RAINIS

Vēstules

Slobodskas trimdā (1899. - 1903.)

1900. gads

64.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 2. (14.) janvārī

2.I 1550 Rožsmaržiņ!

Tu manu jauko, svēto Sirdsiniņ, manu saldo gaismas dvēselīt,, mutiņ, manu mutiņ, cik ļoti mīļa un laba Tu esi, Tu mana vienīgā mutiņa! Tik salda, silta ziemsvētku vēstulīte mani šodien ir apņēmusi, tieši kā rožsmaržiņas [dienā]. - Starpā vēl trūkst pūkvēstulīšu no 23. un 24. XII, šodien pienāca vienīgi 25/1558. Es gribu tūlīt atbildēt uz mīļajiem jautājumiem: Tu esi mana labā un gudrā mutiņa. «Kas varējis atbrīvoties no Olgas, tas ir neievainojams,» tā saka tikai vismīļākie un labākie putniņi. - Istabiņa, zināms, vispār ir ļoti laba, sevišķi mana dvēselīte vairs nesals. - Viņa pie tam ir tā baiļojusies par mani aukstuma dēļ un pati tajā pašā laikā salusi, kaut gan es bieži tiku par to jautājis. Vai tikai jaunā istabiņa nav par mazu, ja tā ir tik lēta? Vajadzēs man, Iniņ, teciņus vien doties ārā un pastaigāties, tiklīdz Tu nāksi iekšā. - Pie Kovaļevskiem gan vari biežāk aiziet, tas Tevi izklaidēs, arī Bērza šai ziņā būs laba; tomēr neaizmirsti arī Treilandu, līdz tas atgriezīsies. - Ja Tu tagad runā par jauno istabiņu, tad es ļoti priecāšos, ka Tu vairs mājup neatgriezīsies nekurinātā istabā. - Par Kurzemes likumiem Tev ir taisnība: tur nekas neiznāks, jo Pusels mūs ir iznesis cauri arī ar «Faustu». - Uz cik ilgu laiku tad Zālīte brauks prom? Viņš taču nāks atkal atpakaļ? Vai tad Tev tiks pabalsts maksāts 3 - 4 mēnešus, ja viņš brauks? - Pusels gan var Plātesu pamatīgi iztukšot: ar šādām piebūvēm un vecām mašīnām var daudz ko sev nopelnīt. Ir arī smieklīgi, ka ieņēmumi kļūst mazāki, lai gan abonentu ir vairāk. Par aukstumu un reimatismu nebaidos nenieka, mīļmutiņ, februārī iesniegšu прошение, lai mani pārvieto. Tagad, kad es garīgi esmu mierīgs un mutiņa tik brīnišķi ir man palīdzējusi, neļaujot vairs krist atpakaļ, es gan noturēšos virs ūdens; esi gluži mierīga, mutes dvašiņ, es sargājos, cik vien iespējams, visās lietās klausu mutiņu: kā šķiņķi ēd, tā dziesmu dzied, un tā es dziedu slavas dziesmu mutiņai. Tu zeltainīt. Arī darbu es mainu un it sevišķi pūlos ievērot atpūtas pusstundu. Ar saimnieci nav nekādas runāšanas, vismaz reti; viņa ļoti kliedz uz veco, slimo kalponi. Bet mutiņas padomiņš ir vienmēr labs un tiek izpildīts. Kaut tikai Tu tā man paklausītu, bet ar «Aspaziju» Tu esi slikti izdarījusi, Iniņ, ka man neatsūtīji; es, protams, arī to pāris gados būtu veicis, un tagad Tu esi uzņēmusies kaut ko tik briesmīgu, kur Tu taču jau ar «Ceļojumu» tikko tiktu galā. Tu esi mani ļoti apbēdinājusi, putniņ, un es redzu, ka labi tas nebeigsies. Tur, kur Tev vajadzētu atpūsties, Tu esi uzņēmusies jaunu, vēl daudz smagāku nastu. Visa mana lūgšanās un raudāšana ir bijusi veltīga. Pat ar saviem pēdējiem dvēseles spēkiem es nevarēju Tevi pasargāt, lai Tu nekļūtu tikpat slima kā es. Es jau neticu, ka Iniņa, mutiņa aiz spīta dzen sevi postā, bet Tu taču varēji puisītim piešķirt arī tik daudz spriestspējas, lai viņš veltīgi Tevi nebrīdina no pārpūlēšanās un pārgalvības; tās ir šausmas būt tik slimam kā es, un tagad man jānoskatās, ka arī Tu tur noslīksti. Ko līdz gaidīt, kad es atpūtīšos un izkļūšanu purva. Tev būtu gan vajadzējis apdomāt, mīļmutiņ, iekams Tu sevi un mani salauz: es redzu, Tu nenojaut un nesaproti šīs briesmas, tā kā Tu nekad neesi sapratusi, cik šausmīgi izpaužas to sekas. Bet es biju domājis, ka Tu man klausīsi arī nesaprotot, no kā Tevi brīdinu; bet tik daudz dvēseles stipruma un spēka Tev nebija. Tu esi mana nabaga, nabaga mutiņa, un Tev šķiet, Tu būtu stipra sevis uzupurēšanai, bet tas ir vājums, Tu redzi arī tikai to vistuvāko, nedomā par dziļajām, bezcerīgajām sāpēm, kuras Tu man ar to sagādā, ka Tu manu mutiņ padari slimu, un bez mutiņas mums nav nākotnes. Bet Tu arī esi mani pēdējā laikā darījusi stipru ar savu jauku mīlas labestību. Es nekad neatteikšos no cīņas un nepadošos, kaut arī mani vārdi tūkstošreiz Tev nepalīdzētu, es tomēr Tev tos teikšu, varbūt Tu tos sadzirdēsi un beidzot sapratīsi to jēgu. Es esmu priecājies par sievietes saprātu, kas saprot pēkšņi, nepielietojot neērto loģiskās domāšanas aparātu. - Nākotnes domāšanu būs jāiekārto 10 reizes ātrāk, - bet tas noved izmisumā, ja šo sievietes saprātu kā ēzeli nevar izkustināt no vietas: pēkšņi tas skrien kā traks. Dīvainākais tomēr ir tas, ka bieži vien ir par vēlu, līdz uzaust pēkšņa ģeniāla gaisma. No Tava , mīļās, novājējušās sejiņas uzņēmumā es redzu, ka jau ir arī 4. stunda, bet Tu vēl nesaproti, ka Tev jāatpūšas. Pie ārsta arī neesi bijusi. - Klepiņu [?] jau mēs dabūsim, ja esam tik tālu. - Es biju arī domājis romānu un pa vidu ko mazāku: «Faraonu» vai Bulvera «Kolā di Rienci», tūlīt iesākšu. - Es īsti nesaprotu, Vai Zālīte par «Amoru un Psihi» arī vairs negrib maksāt? Jeb vai viņš grib maksāt: tikai par «Aspaziju», vai neuzņemt tieslietu jautājumus? Jeb vai mēs vispār pie viņa nekā vairs nevarēsim nopelnīt, ja Tu ej projām, dvēselīt? Raksti skaidrāk, mīļputniņ. - Tu jau arī ziemassvētkos neesi labāk pavadījusi kā es. Es vismaz esmu slinkojis, bet Tu esi strādājusi, Tu nabaga svēto, dārgo, bezgalīgo dvēselīt, manu vienīgi mīļoto mutiņ. Kaut taču es varētu Tevi pasargāt no slimībiņas, Tu manu svētumiņ, cik laimīgs es būtu, kā tad es varētu uzelpot. Manu mīļo mutiņu visu bučiņās ietin puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Ļoti mīļi no mutiņas, ka viņa atļāvusies atsūtīt apmalīti un parādījusi to puisītim.
Šeit gan ir tikai pavisam niecīga pūkiņa mutiņai, būt ar bučiņām. Rīt, domājams, rakstīšu vienkārši kartīti, arī mutiņai jāraksta vairāk kartītes, klausi taču kaut cik puisītim.

65.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 4. (16.) janvārī

4. I 1547 Mīļzeltaino.. , šodien atkal nu reiz ir dieniņa bez vēstulēm, arī darbs šodien neveicās, nokavēju arī vingrošanu: es lasīju romānu tulkošanai, jo gribētu jau rit uzsākt regulāru darbu. Taču šāda neveiksme man bieži gadās: tieši «Faraons», par kuru es Tev rakstīju, bibliotēkā ir izsniegts, tātad man jāņem kaut kas cits, ja es negribu pāris nedēļas veltīgi gaidīt; es domāju ņemt to, par ko Tev jau aizvakar rakstīju; ja to vajadzētu jau iespiest, tad telegrafē man tūlīt, ka man nav jātulko. Esmu to izlasījis, un tas liekas man taisni piemērots: raiba un spraiga darbība, arī mīlas tēlojumi vecā stilā, bet tas, domājams, kļūs vēl saprotamāks, ar vienu vārdu, «Kolā» man šķiet labs, taču «Faraons» būtu vēl labāks. Es ceru arī, ka jaunais un vieglais darbs labvēlīgi ietekmēs manu veselību, tas dos man regularitāti. Proti, es atkal gandrīz kļūstu sentimentāls, jo manai 25. XII telegrammai vēl arvien nav atbildes un no Tavām mīļajām vēstulītēm es tikai redzu, cik ļoti Tu esi pārstrādājusies, dvēselīt, kļūdama arvien slimāka, kamēr es nekā, gluži nekā Tev nespēju palīdzēt. Tu zini, mīļo, mīļo mutiņ, ko tas nozīmē, Tu zini, cik ļoti es ciešu, redzot Tevi slimu, redzot, ka Tu sevi pārlieku pārslogo. Rūpējies taču mazliet par sevi, citādi tas nepavisam vairs nav izturams. - Laiks vēl arvien ir tikpat auksts, šodien, kas zin, no kurienes, ir uznākusi krietni bieza migla. - Rīt es rakstīšu vēstulīti, jāsūta arī tieslietu jautājumi; pie citiem darbiem es tieku tikai ar grūtībām, man jāatgūst līdzsvars. Kop sevi, kop sevi, mīļsvēto mutiņ, kop sevi, rūpējies par sevi, esi mīļa un laba, jo tiec taču katru dienu apbērta ar bučiņām. Puisītis ar bučiņām.

66.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 7. (19.) janvārī

7. I 1544 Mīļzeltaino samtpūkiņ,.. pēkšņi pie manis atlidoja 3 vēstulītes, 29/54 pūkvēstulīte un divas mīļas 30. un 31. datuma kartītes, - šādā pārpilnībā nav iespējams citādi, kā vien tā, ka arī labākie puisīši kļūst slinki, - tādēļ rakstu vienīgi kartītes. Bet rīt būs vēstulīte, neesmu vēl īsti ticis pie darba. Pavisam īsas atbildītes: kādas Tev briesmīgas darbaspējas, būt tik slimai, tā pārslogotai ar blakusdarbiem un turklāt vēl rakstīt 500 rindas garu dzejoli, tas jau ir kaut kas pavisam nedzirdēts. Bet lai arī kā es priecājos par šo milzīgo un neizsmeļamo spēku, tas tomēr ir noziegums to izlietot nevietā, tik ļoti pārpūloties. Vai tas tiešām tika no Tevis prasīts? Jeb vai tas bija Tavas pašas spīts: redziet, es to varu! Līdzās ir zāļu rēķins par 1 rubli 40! Un pie ārsta Tu tomēr vēl neesi bijusi! Es negribu Tev mazināt saldo prieku par Taviem panākumiem, mīļo samtpūkiņ, taču es nespēju arī slēpt, ka manas rūpes divkāršojas. - Līdzstrāvas elektriskā mašīna, arī par 70 rubļiem, man ir daudz par dārgu, tā par 16 rubļiem atkal būs slikta, tāda šeit ir, bet par 25 rubļiem būtu pietiekoši laba (maiņstrāvas), ņem tādu par 25. - Sveicinu un novēlu laimes kāzu dienā manam vecajam kolēģim Vidiņam, es arī viņam rakstīšu. Bet tagad es gribu rakstīt sevišķu vēstuli, jo mazie mīlulīši ir aizmirsuši nodot: piemēram, vai Tu esi nodevusi 2 vēstules mammai, kuras es Tev nosūtīju? Vai Tu esi nodevusi vēstuli Nīnai, ko nosūtīju Tev 15. XII? Jeb varbūt Tu neesi saņēmusi? Tu vēl neesi atbildējusi, kuras manas vēstules Tev iztrūkst. Neaizmirsti to, Iniņ. - Materiāli romānam ir vecās avīzes. - Sūti taču ātrāk kaut vai apdrošinātā vēstulē to rakstu, man taču uz to jāatbild. Tāpat Tu varētu atsūtīt arī «Zelteņu kalendāru», es taču gribu izlasīt, ko Iniņa uzrakstījusi par «Noru». - Kad biji pie cenzora, vai Tu netiki neko runājusi par «Fausta» komentāriem un dzejoļiem? Vismaz par «Fausta» komentāriem Tev nevajadzēja aizmirst, jo tā ir skaidra nauda., kas iet zudumā. Izdevība vēlreiz aiziet pie cenzora vairs neradīsies. Es saņēmu apsveikuma karti no Nīnas un Brenča, un Olgas; es viņiem atbildēšu, bet katrā ziņā pateicies viņiem, ja Tu vēl tur dzīvo (es taču nezinu, kur Tu patlaban dzīvo, jeb vai Tu jau esi pārkravājusies?) - «Kolu» un «Faraons» abi laikam gan būs apšaubāmi, sameklē ko citu, bet žigli. -Mums par to iznāks 15 rubļi mēnesī. - Saņēmu rēķiniņus, mīļo, zeltaino samtpēdiņ, manu mīļo mutiņ. Ar bučiņām nokaisīts no puisīša.

67.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 8. (20.) janvārī

8. I 1544 Iniņ!

Manu mīļoto, vienīgo mutiņ, es saņēmu Tavu mīļo, mīļo vēstulīti (no 2. I 1550, no 1. I 1551 vēl iztrūkst), Tu esi nobēdājusies, manu mīlulīt, katru acumirkli draud izlauzties asaras. Tas mūsu Jaungads. Pie nervozajām un sentimentālajām asarām es esmu jau pieradis, es protu tās mehāniski apvaldīt. Bet šajā bēguma laikā mani arvien smagāk nospiež atziņa par mūsu vājumu; jo arī Tu, Iniņ, esi tikai vienpusīgi stipra. Kaut tikai šī atziņa iespiestos pietiekoši dziļi, kaut tā spētu mani darīt skaidru un es zinātu, kā iet tālāk. Protams, iet tālāk! Man par to vēl tik ļoti jāšaubās un jāizsamist, beigu beigās visas šaubas ir tikai ceļa slaucītājas un sniega tīrītājas šai tālāk iešanai jeb nākotnei, ja Tu vēlies, ja tikai tiek labi tīrīts un nav jāpaliek mēslos. Tātad iet arvien tālāk, vispirms jau fiziski: esi mierīga, mutiņ, mans veselības stāvoklis ir tāds, kādu Tu to zini. Es esmu par lepnu, lai sevis paša, tas ir, Tevis priekšā runātu apzinātu. nepatiesību. Iztēlot patlaban es nespēju nekā. Ļaudīm tur ir taisnība, ka vienu laiku stāvoklis bija ļoti nopietns, taču es Tev jau agrāk rakstīju, ka līdz šim laikam esmu atpūties. Iespējams, ka Tu., mīļmmutiņ, īsti nesaprati un novarēji spriest, cik jauni bija ar mani; iespējams arī, ka ļaudis, tas ir, Stučkas, kuri taču redz mani 2 - 3 reizes mēnesī, ir redzējuši labāk un vairāk nekā es pats, jo es jau kā interesents nespēju tik labi spriest par sevi; iespējams, arī, ka Stučkas no medicīniskā viedokļa uzzināja par mani vairāk nekā es pats, ārsts taču nekad nesaka, cik nopietni kāds ir slims, un, jo slimāks kāds ir, jo vairāk viņam to noslēpj, lai to uzturētu labā garastāvoklī. Diezgan bēdu esmu izredzējies. Visā tajā lietā ļaudīm ir taisnība, bet manam mīlulītim taisnība ir tur: es spēju dot un nedošu Tev mazāk kā līdz šim! Un es nožēloju vienīgi to, ka man nav iespējams dot vairāk kā līdz šim. Tātad esi mierīga, mutiņ, es tagad atpūšos, briesmas ir garām; kā pierādījums Tev taču ir manas katru dienu rakstītās vēstules, no kurām Tu redzi, ka es gribu veseļoties, bet vēl tikai netieku galā ar līdzekļiem; vārīgs es vēl esmu tajā ziņā, ka katrs garīgs traucējums mani izsit no līdzsvara un es atkal esmu ārpus noregulētā darba, - tā es, taisnību sakot, vēl neesmu noregulējis darbu pastāvīgo nelielo lēkmju dēļ. Pastāvīgais lēkmju cēlonis ir tas, ka es Tev nespēju dot vairāk kā līdz šim. Tu zini, dvēselīt, sākumā es domāju, ka nevarība attiecas tikai uz devēju, bet tagad man šķiet, šī nevarība var attiekties arī uz saņēmēju, saņemot to, kas viņa dabai ir svešs vai pretīgs. Un mēs esam tik ļoti dažādi kā negatīva un pozitīva elektrība. Tev ir stipra griba, bet tā ir neapzināta, naiva un bezmērķīga; ja attiecībā uz Tevi vispār var runāt par mērķi, tad tas būtu - vienīgi dzīvot. Bet man ir tikai viens mērķis: sevi pilnveidot, bet, tā kā man trūkst gribasspēka, tad arī es nevaru sasniegt šo mērķi, un tā izveidojas liels [diletantisms?]. Vai mēs varam apvienot vai samainīt savus spēkus? Būdami līksmi un veseli, mēs agrāk tam ticējām. Tagad man liekas, ka es esmu atradis atslēgu sev un savai veselībai - līdzeklis: noregulēts darbs, vingrošana, viss mehānisks (pagaidām trūkst šī mehāniskā, ārējā pamudinājuma un kontrolētāja - Iniņas klātbūtnes); arī man, zināms, ir mazas sekmes un lielas cerības, sevišķi tādēļ, ka dažbrīd mana enerģija ir ļoti liela (lepnuma un spīta nopelns). - Bet kā ir ar mīļsamtpūkiņu? Kamēr es no Tevis esmu saņēmis daudz laba, Tu no manis neesi varējusi sev nekā izspiest - vienīgi ciešanas, bet arī. tais ir svešas Tavai dabai, un arī es uzskatu prieku par vienīgo izšķirošo spēku. - Tagad apstākļi ir slikti: man ir tikai vēstules, ar kuru palīdzību es Tevi varu iespaidot, taču arī agrāk es neesmu spējis ar vārdiem nekā panākt. Vēstules ir neskaidras, steigā rakstītas, slimīga prāta izvirdumi, tās nevar Tev nekā apgaismot, turklāt es bieži filozofēju, un tas Tev īsti nepatīk, tā ka šādi mazputniņi tikai stoiski klusē. To, cik ļoti tas viss ir svešs Tavai vitālajai dabai, es redzu jau no tā, ka Tu sasprindzināti atbildi uz sīkumiem un jautājumus, kuriem tiešām vajadzētu izšķirt visu neskaidro starp mums, Tu bez aplinkiem apej. - Praktiski Tev tur ir taisnība: šādi jautājumi varbūt iederas dienasgrāmatā (kādēļ Tu nekad neatbildi, vai lai es tiešām kaut ko tādu, kā, piemēram, šodien šo te, labāk neuzrakstu sev, lai vēlāk Tev to nolasītu priekšā; atbildi uz to, esi tik mīļa, mutiņ!), un tie gan ir slimības izvirdumi, bet zini, ka tie netiek skarti, lai Tevi sāpinātu, Iniņ, bet tiem ir nozīme manā pašreizējā slimībā, un savus niekus es labāk izsaku Tev, nekā paturu tos viens. Un tad es pavisam vairs nezinu, kā lai es sevi Tev sniedzu, Tu jau pati nekad nesaki, ko Tev no manis vajag, spriežot pēc ārējā, Tev mani vispār nevajag it nekur, vienīgi, lai Tevi ietītu pūkiņās. Viens, ko es Tev gribēju dot, bija mīla uz Tevi pašu, sevis pilnveidošana, lepnums uz sevi, rūpes par sevi, - tas ir mans mērķis. No visa tā Tu neesi pieņēmusi tikpat kā nekā. Gadiem ilgi es vienmēr sprediķoju: rūpējies par sevi un savu veselību, tagad es jau pāris mēnešu norakstos stīvs, lai Tu vismaz aizej pie ārsta, - Tu pat acis nepamirkšķini, es esmu Tev, šajās Iniņas actiņās, metis savu asāko ieroci, man tas jādara, bet vai tagad Tu pamirkšķināsi? Kā lielu mierinājumu Tu man raksti: «Es jūtos nedaudz labāk,» - un vai tad man nav jājūtas nedaudz nevajadzīgākam, kā tas pieļaujams vīram pusmūža gados. Bet ir taču veltīgi par to runāt, Tu paļaujies uz savas pašas gudrību un veselību, kas, runājot zem četrām acīm, ir pavisam neapmierinošas. Es gribētu vēl daudz bārties, skaistais papīrs diemžēl iet uz beigām, un arī tinti es esmu jau divas reizes pircis.
Kādēļ Tu sevi tik maz mīli, manu brīnišķo dvēselīt, Tu taču esi brīnišķs ziediņš, vai Tu to nezini? Tev ir tāds radīšanas spēks, tādas žilbinošas krāsas, tik dziļš talants, ka Tu viena pati sasniegtu augstāko, bet Tu - visspraigākajā darba laikā pārpūlē sevi ar lielu poēmu; tas nozīmē: nesaudzēt sevi, sevi pāragri izšķiest, sevi nemīlēt. Vēl viens: Tu jau tagad esi pirmā dzejniece un mīli savu ģēniju tik maz, ka raksti Zālītem reklāmas un dzejoļus; Tu paraksti arī savu pseidonīmu, Tu noniecini savu vārdu, Tu pieņem pat nabagu dāvanas par 1 rubli un 50 kap.,3 kur Tev vajadzēja tos tūlīt nodot literatūras fondam. Drīz nāks pie Tevis leijerkastnieki un olektīm pasūtīs debešķīgās un šaušalīgās balādes dziedāšanai uz tirgus laukuma. Kas gan Tu esi par neapzinīgu, naivu putniņu! Tu taču gribēji būt cilvēks, vismaz dāma, un nu esi vienā līmenī ar Blaumani, kas «Dienas Lapai» rakstījis anonīmus dzejoļus. Tādas blēņas vairs nav jātaisa kā «Dienas Lapā» 31. XII, citādi es Tev caur Zālīti izmaksāšu par to vienu divdesmitnieku. Sākumā es ļoti dusmojos, un arī tagad es esmu sevi tikai apvaldījis, tik ]auni jau ar mums vēl nav, ka kapeikas dēļ mums jātaisa visādi triki kā tautas teātrī. Šie joki Tev sagādāja vairāk moku nekā publikai, Tu 5 lappuses garo poēmu uzrakstīji uz pusi īsākā laikā un tātad, sevi trīskārtīgi pārpūlējot. Ir tīri vai no ādas jālien ārā, cik slikti Tu apejies ar savu veselību. Ja Tu citādi nebūtu tik brīnummīļa un ja šī vēstulīte man nebūtu tik ļoti gājusi pie- sirds ar savu krietno un stipro ticību lielputniņam: ka nevaru dot mazāk kā līdz šim, - es tik vareni bārtos, ka kūpētu papīrs. Par nelaimi, arī es pats šodien vēl esmu grēcīgā noskaņojumā, neesmu nekā strādājis, taču vēl jāstrādā: tātad tās 150 kapeikas no dzejas cienītājiem nekavējoties nodot literatūras fondam, kas Zālītem jāatzīmē. Tad: kādēļ Tu manu vārdu esi iejaukusi studentu sarakstos? Es nekad neesmu devis studentiem, tagad pēkšņi 2 rubļi, tas ir pret manu sirdsapziņu un pārliecību. Būtu Tu iedevusi obligāto summu, būtu labi, tagad šie lielie izdevumi, turklāt es kā izsūtītais, man pārmetīs, ka es pats atkal prasu valdības pabalstu. Reklāma ir zaudēta, kā es Tev to rakstīju, un iegūta blamāža un nepatikšanas. - Tev nav lepnuma, Tu nemīli sevi; es zinu, tā ir Tava daba, bet cīnies pret manu dabu: gribas vājumu, tā vajag arī pret Tavējo. - «Aspaziju» Tu izsūtīji tikai 15. I, atkal taču ir briesmīgi vēlu, un beidzot Tu atkal paturi 3 burtnīcām, un mēs nekā nenopelnīsim. - Elektriskā mašīna par 75 [rubļiem] ir daudz par dārgu un nebūs laba, jo labas maksā 200 rubļus, tāpēc pērc, Iniņ, par 20 - 25 rubļiem, un veselībiņa nāks no putniņa paša mašīniņas. -Braukt varēsi ar kuģi aprīļa beigās, es jau vēl rakstīšu. - Rēķiniņš gan ir ļoti liels, bet mammai arī vajadzēja dot (mammai vajadzēja dāvanu) un Lidiņai arī, tas bija ļoti mīļi no dvēselītes. Es šodien esmu sliktā noskaņojumā, tādēļ arī vēstulīte ir tik slikta, nevienas pūkiniņas, tikai strostējumi; viens man tagad palīdz, ja man kļūst bēdīgi, es domāju, par to, ka mutiņa savam puisītim ievietojusi «Dienas Lapā» stāstu par puisīti, kuram krita zemē biksītes; tā rīkojas arī mana mutiņa, sakārto atkal puisiti, ja iet slikti. Tu mīļo, svēto mutiņ, Tu saldo pūkiņ, kaut taču es varētu kaut ko darīt Tavā labā, Tev kaut ko dot, manu Iniņ, manu saldo dvēselīt! Visapkārt bučiņas mīļajai mutiņai, sampūkiņai.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Klāt pievienoti tieslietu jautājumi, arī bārdas spalviņu kolekcija lietošanai pēc vajadzības!

68.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 9. (21.) janvārī

9. I 1543 Manu mīļo, sirsnīgo.. šodien esmu palicis bez kartītes, pēc tam, kad vakar pavisam nedzirdēti ātri, pēc 6 dienām, bija atnākusi mīļa vēstulīte. Šodien es jūtos mierīgāks un izjūtu no visa tikai šo vienu, šo neizsakāmi aizkustinošo: «Tu vari un nedosi man mazāk kā līdz šim.» Viss drūmais atkāpjas tā priekšā, jo arī Tu, Iniņ, nevari un nedarīsi sev mazāk kā līdz šim. Visu, ko Tu dari sev, Tu dari man. Tava mīlas pilnā ticība man palīdz tikt pāri visam, arī pāri Tev pašai un Tavai slimīgajai bezrūpībai par sevi, tā mani jau tik bieži un tik spēcīgi ir atsviedusi atpakaļ, kad man bija vislielākā dziņa iet uz priekšu. Ja mutiņa spēj tik stipri ticēt, tad viņa nekļūs par [filistru], par spīti viņam; tas ir kodols, un pie tā es gribu turēties, divi Iniņi turēsies taisni. - Rīt es atkal sākšu regulāri strādāt, mani tikai ļoti ir kavējis tas ka es nedabūju Hamerlingu un arī «Faraonu», kamēr «Cola», kā es varu spriest pēc vāstulītes, tagad neies un man tas atkal jāatmet, lai gan es biju jau iesācis. - Es priecājos, ka «Dilonis» beidzot ir izlaists cauri, tikai vajadzētu citu, glītāku virsrakstu, varbūt «Nirvāna»; bez tam tas nāk mazliet par vēlu, nelaikā, un es pats dzejoli atceros tikai ar riebumu, kaut gan tekstu no galvas nezinu. - Skicīte ir pārāk nožēlojama, lai patlaban derētu, pirmajam jābūt kam citam, bet es esmu tam par nabagu. Taču mēģināšu! Mana svētā, labā mutiņa uztur mani ar savu ticību. Tu mīļo, mīļo, saldo, svētlaimīgo Iniņ, es vēlētos Tev šodien sacīt tikai ko mīļu un pūkīgu, ko bezgala, mīļu un sirsnīgu, jo es kopš vakardienas, kad rakstīju ļauno un gurdeni slimīgo vēstuli, atkal esmu kļuvis stiprs. Tā taču bija tikai čaula, kodols ir ciets un neskarts, gan jau būs labi, jau ir labi, to Tu redzi no tā, Iniņ, ka es jau šodien atkal esmu apņēmības pilns, lai gan vakar, visu nakti un šorīt biju noguris un mazdūšīgs cenzūras likstu dēļ. Iniņ, manu mutiņ, manu saldo samtpēdiņ, manai nabaga nosalušajai rociņai, par kuru tikai tagad beigās tiek runāts un kas visu laiku tika noklusēta, ir jāatkūst no Iniņas bučiņām un jābūt turētai silti un pūkīgi. Pūkiņas, pūkiņas visapkārt un bez gala no puisīša.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Pulveri vairs netiek lietoti, citādi mīļi un labi.

69.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 13. (25.) janvārī

13.I 1539 Mājputniņ!

Mīļo, zeltaino mājpūkiņ, bēdu putniņi, abas vēstulītes, Tavējā no 6/46, kuru es tikko saņēmu, un atbildīte ir rakstītas mājputniņa dieniņā, un tādēļ ir tik mājīgi un pūkīgi ap dūšu. Kad Tu īstenībā saņem manas vēstulītes? Katru dienu atzīmē vēstulītē, kad Tu saņem manējās; liekas, Tu saņem daudz vēlāk nekā es, Tu nabaga mīļo dvēseles smaržiņ. Tagad tiek atbildēts, vēlētos rakstīt tikai 2 lappusītes un pierast izteikties īsos vārdos, lai nepiekustu, ja es beidzot sāktu strādāt, līdz šim tas vēl nav izdevies: miegs slikts, un tādēļ jārēķinās ar enerģijas zudumu. Beidzot taču mutiņa ir konsultējusies ar ārstu, kaut tā arī nebija Tava griba un par to jāpateicas vienīgi gadījumam. Bet mīļi tomēr un labi arī. Zarnu katars - var jau būt, kaut tikai Tu tagad sevi saudzētu: Tu taču arī jau esi nervoza, tādēļ nepaļaujies uz to, ka ārsts par to nekā nav sacījis: tas tikai vēl nav tā redzams, un var būt, ka tieši tajā laikā Tavs veselības stāvoklis bija uzlabojies. - Jauno nervu līdzekli es gaidīšu, tas, domājams, būs nervozīns. - Ar elektrisko mašīniņu paliek tā, kā jau rakstīju: to lētāko, bet labāk par 25, jo tās par 15 nav pietiekoši labas (tāda par 15, piemēram, ir šeit, taču galīgi neder, lai gan vēl ir jauna). Beldavam ir taisnība, ka tā par 15 ātri bojājas, tas ir - ir par lētu (laba [līdzstrāvas] maksā līdz 200 rubļiem), un tai vajadzīga ārsta uzraudzība; ar tādu par 25 rubļiem es esmu elektrizējies, un tā iedarbojas lieliski; tātad sūti tādu, cik drīz vien vari, Iniņ. Telegramma maksā naudu, un 1 nedēļa nav no svara. - Ar Plātesu Tev tomēr vajadzētu runāt; Ore ir tikai pārtulkojis, bet te vēl nepieciešama patstāvīga sakārtošana; turklāt Ore pazīst tikai Vidzemi, bet es tieši Kurzemi, kur es praktizējos. Darbs nav grūts, un tad atmaksātos labāk nekā romānu vai dzeju tulkojumi. Šāds maizes darbs mums taču katrā ziņā vajadzīgs, un es to meklēju visur. - Kurzemes likumi būtu labs ķēriens. Томашевич tagad ir izdevis «Волостной устав», ko es gribēju jau sen, bet nepaspēju naudas trūkuma dēļ. Arī tādu grāmatu, kādu šis abonents lūdz, es viegli varētu sastādīt, parunā ar Plātesu arī par to. To, ka tā ir vajadzīga un tai būtu sekmes, pierāda šis un citi pieprasījumi. - Zināms, mīļpūkin, oriģināldarbiem jābūt pirmajā vietā, taču maizes darbs arī ir vajadzīgs, Tu jau redzi: no Zaka nav nekas pienācis, bet izdevumi ir briesmīgi auguši. - Skices arī būs, bet sākumam vajadzētu kaut ko labāku, es tikai esmu tik tukšs un neatrodu nevienu tēmu; tagad nav spēka, es mokos, līdz varbūt atkal uznāks paisuma laiks; pat dzejoli nespēju uzrakstīt. - Proziņu šajā klusumā es gan uzrakstīšu, kā mutiņa saka, vispār, es nezinu, kur puisītis nebūtu klausījis. Jeb vai spītpuisītis? - Par bildīti es priecāšos, ja tā pienākas, kaut tikai tā ātrāk pienāktu, un «Aspazija», un Niedras vēstule, utt., Tu jau zini, dvēselīt, cik nervozie slikti panes gaidīšanu. Atbildi arī, Iniņ, vai Tu esi saņēmusi mammas, Nīnas, Olgas un Vidiņa vēstules, atbildi tūlīt. Ja Tu neesi saņēmusi, Tev arī vajadzētu atbildēt, tādēļ ka manās vēstulēs vienmēr ir atzīmēts, kas ar tām reizē nosūtīts, un Tu nekad neesi rakstījusi, ka vēstules būtu pazudušas. - [Trūkst viena vai vairākas vēstules lapiņas.] jo prasmīgāk man būs tagad jāizlokās, ja es viņu nolamāšu, bet es priecājos, kā es ar šo mākslas darbu tikšu galā, tā vai tā viņu nopels. - Ļoti mīļi no Inmutiņas, ka viņa savās lapiņās vienmēr ar īkšķīti pabiksta puisīti: rakstīt romānu, rakstīt noveles. Tiks jau izpildīts, un vispirms gan būs novele, bet saki man arī, mazputniņ, ko tad ļaudis īstenībā gaida, kāda veida tai jābūt? Piemēram, ko gaida Blaumanis, Zālīte, Poruks vai citi paziņas? Jo publikai jādod tieši tas, kā tā gaida. Vai tā gaida kaut ko sentimentālu (kā «kopš garas mūžības») vai sociālu, vai simbolisku, vai iz lauku dzīves, vai humoru? Es dāvāju vienmēr to, ko viņi gaida. Palīdzi man pie tā, mīļsmaržiņ. Rīt es gribu uzrakstīt pāris tēmiņu. - Rēķiniņu afēra gan ir iznākusi mazliet muļķīga, tomēr labi, divi mīlulīši tagad nu ir redzējuši, cik viņi var būt slikti un labi. Tātad Tu tomēr esi uztraukusies, Iniņ, un vēstulītes no paša sākuma runā tikai par gavilītēm un savstarpēju labestību, par to, cik laba Tu esi, Iniņ, tā ir jau mutiņa, sirds mutiņa. Ar masāžām iznāca tā: Tu gan biji rakstījusi, lai turpinu, bet tas bija Tevi tā savādi skāris (tā tu rakstīji agrāk), un es domāju, ka, tādēļ ka rēķiniņš bija sastādīts iepriekš, Tu tagad gribi mani kaitināt. Muļķīgi, tomēr arī labi. Tiek sists un kaukts arī, bet ar pilnu muti: [Jokpēterītis] un [melnsvārcītis] (divus putniņus vienmēr piemin kopā). - Gribēju būt mīļš un vakar uzrakstīju mammiņai vēstuli, nodod to drīz, lai arī mammiņa priecātos. - Kādēļ Tu savu ziemsvētku dzejolīti vēl arvien neesi atsūtījusi puisītim? - Māsu kopš decembra sākuma neesmu redzējis; pa svētku dienām arī ne, viņa rīko balles un vienreiz viesnīcā pie teātra arī vakariņas, kur bagātie trimdinieki savā starpā amizējās un, domājams, arī kopīgi maksāja. Es pat teātri neesmu apmeklējis, pēc tam jau man vienmēr ir galvassāpes, bet domās gan esmu bijis pie Iniņas. Tagad es dzīvoju pēc iespējas noslēgti, neredzu neviena, tikai pusdienoju divatā ar kādu no šīs ģimenes. - No Zamuela mammai vajadzētu piesargāties,3 ja janvāri kas notiktu, viņa atkal mēģinās izspiest vai pavisam atņemt, pusstopa dāma (jauks jociņš) jau nekad viņu neuzvedinās uz šādām domām. - Ja manā vēstulē, ko rakstīju mammai, kaut kas nav pareizi, tad izsvītro to. - «Dienas Lapas» nr. 286 sludinājumos lasāms: «Ceļa malā» dzejoļi no firmas Blaumanis un Niedra, divi vīri, kas ceļmalā dzied par 60 kap. reizē, vai tiem nav kāda sakara ar leišiem; dažas leišu aprindas mēdz ceļmalā sēdēt un dziedāt. Nopērc, Miļiniņ, un atsūti man vienu eksemplāru. Tituls un firma taču ir ļoti komiski. - Uzslavē mazliet Hermīni par viņas referātu par lauksaimniecību un par latviešu mākslu, tas atmaksājas; viņa tomēr ir lāga sieviņa. - Vai tad Zariņš vai Rozentāls nevarētu gatavot ilustrācijas «Vaidelotei»? Kā Tu, Iniņ, domā? Es jau ilgi esmu par to domājis, jau toreiz, kad Rīgā satiku Art. Baumani. - Par Tevi arī jātaisa reklāma. - Vispirms, saldo, svēto mutiņ, kop sevi, atpūties, esi atkal vesela, kad būsim kopā, tad mēs strādāsim. Nāc klēpītī, apbērsim viens otru ar pūkiņām, ēdīsim piparkūciņas [?] un būsim mīļi, mutiņ, mutiņ, Tavs puisītis.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Tomēr atkal uzrakstīts vairāk nekā gribēts, bet labi arī. Šeit viens gabaliņš no tikko atraisījušās filodendrona lapiņas, vēl gluži jaunas kā mutiņa, bet mīļas.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Zālīte taču ir par dumju: viņš vēl laimi pat pretiniekam, kurš viņu per. T. raksta par mākslu (Teodors?). Tas taču nav redzējis nevienu bildi, atskaitot gaili ābecē un kungu spēļu kārtīs. Par mākslu varētu rakstīt vienīgi Tu, Iniņ!

70.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 15. (27.) janvārī

15. I 1537 Iniņ!

Mutiņ, mutiņ, Tu manu svēto, vienīgo, saldo mutiņ, es esmu tik priecīgi satraukts, ka tveru te vienu, te atkal otru lietu, eju no vienas istabas otrā, esmu tā apmulsis, it kā visa māja būtu pienākusi pilna ar mīļiem viesiem, bet es centībā nezinātu, kā tos novietot. Nu pēkšņi man ir visas grāmatiņas un mīļie, mīļie izgriezumiņi, kas nokaisīti ar Iniņas vārdiņiem un atbildītēm, un «Nākotnes cilvēks», un darbiņš, un maza salda zīmīte, un tas viss spītīgajam puisītim, mutiņ, mutiņ, manu sirdsmutiņ! Gluži taustāmi Tu atkal no jauna esi pie manis, Tava mazā puisīša. Bet mutiņas ietiepībiņa tūliņ tiek iesprostota kā portmonejā, un tagad to no turienes tāpat izlaidīs 3 reizes dienā: rītos, vakaros un rakstot vēstulītes. Es jau esmu visu saņēmis, ziņkārīgi apostījis, nolasījis ar mutīti visas mīļās atbildītes un svītriņas; esmu jau ļoti daudz pārlasījis, man ļoti patīk «Noras» ievads (pirmā un puse no otrās lappuses), tik īsi un tomēr raksturo laiku un tā pārvērtības, neko nenosvītrojot, arī nobeigums ir īss un spēcīgs, bet par to vēlāk. «Nākotnes cilvēka» uzmetums es atradu «Saules meitas» tulkojumu, par ko ļoti priecājos, tagad varēšu turpināt. Vispār, «Nākotnes cilvēka» uzmetumu ir krietni daudz, tikai baidos tajos ielūkoties, - ir kaut kas līdzīgs Solnesam, kurš baidījās no savas jaunības, «Aklos» es lasīju tikai pasvītrotajās vietās, liekas nenozīmīgs; ir jau arī jaunības darbs. «Intruse» ir labāks. Bet tādas lietas gan maksā ļoti dārgi, tādēļ nepirksim vairs. Izgriezumiņi mani ļoti aizkustina, ir tā, it kā divi mīlulīši nebeidzami sarunātos savā starpā, kā agrāk. Es gribētu uzrakstīt par Ibsenu mazu apcerējumu, pirms vēl esmu izlasījis, tad vēlāk tā kā par «Fūrmani Henšeli». Tikai Niedras vēstuli es neatrodu, ļoti žēl, man taču vajadzētu atbildēt, tas ir nepieklājīgi un rada mums liekus ienaidniekus, Tu jau, Iniņ, pati esi Blaumani iedrošinājusi, ka man var rakstīt, un nu pret viņiem tik nicinoši izturas. - Zāles arī ir pienākušas, nekas nav sasalis, bija iesaiņots divās ādās, kāda maza pudelīte, pateicoties tam, ka bija iesaiņota mačalkā (tā labi noderēs vannas istabai) un skārda kārbā, tad atkal mačalkā un koka kastē, bija kļuvusi tik liela un svēra 3 mārciņas, Ļoti mīļi no mutiņas, ka tiek gatavotas šādas mīļas dāvaniņas. Kā gan lai es revanšējos? Es tikko dzirdēju, ka fotogrāfs esot diezgan mērījis zemi vai arī dziļā sniega dēļ neesot nemaz līdz zemei nonācis, katrā ziņā viņš nu atkal fotografēs, kas vien tikai viņam nāks priekšā, un tad nu arī puisītis aizskries turpu, lai mutiņai pagādātu bildīti. - Tas dara mani ļoti nemierīgu, ka es nekādā veidā nevaru izdabūt no Iniņas atbildīti, vai Tu saņem visas manas vēstules un no kuriem datumiem tās būtu pazuduša, vai arī pielikumi tiek saņemti? Kas man jādara, lai mutiņa atbildētu? Esi mīļa, manu saldo dvēselīt. - Viena lieta, kas mani ļoti mīļi aizkustināja, bet kas notiek tik reti un tkai pēc lielām pūlēm no manas puses, kā Victoria regia ziedi, ir šāda: beidzot mutiņa atkal ir uzrakstījusi mazu mīļu lappusīti par mums, mūsu darbu, mūsu domāšanu. Es esmu bezgala priecīgs, ka Tu, Iniņ, esi pievienojusies manam domu gājienam: sieviete un vīrietis, tāpat ka dzīvnieki, spēj zibenīgi, instinktīvi saprast apkārtni; bet vīrietis šo spēju sajust, instinktu ir izkopis par loģisku domāšanu, kas tam vienmēr ir pie rokas kā darba rīks. Sievietei tas nav bijis vajadzīgs, viņai nav bijis kārtīgas darbības, lai izkoptu domāšanu, un tādēļ viņa palikusi pie instinkta, kas daudzējādā ziņā attīstījies vairāk nekā vīrietim, kurš atzinis un izkopis savu instinktu tikai pateicoties dzejošanai un mākslai. Sievietes instinkts turpretim palicis garīgās dzīves sfērā, kur sieviete ir daudz pārāka par vīrieti; citādi gandrīz visur sievietes zibenīgā atziņa aprobežojas ar šaurāku horizontu, ieraduma trūkuma dēļ. Vīrietis tātad vairāk turas pie viegli sasniedzamās, lēnās, smagās loģiskās izlīdzēšanās, sieviete jūt un saprot pēkšņi, bet aprobežoti. Sievietes domāšana ir vairāk apdāvināta, tomēr apstājusies, maz attīstījusies; vienam trūkst vielas, apmēra, otram loģiskās domāšanas ātruma un dabiskuma; abi papildina fundamēntālo «es» loģiku, bet tai jātiek vienkāršotai; sievietes domāšanu pielīdzina vīrieša domāšanai ar studijām, t. i., ar vielas uzņemšanu, atmiņas noslogošanu. - Man ļoti interesanti ir tas: Tu izjūti savas domas vai sapņus kā neizcīnītus, tas pazemo Tevi. Es biju iedomājies: Tev Tavas ģeniālās iedomas ir kaut kas gluži dabisks, tik dabisks, ka Tu tās atzīsti par savu īpašumu. - Saldo, zeltaino samtdvēselīt, maigpūkiņ, es tagad vēlētos ļoti daudz čalot un čalot, un tīt pūkiņās, kā arī dubultmaigos pūkpavedieniņos savu putniņu, līdz viņš kļūtu gluži apaļš no tīrām pūkiņām un tikai vai dziņi zibētu kā mazajiem puisīšiem, kurus ved uz skolu, ietītus trijos kažokos, tā ka viņus kā jēriņus mētā ragavās. Šeit filodendronam patlaban ir tik uzpūsta, bieza, jauna, pavisam kautrīgi gaiši zaļa lapa, kura tikko atraisījās, kamēr vecajām lapām ir svinīgi tumši mēteļi. Es pie tam vienmēr domāju par savu jauno, kautrīgo mutiņu; esmu nogriezis mazu gabaliņu no lapiņas un aizvakar nosūtīju. - Vai zini, svētumiņ, ka es Tevi gribu kaitināt, kad būs nelāgi ap sirdi, - taču labāk neteikšu, tikai darīšu, kad būs kaut kas nepatīkams, mutiņa ļoti smiesies. Bet pagaidām puisīši ir gan tikai mazliet noraudājušies, kas jau sen nebija noticis: visumā es jūtos mazliet labāk, neesmu tik ātri uzbudināms, tikai šonakt tomēr neesmu gulējis, lai gan es domāju, ka atkal nāks paisuma laiks. Šodien jau arī nav pūkvēstulītes, bet zīmīte ir tik mīļi uzrakstīta, ka mutiņa nevar būt slimiņā; slimnieciņi tagad ir tik ļoti mīļi. - «Zelteņu kalendārs» atstāj patīkamu iespaidu, bet mans dzejolis ir ievietots bez labojumiem, kurus, ja es nemaldos, es Tev aizsūtīju, tas skan visai kokaini un negludi, tomēr labi, ka arī tādā veidā tas ievietots. Vai Tavs lielais dzejolis ir izlaists cauri? Es vairs nezinu, ko tik visu es nesapļāpāju vienā laidā. Šeit ir arī daļa no Ibsena, žēl, ka nav viss, es varētu rakstīt apceri. - Par tām 6 ēdienreizēm jau ir taisnība, es to mēģināšu, bet Tev, mīļo samtdvēselīt, tas būtu vēl vairāk ieteicams, ja vien kaut kā iespējams. Vai sviestmaizes tiek ņemtas līdzi uz redakciju? Man šodien ir tik. labi, esmu cerību pilns, es nepļāpāšu vairāk, bet strādāšu, kā plāns to paredz. Bet mīļsaldā mutiņa sēd blakus visa tīrās pūkiņās ietīta un nezina, kā no tām izkūņoties, bet mīļa un laba, tiek iesēdināta klēpītī un glāstīta ar bučiņām no puisīša.

Vēstules sākumā pierakstīts:

Pievienoju tieslietu jautājumus.
Tādēļ, ka nebija nekā ko iedot līdzi mutiņai, izrāvu no bārdiņas vienu spalviņu.

71.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 18. (30.) janvārī

13. I  1534   Dimantdraudziņ!

Manu svētumiņ, manu saldo, maigo samtpūkiņ, saņēmu Tavu biezo jo biezo reklāmas pūkvēstulīti (no 9. I 1543) un sāku tūlīt nevaldāmi smieties: kas tad tā ir par Iniņu jaunajā bildītē? Piemiegtām, šķelmīgām actiņām, braši atslējusies atpakaļ, руки по швам, «braši soļot caur dzīvi!». Un turklāt pati nespēj valdīt smieklus. Pasts no savas puses vēl pavairojis visu šo, it kā parādei gatavoto un oficiālo, un uzspiedis uz vienas malas savu zīmogu (tas izspiedies cauri aploksnei). Ak Tu, mīļo Iniņ, Tev tomēr nav laimējies ar šo bildīti, jo pirmā taču ir daudz labāka. Neskartas palikušas tikai Tavas mīļās, lielās, skaistās actiņas; uzskatot šīs piemiegtās, viltīgās actiņas, tūlīt var saprast, ka sitiens tās padarījis šķelmīgas. Šajās dienās arī es iešu turp un gribu redzēt, kādu bildi mērnieks man piešķirs. Saņemu arī Niedras vēstuli, bet redzu, ka par velti esmu tik ļoti pēc tās kliedzis. Tā ir tā pati vira, kas tika ievārīta jau «Austrumā»; es esmu ziņkārīgs, kādas būs Tavas turpmākās ziņas par to, varbūt tās būs tikai blēņas. - Ko nozīmē tagadējā «Austruma» daba, par ko Tu man rakstīšot? Honorāra jautājumu viņš neskar nemaz, vai viņi varēs man maksāt augstāku honorāru? Taču ne. Viena lieta laba: viņš runā redakcijas vārdā, uzaicina, slavē, - tas viss ir labs līdzeklis, dokuments, ko var izmantot. Es atbildēšu, tiklīdz saņemšu tuvākas ziņas no Tevis, bet vispirms pret viņu jāvērš nosacījums: atsaukt (varbūt ar kritiku vai pieņemot pretkritiku) ķengāšanos par Tevi, kas pirms dažiem gadiem bija ievietota «Austrumā», un literāriski neaizskart. Nekā saistoša viņam neapsoli (esmu taču slims, man jāveic oriģināldarbi), tikai esi pretimnākoša tā idejām. Ir vēl pietiekoši daudz laika viņam kaut ko iesūtīt. Bet par visu plānu es gribu draudzīgi rakstīt arī Zālītem. Atbildi, Iniņ, ko Tu domā par šiem maniem plāniem. - Es ļoti priecājos, ka nu jau 4 vīri atļāvušies Tev [?] apmaksāt (bet vai nebūtu tomēr labāk šos 4 rubļus ieskaitīt fondā? Vai tas mums nesagādātu vairāk cieņas? Ko Tu saki par to, dimantametistiņ?). Man ir arī jauns piedāvājums no Vizuļa (Pīpiņa), kurš Ozolam (Cēsīs) gatavo «Cittautu Ražu»; varbūt arī Tu tiksi uzaicināta. Viņš saka: «Es iedrošinos domāt, ka Jūs nejutīsaties kompromitēti, ja piedalīsaties pie C. R. II burt.» Tātad ļoti bailīgi un godbijīgi. Vislabprātāk viņš grib dot tulkot dzejas un par to piesola 10 rubļus par loksni; tā kā viņa loksne. vadoties pēc rindu skaita (700 rindas), ir gandrīz trīsreiz mazāka nekā «Mēnešraksta» loksne (2000 rindas), tad honorārs iznāk tas pats, jā, pat mazliet vairāk nekā «Mēnešrakstā». Par prozu mazāk, nav teicis, cik. Es domāju pieņemt šo piedāvājumu: 1) vienu vai 2 loksnes es varu veikt, nemaz nepiepūloties, kaut arī ir maz laika (vajag līdz 15. febr.). 2) 10 - 15 - 20 rbļ. nav jānoniecina, ar to es mēģināšu nomaksāt par medikamentiem, kuru mīļā, saldā mutiņa man tik bagātīgi ir dāvinājusi. 3) tikšu pazīstams arī citās aprindās bez «Mēnešraksta:». 4) neizturēšos lepni un tā iemantošu lasītājus un kritiķus (viņš, Vizulis, kritizē Zinību komisiju). 5) manējais droši vien atšķirsies no citiem tulkojumiem: Adamoviča, Zvārguļa, Sudraba utt. un 6) tas nekaitē un nekompromitē. Es teikšu viņam «jā»; ja Tu domā citādi, dvēselīt, tad es varu teikt, ka es slimības dēļ iespēju. - Angļu tulkojums man jau ir gatavs, vēl jāpārraksta; sākumā gāja ļoti grūti, tikai 20 rinda , stundā, tad 30 - 40, bet tas man sagādāja lielu prieku, tāpēc ka es tulkoju vienīgi ar vārdnīcu no man pilnīgi svešas valodas, par kuras gramatiku man nav ne jausmas. Man ļoti patīk tāds piņķerīgs darbiņš, turpmāk es tulkošu kaut ko no kanibālu valodas, ja vien kanibāliem vispār ir valoda un ja viņi vienīgi nerej cits uz citu. Tāpat man ļoti patika cits jociņš: no zāļu pudeles iesaiņojuma es sev iztaisīju īstu мочалка un ar to aizvakar pirtī jau mazgājos. Es bieži bēdājos, ka mēs tik veltīgi [?] te sēžam un tik daudz naudas izdodam, bet man var kāds viens vienīgs joks atkal atdot labo omu; es taču esmu vesels, mīļo, zīdaini maigo Iniņ, to Tu redzi no jociņiem. - «Aspaziju» es vēl neesmu iesācis, laiks pagāja, nemitīgi meklējot materiālu Vizulim, neesmu vēl atradis, beidzot es laikam ņemšu Rairona «Cain» vai «Manfred», jo šeit nekā nav un pasūtīt ir jau par vēlu - vai Lēnavs (Albigenser, Savonarola), vai Чехов, kādu mazu prozas drāmu 1 vai 3 cēlienos. «Solhaugai» lai kam jāpaliek Zālītem. - Kāpēc šoziem latviešu teātros nekas nav uzvests no Tevis? Ko nozīmē tāda cūcība? - Zini, «Ausekļa» prēmijai ļoti labi derētu «Koka riteņi»? - Vai uzrakstīsi konkursa drāmu biedrībai, Iniņ? Vai Tev ir tam laiks? - Bet es neesmu vēl nekā atbildējis uz tik brīnummīļu vēstulīti kā šodienas, es tagad baidos no asariņām un nevaru Tev, Iniņ, manu mūžīgo, svēto mutiņ, ne ar ko citu atbildēt kā ar asariņām, Tavā mīlestībā un labestībā, mutiņ, Tavās bailes no raizēs par mani ir kaut kas neizsakāmi. svēts un saviļņojošs; tas ir gluži kas cits nekā manas bailes, tās tūlīt kļūst nepacietīgas un nepiedienīgas, manas sāpes pārvēršas nelaipnumā un droši vien aizvaino un sāpina, nevis nomierina un glaimīgi noglāsta. Bet tas [Turpinājuma nav.]

72.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 25. janvārī (6. februārī)

25. I 1527 Sirsniņ,.. šodien pienāca viena maza kartīte (datumu es vairs nerakstīšu, tādēļ ka arī Tu to vairs nedari), un arī elektrisko mašīnu esmu pastā saņēmis. Par Tevi, nabaga Iniņ, tiek slikti gādāts, un Tev jāmokās ar daudzajiem darbiem, turklāt Tu vēl neesi atpūtusies no iepriekšējās nedēļas; labi vismaz, ka steidzamais darbs drīz izbeigsies, vēl viena nedēļa, un tad Tu varēsi vienu mēnesi atpūsties. Tikai Tev nevajag skopoties, lai būtu vesela. - Elektriskā mašīna, kā jau domāju, ir ļoti maza, vēl mazāka nekā tā, kuru es šeit lietoju; bet varbūt tā ir laba, šķidrumu es vēl neesmu pasūtījis un nezinu, kā mašīna darbosies. Varbūt tā būs vēl vājāka par šejienes mašīnu, kas turklāt ir vēl lētāka (tad markgrāfs būtu mūs piekrāpis); žēl, ka Tu nenogaidīji manu vēstuliņ kurā es brīdināju no tik mazas mašīnas. Pienākusi tā ir labi. - Ja Tu ludziņu iesūti vēlāk, tas ir, pēc termiņa, tad taču noteikumi nebūs izpildīti un godalgu nevarēs sadalīt. Tad tas ir parasts darbiņš komisijā un Tev nepavisam nevajag steigties. - Tādi kuriozi, ka vēstules pienāk apgrieztā secībā, vairs nav nekas jauns; man tas ir gandrīz likums; kad Tu saņem manas vēstules, es nezinu, jo Tu par to nekā neraksti, dvēselīt. - Par rakstnieku sapulci Tev arī vajadzētu man kaut ko uzrakstīt, patlaban man jāiztiek ar to, ko esmu uzzinājis no citiem, un vajadzēs atbildēt, nezinot nekā. noteikta. - Mans veselības stāvoklis ir bez redzamām pārmaiņām. Tagad pūš dienvidu vēji un salst, augstākais, tikai līdz 10 grādiem, tad ir tā, it kā būtu pavasaris. - Ceru, ka rīt varēšu uzrakstīt garāku vēstuli. - Vai tikai Tu pietiekoši labi rūpējies par sevi, mīļdārgo mutiņ? Vai tikai glabāta pūkiņās, kā tas pienākas? Apklāta ar mīļām bučiņām, mīļi un arī labi no puisīša.

73.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 5. (17.) februārī

5. II 1516 Manu mīļvienīgo, zeltalino .. , šodien es nesaņēmu vēstuli, un man ir melni pasvītrota dieniņa. Šodien man iznāca pēc Iniņas teorijas, ka nepatikšanas nenāk pa vienai: gulēju slikti, arī kuņģis sabojāts, bieži uzkodu ha citrona šķēlītei (Tu redzi, cik jūtīgs var būt tāds kuņģis)- No rīta darbs neveicās, un beidzot nesaņēmu vēl arī mīļvēstulīti. Tomēr jābūt mīļam un labam. (Turklāt vēl esmu arī raizējies pabalsta dēļ, kuram tagad vajadzēja pienākt, vēl arvien nav.) Arī šodien tikai maza kartīte, lai gan sen jau ir laiks vēstulītei, mīļsvētā mutiņa jau gaida. «Dienas Lapa» un «Mājas Viesis» mūs jau atkal ļoti slavēja; no viņu mutes dieva ausī; bet man šķiet, ka Tavals spējas nav pietiekoši novērtētas, jo arī citiem vajadzētu kaut ko tik lielisku apbrīnot. Es ,jau bieži dusmojos, un tagad atkal vairākas dienas, ka tiek uzvestas tādas «Heilbronas Katiņas», kamēr «Skanu» teātris vēl nav pieņēmis; tam viņiem nav naudas Domāju, ka bez «Heilbronas Katiņas» ir pieņemti vēl daži jauni tulkojumi. Par to vajadzētu kaut ko rakstīt: avīzē. «Vaideloti» arī nemaz vairs neizrāda. Tagad, kad ir publicēta kritika par Ori, varbūt varētu runāt arī par mākslu. Tāpat nepatīkami, ka zemes mērnieks vēl arvien rasē un cirķelē un nav pat pagatavojis paraugu, lai gan viņš tiešām nevar sūdzēties par pārāk lielu publikas pieplūdumu. Vakar es izsūtīju «Aspaziju» un Nīmani, šodien gribēju vēl uzrakstīt gluži īsu ievadu, bet neizdevās, tātad vēl paliek mazliet darba uz rītu, tad sākšu sistemātiski atpūsties, tā ka mīļajai mutiņai, manai dvēseles mutiņai, par to būs jāpriecājas. - Vakar man bija jau otrā stunda, un es nemanu, ka tā mani kļūtu kaut kā piepūlējusi; mīļsirsniņ, Tu zini, tiklīdz es jutīšu piepūli, es tūliņ pārtraukšu. Tev, saldo sirdsmīļoto dimantkukainīt un smaržas spārniņiem, nav jārūpējas par savu puisīti, [viņš] sevi labi uzbaros un apkops. Tagad dzeru divkāršu porciju kefīra, kurā iemaisīts, tropons un auzu milti tas puslīdz labi garšo, un kunģītis man ir kārtībā. Citādi citrona nodarītais zaudējums ir jau izlabots, un tagad es pazīšu zemi, kur var augt citroni, šeit tiem katrā ziņā nevajadzētu augt. Mīļsaldajai Iniņai taču arī tikpat labi jāturas un sevi jākopj tikšanās brīdim, tad nekad netrūks puisīša pūkiņu. Daudz mīļu, saldu bučiņu no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

74.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 6. (18.) februārī

1515/6. II                                      Rožsmaržiņ!

Mana jaukā Iniņa, mans saldais, sirsnīgais gurdumiņš tagad jāglabā ļoti maigi, jāņem klēpītī, jāpaijā un jāapdveš ar siltu dvašiņu, un jāglāsta vienīgi ar mīļiem, maigiem vārdiņiem, lai viņa ātrāk atspirgtu un lai actiņas atkal sāktu mirdzēt. Bet tādi gurdumiņi vēl arvien netiek pietiekoši labi aprūpēti, un varbūt tieši tagad pienāks sliktas vēstulītes. Toties puisītis tiek glabāts vēl labāk, šodien, rožsmaržiņas dieniņā, saņemta mīļā 28/1523 pūkvēstulīte kopā ar atbildītēm un telegrammiņu, sasietu mīļām lentītēm; es ļoti priecājos un smējos, un tūlīt izmēģināju: palīdz lieliski, šodien atkal esmu labā omā, lai gan naktī pietiekoši neizgulējos, protams, iemigu pats no sevis, bet jau sešos bez sevišķa traucējuma pamodos; neskatoties uz to, es strādāju un jūtos labi, pateicoties mazajam nadziņam. Nejauši man rokās nāca kāda ievada tēma, es to uzrakstīju, bet nosūtīšu tad, kad būs vairāk manuskriptu. - Pēc šīs vēstulītes es padomāšu, kā vislabāk iekārtot atpūtu, jo jau divas reizes atpūta man neizdevās. Mutiņa tiek ļoti klausīta, un janvāra beigās jau arī nebūtu tik daudz strādāts, ja piepeši nebūtu nācis Vizulis; viņš zināmu daļu pieprasīja jau līdz 15. februārim, un tad man nebija citas izvēles kā tikai «Kains» (krievu tulkojumā), šeit absolūti nekas nav dabūjams, un likt no Rīgas atsūtīt bija jau par vēlu. Viņš agrāk neesot zinājis manu adresi (vai adresi nevajadzētu ievietot «Dienas Lapā»? Kā Tu domā, Iniņ?). Bet vari būt droša, mīļmutiņ, šis neparedzētais darbs mani nebūt nepiepūlēja, es tikai biju uztraucies un sapīcis, vairākas dienas meklēdams un neatrazdams tēmu, ko es gribēju. Tomēr ir pareizi, man nevajadzēja ņemt «Zelta namu», man vajadzēja vienīgi atpūsties. Bet tagad nu viss ir nokārtots, es strādāju tikai pie «Aspazijas», pamazām pie «Zelta nama» un šad tad pie tieslietu jautājumiem, pārējā laikā lasīšu, vairāk pastaigāšos un domāšu par skicītēm. (Es krietni vīlos, šodien lasot «Dienas Lapā» Nr. 21 skici «Atbalsts», par tādu lielu garu kā Šmitu Jāni es neko neesmu dzirdējis, cik maz trūka, ka arī es būtu sevi padarījis tik smieklīgu. Cik gan mīļi un pūkīgi izklausās, ka mazais maigsamtiņš, līdzīgi skopulim Плюшкин, savāc visu, kas vien labs ir sacīts par viņas puisīti, Tu manu saldo, sirsnīgo dziļdvēselīt, es cīnīšos ar rokām un kājām, lai to attaisnotu.) - Es tagad nestrādāšu pie «Saules meitas», Tev taisnība, mutiņ, pārsteigumiņi ir mīļi, tomēr uzspiesti. - Tiešām pretīgi, cik cilvēki ir muļķīgi, bez jebkādas asprātības, jo «Nora» ir ļoti jauka un ar īstu žurnālista veiklību apiet klintis. Viss darb5 ir tik mierīgs, taču saturs spēcīgs. - Vai arī «Serres chaudes» nebūs nenozīmīgs, tas nekas, ka tas ir franciski, bet galvenais, ka tas ir vājš, uzrakstīts ļoti agri, 1889. gadā, tāpat kā «Aveugles»; labāk «Intruse» vai «Pelleas et Melisande», vai «Aglavegue et Selysette». (Iedomājies, Stučka nupat esot saņēmis grāmatas par 42 rbļ. To cits trūkumcietējs nevar vis tik viegli atļauties.) - Ibsenu es pacietīgi gaidīšu tikmēr, kamēr būs pienākušas daudzās mīļās vēstulītes un piezīmītes. Jau daudzi izgriezumiņi ir ar piezīmītēm, kas sagādā lielu prieku. Par Ibsenu es katrā ziņā rakstīšu, <(būtu ļoti labi, ja Tu, mutiņ, atsūtītu arī «Borkmani» kopā ar pie zīmēm)>

Virs nosvītrotā teikuma rakstīts:
labāk ne, es baidos, ka tas mani atraus no atpūtas, bet par jauno viegli var rakstīt. - Pārpalikuma mums nekādā ziņā nebūs, jo mums vēl jānolīdzina decembra iztrūkums un janvārī taču ir pirkta elektriskā mašīna, dārgas zāles un vēl sūtīts tik daudz paciņu. Es vien būšu izdevis ap 45 rubļiem: pārtika 29 rbļ. + elektriskā mašīna 16 + zāles 3 + paciņas 6 rbļ. (līdzi nosūtu janvāra rēķinu). Visjaunākais Ibsena darbs ir «Haralds Vinge», to arī pasūti. - «Aspaziju» es par maz svītroju, burtnīcā droši vien var uzņemt tikai 10 lappuses; tagad es svītrošu vairāk. - Heini es gaidīšu; bet palūkojies, vai tiešām nav kāds pavisam lēts jauns izdevums - visi darbi par 1 rublī? - Zāles laikam tomēr bija mazliet bojājušās, jo 5. vai 6. dienā tas kļuva duļķainas; šķiet, ka man palīdzēja, bet tās ir par dārgu, un dabīgie līdzekļi, kā vingrošana, elektriskā mašīna, pastaigas, regulārs darba un izsargāšanās no uztraukumiem, pašreizējais garīgais miers, - mutiņa ir vesela un nav stipru pašpārmetumu -, viss tas man palīdz, tas ir pamats veselības atgūšanai un, pēc manām domām, panāks to pašu; turklāt vēl tropons; es mēģināšu. ēst vēl vairāk - viss tiek darīts mīļmutiņai par prieku. - Fotogrāfijas vēl arvien nav: rīt man turp jāiet, bet droši vien atkal veltīgi. Es dusmojos uz savu mērnieku, kamēr Iniņa vēl triec atbilstoši šķelmīgus jociņus par savu sitienu; puisīši ļoti smējās, ka arī mutiņas spēj dzīt tādus jokus. - Tagad var pateikt, kādā. veidā gribējās mutiņu kaitināt, jo tas vairs nav izdarāms, bet mutiņa ir bijusi par mīļu; proti, bija nodoms nosūtīt gabaliņu no kukainīša ar piezīmi: tādi ir slikti kukainīši! Bet tagad tie ir labi. - Kalendāra dzejolītī vārds «spēki» vārda «locekļi» vietā ir diezgan labs, bet es, piemēram, 4. pantu izlaboju tā: «Krūtis vēl smacīgo dvašu spēj dvest», 3. pants: sākumu līdzīgi. 5. un 7. pantam. «var», kamēr 6. pantā «ari». Ja Tu šo labojumu neesi saņēmusi, tad vēstulīte ir zudusi. Arī moto mutiņai vajadzētu pārtulkot; starp citu, tas ir tikai kalendārs, un tam jau ir pietiekoši labi. «Mēnešraksta» marta burtnīcai man te nav ko dot, dod kādu no mazajiem dzejolīšiem <epigrammu>: Tev ir kādi 4 - 5, piemēram, «Saule riet, » «Jūs nepazīstat gavilēs» un līdzīgi. - Tā kā Tu janvārī neesi saņēmusi tik daudz vēstulīšu, tad Tev tiešām vajadzētu sūdzēties. - Tavas mīļās atbildītes es janvārī saņēmu visas, tās man bezgala nāca par labu; bet neraksti vairs kaut ko tādu, ja tas Tevi nogurdina, mutiņ, vispirms Tev ir jāatpūšas. Es varu gaidīt. - Dvēselīt, atraksti Manteifelim un Franča Oskierko adresi, nevilcinies šinī lietā, mana vēstule ir palikusi neatbildēta, iespējams, viņam ir cita adrese. - Nosūtu vienu tieslietu jautājumu, Iniņa gan sacīja, lai atbildu ar humoru, bet es to nevarēju, kas zin, galu galā tam cilvēkam tā varbūt ir nopietna lieta kaut arī viņš vairāk izskatās pēc krāpnieka. - Iespējams, rīt es nosūtīšu dažus «Ievadus» un manuskriptu. - Bet mīļsvētajai, vienīgajai, saldajai mutiņai, manam sirds pukstieniņam ir sevi ļoti jākopj, nosūtu nadziņus (pameklē couvert) lietošanai pēc patikas un arī divas lapiņas, viss nokaisīts bučiņām un pūkiņām, ļoti mīļi un labi no puisīša mutiņai, mīļi, mīļi, mīļi.

75.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 9. (21. ) februārī

9. II 1512 Manu lmīļsirnīgo, zeltpriecīgo.., pēc vakardienas trim mīļajām vēstulīlēm šodien, protams, man nekas nebija gaidāms. Tāpēc es arī ciešu klusu iekš tā kunga. Es solījos šodien rakstīt vēstulītī, bet, tā kā gribēju to sūtīt apdrošinātu, tad to nodot būs iespējams tikai rīt un šodien jāizlīdzas ar mazu kartīti; rīt laikam saņemšu Tavu vēstulīti ar ziņām no Jelgavas un tad tūliņ varēšu atbildēt. Šodien beidzot dabūju no zemes mērnieka bildīti un vēl svārstos, vai rīt man to nosūtīt. Tā iznākusi visai nožēlojama un ar tik izspūrušiem matiem, it kā es būtu tikko izvilkts no midzeņa, man arī stipri liekas, ka viņš mani ir apšmaucis un pielicis man daudz mazāk spalvu un pūku, nekā man īstenībā ir. Viņš man, protams, apgalvo, ka tur esot vainīgs frizieris, tas esot iznīcinājis manu apmatojumu. Šo svētdien es pie viņa vēj aiziešu, būtu taču apkaunojoši, ja viņš man neatstātu manus labos matus. Nākošajā trešdienā viss būs gatavs. Vai Tu, Iniņ, sev daudz pasūtīji no pirmā un otrā izdevuma? - Vai Tu, mīļdvēselīt, nevarētu palūkoties, vai vācu avīzēs un «Рижский вестник» vai «Прибалтийский листок» par lauksaimnieku sapulci nav vairāk atreferēts, vai tikpat daudz kā «Dienas Lapā»? Ja vairāk, varētu man atsūtīt. Palūko arī, cik mēnesī vai pusgadā maksā «Baltische Wochenschrift». Rīgas vai Vidzemes adresu grāmatā būs atrodama arī Vidzemes Ekonomiskās biedrības adrese; Tu varētu man to atsūtīt. - Mums te atkal ir silts laiks, 10 - 12 gr. auksts, bet tik riebīgs vējš, ka ir vēl sliktāk nekā lielā salā. Es tagad strādāju ļoti maz, tikai tulkoju abus romānus, bet skaišos par tiem vēl jo vairāk, tik daudz, ka tas man aizņem visu dienu, bet tomēr labi. Priecājas un smejos par to, cik labi ilustrētas mans kartītes nonāk līdz tevim (puisēni laikam katru kartīti vispirms iegremdē ielas [peļķēs] un liek tai braukt kā kuģītim, pirms tā nonāk mutiņas rociņās). Bet vislielākais prieks atkal ir par to, ka Maziniņa ir cīnījusies un kā ļaudīs izbrīnā klausījušies manu mīļo, saldo, drosmīgo kukainīti, manu spožmutiņu. Tikai sargā savu veselību, mīļsvēto Iniņ, un uzbarojies ar troponu un pūkiņām, manu tikšanās mutiņ! No bildītes Tu redzēsi, ka puisītis ir uzbarojies un labs arī. Daudz mīļu bučiņu no puisīša.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Raksti Manteifelim, lai visu varētu nokārtot vēl aprīlī, kamēr Iniņa vēl ir tur, mīļo, mīļo, mīļo mutiņ.

76.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 10. (22.) februārī

10. II 1511 Mājputniņ!

Manu mīļo, vienīgo dvēseles mutiņ, Tu, saldo pūkputniņ, atkal esi atsūtījusi savam puisītim tik mīļu, mīļu mīļkartīti, un kā šādi. mirdzoši dimantiņi var priecāties, atrodot iespēju pateikt ko labu par puisīti. - Tad tie vizuļo kā svārciņi. Tagad mutiņa atkal ir sadabūjusi Zeltiņu, Tu jau man piesūti tos ļaudis tā, kā viņi reiz gāja pie Baškircevas attēlu dēļ (vai Tu atceries, dvēselīt?). Starp citu, Zeltiņu es pazīstu, un nau viss zelts, kas tā saucas, īstenībā viņš ir D. Golts un bija slimnieku kopējs Sarkankalnā, tā ka neizskatās nemaz tik glaimojoši, ja šīs vīrs vēlas mani, es arī jūtos gluži nobriedis viņa iestādei. Viņa vēstuli es vēl neesmu saņēmis, viņš laikam aģitēs par labu savam kalendāram, jo ar Alunānu viņš ir lielā sagājis. Vai Mīļiniņa viņu galu galā ir pilnīgi noraidījusi? Nedari to, bet gan dod visiem adresi, jo veikalnieciski sakari ir vislabākā reklāma, un tā mums var noderēt. Vai adresi nevarētu uzdot sekojoši vaļējā vēstulē: «No Jums minētā rakstnieka adrese ir šāda: г. Слободской, Вятской губерн..» Vai vēl piemetināt: «vēstules priekš Raiņa var nodot šīs avīzes redakcijā»? Es domāju, ka mums nevajadzētu noraidīt nevienu, kas mums dod kādu darbu, jo medības nevilksies ilgi, Mīļiniņ, tātad dzelzs jākaļ tūliņ. Pēc pusgada neviens cilvēks vairs neatcerēsies cildinošo kritiku «Düna - Zeitung» un par maniem tulkojumiem nedos ne graša. Atceries, Iniņ, kā šie resgaļi pat Tev uzdrošinājās uzklupt, tiklīdz es aizgāju no «Dienas Lapas»s, un kā Niedra Tevi nozākāja, turklāt Tava slava, spīdošā «Vaidelote», lieliskais satraukums par «Zaudējām tiesībām» taču bija gluži kas cits nekā mani draņķa tulkojumi, tie taču ir tikai modes lieta, un на безрыбье и рак рыба. Bet šoreiz mēs būsim viltīgāki un šo izdevību - manu nākšanu modē - tūliņ pārvērtīsim naudā. Esmu pārliecināts, Iniņ, ka Tu man piekritīsi, jo arī Tu pati pieņēmi tulkot mūzikas pielikumus un dažādus prologus. - Turklāt šodien es naudas lietās esmu visai pesimistiski noskaņots. Īstenībā galvenais cēlonis tam ir kuņģis. Vakar vakariņās vai nu es saēdos vairāk nekā pienākas (lai gan pēc tam vēl biju izsalcis), vai arī gaļa nebija pietiekoši laba, man bija atceries, kā pie Ērglīšiem - tā saucamās dziedošās biksītes, vakarā pastaigājoties, es jutos ļoti noguris, slikti gulēju, šodien biju ļoti jūtelīgs, gandrīz neko nestrādāju, un tagad nevaru uzrakstīt pat mīļu vēstulīti. Es sāku rakstīt par darījumiem, lai neieslīgtu žēlabās, tomēr tās jau ir klāt. Bez tam tieši šodien man pūkkartītē tika stingri piesacīts rakstīt arī par savām bažām un pārejošo slikto omu. Es jau to daru vairāk nekā vajag un darīšu arī turpmāk, ja tikai es būtu drošs, ka Tu, manu dvēselīt, manu vienīgo mierinājumiņ un svētumiņ, nebēdājies par to, līdz kļūsti slimiņa. Tagad Tu jau esi veselāka, un tāpēc es uzdrošinājos tā izteikties, bet Tu, mīļo mutin, jau pati atzīsi, ka Tu nespēj panest tādu bēdāšanos, vienīgi man Tu vari pastāstīt, un Tev jāpastāsta, visas savar, sīkās ciešanas, visas kaites, jo es esmu sīkumlietu speciālists. - Tā nu es visu šo nedēļu neesmu spirgts, tik tikko varu pastrādāt, neko neesmu veicis, pat vēstuli Niedram es rakstīju veselas divas dienas, un draņķis vien iznāca. Turklāt es daru visu: vingroju, ēdu, strādāju utt., pat režīmu esmu ievērojis, bet galva atkal ir smaga. Visvairāk es vēl sasparojos fotogrāfijās, tur man ir gaišas un gandrīz priecīgas acis, bet rezultāts izpaliek. Bildītes es sūtīšu tikai sestdieniņā, šodien nokavēju aiznest uz pastu. Es nezinu. iemeslu tam, kāpēc es jūtos kā izvārīts, un tas mani baida. Laikam gan tur ir vainīgs arī nolādētais «Zelta nams», nāvīgi garlaicīgs, bet tagad jau puse ir gatava, es to biju pārāk pavirši novērtējis, arī publikai tas nepatiks, nevar salīdzināt ar «Prāgas burvi», vienkārši istabmeitu tenkas. - Tu, saldo ametista sirsniņ, atkal sūtīsi dārgās zāles; tās tiešām ir par dārgu, mēs tā nevaram trakot. Es taču tiešām vēlos reiz tikt pie oriģināldarbiem, bet tā man zūd katra cerība, jo man jānopelna kaut vai 30 rubļi mēnesī, tad man neatliek laika oriģināldarbiem, es neesmu tāds kā Tu, es skaistākās lietas neprotu paveikt viegli, laikam tāpēc, ka manām piedurknēm elkoņos ir caurumi, pa kuriem viss pirms laika izkrīt. To es tagad izmēģināju. Ja no rīta es pusstundu esmu strādājis pie «Aspazijas» un divas stundas pie «Zelta nama», tad vakarā es nespēju neko vairāk, kā vien uzrakstīt vēstulīti mutiņai, pat lasīšanai neatliek brīvs brīdis, jo tik ļoti daudz laika aizņem pastāvīgā pusstundas atpūta, ēšana, vingrošana utt. Un tad nogurums. Kad tad es tikšu pie oriģināldarbiem? Dažreiz man ir gluži labas domas, bet vispirms jāveic pensums. Tā viss pagaist, un es arī nākotnē nekā cita neredzu kā tikai pensumu. Pat ja Tu šeit pārņemtu pusi no maizes darba, arī tad es vēl nevarētu tikt pie oriģināldarbiem. Tev ir tik daudz brīnišķa spēka, bet es visu jau esmu atdevis, vai tas man tagad tika atņemts, jo sīkās ciešanas paņem atlikumu. Vienīgā cerība vēl bija: iekrāt, ietaupīt, bet mūsu izdevumi tiešām ir pārsteidzoši lieli, un mums ir deficīts; četros piecos mēnešos es iztērēju savu ietaupījumu, bet tādu summu Tu neesi varējusi atlicināt. Dārgo zāļu, tāpat grāmatu iegāde jāpārtrauc. Es gribu tik daudz ietaupīt, lai vismaz pāris mēnešus es būtu brīvs oriģināldarbiem. Tu, Iniņ, domā, ka līdz aprīlim 30 rubļi mēnesī būšot sadabūti, bet kā tad? Divi cēlieni «Solhaugas» dod tikai 12 rbļ., 3. cēliens tikai 8 rubļus! Tātad iztrūkstošais man jāaizpilda ar «ievadiem», un tie prasa vēl vairāk laika un spēka! Dvēselīt, es nevaru piekrist Tavai bezrūpībai, mums katram ir sava gudrība, jo Tu esi stipra un es vājš. - Tātad es jau labprāt pieņemtu darbus, ja tikai tie man gadītos, mani kavēs tikai mutiņas noteikums: izveseļoties. Tātad es ķeršu abus zaķus reizē, bet galvenais - veselība. Galvenais, nebīsties un nebēdājies, mīļsaldo dvēselīt: es nepārpūlēšos, arī mana bildīte Tev to pierādīs, bet ja ir darbi, es tos ņemšu. Manas veselības labā jau ir pietiekoši daudz izdots, tagad jāizlīdzas ar dabiskiem līdzekļiem. Ja vien es būtu spirgtāks, bet tagad es gandrīz neko nestrādāju un tomēr jūtos noguris. - Es redzu, tagad es vairs neprotu pat skaisti sūdzēties kā agrāk; labāk atbildēšu. Es ļoti nobrīnījos par drosmīgajiem kukainīšiem, kuri vairs neliekas zinis par garšu, tā ir laba īpašība, kas šeit sevišķi piemērota, jo ēdieni te ir ārkārtīgi vienveidīgi: kotletes, kāposti, teļa cepetis, un otrādi. - Iniņ, uzmeklē mūsu vēstulītēs 8 lappuses garo rakstu par ticību (no Liepājas cietuma) un atsūti šurp. - Tu neko nerakstīji par mammu, iespējams, ka viņai vairs nav pansionāru. Aizraksti Manteifelim pēc Oskierko adreses, es jau tik ilgi to atgādinu, tā lieta pilnīgi jāpabeidz, pirms Tu brauc šurp. Klausi taču man. Tu redzi, Oskierko man nav atbildējis. Raksti tūlīt, un, kad Tu dabūsi adresi, tad tūlīt raksti Oskierko, kā es Tev norādīju, nosaki viņam termiņu nokārtošanai. Ja Vizulim «Kainu» svītro, tad palīdzi Tu vai palūdz Nīnu, lai viņa to dabū cauri; bet ja nekas neiznāk, tad vismaz dod Vizulim dzejoli, ko es Tev rīt nosūtīšu. Bet vajadzētu dabūt cauri, jo citādi es zaudēju ap 15 rubļu. - Ir ļoti mīļi, es to redzu un ļoti mīļi priecājos, ka mīļmutiņa ir atsūtījusi Niedras vēstuli, cik gan labs ir mans smaržīgais samtiņš un kā visur tiek vandīts un meklēts, lai puisītim palīdzētu un pateiktu ko mīļu. Es nekad to neesmu pārpratis, manu sirdspūkiņ, un šodien tāpat atkal priecājos par sameklēto Zeltiņu. Tu taču esi mutiņa, salda un svēta. Bet šai pastāvīgajai meklēšanai ir vēl kāda gandrīz pat mīļāka nozīme: tā man ir zīme, ka Iniņa vispār sāk meklēt, jo svariņa ir pati meklēšana, nevis tas, ko meklē, tas ir gandrīz tas pats, kas domāt. Nu mans svētumiņš meklēs arī savu puisīti un beidzot arī sevi pašu, tikai tad puisītis būs īsti laimīgs. Es ļoti priecājos par Maziniņas uzstāšanos rakstnieku sapulcē, tas ir gluži tāpat kā toreiz zinību sapulcē - atkal skaists manas dvēselītes triumfs. Arī patstāvīgas rakstnieku biedrības aizstāvēšana ir ļoti jauka (Ārons par to sūdzas). Bet sevišķi es priecājos un varu iedomāties, cik skaisti Tu runāji, Iniņ; sašutumā ir labi runāt, tad zib actiņas. - Mīļo, sirsnīgo pūkmutiņ, es pats esmu kļuvis dzīvāks, domājot par Tavām zibošajām actiņām; kaut šis atplūdu laiks ātrāk paietu. Starp citu: atplūdi atkal ir kļuvuši retāki un pēdējie ir nesalīdzināmi vājāki par agrākajiem, pat par tiem, kas bija janvāri; tātad tomēr iet uz priekšu, un, ja es labi apdomāju, tad es nemaz neesmu tik nobēdājies, kāds izskatos šajā vēstulītē. Šonedēļ man jādabū nost no kakla svešās vēstules, tad jāierobežo «Zelta nams», un tad es varēšu justies brīvs. Mīļajai, saldajai smarždvēselītei vienmēr jābūt veselai, tad arī puisītis būs labs un atkal ievīstīs mutiņu pūkiņās un bučiņās. Mīļi un labi, un ļoti pūkaini, Tavs puisītis.

Vēstules 1, lappuses augšmalā pierakstīts:
Vai Tu neesi atkal nosvērusies, Iniņ? Vai Iniņas matiņi nav tapuši smalkāki? Katrā ziņā tie ir tik smalki kā [1 nesalasāms vārds] stariņi, arī mīļi.
Še klāt pielikti matiņi kurus fotogrāfs aizmirsis uzlikt. Mutiņai jau ir vienalga, vai tie atrodas uz bildītes vai uz galviņas, vai pūkkabatiņā, tomēr mīļi.

77.

D. Zeltiņam
Slobodskā 1900. gada 11. (23.) februārī

Cienīts Zeltiņa kgs.

Jūsu god. vēstuli no 2/II saņēmu šodien un steidzos Jums tūdaļ atbildēt, jo pasts no šejienes iet ļoti lēni, Jūsu laipnam uzaicinājumam piedalīties ar kādu sacerējumu pie «Zobgaļa kalendāra» ar prieku gribu paklausīt, tikai Jūs dodat ļoti īsus termiņus, sīkākus rakstus man tādēļ gandrīz nemaz nebūs iespējams līdz marta vidum (ja atskaņa nost to laiku, kurš vajadzīgs, lai Jūs saņemtu šo manu vēstuli un es atkal Jūsu atbildi. uz to ar noteikumiem, galējo, t. i., apmēram 3 nedēļas, tad vēl manuskripta nosūtīšana - 9 dienas) sagādāt, bet kādu garāku rakstu es droši varu Jums apsolīt līdz aprīļa vidum; es termiņu nenokavēšu. Man jau ir nodomā kāda humoreska, kuru es gribēju citur izlietot, humoreskas būs kas jauns «Zobgaļa kalendārī»; arī kādu satīrisku rakstu es varētu Jums nodot; visu es Jums varētu solīt līdz 1 ½ 1[loksnei]! Žēl, ka Jūs paši neesat piezīmējuši, kādu honorāru Jūs nedomājuši maksāt, tad es būtu varējis jau tūliņ sākt strādāt priekš Jūsu izdevuma. Es esmu pieradis saņemt honorāru par loksni 28 - 30 - 35 rbļ., ja ir garāks gabals; ja raksts īsāks, tad par ½ loksni 20 r., ¼ l. - 14 r.; par dzejoļiem man maksā 10 kap. rindiņā, bet satīriskus dzejoļus, ja tie nāk bez mana parastā pseidonīma, es jums piesūtītu bez honorāra; man pieliks, lasītāji par viņiem vismaz pasmiesies. «Zob. kal.», kā es zinu, deva labu atlikumu, un tagad Jūs mans parastais honorārs neapgrūtinos. Savā atbildē piezīmējiet, Cik liela Jūsu izdev. loksne, t. i., cik viņā burtu un cik Jūs maksājat par 1000 burtiem. Es gaidu uz tūlītēju atbildi.
                                    Saņemat nu sirsnīgus sveicin.
                                                                                                    Jūsu J. Pl.

78.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 12. (24.) februārī

12. II 1509                                                                      Iniņ!

Manu mīļo, sirdszeltaino svētmutiņ, manu ametistsirsniņ, manu maigpūkiņ, šodien Tavs mazais, tomēr beidzot puisītis, nāk pie mutiņas bildītē: nav nau izdevusies skaista, bet tomēr mīļa, un mutiņa redzēs, ka esmu sevi labi kopis un visur klausījis mutiņai. Nebēdājies, saldo dvēselīt, abi putniņi godīgi vēlas kļūt veseli un labi, lai sagaidītu tikšanos, kas arvien tuvojas. Tu esi tik brīnišķi mīļa, manu svēto mutiņ, ka man daudzreiz kļūst pavisam karsti no saviļņojuma un es vēlētos izrakties pats no sevis, lai veidotu sevi tik labu un mīļu, ka mutiņai būtu prieks par puisīti. Es tagad cenšos saglabāt spēcīgo saviļņojumu, un tam labi jāsasilda un jāapgaismo man niecīgo, nožēlojamo ikdienas ciešanu laiks un jāsagatavo tikšanās dienām. Man ir zināms biklums pret tikšanos, kā pret kaut ko svētu, un arī bailes, vai tikai Tu atkal netici kādam brīnumam, un mums atkal būs jāuzņemas neizsakāmas ciešanas. Inīņ, manu dvēselīt, manu dzīvības dvašiņ! - Bet man ir tik daudz veikalnieciska ko sacīt, un tādēļ negribu izplūst apcerējumos: tagad taču mēs daudz vairāk zinām par sevi, un mutiņa jau tik bieži ir parādījusi, ko spēj stipra mīla, kas apzinās sevi un atmet savu ticēšanu brīnumiem. - Šeit ir vēstule Niedram, bet tā jau ir kļuvusi vāja, mani ļoti sadusmoja; ja viņš nemanītos, nesodod to, bet telegrafē: перемени. Es gribēju viņam sacīt: vispirms atzīt Tevi, reklamēt mūs, kļūt tikai literāriem, neiet atpakaļ. Dot viņam nevar nekā, tādēļ ka tas vairotu tā reklāmu, tas savaldīs Zālīti un savaldīs viņu, pat nedarbojoties līdzi «Austrumā». Ja mēs Niedram tiešām esam nozīmīgi, lai viņš sagatavo mums ceļu, mūs draudzīgi pieminēdams «Austrumā». Tāpat es atbildēšu Āronam. - Zeltiņam es atbildēju «jā», viņš vai uzņemt vienu loksni, vienu humoresku. Honorāru es pieprasīju 30 rubļu apmērā; tik un tā es gribēju rakstīt humoresku, tas ir sākums oriģināldarbiem. Es to sūtīšu Tev, un Tu to nodosi Zeltiņam pret skaidru naudu. Ja viņš to neņems, tad to ņems «Mēnešraksts». Tās tātad nebūs sevišķas pūles; un, ja viņš to pieņems, būs viena reklāma vairāk. Kalendāri vispār ir laba reklāma, daudz lasītāju, es rakstītu arī citiem nelielas oriģinālnoveles. - Zālītes priekšlikums ir ļoti labs. Es rakstīšu viņam šādus neliela apjoma oriģināldarbus pa ¼-½ loksnei, arī zinātniskus, kā, piemēram, Ibsena «Mirušie». (Temats Zeltiņam: «Panīkušais literāts» a' la Vidiņš vai Pļavnieks», laika prasībām atbilstošs pie lit. fonda jautājumiem, vai «Sātībnieka ķeršana», vai «kas pērk visas ieteiktās grāmatas».) Bet mana, kā arī mutiņas, galvenā vēlēšanās ir: uz vienu gadu kļūt pilnīgi brīviem, lai strādātu pie romāna; tur mani traucētu pat tulkojumi un ievadi, un mazas oriģinālnoveles. Ja mēs saņemam no Zaka, mēs varbūt pilnīgi varam no kapitāla ziedot 300-480 rubļus un vienu gadu dzīvot gluži bez peļņas, bez tulkojumiem un ievadiem, utt., nodoties vienīgi romānam; ja tas izdodas, tad par to jau atkal ienāk 360-400 rubļu, ja ne, tad ir iegūta skaidrība par mani un es rakstniecību metu pie malas, kas arī būtu liels ieguvums. - Kā ir, Miļiniņ, ar summas noapaļošanu, ko mēs pirms gada noteicām? Tu neesi rakstījusi, ka Tu tagad būtu kaut ko nolikusi. Raksti par to apdrošinātā vēstulē. Pie manis vairs nav 5, bet uz 1. maiju būs tikai 3 ½, tātad pie Tevis jābūt vismaz šiem iztrūkstošajiem 1 ½, citādi ne tikai nav sasniegta pilnā summa (30), bet 29 vietā vēl ir tikai 27 ½. Visu laiku es no Tevis neesmu nekā ņēmis, bet, izņemot šo pašu summu, Tu vairāk neesi nolikusi. Tas man sagādājis rūpes. Pēc rēķiniem, kurus Tu man atsūtīji, tagad pie Tevis Tavā pūksomiņā vajadzētu būt 190 rubļiem, bet, ja Tu tos nēsā pie sevis, tas būtu ļoti nepiesardzīgi (tos vajadzētu noguldīt), vai, ja Tev to nav, tad tie ir bijuši tikai mierinājuma rēķiniņi. Kaut gan mums pagājušajā gadā bija lieli izdevumi (manai veselībai), pēc gada rēķina vajadzētu būt pārpalikumam, bet īstenībā es skatos, ka agrākā summa, pilni 29, nav palielinājusies, bet, gluži otrādi, - samazinājusies, jo es no saviem 5 jau 1 esmu izlietojis un līdz maijam vēl izlietošu ½. Beigās jau varbūt viss saskan, bet neziņa nedod miera. (Es ceru vēl rīt trešoreiz nosūtīt visus rēķinus.) - Sev es esmu izdevis par daudz, mammai atkal par maz Dod viņai vairāk, Iniņ, lai viņai vismaz iznāk ārstam, mīļmutiņ. - Manteifeļa adrese taču ir vienīgi Daugavpils, es arī vairs nezinu, pietiek: прис. провер. Мантейфель Двинск. Jautā taču viņam tikai: «Es lūdzu Jūs man laipni paziņot Franča Oskierko kunga adresi, jo mana uz Hieronīmovu adresētā vēstule laikam nav viņu aizsniegusi. Es vēlos no viņa paskaidrojumu par to, kā viņš nodomājis nokārtot lietu ar Reuta kungu attiecībām uz otro un pēdējo summu. Augstcienībā...» - Tu To, Iniņ, būtu uzrakstījusi tikpat labi, man šķiet, es arī vienā vēstulītē jau rakstīju ko tādu. Oskierko raksti tā: «Kā sava vīra pilnvarotai man ir tas gods Jums lūgt man laipni paziņot, kādā veidā Jūs esat nodomājis nolīdzināt vēl atlikušo summu M. Reuta kunga lietā. Jūsu labvēlīgos priekšlikumus es ceru sagaidīt drīzumā, jo man būtu vēlams šo lietu nokārtot vēl aprīļa mēnesī.» - Mīļie Iniņi laikam baidās, ka neizteiktos pietiekoši neskaidri un juceklīgi, mīļie, mazie mīlulīši. - Vai Tu, braucot uz šejieni, nevarētu no Zālītes izņemt uz priekšu 90-120 rubļus pabalstā un izsniegt viņam kvīti? Sūtīšana uz šejieni būtu nepatīkama, jo varbūt tomēr pienāk valdības pabalsts. Tāpat ar Oskierko visam vajadzētu būt nokārtotam, pirms Iniņa brauc. - Šurp braucot, izņem arī % par pusgadu, vēlāk varbūt var izņemt mamma. - Kamēr Tu esi tur, dvēselīt, pie cenzora jādabū cauri arī «Fausta» komentāri, iespiest jau var vēlāk. - Uzpērc arī vecos laikrakstus: «Balsi», «Dienas Lapu», «Baltijas Vēstnesi», «Mājas Viesi», tā varbūt sadabūsi viena gada gājumu. - Par «Atbalstu» nemaz neesmu sašutis, domāju tūlīt, ka ar to Tev nebija ko iesākt, es taču zinu, ka prātīgiem ļaudīm vaislas bullis vēl ilgi nederēs par ģēniju, lielu garu, gluži otrādi, vērsim nav tikpat kā nekāda gara. - Gadījumu, kur es piederību pie Iniņiem [Trūkst viena vai vairākas vēstules lapiņas.] Tas tiek uzrakstīts uz ceturtdaļloksnes, bez zīmogmarkas, un pilī (no ieejas durvīm, iepretī uzvaras pilāram, tūlīt pa kreisi virs durvīm ir uzrakstīts: Губерн. Казначейство) vienlaicīgi ar šo заявление, dvēselīt, iemaksā  32 rubļus, tev vajadzēs divreiz parakstīties, un beidzot Tu saņemsi kvīti, kuru tad reizē ar sūdzību iesniegsi Окр. Судь.

Въ Лифляндское Губернское Казначейство Эльзы Давидовны Плекшан как поверенной мужа своего Ивана Плекшана

                                                                з а я в л е н и е.

При семь вносятся тридцать два (32) рубля на пргоны Судебному Приставу по исковому делу Ивана Плекшана съ Михаиломъ Реуттомъ и Альфонсом Оскиерко, производящемуся въ Рижском Щкружном Суде

Рига дня 1900 г                                                                 Эльза Плекшанъ

                                                                                            Otrā pusē!

Lapas otrā pusē rakstīts:

Казначейство šādus maksājumus pieņem tikai līdz pulksten 2 pēcpusdienā. Turpat казн., tikai pirmajā istabā, jānopērk arī zīmogmarkas. (Iemaksa kārtojama krietni tālu, pēdējā istabā.) Pavisam nopērc 6 zīmogmarkas, katru par 80 kapeikām, kopā par 4 rubļiem un 80 kapeikām.

79.

A. Niedram
Slobodskā ap 1900. gnda 12. (24.) februāri

Ļoti cienīts N - kgs!

Kaut gan Jūsu laipno vēstuli saņēmu jau ilgāku laiku atpakaļ, tomēr savas sabojātās veselības un steidzamu darbu dēļ nespēju Jums ātrāk atbildēt, kas man tagad ļoti žēl, jo Jūs būsat varbūt nodomājuši, ka esat griezušies ar paļāvību pie cilvēka, kas viņu neprot cienīt. Atjaujat man Jums še izteikt, ka tieši šī Jūsu uzticība uz to, ka atradīsat mani gatavu katru reizi, kad jādodas kopā uz vispārēju darbu, uz mani darīja vislabāko izšķirošo iep [aidu], mēs jau ne vien personiski, bet arī savos uzskatos esam viens otram sveši.
Atrast līdzekļus, kā. pacelt mūsu rakstniecību, tam var tikai no sirds līdzi just, un labot mūsu rakstn [iecības] stāvokli, priekš manis tas ir gandrīz labot paša stāvokli, ja Jūs, avīžnieks, un mani arī skaitāt rakstniekos. Avīžn[ieka] likteni es taču esmu sāpīgāk sajutis nekā daudzi citi, kā Jūs mīļi piezīmējat. Šinī ziņā man ne vien būs patīkams Jūsu glaimojošais uzaicin [ājums] piedalīties pie «Austruma» kā pie orgāna, kurš kopotu ap sevi visus latv [iešu] rakstniekus uz minēto mērķi, bet pat K. minētos mērķus darīt par [sav.] galvenaj [iem]. Jūs tik laipni piemetinājat, ka «A [ustruma]» lasītāji labprāt redzētu arī manus darbus, bet man dara taisni tas rūpes, vai es spētu viņu ievērību saistīt, par mani vārda pēc tik būs dzirdējuši un pret manu sievu turēs domas, kādas izteiktas «Austr [umā]» gadus 3 atpakaļ.
Bet Jūs esat «Aust[ruma]» mājas saimnieks, un Jūs izrādāties par tik mīļu saimnieku jau caur šo aicinājumu un viņa glaimojošo vārdu, ka var droši cerēt, ka savstarpējā neomulība būs varbūt pārvarama.
Taču rakstniec [ība] un māksla ir neitrāls lauks, un es ceru, ka šīs domas pie mums rūp vairāk nekā «A [ustruma]» tendence, kuru es esmu viņā redzējis. Jūs šo manu cerību neizpostīsat. Jūsu laipnība liek domāt, ka Jūs līdzināsat visus šķēršļus, it sevišķi pēdējo, kurš reiz daudz jaunu spēku būs atbaidījis no «Austr [uma]», mūsu kopējais galvenais mērķis mūsu rakst [niecības], zinātnes, mākslas plaukšan [a] dārgs aizvien, ka es darīšu visu, ka es arī viņa dēļ lūkošu novērst šķēršļus priekš viņa veicināš [anas] un sasniegšan [as].
Šimbrīžam tikai mana sirgšana un vārgšana neļauj vēl man to parādīt darbos.

80.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 18. februāri (2. martā)

18. II 1503                                                              Samtpūkiņ!

Manu brīnišķo, sirdsstraumīt, atkal Tu esi nākusi pār mani kā paisumiņš, kā pūknegaisiņš, kad mazie puisīši vairs nedzird un neredz nekā. Tu brīnišķo dvēseles mutiņ, Tu manu svētumiņ, manu saldo, nebeidzamo dzīvībiņ. Vēl šodien jūtu visos locekļos patīkamu slinkumiņu, negribētu kustēties, vienīgi gulēt un gozēties, un ļauties labsajūtai, nekā nerunāt, būt tādam kā mazie mīļputniņi, kad tos glāsta un tie piemiedz actiņas un. ir tikai labi. Pa visu dienu ar pērieniņa palīdzību vienreiz gan saņēmos un paveicu tieslietu jautājumus (tie būs šeit, pievienoti): bet tad mani atkal pārņēma slinkumiņš, rakņājos un okšķerēju mīļajās, mīļajās lietiņās, kuras mutiņa atsūtīja, -Tu jau zini, manu saldo, saldo Iniņ, cik ļoti mani saviļņo tādas grāmatiņas ar Iniņas atbildēm, tās man ir tikšanās nojautas, un izgriezumiņi, kuri tik mīļi sakrāti. - Ļoti daudz esmu ēdis šķiņķīti un sieriņu, un našķīšus, un sviestiņu bez maizītes, tik jauki tas garšo, - bet pēc nesātīgās ēšanas esmu kļuvis vēl slinkāka; pat vēstulītes a akstīšana īsti neveicas, tikai actiņas kļūst ļoti mazas un raibas un smaida pavisam muļķīgi. Tas Tev ir tikai par to, pūkmutiņ, ka Tu puisīšus esi tik ļoti labi glabājusi. Bet tagad uzsitiens pa kuņģīti, kas ir tik apaļš kā uzpūsts un uzkopts spilvens. - [Tagad] atbildītes, manu mīļo sirdsmutiņ. Tātad citādi viss ir labi pienācis, izņemot troponu. Vekseļa norakstu tomēr nav! Vai tie netika pievienoti jeb vai ir izņemti? Atbildi tūlīt, mīļsvēto dvēselīt, jo ar Reutu mums jānokārto, vismaz jāiesūdz, kamēr Tu vēl esi tur, draudziņ. - Heines «Bimini» un «Borkmanis» arī vēl nav, par ko arī žēl, bez «Borkmaņa» teksta es neko nevaru iesākt (bet tagad es pie tā laikam arī neķeršos). No grāmatām ir Ibsens. (Mani brīnišķi aizkustināja mīļās atbildes: ja mēs būtu satikušies jaunības zāļoksnībā, tas būtu bijis nozīmīgāk, un ka dzejnieks un cilvēks ir viens un tas pats; savu uzskatu es togad atrodu kā Tavējo un neizsakāmi priecājos, ka tā esmu ieguvis Tevi vēl vairāk, mana dvēseļu dvēselīt. Turklāt, vai te nav pārpratums: «Taisnajā soģī» Tu taču vēl saki, kā nožēlas pārņemtais grēcinieks nozīmē vairāk nekā tas, kurš palicis taisns (īstenībā Tu laikam domā naivo), tātad: jābūt dzīvojušam!, un tagad nē? Vai Tu šajā īsajā laikā esi izmainījusies, Iniņ? Tā būtu liela domu rosme! Šo pāreju es saprastu tā: vispirms Tu domā: tas, kurš ir dzīvojis, tātad pats visu izbaudījis, t. i., iepazinis, nozīmē vairāk nekā vienkārši naivais, kurš nekad nav kļūdījies un nekad neko nav iepazinis. No šīm domām i: tikai viens solis tālāk: iepazīšana (uz ko tā arī neattiektos) sasniedzama ne tikai caur kļūdīšanos, maldīšanos, bet arī caur kailo domāšanu, jušanu vai, labāk, ciešanām! Šis pēdējais līdzeklis - apzinātā domāšana - ir pareizākais, tādēļ ka tas izšķiež mazāk spēka nekā maldīšanās un grēkošana, t. i., nejauša, neapzināta meklēšana. Ja mēs būtu viens otru atraduši jaunības zaļoksnībā, caur jušanu un domāšanu, mēs būtu sasnieguši šīs pašas tagadējās lielās zināšanas, tikai bez plosošajām mokām: katrs atsevišķi un vēlāk cīņā viens ar otru. - Vai tā izmainījušies Tavi uzskati, Iniņ? Manu brīnišķo, vēl nebijušo, jauno sirdsmeitenīt.) Bet kur tad es paliku? Grāmatas: tātad Ibsens, A. Nihters, Šniclers, Vikstrēms, 2 «Austruma» numuri, 3 «Literarisches Echo» un Blaumaņa «Ceļa malā». Blaumaņa dzejoļi gan ir ļoti, ļoti vāji, arī Niedra patlaban nav daudz labāks. Es būtu nosarcis aiz kauna, bet ko tādu tomēr nebūtu izdevis, turklāt vēl tik uzpūtīgi: tad atveras nams, un reizē izlec divi tīģeri, bet paliek ceļa malāt. Ak, kas tas par kumosu zobgalim. Labi sarīmēts, bet šausmīgi pašcepts ir arī veltījums: tiek uzskaitīti visi mani tikumi: labs patriots, tautiets krietns, labs draugs un labs laulāts draugs. Tā saka mācītājs par mirušo, par kuru nav absolūti nekā labāka ko sacīt; ja tas nenāktu no Blaumaņa, tas būtu apvainojums, ko varētu izlīdzināt tikai ar sliktu joku. - Arī pārējie dzejoļi «Austrumā» ir ļoti vāji, tad jau mans «Dilonī» ir labāks, un pilnīgi nekāda salīdzinājuma ar lielisko jauno gadsimtu. - Pat papīrs «Austrumam» ir vājš. Tādēļ laikam bija vajadzīga rakstnieku sapulce, lai uzlabotu papīru un saturu. Aitasgalva Zālīte to nemana, citādi viņam vajadzētu būt vēl daudz laipnākam; viņa «ķīniešu Šmits» arī ir mazliet nosliecies uz «Austruma» pusi; ieskaidro viņam arī to. - Savā vēstulē es liku Niedram pie sirds mūs reklamēt un slavēt, tikai tad, kad tas būs izpildīts, mēs runāsim tālāk, viss tas ir ārkārtīgi draudzīgā formā (ja neizliekas ļoti draudzīga, tad nenodod, es rakstīšu, proti, arī Āronam). - Bet mutiņa tomēr ir izšķērdētāja, pirkt tik dārgas biksītes! Tās ir tik biezas un siltas, ka te ne reizes vairs nedzirdēs tā dziesmu, kā biksītes tiek valkātas. - Paciņā bija arī maza zīmīte, lietošanas pamācība, kā ēst labās lietas, bet speķaino mutīti noslaucīt matiņos, viss tiek izpildīts ļoti precīzi. (Turklāt es redzu, ka labie un mīļie pūkputniņi arī tagad bieži taisa sliktus jociņus, smiets tomēr tiek ļoti.) - Zaļais pavedieniņš arī ir saņemts un ielikts manā gliemežnīcā. - Kādēļ mīļie, mazie putniņi šaubās par to, ka bieži nāk kartītes: tā taču nav atriebība, bet tikai slinkumiņš, tomēr mīļi. - Mīļajos izgriezumiņos es tagad bieži ievēroju vienu: Iniņai vienmēr liekas, ka mēs iesākam tur, kur beidza Ibsens un Tolstojs, vai tas nav sacīts mazliet par stipru? Kad es sacīju to pats, tas man likās vienīgi jauks paradokss, bet; kad to pašu saka Iniņa, mani tiešām pārņem bailes; ja tas tā būtu, tad jau mums vajadzētu celt priekšā kaut ko, kas būtu īsts, bet ir taču tikai divi mīļi putniņi. Iniņ, Iniņ, mums rūpīgāk jāskatās uz saviem pirkstiņiem. Man arī iet tāpat, es netieku pie romāna vai oriģināldarbiem vienīgi mazu blakusdarbu dēļ, tā laikam vēl paies arī marts. - Tā arī mīļmaigās mutiņas nav vēl tikušas līdz atpūtai, bet pacenties gan pēc tās, Iniņ, mēģini tiešām atpūsties. Es esmu ļoti priecīgs, ka ar mutiņas veselībiņu ir mazliet labāk. Arī puisīša veselībiņa ir labāka, tikai vēl pietrūkst žirgtuma, lai ķertos pie darba. Es tagad guļu tāpat kā mutiņa uz muguras, rokas pāri galvai, ne tikai neapzināti, bet tieši pret gribu; bieži trūkstos augšā un noguļos uz sāniem, tomēr mana pretošanās nekā nepalīdz. Turklāt pēkšņi vēl pievienojusies gulēšana ar atvērtu muti, ko es kopš bērnības nekad nebiju darījis; arī tas ir pret gribu. Vai tā būtu mazasinības pazīme? Visu laiku es tiešām daudz ēdu, arī garīgi jūtos labi, jau gandrīz 2 mēnešus nav bijis neviena gadījuma, kad es būtu raudājis. Ar sirmajiem matiņiem, maigumiņ, nav tik ļauni tos jau nemaz vēl tik stipri nemana. Es tagad ciešu Savādāk neka agrāk, t. i., vēl daudz klusāk, vajadzības spiests esmu vairāk pieradis pie pašsavaldīšanās, bet šķiršanās tomēr ir grūta, tā gul pār mani kā lāsts; tās ir klusas, nemanāmas sāpes, kuras guļ ļoti dziļi, es smejos un esmu vienaldzīgs, runājos vairāk ar cilvēkiem, bieži izliekos ļoti mazs, bet tas ir kā ziedošais pavasaris pār ledāju, virsū ziedi, bet 3 pēdas dziļāk zemē mūžīgs ledus (tas nav šeit, bet vēl augstāk, Arhangeļskā). Tas ir tik neapzināti man pašam, jo es tikai p: visam nesen to manīju, ka būtībai nemaz neesmu tik spirgts un jautrs, bet gan slepenu sāpju plosīts. Nekādā ziņā, mīļvenīgo, mīļoto mutiņ, neskumsti un nebaidies, ka es pārstrādājos: es taču mutiņu klausu. Tā ir tikai šķiršanās, tur nekas nav darāms. Klimats, protams, arī. ir ļoti slikts, un no tā šeit cieš visi, arī veselie. Bet neuzņem, mīļsaldo mutiņ, visu pārāk traģiski, tikšanās taču vairs nav tik tālu, vēl 2 ½ - 3 mēneši; ja Tu atkal raudāsi par sirmajiem matiņiem, tad es neko tādu vairs nesūtīšu un arī nestāstīšu visus sīkos atgadījumus un nepatikšanas. Ko gan tas man palīdz, ja Tu raudi, mīļspožactiņ? Manai saulītei jābūt gaišai, citādi man nemaz nehūs gaismas. Tā nav taisnība, dvēselīt, ka Tavas vēstulītes nebūtu spēks no ārienes, kurš palīdz; es daru visu, lai atpūstos, tagad 2 nedēļas ka neesmu gandrīz nekā strādājis, ne arī tik daudz lasījis, ka naktīs būtu sēdējis augšā kā kādreiz agrāk. Es ļoti labi ievēroju kārtību, bet šķiršanās, šķiršanās varbūt kļūs jo grūtāka, jo vairāk tā tuvojas beigām. Mazajam, saldajam rožkukainītim, kurš rāpo pār vēstulīti, aiz sevis nav jāatstāj asariņas, bet. gan rožu mediņš saldajiem putniņiem. - Es ļoti smējos par biksītēm; tās šeit maksā tikai 5 kapeikas gabalā un tiek turētas par netīrām. - Ir neprātīgi sacīt, mīļdvēselīt, ka arī Tu vēlētos kļūt tikpat slima kä es, tā ir Iniņu zaimošana, tad būtu iznīcināt pēdējais spēks, kas mums vēl ir, proti, Tavs fiziskais. Kaut ko tādu nesaki nekad, Mīļiniņ, Tu neaptver, ko Tu saki; mani apbēdina jau tas vien, ka Tu tik vieglprātīgi altruistiski spried, manās acīs tas ir gandrīz vai domu vājums, lai gan es zinu, ka Tu ar to bez apdomāšanās gribi man atdot savu dvēseli. Bet Tava veselā dvēsele man palīdz vairāk nekā slimā. Asariņas nedrīkst ritēt, tās visas kā svins nogulstas uz puisīša, bet jānāk tikai pūkiņām, to laikam nekad nevarētu būt diezgan. Bet tagad mīļās, zeltainās, svētās mutiņas jāglabā klēpītī ar pūkiņām un bučiņām, manu mīļo, svēto Iniņmaigumiņ, mīļi arī; glabā labi manu mutiņu tikšanās dienām un puisītim. -
Ir jau pareizi ar oriģināldarbiem, raksti tikai, vēlāk redzēs, kas būs iznācis - labs vai nenozīmīgs. Vienīgi tā es sev izskaidroju to, kādēļ Gēte ir uzrakstījis tik daudz muļķīgu, nenozīmīgu darbu; viņš jau arī teicis 7 pēdu heksametram: [radošā] uguns lai neapdziest! Man šis noteikums ir sevišķi grūts, es katru teikumu tūlīt rakstu tā, kā tas ir pilnīgi korekti. Tu uzmet, kas momentā pagadās galvā vai spalvā, bet izveidots tas tiek tikai pēc tam. Es sēstos vienmēr, pat pie vismazākā, ar domu: tagad jāiznāk kaut kam nozīmīgam. Tādēļ man ir tik grūti vispār izšķirties kaut ko rakstīt (bailes, ha beigās iznāks nenozīmīgs), un tādēļ man agrāk «Dienas Lapā» bija tikai skaistas, bieži pat pārāk spīdošas idejas (pat ļoti bieži), bet gandrīz nekas netika izdarīts līdz galam vai arī šo domu īstenošana atdota citam, kam tad arī palika iniciatīvas gods. Ja apzināti grib rakstīt kaut ko nozīmīgu, tad spalva neklausa, to es esmu izjutis vienmēr, un tādēļ šīs mokas un neapmierinātība pašam ar sevi. Te tiešām ir mīklas atrisinājums, kādēļ es tik smagi rakstu. Bez tam tā ir mana doma (no Tavas vēstulītes tā liekas), bet es to izjūtu kā kaut ko pilnīgi jaunu. Es mēģināšu to pieliekot kritikā par Ibsenu. Diemžēl man trūkst šīs pateicīgās vieglprātības; tieši šeit nav, pie ierosmes. Mutiņa palīdzēs, mutiņa, mana Iniņas dvēselīte. - Ir jau sava taisnība: tieši tie, kas ir ļoti vientuli, ļoti labi saprot divatnību. - Šī ir atbilde uz vēstulīti no 13/1507. - «Dienas Lapas» 36. numurā Hermīne (tā man liekas) kļūst dzejiska: muļķīgie «Solhaugas» panti esot pērles un publika -skaistule, es domāju pērles, kas cūkām ir pietiekoši klabas. Ko tas nozīmē: plašāks pārskats par «Solhaugu» un plašāks pārskats par «Aspaziju»? Vai netiek, sevišķi pēdējā, par «Aspaziju», gatavota kāda liela muļķība? Dieva dēļ, mīļdvēselīt, neļauj mūs blamēt. Man ir tādas bailes no šiem netaktiskajiem draugiem. Ja jau jābūt plašākam pārskatam, tad taču labāk par dzejoļiem, tos vēl neviens nav pieminējis. Par «Dilonī», protams, neviens neko nav teicis, citādi jau mutiņa būtu steidzīgi paziņojusi. Cik bieži es esmu mīļi un sirsnīgi smējies, ja Iniņa kaut kur sameklē labu spriedumu, Tu mīļo sirdsdraudziņ. Es labprāt vēl jokotu, skaties, kur sarkanā zīme.
Te nu Tu, dvēselīt, tikko žēlojies: vai tikai es aiz atriebības Tev nerakstot kartītes, - šeit Tev atkal būs jūdzēm gara vēstulīte. (Cik daudz laika gan Tev īstenībā vajag, zeltrožkukainīt, lai izlauztos cauri vienai vēstulei? Tik gara un sīks raksts!) Bet es vēl nespēju beigt. Tu saki, man vajadzētu pajautāt māsai, kā viņa nonākusi pie domas noniecināt sevi draudzeņu priekšā. Es vairs neesmu viņai pietiekoši tuvs, viņas vīrs ir tās padomdevējs un vadonis, es kļūtu tikai uzbāzīgs, kaut gan šķiet esmu manījis, ka viņa pret mani vēl glabā zināmas jūtas. Ne no vienas puses nav mēģināts tuvināties. Es baidos uzbāzties, ar to es kļūtu smieklīgs pats sev. Es arī sevī nejūtos pietiekoši stiprs, lai pārvarētu savstarpējo neuzticēšanos. Man viņas neizsakāmi žēl, viņa bija tik laba, toreiz es viņu tik ļoti mīlēju, bet mūs izšķīra, un vispirms man jārūpējas par mums, diviem [tikšanās putniņiem], un nākotnes man ir vēl vairāk žēl. Un Stučka? Upuris? Protams, iniciatīvas viņam nav bijis nekur, viņš ir tikai darbības cilvēks un, beidzot, uzņēmējs. Tas, ko viņš pats par sevi saka, man izklausās tiešām raksturīgi. Beidzot tomēr arī viņš ir nelaimīgs, par spīti saviem lielajiem panākumiem un izmanībai, kas arī norāda uz to, ka viņš ir darba vīrs un aprēķinātājs, darbs jau nepazīst šaubu. - Var jau būt, ka mēs garīgi esam laimīgāki nekā visi tie nožēlojamie nabaga ]audis; varbūt arī es, lai gan tik briesmīgi grūta man ir šī nebeidzamā, mokpilnā cīņa ar sevi, par atziņu, par spēku un labestību. Tagad pienākusi kārta spēkam, vajadzīgais atziņas daudzums un mazliet labestības pagaidām būtu, no tā vajadzētu pietikt, lai uzkonstruētu spēku. Kaut kas vēl arī jāsagatavo tikšanās laikam, jo tā pavisam, pavisam nedaudz mazais pūkametistiņš taču gribēs redzēt arī brīnumiņus. Neesi dusmīga, Iniņ: mani jau tas bezgala iepriecina, ka Tu vairs neceri uz brīnumiem un kopdzīvei tos nekāro, tas dod man lielu dvēseles mieru, bet mazliet es tomēr vēl baidos. Ticēšana brīnumiem ir kļuvusi par Tavu dabu, tāpat kā bailes no darba par manējo, un kaut kas tāds ir grūti pārveidojams. Bet tas ir ļoti liels solis uz priekšu. ka Tu pati tagad atzīsti, tur arī iemesls, ka mēs tik ļoti esam cietuši: ticēšanā brīnumiem. Zināšanas izdziedina. - Mazajiem Iniņiem nav jābūt ne sarūgtinātiem, ne bēdīgiem, starp «Tavs» un «mans» nav robežas, un tā arī netiks radīta. Es toreiz atpūtos, arī mazajai Iniņai vajadzēja atpūsties, bet tā vietā Tu tieši decembrī pārpūlējies. Un tad puisīši domāja: kādēļ mutiņa mokās, ja puisīši ir slinki? Vai grib naudiņu, nopelnīt? Bet kādēļ tad nepelna arī puisītis? Tieši tad viņš tik briesmīgi daudz izdeva par masāžām un elektrisko mašīnu. Vai tagad Tu saproti, mīļpūkiņ? Tātad ne jausmas par robežu! Un pie tā arī paliek. Bet, ja mutiņa nav slinka, kā vajadzētu, tad nāks barga atmaksa. Pērieniņi no mutiņas jau ir labi, bet netiek šeit piegādāti, tātad tiek aprēķināti vēlākam laikam, Es tikai priecājos, ka mutiņa tagad pilnībā zina, ko nozīmē mājputniņš. Lielie paši mājputniņu ir izdomājuši un nevar taču to aizmirst.

Vēstules pēdējās lappuses augšmalā pierakstīts:
Nīmanis sākumā nāca 6 slejas, beigās vairāk - 7 - 8 Beigsies laikam jau tieši martā. Tagad tas diezin vai vairs interesēs, jo būri ir uzvarēti, kas mani ļoti apbēdina.
Nedz mans, nedz Tavs vārds nekādā gadījumā, tā nedrīkstētu būt.

81.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 19. februārī (3. martā)

19. II 1502 Manu visjaukāko sirdsametistiņ, .. piepeši atkal 2 pūkkartītes un viena mīļa, mīļa vēstulīte, tagad tā, liekas, kļuvusi par kārtību. Vakar nebija nekā, aiz vakar 2. pūkkartītes un viena mīļa samtvēstulīte (datumiņi: 10, 11, 12). Tu, sirsnīgo samtdvēselīt, tagad puisīti glabā tik labi, ka tas tiek pavisam izlutināts; šodien vajadzētu rakstīt garu, mīļu vēstulīti, bet iznāk tikai maza kartīte. Un Tu, nabaga, nabaga sirdsmutiņ, taču nemaz neesi atpūtusies, bet esi gluži novājējusi, manu nabaga dvēselīt, tā ka miesa trīc ap kauliņiem. Tad Tu tomēr neesi par sevi tā rūpējusies, kā Tu sacīji, es taču nekā nezināju par to, ka Tu esi tik ļoti novājējusi. Kā man Tu vēl izturēsi šo ilgo laiku, tieši pēdējie mēneši man būs visgrūtākie. Bet, mīļo, mīļo, svēto dvēseles mutiņ, dari taču kaut ko savā labā, tas taču ir šausmīgi, ka Tu tā zaudē spēkus. Labi, ka Tu vismaz rūpējies par miedziņu. Ja arī es velti esmu baiļojies vasaras mētelīša dēļ, tad tomēr baiļu šeit ir sagādāts jo vairāk, kaut gan mazie putniņi smejas. - Statūtus es labprāt sastādītu, bet nosūtīšana aizņemtu gandrīz veselu mēnesi. Vai vislabāk nebūtu izmeklēt satūtus, kurus jūs varētu iesūtat nepārgrozītās? Tos tad drīz un droši apstiprinātu, pašu statūtus būs ļoti grūti apstiprināt. Apdomājiet to labi! Ja pašu jaunie statūti netiktu apstiprināti, visi atsaltu. - Uzpērc, piemēram, utenī no 84. - 90. gadagājumiem šādus laikrakstus: «Dienas Lapu», «Baltijas Vēstnesi», «Balsi», varbūt dabū arī «Zemkopi» vai «Tiesu Vēstnesī», 90. - 95. gadagājumi arī vēlāk būs vajadzīgi. Gadagājumiem nav jābūt pilniem, uzpērc kā makulatūru, mārciņām, vai arī palūdz paziņām., lai aizdod. - Vēstulīte no 10/10 ar mīļo, mīļo, pūkīgo sūtījumu arī ir pienākusi, bet uz to es atbildēšu rīt. Puisīši ļoti smējās, kā mazai mutiņai no tīras sirsnības pietrūkst vārdu. Ar K. es izdarīju tieši tā, kā mutiņa teica; atbildi es vēl neesmu saņēmis, tas viņam beidzot būs par daudz. - Ar vannām nekas neiznāk. Lielo krāsni kurina ļoti reti, saimnieks baidās par savām sienām, utt. Šodien es lasu«Dienas lapā», ka manam draugam Dravniekam atkal vajag pēriena. Atsūti man pāris numurus «Modes Vēstneša», lai viņš velti negaidītu. Es esmu labā noskaņojumā. - Miedziņš ir mazliet labāks. Atsūtītās lietas garšo ļoti jauki, un es varu vairāk apēst. Varbūt vainīgas ir zāles, tad gan laikam pirmo reizi tās man patiešām der. Bet mīļmutiņai, mīļsvētumiņam tagad jārūpējas un jāgādā par sevi. Daudzas mīļas, saldas bučiņas izkaisītas no puisīša.

82.

ĀRONU MATĪSAM
Slobodskā 1900. gada 20. februārī (4. martā)

M. Ār.

Tava mīļā vēstule man pienāca divas nedēļas atpakaļ, bet sastapa mani taisni tanī laikā, kad mana slimība bija spēcīgāka par mani, kas mēdz atkārtoties laiku pa laikam, it sevišķi, kad es esmu vairāk strādājis. Man ļoti žēl, ka Tava pirmā vēstule ir [aizgājusi] meža ceļu, daudz jau ir to mežu starp Rīgu un šeni, [un viņi] pa laikam pilni lāču un vilku; jo vairāk es priecājos par laimīgi dabūto vēstuli. Tātad mūsu rakstnieku ir jau tik prāvs skaits, tas ir ļoti jauki, bet viņi veiklāki rakstīt nekā runāt par savu pašu lietu - un iznāk kā sapulcē «uz muti sists tapis «palike». Nabagi. Kā arī vēl - «un cik reize vin [i] uz svalode sisti tape» un vēl top. Mūsu rakstnieku stāvokli tiešām reti kas apskaudis; ja daudz - tad pagastskolnieki, grāvrači jau nē, tie par katru asi dabū 5 kapeikas, mēs par rindiņu 1, ja daudz - 2 - 4 k. Bez tam viņiem, mazāk vajadzību, rakstnieka garam vajaga būt zin [āmā] mērā spirgtam un priecīgam, lai ražotu. Kur lai viņš tiek pie tādas greznības. Jāstrādā vien ir, un bez priecīga gara, ik mēnesi arī man jā [nos] trīpo sava daļa par lielu apnikumu man pašam un lasītā [jiem]. Uz to [ai] ziet mans laiks, jo es, mana vājā veselība, neatļauj man strādāt vairāk kā divas stun [das die] nā, pa šīm stundām man jāpelna sev [uzt] urs. Tu mani tik laipni uzaicini dot ko priekš «Austruma», un es esmu ļoti pate [icīg] s par šādu pagodinājumu, tāpat kā toreiz, kad Tu man par to, rakstīji vēl uz [Pan] evēžu. Es arī ceru Tavam uzaicinājumam paklausīt. Bet jau toreiz [es] Tev aizrakstīju, ka «Austrums» ar savu naidīgo izturēšanos pret manu sievu pats lika man šķēršļus ceļā. Šis šķērslis ar vēl lidz šim paliek, kaut [gan] viņš būtu nov [eļa] ms, pa reizei caur kādu atzinīgu atsauksmi. [1 nesalasāms vārds] cik v [ien] tik būs laiks, jo [izplēsts robs] Jūs jau gan nespējat rakstīt, kas v [airā] k [?] pelna un strād [izplēsts robs] par manu «Fausta» tulkojumu bija taču uzteicošs referāts, kas mani ļoti ieņēma priekš viņa rakstītāja un «Austruma», bet tur arī tika atzīts, ka es [ne)esot spējis t[o] [vie] glo darbu, radīt, abstrakt. [?] vārdus, grūtus: dot konkrēt [?] [izplēsts robs] vēl paliekot par man gan šeit [tintes traips] mūsu pēdas pāri un to pašu [izplēsts robs] domāja visi jaun. «Austruma» dzejnieki, 2curi bez žēlastības iet manu ceļu. Man būtu arī interesanti zināt, vai Tu pats piekrīti naidīgam virzienam pret zinātni un viņas izplatīšanu tautā. Bet lai nu dzeja [iet] savu ceļu, mums interesantāk parunāt pašiem par sevi, kad jau nu mana mazā krustmeitiņa aizgājuse, sveicināt viņas mazo māsiņu Līzciju uz pagājušo dzimumdienu. Vai Tava mīļā kundze ir labi vesela? Pa vasaru taču varat gan uz laukiem vai ,jūrmalā dzīvot. Es «Dienas lapā» lasīju savā laikā, ka Aleksejevs fabriku ierīkojis, un domāju, ka viņš ļoti augstu nāks, nu bet viņš jau izkulsies iz grūtībām. Vislabāko lomu ir zin. Bisnieks [izvil] cis, es sen brīnījos par Sīpolu un Krūmu, tie jau bija pārtikuši ļaudis... No šejienes [nau] daudz ko stāstīt. Stučka ir še, un viņam iet brangi, kā jau visiem veikalniekiem, visur gaiss un apstākļi mier [īgi], viņš tiek tik aizvien resnāks. Kas nekait bagātam, tas nekad neslāpst. Viņš drīz sasniegs savu draugu Bisnieku. Nu, mīļais, es puslīdz visu esmu izstāstījis, [kā Tu] pats ar manīsi. Gaidīšu garu, garu atbildi no Tevis.

83.

O. ZĒFELDEI
Slobodskā 1900. gada 22. februāri (6. martā)

Mani mīļie draugi! Taisni negals ir ar pastu; esmu Jums rakstījis bez gala, bet nekas nav nonācis pie Jums, - vismaz līdz šim man vēl nav nekādu ziņu, ka kaut kas būtu saņemts. Tagad mēģināšu šādā veidā, rakstot vaļēju karti, varbūt tā nonāks Jūsu rokās. Iespējams, ka pasts arī nav vainīgs, bet gan kāds zināms, Jums pazīstams kungs, kurš interesējas par to, ko mēs varētu viens otram sacīt; sevi taču viņš pazīst vislabāk. Mīļā, labā Olga, mīļā Marijiņ, bet nedusmojieties uz mani. Jūs jau nezināt, cik ļoti es priecājos par Jūsu sirsnīgajām tālo draugu atcerēm. Es arī tagad būtu rakstījis garāku vēstuli, bet tas ir tik sāpīgi aizskaroši, ja kāda netīra trešā roka iespiežas starpā. Rakstiet man, labie, no sirds mīļotie bērni, bet arī tikai mazu pastkarti (vēstules man pa lielākai daļai ir pienākušas), lai es arī zinātu, ka Jūs man neatriebjaties par to, kur neesmu vainīgs. Esiet veselas, mani mīļie draugi, sakiet man kādu vārdiņu, kā Jums iet. Es novēlu Jums visu mīļu un labu. Domājiet arī par mani, kad esat priecīgas, bet, par visām lietām, - neesiet dusmīgas uz Jūsu veco biedru un draugu.

                                                Dzīvojiet sveikas, mīļie bērni

84.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 23. februārī (7. martā)

23. II 1498                                                  Dvēselīt!

Vai Tu arī zini, manu jauko sirdssmaržiņ, ka mēs jau esam jaunā simtā, jau pagājušas 323 dieniņas, un līdz tikšanās dienai palikušas vēl apmēram 70 (es rēķinu līdz 10. maijam), pavisam tagad, šodien, ir apritējušas tieši pilnas 200 sēru, bet vēl pēc 70 nāks zeltprieka dieniņas. Ak Tu, mīlulīt, mīļsvēto mutiņ, tas tomēr vēl ir tik šausmīgi tālu, tālu. Tiek jau braši iets caur dzīvi, bet rindiņu skaitīšana tomēr ir kļuvusi par dieniņu skaitīšanu, kā saka mazie Iniņi. Bet te labākais līdzeklis ir darbošanās. Tātad: šodien es no dvēselītes saņēmu mīļtelegrammiņu, un es atkal turpināšu Nīmani; es biju nonācis tieši līdz pusei un jau gribēju to pilnīgi mest pie malas, lai turpinātu tikai aprīlī, man arī bija ļoti apriebies romāna garlaicīgums. Es esmu briesmīgi pārskatījies - tas ir visūdeiņainākās šķiras guvernantes romāns; labi, ka tas nāk tagad, jo kā iesākums jaunam ceturksnim tas būtu taisni nokaujošs. Man liekas, ka tam jābūt vēl sājākam nekā «Kuba», kaut gan es to neesmu lasījis. Šodien es aizsūtu tūlīt no 108. lappuses. Katru dienu man vajadzēs paveikt gandrīz viena numura apjomā, t. i., 6 - 8 lappuses, 1 - ½ stundas; tas nepiepūlē, bet novirza un iedarbojas apmēram tāpat kā fizisks darbs. Tātad esi bez rūpēm, mīļsvētumiņ, gaismas straumīt. Vācu stundu man vairs nav, bērni esoc slimi, bet laikam jau tās 50 kapeikas par stundu viņa: bija par daudz; pasniedzu pavisam tikai 3 stundas. Krievam jau arī pietiek ar 3 stundām vācu valodas. - Bez Nīmaņa es tagad vēl strādāšu arī pie Ibsena, patlaban es lasu to un citas kritikas un ļoti skaišos par neizdibināmi dumji saldo Zālīti - tas ir gandrīz vēl dumjāks nekā sirmais Zālīte. Un tieši šo dziļāko un sapņaināko no Ibsena drāmām viņi grib uzvest latviski! Traki viņi ir, ārprātīgi kā Rīgas suņi; nesaprata pat ne «Raganu», un tā taču mums ir simtreiz tuvāka (žēl, ka «Raganas» man nav šeit, būtu izveidojamas jaukas parabolas). - Biju ļoti sašutis, ka neparādījās «Uriels Akosta» un «Skans», bet gan viss iespējamais draņķis, «Katiņas» un citi Fridolīna tulkojumi. Vai tad «Uriels Akosta» tagad ir cenzēts? Un ar «Skans» arī nākošo ziemu nekas neiznāks, tādēļ ka viņi taču izdos daudz naudas par godalgojamām drāmām; tas tiks bīdīts pie malas tikmēr, kamēr galds izbeigsies un «Skans» nokritīs uz grīdas. Kādēļ viņi ne reizi nav uzveduši «Vaideloti»? «Tiepīgais ēzelis» un «Ragana» ir pilnīgi pazuduši; tagad rok ārā Stepermani, viņi ijgojas arī pēc saviem «mirušajiem, kas mostas», ēzeļi! - Nelaimīgie statūti manu sirdsmutiņu ir gluži nomocījuši, un vai Tu vēl arvien slikti guli? Vai tas tagad, ametista sirsniņ, ir pat ietekmējis arī Tavu miegu? Es tagad visumā guļas labāk, jau bijušas 3 - 4 dienas pēc kārtas, kad neesmu lietojis nedz bromu, nedz pilienus. Tikai ēstgriba nav pietiekoši laba, es ēdu par daudz labumus, škiņķīti, un tad man vairs negaršo pusdienas un pliekans ēdiens. Bet visumā es esmu ļoti vesels un mīļš, un labs. Jā, nu tie statūti: tos sūtot, es nonāktu ar ļaudīm tuvākās attiecībās, mīļmutiņ, drīz jau nāks tikšanās, un tad mēs paliktu ar tiem kaut cik kontaktā. Tātad, ja tikai viņi gribēs sūtīt, tas, protams, sagādās dažas grūtības, bet vai jūs tomēr vislabāk nesameklētu tādus statūtus, ko jūs varētu pieņemt nepārgrozītus, tos drīz apstiprinātu, citādi ar apstiprināšanu ir grūti, iespējams, tos var pavisam noraidīt. Katrā ziņā kādam vajag aiziet pie Amatnieka uz gubernatora kanceleju (pilī 3. stāvā, Канцеляр. губернатора), viņš paskaidros daudz tāda, kas attieksies uz formu, no viņa daudz kas atkarīgs, jo gubernators izdod atsauksmi, uz kuras pamata pa lielākai daļai apstiprina vai noraida. Pret Amatnieka kungu jāizturas ar cieņu, viņš ir laipns kungs. Tad ap to laiku, kad statūti jau sagatavoti iesniegšanai gubernatoram, vajadzētu «Рижский встник» vai «Прибалтийский листок» par šo lietu radīt interesi, uzrakstīt rakstu, ka·norāda uz biedrību un ar to draudzīgi un piekrītoši aprunājas. Rakstu (labāk vairākus) es varu uzrakstīt. Tik gludi tā lieta neiet. Nepārgrozītie statūti, pēc kāda jau apstiprināta krieviskā varianta, pēc gada var tikt grozīti, un grozīt pastāvošos statūtus ir daudz vieglāk nekā iegūt pilnīgi jaunus, kas labākajā gadījumā var vilkties 2 - 3 gadus. - Tad statūti ir jānoraksta 2 eksemplāros, jāuzliek markas - šim nolūkam jums mazliet jāsamet nauda. Es labprāt visu darīšu par velti, tā jau arī ir sava veida reklāma; es labprāt sevi padarīšu jums nepieciešamu. Mīļo sirdsstraumīt, mīļsvēto liesmiņ, bet es redzu, ka Tu guli uz dīvāniņa! Vai tad tur nav nevienas gultas? Tu taču tā nemīli, ja kājgalis nav slēgts. Uz dīvāna taču ir ļoti neērti, Mīļiniņ, vai tad tur nevar kā izlīdzēties? Rūpējies, Iniņ, par to, citādi es raizēšos. - Mani ļoti iepriecina tas, ka Tu esi atbrīvojusies no Olgas, bet Tu, mīļo dvēselīt, tādēļ taču nebūsi pret viņiem bijusi ļauna un auksta; viņi taču ir nabaga nožēlojami, vientuļi cilvēki, kopš viņi mūs pazaudējuši, tie ir kļuvuši vēl vientuļoki. Tu pratīsi, manu dziļo, laipno mutiņ, savienot abus: pati būt brīva, tomēr laipna, cilvēcīga, nevis dāma. Tu. esi tik spējīga pārvērsties un esi tik cēls cilvēks, ka Tev izdosies arī šis augstākais: būt brīvai un lielai, tomēr vienkāršai un labai. Mana nabaga māsa to nav sapratusi: nebija nevienai, kas viņai pateiktu, ka viņa divkārt ir nokļuvusi uz maldu ceļa, divās galējībās: tā ir kļuvusi par saltu dienu un izšķiedusi, aizsviedusi savu laipnību un sevi tai līdz. Tu no tā esi izsargājusies, manu silto dvašiņ, bet Tu jau to redzi no Olgas, cik grūti Tev arī būtu iet īsto ceļu un atrast sevi. Arī es esmu tāpat gājis, tikai agrāk nekā Tu, dvēselīt, esmu sevi un mūs mūsos atradis, un tagad es redzu, ka ceļš iet vēl tālāk: no sevis pie nabaga vientuļajiem ļaudīm, bet ne vairs uzupurējoties, tas jāatmet, bet apzināti dodot no sava pāri plūstošā spēka, attīstot, stiprinot, dodot savu spēku. Bet vēl mēs neesam tik tālu, tas nozīmē: jāsakrāj mūsu pašu spēki!

Vēstules sākumā pierakstīts:
Kā bezmaksas pielikums šeit pievienoti saskaitīti matiņi; domājams, ka tikpat daudz matiņu atkal ataugs kopbūtnes laikā; mīļi arī, un mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas mīļmutiņai, vēl vairāk nekā matiņu uz galviņas, labi arī.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Lieļputniņa ekstrā izdevumi: oktobri: masāža - 25 rubļi; novembrī: masāža - 10 rubļi, grāmatas - 10 rubļi, lampa - 2,80, tupelītes - 3 rubļi; decembrī: uzvalks - , 80, ēšana - 52. Masāža tātad 35 rubļi.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Vislabāk būtu, ja «Dienas Lapā» nenonāktu kritika par slimībām: dilonis un lentenis, vai! tam lasītājam, kurš tos abus saķer! Arī no lasīšanas var pielipt. - Ja «Dilo[onī]» ir tik labi izgājis cauri, vai nevarētu pamēģināt arī «Lilijas uz lauka»? Vai «Asins pilīte», mīļputniņ, nav pie Tevis?

85.

ASPAZ1JAI
Slobodskā 1900. gada 25. februārī (9. martā)

25. II 1496 Manu sirsnīgo.., saņēmu pūkvēstulīti (no 16./1504) un mīļkartīti (18.), pa vidu iztrūkst vēl maza kartīte. Kartīte ir pat ļoti ātri atnākusi. Tai jau bija jābrien cauri dziļajiem sniegiem, tā viegli var nosalt tādas mazas pūkkājiņas, un tad netiek vairs tālāk. Mīļsirsnīgo samtmutiņ, Tu jau ļoti labi glabā savu puisīti, tas vienmēr tiek slavēts labo vēstulīšu dēļ, tas būs tik ilgi, kamēr aiz pārskatīšanās iznāks viena slikta, un tad šis pats labais puisītis dabūs pērienu, jo viņš jau pienācīgi izpriecājas, kamēr tiek pūkots. Tu saldo mutiņ, bet šoreiz Tu esi saslavējusi mazliet par daudz, tik labi jau nemaz nav. Tad būtu vienīgi dimantpuisīši, bet ir tikai gaviles par nopelnītiem rubļiem. Tomēr tas viss ir taisnība, ko Tu saki par laika posmu pēc cietuma. Mani nomierina, ka tagad Tu to skaidrāk saproti. Kamēr Tu nesaprati, es ļoti cietu, jo tik tālu nonāk tikai tad, kad nesaprot. Es zinu, ka tagad Tu no kopbūtnes arī neprasīsi brīnumus, prasīsi pati no sevis, bet prasīšana no sevis Tev ir pārāk jauna, šim nolūkam sevi ļoti labi jāpazīst, tādēļ nelolo tomēr lielas cerības, manu debestiņ. - Elektriskā mašīna jau ir laba, es tikai pats esmu par slinku. Tāpat ar masāžām, pirms nedēļas viņa aizbrauca pavisam, bet drīz jau atbrauks mutiņa pati; lielāko tiesu esmu vainīgs, esmu slinks. - Aprīlim es varbūt sakārtošu kaut ko no dzejoļiem, ļauj tātad lilijām vēl augt uz lauka. - Drīzāk atpūties, mīļdvēselīt, netaisi nekādus jaunus darba iedalījumus, bet gan atpūtas iedalījumus, tad arī miedziņš būs labāks. Vai Tev palīdz maijpuķīšu pilieni? - Kura pēc kārtas «nākošā sezona» jau ir «Skanam»? Mazai piezīmei par to laikrakstā tomēr vajadzēja parādīties, tāpat par «Vaideloti». Bet dariet paši, no tāluma man grūti zināt, kas būtu sakāms. - Tas no Vizuļa un Teodora «Mājas Viesī» par teātri ir uzrakstīts tik ļoti saudzīgi, ka taču nekā nespēj palīdzēt: sarūsējušu patvāri nevar uzspodrināt ar krējuma mērci, bet gan ar salpetrskābi. Laiks šeit vēl arvien ir 10 grādus auksts un daudz snieg. - Vai tad Tu vēl tagad, februāri, tulkoji kaut ko no «Aspazijas»? Es nesaprotu. Es tagad nosūtu «Aspaziju» līdz I sējuma beigām. Cik ilgam laikam tur pietiks? Aprīlim vai arī maijam~ Vai martā tika ievietota arī kāda daļa no mana tulkojuma? Žēl, ka Tu kaut ko tādu nekad skaidri nepasaki. Tad es tagad nemaz nebūtu tālāk gatavojis. - Nu, mīļo, svēto dvēseles mutiņ, rūpējies par sevi un esi vesela, mīļa un laba. Daudzas mīļas, saldas bučiņas visapkārt nokaisītas no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

86.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 27. februārī (11. martā)

27. II 1494 Manu mīļvienīgo ..! Šodien nesaņēmu no dvēselītes nevienu pūkkartīti, un tas uz mani iedarbojas ļoti nospiedoši; es, proti, atkal esmu mazliet jūtīgāks, lai gan vesels un izgulējies. Tā vietā es tomēr saņēmu vēstulīti no mīļā mazā vīreļa, par ko es jau rakstīju. Liekas, ka viņš mani tiešām mīl un es taču viņam neesmu nekā mīļa darījis, gluži nekā, es nemaz nezinu, kā viņš pie tā nonācis; tas mani tikai padara ļoti laimīgu. Tas ir kaut kas neparasti spēcinošs un pacilājošs, tāda mīla no kāda vīrieša, jo tā taču attiecas tikai uz mani pašu, katra interese ir izslēgta. Reizē ar to es saņēmu arī vēstuli no Nīnas, kur tā atkal kā parasti pļāpā un sajūsminās par savu klubu; labi, ka viņai ir tāda rotaļlieta, pateicoties tai, viņa varbūt kļūs nopietna; viņa man arī šķiet nopietnāka. Viņa arī atkal stāsta, kā Brencis mani mīlot, bet šodien es tam vairs negribu ticēt. Tu jau pati, Sirdsiniņ, arī to sacīji un vispār labāk aptvēri nekā es, kaut gan citādi Tu ļoti reti kādu cilvēku pareizi uztver (piemēram, māsa tomēr stāv daudz augstāk nekā Stučka). Brencim tikai neesot īstas drosmes man rakstīt, viņš rakstot neveikli, un viņu pārprotot. (Atceries vēl, mīļmutiņ, kā mēs toreiz pēc Pleskavas viņa vēstuli uztvērām kā apvainojumu, un viņš tomēr bija labi domājis.) Ja viņš mani tiešām mīlētu, tad jau tas būtu kaut kas brīnumjauks un uzliktu man daudz pienākumu. - Šodien tikko te bija arī mana bijusī skolniece. Viņa grib atkal turpināt stundas, bet, tā kā galu galā viņai tomēr ir nepatikšanas, tad stundas es nodošu māsai. Tu mīļo, no sirds mīļoto dvēseles dvašiņ, vai Tu tikai esi īsti vesela? Pēdējo reizi rakstot, Tu vēl nebiji īsti spirgta. Tev vairāk jāatpūšas, sirdsdraudziņ, labāk jārūpējas par sevi, manu saldo Iniņmutiņ. - Šodien es gaidīju ziņas Zaka lietā, bet nekas nepienāca, tātad laikam nekā nebūs bijis. Biju arī pie mērnieka, bet arī nekā neatradu, kā parasti, viņam nekas nav gatavs, un tomēr es tagad gaidīju jau veselas 2 nedēļas, laikam būs gatavs tikai tad, kad pūkdvēselīte jau būs te. Viņa labāk varēs skatīties oriģinālpuisīti. Ak, bet tikšanās vēl ir tālu, tālu. Mīļo, svēto mutiņ bet saņemies jau tagad un rūpējies labi par sevi. Beidzot taču nāks tikšanās, un tad diviem mīļiem, abiem Iniņiem jābūt labiem un mīļiem, un veseliem. Ar daudzām mīļām, saldām bučiņām Tavs puisītis.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Vai istabas plāniņš? Un vekseļa noraksti; bet mīļi un labi.

87.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 11. (24.) martā

11. III 1481 Manu mīļsirsnīgo zeltprieciņ, .. šodien atkal nav nevienas pūkkartītes, un tieši šodien tā būtu tik ļoti patīkama. Kļūst gurdeni ap dūšu, ja tik ilgi jācieš izsalkums. Bet tomēr mīļi un labi, kā lai arī būtu citādi? Šis slinkumiņa un noguruma laiks, no sirds mīļoto dvēselīt, laikam jau uz Tevi iedarbojas vēl dziļāk un drūmāk, jo atkal izpalika manas kartītes. Vai februārī pazudušas daudzas vēstules? - No Tavām vēstulītēm trūkst viena - no 25. II; kartītes turpretī nepazūd nekad. - Es tagad strādāju Zeltiņam, bet iet ļoti grūti uz priekšu; pie tam vienīgais darbs tagad ir vecā caurskatīšana un sakārtošana, jaunu es neesmu uzrakstījis gandrīz neko; un tomēr iet tik lēnām un ir tik riebīgi nenozīmīgs, vismaz pašam no tā nav ne mazākā prieka. Kas tikai būs, kad es uzsākšu ko jaunu? Līdz šodienai man ir tikai savas 300 rindas. Es drīz tās sūtīšu Tev, tad Tu, Iniņ, varēsi lēnām caurskatīt un nenozīmīgo izņemt, šo to varbūt arī paturēt «Mēnešrakstam». Es, piemēram, vēlreiz pārveidoju «Filistru» (mūsu pārlabotās redakcijas šeit nav), varbūt tomēr iet cauri ««Mēnešrakstā» vai pie Zeltiņa. - Es biju apsolījis rakstīt vēstulīti, bet esmu tik tukšs, ja nekā nesaņemu no mīļmutiņas, ka vēstulīti varētu piepildīt, augstākais, ar žēlabām. Mīļo, saldo, no sirds mīļoto pūkiņ, vai tikai Tu esi mazliet veselāka? Vai esi mazliet atpūtusies? Tu taču rūpējies labi par sevi, manu svēto mutiņ? Paša mutiņa nokaisīta ar daudzām saldām tikšanās bučiņām no mazā puisīša, mīļi, mīļī, mīļi.

88.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 19. martā (1. aprīlī)

19.III 1473              Rožpavasarsmaržiņ!

Manu jauko, silto saulstariņ, manu smaržvēsmiņ, saldo Iniņdvēselīt, beidzot taču Tavs puisītis ir mazliet nokaunējies un sasparojies uz vēstulītes rakstīšanu; tas gan bija jau tīrais kauns, ka vismīļākās paša pūkmutiņas tika barotas ar liesām, mazām kartītēm. Vai tas ir iespējams, ka pienākušas 7 kartītes liec kaitās, kā 7 faraona govis, kuras apēdušas visas pūkiņas. Pēriens par to jau droši vien būs, tas nekur neizpaliks, kaut drīzāk to sagaidītu, bet pa to laiku tiek meklēta aizbildināšanās: tieši ap februāra beigām un marta sākumu bija briesmīgā steigā jāstrādā pie «Zelta nama». Mazie mīļputniņi ar 2 telegrammām nostrostēja, un tad tika tulkots bez žēlastības: pirmajā dienā 60 lappuses, pēc tam pa 40 - 30 lappusēm dienā; jau 3. martā visam vajadzēja būt gatavam. Tā iznāca tikai tādas gaisīgas kartītes, bet mutiņas jau būs gluži dusmīgas, lai gan ir mīļas un labas arī. Arī tagad man sēž uz kakla darbs pie statūtiem, tikai rīt tas būs pilnīgi nobeigts, ļoti daudz rakstīšanas, jo vajadzīgas taču arī объяснительная записка. (Jums vajag tūlīt, tiklīdz jūs saņemsiet statūtus, tos, kā arī объяснительные записки izlasīt, svītrot un pārveidot pēc jūsu delegātu vēlēšanās, un tad, pirmām kārtām statūtus nodot norakstīšanai, jo statūti visiem ir jāparaksta, прошение un объяснительная записка turpretim jāparaksta tikai delegātiem, ko var izdarīt arī vēl pēc trešajām lieldienām. Bez tam jums vajadzētu vēl, katrā ziņā pirms lieldienām, aiziet uz Канцелярий Губернатора un palūgt, lai Amatnieks vai arī, kā pienākums tas tieši ir, izskatītu statūtus un pateiktu, vai gubernators laidīs tos cauri. Tad, ja gubernators nelaiž ir velti iesūtīt; jums visādā ziņā jāpieņem gubernatora labojumi un aizrādījumi, citādi diezin vai tiks apstiprināts.) Manu mīļo Sirdsiniņ, es esmu Tevi galīgi apkrāvis ar procesa lietām, un tagad vēl šie statūti un прошение ministram. Sekretārs šeit saka, diezin vai man atļaušot mainīt dzīves vietu, varbūt, ja Pēterburgā personīgi lūgtu. Bet tagad ministrs var drīz pēc lieldienām aizbraukt atvaļinājumā. Zālīte Pēterburgā varētu uzzināt, vai iekšlietu ministrs ies atvaļinājumā un kad. Varbūt tad Tu tomēr varētu turp aizbraukt, sevišķi, ja tas nekā nemaksā. Vjatkas gubernators gan varbūt it viegli un katrā ziņā atļautu pārcelties uz Малмыжья, Vjatkas guberņā. Tur jau aug ābeles, ir daudz siltāks neka šeit, bet tikai 3 - 4 tūkstoši iedzīvotāju, tātad nesalīdzināmi sliktāka nekā Panevēža. Es uzzināšu vēl ko tuvāk. - Maija sākumā Tu katrā ziņā varēsi braukt, jau tagad Volgas ūdeņi cēlušies. - Istabiņa man tomēr jāatstāj, un tas otrais dzīvoklis (2 istabiņas par 4 rubļiem) liekas ir mitrs, vispār bēdīgāks nekā šis un būs tikai īslaicīgs dzīvoklis. - Par manām stundām (esmu pasniedzis pavisam astoņas) es saņēmu 4 rubļus, varbūt līdz maija vidum ienāks vēl daži rubļi. - Mutiņa gan dēvē puisīti par sirdsasintiņu lāsīti, bet nav bijis laiciņa atsūtīt dzejolīti par asinslāsīti, un tad vēl žēlojas, ka es nesūtu dzejolīšus. Es šajā laikā esmu daudz strādājis, tad ļoti slinkojis un bijis noguris, tagad atkal darbs, un nepavisam netieku pie dzejolīšiem. Bet vai tad tie nemaz neder, kuri Tev ir, mazdvēselīt: «Saule riet» un tās citas epigrammas: «Veca dziesma»; «Jums mūžam neizprast gaviles»; «Nē, nau tās vairs dzejas saldsērīgās jausmas»? Tad: «Septiņus vēderus pabaroto (būtu taisni sezonai piemērots!), «Jā, vajdzīgs!» utt., es domāju, tur ir vēl ļoti daudz dzejolīšu, bet šādi mīļi mazi putniņi jau brāķē. Taču, kā saka vecā Zēfeldiene: «Bērni, nebrāķējiet! Ko jūs brāķējat tik daudz?» Man jau gandrīz bija pāris jaunu dzejolīšu, bet nebija pietiekoši laika. Tagad (rīt) es nosūtīšu Zeltiņam kaudzi visādas drazas, kas lielāko tiesu ir gluži neejoša prece, varbūt Tu izvēlēsies kaut ko no tā, piemēram, «Filisters»? - Neraizējies taču, mīļo, saldo mutiņ, ja es nedaudz ļāvu manīt, ka esmu bēdīgs, tādēļ ka nepienāca neviena vēstulīte; vai tad Tu nesaproti, ka tas nav nekas bīstams, un, ja Tu tomēr pat par to uztraucies, tad es nevaru Tev visu rakstīt, tad man jāmelo un jānoklusē, un esi droša, ka es to arī darīšu un tik viltīgi iekārtošu, ka mazie mīļputniņi nemaz nemanīs, kad kaut kas tiek noklusēts. Tu gribi, lai es Tev neko neslēptu, lai Tevi cienītu ne mazāk kā agrāk, un turklāt Tu tomēr spied mani to darīt. Jo Tu tagad pēdējā laikā nedrīksti uztraukties, būdama tik ļoti aizņemto ar skraidīšanu un darbiem. Turklāt jau tagad ceļi ap Novgorodu ir sliktāki, drīz pasts kļūs pavisam neregulārs Tagad tas ir ultimāts, mīļo sirdssmaržiņ: «Neuztraukties, citādi nāks nepārtraukti melu plūdi!» No «Aspazijas» es esmu nosūtījis apmēram 24 lappuses, t. i., «Mēnešraksta» 8 lappuses, vairāk nevarēju, bija pārāk daudz darba pie «Zelta nama». Līdz šim es no «Aspazijas» neesmu vēl neko tālāk pārtulkojis, bet līdz 3. aprīlim ceru sagatavot «Mēnešrakstam» 10 lappuses - Ja tiešam ir pazudušas 7 lappuses «Aspazijas», tad tas ir ārkārtīgi nepatīkami, jo es nezinu, kas ir pazudis, un nevaru aizsūtīt vietā. - Tas ir ļoti jauki, ka Zamuelam ir vieta bet mammai katrā ziņā vajag atteikties no pansijas un arī no lielā dzīvokļa! - Ļoti mīļi no mutiņas, ka kopīgi izlasīja «Solhaugas» korektūras un tik mīļi uzslavēja! Kādas viltīgas Iniņas, ar Safo! - «Mēnešraksta» marta numurā Poruks pilnīgi ir iebraucis manā valodā, viņš vienīgi baidās no vārda «mīla». - Mani brīnummīļi aizkustināja, ka mani Asinsiniņi mani tā strostēja 7 kartīšu dēļ, šādiem mīļiem maziem putniņiem ir jākliedz, jāārdās kā strazdiem Pleskavā, Rignaigarā. - Ibsenu man nav laika rakstīt, lai jau paliek, varbūt vēlāk. Ļoti žēl, ka mutiņa varēs atbraukt tikai maijā. Jociņus Zeltiņam man vajadzēs rakstīt vienam, bet tas nemaz neveicas, vai Tu nevari atsūtīt tematus? - Naudiņu Tu vislabāk varētu noguldīt, nopērkot vērtspapīrus, piemēram, 5 % Rīgas Hipoteku biedrības ķīlu zīmes par 102 rubļiem (101 ½ ) gabalā, vai Viļņas Agrārbankas ķīlu zīmes - 4 ½ % par 94 - 95 rubļiem. Tad procenti nav jāizņem tä kā no Latviešu biedrības bankas, kurp jāiet personīgi, katra banka, arī šeit, izmaksā šo vērtspapīru procentus. - Sūti drīzāk grāmatiņas, kuras es lūdzu, piemēram, «Bimini» un citu , Heines [darbus]. - Droši vien tiek smiets par to mārciņu, uz kuru mazie putniņi ir tik lepni, vai šī mārciņa nav jau izlietota? Mīļie putnyi tiek turēti klēpītī un apklāti ar pūkińām, un puisīša mīļi glabāti.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Saņēmu veselu mīļo, pūkīgo vēstulīšu lietusgāzīti: 9., 10., 11., ļoti mīļi un labi. 1482, 81., 80.
Šeit būs pāris matiņu mutiņai, bet paši izkrituši, ne izrauti, bet mīļi un labi.

89.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 23. martā (5. aprīlī)

23. III 1469

Tikšanās putniņ, kādreizējo mājputniņ!

Manu mīļsvētlaimīgo, saulē lidojošo mazo pavasara putniņ, jau iztālēm es dzirdu it kā baltu aizjūras putniņu saldu, klusu, priecīgu čivināšanu no tālienes šurpu nākam. Manu mierinājumiņ, mana vienīgā dzīvība, šodien Tavas brīnummīļās pūkkartītes (13. un 14.) atkal ir uzbūrušas īstu kopbūtnes noskaņu. Mana gluži tukšā istabiņa ir pilna pūkiņām un ametistiņiem, un mirdzdimantiņiem, un es jūtos priecīgs un stiprs, kaut arī vēl šodien neesmu labi gulējis un vēl arvien neesmu sācis strādāt. (Es tomēr ceru šodien nosūtīt statūtus, bet vai beidzot jau nav par vēlu? Tas mani ļoti kaitina, taču pārcelšanās mani ļoti novārdzināja.) Šodien tiek rakstīta arī tāda pūkvēstulīte, mana mīļā, saldā pūkdvēselīte nebūs dusmīga. Ja tikai es tagad ieiešu darba sliedēs, tad jau ies, sevišķi, ja es pat šajās dienās tikai vienu vienīgu reizi esmu lietojis bromu. Kaut arī Tu, nabaga mīļo mutiņ, tikai tik bieži lietotu [sulfīdu]! Ir labi, ka Tu esi bijusi pie mīļās mammas un esi viņu paskubinājusi triekt projām pansionārus. Laikam gan viņa atkal ņems mazu dzīvoklīti. Zamuels arī nu beidzot ir kļuvis patstāvīgs. No zēna vēl iznāks kas krietns. - Vai viņš pirmajos 3 mēnešos iztiks ar 15 rubļiem, jeb vai būs vajadzīga piemaksa? Kvītītes par saņemtajiem pērieniņiem ir pareizas, pērieniņi ir atstājuši iespaidu un ļoti nākuši par labu šādiem labiem puisīšiem. Mērnieka puisēns jau ir aizsūtīts un būs jau arī klāt. Manai nabaga Sirdsiniņai vienīgi būs daudz skraidīšanu procesa lietā un vēl ar прошение ministram un ar statūtiem. Izbraukšanai uz šejieni, zināms, jānosaka konkrēta diena. Tu domā 3. maijā; es arī ticu, ka līdz tam Tu visu būsi pabeigusi (jeb vai Tu esi domājusi pat jau 3. aprīlī? Tas taču nevarētu notikt, tādēļ ka statūtus parakstīs 12. aprīlī un vekseļa lieta arī nebūs tik drīz iesniegta [tiesā]. No brauciena uz Pēterburgu pie ministra gan nekas neiznāks, lieldienās nekas netiks pieņemts, un varbūt viņš izbrauks pat uz ārzemēm.). Man ir vēl viens iemesls, kādēļ konkrēti būtu jānoteic izbraukšanas dieniņa. Šeit bieži tiek atļauts, ka vīrs brauc sagaidīt sievu guberņas robežās; tad es arī lūgšu atļauju aizbraukt līdz Малмыжня. Mēs tur satiktos un pie izdevības apskatītu pilsētiņu (3000 iedzīvotāju); tur ir siltāks, aug jau ļoti skaisti āboli un citi augļi, kādu šeit nav. Ja mani nepārcels uz citu guberņu, tad droši vien atstās tai pašā Vjatkas guberņā. Šai pilsētiņai, protams, ir jābūt ļoti garlaicīgai. Katrā ziņā mēs abi varam to apskatīt. Upe arī ir aizsalusi, naktīs salst līdz 5 grādiem. - Tātad es Tev telegrafēšu, kad Tu varēsi izbraukt upes dēļ, kad tā būs brīva no ledus, un Tu telegrafē tad, kad Tu tiešām izbrauc, lai es zinātu, kad braukt pretim. Mana saldā, mīļā, dārgā, svētā pūkmutiņa visa noklāta ar bučiņām un mīļi pakašāta, un ietīta pūkiņās, un mazā puisīša glāstīta.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Mīļai pūkiņai šeit pievienota bārdas šķipsniņa, sasieta ar garo ūsiņu.

90.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 25. martā (7. aprīlī)

25. III 1467 Manu cēlo, dārgo, .., šonedēļ gluži izņēmuma kārtā es tieku labi apgādāts ar daudzām mīļām, pūkīgām vēstulītēm un kartītēm. Šodien es atkal saņēmu vienu pūkkartīti (no 16/1435); bet par manu mīļputniņu pastiņš slikti gādā. Es lasu, mīļdvēselīt, ka Tu arī it kā būtu sūtījusi telegrammiņu, es neko tamlīdzīgu neesmu saņēmis; laikam gan Tev pašai vēlāk būs šķitis, ka tas neatmaksājas. Par прошение ministram es rakstīju jau pirms nedēļās. Šeit ir viens kaukāzietis, viņš saka, ka pat Tiflisā esot ļoti lēta dzīve, viņš pazīst apstākļus un ieteic katrā ziņā braukt uz turieni. Tikai smalkajās peldvietās, protams, ir ļoti dārgi, bet tās taču mums nav vajadzīgas. Grūti ticams, ka laidīs uz Mazkrieviju, vispār ir ļoti maz cerību vai, pareizāk sakot, nekādu, ka vispār laidīs projām. Vai Tu neesi mani mazliet pārpratusi, dimantputniņ, dzejolīši droši vien būtu bijuši kā uguns, bet visapkārt ir ledus lauks, tas būtu, pavarda uguns uz aizsaluša ezera. Bet Tava drosmīgā doma man brīnišķi gāja pie sirds, Tu esi tik bezbailīga un stipra, Tu mazo, saldo putniņ, un tik pilna neiedomājamas, pāri plūstošas mīlas. - «Colu» es izsūtīšu šodien, vienu nodaļu, 12 lappuses teksta, tur pietiks «Mājas Viesa» pielikuma 8 lappusēm. Darbs tiešām ir patīkams, man nav jāsteidzas. Aizvakar es apdrošinātā vēstulē nosūtīju statūtus un humoru. - Es jau priecājos, ka mana paša mīļajām mutiņām ir laba veselībiņa, bet sliktais miedziņš mani tomēr dara nemierīgu. Mēģini taču atpūsties cik vien iespējams daudz, mīļo, saldo Iniņ. Ja tikai darbs Tevi pārāk nenomoka, es ļoti baidos par to. Puisīši tagad atkal ir pavisam labi, veselībiņa ir kārtībā, guļu bez pulveriem, tikai mājas režīms nav vēl gluži nokārtots, jo es tikai vēlu tieku gulēt un atkal agri jāceļas augšā. Taču drīz tas tiks nokārtots. Mēbelītes arī man būs istabiņā. Jaunās pusdienas arī ir labas. Vispār, puisītis tiek mīļi glabāts, lai tikai mutiņa tiktu mīļi glabāta. Bučiņas papilnam tiek izkaisītas no pašas puisīša, miji, mīļi, mīļi.

91.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 26. martā (8. aprīlī)

26. III 1446 Mīļsirsnīgo .., šodien jau gan nav nevienas mīļas pūkkartītes, taču jau trīs dienas pēc kārtas ir bijušas tik mīļas, brīnišķas vēstulītes un kartītes. Tad jau nepavisam vairs nevar žēloties un kliegt. - Vakar tika nosūtīts «Cola» vienam numuram, 12 lappuses teksta, «Mājas Viesī» iznāks 8 lappuses. - Slinkumiņš vēl arvien guļ kaulos, es veicu gandrīz tikai visnepieciešamākos maizes darbus. Pie [humora] neesmu ķēries jau ilgi, pavisam nezinu, kur paliek laiks, kā tas aiziet. Rīt es tomēr sākšu atkal nopietnāk strādāt; nepierastās jaunā dzīvokļa grūtības nu reiz ir jāpārvar. - Vai tikai Tu, zeltmirdzumiņ, atkal nestrādā par daudz, vai tikai jaukā paraboliņa par karalienes skūpstu nav pašas pārtulkota? Es tomēr ceru, ka mīļie, saldie Iniņi strādās tik maz, cik vien iespējams. - Mums šeit bija viena pamācoša izrāde: organizētās un disciplinētās valsts varas cīņa pret brīvajiem dabas spēkiem jeb pret trulo masu, kas bija sagrābusi varu pār ielu; kādā jaukā dienā kāds ducis policistu soļoja pa ielām un dzina sev pa priekšu ap 2 duči govju, pazīstamās ielas govis, par kurām es jau tiku rakstījis: klaiņošana, diedelēšana un zagšana šiem nabaga lopiņiem bija aizliegtas, tās tika savaldītas un nogādātas участок. Bet šīs blēdīgās bestijas bija tik viltīgas, ka galu galā palika nesodītas, un visa soda nasta uzgūlās viņu nelaimīgajām saimniecēm, kuras vēlāk sacēla briesmīgu brēku. Turpmāk pa pilsētas ielām un trotuāriem drīkstēšot pastaigāties tikai cilvēki, kazas, zirgi un suņi; no šī brīža katram atļauts no trotuāra nogrūst govi - paliekot nesodītam. - Tā šeit dzīvo, mīļputniņ. Bet labi arī. Daudzas mīļas, saldas bučiņas mīļmutiņai no puisīša.

92.

ASPAZIJAI

Slobodskā 1900. gada 31. martā (13. aprīlī)

31. III 1461 Manu mīļzeltaino, starojošo.., ir lieliska, skaista pavasara dieniņa: brīnummīļa vēstulīte un ļoti bēdīga, sirsnīga pūkkartīte, tik mīļas, tik mīļas ir šādas kartītes. Šī atkal man liekas vismīļākā, bet, ja nopietni apskatos, tad tāda ir tikai tā, kuru pēdējo saņēmu. Tā man vienmēr ir, pēdējā pūkkartīte šķiet vismīļākā. Tādas ir šīs pūkmtutiņas, katru dienu viņas raksta arvien mīļāk un pūkīgāk. Arī lentīti es saņēmu, tā jau ir tieši no saldākajiem, mazajiem putniņiem. Nekad nebiju ievērojis, ka mazie mīļie putniņi kaut ko tādu nēsātu, bet varbūt jauna nopirkta? Tomēr katrā ziņā ļoti mīļa un laba, kaut kas tamlīdzīgs būs jānēsā arī tagad, dzīvojot kopā, ne tikai vienatnē, mīļo Sirdsiniņ. - Bet, kad vismīļāk glabā, tad visvairāk palaižas slinkumā un parasti raksta tikai kartītes, tā arī šodien Tavs puisītis; arī rīt. Nosūtu «Aspazijas» un «Cola» manuskriptus. - Pie Tevis ir kāds ievads: «Apdrošin [āšana] Kurzemē», bet tas nav uzņemta, vai tas ticis svītrots? Ja nē, tad uzņem vai sūti šurp, lai. es to varētu izlietot krieviski. - Uz mīļo brīnumvēstulīti es tagad nevaru atbildēt, bet tas tomēr nav taisnība: es neticu brīnumiem un arī nekad tiem neesmu ticējis. Tā ir sievišķā ticība, vīrišķā saucas: attīstība, tā ir mana ticība. Es arī neapsolīju, ka man nebūs slikta oma, bet gan sacīju: «Es zinu, ka tā nebūs.» Tātad tas nav mans nopelns, mīļajiem Iniņiem nevajadzētu vienmēr pārprast. Viņi jau tagad tik bieži un tik pamatīgi ir pārpratuši pašu mīļos puisīšus, ka drīz sāks bārt, tomēr mīļi arī. Ļoti priecājos, ka saldās rožsmaržiņas ir tik ļoti pieķērušās attīstībai un visu slimībiņu fiziskam izskaidrojumam. Nu tiešām ir jāveicas, un es arī saņemšu dūšu (kā dvēselīte rakstīja), jo puisīši taču nevar atgriezties pie ticības brīnumiem. Būs viss, gan sirsnība, gan Iniņi, gan tikšanas Tā, manu saldo, dvēselīgo brīnumputniņ, labi arī. Ziņas, par kurām Tu raksti, jau arī ir labas. Es vēl arvien gaidīt, kādas nepatikšanas manai dvēselītei bija atgadījušās. Tev nevajadzētu man likt tik ilgi taustīties neziņā. Vai pieņemt pabalstu, vislabāk zināsi Tu pati, tas atkarājas no veida, kā to piedāvā. Ja nekas tam pretī nerunā, tad pieņem, ja tikai saglabājusies šī cieta. Mīļā, saldā, sirsnīgā Iniņa labi apgādāta un izgreznota bučiņām un pūkiņām no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

93.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. guda 4. (17.) aprīlī

4.IV 1457                              Ametistdimantiņ!

Manu vienīgo mutiņ, manu nabaga mīļoto sirdsdvēselīt, paldies dievam, ka Tu tomēr neesi tik slimiņa, kā es domāju. Nupat saņēmu Tavu mīļo, saldo 24. III vēstulīti, tā ir pilna mīļām domām, vēl vairāk nekā 22. [marta vēstule], skaidrāka un noteiktāka, un bez tam tā ir uzrakstīta mazliet spirgtāk, kaut arī slimiņai esot, bet, galvenais: tajā teikts, ka neesot bijis nekādas saudzēšanas. Nu, paldies dievam. Tas ir kas jauns un mani ļoti patīkami aizkustina, kaut gan Tu vēl arvien mazliet mēģini noslēpt slimībiņu, jo 25. jau Tu, saldo dvēselīt, taču vēl biji tik vājiņa, ka nekā nevarēji ēst. Bet es varu iedomāties, mazais mīļputniņš pats 23. un 24. domāja, ka iesnas neko nenozīmē. Pūkkartīte (25.) mani ļoti nobaidīja, un es uzrakstīju nelāga kartītes, arī šodien vēl jūtos ļoti noguris, neesmu, piemēram, paveicis «Cola» dienas normu, vispār, visu dienu esmu tikai lasījis un nēsājis savu nogurumu no viena kakta otrā. Tas man ir piemērs, cik ļoti nogurdina psihiski satraukumi, nepatīkami, tāpat šīs pēdējās 2 nedēļas, kas mani ievērojami novājinājušas: īgnums, varbūt arī istaba par maziņu (nav priekšloga, tas jau izņemts, lai būtu vairāk gaisa, gaišāks un lai labāk redzētu, ko dara ledus; no mana loga paveras skats uz upi). Tagad kopš vakarrīta nepārtraukti līst, 3 grādi silts, tas beidzot atstāj iespaidu uz ledu; tikai ūdens [līmenis] vēl nav cēlies, bet tas izskaidrojams ar to, ka tas notiek ļoti lēnām; tomēr maija sākumā es ceru uz brīvu upi. - Šodien mani sevišķi nomierināja Tavs teiktais, ka Tu tagad vairāk domājot par pašas veselībiņu, un, redzot, ka Tu savu influenci esi pacienājusi ar konjaku un citronu, man kļūst tikpat silti, it kā es pats būtu ieņēmis sviedrēšanās līdzekli. Tu taču laikam gan tomēr arī sargājies - bet kā gan Tu atkal saaukstējies? Laikam esi ļoti vājiņa, manu Inputniņ? Labi, ka Tu, sirds ametistiņ, vismaz dūšīgi ēd. Vispirms es rakstīšu par darījumiem, savā pūkvēstulītē Tu esi skārusi tik daudzas domas, jau sen Tu neesi tik daudz un tik dziļi saturīgi rakstījusi, tas mani pārsteidz kā kaut kas pilnīgi jauns, turklāt tie visi tiešām ir manis paša bērni, tikai svētdienas drānās ar tīri noslaucītiem deguntiņiem un sasukātām galviņām: mutiņa it atzinīgi novērtējusi mūsu jauno paaudzi. Bet acumirklī es jūtos ļoti noguris, uz to atbildēšu beigās. - Patlaban es sāku tulkot kādu armēņu romānu: kāds armēnis to tulko krieviski, bet es no krievu valodas latviski; būs tikai 4 loksnes (170 000 rakstu zīmju), ir interesants: Turcija ap 1877. gadu, ne karš, bet gatavošanās tam. Es to aizsūtīšu, kamēr Tu, dvēselīt, vēl esi tur, lai tas katrā ziņā tiktu pieņemts. - Šodien no savas skolnieces es atkal saņēmu 2 rubļus, pavisam pasniegtas jau 12 stundas, ir uzcītīga, tādēļ stundas ir patīkamas. Šodien, proti, mums virs galvas strādāja namdari: lika jaunu grīdu, kas mani ļoti nogurdināja; viņa to saprata un pārtrauca stundu agrāk. - Valdības pabalsta vēl arvien nav, lai gan aprīlī tas atkal tika gaidīts. - Nebar labo puisīti par vecajiem zābakiem, Tev taču jāsaprot, Iniņ, ka šī ligzda nav lielpilsēta, līdzīga Rīgai, šeit kļūst smieklīgs, ja staigā pārāk smalki, t. i., pēc Rīgas jēdziena gan tikai pieklājīgi apģērbies. Un tad: kādēļ man nevajadzīgi jāizspiež nauda par manu tualeti, kad man taču tā jātaupa: es reiz gribu pāris mēnešus būt brīvs no nepatīkamā darba, bet, ja tas nebūs iespējams, mums taču ar visu to būs nepieciešams daudz naudas un kopdzīvē vēl vairāk manai saldajai, sirsnīgajai, vienīgajai rožsmaržiņai. Mums tad vajadzēs labāku dzīvokli, vajadzēs pieņemt kalponi (tās šeit ir lētas 1 ½ - 2 rubļi mēnešalgas), man nav gluži nekādas vajadzības, tādēļ taču ir saprotams, ka es pērku vecus zābakus, labāk es mazāk strādāju. Zināms, mīļie pūkputniņi gan smiesies par šādiem noskrandušiem puišiem, kas grib dēvēties par Iniņiem, bet smalks es taču neesmu bijis nekad; mīļie ametistputniņi pie tā pieradīs vieglāk nekā pie gludajām galviņām, kas nopūkotas vairs tikai ap ausīm. Es nemaz nezinu, kā tas saderēs kopā: šādas mirdzošas rožsmaržiņas, pavisam jaunas un spirgtas kā rīts, bet tām blakus šādi apkašāti rāceņi. Es ļoti nopriecājos, ka mans saldais zeltdimantiņš atkal ir tik skaisti uzziedējis, to veicinājis miers, ko Tu tagad pēc gadiem beidzot atkal vari baudīt; jau tūlīt pēc mūsu šķiršanās pagājušā gada jūlijā, augustā, septembrī Tu kļuvi veselāka un ziedošāka nekā iepriekš. Tad es Tevi atkal nomocīju ar savām vaimanām un rūpēm, bet tagad, kad es Tevi lieku mierā, atkal uzzied mans baltais pavasara ziediņš. Es zināju gan, ka es Tevi nomoku ar saviem prātojumiem, Tu esi skaists, pilnasinīgs cilvēks dzīvei, es velku Tevi prom no dzīves, it kā tumšā mežā, kur par dzīvi tikai prāto. Savā būtībā mēs esam dažādi, un es Tevi vienmēr nomocīšu. Bet es taču gribēju rakstīt tikai par darījumiem. - Deglava ceļojums un ceļojuma apraksts gan ir ļoti komisks: viņš iedrošinās iebraukt tikai Minhenē un paliek vienīgi pie alus un desiņām, neskaitot īslaicīgu novirzi mākslā, maisīšana nav, kad paliek, paliek pie viena! Bet viņš ir godīgs: rāda sevi tādu, kāds ir, bez aplinkiem saka visu, ko domā, nav tāds kā, piemēram, Ansbergs, kurš tāpat kā viszinošais Helijs tēlo, balstoties uz sava Bēdekera. - Šī nabaga meiča, Miķelsone5. Jā, nu Jākobsons savu sievu, šo slimīgo nabaga sieviņu, ir laimīgi dabūjis zem zemes. Es redzēju šīs drāmas sākumu. - Nebaries arī, Mīļiniņ, ka es neesmu aizsūtījis nevienu dzejolīti, Tu jau mani, cik noguris es esmu un cik daudz esmu strādājis, man tad jau es nevaru nekā laba sakārtot, nekas neiznāk. Tādēļ taču Tev, dvēselīt, vajadzētu atsūtīt dzejoļus, es tos apstrādātu vai atdzejotu, jo, kad mēs tiksim līdz mūsu kopdzīvei, ir vēl ļoti grūti nosakāms. - Par Teodoru Tu neesi nekā rakstījusi, varēji jau vairākkārt atrakstīt; arī tagad Tu neraksti, vai viņam vēl vajag vai nē, vai man būtu jāsūta. Viņš taču ir kritiķis, pārāks par Vizuli, ja viņš lūdzis, man visādā ziņā būtu jādod, tagad viņš jutīsies apvainots, jo Vizulim es esmu devis tik daudz. Ja es nonāku šādā nelāga stāvoklī, Tu varētu būt par starpnieku. Tagad man pašam viņam jāraksta, lai atvainotos. Mīļajām, saldajām pūkrozītēm jāturas veselām un jārūpējas par sevi tik mīļi kā līdz šim, lai tās uzziedētu gluži smaržīgas un krāšņas, arī mīļas un labas. Daudzas mīļas bučiņas un pūkiņas no puisīša.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Par domiņām, par kurām bija rakstīts mīļajā pūkvēstulītē, es rakstīšu nākošajā vēstulē. Nosūtu līdzi rēķiniņu un matu saišķīti, daži vēl ir palikuši pāri, mīļi un labi arī.

2. un 3. lappuses augšējās un sānu malās pierakstīts:
Divas domas man sevišķi patika: netieši saņemt, mācoties (es varu saņemt tikai tā, viss pārējais ir laupīšana, turklāt pat neiespējama). Ņemt līdzi visas vecās vēstules (es jau tagad baidos, ka Tu lielāko daļu sadedzināsi vai atstāsi tur, un vai Tu izpildīsi manus nemitīgos lūgumus: ņemt līdzi visas grāmatas un papīrus?) un vērpt šos pavedienus tālāk. - Varbūt Tu atceries, ka es to gribēju darīt tieši pēc cietuma? Ved tikai līdzi visas vēstules un grāmatas un nebaidies, ka es Tevi mocīšu, grāmatas un vēstules man ir nepieciešamas romānam; tā, Mīļiniņ. - Es nevaru aptvert, kādēļ Tu, dvēselīt, negribi, ka es strādāju Zeltiņam: esmu viņam jau sen apsolījis un tagad nevaru to atsaukt; vārda neturēšana man kaitēs vēl vairāk. Humoreskas es tik un tā nerakstīšu, esmu pārāk noguris.

94.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 10. (23.) aprīlī

10. IV 1451 Manu sirsnīgo, .. nu jau otrā diena, kopš nesaņemu nevienu pūkkartīti, laikam tomēr kāda upe būs vaļā, pasts, protams, par to, kas uz viņiem attiecas, zina vismazāk. Šeit ar lielu troksni, bet neizsakāmi garlaicīgi svin lieldienas, pirmajā dienā, t. i., pirmajā naktī, šāva, tad visu nākošo dienu nepārtraukti zvanīja, tā ka šī plosīšanās dara galvu pilnīgi tukšu; šodien vēl tāpat zvanīja, bet tagad sīkpilsonis beidzot ir noguris, un man ir miers. Atskaitot šo labo īpašību, ka viņš nogurst zvanīdams, šejienes sīkpilsonis spēj uzrādīt maz ko patīkamu. Viņš ir tik dumjš, ka pat negarlaikojas, ko es secinu no tā, ka šeit ne par vienu kaušanos vēl nav sastādīts protokols. Un tomēr galveno ielu renstelēs kā lieldienu gaviļu trofejas guļ spokiem līdzīgi ļaudis, kurus visus policijai nav iespējams novākt, jo tās krāšņo stādu herbārijam ir arī savas robežas, tas ir pilns līdz pēdējai vietai. Labi, ka vēl suņi un kazas rūpējas par apkārtguļošajiem upuriem, tos līdzcietīgi apošņādami. No sava loga es redzu arī šūpoles un teātra baraku, bet tā ir samērā tukša, ja neskaita aktierus, kādu vīru ar sievu, bērnu, suni un leijerkasti; pēdējā ģimenes atvase, protams, taisa troksni par desmitiem. Ja Tu pieskaiti klāt vēl nemitīgo sniegu, lietu, vēju un netīrumus, kas pārspēj visu, un manu uz lamāšanos gatavo noskaņojumu, tad Tev ir īstais priekšstats par lieldienām Slobodskā. Bet tomēr mīļš un labs, un ļoti pūkīgs cerībā uz tikšanos, tam taču jānotiek. Mīļie, saldie, mirdzošie saulstariņi, mani mazie mimozas kukainīši turēsies veseli un labi. Puisītis nežēlo daudzas īsti mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas.

95.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 11. (24.) aprīlī

11. IV 1450                                          Dimantamestistiņ!

Manu saldo, sirsnīgo mimozas kukainīt, dvēsēles smaržiņ, sirdsmutiņ, šodien saņēmu mīļu, mīļu, tomēr bēdīgu vēstulīti (30./1461; datumiņi vienmēr ir aplami; jābūt 1462, aiz nepacietības viena dieniņa uzrakstīta par agru); tā ir nākusi ļoti ilgi, veselas 12 dienas, ilgi nogulējusi Nižņijā: no Ņižņijas līdz Slobodskai nākusi 9 dienas, kad parasti paiet tikai 4 dienas. Bet manam saldajam samtputniņam nav jābūt bēdīgam, viņam braši jāturas pret visu un jo sevišķi pret pagātni. Tā man vienmēr šķiet tikai kā riebīgs kāpurs, kas uzlien uz kakla un ko ātri aizmet. Tenkas neapklusīs nekad, tās ir nemirstīgas kā viss zemais, mēs nevaram tās apklusināt, bet mēs varam sevi padarīt nejūtīgus pret tām, šim nolūkam noder pašapziņa un lepnums, mums tikai pašiem jāzina, ka mēs esam svēti. Mums sevī jāpārvar visi vecie uzskati, jo tikai šie vecie uzskati mūs padara ievainojamus, jo tie ļaunajam piešķir zināmu nozīmi. Man liekas, jauko dvēseles smaržiņ, ka Tu vēl neesi pārvarējusi vecos dievus, es dažreiz Tevi redzu izmisīgi cīnāmies par jauno un skaidro un raujamies prom no saartās miglas; bet es arī redzu, ka sārtā migla mājo tikai Tavā fantāzijā veca ieraduma dēļ kā vecs, iekalts uzskats. Tā ir kā nervoza halucinācija, kas izlaist, kad Tu jūties veselai, kad Tu droši un silti dusi sava puisīša mīļajās rokās. Es gribēju par to rakstīt jau daudz agrāk, kā atbildi 22, un 24. datumājā vēstulītēm un vēl mazliet agrāk, bet es biju pārāk noguris. Mani pārsteidza Tava pilnīgi jaunā, skaidrā atziņa par ticēšanu brīnumiem, ko Tu beidzot atmet; turklāt mani dziļi saviļņoja arī tas, ka Tu pirmo reizi izrunā kaut ko tādu kā manu nopelnu atzīšanu savā attīstībā, tieši šis negaidītais mani apdvesis vissiltāk. Bet tas man nav mierinājums nākotnei, ka Tu arī pirmoreiz, reāli, ne tikai principā, atzīsti attīstību, sava krāšņā «es» izveidošanu ar pašas līdzekļiem, no niecīga sākuma; Tu runā par to, ka visu nojaukt vēl nenozīmē saprast, ka viss jāuzceļ, un nobeidz domu ar priekšlikumu (kas jau sen bija mans mīļākais): vērpt tālāk šos daudzos iesāktos domu pavedienus, teiksim, tos sistemātiski kārtot un pilnveidot, ko mēs iesākām jau agrāk un atkal tagadējās vēstulēs. - Tas viss ir tik skaidrs, drošs, jauns ceļš un izeja, ka turklāt kāda veca doma, kuru Tu izspēlē pret mani kā neapgāžamu patiesību, mani varētu pilnīgi samulsināt, ja es pats bieži nelietotu vecus akmeņus jauna ceļa bruģēšanai. Bet taisni tas ir aplam, šie vecie akmeņi vairs ilgi netur, un, kad tie saplaisā, tad pat jaunais ceļš kļūst nelīdzens. Tā iet arī Tev, mīļo, mīļoto rožsmaržiņ, Tu redzi sārtu migliņu pat gaišā dienas laikā, actiņas vēl ir pieradušas pie sārtās lampas gaismas. Te, piemēram, būs viena no Tavām mīļākajām domām (kuru Tu atkārto pat vēl 15. III 1476 vēstulītē), ka apdāvinātas sievietes spēj nonākt pie lietu izpratnes tikai ar krišanu un kļūdīšanos (it kā godīga sieviete nevarētu būt un palikt apdāvināta, un it kā visas kritušās sievietes būtu apdāvinātas; gluži otrādi, kritušās sievietes nav bijušas visapdāvinātākās). Es neatceros nevienu tēzi, kas man personīgi liktos pretīgāka un objektīvi muļķīgāka, man šķiet, es pat spēcīgākais vaislas bullis vēl ilgi nevar tikt dēvēts par gudru, tādēļ ka gars atkāpjas tur, kur valda miesa, un otrādi. Bet man arī šķiet, ka šī tēze, kuru visvairāk iemīļojuši vissīkākie filistri, tādēļ ka tā viņiem ļauj izskatīties par tik gara bagātākiem, par cik tie ir vēršiem līdzīgāki, alkatīgāki, Tev ļoti kaitē Tavā pašreizējā attīstībā: tā vienmēr saista Tevi pie vecā, liek Tev baidīties no vecā un pārprast jauno. Pat tenkas Tev tādēļ šķiet nevis tikai migla, bet kaut kas reāls. Ir jau taisnība; Tu esi apdāvināta, tātad Tu to uzskati par svarīgu, jo Tev liekas, ka ir pateikts kas patiess, pret ko Tu tomēr instinktīvi sajūti riebumu. Bet tikai netici šai vecajai muļķībai, un nekas nestāsies ceļā Tavai tīrajai, godīgajai lietu izpratnei, Tev nebūs nekādu šaubu un ciešanu, Tu zināsi, ka esi svēta un tomēr apdāvināta, jā, es pat teiktu: tikai svēts cilvēks var būt īsti apdāvināts, t. i., gudrs, lietu izpratne, gudrība, labestība ir viens. Arī šeit vienīgi domāšana palīdz pret visiem vecajiem spokiem; kas padarīja mūs vienu otram tuvus, kas attīstīja mūs visvairāk un sagādāja vislielāko prieku, ja ne skaidrā atziņa, vienmēr pieaugošā mīla, kas taču dibinājās vienīgi uz garīgu tuvākiepazīšanu un saprašanu? Vai Tu, dvēselīt, pati nejūti, ka Tu esi kļuvusi garīgi nozīmīgāka, apdāvinātāka mūsu kopdzīvē, nozīmīgāka, nekā Tu biji pirms 5 gadiem? Nupat Tu raksti, tiekot runāts, ka Tu izskatoties skaistāka, apgarotāka. Tas taču noticis, pateicoties šai garīgajai kopdzīvei, fiziskā bija tikai līdzeklis. Jau tam vien vajadzētu spēt Tev pierādīt, ka tā tēze ir aplama, kura saka, ka sievietes krišana, t, i., protams, vienīgi tikai fiziskā, noved pie atziņas. Krišana taču vienmēr saistās ar neatļautā, slepenā, alkatīgā un riebīgā, viesnīcu un cirka trupu jēdzienu. Caur riebīgo tiek salauzts skaidrais gars, un Tu tātad saki: tikai salauztais sievietes gars var nonākt pie lietu izpratnes. Cik neskaidri turklāt esi domājusī, redzams jau no tā, ka Tu sajūsminies tieši par šo tēzi - sasniegt atziņu tikai caur krišanu, sakot, cik skaisti būtu bijis, ja mēs viens otru būtu atraduši jaunības zaļoksnībā. Šīs abas tēzes ir pretrunīgas: pirmā ir vecais, otrā - jaunais, bet mana dvēselīte tos abus izrunā vienā elpas vilcienā kā pareizus. Saldo, sirsnīgo, vienīgo Sirdsiniņ, atbrīvojies no vecā, un Tu vairs necietīsi tenku dēļ, Tu esi svēta un laba, tas Tev pašai jāzina, tā kā to zina Tavs puisītis. Un vēl pēdējais par tenkām: tā gan nav bijis, kā Bērza stāstījusi: Stučka vienmēr ir jutis pret mani pārāk lielu respektu, lai teiktu man acīs, ka man vajag Tevi atstāt, vai arī stāstītu ko sliktu par Tevi. Mēs ar viņu nekad neesam ne vārda par Tevi runājuši, nekā tamlīdzīga viņš man neteica arī stacijā; to nu ir māsa vai arī Bērza pati izdomājusi. Neņem šādu pļāpāšanu pie sirds, mīļo, pūkīgo saules dvēselīt. Tu taču pietiekoši pazīsti. manu klusēšanu, zini, ka es sevišķi greizsirdīgi glabāju savu. svētumiņu; kā tad es būtu ar kādu, runājis par Tavu vērtību vai mazvērtību? Pirmajā laikā, kad mēs vēl nebijām tik labi pazīstami, es, protams, biju dzirdējis daudz slikta, tomēr tik tieši mēģinājumi mani atrunāt netika izdarīti, visi laikam zināja, ka tas nekā nelīdzētu, un toreiz laikam neviens to neuzskatīja par nopietnību. Vienīgais, ko iedrošinājās šādi ļaudis kā Stučkas, bija tas, ka viņi par mani izplatīja runas, acīs teikt viņi neiedrošinājās neko. Citādi viņi darīja visu, lai mani pazudinātu, bet es tagad dzīvoju varbūt vēl vairāk nekā agrāk. Un mēs dzīvosim vēl vairāk, Tu, saldo, pūkīgo princesīt Rožsmaržiņ, Tu, dvēselīgo sirds saulīt, manu mīļoto mutiņ. Mūs tik drīz nepazudinās, mums ir tik briesmīgi daudz dzīvības spēka, neskatoties uz to, ka mēs tik bieži sūdzamies par savu nespēku: mēs visu mērojam ar pārāk lielu mērogu, tādēļ paši sevi neapmierinām, svēto, vienīgo Iniņ. - Tagad es arī esmu mēģinājis mazmīļputniņu mierināt, tādēļ ka tas man izsūdzēja savas bēdas; mierinājums skan pārāk salti un prātīgi, bet vienīgi domāšana un zināšanas mums var palīdzēt, mums vairāk jāiepazīst pašiem sevi un vienam otru un atkal jāpārvar visas bēdas. - Ak tā, Tu vēl jautā, kuru māsa man būtu izraudzījusi? Es diezin vai jautāšu. Bet iespējams, ka tā taču bija Nīna, kuru māsa tik ļoti dievināja; tā es nonāktu māsas pakļautībā, bet nu šķiet, ka viņa emancipējusi pati savu dievinātāju. Slikti māsa mani pazina, ja viņa domāja, ka, pakļautībā nonācis, mazvērtīgs, atkarīgs gars varētu mani apmierināt! Starp visām mūsu pazīstamajām meičām man nebija līdzvērtīga gara, tādēļ mums vajadzēja vienam otru atrast. Māsa to nesaprata. Viņa laikam nesaprot mani arī tagad; par tuvināšanos pilnīgi nav runas. - Mīļajai, saldajai Iniņai nav jābūt bēdīgai, tikšanās, tikšanās! - Bet tagad par darījumiem: ja vekseļa lietu nevarēsi nokārtot, lai paliek. - Vai pienāks otrs izdevīgs brīdis, tas ir liels jautājums. Ar Zālīti, katrā gadījumā, mēs nevaram daudz rēķināties, nabaga zēns taču pats nekā nevar darīt; viņam taču tiešām jātaupa. Mēs nesaņemsim ne 60, ne arī 30 rubļus; atkal būs mazliet jāskopojas; bet šeit tas ir viegli, viss lēts un viss vienkāršs, bez liekām ārišķībām. - Pusels Plātesu drīz izģērbs pilnīgi kailu: agrāk «Dienas Lapai»» bija ?.000 abonentu un tomēr iztika, bet tagad ar 5000 abonentiem tā jāslēdz. Tāpat ir ar «Mājas Viesi». Vai tad neviens nevar Plātesam pateikt, ka ekspedīcija viņu apzog? Muļķītis grib no līdzstrādniekiem ietaupīt kapeikas, kur ekspedīcija nozog ap 100 rubļu. Ja Plātess visu pārdos, tad laikam gan nāks Bergs un Buklevics, un tad mēs paliksim uz sēkļa. Tas vienmēr jāpatur prātā. Tādēļ man ļoti žēl, ka Tu man neatļāvi strādāt Zeltiņam: tomēr būtu zināms kontakts. - Ārons arī nav nekā atbildējis; Niedra arī ne. - Šodien es izsūtu «Cola di Rienci» un reizē ar to armēņu romāna sākumu, ļoti saistošs, to sarakstījis kāds pazīstams armēņu rakstnieks no Konstantinopoles, varbūt vari to ievietot «Dienas Lapā». Katrā ziņā pamēģini, Iniņ. Tas pievilks. - Teodoram es nerakstīšu. Viņš, kā liekas, apvaicājās tikai toreiz, pagājušajā rudenī, bet tagad pavasarī ne, un tad jau pēc atteikuma es nevaru sūtīt. Jociņš par marmora trepēm ir ļoti labs un mīļš.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šādus svārciņus, kāds ir šis pavedieniņš, puisītis patlaban valkā.

6. lappuses augšmalā pierakstīts:
Mīļajiem, saulainajiem mimozas putniņiem jābūt mīļiem, ne bēdīgiem, labi jāpošas uz tikšanos, tikšanos, manu Iniņ, manu mutiņ. Daudzas, daudzas bučiņas no puisīša.

96.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900, gada 13. (26.) aprīlī

13. IV 1448 Manu zeltprieciņ, mīļo mierinājuma putniņ, .. nav nekā jauna ko pastāstīt. Tas, protams, Tevi nepārsteigs, tomēr ir garlaicīgi. Pūkiņas un kartītes nevar pienākt (pasts no Pēterburgas gan pienāca), un tik bieži nav gluži nekā ko rakstīt. - Tagad es atceros, ka armēņu romānam biju aizmirsis autora uzvārdu: šo vīru sauc - Atrpets. Es nosūtu arī dažas rindas romāna ievadam. Pa šo laiku. turpinu «Colu». - Es mēģinu sev ieskaidrot, ka Iniņa taču nebūs aizmirsusi rakstīt humorus. Bet tiklīdz es gribu pie tiem pieķersies, tā man tomēr pietrūkst patikas un ir vēl zināmas bailes. Tādēļ es ierokos tulkojumos tā, ka ārā rēgojas tikai pāris matu šķipsniņas. Par dzejoļiem vispār nav ko domāt. Varbūt man izdosies pastrādāt vienai nedēļai uz priekšu, tā, lai es būtu brīvāks, kad atbrauks mīļnierinājumiņš. Ledus ir nedrošs, jau kopš nedēļas neviens nestaigā tam pāri, tomēr tas vēl neiziet. Es sāku pats sevi garlaikot: esmu līdzīgs mašīnai, jauns, uzlabots Remingtons, kura ne tikai raksta, bet pati arī diktē un tulko. Es vairs neatceros, kad es būtu atļāvies tādu luksusu kā kādu saprātīgu domu. Visiem ēzeļiem filistriem atļauts domāt, un viņiem tam ir laiks, un citi, vēl lielāki ēzeļi, sajūsminās par viņu seklumu. Mums jāraksta rindas, bez jēgas, tikai ar daudzām rakstu zīmēm, 40 000 rakstu zīmju nozīmē 5 rubļus. Bet tas man vēl jāsaucot par laimi, tikai tad man pietrūkst mērauklas tam, kas nav laime. Kopdzīve visu izmainīs, jo tā izdzēsīs pelēko krāsu, kas taču ir visšausmīgākā; tad, paceļot galvu no mašīnas, acīm vairs nevajadzēs skatīt lēkājošos burtus, bet gan baltas pūkiņas, gluži baltas. Neesmu šodien izdomājis nevienu jociņu, bet rīt atkal būs. Es pats taču neesmu pelēks. Te lejā plūcas pāris puisēnu un nejauki brēc. Tas arī nenozīmē pelēku. Tā kliegt vēl spēj arī Tavs puisēns, un Tu būsi pārsteigta dzirdot, kā viņš kliegs, pēc tam kad veselu gadu tam bijis jāklusē. Bet tagad daudzas mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas no puisīša.

97.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 16. (29.) aprīlī

16. IV 1445         Mīļdimantiņ,.. šodien sestdieniņa it nemaz nav priekš saviem Iniņiem, atsūtīta maza kartīte, ļoti pūksirsnīga, ļoti steidzīga, tikai pāris mīļu vārdiņu ko pasacīt. Tā jau aizsteigusies priekšā vēstulītēm, kas, ziņām piekrautas, nevar tik drīz tikt uz priekšu. Pūkkartīte, proti, ir no 5./1456, kamēr vēstulīte, kura, kā tiek sacīts, esot izsūtīta 4.157, vēl nav pienākusi, tāpat kā kartīte no 3. Tā es arī vēl īsti nezinu, vai nelaimīgie statūti nonākuši galā vai ne; tie bija apdrošināti un izsūtīti 24. III. Tu, protams, runā par sapulci statūtu dēļ. bet arī žēlojies, ka 24. III vēstulīte iztrūkstot. - Прошение ministram Tev gan vēl vajadzētu mēģināt nosūtīt no Rīgas. Vekseļa lieta turpretim lai paliek, tas ir, nodod to advokātam. - Vienu es nesaprotu: kā «Cola di Rienci» var būt nonācis galā 5. IV, ja es taču to izsūtīju tikai 1. IV? Vai tā nav pārskatīšanās? Īsākais laiks, kurā kāda vēstule līdz šim pienākusi, vasarā, bija 6 dienas! - Tagad jau Tev redakcijā būs mazliet vairāk miera, jo Deglavs ir atgriezies, bet tagad Tev jāgatavojas savam ceļojumam, kas Tev sagādās daudz skraidīšanas. Telegrafē, kurā dienā Tu izbrauc, es gribētu braukt Tev pretī Vjatkas guberņas robežās, tas nozīmē apmēram 500 verstis ar kuģi, tam nolūkam man vispirms jādabū atļauja no gubernatora. Tiklīdz upe būs izgājusi, es telegrafēšu, tad Tu varēsi izbraukt, kad vien būsi kārtībā ar darīšanām. Tūlīt pēc ledus iziešanas sāksies navigācija. Drīz es Tev, dvēselīt, rakstīšu tikai vēstulītes, tad pavisam izbeigšu rakstīt, tādēļ ka pēc 20. IV uzrakstītās vēstules Tevi Rīgā vairs nesastaps. Šodien es nosūtu romāna tulkojumu. - Kā saņemšu Tavu vēstulīti, tā rakstīšu sīkāk. Mīļo rožsmaržiņ, esi vesela un turies braši! Daudz mīļu pūkińu un bučiņu no saviem mīļajiem puisīšiem, mīļi, mīļi, mīļi.

98.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 17. (J0.) aprīlī

17.IV 1444                                          Mīļputniņ!

Manu mīļo princesīt Rožsmaržiņ, saules mirdzumiņ, kvēlojošo straumīt, beidzot man ir tā mīļā vēstulīte, kurai ir 3 dažādi datumiņi, bet ļoti mīļa un pūkīga, un apgādāta ar pūkmatiņiem glaimošanai. Proti, šie 3 datumiņi ir: pasta zīmogs - 4. IV, uzrakstīta 3. IV, un pūkdatumiņš - 1457 (t. i., 4. IV). Tā katrā ziņā ir laba un atlidojusi ar gluži nogurušiem spārniņiem no 14 dienu ilgā lidojumā. No 4. IV 1457 tad nu vēl iztrūktu viena pūkkartīte, bet no apsolītajām pūkiņām netrūkst nekas: tiek ļoti pūkots un labi glabāts, un šīs daudzās kartītes taču ir tikai atbalss no manām tikpat daudzajām kartītēm un nogurumiņa. Es arī esmu noguris, vismaz to pieņemu par galveno iemeslu, kādēļ nespēju neko uzsākt; dažreiz, kad esmu īsti sentimentāls, es tās saucu par ilgām, bet tas ir pārāk skaists vārds, un Tev nevajag šo vārdu veltīgi lietot! Esmu pilnīgi tādā noskaņojumā, lai justu līdz visiem nogurušajiem. Nabaga Zālīte arī ir noguris no lielās naudas maksāšanas; viņam ir savāda nelaime: toreiz viņš gluži par neko Keivičam samaksāja 100 rubļus, tagad nekrietnais Beķeris izspiež no viņa 250, tie abi vismaz ir advokāti, kuri ir zvērināti un pie tam darbā pieņemti izspiedēji un blēži, bet te pat kaut kāds šaubīgs sūda pavārs arī iedrošinās viņu plucināt, it kā viņš tiešām būtu zālīte vai salātgalva! Tā jau viņš īsā laikā ir pazaudējis ne tikai 500, bet 700, gandrīz 1000 rubļus. Plātess arī ir smalks klients, kas saviem nabaga kalpotājiem liek maksāt, kamēr laikrakstu un tā peļņu taču patur viņš vai vismaz Pusels, katrā ziņā ne Zālītē. Tā ir viena jauka sabiedrība, viltīga banda un mēļi. Savādi arī ir, ka tik skopais Zālīte upurē simtus šajā lietā, no kuras viņam nav nekāda tieša labuma; nedz viņš, nedz Balodis nav kļuvuši no laikraksta bagāti. Arvien vairāk es apzinos, ka tomēr neesmu viņu īsti novērtējis, aiz biezās, pelēkās, ietiepīgās viduvējības, pat ne nekrietnības kārtas, tikai potencētas diferencētas muļhībls, slēpjas naudās gabals, nevis vesels imperiāls, tomēr vismaz zelta 5 - rublis. Tā ir nelaime, ka, tiklīdz cilvēks, kaut arī tikai mazliet, ieskatās ideju pasaulē, viņš tūlīt ir materiāli pazudis. Tikai blēdis var turēties, un tikai bagātais var atļauties idejas, bet parasti viņa gaume ir par izglītotu, lai pieņemtu idejas, sajauktas ar pietiekošu daudzumu destilētu ūdens, ja viņš var baudīt nesajauktu vīnu, no mucas, svaigu. No šī piemēra Tu, dvēselīt, redzi, ka es vēl ilgi varētu tā pļāpāt, tātad pietiek. - Tikai nākotni Tu, Iniņ, iztēlo rožainās krāsās, izpušķotu ar mirdzošām vara ¼ un ½, un pat   ½ kapeikām par rindu, tā ka es varu iedomāties tikai Vjatkas sievietes, kas arī apkārušās ar monētām. Ir taisnība: daudzas spīdošas kapeikas, pa starpām arī sudraba un pāris zelta, te krājas, bet tās nav tik viegli noraujamas. Un tad man jau sāp pirksti. Pie katras rindas un tās kapeikas paliek arī kaut kas no dvēsēles vai., vienkārši sakot: sūdi. Pat no tā arī nogurst, lai arī cik komiski tas neizklausītos. Vai mēs abi varēsim sarakstīt tos 50 rubļus, ko Tu esi izrēķinājusi kā nepieciešamus?  ½ loksnes atdzejojumu, oriģināldarbu, kritiku nepavisam nav mazāk, nekā mēs esam veikuši līdz šim; mans pensums vienmēr bija tikai  ½ loksnes, pat tikai 500 - 600 rindu, t. i., ¼ loksnes, 1000 rindu, t. i.,  ½ loksnes, jau ir ļoti grūti veicamas. Labi, mēs dalīsim darbu uz pusēm, t. i., ¼ loksnes mēnesī katram. Par to honorārs būtu 12 ½ rubļu, ne 20 rubļu, kā Tu, dvēselīt, rēķini. Oriģināldarbus mēs nevaram dot katru mēnesi, tātad, ja oriģināldarbs arī dotu vairāk nekā 12 ½ rubļu, teiksim, 20, tad
                                                    I                           II                 III                                            IV
caurmērā par to tomēr būs tikko 15 rubļi + 10 par «Aspaziju» + 10 par tieslietu. jautājumiem + 10 par «Cola di Rienci» = 45.
                                                  I          II     III        IV
Rēķinot darba laiku, tas nozīmē: 2 + ½ + 1 (½) + 1 ½ = 5 ½ (- 4 ½) stundas. Ja mēs vēl gribam tos iztrūkstošos 5 rubļus, tad vēl jārēķinās vismaz ar ½ stundu darba, tātad 6 (5) stundas, t, i., katras 3 stundas maizes darbs (beidzot, amatniecības darbus Tu taču strādā vēl lēnāk nekā es, tā nāktu Tev klāt vēl viena lieka stunda). Tad vēl: ar 30 rubļiem mēs neiztiksim. Es jau tagad viens pats iztērēju 20 rubļu, un es sev patiešām neatļaujos nekādu luksusu: bez mārciņas ābolu pagājušā gadā un 2 mārciņām šķiņķa tagad es neesmu nekā no kārumiem pircis; drānas arī tikai šīs vienas. Bet, kad atbrauksi Tu, manu Sirdsiniņ, manu patieso princesīt Rožsmaržiņ, tad taču būs citādi; kopdzīve ir vajadzīga, un tai jābūt, lai divi putniņi, sākot no vismazākajiem mimozas putniņiem līdz pat lielajām resnajām zostiņām, uzbarotos. Vai mēs paši iztiksim bez 50 rubļiem, ir liels jautājums, mammu nemaz nerēķinot. Tas nozīmē, mums visiem tad vajadzētu, mazākais, 70 rubļu. Tā kā liekas gandrīz neiespējami dienā strādāt vēl vairāk nekā 3 - 4 stundas, tad mēs ne tikai neko neiekrāsim (par to es kopbūtnes laikā nekad neesmu domājis), bet iztērēsim krietnu summu no agrāk atliktā. Tas arī nebūtu visļaunākais, bet kad gan Tu, manu gurdeno zelta sproggalvīt, manu vienīgo, saldo dzīvībiņ, kad gan Tu lai atpūties? Līdz nogurumam Tu esi strādājusi šajās pelēkās ikdienas dzirnavās un spaidu iestādē, kas arī mani ir izspiedusi! 3 - 4 stundas saspringta darba šeit, tas ir tas pats, ko Tu strādāji tur, tikai tur Tev vajadzēja daudz laika zaudēt ar pļāpām, tādēļ Tev liekas, ka tur bija garāks darba laiks. Bet tā nedrīkst būt, ka Tev šeit atļautas vietā būtu jānomokās. Tātad mums neko nelīdzēs apsolītie 60 - 70 rubļi mēnesī, tie ir kā Francijai apsolītā Maroka, tā vispirms jāiekaro, bet šim nolūkam nepietiek spēku. Es arī viens tikko vairs spēju strādāt tās 6 vai 5 stundas jeb nopelnīt 45 - 50 rubļu naudas. - Priekšlikums braukt uz Parīzi jau būtu ļoti jauks, mana mazā samtpūkiņa varētu mazliet papeldēties saulītē un priekā, bet vai tas Tevi nenogurdinās? Es jau esmu gaidījis gadu, gaidīšu vēl ilgāk, man jau ir droša valdības piešķirta vieta, kaut arī bez algas. - Arī naudas jautājums būtu pārvarams: es mazliet paskopotos, ķertos pie maizes darba, mazliet pieskartos kapitālam; beidzot jau ir arī mazliet honorāra, kaut gan ļoti maz. Ceļojums izmaksātu - es nezinu, cik tas izmaksātu 100 vai 200 rubļu (Tu jau arī kaut ko nopirktu). - No Zālītes Tu dabūtu 50 rubļus, Tu uzrakstītu 1000 - 2000 rindu, tas ir līdz 60 rubļiem, tad varbūt būtu jāpiemaksā tikai 100 rubļi. Bet tieši 100 rubļus Tu arī varētu izdot savai veselībiņai. Ir tikai viens, kas būtu ļoti no svara: Tu, mīļo dvēseles smaržiņ, ļoti uzjautrinātos, iegūtu daudzus jaunus iespaidus, atgūtu garīgo līdzsvaru un varbūt pilnīgi atveseļotos līdz agrākajiem spēkiem, šāda izdevība neatkārtosies, izņemot to, ka var piedāvāt kaut ko līdzīgu Berlīnei vai Pēterburgai. To vajag apsvērt, man tas nāk pārāk pēkšņi. Tu gan par to vēl rakstīsi, sirdsametistiņ, saldsmaržiņ. Ja Tu brauc šurp tūlīt, mīļo saulīt, tad no Reklāma ved līdzi sekojošo: Aeschilos, Sophokles un Eiripides - visas drāmas. Tāpat nopērc Shakespeare lēto izdevumu vienā sējumā par 3 markām, Jakobovska «Labāko jaunāko dzejnieku jaunās dziesmas» par 10 feniņiem, Zīmaņa izdevniecība, Berlīnē. Ja Tu nebrauc tūlīt, Iniņ, tad atsūti man tās pirms savas aizbraukšanas, tā es mazāk garlaikošos. Arī revīzijas ziņojumu par Amatnieku kasi, ko sastādījis valdības revidents Envolds, visādā ziņā dabū un atsūti man. Arī visas mūsu un citu vēstules, un visus manuskriptus ved līdzi, nesadedzini nekā un nekā neatstāj, Iniņ. Es jau gan ļoti bēdāšos, ja Tu drīz neatbrauksi, vienīgo Iniņ, bet es taču priecāšos vēl vairāk, ja tas Tev palīdzētu Parīzē iegūt jaunus iespaidus. - Atsūti man Zālītes adresi, es gribētu aizrakstīt nabaga vīram. - Labi, ka statūti tomēr nonākuši galā, bet līdz 11. IV jums nebūs iespējams tikt galā ar norakstīšanu, ja tie tikai 5. tika apspriesti; vai galvenā sapulce nenotiks vēlāk? Vai tikai Tu visu labi iegaumēji no manām agrākajām vēstulēm, kā jums jārīkojas ar statūtu iesniegšanu? - Tu mani ļoti apbēdināji, mīļdvēselīt, humoru un dzejoļu dēļ: es izvilku to draņķi, kas man jau kopš gadiem gulēja burtnīcās, un sakārtoju Zeltiņa Zobgala kalendāram, ja Tu viņam to nedod, tad tas nekur citur neder. Es to varēju nodot tikai viņam. Ja Tu viņam nedod, tad sūti man visu atpakaļ. Es Tev lūdzu to, mīļo Iniņ, un ceru, ka Tu manu lūgumu nenoraidīsi. Es tad atlasīšu, kas varbūt varētu noderēt Zālītem vai būtu pārstrādājams viņa nolūkiem. Zālītem es biju domājis tikai 2, 3 dzejoļus, piemēram, «Filistrs» (ko viņam nelaiž cauri), «Grēcnieks un taisnais», varbūt vēl pielikumu «Pieviltais velns» un epigrammu «Vilks un auns». Visu citu iespiest «Mēnešrakstā» ar manu vārdu būtu tīrā blamāža. Pie Zeltiņa tas iet bez vārda, turklāt kā vienkāršs joks bez dzejiskas pretenzijas, un var tātad aiziet kā prece, neskatoties, vai tiek apmaksāts vai ne. Starp citu, Zeltiņš maksā pusi tūlīt pie saņemšanas, tātad par zaudējumiem nevar būt runas. Tu dod viņam pa rindām un saņem par rindu 1 kapeiku vai 2 kapeikas. Inflant. prozas stāstu (malēniešu), kas ir pārtulkots, pats par sevi saprotams, dod taču Zeltiņam. Vēl arvien es arī nesaprotu, kas Zālītem var būt pret to, ka es nevēlos viņam dot draņķa preci, bet draņķi atdodu citiem, ir jābūt arī literāriem smilšu kalniem, kur tiek izgāztas ielu saslaukas. Ja Tu man netaisi reklāmu, mīļputniņ, tad arī blamāža Tev man nav jātaisa. Vai Tu jokus nesaproti, dvēselīt, jeb vai negribi piedalīties manos netīrajos darījumos? Manai lietai ar Zeltiņu var dot arī citu nosaukumu, varbūt «mēslojamo līdzekļu pārdošana», Iniņas pārbaudīta «fosfora satura analīze mēslos, kas nelielā daudzumā lēti pārdoti nabaga Zelta noņēmējiem». Dod, mīļo Iniņ, visādā ziņā dod kaut vai lielāko pusi Zeltiņam, tos 3 augšā minētos dzejoļus paturi, bet pārējos nekādā gadījumā neievieto «Mēnešrakstā», bet sūti man atpakaļ. Tu taču esi izbrāķējusi tādus dzejoļus kā: «Jau saule riet», «Saldsērīgās jausmas priecīgiem ļaudīm», un tagad Tu gribi uzņemt tīrus niekus. Tu jau, protams, esi tos slavējusi, bet jo sliktāk, kā puisītis saka, jo puisītis nav muļķa puisītis, bet arī pūkīgs, un viņš arī mutiņu ļoti pūkos, kad tā atlidos atpakaļ no Parīzes. Tiek jau izdomātas jaunas pūkiņas, pavisam nedzirdēti mīkstas un samtainas, dvēseles liesmiņai, princesītei Rožsmaržiņai kopdzīvē jātiek labi glabātai, to apsola puisītis.. Daudz mīļu, saldu bučiņu Tev, mīļo dvēselīt, no puisīša, mīļi; mīļi, mīļi.

Pielikums vēstulei uz atsevišķas lapiņas:
«Diloņa» prozas daļu dod Zeltiņam, bet tikai tad, ja Tu dod arī kaut ko vārsmās, citādi met to prom; neviens, protams, nesapratīs, ja jau Tu nesaprati; es ēsmu pār daudz turējies pie «Diloņa», vajadzētu tikai šad un tad iekaisīt pa «Diloņa» vārdam, bet man nav melnraksta, un es nevaru pārveidot. «Ko dzejojat arī jūs» neuzņem. -Blaumanim apskatam, zināms, dod, tā ir laba reklāma. Rīt es dažus uzrakstīšu un aizsūtīšu, šodien esmu noguris, maz gulējis - tas pašas ildziņas. Bet domājams, Tu jau būsi ko ieguvusi, līdz saņemsi šo. - Mīļmazajai, vienīgajai iniņas, no sirds mīļotajai dvēselītei, princesītei rožsmaržiņai jāatpūšas un tad jālido uz tikšanos, mīļi, mīļi, mīļi. Puisītim bučiņu un pūkiņu papinam.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šodien tik daudz sapļāpāts tādēļ, ka sen jau nav bijusi izdevība runāt. Bet tomēr mīļi.
Es esmu ļoti noguris, vajadzēja saplēst jau divas aploksnes tādēļ, ka es sabojāju adresi, piem., «Э. Плекшана»», bet tomēr mīļi.

4. lapas otrā pusē vertikāli pierakstīts:
Daudz mīļu, saldu bučiņu Tev, mīļo dvēselīt, no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

99.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 19. aprīlī (2 maijā)

19.IV 1442         Dvēselīt!

Mīļo, saldsmaržiņ Rožiniņ, kā šķiņķi ēd, tā dziesmu dzied, un šodien dziesmiņa tiek dziedāta mutiņai, atlido putniņš ar šķiņķīti knābītī. - Ir pienācis viss 8 mārciņu sūtījums: šķiņķītis, sieriņš, ļoti skaists, tādu var ēst mārciņām, nekļūstot par siera kukainīti, ļoti izšķērdīgi, šokolādīte; bet laba, zāles (kaut ko līdzīgu es esmu jau lietojis, tās vairs nav tās jaunās zāles, ko Tev Beldavs divas reizes parakstīja), Heine (vēl līdz 5. maijam atdzejošu «Bimini») un viena pavisam maza, bet pavisam mīļumam zīmīte. Šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, un arī 4. IV [kartīte] vēl iztrūkst. - Šeit būs pievienotas 4 armēņu romāna lapas, laikam aizmirstas: ieliec tās atbilstošajā vietā un sanumurē no jauna, kā vajadzīgs. Tālāk es to tagad nesūtīšu, iekams nesaņemšu no Tevis atbildi. Tāpat es netulkošu tālāk «Colu», to jau laikam iespiedīs tikai nākošajā gadsimtā. - Iekostais šķiņķītis un sieriņš tiek ēsts, bet par biezumu netiek galvots, un arī lielīšanās šeit nav gluži vietā. - Miedziņš pa to laiku pamazām ir kļuvis sliktāks, tikai tas labums, ka miega zāles es saņemu par velti. Upe jau ir gandrīz pilnīgi izgājusi, tomēr tas vēl nav sevišķi liels mierinājums; Tavas darīšanas taču Tevi ļoti ilgi aizkavēs. - Ko tu, dvēseles smaržiņ, vēl varētu ņemt līdzi: utenī vai caur pazīstamiem nopērc Barona «Daiņas» un arī kādu Puškaiša - Lerha vai Brīvzemnieka pasaku krājumu. Pie Treilanda Tu tomēr neesi bijusi, neraugoties uz maniem lūgumiem, varbūt tur būtu varēts dabūt par velti, vēlāk atsūtot atpakaļ. Neaizmirsti paņemt līdzi arī «Vidzemes teiku grāmatu»; kaut kas tāds ir ārkārtīgi svarīgs. - Par šejieni nav nekā ko stāstīt. Jaunākais ir tas, ka viss ir pa vecam. Es arī negribu daudz rakstīt, galā šī vēstule Tevi vairs nesastaps un tiks atplēsta. Es tagad tikai ar nepacietību gaidīšu katru ziņu, kas pienāks no Tevis. Manu mīļo princesīt Rožsmarziņ, turies vesela, uz drīzu tikšanos, daudzas mīļas pūkiņas un bučiņas no puisīša, labi arī.

100.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 20. aprīlī (3. maijā)

20. IV 1441                          Tikšanās putniņ!

Mīļsmaržīgo sirdsmaigumiņ, samtpūkiņ, rožsmaržiņ, siltstraumīt, mīļo, mīļo mutiņ, Tu atkal mani visu esi apbērusi pūkiņām un saldiem vārdiņiem un mutīti piebāzusi ar šokolādīti, un austiņas ar pūkiņām, bet actiņas aizklājusi bučiņām, pavisam mīļi un labi, esi iepūkojusi mani tā, ka nav iespējams pakustēties. Saņēmu divas mīļas, saldas 9. un 11. (1452 un 1450) kartītes un vienu brīnummīļu 10/1451 vēstulīti, manu vienīgo, mīļoto mutiņ, Tu esi tik laba pret savu puisīti. Un vēl jau man gaidāmas 4., 7. un 8. [aprīļa] kartītes, kuras pastarpām vēl iztrūkst. Un vakar es turklāt vēl saņēmu šokolādīti un šķiņķīti, un sieriņu, un dzīvoju kā leiputrijā. Tā ir skaista, mīļa zeme, bet vēl arvien tāla, tāla, 4 nedēļas tālu no tikšanās zemes, tā tikai būs tā īstā zeme, kur Iniņi un dimantputniņi uzplauks. Līdz turienei ir šausmīgs gājiens cauri ilgām. Cik dažādi izpaužas šīs ilgas, kādu veidu tās pieņem, cik liels to jūtu patiesīgums, mīļās, izmisušās mīļmazā putniņa kartītes jau arī nav nekas cits kā ilgas, skumjas un izmisums, dusmas un bailes. - Tie visi ir tikai ilgu paveidi, tie ir pretīgi un ļauni, bet tikpat brīnišķīgi, pat mīļi. Mazajām dvēseles smaržiņām arī nevajag būt bēdīgām, nevajag sev pārmest, mīļā, mazā 9/1452 kartīte it nemaz nav ļauna, tās ir tikai ilgas, un manas nelāgās 29. [marta] kartītes arī nebija ļaunas, bet gan ilgas, viss tikai ilgas. Es pazīstu stāvēšanu pie loga, tas nav ļaunums, bet ilgas pēc laipnības, man arī bieži tā ir; laikam tas ir iemesls tam, ka es tagad - pēdējā laikā - nespēju strādāt. - Tikšanās arvien tiek atlikta, ir jau taisnība, tas arī moka mīļos putniņus, bet tur taču nav un nebija nekas darāms, tas taču nav pārmetums mīļajām dvēselītēm, bet tikai muļķīga žēlošanās: ilgas, ilgas. - Ir ļoti žēl, ka manai dvēseles Iniņai atkal ir laupītas svētku dienas, es jau priecājos, ka Tu pa lieldienām pie mammas mazliet atpūtīsies un arī viņu nomierināsi, bet te nāk Tavs nogurumiņš un manas sliktās vēstules, un vēl sliktākie raksti. Un it sevišķi vēl darīšanas! Statūti. Ko gan Tu būsi izdarījusi ar rakstnieku statūtiem? Un vekseļu lieta? Vai Tu nevari to nodot tam pašam Puriņam? Viņš arī to varētu izvest līdz galam. Mani iepriecināja, ka ļautiņi Tevi mīļi uzņēmuši, un Lasmane jau patiešām ir ārēji parupja, bet savā būtībā godīga sieviete. - Kad tad Tu nu brauksi pie mammas, dvēseles smaržiņ? Varbūt maija pirmajās dienās? Un Tu laikam izbrauksi 8. maijā? Ja Tu nesūtīsi nekādu ziņu, telegrammu vai ko tamlīdzīgu, tad es rakstīšu vēstules vēl līdz pēdējām aprīļa dienām. - Tik labprāt es vēlētos vēl atbildēt uz Iniņas mīļo vēstulīti, tā jau ir viena no tām retajām, mīļajām vēstulītēm, kuras grib pateikt kādu vārdiņu arī par pašu Iniņu, bet šī vēstule jau beidzot nonāks svešās rokās, ja Tevis tur vairs nebūs. Tikai vienu vārdiņu par tumšo istabiņu. Es vienmēr esmu Tev teicis, ka Tu pati esi tumšā istabiņa. Tādēļ man un arī Tev pašai tik ļoti sāp actiņas, ka mēs pārmaiņus nokļūstam no pilnīgi gaišas pilnīgi tumšā istabiņā. Es fanātiski turos pie gaismas, tādēļ esmu pie sevis atvēris logus un durvis, esmu pat iesācis savam namam nojaukt jumtu, lai tikai varētu Tev parādīt, kas tajā atrodas. Bet pie Tevis, dvēseles dziļumiņ, man vienmēr jāiet ar laternu un sveci, lai taču tikai kaut ko redzētu. Tev ir jauks, krāšņs nams ar ziedošu dārzu visapkārt, un dārzā Tu pieņem savus viesus, arī Tu pati, ļoti iespējams, vienmēr dzīvo ārā; varbūt Tu pati nezini, kā izskatās Tavas iekšējās istabas. Bet es ārā salstu, mīļo dvēselīt, tādēļ es nebaidos, ja Tu pie manis manīsi kādu tumšu kaktu, tātad nāc iekšā, visas durtiņas es gribu atvērt pats, tas jau man sagādā sevišķu prieku, doties šādā atklājumu ceļojumā. Būdami kopā, mēs visu pārrunāsim, kur kas trūkst, kā tas darāms: Tu redzēsi, ka es vairāk savaldos, mēs būsim mierīgāki. - Par mīļputniņu spriedumiem par dzejoļiem es ļoti pabrīnījos. Vispirms es gribēju dusmoties, bet prātīgāk ir brīnīties, man vēl nav nekāda izskaidrojuma. «Latiņas lāsts» jau ir pavisam muļķīgs! Tikpat muļķīgs, vienīgā prece Zeltiņam ir «Pieticīgs vīrs». Kā Tev tas varēja patikt? Varbūt toreiz Tu biji drūmā noskaņojumā? «Filistrs» jau ir puslīdz labs, bet no Tavām uzskaitītajām epigrammām man nepatīk neviena. Man vēl patika «Grēcnieks un taisnais», bet tā ir sveša doma. «Jaunekļa» pēdējais pants ir pavisam slikts, tur es esmu vienis prātis ar Tevi, to var izlaist, ja tikai nejauši nerastos kas labāks. Es esmu, tä sakot, kļuvis gluži dumjš. Es arī nesaprotu, kā visi šie nieki, piemēram, epigrammas, varēja iekļūt «Mājas Viesī» vai «Mēnešrakstā»? Tur taču nav nedz humoristiskās nodaļas, nedz atkritumu kastes. Jeb vai es tieku ievietots «Dienas Lapā» zem «Vaļējas vēstules» kā «Dzejnieku Mikus no pegaznieku otrā bataļona»? Ak Tu, mīļo Iniņ, būtu taču labāk brāķējusi! Bet ir ļoti mīļi, ka mazie ametistkukainīši (tagad saukti par mimozas kukainīšiem) vēl atceras vienu pantu no «Baskājiešu dziesmas», visi pārējie panti ir pierakstīti no jauna atskaņās. - Žēl par «Asins zālīti». Vai Tu nezini kaut ko no [šī dzejoļa] no galvas? Cik pantu tur bija? Tur vajag būt pazudušiem vēl daudziem dzejoļiem, piemēram, es atceros: «Tāļs viesis», «No šenes uz leju iet» (4 panti), viens vācu valodā par sauli uz Daugavas (no cietuma), tāpat: «Saule lec» (divi mazi, divi lieli panti), viens par «domāšanu» sengrieķu strofās (4) (vai tas nav ielikts «Budas dzīvē»?). Bez šiem vēl jābūt lielam daudzumam dzejo]u, kas ir pazuduši, piemēram: (Panevēžā) «Šaubīga, topoša mīla, bet tomēr var uz viņu pa]auties». (No cietuma) «Moderna balāde», 8 - 10 rindas, par vientulīgo augstieni, arī «Vakara lūgšana». Vispār es atceros, ka es cietumā uzrakstīju pāri par 150 dzejoju, bet šeit ir tikai savi 53. Pameklē taču, varbūt beidzot Tu ko atradīsi, Iniņ. Arī no «Nākotnes cilvēka» trūkst ļoti daudz. Man nav paraduma tā kā Tev visu ierakstīt kladē, bet gan rakstīt uz atsevišķām lapiņām, un es pats dzejoļus uzglabāju labi, tikai velti es tos visus neņēmu līdzi, tādēļ ka Tu, dvēselīt, apsolījies tos pārrakstīt. Par nelaimi, neviens no tiem man arī nav palicis atmiņā, kā, piemēram, Tev, jo Tu zini no galvas visus savus dzejolīšus. Man tie ir pilnīgi zuduši, un man žēl, tie man bija mīļa piemiņa no grūtām dienām.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Princesītes Rožsmaržiņas emblēmiņa ir ļoti jauka un mīļsirsnīga.

101.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 22. aprīlī (5. maijā)

22.IV 1439                                      Iniņ!

Brīnumputniņš, pavasara saulīte, baltais mimozas ziediņš, mana mīļā, brīnumskaistā rožsmaržiņa jau atkal tiek glāstīta abām rociņām, kā tik mīļi bija sacīts par divām pūkkartītēm, un glāstīta tā, kā tikai puisīši to spēj, spēcīgi un pamatīgi, līdz vaidziņi kvēlo un mutīte negribot smej un skūpsta. Šādi puisīši ir manai mutiņai, bet puisītis tik labs ir kļuvis tikai tādēļ, ka ir ticis tik labi glabāts. Šodien atkal viena mīļa 13/1447 pūkkartīte, no 4. tātad vēl arvien trūkst, un arī no 12. Es baidos, vai manas vēstulītes vēl sastaps mutiņu, un tādēļ šai jābūt pēdējai, es rakstīšu Balodim, lai viņš sūta atpakaļ uz šejieni, ja dažas vēstulītes Tevi Rīgā vairs nesastaptu. Šodien es šeit redzēju jau divus kuģīšus, un tagad tie jau kursēs regulāri. Šādi kuģīši atvedīs arī manu princesīti Rožsmaržiņu. - Šodien es atkal uzsāku mazliet strādāt. Kaut tikai saulīte parādītos pie debestiņām. - Lietu ar humoristiskajiem dzejoļiem es vēl arvien neizprotu, kādu gan cenu mutiņa tur grib izsist? Zālītem mēs taču visus dzejoļus dodam par velti, un nu pēkšņi par šīm blēņām Tu prasītu naudu? Tagad es tikai smejos par Tavu nepatiku dot kaut ko nabaga Zeltiņam, sākumā es ļoti baidījos un dusmojos. Sevišķi mani uzjautrina Iniņas rīcības princips: pāris duču dzejoļu Zeltiņam būtu par maz, tad jādomā viņam vēl mazāk! Te: nu tālāk es vairs neteikšu itin nekā; starp citu, Tu arī dzejoļus varbūt jau būsi izdalījusi, un visa teikšana neko vairs nelīdzētu. Ja kaut kas vēl ir palicis pāri, vismaz atved tos šurp, mīļo mājpūkiņ. - «Kultūrvēsturiskos skatus» es tagad nespēju un negribu rakstīt, vispirms jāizlasa, ko es rakstīju pirmajā rakstsi, man tagad jānogaida «Mēnešraksta» burtnīcas, ko gan atvedīs zeltpriecinš pats. Ak, kas par nekrietnu laika sprīdi ir šīs 20 dienas, līdz pienāks mūsu tikšanās. - Iesākto Gētes biogrāfiju arī ved līdzi, to varētu turpināt, tāpat atved šurp visus manis dzejoļu pārpalikumus, ja vispār tur vēl kaut kas ir, tās ir manas atmiņas, Iniņ, mans jaunības portrets. Arī mūsu savstarpējās sarakstes vēstulītes visas atved šurp, vispār, visus manuskriptus, nesadedzini neko, dvēselīt! Es vēlētos pat visas vēstules, kas mums rakstītas, tās ir neatsveramas kā literārs materiāls personu raksturošanai. Nespried pēc sevis, Tev tas ir liels trūkums, ka Tu personas it nemaz neraksturo, bet tas, kurš grib raksturot, nevar to darīt no galvas, tam nepieciešami modeļi. - Ak, tas ir šausmīgi, ka Tu, saldo nabaga maigumiņ, pa lieldienām nemaz neesi dabūjusi atpūsties. Bet pirms brauciena atpūties pāris dienu. Vispār, daudz nebaidies: es tieši brauciena laikā jutos ļoti labi, un es taču braucu prom no Tevis, prom nezināmā nelaimē. Brauciens mani tieši stiprināja, es ceru, tas stiprinās arī Tevi. Es arī mēģināšu uzrakstīt dažus vācu dzejoļus. Un nu dzīvo sveika, manu saldo, laimīgo dvēselīt, veselas trīs nedējas, kad Tu nesaņemsi no manis nevienu vēstulīti, manu dvēselīt, manu mutiņ, manu nākošo mierinājumiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Tavs puisītis ar pūkiņām un bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Vekseļu lieta lai paliek, nodod to advokātam.

102.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 28. aprīlī (11. maijā)

28. IV 1433

Tu manu saldo, nabaga Sirdsiniņ, manu dziļdvēselīt, es šodien Tev tomēr atkal rakstu, lai gan jau biju nolēmis nerakstīt un pāris dienas arī nerakstīju. Kā iegansts šoreiz bija tas, ka Tu kādā jautājumā gaidi mazu atbildi, un proti: vai juridiskās un etnogrāfiskās grāmatas ņemamas līdzi? Juridiskās man nav vairs vajadzīgas, izņemot tās, kuras es Tev lūdzu nopirkt (Vilpertu, piemēram, un vai 3 citas nelielas brošūras); etnogrāfiskās turpretim ved visas līdzi, es vēl gribu mazliet strādāt, vēlāk jau bada ciešanai laika būs diezgan. Beigās Plātess slēgs savu «latviešu grabažu», un tad taču mums būs jāmeklē cits darbs. Latviešu stāvoklis, etnogrāfija, literatūra utt. būtu vienīgie, par ko es krieviski vai vāciski vēl varētu rakstīt, tātad ved līdzi visu, kas attiecas uz šīm tēmām, dvēseles smaržiņ. Starp citu, tas nav galvenais iemesls, kādēļ es. par spīti visam, šodien Tev rakstu. šajās pāris dienās, kamēr nerakstīju, es esmu šausmīgi nomocījies: man ir kļuvis par nepieciešamību runāt ar Tevi, Iniņ; citādi es jūtos slims, slikti guļu, nespēju strādāt, nav apetītes. Tomēr es zinu, ka Tu šo vēstuli laikam gan vairs nesaņemsi, es sevi mierinu tikai ar cerību stariņu, jo Tu neko neesi atbildējusi uz manu telegrammu par vēstuļu rakstīšanu, lai gan es sacīju, ka es pārtraucu rakstīt. Ar ļoti riskantu loģiku es no Tavas klusuciešanas secinu, ka es tomēr vēl varētu rakstīt. Mani moka tas, ka es Tevi apgrūtināju ar vekseļa lietu; visas skraidīšanas tā dēļ jau gan nokārtojamas divās, augstākais, trijās dienās, bet, kā es tagad skatos, Tu tādēļ paliec pāris nedēļas ilgāk, tātad Tu esi atdūrusies pret kaut kādām grūtībām un norakstīšanu neesi varējusi nodot Zīrakam. Tagad es nemaz vairs nezinu, kā lai palīdz. Beigās es Tev telegrafēju, lai visu nodod kādam advokātam. Tu jau esi tik piekususi un nogurusi, tagad nāk klāt Plātesa un arī vekseļa lieta! Un Tev taču vajadzētu tik ātri, cik vien iespējams, tikt pie miera. - Es nesaprotu Plātesu: es taču domāju, ka viņš ir veikalniecisks cilvēks. Bet tagad tā iekrist! Vienmēr «Dienas Lapa» ir iztikusi (kopā ar tipogrāfiju) ar 2000 abonentiem, bet viņam ar trīsreiz tik lielu abonentu Skaitu ir 11 000 rubļu liels deficīts! Vai tad viņš neredz, ka viņš tiek apzagts par tūkstošiem, ja viņš atkal grib ietaupīt autoriem pienākošās kapeikas? Vienas iespiedloksnes salikšana jau visās Rīgas tipogrāfijās maksā 9 - 10 rubļus, un viņš maksā 18 rubļus par tūkstoti, kad viņš taču parasti maksāja 11 rubļus (tur jābūt kļūdai: 18 rubļi par 1000 rakstu zīmēm, vismazākajā loksnē ir vismaz 10000 rakstu zīmju). - Vispār, viņam taču vajadzēja aprēķināt, cik daudz abonentu tam nepieciešams, lai nopirktu rotācijas mašīnu; tagad viņam gaisma ataust par vēlu, un, pārdodot vienu holenderi, viņš iegrūdīs postā visu mūsu latviešu literatūru. Viņš ir godavīrs, viņš tikai par daudz uzticas saviem ekspedīcijas traniem. Mēs tur nekā nevaram palīdzēt, kamēr būsim šeit, kaut kas darāms būtu tikai uz vietas. Viņš varētu laikrakstu uz pāris gadiem iznomāt. Ir arī gluži nepiedodami, ka viņš, kuram ir tik plaši sakari ar vācu aprindām, nevar sadabūt it neviena sludinājuma! - Прошение ministram varētu uzrakstīt vienā dienā un pat līdz lieldienām iesniegt; ar veskeļa lietu līdz lieldienām nebūtu nekas iesākams. M. Tvenu es saņēmu, manu saldo Iniņ, bet es it nemaz nekļūstu dzīvāks, tāpat kā Tu, līdz tikšanas dienai laikam arī nespēšu neko strādāt. Un tomēr ir jāstrādā! Es nopūlos, lai dabūtu gatavu vismaz «Bimini», bet vēl nav gatava ne puse. - Zāles es arī lietoju, nekas nav jūtams. Es paņēmu to dzīvokli ar kukaiņiem, te ir kluss, skats uz upi, turklāt dārzs, 2 istabas, 1 priekštelpa, tomēr mazs, 5 rubli ar apkalpošanu. Absolūti nekā cita te nav. - Tu tātad savā istabā visu laiku tiki traucēta, dvēselīt, un netiki sūdzējusies?

Vēstules sākumā pierakstīts:
Pats par sevi saprotams, tulkošanai ņem «Krodzinieces meitiņu». - Par mēneša stipendiju Tev laikam vairs netiek runāts? Tātad esi 6 mēnešus arī Deglava darbu par velti strādājusi. - Valdības pabalsta nebūs. - Ja man atļaus braukt Tev pretim, par ko vēl ir ļoti liels jautājums, tad iznāc uz пристань «Вятские Поляны», es Tevi tur gaidīšu. No Ņižņijnovgordas telegrafē uz Slobodsku, kad Tu izbrauc ar kuģi. Tu, protams, būsi jau iepriekš telegrafējusi no Rīgas, kad Tu izbrauc no Rīgas. - Bagāžu Tu varētu sūtīt товаром caur Nadeždu Rīgā. Bet ļoti iespējams, ka Tu šo vēstulīti vairs nesaņemsi, manu sirsnīgo, saldo, saldo sirdsdvēselīt, manu nabaga gurdumiņ. Uzspiestas daudzas, daudzas mīļas, saldas bučiņas un pūkiņas, kaut tikai tās nepazustu!

103.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 29. aprīlī (12. maijā)

29. IV 1432

Manu jauko, brīnummīļo, maigdvašojošo dvēseles smaržiņ, manu mazo, saldo Iniņ, kas ir tik nogurusi un par ko pastiņš tik slikti rūpējas. Vissliktākā nedēļa man bija no 9. - 16. IV, kad piecas dienas nepienāca neviena vēstulīte, tagad es saņemu puslīdz regulāri. Tev, nabaga, nabaga maigajam putniņam, vēl arī tādēļ jācieš; arī pēdējās vēstules bija rakstītas īsti žēlabainā noskaņā, un tās iedarbosies uz manu mīļoto dvēselīti slikti, nevis pūkīgi. Šodien es arī rakstu tā iegansta dēļ, ka Tu gaidi kaut ko atbildei līdzīgu. Iespējams, ka šī vēstulīte Tevi vairs nesasniegs un Tu būsi visu nokārtojusi, kā atradi par labu. No šejienes jau es arī nevarētu dot nekādu padomu. Ja viņš nevar veikalu paturēt, tad mēs viņam nekā nevaram palīdzēt. Ļoti iespējams, ka akciju sabiedrība nonāks netīrās rokās, pie lielajiem finansistiem: Buklēvica, Aleksejeva, Berga, vai viņiem līdzīgiem spekulantiem, un «Dienas Lapa» kļūs par smērējumu lapu, vēl ļaunāka nekā «Baltijas Vēstnesis». Ja, turpretim, laikrakstu savās rokās paturēs Zālīte un kompānija vai kāds cits pieklājīgs cilvēks, tad, protams, arī mēs varētu piedalīties. Bet ielaisties ar blēžiem ir bīstami: Tu jau zini, ka reiz jau Bisnieks par smiekla cenu bija piesavinājies visas akcijas. Bet, ja Plātess grib paaugstināt cenu, tad taču viņš arī grib vēl kādu laiku laikrakstu paturēt. Tas tiešām ir nožēlojami, ka Plātess bankrotē ar 6000 abonentu, kamēr Bisnieks iztika ar 2000! Vai tad Tu nevari viņam izskaidrot, ka vienīgi viņš un ekspedīcijas ļaužu nederīgums ir vainīgi, ka redakcija nav vainīga, tādēļ ka abonentu skaits taču ir pieaudzis. Tikai bēdas un negods ir visa šī lieta Plātesam. Iespējams, ka starp pircējiem vēl ir arī Veinbergs. Tas vismaz būtu cilvēks ar cilvēcisku gaumi, ne tāds muļķīgs un profesionāls laimes meklētājs kā Bergs, Buklēvics un сотр [удники]. - Katrā ziņā, es domāju, būtu labāk, ja mēs no visa tā paliekam tālāk, ja tikai pie gadījuma lietu nepārņem pats Zālīte. Bet kā gan viņam tas būtu iespējams, jo šim nolūkam taču vajadzīgi daudzi tūkstoši naudas. Man ļoti žēl nabaga labā Zālītes, kurš tik daudz upurējis laikrakstam, kas tagad beidzot jāpamet. Arī mūsu materiālā bāze tad jau tiks izpostīta, jo valdības pabalsta laikam nebūs. Bet Tavs puisītis ir uzcītīgs kukainītis, mēs pāriesim uz vācu vai krievu beletristiku. Šādi sitieni tikai rada spītu. Tu esi mana mīļā, svētā sirdsmutiņa, un mēs taču esam divi mīļi, labi Iniņi. Ak, kā divi putniņi gaida tikšanos! Manu saldo, jauko spožactin, Tavs puisītis ir vesels un brašs un sūta savai princesītei Rožsmaržiņai daudz mīļu, saldu bučiņu un pūkiņu, drīz jābrauc pašai tās saņemt, mīļi un labi arī,
                                                                                                                                                      Tavs puisītis.

Atklātnes augšmalā pierakstīts:
Rīt es izsūtīšu ievadu un tieslietu jautājumus. Ved tomēr līdzi pēc iespējas mazāk lietu, sūtīšana izmaksā ļoti dārgi, un dzīvoklītis ir mazs. Bet manas grāmatas man ir vajadzīgas, mīļdvēselīt.

104.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 1. (14.) maijā

1. V 1430 Manu mīļsirsnīgo.., rakstu arī vēl šodien, jo esmu pilnīgā neziņā par to, kad beidzot darīšanas ļaus Tev braukt. Rīt paiet tieši nedēļa kopš pēdējās telegrammas, kur Tu esi nodomājusi braukt maija pirmajā pusē, vai tas nozīmē izbraukt vai atbraukt? Ja es rīt vēl nesaņemšu nekādu noteiktāku ziņu, tad es laikam telegrafēšu; lūgumu es vēl neesmu iesniedzis, šeit kādam lūgumam, kas iesniegts jau janvāra mēnesī, nav atbildes vēl līdz šim laikam; tikko man būs noteikta ziņa no dvēselītes, es telegrafēšu tieši gubernatoram un jau nākošajā dienā saņemšu atbildi. Pa to laiku, protams, gan tikai kopš vakardienas, tiek spraigi strādāts: «Aspazija» un «Bimini» man jādabū terminā gatavi; visu pārējo, protams, esmu nometis pie malas. Sad un tad pa reizei pienāk kāda mīļa, pūkīga kartīte, bet manai nepacietībai tas ir kā slavenais piliens uz Lācara mēles, ko viņš, kā zināms, arī ne reizes nedeva citiem. Es redzu tikai to, ka mazie: mīlulīši ir vājiņi un ticam vēl arvien pietrūkst drosmes ķerties pie vekseļa lietas; bet es vēl ceru, ka Tu šo muļķīgo lietu nu būsi pametusi. Mana telegramma arī Tevi uz to vēl pamudinās. Pa šo laiku arī šeit ir kļuvis pavasarīgāks: pa dienu netīrumos iegrimst ne vairāk kā 3 zirgi, tirgus dienās 6, govis un kazas netiek ieskaitītas, arī bērni ne. Upe ir sarīkojusi plūdus, cirks arī. To orķestris, citādi saukts par leijerkasti, brīvajā laikā staigā apkārt pa pilsētu un sniedz koncertus labdarīgiem, ausis plosošiem mērķiem. - Jaunajā mājvietā mums varēs būt arī puķu dobe. Turies braši, manu sirdsametistiņ, mīļdvēselīt! Daudzas bučiņas tin pūkiņas no puisīša.

105.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 3. (16.) maijā

3. V 1428                                          Dvēselīt!

Manu mīļsaldo, svēto, mirdzošo sirdsdvēselīt, Tu, brīnumaino Iniņ, esi vēl brīnišķāka tādēļ, ka tiešām esi lieliska, krāšņa princesīte. - Rožsmaržiņa jau gan ir ļoti mīļa un salda, bet šī princesīte ir daudz krāšņāka, tik liela, smalka dāma, ļoti imponējoša; es jau nemaz nezinu, te jau tik vienkāršs puisītis laikam drīkstēs noskūpstīt vienīgi pirkstu galiņus, vairāk neko. Kļūst pavisam dīvaini, ka tas ir manis paša mazputniņš, tas pats, ko es esmu barojis no rokas, izkaisījis pilnu sauju mīļu vārdiņu un barojis putniņu. Tik skaists ir izaudzis mans putniņš, tik nopietna, stingra, tomēr mīļa sejiņa, tā ir dāma un cilvēks; bez dāmas jau es varētu iztikt, bet, ja viņā ir tik daudz pilnīga, laba cilvēka, tad tā kļūst vēl burvīgāka. Tātad tā tagad ir mana Iniņa, es tomēr esmu vēl ziņkārīgāks, nekā vakardien rakstīju, - bet es Tevi negarlaikošu ar Tavas dvēselītes pārlapošanu - man tagad jāpielieto viss, lai noturētos savās pozīcijās, man vajadzētu spert uz priekšu visus tos soļus, par kuriem jau ilgi esmu domājis, bet man šim nolūkam nav laika, saproti, nav laika kļūt par cilvēku. Ja es esmu nomocījies ar rindu rakstīšanu, tad kādu laiku guļu kā gaļas gabals gaļas veikalā, un, kad tuvojas rindu nodošanas termiņš, tad es atkal rakstu rindas, jeb, salīdzinājumu turpinot, es nogrimstu katlā, kur man liekas, ka es spēcīgi kustos un strādāju, bet rezultāts - ūdeņaina vira - nav mans darbs, bet tikai blēņas. Nekad es neatbrīvošos no rindu rakstīšanas, un, ja tas tagad notiktu, tad tas būtu mazliet par vēlu. Bet man ir mana skaistā, lieliskā princesīte Rožsmaržiņa, un, ja kāds man sacītu: «Kurpniek, paliec pie savām liestēm!», es jau varu teikt: «Tā ir mana liestīte! Un šīs stikla kurpītes princesītei Rožsmaržiņai esmu gatavojis es! Un, vispār, Rožsmaržiņa, tikai pateicoties man, ir kļuvusi par princesīti!» Citādi es gatavoju tikai ikdienas kurpes un lāpu svešus zābakus, lakoju tos un pārdodu kā jaunus, izglītotā valodā to sauc par tulkošanu. Un tomēr es vēlētos locīties kā samīts tārps, vēlētos sacelties pret zābakiem, kas mani pašu samin. «Jevgeņiju Oņeginu» es negribētu tulkot. Man liekas, ka pat fiziski, miesīgi es nevarēšu to veikt. Tā ir mana pēdējā cerība, šī fiziskā nevarība, jo tik ilgi, kamēr miesa un galva pastāv, man gan vajadzēs rakstīt rindas. Jaunā, mīļā bildīte lūkojas tik bargi. Visu, kas man ir pret «Oņegina» tulkošanu, es pateikšu, bet, pie kā viņš paliks, es jau no šejienes nevaru zināt. «Oņeginā» ir 6000 rindu, dienā es varu veikt, augstākais, 15 rindas (t. i., vienu pantu), mēnesī 450 rindu. Tas nozīmē, ka tas iestieptos nākošajā gadā. Ja tas būtu jāpabeidz šinī gadā, tad dienā vajadzētu veikt 30 rindu, bet to es nespēšu absolūti, tad jau labāk vienreiz pakārties. Ja Zālīte būtu mierā ar ¼ loksni mēnesī (t. i., 4 lappusēm), tad es par savām mokām saņemtu ½ rubļus mēnesī, t. i., ja viņš par loksni maksātu 30 un ne 25 rubļus, par visu - 90 rubļus gadā. Pie tā man katru dienu būtu jāstrādā 2 stundas, jeb, tā kā es strādāju ar ½ stundu ilgiem starplaikiem, kopumā 4 stundas dienā. Tātad visa priekšpusdiena būs aizņemta ar «Oņeginu», pēcpusdienā es vairs nevarēšu strādāt pie oriģināldarbiem, nevarēšu uzrakstīt pat ne ievadus, bet tikai tulkot romānu. Tā es vairs nenopelnīšu pat tik, cik ir nepieciešams, nemaz jau nerunājot par oriģināldarbiem un atpūtu. Par ¼ loksni kaut kādu muļķīgu oriģinālnoveļu es tomēr saņemšu jau 14 rubļus, tātad tieši divreiz tik daudz kā par «Oņegina» tulkojumu. Turklāt darbs pie oriģinālnovelēm ir daudz vieglāks un patīkamāks, bez riebuma, vismaz tagad. Vai tad Adamovičs nevar «Oņeginu» tulkot? Jeb vai man tas jādara? Ja Adamovičs varbūt manis dēļ noraidīts, tad man, protams, jātulko. «Oņeginu» es novēlu Adamovičam, viņam tas varbūt jau ir gatavs, un viņš nestrādā pie tā maizes dēļ. Tātad, ja man tas jātulko un būtu jāiesāk jau jūlijā, tad telegrafē tūlīt, tiklīdz saņem šo vēstuli, līdz 5. jūnijam es tad vēl mazliet pārtulkotu iesākumam. - No «Aspazijas», pēc manām domām, es iepriekšējā reizē aizsūtīju ļoti daudz, bet Tu saki - maz. Bija apmēram 36 lappuses, t. i., 12 lappuses iespiedumā; tagad arī es nesūtīšu vairāk, tādēļ ka tika noteiktas 10 lappuses. Jeb vai sūtījums ir pazudis? Labi, ka Tu Zeltiņam arī kaut ko dod. - Bet «Latiņas lāstus» gan viņš diezin vai dabūs cauri, pamēģini vēlreiz, tā ir muļķība, ka tas ticis svītrots. - Pašu svarīgāko, par braukšanu, es vēl nemaz neesmu sacījis. Šodien es telegrafēšu: Получил (Tavu telegrammu). Встреча: Вятские Поляны. Из Нижняго телеграфируй каким пороходом  (t. i., kad un ar kādu kuģi) Tu no turienes izbrauc, lai es zinātu tā nosaukumu un varētu gaidīt Вятские Поляны (пристань). Es braukšu līdz Вятские Поляны un tur gaidīšu. Tu pērc kuģa biļeti līdz Vjatkai, Вятские Поляны neizkāp, tikai apskaties pēc puisīša, un tad mēs ar to pašu kuģi brauksim uz Vjatku. Ja Tu būtu slimiņa un man par to telegrafētu, tad es ātrāk dabūtu atļauju braukt Tev pretim. Rīt es iešu turp pēc atļaujas. Es izbraukšu no Slobodskas (tajā gadījumā, ja tiks atļauts) tikai 20. maijā, jo es četrās dienās aizbraukšu līdz Вятские Поляны. No Ņižņijas Tu katrā ziņā vari telegrafēt, jo tad es vēl būšu Slobodskā. - Rīt un līdz 6. maijam es vēl katru dienu rakstīšu, tādēļ ka 10 dienās vēstules vēl aizies līdz Rīgai un 16. V Tevi vēl sastaps. Tava mīļā 22. aprīļa vēstulīte laikam ir pazudusi, no 23. un 24. jau ir pienākušas, no 4. aprīļa ir galīgi pazudusi. - Pie «Oņegina» Tu, dvēselīt, nevarēsi palīdzēt, Tev jāraksta ludziņa, tas ienesīs vairāk un nepadarīs Tevi par tādu pašu rindu vergu. - Mana sirdsmīļotā samtpūkmutiņa ir tik maiga, ir raudājusi par Ansīti un Grietiņu. Tā ir īsta mutiņa, jo mīl savu puisīti. Tu jau mani tik brīnišķi mīli, manu mutiņ, tas ir tas, kas man palīdz tikt visam pāri. Drīz taču, šķiet, ciešanas beigsies, būs tikšanās, tikšanās. Noteiktais termiņš mani ļoti iedrošina, noteiktība mani nomāc visvairāk. Daudzas mīļas, saldas pūkiņas un bučiņas mīļai mierinājuma mutiņai no puisīša.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Uzrunas pavedieniņa vietā šeit būs 4 bārdas spalviņas pareizā ceļa atrašanai.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Grupa ir pavisam laba, sevišķi Iniņa.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Miedziņš atkal ir kļuvis sliktāks, tagad jau katru otro dienu es lietoju sulfonālu, tas nav tik kaitīgs. Bet cerība uz tikšanos atspirdzina.

106.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 4. (17.) maijā

4. V 1427     Manu sirdsmīļo zeltprieciņ, es nosūtīju telegrammiņu, lai Iniņu nomierinātu; pūkkartītes neesmu saņēmis. Šodien es strādāju sevišķi sasprindzināti un laimīgi paveicu visu sūtījumu, to šodien vienlaicīgi nosūtu: 32 lappuses «Aspaziju», 41 «Bimini» un vēl 4 ½ lappuses tieslietu jautājumus. Tas arī ir viss, ko es vienā mēnesī varu paveikt, un turklāt es vēl esmu noguris kā suns, taču vainīgs laikam ir arī bezmiegs, kas atkal pamazām ir iestājies, arī ēstgriba ir slikta, bet, ja tā būtu laba, tad būtu vēl sliktāk, jo valdība vēl arvien nedod pabalstu. Turklāt vēl līst, no dienas dienā, bieži ir nejēdzīgi auksts, bet šodien es sēžu pie atvērta loga un lietusgāzēm. Šodien kopš ilga laika, kopš lieldienām, es nopirku sev vienu mārciņu desas, no prieka, ka reiz novēlu darbu no pleciem, - man ikreiz izliekas tā, it kā es būtu izvedis mēslus, un pēc tam es mazgāju rokas. Desai būtu jāiedarbojas ne tikai kā balvai, bet arī kā ēstgribas ierosinātājai, bet šķiet, ka šī funkcija pārsteidz savas iespējas, desa neizskatās ēstgribu ierosinoša, bet visai nepatīkama. Tai jau arī nevar pārmest, ja atceras visus tos vecos, ņaudošos kaķus un kokkājainās, kaulainās maitas, ko šeit, nesaprotamu iemeslu dēļ, dēvē par cūkām, jo desai ar tām ir zināma sakarība. - Kāds vezums gribēja šodien uz ielas noslīkt, bet dienesta rati tam to aizliedza, un tā tas atkal izķepurojās laukā. Citādi šeit nav nekā jauna. Jauno dzīvoklīti man vairs negrib lāga dot, tādēļ ka es maija beigās neiekravāšos. Es pagaidīšu, jo beigās atbrīvosies vēl kāds cits; atrastajam bez parazītiem ir vēl kāds cits liels trūkums. - Mīļmutiņai ir jābūt veselai. Es ļoti baidos par to, ka darīšanas Tevi apgrūtina. Mīļo, saldo putniņ, daudz bučiņu un pūkiņu no puisīša.

107.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1900. gada 7. (20.) maijā

3. V 1424   Manu vienīgo, sirsnīgo.., mana mīļā dvēselīte, kas nespēj būt ļauna, kas tik uzvaroši pārvarējusi visas nelāgās vēstulītes un ir vēl tik brīnummīļa, lai gan nav saņēmusi nevienu vēstulīti, kas to visu būtu labojusi. Tik dziļi kā šī mani nav saviļņojusi neviena sirdspūkīgā vēstulīte, un pašās beigās vēl šīs divas saldās putnu galviņas, tas ir pārāk skaisti, es nespēju par to domāt bez sirsnīgas smiešanās un gaišuma. Tik brīnummīļas ir tikai vismīļākās pūksamtmutiņas, vismazākie mīlulīši. Visa vēstulīte ir tik brīnišķa, ka tā spējusi mani pilnīgi uzpurināt. Tas būtu bijis visbriesmīgākais, ja Tu būtu izbraukusi 5., es pēdējā laikā esmu mocījies ar visādām drūmām ainām. Tas ir tas vismīļākais no Tevis, ka Tu šādā veidā neesi nonākusi briesmās, Tu vienīgo, mīļo dziļdvēselīt. Es tagad tomēr šaubos, vai Tu līdz 16. tiksi kārtībā ar darīšanām, kaut Tu tikai pārāk nepiepūlētos. Ja Tu netiec kārtībā, lai tās paliek. - Ar pārpratumiem un pārmetumiem nebūt nav tik ]auni, es vakardien par to jau mazliet rakstīju; visvairāk es errojos par to, ka uzvēlu Tev tik daudz darīšanu, ka es pats to nenokārtoju pagājušajā gadā un ka tādējādi esmu tik ļoti novilcinājis tikšanos. Vai Tu to tā nesaproti, mīļo rožsmaržiņ, no sirds mīļoto, svēto saules putniņ, rīta putniņ? Tad vēl arī slimībiņas un ildziņas. Kādēļ mums, galu galā, jāpārmet, ja mēs it kā nekā tur nevaram līdzēt? - Mani gan pārsteidza, gan atkal ne tas par vecajiem pavedieniņiem. Tas atkal ir piemērs tam, kā putniņi domā. Gadiem ilgi es biju par to runājis, un pēkšņi, kad es to jau esmu aizmirsis, Tu atkal atgādini pati. Tādi ir šie tikšanās putniņi. - Tomēr labāk tagad rakstu tikai kartīti, nezinu, vai tā nonāks Tavās rokās. Runāšu labāk par šejienes jaunumiem: laiks gluži pēkšņi ir kļuvis silts, vēl vakar es salu istabā pie 12°, šodien istabā pie vaļēja loga ir 18°, saulē veseli 32°. Tādus lēcienus taisa laiks. Bet saulei, neskatoties uz tās 32°, ir ļoti liels darbs: vēl šodien mūsu mājas priekšā uz galvenās ielas iestiga dubļos kāds vezums, bija jāizjūdz un zirgi jāaizved, vīrs iegrima pāri ceļiem; pirms dažām dienām kādi rati nogulēja trīs dienas, tikai ceturtajā tos varēja izcelt. Par kaut ko sevišķu tas tomēr nav uzskatāms. - Mīļajiem zeltprieciņiem jābūt veseliem un jāturas brašiem. Mīļo, mīļo, vienīgo, saldo dvēselīt, daudzas mīļas bučiņas un pūkiņas no puisīša.

Atklātnes augšmalā pierakstīts:
Kā gan mazais mīļputniņš varēja izdomāt kaut ko tik jauku kā šos 2 tikšanās putniņus, ļoti mīļi un labi.

108.

J. JANŠEVSKIM
Slobodskā 1900. gada augusta beigās vai septembra sākumā

            Godāts kungs!

Uz Jūsu laipno vēstuli pasūtu Jums še, kā vēlējāties, abas portrejas - Aspazijas un manu, lai pēc tam liktu pagatavot ģīmetnes Ozola izdodamajai liriskai antoloģijai. Tikai jāpiezīmē, ka man diemžēl nau jaunāka laika fotogrāfijas, jo klāt pieliktā ir no 1893. gada; bet šejienes kultūras panākumi nesniedzas vēl līdz fotogrāfijai, un tā es še nevarēju noņemties. Abas portrejas arī lūdzu pēc izlietošanas atsūtīt atpakaļ. Vēl otrs lūgums: kad būsat izvēlējušies nodrukāšanai kādus no mūsu dzejoļiem, tad esat tik laipni paziņot man savu izvēli, lai varētu pārlabot daudzās drukas kļūdas.

                                                                                                Visā augstcienībā

109.

P. GAILĪTIM
Slobodskā 1900. gada decembra sākumā

Ļoti cienīts Gailīša kungs! Šodien saņēmu Jūsu laipno vēstuli un steidzos atbildēt. Esmu apmierināts, ka pirmie sūtījumi pienāca jau devīfā dienā. Pārējie tad arī Laikā pienāks, tie izsūtīti 25. nov. un 5. dec. Rīt parīt izsūtīšu 4. cēlienu, un sestdien būs gatavs pēdējais. Noraksti aizņem man daudz laika, jo man acis sākušas sāpēt. Angļu teksts man pienāca diemžēl tik tad, kad otrais cēliens un daļa trešā jau nosūtīti. Šlēgela tulkojums viscaur pieturas vairāk tekstam nekā Fossa, es uz viņu palaidos, ka 2. cēliena kļūda pārlabojama un (Foss, 44. lpp., 24. rinda no augšas) tomēr arī angļu tekstā ir proza. 3. cēl. beigās [laipni] lūdzu visur uzrakstā rakstīt «Sulainis», man, kā liekas, vietām bija arī teikts «kalps». No 3. cēl. sākot, bija vieglāka tulkošana, jo bija angļu teksts, tur tulkojums arī pilnīgi pieslejas oriģināla tekstam.
Bet viens pārpratums būtu jāizskaidro. «Tellu» nākam gadu nebūt negribu es tulkot, Jūsu prospekts gluži pareizi saka, to tulkojumu izdarīs mana sieva; es gribēju tik vispārīgi teikt, ka tāds darbs bez steigšanās ir patīkamāks. - Tikai, lūdzami, negrozat neko savā prospektā.

110.

J. JANŠEVSKIM
Slobodskā 1900. gada beigās

Ļoti cienījams Janševska kungs!

Jūsu laipno vēstuli no 25. oktobra d. š. g. saņēmu, līdz ar viņu - Jūsu Heines dažu dzejo)u tulkojumu, kas man palīdzēja pavadīt dažu patīkamu stundu. Viņu lasot, var tiešām justies pārcelts uz 80 - to gadu sākumu, pēc Jūsu piezīmējuma; toreiz jaunā paaudze, pie kuras arī es skaitos, sevišķi dedzīgi lasīja Heines pirmā laikmeta dzejas; šo laiku līdz ar viņa valodu Jūs man vedat dzīvā atmiņā. Arī «Dons Žuans» toreiz bija ļoti iecienīts. Par ko Jūs īsti paši neesat viņu tulkojuši? Jeb vai Jūs esat ķērušies pie šī darba? Es domāju, viņš Jums ļoti piederētu, visādā ziņā labāk nekā man. Jūs mani velti slavējat.