsmaržiņ!

Mana vienīgā, pūkīgā saulrožsmaržiņa, mana svētā, saldā mutiņa arī šodien neatstāja savu puisīti bez mīļkartītes, noglāstīja un sakārtoja lielo cepurīti, kas bija pavisam noslīdējusi uz actiņām. Spriežot pēc pēdējām kartītēm, mutiņa, liekas, kļuvusi mazliet mierīgāka, un tad puisītis arī kļūs labs un vairs nekliegs. Es jūtos labāk, bet vēl arvien esmu noguris un man ir galvassāpes, tomēr spēju jau vairāk strādāt. Gribu tagad būt pavisam mierīgs un velti neuztraukt savu brīnummīļo, vienīgo mutiņu. Šodien būs tikai ziņas, atbildes un darījumi. - Šodien saņēmu 1. VIII 1704 mīļkartīti, iztrūkstošās 29. VII 1707 vēstulītes vēl arvien nav; trūkst arī 24. jūlija «Dienas Lapas». Varbūt Tu vari atcerēties nozudušo vēstuļu datumus? Es iesniegšu sūdzību pastā. - Kad tu dabūsi zalogu, izmaini naudas zīmi un paņem tikai tik daudz, cik Tev tūliņ jāizmaksā: mammai arī vislabāk neizmaksāt; bet, ja viņa uz to pastāv, tad tomēr to dari, bet noguldi Jelgavas kasē; pajautā Zālītem, cik viņam pienākas? Aplinkus ieminies par fondu. Avīzē tika apsolīts. Ja viņš nekā no fonda nedod, neizmaksā viņam naudu tūliņ, bet novilcini, tāpat kā viņš to dara; lai viņš izjūt to kā spaidus, jo rupji cilvēki padodas tikai rupjai spaidu varai. Ja viņš maksā tikai 100 rbļ., tad neatdod par «Hanneli» tos 30 atpakaļ. «Jūs taču to devāt kā honorāru: «Hannele» tādu reklāmu taisīja.» Tad atdod viņam tikai 100 (un 20 par jaku pati maksāsi skroderim?). Neizmaksā arī, iekams nezini, vai viņš Deglavam no fonda nemaksā vairāk par 100 rubļiem; tādā gadījumā protestē un sūdzies, ka mēs abi taču esam vairāk viņa labā darījuši nekā Deglavs. - Ar mammu rēķina dēļ nestrīdies, ja viņa, piem., domā, ka mēs esam mazāk samaksājuši; aprēķini arī viņai procentu pusi, tātad no 63 - 66 iznāk 32 - 33 rbļ. - Samaksā parādus Blaumanim un Nīnai. - Atlikumu noguldi bankā, kur maksā vismaz 5 vai 5 1/2 %, bet ne Pilsētas krājkasē, tur maksā tikai 4 % ; arī Zaļeniekos labāk ne, no turienes grūti dabūt ārā. - No «Vaidelotes» es biju cerējis dabūt vismaz 30 rbļ., tātad arī no tā nekas neiznāk. - Mans jūlija 57 rēķins arī ir lielāks, nekā rakstīju, proti: 25 rbļ. 60, tā ka mums ir tikai deficīts. Amatnieku kases grāmatiņā lai tagad ieraksta 3 rbļ. dividendes. - Tagad ej virsū Zālītem, lai augustā uzņem vairāk tieslietu jautājumus, jo tagad Zinību komisija izbeigusies; viņam jāatgūst nokavētais jūlijs. Viņš bija apsolījis uzņemt numurā 100 rindiņas, un nu nav pat 50! - Citādi es viņam nedošu dzejoļus. - (Izgriez jūnija tieslietu jautājumus un atsūti man šurp, mīļo pūkmaigumiņ.) - Kā jau rakstīju, es tagad strādāju pie «Solhaugas», bet pasaki viņam ka tur jau lielākā puse ir atskaņota, par ko pienākas 30 rbļ. - «Zelteņu kalendāram» ēs gribu pārtulkot kādu īsāku Gorkija poēmu, dažus dzejoļus un varbūt kādu īsāku rakstu, bet, ja viņš nemaksās, tad neko, un gatavais ies «Mēnešrakstam» vai Teodoram. - «Евгений Онегин» es došu (bet pēc 1 ½ gadiem, tomēr nesaki viņam to), tad varbūt kaut ko no franču klasikas, no Moljēra vai Rasina., pameklēšu kaut ko vieglāku no Ezera (atkal jārunā par estētiku). - Vai Tu Āronam aizsūtīji vēstuli pa pastu (5 kap.)? - Vai esi, mīļdvēselīt, bijusi pie Treilanda? Turp noteikti jāaiziet, pat vairākas reizes; viņi taču dažā ziņā var izpalīdzēt, un tad varētu dabūt skolotāju partiju savā pusē. (Kritiku par skolotāju koncertu es neesmu saņēmis, ļoti žēl; Iniņas raksts no «Правительственный вестник» par to bija ļoti jauks; izgriezu to.) Romāniņa dēļ pajautā, kad ir bijusi Manaseina revīzija (proti, vakar, pēc jaunās programmiņas, kas šeit tiek nosūtīta, es atkal ķēros pie romāna; bet es tomēr esmu ļoti noguris). - Atsūti pārtulkoto- no «Saules meitas» un «Skats brīnuma pasaulē». Es esmu parēķinājis: «Saules meitā» ir 1400 rindu, darbs 2 mēnešiem - ik dienas 28 rindiņas, kas ir diezgan daudz, bet 3 mēnešus iznāktu pa 20 rindiņām; «Saulgriezīte» ir 22 lielas, tātad 50 mazas lappuses (3000 rindas), «Cīņa par nākamību» - 70 lappuses (2300 rindiņas), visi gari. Sākumā izmēģinājumam un vingrinājuma tulkojumam krievu valodā vislabāk noderētu «Skats brīnuma pasaulē». Tātad sūti to, mīļmutiņ, tūliņ (es neesmu arī pietiekami spirgts, lai tūlīt pārtulkotu kaut ko lielāku). Pajautā Прозоровск. par Donelaiti. - No grāmatiņām nopērc vienīgi Gētes dzejas - 60 feniņi (arī Vilperts lai pie Kimmela, mums nav naudas). Atsūti «Sarkanās puķes», - Atraksti, kā klājas jelgavniekiem, nabaga mammai? Lai taču māsa pameklē labāku vietu Krievijā - caur biroju kā Lidija. Vai no precībām nekas neiznāks? - Šodien es neesmu nekā strādājis, kā mutiņa teica, tikai lasījis vēstulītes un bijis labs, gatavojis programmiņu, darbu sarakstu, uzrakstīju projektus un izstāstīju šodien visu, kas iespējams. Ir ļoti, ļoti mīļa un laba tāda atpūtas dieniņa, kā mīļmutiņa teica. Es pat gribu ik mēnesi pēc nobeigta pensuma vēl kādas 2 - 3 dienas speciāli atpūsties. Mīļsvēto mutiņ, esi vesela, glabā sevi labi puisītim. Nokaisīts ar mīļām bučiņām.

Piezīme, kuras turpinājumi rakstīti uz visu vēstules lappušu malām:
Lielputniņš rītos vienmēr ēd rūgušpienu, tāpat arī vakaros baltmaizi. Bez tam vēl rītos teļa cepeti, cāli, zivis (žāvētu zandartu, siļķu. vairs nav), svaigus gurķus, rutkus, 2 olas; pusdienās zupu ar iegrieztu gaļu, tad cepeti, kotletes, cāli, teļa, liellopu, aitas gaļu; [plkst.] 6 - 7 tēju un 2 olas ar baltmaizi; pusvienpadsmitos rūgušpienu ar baltmaizi; dažreiz pa starpām kādu gabaliņu cukura, kas padara kuņģi vieglāku. Kuņģis ir ļoti labs (no rūgušpiena), tikai gulēšana ir slikta. Vēl arvien es valkāju savus pelēkos svārciņus, tie vēl ir veseli, vienīgi biksēm iztrūkušas pogas; kabatiņas vēl nav salāpītas.
Ar Stučku mēs tomēr tiekamies vairākas reizes dienā, kas aizņem daudz laika, tā arī šodien. Citādi es esmu teicis, ka strādāju pēc pulksteņa un man nav laika. Viņam jau arī nav sevišķu nodomu, grib braukt uz Koteļniču, kur būšot dzelzceļš, varbūt tur būšot darbs. - Kurpītes plīst gan, bet to šeit neviens nemana, ziemā nopirkšu velteņus. - Mīļsaldo mutiņ, šo vēstulīti es rakstīju veselas 2 stundas; darbdienās rakstīsim vēstules tikai 1 - 2 reizes nedēļā, bet svētdienās vienmēr vēstules, citādi parasti kartītes, vienīgi svarīgā gadījumā vai arī sevišķi labā vai sliktā noskaņojumā - vēstulītes. Mīļmutiņa jau man teica ta, ka garākās vēstulītēs ik dienas visu ieraksta kā dienasgrāmatiņā, bet arī kartītes jāraksta ik dienas (izņemot, kad nosūtītas vēstulītes). Lielais puisītis mēģinās tā darīt. Esi vesela, mīļsvēto mutiņ! Tavs puisītis.

Vēstules 1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Viss nokaisīts mīļām bučiņām mutiņai no puisīša. Šeit lapiņa mīļajai pūkmutiņai no puisīša.

23.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 13. (25.) augustā

1692
13.
VIII Pūkiniņ!

Mans svētais, saulainais zeltprieciņš man atnesis siltumu un spirgtumu, nostādījis savu puisīti atkal uz kājiņām, kas jau bija sākušas klupt uz lielajiem akmeņiem. Mutiņa ir atglaudusi matiņus no deguntiņa un uzlikusi galviņā lielo cepurīti. Nu puisītis varēs atkal braši staigāt. Tāda mīļa, neskatoties uz visām ciešanām, smejoša un siltumu izstarojoša vēstulīte dara tik bezgala daudz laba; bet šādos mirkļos vienīgi tas sarūgtina, ka beidzamajā laikā esmu tik nejauki rakstījis, juzdamies mazliet sliktāk. Manu nabaga, svēto muti?, es taču Tev pastāvīgi sagādāju visstiprākās ciešanas, kaut arī gribētu atvairīt no Tevis pat saules puteklīšus, lai tie skarbi neskar manu maigpūkiņu. Es nekādi nespēju izlauzties cauri pie labestības, absolūtās, visu saprotošās, visu sevī uzņemošās labestības, kas manu mīļoto mutiņu padara svētu un gaismas caurstrāvotu. Tu taču esi svēta, manu Iniņ, ne muļķīgi pārcilvēciska, kā es domāju, bet īsts pilnasiņu cilvēks, vienīgais patiesais nākotnes cilvēks. - Es tik labprāt vēlētos vēl turpināt sapņot, bet esmu apņēmies to vairs nedarīt; tas tikai padara izklaidīgu, un, galu galā, es iedomājos, ka jau esmu kaut ko veicis, un turklāt nokavēju būt patiesi mīļš un labs pret mīļputniņu, apspiest slikto noskaņojumu un nevienā lietā neapbēdināt un rupji neaizskart savu mutiņu (kā es to esmu pastāvīgi darījis, pretēji savai labajai gribai). - Tagad es redzu, ka esmu bijis pret mutiņu netaisns arī šajā ziņā; es, proti, domāju, spriežot pēc Tavas kartītes, ka Tu tūliņ esi atdevusi Zālītem naudu, kaut gan ar neatdošanu, tas ir, novilcināšanu, varētu viņu piespiest, un tas būtu jādara, ka viņš apsolīto fondu arī tiešām izmaksā Ja viņš patiešām negrib maksāt, dod viņam tikai 100 rbļ. + 20 rbļ. par jaku; turi 30 rbļ. par «Hanneli» līdz ar fonda 100 rbļ. - Es tagad priecājos, ka Iniņa ir stingri uzstājusies pret ļauno cilvēku. Tu jau vari novilcināt pēc patikas ilgi, līdz jaunajam gadam. - Es tagad gribu nekavējoties atbildēt par visām citām darījuma lietām: jūlija (57) rēķins nosūtīts. Lielputniņam - 20 rbļ. 70 kap. + ekstrā izdevumi 4 rbļ 90 kap. = 25 rbļ. 60 kap.; tagad augustā (57) būs, apmēram: 15 - 16 rbļ. ekstrā. - Nezinu īsti, cik. Mazputniņš augustā (57) ir ļoti maz izdevis, vai varbūt esi skopojusies? To lai mutiņa nedara; puisītis arī turas labi. - Labi, ka Tu Olgai nedāvināsi tos 6 rubļus, es par to jau dusmojos. - Kādreiz es Olgai aizrakstīšu. - Nu es arī redzu, ka biju ļauns, dusmodamies par sarkano blūzīti, tā taču ir dāvināta; jutu vienīgi īgnumu pret Olgu, ka viņa no Tevis par to daudz ņēmusi. Bet miera labā lai arī notiek! - Tu esi mīļa un gudra mutiņa, kas jau māk ar naudu rīkoties: man ar savu piktumu nemaz nav jājaucas starp?. Ko lai dara, ka Zālīte šo mēnesi tik maz maksā; ja viņš mūs krāpj, tad mēs viņu piespiedīsim samaksāt mums, kas pienākas; taisnīgāku spaidu vairs nevar būt. - Es tomēr domāju, ka viņš samaksās, viņš būs par gļēvu, lai tik daudz neizmaksātu; viņam ir tikai drosme apkrāpt sīkumos. - Šomēnes vai septembra sākumā braukšu uz Vjatku pie gubernatora, lai uzzinātu, vai manas lietas jau ir tur. - Rakstīšu Kleinam uz Jelabugu un apvaicāšos par vietām, par dzīves dārdzību un, vai klimats ir siltāks; varbūt jābrauc turp, varbūt arī uz Орлов vai Koteļņiču, kur vajadzētu būt dzelzceļam, darbam kancelejā (?). Pie izdevības es arī nolikšu veselus 5 rbļ. - Vēlreiz par zalogu, Zālītem katrā ziņā dod tikai 100 ja jau tā tam tiešām jābūt, pārējo Tu nevari līdzekļu trūkuma dēļ, jāsamaksā arī parādi. - Protams, tos 100 rubļus, kas tagad ienes tikai 3 ½ %, labāk izņem ārā un noguldi citā bankā, piem., Amatnieku kasē, Rīgas Latviešu biedrības vai Rīgas Amatnieku kasē (Suvorova ielā, Kaula mājā, pretim parkam), kur dod 5 - 5 ½ %. Tev gan vajadzētu arī pārdot zalogu pēc 1. septembra un <nopirkt par to, piem., закладные листы Харьковского земного банка par 98 rbļ., ar 5 ½ % ienākumu, vai arī заем г. Одессы (97 rbļ., ar 4 ½ ienākumu % ), kā arī Варшавы (100 rbļ., ar 5 % ienākuma). (Tu varētu apjautāties Komercbankā pēc Lakstīgalas kunga, kur? Tev pateiktu, kādi ir labākie papīri;) starp citu, neņem privātos vērtspapīrus.) Bet katrā ziņā Tu varētu atstāt visu zalogu Vidzemes Kredītbankā (Rīgas Latviešu biedrības kas?), ja viņi par to maksā ik gadus 5 %; pārējo tad noguldi Latviešu Amatnieku kasē (Bisnieks), tie maksā 5 ½ %. Vai, vislabāk, tā: Amatnieku kas? (Bisnieks) ½ zalogs un Rīgas Latviešu biedrības kas? ar? ½ zalogs. Tad pārējo uz īpašas zīmes ar? Rīgas Latviešu biedrības kasē. Nepārdots zalogs ienes tikai 4 % , un mums taču nav mazsvarīgi saņemt pāris rubļu vairāk. Šajās bankās pat naudas izņemšana ir vieglāka par vērtspapīru pārdošanu (papīri bieži maina kursu un var tikai zaudēt, nevis vinnēt). - Zaloga procenti gan ir 70, bet no tiem jāmaksā 5 % nodevas, tātad tu saņemsi tikai 66 rubļus. - Kuponus viņi Tev var tūliņ Valsts bankā nogriezt un izmaksāt. Par to nerūpējies. - Blaumanim un Nīnai gan Tev jāatdod, vienalga, vai papīrs paliek, vai Tu to turpat pārdod un saņem naudu. Mammai pienākošos daļu Tu vislabāk varētu paturēt, tavs lai savu arī izņem; pasaki vienīgi mammai, ka viņa dabūs pusi no procentiem (no 66 rbļ.), tātad 33 rubļus. - Augšā par to ir rakstīts, tātad vēlreiz: manas domas ir šādas: pārdot zaloga vērtspapīrus tūliņ Valsts bankām, kuponus (%) lai nogriež un izmaksā Tev, un tad noguldīt naudu divās bankās (Rīgas Latviešu biedrības un Amatnieku kasē). Tur arī noguldīt pārējo naudu ar sevišķu zīmi. Tā Tu ik gadus saņemsi 5 - 5 ½ %, zaloga nauda veselu gadu var palikt neaizskarta.
Tu esi nolikusi zalogu uz Rozenbergas vārda, bet Tev jau ir pase, kur ir abi vārdi; vai arī lai to apstiprina Прозоровской. (Vai Tu viņam Liepājā apvaicājies par Donelaiti un papīriem?) Tagad, kad mana pūkmutiņa man atsūtījusi 20 rbļ., man atliek tikai 7 rbļ., lai šo mēnesi par visu samaksātu; tādēļ atsūti man atkal 20 rbļ. septembra sākumam (55), tad man nebūs nekā, lai samaksātu par īri un pusdienām, puisīša actiņas gaida uz Tevi, un Tu, mutiņ, dod tām barību īstā laikā. Es jau Tev rakstīju par veseliem 5. Tieslietu jautājumu otro sūtījumu es no mīļmutiņas saņēmu, bet viņš nekā neuzņem; vai lai es viņu izbaru rakstiski smalkā veida? (Es nekā nedarīšu bez mutiņas padoma, tāpat kā Tu par visu jautā.) Šeit atkal nosūtu 2 tieslietu jautājumus. Es esmu jau sācis kaut ko meklēt un rakstīt «Zelteņu kalendāram». Vai Tu to rediģē, vai tikai dod rakstus? Ja Tu to rediģē, tad vairāk būtu jārūpējas par kalendāru. Atbildi uz to, Iniņputniņ! Par Apuleju un Hamerlingu es (vai arī Tu) gribu uzrakstīt ievadu (īsi, 1 - 2 lappuses, kā «Ifigenijā»), par to ienāks mazliet vairāk naudas, sevišķi, kad viņš mums nositis cenas par 5 rbļ., no 30 uz 25 rbļ. («Amoram un Psihei» es arī jau uzrakstīju piezīmes, visu no galvas, bet sanāks ap 200 rindu, tātad līdz 2 rbļ., arī labi! - Tavs «Sestdienas feļetoniņš» ir vājāks, vienīgi atbildes ir labas, tomēr tas nedrīkst kļūt stereotipas.) - «Solhaugai» es arī rakstīšu piezīmes vai arī ievadu. Tāpēc izraksti no Brokhauza: Apuleju, Hamerlingu, Ibsenu, ja Tu vēl vari, līdz 20. - 22. augustam, citādi raksti ievadus pati, pavisam īsi. - Tagad es rezervēju sev pēcpusdienās brīvu laiku (Stučkas nāk reti un vienīgi vakarā) un varētu rakstīt romānu, bet vienmēr jūtos tik noguris, ka nekā nespēju; līdz tam tulkošu Tavus darbus, atsūti tūliņ «Skats brīnuma pasaulē» un «Sarkanās puķes». Tavs jaunais dzejolītis, kuru dabūju vienlaikus vēstulītē un «Mēnešraksts», ir brīnumskaists un tik salds un mīļš; tāds arī ir puisītis pret mutiņu, kuru esmu sev iztēlojis vienmēr tādu, manu nabaga, nabaga, svēto pūkmutiņ, kas ir tik zīdaini maiga, aukstu vējiņu plūkāta. Es ņemu rociņās savu saldo, smaržīgo dvēseles Iniņu un šūpoju un glāstu viņu tik ilgi, kamēr tā atkal atmaigst. Dzejolītis ir tik jauks, ka mans «Tāļš viesis», salīdzinot ar to, galīgi pazūd, mazā Iniņa man izrāvusi tematiņu no mutītes. Tavu dzejolīti vajadzētu vēl noslēpt, tas iegūtu vēl vairāk. Ir ļoti mīļi, ka arī mutiņa atsūta šurp manus dzejolīšus. Tas arī ir ļoti mīļi un ļoti pareizi, ka ar «gemusst» to nedrīkst noslēgt. Ņekrasova dzejolītis arī ir diezgan jauks, tikai slikti pārtulkots un oriģinālā trūkst loģiski izstrādājuma. Dzejolītis, ko Iniņa meklēja, ir šeit un skan:

Der Ekel schüttelt mein Gebein
War alles nichts, war alles Schein?
Ein widrig schaler Nachgeschmack:
Nur Wortgekram, nur unnütz Pack!
Das war das Leben, nicht zu befreien!
Aus dem Leibe wollt ich die Seele speien.

Mīļmutiņai meklēts un atrasts. Bet tagad es dusmojos par Teodoru: mietpilsoņa zeņķis nostāda Zvārguli, Poruku un Plūdoni pat augstāk par Tevi, viņš ir pavisam muļķīgs un ļauns. Tādai aitasgalvai mēs nu esam devuši savus dzejoļus! Lai viņš ņem no saviem 3 galvenajiem cilvēkiem! Mēs blamējam sevi un reklamējam viņu. Ko viņš gan iedomājas, ka «Bez augļu» esot nesenajā pagātnē? Es labprāt gribētu pret to protestēt, es varbūt Tev uzrakstīšu projektu. Tātad nav itin nekā no tā, ko Tu, Iniņ, teici, ka mans «Bez augļu» atzīts par labāko līdzās Bangaitim. Bangaitis, pēc Teodora uzskatiem, esot pār mani bezgala augstu stādāms. Jeb vai atkal Zālīte būtu svītrojis? - Katrā ziņā manus dzejoļus nedrīkst ievietot «Ražā». Es taču viņam nevaru uzmākties. - Atraksti man, Mīliniņ, kā cēlusies šī spriedumu nesaskaņa? Varbūt Tu man attēloji labāk, nekā bija īstenībā? Tā atkal būtu saudzēšana, kas mani tikai skumdinātu, mīļo Iniņdvēselīt. Atsūti man arī Bangaiša dzejoli, es arī gribu apskatīt brīnumu. Viss tik nelaimīgi sagadījās: mīļpūkiņa rakstīja par dzejolīša lieliem slavinājumiem, kaut gan iespiestajā kritikā nav nekā tamlīdzīga, un taisni gāja zudumā dvēselītes vēstulītes, kur bija runa par maniem beidzamajiem dzejolīšiem, aptuvena, kritiska saudzība (kā es vienmēr daru ar mīļmutiņas dzejolīšiem). Kaut arī es ļoti atvairu visus muļķīgos secinājumus un skaidri redzu, ka tie neko nepierāda, tomēr garastāvoklis ir nospiests un sabojāts: es taču esmu slimiņš: Tu to zini, mīļmutiņ. Ja neatlabšu, šis noskaņojums var ieilgt līdz mīļās pūkdvēselītes atbildītei, mīkstās samtrociņas, siltās, saulainās actiņas ir atraisījušas visus valgus. Bet es tomēr ceru jau agrāk pārvarēt šo noskaņojumu. Tāpēc neskumsti, mīļo, svēto mutiņ, man tikai Tev bija viss jāpasaka, kā puisītim ir ap dūšu. Man jau šodien tūliņ kļuva tik viegli un jautri no mīļās vēstulītes, ka tagad ātrāk varu izteikt visu šo nepatīkamo. Es taču sēžu uz mīļmutiņas krēsliņa (pie pultītes, vai saņēmi zīmējumu?) un īstenībā atrodos mutiņas klēpītī, kā lai tur nebūtu mīļš un labs? Viss istabiņā arī ir kārtībā. Tā mīļie putniņi vienmēr no katras vēstulītes sev smeļ jaunus spēkus. Viņi var izturēt un izturēs. Nebaidies no Zālītes atmosfēras, Tu viņam kļūsti arvien svešāka, jo esi cita pieraduma iespaidā, t. i., arvien ciešāks pieradums pie puisīša. Kop vienīgi manu mīļo, svēto mutiņu, tad mēs izturēsim: divi mīļi, vientuļi Iniņi, mīļi, mīļi, mīļi. Daudz bučiņu, mīļas, mīļas.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šodien saņēmu 1699., 6. VIII, mīļvēstulīti, sākas jaunais dienu simtenis, mēs izturēsim! Mīļmutiņ, Tavs mīļais puisītis.

24.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 16. (28.) augustā

1689
16.
VIII Mīļputniņ!

Manu svēto, nabaga, nabaga mutiņ, manu sāpju pilno zeltprieciņ, atkal Tev tik briesmīgi jācieš, tas nemaz nebeidzas, bet kļūst vēl ļaunāk sakarā ar pasta neregularitāti. Tagad jau 3 dieniņas Tu nesaņem vēstulītes, un tomēr es esmu rakstījis bez izņēmuma katru dienu. Mēģini aiziet pie pasta priekšnieka un pajautā viņam, kas jādara šai gadījumā, ja vēstules iet tik nekārtīgi un bieži pazūd pavisam. Slobodskā ir mazs pasta priekšnieciņš, kurš, protams, nekā nezin. Vajadzības gadījumā es uzrakstīšu sūdzību. - Es tā priecājos, ka mīļsaldo pūkiņu labi glabā ar našķīšiem un atpūtu, un tagad viss ir garām, bet glabā manu vienīgo, saldo mutiņu atkal tik labi, cik vien tādus mazus maigumiņus jāglabā. - No piezīmēm varu noprast tikai tik daudz, ka 30. VII tieši tika nosūtīts mans rēķins!! Vai tik tas nebija par to domāts? Es uzrakstīšu to šeit vēlreiz. - Domājams, ka bija vēl teikts, lai mīļmutiņa aiziet pie Treilanda un nodod Teodoram «Diloni», «Filistru» un «Pirmos ziedus». - Vakar es iztērēju naudiņu: 25 kap. par koncertu; bija jau gluži jauks, bet es lāgā nepanesu tik daudz trokšņa; rezultātā es tomēr svētdienā ne visai labi atpūtos, kā arī labi negulēju; kaut gan tomēr daudz labāk nekā mana nabaga nomocītā pūkmutiņa. Man vienmēr acis asariņu pilnas, un tad es tūliņ pārtraucu un rakstu par ko citu. - Vakar es ķēros arī pie skices «Par pirmajiem meliem»: tā ir neizsakāmi vāja, bet, tā kā mums tagad vajadzīga nauda un «Mēnešrakstā» tā būs 3 - 4 lappušu gara, tātad 6 - 8 rbļ. vērta, tad varbūt varētu no tās kaut ko izveidot, sasaistot sākumu ar beigām, pie kam tās atdzīvinot ar stāstītāja, doktora, paša stāstu (vienīgi sievai viņš var atzīties un tādēļ tik ļoti iekaist stāstījumā un ar sevi pierāda un parāda, kā izsmalcināts cilvēks tiek salauzts un vēlāk kļūst arvien rupjāks un melīgāks, iedrošinādamies sasniegt patiesību tikai pa sānu ceļiem). Tad viss iegūst ciešāku saistību un sakarību. Protams, tas attiecīgi jāpārstrādā. Varbūt tas nebūtu tik grūti veicams, līdz 1. septembrim es vēl varētu to pabeigt un «Zelteņu kalendāram», t. i., sieviešu kalendāram, tas tieši būtu pietiekami labs, varētu būt arī bez vārda (jo ir ļoti vājš). Bez tam es vēl pārtulkošu kaut ko nelielu dzejā. - Uz galda man blakus atkal sēž mazs kaķītis, bet ne tik labs kā nabaga mincītis, ko es esmu aizmirsis. - Atsūti savu «Skats brīnuma pasaulē» un «Sarkanās puķes». Krievu žurnāli maksājot līdz 40 rbļ.; es gribu sākt ar kaut ko mazāku. - Es dzirdu, kam Jelabugu vai Sarapulu vispār nelaižot. - Par stundām maksā ļoti slikti. Vienīgi drēbniecība un literatūra. Mīļvienīgo, svēto mutiņ, esi stipra, neesi bēdīga, kad puisītis par Tevi slikti gādā, esi vesela, saldo, saldo mīļputniņ. Tavs mīļais puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit pielikti klāt tieslietu jautājumi. 1679. 19. VIII mīļā kartīte ir saņemta, vispār vēstulītes uz šejieni nāk regulāri, kopš 29./VII nekas vairs nav gājis zudumā. Mīļmutiņ, esi vesela. Tavs puisītis. Šeit dažas vecās korintītes lapas mutiņai.

1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Viss apkaisīts mīļām bučiņām mīļmutiņai.

2. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Vai mīļmutiņa nevarētu vēlreiz uzrakstīt par dzejolīšiem savam puisītim?

25.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 19. (31.) augustā

1686
19.
VIII Dvēselīt!

Manu mīļvienīgo, brīnišķo, svēto mutiņ, manu dziļo, dziļo dvēselīt, Tu mani esi piepildījusi ar savu mīlu kā, kas kāpj no krastiem. Un tomēr es Tev nevaru atbildēt, kā gribētu, es neatrodu īstos, mierinošos vārdus, esmu vēl tik noguris; bet drīz es atpūtīšos, tāpēc jau arī pārvācos citā istabā. Es nekad nevaru lasīt Tavas mīļās, mīļās vēstulītes bez dziļāka saviļņojuma. Tu esi tik vājiņa un tik briesmīgi ciet no neregulārās vēstulīšu saņemšanas; un es nemaz nezinu, ko lai daru lai ziņā, svarīgāko es tagad rakstīšu apdrošinātu, no Iniņdvēselītes es visu saņemu regulāri. Kaut taču šīs ciešanas izbeigtos, tās vēl mēs pavisam saēdīs, manu svēto, nabaga Iniņ maigdvēselīt, mēs kļūstam arvien un arvien mīļāki, bet arī arvien vājāki. Pēc katras jaunas mīļmutiņas vēstulītes pārņem spirgtums, un tad taču vienmēr ir jauna cerība: diviem mīļiem, vientuļiem putniņiem jāiztur, viņi ir par labiem? lai nepārvarētu to. - Es taču arī negribu pagurt, mīļmīļo, bezgalīgo Iniņmutiņ, mēs gribam sēdēt kopā, galviņas kopā sabāzuši, un es turēšu savu pasaulīti klēpītī un stāstīšu darījumu lietas. Šodien es rakstu no rīta, bet garastāvoklis ir ļoti nospiests. Mutiņa tik ļoti cieš, nākotnes izredzes ir tik drāmas; mani pašlaik nospiež pat arī tas, ka man jāpārvācas un jāatsaka kādai nabaga sieviņai. Es taču laikam gan esmu ļoti nervozs, kaut gan nav nekāda jauna simptoma un tātad nav pamata sevišķām raizēm; es vienīgi vēl īsti neatpūšos. - Jaunā istabiņa ir blakus pastam, mazliet lielāka, labāk iekārtota, silta, nav mazu bērnu, arī tīrāka, bez blaktīm. Istabiņa ir par 3 rbļ., pusdienas 6 rbļ. un vakariņas (gaļas ēdiens un siltais) - 3 rbļ. = 12 rbļ. Rītos un vakaros vēl glāze piena. Apkalpošana par brīvu, arī apsildīšana. Petroleja mana, arī veļa. Es ceru (tā teica agrākais īrnieks), ka no pusdienām un vakariņām man kaut kas atliks brokastīm, ta ka varbūt man nekas nebūs jāpērk klāt, izņemot maizi, cukuru, tēju un pienu. Tagad es arī maksāju 12 rbļ. un izdodu vēl speciāli ēšanai 2 rbļ. 60 kap. Varbūt man dzīve iznāk par 1 rbļ. lētāka; katrā ziņā mierīgāka. - Tagad atbildītes mīļpūkmutiņai. - Zālītes plāns jau ir pilnīgi īsta krāpnieka cienīgs: visiem samazināt algas, tēlojot vēl pie tam labdari, bet ko tur lai pagaidām dara? Nesaki nekā, sevišķi to ne, ka pavasarī Tu iesi prom. Saki vienīgi, ka tad Tu brauksi uz 4 mēnešiem ciemos. Bet atraksti man, kas tad tagad rediģēs Feļetonu? Kas izmeklēs romānus, noveles un dzejas? Viņš pats vai Tu!? Ja Tu, tad tādā gadījumā viņš Tev tagad uzkrauj vēl vairāk darba: sīkumus un telegrammas, to Tu liec viņam saprast. Ja viņš pats, tad Tev jau būs daudz mazāk darba un Tu varēsi rakstīt savas ludziņas vai arī tulkot noveles un romānus, par ko viņam jāmaksā Tev īpaši. - Lai viņš taisa reklāmu, ja nākamgad viņš mūs piekrāps un nemaksās, tad mēs varēsim atsaukt. Tā es viņam apsolīšu arī «Oņeģinu», to Tu viņam pasaki; bez tam vēl mums nākamajam gadam katrā ziņā jāiegūst tulkošanai kaut kas no prozas, pameklē jau tagad, parunā par Ēzeru («Estētiku»). - Vislabāk būs, ja Tu brauksi drīz pēc Deglava, jo pēc Blaumaņa būs siltāk tikai jūnijā, tas ir par ilgu. (Blaumanis var sadalīt savu termiņu.) - Vispār, es nekā daudz neceru no visa Zālītes plāna; viss ir vienīgi krāpšana, jo viņš jau neturēs savu solījumu; pēc reklāmas viņš vairs nemaksās, kā jau parasti. Tātad: nav nekādas cerības, ka viņš Tev maksās 30 rbļ. mēnesī par neko, kad Tu reiz būsi prom un šeit, pie puisīša. Mēģini citādi iegūt kādu labumu no situācijas (piem., tulkot romānus, ko es varu pārņemt), tā es tagad nopelnītu pēc iespējas daudz, lai pēc mutiņas atbraukšanas nestrādātu vairs nekā vai varbūt tikai «Oņeginu» Zālītem, lai pilnīgi varētu nodoties savam romāniņam. Pašlaik ir vēl iespējams kaut ko nopelnīt, vēlāk viņš maksās arvien mazāk un arī mazāk uzņems, tā ka mums vajadzēs viņam pavisam atteikt, lai nenovestu sevi postā. Labākajā gadījumā vēl būs iespēja nākamgad kaut ko no Zālītes nopelnīt, bet vēl pēc 3 gadiem mēs nedabūsim no viņa ne kapeikas, tad jau viņam būs reklāmas diezgan, un Adamovičs, kā arī citi salašņas piegādās viņam to pašu preci daudz lētāk. Mums katrā ziņā jāsagatavojas, ka nākamajos gados varam palikt gandrīz bez jebkādas izpeļņas, krievu avīzēs grūti iekļūt iekšā. Tātad nākotne ir tik drūma, kāda vien var būt. - Ja Tu Zālītem atdod tos 100 rbļ., tad katrā ziņā lai viņš Tev izraksta zīmi, ka mēs, Tu un es, esam viņam nekā parādā, citādi viņš var, pamatojoties uz manu vēstuli, kur es atzinu parādu, mūs iesūdzēt. - Vai Zālīte nekā neatbildēs uz manu vēstuli? Tad es caur Tevi viņam aizrakstīšu rupju vēstuli (ja tā nebūs laba, neatdod to), ar rupjību vēl pie viņa var visvairāk panākt. - Tas ir apmēram viss par darījumiem. - Tagad es mēģinu iztikt bez pulveriem. Puisītis par sevi rūpējas, nebaidies, mīļsirsnīgo muti?. Tiešām, tieslietu jautājumus man var ļoti drīz atņemt, tad paliktu vienīgi grūtais «Oņegins», kas taču neatmaksājas. Tātad tiešas atbildītes: 1) Ar plānu ir krāpšana, bet līdz pavasarim un arī braucot šurp nesaki ne vārda, piekrīti. 2) Zaloga naudiņu izņem un pārdod; tad pusi noguldi Rīgas Latviešu biedrības bankā un otru pusi Amatnieku kas? (Bisnieks) par 5 - 5 ½ %; Zālītem nemaksā nekā, vienīgi pasaki: zalogs ir, tagad pārrēķiniet fondu, ko Jūs savā laikā solījāt, tātad Tev 100 rbļ. un arī man «Hanneles» honorārs - 30 rubļi atvilkts, un par jaku samaksā pati. Lielākais, Tu viņam vari atdot 100 rbļ., ja viņš pieprasa vairāk, nedod un saki, ka tagad nevari, jo jāsamaksā mammai un vēl šādi tādi parādi, viņš var sūdzēt tiesā. Pārējos parādus nomaksā. Noguldi visu naudu par 5 - 5 ½ %. 3) Adamoviču neielaist, pārtulkošu «Oņeginu» pats pa mazām daļām. 4) Pēc «Nātana» es pārtulkošu «Amoru un Psihi» un «Solhaugu» uzreiz, 1) «Amoru» uz Tava un 2) «Solhaugu» uz mana vārda. 5) Romāniņa plānu drīz nosūtīšu. 6) Referātus par Zinību komisiju esmu saņēmis, arī izgriezumus, kuri bija ļoti mīļi. 7) Ļoti mīļi un pūkīgi, ka dzejolīši patika arī mīļsaldajai muti šai. Man tūliņ kļūst labāk ap dūšu, lai gan būtu vēl daudz, daudz labāk un mani vairāk rosinātu citiem dzejolīšiem, ja būtu tūliņ saņēmis pūkmutiņas vēstulīti par tiem. Nervozam cilvēkam tas ir pats svarīgākais. Bet arī tagad tas man ir salds mierinājums, ka manai dvēselītei nekas nav pagājis vienaldzīgi garām un viņa tomēr ir redzējusi atsevišķus dzejolīšus; mazais četrrindu dzejolītis par pasaku mājiņu un zīda sedziņu arī labprāt gribētu tikt aplūkots, tas jau tikai tāpēc ir šeit, lai mīļmutiņa to redzētu, bet neviena cita acs to nesaskatu tu, pasaki arī par to kādu mazu pūkvārdiņu, mīļsvēto Iniņ; puisītis gaidās. Pasaki arī to, mutiņ, ka visos dzejolīšos manāms lielāks nogurums, es to gluži skaidri sajutu. - Bet tagad vēl atbildi uz jau agrāk rakstītiem, bet vēl neatbildētiem jautājumiem. 1) Vai ar Прозоровской ir runāts par Donelaiti un Liepājas papīriem? 2) Vai Amatnieku kasē ierakstīti 6 rbļ. dividendes? 3) Kādas dzejiskas drāmas vēl ir pārtulkojamas latviešu teātra uzvedumiem, piem., Šekspīrs, Šillers, Moljērs un Rasins? 4) Vai Teodoram dzejolīši nodoti? Laikam gan, neskatoties uz visu, iedevi? 5) Vai pie Treilandiem biji? Katrā ziņā jāaiziet. 6) Ievadu Hamerlingam un Apulejam, ja iespējams, arī Ibsenam, Tev, Iniņ, vajadzētu rakstīt pašai (no Brokhauza), ja nav laika, atsūti šurp.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit iet līdzi arī viens tieslietu jautājums. Nav vairs neviena ziediņa, rudens jau diezgan stipri jūtams: lietus, vējš. Šeit vienīgi zaļa lapiņa mīļajai, maigajai mutiņai no puisīša.

1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Nokaisīts ar daudzām, daudzām mīļām bučiņām.

26.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 23. augustā (4. septembrī)

1682
23.
VIII Mīļputniņ!

Manu mīļsvēto, brīnišķīgo Maiginiņ, šajās dieniņās Tu mani esi pavisam apbūrusi ar garajām, mīļajām vēstulītēm, ar mirdzošajiem, pukīgajiem vārdiņiem, un tomēr es nemaz, nemaz neesmu bijis mīļš un labs pret savu vienīgo, svēto dvēseles mutiņu, kā būtu gan pienācies mazajiem, labajiem puisīšiem, kurus tik mīļi glabā. Bet puisīši atkal apņēmušies nekad vairs nekliegt pūkmutiņas klātbūtnē un, vispār, nekad vairs tik nožēlojami nevaimanāt, kaut arī cepurīte kristu uz actiņām. Tu mīļo, muti?, Tu esi sabojājusi svētdieniņas atpūtu un uzrakstījusi tik garu vēstulīti (no 15. VIII 1690). (Vakar es saņēmu arī ļoti garu (14. VIII 1691) vēstulīti.) Bet puisītis tieši šai dieniņā klausījās koncertiņu un aiznākošajā dienā tikai slinkoja; mutiņai arī vairāk jāatpūšas, manu saldo sirdsasintiņ. Vēstulītes ir tik ļoti mīļas un labas un nes sev līdz tādu prieciņu, ka puisītis un mutiņa smejas vien. - Mani iztraucēja, un ir jāpārtrauc. - Es atbildēšu uz mīļajām, saldajām, svētajām mutiņas vēstulītēm. Ir jau taisnība, es to atzīstu, ka mīļmutiņa arī žēlojusies, bet citādāk, klusāk un mīļāk par brēkuli puisīti, un tas man ir izlicies kā nežēlošanās. Tu esi tik mīļa un laba, un norūpējusies par savu mīļo puisīti, ka Tavas pašas ciešanas Tev liekas tik niecīgas. Negribot es vienmēr uzskatu, ka Tu par zemu novērtē savas ciešanas un nežēlojies tik pamatīgi kā puisītis savai mutiņai. Bet pašos pamatos viss ir gluži skaidrs un, vispār, arī nemaz nav bijis neskaidrs. Visam cēlonis ir vienīgi sasprindzinātais, jūtīgais noskaņojums, pastāvīgā slimība. Bet divi Iniņi jau cer, ka nākamajā pavasarī viņi salidos kopā, un tad daudz kas vērtīsies par labu, divi putniņi arī būs daudz mīļāki, puisītis sev? jau braši apņēmies glabāt savu mutiņu labi ne vien ar vārdiņiem, bet atlīdzināt par visām ciešanām. Uz drīzu tikšanos vairs galīgi nav ko cerēt: mums ar pilnām saujiņām jānones viss kalniņš, kā Iniņa tik jauki izsakās: savu Zālīti es nelaidīšu! - Protams, darbs Zālītem paņem ļoti daudz laika, ne mīļmutiņa, ne arī puisītis līdz šim nespēja tikt pie pašu darba, un man bail, ka arī šogad no sava darba vairs nekas neiznāks, vismaz man. To es tagad saku jau pilnīgi aukstasinīgi, lieki neuztraucoties. Cerību es vēl arvien neesmu atmetis, bet pensums paņem tik daudz laika, pēc tam es esmu tik noguris, ka vairs nekā nespēju veikt. Tagad vēl nāk klāt darbs «Zelteņu kalendāram». Es pārtulkošu kādu Gorkija dzejoli: 200 - 300 rindas, tad varbūt vēl rakstu par sieviešu darbu un, ja atliks laiks, kādu skici par melkulīgo puisīti (kalendāram tā būs par vēlu; kā vingrinājuma darbs tā ir laba). Pasaki termiņu, līdz kuram es vēl varētu ko nosūtīt. Gorkiju nosūtīšu reizē ar «Mēnešraksta» pensumu. Ar «Amoru un Psihi» un Ibsena «Svētkiem» ir diezgan muļķīgi: «Svētku» 1. cēliens man jau ir pilnīgi nobeigts (tā ir puse!) un «Amoram» tikai 1 dziedājums, t. i., 500 - 600 rindas, tātad 5 lappuses vai 8 rubļi! Abus «Mēnešrakstam» ievietot ar manu vārdu nevar; es domāju, ka Tev tikai «Dienas Lapai» jāraksta par velti ar savu vārdu. Tātad atkal mēs cietīsim 12 rubļu lielu zaudējumu! Pamēģini vēl tā: dod «Amoru» (ar Raiņa vārdu) «Mēnešrakstam», bet Ibsena «Svētkiem» (arī Rainis) jābūt vēl šajā «Mājas Viesa» feļetonā. (Protams, tur mazāk maksās.) Citādi es būšu velti pūlējies un nedabūšu maksu par oktobri, novembri un decembri. Ja es to būtu agrāk zinājis, būtu vēl papildus pārtulkojis «Amoru», bet nu ir par vēlu; vēl turklāt «Zelteņu kalendārs». - Tātad tagad, iekams mana mīļmutiņa nav noteikusi neko citu, turpināšu tulkot abus: «Amoru» un «Svētkus» kopā ar kalendāra darbiem.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Pielieku šeit klāt tieslietu jautājumus.

1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Viss nokaisīts ar bučiņām pūkmutiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

27.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 26. augustā (7. septembrī)

1679
26.
VIII Mājputniņ!

Manu stariņ, manu Iniņ, bezgalībiņ, cik mīļa, mīļa Tu esi, Tu brīnišķo mutiņ, manu svēto dvēselīt. Tu savu puisīti nemitīgi pūkiņā. Es pat nemaz nezinu, kurp griezties: visur lido pretim pūkiņas un siltas mutes dvašiņas, mirdz zibactiņas. Puisītis nezina, vai smieties, vai raudāt, ir palicis pavisam dumiņš. Cepurīte noslīdējusi gluži šķībi uz austiņām, mutīte vaļā un aizmirsts to aizvērt. Piepeši pavisam izlutinājies, saprazdams vienīgi to, ka tiek ļoti labi glabāts, nezinādams pats, kāpēc. Bet tā lai kam arī jābūt, kā mutiņa pati saka. Tāpēc viņš arī ļaujas visam, ir kļuvis slinks kā pelu maiss. Jau vakar vajadzēja rakstīt vēstulīti, savā atpūtas dieniņā, bet tikai šodien saņēmies un mazliet pastrādājis. Es Tev, mīļmaigumiņ, nemaz nevaru izteikt, cik mīļas ir Tavas vēstulītes un cik patīkami tās ietekmē tādus slinkus puisīšus. Vienīgi, šai priekā vienmēr iejaucas drūmā apziņa, ka puisītis vēl arvien nav iemācījies būt mīļš pret savu vienīgo, bezgalīgi mīļoto mutiņu, ka es vēl nepārtraukti apbēdinu mutiņu gandrīz ar katru savu vēstulīti, kamēr mutiņa vienmēr sniedz tikai sauli. Bet puisītis taču grib būt mīļāks un labāks, kā svētā mutiņa, un, ja arī līdz šim nodomi nav līdzējuši, turpmāk tie tomēr līdzēs. Un, ja gadījumā tie vēl negrib to darīt, tad man tikai mazliet jāpāršķirsta mutiņas vēstules, un vesela siltas gaismas straumīte, neizsakāmas svētas labestības un mīlas pilna, plīst man pretim, tā ka sliktākajam puisītim atkal jātop labam un mīļam. Man jāpārtrauc pret savu gribu, jo nebūs jau gala, ja puisītis sāk runāt par savām mīļsvētajām mutiņām. Tāpat arī nav gala mīļmutiņas labestībai un mīlai. - Tikko es arī saņēmu no Iniņas lielu paciņu ar grāmatiņām. Vakar es biju pārskatījies un domāju, it kā būtu 20 rbļ. naudas (naudiņu vairs nesūti). Nākamreiz sūti, neuzrādot vērtību, iznāks lētāk: 1 - 2 mārciņas - 20 kap., 3 - 7 mārciņas - 40 kap., 7 mārciņas - 60 kap. (tāds tarifs pastāvot no 1. maija 1899. g.). Grāmatiņas visas ļoti jaukas. Sevišķi patīkami, ka ir atsūtītas «Sarkanās puķes» un «Skats brīnuma pasaulē», un mīļās piezīmītes Harta grāmatā, un tad vēl mazais, saldais zemeņu ziediņš un mīļzīmīte. - Ir ļoti vēls, jo mani iztraucēja istabas kaimiņš, kurš ļoti gribēja izrunāties, kā jau topošais beletrists. - Rīt vai parīt atkal rakstīšu vairāk, bet tagad vēl tikai īsas atbildītes (rīt nopietni sākšu strādāt pie «Zelteņu kalendāra»). Par 10 feniņiem var dabūt «Labāko, jaunāko dzejnieku jaunās dziesmas tautai» no Dr. Ludviga Jakobovska, Bēmaņa izdevniecība Berlīnē. To Tu varētu pasūtīt. - Es ļoti priecājos par Iniņas dzejolīšiem, - bet mutiņai sevi labāk jākopj. Nabaga dvēselīte vienmēr ar kuņģīti slima. Labāk lai ēd kārumiņus un vīnodziņas nekā nēģīšus. Un tad vēstulītes, tās jau nemaz vairs nenāk laikā, tas tiešam ir
[Trūkst viena vai vairākas vēstules lapiņas.]

Darbu saraksts
Solh. - 10 rindas.
Amors - 20 -"-
Tieslietu jautājumi - 18 rindas.
Vēstules (izņemot mīļdvēselītei) Volteram, māmiņai, Blaumanim, Nīnai, Olgai, Ērglīšiem, Kleinam Jelabugā. Izvēlēties dzejolīšus (bet ar dzejolīšiem pavisam neveicas),
svārciņus salāpīt,
zeķes salāpīt, kārtot romānu,
uzrakstīt skices, tulkojumus «Zelteņu kalendāram».
Raksti «Zelteņu kalendāram».
Mīlulīša darbu tulkojumi.
Raksti par tieslietu jautājumiem.
Korespondence «Mājas Viesim».
Iet pavisam gausi, gan paliek laiks pēcpusdienās no četriem, bet, rakstot Iniņai vēstulītes, šo to lasot un mazliet strādājot pie tieslietu jautājumiem, zūd patika un griba vēl ko citu darīt - paliek tikai pastaigas, aiznesot vēstulīti mīļajai mutiņai. Bet drīz jau klāsies labāk, mīļajai mutiņai nemaz nav jāuztraucas, toties jācenšas sevi labi aprūpēt. Mīļo mutiņ, Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.
Šeit vēlreiz 57 jūlija rēķins.

Dzīvoklis 3 -
Pusdienas 9 - 40
Ēšanai 2 - 60
Petroleja - -
Veļa - 70
Pasta izd., papīrs 2 - 80
Zaudējumi -
Dzeramnauda -50

Sīki tualetes izdev. - 30
Naglas - 8
Bibliotēkai - 3
                 2 - 74
Ekstrā izdev. 4 - 90

Ēšanai izlietots.
Maize - 55
Piens - 16
Cukurs - 39
Gaļa - 1- 20
Zivis -23
Gurķi - 6
2 - 69

Ekstrā izdev.
Gulta -1-40
Maiss -1-10
Harts   2-40
           4-90
________________

25 - 64 kap.

Līdz šim 56. izdots [1 nesalasāms vārds]: 15 - 73, vēl gan sasniegs pilnus 17 rbļ. Ekstrā izdevumu man vēl nav.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Ļoti pūkīgi un mīļi.

28.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 31. augustā (12. septembrī)

1674
31.
VIII Dimantametistiņ!

Saulstariņ, balto putniņ, zeltmirdzumiņš jau atkal mani pārņem ar Tavu gaišo spožumu, tas man atspīd arvien ar katru jaunu vēstulīti, it kā nekas tik mīļš un salds vēl nebūtu teikts, it kā Iniņa vēl nekad nebūtu bijusi tik laba, bet, pārlasot agrākās vēstulītes, es redzu, ka tās bijušas tikpat pūkīgas un jaukas; tad mani bieži pārņem tāda neaprakstāma svētlaime. Bet bieži šai svētlaimei piejaukts tikpat daudz sāpju: es nevaru Tev atmaksāt ar to pašu, es vienmēr esmu untumains un dusmīgs, slimība mani nomāc kā nogruvusi zemes masa, un es izmisis lūkoju tūkstoš veltīgos veidos izkļūt no tās ārā. Es neesmu kļuvis arī manāmi labāks no visām Tavām mīļām vēstulītēm un dzejolīšiem. Garīgs, morālisks un fizisks nogurums nepāriet. Ko darīt? - Šodien es saņēmu Tavu 1683./22.VIII pūkīgo vēstulīti ar dzejolīšiem, darba plānojumiem, grāmatiņām un izgriezumiem, sevišķi mani aizkustina šie izgriezumi, es redzu, kas mīļmutiņu nodarbina, ko viņa domājusi; vadoties no pasvītrojumiem, es mēģinu domāt tās pašas domas, un es jūtu, cik mīļi mīļpuisītis tiek glabāts. Mums gan būtu jālasa «Sagesse et destinée» un arī dažas drāmas, varbūt Tu vari Rīgā dabūt? - Bet vispirms es gribu atbildēt uz mīļpūkvēstulīti, tā patiešām ir tik mīļa kā vēl nekad, vai arī - kā vienmēr. Tikai neskumsti: Tu taču esi saulīte, kas vienmēr spīd. - Es, kā parasti, atbildu uz Tavu vēstulīti soli pa solim. Ja Zālīte sadala fondu tikai oktobrī, tad atstāj zalogu visu laiku bankā un ņem ārā tikai tad, kad Tev būs jāizmaksā Zālītem un pārējiem, un tik daudz, cik tieši nepieciešams. Mammai noliec bankā uz ekstrā zīmes. Tas ir labi, ka Tu vairs negribi draudzenītēm nekā dāvāt, vienīgi pielūko gan, ka ar to pārāk stipri neuzbudini viņu atriebības kāri. Viņas uzsāks visnejaukākās pļāpas, kad Tu iesi prom no viņām, noīrējot sev dzīvokli, tāpēc es domāju, ka Tev katrā ziņā būtu labāk iet kādā pansijā, kur viņas Tev nekā nevarētu nodarīt (parunā par to ar Treilandu (?), varbūt viņš ņems?); 4 - 5 rubļus vairāk varēs jau gandrīz ietaupīt, turklāt mutiņai nemaz nav jābaidās, ka puisītis slikti ēdīs: tagad es ēdu pie jaunās saimnieces, un par 9 rbļ., pusdienās ir 2 ēdieni un piens un vakar? (plkst. 9) tāpat divi ēdieni, gaļa, zupa, piens - kā pusdienās; man tātad nav vajadzīgi nekādi ekstrā brokastu izdevumi, un es ietaupīšu 2 - 3 rbļ. mēnesī. Nezinu, vai, gatavodams pats, es varētu lētāk iztikt; vienīgi istaba ir vēl mazliet par mazu. Arī vēstulīšu dēļ es būšu mierīgāks, kad zināšu, ka pūkmutiņa ir labi apgādāta, pašai nav jārūpējas par saimniecību un var mierīgi izgulēties. - Grāmatiņas un otro naudas sūtījumu esmu saņēmis. Arī par maniem kļūmīgajiem dzejolīšiem esmu jau dzirdējis daudz, daudz mīļu vārdiņu no mīļpūkiņas, vienīgi pūkvārdiņi bija mazliet par labiem. Septembrī 55. sākšu krieviski tulkot «Skats brīnuma pasaulē», bet mans darba laiciņš ir vēl arvien tas pats, es neesmu vēl sasparojies tiktāl, lai nokārtotu kaut vai visniecīgāko lietu, lai gan nekādā ziņā neesmu slimāks kā parasti. Vispirms es gribu rakstīt mammai, mīļā, labā māmiņa ir tik aizkustinoša, bet es esmu kā miets. - Par «Fausta» lietu nemaz neesmu saīdzis vai pat skumjš, vislabākais visā lietā ir mīļmazā putniņa joku darbiņš, jo cilvēki droši vien negribēja «Faustu» tik daudz atzīt, kā īstenībā ir noticis, par spīti visam, kaut arī trumpi uzskatītu par daudz mazāku, nekā mēs sākumā domājām. Zināms, vislielākais panākums bija Tava uzstāšanās, kā arī Tev domātie laipnības pierādījumi no Treilanda un citu puses; tāpēc es arī tik bieži rakstīju, ka Tev tas jāizmanto un jāaiziet pie Treilandiem, lai nedomā, ka Tu esi pavisam pārdota «Mājas Viesa Mēnešrakstam»; Treilande taču gribēja Tev savākt stipendiju. Nelaid garām tādu jaunu izdevību sevis labā, Mīļiniņ. Nesāpinies taču manis dēļ, maigdvēselīt, lielākais prieciņš man taču būs nevis no «Fausta», bet no mīļmutiņas vēstulītēm. Vairāk nav iespējams lepoties ar «Faustu», viss iespējamais no tā ir izmantots. Man turklāt no tā neiznāk nekāda reklāma nākotnei, es izdarīju muļķīgi, ka savas pārlieku lielās uzpūtības un pieticības dēļ neliku tūliņ savu vārdu apakšā, tagad taču sirds dziļumos neviens neticēs, ka es to darbu esmu veicis; es pats sev esmu aizsprostojis ceļu, un, lai iemantotu kaut cik ticības, man ir jāveic kaut kas liels, bet, vai ar? pēc romāna man ticēs, ka es pats, bez Tavas palīdzības, esmu to uzrakstījis, ir ļoti apšaubāmi. Tā mani ir izjokojusi mana pieticība, strādājot «Dienas Lapā». Bez tam vēl - kur lai tagad ņemu visu to lielo, kad esmu tikko spējīgs nožēlojamiem tulkojumiem tagadējā nepārtrauktajā nogurumā. Dzejolīšos jau gluži skaidri redz manu nogurumu, kaut gan mīļmutiņai tie liekas tik mīļi, varbūt pūkmutiņu viņas rūpēs tieši aizkustina šis nogurums. Turpretim Tavos lieliskajos dzejolīšos puisītis saskata īstu zibošu spēku, lai arī tie būtu diezin cik bēdīgi, šīs skumjas lielākoties ir spīts. Tie ir kā viena lējuma, kā [1 izdzisis vārds] apgaismots vilnis. (Otrais mazais nav tik lielisks. Manas īsās, aprautās, dziļās nopūtas Tev labi nepiestāv.) Turklāt Tu ik mirkli esi produktīva, bet es tikai pēc gariem, gariem starplaikiem varu no drupatiņām un atbirumiem pagatavot kādu okrošku vai arī raibu ielāpu segu, kas izpelnīs visvairāk uzslavu ar savu pilnīgi pareizo un ciešo nošuvumu, maniem dzejoļiem un tulkojumiem tikai tāpēc nevar nekā padarīt, ka tie ir ļoti ortogrāfiski uzrakstīti. Tāds bleķis! Mani nomierina tas, ka es jau spēju dusmoties; šonedēļ es jau gribēju Tev rakstīt drūmā noskaņojumā, ka romānu rakstīt jau ir par vēlu, pašlaik, paldies dievam, esmu jau sācis dusmoties. Bet tas, mīļdvēselīt, nenozīmē plintes mešanu krūmos, jo vēl nemaz neesmu mēģinājis romānu rakstīt un katrā ziņā vispirms es to pamēģināšu. Tikai atkal tas nejaukais pienākuma darbs! Esmu nodomājis vēl septembrī un oktobrī stingri strādāt Zālītem: vienlaikus «Amoru» un «Solhaugu» un tad, sākot ar novembri, vienīgi «Oņeģinu», ik dienas 14 pantus vai mazāk, tā ka es vispirms atpūtīšos un tad atkal, starp citu, uzsākšu romānu. Tu, mīļputniņ, protams domā, lai es pilnīgi atmetu romānu, kamēr tiekamies, bet ko tad lai es daru? Vairāk pienākuma darbu? Tas jau briesmīgi nogurdina ar savu vienmuļību vien, un tā es kļūšu pavisam dumjš. - Izpildīt vēl milzum citu plānu arī nav viegli, tam nepieciešams ļoti sasprindzināts garīgs darbs un, visbeidzot, tas arī ļoti maz ienes, iespējamākais vēl ir Tavu darbiņu tulkošana, un tas arī ir visvieglākais un vajadzīgākais. Vēl viena vajadzīga lieta ir - kritika par Tevi, un tā jau ir uz zīmītes, bet tā ir ļoti grūta: tā nevar būt tikai polemika (jeb tomēr?), dziļa, patiesa Tevis studēšana prasa daudz laika, vispilnīgāko, spraigāko gatavību cīņai, ļoti daudz spīta un nešaubīgas drosmes, visu spēku sasprindzinājumu, citādi es izblamēšu Tevi, jo šim sitienam piepeši viss jāiznīcina. Galu galā, šāda uztvere nav īsti pareiza, izsakies par to, mīļdvēselīt, varbūt es to sev iedomājos grūtāk, nekā tas ir, bet man ir nejauks ieradums visu izdarīt pamatīgi, kā polemikā ar Mīlenbahu par «Faustu». Man grūti spriest pašam par sevi, iespējams, ka te vainojams mans slinkums un nogurums, romānu es tomēr gribētu uzrakstīt, lai gan pats nemaz nezinu, kāpēc tam jābūt vieglāk izdarāmam. Tu redzi, Iniņ, cik tālu mani aizved manas šaubas, saki man, kas ir pareizi. - Starp citu, ir jau vēls, un es esmu noguris. Vēl vajadzīgās atbildītes: vai izvēlēties jaunus oriģinālus feļetonam? Vai «Воскресение» nebūs tur iekšā? Un «No labas ģimenes»? «Vendeta» gan ir nejauka blamāža. «Sestdienas feļetons» Nr. 186 ir ļoti jauks, piem., «Ne dunci lietojam, bet spalvu». «Sestdienas feļetona» skicēm jābūt nozīmīgākām, līdz šim tikai tuklas pļāpas, ņem, piem., Gorkiju. - Vai Gētes kopoti raksti nav dabūjami arī neiesieti? Tas būtu lētāk. Un ja par 180 kap. tiešām var dabūt kopotus rakstus, tad tie Tev katrā ziņā būtu jānopērk, bet neiesieti. - Reklāma izdevniecībā Gētes dzejoļi vieni paši dabūjami par 60 feniņiem, tātad lētāk. - Tautmīlim, zināms, vari dot «Ifigeniju», lai viņš maksā, cik grib, un uzved arī ar kuplejām; jociņš jau pats par sevi ir ko vērts. No Brīvnieka laikam gan nekā nedabūsi, kā jau krustmāte. Ja vēl kādi jautājumiņi paliek neatbildēti, tad uzraksti tos uz īpašas lapiņas, kā es arī esmu darījis. - Mans rēķins ir apmēram pareizs, tā, kā es to nosūtīju. - Bez pusdienām un vakariņām es vēl pats piepirku klāt rūgušpienu un ēdu to rītos kuņģa dēļ; kuņģītis tagad ir kārtībā. Vispār, nejēdzīgā oma ir vainīga pie visa, tā pastāvīgi mainās, piem., šīs vēstules rakstīšanas laikā tā mainījusies jau vairākkārt, - Mīļsvēto mutiņ, tikai esi vesela, kop sevi labi, tas ir pats galvenais, un viss pārējais pamazām nokārtosies. Puisītis arī ir vesels un ēšanas ziņā gādā par sevi ļoti labi. Mīļo mutiņ, mans vienīgais prieks, esi kā saulīte, gaiši mirdzoša, zvaigznītes visapkārt ir puisīša daudzās bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi.
Romāniņu pagaidām atkal jāatliek. Tad šogad «Amoru» pilnīgi varēs nobeigt, kā arī «Svētkus». Tieslietas tad veikšu mazāk. Ja «Svētkus» (no kuriem puse jau pa beigta) nekādā ziņā nevarēs uzņemt, tad strādāšu pie romāniņa, ja kalendāra darbiņi būs pabeigti. Tagad gaidu, ko Iniņa nosacīs. - Dzejolīšus kalendāram rakstīt man tagad ir grūti, jo ir daudz darba un nemaz nav brīva laika; dzejolīti es tikai tad varu uzrakstīt, ja vismaz divas dienas man ir pilnīgi brīvas! Izmeklē no tiem, kas pie Tevis, mīļdvēselīt. - Par dzejolīšiem mīļdvēselīte jau ir ļoti daudz rakstījusi, vairāk neraksti! Ja Tu bieži saņem no puisīša vienu un to pašu jautājumu, tad Tev jau nav tāpēc tik bieži uz to jāatbild, atbildi tikai vienreiz. Atzīmē arī, ko Tu katrā vēstulītē esi rakstījusi, tā es tagad daru un uzskatu, ka tā ir ļoti ērti. - Neņem taču pie sirds, ja tas pats jautājums atkārtojas (kā, piem., par dzejolīšiem), var taču gadīties, ka vēstulītes pazūd (kā par dzejolīšiem), pēc tam taču es vēl saņēmu no dvēselītes vairākas vēstules, kur bija teikts daudz mīļa par dzejolīšiem. Ļauns negadījums (pasts) ir vainīgs, ka es tik vēlu saņēmu par dzejolīšiem (jo pa to starpu pirmās vēstulītes bija pazudušas), un tāpēc es ilgāku laiku biju neražīgs (patiesībā jau es taisu tikai Tavus dzejolīšus, tāpēc jau arī mans neražīgums, ja es no Tevis nekā par tiem nedzirdu). Tavi spriedumi par dzejolīšiem ir pārāk labi, labi ir vienīgi divi: «Pirmie ziedi» un «Mežs un upe», tad epigrammiņas «Werden und Gähren» un «Brūna zīda sedziņa». Vai tad pārējie neatgādina Heini? Man liekas gan. «Kā karstas bailes mani grābj» - pāris izteicienu ir jauki, bet viss dzejolis ir negatavs nekādā ziņā neļauj to iespiest, ne par ko). - Citādi es esmu visu saņēmis, ko Iniņa rakstījusi. - Brežģu stāsts ir ļoti interesants, tikai maz faktu. Arī Birzmaņa gadījums mani satricināja. - Nīnas mazā vājība taču nav ņemama nopietni, protams, viņa nav nekāda klints, uz kuras var kaut ko celt. Mums jau nav neviena, ar ko mēs varētu rēķināties, mīļmutiņai ir taisnība, ka mēs, lielākais, dabūjam tikai labus vārdus un arī tos tik reti. - Ir ļoti mīļi, ka mazā mutiņa ļāvusi iedāvināt sev sarkanu blūzīti, puisītis jau priecājas par sedziņu. - Bagāžas kvīti nodevu, lai Vjatkā apvaicājas, atļauja braukšanai. varētu pienākt tikai pēc 2 - 3 mēnešiem, pa to laiku man būtu jāmaksā liels sods. - Rēķiniņi gan būtu labāk Tev pašai jākārto, jo es esmu par tālu; raksti tikai man regulāri un noteikti savus izdevumiņus, un es Tev nosūtīšu savus. Kā bija ar Freimaņa «Neaizsniegtu mērķi» - vai var kaut ko? Šodien ir jau vēls, un puisītis ir noguris. Rīt pabeigšu «Amoru» un «Svētkus», pēc tam vienu dienu atpūtīšos un tad strādāšu «Zelteņu kalendāram». - Puisītis kopj sevi, cik vien varēdams, bet Tu jau zini, cik maz mums ir pie rokas, mums taču jāierobežojas. Es gan sev nekā no mutītes neatrauju, bet tikai tur, kur tas nav kaitīgi; puisītis ir labs un gādā par sevi. Bet lai mīļmutiņa arī sevi mīļi un labi uztur. Manu mīļo, saldo, svēto mutiņ, Tavs mazais puisītis ar lielajām actiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

Uz atsevišķas lapiņas rakstīts:
Mīļdvēselīt, šeit būs tikai veikalnieciskas piezīmes un jautājumi, kas attiecas galvenokārt uz darbu. Apskaties Konversācijas leksikonā jeb latīņu vai grieķu vārdnīcā, vai Cypern latīņu vai grieķu valodā lietojama vienskaitlī vai daudzskaitlī. Attiecīgi izdari labojumu tulkojumā. Kipra vai Kipras (Kipri), skatoties pēc tā, kā ir grieķu valodā: ??????, ?????? vai ??????. (Piezīmēs par «Amoru un Psihi» ieraksti, Iniņ, pēc Konversācijas vārdnīcas, «Lychnis» (lihnīda). Vai Zālīte par «Amora» ilustrācijām nevar maksāt kā par «Faustu»?) Par «Dziesmu par ērgli» viņš laikam gribēs dot ļoti maz? «Zelteņu kalendārā iznāks 4 lappuses, tātad ¼ loksnes. Rēķinot par loksni 20 rbļ., iznāktu 5 rbļ. Jeb, maksājot par rindiņu 3 kap., - iznāktu 4 rbļ. 20 kap. Varbūt Tu dabūsi vēl vairāk. «Mēnešrakstā» to nevar ievietot, iznāktu tikai 1 ½ lappuses, t. i., 2 rubļi. Būtu vislabāk, ja Zālīte nopirktu grāmatu, no kuras tulkota «Dziesma par ērgli», lai vajadzības gadījumā parādītu cenzoram, ka tā ir krievu valodā. Nosaukums: М. Горкий. Очерки и рассказы. Том первый. Дороватовский и Чарушников. 1898. Tur ir arī ļoti jauki stāsti «Sestdienas feļetonam». (Tā kā Tu, manu Iniņ, atsūtīji man tikai Apuleju, bet nekā par Hamerlingu, un šodien ir beidzamā izsūtīšanas diena, tad Tev vēl pašai būs jāpieraksta klāt kādas 20 - 40 rindiņas par Hamerlingu, tikai īsas biogrāfiskas piezīmes. Lasot Tu jau redzēsi manu attiecīgo iekārtojumu. To es uzsmērēju pāris stundās, tīrais bleķis, bet tomēr varēs saņemt vienu rubli, kas vis neskan pēc skārda. Šodien saņēmu un šodien jāizsūta.) Mēģini, dvēselīt, tā iekārtot, lai viņš «Mājas Viesī» uzņem «Solhaugu», jo 1900. g. būs mans «Онегин», un tādā gadījumā nevar būt divi mani tulkojumi. Ievadu prozā «Ērgļa dziesmai» neievieto.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Reizē tiek nosūtīti «Amors un Psihe», «Solhauga» un «Ērgļa dziesma».

Atsevišķās lapiņas sākumā pierakstīts:
Šeit ir tieslietu jautājumi un 2 puķītes, mīļsmaržiņ.

29.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 3. (15.) septembrī

1671
3./IX
55. Pūkputniņ!

Brīnišķo, svēto mutiņ, manu silto saulīt, kas vienmēr tik gaiši un dzīvinoši spīd pār manām dieniņām, kuras diemžēl biežāk ir sliktas nekā labas. Lielās šķiršanās sāpes, pastāvīgās, nomācošās rūpes par dienišķo maizi mūsu mīļajiem laikam gan ne vienmēr nostājas visā baigumā acu priekšā, parasti stiprais, mēs satverošais uztraukums drīz norimst, bet vienmēr paliek liels, nekustīgs smagums, bieza pelēka masa, kas pārņem visas dvēseles tieksmes, nospiež visu labo un smalko, līdz pats sevi uzskata par lieku un riebīgu. Es arī gribētu Tev sekot, mīļmutiņ, un tā neierobežoti labs būt, bet tomēr es Tevi. vienmēr skumdinu, un tas mani pazemo paša acīs. Tā tas bija ar rakstiem un dzejoļiem, par ko pagājušo reizi es rakstīju. Pirms [1 nesalasāms vārds] laika mani apmierināja varēšanas apziņa, bet tad ametista dimantiņš teica, ka īsta pilnība esot vairāk vērta nekā spēja tapt pilnīgam. Un tad es nolēmu Iniņu iepriecināt, parādīt, ka es mīlu savu maigo dvēselīti, iegūdams arī sev ārējo slavu. Vecā pieticība, apslēptais lepnums lika tad «Faustam» parādīties ar 2 vārdiem, bet tā nebija pakalpots nevienam mērķim. Kad es [18]97. gada decembrī gribēju, lai tas parādītos tikai ar vienu vārdu, tad vienīgi ar nodomu atstāt savai saldajai mutiņai labas atmiņas par lielputniņu (toreiz taču es domāju, ka visam būs beigas) - vārdu, ko arī ārpasaulē cilvēki minēs: kāds, kurš ir kaut ko veicis, «Faustu», ne tikvien būtu varējis veikt (kā jau Tu agrāk zināji), Tas būtu Tev pēdējais mierinājums, lielputniņa beidzamais mīlas pierādījums. Turpretī vēlāk man likās, ka es pats esmu pārliecināts par to, ka Tev būtu patīkami, ja es kā autors netikšu izcelts, bet ka arī Tev ir līdzdalība tajā, tāpēc tad arī «Skans» un «Ifs» bija parakstīti ar abiem vārdiņiem. Un tagad es nemaz nezinu; kā ir pareizi, kas sagādātu Iniņai prieciņu? Toreiz taču tā bija mūsu filozofija: katram nemitīgi jāattīsta sava individualitāte ne vien iekšēji, bet arī ārēji - ar darbu cilvēku priekšā uz kopējiem pamatiem, lai vienmēr tuvotos un vienmēr kļūtu lielāki un viens otra cienīgāki. Tam tad man vajadzētu sevišķa vārda, jo abu vārdu apvienošana nav iespējama tik ilgi, kamēr man nebūs paša vārds, Tu mani pastāvīgi vilktu sev līdz, un tas mani vienīgi pazemotu. Bet tad traucēja tas, ka «Fausts» bija nosaukts abu vārdos, man nekad neticēs, ka «Fausts» ir mans. Arī turpmākajam darbam ir aizsprostots ceļš, jo «Skans» un «Ifs» atkal ir ar diviem vārdiem, un galu galā publika domās, ka arī tas ir Tavs, kur figurē tikai mans vārds, jo Tev jau agrāk ir bijis savs vārds, bet man ne. Tā ir arī ar dzejoļiem. Nemaz nerunājot par to, ka mani nav salīdzināmi ar Tavējiem, Tu neviļus raksti par maniem tematiem, manā valodā, manā stilā, un, ja arī vēlāk es kādus dzejoļus publicēšu, es būšu no Tevis norakstījis vai mācījies; turklāt vēl viss ar manu vārdu tiek svītrots, kamēr Tavi dzejolīši netraucēti iznāk. Tā Tu mani izkonkurē, viegli rotaļādamās un pilnīgi pretēji savai gribai un zināšanai, un, ja mēs tomēr gribētu iegūt mana paša atsevišķu vārdu, tad atkal Tev būtu jāatkāpjas. Literārā ziņā mēs esam pretinieki un konkurenti, jo es neapdomīgā kārtā tūliņ nedevu visus tulkojumus ar savu vārdu (protams, mēs toreiz gribējām, lai viss parādās ar abiem vārdiem, bet mēs neapsvērām, ka liels, slavens vārds pilnīgi aprij nekad nedzirdētu vārdu un kaķa un peles starpā nevar būt nekādā savienība). Mazmīļputniņš tagad ir tik ļoti nopūlējies Zinību komisijā, izspēlēti tik jauki jociņi, bet tas taču nepalīdz manam vārdam, tikai vienīgi tulkotājiem, abiem tulkotājiem. - Rezultāts šeit ir līdzīgs kā solījumam būt: labam, es tomēr neesmu mācījis mutiņai sagodāt prieciņu, un tāpēc esmu tikai bēdīgs un pazemots, ka es nekā nespēju, lai savu brīnišķīgo mutiņu labi uzturētu un kaut kā atmaksātu par to, ko viņa man mīļu darījusi, jo es vienmēr esmu domājis, ka es mutiņai lielāko prieku darītu, ja es īsti labs, īsti liels kļūtu, vismaz mans lielākais prieks ir tas, ka mana pūkmutiņa ir tik laba kā neviena, ka mana mutiņa ir svēta, kā nespēj būt neviena, un ka mana mutiņa top arvien brīnišķāka, arvien svētāka. Bet redzi, mutiņ, puisītis to nevar sava vājuma un slimības dēļ, slimība mani pavisam nospiež, kā arī daudzie pienākuma darbi, seklie tulkojumi, pārmērīgi lielais darba daudzums, kapeiku raizes un arī citādi neizdevīgie literārie apstākļi, pie kuriem es pats pa lielākai daļai esmu vainīgs. - Tā nav nekāda izeja, ja Tu atkāpies, tā būtu laupīšana, un es redzu, kā Tu ciet no tā, ka Tu tagad jau 4 gadus neesi nekā strādājusi. Mani nelaimīgie tulkojumi nav nekā palīdzējuši manam vārdam, tāpat kā Tavai slavai, kas jau pirms tam bija daudz lielāka. Ir tikai viens saprātīgs secinājums: visu apvienot ar Tavu vārdu, arī dzejolīšus. -Starp citu, dzejolīši pagājušo reizi mani tāpēc kaitināja, ka es ar varu gribēju no sevis kaut ko izspiest un nevarēju. Tagad, kad esmu pilnīgi mierīgs, es redzu, ka es biju veltīgi uztraucies un ka mans dzejas spēks nekādā ziņā nav izsīcis, vienīgi es jūtu lielu nogurumu, un tad nesokas neviens darbs, vismazāk tāds ietilpīgs darbs kā dzejolīši. Tomēr es esmu kaut ko no sevis izdabūjis un nosūtu še Iniņai un kalendāram, «Mēnešrakstam», Teodoram vai citādai izlietošanai. Tie ir 2 tulkojumi, kuri pierāda vienīgi, ka es spēju arī ar varu kaut ko no sevis izdabūt, brīvprātīgi tas veiksies labāk. Es priecājos, ka tomēr esmu to uzrakstījis, un lai Iniņa man tikpat mierīgi un lietišķi atbild. Puisītis nav nerātns un ļauns, tas mutiņai jāredz no tā, ka tiek taču nosūtīti dzejolīši. Mutiņa taču ir saulīte un mirdz labās un sliktās dieniņās, kur citur lai puisītis izsūdz savas bēdas, ja ne mutiņai, un tūliņ izsūdz, nerakstot vispirms dienasgrāmatiņā. - Puisītim tagad ir jauni talismaniņi: gabals zaļas lentītes un apdedzis sērkociņš, kas bija bagāžiņā. 30. augustā, 1675., jau parādījās dažas sniega pārslas. - Mutiņai atkal sāp zobiņi, nabaga mutiņu ļoti glāsta un pūkiņā. Es Zālītem pierakstīju sveicienus, jo Tu teici, ka viņš lasot visas kartītes, tagad zināms, tā vairs nedarīšu. - Naudiņu, zalogu nekādā ziņā nedrīkst glabāt mājās, bet kaut kādā bankā, manis dēļ «Uļejā», kur arī maksā 4 1/2 - 5 %. Mājās glabājot, mums ceļas lieli zaudējumi, klausi taču lielputniņam. Neliec arī Amatnieku kasē, bet citur, vai nopērc tādu pašu papīru (государственная рента), kāds jau bija. - Es gaidu ziņas par «Oņeginu». Kop sevi labi, mīļsvēto mutiņ, savam mazajam puisītim, mīļi, mīļi, mīļi.

30.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 6., 7. (18., 19) septembrī

1669
6.IX Rožsmaržiņ!

Manu vienīgi svēto, saulaino mutiņ, Tavs puisītis atkal nāk pie Tevis, lai apsildītos un atspirgtu, un turētu mīļi savu mīļpūkīgo rožsmaržiņu ar glāstiem, maigu austiņu papurināšanu un kājiņu pakasīšanu. Dvēseles mutiņa savu puisīti ir glabājusi par daudz labi. Tas bija pārāk sakliedzis un skumdinājis mutiņu. Tagad grib atkal laboties, veseļoties un mutiņu vairs neapbēdināt. Nemaz nezinu, kā tas gadījies, ka paliku tik vājš. Laikam taču atkal bija vainojams darbs. Tādā vājumā rodas muļķīgas, gurdenas un mutiņu apbēdinošas domas. Tagad es atkal gribu strādāt un vairs neizsamist. Tu taču zini, Mīļiniņ, kā rodas tāds izmisums un kāpēc tas sagādā tādiem maziem puisīšiem tik lielas sāpes? Biju noguris no darba, bet tomēr gribēju mutiņai kaut ko mīļu parādīt. Bet nespēju nekā no sevis izdabūt. Tā sākās izmisums. Un tad es tagad zinu, ka tādām mirdzošām actiņām vajadzīgi labi puisīši, arvien lielāki augoši, nevis uz vietas stāvoši kā beidzamie ducī. Tava mīla jau tāpēc ir brīnišķa, ka tā mani bez kādas nojautas attīsta visu gaišāko un labāko. Mani vienīgi nomāc tas mazumiņš, ko es mutiņai dodu, nespēdams piesolīt manai maigdvēselītei kaut ko gluži lielisku un nevarēdams arī pats būt tik svēti labs kā mutiņa, kā arī ārējās, tās pašas nespējas dēļ, neveicot paša gribēto. Tas ir slimības lāsts, ka tagad ar visiem jutekļiem jūtu spējas radīt kaut ko lielu, bet fizisko spēku trūkst, un dienišķās maizes darbs neatlicina nemaz brīva laika. Tā es palieku uz vietas un netopu lielāks savai mutiņai. Tas mani dažreiz tik šausmīgi sagrābj, kā jau izmisums. Tavā svētajā mīlā pret mani ir vēl kaut kas, ka tā ne tikai attīsta manā manas atsevišķās labās īpašības, tā padarot mūs vienādus un tuvākus, bet tieši attīsta visu manu atšķirīgo personību kā tādu un padara to pilnīgu, tā ka šī konsekventā individualizēšana caur to mēs abus pastāvīgi tuvina. Tad tomēr mūsu agrākais spriedums ir pareizs, ka man nepieciešams savs paša vārds. Tikai tā es panākšu arī pilnīgu ārēju attīstību un tapšu īsts prieks savai mīļotajai muti. Es jau tik briesmīgi baidos, ka neesmu mutiņai pietiekoši labs. Tas ir katra izmisuma iemesls, vienalga, kā arī neizpaustos. Mums tikai jāvēro, kā lai blakus pastāv abi vārdi, nekonkurējot viens ar otru. Pirmām kārtām, Tev nevajadzētu mani aizēnot, kad es jau cenzora dēļ tik maz esmu redzams. Bet tie visi ir blakus jautājumi, kurus vēl var apspriest. Pasaki vienīgi, mīļsirdsametistiņ, vai es esmu pareizi uztvēris mūsu attiecības un ko Tu par tām domā. Mani sāpīgi skar kāds ļauns manis paša nodarījums: tas, ka Tu visu laiku, 4 gadus neesi izdarījusi nekā sava un es esmu Tevi vilcis līdz ar saviem tulkojumiem. Tātad Tu man esi devusi 4 gadus priekšā, ko es neesmu izlietojis, bet gatavojis tulkojumus ar abiem vārdiem, tā ka nevienam nebija nekāda labuma. Protams, atkal bija jāpelna dienišķā maize. - Bet tagad, pēc pēdējo tulkošanas darbu beigšanas, tiešām gribu nopietni padomāt sava vārda labā. Tad, katrā ziņā, jāuzraksta romāns. Tātad septembrī un oktobrī es nobeigšu «Amoru» un «Solhaugu» un novembrī un decembrī atpūtīšos vai rakstīšu kaut ko nelielu (kritiku Iniņai), kam tūliņ sekos romāns. Protams, tas nozīmē gadu dzīvot gandrīz bez peļņas. Vienīgie ienākumi būtu: 10 rbļ. mēnesī % (?), 10 valsts pabalsts (?) un 10 no tieslietu jautājumiem. Varbūt vēl 10 rbļ. no Mīļiniņas. Tātad jāaizņemas 100 - 200 rbļ. 1901. gadā par romānu tad būtu 25 - 30 rbļ. mēnesī. Muļķīgi ir tas, ka latviešu teātrim nekā nevarēs strādāt, jo tiks uzvesti prēmētie gabali. Es tieši cerēju par Tavām ludziņām dabūt 200 - 300 rbļ. (Katrā ziņā jāpieprasa «Dienas Lapai», kas būs godalgu piešķīrēji. Ja Niedra, tad Tu, Iniņ, kā labākais dramatiskais spēks, nevarēsi piedalīties, tāpēc ka viņš ir Tavs niknākais pretī nieks.) - Bet es lāgā nesaprotu, ko tas nozīmē, dvēseles pūkiņ? Tu raksti, ka nākamajā, 1900. gadā, mums būs katru mēnesi 60 + 10 rbļ.? 10 par tieslietu jautājumiem, bet par ko 60 rbļ.? Tu taču paliksi tikai līdz pavasarim, tātad no kurienes tie? Pēc tam Tu aizbrauksi 4 mēnešus ilgās brīvdienās pie oriģināldarbiem ar 30 rbļ. mēnesī (kas nekādā ziņā nav droši!) un Rīgā vairs neatgriezīsies. Tevi jau arī vairs nepieņemtu. Tātad no kurienes šie 60 rbļ.? Bez Tevis viņš tikpat kā nekā neuzņems, es ar savu romānu arī nekā nepelnīšu, un Tu arī daudz nekā neuzrakstīsi. Kā rodas 60 rbļ.? Iniņ, Iniņ, manu vienīgo mutiņ. Tu mani dari nemierīgu. Vai tad Tu gribi sevi pavisam nomocīt, paliekot Rīgā vergu darbā? Manu saulīt, manu mierinājumiņ, apdomā, ka Tu man esi vienīgā, ka Tev jāsaudzē sevi. Nespēju nemaz izdomāt domu līdz galam, mutiņ, manu vienīgo, svēto mutiņ! Galu galā, lieki esmu bažījies. Mēs vispār pārāk daudz dzīvojam vienās bailēs un sāpēs. Apņemsimies uztvert šo lietu vieglāk, savaldīties un nenodoties sāpēm, citādi ejam tieši pašnāvībā un mirsim par agru, par ātru. - Šodien, pēc šīs apņemšanās, tūliņ ieguvu spilgtu paraugu, kā pasaulē jādzīvo. Nejauši uzzināju, ka Stučka jau rakstot прошение, un mēs, un es, - mēs sevi mokām ar nebeidzamām, novārdzinošām dvēseles ciešanām, kas saēd vienlaikus miesu un garu. Прошение rakstīšana palīdz šai ziņā. Viņš jau tūliņ no Vitebskas atveda sev protekciju, un Pilsētas tiesnesis viņam laikam sūtījis klientus. Protams, man tā nevar būt: tam mums nav naudas, bet, ja viņš tā dara, es arī drīkstu bez bailēm. Mēģināšu. - Tagad atbildītes uz Mīļiniņas pūkvēstulīti. (Šodien dabūju 78./27. VIII.) Grāmatiņas nedodu lasīt nevienam. Reuta lieta var vilkties veselu gadu. Atsūti man vekseļa norakstu, un es Tev sagatavošu papīrus iesniegšanai līdz ar sīku aprakstu, kas Tev ar tiem jādara. - Es arī, mīļdvēselīt, nesaprotu, cik Tev ir, pie Tevis veseli 2 vai tikai 1? Agrāk es taču sapratu, it kā būtu 2. Un tagad Tu runā, kā liekas, tikai par vienu? - Atbildi, vai Tev Rīgā ir 1 vai 2? Tad, mīļmutiņ, zalogs un vispār viss pārējais jānogulda bankā, neturēt mājās. Tu tik viegli vari pazaudēt. Bez tam taču iet zudumā procenti. Pāris rubļu mēnesī mums arī ir nauda. Ja baidies noguldīt mazā bankā, liec, piem., Jelgavas krājkasē vai Kredītsabiedrībā par 4 %. Var dabūt gadā, man liekas, arī 5 %. Neturēt mājās, Iniņ! - Skicīti pārstrādāt un pārrakstīt man vairs nav laika. Aizsūtīt uz Rīgu to varētu tikai oktobrī, kad «Kalendārs» jau būs izdots. Bet es tomēr rakstīšu lēnām, galu galā, līdz oktobrim vēl nav par vēlu: tad saņemtu vairāk naudas. - Atraksti man, Iniņ, kāds temats Tavai skicītei, dzejolītim prozā. - Nesūtīšu vairs apdrošinātas vēstulītes. - Savu dzīvoklīti es uzzīmēšu: to vēl nedarīju tāpēc, ka gribēju pārvākties mazajā namiņā, bet tagad laikam gan palikšu šeit. Man dara raizes, kā mīļā pūkdvēselīte iekārtosies ar dzīvoklīti. Netaupi naudiņu mutiņas labā. Nabaga, nabaga mutiņa vēl arvien saņem vēstulītes neregulāri, kaut gan pati ir pret puisīti tik mīļa ar daudzajām pūkvēstulītēm, kas visas arī pienāk regulāri. - Šodien puisītis uzlika savām biksītēm 2 lielus ielāpus un ļoti priecājos par paša darbu. - Dzejolītī «Gara gaita» izlaista viena rindiņa. Pēc «brīvus spārnus cilā liegi» vēl seko: «Gaist viss, kas rupjis, smags, - mirdz smalkais maigums, Kā tavas (vai zvaigžņu) būtnes caurspīdošais zaigums.» Tā doma ir noslēgtāka. Divas iepriekšējās rindas ar atskaņām: «Kalnu sniegi» un «cilā liegi» ir pārvietojamas. Pameklē pie sevis, Iniņ, pārveidoto (par 2 [1 nesalasāms vārds]) «Filistrs» un citus, kurus nodevi Zvārgulim «Dzejas pūram». - Tu jau esi uzrakstījusi 2 ļoti jaukus ievadus «Dienas Lapai», kas Tev prasīja tik daudz darba. Poruks taču atkal raksta par operām? Kāpēc ne Iniņa? Vai Tu vairs neej uz vācu teātri kritikas rakstīt? M. Dreiera «Ārstēšana» un citi viņa darbi pašlaik mode. Apskati tos un atraksti man par tiem. Izlasi arī «Balto zirdziņu». Manu mīļsvēto mutiņ, esi vesela. Puisītis.
Saņemsimies un nebūsim bēdīgi, mīļo mutiņ. Tavs mazais puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Ļoti mīļi un labi arī!

31.

ASPAZIJAI
Slobadskā 1899. gada 11. (23.) septembrī

11. IX 63. ..Manu mīļzeltsirsnīgo.. Pūkiniņa ir tik mīļa, tik zeltaini mīļa, kaut tikai drīz kļūtu arī veselāka, tad puisītis būtu pavisam laimīgs; kop sevi mazo, saldo Iniņ, manu maigpūkiņ! Nupat esmu saņēmis Tavas kartītes, arī. iztrūkstošā 31. VIII 74. mīļkartīte ir pienākusi. Tas viss ir tik patīkami Tavam puisītim, un atkal rodas jociņi. Tikai tas ir izmisīgi, ka Tu manas vēstulītes tagad saņem vēl neregulārāk nekā agrāk, tā ir kauna lieta, ka tikai tad Tev atdod vēstulītes, kad veselas 3 jau sakrājušās, tātad Tev bieži jāgaida kādas 3 - 4 dienas un jābaiļojas; tas ir tik briesmīgi, gluži tāpat, kā man bija pašā sākumā (tagad es visu saņemu kārtīgi). Nabaga, nabaga mazo mutiņ, kas Tev tikai viss nav jāizcieš! - Attiecībā uz romāna tulkošanu Tev ir pilnīga taisnība, jo, ja divu mēnešu laikā par to var nopelnīt 54 rubļus, tad tas ir vairāk, nekā es nopelnu ar savu smago dzejas darbu, vārsmas ļoti nogurdina, un par veselām 1000 rindām es saņemu tikai 12 rubļus! Turklāt man ik dienas jāuzraksta 50 rindas, kas ir vienīgi spaidu darba paveids un variācija, tas ir каторга! Tātad es pāreju pie prozas tulkojumiem. Izmeklē tikai romānu, vai arī es pats to sameklēšu («No labas ģimenes»). Kas ir ar Tolstoja «Воскресение»? Es tik skaļi smējos un priecājos par to, ka mīļmutiņa arī uzzīmēs istabiņu. Tu, mīļo, saldo maigumiņ! Rīt es atkal rakstīšu vairāk (vakar garāka vēstulīte). Jau iepriekš pateicies Zālītem; es arī rakstīšu. Mīļo zeltprieciņ, bet kop sevi tagad labāk, neskopojies manas vienīgās mutiņas dēļ.
Puisītis.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Viss nokaisīts ar bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

32.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 12. (24.) un 13. (25.) septembrī

12./IX Mīļpūkmutiņ, te nu ir puisītis ar visu savu iekārtu!

Seko Raiņa istabas zīmējums un tās shematisks attēls, kas aizņem pusi no vēstules 1. lappuses.

Tā apmēram izskatās istabiņa, lodziņš ir ļoti liels, aizņem visu sienu, un tātad ir ļoti gaišs, kas man tieši patīk. Galds (pie dīvāna) izdevies par mazu, tāpēc istabiņa izskatās plašāka, nekā tā ir patiesībā. Uz palodzes ir kanniņa ar glāzīti. - Pie otra galda uz maza soliņa sēž puisītis, lai asintiņa nekāpj galviņā; uz soliņa ir salocīts maisiņš, lai bikšu dibentiņš neizrīvētos. Tintes trauciņš ir nopirkts jauns (par 6 kap.). Spalvaskātiņš tas pats, ko Iniņa dāvināja. Gultiņā tagad ir pēlītis, tāpēc gultiņa tik augsta un mīksta. Plāniņā Tu vari labāk saskatīt, cik liela ir istabiņa; 6 soļi gara un 4 soļi plata (gluži kā kamera cietumā), gultiņa aizņem gandrīz ceturto daļu istabiņas, citas bija par īsu, bet šī ir ļoti plata. 1. soliņš, 2. rakstāmgalds tāpat ir pavisam parasts virtuves galds), 3. gultiņa, 4. krēsls, 5. galds, 6. dīvāns, 7. krāsns mūrītis (bet auksts), 8. krāsns, 9. drēbju pakaramais, 10. durvis (gluži šauras), 11. krēsls, 12. logs (3 - daļīgs), vienu rūti pat var attaisīt, kas šeit ir retums. Istabiņa ir garāka un platāka par pirmo, bet tomēr vēl ļoti maza, tādēļ būs silta, jo pie gultas atrodas krāsns (13.). 14. ir pakārta cepurīte. Tāda ir mazā puisīša istabiņa. šodien ir rožsmaržiņa, un tāpēc mīļpūkiņa ļoti labi jāglabā. 12./IX 1662. Tu mīļo, saldo Sirdsiniņ, ar savu mīļo kukainīša vēstulīti Tu esi puisīti padarījusi tik labu, ka viņš jūtas jau pavisam vesels un viegli un labi kā agrāk rožsmaržiņas [dienās]; sāk jau pat slinkot, cepurīte atstumta gluži atpakaļ pakausītī; tādi tie mazie ir, ja ar viņiem mazliet labāk apietas, viņi tūliņ kļūst pārgalvīgi un nejauki slinki. Tā šodien puisītis nekā nav darījis, tikai sašuvis uzvalciņa kabatu, uzklājis paladziņu uz gultiņas un uzzīmējis istabiņu. Svētdieniņās man vienmēr tā ir gājis: jo brīvāk jūtas, jo mazāk patīk kaut ko strādāt, pat neviens dzejolītis nav ienācis prātā, lai gan bija vēlēšanās, lasīju mīļās Pūkiniņas dzejolīšus. (Pasaku mājiņa nāca prātā, un kļuvu sērīgs.) Vispirms gribu atbildēt. Nīnai [parādu] vēl neesi atdevusi, laikam nebija tik daudz naudiņas; es izrēķināju, ka Tev ir 200, bet ir tikai 100. - Vai Kredītsabiedrība nemaksā 5 %? Tad Tev labāk vajadzēja pārvest uz turieni, jo 3 rubļi gadā arī ir nauda; vai varbūt «Uļejā» (III Kredītsabiedrība). - Vai Zālīte ir ierakstījis Amatnieku kases grāmatiņā 3 rbļ. dividendes? - Grāmatiņas un naudiņu vairs nesūti, mīļdvēselītmaigumiņ, tas taču maksā ļoti daudz, un pagaidām, līdz novembrim, es esmu pilnīgi aizņemts ar Zālītes darbiem un nevarēšu veikt nekā cita. - Kāpēc mīļzeltmutiņa saka, ka puisītis esot slikti turēts? Ir taču tik mīļi pūkāts, ka galviņa kļuvusi pavisam gluda un actiņas mirdzošas. Bet puisītim gan jābūt labākam pret savu mutiņu un jāvērš par labu tas, kas septembra sākumā mutiņu skumdināja, tā jau ir tikai mutiņa, vienīgā un svētā, mīļotā pūkmutiņa. - Rēķinus es īstenībā varu uzrakstīt jau šodien: viens rublis laikam atkritīs no īres (10 dienas es iztiku bez pusdienām saimnieces prombūtnes laikā, un šīs 10 dienas (tātad 1 rubli īres) viņa, liekas, negrib rēķināt), un tāpēc būs tā: pusdienas un dzīvoklis - 11 rubļi, un viss pārējais līdz šim brīdim (½ mēn.) 1.42; par visu mēnesi gan 3 rubļi. Ekstrā izdevumu man laikam nebūs, izņemot grāmatiņas. Pusdienas un vakariņas vēl arvien ir ļoti labas un pilnvērtīgas, tā ka es pērku tikai petroleju, cukuru, pienu (skābo), reti pērku maizi, galvenais izdevums ir pasts - 1 rbl. 30 kap. - Šajā laikā es nosūtīju arī 2 pastkartes ārzemju firmām (Berlīnē un Vīnē) kā atbildes uz «Literarisches Echo» sludinājumiem, pieprasījums tulkošanas darbus (Vīnes Korespondences sabiedrība apņemas starpniecību ar izdevējiem); varbūt pienāks kāds darba piedāvājums (maksājam tikai 8 kap.). - Šeit uz stundām arī ir maza cerība, visvairāk pieprasa mūzikas stundas, ar to Tu, dvēselīt, varētu šeit nopelnīt 5 - 10 rbļ. mēnesī. - Vai «Fausta» komentāri nevarēs nākt nākamgad? Mums jau tagad būtu jāmeklē nākamajam gadam kaut kas tik viegls prozā, kāds bija Flamariona «Pasaules gals». - Man būtu jāuzraksta Zālītem vēstule, Tu viņam to nodosi. Vai mums nebūtu no mums piešķirtās naudas, lai gan neesam vēl saņēmuši, reklāmas pēc kādus rubļus jāparaksta fondam, kurš būs kā patstāvīga biedrība? To varētu tūliņ nokārtot ar kvīti vai arī vēlāk.
13. IX 1661. Mīļputniņ. Nupat saņēmu no mīļsvētās mutiņas tik mīļu vēstulīti (no 5. IX 69.), pilnu ar pūkvārdiņiem un glāstiņiem, tā ka puisītis kļuva pavisam kluss, ne arī vairs slinks, bet gan tik mīļš un starojošs kā mazs dimantkukainītis, jāņtārpiņš, kas tumsā spīd. Tu esi tik salda, tik dziļi sirsnīga, mīļo, svēto mutiņ, ka nezinu vairs, ko teikt, vienīgi spilvendrāniņa zin, ko pasacīt (visas vēstulītes tiek lasītas tikai gultiņā). Bet es gribu būt arī stingrs, es mācos un sistemātiski vingrinos pārvarēt savus noskaņojumus, sevišķi nervozos asaru izvirdumus, jo visi uztraukumi, arī priecīgie, novārdzina, lai gan parasti vismazākais prieks īpaši pacilā un spēcina. Mani ļoti aizkustināja, ka arī maigmutiņa tāpat domā par slikto omu, kas man periodiski uznāk; tas ir ienaidnieks, kuru tikai pamazām. var uzvarēt, bet, ja svētajai mutiņai ir tādi paši uzskati un viņa vairs nedomā to uztvert kā nepatiku un ļaunumu manī, tad jau mēs spēsim ienaidnieku uzvarēt. Psihiskais miers palīdzēs pārvarēt fizisko slimību. Līdz šim psihiskais ciešanas man bija lielākais ļaunums, kad es sevi līdz pagurumam nokausēju ar pašpārmetumiem, pēc tam kad biju Tevi apbēdinājis ar kaut kādiem ļauniem izlēcieniem drūmām vēstulītēm, - Viss bija cēlies tikai no nepārvarama, nervoza uzbudinājuma (galvas un bezmiegs vēl līdz šim nav pārstājuši). Katru reizi pēc tādām drāmām, sliktām vēstulītēm Tu biji tik bēdīga, ka es nezināju, kur dēties aiz sāpēm un pašpārmetumiem. Kāpināta piktuma periodam iestājoties (lielākoties mēneša beigās pēc smaga darba tin noguruma), tas pats atkal atkārtojās: sliktas vēstulītes, kam pēc 2 nedēļām sekoja Tavas skumjās vēstulītes, utt. Bet, ja Tu tagad, būdama par mani veselāka, sapratīsi, kāpēc periodiski rodas mans sliktais garastāvoklis, saīgums un līdz ar to arī sliktās vēstulītes, Tu neuztrauksies vairs par to, un es no savas puses arī turpmāk vairs neuztraukšos. Tā reiz beigtos un apklustu šī šausmīgā ciešanu un posta cirkulācija. Un mēs atkal uzelpotu kā cilvēki un iepazītu dvēseles mieru. Tad vieglāk varētu arī fiziski atveseļoties, un es varētu vairāk strādāt, sākt romāniņu, pārtulkot Tavus darbus, rakstīt kritikas utt. Varbūt tagad Tu to visu labāk sapratīsi, mīļdvēseles Iniņ, un mums spīdēs saulīte. Tava vēstulīte ir tik mīļa, jo tik pilnīgi glāsti reti gadās; tiem arī reti jābūt, jo tas nozīmē, ka mēs atveseļojamies. Mīļmīļo smarždvēselīt, Tu esi tik mīļa un salda un dari mani veselu ar saviem mīļajiem vārdiņiem, bet pati Tu esi tik vājiņa pēc visām raizēm, tik maz gulējusi, kaut tikai tagad Tev dzīvoklī būtu miers. - Nopērc brošūru par atjaunošanos, ja tā nav dārga. - Es pārlasu vēstuli, bet mani iztraucēja māsa. Garas sarunas par dzīvokli. Tomēr nebaidies, mīļdvēselīt, es viņai nekā neapsolīšu, viņa arī nekad nav minējusi to; tur esot gluži mierīgi, manu Mīļiniņ. - Ir tik aizkustinoši dzirdēt mīļpūkiņas stāstu par savu istabiņu, kā arī par puisīša krēsliņu, kurā tur atrodas, par to, kā tiek sakārtotas saulespuķītes un taupītas mazgājamās lupatiņas, mīļo, zelta mājputniņ, tādi ir mājputniņi. Bildīte man nav uz galda, kā nekā vienmēr nāk sveši cilvēki, es to nēsāju sev līdzi kabatas portfelītī, un mēs redzamies katru rītu un katru vakaru, un tad es noskaitu savu rīta un vakara lūgšanu, un no degungala jau ir tauku traipiņš, bet labi arī. Krūšu otra puse savukārt apbruņota ar pūkvēstulītēm, un mazajā portfelītī ir mīļās zīmītes; tā visapkārt ir talismaniņi. - Nupat šeit uzzīmēto istabiņu es laikam atkal pametīšu un nu pārvākšos šī paša dzīvokļa blakusistabā, kas gan maksās 1 rbl. vairāk (tātad viss kopā ar pusdienām - 13 rbl.): ir gandrīz 3 reizes lielāka ar 9 (deviņiem) logiem, tātad ļoti gaiša, un ir vēl klusāka, bet ziemā var būt auksta (vējš no trim pusēm), 9 logi, bez kaploga, ziemā vispār nav vēdināma. Apsaldēšanās bija tikai iesnas, bet rudenī man atkal būs reimatisms; tāpēc jau arī nopirkts siltais krekli??. Es nopirkšu vienīgi jaunas bikses, citādi drēbju pietiks, valkāšu siltu veļu. Bet ko Tu, mīļpūkiņ, saki, mammai tagad neesot ko dot? No pansionāriem vien viņa taču nevar dzīvot, un Zāmuelam laikam arī nebūs nekā ko dot no saviem nabaga 8 rbļ.; viņam laikam gan par formas tērpu būs jāizdod daudz naudas? Vislielākais, ja papus dod no savas naudas. Es domāju, ka mēs gan tagad varētu dot mazāk - ap 15 rbļ. mēnesī. - Vai es Tev nevarētu nosūtīt tādus mazus tulkojumus kā Ūsiņš? Pameklēšu vēl arī kādu romānu bibliotēkā, un Tu arī atrakstīsi, kā ir ar Hēru. - Kas ir «Austrumā», es vēl neesmu saņēmis. - Izlasīju «Mūsu puisīti» un ļoti priecājos, ka mīļmutiņa kaut ko tik jauku izmeklējusi. Vispār, feļetons ir ļoti labs, atbildītes nopietnas, bet labas. Puisītis nu ir redzējis, cik nerātni tādi var būt, un laboties. Gribēju mutiņai sagādāt prieciņu un uzrakstīju vēstuli mammai, nosūti. Mīļsvēto mutiņ, esi vesela, glabā sevi labi savam puisītim. Visapkārt nokaisīts ar bučiņām.

Vēstules 3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Ielieku arī četras puķītes no puisīša, šeit ir jau pavisam kails, šīs bija dziļi mežā, kur tagad vienmēr eju staigāt. Mīļmutin, dvēseles smaržiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Ko nozīmē šī jaunā jūsmošana «Dienas Lapā» no «Прибалтийский листок»: latviešu dramatiķi Blaumanis, Duburs (!?), pēc tam tikai Tu! Ko nozīmē šīs blēņas? Duburs - dramatiķis? Taisni skandāls! Alunāns vispār nav minēts. Es par to Zālītem arī kaut ko teikšu. To izdarījis kaut kāds Spriņģis, un pelēkais ēzelis to iespiež pat bez jebkādas piezīmes. Mīļi, mīļi, mīļi.

33.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 16. (28.) septembrī

16. IX 58. Manu sirsnīgo..! Vakar pavisam aizmirsu pateikt, ka pulksten 10 no rīta saņēmu telegrammiņu. Un vai Tu zini, Iniņ, tai pašā izsūtīšanas dienā es jau biju to izdarījis, Tu teici, man gandrīz nejauši ienāca prātā doma, un es pat brīnījos, kāpēc tas agrāk nenotika. Un nu arī mīļdvēselīte domāja to pašu - tieši tajā pašā laikā. Arī otra doma, ka kaut ko tādu vispār jāatmet, lai koncentrētos sevī, šai pašā laikā man kļuva arvien skaidrāka; man liekas, es esmu arī kādreiz rakstījis, ka mēs esam tikai par daudz bailīgi, lai izrautos ārā. Bet tagad, sakarā ar mammas apstākļu varbūtēju uzlabošanos, mums jo vairāk jāuzdrīkstas. Taisnību sakot, es esmu kļuvis daudz mierīgāks no Tavas vēstulītes un no domām par iespējamo glābiņu. Pašlaik vēl atliek šie 1 1/2 šausmīgie mēneši, tagad, septembrī, man jāveic ik dienas 60 «Amora un Psihes» rindas un bez tam tieslietu jautājumi un «Skans»; pie «Amora un Psihes» vien es strādāju līdz pusdienām; pēcpusdienā tieslietas, tā ka jūtos ļoti noguris un nevaru rakstīt vēstulītes un skicītes. Tāpēc arī šodien nerakstu vēstulīti, starp citu, es gaidu arī mīļdvēselītes vēstulīti, kas šodien ir izpalikusi. Oktobrī darbs kļūs vēl riebīgāks, būs jāveic 1670 rindas, t. i., ja svētdienas būs brīvas: katru dienu 67 rindas un par katru rindu 1 kapeika, mazāk nekā Vinters par savu muļķīgo smērējumu! Ar skicīti es esmu pavisam neapmierināts un jūtu tieši bailes pie tās ķerties klāt, bez tam, pēc «Amora un Psihes» ļoti ietekmē pēcpusdienas nogurums. Bet Tavs mazais «Skats brīnuma pasaulē» ir tiešām lielisks, ja tik vien man radīsies patika, es to tūliņ uzsākšu. Rīt rakstīšu vairāk un nosūtīšu arī tieslietu jautājumus. Pajautā, cik jautājumu vēl nav iespiesti? Mīļsvēto mutiņ, galvenais, neskopojies, ēd labākas pusdienas, netaupi uz ēšanas rēķina, mīļo dvēselīt, glabā labi manu nabaga, mazo, svēto mutiņu.
Daudz bučiņu no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

34.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 19. septembrī (1.oktobrī)

19. IX 55 Tu manu svēto, brīnumaino sirdssmaržiņ! Šodien, rožsmaržiņas dieniņā, Tu mani iepriecināji ar divām saldām pūkkartītēm (10. un 11. 64. un 63.). Šodien arī puisītis jāpietur, lai pats varētu noturēt savu lielo cepurīti. Katra mīļā kartīte puisīti nostādīja uz vienas kājiņas. Tagad gan viņš atkal stāv uz kājām, tomēr ne visai stingri. Šonakt, kā arī pagājušo nakti, viņš gulējis tikai 3 stundas, faktiski tikai no pusvienpadsmitiem līdz diviem. Šodien ir gadatirgus, un tā visu pagājušo nakti tika dzerts. Tāpēc arī šodien Tavs puisītis raksta vienīgi pavisam mazu zīmīti, lai gan tādām mīļām, liegām dvēselītēm jau sen, sen vajadzēja saņemt mīļas, īstas vēstulītes. Tu jau arī neesi radusi pie mazām kartītēm, tāpat arī, ka tās tik nevienmērīgi saņem. Laikam gan pie tā nekad nevarēs pierast, un sāpes kļūs tikai trulākas. - Šodien esmu vēl jo priecīgāks par mīļkartītēm, jo tās vēl visai maz ir iespaidotas no ciešanu reakcijas. Šodien es būtu juties sevišķi smagi, bet nu tomēr esmu ļoti mīļš, kaut gan arī vēl šodien neesmu varējis sākt Skicīti. Nekas pie tās vēl nav darīts, un nezinu pat, kā lai pie tās nonāku. - No kā Tavs kuņģītis atkal saslimis? Vai no satraukuma nekārtīgās vēstuļu piegādes dēļ, vai arī no sliktas ēšanas? Ka tik nebūtu aiz abiem iemesliem. Uzraksti man, mīļdvēselīt, sīki, ko Tu ēd pusdienas, vakaros un brokastīs. - Mani ļoti nomierina jūsu, Tava un Olgas, labā satikšana. Kā tad tas nokārtojās, pēc tam, kad Tu biji visu nojaukusi jūsu starpā. Ja pusdienas ir labas, ne mājās mutiņas pagatavotas, un pieklājīgas par 9 rubļiem, tad puisītis arī nomierināsies, bet pagaidām viņš vēl ir ļoti norūpējies. Kāpēc tad kuņģītis piepeši kļuvis tik slikts? Nākamajam gadam es nekādā gadījumā nedošu Ibsenu, jo nebūs labāk kā Adamoviča «Онегин». Dažu rubļu dēļ man nav nekādas vajadzības, lai viņš iedomātos, ka mēs esam konkurenti, un viņš varētu pielīdzināt sevi man. Ja «Mājas Viesī» Ibsenu nevar uzņemt, lai to nedara arī nākamgad, bet gan aiznākamgad (1901.), vai arī atdod Latviešu teātrim. - Ar Hamerlingu iznāk ļoti muļķīgi. Šai mēnesī es jau ar pūlēm nobeigšu (ik dienas 60 rindās: agrāk es veicu 50 atskaņotas «Fausta» rindas. Tagad man tāda sēnalu literatūra nepadodas viegli.), bet man tiešām bailes no nākamā oktobra - ik dienas 66 rindas. Vai es nevarētu atstāt 1900. gadam? Kad lai taisu skicīti? Tā pavisam jāpārveido un jāpārraksta. - Mīļputniņ, mierinot Tu saki, ka citiem ejot daudz sliktāk. Gribētu zināt, kuri tad tie ir? Visi ir jauni un veseli, kam nav ne par vienu jārūpējas. Es nejūtos ne jauns, nedz arī vesels un bezrūpīgs. Kā tad mums veciem nekā nebūs jāmaksā? Viņi taču nebrauks šurp? Tas jau skan tieši kā izsmiekls, ka Kristaps apgādāšot pats sevi, nabaga aklais bērns. Ja Tu pārnāktu uz šejieni, tad mums jau arī nebūtu vairs darba, jo Tava alga atkrīt, es vairs nevaru , veikt tulkojumus. Rakstīt rakstus krievu vai citām avīzēm ļoti apšaubāmi un bez tam arī ļoti nogurdinoši. No tā jau tagad sajūtu īstas bailes, man nepieciešama atpūta, jo spēki sāk izsīkt. Klāt nāk vēl reimatisms, lai gan tagad ārstējos, elektrizējos un masējos (par velti). Runājot par taupīšanu attiecībā uz sevi, es to darīju tāpēc, lai varētu Tevi piedabūt iet kādā pansijā, kur būtu laba ēšana. Tas nenozīmē, ka man būtu nepietiekama barība. Es jau rakstīju, ka man ir par 9 rbļ. labas pusdienas un vakariņas, labākas nekā jebkad agrāk. Bet ar to taču mani, dvēseles pūkiņ, nenomierināsi, ja teiksi, ka citiem ir vēl sliktāk un mūsu ciešanas ir iedomātas. Lai Tevi dievs pasargā no manām ciešanām. Es bieži baidos no kaut kā gluži apkaunojoša, kur barības rūpes ir arī lielākais iemesls. Es izjūtu vieglu riebumu, iedomādamies, ka Tev tādi paši uzskati kā visiem lišķiem, kas mēs par laimīgiem dēvē. Tavas domas ir, ka mūsu nākotne nemaz neesot tik drūma, un es nezinu, cik tad gadu paies līdz šai nākotnei. Nē, es negribu ietaupīt uz, savas miesas un asiņu rēķina un arī uz Tava ne, mīļmutiņ. Tam ir mazāk un mazāk jēgas, jo vājāki mēs topam (Tev taču arī ir pastāvīgie kuņģa traucējumi). Netiek jau arī taupīts vajadzīgo drēbju iegādei, kā segai, siltiem apakšsvārkiem. kleitām utt. (Esmu dabūjis tikai pašaustās drānas, turklāt vienkāršas. Vai gan arī siltāk nekā mums ir tiem, kam nekā netrūkst, kas veseli un spēcīgi un kam nav ne par vienu jārūpējas, izņemot sevi, turklāt vismaz ar 10 000 rbļ. kapitāla, ko viņi saņem no Bisnieka kā pusi no «Dienas Lapas» spiestuves peļņas.) - Arī uz to es nevaru paļauties, ka divos mēnešos, novembrī un decembrī, tā būšu atpūties, lai varētu rakstīt romānu. Apdomā, ka es, par spīti visstiprākajam satraukumam un slimībai, jau 3 ½ gadus nepārtraukti esmu ļoti cītīgi strādājis un tagad, kad vesels cilvēks sajustu nogurumu, man vēl vesela gadu jāstrādā vēl daudz saspringtāk! Un tomēr tam tā jābūt, visvairāk tādēļ, lai būtu, ko ēst. «Bet citiem ir daudz ļaunāk.» Vai tad Tu, Iniņ, neesi cietusi, ka gadiem ilgi neesi varējusi kaut ko oriģinālu radīt, kaut arī ar nesalauztu veselību? Vai tad tiešām citiem ir daudz ļaunāk? Ak, Tu nabaga, nabaga, saldo mutiņ, vai tad ta; bija Tavs mierinājumiņš? Mūs ir uzturējusi tikai mūsu neizsakāmā mīla vienam pret otru. Tā pastāvīgi auga, un tas ir mūsu spēks, un, ja Tu domā, ka citiem šī spēka nav un tādēļ viņiem ir daudz ļaunāk nekā mums, jā, tad Tev laikam būs taisnība. Bet visā pārējā viņi mūs tomēr pārspēj. - Esmu šausmīgi noguris, mīļo zeltprieciņ, rīt rakstīšu labāku vēstulīti, kas mīļo, saldo mutiņu atkal padarīs priecīgu. Kā jau es vakar rakstīju, man sākas sakāpināts uzbudinājums, bet es to pilnīgi apzinos, un tas ļoti daudz palīdz, lai tomēr būtu labs un mīļš. Saldajai mutiņai nevajag būt bēdīgai, es jau gribu tikai sacīt, ka ne ietiepības un muļķības dēļ mēs rūpējamies viens par otru. Ja ir tik tālu šķirts, tad ar attālumu pieaug rūpes par mīļoto, vienīgo mutiņu. Ja tikai Tu būsi šeit, tad jau visas ciešanas pēkšņi beigsies, un rūpes, kuras tagad šķiet tik nomācošas, liks aizmirst tīri smiekliņi un svētlaime. - Es šodien rakstu jaunajā istabiņā, kas izskatās ļoti pieklājīga, tikai ziemā būs auksta. Istabiņā ir puķes, mēbeļu pietiekoši, gaišs, kas man it sevišķi patīk. - Cik daudz no tieslietu jautājumiem Zālītem vēl ir neiespiesti?
Šodien, kad es divos pamodos un nevarēju vairs aizmigt, es pārtulkoju vienu dzejolīti. Acis gandrīz krita ciet, bet gars bija uzbudināts.
Ja mazais puisītis tagad nebūtu tik apbrīnojami noguris, viņš mīļajai zeltmutiņai būtu paveicis ko labāku, bet saldajai, svētajai Iniņai arī tagad jābūt, labai un mazliet jāpasmejas, un jāsadod pa lielo cepurīti Mīļi arī. Esi vesela, dvēselīt, turies labi, manu mutiņ; mīļi, mīļi, mīļi, no mazā, mīļā puisīša.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit ir tieslietu jautājumi un 2 puķītes, mīļsmaržiņ.

35.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada [25. septembrī (7. oktobrī)]

Trūkst vēstules sākuma.
Es domāju, ka man vienam šī intuīcija, iedvesma būtu kaut kas no ārienes nākošs, svešs (piem., dzejolis «Kopš garas mūžības»), ko kā nopelnu sev nevaru piedāvāt. (No grūti izdomātām, gandrīz izspiestām domām, ar pūlēm iegūtiem vārdiem un saraustītiem teikumiem sastādītie dzejoļi tiešām līdzīgi izstrādātam ievadrakstam, tātad manam darbam un izpeļņai.) Mani pārsteidz, ka arī Tev ir šī sajūta, lai gan vajadzētu būt pilnīgi dabīgi, ka loģiski domājoša sieviete arī intuīciju un instinktu uztver kā kaut ko neapzinātu, tātad svešu. Ja Tu vēl būtu pavisam naiva, es domāju, ka šī sajūta Tevī nebūtu tik izteikta; tā ir droša pazīme, ka Tu domā. Es ļoti priecājos par šo atklājumu; ne tik ļoti par to, ka Tu domā, bet gan par to, ka Tu esi man cilvēciski pienākusi tuvāk, es esmu Tevi uzskatījis burtiski par svētu un neparasti apdāvinātu; tagad redzu, ka Tavs talants, lielākoties, ir Tevis pašas nopelns ar loģisku garīgu darbu. Domāju, ka arī man kaut kas tamlīdzīgs būtu sasniedzams, protams, ejot citu ceļu un citādā mērā. Katrā ziņā Tev ir lielāki nopelni un Tu stāvi augstāk manās acīs un vari man vieglāk palīdzēt, jo tad Tu spēj labāk saprast manu psihi nekā kāda vienīgi naiva, intuitīva sieviete, Tu man esi vairāk mutiņa un vairāk Iniņa, es mīlu Tevi vairāk, Tu stāvi manām domām tuvāk no visiem zemes svētumiem. Es arī ticu, ka tagad Tevi visātrāk sapratīšu un arī pats darīšu Tev ātrāk saprotamas savas domas. Es izjūtu siltuma un cerības pieplūdumu sevī. Es gribētu vēl daudz ko teikt, bet esmu noguris. Kaut es varētu Tevi biežāk pamudināt tā sevi atklāt, tas uzreiz vairāk satuvina nekā gadiem ilga kopdzīve. Vēl kaut kas. Cilvēks ir pats pirmais, no viņa atkarīgi mērķi - citādi izsakoties, tas ir apmēram tas, ko es saprotu ar vārdu egoisms. Tu vari iedomāties, Iniņ, kā mani iepriecina, ka Tu beidzot izsaki to savās domās, turklāt neviena doma vairs nav modulēta. - No Berlīnes kāda firma man atsūtīja tulkošanas darbu no angļu valodas, honorārs vēl nav minēts, esot tikai mēģinājums; pārtulkošu kādu gabaliņu (200 rindas), lai gan es gandrīz neprotu angliski, bet jau iepazīšanās ir laba. - Bet nu arī mīļputniņš tiks labi glabāts un klēpītī pūkiņāts ar daudz mīļām bučiņām un glāstiņiem no puisīša.

36.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 27. septembrī (9. oktobrī)

27. IX 47. Manu mīļvienīgo, zeltaino mīļputniņ,.. vēl arvien es nerakstu Tev vēstulīti, bet tādu mazu kartīti, gaidu Tavu vēstulīti un steidzos tagad, pēdējās dienās, ar darbiem, lai beidzot varētu sākt skicīti. Tad jau šovakar nosūtīšu Hamerlingu, nupat kā beidzu; bez tam vēl šai nedēļai jāveic tieslietas, tātad nevarēšu atpūsties, jo rīt jābeidz tieslietu jautājumi un tūliņ jāsāk skicīte. Tagad atkal guļu labāk, bet kuņģis ir drusku nepakļāvīgs. Ja tā turpināsies, tad es vēl tikai oktobrī varēšu veikt 3 beidzamos Hamerlinga dziedājumus; ir vēl pāri par 1600 rindu, tātad ik dienas 70 rindas. Ja arī novembrī es nekā neieņemtu, tad tomēr man vajadzēs atpūsties. - Viss atkarīgs no tā, kā tikšu galā ar oktobri. - Pašlaik jau sākas slikts laiks, auksts un slapjā; istabā, lai gan vakar tika kurināts, ir tikai 10 grādi siltuma; es sēžu uzvalkā un rītasvārkos. Ja stāvoklis neuzlabosies, pārvākšos atkal atpakaļ savā mazajā istabiņā, kuras zīmējumu Tev nosūtīju; ja arī tur ir maz gaisa (tur ir viens kaplodziņš), tad tomēr tur ir 2 krāsnis un tātad daudz siltuma. - Puisītis vēl ir ļoti mīļš un labs no daudzajām mīļdvēselītes pūkvēstulītēm un neskumst nemaz par šīsdienas mīļkartītes izpalikšanu; vienīgi mazliet bailes, vai tik mīļmutiņa nav ļoti nogurusi, jo ir nopūlējusies ar skicīti un ir uzrakstījusi arī tik daudzus ievadus. «Sestdienas feļetons» 18. IX ir ļoti jauks, sevišķi atbildes - ļoti cildenas un tomēr piemīlīgas. «Ķeizara ceļojums» arī ir jauks, tāpat arī dzejolīšu tulkojumi.- Puisītis kopj un ārstē sevi arvien vairāk; pašlaik licis parakstīt bromu ar salicīlu; bez tam vēl līdz ar masāžu piekopj ārstniecisko vingrošanu; turas ļoti labi. Tāpēc lai mīļsvētā mutiņa rūpējas vairāk par sevi un ir laba, mīļi, mīļi, mīļi.
Ar daudzām saldām bučiņām viss nokaisīts, un labi arī.

37.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 28. septembrī (10. oktobrī)

28 IX 1646. Dimantametistiņ!

Manu vienīgo, svēto, svēto mutiņ, šodien saņēmu Tavu 19 - 55. mīļvēstulīti un līdz ar to arī mazu 20. - 54. kartīti, tās mani tā aizkustināja kā vēl nekad šajā jutelīgajā laikā. Tu svēto, svēto mutiņ, Tava vēstulīte ir pilna brīnišķas, gandrīz neaptveramas mīlas pret savu puisīti, bet līdz ar to arī neizsakāmi skumja, gluži mēmi skumja, klusi rezignēta, ar nolaistām rociņām, ka sirds man vai lūst. Tu izmisīgi nežēlojies, nemētājies ar rociņām un kājiņām, nebaries un neaizvaino savu pašas Iniņu, kā es to vienmēr mēdzu darīt, būdams bēdīgs un slims, un tieši tas ir tas, kas man liek apzināties Tava stāvokļa nebeidzamās šausmas; būt garīgi gluži vienai, slimiņai un vājiņai, un turklāt tāds puisītis, kas Tev sagādā tik daudz sirdssāpju, Tevi aizskar un Tev rupji uzbrēc un kuru Tev tomēr jānes vienmēr uz rociņām, un kuru Tu tomēr stipri mīli, bez Tevis viņš nevar eksistēt. - Es jau izvēlējos brīdi, kad esmu pilnīgi mierīgs, bet ar lielām pūlēm uzrakstīju tikai pāris rindiņu, mani smacē asaras, ja neļauju tām ritēt, turklāt šai laikā man nekādā ziņā negadījās raudu lēkmes, jūtos ļoti labi, kaut gan jau ir mēneša beigas, tas laikam gan ir masāžas un elektrizācijas nopelns. Bet, kaut mazliet iedomājoties Tavu postu, manī tomēr viss atkal sažņaudzas, nabaga, nabaga mutiņ! Bet turpmāk, muti?, Tu vairs nedrīksti saņemt tik sliktas, muļķīgas vēstulītes kā 10. - 64. saņēmi, pēc tās vēl viena vai divas būs sliktas, bet nu tas vairs tā nebūs, masāža un zāles man tomēr palīdzēs, un arī beidzamais darba mēnesis, oktobris, man nekaitēs, bet novembrī es pilnīgi atpūtīšos. Jau tagad, pēc 1 ½ nedēļām, mani roku muskuļi no masāžas kļuvuši stingrāki! Tātad ir cerība, tas vien jau atdzīvina. Tātad nerūpējies, dvēseles mutiņ, par puisīti, Ja Vajadzēs, arī decembrī viņš nekā nestrādās, kaut arī mazāk nepelnīs. Bet mutiņ, mutiņ, kāpēc Tu esi tā panīkusi, kāpēc neesi rūpējusies par sevi pašu? Tavs kuņģītis taču gandrīz veselu nedēļu ir slikts, jo esi atmetusi labās pusdienas pie Brinkas un tagad ēd slikti. Vai tad tas tiešām ir uzklausīts un iespējams, ka es pašlaik pielieku visus savus spēkus, lai tiktu uz augšu: labāka istabiņa, labāks uzturs, masāža, zāles, pat pilnīgas brīvdienas un atpūta novembrī un decembrī, un Tu, Tu, mutiņ, kas vienīgā mani uztur, kuras dēļ esmu pielicis visus savus spēkus, ciet badu un tāpēc saslimsti un paliec mazasinīga! Vai lai es pārtieku, mutiņ, no Tavām asinīm? - Ko Tu man, dvēselīt, nodari? Tas viss ir tik bezjēdzīgi un paradoksāli, ka nespēju to nemaz izteikt. Tūliņ visam jāmainās, nekavējoties, Tev tūliņ jākļūst veselai, nerēķinoties ne ar ko, pat ar naudu. Ja es tūliņ pēc tam, kad Tu būsi saņēmusi šo vēstuli nesaņemšu nomierinošu atbildi, es telegrafēšu un darīšu visu, lai piespiestu savu nabaga saldo mutiņu atveseļoties, neciest badu un nesalt. Tu zini beidzamo līdzekli: es atmetīšu visu dziedināšanos, labo uzturu un dzīvokli, ja nevarēšu Tevi piedabūt atmest badošanos un salšanu. Vairākkārt pēc tam es rakstīju vēstulītes un žēlojos par mūsu sliktajiem materiālajiem apstākļiem, un biju apmierināts kaut kur ietaupīt kādu rubli, bet Tu man vienmēr rakstīji, ka gādāšot par sevi puslīdz pieklājīgi; Tu jau nekad nežēlojies, un nu iznāk, ka esi ieguvusi kuņģa vājumu no neregulārās ēšanas, pārejot no labā Brinkas ēdiena uz pašreizējo. Mīļo, maigo, svēto muti?, apžēlojies par manu mutiņu, gādā labi par viņu un kop taču arī. Ko tad līdz visas mūsu neizsakāmās ciešanas, ko līdz visi pāri plūstošie, mīļie pūkvārdiņi, ja tie nespēj uzturēt divus mīļus putniņus veselus? - Es tikai baidos, vai ar šo atkal neesmu aizvainojis savu saldo samtpūkiņu, Tu tagad esi kļuvusi tik brīnumaini trausla un smalka kā balti zīda pavedieniņi, un es vēl arvien esmu tikpat neveikls un skarbs, mutiņ, mutiņ, kad gan es spēšu Tevi glabāt tik labi, kā es to vēlētos un kā Tev, saulīt, nepieciešams? Domājot par to, man vienmēr kļūst gluži skumji. Kā Tu, Iniņ, izcietīsi smago šķiršanās laiku? Tu tik neizsakāmi ciet savā liegajā, smaržīgajā dvēselē no ikdienas uztraukumiem, šķiršanās, rūpēm, vientulības un aukstās apkārtnes. šīs domas par Tevi mani bieži pārņem līdzīgi izmisumam, tad es domāju par to, cik mēs esam sīksti savās ciešanās un izturībā, kaut tas vienmēr tā būtu. Mīļmaigumiņ, Tev jāiekārtojas tā, lai Tu jau februārī brauc, tūliņ pēc Deglava, citādi Tu varēsi atbraukt tikai jūnijā, un mēs nepierastu pie šķiršanās, gluži otrādi. Es pārāk mīksts, labāk beidzot atbildēšu uz mīļvēstulīti. Tas ir mierinājums, ka mutiņa arī svētdieniņā mīļi glabājusi, ir ļoti mīļi teikts - pasaulītes kājiņas stipri nedauzās, bet grīdiņu gan pati nekad nedrīksti mazgāt! Būtu gan ļoti mīļi un pūkīgi rakstīt dienasgrāmatiņu, bet Tu esi tik slimiņa, labāk puisīša dēļ vairāk guli, puisītis ļoti priecāsies par mutiņas atpūtu. (Es pēkšņi esmu kļuvis kā īsta asaru vācele.) Nebaidies, Iniņ, no laucinieciskuma, Tu jau ar katru dienu kļūsti arvien liegāka, es to saskatu ik vēstulītē, un vēl mazāk rūpējies par to, ka Tev nepatīk pašas uzrakstītais, es Tev vēl nesen rakstīju, cik dziļi mani aizgrābj viss, ko Tu raksti, ka Tu taču visiem esi paraugs, tikai vajag vairāk laika. Viss taču ir objektīvi patiess, ko savās vēstulēs esmu rakstījis par Tavu talantu, tik ļoti pirmatnēja, viegla un turklāt visu aptveroša, dabiska un naiva [cita] nemaz vairs nav, citu daiļrade (sevišķi mana) ir tik izmocīta, bet Tu ik brīdi vari domāt pantos, Tu pati esi kā iemiesota poēzija, visa Tava dzīve, Tava būtne ir dzeja, tā es iedomājos Gēti. Visi citi, kā Puškins saka, ir dzejnieki tikai pa laikam, sajūsmas brīdī, bet Tu esi vienmēr. Padomā par to, mīļdvēselīt, un Tu piekritīsi man, ka man ir taisnība. Dzeja padara Tevi kā personību tik apburošu, un tagad, kad Tu pilnīgi esi sevī atmodusies, tā atkal ir dzeja, kas Tev piešķir tik brīnumainu labestību un maigumu. Jau no dabas Tu esi laba, maiga, poētiska, es gribu un man jātop par tādu pēc lielām pūlēm, ciešanām un dažādiem mākslīgiem līdzekļiem; pašos pamatos Tev nav taisnība par divām sievietēm, ka tikai tai jākļūst labākai, kura jau laba bijusi un taps vēl arvien labāka, ka tā ir augstākā. Manā un man līdzīgos var redzēt pūles, kas bija jāpieliek, lai kļūtu labestīgi un smalki, un vienmēr kaut kur rēgojas kāds agrākās, netīrās, rupjas veļas stūris no smalkās, baltās krekla apkaklītes. Arī šai ziņā Tu esi pilnīgi dabiska, viss Tevī ir tik pašsaprotams. Tāda tu esi, kā īsta pūkiņa [uz vēstules uzlīmēta balta pūka], un tāds esmu es, kā mākslīgi pūkots papīrītis [uz vēstules uzlīmēts izrobots papīra gabaliņš]. (Puisītim būtu liels prieks, ja varētu redzēt mutiņu smejamies par šo rupjo pierādījumu ad oculos, laikam jau tagad drusciņ smejas.) - Iniņ, Tu brīnies, kā es rakstu dzejolīšus, - es ēdu labi, bet mutiņa saka, ka, Tev jau būtu apetīte, bet - nedod ēst, kā lai nepaliek mazasinīga, un vēl tik smagi strādājot?! Tai ir, mīļsamtpūkiņ. Ar «Faustu» ir noticis pārpratums: es jau nemaz nedomāju, ka Tu apskaud manu vārdu, tieši otrādi, es dažreiz esmu apskaudis Tevi, jo nespēju Tev tuvoties un nevaru būt Tavās acīs nekas cits kā vienīgi nabaga tulkotājs; es arī nesaku, ka Tu to pieprasi, bet es gribētu kaut ko arī Tev piedāvāt pretim savā personā par to neizsakāmo mīlu, labestību un palīdzību, kuru Tu man sniedz un sniedz. Tāpēc es gribētu rakstīt romāniņu, gribētu lielu brēku «Fausta» dēļ, lai cilvēki arī zinātu, ka tas ir Tava vīra darbs. Es esmu lepns pēc dabas un gribētu Tev kaut ko sniegt pretim, galu galā, tas pat nav arī tā, bet es mīlu Tevi kā puisītis, un es gribētu mutiņas acīs visu veikt jauki un labā, lai mutiņai sagādātu prieku. Slimības laikā tas viss izpaužas tāpat kā tad, kad es jūtos vesels, bet tikai sāpīgos izkropļojumos, kur labais nemaz vairs nav saskatāms, jo beidzamajā pamatojumā pat katrai darbībai ir kāds labais motīvs, un, darot sev visvairāk labu, arī citam dara labu. - Es jau jūtos noguris, tāpēc viss izteiktais iznāk tik neskaidrs un izplūdis. - Vai man vēl nākamgad nepārtulkot «Talismanu» Zālītem un teātrim? - Ko gan citu Zālītem dot? Un kaut kas taču ir jādod, sevišķi tagad, kad saņem prēmijas. (Drīz es rakstīšu arī Zālītem vēstuli.) Padomā, mīļdvēselīt, ko lai Zālītem dod. Romānu tulkošanai varbūt spēšu sameklēt. - Pie Treilanda katrā ziņā aizej, tas Tev var ļoti noderēt. - Vai Tev mājās ir klavierītes? Tu teici, ka kādu stundu spēlējot. - Tas taču būtu ļoti skaisti, un mani ļoti iepriecinātu. - Zālītem Tev tūliņ jāuzrāda rēķini, nenogaidot mēneša beigas, vai arī, ja daudz sanāk, mazas summas paraksta vieglāk. - Naudiņu labāk noguldi Komercbankā nevis Latviešu biedrībā; Komercbanka maksā gadā 5 %. - Vai Tu nevari, naktī atmozdamās, ieņemt bromu? Tā es darīju, un bija labi. - Ir mierinājums, ka mēs saņemsim valsts pabalstu, bet Tu laikam gan nesaņemsi nekā, jo nedzīvo šeit. «Austrums» man ir atsūtījis to burtnīcu, kurā Niedras priekšlikums, vairāk nekā, kas taču ir ļoti. muļķīgi. Es rakstīšu Āronam, ko gan ta,, nozīmē, pašu priekšlikumu nemaz neminot. - Vācu firma atbildēja, būt jautāja, cik es rēķināšot par tulkojumu no angļu valodas. Savu cenu tā nesaka. Es atbildēšu: 15 rubļus par loksni, jo tā par romānu tulkojumiem maksā krievu laikraksti. - Šodien es vēl uzrakstīju tieslietu jautājumus, rīt sakšu skicīti, bet ļoti laika, jo oktobrī ik dienas jāveic 70 rindas Hamerlinga. Es negribu pārpūlēties. - Puisītim jociņš ļoti patika, ka Zālītes runas laikā Draugu biedrībā visi logi drebējuši, tikai gribētu zināt, vai arī mācītāji tāpat nedrebēja? - Tā, nu puisītis ir izkliedzies, izžēlojies un iztrakojies, ir noguris trakojot un ies gulēt. Mīļmutiņa tiešām lai vairāk rūpējas par sevi un glabā sevi. Daudz, daudz mīļu bučiņu no Tava mazā, mīļā puisīša, labs arī. Mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Vakar nosūtīju «Amoru un Psihi» un tieslietu jautājumus, [šodien] arī ies līdzi tieslietu jautājumi.

38.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 29. septembrī (11. oktobrī)

29. IX 1645 Dvēseles smaržiņ!

Manu mīļsirsnīgo, vienīgo, svēto mutiņ! Tavas brīnišķās, skumjās vēstulītes no 19./55. un 21./53. mani ļoti uzmundrināja, pacēla un aizgrāba. Tās man parādīja manu svētumiņu pavisam jaunā gaismā, kas mani dziļi satrieca. Man ir neizskaidrojamas bailes, ka tikai manu vienīgo dzīvību, manu svētlaimi un cerību arī nepārņem viņas puisīša šaubas, kurās tas iestidzis un netiek ārā. Tu esi mans vienīgais svētumiņš, mana dvēseles smaržiņa, jo esi veidota no vesela gabala. Tāpēc Tu esi vesela un sveika, iekšēji stipra un droša. Kā tad Tu tagad gribi nodoties šaubām pašai par sevi, tāpat kā Tavs nabaga saplosītais puisītis? Ar Tavu vareno, pastāvīgo palīdzību es laužos no tām ārā, un nu Tu pati gribi tām nodoties? Tas jau līdz šim bija mūsu glābiņš, ka Tu esi tik neskarta, vienmēr atrodi palīdzību sevī, kā arī spītību ārkārtējos gadījumos. Tāpēc Tev ir tik vienkārši un viegli svētai būt, kamēr es pie tā nekad nenonākšu, Tu, manu dzīvo glābiņ, saldo, pūkīgo ametistiņ. Mīļmaigumiņ, Tu saki, ka Tev esot parasta, vāja un gļēva daba, ka nevarot saraut saites ar draudzenēm. Vispirms, nevar būt runa par parasto, jau it nemaz ne. Ir par daudz muļķīgi kāda nenozīmīga, slikta noskaņojuma dēļ piedāvāt parasto cilvēkam, kas kļuvis svēts, neredzēts talants un tik naivi pilnvērtīgs cilvēks, kādi attīstīsies pilnīgi tikai nākotnē. Tu esi vesela cilvēka ideāls, kā arī vesela, patiesa dzejnieka ideāls, kas ir dzejnieks ikkatrā kustībā, ne tik vien tā saucamajos nelaimīgajos vai laimīgajos sajūsmas brāļos. Vienīgi Tu jau tagad spēj dzīvot ideālu dzīvi bez kādas kaulēšanās. Tāda Tu esi, Iniņ, un es Tevi esmu pareizi, nešaubīgi iepazinis. Kā Tu jau pati minēji, tas nav norisinājies ātri. Es Tevi agrāk novērtēju par zemu, bet Tu arī ātri un stipri attīstījies, sevišķi beidzamajā (cietuma) laikā. Es Tevi nebūt neapskaidroju: zinu, ka neesi svēta no debesīm nākusi, bet esi panākusi visu ar pašas spēku, un tas, protams, daudz maldās, kaut ir jau apzinīgs kļuvis. Turklāt pašlaik Tu esi atplūdu laikā, esi slimiņa un nespēcīga. Tikai tāpēc Tu baidījies no Olgas. Starp citu, lieta jāņem arī no praktiskās puses. Ja jau viņas Tevi netraucē un draudzība netiek asi lauzta, tad jau dzīvoklī ir labi dzīvot. Naudas jautājums nekrīt svarā, bet nepārpūlies ar saimniecības rūpēm: vārīšanu, grīdu mazgāšanu, malkas uznešanu utt. Tad paliec turpat, jo garīgi Tu taču jau esi atbrīvojusies. Es jau būtu ļoti priecīgs par tādu soli, bet Tu, kā spēka cilvēks, žēlojies par pussoli. Ir ļoti skaisti, ka esi atklājusi savu pašapmānu, bet man nesaprotamas Tavas ciešanas, kas izriet no skaidrās atziņas. Tāds īgnums lielākoties, taču sastāv no prieka un spīts: ahā, nu esmu tevi notvēris, tātad tas bija tas, tas man jādara, lai progresētu. Tās ir manas pastāvīgās domas. Domāju, ka Tev jāizjūt vēl vairāk spīta, kas ir ļoti patīkama sajūta. Tu saki, ka Tev esot «vāja un gļēva daba». Tātad Tu arī nepazīsti pati sevi. Tu esi ļoti laba un laikam gan aiz labsirdības, lai Olgu neskumdinātu, neesi pārtraukusi sakarus ar tām. Ļoti daudz Tevī izskaidrojams ar labestību, ko varētu saprast arī kā vājumu. Tu taču neesi vēja: padomā tikai vairāk par sevi (cietuma laiks un tagad vienatnes dzīve Rīgā, lai vēlāk salidotu kopā). Esmu vairāk domājis par Tevi, un Tu esi mans pirmatnīgais spēks, kas sveras uz nervozitātes pusi. Vienīgais secinājums no tā būtu vairāk ēst, vairāk miera, ātrāk lidot pie puisīša. Tad Tu atkal būsi tik dimantskaidra un cieta, mirdzoša, svēta mutiņa savas pašas acīs. Un tad «pašas vājuma apziņa esot riebums» nav pareizi teikts, bet «ir spīts un solis uz priekšu pilnīgam, apzinīgam spēkam». - Biju pirtiņā, bet nokavējos un tagad rakstu ļoti pavirši, lai vēl šodien nodotu. Tāpēc mutiņai tas būs tikai vājš mierinājums. - Tava svārstīšanās starp straujumu un jūtu svētlaimi svešu cilvēku klātbūtnē - ir tīra nervozitāte, kam nav nekāda sakara ar raksturu. Ko tikai lai saku par sevi? Tavs stāvoklis ir šāds: garīgi dziļi vientuļš, pirmatnīgi spēcīgs, augsti dzejisks, dziļi jūtošs, maigs cilvēks pirmoreiz padodas vājinātu nervu (no darba un ciešanām) iespaidam un raksta, - tieši tāpēc, aiz paraduma vadīt sevi ar savu spēku. - Visu uzvelt savam «vājam raksturam» (spēkam), kaut gan pastāv vienīgi fiziski cēloņi. Agrāk kaut kas tamlīdzīgs bija arī ar mani, jo es arī uzskatīju, ka man ir ļauns, strādīgs, vājš raksturs, - nekā tamlīdzīga. Nu Tu tagad redzi, Iniņdvēselīt. Nezinu, vai varēšu Tev ar šo vēstuli kaut kā palīdzēt, jo rakstu par ātru, vēlāk visu panākšu. - Ar dāmu ir tas pats. Tu esi vairāk nekā dāma. Tu esi cilvēks un labs arī. Dāma ir tikai cilvēks, kas kļuvis sekls un ļauns. Dāma Tev vajadzīga vienīgi tiktāl, lai spētu aizsargāties pret ārējo pasauli, ja tā Tev uzmācas. Citādi dāma ir riebums. Visa mana dzīve ir vērsta uz to, lai taptu cilvēks, un Tu gribi apskaust dāmu? Manī ir daudz no dāmas, t. i., vēsums, ko Tu manī piepeši saskatīji, ļaunais un pamatā vājais, eža adatas. Mīlu Tevi tik neizsakāmi tieši tāpēc, ka Tu esi cilvēks, pilnvērtīgs cilvēks, un nemaz neesi dāma. Vienīgi pašaizsargāšanās dēļ Tu vari atļauties būt dāma. Tas ļoti imponē muļķiem un aizsargā tikpat labi kā silts lapsādas kažoks, bet kažokā jābūt bērnišķīgam, cilvēcīgam, mīļam, saldam, smejošam putniņam. Galvenais ir būt putniņam, jo kažoku var nopirkt. Tāpēc mana māsa ir tik nožēlojama, ka viņai ir vienīgi kažoks un putnu biedēklis iekšā. Tavs salīdzinājums ar Hildebranda dziesmu mani ļoti silti noskaņoja, un es ļoti smējos par to. Jā, tā Tev jārīkojas un jāsāk tur, lai nebūtu tabula rasa. Mani tas arī ļoti nomierina. Redzu, ka Tu esi stiprā Iniņa, kas neļaujas ekstrēmiem. Tāpēc neizsamisti, nedomā par riebumu. Tev tas nepiestāv, saldo mutiņ, pūksamtmaigumiņ! Raksti dienasgrāmatiņu, ja tikai tas Tevi nepiepūlēs. Ar to mēs kļūsim daudz tuvāki. Es zināšu Tavas domas un spēšu Tev daudz vairāk palīdzēt, drīzāk Tevi saprast un cienīt, nedarīšu Tev nekā ļauna, neapvainošu Tevi kā tagad, bieži labi domādams, un tāpēc, ka pazīstu Tevi, kā arī saprotu par maz. Man bija ļoti patīkami, ka mans dzejolītis Tev bija pa prātam. Bet tas no Tavas puses ir pārspīlēti teikts, ka Tu arī varot kaut ko, kā Tev liekoties. Tev nevajag smelties sajūsmu no maniem dzejoļiem, bet gan vienīgi man pašam no Tavas lieliskais poēzijas, Tu esi manī iededzinājusi kvēli, kas gaiši deg. Tava dzīves straume ir tā, kas vienīgā plūst manī. Ja Tu neplūsti, tad man nav nekā, kas manī varētu plūst, viss sabiezē. Esi vesela, mīļmutiņ, drīz rakstīšu vairāk. Tavs mīļais puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit tieslietu jautājumu beigas.
«Zilganas dzirksteles» neatdod, nav izstrādāts. Mīļi un labi arī.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Šeit kāds nomaldījies dzejolītis dimanta mutiņai.

Jā, riet...
Jā, saule riet, ak, ātri riet,
Un augšā nakts un baisma iet,
Jā, riet, gan riet - bet tomēr reiz aust
Zibošām pātagām nakti šaust!

39.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 4. (16.) oktobrī

4. X 40. Mīļzeltprieciņ, manu.., šodien atkal esmu atsācis darbu, 70 rindas no «Amora un Psihes» katru dienu, strādāju arī vakaros. Rīt vēl izsūtīšu Gorkija biogrāfiju, kura katrā ziņā būtu jāievieto kā ievads vai epilogs «Ērgļa dziesmai». (Tas bija domāts «Zelteņu kalendāram», tāpēc vēl jo vairāk tas ir uzņemams, jo man nebija iespējas nobeigt skici.) - Laiks atkal ir mazliet uzlabojies, un, tā kā jau kurina, var iztikt ar istabiņas 14°. Istabiņa ir liela, un griestos izveidots caurums, kaut kas līdzīgs ventilācijai. Es eju arī pastaigāties un uz masāžu un barojos miltu zupām, arī pusdienas un vakariņas vēl ir gluži labas. Es varbūt varētu atrast kādu vietu ar labāku ēdienu, bet istabiņa toties atkal ir mazāka un mājā 3 gadus veca meitene, arī zēns (12 g.), kas mācās mājās. Vēl būtu kāds dzīvoklis, par 3 rbļ. - istabiņa, bet tur neviens neiet, droši vien tai ir kāds trūkums; es arī vēl neesmu to redzējis. Šeit es maksāju tikai pusmēnesi uz priekšu, tā ka neesmu saistīts. - Ar bezmaksas zālēm pagaidām arī nekas neiznāk, bet es vēl apvaicāšos. Es gribu arī dabūt no ārsta atsauksmi par savu veselības stāvokli, lai mani pārvieto kaut kur uz Kaukāzu, Astrahaņu vai tamlīdzīgi; šajā sabiedrībā man ir neciešami dzīvot, un beidzot taču arī visa masāža un elektrizācija nepalīdz tādās nepārtrauktās ciešanās. - Vai mana mīļsvētā mutiņa jau drusku brīvāka no darbiem? Galu galā, Tu varbūt esi vēl vairāk noslogota ar darbiem, tā kā redakcijā tātad tagad ir 1 cilvēks mazāk, un Tu arī lauzīsi [līgumu]. Mīļsvēto mutiņ, klausi taču savam puisītim vismaz šai ziņā, labāk ēdot un rūpējoties par savu veselību. Daudz mīļu bučiņu no puisīša mīļmutiņai, mīļi, mīļi, mīļi.

40.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 9. (21.) oktobrī

9. X 35. Mīļzeltaino,.. Rīt es domāju pabeigt dažus tieslietu jautājumus un nosūtīt Tev, varbūt Tu varētu kādreiz pajautāt, cik reizēm (cik numuriem) vēl ir materiāls, ja priekšdarbi būtu veikti 3 - 4 numuriem, es varētu kādu nedēļu izlaist, lai vieglāk tiktu galā ar «Amoru. un Psihi». Nākamās nedēļas vidū man jābeidz «Amora un Psihes» ceturtais dziedājums; tad tikai vienas dienas man pietrūktu piezīmēm. Vislabāk būtu katru dienu rakstīt piezīmes pensumam, bet tas neiet. - Laiks vēl arvien lietains un auksts, bet varbūt drīz kļūs saulaināks. Dubļi tagad esot vislielākie, kā saka saimniece, iet var tikai pa trotuāru, bet nav jau nemaz tik ļauni, ka, dzīvojot pilsētā, katrā ziņā būtu jāpērk zābaki. Ārpus pilsētas, protams, nevarēs ilgi staigāt bez gariem zābakiem. - Rīt vēl man būs brīva diena, te caurbraucot viesosies kāda aktieru trupa, un tad Tavs puisītis arī aizies uz turieni, tas maksās 40 kap. - novembra sākumā - tad man būs jābeidz šis darbs - atsūti man visus manus dzejoļus, arī «Nākotnes cilvēku», es jūtos vientuļš bez savas pagātnes un gribētu ar to norēķināties. Ja Tu gribi, Iniņ, vari sev pārrakstīt. - Līdz šim Tavas mīļās vēstulītes regulāri pienāk 1 dienu vēlāk, tagad arī kartīte vairs nepienāk īstajā laikā kopā ar avīzēm (taču tur varētu būt arī citi iemesli). - Drīz manai mīļajai pūkmutiņai būs brīvāks laiks, kā Tu rakstīji, tad Tev katrā ziņā jāķeras pie prēmijas ludziņas; vēl jau ir laiks, un Tu strādā tik ātri. Tas Tev man jāapsola, mīļo samtpūkiņ, to es Tev atkārtošu katrā vēstulē un vajadzības gadījumā pat «speršu soļus». Esi vesela, mīļsvēto mutiņ, kop sevi labi savam puisītim.

Vēstules kreisajā malā pierakstīts:
Ar bučiņām nokaisīts, mīļi, mīļi, mīļi.

41.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899, gada 10. (22.) oktobrī

10. X 34. Rožsmaržiņ!

Zeltdimantstariņ, samtpūkiņ, sirdsasintiņ, es šodien saņēmu 2 mīļas pūkkartītes (no 30. IX 44. un 1. X 43.), pēc tam kad vakar un aizvakar nebiju nekā saņēmis; patiesībā vajadzētu būt arī trešajai kartītei. Viena ir gājusi caur Kazaņu. Tagad vēstules laikam gan vispār ies nekārtīgāk ceļu dēļ. Vai Tu saņem regulāri pa 2 un 3 kartītēm reizē un no kura laika? Neaizmirsti, mīļdvēselīt, uz to atbildēt. Kā Tu redzi no vakardienas un aizvakardienas kartītes, es šoreiz itin vienaldzīgi uzņēmu pūkvēstulīšu iztrūkumu. Vispār, apmēram kopš vienas nedēļas es esmu kļuvis ļoti apātisks. Bet tas nav miers, gluži pretēji, viss ir tapis pelēks, dziļie sāpju izvirdumi, slēpjot sevī kaut ko uzmundrinošu un satraucošu, sadalīs vienmērīgi visā laikā, katlā notiek vienmulīga viršana, mazie prieki, sevišķi pūkīga kartīte, sveša cilvēka laipns skatiens, saulaina diena tāpat izplūst pelēcīgumā, tā ir kā vienaldzība pret ēdienu nevis tāpēc, ka jau būtu paēsts, bet «aizciešanās» dēļ, turklāt izjūtot vienīgi spiedīgas galvassāpes. Tāpēc šodien man nevajadzētu rakstīt vēstulīti, bet kartīti, bet nu jau reiz ir mana brīvā svētdiena, un Tev, zeltametistiņ, nav jādomā, ka es neesmu mīļš, tieslietu jautājumi arī jāsūta, un, visbeidzot, man nav iemesla domāt, rīt man būs labāks noskaņojums. Es tomēr gribu, cik vien iespējams, turēties veikalnieciskā robežās, pēc tam veselā lappusē jau esmu žēlojies; es jau ka neirastāniķis vienmēr izplūstu un nekad nevaru izteikties tik koncentrēti kā rožsmaržiņa. - Kopš 18./56. Tu esi saņēmusi tikai 4 kartītes, un beidzamā ir 23./51., tad jau viena pavisam izkrīt? - Tu, mīļsvēto Iniņ, ar savām kartītēm man esi sagādājusi lielu prieciņu, jo Tu saki, ka esot vesela un pusdienas esot labas; tas mani ļoti nomierina, jo tādā veidā atkrīt lielākas rūpes. Malka Rīgā esot ļoti dārga. Vai Tu tikai aiz skopuma tik maz kurini? Uz tādiem jautājumiem vienmēr atbildi; arī uz citiem Tu varētu atbildēt vairāk, ja atrodi laiku, piem., vai esi bijusi, pie Treilandiem? Vai jūs neapjautāsities, kas būs žūrijas komisijā, lai Tu mierīgi varētu rakstīt ludziņu? Apsoli man tūlīt nākošajā vēstulē pēc šīs vēstules saņemšanas, ka Tu atlicināsi laiku prēmijas ludziņas rakstīšanai, tā Tev ir labākā izdevība izrauties no drūmām noskaņām, iegūstot uzreiz agrākās pozīcijas. Tev ir tik iespējams un vajadzīgs nocelt no koka medni sīko zīļu vietā; tas bija mans darbs. Tā bija mūsu pārskatīšanas, ka Tu man radīji nepareizu priekšstatu par medni, lielo darbu, kas vispār tikai pēc gadiem būtu sasniedzams arī veselam cilvēkam; man būtu jāpaliek pie tulkojumiem un maziem dzejolīšiem, kurus jau no sākuma visus, kopā «Hanneles», vajadzēja parakstīt ar savu vārdu, nepiesaistot pie tā Tevi, un arī Tev vajadzēja jau no sākuma nodoties savai specialitātei, ludziņām. Tā mums abiem būtu līdzēts: Tu būtu ne tikai saglabājusi savas pozīcijas, bet tās arī vēl nostiprinājusi, un man arī būtu patstāvīgs, godīgs vārds bez karāšanās pie Tavu svārku stērbeles, turklāt cilvēki pat nenojauš, ka tie visi ir vienīgi mani tulkojumi. Tā es ar savu patstāvīgo vārdu skaitītos par valodas reformatoru un cilvēku priekšā arī Tev varētu ko sniegt. Tagad es esmu smieklīgs un pazūdu tāpat kā toreiz aiz tīra altruisma. Jāsaka taču, ka pamatos bija tikai altruisms, lai gan sākumā domājām, ka būtu iespējama kopēja firma, kur man tomēr katrā ziņā, salīdzinot ar Tevi, būtu jāpazūd. Protams, vēl bija arī sava daļa egoisma, ka es vispār gribēju atrasties blakus Tavam vārdam; bet šī nepilnība ir sabojājusi visu, vai nu man bija jāpaliek tumsā. vai jāpaliek par pilnīgu egoistu, un tas būtu tas labākais, tā katram būtu savs vārds un mēs varbūt jau tagad varētu dibināt dubultu firmu, kamēr tagad ir: Aspazija un kompānija. Mēs viens otru par daudz saudzējām, mums nebija drosmes runāt skaidrā valodā. (Tev, mīļo pūkdvēselīt, kā man likās toreiz, pēc «Fausta», ļoti gribējās abus vārdus, Tu gribēji arī labāk zīli rokā nekā medni, savas pašas ludziņu.) Un tādā veidā tagad stāvoklis ir nožēlojams un par to jārunā, kaut arī tas sagādātu tik lielas sāpes. Es jau vienreiz par to biju ilgāk runājis, bet netika mīļi runāts, un tāpēc tas nekam nederēja; bet tagad es esmu mīļš un ar lielāku uzticību nekā agrākos laikos varu runāt ar mīļmutiņu un pateikt, cik skaidri es redzu, kā esmu mums kaitējis ar savu egoismu un, visbeidzot, ar? Tevi atturējis no lielā darba. (Varbūt arī Tu biji uzupurējusies manis dēļ, nerakstīdama, lai dotu man laiku tikt uz augšu.) Tu arī esi kļuvusi bailīga un esi, mazākais, pieņēmusi nelielos panākumus. Mums vispirms jātiek skaidrībā par lietas stāvokli: es neesmu ieguvis sev paša vārdu, tāpat arī Tu esi aizmirstībā, jo no Tevis prasa vairāk nekā tulkojumus, bet ludziņas Tu neesi devusi. Tagad tam jābūt savādāk, Tev, samtpūkiņ, jāraksta ludziņas, vislabāk būtu iegūt prēmiju, bet tas nav obligāti nepieciešams, jo, ja viņi netaisni Tev to nepiešķir, tad arī ar skandālu Tu iegūtu reklāmu, un cilvēki atkal redzēs, ka Tu vēl dzīvo, un Tu dzīvo tikai ar savām ludziņām. Tevi, protams, pazīst arī kā pirmo liriķi, bet tāda slava vienmēr ir mazāk vērta. Ja Tu tagad nerakstīsi ludziņas, bet nodosies lirikai, Tu iegūsi maz, vecās pozīcijas ar to netiks stiprinātas, tās arvien vairāk šķobīsies, un Tu man pavisam aizsprostosi ceļu, jo Tu ņem ne tikai manus tematus, manu veidu, stilu, manus vārdus un bieži, pa lielākai daļai, pat tādus tematus, kas vēl nav pazīstami kā mani, jo vēl nav iespiesti, tā ka es beidzot arī lirikā vairāk neka nesasniegšu un būšu vienīgi Tavs vājais atdarinātājs (vājš tāpēc, ka nerakstu tik krāsaini un mani viegli var pārspēt). Bet tomēr es zinu, ka mana vienīgi pūkmutiņa nevar gribēt, lai viņas mazais puisītis tiktu nospiests; Tu to dari neapzināti, pat ar nolūku būt mīļai un rādīt, ka Tu jūti tāpat kā puisītis; es ticu pat vairāk, ka Tu vairs nevari rakstīt dzejolīšus citādi kā manā stilā, bet, par spīti visam, ir taču acīmredzams, ka Tu ar to aizsprosto man beidzamo ceļu kādreiz iegūt pašam savu vārdu. Tu atbildi, lai es rakstot romānu, tā es uzreiz iegūtu savu paša vārdu. Bet, pirmkārt, es romānu, kā tagad redzu, nākamgad vēl nevaru rakstīt, jo esmu pārāk slims un noguris, 2) ja lirikā es esmu tikai Tavs atdarinātājs un arī jaunā valoda ir kopēja, no vienīgi mana, tad arī romāns būs kopējs, tā kā tajā atkal būs mana lirika un mana valoda. Nesaki arī, ka es varu gaidīt vairāk par 2 gadiem, jo Tev pa to laiku būs Zālītem jāraksta dzejoļi tai pašā stilā, un tad jau šis stils sen būs kļuvis Tavs. Tad man vispār nav nekādas iespējas vairs tikt uz augšu, un tas tomēr nozīmē, ka es Tev, manu svēto mutiņ, nekā vairs nevarēšu sniegt (literatūra ir mana pēdējā darbības nozare: jebkura cita garīga darbība man vairs neeksistē), un man būs jānicina pašam sevi, kaut arī Tu to nedarītu, Tu, labo, svēto mutiņ. Tev jau arī ir nojauta par to, ko nozīmē: just sevi seklu, nespējīgu iet uz priekšu (to es redzu no Tavas vēstulītes), man tas ir vēl vairāk dzīvības jautājums, jo man, manu vienīgo Iniņ, ne tikai sevis, bet arī Tavā un cilvēku priekšā ir jābūt lielam. Kad man Tevis nebija, man pietika ar to, ka es pats sev kaut kas esmu, tāpēc arī mans paradums - bailīgi slēpt savu gaismu no cilvēkiem; tagad ir otrādi, un tāpēc divi putniņi grib šajā jautājumā iegūt skaidrību. Atbildi tāpēc sīkāk uz šiem apsvērumiem, tad mēs vismaz vairāk sapratīsimies, tuvināsimies. Nupat Tu, sirsnīgo Iniņ, pati raksti: «Ja es Iniņu bez saprašanās visu ietītu pūkiņās, tas nebūtu nekas,» tāpēc es arī šodien nepūkiņāju, bet gribēju panākt saprašanos mūsu starpā. Un tālāk Tu, mutiņ, saki: «Kļūdami tuvāki viens otram, mēs arī varēsim vairāk cīnīties ar ļaunumu.» Bet vai ļaunums jau sen mani nebūs pievārējis, iekams Tu kā palīgspēks nāksi? Vēl ir ļoti ilgs laiks, 1/2 gads. Tāpēc es domāju, ka atrisinājums augšminētajam jautājumam būtu tas, ka mēs izvairāmies no nekonsekvences, un Tev, mīļoto Iniņ un mutiņ, jāizšķiras, lai samierinātos ar to, ka es pret Tev: esmu labs, un nejauc citus cilvēkus šinī lietā. Pēc pāris gadu atpūtas, atkal atguvuši kārtīgas darba spējas, mēs apskatīsimies pēc kāda jauna darbības lauka man; es domāju zinātni, nākotnes cilvēku. Tāpēc es Tev rakstīju, lai Tu atsūti «Nākotnes cilvēku» un arī manus dzejolīšus, lai es tos pamatīgi izrevidētu un galīgi pārliecinātos, kas no tā iznāks, un lai nejustos tik vientuļš: šurp pagājība, man priekš vaiga, es tagad tevi tiesāšu. Pēc tam iesākt jaunu «tabula». - Tu jau, manu mīļsvēto rožsmaržiņ, visu pārdomāsi no sava redzes viedokļa, apskatīsies, kas varētu būt darāms, lai 2 vārdus padarītu patstāvīgus; bet vienu es līdzu: neteikt vairs tūlīt, ka viss iet labi. Tad arī apdomā, ka man ļoti nepieciešama atpūta. Starp citu par to es labāk varētu izlemt novembrī, kad sākšu slinkot. Es justos ļoti priecīgs, ja šis jautājums beidzot šā vai tā būtu izlemts, tas arī ir iemesls nervozitātei, tāpat kā naudas jautājums, kas arī sagādā tādas raizes. Bet neesi dusmīga, Iniņ, mutiņ, ka atkal esmu atgriezies pie tā; tas mani moka, it sevišķi, kad esmu noguris pēc darba; es domāju, ka esmu devis ar to savai mutiņai kādu uzticības zīmi. Atbildi katrā ziņā veikalnieciski vēsi. - Es rakstot esmu atžirdzis un tāpēc gribēju šodien šo jautājumu galīgi nobeigt. - Kāpēc Birznieku Latiņa man sniedz pamācības un mierinājumu? Vai tad es esmu, spriežot pēc maniem dzejoļiem, kāds dumjš zēns? - Par grāmatiņu «Par nervozitāti» es jau tagad priecājos, jo tur būs mīlulītes rociņas atzīmes. - Zālītem jaunajam gadam jāapsola. Kāpēc Tu neatbildi uz maniem priekšlikumiem un arī pati nekā neierosini? Jāapsola daudz, vēlāk jau es varu saslimt. - Mamma manu 21. IX vēstuli laikam ir saņēmusi un nedēļas laikā man vismaz pieklājības dēļ varēja atrakstīt kādu kartīti [Nobeiguma nav.]

42.

ASPAZIJAI
Slobodska 1899. gada 16. (28.) oktobrī

16. X 1628. Mīļo samtpūkiņ, Iniņ!

Ārā ir nejauks, miglains un lietaini auksts laiks, nav nekāda iepriecinājuma un labuma manam reimatismam un manam plaušām, arī uz nerviem tas iedarbojas ļoti nospiedoši, tāpēc šovakar es neiešu pastaigāties, bet iesākšu vēstulīti, kuru gribēju gan rakstīt rīt, rožsmaržiņas dieniņā. Šodien pusdienā es jau uzrakstīju kartīti mīļajai pūkmutiņai. Vakaros man pietrūkst spēka strādāt, rakstīšu tik daudz, cik spēšu. Man arī nav nekā, ko atbildēt uz Tavām mīļajām kartītēm, tāpēc uzrakstīšu, ko vēl neesmu par sevi teicis, lai mīļsvētā mutiņa visu zinātu, ko puisītis dara un kā viņam klājas. Nervozitātei, kā zini, ir plūdu un atplūdu laiks, lai gan arī paisumu ir grūti panest. Kopš šodienas ir plūdu laiks, es jūtos mazliet mundrāks pēc stingās vienaldzības. Es īsti nezinu, par ko es vēl neesmu rakstījis, neesmu visu atzīmējis, un Tu esi tik reti atbildējusi, tā ir mīļputniņa vājā puse, un taisni to Lieliniņš vienmēr ir ļoti gribējis, lai dvēseles pūkiņa uz visu atbild, visu ievēro, ko puisītis rakstījis. - Ar ēšanu es iztieku tā: siltas vakariņas un pusdienas, zupa, cepetis, rīsi, ķīselis un tml., 1 glāze piena, turklāt ļoti laba. Es pats vēl piepērku pienu, miltus un cukuru (ēdu cukuru bez tējas, tas palīdz pret aizcietējumu). Par pastaigām, vingrošanu es esmu jau rakstījis, arī par masāžu un elektrizāciju. Starp citu, es neesmu Tev rakstījis, kas mani masē; es gribēju atriebties par to, ka mutiņa man to nekad nav jautājusi, nav interesējusies, bet nu es redzu, ka tas ir muļķīgi no manas puses; un mutiņai jau droši vien bija citi iemesli nevis intereses trūkums. Sākumā bija divas dāmas, tagad viena atteikusies, jo pati esot nervoza: viņas ir šejienes izsūtīto sievas un dara to . bez maksas. Viņa dauza un rīvē man rokas un kaklu, tagad, starp citu, rokas vairs ne, bet gan muguru, jo man ir saspringti jāstrādā un masāža tomēr mazliet mazina galvassāpes; rokas var turpināt sāpēt, jo tās mani sevišķi nekavē darbā, vienīgi rādāmajā pirkstā bija «rakstīšanas» krampji, bet arī tas ir uzlabojies, un es rakstu ar spalvaskātam uzmauktu korķi. Tikai kādai labai dvēselei es būšu pateicību parādā, ja pārcietīšu šo šausmīgo mēnesi. Es labprāt gribētu viņai atlīdzināt, bet tas maksātu nejauki lielu naudu - ik dienas 1 rbl., mēnesī 25 rbļ., varbūt viņa būtu ar mieru par 50 kap., t. i., 15 rbļ. mēnesī, bet arī 15 rbļ, mēnesī man ir par daudz, un tā man jāpieņem par velti, jo bez masāžas un elektrizācijas (vienu dienu masāža, otru elektrizācija) man laikam gan būtu izgājis ļauni. Iedomājies tikai, Iniņ, 25 rbļ.! Tas taču ir gandrīz jau 1 1/2 reizes vairāk nekā viss mans mēneša budžets - no 15 - 18 rbļ.! - Tik tālu es biju ticis aizvakar, t. i., šī lapiņa ir jau pārrakstīta, un arī pirmā lapiņa, kā tagad redzu, tomēr ir vēl ļoti slikta un ļaunuma pilna, bet pārmaiņas pēc lai arī iet līdz. - Es šodien atkal jūtos noguris un turpināšu rīt, bet nosūtīšu vēlāk kaut kas līdzīgs dienasgrāmatiņai, katru dienu mazliet uzrakstīt. Es nesaejos ne ar vienu no izsūtītajiem, lai gan pie Stučkas mani ar viņiem iepazīstināja, man ir pretīga jebkura nelikumība; es gribu palikt pilnīgi pie literatūras, ko es daru jau 4 gadus. Tagad vēl mazliet atbildītes. Kas tā atkal ir par zemisku nekaunību no Jurjānu (Ādolfa?) puses: ievietot sludinājumu: Blaumanis mūsu ievērojamākais dramatiķis! Par visām reizēm jāizbeidz tādas nekrietnības! Neilgi pirms tam bija Jēgers avīzē «Прибалтийский листок» un tagad šis smurgulis Jurjāns ar Blaumani. Tev vajag Zālīti nostrostīt. Mums katrā ziņā jāreklamējas, kā, piem., Hugo un mūsu Alunānu Ādolfs. Mīļsvēto mutiņ, bet neraksti tik garas vēstulītes, kad Tev tik daudz darba, tas nogurdina tādus mazus, saldus pirkstiņus un galviņas. Garo vēstulīšu vietā, Iniņ, zini ko: ieliec kādu pūkiņu vai diedziņu no kleitiņas, vai vēl kaut ko mīļu iekšā, tas atsvērs visu, un puisītis ļoti priecāsies. - «Silts dvašas vilnis» patiesībā bija domāts tā: pēc 2 pantiem nelikt punktu, bet - un dzīvība (2. pantā) ir teikuma priekšmets [kas attiecas uz darb. v.] ņirb 3. pantā un, beidzot, - vasaru starošu, - tā, es domāju, ir vairāk jēgas un labāk sasaistās. - Par Tavām lieliskajām dzejām es vēl rakstīšu. - Mani ļoti uzmundrināja jociņš par «lēto zaudējumu», tas bija [1 nesalasāms vārds]. Tādi jociņi tūliņ saviļņo gaisu. Mīļo, vienīgo, svēto mutiņ, neesi skumīga nerātna puisīša dēļ, esi vesela. - Puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts: 
Šeit klāt arī tieslietu jautājumi.

1. lappuses kreisajā malā pierakstīts: 
Mīļkartīti šodien neesmu saņēmis. Par «Taisnīgo soģi» rakstīšu. Ļoti jauks, 25. X 19.

43.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 26. oktobrī (7. novembrī)

18. X 26. Dimantametistiņ!

Manu svēto, svēto Iniņ, tik spīdoši Tu mani šodien esi pārsteigusi, iedomājies tikai: tik brīnišķa, saulaina 15. X 29 vēstulīte un mīļā, mīļā, laimīgā 1628 kartīte. Kā Tu proti tik piepeši izglābt no ķezas savu puisīti un pārvērst viņu ar mīļiem pūkvardiņiem, un nespēj domāt?! Un tomēr es biju ļoti noguris un esmu arī vēl tagad, kā Tu saskatīsi šajā vēstulē; tikai ar lielām pūlēm es varu reizi nedēļā uzrakstīt vēstuli savai mīļsvētajai mutiņai; pēc «Amora un Psihes» pabeigšanas es visu pēcpusdienu un vakarā jūtos tik noguris, ka, lai gan esmu mēģinājis, tomēr neesmu spējis veikt pat visvieglāko darbu, pat ne garāku vēstulīti savai siltajai mutes dvašiņai. Tas viss tāpēc, lai dvēselīte saprastu, kādēļ tik vājas atbildītes uz Tavu sajūsmas pilno vēstulīti (tieši pēc katras atpūtas, kā arī pēc svētdieniņām, tātad pēc mīļās pūkvēstulītes, es kļūstu vēl slinkāks). Un nu pie Tavas vēstulītes, ta ir žēlabu vēstulīte, un tāpēc tā mani tik dziļi iespaidoja, es vēl vairākkārt par to rakstīšu, kad būšu beidzis darbu: laikam 2. vai 3. novembrī; tagad tikai tā pati lapiņa, pašlaik man nav nekādu domu, tāpēc esmu nožēlojamā omā, nekādas pašapziņas, es savu dvēseles smaržiņu tikai apbēdinātu ar acumirklīgām žēlabām un vēlāk pats to nožēlotu. Vai tikai Tu mani sapratīsi, Iniņ, Iniņ? Tava vēstulīte iedarbojas uz mani dziļi un garīgi patīkami, bet es tagad neesmu spējīgs atbildēt. Viens tomēr jāsaka: nemokies ar pašpārmetumiem un sevis pazemošanu: Tu neesi svina pūkiņa, tas nav no Tevis atkarīgs, ka es nevaru tikt uz augšu un kļūt par cilvēku, tas ir atkarīgs no manis. Neesmu arī nekāds domu cilvēks, mēnešiem, gandrīz gadiem ilgi es neesmu nekā domājis, un tas, ko es esmu domājis, man nav bijis derīgs, teorētiski nelietojams, bet praktiski ir bijis tieši nepareizs, citādi man taču bija jāuziet uz ceļa. Tu to visu esi sasniegusi, tāpēc ka Tu nelauzi galvu: tas, ko Tu manī sauc par domāšanu, ir prātošana. Es pat nevienu reizi neesmu sapratis savu paša Iniņu, un tomēr es par Tevi bieži domāju, īstenībā vienmēr. Es nesaprotu, kāpēc Tu par sevi nekā nesaki, un arī. tagad es to savādāk saprotu nekā Tu: ne domu trūkums, bet stipra dzīvottieksme, Tu dzīvo, lai tiktu uz priekšu? galvenais: Tu jūties dzīvības pilna; es dzīvoju, lai noskatītos, kā es dzīvoju, jeb lai redzētu; kas no tā iznāks, vai, labākajā gadījumā, lai pierādītu kādu tēzi jeb realizētu kādu dzīves likumu. Slimība tam noder ļoti labi, un tā es nekad nesasniedzu īstu dzīvi; bet Tu, Iniņ, visu vari tikai ar savām rociņām, zīdrociņām. Dažās rindiņās Tu esi pateikusi nesalīdzināmi vairāk mīļa nekā es veselās garās vēstulēs. Kad es esmu labs, manā viss it kā virmo un mirdz, bet, lai gan es pats esmu gaismas caurstrāvots, es nevaru pārnest uz Tevi savu siltumu, es nevaru neko, pat ne tūkstošo daļu pateikt, nedz arī izdarīt no tā, ko es gribu un kas manī kvēlo. Bet Tu vienkārši pasaki kādu vārdiņu, kas tūliņ dara brīnumus. Turklāt Tu, dvēselīt, tik bieži esi teikusi, ka es varot ar savu mīlestību pat apburt: man viss, ko es saku, liekas tik auksts un sekls, salīdzinot ar to, ko gribētu teikt. Bet Tu, mutiņ, vari to, ko nevar neviens cits. - Nepērc vairs troponu, Iniņ, tas maksā pārāk daudz, es šeit varu dabūt par 120 kap. gaļas pulveri, un bez tam mans kuņģītis ir diezgan labs, darbojas ik dienas, kaut arī nocietināts kā faraons. - Cigoriņus atsūti, es neesmu nekā manījis no kafijas, tas būs jauki, tā tādiem puisīšiem vajag, kas aizlaiž kafiju garām. - ļoti mīļi, Iniņ, ka Tu no papīrkurvja zvejo dzejniekus ārā, tie ir nabaga, bet labi cilvēki. Manu mīlulīt, es īsti nesapratu par Iniņām, Tev ir sava īpatnēja valoda un turklāt vēl tik lakoniski izteikta, runā vairāk par to, ja Tu neesi aizmirsusi; tā arī man bija 1894. g. sākumā, un cilvēki to manīja un teica, ka es piepeši esot kļuvis labsirdīgāks. - Tas bija toreiz, kad sīku Tevi mīlēt; mīlot cilvēks laikam gan vienmēr top labsirdīgāks un labāks, jā, pat gudrāks; ja kādu dziļi mīl, tad mīl arī visus svešos, vienaldzīgos cilvēkus, - man ir tāpat gājis, un es to tūliņ sajutu, jo esmu radis sevi pastāvīgi novērot un izpētīt. - Dvēselē man bija tāds prieks, ka mutiņa arī gluži skaidri domā tās pašas domas. - Redzi, kādas īpatnējas lēcienveidīgas ir Tavas domas: es esmu prātojis katru dienu, kā lai mēs viens otru nomierinām par mūsu veselību, un tad atnāk Iniņa un saka gluži vienkārši un pareizi: vajag nosvērties. Dari to, mīļdvēselīt, katrā ziņā, tas mani ļoti nomierinās, bet raksti arī katru dienu kaut 5 rindiņas par savu veselību. Protams, es vēl nezinu, kur varētu nosvērties, bet varbūt es tomēr atradīšu. - Ja Tu domā, ka man vajadzētu pārtulkot Meterlinka «Aklos» (starp citu, ļoti vājš gabals) vai «Solhaugu», tad vari, Iniņ, man telegrafēt: «Солгауг» vai «Слепые». Esi nu vesela, manu sirsnīgo, saldo mutiņ, manu klēpja putniņ, manu agro putniņ, Tu mīļo, samtmaigo Iniņ. Daudz bučiņu veseliem klēpjiem ienest istabiņā un visu nokaisīt: galdiņu, krēsliņu, grīdiņu, gultiņu un visu mīļo, svēto mutiņu no puisīša. Labi arī.

44.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 28. oktobrī (9. novembrī)

28. X 16. Zeltmirdzošo,.. šodien nav avīzes un arī kartītes no mīļdvēselītes. Atkal vairojas dieniņas, kad pasts nekā neatnes, bet šomēnes pavisam zudusi ir tikai viena kartīte - 1331. Un, bez tam, tomēr ir jau pakāpeniski pierasts pie tā, lai gan sākumā likās gluži neiedomājami ar to samierināties. Kopš vakardienas, kad bija atnākusi māsa un izstāstījusi savu noslēpumu, ka jau gadiem ilgi viņa fiziski nejūtoties piemērota savam aicinājumam, man vienmēr par to jādomā, un es redzu, ka Tev bija taisnība, dvēselīt, sakot, ka arī citi cieš. Tu teici, ka, protams, citus vajagot laikam gan vairāk nožēlot. Pagaidām es šeit redzu tikai vienu gadījumu, ļoti līdzīgu manējam. Mums, kā es jūtu, vispār ir daudz garīgas ģimenes līdzības ar māsu. Bet tuvāk mēs viens otram nekad nenāksim, tam mēs esam par lepnu, arī to viņa man pastāstīja gluži neviļus. Bez tam jau tas viss ir blakus lieta, jo kaut kādai izlīgšanai nav ne mazākā iemesla vai arī gribas, viss ir tikai pieklājība. - Es tiešām nomokos ar «Amoru un Psihi», tagad dienā veicu pat 100 rindas, jo gribu jau 3. novembri beigt, citādi neatbrīvotos no riebuma. Tomēr, par spīti visam, es jūtos mundrāks, jo paredzu [grūtībām] drīzu galu, un tad nāks brīvais novembris. - Mana kartīte šodien ir tik tukša, mīļsvēto Iniņ, jo man nav nekā, ko Tev atbildēt: es esmu tā pieradis atbildēt dimantiņam, ka citādi nemaz neatrodu vielas, mazajam mīļputniņam ir tieši otrādāk. - Es atkal esmu atradis divas jaunas receptes: iejaukt smalkus, plaucētus auzu miltus un gaļas pulveri miežu kafijā, tas cilvēkiem garšo riebīgi, es to noriju ar lielāko dvēseles mieru. Tādi ir puisīši! Mīļmutiņa lai ir vesela un arī mīļa.

Vēstules kreisajā malā pierakstīts:
Viss nokaisīts ar bučiņām.

45.

ASPAZIJAI
Slobodslkā 1899. gada 20. oktobrī (11. novembrī)

14. X 30. Manu dvēselīt, dvēselīt, manu.., cik brīnišķi Tu mani tagad apgādā ar pūkkartītēm, nupat kā saņēmu 1926: cita par citu arvien mīļāka, Tu esi tik neizsakāmi mīļa un laba, un es nemaz nevaru nomierināties, ka es pret Tevi tik slikti izturējos savās atplūdu dienās. Protams, ārsts saka, ka es nekādi nevarot uzlabot savu psihisko noskaņojumu uztraukuma laikā, bet arī tas man nevar sniegt nekādu mierinājumu, tā taču ir vienīgi svētā, labestīgā mutiņa, mana Iniņa, ko esmu apbēdinājis par visu viņas bezgalīgo, neizsmeļamo mīlu. Tagad es jūtos atspirdzis, varu atkal visu asi izjust, un Tavas mīļās pūkkartītes līdzīgas ugunīgām oglītēm, man jau šķiet, ka es esmu kā ogļu deģis. Kaut es atkal spētu Tevi mazliet uzjautrināt, mīļsvēto Iniņ, kaut arī ar jociņiem. Šodien es taču pabeidzu «Amoru un Psihi», vēl tikai dažas dienas piezīmēm, es guļu labi, arī galviņa vairs tik ļoti nesāp, masēšos arī turpmāk, kaut arī būtu jāmaksā barga nauda, ja vajadzīgs; es gribu darīt visu, lai tikai dvēselīte arī kļūtu vesela. Bet tā tas nav, nabaga smaržiņ, jau tagad Tu sāc negulēt, turklāt visļaunākās vēstulītes nemaz vēl neesi saņēmusi, vēl veselu nedēļu es Tevi ar tām mocīšu. Mana vienīgā cerība ir Tavas skaidrās, dievišķīgās actiņas, tas lūkosies dzīlēs un redzēs, ka vienīgi ciešanas un slimība uzvandījušas atlikušos dubļus, kas ir apakšā, un varbūt beidzot tās arī izskalos tos krastā, lai es varētu tapt līdzīgs savai mutiņai, bezgala labestīgs. Tu arī pati varbūt nopratīsi, ka visa kliegšana nebija nemaz dzejolīšu dēļ, laikam gan tā puisītim bija tikai izruna, lai viņu pūkinātu. Tu esi mana svētā Iniņa. Vai tikšanās nāks? Tava svētā labestība un mīla izturēs, es ticu tai vairāk nekā jebkad, bet vai Tava veselībiņa izturēs, Tev tik daudz jācieš, es Tevi pastāvīgi skumdinu, un lielais darba daudzums aprok visus Tavus spēkus. Es jau izturēšu, man vēl jāredz sava vienīgā mutiņa, tagad es atpūtīšos, ja tikai es Tevi atkal neskumdinātu. - Tūliņ - atsūti Stirnes «Karaklausības likumus», es uzrakstīšu kritiku, neaizmirsti! Atsūti arī dzejolīšus, citādi es nezināšu, ko iesākt ar brīvo laiku. Atbildi, ko mēs jaunajā gadā dosim «Mēnešrakstam». Nepārpūlies ar darbiem, - kop manu svēto mutiņu mūsu kopbūtnei - mazajam puisītim, mīļi, mīļi, mīļi.

46.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 1. (13.) novembrī

1822 XI
53 1 Mīļputniņa dieniņa!

Manu mīļo, mīļo, nabaga, svēto Iniņ, manu mutiņ, kur Tu esi šodien? Vai Tu vēl izcīni savu smago pagātnes cīņu? Vai pie Tevis ir Tavs stiprais un labais puisītis? Varbūt būsi jau izcīnījusi un pārcietusi visu? Esmu ik mirkli pie Tevis. Jo grūtākas Tavas ciešanas, jo mīļāks un stiprāks esmu. Sauc tikai mani un atceries, ka Tu esi radījusi jaunu dzīvi, nākotni un puisīti. Radīšanā esi tapusi pati jauna un svēta. Tev priekšā ir gaisma, nebaidies no aizmugures nakts: tad tā neeksistē. Bet Tu, mīļdvēselīgo Iniņ, katrā ziņā jau esi izcīnījusi un nolēmusi. Kad Tu saņemsi šīs vēstulītes, būs jau pagājušas 20 dienas kopš tās cīņas, ko Tu man esi aprakstījusi šodien saņemtajā mīļajā, sirsnīgajā vēstulītē (no 21 23). Nevaru Tev vairs nekādi palīdzēt. Viss mierinājums un uzmundrinājums ir lieks. Arī pēciedarbību un sekas es vairs nespēšu mazināt, jo, kad Tu nolēmi, manu samtpūkīgo smaržiņ, man par to rakstīt, Tu jau biji vairāk nekā nedēļu cīnījusies. Tātad rakstīšanas brīdī viss ir jau garām, tas ir prom. Varu tikai biežāk nākt pie Tevis ar pūkvārdiņiem, Tu manu mīļo, nabaga, saldo putniņ, kas Tev ieskanēsies dvēselē kā, tālas, klusas atmiņas iz tālās, tālās, jaukās bērnības, no kukainīšu laikiem, jo tā ir Tava jaunība. Tikai tagad Tu esi tapusi jauna arī gados. To arī filistrs ievēroja. - Varu nākt pie Tevis, Iniņ, vienīgi ar pūkvārdiņiem. Neskatoties uz manu visstiprāko piepūli, neesmu varējis sniegt savai Iniņai, mutiņai vairāk mierinājuma, kā arī savu garīgo spēku un patstāvību - jau toreiz, jo es vienmēr zināju, ka šī cīņa ar pagātni reiz nāks. Esmu gavilējis par agru un sevi vēl vairāk piepūlējis, lai Tevi ar to iepriecinātu. ka topu garīgi un (beidzot) arī ārēji Tevis cienīgs (iegūt sev vārdu). Bet Tev pašai vēl nebija mana spēka, un es gribēju izcīnīt Tavējo. Mans spēks tomēr nav griba, fiziska un garīga, bet griba iegūt garīgu patstāvību. (Nesen sen es rakstīju, ka esmu tikai diletants, kas dzīvo, lai nevērotu dzīvi, un kas savu dzīvi vada pēc sava šablona. Tā ir mana garīgā pastāvība.) Es cīnos ar savu pagātni, jo tā man nav devusi fizisku gribu (ko sagaidu tagad, mutiņ, no Tevis). Bet, galu galā, šī griba ir vajadzīga (Tev) tikai zināmos apstākļos. Es iztiku bez tās, jo man ir galvenais: garīgā dzīve, spēks tai, pilnīgi jaunajai dzīves formai, divatnei, diviem mīļiem un labiem Iniņiem. Šī pilnīgi jaunā divatne, šis patstāvības spēks, kam nav baiļu pilnīgi novērsties no dzīves, kas to neapmierina, un kam nav nekādas rēķināšanās ar dzīvi. To patlaban es vēl neesmu bijis spējīgs Tev iedot, tik dziļu, ka divatne tikai no skaistajiem vārdiem taptu par pašu dzīvi. Vienīgais līdzeklis, kā nonākt pie tās, ir pieradums. Ar nodomu esmu ik dienas un ik stundu radinājies pie Tevis un saistījies vismazākajos dzīves izpaudumos. Tur ir visas mazās zīmītes, puķītes, matiņi, kabatas grāmatiņas utt., ko es ik stundu skaru, lai ikreiz uzspiestu bučiņu uz tām un izteiktu Iniņai pāris mīļu vēlējuma vārdiņu. Tāpat arī pastāvīgi krūšu kabatiņās esošās vēstulītes, kam citādi nepieskaros kā vienīgi ar bučiņām un lūgšanām (lai saprastu gluži burtiski, iedomājies kādu dzejolīti ar mutiņai adresētu lūgšanai. Tāpēc arī esmu Tev vienmēr sūtījis visus mazos krūmiņus, sagaidīdams no mutiņas to pašu. Bet Tu neesi tāpat novērtējusi šo paražu, un esmu tai ziņā vainojams, ka agrāk neesmu Tevi par to pārliecinājis. Nekas tā nesaista kā ikdienas sīkumi. Tā es iedomājos saistīt mūsu divatni arvien ciešāk un ciešāk, piešķirot tai saturu arī vismazākajās lietās, ikdienišķajā dzīvē, un norobežot to no ārpasaules. Tad pagātne nekā nevarētu padarīt. Divi mīļi saules putniņi lai patstāvīgi attīstās pilnīgajai nākotnei, visu, kas traucē, atvaira ar lielo lepnumu un tomēr nav dāma vai aristokrāts. Manu mīļo, bezgalīgo, vienīgo mutiņ, es redzu un jūtu, cik smagi Tu esi cīnījusies un cietusi, un es Tev nevarēju palīdzēt. Jā, tieši šai laikā Tu saņēmi no manis kartītes ar mana vājuma un slimības izpaudumiem. Tev bija jācīnās vienai. Tāpēc Tev bija vēl bailes no Olgas, kas Tevi varēja «ievilkt», tā ka Nīnai un Priedītim vajadzēja Tevi «atpestīt». Varbūt Tev arī vēl kāds gandarījums (svētajām mutiņām taču mazs lepnums) bija: parādīt, ka tagad Tu esi kaut kas bezgala vairāk, un vispirms Tev, saldo, saulaino, staraino mirdzprieciņ, ir bijušas «drūmas» domas. Bet taisni tām Tevī nav brīv būt. Mēs esam izcīnījušies cauri līdz gaismai, izciezdami neizsakāmus pazemojumus. Nu mēs esam gaismā un esam sasnieguši lielo lepnumu, mīlu, bet arī spēku. Viss pagātnes trūcīgums mums vairs neeksistē un ir vienaldzīgs. Vienīgās sāpes mums ir nākotnes sāpes, mūsu pašu dzimšanas sāpes. Pagātnes nav, jeb tā vēl nav pietiekami izjusts spēks, ne pietiekami liels lepnums. Pirmkārt, nepārmet sev neko, mīļo pūkdvēselīt. Savu dzīvi esmu ziedojis cīņai pret pagātni. Tu man esi to iedevusi atpakaļ cietumā. Tagad es Tev došu savu garīgo spēku un patstāvību, Tu man dosi pretim darbīgo, praktisko dzīvi. Ir taču teikts, kas savu dzīvi atdod, iegūst to. Tā ir arī ar diviem Mīļiniņiem. Tev vēl nav bijusi pietiekama uzticība pret mani, lai man jau tūliņ sākumā, pēdējai cīņai iestājoties, rakstītu par to. Varbūt arī aiz lepnuma Tu gribēji viena pati nožņaugt savu pagātni, - bet neturi mani par vāju, mīļmutiņ. Es varbūt nemaz pats neaptvēru, cik ļoti stiprs esmu kļuvis garīgajā cīņā, - un, beidzot, vislabāk ir visu, itin visu panest kopīgi. Tas ir ne tikai vieglāk abiem, bet arī saista ciešāk. Turklāt mani ļoti iepriecināja kāda lielā lepnuma iezīme, ka Tu uzņemies visu vainu uz sevi (kaut gan, patiesībā, šeit par vainu nemaz nav runas). Bet nekad nedrīkst visu skaidro, ikdienišķo novērtēt par zemu, un atkal jābūt drosmei to novērtēt, neļaut Olgai sevi «ievilkt», izvairīties skatīties pagātnē. «Dienas Lapā» redzu, piemēram, ka tā tur ir un laikam gan arī paliks. Tu esi tik drosmīga, Iniņ, Iniņas kukainītis, Tu arī sasniegsi lielo lepnumu, jeb vai tas Tev jau ir? Man gandrīz tā bet, bet Tev pašai tas jāsaka. Mēs esam topošie nākotnes cilvēki, kas vēl var dzīvot vienai idejai, bez dzīves kompromisiem, pilni drosmes aizstāvēt savu garīgo patstāvību un svētumu. Tātad mīlēt pašiem sevi. Tas ir mūsu pirmais un beidzamais vārds. Tas ir mūsu spēks un mūsu lepnums, kas mums palīdzēs tikt visam pāri. Ar to es arī samierinājos, viss ir nolīdzināts. Man nevajag citas, tā saucamās darbīgās dzīves, ja Tev tā nav vajadzīga. Visas manas rakstīšanas par dzejolīšiem utt. patiesībā it bijušas tikai intervijas mīļputniņam, tikai, lai puisīti vairāk pūkātu. Proti, neesmu nekad juties tik vientuļi un slikti kā beidzamajā laikā, pat cietumā ne. Iniņas vēstulītes man likās tik noslēgtus: atbildītes es nesaņemu, žēlabas arī ne. Tev bija daudz darba, bet es negribēju ar to apmierināties. Man taču vēl likās, it kā kaut kā trūktu. Bija taisni tā, it kā es tālumā instinktīvi sajustu, ka mutiņa savā cīņā ir aizvirzījusies no puisīša. Es tad izdomāju mazu atriebību, samuldēju kaut ko par tuvināšanos māsai (lai gan viņa tiešām bija radījusi manī līdzjūtību), drudžaini sūtīju pūkiņas, žēlojos par daudz, un atkal nemaz, taisīju vistrakākos lēcienus, bet nekas nevarēja iekustināt mazputniņu atbildēt. Par dzejolīšiem tikai sacelts troksnis, bet, beigu beigās, tagad ir ap 5 dzejoļi, kuru saņemšanu Iniņa nav pat apstiprinājusi. Tā kļuva arvien trakāk, līdz nolēmu ķerties klāt savai pagātnei un lūdzu atsūtīt savus dzejoļus un «Nākotnes cilvēku». Bet arī to Tu neņēmi vērā. Atsūti taču tomēr dzejoļus, mīļmutiņ, kaut arī citai lietošanai. Ja Tu, dvēselīt, būtu pateikusi agrāk, kas par lietu, tad arī lai ziņā būtu bijis labāk. Tu, saldo, nabaga Iniņ! Mīļo, saldo maigutniņ, cik daudz pa šo laiku Tu esi viena cietusi! Es tagad vairs nerakstīšu nekādas intervijas, bet pateikšu tieši, ka puisītis grib, lai viņu pūkiņā slimības reizē. Nejēdzīgais, smagais darbs katrā ziņā ir lielā mērā vainojams, ka divi mīlulīši nevar sevi tik labi glabāt, kā velētos. - Tā, nu gan laikam viss ir izsūdzēts. Viss būtu bijis īsāk un prātīgāk, ja galviņa tik ļoti nesāpētu un raksts būtu nobeigts. Tagad atbildītes: Tava atzinība par maniem dzejolīšiem ir jau ļoti mīļa un patīk arī, bet ar: bez tās es nomierinājos, un, bez tam, slepens spriedums arī daudz neko nenozīmē, arī ne no tādām mākslas kartītēm kā Džona un Zālītes. Ja Džons viņu prieka noņem cepuri, tad tas nozīmē vienīgi to, ka vējš pūš no Zālītes puses. Džons, proti, jau agrāk ir noņēmis cepuri manā priekšā, kad es biju redaktors, bet vēlāk, manā prombūtnē, to atkal ļoti stingri uzlicis galvā. Atsūti, samtpūkiņ, manus dzejoļus, jo gribu tos labi apskatīt. - Naudiņu Tu tik ilgi nēsā pie sevis. Tas mani padara ļoti nemierīgu, jo 21. X Tu vēl nebiji visu nolikusi. Atbildi tagad drīz uz maniem jautājumiem. vispirms, ko lai «Mēnešrakstam» dod 1900.-gadam? - Aizej pie Treilandiem! - Kā būs ar tikāanos? Tas būtu labākais veids, lai padarītu abus putniņus veselus. Padomā, bet ātri, mīļsmaržiņ. Sava iztika mums jau ir, bet nevaram tikai noguldīt banciņā. Kā pūkvēstulītē, kas atrodas manā priekšā, ir rakstīts: «Divas tik mīļas, labas pūkiņas izpelnījušās sev dzīvi un laimi.» Kukainīšu valodā tas nozīmē: tikšanās! Tā saka puisītis! Esi zeltprieeciņš, manu mutiņ, esi priecīga un stipra kā svētā gaismiņa. Manu svēto mutiņ, daudz bučiņu Iniņai no puisīša, mīļas un arī labas.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit klāt viens tieslietu jautājums, tāpat arī rēķiniņš «Amors un Psihe» šodien aizkavējies, būs nobeigts tikai aizparīt.

1. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Kā pateicība ieliktas klāt beidzamās puķītes, uzglabātas ar vēlējumiem mutiņai.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
«Mājas Viesa» 42. numurā iespiests kāds dzejolis, kuram mans «Vēls vakars» atkal būs imitācija. Ko tur Zālīte sajūsminājas? Tagad redzu arī, ka «Amora un Psihes» nobeigums ir gluži tāds pats kā «Garai gaitai», tātad arī imitēts. Taisni skandāls.

47.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 7. (19.) novembrī

1606 XI 7. Rožsmaržiņ!

Mīļo, mīļo, svēto putni?, manu Brīnumiņ, Tu jau tagad pilnīgi apber savu puisīti ar pūkiņām un kartītēm, un vēstulītēm, un mīļiem smaržvārdiņiem. Pēc manas šīrīta gluži skumīgās un ļaunā kartītes uzrakstīšanas pēcpusdienā es saņēmu reizē 26/18 kartīti un jauku 27/17 vēstulīti; tagad es esmu saņēmis visu oktobra pastu, izņemot 13/31 kartīti, no tā laika ir arī garās, mīļās 21, 24, 27 un 28 vēstulītes, tik mīļi jau sen mani mutiņa nav glabājusi un arī pūkājusi. Tu saldo, saldo mutiņ, - istabiņas [zīmējums] jau arī ieradās, un dzejolīši, rakstīti ar pašas pūkīgo kukainīša rociņu, un pat pavisam maza, smaržīga pūkiņa, tādas jau aug arī mazajiem putniņiem. Cik tas ir mīļi, saulaino ametistiņ, man tā vien liekas, it kā mutiņa pati mani glāstītu ar savām rociņām, ar pūkiņu pieskaroties vaidziņam. Tagad es jūtos daudz tuvāk savai sirdsasintiņai. Ļoti priecājos un daudz smejos par istabiņu, kur krēsliņiem un galdiņiem ir taisni mazkukainīšu izskats ar daudzām kustīgām kājiņām. Vai gultiņā tomēr nevelk - gluži pie durtiņām? Es pašlaik esmu mazliet nomierinājies savas mutiņas dēļ, bet tomēr pavisam vesela Tu taču vēl neesi, Sirdsiniņ, un no puisīšiem vēl arvien nāk sliktas vēstulītes, kuras atkal padara slimu. Tā apbērtam ar vēstulītēm un pūkiņām, puisītim ir divkārši nelāgs garastāvoklis par savu slikto izturēšanos, kas padara mutiņu slimiņu. Bet es pat tagad, arī šajās 3 brīvajās dienās, neesmu vēl atkopies. Ja šī nelaimīgā nakts vēl nebūtu gadījusies starpā. Vienu gan es no Iniņas tūliņ iemācījos: rakstīt īsas vēstulītes, atstājot atbildītes nākamajai reizei, un tā vietā rakstīt biežāk, vismaz 2 reizes nedēļā un, pēc iespējas, atkal atsākt dienasgrāmatiņu. Dažas atbildītes: par abām telegrammiņām sākumā gan dusmojos, bet Tu zini, Iniņ, ka varu labi savaldīties un panest nelaimi, vienīgi īsti priecāties neprotu. Es vēl joprojām neesmu īsti dzīvības pilns, un tikšanās arī vēl liekas tik tālu, tālu. Starp citu, kā ir ar tikšanos? Ja Tev atvaļinājums ir 5 mēnešus, tādā gadījumā arī Deglavam 5 mēnešus, tad jau viņš būs atpakaļ tikai 1. aprīlī? No drīzām cerībām tātad nekā nebūs?! Tad jau mēs nekādā ziņš pat lielāko pusi neesam pārcietuši, taisni otrādi: tikšanās tiek aizvirzīta arvien tālāk, līdzīgi kādam mītam, «mērķim vienīgajam, sirsnīgi ilgotajam». Bet, ja viņš maksā 50 rbļ. par oriģinālnoveļu un romāna iespiedloksni, tad jau ar to vien varētu iztikt. Starp citu, es šodien negribu par to spriest, jo esmu pārāk noguris. - Stučka jau zinājis pirms telegrammas, no savas Vitebskas guberņas avīzes vai arī citādi. Zemkopis Vāgners varēja privātā veidā papētīt Zaļenieku kasē, kāds numurs ir māsas Līzas 1300 rbļ. noguldījumam (tāda ir summa pēc Doras vārdiem), Vāgners pats par to saņemtu 100 rbļ., Tu viņam to varētu likt manīt. - Oskierko es rakstīšu pa labam. Es ļoti gaidīšu plāniņu, ko Iniņa izstrādās. - Es vēl labi nesaprotu, kā mutiņa domā ar grupējumu un sistēmu: es, pirmkārt, gribētu pārliecināties, kādas man ir spējas, lai noteiktu savas darbības virzienu, tāpēc es lūdzu atsūtīt dzejolīšus un pat «Nākotnes cilvēku». Salīdzināšana ar Taviem dzejolīšiem, pirmoreiz kā ar kaut ko nevis subjektīvu, bet svešu, laupīja man visas ilūzijas par to, ka es būtu dzejnieks vai varētu par tādu izveidoties. Un skicīte patiesībā jau rāda pārāk skaidri, ka es nevaru rakstīt romānu. Tam par pierādījumu var noderēt arī tas, ko man vakar stāstīja māsa: viņa atmetusi ārstniecību un arī tagad nodomājusi rakstīt romānu; šeit es tik skaidri saskatu mūsu ģimenes nelāgo rakstura iezīmi: galva mākoņos, pakaļa pelnos. Protams, es to vēl neuzskatu par kaut ko gluži nolemtu un gribu vēlreiz visu pārbaudīt (tāpēc jāatsūta dzejoļi), jo es visu šo laiku jūtos slims, bet tomēr ir arī taisnība, ka nervozie vispār nespēj nekā pabeigt, nevarēdami šķirties no savām ilūzijām. Tu, manu mīļmutiņ, esi par daudz ieinteresēta šajā jautājumā un nevari bezpartejiski izlemt, sveši spriedumi man neder (jo klusuciešana varētu būt arī noklusēšana), un tā man ir pašam jāizšķir, kad būšu vesels. Vēl kaut kas: izdarīt lielāku mēģinājumu, kā skicīti, piem., kādu citu skici. Es ceru nākammēnes izdarīt tādu mēģinājumu, un, ja tad es redzēšu, ka no tā nekas neiznāks, es palikšu pie žurnālistikas, lai dabūtu Zālītes piekrišanu Dantems. - Pirms šīs izšķiršanās man jānoregulē savs dzīves veids, par to jau arī mutiņa ir rakstījusi. - Kas attiecas uz dzīvesprieku, tad tas var nākt tikai ar darbu un panākumiem, jo no ārienes nākošais dzīvesprieks, t. i., mūsu tikšanās, tik ātri nav gaidāma [2 izsvītrotas rindiņas]. Tagad es redzu, ka esmu vainīgs Tavā priekšā, esmu nodarījis pāri mammai, taisnības labad atceries tikai, ka es veselu mēnesi, pēc savas vēstules nosūtīšanas viņai, nesaņēmu atbildi, Iniņa pat nepieminēja saņemšanu, es nevarēju iedomāties, ka vēstule netika nosūtīta, no tālienes nevar spriest. - Galvenais, mīļdvēselīt, turies vesela, turies vesela, lai Tev nekad nebūtu jāiepazīst slimība un vientulība. Mīļsvētā mutiņa visa apbērta bučiņām par mīļo vēstulīti un dzejolīšiem, un istabiņu, un pūkiņām, labi arī.

Vētules sākumā pierakstīts:
Šeit klāt tieslietu jautājumi.

Turpat zemāk pierakstīts:
Tagad, pret vakaru, man jau ir labāk ap dūšu. Rīt, kad būšu izgulējies, būšu atkal mundrs un labs savai mīļmutiņai.

48.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 12. (24. ) novembrī

1601 XI 12. Samtpūkiņ!

Mīļo, svēto zeltprieciņ, šodien, kad vairs negaidīju, saņēmu vienā laikā 2 pūkiņas, un saulīte uzreiz mani spoži apspīdēja. Tā bija kartīte no 1.XI 12 un pūkvēstulīte no 2. XI 11. Bet ir arī jau vēls, un vakar arī slikti gulēju, tā ka atbildēšu pavisam īsi. Kartītes tagad vairs nerakstīšu (tikai izņēmuma gadījumos, jo man vēl daudzas ir atlikušas). Tās ceļo caur svešām rokām, un tā mani pūkvārdiņi notraipīs. Tūliņ gribu savai mīļsvētajai Iniņai atbildēt un, pirmkārt, lai viņa ir droša, ka es vairs muļķības dēļ netaupīšu 50 kap. mēnesī, lai pamestu savas vēstules un sāgādātu mīļmutiņai uztraukumu. Tātad turpmāk puisītis rakstīs vienīgi vēstulītes. - Tas ir jauki, ka nopirki mātei kleitu, arī citiem drēbes vajadzīgas, piem., Zamuelim. Tev jāpalīdz arī nabaga zēnam. - Tu saki, ka Tevi Jelgavā ļoti nomoka «paļāšana, nīkšana, stāstīšana, nekā nedarīšana». Un tomēr Tu pie viņiem biji tikai vienu dienu! Kā gan Tevi nomocītu mana paļāšana, nīkšana un nekā nedarīšana. kas turpinās jau 5 - 6 gadus! - Nu, tagad jau būs citādi, vienīgi žēl, ka man tik daudz jāpateicas elektriskajai mašīnai, nedzīvai mašīnai. Bet es arī saprotu, ka citādas iespējas nav. Šausmīgi atšķirtība un briesmīgais darbs nepieļauj, ka divi Iniņi palīdz viens otram un varētu viens otru mīlēt. Nekad nebiju iedomājies šo laiku tik nolādētu, citādi nekad nebūtu tam piekritis. - Bet tagad, šā vai tā, tas jānodzīvo līdz galam. Labums šim laikam ir tas, ka pamazām tas mani vedis pie saprašanas, ka mani pamata uzskati bijuši nepareizi. Bet par to kādreiz vēlāk. Bet es vairs nežēlošos un nevaimanāšu, manu mīļmutiņ: vari būt mierīga. Puisītis iemācījies pats izšņaukt deguntiņu un, ja neviena nav klāt, kas cepurīti no actiņām atbīdītu, tad aizmet to , prom. - Es nekad nedomāju, ka mutiņa nav mīļa, kaut arī Tu tik spītīgi aizmirsti nodot vēstuli mammai un atsūtīt «Nākotnes cilvēku» un dzejoļus. Bet man gan katrā ziņā vajadzīgs, lai tos atsūta, jo ātrāk, jo labāk. Citādi man sevis pārbaudīšanā atkal jāpaliek pusceļā. Tas tad man nolaupītu psihiskās palīdzības beidzamās atliekas. - Mutiņa ir mīļa un to nedarīs. - Bet, mutiņ, labas pūkmutiņas ir vēl citādi mīļas. Viņas nepaliks slimas un bālas no nevajadzīgām raizēm par puisīti un no uzticības trūkuma pret viņu. Māsai nav dota nekāda nauda, un jau no beidzamās, 22. X 27, vēstulītes Tu varēji saprast, ka bez Tevis es to nebūtu darījis. Tāpat arī citādi liekas, ka Tu vēl nezini, ka mēs visu uzsākam tikai pēc kopējas apspriešanas. Lai Tev varbūt būtu labāk saprotams, es tomēr vēl paskaidrošu Tev dažus sīkumus, kas arī nomāca manu pašapziņu. Sākumā es sūtīju Tev pūkiņas un puķītes, vēlēdamies redzēt Iniņu smejošu, bet vēlāk - ar slepenu nolūku saņemt kaut ko tamlīdzīgu arī pretim, - tam jau nebija vajadzīgs daudz laika, kā, piem., atbildētām, un man būtu neizsakāms prieks, tas būtu kas reāls, taustāms no Iniņas puses. - Tagad es redzu, ka Iniņa bija sapnītī meklējusi pārkiņas un tās atradusi, atrakstot šo brīnummīļo vēstulīti. - Bet toreiz. tas man ļoti sāpēja. Tāpat līdz šim brīdim vismaz viens dzejolis vēl nav kvitēts, un arī abu beidzamo dzejoļu pārmērīgā slavināšana atkal bija par stipru. Tu gribēji arī turpināt rakstīt par veselības uzlabošanas sistēmu, bet atkal tie briesmīgie darbi. Bet īpaši vajadzēja rīkoties par sevi pašu: nemaz nepaliek brīvā laika darba dēļ; tas bija izteikts tikai beidzamajā vēstulītē 4/1609. Un Tu taču redzēji, ka es vienmēr atplauku, kad Tu žēlojies par kaut ko, jo tad es atkal jutu arī savu noderīgumu savai mutiņai - tas cēla manu pašsajūtu. Bet sī pašsajūta ir vissvarīgākā, un par to neliela nojauta ir arī brošūriņā. Bet viņa kļūda ir tā, ka, kaut gan viņš stāsta par darbības regulēšanu, kas palīdz atveseļoties, tiek aizmirsts galvenais: kā tikt pie regulēšanas, jo tur taču vajag darbīgas gribas; tādi pusslimi cilvēki kā viņš to var viegli sasniegt ārēja gadījuma ietekmē, bet man jau vajag stipras psihiskas ierosmes no ārienes, lai vispār gribētu, gribētu dzīvot un būt vesels. Vispirms man jābūt dzīves mērķim, lai pārliecinātos par tā sasniegšanas iespējām. Tu esi mans dzīves mērķis, tāpēc Tu esi man svēta, un tas ir vairāk par parasto dzīvi, kas mūs saista, jo arī es tāpat esmu Tavs dzīves mērķis; mums pāri stāv attīstība par nākotnes cilvēku. Tikai kopā mēs piederam viens otram, vispār var būt domas par atveseļošanos un par dzīvošanu. Bet mums tagad ir arī jāsaprotas un jāzina, kas katram ir vajadzīgs, lai sevi attīstītu. Vispirms pašapziņa, jo mums jāapmierinās pašiem ar sevi. Tev tas ir, jo Tu vēl neesi pavisam slimiņa, bet manī tam vēl ir jātop. Ir vajadzīga īsta sevis revīzija, lai atveseļotos. Man jāizšķiras, kādi talanti man ir, lai izvēlētos savu dzīves gājumu, tāpēc jāatsūta «Nākotnes cilvēks» un dzejolīši (sākumā biju nodomājis to visu sadedzināt), jo pēc visa līdzšinējā vēl nav izšķirts, vai es varu būt rakstnieks. Ja tas būs izšķirts, tad es zināšu: kas ir mana profesija, kuru tad varēšu godīgi pildit. Tad tas būs pamats manai pašapziņai, no kā es tad gūšu gribu atveseļoties, mutiņai mani arvien vairāk un vairāk saprotot un piepalīdzot. - Jau kopš ilgāka laika es esmu noguris, un domas kļūst neskaidras. Rīt es rakstīšu atkal un tuvāk atbildēšu uz mīļo vēstulīti. Es esmu Tevis pārpilns, mutiņ, un tik laimīgs par mūsu nākamo tikšanos! Kļuvuši veseli, mēs vairāk sapratīsimies. Tu, svēto, saldo Iniņ, paliec tikai vesela! Daudz bučiņu no puisīša.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Kādas izredzes ir dziedāšanas svētkiem? Atbildi uz to tūliņ, Mēģini?! Un, vispār, esi taču mīļa, pūksamtiņ, esi mīļa pret puisīti. Viņš jau nav darījis nekā ļauna. Nebūtu jau arī tā kliedzis, ja Tu būtu bijusi mīļa pret viņu. Tu taču esi mīļsaldā mutiņa. Nokaisīts ar daudzām mīļām bučiņām.
Tieslietu jautājumi iet līdzi.

2. lappuses aug1šmalā pierakstīts:
Ko tad māsa teica? Tik daudz laika Tu taču vari atlicināt, lai to uzrakstītu. - 1900. g. darbiem katrā ziņā maz vairs nav laika: mums tūliņ jāuzzin. Zālītem, zināms, tas vēl nav jāsaka prospektā «Mēnešrakstam».

49.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 17. (29.) novembrī

1586 XI 17. Dvēselītes dieniņa!

Manu svēto, saldo Iniņ, manu jauno, sildošo saulīt, Tavs puisītis, pēc tam kad aizvakar bija izplosījies priekā, pamazām sāk kļūt labs, staigādams kā pa mākonīšiem pa mīksto sniedziņu garajos zābaciņos. Kvēlojošā dzirkstelīte palikusi, pēc tam kad aprimušas liesmas un dūmi sakāpuši debesīs. Es jūtos vēl diezgan saguris, visas sīkās nepatikšanas, untumi un depresija jau atkal klāt, vienīgi pacēluma brīžos tas aizmirstas, bet no šiem augstumiem nāk atmiņas: es esmu saskatījis arī sev vēl plašu, brīnumskaistu dzīvi nākotnē. Man ir stimuls gribai, lai kļūtu vesels, un tas nav izdabūjams no sevis, no dienu paļājumiem; nesaprasana - tā ir Švarca brošūras, kā arī Tava kļūda, mīļsaldo putniņ, te nu man ir Tava sirdsmīļā 4. XI 1609 vēstulīte, ko mazputniņš nosaucis par «Ļauno vēstulīti» un kas man, pretēji Tavam paredzējumam, ir palīdzējusi, pretēji tam, kā bija gaidīts. «Ļaunums» ir tas, ka Tu esi atklāti, bet ne mīļi teikusi taisnību. Tas man arī nepalīdzēja, ka Tu baidījies, ka es mēs pilnīgi nodošu māsas varā, - tas mani pat svešādi aizskāra, jo mēs taču vismaz visu svarīgāko nolemjam kopīgi un arī es bez Tevis nemaz nebūtu rīkojies, tāpat kā Tu bez manis. Man likās, ka mazajam Iniņam to vajadzēja zināt pavisam noteikti, jo bez tā viņi nemaz tā īsti nesaprastu mūsu divatni (tā es arī toreiz rakstīju). Tas bija tas, kas man tik ļoti palīdzēja un par ko tādām dvēseles mutiņām nav pat ne jausmas. Neskatoties uz mīlīguma trūkumu, «Ļaunajā vēstulītē» tomēr bija neizsakāmais uztraukums, juceklīgie apzvērējumi, drebošās bailes katrā rindiņā - dzīva aizraujoša liecība par to, ka arī Tev tik nepieciešama un ilgota šī kopbūtne; tas viss nāca pār mani kā ugunīgs lietus, un viss ledus piepeši izkusa. Tu man gribēji tūliņ sniegt mirdzošu dimantiņu, šai pašā mirklī, un tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka Tu to neietini zīdpūkiņās un neieliki samtkastītē, bet nometi taisni man priekšā, un šis mirdzošais dimantiņš taču ir Tavas pašas dvēselīte, kas baiļojas vienīgi par to, lai neizjuktu mūsu kopbūtne, lai Tev atkal būtu mīļais puisītis. Redzi, dvēselīt, tas ir vienīgais, ko es saprotu visā šajā «ļaunajā» vēstulītē un kas man arī tik ļoti palīdzēja. Es biju ļoti slims, pavisam pārguris no darba un mokām, ka vairs nenāk mīļas vēstulītes, jo Iniņai nebija laika atbildēt un būt mīļai. Tev taču jau bija jāzina, ka nervu slimniekam visātrāk zūd pašapziņa, tātad: zūd ticība sev, savam spēkam, savām spējām un talantam, beidzot vairs netic, ka vēl ir cilvēks, ka vēl ir kaut kāda vērtība citu cilvēku acīs; ka visiem esi par nastu, ka visi izturas pret tevi vienaldzīgi, naidīgi un mazcienīgi, un, patiesībā, to neņem ļaunā, nedrīkst pret to nekā iebilst, kaut arī egoisms, glābjošais spīts saceļas pret to. To Tu vismaz būsi saskatījusi agrākajās vēstulēs, kur es žēlojos, ka mani neviens nemīl, neviens mani neatzīst, kā neesmu ne uz ko spējīgs (salīdzinot ar to, ka Tu atkal tik augstu tiki novērtēta manās vēstulītēs, slepenā cerībā dzirdēt arī no Tevis par sevi kādu atzinīgu, slavējošu vārdiņu pēc tik daudz pūkiņām, - bet Tu to nesaproti. Bet tai nebija jābūt savstarpējai lišķīgai slavināšanai, es no Tevis gaidīju palīdzību savas zudušās pašapziņas atgūšanai, ka es tik neizsakāmi no visa tā ciešu. Uz to mutiņa vienīgi atbildēja: «Citi cieš vēl vairāk.» Tā mana paša mutiņa man laupīja beidzamo mierinājumu, egoismu un spītību. Es žēlojos, ka Tu esi nomākusi manu pašapziņu ar saviem «sveši iespraustajiem» dzejoļiem, ka es pēc visa tā tagad vairs nespēju dzejot, ka man vispār ir jāizsamist par to, vai man ir talants, un uz to Tu, dvēselīt, kaut arī rakstīju Tev par to trīs reizes, vispār neatbildēji, vienīgi reiz ar nepacietību piezīmēji, ka tas viss jau esot izšķirts pozitīvā nozīmē un lai es nerunājot vairs par to. Zināms, tas mani nenomierināja, arī nepalīdzēja, bet tikai nomāca. - Es esmu Tev jau kļuvis par nastu ar savām šaubām un nervu slimību un Tu arī pati netici manam talantam. Tagad un agrāk, vairākus mēnešus, esmu velti jautājis, nesaņemdams atbildītes: man taču arī tas nevarēja neko citu nozīmēt kā - vienaldzību pret maniem jautājumiem un, tā kā tiem priekā manis bija lielākoties subjektīvs nozīmīgums, arī vienaldzību pret mani. - Es taču zinu: pašos pamatos tā nav vienaldzība, jo Tu taču mani tik aizkustinoši dziļi mīli, - bet neizpratne attiecībā uz manu slimību: Tev nav bijusi pat vismazākā nojauta par to, ka tas bija vajadzīgs, lai celtu manu pašapziņu, glābtu to, ne mazākās nojautas par manām riebīgajām ciešanām: tas tomēr ir jāsaka manis, ne Tevis dēļ - šis bija visļaunākais laiks, nevis cietuma laiks, kad es varēju sevi garīgi mierināt un arī Tu mani vienmēr atbalstīji; tagad mums pat nav laika būt mīļiem vienam pret otru, nerunājot jau nemaz par savstarpēju palīdzību un lielāku saprašanos. 22. X 27 kartītē jau tieši bija teikts, ka doma par mūsu bija tikai no Tevis, Iniņ, Tevis pašas ierosināta. Uz manām izmisuma pilnajām žēlabām, ka es eju bojā no 4 gadus ilgā, rupjā, muļķīgā tulkošanas darba un tagadējās absolūtās vientulības, ka laika trūkuma dēļ mums nav iespējama pat kaut kāda rosīgāka garīga kopdzīve, uz to Tev vienīgā atbilde manam izmisumam bija: - citiem, kas cieš badu, iet vēl ļaunāk. Sākumā es tam pretojos, uzskatīdams sevi, ar Tavu. atbalstu, Iniņ, par kaut ko labāku nekā citi. Bet, tā kā Tu teici, ka citiem esot sliktāk un man jāpaliekot klusu, tad jau ar labumu nebija viss kārtībā. Tas mani tiešām uzvedināja uz citām domām, un sākumā es iedomājos māsu, kas taču arī dzīvoja garīgā badā, līdzīgi man. Drīz pēc tam lieta noskaidrojis: nauda studēšanai viņai gan ir, bet nav vairs patikas, tā nu viss jautājums tika nobīdīts pie malas. Palicis ir vienīgi tas, ka citiem varot iet sliktāk nekā man un ka es derot tikai altruismam, ne egoismam. Bet pa to laiku briesmīgais darbs beidzās, un egoisms atkal sakustējies līdz ar jauno spēku. Es taču gribu vēl sevi pārbaudīt, vai tad es vēl esmu sev derīgs, kā atsevišķs indivīds. Tas ir vecais spīts, un ar manu atveseļošanos arī tas kļūs spēcīgāks; es nezinu, ko tas man beidzot teiks, bet katrā ziņā man nebūs baiļu no «bojā ejas», kā Tu, Iniņ, saki. Zināms, par to nevar būt ne domas, ka arī Tev būtu jācieš no tā, taisni pretēji, Tu taču esi mana mutiņa, Iniņa, Tu esi labākais un vienīgais, kas man ir, - un tieši tam jāpalīdz Tev saņemties. Kāpēc lai es Tevi upurēju māsai, un kāpēc Tu tā domāji? Puisītis taču vienmēr ir bijis mīļš un labs pret Tevi, ir gan par daudz kliedzis pēc glāstiem un pūkiņāšanas, bet tomēr tagad ir nomierinājies, jo mutiņai tam neatlika laika! Ja man vēl tagad tas būs vajadzīgs, es iegādāšos suni vai kaķi, tie ir ļoti laipni lopiņi; pagaidām man pietiek ar kādu gluži jaunu, muļķīgu šuneli, kas dažreiz man uz ielas skrien pakaļ, kad es eju gar tā māju. Tas jau viss, starp citu, ir pārejošs, vienīgi slimības laikā bija grūti panesams. No māsas nelūgšos nekādu laipnību, tad jau griezīšos pie sevis paša, tā būs pareizā adrese. Ta ka, mīļsaldo, svēto Iniņ, tāpēc neuztraucies, - tagad es nožēloju, ka uzreiz Tevi nenomierināju ar telegrammu, jo nedomāju, ka Tu par to tik ļoti uztrauksies, bet paļausies vairāk uz puisīti. - Bet nelaimē man ir arī kaut kas labs, par ko es ļoti smējos, mazputniņš, samtpūkiņa arī smiesies, tagad domājot par to: mazās pukiņas tagad solās atbildēt uz visiem jautājumiņiem, gluži kā spēcīgie glāsti pasaku mājiņā, kas arī palīdzēja. Vai bez tā Iniņi tik ātri būtu atbildējuši? Un vai tagad, pēc maniem smiekliem, arī vēl atbildēs? Es jau esmu izlaidis ieročus no rokām. Ak, manu mutiņ, Tev laikam vēl aizvien nav ne jausmas (un nekad arī nebūs), cik drūmi man nesen bija un cik grūti nākas izspiest no Tevis kādu pūkvārdiņu un kādu pūkspalviņu: labprātīgi Tu nekā? nedari, viss jānopelna. Un tomēr Tu esi saldmutiņa, cik vientuļi gan jūtas tie, kam nav mutiņas! - Nu Tu, Iniņ, redzi, ka es vēl neesmu atpūties, citādi vēstule nebūtu bijusi tik gara un paļājoša, bet ar nodomu ir izteikts viss, lai vairs neatgrieztos pie žēlabām. - Ak, tikai tagad es atšifrēju: būdams slims, es tik viegli biju pieejams māsas ārējam iespaidam. Tur Tu, Iniņ, maldies, tik slims es nekad neesmu bijis, un Tev es biju pieejams, jo Tu nebiji ārpus ietekmes. Es tagad negribētu visu šo vēstuli nosūtīt. - Tu katrā ziņā nepareizi spried par mani, Iniņ, neraksti vairs tā. Esi mana labā un svētā mutiņa, kā es esmu Tavs mīļais puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šodien vēstules nav, vakar: 5., 6., 7. XI uzreiz un brošūriņa, mīļi, mīļi, mīļi. Mīļi un arī labi.

3 un 2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Vai Zālīte negrib uzņemt tieši to, ko mēs dodam? Vai viņš grib pats noteikt? Vai viņš šaubās, ka mēs esam viņam pirmie reklāmas vārdi? Kāpēc mums pēc Jaunada vairs nebūs ienākumu? Raksti sīkāk, dvēselīt! Aizraucot Tu laikam gan nedabūsi arī 5 mēnešu stipendiju? Arī par to raksti skaidrāk, lai es zinu, ar ko jārēķinās. Ja tas tā ir, tad taču brauc tūliņ, nokārtojusi darījumus un nodevusi Kristapiņam, tad jau nav svarīgi daži mēneši, un es tā ilgojos tikšanās. Mīļo, mīļo mutiņ, puisītis.

50.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 19. novembrī (1. decembrī)

1594. XI 19. Samtpūkiņ!

Manu mīļvienīgo Dziļiniņ, manu svēto, saldo mutiņ, Tavs puisītis vēl arvien nav tā īsti uz kājiņām, gulēju labi, bet tomēr no rīta atkal esmu sabojājis tieslietu jautājumus, lai gan citādi taisni rītos es varēju labāk strādāt. Šodien arī nav pienākusi pūkvēstulīte, turpretim «Dienas Lapa» un «Majas Viesis» ir pat 3 dienas uz priekšu, proti, pēdējā ir 7. XI pūkvēstulīte, «Dienas Lapa» turpretim jau no 8., 9. un pat 10. XI, tas nozīmē, ka «Dienas Lapa» nāk 3 dienas ātrāk nekā vēstulīte. - Tagad jau 2 nedēļas es atpūšos, tomēr vēl neredzu nekādu panākumu, protams, man nav nekāda regulāra darba. Rīt vai parīt es pārcelšos uz jauno istabiņu, lai gūtu mieru, miegu, siltumu, lai varētu norīvēties ar aukstu ūdeni, t. i., vispār, lai sevi kā slimnieku koptu. Ārstēšanās arī maksā lielu naudu, un istabiņa par 2 rbļ. mēnesī vairāk, masāža 10 rbļ. (elektrizācija varbūt nenotiks, jo nav vairs mašīnas, jeb man tā pašam jānopērk!), tad gaļas pulveris - 2 rbļ. mārciņā utt., kopsumā mana veselība katrā ziņā nav tā visa vērts. Zinātāji negrib dot par to pat 10 kap., bet es par to izmetu ārā vismaz 15 rbļ. Bet satraukums par slimību arī ilgs tikai 1 1/2 mēnesi, ja tad nekas nebūs, tad es ķeršos pie vienīgās regulārās darbības, t. i., pie darba par Zālītes labo naudu, ar nosacījumu, ka viņš dos darbu. Bet ja Tu, samtpūkiņ, varētu atbraukt, tad gan visas nelaimes izbeigtos.Līdz tam divi mīļi putniņi grib sevi ļoti pūkiņāt. Kad Tev tagad, Iniņ, ir cerība uz tikšanos, aprīlī vai marta? Un vai pēc tam būs stipendija? Jeb vinš apsolīs to, un Tu mocīsies līdz aprīlim, un tad viņš tevi sūtīs aprīlī? - Tieslietu jautājums tagad jau 3 nedēļas ļoti maz uzņem: 34, 44, 42 rindiņas, tā neiznāks pat 10 rbļ. Atsūti taču Stirnes «Karaklausības likumus» un, ja būsi Jelgavā, - «100 likumu pantus», kurus es gribētu recenzēt, to es arī tagad varētu veikt. Es tagad mēģināju vēl arī atbildēt uz sirdsmutiņas vēstulīti, gribētu visu noskaidrot, lai abi putniņi nebūtu vairs skumji, un maziem mīlulīšiem atkal ir jāatbild un jāpalīdz noteikt, kāda darbība man ir iespējama un kādu literāru mēģinājumu lai vēl taisu: ludziņu, drāmām līdz 1. jūnijam vai romānu līdz 1901. gadam. Tematiņa drāmai man vēl nav, vismaz, kas man ir, nav derīgs. Vai es būšu arī decembrī tik stiprs, lai janvārī, februāri, martā? un aprīlī kaut ko veiktu, jo no 15. līdz 20. maijam jau jāizsūta. Samtiniņa lai dod man visur padomu, ko darīt, vispirms jau no tā arī veselība ir atkarīga, ka manī ir kaut kas stiprs, ka es varu regulēt darbību, kurai es ticu un ar kuru es varu tikt galā. Šie 5 gadi naudas peļņai ir tā kā tā zuduši, tad jau man tiešām viss jāizmēģina un galīgi jāizšķiras par darbību. Mutiņ, mīļmutiņ, vai Tu to sapratīsi? Katrā ziņā raksti un atbildi, ja arī Tu neatzītu, cik svarīgs man ir šis jautājums. Viss jautājums attiecas uz Tevi, dvēseles smaržiņ, jo mēs esam divatā. - Šeit atsevišķi, nepamanīti jautājumi: Latiņai jau kāds ir atbildējis «Mājas Viesī», varbūt uz «Mēnešraksta» «Pilnīgas jaunības jau nav». - Par masāžu, arī par agrāko, ir jau samaksāts. Tagad nekā neesmu saņēmis par velti. Starp citu, es gribu to atmest. Tagad, novembrī, tā nav tik labi palīdzējusi. - Sludinājumos lai «Fausts» labāk tiek ievietots vienīgi no manis, citādi tas nesaskanēs ar pārējo, kur ir tikai viens vārds. - Es atkal lasu mīļās, saldās, svētās mutiņas vāstulītes un brīnos, cik taču savaldīgi un nosvērti var būt tādi mazie, vai arī 7. XI Tu vēl biji tajās pašās domās, ka es māsai esmu devis [naudu], un Tu vēl joprojām esi tik ļoti mīļa, pat pūkiņas atsūtīji. Kāda tad Tev īstenībā bija vajadzība ticēt, ka es būtu ziedojis savu dvēselīgo Iniņu māsas labad? Vai tad es būtu spēris tik izšķirošu soli, neapspriedies ar savu mutiņu? Vai tad Tu tā būtu darījusi? Vai tad Tu būtu mani kādam ziedojusi jeb darījusi kaut ko svarīgu bez manis? Protams, taču ne! Kāpēc tad lai puisītis tu sliktāks par mutiņu? - Kāds katliņš, tāds vāciņš. Tagad (4. XI vēstulītē) Tu man pārmet, ka citiem taču, galu galā, esot labāk nekā man, visu to, par ko es Tev biju rakstījis un uz to Tu atbildēji: un tomēr citiem ir grūtāk. Un tad es no tā loģiski izsecināju slēdzienu: tātad es gribu uzupurēties citu labā? - Tad mans ametistiņš spārdās ar savām kukainīša kājiņām un kliedz, ka vai rīklīte pārsprāgst. Ak, Tu mīļo, saldo, vienīgo mutiņ, ko lai tur nu saka, tur jānāk tikai ar pūkiņām un bučiņām. Tiešām, ir taisnība, ka mēs esam no visa kā nejēdzīgā kārtā atsacījušies, lai tikai ietaupītu un sakrātu tik daudz, ka varētu kopā dzīvot: Tu esi sev liegusi katru priekšu, es pusgada laikā esmu nopircis tikai ābolus par 5 kap., manas bikses ir divas reizes lāpītas, maniem svārkiem vairs nav oderes, es valkāju pirms 3 gadiem nopirktās kurpes un izeju tikai vakaros, lai netiktu redzēts, varbūt man arī zābaki nebūs jāpērk, pie 6 - 8° siltuma es uzturos istabiņā; tagad man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka es esmu tik daudz izdevis par masāžu un labāku istabu, bet to es darīju tikai tad, kad jutos ļoti slims un katrā ziņā bija jābeidz «Amors un Psihe», jo Iniņai nebija laika palīdzēt. Tik lēti kā es šeit nedzīvo neviens, pat strādnieki arī ne; gadiem ilgi mēs no visa atsacījāmies, un mums tas nav nekāds mierinājums, bet taisi izsmiekls, ka pārējiem klājas vēl ļaunāk. Es neesmu vēl nemaz ieskaitījis mūsu garīgās ciešanas, mūsu vientulību, briesmīgās sāpes, ko mums sagādā šķirtā dzīve, kuru cits neviens nepazīst. Tādi ir divi nabaga Iniņi. Bet mēs tikai neesam viens otru sapratuši. Lielākā vaina, šķiet, slēpjas tur, ka es neprotu aprēķināt un apieties ar Tavu sievietes loģiku. Es domāju, ka tas ir kaut kas vairāk par mazā samtputniņa individuālo rakstura iezīmi: bieži, glāstīdams, pūkiņādams un mīlēdams savu Iniņu, manīju, ka Tu vienmēr paliki pavisam klusa, pat aizvēri savas dimantactiņas, un vienīgi smaids rotāja Tavas lūpiņas, - būt, kas man šķiet, gluži dabiski un neizbēgami, - visa mana pūkiņāšana uz Tevi nekad nav atstājusi tādu iespaidu, lai Tu pati kļūtu mīļāka. Katrs mīļš vārds mani izsauc vēl mīļāku (izņemot īstus slimības gadījumus), Tevi tas iespaido tādējādi, ka Tu baudi to, kas Tev mīļu dara. - Es jūtos noguris un neizsakos ne skaidri, ne arī pietiekami mīļi, bet Tu varbūt mani sapratīsi, atbildi uz to, mīļsamtiņ, mums vairāk jāsaprotas. - Man liekas, ka tagad arī bija kas tamlīdzīgs: Tu kļuvi veselāka, saņemdama no puisīša tik mīļas vēstulītes (kā Tu saki), bet tad Tu aizvēri actiņas un svētlaimīgi pasmaidīji; bet puisītis nebija apdomājis un gaidīja, lai viņu savukārt pūkiņātu, un sāka brēkt, nevarēdams to sagaidīt. Tikai kad nāca trieciens - gadījums ar māsu -, Iniņa beidza smaidīt un arī sāka žēloties, lai dotu puisītim iespēju būt mīļam. Tu, Iniņ, arī saki: kāpēc gan Tev būtu jāžēlojas, jāatzīstas, tas nozīmētu atzīt sevi par zudušu. Tas ir nepareizi pašos pamatos. Tu taču neatzīsties kādam svešiniekam, bet gan puisītim; ja Tu nelūkojies, Tu izslēdz puisīti no sevis, un tā Tu mani turklāt vēl noved tik daudzos pārpratumos un aplamos uzskatos ar savu klusēšanu (Tu jau pati teici, ka nezinot, ko es no tā būtu spriedis). Bet kāpēc tad Tu tomēr pavisam skaidri gluži visu nepasaki, lai man vispār vairs nebūtu ko zīlēt un gudrot! Man visu neizsūdzot, Tu domā, ka es arī tā nedarīšu, bet tāpēc Tu esi nevajadzīgi uztraukusi manu mutiņu, domādama, ka mēs sevi ziedosim māsai un bez Tavas ziņas. Vienīgi pareizais ir un paliek: visā atzīties sev un savai Iniņai, jo pašam sev neatzīties īstenībā nozīmē apmelot sevi pašu un celt visu uz aplamiem pamatiem. Atzīšanās sev pašam nemazina spēku, bet sniedz vienīgi pareizo atziņu un pareizo rīcības veidu. - Tā arī ir ļoti, ļoti žēl, ka Tu neesi teikusi, ka. mums vajadzēja darīt vairāk Kristapa labā, un ka Tu es; atteikusies no pārbaudījumiem maizes (rūpju.) dēļ. Es to nepamanīju priecīgajā, satrauktajā lasījumā, un tagad tas uz mani atstāj visai nejauki nomācošu iespaidu. Tu savā laikā man neesi nekā teikusi vai arī teici kaut ko nepatiesu par to: Tev nevajagot eksāmena. (Tas bija pie Ērgļiem ziemā, apm. ziemsvētkos, kad es rakstīju ludziņu.) Un tomēr Tev to vajadzēja! Vara bija no Tevis izspiedusi šo atzīšanos; mīla to nespēja. Tagad es stāvu Tavā priekšā kā apliets suns. Maize, ko Tu gribēji manis labā pelnīt, man spiežas kaklā. Mutiņ, mīļo mutiņ, kāpēc Tu mani gribēji aplaimot ar varu, viltību un meliem? Vai es Tev nebiju pietiekami vērtīgs, lai Tu varētu ar mani visu godīgi pārrunāt? Es nemaz nezinu, ko lai saku, es kļūstu īgns un tomēr gribētu būt mīļš pret savu vienīgo, saulaino mutiņu. Tu nekā nevari darīt. Tu esi tikai varas cilvēks, kas grib aplaimot un kas grib tikt aplaimots, kas nesaprot kopēju laimi divatnē, kur nevienam nav jādomā, kur abi ir brīvi, jo katrs sev uzcēlis tādu pašu laimi. Es Tev esmu tikai pateicību parādā un nevaru vairs būt Tev līdzīgs, lielākais, ka es Tevi tagad atkal tā aplaimoju, - pārsteidzu, pretēji Tavai zināšanai vai pat gribēšanai. Man ir ļoti smagi ap sirdi, mīlulīt. Tas ļoti daudz ko groza, pat šīs vēstules sākums vairs neiederas. Kā gan es to neesmu agrāk pamanījis, lasīdams to? Kad lūdzu Tevi : tagad man palīdzēt piemērotas darbības izvēlē un noteikšanā, gaidīju to no Iniņas kā labdarību. Un tomēr pašos pamatos biju to savādāk uztvēris: es cerēju, ka Tu rakstīsi, ka mēs esam viens otru uzcēluši un ka tāpēc es varēju Tev aizrādīt, kur Tu man gribētu palīdzēt. Es esmu pārāk noguris, lai izdomātu visas turpmākās, no tā izrietošās konsekvences. Es it kā dzirdu Tevi nicinoši izsakāmies, ka es no tā gribot sev izveidot sistēmu. Tev, Iniņ, tāpat ir tik skaidri un dabiski, ka esi mani aplaimojusi un aplaimosi un ar to pietiek! Vai pārlikt eksāmenu vēl ir iespējams? Es šeit apjautāšos. Vai Tev subjektīvi vēl ir iespējams? Es laikam vairs nekā nevaru vērst par labu. Tagad man ir jāapdomā, ko es Tev varētu mīļu izdarīt. Un mūsu saprašanās? Mūsu brīvā mīla? Bez patiesības nav arī saprašanās, nepatiesības motīvi var būt vismīļākie, aizkustinošākie, bet bez patiesības nav iespējama abpusēja saprašanās. Manu svēto, brīnišķo mutiņ, manu uzupurēties spējīgo Iniņ, es taču nepārprotu Tavu dziļo, spēcīgo mīlu, bet tai jābūt abpusējai, mums vairāk vienam otru jāpazīst un jāsaprot, dodot vairāk brīvības viens otram, un mēs pārvarēsim visu, visu, viss ap mums kļūs pavisam skaidrs, mūsu brīvā, dziļā, patiesā mīla mūs dziedinās, un mēs atradīsim brīnumaino pūkiņu, sapņu pūkiņu, kas bija tik maiga un balta un tomēr tik briesmīgi liela. Tu mīļo, dvēselīgo, saldo Iniņ, manu dvēseles mutiņ, manu mutes dvašiņ, esi tikai vesela un kop sevi labi. Daudz, daudz mīļu bučiņu no Tava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules 3. lappusē augšmalā pierakstīts:
Ja man 1900. g. būtu jāraksta romāns, tad šai gadā vajadzētu vēl kaut kam nākt, lai netiktu pavisam aizmirsts, piem., ludziņai vai tml. Citādi jau es atkal kļūšu nemierīgs. Es jau pazīstu sevi, atkal sākšu šaubīties.

51.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 23. novembrī (5. decembrī)

Mutiņai jaunā dzīvoklīša zīmējums.

Shematisks dzīvokļa zīmējums ar uzrakstiem.

Tāds ir puisīša dzīvoklītis; drīz mēģinās uzzīmēt arī tā ārpusi. Istabiņas ir tik piemīlīgas un tīras, ka daudzi kandidāti bija baidījušies tās īrēt, jo nebūtu uzdrīkstējusies spļaut uz grīdas vai ielet iekšā, vai pat sākt runāt. Tiešām, tāda sajūta šeit ir, bet, vispirms, lielais klusums un akurātība, kas man pagaidām taisni vajadzīgs. Tuvumā ir tikai kāds dārzs, pilns ar vārnām, bet arī tās tagad ziemā ir ļoti klusas. Tā tagad puisītis sevi kopj, lai atveseļotos, lai gan vēl nav paļāvības savai veselībai; bet varbūt mēs pieradīsim viens pie otra: es un manis domas par veselību. Varbūt es vēl varēšu atdabūt 1 rubli no tiem 2, ko tagad izdodu vairāk.

23. XI 1590.                                              Dimantametistiņ!

Manu sirsnīgo, dziļi sirsnīgo samtiņ, šodien es tomēr saņēmu mīļu kartīti, tā ir 13/1600. Iztrūkstošās no 8. un 9. XI vēl nav pienākušas. Saņemtā kartīte mani ir tik tālu uzmundrinājusi, ka vismaz varu manai Iniņai nosūtīt istabiņas zīmējumu; no īstas vēstulītes tomēr vēl nekas neiznāk: es jūtos noguris un varētu atkal tikai izsaukt pārpratumus: mana mīļā, svētā mutiņa jau nedusmosies par ilgu vēstulītes nerakstīšanu. Es redzu arī no šīs 13/ 1600 kartīte, ka mēs viens otru nesapratām tāpēc, ka es biju rakstījis noskaņojuma, iedomu vēstules, - fiziskā slimība un nogurums izsauc savas noskaņas un domas, un mīļdvēselītei tās arī tā jāuztver: saldmutiņ, iedomājies vienmēr, ka oktobris, kā arī novembris kā oktobra ļaunās sekas, man bija apkaunojošs laika sprīdis. - Līdz, šim es vēl neesmu atkopies no oktobra. Netici tik daudz brošūriņai, ka viss esot psihisks. Tie ir tīrie nieki: es jūtu katru dienu, katru mirkli, ka viss ir tikai fiziski: galvassāpes, kuņģa un muguras sāpēs, un to visu ir jādziedina gribai, ko rada vesels ķermenis. Darba regulēšanai, diētai, zināms, ir liela nozīme, bet to var pielietot vienīgi tad, ja ir fiziski tik vesels, ka psihiskais atkal funkcionē. - Tāpēc nerunā, mīļo siltstraumīt, par pārpratumiem: mūsu vēstulītes abpusēji ir vienīgi dlenasgrāmatas lapiņas, nav gribēts nekas ļauns, bet meklēta saprašanās un atklātība. Neraudi arī, mīļo, saldo, dziļo Iniņ, par manu paļāšanu un šaubām par sevi pašu: tas zudīs līdz ar veselības iestāšanos. Es vienīgi gribēju Tev visu sniegt, vari to, kas radies sāpēs. Neuztraucies, mīļo, mīļo Iniņ, arī par tagadējo nogurumu, tas taču pāries, un es ceru, ka drīz; un pie plūdiem un atplūdiem mums jau jāpierod. Tu, darbīgo cilvēk, to vari pat ātrāk par mani: pie manis viss ir tikai slimības pazīme, nevis kaut kas patstāvīgs, raksturīgs. Mani nomierina un ļoti iepriecina tas, kā Tu esi par lepnu, lai būtu netaisna. - Tas mums palīdzēs, mutiņa kaut kā pavadīs grūto laiku. Mīlzeltaino, sirsnīgo dvēselīt, kop sevi fiziski, esi vesela! Daudz bučiņu no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

52.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 25. novembrī (7. decembrī)

25. XI 88. Mīļputniņ!

Mutiņ, mīļo mutiņ, Tu esi laba un kļūsi vēl labāka, Tu jau sapratīsi, Tu sapratīsi: mēs esam pārvērtušies, esam kļuvuši kaut kas vairāk, kaut kas smalkāks, bet es esmu no tā palicis slims; saprāts vien mums vairs nevar palīdzēt, vajaga kaut ko citu, ir nepieciešams kaut kas smalkāks. Brošūriņa un nopietna pierunāšana, iedrošināšana vairs nelīdz, tik vesels es neesmu, lai panestu šos stipros līdzekļus. Atveseļošanos pirmsākums meklējams senā pagātnē un nav tik stingrs un spēcīgs. Tas ir tas, ko mēs nepilnīgi apzīmējam par labestību un saprašanu. Grūtā darba perioda un lielā fiziskā vājuma rezultātā man pašapziņa ir iedragāta (es jau aprakstīju tuvākos apstākļus). Vienkāršs teiciens «Tev ir talants» mani vairs neapmierina un ir par stipru teikts. Toreiz oktobrī, kā arī novembra sākumā man vajadzēja labestību, pūkiņas un maigumu, kā arī divatni, dzīvu saprašanos un dvēselīgu domu apmaiņu, rezultāts būtu bijis izdziedināšana, veselība un pašapziņa. Bet mēs bijām šķirti un briesmīga darba izverdzināti, mums pat nebija laika vēstulītēm, kur tad vēl pūkiņām un saprašanai. Tev nevajag, Iniņ, baidīties, ka es nesaprotu to, ka esmu varbūt šaubījies par Tavu labo gribu man palīdzēt, es zinu, ka man ir ļoti dziļa un svēta Iniņa un mutiņa, Tu pret mani esi bezgalīgi laba, mēs mīlam viens otru arvien dziļāk un svētāk, un mūsu mīla ir mūsu dvēseļu tuvināšanos jauna atklāsme. Bet tieši šī pārliecība taču ir bijusi par iemeslu lielajām sāpēm: šķiršanās un darbs mūs aizkavēja būt divatā un savstarpēji palīdzēt. Un grūtajā oktobrī un novembrī man bija neprātīga cerība, ka mēs pārvarēsim to visu un ka tomēr, Iniņ, es no Tevis varēšu iegūt pūkiņas, kas man bija tik ļoti, ļoti vajadzīgas. Man tik ļoti bija vajadzīga pūkiņāšana, bet es neizvēlējos līdzekļus, kā, piem., eksperimentēšanu, pielietoju varu, tā es vismaz daļēji dabūju vajadzīgo. Bez mīļajiem, saldajiem vārdiņiem man, piem., bija vajadzīgas arī īstas, dzīvas pūkiņas, matiņi u. tml., bet Tu nesaprati, ka arī tā ir pūkiņāšana, kas man arī bija vajadzīga, lai justos Tev tuvāks. Vārdi vien jau nesaista dvēseles. Tu biji psihiski par veselu, lai to saprastu. Pārpratumu novēršanas dēļ mūs to nosauksim vienīgi par nesaprašanos. Tu esi mutiņa, kas dzīvo tikai puisītim, bet mums vajag vēl tuvākas saprašanās, ko aizkavē ārējs darbs, bet ne kāda putniņa ļaunā griba. Ar šiem ārējiem apstākļiem man draudzīgi jāsadzīvo. Manas beidzamās vēstules pirms šīs ir izskaidrošanās mēģinājumi, lai izkliedētu pārpratumus (kas patiesībā jau kopā ilgāka laika nemaz neeksistēja), kā es tagad redzu, tie būs nodarījuši tikai vēl vairāk posta, jo Tu, Iniņ, būsi mana; lai gan šaubas vēl mūsu starpā pastāv, tad tomēr man vairs nav nekādu šaubu! - Tu jau arī esi sajutusi, mums kopā esot, ka mūs par maz esam kopā dzīvojuši. Tas arī ir svarīgs iemesls mūsu tagadējām ciešanām, un tagad es esmu priecīgs, ka Iniņa to saprot, tā viss var laboties. Bet tāpēc Tev jāmēģina un jāpieliek pērles, lai man atklātu savu sirdi, piemēram, Tu biji tik īsi atstāstījusi visu Vāgnera gadījumam, t. i., Tavas psiholoģiskās izjūtas, ka es Tevi nevarēju saprast, tikai tagad Tu man to paskaidro. Tu varbūt nemaz nezini, ka tikai nupat Tu man esi kaut ko pastāstījusi par savām domām un izjūtām, it kā garām ejot, turklāt tūliņ piemetinādama: «Es vispār par to nemaz negribētu runāt.» Kā lai es izprotu Tavu dvēseli, ja Tu tā noslēdzies, turklāt citos, svarīgos jautājumos pat vēl vairāk? Tā iznāk, ka es Tevi pārprotu. Bet es vienmēr mēģinu Tevi saprast un bieži Tev par to rakstu (tāpat arī vēl nesen), bet Tu tikai noraidi šādus manus mēģinājumus ar vārdiem: «Atkal Tu šaubies, atkal pārproti mani.» Jā, Iniņ, bet tad pati tieši pasaki, kā lai Tevi saprotu, māci mani, bet esi žēlsirdīga, nebaidies taču teikt labu par sevi. Tavas domas jau norāda uz to: man vienai bija jāpanes visas sekas,» tas nav pareizi, un Tu dzīvo pagātnē vairāk nekā es. Bet mēs gribam nākotni. - Daudz kas Tavā vēstulītē ir vienīgi tik īsi uzmests, ka nemaz to nesaprotu. Bet vienu gan mēs abi gribam saprast labāk, mēs nevaldām paši pār sevi, bet apstākļi valda pār mums. Un tad: cerēt uz nākotni, ka nāks labāki brīži, ka mēs vairāk varēsim pūkiņāt viens otru, - nav nekas: mums jāpārtiek no Pleskava līdzpaņemtajām drusciņām; Tu, samtpūkiņ, vienmēr būsi apkrauta ar darbiem, un arī man decembrī būs jāsāk strādāt, lai psihiski noturētos virs ūdens, brīvais novembris man nav līdzējis, jo nogurums bija par lielu, es nevaru atgūt psihisku mieru bez jauniem spaidiem. Tā kā noteiktības vēl nav, tad rakstīšu par to vēl. «Solhauga» jānobeidz. Mana saldā, labā mutiņa man ir atsūtījusi grāmatiņas un veselu kaudzi ļoti mīļu izgriezumiņu, Tu mīļo, labo mutiņ, samtdvēselīt! Šodien man ir lielas galvassāpes, tāpēc uz jautājumiem atbildēšu vēlāk. Es nosūtu arī tieslietu jautājumus, kurus vakar veicu. 17. XI «Mājas Viesī» nav tieslietu jautājumu. Vai vispār vairs nav, jeb nebija vietas? Mīļā, svētā mutiņa tiek apbārta ar bučiņām un pūkiņām un klēpītī paijāta un pūkiņāta. Labi arī, puisītis.

53.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 3. (15.) decembrī

3. XII 1580 Samtpūkiņ! Šī ir atbildīte uz 26. XI 1588. Manu sirdsrasiņ, manu silto dvašiņ, Tava vēstulīte man nes tik daudz labestības un spēka un tik daudz cerības nākotnei un jaunai tapšanai, ka stingums zūd arvien vairāk, kā arī bailes un sāpes par mutiņas slimībiņu, kuru izsaukušas vienīgi manas nemitīgās vaimanas. Tas viss pamazām nomierinās. Gribēju rakstīt vēstulīti šorīt pirms pasta pienākšanas, kaut gan tad nemaz nebūtu varējis apvaldīt savas briesmīgās bailes. Vissmagākā ir nožēlošana, kas arī citu cilvēku smagi iespaido. Vēl tagad es ciešu un nesaprotu, kā es varēju sagādāt tik daudz sāpju savai paša mutiņai ar viņas dziļo, dziļo, mīļo sirsniņu, ar pūkmaigajām, smalkajām jūtām. Vēl arvien mani krata auksti drebuļi, domājot, kādas sāpes esmu Tev nedarījis, saldo, saldo smaržiņ. Drebuļi ir kā sekas no aukstuma, sēžot vēlāk siltajā istabā. Tu esi tik slimiņa, kuņģītis atkal slims. Vai Tu to izturēsi? Šajās beidzamajās dienās es tik bieži gribēju Tev telegrafēt, bet vienmēr baidījos Tevi sabaidīt. Bet ar visu slimību Tu tomēr esi tik mīļa, kāds es nekad nevaru būt, arī vesels būdams. Tava siltā vēstulīte izkliedējusi manas bailes un auksto izmisumu, kā arī asumu. Es taču varu rakstīt diezgan mierīgi un gribu atbildēt saprātīgi. Tā es ceru Tev būt vismīļākais, tā kā mutiņa tieši vēlas. Mums vienīgi vajadzīgas zināšanas un miers, un, starp citu, zināšanas var iegūt tikai ar mieru. Mūsu likums vienmēr bijis visu prātīgi apsvērt. Bet savā uztraukumā mēs to neievērojām. Tagad divi tikšanās putniņi atkal būs prātīgi, un gan jau būs labi. Mēs būsim veseli un uzvarēsim. Taisni pukiņa atkal ir sākums visam: tāda mīļa, balta, maiga pūkiņa, gluži mazs mīļputniņš. Tas piedod noskaņu visai vēstulītei. Man ir tā it kā man būtu Iniņas bildīte. Un kā gan tādi mazie tik smalki nomanījuši, ka skaitļu uzrakstīšana ir saistīta ar labsajūtu? Es pats to nezināju, bet, atceroties to tagad, domāju, ka tas jau tā varētu būt. Tāds smalkums mani aizkustina visdziļāk, dara man neizsakāmi daudz laba, izdzēšot visu jauno. Tas mani tieši spēcina, un tad es nejūtos arī viens. Un, kas vēl man bija patīkami, tas bija tas, ko Tu teici par attēliem kalendārā. Šo smalkumu un uzupurēšanās gribu es, zināms, nesapratu. Toreiz es to nevarēju nojaust un, nojauzdams, nebūtu tam toreiz ticējis: esmu Tev stāstījis, kā manas jūtas lēnām auga, un es nesapratu Tavu jūtu piepešo izaugsmi. Toreiz domāju, ka tā ir vienīgi «poēzija», tātad neiespējamība. Tagad mani jo vairāk iepriecina, ka Tu pati to saki, lai es zinu, tātad, lai labāk varētu dalīties tajā, labāk pazīstot Tevi. Tas mani neizsakāmi iepriecina, un tāpēc, galvenokārt. arī esmu vaimanājis. Gribu Tevi vairāk pazīt. (Tu to sapratīsi no manas priekšpēdējās vēstulītes.) Jau no šī piemēra redzu, cik ļoti mēs esam atšķirīgi un kāpēc mums tik daudz jācieš un jāpazemojas, lai saprastos. Tātad Tava mīla pret mani ir vecāka nekā manējā, kas atkal ir intensīvāk augusi. Tās abas cīnījās savā starpā un jaunās tikšanās laikā izlīdzināsies. Tad nāks lielā saprašanās, t. i., ne pati no sevis, bet ar pakāpeniski paplašinātām zināšanām un izpratni. Man bieži ir tādas priekšnojautas, kas ir tik spēcīgas, tik bezdibenīgi dziļas un plašas, ka izsauc manī pilnīgi drebuļus, it kā bezdibeņa malā man zustu zeme zem kājām. Kaut kam jaunam jānāk, gandrīz bailes iedvesošam. Tik neparasts, nekļūdīgs tas būs. Un vēl kas: šis priekšnojautas man ir tieši vēsos pārdomu brīžos, kad vismazāk jūtos histēriski vai nervozi satraukts, - tātad tā ir veselības halucinācija. Bet nu daži vārdiņi par pārpratumiem. Ne tikai no vienas vēstulītes nomanīju, cik svarīga mazai Iniņai ir mūsu kopbūtne, bet pat no tās vēstulītes, ko Maziniņa pati nosauca par ļauno, kas viņai pašai bija iedvesusi bailes. Tāpat kā mutiņa, arī es labi zinu, ka visas vēstulītes ir labas un mīļas, mazo un lielputniņu vēstulītes. Nav vainojami arī pārpratumiņi; vienīgi mūsu abu slimīgā noskaņa, postošās slimības, kas taču vienmēr valda pār garu un pārvērš labāko gribu ļaunā. Zināms, nepieciešams, lai mēs mācītos sevi vairāk saprast. Tiklīdz slimības pārstās, beigsies arī pārpratumi. Patiesie pārpratumi (kā, piem., ar Nīnu un Priedīti nabago radu dēļ) mums jau sen pagājuši. Mēs esam viens otram tik nepieciešami, tik mīļi kļuvuši, ka vairs nevar būt pat ne runas par kaut kādām pārspriešanām un pat strīdus jautājumiem, bet vienīgi par zināšanām, kā vienam otru vairāk pūkiņāt un atbalstīt, stipri iedziļinoties vienam otrā, par jauno, iekšēji dubulto un abu kopējo dzīvi (jo katrs tagad dzīvo divu raksturu domu apvāršņos. Es, piem., domāju ne vien par to, kas man jādara dotajā gadījumā, bet vienmēr cenšos izprast arī Tavas domas šai jautājumā). Zināt, arvien vairāk zināt vienam par otru, tiklīdz kaut drusku spēka mūsos atgrieztos. Zināt, izpētīt ar mīlas palīdzību, iepazīt otru līdz visslepenākajai vājuma izpausmei, jā, arī daudz vairāk līdz visapslēptākajām, labajām, lielajām un smalkajām jūtām. Tās kautrības dēļ tiek glabātas lielā slepenībā, un bieži vienīgi «lielie, spēcīgie mirkļi» var izvilkt gaismā šo cilvēku beidzamo vientulības patvērumu. Un mazie mīļputniņi ir vēl kautrīgāki nekā lielie, tāpēc arī lielie tai gavilē, iemantodami arī no vientulības kādu labestības drupatiņu. Tu esi mans maigais, smalkais tīmeklītis, Iniņ. - Tātad vienojamies: nerunāt vairs par pārpratumiem. Tas taču ir riebīgs un novecojis vārds putniņiem. Bez pārmetumiem mazāk pašpārmetumu (šodien taču esmu atturējies no tā).
Atbildītes. Biju ļoti nokaunējies, bet vairāk gan smējos un priecājos par to, ka mutiņa savu puisīti pieķērusi blēņās. Gluži pareizi, Oskierko un Reutam [?] aizrakstīju, bet neesmu vēl nosūtījis, bet tagad tiks izdarīts (Iniņas garā). - Par Gruzīti, Tūteri un Blaumani ir tā, kā mēs arī domājām un plānojām. Bet par to runāsim tikai tiekoties. Turienes pasaku mājiņa arī ir laba. Par to mēs jau to. reiz runājām, un Tu arī vari viņiem par to rakstīt, kad saņemsi manu vēstuli. Bet vai nebūtu labāk, ja Tu kā sieviete uz turieni rakstītu? Un, proti, tūliņ? - Par biogrāfiju kalendārā Tev arī taisnība. Toreiz Tevi dziļāk nepazinu un uztvēru Tevi tādu, kādu Tu sevi pasniedzi. Sevī gan kaunējos un baiļojos, bet neiedrošinājos Tev teikt: nebiju vēl saskatījis, ka Tu esi ,paslēpusies dziļi, dziļi aiz savas ārējās maskas, būdama strikts prestats sev pašai. Tu vēl nemaz nebiji sevi iepazinusi, un arī es tikai pavisam neskaidri nojautu kaut ko lielu un dziļu un ticēju tam kā dievam, ar šaubām un bailēm. Turklāt domāju, ka man, kā īstam vecu laiku varonim, jābūt arī bruņinieciskam. Man taču nebija tiesību uz Tevi un tāpēc nedrīkstēju iejaukties. Tagad, kā atjaunots cilvēks, es redzu šāda bruņinieciskuma nabadzību. Mīla un labestība vecajam varonim nozīmē vājumu, bet jaunajam tā ir spēks, un cik daudz gribas, drosmes un darbīga spēka vajag tieši labestībai, lai iegūtu pieredzi! Toreiz arī man labestība bija - tikai vājums. Un kā Tu cieti pa to laiku, jo Tu jau mīlēji un neatradi mani saprašanu. - Tagad par dzejolīšiem: mutiņa gan bija teikusi, ka gribētu dzejolīšus, bet nebija tā izteikusies, kā es gribēju. Es gribēju: mutiņai tā vajag dzejolīšus kā pūkiņu. Tad tie būtu nākuši, lai gan vēl tagad kaunos nākt klajā ar saviem dzejoļiem. Tie gandrīz vai aizskar Tavus mīļos dzejolīšus ar savu neveiklumu, kā nabaga radinieku bars Nīnu. Un, beidzot, kāpēc tad arī nevar teikt to, ko gribētu? Es taču teicu, ka vēlētos pūkiņas, un es tiešām tās ļoti vēlos, pat tāpat kā mīļos, saldos, mazos, blondos matiņus ar mīļajām kukainīša kājiņām un spožajām actiņām kā dimantiņiem, bet labiem arī, Grib taču arī, lai paglauž galviņu un sapurina austiņas. Lai tad tā arī notiek. [Trūkst viena vai vairākas vēstules lapiņas.]

Oktobrī tieslietu jautājumi ir: Nr. 40, 41, 42, 43: 66 + 76 + 78 + 34 rindiņas, tātad kopā 254, ne 237, kā nepareizi saskaitīts. Bet tas ir sīkums, ko nav vērts Zālītem teikt. - Cietuma dzejolīšus mīļdvēselītei vēlreiz uzrakstīšu. Tagad tie man liksies vēl nejaukāki, jo to dēļ mutiņai bija jāsaslimst. Ak, nabaga, nabaga mutiņa, kad es tevi labāk glabāšu, kad būšu tik mīļš, ka vairs nesāpināšu savu sirdsmaigumiņu. - Bet sūdzies man, manu Iniņ, sūdzies, mutiņ, dalies arī ar mani savās sāpēs, kuru ir jau vairāk un kas ir dziļākas par prieciņu. Vienīgi gaišās gaviles, klusās gaviles ir vēl dziļākas. Bet tādas, pilnīgi gaišas gaviles, būs tikai tiekoties: tas būs visaugstākais svētums. Tam netrūks manas gribas, no kuras radīsies arī griba dzīvei un veselībai. Ir taču pārāk interesanti kāpt tādos nekad neizzinātos augstumos, dzīvot tā, kā vēl neviens nav iedrošinājies un nojautis - divatnē. Cik bezgala garlaicīgs, kokains, sājš un neinteresants, salīdzinot ar tādu augstāku laulības dzīvi, taču ir viss iemīļotais laulības pārkāpšanas temats. Tas ir tik moderns, tik vienkāršs un bez jebkāda interesanta samezglojuma, tik viegli pieejams vismuļķīgākajam prātam, jā, pat garā visnabagākajiem, - tas ir токарная работа, rupja zemnieku būda pret smalki filigrānu darbu sudrabā. Pat juteklība, kas mietpilsoņiem turklāt tik vajadzīga, ir tic niecīga un neinteresanta laulības pārkāpšanā, kamēr augstākā, gara kopbūtnē no tās izceļas vesela rakstura filozofija un vai ik dienas atgadās vissarežģītākie samezglojumi un pārsteidzošākie atklājumi un izskaidrojumi. Mums taču ik vēstule ir pārsteigums, un es katru gaidu ar ziņkārību, mākslinieciskāk, filozofiskāk un seksuālāk noskaņots, vēl lielākā pārsteigumā, kā cerēju. Vienīgi lielākā vājuma brīdī biju vienaldzīgāks. Turklāt mēs vēl esam sākumā, un es gaidu kā interesanta romāna turpinājumu skaisto nākotni. Viss tas man piepeši ienāca prātā, lasot Tavas rindiņas, ka «Vendeta» esot publikai patikusi. Cik briesmīgi pieticīgi, cik nabadzīgi ir šie cilvēki, ka tiem jau liekas interesants tik rupjš darbs. Šī glūnošā, aprēķinošā atriebība ir tik maziski zemiska, ka var tikai izjust riebumu pret šādiem slaistiem, turklāt vēl romāna veids ir tik parasts un rupjš. - Jā, gribēju ko teikt, bet aizmirsu. Mīļmutiņu paņem klēpītī, pakasa galviņu, piepūkā austiņas pilnos ar mīļajiem vārdiņiem. Tā pūkās vienmēr, līdz tiksimies. Mīļi, mīļi, mīļi, puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Vai mutiņa nesalst? Man tagad bieži ir līdz 19°. Vai mutiņai ir silti? Muļķīgais rēķiniņš nav derīgs dvēselītēm Tām jābūt mīļām.

2. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Daudzi izgriezumiņi man ļoti labi patīk. Vai tie jātulko? Vai lai tos pārtulkoju pamazām, pie izdevības?

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Makija «Atdzimšanu» vakar tikai saņēmu. Zīmītes nav, bet ļoti mīļas, saldas svītriņas ar Iniņas rociņu rakstītas. Visas nokaisītas ar bučiņām.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Uzvalks šodien būs gatavs, bet maksā visumā ļoti daudz - 7 rbļ. 80 kap. Tātad vairāk nekā Pleskavā. Saimniece galu galā arī ir ļoti mīļa: grib man no aizkariem, par kuriem rakstīju, pašūt kreklu. Mēs ļoti saderam kopā, jo arī viņa ir slima un mīl klusumu.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Vai Tu varbūt varētu iedot Veinbergu Jūlijam cenzora neizlaistos dzejolīšus? Atbildītes uz vakarējo vēstulīti iespēšu un, vispār, mutiņu labāk pūkiņāšu, mīļi arī.

5. lappuses augšmalā pierakstīts:
Nosūtu divas ziedlapiņas.

54.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 4. (16.) decembrī

4. XII 1579 Iniņ!

Manu saldo, dziļo mutiņ. Tu nabaga, nabaga Iniņ, cik es Tevi esmu sāpinājis, es, Tavas pašas puisītis. Mani krata drebuļi, lasot Tavu nabaga kartīti (no 22. XI 592), kas tikko šodien pienākusi. Ja daudzās asariņas varētu ko līdzēt! Bet tās vairs nevar nekā aizskalot. Ciešanas kā kodīgas skābes ir saēdušas spožo metālu, bet arī nopulētam tā spēks iet mazumā, dzīve kļūst īsāka. Gribētu kaut ko padarīt, lai visu izpirktu, bet tas pārāk vienkārši, lai sevi atkal attaisnotu, it kā tas varētu samazināt Tavas ciešanas. Varbūt būtu vēl saprātīgāk vairāk strādāt. Tas sniegtu. mieru un cieņu pret sevi, un Iniņa priecātos par šo panākuma. Bet vienīgais ir padarīt savu mutiņu atkal veselu ar pūkināšanu un mīļu izturēšanos. Turklāt lielākās sāpes man nebija vēl tās, ko mutiņa saka un žēlojas par puisīti, bet tieši tas neizteiktais, verdzinošais, kas iegūlies mutiņas sirdī. Esmu bijis tik rupjš mutiņas grūtākajā darba periodā, atprasīdams tik ātri cietuma dzejolīšus. Es jau nemaz nerunāju par tiem kā par dzejolīšiem, bet tie taču ir manas svētās mutiņas vissmagākā laika piemīņa, kamēr es domāju vienīgi par sevī un par tiem kā dzejoļiem. Gribēdams pārbaudīt to māksliniecisko vērtību, aizmirsu svarīgāko, vienīgo, kas uz to attiecas: nolaupīju mutiņai mazu atmiņas daļiņu. Tagad, kad jau ir par vēlu, es redzu, ka arī pats esmu vaimanājis un tvīcis tieši pēc tādām atmiņu zīmēm, kas atgādina mutiņu: katru mutiņas rakstīto burtiņu (pat aploksni) es glabāju kā talismaniņu, un tomēr man pat prātā neienāca, ka mutiņai arī ir tik mīļas lielputniņa atmiņas. Tas laikam gan ir izskaidrojams tikai ar to, ka katrs no mums vērtē sevi pārāk zemu. Kāda tad var būt vērtība manai mazajai lapiņai? Man gandrīz vienmēr, katrā ziņā, ir tā. Es nekā nezinu par sevi, nezinu, kas būtu pietiekami laba, ko varētu Tev dot priekš mums: kā es varētu Tev, mutiņ, palīdzēt atveseļoties un arī pats kļūtu vesels Tavā labā, izveidojot no sevis kaut ko labu, Tevis cienīgu. - Atbilde uz 22/92 kartīti saistās ar to pašu. Biju vājš un slims un nejutos sevis paša cienīgs, kur nu vēl gribētu būt tāds Tavā priekšā? Šajā noskaņā es tad no visa tomēr izlobīju šī uzskata apstiprinājumu, tāpat arī Tavā vēstulītē, ka Tu nievājoši izturies pret šīm mūžīgajam žēlabām. Es jau pats jutu, ka tās ir niecīgas un ka viss to apstiprina. Tādas vājuma noskaņas Tev, dvēselīt, vēl nekad nav bijušas, un tāpēc šīs žēlabas Tev liekas trakulīgas un neprātīgas. Tu saki: «Ja Tu pats izsakies, ka es (t. i., mazais mīļputniņš) esmu noilgojusies pēc Tevis, kā tad Tu vari izjust vientulību?» Man tā nav nekāda pretruna. Es zinu, ka Tev ir sirdsēsti manis dēļ un ka Tu mani mīli dziļi un sirsnīgi, un tomēr, jā, arī tieši tāpēc, es jūtos vientuļš, jo jūtos par vāju, par nevērtīgu, par sliktu un mazu priekš Tevis. Jūtu, ka man jāatlīdzina Tava neizsakāmā mīla un labestība ar to pašu, bet manī nav nekā tamlīdzīga. Esmu slims, un mana slimība man liedz būt tik labam un lielam, kā Tu esi, lai būtu Tevis cienīgs. Vēl arvien nezinu, vai Tu tā to saproti? Varbūt Tu arī, Iniņ, nezini, ka tie man nav tukši vārdi par mutiņas svētumu. Tā ir mana ticība, ka cilvēks jau šeit, zemes virsū. var kļūt svēts, vienīgi šeit. Gandrīz neapzinoties, gluži bez pūlēm Tu esi kļuvusi tāda. Tikai sejiņu Tu esi pagriezusi uz citu pusi, pret sauli, un saule spīd Tev taisni cauri, kā x stari. Man vajag ar pūlēm celties un krist un atkal celties no domas līdz domai, no šaubām līdz šaubām, no satricinājuma līdz satricinājumam, - un tomēr es biju pirmais, kas nojauta apsolīto zemi. Tā laikam vienmēr atšķiras vīrietis no sievietes. - Tāpat ir arī ar mūsu vēstulītēm. Rakstīdams vienmēr pārdomāju, un man burtiski jāizēdas cauri domu putras kalniem. Tu tikai uzsit ar rociņu, un viss Tev skaidrs. Tā Tu domā, ka arī man tas palīdzētu, ja visu aizslaucītu ar rociņu. Tam vajag ļoti daudz pūkiņu. Vienīgi tāpēc, ka Tu, manu dvēselīt, esi tik vienkārša un skaidra, ne domīga, Tu nevarēji saprast, ka visa puisīša kliegšana, visi pārmetumi un ļaunums ceļas vienīgi no viņa slimības, paša vājuma, nevērtības sajūtas. Viņš gribēja pūkiņas, lai taptu vesels, spēcīgs, sevis paša un mutiņas vērts. Par daudz labi Tu esi domājusi par puisīti, pārvērtējusi viņa spēkus. Tas arī ir viss. Tu man iedevi miljons dolāru zīmi, un, tā kā es nekur nevarēju to izmainīt, es tomēr salu un cietu badu. Tu man sniedzi lielo, bezgalīgo, nešaubīgo mīlu, bet man bija vajadzīgas mazas pūkiņas ikdienas mājas vajadzībām. Tas nu ir lielais pārpratums, un lai tagad mazputniņš man smejas līdz. Kaut tikai Tavs kuņģītis atlabtu un Jelgavas brauciens Tevi nebūtu piepūlējis, nabaga saldo svētumiņ. Es taču biju domājis, ka Stučkām ir daudzi tūkstoši. Tātad ir 10 000 rbļ., turklāt viss drošībā, un neviena likuma acs to neredz. Tas jau saņems valsts pabalstu, ko šeit gribēja atņemt kādam nabaga cilvēkam, kuram bija atsūtīti 15 rubļi. Raksti vairāk par māsu, par kuru Tu man nekā nestāsti un pārmet man, ka esmu viņai tuvojies. Es jau viņu gandrīz nemaz neredzu, tikai reizi pāris mēnešos. Viņas man žēl kā kura katra cilvēka, ko esmu kādreiz mīlējis un ar kuru man bijusi saskare. Tu taču šai ziņā esi vēl daudz labsirdīgāka par mani, Tu dziļo mīļputniņ. Es toreiz pats cietu un redzēju viņu ciešam, turklāt vēl no tā paša gribas vājuma. Tā bija tikai psiholoģiska ģimenes līdzība. Atraksti man tātad, katrā ziņā, kaut ko tuvāk par viņu, jo mums jāzina, lai aizsargātos pret viņu, neskatoties uz visu līdzjūtību. Tu esi par daudz mīļa un laba, Iniņ, lai pieminētu man to, un zinu, ka vienīgi slimība un satraukums Tevi arī varēja sarūgtināt. Ja Tu jautā: «Kas tad mani saudzē?», tad Tavs puisītis Tevi tiešām ir sāpinājis, neizsakāmi, bet gribu atkal visu vērst par labu un mīlēt savu mutiņu. Beidzot taču Tev tad ir Tavs puisītis, kas Tevi saudzē. Tas nebija arī nekāds ļaunums, kad rakstīju par māsu. Dienu iepriekš Tu pati man biji rakstījusi, ka citiem esot vēl grūtāk, un tā es tiku uzmanīgāks pret svešām ciešanām, jo, galu galā, parastie mietpilsoņi ir par mums nelaimīgāki, jo viņi nepazīst nekādus augstumus, Tā arī māsa. - Novembrī nopirkts gaļas pulveris (pierēķināts pie zālēm - 57 kap.). Kakao vietā dzeru pienu ar auzu miltiem. Rītos, plkst. 10, 2 glāzes silta piena ar miltiem un mazliet gaļas: atlikums no vakara; pusdienas plkst. 2 - ½ 4. Trīs ēdieni par 6 rubļiem mēnesī. Bez tam es no pusdienām vēl atnesu līdz gabalu cepeša vai kaut ko tamlīdzīgu un maizi rītam un vakaram. Vakarā vēl bez šā cepeša 2 - 3 glāzes vārīta piena ar auzu miltiem. Bez tam vēl ik dienas 1 pudele kefīra. Strādāju ½ stundu pie «Solhaugas», tad vēl tieslietu jautājumus 1īdz pusvieniem (ja ir masāža) vai līdz pusdiviem. Tad vēl pa starpām ½ st. darba, ½ st. atpūtas un ½ st. vingrošanas. Līdz pusdienām 20 minūtes pastaigājos. Turp ejot, paņemu pastā vēstulītes no pūkiņas un avīzes. Atpakaļ atkal 20 minūtes. Tad pēcpusdienā no četriem līdz pieciem lasu avīzes, no pieciem līdz astoņiem deviņiem rakstu vēstulītes (neesmu vēl ieradis to darīt ar starplaikiem, tāpēc bieži no tā nogurstu). Pēc tam vakariņas un viegla lasāmviela. Desmitos vai vienpadsmitos gājiens uz pastu, lai nosūtītu mutiņai vēstulītes (turklāt viss ceļš nokaisīts ar pūkvārdīņiem kā puķītēm, pēc mutiņas parauga). Tā ir otrā pastaiga, apmēram ¾ stundas. Miegs vēl nav labs, un vēl jūtams nogurums (šonedēļ arī nebija masāžas un elektrizācijas). Mīļsvēto mutiņ, paliec tikai Tu drīz vesela, tad arī puisītis atveseļosies un būs mīļš un labs.

                                                                                                                    Puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Tev ir, smaržiņ, [nesalasāms izdzisis].
Šodien saņēmu vienu tieslietu jautājumu un kartītes no 22/92 un 27/87.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Glabā, mīļputniņ, labi mīļos, vecos cilvēciņus Jelgavā Viņiem jau tagad nav neviena cita bez mums. Mums viņi jāuztur tā, lai viņi mūs neuzskatītu par sliktiem.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Mutiņa ir mīļa un laba, ko dara viņas sunītis un kaķītis? Puisītis tomēr mīļš un labs.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Kunģītis Tev jāmasē pašai, tāpat kā es to daru. Tur ir arī sevišķi sāpīgas vietas. Tās īpaši jāberzē un jāspiež. Tie ir nervi. Tāpat arī deniņos ir sevišķi sāpīgas vietiņas. Tās jāpiespiež: tad galvassāpes kļūst vieglākas.

6. lappuses kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Galviņa, rociņas, visa sejiņa un matiņi nokaisīti ar bučiņām.

55.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 7. (19.) decembrī

7. XII 1576. Dimantametistiņ!

Sirdsmīļo, svēto pūkmutiņ, manu dzīvibiņ, mierinājumiņ, manās rokās pašlaik dreb Tava mīļā, pūkiņā 30. XI 1583 vēstulīte (Mīļputniņ? - ir taču ametista dimantiņš!), tā atnāca tik ātri, vienā nedēļā; pastarpām trūkst vienīgi 29. XI kartītes. Tu esi tik brīnumīļa, manu saldo saulīt, manu zeltprieciņ, Tu esi atsūtījusi savam puisītim pelēkos svārciņus, tagad taču es varu glāstīt un pūkiņāt samtputniņa matiņus un kleitiņu, reālā saskare man brīnumaini palīdz jau kopš seniem laikiem, tagad šī izjūta vēl stipri augusi (dzejolītīs «Sabirzis ziediņš» izsaka kaut ko līdzīgu, bet vairāk nekā pirms diviem mēnešiem, manai tagadējai izjūtai tas ir par vāju!). - Turklāt visa Tava mīļā vēstulīte ir tik mīļa un laba, tik patīkama un nomierinoša kā rociņas glāsts, - tā ir tik jauki, bieži pat aizraujoši skaisti uzrakstīta, ka es varu tikai gavilēt un brīnīties, kur tāda slima, vāja dvēseles Iniņa, pūkaigumiņš var ņemt tik daudz spēka. Iepriekšējo nakti Tu pat neesi gulējusi, no rīta Tev bija raudu lēkme. - Bet es sēžu šeit siltajā istabā pie viegla, pavirša darba, atpūšos, kopju sevi un ļaujos labsajūtai, rakstu gražīgas paļājošas, gari stieptas žēlabu vēstules un, beidzot, ļauju plūst pār sevi, nožēlojamo, mutiņas mīlas Golfa straumītei veselām siltām strāvām, kamēr mutiņa mazajā istabiņa sēž stingu ciešanu pārņemta, gaidot vienīgi no krāsns kādu siltu vēsmiņu. - No puisīša nāk vienīgi asaras un stindzinošas sāpes. Ak, tas ir briesmīgi, bet tā tas ir. Rit laikam gan nosūtīšu telegrammu, vai Tu vēl turies; ja arī Tu sākumā izbīsies, tad vēlāk tas Tev tomēr darīs labu. Es tīrās muļķības dēļ pat nenojautu, ka manām novembra vēstulēm būs uz Iniņu tik ļauna ietekme, es pat vēl iedomājos Tev labu darām ar tām juceklīgajām blēņām, mēģinādams Tev izskaidrot vētras izcelšanos ūdensglāzē; Tu, mīļsaulīt, vairākkārt esi rakstījusi, lai Tev nekā neslēpjot, un tas man bija iegansts nelaimīgajai rakstīšanas svētlaimībai, lai pārtrumpotu veco Jeremiju. Tas bija tik neglīti no manis, ka es pat nezinu, kur lai palieku ar savām sarkanajām truša actiņām. Jā, oktobrī es biju slims, bet atpūtas laiku novembrī es tiešām varēju kaut kā labāk izlietot, nevis padarīt mutiņu pavisam slimu, kaut desmit reižu varēja būt neveiksmes pēc pārpūlēšanās oktobrī. Nu viss jau ir noticis, un kaut es tagad zinātu, kā palīdzēt un vērst uz labu. Bet arī manas beidzamās vēstules ne par matu nav labākas. Jādara gals liekulībai, citādi negribot viss var slikti beigties. Žēl, ka jau šodien nevaru mierīgāk rakstīt, pagājušo nakti es maz gulēju, un tagad ir galvassāpes. Mana kļūda bija domājot, ka pilnīgu divatni varētu saglabāt arī tālumā, t. i., es iedomājos, ka man arī no tāluma jāgriežas pie Tevis visās savās noskaņās, bet tas taču ir neiespējami attāluma dēļ, kad atbilde uz jautājumu pienāk tikai pēc mēneša, kad vairs neeksistē jautājuma priekšnoteikums (piem., kad es saņemu atbildītes, ka Iniņa skumst par manu slimības periodu, tad es jau sen jūtos daudz labāk un nožēloju, ka esmu mutiņu velti satraucis). No Pleskavas līdz Rīgai vēl kaut cik gāja, jo atbilde jau pienāca 3. dienā, kad jautājuma no skaņa vēl nebija zudusi. Tagad mums pilnīgi jāpaļaujas uz mūsu divatnes kapitālu, kuru mēs jau agrāk ieguvām, tas, paldies dievam, ir pilnīgi pietiekams. Tādas bija manas domas, runājot par neīsto pamatuzskatu, kas arī Iniņai sagādāja tādas bailes 30/83 vēstulītē. Tātad nebaidies nekā, mīļo, svēto mutiņ, citādi viss ir skaidrs. Un tagad, man atkal pamazām kļūstot stiprākam, viss būs labi, es atmetīšu prātošanu un dzīvošu Tavās gaišajās svētdieniņās. Šodien es vēl nevaru Tev to tik labi pateikt, bet Tu jutīsi, mutiņ, ka nākamajā uzplūdu periodā notiks pārmaiņas, ka es būšu mīļš un labs, pūkiņāšu mutiņu, rakstīšu dzejolīšus, lēnām atpūtīšos un kļūšu vesels, atmetīšu lieko prātošanu un šaubas par sevi, Tev taču vēstulītē ir taisnība, dvēselīt, es jau varu mēroties ar visiem pārējiem, arī cietuma dzejolīši, kurus mutiņa tik jauki ir sakārtojusi, apliecina man to pašu. Sāpes man vienīgi dara mana visaugstākā sasnieguma - «Nākotnes cilvēka» - nozušana; jā, vēl vairāk: tas bija romāna vienīgais noslēgums, izskaidrojums, pamatojums, ja es tagad nezinu romāna nobeigumu, nevaru arī rakstīt sākumu. «Nākotnes cilvēks» man bija vajadzīgs revīzijai, ja «Nākotnes cilvēks» izturētu kritiku, viss būtu labi, pretējā gadījumā: viss tikai fragments un apmierināšanās ar viduvējību, ko arī visi citi spēj. Pie «Nākotnes cilvēka» es gribēju atveseļoties, jo tas bija izaudzis no mums abiem, tajā vaiņagots viss, tagad statujai atsista galva, jauna balva būs tikai pielīmēta. Varbūt Tu vēl pameklēsi, mīļpūkiņ. Es to katrā ziņā neesmu paņēmis līdz, tas bija lielajā ādas portfelī, varbūt arī gājis zudumā? Tu, mīļputniņ, vari man daudz ko, īstenībā - visu, pateikt, es neizbīšos, un izmisumam vēl atliek ļoti daudz laika, jo es kļūstu stiprāks. Tu jau pati, Iniņ, esi redzējusi, cik viegli es panesu bailes, prātošana vienīgi ir mana vājība. Bet laikam gan tā nav, ka viss būtu zudis pārvācoties vai sadedzis, iespējams, papīri būs tikai kaut kur nolikti; Tev labāk vajadzēja visu atstāt mapē. Tad Tu jau arī sen neraksti, ka kaut ko esi likusi sarkanajā zīda lakatiņā. Turklāt es glabāju kā svētumu mīļsvētās mutiņas vesela pusgada vēstulītes. - Manas galvassāpes rakstīšanas laikā ļoti pastiprinājušās, vēl tikai dažas atbildītes. Tu, Iniņ, domā, ka Tavā slimībā no Tevis neizstaro nekāds dziedinošs spēks! Taisni otrādi, Tavas beidzamās ciešanu vēstulītes mani atkal nostādījušas uz kājām (kaut arī tās manī izsauca nožēlas sāpes), bet spēcinošās vēstulītes oktobrī mani atrada pārāk vāju, Oktobrī es biju tik slimiņš kā Pleskavā, pie Ērgļiem, pēc Mīlenbaha rakstiem un ziemsvētkos, kad mēs savā starpā nevarējām mierīgi pārrunāt nevienu vārdu; pēc tam atkal februārī, kad es nevarēju Iniņu pielabināt (to Tu, starp citu, pati nemaz nemanīji). Tas tikai bija par 1 grādu stiprāk nekā pie Ērglīšiem. Tu, mīļdvēselīt, tagad būtu saplēsusi ne vienu vien papīrīti, kā toreiz saplēsi un atstāji mežiņā pie linu mārka! Pašlaik tas jau ir garām, pēc tam paliek vienīgi nogurums, ko vēl tagad izjūtu, bet spēks atkal atgriežas; kā pierādījums šeit pāris dzejolīši, no kuriem tikai beidzamajā četras pirmās rindiņas uzrakstītas aizvakardien, viss cits septembrī vai oktobrī, bet tagad pārlabots. Tātad jau iet, lai gan kā austriešu zemessardze, tomēr iet. Mīļsvētā mutiņa lai ir pavisam mierīga sava puisīša dēļ: jo mazāk Tu uztrauksies, jo veselāks būs puisītis. - Ja mīļmutiņa ir slimiņa, lai viņa iet pie kāda kārtīga ārsta. Lasmanis jau tiešām nav nekāds nervu ārsts, par ko Tu arī agrāk uzjautrinājies. Ja Tu gribi tikai par velti ārstēties, tad arī man nevajadzēja aizsviest 25 rubļus masierei (par novembri viņai vēl pienākas 10 rbļ., starp citu, es esmu atmetis masāžu), jo man kā vīrietim bija nepatīkami un Tev kā dāmai būs vēl nepatīkamāk. Mani ļoti nepatīkami aizskar, ka Tev uzdrošinās kaut ko tādu likt priekšā; kas tad Lasmanim ir teicis, ka Tev var kaut ko tamlīdzīgu piedāvāt, no kā viņi to secinājuši? Ja viņš grib kaut ko par mani dzirdēt, tad jau viņš var man rakstīt. Varbūt tā ir tikai maziņa atriebība lielajam no mazputniņa: masieres dēļ? Masāža tiešām nebija atriebība Tev; masāža un elektrizācija man ir palīdzējušas pārciest oktobri. Šeit nav masiera. Diemžēl man atkal ir ar to jāsamierinās, ka mana paša mutiņa mani nepazīst. Tavas vēstulītes beidzamā lappuse ir rakstīta pavisam citādākā, stingrākā rokrakstā nekā pirmās lappuses. Vai tiešām Tu, mīļdvēselīt, būtu nonākusi līdz tādam smieklīgumam: manus pamatuzskatus un to pārvērtības saistot ar masieri? Vai Tu esi ļoti nogurusi un slimiņa, mīļo, svēto mutiņ, jeb vai neesi vēl augusi un tapusi, kā Tu to pati atzini? Vai Tu neesi sapratusi manas dziļās, dziļās ilgas pēc mutiņas jeb arī esi tās pārpratusi? Mutiņa man ir vairāk vajadzīga nekā Iniņa. Man riebjas to teikt un jautāt, kas ir pats par sevi saprotams. Vai mēs būtu ielaidušies kādās atriebībās un intrigās savas absolūtās patiesības vietā? Tu esi mana mīļā, svētā mutiņa, un mēs esam divi mīļi un labi putniņi. Esi vesela, mīļmutiņ, nepaliec man vēl slimiņa, man arī būs jātelegrafē, man ir tādas bailes, ka tikai Tu neesi no grīdiņas paceļama. Mutiņa, saldā mutiņa visa ietīta bučiņās no puisīša.

56.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 9. (21.) decembrī

9. XII 1574 Dvēselīt!

Manu mīļo, vienīgo mutiņ, šodien es neesmu saņēmis no Tevis kartīti, es vairs ilgāk nevaru izturēt bailes, šodien telegrafēju, - gribu tās samazināt par 3 dienām; ja Tu būsi nopietni saslimusi, Tev to paziņos saudzīgi, bet, ja būsi vesela, tad tas Tevi neizbiedēs. Viss piepeši sagadījās vienā reizē: mutiņas slimība, tas, ka mums draud slimības atkārtošanās, un «Nākotnes cilvēka» lapiņu pazušana. Tas viss bez tam ir savstarpēji saistīts. Neskatoties uz to, tas man nekā nav kaitējis; līdz šim vienīgās sekas ir galvassāpes un bezmiega naktis, un, ja arī vēl kas klāt nāktu, tas nesalauzīs manu garīgo spēku, mēs esam kļuvuši viens un esam bijuši svēti, un es varu būt labs, lai cik smagi man tas arī nenāktos manā fiziskajā vājumā. Tu, mīļdvēselīt biji naivi laba pēc dabas, un caur Tevi es sasniedzu lēni topošo labestību. Ja tajā vēl ir kaut kas skarbs, tad tas nebija vērsts pret mutiņu, bet bija vienīgi atskaņas no manas cīņas pašam ar sevi, jo es domāju ka esam labi izlietojis šīs savas naktis. Es ticu, ka dvēseles mutiņa nav atgriezusies pie vecā, Tava daba pārāk spēcīgi prasa gaismu, attīstību un laimi pilnveidojoties. Mazāka laime Tevi vairs nevar apmierināt, Tu esi par daudz piegurusi un zini, ka ne tikai intereses dēļ, bet visas ilgas tiecas uz to, lai taptu svēts. Un var arī kļūt svēts. Mana mutiņa vēl gluži nesen izcīnījusi divas tik lielas uzvaras: atbrīvojusies no Olgas un no savas pagātnes; pa lielākai daļai šādas uzvaras stiprina, un tāda stiprināšanas zīme man bija gaišais, mīļais matiņš. Vai Tu tiešām esi kļuvusi stiprāka no šīm uzvarām, tā ka šī mazā atriebība bija tikai pārsteidzība; es Tev esmu devis rupjas varmācības piemēru, gribēdams piespiest Iniņu sūtīt man pūkiņas vai puķītes, par ko Tu, dvēselīt, gribēji man draudēt, pieņemot, ka mana veselības uzskatu maiņa esot saistīta ar kādu intrigu no manas puses; Tu spried kā filozofs, nepazīdama mani un mūsu divatni. Tad vēl kādā agrākā vēstulītē, gluži Iniņu garā rakstītā, Tu man teici, ka atriebības nedrīkstētu būt! Tas bija pareizi teikts. Es vairāk ticu savai mutiņai nekā Tu pati, dvēselīt, nākotnes cilvēks ir Tevī, un visas Tavas cīņas ir tikai viņa radīšanas sāpes. Arī tad, ja Tavas uzvaras Tevi būtu nogurdinājušas, Tu tomēr paliec mutiņa, es esmu Tevi nogurdinājis ar savu paļāšanu; bet Tu esi radījusi puisīti, pati augdama man līdzi; viss Tavs gars un Tavas jūtas sakņojas manī, bet viss filistriskais aizskar mūsu divatnes smalkumu, tā traucējot lielā izpratni. Bet manī tomēr mīt stiprā ticība, ka divi Iniņi pārcietīs arī to, man palīdzēja pūkiņas, kas nāca veselām kaudzēm, un brīvais mēnesis; kaut arī mutiņai būtu miers (tāpēc neraksti garas vēstulītes, kuras ļoti nogurdina un aizņem daudz laika, 2 - 5 stundas), un kaut es varētu labi pūkiņāt un nēsāt rociņās savu svēto mutiņu kā pasaulīti! Jau rakstīšanas laikā un tagad pārlasot (ko parasti nekad nedaru), es redzu, ka neesmu teicis to, ko biju gribējis, - es gribēju teikt tikai vienu, ka es mīlu savu mutiņu dziļi un svēti, mīlu nevis aiz vājuma, bet aiz liela, garīga spēka, jo man vajadzēja cilvēka, kam es varēju pierādīt savu radošo spēku un to novadīt uz viņu. Sūdzoties par savas gribas vājumu, es domāju tikai mazo gribu, kas vajadzīga ārēju panākumu izcīnīšanai. Bet man ir vēl cita griba, kas uzcēlusi priekšpakāpes nākotnes cilvēkam Tevī un manī. Mazās atriebības var radīt neizsakāmas sāpes un var laupīt mūsu attieksmju skaidrību tāpat kā smaržu rudzu laukam, tās var mūs iedzīt atpakaļ filistrībā, var mani iznicināt, bet to, kas izveidojies: attīstības svētlaimi, tās nevar atņemt. - Es zinu, ka viss šeit uzrakstītais ir bezmiegā radusies ekstāze ar pārlieku biezām krāsām, nav nekādu briesmu, bet vainīgs bija smalkais matiņš un pēc tam rupjā atriebība, kas man darījusi pāri. Es pat ceru, iekams mana samtpūkiņa būs dabūjusi manu vakarējo vēstuli, viņa jau pati būs izšķīrusies, ka nevajag izmantot bezmaksas ārstniecību; tik daudz jau mēs vēl spējam, lai ārstētos par naudu. Vai Tu nevarētu iet pie Šēnfelda, kurš taču ir labs ārsts? Pasūtīšu sev elektrizācijas mašīnu, tad lietošu vēl ūdens dziedniecību un vingrošu. Tāpat nekas nepalīdz, es atkal esmu kļuvis daudz nervozāks. Vai vislabāk būtu, ja Tu Rīgā nopirktu lētu elektrizācijas mašīnu par 25 rbļ., ar maiņstrāvu, statīvā mašīna ir par dārgu un laba maksā 200 rbļ. Tā man būtu laba Jaungada dāvana. Šeit man tā būtu jāizraksta no Maskavas, nemaz pašam to neredzot. - Ja vēstulītes nav gājušas zudumā, tad atsūti man 8 lapas garo vēstuli, kuru rakstīju Liepājā par ticības apliecinājumu. - Šodien es saņēmu Ores «Vidzemes zemnieku likumus», rakstīšu par tiem kritiku un reklamēšu tos Plātesam; bet vai viņš nevarētu no manis paņemt tādu pašu grāmatu, mazliet mazāku par Kurzemi: «Kurzemes zemnieku likumi»? Tāda grāmata ir ļoti vajadzīga, un tā daudz ienestu. Tagad ir tikai «Mātera likumi», kas apskata vienīgi pagasta pārvaldi, un Stērstes [likumi] tikai ar pagasta tiesu nolikumiem; abi nav apvienoti (nesvarīgo nost), un bez tam iztrūkst vissvarīgākais - Kurzemes zemnieku privāttiesības, kas vispār latviešu valodā nav dabūjamas (no tieslietu jautājumiem es redzu, ka tās ir ļoti vajadzīgas). Krievu valodā laikam gan ir grāmata: Башмаков, bet 1) tikai krievu valodā, 2) ļoti dārga - 4 rbļ. 50 kap., 3) vairāk nekā puse nederīgas vielas, tikai ar vēsturisku vērtību, 4) ļoti nepārskatāma. Es to viņam lēti aprēķināšu un iedošu grāmatu, kuru ātri izķers; es esmu brīvs, man padomā nav nekāda liela darba, tātad varu lēti strādāt. Vislabāk, ja viņš to paņemtu, tā kā viņš jau izdevis «Vidzemes zemnieku likumus». Pats esmu kurzemnieks un jau no prakses pazīstu «Kurzemes zemnieku likumus». Ja viņš tam piekrīt, es viņam paziņotu tuvāk savu plānu, kas pamatojas uz izdevuma lētumu. Bez tam es esmu viņa pastāvīgais līdzstrādnieks, un pieklātos drīzāk dot darbu man nekā citam. Par manu kompetenci viņš nevar šaubīties pēc Orem dāvātas uzticības. Nokārto to visu kā redzi: varbūt ar Zālīti vispirms (bet vai tas nebaidīsies, ka es «Mēnešrakstam» došu mazāk? Pasaki viņam, ka tieši tad es viņam došu tieslietu ievadus, ja viņš to realizēs kaut par velti.). Pēc taīn katrā ziņā nokārto ar pašu. Plātesu, bet vispirms tomēr ar Puseliņ kas patiesībā. visa izšķirs viens pats. Varbūt pat vispirms nokārtot ar viņu? Es varētu ar to nopelnīt smuku naudiņu, vēlāk pat izdodams to vācu un krievu valodās. Ja Plātess tam nepiekrīt vai ja vispirms grib pārdot Ores «Vidzemes zemnieku likumus», tad es varētu izdot mazos atsevišķos izdevumos (parunā par atsevišķiem izdevumiem, bet nekādā viņu klātbūtnē) pie citiem izdevējiem vai Zinību komisijā. Katrā ziņā parunā par to, cik ātri vien iespējams, lai neviens neaizsteidzas priekšā. Tad vēl, mīļdvēselīt, atsūti Delviga « 100 likumu paragrāfus», tagad man būs laiks to kritizēt. - Vakar vakarā temperatūra piepeši kritās no 32° aukstuma uz 5°, tādi lēcieni par 27° ļoti kaitē veselībai, bet puisītis ir sargājies, vienīgi reimatisms ir atgriezies. - Vai Tu nevarētu Zālītem iesmērēt Ēzera «Estētiku»? [Svītrota pusrindiņa.] Es nezinu, ko varētu ieteikt, vislabākais - nebūt izkārtnes vietā, ja no tā nav nekāda labuma, t. i., bez kāda lielāka darba nodrošinājuma. Būs jāpārtiek no ievadiem un romānu tulkojumiem. Starp citu, es jau dzirdēšu par paša Zālītes priekšlikumu. - Kaut taču šī vēstule Tevi sastaptu veselu, manu mīļo, saldo sirsniņ, pūkiņāta ar daudzām bučiņām no puisīša.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Divi dzīvības kociņa zariņi.

3. lappuses augšmalā ar zīmuli pierakstīts:
Aizvakar saņēmu no Nīnas vēstuli. Viņai prātā vienīgi viņas radi.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Ja arī Zālīte «Solhaugu» neņems, to tomēr pārtulkošu līdz galam. Trūkst vēl 6 - 7 dienas, un varbūt to pieņems Teātru komisija.

57.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 11. (23.) decembrī

11. XII 1572 Iniņ!

Manu mīļoto, svēto, svēto muitiņ, manu sirsnīgo tikšanās putnīņ, saņēmu kartīti (3/1580) un 2 mīļas pūkvēstulītes (2/81 un 4/79) vienā laikā. Kopistabiņā lielas gaviles pāri visiem krēsliem un galdiem. Bet bez asariņām jau nekas nenotiek, jo nav vēl pienākusi atpakaļ telegrammiņa, lai gan vajadzēja būt jau šodien, un no vēstulītes redzams, cik nogurusi un slimiņa ir mana vienīgā mutiņa. No visām pūkvēstulītēm skan kaut kas neizsakāmu ciešanu un sāpju pilns. Galvenā vaina meklējama manī pašā, - tā saucas puisītis. Jau visu laiku es nopūlos, lai godīgi uzrakstītu savai mutiņai kaut ko mīļu un palīdzīgu, taču rakstu arvien sērīgāk. Arī vakarējai vēstulītei bija jābūt mīļai un labai, un, kad es šodien par to domāju, tā ir vienīgi ļaunums, iedomīgas vaimanas un posts. Es tomēr neesmu labs, jo ikdienas nožēlojamība to nepieļauj, kā arī nervozitāte, tik briesmīgi pārspīlēta kā labsirdībā, tā ļaunumā. Nav ne sprieduma, ne mēra. Tu tagad esi tikpat slimiņa, manu svēto smaržiņ! Mēs gluži nevajadzīgi viens otru uztraucam, lai vēlāk to atkal nožēlotu, gluži bez mēra. Vakar labi gulēju, un viss aizvakardienas uztraukums man liekas tik nožēlojams. Gan arī «Nākotnes cilvēks» atradīsies, ja ne, tad tomēr strādāšu. Tikai bezmaksas ārstēšanu gan nepieņem. Aiz tā droši vien jau slēpjas Bekers, un tie ir diezgan netīri un īstenībā muļķīgi smieklīgi cilvēki, ar kuriem nav nekāda labuma un goda saieties. Bet tagad nu diezgan par šo draņķi. Jau 4 dienas esmu Iniņu kaitinājis, sevi pašu baidījis un nokavējis skaisto laiku, lai apbērtu savu mutiņu ar mīļiem vārdiņiem, pūkiņātu savu nabaga, nabaga mutiņu un paīsinātu grūto laiku. Gribu tūliņ atbildēt un nedaudz, jo ir jau vēls. Parasti rakstu mutiņai pēcpusdienā no pieciem līdz deviņiem, bet šodien piecos atnāca mans agrākais istabas kaimiņš, aptiekas māceklis (caur viņu es saņēmu dažas zāles, kuras citādi grūti dabūjamas) un drīz pēc tam māsa un Stučka, kuri jau mēnesi nebija bijuši. Stāstīja, ka Londonā iznākšot avīze. Zināms, nieki, bērnu spēle, bet viņiem taču vajag laika kavēkļa. Māsa arī šeit skaitās zināmā mērā kā labdarības dāma. Par spīti viņas salonam, kur daudzi sapulcējoties un kas maksājot labu tiesu naudas, viņi tomēr arī spēlē nabagu lomu. Bet tas viss, un tad vēl tas nejaukais stāsts: - man paliek ļoti drūmi un riebīgi ap sirdi. Nabaga, nabaga cilvēki! Ak, tu svētlaimīgā, vienīgā mutiņ, mums taču vēl ir svētuma domas, brīnišķā, iekšējā divatne ar pastāvīgi jaunām, degošām interesēm (laikam gan tāpēc mēs viens otru tik grūti saprotam, jo mēs nemitīgi augam). Ja man nebūtu šīs saulainās divatnes, es jau sen būtu beigts. Nav nekā cita, kas varētu mani saistīt pie dzīves, vienīgi tās dēļ gribu attīstīties un rakstīt romānu. Gribu noskatīties kā teātra skatītājs: kā mana Iniņa pavisam lieliski un gandrīz brīnišķi attīstās par mutiņu un kopējas dzīves mutiņu, kā 2 cilvēki top svēti, dzīvi būdami. (Puisītis ļoti labprāt gribētu tikt līdzi.) Un nabaga māsai ideāls: sabiedrības dāma fin de siecle. Tagad nupat kā viņa ir projām. Tāpēc mani tas tik ļoti satrauca. Tu taču to, mīļdvēselīt:, neiztulkosi nepareizi. Tu esi tik laba. Tagad gan gribu atbildēt, bet īsi. Tagad, protams, eju agrāk gulēt, pēc tam, kad mutiņa bija salielījusi. Vispār arī turpmāk vispirms gribu veikt atbildes un darījumu lietas, lai pār daudz neizplūstu. - Kā Zālīte iztiks bez reklāmas? Un kāpēc? - Ja nāks «Oņegins», vai lai ņemu? Man jau «Solhauga» liekas ļoti grūta. Panti ļoti nogurdina, ja ir tik neinteresanti kā «Oņeginam» Gribētu labāk izsisties cauri ar prozas tulkojumiem, ievadiem, tieslietu ievadiem un tieslietu jautājumiem un, lielākais, mazliet oriģināliem. - Cik liels ir «Zvans» rindu ziņā? Varbūt Tu varētu kaut kur izplēst un atsūtīt? Ja viņš labi maksātu, beigu beigās varbūt ietu. - Par «Aspaziju» esmu pārdomājis. Vislabāk būs, ja pats to saīsināšu un atņemšu tai visu profesorisko un kārīgo (nav jau nekā stipri juteklīga, kas gan ietu itin labi, bet tieši kaut kas pavājš, kautrīgs, nejauks). Gribētu gan, bet nedrīkstu; pavisam bez kaisles un dziļuma. Ļoti dusmošos, bet citi jau izdarīs daudz sliktāk, varbūt pat izcels taisni kārīgo. - Zaļais pavedieniņš un tik skaisti sakārtotie dzejolīši man darīja daudz laba. Tā man pat patika vairāki dzejoļi, un es ieguvu vairāk pašapziņas. - Tagad saņemu pūkvēstulītes 7 dienās, bet Tu nesaņem pat 14 dienās. Tas tiešām ir briesmīgi, jo es zinu, ko nozīmē tāda gaidīšana. - Arī muļķa puisīši beidzot jau zinājuši, ka mutiņa dzīvo mūsu kopējā zemītē, - galu galā, nebija jau nekāda apburta lieta. lai to zinātu, bet, ja tas rakstīts no paša mutiņas, ar paša mutiņās rociņu, to mierīgi var nēsāt sev līdzi kreisajā vestes kabatiņā, lai vajadzības gadījumā apskatītu, - tad tas ir vēl drošāk nekā zināms. Kāpēc tad tas nebija jāraksta? Katru dienu puisītis žēlojas, to pašu prasīdams: pūkiņas, pūkiņas, pūkiņas un tikšanos, tā ka mutiņu pat novedis izmisumā, un grib taču būt labs. - Iniņ, mīļo mutiņ, kaut tikai Tu tagad atveseļotos! Mēs kļūsim daudz stiprāki. Tavs puisītis Tevi ļoti pūkiņās tagad, kad Tev tas vajadzīgs. Un šeit arī ir noteikta atbilde: mutiņa nav tik ļauna, un sunītis un kaķītis ir puisīšu draugi. - Arī mutiņai šis laiks nav bijis viegls. To es zinu un zināju jau toreiz. Mums bija pārāk daudz darba, lai atliktu laiks mīlēt vienam otru. Puisītis gribēja pūkiņas, īstas spalvu pūkiņas un zaļas lentītes un bija muļķīgs, tās prasīdams. Bet tagad viņam ir viss un vēl vairāk: pūkmākonīši, kā no Frau Holle. - Starpība biju tā: mutiņa ir kodusi ar zobiņiem, bet puisītim vēl nav zobiņu. Tāpēc tikai atvēra mutīti un žēlabaini kliedza. Tāpēc arī mutiņa ir laba un puisītis ir puisis. Bet nu jau viņam nāk zobiņi, tātad arī kodīs. - Vai tiešām Tev ir pamats cerēt uz stipendiju? Domāju, ka tur nekas neiznāks, tā kā viņš vairs nekādu reklāmu ar mums negrib taisīt. Viņš mūs beidzot atstās sēžam, un tāpēc mums vairāk jādomā par oriģināldarbiem. Vai Tev nevajadzētu atbrīvoties no visiem blakusdarbiem (tos ņemšu es), domāt vairāk par ludziņu pēc Tavas atpūtas? Man vēl ir 2 dienas darba pie «Solhaugas», ko katrā ziņā nobeigšu, kā arī skicītes un ievadi (tieslietu), kritika par Ori un Ties [lietu] kalendārs. - Mīļos rēķiniņus es salīdzināšu un noteikti atbildēšu. Bet mutiņas rēķiniņi ir pavisam vāji. Gluži bezatbildīgi., piem., malka izgājusi tikai par 20 kap. vairāk aukstajā laikā, un turklāt vēl bijis tvans. Mutiņ, mutiņ, es par sevi nerūpējoties, un Tu? No ēšanas arī esi 40 kap. ietaupījusi. Vai es tiešām rakstu kā pa vējam, lai mutiņa sevi kopj? Bet es saku nopietni, mīļdvēselīt! Ja budžetu ēšanai un apkurināšanai nepaaugstinās, tad es arī izvākšos, vai arī neēdīšu vakariņas. Arī no «Ciānas bērniem» izlietota tikai puse. Pie tā laikam puisītis pats ir vainojams. - Īpaši komisijas grāmatiņas uz mana rēķina. Tualetes izmaksā ļoti, ļoti lēti, jo Tu jau proti staigāt ielāpiņos, Tu taupīgo putniņ! Manis pēc ej arī pie Bērziem, bet ne jau lēto 5 rbļ. dēļ. Neskopojies, kad puisītis tik lieliski dzīvo. Tas nav taisnīgi, nevajadzīgi un nemaz nav mīļi, ja uz mutiņas rēķina taupa. Mutiņa ir tik slimiņā, un viņa labi jāglabā!!! Tam, ka Bērzai ar Lasmani ir draudzība, ir tikpat maza nozīme kā lētumam, lai pārietu pie viņas dzīvot. Mutiņa negrib sevi labi glabāt istabiņas ziņā lai gan tai pašā rindiņā raksta, ka viņa priecājoties par skaisto, kopējo istabiņu. Jā, kapēc gan mutiņas istabiņa lai nebūtu skaista? Es jau no tālienes priecājos, ka mana mīlulīte tik jauki izskatīsies Nīnas kāzās. Es skaidri sev stādos priekšā zaļo kleitiņu ar melno figaro, lai gan neesmu to nekad redzējis. - Tu mīļo, saldo dvēselīt, ja Tu līdz šim būsi pārcietusi ļaunās vēstulītes, tad Tev vairs nebūs jācieš no pašas miesas un asinīm. Puisītis ir stiprs kļuvis, un miesas vājumu es tagad viegli panesu, jo 1 1/2 mēneša atpūta ir darījusi savu. Bet galvenais bija mīļie, gaišie matiņi un skumīgās, saldās vēstulītes. Tagad puisīša kārta mutiņu atbalstīt. Atsēdies klēpītī, lai puisītis Tevi varētu pūkāt, piebārstīt austiņas ar labiem, mīļiem vārdiņiem, pakasīt galviņu un būt ļoti mīļš, mīļš un labs. Mīļo, saldo mutiņ, glabā un kop sevi labi, lai es zinātu, ka Tu esi vesela. Telegramma vēl arvien nav pienākusi, un ir tik vēls. Es tagad iešu pats uz pastu. Varbūt, ka tā būs tur. Mīļā, svētā mutiņa, saldā dvēselīte vairāk un vairāk nokaisīta ar bučiņām kā ar ceriņu ziediņiem, bet mīļi un labi arī.
                                                                                                                    Puisītis.

58.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 14. (26.) decembrī

14. XII 1569. Dimantametistiņ!

Manu mīļo, mīļo, saldo Iniņ, es saņēmu Tavu mīļo, tik bēdīgo mazo pūkkartīti (5. XII 1578), tā bija nokavējusies, un šodien gaidītā vēstulīte laikam gan pienāks vēlāk, jo atkal iestājies sals (20 - 25 grādi), kad pasts bieži izpaliek. Tu nabaga, nabaga, sirsnīgo, mīļoto sirdsmutiņ, cik daudz sāpju es Tev esmu sagādājis arī ar vēstulēm, kurām bija jābūt labām. Šodien es jau labāk gulēju, bet mani atkal grib noliekt pie zemes. Cik briesmīgi riebīgs ir tāds atplūdu laiks, kad nevar par sevi spriest ne mazākā mērā, jau toreiz es iedomājos sevi labu esam, turam sevi grožos, bet tik nejauki Tevi aizskāru; Iniņ, manu mīļoto mutiņ. Kaut es tagad uzplūdu laikā varētu turēties un vismaz būt pārliecināts, ka šodien nelikšu savai mutiņai raudāt. Bet tagad es vairs nekad neiedrošinos iepriekš teikt, ka vēstulīte man negaidīti dara labu un tikpat negaidīti sagādā sāpes; tā mums abiem iet, un abiem mums ir tikai jānoskatās un jānoraudas. Ir riebīgi būt tīk slimam, būt atkarīgam no kādas svešas varas un beidzot drebēt tās priekšā, jo visi sevis saudzēšanas mēģinājumi ir palikuši neauglīgi. Tāda smaga nevarības sajūta mani pārņem, lasot šo mīļo, nabaga kartīti, un tas vēl turpināsies četrus garus, garus mēnešus: pastāvīga svārstīšanās un sevis ievainošana. «Esi pacietīgs!», Tu, mutiņ, saki, - ir jau taisnība, nepacietība meklējama galvenā vaina; es biju nepacietīgs, priekšlaicīgi gaidīdams pūkiņas, un Tu esi nepacietīga, rakstot, ka esot sūtījusi atbildītes, pūkiņas un matiņus, bet nekas nelīdzot, nākamajā dienā Tu atkal saņem kā atbildi pūkiņu pieprasījumu un sūdzēšanos par neatbildēšanu. Bet vai Tu, dvēselīt, neredzi, cik bezjēdzīgi mēs abi esam šajā ziņā? Šodien sūtīdama matiņus un rīt tomēr saņemdama no manis žēlabu vēstulītes, Tu to uzskati par atbildi uz savu šīsdienas vēstulīti, kamēr faktiski taču mana vēstule (kuru Tu saņemsi rīt), ir rakstīta trīs nedēļas agrāk par Tavu šīsdienas vēstuli. Tāda uztvere ir pavisam muļķīga un absurda, tomēr tā pastāv, un no tās mēs visvairāk ciešam. Tātad vēlreiz: Tavas pūkiņas un matiņi gan ir palīdzējuši, un, ja Tu tos būtu atsūtījusi trīs nedēļas agrāk, nebūtu bijis nekādas brēkas; vienīgi ar šiem matiņiem. es vēl turos pie zemes, bet, kad Tu biji vesela, es Tevi nevarēju pietiekami ātri pārliecināt, ka tie man tiešām ir vajadzīgi. - Man jau nav nekādas cerības, ka arī šis, tā saucamais izskaidrojums ienesīs kaut kādu skaidrību, es jau tik bieži esmu par to runājis, bet beidzot arī pats neesmu pie tā turējies. Sakost zobus līdz šim vēl ir bijis labākais līdzeklis, bet tāpēc tie arī ir. Kaut tikai Tu paliktu vesela, sirsnīgo, svēto mutiņ! Mēs esam pārāk atkarīgi no vājuma brīžiem, no noskaņojumiem, temperamenta, lai pievērstu uzmanību saprāta slēdzieniem, lai rīkotos saskaņā ar jau noskaidroto. Ar tikšanos un mieru tas viss nāks pats no sevis. Tagad mēs gribam, kaut arī mākslīgi, saglabāt šo mieru. Es arī esmu mierīgāks, jo saņemu pūkiņas, matiņus un mīļas vēstulītes un vakar gulēju. Pastāstīšu, kā klājas puisītim. Šodien piecēlos vēlu (pulveri), izdzēru siltu, vārītu pienu, apēdu kotleti (ko paņēmu līdz no vakardienas pusdienām, vakarā tāpat 2 glāzes vārīta piena un gabals cepeša); vēlās celšanās dēļ esmu maz strādājis: 16 rindiņas «Solhaugas», pilnīgi pabeigtas. Vai Zālīte to paņems vai arī piesolīt Teātru komisijai? Katrā ziņā esmu ļoti priecīgs, ka tas man ir no kakla nost. «Oņeginu» es gan vairs negribētu ņemt. Pēc tam es šodien tikai mazliet skaitīju rindiņas un uzrakstīju šo vēstulīti. - Nupat kā saimniece ieveda kādu vecu māmiņu, ar ko mēs ļoti labi saprotamies slimības jautājumos, tagad viņa man atnesa kreklu. pašūtu no mana vecā aizkara; tas ir ļoti jauks, tumši zils, vienīgi drusku par īsu, maksā 20 kap. - šodien ir auksts, un es eju kaujā kā bruņinieks ar saviem augstajiem bruņinieka filca zābakiem; daudz siltāk nekā ar visām galošām. Man ir izlasīti darbi, kurus varētu dot: vai «Atmiņas iz Berlīnes» kaut kādā veidā nederētu Zālītem? Parunā ar viņu par to, dvēselīt. Vai esi runājusi ar cenzoru «Fausta» komentāru lietā? Tāpat arī par «Dilonī», «Pirmajiem ziediem»? Kur, starp citu, ir palicis dzejolītis «Asins pilīte», man tā nav, tāpat arī «Filistrs». Vai «Borkmanī» ir manis rakstītās piezīmes? Varbūt es tās varētu likt lietā? Par Negri man ir piezīmes. Un vai pie «Budas dzīves» ir piezīmes? Cik daudz īsti ir gājuši zudumā no vecajiem manuskriptiem, izņemot «Nākotnes cilvēku»? Raksti arī par to, ametistiņ, ja vēl neesi to izdarījusi. - Vai Tu nevarētu nopirkt pie Трескин tādu mazu brošūriņu: «Права прибалтийской женщины» (10 kap.) un pie Kimmela: Vilperta «Cesiju ierobežojumi» Nr. 1039 (Baltica). - Lai Zālīte dod «Naudas apgrozību», kas vēl netika iespiesta (VIII), es gribu pamēģināt no tās izveidot kaut ko patstāvīgu. - (Ja dimantiņš domā, ka Gētes biogrāfiju derētu, varētu arī to atsūtīt.) - Bet viena lieta būtu svarīgāka: «Dienas Lapa» bija iespiedusi 3 loksnes no Bergmaņa (par miertiesām - rokasgrāmata), šīs 3 loksnes es gribētu un, ja būtu iespējams, gribētu turpināt. - No Straža 4 nav uzdoti zīmju numuri, atsūti tos, mīļo samtiņ, neaizmirsti! - Vai Tu nevarētu man arī pasūtīt «Zemkopi», ja tas nemaksā vairāk par rubli: tas man sniegtu materiālu ievadiem, un varbūt varētu tam pat rakstīt. Kāds izskatās «Latvietis»? Vēl tāds pats; vai nevarētu tur rakstīt? Varbūt atsūti vienu vienīgu numuru apskatīšanai. - Te nu Tev ir, mīļsirsnīgo Dziļiniņ, Tavs puisītis, projektu kaudzīte, kad viņš nevaimanā! Es domāju, ka tas tomēr labāk nekā vērt mutīti vaļā un piekliegt mutiņai pilnas austiņas. Bet es nekur nepārsteigšos, neapkraušu sevi pārlieku ar darbiem, bet vienīgi meklēšu tos un tad izvēlēšos. Mutiņa vēl būs ar savu puisīti apmierināta. Pa to laiku es arī domāšu par romānu un oriģināldarbiem, jo tā taču galu galā ir maizes pelnīšana, kaut arī ar to nesasniegtu slavu un pašattīstību. Bet maizi tā katrā ziņā dos, un te nu nav ne ar ko citu jārēķinās. Tā divi mīļi un labi putniņi tomēr nonāks uz īstā ceļa. Mīļmīļo, svēto mutiņ, esi tikai Tu vesela, tad jau viss būs labi. Bučiņas tev vien lido ap mutiņu no puisīša.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit ir maza statistika par mutiņas izdevumiem: ļoti mazi un bez kaut kāda izpušķojuma. Puisītis Jaungadā uzdāvinās mutiņai brošiņu vai kaut ko tamlīdzīgu. Mīļi un labi arī.

1. lappuses kreisajā malā pierakstīts:
Puisītis ļoti priecājas par bildīti, ko saņems, mīļi arī.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Ja mīļiem dimantiņiem būtu laiks un izdevība, tie varētu gan sākt vākt materiālus romānam: vecus avīžu gada gājumus, skandalozus stāstus un taml.

59.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 20. decembrī (1900. gada 1. janvārī)

20. XII 1563 Mīļputniņ!

Manu sirsnīgo, saldo dvēselīt, manu brīnumaino, zilo puķīt, Tu atkal esi pie sava lielputniņa ar divām mīļam pūkartītēm (10/73 un 13/70). Tu mīļo, sirsnīgo sirdspukstiņ, Tu esi tik mīļa, tik aplaimojoši salda, būdama mazliet veselāka; būdama slimiņa, Tu neesi mazāk mīļa, bet man tad sažņaudzas sirds, un es nevaru tā izjust saldumu un svēto siltumu, kas izstaro no Tevis. Pašlaik jau gan Tu vēl esi ļoti vājiņi, bet rokas ir darba pilnas, patlaban vēl esi nogurusi no kāzām, tomēr cauri visam vājumam un slimībai es jūtu plūstam silto dzīvības straumīti; kaut taču arī pie tā es Tev varētu palīdzēt, tas ir apmēram tas, ko mēs saucam par vēlēšanos vai par prieku būt veselam. Es gandrīz nemaz nestrādāju, bet nevaru arī uzsākt sistematizēšanu, un tāpēc arī man trūkst šī prieka, tas ir, mehānisku līdzekļu veselības atgūšanai, es ļoti gaidu elektrizācijas mašīnu; tā ir labāka par visiem augstajiem garīgajiem viļņiem. Lai arī cik novājināts ir Tavs ķermenis, mīļmutiņ, tomēr Tev taču ir tas veselības gribas fonds, bet man tas jārada mākslīgi. Un šeit arī vispār pastāv lielā atšķirība starp mums: naivums un mākslotība, neapzināta labestība vai veselīgs garīgs spēks un apzināta, bet slimīga tieksme pēc labestības vai spēka. Viss, ko Tu, Iniņ, dari, lai arī objektīvi tas būtu labs vai ļauns, prātīgs vai neprātīgs, vienmēr ir labi, un vienmēr Tu esi brīnišķa, mīlestības cienīga un labestīga, jo Tu rīkojies neapzināti un esi pilnība; bet es? Viss, lai ko es arī daru, man pašam ir ļauns un neprātīgs, jo nevar sasniegt to, pēc kā es esmu tiecies, kaut arī tas būtu objektīvi labs un prātīgs, tā vienmēr būs jācieš, un arī citus tas nekad neapmierinās, tāpēc ka mana rīcība ir tieši apzināta un ar nolūku. Es rakstu, protams, vislielākajos paradoksos, man nav laika, nav miera, lai to pašu izteiktu skaidrāk un pareizāk, bet Iniņa ar savu naivo instinktu jau ātrāk izjutīs pareizo manos slimajos vārdiņos. Tev pat nav jādomā, par ko Tu tik bieži sūdzies, dvēselīt, Tev jau ir vairāk nekā domāšana vien, Tev piepeši ir viss. Tu neseko loģiski, soli pa solim savām domām, bet Tev piepeši rodas vesels domāšanas veids, domu pasaule vai periods, bet es turpat stāvu ar vaļēju inutīti. - Arī mūsu tieksmes pēc lielās labestības nav vienādas; Tu jau esi tajā, manis virzīta, Tu varbūt pievērsies kādai pusei, vai arī pati to labāk apzinies. - Bet man tā jāmeklē teorētiski, loģiski un ar apzinātām jūtām, veidojot sistēmu, kura man jāuzņem sevī kā spēks; jo tik ilgi, kamēr tā man ir vienīgi loģiski un es tajā vingrinos, tā ir vājums, augstākais - lēnprātība; bet pilnīga labestība, tāda, kāda Tev tā ir, ir veselība, darbība, spēks, kas ir kļuvis tik liels, ka tam jāizplūst pāri kādam citam; tad to sauc par altruismu. Man, pagaidām, šis spēks nāk tikai ar domāšanu un jušanu, tātad tā ir tikai lēnprātība, man ir vajadzīga ietekme no ārienes: mehāniska regulēšana ar mutiņas rociņām (tās masēs un visur regulēs darbību), kas man sniegs fizisku veselību, no kuras tad nāk viss pārējais: mērķi, nolūki un kā beidzamais panākums: labestība. Tu, mutiņ, labi saki: vispirms cilvēks, tad mērķi; bet savas pirmās revīzijas laikā es pat nezināju, vai esmu kam derīgs, jo kaut kas viduvējs man nebūtu pa spēkam, jo tad es mutiņu nebūtu apmierinājis un tātad nemaz nebūtu bijis vērts iegūt veselību vai būt par cilvēku. Man toreiz pats galvenais bija - vispirms būt derīgam kādam mērķim, tad ir vērts būt cilvēkam. Tikai pamazām es pārliecinājos, ka es deru lielam mērķim, man ļoti trūkst «Nākotnes cilvēka» (ja kaut kā ir iespējams, sameklē to, mīļmutiņ), un pakāpeniski es arī atkāpšos un kļūšu veselāks, kaut arī ļoti sajūtu mehānisku līdzekļu trūkumu (tāpēc arī sliktais miegs). Viss tas kopā ar mutiņu drīz kļūs citādāks, bet pagaidām tāpat vien jāiztiek, kaut gan viss iet tik izmisīgi lēnām uz priekšu. Visi nervi ir klaji atsegti un ievainoti, no kā arī vieglā aizskaramība, mūžīgā sūdzēšanās un sava spēka apzvērēšana, bailes no augstprātīgas attieksmes, visa sajušana un iztulkošana. Lai to apkarotu, es gribu mazāk žēloties, bet Tu redzi, cik man tas slikti izdodas. Tādēļ Tev, dvēselīt, savā brīvajā laikā būtu jāstāsta vairāk par sevi un jāžēlojas. Zināms, mēs viens otram žēlojamies, jo esam nepieciešami viens otram. Tā aptuveni ir atbildīte uz 9., 1574. pūkiņu. Padomam izcelt galvenos punktus no veselās domu straumes, kas ir ļoti pareizs, es mēģināšu klausīt, tas viss ir ļoti labi un spēcīgi izteikts, vietām brīnumskaisti. Visur meklēt skaistumu (vai labestību) - tas ir tas, pēc kā es tiecos jau gadiem ilgi. Bet beidzot man Tavs pareizais teikums tomēr ir jāapgriež: Tu esi mans dzīves mērķis, un tāpēc es gribu kļūt vesels, es esmu saņēmis mīļo kleitiņas ielāpiņu, un, lai redzētu visu Iniņu tajā, es gribu atveseļoties. Tu, saldo, zeltaino mutiņ, es negribēju šodien daudz rakstīt, tomēr tas tā ir iznācis, turklāt pašu svarīgāko pat neesmu nemaz pateicis. Mani jau brīnumaini aizkustina, ja esmu kādā ziņā dvēselītei palīdzējis, bet tāpēc jau mani nevar nosaukt par labu, kā mutiņu, arī «svēts» man nepienākas, tas mani tikai samulsina: es jau gan gribētu tāds tapt, bet es jau teicu, pa cik daudzām neizturīgām kāpnēm man tāpēc ar grūtībām jāuzkāpj, kur Tu, putniņ, uzlido, pilnīgi es to nemaz nespēju sasniegt, bet Tu jau esi svēta zemes virsū, Tu esi mutiņa; bet man jau arī pietiek ar šo pierādījumu, ka cilvēks var tapt svēts, es turos pie Tevis, mutiņ, un nekad nenoguršu kāpt.
Man ir ļoti patīkami, ka mutiņa atzīst rokām tveramās pūkiņas, tās palīdz kā zāles, salīdzinot ar pūkvārdiņiem, kā mierinājums, iepriecinājums vai kā līdzās sēdēšana, kad sāp zobiņi. Mana mutiņa tikai tiek pārāk nomocīta, no kāzām tūlīt pie smagā darba, un tā līdz pat Jaungadam! Bet, mutiņ, mutiņ, tad gan būs jāveseļojas klīniciņā! - Kukainīša jociņi dara daudz laba: Brencis kā blusu ķēniņš ir patiešām labs, kādēļ gan viņai tā apkauno labo puisēnu. Vai gan viņa patiešām kļūs par otru Doru? Lēta labdarība un patika uz viesībām un ārēju spožumu, - tas viss samaitā citādi tik daudzsološus cilvēkus. Šeit pie māsas vairs neko vairāk nevar atrast kā tikai sabiedrību un labdarību, agrākais jūtu dziļums tiek izmantots tikai kā dekorācija salonam, no maiguma un sirsnības palicis tikai puķu pušķis Makarta gleznā pie sienas. Nīnas 60 viesi, kuru vidū brālēns ar spoži nospodrinātajiem zābakiem pavisam neiederējās, ir patiesi garlaicīgi; es taču biju gaidījis pavisam ko citu, pat tad vēl, kad rakstīju viņai pēdējo vēstuli. Ar to Brencis iegūst vēl jo vairāk, un, ja Nīna kļūs īsta dāma, mums būs vēl Lidija. Kaut tikai Tu, Iniņ, par daudz nenoņemtos ar «Aspaziju» un sūtītu vairāk uz šejieni. «Miljonu varu» es izlasīju, un tur ir daudz skaista, mani nomāc tikai tas, ka liela tēma (un tāda tā ir bez šaubām) kļūst vāja, ja to apstrādā viduvējs rakstnieks, atklāti runājot: man ir bailes, ka arī manam romānam tā neklājas. Tēma man šķiet par plašu, man ir tādas bailes no tās. Mazputniņ, ievadu par kafiju es patiesi neesmu ievērojis, varbūt caur office central. Tas man ļoti patika, un es ļoti vēlētos, ka to būtu veikusi Iniņa. Par mīļo puisīti, kura biksītes saplīsušas, es tūlīt salīdzināju ar savām biksītēm, un mutiņa noraudzījās un izplosīja ar pirkstiņiem vēl vairāk, ko es biju sašuvis. Pēdējā numurā atbildītes arī bija ļoti skaistas, bet neesi pret viņiem tik stingra, mutiņ, man ļoti patika, ka arī nabaga velna puikas tomēr tika nomierināts. Mutiņa jau arī ir ļoti mīļa pret pašas puisīti un cenšas izmantot katru iespēju, lai pateiktu ko mīļu puisītim, vai pastāstītu par Poruku un draugu biedrību. Valodas reformatoru es tiešām esmu viņiem uzspiedis, un tagad viņi ir pārliecināti, ka mums pašiem sevi jāreklamē, - tad arī viņi to sapratīšot. Ja tikai es varētu sevi piedabūt pie darba, man tūlīt vajadzētu uzrakstīt kaut ko tamlīdzīgu. Tagad jāiznāk rakstam, kas domāts Tev un mūsu abu mazai reklāmai. Tavas skicītes tie viri iedrošinājušies neievērot, tās ir par smalkām priekš viņiem, sevišķi formas un satura ziņā nobeigtais «Skats brīnuma pasaulē»; tas noder man kā paraugs, pēc kura jāstrādā. «Soģis» ir par īsu, ļoti daudz žilbinošu krāsu, bet doma par īsu un tādēļ nav skaidri risināta. Mācītāji gan uzskatījuši par piedauzīgu pat to, ka dievs uzņēmis sliktu sabiedrību. - Man būtu tik daudz, tik daudz vēl ko stāstīt un pūkiņāt, pūkiņāt savu mutiņu, man ir tik silti, lasot Tavas saldās kartītes, bet es Tevi sāpinu ar savām vēstulītēm, un tieši ziemsvētkos Tu saņemsi sliktu vēstuli. Ak, kaut es varētu mazliet sniegt Tev mieru un prieciņu, mutiņ, mutiņ.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Šeit pielikts klāt mazs nadziņš, ar ko jākašā mīļmazā zeltgalviņa. Nadziņš tik ļoti bija klaigājis pēc kasīšanas, ka to šeit nosūtu mutiņai. Mīļi arī.

2. un 3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Vai lai es neaizrakstu J. Rozentālam, gleznotājam, viņš bija uzteicis «Franču literatūru»; es varētu kaut ko uzrakstīt par latviešu mākslu, katram gadījumam Tu varētu no Zālītes paprasīt viņa adresi, - Zālīte laikam gan taču vēl nav iedrošinājies mani proklamēt par dzejnieku? Viņš varētu arī minēt tieslietu jautājumus, kuri viņam, zināms, palielinājuši abonementu skaitu. Tevi viņš ir pūlējies izcelt, bet vajadzēja vēl vairāk to darīt, katrā ziņā Tu stāvi augstāk par Blaumani un Poruku, kā no prospekta redzams!

5. lappuses augšmalā otrādi pierakstīts:
Tu vēl joprojām saņem vēstules vēlāk nekā es, tikai 10 - 8 dienās, es turpretī jau 7 dienās.

6. lappuses augšmalā otrādi pierakstīts:
Viss ar bučiņām nokaisīts un noklāts ar Jaungada sveicieniņiem. Tu, svētlaimes Iniņ, Tu, dziļdvēselīt, klēpītī sēž mutiņa un mazputniņš, un tiek turēta tik silti un puisīša glāstīta, mīļi un labi arī.

60.

ARONU MATĪSAM
Slobodskā 1899. gada 21. decembrī (1900. gada 2. janvārī)

Mīļo Āron!

Oktobra mēnesī saņēmu man tik laipni piesūtīto «Austruma» 9. burtn., par ko daudz paldies. Būtu Tev jau tūlīt atbildējis un pateicies, bet domāju, ka šejienes nekārtīgais zemespasts būs nokavējis Tavu pavadu vēstuli, un tad man arī uznāca tāds vārgums, visu šo laiku ar nežēlīgo rudeni, ka nebiju spējīgs ne uz vēstules rakstīšanu. Tev atkal, mīļais, varbūt būs šaubīgi izlicies, ka es Tev pirmo vēstuli nosūtīju caur savu sievu, it kā baiļodamies; bet patiesībā bija tikai markas dēļ; Tu vari droši rakstīt, ja Tev tik atliek laika. Man kādas rindiņas no Tevis būs vēl mīļākas nekā laipnais sūtījums, caur kuru Tu laikam gribēji mani iepazīstināt ar Niedras kga interesanto priekšlikumu. Bet, cik es saprotu, tad tas uz mani nezīmējas, jo es jau esmu klajā laidis tikai tulkojumus; un es arī esmu par tālu nost nostādīts no «Dzimtenes», lai varētu vēl līdzi spriest par viņu, - 3000 verstu tālums un 3 gadu laiks šķir mūs. Bet visādā ziņā es dzīvi interesējos un jūtu līdzi visiem pūliņiem par mūsu rakstnieku likteņa uzlabošanu un pates rakstniecības plaukšanu, kur «Austrumam» pienākas tik ievērojami nopelni. - Pie Jums Rīgā jau atkal laiva līgo uz diezgan augstiem ūdeņiem, un interesanta diezgan. No savas puses es nevaru nekā interesanta pastāstīt, uz dziedāšanu man nemaz nestāv prāts, no dziedēšanās arī nevar būt runas, atliek tikai slimošana un mērgšana, un tas ir tas garlaicīgākais amats pasaulē. Klimats še tāds, ka daudz neveselīgāks priekš manis grūti būtu atrodams, - varbūt, ka polā, - bet tas jau vēl nav atrasts. Darba še man nekāda. - Aukstums bija 32 gr., tad piepeši nolaidās uz 5 gr. zem nulles un nu jau divas nedēļas svārstās starp 20 - 25 - 28 gr. zem nulles. - Tas ir viss, kas būtu teicams, un tas pats nau teicams.
Kā Jums labi klājas? Tava mīļā kundze, es ceru, būs veselāka tikusi pa vasaru! Ko tās mazās galviņas, vai ir spirgtas? Tavi spēki, cik es redzu no «Austruma», ir pilnos ziedos. Paliekat veseli, laimīgus, priecīgos ziemas un Jaungada svētkus!

Daudz labu dienu no
                        Tava vecā darba biedra
                                                            J. Pliekšāna.
Slobodskā 21/ XII 99.

Adrese: г. Слободской, Витебск. губ., И. Х. Плекшану.

61.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899, gada 26. decembrī (1900. gada janvārī)

26. XII 1557. Rožsmaržiņ!

Mīļsirsnīgo, vienīgo sirdsasintiņ, manu nabaga, nomocīto mutiņ, tikai 2 dienas Tu esi pārcietusi; vēl paliek 5, un jau tagad Tu esi gandrīz saļimusi zem manu vēstuļu nastas un nelaimīgā pārpratuma dēļ. Arī aizvakardienas vēstulīte no 24. XII nebūtu tik samulsusi un nejauka, bet gadījuma dēļ Tava ierakstītā vēstulīte arī pienāca agrāk par 16. XII kartīti, kuru saņēmu tikai šorīt. Tu jau izsakies tajā par savas skumības iemeslu un laikam arī atsaucies ierakstītajā vēstulītē par to. Turklāt arī es pārskatījos datumā un domāju, ka vēl 8. XII vēstulīte ar dzejolīšiem esot laba, kaut gan tā bija no 7. XII, un pārmetu Tev, ka Tu neesi nekā mīļa atradusi vēstulītē ar dzejoļiem un pūkām. Tā mēs esam neaizsargāti, pakļauti vismazākajiem, muļķīgākajiem gadījumiem, un ciešanas paliek neciešamas, kuras mēs nemaz nespējam atturēt, par spīti izmisīgajām pūlēm. - Vai tad tiešām mēs pārprotam viens otru? Es vēl krampjaini turas pie tā, ka mēs nesaprotamies un nepazīstam viens otru. Kaut taču es šodien varētu būt mīļš un zinātu, kas man jāsaka, lai Tevi nomierinātu un padarītu veselu. Pats diemžēl neesmu mierīgs, vēl sāp galva arī no tvana. Man ir tik šausmīgs naids pret mūsu nesaprašanos, ka nespēju atrast šī pārpratuma iemeslu un novērst to ka. pieaudzis cilvēks. Jūtu arī naidu pret sevi, ka ar savu saprātu nespēju sasniegt saprašanos. Kas gan es esmu vairāk nekā citi vīrieši, kad nepieaug saprašana par ārējām lietām Jaunā laulība var rasties tikai no savstarpējas domu un jūtu attīstības, dvēseles un tās norisēm un garīgā «es» saskaņas. Tā var pastāvēt vienīgi no vēl pilnīgākas un kopējas dvēseles radīšanas. Un mēs pat vēl nesaprotam viens otru, tāpat kā neesmu arī sapratis Tavu domu gājienu nelaimīgajā vēstulē. No ārējiem apstākļiem (atriebības, masieres, Tavas īgnās noskaņas) es biju nācis pie tā slēdziena, ne no Tavas dvēseles dziļajiem, iekšējiem iemesliem. Ak, es jau to nepazīstu, tās dziļo labestību un mīlu. Tikai 3 vai 4 reizes esmu saņēmis no Tevis mājienus, kā lai meklēju Tevi. Man bija nojauta, prieks, bet beigu beigās tas viss nav pietiekoši, lai saprastos. Zinu, ka Tu, tāpat kā visas sievietes, gaidi, lai Tevi uzmin, uzmin, bet nesaprot. Jūs pašas tā darāt, instinktīvi jūtat, uzminat, nojaušat «elektrisko dzirksteli». Tev, manu Iniņ, šis vispārējais sieviešu instinkts pārvērties par intuīciju, cilvēciskās vispārējās atziņas augstāko pakāpi, ģenialitāti, ja gribi. Tu bieži ļoti grūtās, kompleksas domas uztver piepeši, nemaz visos sīkumos neizjuzdama sāpīgo, garo, mocošo, nogurdinošo domu darbību. Pirms stundas kāds speciālists smējās par Tevi. Tagad Tu viņam diktē likumus. Sievietes saprāts netika izkopts ar domu darbību, bet tas aprobežojas ar instinktu, t. i., lēcienveidīgu, neapzinātu domāšanu. Šis vienkāršotās, nemākslotās, nebrīvās domāšanas veids, tātad ātrākas domāšanas, vispār ir domātāja ideāls, bet ne tā kā tagad pie sievietēm, bet kultūras sasniegumu pilnveidots, gadu tūkstošus kultivētas domāšanas, divu jēdzienu attiecības vienam pret otru, kā, apmēram, senais, aizvēsturiskais matrimoniāts pret sasniegto sieviešu emancipāciju, t. i., garīgu dzimumu līdzvērtību. Tā, apmēram, es mēģinu sev izskaidrot lietu. Ģēnijiem ir sieviešu domāšanas veids, tikai augstāks, t. i., ar domāšanas kultūru. Vīriešu ģēnijs tagad stādāms vēl augstāk nekā sieviešu, jo tam parasti trūkst domu kultūras. Bet arī ģeniālā domāšana vēl nav pilnīga savas vēl vienmēr pārtrauktās darbības dēļ. Arī visģeniālākais vīrietis nav ticis vienmēr ģeniāls, jo ne vienmēr viņam ir zibenīgais, intuitīvais domāšanas veids. Lielākoties viņam jāsamierinās ar parasto gliemeža saprātu, ar lēno domu darbību. Iedvesmas intuīcija nāk vienīgi dvēseles spēku visaugstākajā sakopojuma brīdī. Savās nojautās es piepeši redzu Tevī brīnumskaisto, dievišķīgo un svēto, tā kā tagad. Tā ir bezgalīgi dziļā mīla un labestība. Bet man šo svētumu Tevī jāuztver ar nelielo saprātu, lai ik dienas varētu nēsāt sev līdz. Man pastāvīgi, no visa jāizjūt Tava mīla, arī no vārdiem un darbiem, kas ikdienas saprātam liekas nemīļi un neprātīgi. Ka es to vēl tik maz spēju, tas stimulē visus manas dvēseles spēkus ar naidu, jo naids arī ir spēks, lai gan mazāks par mīlu, bet varbūt tāpēc iespaidīgāks pret sīko saprātu. Galu galā, tikai soli pa solim var nonākt caur naidu pie mīlas, ja nav pietiekoši laimīga, būdama sieviete. Bet man Tevi jāsaprot, un es arī sapratīšu ikdienas dzīvē, jo es Tevi sapratīšu visā lielajā un svētajā. Šis smagais laiks man palīdzēs šai ziņā. Bet arī Tev, manu smaržīgo Iniņ, maigumiņ, vienmēr un pilnīgi jāpaļaujas uz Tavu sava puisīša intuitīvi lielo izpratni. Labākais manī ir patiesais. Nebaidies, ka nesaproti mani loģiski, domādama, ka esmu aiz jaunuma Tev žēlojies. Šajā pūkkartītē atkal ir tādas sīkas nesaprašanās piemērs: Tu neesot rakstījusi vēstulīti un nu ar bailēm paredzot sekas. Tāds baiļu spoks un mājas tirāns gan es neesmu. Ja Tu būtu atcerējusies lielo atziņu, ka es taču esmu puisītis, Tev nebūtu bijis baiļu, tāpat kā man tagad nav no Tevis bail, lai gan esmu Tev sagādājis tik daudz ciešanu. Tevī bija vienīgi kautrīgā, dziļā mīla pret Iniņu, kad Tu priecājies par svešiem cilvēkiem, un es saskatīju takta trūkumu un neuzmanību. Jūtu, cik dziļi esmu Tevi sāpinājis, Tevi, labsirdīgo, svēto kautrībiņu. Bet vai arī kautrība nav vainojama pie tā? Vai tu toreiz tūliņ nevarēji atrakstīt, cik mīļa un laba Tu esi, bet nē. Aiz kautrības Tu to noklusē, un tagad mums tik daudz no tā jācieš. Tiešām, es varētu ienīst šo kautrību, ja tā nebūtu tik salda. Cik neskaitāmas ciešanas tā mums jau sagādājusi, aizkavējot katru saprašanos, vienkāršu zināšanu ar savu kaunīgo mīklu uzdošanu. Cik brīnišķi patīkami un apskaidrojoši turpretim iedarbojas tāds, ne mazāk salds, bet vienkārši atklāts, lepns vārdiņš, kā, piem., šīsdienas pūkkartītē. Kāpēc Tu tūliņ uzņem ļauno (nebija jau arī nemaz tik traki), kāpēc Tu nemeklē tālāk? Visai manai rīcībai vienīgais pamats: mīla pret Iniņu. Ņem to turpmāk par pamatu, un tad Tu mani vieglāk sapratīsi. Tie ir tik saldi, zeltaini vārdiņi, man kā no mutītes izrauti, ka es par tiem sajūsminos. Ja mutiņa tagad būtu šeit, Tu pieredzētu brīnumus ar uzvirpuļojošiem pūkmākonīšiem. - Vēl tikai daži vārdiņi puisītim. Tik ļoti ļauni jau nemaz netika domāts. Es to uzskatīju par atriebību, jo pats jutos vainīgs, ka īsi pirms tam atriebos. Beidzot arī tas cilvēks vēl mazāk būtu sapratis šo dziļo labestību nekā Iniņa, saskatīdams visā kaut ko citu. Es taču viņu pazīstu. Viņš tiešām nav daudzpusīgs, un tādās trauslas domas un jūtas ir diezgan tālas un nesaprotamas viņa malēnieša dvēselei. Viņš ne tikai nav «rakstu cilvēks», bet vēl mazāk domu cilvēks. Tu manu saldo, svēto samtdvēselīt! Vienīgi ar pūkrociņām Tev var pieskarties. Puisīša rociņas jau mazliet apaugušas ar pūkiņām, bet smaržu maigumiņam ne tuvu vēl nav mīkstas diezgan. - Manī taču ir tāds smalks, kautrīgs prieks, ka atkal būs labi, ka mutiņa sevi kops un atpūtīsies, ka slimība pāries un actiņas atkal mirdzēs un spīdēs. Gribu tomēr mutiņai vēl izstāstīt kādu sapnīti. Mēs gulējām ļoti aukstā istabā, visur bija redzams sniegs, durvis vaļā. Te piepeši redzu, ka paliek pavisam gaišs, kaut gan saule vēl nav uzlēkusi. Bet taisni mūsu priekšā izplešas skaista varavīksne, un zem tās guļ mirdzošais, baltais sniegs. Tad es paņēmu Iniņu rociņās, stipri ietītu kažociņā, kājiņas vēl īpaši nosegtas, un iznesu viņu ārā, lai redzētu skaisto varavīksni un sniegu. - Vēl kaut ko es gribēju teikt: ļoti mīļi, ka arī beidzamos dzejoļus mutiņa uzslavēja, bet gandrīz vēl mīļāk ir, ka pie vecajiem, norakstītajiem, visur ir ļoti pareizas piezīmītes. Pa lielākai daļai nekur, tiešām, nav beigu, jo tie taču bija rakstīti noguruma laikā. Tādas piezīmītes ir vismīļākais, ko Tu man vari izdarīt, bet pūkinas un mīļi vārdiņi arī ir vienlīdz mīļi. Vienīgi uzslavēšana man dara sāpes, un tad es īsti pats sev neticu. Mīļo, dvēselīgo pūkiņ, manu samtmaigumiņ, zeltmirdzumiņ, putniņ ar baltajām, pavisam smalkajām pūkiņām spārniņu vietā, zeltprieciņ, veselībiņ, mirdzactiņ! Ak dievs, ja es ieskatos šajā vēstulē! Tur ir vienīgi prātošana, kas nevienam neder, un taisni pūkiņu trūkst, kas Maziniņai vajadzīgas. Tomēr mīļi un labi. Puisīša apgādātas bučiņas.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šodien rožsmaržiņas dieniņa, tāpēc nekas nav strādāts.

1. lappuses kreisajā malā pierakstīts:
Daudzas mīļas bučiņas mutiņai.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Par Nīnu un uzsaukumu neesmu avīzē nekā atradis. Kādā numurā? Par baronu Štillingu taču ir par daudz muļķīgi, pilnīgi mietpilsoniski.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Latviešu teātrī vēl ne reizi nav bijusi «Vaidelote». Ko tas nozīmē?

62.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 27, decembrī (1900. gada 8. janvārī)

27 XII 1556. Manu vienīgo zeltprieciņ, dimantamestiņ, .. šodien ir mani ziemassvētki, un līdz ar to es esmu saņēmis ļoti mīļu pūkdvēselīti (18/65), pastkartīti (patiesībai jau uzslavas kartīti 20/63) un pavēsti par gardumiņiem, varbūt jau šodien vēl pats atnesīšu kastīti, kas tas būs par mielastu 2 mīļputniņiem! Es esmu kļuvis tik mierīgs, man ir noņemta smaga nasta, jo es biju domājis, ka vēl nāks 5 smagas dienas, bet Tu esi mīļā, labā pūkmutiņa, un tā viss atrisinās mīlā un labestībā. Bet šodien es jūtos ļoti noguris, un tās ir kā lielās piepūles sekas. Tāpēc tikai kartīte un visnepieciešamākās atbildītes. Ļoti jauki, ka «Nākotnes cilvēks» ir atradies, bet Tu atkal esi tik ļoti nopūlējusies ar braucienu un steidzīgo darbu, un vēl turklāt bezmiegs, tas Tevi ļoti nomocīs, jo Tu fiziski neesi stipra un arī ne sevišķi izturīga, kā es, tas arī Tevi pirmajā laikā briesmīgi uztrauks, līdz Tu pieradīsi pie tā, mīļo, nabaga Iniņ, klausi man un atpūties, ej pie ārsta un klīnikā. - Неустойка ir dokuments, kur apakšā parakstījušies apsolās maksāt zināmu soda naudu pilnvaras atņemšanas gadījumā. Lai viņš apakšā parakstās. Vekseli Tu paņem sev un neatdod. Papīrus izņem jau pirms janvāra un paturi tos; ja tos Tev neizdotu, tad telegrafē man: недают. - Tātad visa diezgan garā vēstule ar dzejolīti «Zibošās pātagas» gājusi zudumā? Tas ir jāatzīmē. Uzraksti visas iztrūkstošās vēstulītes, es, zināms, esmu rakstījis katru dienu. - Makeja «Atdzimšanu» dabūju no māsas, Tu to pērn biji Rīgā pie viņas aizmirsusi. - Ori es saņēmu, un recenzija jau ir uzrakstīta, rīt es to nosūtīšu, Zālīte priecāsies, - Ar saplīsušajām biksītēm ir nokārtots, bet krekls no kādreizējā aizkara ir pietiekoši dižciltīgs. - Oskierko jau aizrakstīju, Tev arī nav jāraksta, uzdevu Tavu adresi. - Pusgada rēķinu es tūliņ nosūtīšu, bet tualetes rēķins ir jau diezgan sen atpakaļ nosūtīts. Mīļzeltainai, saldai Iniņai ir jābut veselai, dūšīgi jāturas, jākopj sevi un ir jābūt mīļai un labai. Pūkiņas un bučiņas neizpaliks. Puisītis mutiņu ļoti pūkiņā.

63.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1899. gada 30. decembrī (1900. gada 11. janvārī)

30. XII 1553. Mīļo mājas mazputniņ!

Manu vienīgo, zeltaino saulstariņ, Tu dziļo, dziļo dvēselīt, kā Tu tagad kaisi vismīļākās, brīnišķās vēstulītes, katru dienu kāda ielido pie puisīša un vienmēr pārsteidz, viņu ar jaunu, dvēselīgu mīlu, Iniņ, gaismas straumīt, kur tik daudz vietas saldajai, svētajai labestībai mazajā mazputniņa sirsniņā? Un matiņi un pūkiņas arī tā vien lido vienmēr lejā, man jau ir vesela kolekcija šo manu svēto relikviju, bet ar matiņiem jau es nemaz nevaru revanšēties: dziļi sajūtams robs vai trūkums, kā to varētu teikt; kādā īslaicīgā ievadrakstā. Šīsdienas vēstulīte (22. XII 1561) ir caur un cauri tikai pūkvēstulīte ar tīriem pūkvārdiņiem un pūkspalviņām, pārlieku slavinājumiem un uzmundrinājumiem, un beidzot ar rociņas uzsitieniem tur, no kurienes tika paņemts lāpāmais diedziņš un ar ko Eiropas pērtiķi atšķiras no saviem Amerikas brāļiem (vai Tu, mīļdvēselīt, vēl atceries?), un beidzot noskūpstītas visas asariņas. Ak, saldo mutiņ, cik viss atkal kļuvis mīļš, un divi mīlulīši atkal var mierīgi atgulties dimantsaulītē. Es arvien vairāk un vairāk atpūšos un kopš savas pēdējās sasparošanās neesmu vēl atkritis atpakaļ nevienmērībā, kad nemaz netiktu ievērots mans plāns. Pirms Jaungada man vēl jāiesāk novele, ko es esmu tikai mazliet paplānojis, bet vēl nekad neesmu pie tās kādu noteiktu laiku strādājis; bet tas tomēr katrā ziņā ir vajadzīgs, pagaidām es rakstu ievadus, kurus es nosūtīšu pēc tam, kad būšu saņēmis pūkvēstulītes kā atbildi uz 15. XII [vēstuli]. Bet viena lieta manī vēl arvien izsauc nemieru: kā gan tagad jūtas mazā dvēselīte? Par veselību jau sen nekas nav rakstīts, kaut gan katru dienu par to vajadzētu būt vismaz 10 rindiņām, lūdzu, lūdzu, mīļo, saldo mutiņ, izpildi to, kartītēs var arī nokaulēt kādas 5 rindiņas. Vai uz Tevi neatstāja smagu iespaidu Draugu biedrības muļķīgā izturēšanās? Es gribu mēģināt kaut kādā veidā viņiem tuvoties, vai nu uzrakstīt kaut ko garāku par viņu darbību un galveno parādību neizprašanu (viņi jau toreiz arī «Vaideloti» uzņēma diezgan vēsi), mērot visu ar vienu olekti: kaut kādas bērnu grāmatas un Lejas - Krūmiņu blakus augstākajām parādībām mūsu literatūrā, kā, piem., Tev, manu Iniņ; Tu esi radījusi veselu laikmetu, un par to tiek prātots. - Jeb vai tikai runāts? Ja būšu galīgi iekārtojies ar sava laika iedalījumu, tad atlicināšu sev vairāk laika darbam: 3 stundās neko nevar padarīt. - Tad vismaz ievadiem paliks 1 stunda, un šai laikā es tad arī sākšu ilgi atlikto runāšanu par Tevi, Iniņ (kā ievadi tie tiks arī apmaksāti); turklāt Tu man atsūtīsi «Vaideloti» un pārējās drāmas, tāpat arī materiālus vispār. Tad mēs abi varbūt arī jau būsim stiprāki un nebūs vairs vajadzības pēc tik garām vēstulītēm; tad atliks arī brīvs laiks, jo vēstulītes man tagad aizņem visu pēcpusdienu un vakaru, es vēl nemaz netieku pie lasīšanas un noveļu rakstīšanas. - Bet es domāju, ka uzrakstīšu šo, pret Hilneru vērsto [rakstu] diezgan ātri, šajā vai nākamajā nedēļā, nevis garu, bet vienīgi, lai sagatavotu cilvēkus. Klaustiņa sacerējums Tev arī būtu jāatsūta, kā arī par Zvārguļu Edvardu un Veidenbaumu (lai visus trīs salīdzinātu). Kaut es paliktu stiprāks un neatslābtu, periodiski uznāk vājums, īgnums un darba nepatika. Bet līdz šim Tu esi mani pasargājusi, svēto mutiņ, un es jau drosmīgāk sagaidu jaunu lēkmi. Bet es esmu pavisam neproduktīvs ar dzejoļiem un novelēm, es gribēju sevi piespiest, bet neveicās. Bet jo labāk es ceru pievārēt Hilnera kritiku. Palīdzi, mīļo mutiņ, ne]auj man atslābt. Es ļoti turos pie šķiņķīša un sieriņa, kukainīša sieriņa, bet mīļi. Es gribētu pajokot tikpat jauki kā mutiņa par pērienu. - Bet tagad vispirms atbildes: Zālīti ļoti sabar: viņam par patiku es tieslietu jautājumus rakstu bez jautājumiem, un tas muļķis tagad ievieto tikai atbildes bez neviena vienīga jautājuma! Pasaki viņam, ka vienmēr ir jābūt vienam jautājumam un atbildei, vēlāk var sekot atbildes vienas pašas (bez jautājuma), bet sākumā vienmēr ir jābūt jautājumam! Citādi viņš sabojās avīzes reputāciju, muļķis tāds! Viņam pašam, kā redaktoram, stingri jāseko, lai tā darītu. - Es esmu tik priecīgs, ka Iniņai dzejoji patīk, sevišķi «Sabirzis ziediņš», ne «sabiris», to es speciāli pūkiņai uzrakstīju. Pavedieniņš dara gandrīz vēl vairāk labuma, tā es redzu, kādu dziļu līdzdalību dvēselīte ņem, turklāt ir ļoti pareizi, ka beigas bieži atkrīt, vispār, cietuma dzejolīšu beidzamie sūtījumi mākslinieciskās vērtības ziņā atrodas diezgan zemu, reti ir spēcīgi atspoguļotas jūtas, bet motīvus un izdevušās vietas var vēlāk labi izmantot. Man sniedz daudz jauna spēka, maigumiņ, arī Tava dalība pie «Nākotnes cilvēka»: to es uzrakstīju Tavā tiešā iespaidā, kā arī jaunās uzliesmojošās domu pasaules iespaidā, ko mēs sev radījām no skaistākā mīlas laika. - Esmu ziņkārīgs, vai šie uzmetumi apstiprinās manī šo iespaidu un šīs atmiņas: būtu ļoti, ļoti labi un mīļi, ja Iniņa arī pirms nosūtīšanas tur ielūkotos, tad mēs varētu salīdzināt savus tagadējos iespaidus, kā mums darītu daudz laba: «Nākotnes cilvēks» jau ir mūsu pirmais puisītis. - Ir tik aizkustinoši un mīļi no mīļmutinas, ka tā sakopo spriedumus par dzejolīšiem; pateicies arī Forukams no manis un pasaki viņam, ka es nožēloju, ka neesmu viņu tuvāk iepazinis. - Tavu atbildi par «Pātagām šaust» es neesmu saņēmis, bet domāju, ka salīdzinājumu sapratīs, ja dzejolītis būtu garš, tad ar to, manuprāt, tas tikai zaudētu; lielākais, vēl varētu pierakstīt klāt vienu pantu. «Zilganās dzirksteles» ir pavisam negatavas, to labāk nedod, Iniņ; tam jātop daudz dzīvākam un aizraujošākam, bez nobeiguma. - «Fausts» jau gan vēlreiz tiks atzīts.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Pūkiņas tiek līdzi dotas. Arī vēstule mammai. Tieslietas paliek uz rītu. Daudzas mīļas bučiņas arī iet līdz.