RAINIS

Vēstules

Slobodskas trimdā (1899. - 1903.)

1901. gads

111.

O. ZĒFELDEI
Slobodskā 1901. gada 19. februārī (5. martā)

                                                                                                        Slobodskā 19. februārī 1901

Mīļie, sirsnīgie bērni!

Ir jau tik sen, kopš mēs redzējāmies, arī, kopš mēs viens otram rakstījām, ir jau sen. Jūsu pēdējā mīļā atklātne ir no pagājušā gada, ar kādu skumju joku, kas arī ir tik sens. Varētu sacīt: tā ir no pagājušā gadsimta. Biju Tev, mīļā Olga, aizrakstījis garu vēstuli un pēc tam atklātni, bet tās nav nonākušas Tavās rokās. Šogad, šķiet, atkārtosies šī pati spēlīte: Jūsu mazā sirsnīgā atklātne ar tiem diviem jaukajiem kaķēniem - ar dzelteno un brūno (brūnais kaķēniņš ir arī nosaukts par Stirniņu) - pienāca šeit janvāra vidū, bet tajā pieteiktā vēstule nav pienākusi vēl līdz šai dienai. Mēs gaidījām un gaidījām, bet beidzot tomēr vajadzēja samierināties ar to, ka tagad ir tumšs laiks, kad pastnieki nevar atrast pareizo māju. Es tādēļ arī šo labāk sūtīšu ierakstītu. Mīļā Olga, kad Tu atbildēsi, tad apdrošini arī savu vēstuli: ja tādā gadījumā vēstuli arī lasīs citi, to vismaz neaizmetīs kā parastu vēstuli, bet gan atsūtīs vēlāk. Kad raksta pavisam īsi, var rakstīt arī atklātni, tās bieži vien ir pienākušas drošāk nekā vēstules. - Bet nu, mīļie sirdsbērni, ķersimies pie stāstīšanas un sirds izkratīšanas!
Šeit jau gan klimats ir tāds, ka sirds varētu iesalt krūtīs, bet ne tikai klimats vien. Nu jau visus šos gadus esmu arī pats tik pamatīgi purināts un raustīts, ka nav vairs daudz palicis pāri, ko būtu vērts izpurināt savu mīļo priekšā. Jūs, manas mīļās dvēseles, dzīvojat izglītotos )audīs un - tas ir vēl svarīgāk - vārda pilnā nozīmē dzīvos ļaudīs; kaut arī viņi ārēji ir vēsi, tie tomēr dod dzīvu ierosmi, paša iekšējā pasaule sāk kustēties, un tu audz no iekšienes, protams, lēnām un bez līdzjūtīga siltuma, bet tomēr. Šeit viss ir miris. Nelielam dzirksteļu pārpalikumam šeit jākvēlo vienam. Jūsu siltās domas, mīļie draugi, spēj šīs dzirksteles iekvēlināt. Jūsu Jaungada sveiciens tik mīļi līdzēja. Vai Jums jaunais gads iesākās skaisti? Mēs abi to ceram. - Mums šeit Jaungadā bija influence, tā bija prelūdija, mūzika sākās pēc tam. Elza influenci gulēja divas reizes - īsti smagi un ilgi. Es novembrī un decembrī iepriekš biju stipri pārstrādājies (nelaimīgais «Lear» bija jāpabeidz vienā mēnesī), pēc tam gribēju atpūsties, bet janvārī atkal dabūja tik dūšīgi strādāt (turklāt diemžēl par velti, jo cenzors visu svītroja), ka tagad nemaz nespēju atžirgt. Nu jau trīs nedēļas es nestrādāju nemaz, t. i., rakstu gan, bet nekas neizdodas, un tas mani tik ļoti sāpina, ka labu k Jums aiztaupīšu šo attēlojumu, citādi Jūs varbūt tālāk nelasīsiet.
Mūsu, izsūtīto, šeit ir ap 20 vīru, bija pat 30, bet daudzi ir aizbraukuši projām - ir pārcelti vai atgriezušies; krievi savā starpā satiek ļoti labi, bet mēs nespējam iejusties - tā ir pilnīgi sveša pasaule. Kronis par mums rūpējas kā māte, 6 rubļi - tie ir man, arī Elza saņemtu tikpat daudz, ja es nebūtu dzimis pirtī, Jūs taču zināt: pirtiņā dzimis. Elza dūšīgi mācās krieviski, katru dienu jāsastopas ar saimnieci, mēs, proti, gatavojam paši. Mums ir 2 istabas par 8 rubļiem, ēšana gan ir lētāka nekā Rīgā, taču viss ir tik slikts, sevišķi gaļa, ka tik tikko iznāk lētāk nekā Rīgā. Īpaši dārgi šeit ir, ja lāpa veļu vai ko tamlīdzīgu. Tomēr par visu Elza varēs pastāstīt labāk nekā es. -
Sevišķu notikumu šeit nav, izņemot to, ka vilki, pāris suņu vai kas cits gavēņa laikā esot aprijuši скромное [?], t. i., gaļas ēdienu (cilvēkus ieskaitot «gaļas ēdienā»). -Šeit tu esi pilnīgi atkarīgs no darba un sevis dakterēšanas. Es, piemēram, lieku sevi masēt un elektrizēt, bez sevišķiem panākumiem piekopju aukstu norīvēšanos un visu citu iespējamo, - bet ko gan palīdz balsināšana vecai mājai? To vislabāk varēs pateikt Bisnieks. Starp citu, kā resnajam vīram klājas? Kā klājas Lasmanim, Aleksejevam un citiem paziņām? Kas ir ar jauno laikrakstn?2 Un neaizmirstiet gan, mīļie bērni, krietni daudz pastāstīt par teātri! Kā veicas Mīļmarijiņai ar karjeru? Vai Kovaļevskis jau ir atbrīvots? Ko dara «Baltijas Vēstnesis» ar savu Veinbergu?
Rakstiet tikai labi drīz, mīļie sirdsbērni, un labi daudz! Es arī apsolos turpmāk rakstīt daudz vairāk, šodien jūtos gaužām nožēlojami. Bet tagad, labā, no sirds mīļotā Olga, tas, kādēļ ir rakstīta visa šī vēstule: mūsu vissirsnīgākie, vislabākie laimes novēlējumi mīļajam dzimšanas dienas bērnam!!! Zini: pērkondimdošu urrā laimi, lai noskan visas 3000 verstis līdz pat Rīgai!!! kā «sludinājumos»!

112.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 3. (16.) martā

3./III 1123                                                              Iniņ!

Manu sirdsmīļoto vienīgumiņ, manu dvēselīt, manu samtdimantiņ, jau pienāk Tavas saldās pūkkartītes, kas mani saviļņo tik savādi un necerēti mīļi. Tās ir mīļi glāstošās pūkrociņas, kaut gan atrodas tālumā, viss ir kā senākos laikos, kad es saņēmu zelta vēstulītes, un tomēr nav tā, ir pavisam citādāk: dziļāk, mierīgāk, mīļāk, taču daudz sāpīgāk. Šīs pāris dienas man arī pagājušas ne tā kā parasti: bija tik trulas sāpes, patiesībā tikai tagad es tās sāku pa nopietnam sajust, jo, nebūdamas vairs tik stipras un asas, tās liekas esam vēl dziļākas. Šķiršanās man šķiet kā liela netaisnība, ko man nodarījuši, es vēlētos kaut ko mainīt, labot, bet nezinu, ko darīt. Turklāt visas šis dienas esmu strādājis, kaut arī ne visai daudz, un dažas dienas gandrīz nemaz, proti, es atkal slikti guļu; ludziņa virzās uz priekšu, bet pirmais cēliens vēl joprojām nav gatavs, varbūt rīt - parīt, ir jau veselas 700 rindas, un izsmelts arī viss mērs un pacietība. Es izlasīju «Dienas Lapā», ka «Auseklis» pagarinājis termiņu līdz 1. jūnijam. Murger un tieslietu jautājumus es izsūtīšu rīt. Tāpat rīt «Mājas Viesim» un «Новая женщина». Nevaru atrast. «Три натуралиста», tāpat šeit nav arī neviena ievada. Es vēl pameklēšu. Vai tu, mīķsirdspūkiņ, neesi paņēmusi līdzi «Literarisches Echo» visu otro gadagājumu? Šeit tā nav. Nav arī Gētes dzejoju. Tad Tu varētu paņemt no «Literarisches Echo» otrā gadagājuma. Mīļo sirdssmaržiņ, esi mierīga [kažociņa] un [samtiņa] dēļ, tas Tev jānēsā padusē, un tam jābūt tik spožam kā mēnestiņam, arī ar draudzību nav nemaz tik ]auni, viņi taču mani jau pietiekami pazīst: pagājušo gadu, kad Tevis nebija, mēs taču dzīvojām kopā un es viņiem nemaz nebiju tik ļoti vajadzīgs. Bet arī es esmu viens no Iniņiem un domāju mīļas zelta domiņas tāpat kā mana mazā dvēselīte. Bet tas gan nav diez cik mīļi, ka skopulīši braukuši 3. klasē, bija taču norunāts, un es jutos pavisam mierīgs; tagad atkal ir raizes un nemiers, Tu jau zini, mīlulīt, ka mājās sēdošais arvien baiļojas vairāk. Laime, ka līdz 27. februārim Tev vēl nekas nebija noticis, - bet ja nu Tu saslimsti? Vai tad Tu būsi pietiekoši gudra, lai pārietu 2. klasē? Manu Sirdsiniņ, sirdsmīlulīt, šis garais, smagais ceļojums!
Ar Zālīšiem un Reutu arī es nezinu, ko iesākt, tur Tu pati vislabāk redzēsi, kas Tev būtu sakāms, - varbūt lai samaksā daļu? - Ko gan tas varētu nozīmēt, ka Niedru «Dienas Lapā» tā slavē: skaista runa, skaista latviešu valoda (Augstas laimes uzsaucis Veinberģim.)? Vai viņš nāks uz redakciju? Blaumanis jau tur ir ierīkojies pavisam silti, varbūt arī tam viņš sagatavo ceļu? - Pirmās dienas es iztiku ar rīsu putru un desu, un zivi, pēc tam nopirku 5 mārciņas teļa gaļas, ko pieveicu trijās dienās, rīt iepirksies vecā, es teicu [,lai pērk] liellopu gaļu un mēli. Vāru pats katliņā, un veicas gluži. labi, nelaime tikai, ka ātrāk par vienpadsmitiem vai pat divpadsmitiem es netieku pie strādāšanas, lielākoties tur ir vainojams miegs, kas savukārt cieš no sliktas kuņģa darbības, bet vēdergraizes droši vien ir no krējuma, kuru trīs dienas lēju pie tējas. Tagad es to vairs nedaru, bet kuņģis vēl joprojām nav stiprais. Nav arī apetītes, tāpat kā samtputniņam. Manu mīļo, saldo rožsmaržiņ, šodien es vairāk nerakstīšu, ir jau pusdivpadsmit, jāaiznes vēl uz pastu. Visumā esmu kļuvis daudz stiprāks, tur jāpateicas manai dvēselītei, manam sirdsdimantiņam, tomēr vēl joprojām man sevi jāuzmana; līdz ko grožus palaiž vaļīgāk, tūlīt sākas agrākā slaistīšanās, tā, piem., šodien es neesmu strādājis pie ludziņas. Es šodien gaidīšu vēl līdz divpadsmitiem, lai varētu apsveikt dzimšanas dienā savu vienīgsaldo Debesiniņu, saldo, saldo mutiņu, sirsnīgo sirdsasintiņu, roždvesmiņu.
Mani ļoti iepriecināja jaukās asprātības un stāstījums par diviem puisīšiem un pļāpīgo veco, tas patiešām bija lieliski.
Saņēmu no Bērzas Tev adresētu vēstuli. Viņai pietrūkst 50 rubļu, citādi jau varētu laist Mildu mācīties. Ko par to saki?
Vienīgo mīļsmaržiņ, mīļo pūkdvēselīt, samtdimantiņ, sirdsasintiņ, saulīt!

113.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 6. (19.) martā

1121/38

Sirdsmīļoto mīļputniņ, .. saņēmu visas Tavas mīļās, saldās kartītes, un tās dara tik daudz laba manos jaunajos apstākļos. Es vēl nevaru tā īsti iedzīvoties, man jābūt stipram kā mīļmutiņai un jāiepriecina Iniņa, bet es vēl joprojām esmu tik noskumis un strādāju tik maz. Es arī ļoti bēdājos, ka tā palaidu savu vienīgo Iniņu, skaidri nenorunādams, ka jābrauc 2. klasē, vairāk par sevi jārūpējas, biežāk jāēd pusdienas. Viss nejaukais un nepietiekoši mīļais tagad it kā izlien ārpusē un saka: tu neesi izdarījis to un to, to tu esi nokavējis, bet ar to tu esi tikai sagādājis sāpes. Tu turpretim biji tik bezgala mīļa un vienmēr maiga, vienmēr kā liega pūkiņa, kā glāstoša rociņa. Ar saimniecību veicas labi, vecā bija nopirkusi 10 mārciņas liellopu gaļas, es reizēm izvāru tādu īsāku zupiņu, un garšo vareni. Resnie bija ielūguši mani uz zoss cepeti, ļoti laipni, bet nekā pārspīlēta. Mana izturēšanās palikusi agrākā. - Bez ikmēneša 6 rubļiem no valsts saņēmu apģērba iegādei vēl 7 rubļus 86 kapeikas - arī necerēts ieguvums. Perhenam esmu iedevis tikai 2 rubļus, nebija taču vajadzības, un tā es arī nedevu 5. Veļu es saņemu atpakaļ pa gabalam un visu pareizi pierakstu. Mīļdvēselīt, ja iespējams, varbūt atsūti man drīzumā Gēti - «No manas dzīves» (Reklāma izdev.), es gribētu pakāpeniski sagatavoties «Nākotnes cilvēka» pirmajai daļai. Tu zini: dzejoji. - Vai zini, ko es vēl izdomāju: es gribētu pārrakstīt un Tev nosūtīt «Skrodera» pirmo cēlienu. Tu varētu izsvītrot nevajadzīgo. Tavam puisītim ir vēl divi lūgumi: 1) nopirkt spieķīti, cepurīte būs šeit, kur mutiņa var to pielaikot; 2) apmeklēt Līzu viņas dzimšanas dienā 5. aprīlī. Mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnē starp 1. un 2. rindu pierakstīts:
No mammas man vēl joprojām nav nekādu ziņu.

114.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 9. (22.) martā

1118 Manu zeltsirsnīgo sirdsasintiņ, dvēseles smaržiņ, vai Tu esi sveika un vesela atgriezusies mājās, vai nejūties no bēdām pavisam sagurusi, es vienmēr tik ļoti baiļojos, Tu jau gan zini, kā ir, ja atrodas tik tālu, - viss biedē, nekur nevaru atrast mieru, jo jau trešo dienu no Tevis nav ne mazākās kartītes. Nelīdz arī tas, ka es zinu - ir iespējami sniegputeņi, vēstule var būt aizkavējusies. Pat ja Tev arī nekas nebūtu noticis, brauciens taču ir tik drausmīgi tāls. Man šķiet, ka es valdu pār sevi gluži labi, sevišķi šodien daudz strādāju (un tomēr tikai divdesmit rindu, pabeigšu tikai rīt). Pat runcis liekas manām, ka ne viss ir gluži tā, kā vajadzētu būt, viņš ir sevišķi laipns, pastāvīgi maļ dzirnaviņas, un es to nevaru dabūt laukā no klēpja. Vakar Tavs puisītīs sasita cilindru - zaudējums - 15 kapeikas, šodien bija pie friziera, atkal 15 kapeikas zaudējums. Kad runcis izrāpjas no klēpja, viņš guļ vienīgi Tavā cepuru kastē. Ļaudis vienmēr tik silti apjautājas par Tevi, manu sirdsasintiņ, sevišķi vecā Peče. - Es pakāpeniski sākšu tulkot «Tellu», tad vēl arī «Zvanu» (425 dzejas rindas); cik gan Zālīte par to dotu - rubļu 15 - 20? Bet tas būtu iespējams tikai rudeni vai jaunajā gadā. Izklaidēšanās labad sāku lasīt «Turandotu», ir ļoti jauka; vai tā nav uzvesta Latviešu teātrī? Manu saldo svētlaimes Sirdsiniņ, manu mierinājumiņ, cik gan tagad viss ir tukšs un neinteresants! Protams, es vienmēr sev saku, ka žēloties man nav ne mazāko tiesību, Tev taču ir daudz grūtāk, manu nabaga vienīgo dvēseles dzīlīt, bet dumjās asaras tomēr saskrien acīs. Mīļmīļo mutiņ, saudzē sevi, esi vesela, esi mīļa un laba! Daudz, daudz mīlu, saldu bučiņu no Tava puisīša, mīļi un labi.

115.

ASPAZAJAI
Slobodskā 1901. gada 11. (24.) martā

1118 Manu saldo, sirdsmīļoto, vienīgo putniņ, miļbrīnumdvēselīt, manu sirdsasintiņ, katru dienu - nevienas vēstulītes, pasts strādā neregulāri: šodien es jau saņēmu 1. un 2. marta «Dienas Lapas» numurus, bet Tavu mīļkartīšu, kam taču daudz īsāks ceļš, vēl joprojām nav. Es mierinu sevi ar to, ka manai debestiņai droši vien vairs nebija kartīšu rakstīšanai, kā šķiet, tikai četrām kartītēm es biju uzrakstījis adresi. Tavs puisītis ir gan bēdīgs, bet vakardienas kartīte viņam ļoti palīdzēja, un tā es atkal strādāju un pabeidzu pirmo cēlienu, joprojām iznāca daudz - apmēram 750 rindu, taču ceru, ka mana saldsaulainā pūkiņa pratīs atšķirt un izravēt visu lieko, ja tad paliktu vēl kaut 650 rindu, būtu gluži labi, nākamie cēlieni būs īsāki. Būtu labi, ja Tu varētu saīsināt līdz 600. Es tomēr labāk, mīļdvēselīt, vēlreiz pārrakstīšu (atkal tik brīnumaini sagadījies, ka abi mīlulīši domājuši par nosūtīšanu), var (arī ierakstīta vēstule) ļoti viegli iet zudumā vai mēnešiem ilgi palikt guļam, 2) varbūt es varēšu no I cēliena šo to pārvietot uz II cēlienu. Mīļo, saulaino svētlaimes Iniņ, sirdsmutiņ, esi tikai stipra un vesela, ne par ko neuztraucies, es esmu mierīgs un strādāšu tā, ka tas aizņems visu manu laiku. Rūpējies labi par sevi, mīļdvēselīt, esi vesela un mierīga! Rūpējies labi arī par vecajiem! Daudz miļu bučiņu no Tava mīļā puisīša, mīļi un labi.

116.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 12. (25.) martā

1116 Manu debespūkaino rožsmaržiņ, sirdsasintiņ, pavasara ziediņ, šodien atkal par velti cerēts, nav pienākusi neviena mīļā pūkkartīte, kaut gan saņemta jau 3. III «Dienas Lapa», taču neskumsti, mīlsirsniņ, Tavs puisītis, neskatoties uz to, nav tiktāl zaudējis drosmi, ka nevarētu strādāt. Strādāju pat šodien un iesāku II cēlienu, I pabeidzu jau vakar. Protams, visur atrodu vislielākos robus un daudz juceklības: pārāk izstiepts nesvarīgais (būdams žurnālists, es mācu un polemizēju, kur būtu tikai jātēlo), taču svarīgākais izpaliek, bet tagad es nespēju un negribu nekā labot, tikai turpināt tālāk. Es paļaujos uz Tevi, manu Iniņ, Tev jāsvītro, cik vien spēka, un arī jāatzīmē, kur visādā ziņā vēl jāiestarpina izlaistais. - Esmu iesācis «Tellu» (ik dienas būtu jāveic 20 rindu). Bez tam vēl strādāju tikai pie Murger un tieslietu jautājumiem. «Skroderis» mani tā nomāc, ka es neko citu vairs nespēju, kaut tikai varētu izturēt līdz galam, man šis darbs patiešām ļoti apriebies. Pienākušas trīs esejas no Brūna, tomēr visas nederīgas: par Strausu (mūziķi), Kaincu un Tomā (neatmaksājas Tev tās nosūtīt). Arī citus ievadus es nevarēju atrast, varbūt nopērc kaut ko, mīļdvēselīt, bet galvenais - daudz nestrādā, vislabāk - nemaz. Tev bija jāpārcieš tik daudz uztraukumu, tāds smags brauciens un tik daudz skriešanu. Atpūties, manu saldo, sirsnīgo sirdsmutiņ, atpūties un sevi labi izpūkiņā, neesi skopa! Arī nabaga mīļos vecākus neatstāj trūkumā! Tavs puisītis ar runci šeit saimnieko pilnīgi apmierinoši: runcis ik dienas ir dzeltenzīdains, kas patiesi ir jo laba liecība. Tikai tagad viņš, šķiet, ir daudz vairāk aprūpējams nekā parasti, pavisam reti iziet pavasara gaisā, ik brīdi lien klēpi. Viņam kaut kā trūkst, viņš saprot, ka esam palikuši vientuļi. Baumas par kratīšanu bija nepatiesas, nekas tamlīdzīgs nav paredzēts, tātad varam būt pavisam mierīgi. Mīļo, vienīgo smaržiņ, dvēselīt, Iniņ, daudz bučiņu, mīļi un labi.

117.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 13. (26.) martā

1113/37
13./III                                                                                  Dimantametistdieniņ!

Manu sirdspūkīgo mīļmaigumiņ, manu svētlaimīgo dvēselīt, asinslāsīt no smaragdiņa un dimantiņa, šodien saņēmu no sava mīlulīša kartīti, mīļpūkīgu kartīti, gandrīz pavisam negaidīti, gandrīz, jo, neraugoties uz visu, es tomēr vēl cerēju, paļāvos uz pasta ierasto kavēšanos, un arī šoreiz izrādījās, tāpat kā vienmēr šī kavēšanās varbūt ir vienīgais, uz ko vēl var paļauties šajās dienās. Tu mīļo, brīnumsaldo sirdsmierinājumiņ, es nepavisam nejūtos tik līksms, kā tas varētu likties, par to mēs nemaz nebijām padomājuši, ka Tevi varētu piemeklēt caureja, no šejienes taču varēja paņemt līdzi zāles. Droši vien Tev klājas tik. pat ļauni kā toreiz, pagājušajā pavasarī, ak, manu dvēselīt, manu nabaga dvēselīt, tā jau Tu galīgi zaudēsi spēkus, arī šoreiz nelaime nav nākusi viena. Pret ārpasaules naidīgajiem spēkiem jau neko nevar iesākt, taču kaut es pats būtu vairāk rūpējies par Tevi, manu vienīgo dzīvībiņ, kaut es pēdējās dienās būtu domājis nevis par darījumiem, bet gan labāk visu apsvēris, kā Tev atvieglot braucienu. Tā bija tikai kā pusdzīve, ko es dzīvoju šajās pēdējās dienās, es kustējos gluži mehāniski, visu, likās, nomāca bezgala nogurums, un pat pēdējo bučiņu aizmirsu Tev toreiz pie kamanām iedot. Tikai pakāpeniski es atkal it kā atdzīvojos, bet līdz ar mani pamostas arī sāpes. Manu dzīvībiņ, manu vienīgumiņ, es baidos pat rakstīt, katrs rakstītais vārds man šķiet tik literārs un mākslots, bet atrast ko dziļu un patiesu, kas pilnīgi visu izteiktu, - tas man šobrīd nav iespējams. Esi pārliecināta tikai par vienu: es strādāju, un tas nozīmē - esmu kopā ar Tevi garā un pārpilns Tavas drosmes, mēs dzīvojam vienu dzīvi. Jā, mani nomierina pat tas, ka es sacerot varu domāt par Tevi (tā ir Mariņa, pie kuras strādājot, es vienmēr iedomājos, kā dotajā vietā būtu rīkojusies vai runājusi Tu, un tad jau arī atrodas pati pareizākā izteiksme). - Mīļo sirdsmutiņ, vai tikai Tu braukdama neesi apsaldējusies un tādēļ arī caureja? Par speciālu dāmu kupeju Tu man vairāk neko netiki rakstījusi, tātad Tev droši vien bija jābrauc ar visiem kopā, nabaga Iniņ, tas viss nāk no skopumiņa. Un arī pie tā es, galu galā, esmu vainīgs, jo skopumu jau Tu esi pārņēmusi no manis. Šeit ir abas Skujas receptes, bet Tu jau pati droši vien būsi paārstējusies Jelgavā. Tu taču, cerams, to pāris kapeiku dēļ nebūsi upurējusi savu veselību. Labi, ka vismaz esi paēdusi. - Mēs, piemēram, bijām pavisam piemirsuši pārrunāt, ka ir taču speciāli guļamvagoni, kur tikai nedaudz jāpiemaksā; Tu nebūtu tā nomocījusies. Mīļpūkiņ, es atrēķināju saimniecei to vienu rubli, arī par februāri esmu nosūtījis rēķinu. - Šodien saņēmu no Ninas Tev adresētu vēstuli: viņa ir kļuvusi par īstu mājasmāti - gandrīz visa vēstule tikai par viņas puisēnu, kaut gan vietām vēl manāma senākā izklaidība, taču viss liecina, ka viņa jūtas laimīga, un tas jau ir pats svarīgākais. Es vēl neesmu atbildējis uz Brenča pirmo vēstuli, šie labie ļaudis taču jāapsveic, jo tie ir vienīgie, kas mums vēl ir. Olga vēl nav neko atbildējusi. Ja šos tā saucamos draugus vienmēr palutinātu ar savām žēlabām, tad arī viņi izrādītos it labiņi un nebūt neliegtu savu līdzjūtību, bet «pašlepni» - to jau saka arī Blaumanis un visi citi mazie gariņi (starp citu, viņš atkal ir pārtulkojis Gēti, tātad par samierināšanos vis nedomā). Vienā ziņā jau viņiem ir taisnība: var jau iekārtoties it ērti un omulīgi silti, ja vien piederi pie mazajiem un spēj saspiesties bariņā, kā to dara cālīši. - «Žorža Sanda» ir svītrota, Tu droši vien to jau būsi pamanījusi, es to dabūju zināt no sludinājuma avīzē. Ja Tu, pūkdvēselīt, vēl neesi bijusi pie cenzora, tad pie viņa gan Tev jāaiziet, līdzko paliec veselāka. Tu droši vien dabūsi cauri arī dzejolīšus, «Sandu», varbūt «Fausta» komentārus un pārlabotas «Jaungada naktsdomas» (tas nekas, ja iznāk tā. pavēlāk), bez tam vēl, tāpat ar pārveidojumiem, «Lauztās priedes» un «Mūžīgo nemieru». - Latviešu teātrim Tev jāiesniedz «Neaizsniegts mērķis», «Dienas Lapā» droši vien runājuši, ka nav nekādu lāga lugu, nu tad dod viņiem, tāpat kā «Zeltīti» un tulkojumus - «Svētkus Solhaugā», «Līru», arī «Ifigeniju». - Tavs puisītis tagad izdomājis lietot saknes - presētas, ārzemju - paciņa maksā 15 kapeiku, un no tā iznāk piecām reizēm, ir jau gan dārgākas nekā svaigās, bet, vispirms, kur lai tās svaigās ņem, un, otrkārt, gāja uzreiz garšo daudz labāk. Diemžēl nevaru dzert pienu. Jāiztiek arī bez auzu pārslu cepumiem, jo nav jau olu; pēdējās tika pārdotas par 30 kapeikām desmitā, bet, tā kā mans puisēns baidījās tik daudz maksāt, tad arī palika tukšā. Mēģini Jelgavā pa šo laiku labi uzbaroties, šeit jau tā ēšana ir tik slikta. Pie izdevības sapērc arī visu mīļajiem jelgavniekiem un raksti par visu, kas uz viņiem attiektos, viņi paši, nabadziņi, ir tik pārpilni rūpju, ka nav atrakstījuši man ne vārdiņa. - Es vēl pameklēšu kādu ievadu, bet to robu diez vai izdosies aizpildīt; nekādā ziņā nestrādā, manu mīļo, vienīgo pūkmaigumiņ, Tev jāatpūšas un jākļūst veselai, gan vēl būs pietiekami darba un skriešanu. Arī es tagad nebūt nedomāju pārpūlēties, jo rudenī un ziemā jau varēs atgūt nokavēto. Mīļsirdsmutiņ, esi vesela un drosmīga, rūpējies labi par sevi un līdz ar to arī puisīti dari atkal mierīgu un līksmu! Daudz mīļu, saldu bučiņu pūkmaigumiņam un mutiņai no puisīša.

Vēstules 2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Pielīmēta zoss pūciņa.

118.

ASPAZIJAI
Slo6odskā 1901. gada 15. (28.) martā

1111/15 Manu mīļpūkaino debesdvašiņ, .. šodien mi]a pūkkartīte, otrā no Jelgavas. Tu esi noskumusi, Sirdsiniņ, nesaņemot no manis ne kartītes, tas tiešām ir bēdīgi, nabaga, nabaga pūkiņ, un tas ilgs līdz pat 9. martam, kad Tu saņemsi telegrammu. Es neko neapdomāju, biju pavisam sašļucis, nezināju, ka varētu būt vēl cits iemesls raizēm. Taču tagad šīs raizes droši vien jau ir garām. I cēlienu es domāju nosūtīt caur Zālīti, tad Tu drošāk saņemsi, vēl gan sagaidīšu Tavu rītdienas vēstulīti. Tātad ar nabaga tēti drīz vien viss būs galā, kaut tikai viņam šo pēdējo laiku vēl nebūtu smagi jācieš, tāds aknu vēzis laikam gan sagādā milzīgas sāpes. - Mīļvienīgo sirdsmutiņ, Tu taču esi saaukstējusies, pie tā gan vainīga 3. klase un skopumiņš, paldies dievam, ka vismaz kuņģis atkal uzlabojies, tas jau Tev pats bīstamākais, mīlulīt. Šķiet, māsas zaļais tērps nepavisam nebija vajadzīgs, viņiem taču mājās bija jāzin, ka zaļa krāsa nav sēru krāsa un ka tie 50 rubļi bija domāti ēšanai, kā arī labākai kopšanai, nevis jaunai kleitai. Bet viņi patiešām ir tikai lieli bērni. Tagad arī māšele, nabaga meitēns, pati sūrosies, ka rīkojusies tik nepārdomāti. Mīļo sirdspūkiņ, esi tik laba un pati nopērc šo to tiem nabaga ļautiņiem, kuri neprot paši sev palīdzēt. Neesi skopa, kur nepieciešami izdevumi, it sevišķi labi glabā tēti un māmiņu un piespied viņus, lai tie labāk ēstu un nezaudētu spēkus. Varbūt viņa domā braukt līdzi uz šejieni? Vislabākais jau būtu atstāt mantas pie Spures. Bet Tu jau par to vēl rakstīsi. Vecā saimniece vienmēr apjautājas par Tevi. Viņa būtu gribējusi braukt Tev līdzi, ja būtu zinājusi, ka brauksi caur Моршанск, viņas meita dzīvo 25 verstu attālumā no turienes. Tev atpakaļbraucienā viņa visādā ziņā jāapciemo. - Varbūt Tu varētu nopirkt «Mihaelu Krāmeru» un «Šluku un Jauu», kā arī visas latviski iespiestās lugas, tāpat Plūdoņa «Antoloģiju», kas iznākusi Jelgavā pie Neimaņa. - Mīļdvēselīt, Tu varētu pamēģināt runāt arī ar Balodi, lai Remiķis palaiž cauri «Skroderi», varbūt ar Remiķi pašu. Šodien maz strādāju, jo Tu jau zini tāda bezmiega nakts padara ļoti gurdenu, gan jau rīt atkal veiksies, mans tagadējais pamatprincips - tikai nebūt noskumušam. Dvēselīt, esi vesela un nesēro, daudz bučiņu, mīļi un labi, dvēselīt!

119.

ASPAZIJAI
SIobodskā 1901. gada 16. (29.) martā

1110/16 Manu mīļmazāko, debešķīgo zeltstariņ, ar pirmo vēstulīti no Jelgavas Tu šodien labi aprūpēji savu puisīti. Līdz šim esmu saņēmis visas kartītes, izņemot septīto, kas rakstīta 4. martā, tātad - 25., 26., 27., 28. februāra, kā arī 1., 2., 3., 5., 6. marta, ieskaitot arī šodienas, 7. marta, mīļvēstulīti. Arī es rakstīju ik dienas, sākot ar pirmo, māmiņai adresēto atklātni. Bez tam es sūtīju «Mājas Viesim» un ievadu uz Jelgavu. - Nabaga vienīgo pūkdvēselīt, kas gan Tev nav jāizcieš ar visiem un visu labā! Gaismas kukainīt, turies tikai vesela un stipra, rūpējies par sevi un nepārstrādājies! Labāk izlieto savu laiku, lai nomierinātu nabaga mīļos ļautiņus, lai tiem atvieglotu šo grūto brīdi. Nabaga tētis varbūt jau būs izcietis savas mokas, katru reizi pasveicini viņu no manis, ziedo viņam visu savu mīlestību. Mani dziļi, aizkustināja, ka labie sirdscilvēki beidzot atraduši viens otru, un cik maiga, kautrīga un vārdos skopa ir šāda vēla mīla. Ir kaut kas brīnumains šādās dziļās sirdīs un mīlas spēkā, kas piemīt tētim, manu mīļo svētlaimes Iniņ, arī mīļo māmiņu es tagad spēju mīlēt divkārt stipri. Es zinu, ka par to Tu jo sevišķi priecāsies. Arī mani pašu tas stiprina labā paļāvībā: esmu tomēr izturējis visu šo laiku, kopš iesāku strādāt (zināms, es sāku tikai ar 10. martu); darbs veicas, kaut arī pamazām (15 - 25 rindiņas dienā). Zudušas arī galvassāpes, domājams, tās bija tikai nejaušas, es jūtos labāk nekā novembrī un decembrī, pat labāk nekā februārī. Un, ja tikai beigtos šis darbs, es ceru kļūt vesels, neesmu taču vēl tik tālu kā nabaga Kristaps. Ja Tu runā par spēkavīriem, tad vari pieskaitīt tiem arī es gribu uzveikt nervozitāti ar saprāta ieročiem, un līdz ar to es būšu ieguvis arī vajadzīgo spēku, kaut vai, piemēra pēc: tieši pēdējos gados esmu taču strādājis tik bezgala daudz, varbūt pat vairāk nekā Tu, dvēselīt, jo man taču jāstrādā ar mēru un apdomu. Es neļautu nolīgt savai galvai arī Tevis dēļ, Tev jāredz, ko Tu ar mani esi iemantojusi; ja tika; ir mērķis, to iespējams arī sasniegt gaismas kukainīt, es šodien nosūtu apdrošinātu «Mājas Viesa» 2. numuru, kā arī daļu «Skrodera»; ta dienā, kad Tu to saņem, telegrafē: получила - bet, ja trīs dienas pēc šīs kartītes vēl nekā nav, telegrafē: не получила, - un dodies pie Prozorovska, lai sameklētu sūtījumu. Tikai tad es nosūtīšu pārējo. - Miļpūkiņ, daudz mīļu bučiņu un austiņu purināšanas, ar mīļiem vārdiņiem, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Vai varbūt man sūtīt uz Zālītes vārda?

120.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 18. (31.) martā

1108/18 Manu mīļsirsnīgo rožsmaržiņ, mīļputniņ, ..šodien nav nevienas mīļkartītes, bet tas jau arī bija gaidāms,jo vakar bija divas. Manu dvēselīt, Tu taču to saprati it labi, ka šodien man ir pavisam neizdevusies sestdieniņa. Un es tā biju gatavojies, lai šo dienu nosvinētu pat «Skroderi» atliku malā, tagad man jāizjūt pārmetumi arī tā dēļ. Saņēmu Hermines vēstuli: viņa februārim visu izrēķinājusi ļoti smalki, pat «Nakts domas». Tu esot bijusi pie viņiem un izskatījusies it labi. Mīļo, saldo sirdsdvēselīt, vai tā patiešām ir taisnība; varbūt viņa tādā veidā tikai mierina, nabaga, nabaga pūkiņ kā gan Tev tagad jācieš, un arī es Tevi esmu sāpinājis ar savu vēlo rakstīšanu: Viņa arī izsakās, ka Tev vajadzētu atkal palikt turpat. Es tiešām nezinu, vai Tu toreiz no Jelgavas esi vēlreiz pie viņas bijusi, droši vien ne. Tu taču, dvēselīt, gaidīji ļaunā puisīša vēstulīti. Blaumanis, šķiet, gan ir saņēmis manu vēstuli; taču tā viņā izraisījusi tikai naidīgumu. Bet es tomēr biju pilnā pārliecībā, ka tā uz rakstīta labi un ļoti mīļi, arī Tu to tiki lasījusi. Es laikam vairs neprotu ar cilvēkiem apieties, patiesi nebiju domājis neko ļaunu, bet tas radījis tikai naidu. Jeb varbūt viņš runā par agrākajām vēstulēm un pēdējo no pagājušā rudens nav vēl pat saņēmis? - Arī Peče saņēmusi Tavu kartīti. Mīļo, saldo, sirsnīgo mutiņ, kādu uztraukumu gan Tu esi pārcietusi, cik slikti esmu rīkojies, - kā es vērsīšu visu par labu? Ludziņas rakstīšana vien to vēl nespēj, tas ir vajadzīgs man pašam, - bet Tev, manu vienīgo, manu dziļdvēselīt, manu bagāto sirsniņ? - Nav jau arī gandrīz nekādu cerību, ka tā tiktu cauri, varbūt Hermīne zin kādu vārdu par to sacīt, kad Tu viņai nolasīsi pāris lappusīšu priekšā. - Nosūtīti arī tieslietu jautājumi, bet tie jau maz tiek lietoti. - Šodien atkal biju ielūgts pie Resnajiem pusdienās. Tā kā svētdien un otrdien viņu mājā ir mirušo piemiņas diena un no vārīšanas nekas neiznāk, tad viņi paši pieteicās pie manis uz pusdienām, un es taču nevarēju atteikt. Bet kaut kādi mājieni par naudas trūkumu vis netiek doti, nav arī vairs sirsnības. Es nezinu, ko gan tas viss var nozīmēt. Mīļpūkdvēselīt, esi vesela, mīļa! Daudz mīļu bučiņu mīļvienīgajai, mīļi, mīļi, mīļi.

121.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 21. martā (3. aprīlī)

21./III Manu mīļo, mīļo dziļdvēselīt, manu rožsmaržiņ, manu baltziediņ, mutiņ, sirdsmutiņ, no rīta saņēmu bēdīgu telegrammiņu, bet pēcpusdienā atkal pūkvēstulīti un pūkkartīti, kas tik brīnumaini smaržo nebeidzamā mīlā un spēkā kā sarkanas pildītas neļķes. Tu iesi zaudējusi savu mīļo, labo tēti un ieguvusi mazu jo mazu puisīti, es redzu un jūtu, manu dvēselīt, cik daudz stiprāks esmu kļuvis ar Tavu palīdzību, kā pierādījums tam tagad vislabāk gan kalpos ludziņa, nekad nebūtu ticējis, ka spēšu tik ilgi koncentrēties vienam oriģināldarbam, līdz tas būs pilnīgi pabeigts; neticamais ir jau gandrīz pa pusei realizējies - no II cēliena man šodien ir 200 rindu, tātad turpat vai puse. Kā iesācēja darbs tas, dabiski, neko nenozīmē. Tēma bija slikti izvēlēta; pat vēl vājāka nekā «Spītniekā». Bet, galu galā, tas jau ir pavisam nesvarīgi, svarīgi ir, ka es pie tā strādāju un šo darbu arī pabeigšu, tas man ir kaut kas nebijis, un, lūk, to paveicis Tavs puisītis, ko Tu esi izveidojusi no sava spēka. Katrs jaunpiedzimušais izskatās neglīts un nožēlojams (to apliecina arī nabaga Nīna par savu dēliņu), bet gan jau Tavs puisītis; dvēseles mutiņ, kļūs Tev nozīmīgs. Manu vienīgo dvēselīt, kā gan es Tevi lai mierini, ko gan mīļu lai Tev izdaru, es nezinu, ko teikt, jūtos saguris, sāp galviņa, bet tā gribētos Tevi glāstīt un iepūkiņāt bučiņās; man ir Tavas bildītes un mīļi talismaniņi, kurus es glāstu. - Pūkiņ, sirdsvienīgumiņ, kā gan es Tevi lai mīlēju? Tu esi kā saulīte, visi ļaudis Tevi mīl, - bet kā gan lai es, Tavs puisītis, to daru? Es aizrakstīju vēstuli nabaga mīļajai māmiņai, bet tā spētu Tevi iepriecināt tikai tad, ja būtu uzrakstīta labāk un sirsnīgāk. - Cik spēdama apkop un aprūpē savējos, mīļo Sirdsiniņ, tas bija labi un nepieciešami, ka Tu apgādāji arī Doru. Ko gan viņa pati tagad domā iesākt? Vai viņa ar Brinku kā vidutāju negrib pieņemt vietu Krievijā? Zināms, tas būtu pats labākais. Ja viņa arī tur nespēj turēties, tad ar avīžu palīdzību jau var pameklēt ko citu, vai nu no turienes, vai arī no mums. Ja viņa viena pati paliks Jelgavā to draudzeņu pulkā, kuras tai vienmēr jāapdāvina, tad jau dzīves viņai nebūs, bet gan tīrā bojāeja. No šejienes viņa varētu dabūt sev vietu arī Kazaņā, Tu vari viņai turp aizbraukt līdzi. Viena pati jau viņa neko nespēj atrast, ja jau 9 mēnešus nosēdējusi mājās. Brauciens ir ļoti lēts. Tu par daudz, mīļputniņ, esi skopojusies. Tavs puisītis dzīvo lillā, jau nopircis 2 mārciņas siera un ½ mārciņas kakao. (Bija ieradušies arī Resnie, cienāju ar katliņā sautētu gaļu, tomēr neesam viens otram ne par mata tiesu kļuvuši tuvāki, tālāk par vispārējām pārrunām un laipnībām netiekam; man likās - viņi grib kaut kā tuvināties, bet vēl joprojām paliek slēpts atsalums. Biju pusdienās arī pie Pečēm, jāiet vēl pie Soka.) Ja Zāmam nav jābrauc uz Portartūru, kaut viņš paliktu Krimā. Hermīne raksta, ka iedevusi Tev honorāru 60 rubļu apmērā, bet Tu saki, ka gribētu redzēt, cik tad tās naudas īsti iznāks: tātad Tu neko neesi saņēmusi un viņa tikai stāsta man blēņas!? No Perhena es dabūju atpakaļ 5 rubļus. - Mīļmutiņ, tikai netaupi, rūpējies par sevi labi, nestrādā, lai arī šomēnes nav nekādu ienākumu, gan mēs to vēl atgūsim. Mīļo, mīļo, saldo baltziediņ, esi vesela, es Tevi pūkiņāju ar bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

122.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 23. martā (5. aprīlī)

1103/23. III         Pūkputniņ!

Manu sirdssvētumiņ, manu vienīgumiņ, manu pūksirsnīgo, balto ziedudvēselīt, arī šodien es atkal saņēmu mīļi smaržīgu pūkvēstulīti un izplūdu vispatiesākajā līksmē ar smiekliem un asarām; un skūpstiem, un nopūtām. Rit jau vesels mēnesis, kopš neesmu glāstījis un apmīļojis savu saldo vienīgumiņu, man palikušas tikai bildītes, vecie, dārgie talismaniņi un baltziedu pūkkartītes, kuras nēsāju vienmēr rūpīgi aizpogātā samiņā. Nabaga Sirdsiniņ, manu dvēselīt, kā gan Tev jāmokās, un, es Tev neko neesmu palīdzējis, ne arī apmīļojis ar vēstulītēm, kaut gan tagad jūtos it stiprs, pārvarējis pašu smagāko, kas man prasīja vislielāko piepūli: Tas ir vienkārši kaut kas šausmīgs šī drausmīgi ilgā nabaga mīļā tēta miršana; šīs bezgalīgās mokas pie pilnas apziņas, tas taču ildzis apmēram deviņas dienas, Arī Tev jābūt pavisam izmocītai, Sirdsiniņ, kaut Tu tagad vēl nedomātu par strādāšanu, jau tā Tev tik bezgala daudz skriešanu arī pēc apbedīšanas. (Izņem pie mācītāja, katram gadījumam, arī miršanas zīmi, tā vienmēr var būt noderīga.) Diezgan dīvaini; ka viņi aizņēmuši Līzes kapavietu: toreiz taču tika speciāli norunāts, ka es paturu ar otru, arī māmiņa to bija jau iekopusi. Pērciet jaunu gabalu, un no izdevumiem; mīlulīt, nemaz nebaidies, tie ir nepieciešami, gan: mēs atgūsim visu ar tālākiem darbiem, tagad esmu kļuvis daudz izveicīgāks savos darījumos un spēšu arī strādāt, ja tikai. šo ludziņu reiz dabūšu nost no kakla. Mīļo dvēseles smaržiņ, tikai neesi skopa mūsu mīļajiem, viņiem jājūtas pie mums labi un silti, viņi visi kļuvuši man daudz tuvāki; un it visos viņos es sāku atrast kaut ko tādu, kas man atgādina Tevi, manu Iniņ. Nabaga meitenei Dorai gan patiešām grūti klāsies šajā pasaulē, tik drīz viņa vis nepārmainīsies, - kā gan lai aiztaupa viņas ciešanas? Vienmēr vadāt pavadā, paturēt viņu pie mums; viņa taču tāpat ilgosies tikt projām. Zāma drosmīgā un. mīlas apdvestā rīcība tiešām ir ļoti skaista, es gaužām reti esmu sastapis kaut ko- tamlīdzīgu - spēju tā just citiem līdzi, un tas mani dziļi aizkustināja (pasaki to arī mīļajam zēnam viņiem visiem piemīt kaut kas no Tevis, manas vēselessmaržiņ. Tas, ka viņš daudz tērējas, būs viņam pašam jāizjūt, jo tikai uz mums vieniem taču gulises rūpes par Kristapu un māmiņu. Labāk jau būtu, ja tas atrastu nodarbošanos svaigā gaisā, bet kur tad kokarde? Mazās pūkiņas sarakstījušās jaukas asprātības, puisīši ļoti smējās. Tagad tikai biežāk atzīmē visu, kas tur mājās redzams un dzirdams, lai vēlāk to liktu lietā. Ja Zāms lieto kreozotu vai tas jau nozīmē, ka viņam ir dilonis? Protams, kreozots ir ļoti labs, bet vai neizāk par dārgu? Vajadzības gadījumā mums vajadzētu par to samaksāt. Neraizējies, mīļo Sauliniņ, ka Tev bija jāsedz māmiņas izdevumi arī drogu tirgotavā, - no kā gan viņi tad būtu dzīvojuši? Ar 20 rubļiem Jelgavā ģimene jau nevar iztikt, tādēļ labākais būtu, ja viņi brauktu šurp, tad mēs izdotu tikai kādus 20 rubļus vairāk: dzīvoklis - 10 rubļu (tas nozīmē 2 rubļus vairāk nekā tagad), kurināmais -·2 rubļi, kalponei - 5 rubļi un ēšana māmiņai un Kristapam - 11 rubļu, tātad kopā pie līdzšinējiem 30 - 35 rubļiem nāktu vēl klāt 20 - 25 rubļi. Sirdsmīļo pūkmutiņ, nebēdā arī par mani, tāpat nedomā, ka skopojos: esmu sapircis pat sieru un kakao, un ar teikt, ka es vārītu ik dienas tādu pašķidru zupiņu vien, es pieprotu arī vēl daudz ko citu, piemēram, trīsreiz esmu gatavojis bifšteku, rīsu putru, zirņu zupu ar jēra gaļu, saimniece man sacepusi kotletes bez olām, u sasējis sev biezpienu, pudelē sakūlis arī sviestu un vēl gatavojis daudz, daudz citu ēdienu; kurus nezinu pat vārdā saukt, runcis kļuvis jo resns un apaļš un mīļo mani tik ļoti, ka: pat Tev, mīļdvēselīt, nav vairāk ko vēlēties. Ēdienus, kuru pagatavošanai ir vajadzīgs daudz laika, es parasti netaisu; labprāt izvārītu ābolu ķīseli, bet bail no kartupeļu miltiem, kas saiet klimpās. Vienmēr vāru arī auzu tumi. Kad man kļūst garlaicīgi, es, protams, eju pie Soka; bet pagaidām šķiet labāk un lētāk mājās. Brokastis un vakariņas man jau tāpat būtu jāgatavo mājās, kas tāpat izmaksātu 2 - 3 rubļus, klāt vēl 8 - 9, kopā ap 10 - 12 rubļu, bet tā man iznāk mazāk izdošanas un arī ēdiens ir labāks. Ja Tu sakies. pati mācījusies vārīt, tad Tavs puisītis gluži tāpat, un, kad Tu ieradīsies, Tu teiksi: «Mīļo puisīt, viss, ko Tu gatavo, :ir labs; dod man pūkmutītē kādu gabaliņu!» Tā tas tiešām būs, un mazajai pūkmutītei tiks gabaliņš pēc gabaliņa un katram vēl klāt bučiņa. - Es strādāju :pie savas ludziņas, šodien II cēlienam man jau ir 245 rindas, un turklāt vēl līksma sajūta. it kā II cēliens jau tuvotos beigām - te vēl vajadzētu apmēram 200 rindu -, tā man tiešām būtu laime, un šī cerība neļauj pagurt. Aiz garlaicības es pārdomāju dažādus projektus: tulkot Danti - nesen redzēju krievu tulkojumu, ļoti skaistas Dorē ilustrācijas - vārsmās, bez tercīnām. 3 gadus, ik mēnesi 2 dziedājumus, apmēram 350 - 400 rindu, tas nozīmē dienā 15 rindiņas, visas svētdienas brīvas. Honorārs: 4 - 5 kapeikas par rindu un komentāri 2 kapeikas par rindu [Nobeiguma nav.]

Vēstules sākumā pierakstīts:
Tik pūkaini sevi jāglabā mutiņai [šai vietā bijušas pielipinātas dažas putna pūkas].

123.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 31. martā (13. aprīlī)

1095/31. III         Iniņ!

Manu baltdvēselīt, manu sirdsasinslāsīt, kvēlmirdzumiņ, rožskūpstiņ, tagad saņēmu visu, visu, kā balti ziedi pār mani nolija pūkvēstulītes. Cik es gan biju nepacietīgs, cik nevajadzīgi iztēlojos visu drūmās krāsās, pat dvēselīti. Tagad pavisam vienkārši noskaidrojas, kādēļ es veselu nedēļu nesaņēmu vēstulītes, mans vienīgumiņš, mans svētumiņš, mans svētlaimīgais mierinājumiņš nebūt nebija slimiņš. Esmu atkal tik laimīgs, pilns spēka un paļāvības, kaut arī vēl saguris, jo vakar negulēju. (Pārgājušas arī sāpes pakrūtē.) Šodien pienākusi pat 18. III pūkkartīte (trīs dienas vēlāk kā no Jelgavas), arī 20. III kartīte jau klāt. Manu smarždvesmiņ, manu mazmazo pūkgalotnīt, cik laimīgu Tu mani atkal iesi padarījusi, jo nepavisam neesi slimiņa, nu nepavisam. Pasaki taču to, katrā ziņā par to uzraksti! Rīgā esot teikuši, ka Tu izskaties pat mundrāka nekā iepriekšējā gadā, - nu, ja jau Tu neesi slimiņa un tā braši turies, vari arī palikt Rīgā, ļauj tad arī vispirms sagatavot nākotni, un tikai tad lidosim kopā. Bet tagad centīšos atbildēt saprātīgi. Jau ilgu laiku pārdomāju šo jautājumu, kopš Hermīne man. pār to rakstīja savā vēstulē (par to, Iniņ, es arī Tev rakstīju). 6 mēneši - līdz pat septembrim (vai līdz augustam?) tas ir ilgs laiks, un mums tam būtu liela nozīme, sevišķi tādēļ, ka Tu jau neesi apņēmusies palikt līdz kādam noteiktam termiņam. Ja Tu, tāpat kā es, nevari vairs izturēt, mēs varam atkal salidot kopā. 1. oktobrī jau arī būs pagājuši 2 ½ gadi un pārcelšanās vairs neradīs tādas grūtības, varbūt pat uz Pleskaviņu, Daugavpili vai pat Jelgaviņu. Bez šaubām, tad tiktu pieņemts arī viss Tavs pārējais plāns. Tava vēstulīte ir tik jauka un drosmīga, ka nekas vairs neliekas neiespējams. - Bet, ja nāktu Niedra, tad jau mums jāiet, it sevišķi tagad, kad no Blaumaņa esam saņēmuši kara pieteikumu (Tu jau par to uzrakstīsi tuvāk). Mēs jau «Mēnešrakstā» arī vairs nevarētu līdzdarboties. Niedra tātad Zālītem uzspļauj, bet viņš to par varēm grib dabūt redakcijā, pasaki to viņam, es arī to darīšu. - Tagad vēl ir laiks ko darīt mūsu un arī viņa labā, starp citu, nebūtu jau slikti kaut kur citur sameklēt pamatu zem kājām. (Jā, pasaki gan Zālītem: ja nāks Niedra, tad iesim mēs un ,ne jau klusiņām, bet ar publisku paskaidrojumu.) - Honorārs: Iniņ, vai Tu esi ar mieru rakstīt par 35 rubļiem? «Dienas Lapas» feļetons - 80 rindu (50 + 30 atbild.) = 2 rubļi, mēnesī 8 rubļi; ievadi - 600 rindu = 12 rubļi; dzejoļi = 2 rubļi; humors - 70 rindu = 2 rubļi; tulkojumi, noveles - 300 rindu = 3 rubļi, kopā jau 1000 rindu, tas nozīmē - ik dienas 30 rindu. Divās stundās var paspēt 40 rindu, tātad vēl 200 rindu, 2 kapeikas rindiņā = 6 rubļi, tas iznāk: 8 + 12 + 2 + 2 + 3 + 6 = 33, toties ļoti daudz darba. Ja mēnesī 60 rubļu, tad varbūt Tu varētu strādāt arī savu darbu un to vēlāk, jau būdama šeit, iesūtīt, taču par to Tev jāizšķiras uz vietas pašai. Es Taviem 60 - 70 rubļiem vēl tā kā tā varētu pievienot tieslietu jautājumus - 6 rubļi un tulkojumus «Mēnešrakstam» par rubļiem 10. Patlaban Miržē es neturpināšu (bet publikai tas taču patiks, un Zālītem tas jāizdod). No darbiem paturēšu tad tikai «Tellu». Parunā ar Gailīti, vai viņš man nedotu klāt vēl arī septembri, tad man būtu jūnijs, jūlijs, augusts, septembris - 4 mēneši - 3200 rindu, tas nozīmē: 800 mēnesī un ik dienas 30, - tātad darbs apm. 1 ½ stundai. Es tā kā tā nedrīkstu dzīvot gluži bezdarbībā, un Tu, dvēselīt, tāpat nedrīksti pārstrādāties. - Sirsnīgi pateicies Vidiņam, kā arī Gruzītim par drošo uzstāšanos un labajām domām, saki viņiem, šiem mīļajiem cilvēkiem, tikai mīļu un labu. - Gailītis tomēr par loksni samaksājis ne 20, bet 25 rubļus; pateicies arī viņam un paskaidro, ka es nerakstīju tikai tādēļ, ka domājos to sarūgtinājis, pret viņa gribu ņemdams tulkojumu uz sava vārda: No viņa atklātnes nospriedu, ka ,tas viņam nav paticis, arī tulkojums netika nosūtīts gluži laikā. - Par ludziņu jau viņi prēmiju nedos, jo tur ir satīra par «tautību», baidīsies arī no «Baltijas Vēstneša». Arī Remiķis ir tautībnieks un to nelaidīs cauri, bet man tā bija spēku pārbaude, es redzu, ka spēju strādāt arī pie garāka darba, ka fizisko spēku man ir pietiekami; tas nozīmē daudz, un par to man jāpateicas mutiņai. Es nepavisam neesmu bēdīgs, esmu gluži mierīgs un pilns darba prieka, drīz pabeigšu II cēlienu un savlaicīgi arī III. II cēlienā. es nācu pie slēdziena, kā mana darba metode, neder, man būs jāpamēģina tā, kā Tu to dari, mīlulīt: izmeklēt tikai pašu interesantāko un apstrādāt bez kopsakara, tikai vēlāk visu apvienojot. Tagad II cēliena ir tikai aizsākt pavedieni, bet nav tieši paša interesantākā un raksturīgākā: Vēlāk es vēl pievienošu skatu, kur uznāk vectēvs, kur tiek apspriests par avīzi ar visu abonētāju portretiem, tāpat kā skatu, kur kalpus pasauc tikai tādēļ lai demonstrētu, cik tiem tautiski uzvārdi un kā tie grib sākt lamāties un žēloties: Mīļpūkiņa varbūt atradīs vēl daudz citu interesantu situāciju, ko varētu parādu. - Ja ludziņa nedabūtu nekādu balvu tad «Mēnešrakstam» to labāk arī neiesniegt, tā izsauks tikai niknumu, - kā Tev šķiet, Iņiņ? - Es drīz iesniegšu прошение, varbūt prasīties uz Vjatku, dzīve mežā arī nebūtu slikta. Bet, mīļvienīgumiņ, ja Tu netiksi jūrmalā un tik daudz strādāsi, arī es nespēšu mierīgi rūpēties par sevi: Tev noteikti jāiekārtojas tā, lai Tu nepārstrādātos un varētu arī atpūsties, jo šī atšķirtība vien; kas tagad arī man kļūst jo dienas jo smagāka, var Tev nodarīt daudz ļauna. Nav taču pieļaujams, ka tikai viens putniņš vien aprūpē sevi. Un tad vēl: ar 40 rubļiem Jums visiem taču nekādā ziņā nevar pietikt; iepriekšējā gadā Tu jau viena pati arvien izdevi vairāk par 40 rubļiem. Man vajadzīgi tikai 25 + 6 rubļi no valsts kases, bet Tev jau savējiem jāierēķina daudz vairāk, tā ap 70. Izdevumi iepriekšējos gados bija:

1899.

jūlijs     23         VIII 25         IX 32          X 27          XI 30          XII 35
ekstrā  19                  14                9               15               26                 73
            42                 39              41               43               56                 109

1900.  I 25         II 28          III 28
             12              31               21
             38              60               50

Rēķinot 40 rubļus parastajiem izdevumiem vien; jau būtu daudz par maz, apdomā to; milulīt, labi nopietni. Neesi skopiņa mazpūkiņām! Tajā pašā laikā mūsu abu kopējie izdevumi bija: 68, 61, 57, 86, 101, 145; 81, 101, 90. Šeit Slobodskā abiem mīlulīšiem: 76, 78, 71, 92, 55, 57, 49, 82.
Sevišķi vilinošas tās Rīgas izredzes nav, tikai reklāma. Ja Tu aizbrauksi augustā, Niedra nāks tāpat. Pat Poruks ir aizgājis (Blaumanis to nozākājis «Zobgalā».), mums jau tik stingra atbalsta nav. Mīļdvēselit, kamēr Tu vēl esi Rīgā; uzņem sakarus, kur vien iespējams, gadījumā ja mums jāaiziet arī no «Mēnešraksta», Komisijai varētu apsolīt kādu darbu. Izdevēji - Zeltiņš, Bērziņš varētu kaut ko izdot arī mūsu labā, varbūt kādu kalendāru, kamēr Tu vēl esi tur, varētu norunāt ar Zeltiņu (literatūras kalendāru vai ko tamlīdzīgu ar zināmu literāru vērtību: mūzu almanahu!). Varbūt Ozols dzejoļus un kalendāru. Varbūt Gruzītis, Tūters vai Džons? Ja jau viņi; par mums tā interesējas, tad varbūt varētu izdot mūsu dzejoļus vai mūsu almanahu, ai naudu piedalītos arī mēs. Džons šajā ziņā ir absolūti godīgs. Ko Tu par to domā, mīļdvēselīt? Varbūt Tu vismaz parunātu un šo lietu pārbaudītu, es domāju, tas būtu iespējams ar Gruzīti un Džonu. (Nejauki tikai, ka Dions apgalvo; Plūdonis esot pirmais dzejnieks, - vai viņš pret Tevi vēl joprojām ir naidīgs? Nedrīkst taču sākt apšaubīt to, ka Tu esi un paliec pirmā.) Ar Teodoru var sarunāt pavisam citādāk: Arī uz Ozolu es vēl ceru. - (Vai Tu, mīļpūkiņ, esi bijusi pie Treilanda? Aizej gan turp, rožsmaržiņ, labie ļaudis vienmēr jāvāc vienkopus. Ja Tu satiec veco Vēberu, tad arī no manas puses pateicies par labo kritiku.) Esmu ļoti noguris; un pat par darījumu lietām ir grūti rakstīt, daudz, kas bija padomā, aizmirsies. Tavus un manus dzejolīšus varētu izdot pavisam mazās grāmatiņās - pa 2 loksnēm katrā, 10 kapeikas eksemplārā, tā ir vieglāk un lētāk iespiest, kā arī vieglāk izpārdot. Parunā par to, piemēram, ar Gruzīti un Džonu. - Vispār, jāpateicas it visiem, kas toreiz gribēja piedalīties izrīkojumā. - Lai nenokavētu ludziņas termiņu, varbūt varētu iesūtīt tikai I un II cēlienu, bet III - vēlāk, kad būs gatavs, pēc termiņa. - «Mēnešraksta» humora nodaļai es varētu nosūtīt to pašu, kas bija domāts Zeltiņam, ir jau gan draņķis, bet Blaumanis dod vēl dumjākus gabalus. Es neko prātīgu vairs nevaru sarakstīt, kā šķiet, no darījumu lietām tas būs svarīgākais. Liec, lai Bisnieks Amatnieku kasē ieraksta grāmatiņā kā dividendes 6 rubļus. - Es šad un tad atkal pārlasu Tavu brīnummīļo vēstulīti un nevaru novaldīt asaras: tas ir drausmīgi - tā nolūkoties šādā bezgala ilgā nāves cīņā, kad nāve uzbrūk dzīvībai un to saplosa. - Hermīne atsūtījusi tieslietu jautājumus un raksta, ka Tu pagaidām paliksi turpat, līdz saņemsi manu atbildi, man jāatbild arī viņai. - Mīļvienīgumiņ, baltziediņ, nemoki sevi ar pašpārmetumiem, ka Tu puisīti pietiekami nemīļo: Tu taču piedabūji mani pie darba un panesi visu, ar bezgala mīlestību un pacietību mani aprūpēdama toreiz, kad slimība ņēma virsroku un es vairs nespēju pār sevi valdīt, - Tu esi mana dziļdvēselīte, mana svētītā Svētiniņa: Rūpējies par sevi, rūpējies par sevi, esi vesela un aprūpē māmuliņu, kā arī citus mūsu mīļos. Pūkiņ, Iniņ, Tavas pašas puisītis Tevi mīļi ieaijā bučiņās, mīļi un labi. Pūkiņ, arī zeltmatiņi dod saldu mierinājumu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Rēķini arī tiek nosūtīti mīļmutiņai.

124.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 2. (15.) aprīlī

1093/2.IV Manu sirdsmīļoto, sirsnīgo mīļputniņ, rozīt, dziļdvēselīt, šodien arī vēl nepienāca pasts, bet Tavās pūkigajās vēstulītēs man glabājas tik bagāts mīlas un drosmes krājums, ka, neraugoties uz visiem traucējumiem, kas jāizjūt svētku dienās, es pat strādāju un gan drīz jau pabeidzu II cēlienu. Ja .strādāšu rīt, tad ne vien to pabeigšu, bet nekavējoties sākšu arī III cēlienu vai arī rakstīšu tieslietu jautājumus. Manu baltziediņ, Tu esi vesela, un šī apziņa dod tādu spēku un mierinājumu, ka es nebēdāju ne par pašu velnu, kur nu vēl par pārējo. Noskaņojums jau varēja būt arī pavisam slikts, vakar nosēdējos pie Pečenas, viņa lasīja priekšā savu jaunāko skici, nekā nozīmīga; mani ļoti nogurdināja, šodien atkal sarunas pie Soka (es tagad par 6 rubļiem mēnesī tur ēdu pusdienas, bet manējās gan bija labākas); vakarā man atkal jāiet pie Gorda, bez tam vēl 31. III biju pie Resnajiem, un pēc tam vienmēr ir tāda ledaina, nepatīkama sajūta. Bēdājos arī par to, ka dzejolīši nav iznākuši visai labi un mīļmutiņai tie sagādās maz prieka. Šodien tomēr pastrādāju gluži labi. Tas tādēļ, ka mutiņa, Sirdsiniņa ir viesela. - Aizvakar es uzrakstīju garu jo garu vēstuli ar rēķiniņiem, vienu dzejolīti; kā arī pūkiņām sava paša mīļsmaržiņai, samtkājiņām. - Dimantpūkiņ, to šķiņķīti jau nez vai Tev vajadzētu sūtīt, es droši vien būšu Vjatkā? un tur jau var dabūt it visu; garajā ceļā tas var arī sabojāties. Tāpat ar dārgajām zālēm: ja es būšu klīnikā, tad jau tās saņemšu par velti. Mazliet vēl uzgaidi, sirdsasintiņ, un sūti; ja var, to, ko rakstīšu. - Vai Tu jau drīz vien nebūsi Rīgā, varbūt jau pienākot šai kartītei? Es gribēju Tev atbildi nosūtīt telegrāfiski, bet vēstulītē sacīts: raksti drīz, - taču; tā kā ceļi tagad ir slikti, vēstules iet ļoti lēnām. Šeit līst. Mīļo sirdsasintiņ, esi vienmēr tikpat vesela, rūpējies par sevi labi; arī Tavs puisītis tā dara, ir taču divi mīļi un labi pūkputniņi, gādā, cik spēdama, par mūsu mīļajiem, manu saldo, sirdij tuvo mazpūkiņ, rotāta ar bučiņām, pūkīgi un mīļi. Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

125.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 3. (16.) aprīlī

1092/3. IV Manu vismīļāko, vissirsnīgāko sirdsasintiņ, ametistdimantiņ, dziļdvēselīt, ap 20. martu Tev bija pats grūtākais laiks, un, kaut arī mīļpūkkartītes vēl izpaliek, Tavs puisītis ir mierīgs un rātns. Arī pasts šajās dienās pienāk ar novēlošanos, piem., tikai šodien saņēmu 23. marta «Dienas Lapas» numuru. Manu baltziediņ, manu rožaino liegpūkiņ, turies tikai vesela, un Tavs puisītis nekad nebūs bēdīgs. - Šodien pabeidzu II cēlienu un apdrošinātu nosūtīju savam mīlulītim, tas ir 3. sūtījums, jo 2. izsūtīju 28. martā. Tagad pastrādāšu pie tieslietu jautājumiem un nedaudz atpūtīšos; bet tad ķeršos pie III cēliena. Es gribu Tev nosūtīt arī šo to no vecā humora, kas bija Paredzēts Zeltiņam, varbūt vari to tagad ievietot. Es joprojām gaidu, vai šajās dienās nepienāks Tava Rīgas adrese. Par ludziņu gribu vēl ko vairāk rakstīt, kad būšu saņēmis Tavu kartīti. Gribu rakstīt nelielu prologu, kā arī akcentēt. I un II cēlienā, ka Andēls meklē skaistumu un harmoniju pagātnē, visam darbam jābūt poētiskam, tad tas mani kaut cik apmierinātu. Bet I cēlienu gan centies izsūtīt jau 20. aprīli, lai es to saņemtu 1. maijā, un II cēlienu, vēlākais, 25. aprīli. - Atpūtas labad es tagad it bieži lasu, sevišķi mazmīļputniņa dzejoļus, tie ir tik brīnumskaisti, ka es tajos pilnīgi aizmirstos. Šeit man pa rokai ir «Dzimtene»; tas ir tik, aizkustinošs un domu bagāts; un tajā paša laikā tik neizsakāmi sērīgs, ka es, to lasīdams, nevaru valdīt asaras. Brīnišķo Iniņ, ja Tu pati esi pie manis, es nebūt tik dziļi neizjūtu Tavu dzejoļu brīnumaino burvību, Tu it kā stāvi tiem ceļā. Tava būtne it kā apēno visu, kas ir Tavā tuvumā. Bet tagad tie uz mani iedarbojas divkārt spēcīgi. Iniņ, manu brīnumaino liegdvesmiņ, smaržiņ, manu tālo, tālo Iniņ! Esi vesela, Iniņ, rūpējies par sevi, rūpējies par mūsu mīļajiem, ļauj Tavam pašas puisītim Tevi iepūkiņāt mīļās bučiņās, mīļi. mīļi, mīļi.

126.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 6. (19.) aprīlī

1089/6. N Manu sirdsmīļoto, vienīgo Iniņpūkiņ, samtkājiņ, .. šodien saņēmu mīļu, zeltainu pūkkartīti, bet diemžēl vēl nepaspēju nosūtīt atbildei garāku vēstulīti. Vakarējā ciemošanās pie Špichena mani pavisam nogurdinājusi, un šodien atkal jāiet pie Resnajiem, tas gan ir pēdējais apciemojums, turpmāk varēšu strādāt regulāri. Mani vienmēr skumdina, un es ļoti bēdājos, ka Tev, manu saldo liegdvēselīt, tik daudz jācieš, bez tam vēl visas šīs skriešanas un mūžīgie darbi mājās, tagad vēl arī redakcija. Es varu gan iedomāties šo jauno satraukumu un turienes sasprindzināto darbu. Ziņa, ka Blaumanis un Ansbergs (?) arī it kā atteikušies, man , ir gluži jauna, 23. marta «Dienas Lapā» bija minēts tikai Poruks. Protams, mēs paliksim uzticīgi Zālītem; kaut gan viņš to nekad nav pratis novērtēt, ka var paļauties vienīgi uz mums. Man vēl nepatīkami svaigā atmiņā visi lieta, kad Poruku un Blaumani tik ļoti pacēla mums mūs pat lāgā nepieminot, un Zālīte ar Blaumani abi kopā ar ļaunu viltību gribēja man atņemt arī tulkotāja vārdu, kaut gan šeit, cik es noprotu, runa nav par personām; šie paši privileģētie Zālītes draugi, Blaumanis un Poruks, grib novest līdz bankrotam visu «Dienas Lapu», grib iztirgot avīžu monopolu «Baltijas Vēstnesim», kā to iepriekšējā gadā jau mēģināja Niedra, šie ļaudis vēlas, lai nekur vairs netiktu pausta brīva, godīga doma, lai cilvēkiem visur būtu aizbāzta mute, un man šķiet, ka Poruks, ko es visumā turu par kārtīgu cilvēku, labi neapzinās savas izstāšanās sekas: - Tātad paliec pie Plātesa, manu pseidonīmu izmanto tikai kā pilnvaru, paskaidrojot, ka savus uzskatus es vēl izklāstīšu vēlāk, gadījumā, ja tas vispār būs nepieciešams. Tas ir ļoti, ļoti saprātīgi, ka redakciju pārņems Balodis; viņam nav tik daudz personisku ienaidnieku kā Zālītem. Mīļdvēselīt; pirmām kārtām nepārpūlē sevi par daudz; saudzē sevi: saglabā sevi pašas puisītim, mīļi, mīļi. Ar daudzām saldām bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

127.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 7. (20.) aprīlī

1088
36/7. aprīlī

                Iniņ!              Manu saldo sirdsvienīgumiņ, manu mīļo, silto saulstariņ, liegdvesmiņ, dimantlāsīt uz rožziediņa, Tu man vienmēr tik līksmi vizuļo pretim, un arī tagad, sēdēdams saulītē, kad. tā rotājas tieši virs papīra, es atkal domāju par vienreizēji mīļajām mirdzactiņām. Man tagad ir ļoti nepieciešams sēdēt saulītē un sildīties mirdzactiņās, jo es gandrīz kļūstu grūtsirdīgs, droši vien jau par ilgu esmu bez darba, vakar biju pie Resnajiem, tas vienmēr nogurdina, arī pasts varētu gan mazliet pasteigties. Bet tad es atkal iedomājos par savu vientuļo, nomocīto, vismazāko, vismaigāko liegpūkiņu, baltziediņu, kas atkal iejūdzies nejaukajā darbā, kas dzīvo vienās nepatikšanās un ienaidā, - ko gan, salīdzinot ar to, nozīmē manas ciešanas? No telegrammiņas es redzu, ka Tu esi pieņēmusi Hermīnes piedāvājumu, kā es vakar rakstīju, tas jau arī ir pats pareizākais. «Baltijas Vēstnesis» nozīmē nāvi visai latviešu literatūrai, kaut gan tas ir bagāts, tam nav neviena paša īsta rakstnieka, visi tikai vidusmēra rakstītāji. «Baltijas Vēstnesis» ir arī īsts reakcijas iemiesojums, un, ja tam izdotos sagraut «Mājas Viesi» un «Dienas Lapu», tas būtu viens un pārvaldītu it visu. Tad jau visam jāizmirst. «Mājas Viesis», zināms, ir mans pretinieks, bet pret šo - vēl ļaunāko pretinieku - tam jāizpalīdz. Tu droši vien Zālītem jau kādreiz esi teikusi, cik es esmu neapmierināts ar «Mājas Viesi», «Dienas Lapu», bet šeit jau sastopas mūsu intereses. Šim kopīgajam sevišķi atbilda «Mēnešraksts»: tas bija it kā neitrāls novads mākslai, literatūrai, ar ievirzi uz jauno. «Baltijas Vēstnesis» ir kultūrai naidīgs. Tikai izejot no šī viedokļa, mēs visu laiku esam strādājuši pie «Mēnešraksta». Tam vēl pievienojas arī personiskā draudzība ar Zālīti. Mēs viņus nekad neesam pametuši, kaut gan viņi mūs ziedoja pat tādam kā Blaumanis. Mēs neatstāsim viņus arī tagad, kad tie nokļuvuši nelaimē. Pasaki to visu Hermīnei, viņi var būt mierīgi. Labi, ka nāks Balodis, viņa vārds nav tik ienīsts kā Zālītes. Bet, ja tomēr notiktu tas, no kā jāsargās par katru cenu, - ja Plātess no «Dienas Lapas» atteiktos, vai tad Zālīte nevarētu labāk ņemt to nekā muļķīgo muižu? Vai tad zustu arī «Mājas Viesis» un «Mēnešraksts»? Un vai Zālīte nevarētu .vismaz tos nopirkt? Ja mēs sabalansējam savu budžetu, varbūt arī mēs varam piedalīties kopējā pasākumā. Starp citu, tas vēl krietni jāapsver, nekā vilinoša jau tur nav, un Tu pati, Iniņ, uz vietas visu vari novērtēt vislabāk. (Ja vēlāk polemikā būtu nepieciešams, lai mēs savu viedokli paskaidrojam tuvāk, tad atraksti, mīlulīt, un tādu deklarāciju, kas līdzīga augšminētajai, mēs varam ievietot «Dienas Lapā» arī rakstiski.) Es esmu saņēmis vēstuli no Treimaņa - Zvārguļa: mums esot kaut kas jādod viņa un Grāmatu Bērziņa literārajam kalendāram «Burtnieks» - dzejoļus, skices, kritikas, protams, par velti. Viņš raksta: «Ko domājat «Dienas Lapas» lietā? Viens pēc otra no labākiem rakstniekiem atteicas... Bēdīgi... Man šķiet arī Jūs tur nejūtaties silti. Bet, ko darīt, - Jūsu apstākļi ir apraudami.» Tas muļķis pat nemana, cik viņš ir nekaunīgs. Ja viņš publiski atvainotos par saviem uzbrukumiem Tev, tad jau viņam varbūt arī varētu ko iedot no svītrotā. Domājams, ka viņš ar Tevi runās, tad jau Tu atbildēsi arī manā vietā. Kamēr Tu, mīlulīt, neko nesaki, es pagaidām arī viņam neko neatbildēšu. Reklāmas dēļ, domājot par nākotni, varētu jau viņam varbūt kaut ko iedot, jo ar Zālīti jau nez vai viss labi beigsies, viņš katrā ziņā vienmēr jābalsta, pats viņš sev strādā tikai par ļaunu, ir arī pārāk neizveicīgs. - Protams, beigu beigās mums vajadzēs no latviešu literatūras vispār atvadīties vai arī viņai no mums. - Es jutos tik noguris, ka izgāju pastaigāties un atnesu mājās pāris asniņu, tie ir pirmie un vēl ļoti mazi, kaut gan sniega palicis pavisam nedaudz. Šodien es nosūtīšu arī tieslietu jautājumus. - Uz Tava vārda saņēmu ļoti laipnu vēstuli no vecajiem Ērglīšiem; atbildēšu viņiem. Dreimanis vietu gan esot dabūjis, bet ne Pleskavā, Teikmanis izmests (1) no biedrības, Zelma mācoties stenogrāfiju, vecie Ērglīši paši gribot pārdot Rignaigaru un pārcelties uz pilsētu. - Es rakstīšu vēstuli arī Hermīnei un, ja vien pabeigšu, tad pielikšu šeit pat klāt. - Es tiešām nezinu, kā man atkal ķerties pie ludziņas, man ir radies īsts riebums, sevišķi muļķīgi jau ir tas, ka es sāku domāt, vai tikai šī ludziņa var pierādīt manas spējas sistemātiski strādāt. Un tomēr es noteikti domāju to turpināt, sākot jau ar rītdienu, kaut gan no Iniņas sadzirdēšu mīļu vārdiņu ne ātrāk par 25. aprīli, tas nozīmē, kad 3. cēliens būs gandrīz pabeigts (žēl, ka Tu netelegrafēji par saņemšanu 23. martā, būtu taču piecas dienas ātrāk). Tu tātad redzi, Sirdsiniņ, ka Tavam puisītim nebūt netrūkst apņēmības, nav tikai darba prieka. Lai aizpildītu tās 2 lotes, es varbūt vēl pievienošu vēstulei arī kādu agrāk uzrakstītu humoru, ja vari, izmanto to «Mēnešraksta» Zobgalā vai «Dienas Lapas» feļetonā, tikai bez mana vārda. Manu saldo pūkmaigumiņ, ja tikai es zinātu, ka Tu esi vesela un stipra, es arī kļūtu līksmāks un nebūtu tik bēdīgs, bet es taču redzu, cik Tev grūti klājas, un tā netieku vaļā no sāpēm un noguruma. Iniņ, mīlulīt, viss nokaisīts bučiņām un pūkiņām; mīļmutiņ, esi vesela, mīļi, mīļi, mīļi.

128.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 8. (21.) aprīlī

1083/8.IV Manu vissaulaināko rožsmaržiņ, manu baltziediņ, manu kvēlmirdzumiņ, Tavs mīļputniņš šoreiz ir pārskatījies: vakar uzrakstīju apdrošinātu vēstuli, bet šodien, kā jau svētdienā, pastā to nepieņēma, un tādā kārtā to varēs nosūtīt tikai reizē ar šo kartīti, - ļoti bēdājos, ka izdarīju tik slikti, un nezinu pat, ko man iesākt. Gribu rīt atkal rakstīt garāku vēstulīti, lai mīļi pūkiņātu un glāstītu un labi gādātu par savu vienīgumiņu, manu Sirdsiniņu, dziļdvēselīti, maigumiņu. Līdzi gribu nosūtīt arī paskaidrojumu, ko Tu vari izlietot, ja vien rodas vajadzība, vēstuli Hermīnei tieši izmantot nebūtu vēlams. (Klāt vēl būs arī tieslietu jautājumi, pāris humora gabalu un asniņi.) Šodien izlasīju 29. datuma «Dienas Lapā» Baloža un Vidiņa paskaidrojumus. Tas tiešām būtu joks, ja Blaumanis nāktu līšus atpakaļ. Atsūti, Iniņ, arī «Baltijas Vēstneša» numurus, kur ievietota atteikšanās. - Šodien atkal iesāku «Skroderi», tas nozīmē - izstrādāju III cēliena dispozīciju, to nosūtīšu arī Tev, kaut gan diez vai paspēsi uz to savlaicīgi atbildēt. I cēlienu vispirms nosūti šurp, lai jau ar 1. maiju es to varētu sākt pārstrādāt. Vai nevajadzētu darīt tā, ka Tu, dvēselīt, tiklīdz kādu gabalu no I cēliena esi pārskatījusi un izlabojusi, nodod to tieši pārrakstīšanai, piemēram, Mildai B., iztiekot bez manas korektūras, un tad šo manu bruljonu ar Taviem labojumiem (kas jāraksta nākamās lapas otrā pusē) atsūti man galīgai pārstrādāšanai. Tad jau Tu varētu iesūtīt Mildas B. pārrakstīto. Bet, ja, saņemot šo kartīti, Tu I cēlienu jau esi izsūtījusi, tad liec, lai pārraksta tādā veidā II, tikai ar Taviem labojumiem. III cēlienu es tad centīšos šeit drīzumā pārrakstīt pats un nosūtīt Tev, lai Tu to varētu bez Taviem labojumiem, tāpat kā I un II bez maniem, iesūtīt, jo citādi jau nebūs iespējams visu to līdz termiņam iesniegt. Ja tikai izdotos, kaut neizstrādātā veidā, visu iesūtīt līdz termiņam, tad jau vēlāk Tu varētu viņiem iesūtīt arī pārstrādājumu, ar ko es tiktu galā savās brīvākajās stundās. I, II un varbūt arī III cēlienā Tev būs jālabo tik daudz, lai vairs nepaliktu rupji dramatiskās tehnikas pārkāpumi (tagad I un II cēlienā es ar nodomu nepievērsu tam lielu uzmanību, lai šinī ziņā sev paturētu brīvas rokas). Tagad kartīte pārpilna dažādām darījumu lietām, un pūkiņu pavisam nedaudz, taču tās ir ļoti mīļas, smaržmaigumiņ, manu sirdsasintiņ, mutiņ, esi vesela, pūkiņā sevi ar daudzām mīļām puisīša bučiņām, mīļi, mīļi.

129.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 17. (30.) aprīlī

1078
36

17. IV Manu viszeltaināko Sirdsiniņ, dimantametistiņ, pūkdvēselīt, šodien saņēmu mazu, mīļu 8. aprīļa pūkkartīti, vakar - 7. aprīļa, to ar balto balodīti un baltajiem ziedu zariņiem, kas mani ļoti iepriecināja. Es ļoti priecājos arī par to, ka Tu esi braukusi uz Jelgavu, tagad Tu taču saklausīsi puisīša vārdiņus, vairs neaizcirtīsi durvis deguntiņa priekšā un neliksi kā toreiz sēdēt krēsliņā (pasaku mājiņā), līdz kliedz, ka dibentiņš salst. Šodien es saņēmu arī «Dienas Lapu» ar Tavu paskaidrojumu, tas ir jauks un labs, tikai pēdējā frāze ir nevajadzīga un mazliet komiska. - No šejienes nav nekā jauna ko ziņot. Viss ir mierīgi. Ieradīsies uz 2 gadiem jauna izsūtītā, Pēterburgas kursiste. Viņa ir īsti simpātiska un pavisam jauka būtne. Turpretim Ponomarjovs pārbraucis uz Glazovu. Tas arī ir viss, ko zinu; es nekur neeju, tāpēc ka cītīgi jāstrādā. Joprojām esmu noguris un sāp galviņa, tādēļ darba laikā jātaisa aizvien lielākas pauzes, lai pavisam nepagurtu. Tu jau redzi, sirdsasintiņ, pūkmuliņ, ka Tavs puisītis par sevi labi rūpējas. Tādā veidā es tomēr panācu, ka, neskatoties uz visu, tiku jau līdz 160. rindai, un, tā kā es ceru - ar 400 rindām III cēlienam būtu pietiekami, tad pabeigšu tieši līdz 1. maijam un man vēl atliks 20 dienas pārrakstīšanai un pārstrādei, kas, protams, ir drausmīgi maz. Varbūt tomēr varētu tā izkārtot, ka II cēlienu pārrakstītu Tu, rīt es aizrakstīšu, kas tur vēl noteikti būtu jāpielāpa. Varbūt maijā Tev atliks mazliet vairāk laika. - Raksti par mīļo māmuļu, vai viņa ir vesela un kur pagaidām uzturas. Pūkiņā sevi, dvēselīt, un ļauj arī puisītim sevi pūkiņāt ar vārdiņiem, Tev taču ir viens vienīgs pašas puisītis. Esi vesela, nepārstrādājies! Daudz bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

130.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 19. aprīli (2. maijā)

1076 19. aprīlī.              Tikšanās putniņ!
36
Manu sirdsmīlulīt, manu pūksmaržiņ, šodien saņēmu Tavu 10. aprīļa vēstulīti, kopā ar to arī Brūna grāmatu sūtījumu (rēķins ir briesmīgi liels, jau pāri par 24 rubļiem). Tas, ko Tu ziņo no Jelgavas, patiešām ir līdz izmisumam ļauni, ja nabaga Dora neizturēs, tad arī mīļajai māmuļai to nepārdzīvot [izplēsts robs], bet Tev, vismazāko, vispūkīgāko dziļdvēselīt, - kā gan Tev to panest? Protams, Tu neizjūti ne mazāko vajadzību pēc mierinājuma no ārienes, tomēr Dorai un Zāmam es aizrakstīšu, varbūt tas viņiem nāks par labu. Par zēnu man ir liels prieks, viņš lieliski tiek uz kājām. Ja māmuļai tiešām būs tur jāpaliek un viņa nevēlēsies doties līdzi, tad mūsu stāvoklis vēl jo vairāk sarežģās, taču viss jau jāņem par labu, kā ir, nekādā gadījumā nedrīkst šo veco sievieti kaut kā piespiest. Arī Zāms nekādā ziņā, gādādams par visu; nedrīkst ierobežoties, jau tā viņam alga ir par mazu. Bet Doras labā gan dari visu, kas iespējams. - Tava atbilde «Baltijas Vēstnesim» (10. aprīļa 81. numurā) ir tiešām pārsteidzoši jauka, nav brīnums, ka to slavē pat «Düna - Zeitung», es biju ļoti priecīgs un sirsnīgi smējos par šo graujošo izrēķināšanos, vai bija labi pieminēt arī norunu ar Blaumani, nevaru spriest. Pirmajā paskaidrojumā Tu taču pieturējies pie viedokļa, ka esi nākusi pilnīgi privātu iemeslu dēj un tikai redakcijā iestājusies principiālu apsvērumu dēļ, tagad iznāk tā: bija norunāts, ka Blaumanis Tevi tikai aizstās. Tas jau ir atbalsta punkts uzbrukumam. Es sekoju Tavai polemikai ar dzīvu interesi, manu Iniņ, tā tik krasi atšķiras uz pārējā fona ar savu spilgto, noteikto skanējumu. [Izplēsts robs.] Esmu pārliecināts, ka Tu šo cīņu novedīsi līdz uzvarai, un līdz ar to Tu būsi sagādājusi sev vislabāko reklāmu, «Düna Zeitung» Tev tur piepalīdz ar savu atzinību. Attiecībā uz literārā fonda godalgu ir, protams, neģēlība, ka šie ļaudis netic Tavam «Fausta» priekšvārdam un Tavus literāros nopelnus ierobežo tikai ar «Fausta» tulkojumu, pilnīgi apejot oriģināldarbus - «Vaideloti» un pārējos. Ja Tu nebūtu publiskā paskaidrojumā atvairījusi mēģinājumu Tev atkal piedēvēt «Fausta» tulkojuma autorību, tā būtu izgāšanās Tev, bet man tā būtu literāra nāve. Un to es, protams, neciestu, bet gan gluži vienkārši godalgu noraidītu. Mīļiniņ, tā kā Tev tik laimīgi ir izdevusies iepriekš minētā polemika, arī šeit Tu parādīsi vajadzīgo taktu, dot kaut kādu padomu es nevaru, jo, kad Tu saņemsi šo vēstuli, lieta jau sen būs nokārtota. Tā, piem., šeit būtu vislabākā izdevība reizi par visām reizēm skaidri izklāstīt it visu, kas vispār attiecas uz mūsu tulkojumu, un paskaidrot, ka Tava slava ir nevis tulkojumi, bet gan oriģināldrāmas un lirika, ka visi tulkojumi - tikai manis veikti. Kamēr tas nebūs noskaidrots, arvien vēl atgadīsies tādi nepatīkami starpgadījumi kā tagad ar godalgu. Arī Derīgu grāmatu nodaļa «Tella» tulkojumu uzdeva ne jau man, bet Tev, par īsto tulkotāju tātad uzskatot Tevi. Mīļputniņ, bet, ja Tev pašai tiešām ir aicinājums uz tulkošanu, tad, gluži dabiski, Tev šī skaidrība nav jārada. Gan jau es sev arī kaut kā citādi atradīšu ceļu, te vajadzīga tikai veselība, literatūra bija tikai ceļš uz regulāru darbu un veselību. Ja Tu, manu pūkmīlulīt, gribi runāt par manu liriku un taisīt man reklāmu, tad tas ir ļoti mīļi un glaimojoši, tas dotu man arī pašpaļāvību, ja tikai to nepasaka pārāk labvēlīgā atlaides toni, un pašpaļāvība nervozam cilvēkam ir tas pats, kas puse veselības. Tas būtu īsts mutiņas darbs. Es tikai šaubos, vai Tev tam pietiktu laika, tāpat kā Tu vairs nepaspēsi caurskatīt ludziņu, jo manas vēstules un sūtījumus Tu ej saņemt tikai reizi nedēļā, tikai 15. aprīli Tu būsi saņēmusi I un II cēlienu. Kad Tu saņemsi šo vēstuli, Tev tūlīt vai, vēlākais, 1. maijā jāsūta atpakaļ I cēliens, ja Tu II cēlienu liec pārrakstīt tur, tad lai tas paliek turpat, jo citādi tas uz šejieni jānosūta, vēlākais, 5. maijā, arī tad man pārrakstīšanai paliktu tikai 5 dienas. - Neskatoties uz visu, varētu tā notikt, ka Tu vēl esi spējīga izlasīt I un II cēlienu un izsvītrot vai izmainīt šo to, kam noteikti būtu jāietilpst I un II cēlienā. [Nobeiguma nav.]

Vēstules sākumā pierakstīts:
Manu baltziediņ, šeit kopā ar diviem smaržziediņiem vēl arī bārdas kušķītis kāju ierīvēšanai, ja tikai Tu, pūkiņ, to vari izlietot.

131.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1001, gada 23. aprīli (6. maijā)

1072 23. IV         Mīļputniņ!
36

Manu brīnumaino pūkmutiņ, manu ilgu Iniņ no kukainīšu zemes, manu saldo dzīvībiņ, manu cerībiņ, saņēmu Tavu mīļo pūkkartīti ar slavēto pasaku mājiņu, un pakāpeniski visas manas sāpes zūd svētlaimīgos kukainīša sapņos; nakti gan es vēl slikti gulēju (nomodā no četriem, pulveris), tomēr šodien pieveicu pensumu, izlauzos līdz 250. rindai, bet laikam ar 150 vēl nebūs gana, pēdējā laikā, kad man darbs veicās tik grūti, izplūdis arī stils (tā tas ir katru reizi). Bet tagad jau, domājams, atkal veiksies, man vēl ir 7 dienas, tikai atpūtas dienu vairs nebūs. Līdzko kļūstu kaut nedaudz mierīgāks, tā tūliņ pats redzu, ka uztraucos nevietā, ka mutiņa nav bijusi ne slima, ne arī ļauna, tā ir brīnummīļa kā vienmēr, iekārtojusi pat kalendārīti, bet, kas mani vispūkīgāk aizkustina, tā ir pati pūkiņa, kura iedziļinās puisīša garastāvokli, untumos un sīkumainajās iegribās. Man, kā parasti šādos juteklības periodos, pēc uztraukuma iestājusies smaga reakcija, tagad mani nomoka doma, ka es Tev, manu vienīgo dvēselīt, manu vienīgo dzīvībiņ sagādāju sāpes ar savu sīkumainību un nejauko izturēšanos, un tas tā atkārtojas atkal un atkal, kamēr vēl neesmu kļuvis vesels: Un vesels kļūt es nespēju, kamēr šis darbs. nav novelts no pleciem. Citādi jau es daru it visu veselības labā: labi ēdu, daudz staigāju; nekādu blakusdarbu. Miļmutiņ, Tev to «Ķeizara ceļojumu» gan vajadzētu likt pie, malas - vismaz tagad, kad man tā nepieciešama Tava palīdzība pie ludziņas. Es par to jau esmu domājis: tikai pārrakstīt un iesūtīt, - Tu tad varbūt varētu arī personiski pateikt, ka es to gribu vēl pārstrādāt lēnāk - ap. mēram maijā un jūnijā. Remiķim jau var iesniegt arī bez pārstrādes, jo tās izmaiņas, kas vēl nāktu klāt, būs tikai tehniskas. - Es baidos, ka līdz 20, maijam netikšu galā. Pēc tam man 4 mēnešos būs jāpieveic arī «Tells» - 25 - 30 rindu ik dienas, kas arī krietni piepūlēs. Tādēļ es gribētu sevi cik iespējams pasaudzēt un maijā pārāk drudžaini nestrādāt, jo tas jau ir pats kaitīgākais. Turklāt «Tellu» arī nekādā ziņā nav iespējams Tev uzvelt, Tev jau tā par daudz darba, un Tu vēl tagad gribi puisītim taisīt reklāmiņu. Tu jautā pēc vācu dzejoļiem, vai Tu vispirms domā lasīt vāciski? Vai gan nebūtu labāk vispirms latviski, kamēr Tu pati vēl esi tur un vēl, cik iespējams Zinību komisijai acīs? Es šeit pievienoju pie vārdiņiem Zinību arī piezīmes, manis paša rakstītas, patlaban man nekas labāks prātā neienāk, bet, ņemot tās par izejas punktu, Tu varbūt vari nonākt pie pareizākām domām. - Es biju ļoti priecīgs, ka Tev ir paticis dzejolis «Man sirds ir pilna mīlas», tikai žēl, ka nobeigums tā īsti neder.

Gebt mir mei Lieb zurück!
Im reissenden Arm
Hielt ich dich fest:
Genesen mein Harm -
Schweigen der Rest -
Schweigen vor sprachlosem Glück
O gebt mir mein Lieb, mein Lieb zurück.

Auf meinem Kieide lebt ein Hauch
Da hat dein Haupt geruht,
Und kleiner Liebling, weisst du auch,
Wie wunderbar es tut?

- - -

Unendlich schwingt er, schwingt und singt
So laise, duftig, fein -
Durch meinen armen Leib er dringt
Bis in die Seele hinein.

Paliek vēls, vairāk nerakstīšu, jo citādi rītdien no darba nekā un atkal nelaime klāt. Mīļpūkaino Smaržiniņ, liegdvēselīt, gribu iemigt Tavās mīļajās bučiņās, Tava baltā rociņa vēl glāstīs izspūrušo puisīti, kamēr galviņu gludi saglaudīs un atkal kļūs labs un rātns. Ar bučiņām. un pūkiņām tiek appūkiņāti vismazākie, vismīļākie Iriņi un ar bārdas sariņiem pakasītas kājiņas un, vispār, labi aprūpētas, mīļi, mīļi, mīļi.

Uz atsevišķas lapas rakstīts:
Tu, manu balto kvēlsirsniņ, to esi darījusi aiz pārāk lielas mīlas pret savu puisīti, gribēji vairāk vēstulītes rakstīt, gribēji vairāk naudiņas saraust, lai savam puisītim nopirktu brīnumskaistus krekliņus un melnu uzvalciņu. Šādas Maziniņas, šādus pūkgaliņus, kas savu puisīti mīl vairāk nekā dzīvību, jau pazīst, Tu, svēto mutiņ. Bet sabiedrības neatzinība taču Tevi briesmīgi uztrauc, es to dziļi, dziļi ciešu līdz, un ciešanām jābūt remdētām. Neviens līdzeklis nav par dārgu, Tev jāuzvar, Tu esi svēta un neizsakāmi labestīga, manu mierinājumiņ, manu dziļo dzīvībiņ, mutiņ! - Es gribu pārtulkot tos dzejolīšus, kur runāts tieši par Tevi, Tu tad redzēsi, vai tie der iespiešanai. Es vēlētos, lai ļaudis zin, kas Tu man esi. Šeit arī es uzrakstu vienu dzejolīti, lai gan tam vēl nav pareizā forma, - esmu pārāk noguris.

Zaļā lievenī (Pavasara gaisā)

Sāk lēni slēgties sirdi vāts,
Kas ilgus gadus čūlojusi,
Tik ilgus tukšus gadus cauri
Tu balto rociņu man klusi
Uz sirdi liki.

Sirds atkal silst un staro prāts,
Un aizmirsta dzijā, dziļā vāts.
Sirds, straujā, klusi!
Grūts ceļš tev priekšā, drīz, drīz tevi cels,
Dusi vēl, dusi!

Vai četrkārtīgā nabaga atskaņa nekļūst vienmuļa? Vienkārši jābūt, bet vai vienkāršība nav pārspīlēta? - Liķiera dzeršanas dēļ neuztraucies, mīļdvēselīt, es saprotu, ka esmu slims un to nedrīkstu. Nav tātad nekādu briesmu, mīļmutiņ, es saprotu Tavu nemieru, bet tam nav pamata. Puisītis vienmēr klausa mutiņu, mutiņai arī jāklausa puisītis. Pūkojies, manu Sirdsiniņ, turies vesela! Daudzas mīļas, pūkīgas bučiņas apkaisu visapkārt savam mazajam samtmaigumiņam un sēdinu klēpīti, un papurinu austiņas, un pakasu galviņu un kājiņas, un mīļi glabāju siltā elpiņā savu saldo dvēseles smaržiņu, baltziediņu, sapnīti, tālu un mīļu, pūkīgu arī. Mīļi, mīļi.
Vakarējam dzejolītim «Man sirds ir pilna mīlas» virsraksts varētu būt: «Zelta tvaiks». Drukāt tikai 4, ne 5 pantus! Tavs dzejolītis «Atspirdzis» ir tik dzīvs un saistošs, šis te ir kā nedzīvs, salīdzinot ar to. Es nespēju būt pietiekoši mīļš, mutiņ, un tomēr esmu tik pilns mīlas un mīļuma.

Uz atsevišķas lapas rakstīts:

Man sirds ir pilna mīlas,
Kā maija zaļais ārs,
Kā smaršas puteklīšu
Pilns ziedošs ābeļdārzs.

Tur dienā plaukst un raso,
Ik mirdzošs puteklīts
Ap tevi vijas un vījas un viļņo,
Klus - klusu dziesmiņu sīc.

Tavs stāvs tiem vidū, zālē,
Stāv smaidošs, smalks un slaiks,
Tie vijas ap tevi un viļņo,
Kā kūpošs zelta tvaiks.

Mein Herz ist voller Liebe,
Wie milde Frühlingsluft.
Ein blühender Apfelgarten,
Voll Blūtenstaub und Duft.

Es vēl mēģināšu pārstrādāt, tagad tas ir pirmais lieldienu sveiciens no augšāmcēlušamies puisīša.
Vai pievienot vēl nākamos 2 pantus, bet tie jau ir uzrakstīti nogurumā?

Tie ziedu puteklīši,
Tie glāsta tevi un glauž,
Ap mīļo dvēsli liegi
Tev zīda plīvuri auž.

- - -

Tu dzīvo viņos un dvašo,
Bet ja tavas acis skumst,
Tie klust un aiziet klaidā,
Viss zelta mirdzums tumst.

Šie divi panti bija rakstīti jau nogurumā, neder labi klāt, krīt nost. Nav arī pasacīts tas, ko es tieši gribēju, taču, tiklīdz tur sirgst viens no puteklīšiem, tā raud viņi visi. Tā bija rakstīts toreiz Panevēžā, no kurienes arī nāca ierosme. Tas ir rakstīts sajūsmā, kad pienāca Tava vēstulīte; manu dvēselīt, manu vienīgo Dziļiniņ, saulstraumīt. Reizē iesāku kādus 4 dzejolīšus, tādēļ arī neviens neizdevās. Pirmais vāciskais pants laikam ir vēl tas labākais. Sirdsiniņ, baltziediņ, smaržrozīt, kvēlstraumīt. Mīļi, mīļi, mīļi.

132.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 24. aprīlī (7. maijā)

1071  24. IV
36

Manu saulē vizuļojošo dimantstariņ, gaismas kukainīt, sirdsasintiņ, pūkgaliņ, Tu esi palīdzējusi pašas puisītim tikt atkal uz kājām un esi sakārtojusi tam cepurīti, šodien viņš strādāja, paveica pensumu un nemaz nebija bēdīgs, kad nepienāca pūkkartīte. Tikai sirds dziļumos es vēl jūtu zināmu nemieru un uzbudinātību, tā ka man jākoncentrē visa uzmanība, lai izvairītos no zemūdens klintim, un tur, kur saprāta cilvēkiem ir tikai kluss un gluds ūdens spogulis, man jau noteikti ir kāda zemūdens radze. Tāds mīļš, sirsnīgs vārdiņš un vēl vairāk - pūkiņa (piem., tas, ka Iniņa sev ir iekārtojusi kalendārīti) patiešām brīnumaini palīdz, klāt gan pievienojas nožēla, ka saivai vienīgajai esmu sagādājis sāpes, bet pats esmu pavisam mierīgs. Tā atklāti runājot, viss šis darbs pie ludziņas, man šķiet, nav nekas cits kā tāda izskaistināšanās mazā mīļputniņa priekšā. Gluži tāpat, it kā es uzvilktu skaistu krekliņu, uzsietu kaklasaiti, apģērbtu labu svārciņu un glīti saglaustu matiņus. Es zinu - Tu smiesies, mīļo zeltprieciņ, bet tas tomēr tā ir, un es priecājos, ka varēšu patikt savai Iniņai. Arī ar dzejolīšiem ir līdzīgi, Un es domāju - arī ar Tevi nav savādāk, arī Tu taču skaisti saģērbies, lai patiktu pašas puisītim, un raksti tik brīnumjaukus dzejolīšus. Saldpūkiņ, vai Tu jau iesniedzi «Zeltīti» Remiķim un Latviešu teātrim? Neatliec to uz vēlāku laiku! - Es nosūtīšu arī «Vaideloti». - Ar savu ludziņu es nezinu, ko iesākt, nez vai man vairs pietiks laika vienam pašam pārrakstīt, maija sākumā taču pāris dienas jāatpūšas. Mīļpūkiņ, vai Tu II cēlienu nevarētu nodot pārrakstīšanai, to nemaz nepārveidojot, Tev vajadzētu tikai norādīt, kā jāraksta augšminētie personu vārdi, un sniegt skatuviskos norādījumus, - varbūt Tev tam atliktu laika? - Kad II cēliens būs pārrakstīts, sūti šurp manu uzmetumu, varbūt vēl atrodu laiku, lai kut ko mainītu. Tā kā ap 1. maiju man visam jābūt pabeigtam, būtu tomēr muļķīgi tikai pārrakstīšanas dēļ nokavēt termiņu. Esmu jau domājis pat par to, ka arī pats I cēlienu tikai pārrakstīšu, neko nemainot, tāpēc ka arī pēc pašreizējā jau var dot spriedumu un varbūtējs pārstrādājums paredzams arī komisijā. Tātad vispirms atsūti I cēlienu! Kad Tu saņem šo kartīti, izsūti visādā ziņā nekavējoties, ja jau neesi paspējusi izsūtīt. Vismīļāko sirdsiniņ, pūkiņā sevi labi; par daudz nestrādā, saudzē sevi savam puisītim un tikšanās brīdim, mīļi, mīļi. Daudz saldu pūkiņu un bučiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes augšmalā ar zīmuli pierakstīts:
Vakar ierakstīta vēstulīte.

133.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gadu 26. aprīli (9. maijā)

1069
36

26. IV Manu sirdsmīļoto tikšanās Iniņ, smarždvesmiņ, samtpūkiņ, mīļdvēselesdimantiņ, ar pūkkartīti Tu esi atlidojusi šurp un mani apmīļojusi. Un tas arī bija vajadzīgs, ļoti, ļoti vajadzīgs, protams, tas ir neprāts un bērnišķība, bet es jau nevaru citādāk, līdzko nepienāk kartītes, tūliņ esmu bēdīgs. Arī mēneša beigas liek sevi manīt, esmu jūtelīgāks un vairāk neapmierināts ar visu, pirms jau pats ar sevi, nekad nav tādas īstas miera un mājīguma sajūtas. Pat ja esmu labi gulējis, rītos mani tomēr pārņem tādas slepenas trīsas, es jūtos kā iebaidīts stingras, lai arī kā to glāāstītu. Nevar teikt, ka trūkt stingras apņēmības, jo tiek taču joprojām strādāts uz priekšu, lai gan nekad mani neatstāj pilnīga mazvērtības sajūta, ka viss, ko es te pūlos kopā sasaistīt, ir tīrās blēņas. Tas jāsaka bez aplinkiem. Ar 1. maiju es taču gribu reiz pabeigt to III cēlienu un tad dienas trīs ziedot miegam un atpūtai. Kuņģis darbojas labi, tas jau vēl ir mans ceļa spieķis un pagalvis, kas līdz šim vēl spēj mani kaut cik nomierināt. Arī pulverus es pastāvīgi nelietoju, tātad rūpēm nav ne mazākā iemesla, tikai strādāt gan strādāju vienmēr par ilgu, arī nolādētā pārstrādāšana, pārrakstīšana. Tu taču I cēlienu jau esi izsūtījusi? Mīļsirdspūkiņ, dvēseles zeltgabaliņ, Tu redzi, ka te vainīga nervozitāte, nevis Tu, Iniņ, ka esmu tā uztraucies (padomā tikai vesela nedēļa bez vēstulītēm, turklāt Tev bija jāpārdzīvo pats smagākais laiks; kā gan puisītis lai nebaiļotos?). Zeltmatiņus esmu saņēmis jau labi sen atpakaļ un par to arī rakstījis. Kāpēc gan ļaujat māsai palikt agrākajā vietā, viņai taču tur ir slikti, mīļpūkiņ, viņa taču jākopj. - Es ar nepacietību gaidu, ko Tu teiksi par I un II cēlienu, vai tie vispār liekas pieņemami? Man tagad vairs nav nekādu pretenziju, ari III cēlienu esmu gatavs tūliņ pārtraukt un mest pie malas. Mani šis gabals, kas vēl ir tikai pusgatavs, jau tā ir nogurdinājis un man tā apnicis, ka nezinu, kur radīsies pacietība, lai to galīgi pabeigtu. Kaut ko līdzīgu es vairs nekad dzīvē neuzsākšu, es sev liekos kā dzimtcilvēks, kas sevi pārdevis verdzībā. - Manu zeltaino mierinājumputniņ, turies tikai braši, stiprinies ar šokolādīti un mikādo, tas Tev nāks tikai par labu. Vai Tava istabiņa nav par mazu? Vai Tu pusdieno kārtīgi? Tu man neko par to neesi rakstījusi, bet atraksti gan labi sīki, smaržmutiņ! Tavs puisītis ar daudzām pūkiņām un bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

134.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 27. aprīli (10. maijā)

1068
36

27./IV Manu sirdsmīļoto pūkmutiņ, manu baltziediņ un zilpuķīt, šodien Tu esi atlidojusi skaistā zilganā dvesmā. Kur gan Tu dabū tik skaistas un piemērotas pūkkartītes, es priecājos ikreiz, cik tās labi noskaņo, tieši tas, kas bija vajadzīgs. Šodien es tiešām ļoti gaidīju mīļkartīti, esmu kļuvis tik nepacietīgs, gluži kā mazs sēņu puisēns, kas tūliņ sāk klaigāt, ja tam acumirkli: nenorauj pāris zvaigznītes no debesim. Manu milulīt, sirdsasintin, Tu atkal esi man palīdzējusi ar saviem mīļajiem, saldajiem vārdiņiem, tikai Tu esi pārāk nogurusi un pārāk nopūlējusies manā labā: nakti negulēji, strādāji pie Ž. Sandas un vakarā vēl lasīji priekšā puisīša dzejolīšus. Mīļo, pūkīgo vienigumiņ, pūkelpiņ, smarždvesmirņ, Tu varbūt vēl pati dusmojies, ka ar lasīšanu diez kā neveicas, jo, ja puisītis neseko, tad jau Tu ātri vien pagursti, - es zinu to it labi. Es ļoti priecājos, ka pret mums tik labvēlīgi izturas, Tevi sagaidījuši ar aplausiem un vairākkārt izsaukuši, protams, man arī liels prieks, ka dzejolīši tā patikuši (nez vai publika kaut ko arī izprata, vai tikai apbrīnoja skaista priekšnesumu - proti, es sev jauki iztēlojos šo skatu, Tavu skanīgo balsi un, lai gan vienkāršo, tomēr krāšņo lasījumu). Bet «Dienas Lapā», kā šķiet, gan būs pateikts par daudz, par daudz apsolīts, jo šo solījumu es nevarēšu turēt. Vismīļo sirsniņ, mīļvienīgo Iniņsmaržiņ, vai tas nebūs pārāk uzkrītoši? Tur arī teikts, ka Tu būtu vēl ko lasījusi, bet, izņemot tos pāris nosvītrotos dzejolīšus, vairāk jau nekā nav. Vai Tev nevajadzētu nolasīt pašai savu «Gada maiņu», tas būtu lietiski. Atkārtot «Nakts domas» jau neviens negribēs. Bet, pirmām kārtām, mīļvienīgumiņ, tikai pārāk nepārpūlies un nestrādā par daudz, lai arī šos mēnešus ienākumu ir tā mazāk, nestrādā arī pie «Latviešu lirikas»s, tas Tevi pārāk nogurdinās, un līdz Zinību komisijai Tu diez vai nokļūsi. Vizulis man atrakstījis ļoti mīļi, bet, ko teiks Teodors, nezinu, - vai neesi ko runājusi? Es esmu tik nomākts, jo neveicas ar ludziņu, esmu gan ticis līdz 350. rindai, drīz arī pabeigšu, bet tas jau nekam neder. Varbūt, ja es drīzumā no Tevis izdzirdētu kaut pāris mīļu vārdiņu par I un II cēlienu, es būtu noskaņots labāk. Bet par to visu man jau sen vairs nav nekādu ilūziju. Man bez tam vēl ir dažādas sīkas nepatikšanas, piem., šodien biju kopā ar Resnajiem, un atkal gaužām vēsas attiecības. (Aiz pārskatīšanās biju viņam iedevis to «Dienas Lapas» numuru, kur rakstīts par 100 rubļu godalgu, varbūt arī tas bija iemesls.) Citādi esmu vesels un turos braši, arī pensumu veicu katru dienu. Rūpējies gan par sevi, palutini sevi ar mikādo. Daudz saldu bučiņu un pūkiņu mutiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

135.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 29. aprīli (12. maijā)

1066
36

29. apr. Manu vissaldāko rožsmaržiņ, Ziediniņ, atkal baltputniņš ar ziedu kartīti, ko mazie sūtījuši ar lielu apdomu, tik skaisti zili ziediņi, tikai mazliet sērīgi, bet es esmu tik priecīgs par šo mazo ziedu izlasi, kas kļūst ik dienas bagātāka: Diemžēl arī vēl šodien nesaņēmu 18. aprīļa neapdrošināta vēstulīti, tātad tā ir gājusi zudumā: vēstulītes drīkst rakstīt tikai apdrošinātas. Tu raksti, ka priecājies par saņemto kartīti, ak, cik tas ir skaisti; bet tad, vissaldāko dvēseles smaržiņ, drīz sekos vesela nejauka nedēļa, kad Tu saņemsi tikai ļaunas un skumīgas vēstulītes. Skumīgo Iniņ, kaut to tagad varētu padarīt par nebijušu, tas ir nervozitātes un pārāk lielā pieraduma lāsts, esmu kļuvis par daudz atkarīgs no katras vēsmiņas, kas nāk no mīļās saldmutītes, mēs, pūkiņas, kustamies līdz ar lielputniņiem, tas nav apturams, un te nepalīdz nekādi prāta apsvērumi. Tad par vēlu nāk atziņa un reakcija, un kļūst vēl jaunāk. Es jau tagad ciešu no gaidāmajām sāpēm. Tikai viens vēl mani mierina - pārliecība un priekšnojauta, ka, neraugoties uz visu; mēs kļūsim, neizsakāmi laimīgi, tāpat kā jau līdz šim mēs dienu no dienas esam kļuvuši arvien laimīgāki. Es nezinu, vai arī Tev, manu vienīgo Iniņ, ir šis tuvojošās lielās laimes priekšnojauta, šis laimes, kas nav atturama, - bet es ticu, kā tā ir. Un tieši tas balsta mani ļaunākajās stundās. - Arī tā jau man ir tīrais posts, sevišķi ar ludziņu: ar to nu es būtu jau rīt parīt pie beigām, bet man te ir palicis vēl viens puisis (Andrejs), kas man rēgojas visu cēlienu, taisīdams muļķīgu ģīmi un gudras piezīmes, un es viņu nekādi nevaru dabūt laukā no istabas. (Līdzīgi kā Skroderis II cēlienā.) Žēl, ka Tu kaut vispārējos vilcienos neesi ko piezīmējusi par II cēliena uzbūvi, tai Tev jāizliekas tikpat muļķīgai kā man. Kaut man būtu bijis laiks to. pārstrādāt, piem., Tolstojs savās korektūrās pārveidoja gandrīz visu par jaunu, bet man jāiesniedz jau pirmais melnraksts. Es vēl Tev telegrāfiski apjautāšos, vai nav iespējams dot pārrakstīt I un II cēlienu, tagad arī, vai nebūtu par vēlu; ja pirms pirmā datuma tiktu tikai izsūtīts, bet nebūtu vēl ienācis. - Vēstulīti rakstīšu, tiklīdz būšu pabeidzis, tātad droši vien rīt. - Ja tikai mīļās sirsniņas, mana pūksmaržiņ dvēseles mutiņa, turētos veselas, viss būtu labi un mums nebūtu jābūt bēdīgiem. Daudz, daudz bučiņu un pūkiņu Iniņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

136.

ASPAZIJAI

Slobodskā 1901. gada 1.(14.) maijā

1064
35

1. V Vissirsnīgāko mīļdēselīt maigpūkiņ, dvašas smaržiņ, Tavu mīļo pūkvēstulīti (23. IV) saņēmu (tā no 18. IV ir galīgi gājusi zudumā). Turpretim I cēlienu vēl neesmu saņēmis, iespējams, tikai rīt, tā kā tas ir apdrošināts, tad es arī telegrafēšu. Manu zeltaino, svēto pūkmutiņ, Tu šodien savu pašas puisīti esi tik tālu dabūjusi, ka ir pabeigts pirmais darbs, šorīt agri pabeidzu III cēlienu, un beigas man veicās vieglāk; kopumā ir 462 lappuses. Te tev ir Tevis radīts, pavisam jauns un mazs puisītis; es pats gluži izbrīnījies skatos visapkārt savās četrās sienās, apskatīju pats sevi spoguli - vai tiešām tas esmu es? To taču es nekad nedomāju, es sevi it nemaz vairs nepazīstu, viss līdz pēdējām sīkumam ir vienīgi vismīļākā, vissvētākā mutiņa, mutiņa kas mutiņa, vienīgā brīnummutiņa. Kāds brīnišķs spēks Tu tomēr esi, spējot no nekā kaut ko radīt, uzņemoties tik daudz spēju, vienīgi lai radītu cilvēku! Tu esi mutiņa, mutiņa. Es nevaru Tev pasacīt, cik .bezgala labi man ir ap sirdi, tik savādi jauna un tajā pašā laikā, pazīstama sajūta, it kā es to visu jau sen kaut kur būtu dzirdējis. Un arī personas man šķiet gandrīz kā dzīvas, it kā es ar viņām būtu sagājies, sevišķi Mariņa ir kā Iniņa, vienīgi bāla nojausma, ja es vēl varētu sasniegt to, ka es Tevi manu dvēselīt, manu dziļmutiņ, varētu tvert un attēlot kā dzīvu. Bet Tu esi tik dziļa, katru dienu es Tevi redzu kaut ko jaunu un apbrīnas vērtu, un man pilnīgi jākrīt izmisumā. Bet Tu esi tik brīnummīļa un laba, visam jāvēršas uz labo, mēs kļūsim neizsakāmi laimīgi, mēs - vienīgie laimīgie. Mīļo, svēto mutiņ, saudzē sevi, kop sevi! Tavs puisītis nokaisa Tevi ar bučiņām un pūkiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

137.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 2. (15.) maijā

1063
35

2. V Manu vienīgo, viszeltaināko zīdpūkiņ, ametistdimantmirdzumiņ, dvēseles smaržiņ, sirdsasintiņ, šodien nesagaidīju kartīti, un arī «Skrodera» sūtījums vēl nav klāt, tādēļ vēstulīti labāk rakstīšu rīt, šodien visu sagatavoju - sastādīju rēķinus (23 rubļi 82 kap.), izrakstīju dzejolīšus «Mēnešrakstam» un kā materiālus, šodien vēl atļaujos paslinkot, rit atbildēšu uz visu sīkāk un sākšu arī strādāt. Kā materiālus dod vispirms visu, kas ticis nosvītrots, korektūrloksnes taču var dabūt ļoti viegli. Starp citu, es papūlēšos, cik tas būs iespējams un cik vien ātri varēs, pārrakstīt. Esmu tomēr no šī darba nedaudz noguris, un, ja tikai kaut mazliet palaižas, atsvabina grožus, tā strādāt vairs negribas it nemaz. Es šodien lasu žūrijas locekļu sarakstu, man jau tie, zināms, godalgu nepiešķirs, par mani stāv tikai Asars un varbūt Liepiņš, arī Mierkalns, ja Zālīte izdarītu nelielu spiedienu, bet visi citi jau ir personiski ienaidnieki, piem., V. Zālītis, Ķempels un Duburs, vienīgā iespēja vēl būtu, ja Tu pamēģinātu dabūt rnūsu pusē L. Skujenieci, bet jāsaka, ka viņi tautības dēļ jau absolūti visi baiļosies, jo nospiedošs vairākums jau paši ir pārliecināti tautībnieki, vispār, tie jau nav ļaudis, kas spētu kaut ko iedrošinājāties, jo līdz ar to kompromitētos visa biedrība. - Tātad es šo mēnesi vēl ziedošu pārstrādei un visa galīgai pabeigšanai, bet šaubos, vai pabeigto iesniegšu, galu galā, mums jau tas nav arī vajadzīgs, šie goda ļaudis nonāks tikai sprukās, un Zālīte pats vai nobeigsies no bailēm. Es ļoti priecājos, ka mana svētlaimes mutiņa mani ir dabūjusi tik tālu, ka esmu ko pabeidzis, tagad tikai jākļūst veselam, jo es tā gribētu savai dvēseles dzīlītei kā pateicību paveikt kaut ko tiešām labu. Tu man atkal atdevi ticību sev, jauko, zīdaino sirdspūkiņ. - Bērziņi loga priekšā jau rotājas kautrā zaļumā, ir kļuvis siltāks. Lielputniņš par 3 rubļiem sev pasūtījis vasaras kurpes, jo domā pastaigās daudz skriet. Mīļvienigo mutes dvesmiņ, esi tikai vesela un stipra, ļauj pašas puisītim Tevi pūkiņāt ar bučiņām un pūkiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

138.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901, gada 3. (16.) maijā

1062
35

3. V Manu vienīgi saulaino Sirdsiniņ, manu mierinājuma Iniņ, pūkdvēselīt, šodien es Tev tomēr vēl nevaru aizrakstīt vēstulīti, esmu drausmīgi noguris, jo tā steidzos norakstīt un Tev nosūtīt dzejolīšus, tie ierakstīti aizies ar šo pašu pastu, būs ap 28 lotes smags sūtījums: 1) jaunības dzejoļi (mīlas dzejoļi domāti tikai Tev kā materiāli), 2) cietuma dzejolīši (pārrakstīti un nepārrakstīti), 3) 8 lappuses Miržē un 2 , loksnes vācu teksta es nevaru, vismīļāko pūkiņ, lai arī es izsaku sev vissmagākos pārmetumus, ka Tevi tā apgrūtināju, bet vairāk es maija mēnesī nevaru, es to jūtu, jo šajās dienās esmu nonācis līdz savu iespēju galējām robežām, ja es iešu vēl tālāk, mans spēks var galīgi izsīkt un tad varbūt uz ilgu, ilgu laiku (šodien jūtos patiešām slikti, un tomēr man rit atkal jāatsāk ludziņa, ja vismaz būtu iespēja Mildai pārrakstīt I vai arī II cēlienu). Arī pie tieslietu jautājumiem es netieku klāt. Vēl jāuzraksta ļoti vajadzīgas vēstules. Tad vēl arī nosūtu 4) pāris dzejolīšu (lielo negaisa dzejoli) un vēl citus. 5) «Vaideloti» vācu valodā, tā Tev jānolasa teātri vai nu Tirdenai vai direktoram, vai arī «Düna - Zeitung» redakcijā Hornemanim, tādēļ ka «Düna - Zeitung» par Tevi atkal bija runa, tikai nenokavē to, Miļiniņ. - Visus dzejolīšus, ko tagad nosūtu, liec, lai Milda pārraksta pilnos divos eksemplāros, viņa ir pie Tevis turpat mājās, un dzejolīšus, ja vien ievajagas, Tu vari dabūt no viņas vai katru acumirkli. Viņai arī jāpārraksta uz atsevišķām lapiņām (rakstot vienā pusē, tā, lai katrs dzejolītis būtu savā lapiņā), tā tos var izkārtot pēc patikas un dot arī iesiet (malai jābūt pietiekami platai). Drīzumā es Tev aizsūtīšu norakstus arī no iesāktajiem, bet vēl nepabeigtajiem dzejoļiem, ko Tu pa lielākai tiesa! vari izmantot tikai kā materiālus. Tu Mildai par pārrakstīšanu, protams, samaksāsi. - Vismīļāko sirdsziediņ, es Tev spēju aizrakstīt tikai par veikala lietām. Tu jau zini, ka visu šo laiku es tik drausmīgi baidījos par sekām, ko uz Tevi būs atstājušas manas ļaunās vēstules, tagad ir iznācis vēl ļaunāk, nekā es baiļojos, vaina droši vien slēpjas tur, ka tieši tagad es jūtos tik ļoti saguris: Man ir tik bērnišķīgas ilgas - izdusēties mutiņas rociņās. -Es brīnos par šo saskaņu, domāju, ka tikai retos gadījumos Tu būtu tā teikusi pēc manas otrās vēstulītes. Mīļo vienīgumiņ, Iniņ, neesi bēdīga, pūkiņā sevi savam pašas puisītim, mīļi, mīļi, mīļi.

139.

ZVARGUĻU EDVARDAM
Slobodskā 1901. gada 4. (17.) maijā

                                                                                                                                    Slobodskoja 4./V 1901.

Ļoti cienītais Treumaņa kungs!

Jūsu laipno un tik sirsnīgo vēstuli saņēmu īsti vēlu - še ir zemes pasts un upes to laiku bija pārplūdušas -, tomēr ir jau no saņemšanas dienas pagājušas divas veselas nedēļas, bet Jūsu sirsnība, kura dveš man pretī iz Jūsu vēstules līdz ar Jūsu sūtītām mijām vēsmiņām iz Dzimtenes - cik mīlīgas viņas ir, salīdzinot ar šiem aukstajiem vējiem -, tas man liek cerēt, ka Jūs neļaunosaties par manu kavēšanos, jo mazāk tādēļ, ka Jūs arī diemžēl slims cilvēks un sapratīsat slimnieku: Bez tam es arī negribēju nākt tukšām rokām, un uz lēģera man nekā nebija. Še pielieku klāt priekš «Burtnieka» 3 dzejoļus un 4 mazus pantiņus. Ja varbūt cenzors strīpo, ejat, ja vien iespējams, ar viņu personiski aprunāties, iz piedzīvojumiem es zinu, cik ļoti pieejams viņš katram paskaidrojumam. Ja vēlaties, izlietojat arī tos dzejoļus, kuri viņreiz bija nodomāti «Dziesmu Pagalmam», bet tika izstrīpoti. Bet, ja Jūs šos agrākos dzejoļus neizlietojat, tad es ļoti lūgtu norakstus no viņiem man atsūtīt, cenzūras loksnes varbūt vēl būs uzglabājušās drukātavā.
Ļoti labprāt es būtu piedalījies pie «Burtnieka» arī ar kādu garāku darbu, bet lielāki- tulkojumu darbi aizkavē, un, cik vēl atliktos laika, to visu patērē mana slimība un viņas kopšana, laikam Jums arī neirastēnija nebūs sveša kā jau «rakstāmam cilvēkam». Vai tik aiz pārpūlēšanās Jūs neesat izstājušies iz apgabaltiesas? Pēdējā laikā par nožēlošanu retāk nācās lasīt par Jūsu uzstāšanos uz skatuves: mums tik ļoti vajadzīgs jautrs humors cīņā pret katru filistrību. Par kaunu sev minot, es gan Jūsu Zobgala kālendāri neesmu lasījis - latviešu grāmatas tik grūti nākas dabūt -, bet toties ar lielāku interesi nolūkojos Jūsu «Jaunā gadsimteņa» raibajā vietām dzīva humora pilnajā gājienā. - Par latviešu literatūru runājot - Jūs jautājat, ko es domāju «Dienas Lapas» lietā? Jūs zināt, cik liela principiāla starpība mani šķir no Zālīša un cik maz mēs saejamies uzskatos un arī taktikā, bet Zālīts visādā ziņā mazāk reakcionārs nekā «Baltijas Vēstnesis». «Baltijas Vēstneša» principus es aizvien esmu apkarojis un arī apkarošu, personas nē; it sevišķi kaitīga priekš latviešu attīstības man vienmēr izlikusies «Baltijas Vēstneša» dzišanās pēc garīgas dzīves monopolizēšanas, tas parādījās tūliņ, «Dienas Lapu» dibinot, tad nāca «Austruma» projekti, lai būtu tik viens literat [ūras] laikraksts tagad atkal cenšanās otro dienas avīzi iznicināt, - mērķis viens: ka jābūt tik vienam visu mūsu garīgo dzīvi pārvaldošam orgānam, monopolam. Un gara monopols = gara nāve. «Dienas Lapa» jāuztur kā pretlīdzeklis monopolam. Kas ir «Vārds», es nezinu, jānogaida, kamēr nāks darbs. - Atvainojat laipni, ka iekūlos tik garlaicīgos, neliterāriskos jautājumos, apsolos uz Jūsu drīz gaidāmo nākamo vēstuli atbildēt jautrāk. Daudz sekmes Jūsu pasākumam, vēl vairāk Jums pašam, es ceru un vēlos, ka Jūs drīz, drīz izveseļotos, Jūs latviešiem esat vajadzīgs.

                                                        Daudz mīļu, labu dienu!

                                                                                                Jūsu J. Pliekšāns.

140.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 5. (18.) maijā

1060 5. maijā.                                                      Iniņ!
35

Manu sirdsvienīgo, dvēseles dzīļu liegdvesmiņ, tikšanās putniņ, ilgudvēselīt, beidzot taču Tavs slinkais puisītis tiek pie vēstuļu rakstīšanas. Šodien ir bezvēstuļu dieniņa, un tādēļ vēl jo spēcīgāk mostas ilgas pēc iniņsmaržiņas, tomēr noskumis neesmu, jo saņēmu telegrammu, ka Dora pārrakstīs, un zini, vēl kas? Bija piemetināts, ka mutiņa ir vesela, Tu, Iniņ, nevari pat iedomāties, cik labi man no tā kļuva, divkārši labi: pirmkārt, vesela, otrkārt, tas rakstīts no brīvas gribas, jo es pēc tā nejautāju, tas jau tas mīļākais. No šādas rīcības es vislabāk pazīstu savas liegpūkiņas, kuras zina, ka puisītim tik ļoti nepieciešamas pūkiņas. Es sevi esmu pārāk izlutinājis un nespēju vairs būt tik labs kā mutiņas, - kurš gan lai spētu būt tik labs, tik bezgalīgi labs? - Tādēļ arī es tā uztraucos, biju tik ļauns un liku mutiņai raizēties, kad viņa vēl nebija likusi pārsūtīt vēstulītes. Bet es gribētu kļūt atkal labs un aprūpēt mutiņu tik pūkīgi kā šeit. Šodien esmu vēl nedaudz noguris, jo atkal rakstīju vēstules, visiem ļoti labas: Zvārgulim, Šulcam, Vizulim. Zvārgulim nosūtīju arī dzejoļus: «Lauztās priedes», «Zilganas dzirksteles», «Jūs variet izmērdēt» un 4 mazākus dzejolīšus. Jāraksta vēl arī Olgai un varbūt Erglīšiem, Zālīte var pagaidīt. Man Iniņai kā materiāli jāpārraksta arī iesāktie dzejoļi, bet esmu ļoti noguris, vēl nezinu, kur ir Tavs jaunais dzīvoklis, apraksti man to, Iniņ. Dora tātad, šķiet, ir kopā ar māmiņu pie Tevis Rīgā, kas ir ļoti labi, nabaga māsu taču arī vairs nedrīkstēja tur ilgāk mocīt. Mani ļoti nomierina, ka viņa tomēr var pārrakstīt, es gan gribēju nosūtīt tikai I cēlienu, bet varbūt nosūtīšu arī vēl daļu no II cēliena. I cēlienu es izsūtīšu, vēlākais, 9., tātad Tu to saņemsi 17. V, Dorai tad būtu vēl 14 dienas, ik dienas pārrakstot 60 manas rindas, tas jau gan ir ļoti daudz, bet varbūt viņa spētu dienā arī 80 rindas, tad līdz 31. maijam vēl paliktu 5 dienas, kurās viņa varbūtēji, ja tas būtu nepieciešams, varētu tikt galā ar II cēliena 400 rindām, ik dienas tāpat 80 rindu. Es zinu, ka tas ir ļoti grūti, jo viņai vēl arī slimas acis (vai te nevar palīdzēt Milda vai vēl kāds cits?), pat Tev, dvēselīt, būtu bieži jānāk palīgā, gan atšifrējot, gan norādot, kur jāiesprauž vajadzīgās piezīmes. Ja tas būtu kaut cik pieņemami, tad pārstrādei es izšķiestu mazāk laika, un pārrakstīt es domāju ik dienas ap 100 rindas, tātad, ja Dora dienā 80 rindas nespēj, tad lai lūko rakstīt tikai tā, ka tiek pabeigts I cēliens. Tiklīdz redzēšu, ka tieku ar II un III cēlienu arī viens pats galā, rakstīšu vai telegrafēšu: успею. - Dora tad vēlāk varētu pārrakstīt arī visus dzejolīšus divos eksemplāros, kā jau es rakstīju, uz atsevišķām lielākām lapām, rakstot tikai vienā pusē, tad tās vēlāk var sakārtot un likt iesiet. Būtu labi, ja vēlāk Zālītem varētu vēlreiz pārrakstīt arī ludziņu, neko neizlaižot (ko Iniņa nosvītrojusi). - Atbildītes: ja mana ierakstītā vēstule nepienāks, tad es žēlošos par to šejienes pastā. - Esmu saņēmis Brūna grāmatiņas, ļoti mīļi no mutiņas. - Par tenkām, kaut tās skar arī mani, Tev nebūt nav jāuztraucas, mīļo sirdsasintiņ, tās mums neko nevar kaitēt, jo mēs jau neesam vainīgi, neesam neko izdarījuši, lai viņi runā vien mierīgi tālāk. - Ļoti labi, ka Tu esi apciemojusi kolēģus Gruzīti un Vidiņu, un Treilandu, tas pats par sevi saprotams, mums taču jāiegūst publika. Dermanis mani tiešām pārsteidz. Tavs priekšnesums «Ausekli» atstājis ļoti lielu ietekmi, vispār, Tava uzstāšanās vienmēr ir notikums, kaut kas lielisks. Ja Tu Dermanim sniedz kādas biogrāfiskas ziņas, tad paskaidro arī, ka, būdams redaktors, es tikai kautrības dēļ, negribēdams atņemt citiem vietu, neesmu iespiedis gluži neko par sevi pašu, arī daudzi dzejoļi sacerēti jau pirms 15 gadiem. No dzejoļiem viņam vispirms dod izsvītrotos, ko Tu vari sameklēt cenzūras loksnēs, tad vēl arī «Nakts domas». - Tu taču Dermanim gan būsi pateikusies arī manā vārdā? Vai man viņam vēl arī rakstīt? - Tu, protams, varētu Dermanim sniegt arī savus paskaidrojumus, uzsvērt sabiedrisko un it īpaši psiholoģisko dziļumu un jauno idejas un poēzijas sintēzē. Bet tādēļ Tev, dvēselīt, nebūt nav jāatsakās no pašas rakstiem par savu puisīti, tieši tie man ir vismīļākie. - 4. maijā es Tev nosūtīju lielu paku: 1) Tev jāpamēģina dabūt «Vaideloti» vācu teātri un «Düna - Zeitung» pie Hornemaņa, tieši tagad tam ir laiks, jo Tu tiec tur pieminēta ar vislielāko cieņu (vai Tu nevarētu atsūtīt izgriezumiņus no «Düna - Zeitung», kur rakstīts par Tevi, viss jau jāvāc kopā, jāizraksta avīzes numurs un virsū datums, bieži tas ir vajadzīgs), nenokavē, var būt, ka «Vaideloti» tiešām pieņem vācu teātri, 2) cietuma dzejoļi un agrākie dzejoļi, 3) tad vēl dzejo]i jūnija burtnīcai, žēl, ka «Zelta tvaiks» jau drukāts, «Bula laiks» vēl jāpabeidz, jo patlaban tas nerada nekādu efektu: IV pantā vēl jābūt rītausmai un V pantā saulei. ([Dzejolim] «Baltā rociņa» dod virsrakstu «Zaļā pavēnī».) - Dora vai arī Milda varētu pamazītiņām pārrakstīt visus dzejoļus 2 eksemplāros, varbūt tagad atrastos pat izdevējs. Par pārrakstīšanu Tev Dorai kaut kas skaists jāuzdāvā, bet Mildai jāsamaksā apmēram tikpat, cik par pārrakstīšanu maksā latviešu teātris. - Vēl ludziņa: esmu ļoti priecīgs un pat lielīgs, ka mana dvēselīte tā uzslavējusi I cēlienu; tas tikai ir pārāk pārslogots, es redzu puslīdz skaidri, kā trūkst visos šajos trijos cēlienos, daudz ko jau varētu vēl palabot, bet nav vairs laika; es redzu, ka lugas prasa ļoti daudz laika, un tādēļ apbrīnoju Tevi vēl jo vairāk, jo Tu raksti tik lieliski un pat ļoti ātri. (Kad Tu biji šeit, Tavā dzīvinošajā ietekmē arī es varēju dienā uzrakstīt līdz 50 rindām, tagad viens pats - tikai 20, Tu esi mans liktenis, Iniņ, sirdsasintiņ.) - Ja netiek dota prēmija vai nelaiž cauri cenzūra, tad, pēc manām domām, labāk nemaz neiespiest, tas vārētu mums tikai kaitēt; bet, ja «Auseklis» prēmēs, tad pavisam cita lieta. Naudas trūkumu mēs pagaidām neizjūtam, un tad vēl paredzams arī «Vilhelms Tells». Tātad iespiest tikai tad, ja ir atļauja no cenzora. Jo «Auseklim» es tomēr domāju iesūtīt, kaut arī žūrijas locekļi būtu pretim, un, ja viņi arī prēmiju nedod, Remiķim tomēr var nosūtīt, ja tas palaiž cauri, tad arī pārējie būs ar mieru uzvest, un tad jau vēlāk, ja vajadzīgs, var arī iespiest. Pašlaik mums nav nekādas vajadzības vecos pārāk saniknot. Starp citu, es domāju par prologu, rakstītu oktāvās (kā «Fausta» veltījumā), kut tautība tēlota kā jaunība, no kuras mums jāpāriet vira gados bez nepatikas un bez nicinājuma. Es pat vēl tagad to labprāt uzrakstītu; bet nebūs vairs laika. Mazais mīļputniņš gan to varētu uzrakstīt ļoti ātri. Prologs, ko runā Poēzija: priekšā iznāk jaunava: Līga, svinīgā, tautiskā; bagātā apģērbā, kas dzejiski izdaiļots, rokā kokle kā dzejas simbols, viņa runā apmēram šādi: vai atminies vēl savas jaunības? vai: uz tevi runā tava jaunība (vai tevi tava jaunība dzīva?). Atskaņas: daiļa, jautra, spīva, brīva, jaunība ar savu maldīšanos un ģeķībām, cēlās jaunības aušības, ar daiļumu, jautrību, mīļiem smaidiem. Skataties bez naida, bez uzbudinājuma. Viņa solīja augstus ideālus, jaunu dzīvi iz veciem laikiem izcelt, - tas nepiepildījās, nebarat viņu. Viņas ideāli bija bez noteiktības, bez pamata, bez reālās dzīves saprašanas, sirds valdīja, ne galva, nedusmojaties par viņu, bet arī nesērojaties, viņai vajadzēja ātri aiziet, kā jau jaunībai; pieminat, ka viņa bija skaista, bet atmetat viņas pārmērības, skataties aukstiem skatieniem dzīvē, ejat nopietnā darbā un cīņā, ievedat tos ideālus dzīvē, kuri izaug iz dzīves, kurus viņa tikai tumši nojauta. Jūs esat vairāk nekā Jūsu jaunība! Paturat tikai viņas dedzīgo sirdi un jūtas uz daiļumu, bet paļaujaties uz savu vira prātu. (Mums tagad citi uzdevumi, piem., sātība.)
Es māju ar burvju zizli: atveraties, dzejas durvis, jaunība, parādies, inspicient, rādi mums, kādi mēs visi reiz bijām.
(Mēs svinam svētkus, un še ir atskats uz mūsu pagātni.)
Es Tev, vissirsnīgāka zīda pūkiņ, gribētu vēl daudz mīļa laba aizrakstīt, bet esmu noguris. Varu teikt tikai vienu, kaut arī tas šoreiz neiznāktu pietiekami mīļi: man bieži ir tāda sajūta, ka mēs vēl kļūsim neizsakāmi laimīgi, - Tev ir tik dziļš labestības spēks, Tu panes visas ciešanas, ko Tev, pašam negribot, uzvēlis puisītis, un man rodas jauna pārliecība: es arī kļūšu labs, un tad mēs abi vēl būsim laimīgi, jo mēs taču to vēlamies: pavisam jauna un klusa, un tomēr dziļa, augšup virzoša laime. Tev jau ir tik lieli nopelni manis veidošanā, ka es vairs neceru kādreiz Tev to atmaksāt, Tu vienīgo svētlaimes dvēselīt, smaržu dvesmiņ, balto ziediņ. Aprūpē sevi labi! Ietīta bučiņās un mīļi pūkiņāta, mīļi, mīļi. Lielputniņa izdevumi aprīlī 36

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Šeit klāt pielikts arī baltais ziediņš.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Vēstuli no māmiņas vai Zāma neesmu vis saņēmis. Šeit ir arī rēķins, kas jau sen bija pabeigts. Arī runcis šoreiz ir ieradies, citādi viņš mani pametis novārtā, redzēdams, ka rakstu garāku vēstulīti, arī viņš tup blakus un liek sveicināt. Viņa kažoks ir krietni pabalojis, arī pats nogājies.

141.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 6. (19.) maijā

1059
35

Manas sirds vienīgo, vismīļāko rožsmaržiņ, zeltpūkiņ, šodien saņēmu mazu kartīti ar puisīti, manu nabaga nogurušo mīļputniņ, arī pūkkartītes savā ceļojumā kļuvušas gurdas, tās šeit vienmēr nonāk dienu vēlāk nekā laikraksti. - Arī Tavs puisītis vēl joprojām ir noguris, šodien gan jau sāku caurskatīt I cēlienu, bet vēl nepabeidzu, kā biju domājis, tātad I cēlienu Tu saņemsi tikai 16. V. Es tikai baidos, ka, ja nogurums tā pieturēsies, būšu spiests nosūtīt Tev pārrakstīšanai pat II cēlienu; kas Tevi vienīgi ļoti uztrauktu un nomocītu, jo Dora jau dienā spēs pārrakstīt labi ja 80 rindas. Es pats, piemēram, pārrakstot «Ifigeniju», arī dienā pieveicu tikai 60 rindas (protams, ar pārstrādāšanu). - Vakar es nosūtīju ierakstītu vēstuli, kur viss sīki izklāstīts par ludziņas pārrakstīšanu, Vismīļāko pūkdvēselīt, uz to gan nepaļaujies, ka viņiem nav lugu un tādēļ viņi skatīsies caur pirkstiem, ja manējā nepienāks termiņā, - gluži pretēji, naidīgajiem žūrijas locekļiem tas būs it vēlams iegansts, lai noraidītu manējo. Tātad, ja Dora nevar garantēt, ka pārrakstīs līdz termiņam, es nekādā gadījumā nesūtīšu arī II cēlienu. Bet tik daudz gan tomēr pamēģini, mīļo pūkiņ, lai I cēlienu Dora pabeidz līdz 31. maijam, ja vajadzīgs, lai palīdz arī Milda. - Vēstulīte, kur Tu, mīļdvašiņ, gribi ko tuvāk paskaidrot, vēl nav pienākusi, bet vienu es redzu jau tagad: Tu saki - tas esot tas pats vecais, kas pie visa vainīgs; manu dvēselīt, tā jau tas ir, esmu sevi pārāk izsmalcinājis, man sevi atkal jāpārveido, šī pārsmalcinātība ir slimīgs pārspīlējums, kas man jānovērš. Viss atkarīgs tikai no manis, vainīgs esmu es pats, bet ne tur; kur Tu to domā, Iniņ. - Es sevi aprūpēju visai labi un dzīvoju pilnīgi pēc pulksteņa, matemātiski vienmērīgi, mani arī notur uz kājām, tomēr vēl esmu noguris. Dienā es apēdu 10 olas, dzeru kakao, pastaigas divas reizes. Atraksti reiz arī Tu, Iniņ, kā dzīvo pati, jo par to es nezinu gluži nekā. Ko Tu strādā? Kāds dzīvoklis? Atraksti par sevi vismaz tik daudz kā iepriekšējo gadu. Tas ir ļoti mīļi, kā telegrammiņā bija sacīts: vesela. Mīļo Iniņ, pūkiņā sevi, daudz mīļu pūkiņu un bučiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

142.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 7. (20.) maijā

1058
35

7 maijā. Mīļzeltaino sirdsasintiņ, baltpūkiņ, mīļputniņ, šodien saņēmu mazu, mīļu pūkkartīti un gaidu Tavu apsolīto lielo vēstulīti, pienākusi grāmatiņa par bezmiegu, ļoti mīļi, ka atsūtīta. Arī no Zālītēm šodien saņemta vēstule un tieslietu jautājumi, saki, ka es tik drīz nevarēšu atbildēt, paspēšu tikai maija beigās. Es pats Tev šodien nosūtu I cēlienu un labākai izpratnei šo to esmu piezīmējis, es vēl šaubos, bet domāju, vai tomēr nebūs vislabāk visu nosvītroto patiešām atmest, nevis vienīgi ieslēgt iekavās: tas vajadzīgs tikai lasot, jo uzvedot viss būs pietiekami skaidrs arī tāpat bez garajām runām. Tātad labāk to visu tomēr atmest, ietaupīs laiku. arī pārrakstot. Kopš vakardienas man ir lielas iesnas un sāp kakls, nedaudz arī zobi. Tas tiešām ir nepatīkami, jo pie paaugstinātas nervozitātes un noguruma esmu kļuvis arī daudz jūtīgāks pret fiziskām sāpēm, tās traucē mani miegā un strādājot. Es vēl joprojām ceru, ka II cēlienu pārrakstīšu pats. Bet, ja saaukstēšanās nepāries, man varbūt vajadzēs arī II cēlienu novelt uz Taviem pleciem. Pašreizējais noskaņojums gluži labi saderas ar riebīgo laiku. - Naudu man vairs nesūti, kaut gan pasūtīju kurpes par 3 rubļiem un koka vannu - arī par 3 rubļiem, man vēl no paša un kroņa naudas kopā sanāk apmēram 5 rubļi, ņemot klāt tos 30 rubļus, kas ir ceļā, gluži labi varu iztikt līdz pat 15. jūlijam. Redzi, Iniņ, kā es par sevi rūpējos: koka vanna paredzēta elektriskajām peldēm, un vasarā es domāju peldēties arī citādi. - Jā, I cēliens vēl nav nosūtīts pilnībā, beigas es iesūtīšu rīt. - Es Tevi, Iniņ, vēlreiz brīdinu pēc termiņa neiesūtīt, tad jau labāk nemaz, ja redzi, ka Dora nevar pārrakstīt līdz termiņam, tad telegrafē tūliņ. Vai Tu rūpējies arī par sevi, pūkdvesmiņ, to nu gan nezinu, jo Tu jau par to nekad neko nesaki, un, kaut arī Tu neko neteikti, darīt tas Tev tomēr jādara. Hermīne tikai saka, ka Tu esot puslīdz vesela, tas nozīmē - krietni vien panīkusi. Mīļputniņ, nedari man tā pāri, rūpējies par sevi, pūkiņā sevi! Daudz bučiņu un pūkiņu no Tava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

143.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1903. gada 11. (24.) maijā

1054 11. maijā.                              Pūkputniņ!
35

Manu vienīgo, viszeltaināko Sirdsiniņ, mierinājumputniņ, dvēseles dzīlīt, Tu esi tik mīļa un laba savam brēcošajam puisītim, ka aprimst visas klaigas un visas asariņas pārvēršas dimantos, un tos man gribētos izbērt pār Tevi, manu mirdzactiņ, manu saulprieciņ. Un Tu taču turklāt vēl esi slima, saldo dvēseles mutiņ, neesi gulējusi, esi nogurusi no apciemojumiem un tomēr tik mīļa un laba; bet Tavi ļaunie puisīši saslimstot kļūst arī slikti, un viņiem vajag daudz veselības un daudz pūku, lai tie atkal būtu labi. Viņi tagad jau arī izveseļojušies; jo pašu saldā mutiņa tos ir tik ļoti pūkiņājusi - ir saņemtas divas mīļas jo mīļas pūkkartītes, viena ar bildīti, ko puisīši tik ļoti mīl, un otra ar naudiņu, kura gan vēl nebija vajadzīga, bet vajadzēs jau laikam pierast sev nopirkt kaut ko ļoti labu un ar to panašķēties mutiņas krēsliņā. - Labi, ka biji pie Treilandiem, es jau klusībā baiļojos, ka Tu būsi tik slimiņa, kā nespēsi vairs piecelties. Es Tevi padarīju atkal tikpat slimu un bēdīgu kā aizpērnajā gādā, vēl joprojām nespēju, kā vajadzīgs, apvaldīt savu nervozo jūtelību, sasprindzinātais darbs izsmeļ visus manus spēkus, taču, tiklīdz šis darbs būs garām, es ļoti drīz atspirgšu. Bet arī Tev, Mīļpūkiniņ vairāk jāiedziļinās manī, vairāk jāpaļaujas uz savu saprātu un apdomu. Viss šis starpgadījums ar nenosūtītajām vēstulītēm būtu bijis jo viegli novēršams: vai nu, vislabāk, Tu būtu Jelgavas pastā atstājusi savu Rīgas adresi un viss tiktu pārsūtīts, arī, ja Tu gribēji īpašu prieku, kas būtu ļoti, ļoti mīļi un labi, Tu varēji man par to visu atrakstīt: Es taču to nevarēju zināt un tādēļ skumu, ka neesmu Tev vajadzīgs, nekā Tev nespēju palīdzēt, pat ar mierinājuma vārdiņiem ne. Šī izjūta Tev taču būtu jāsaprot, jo arī Tu pati ko līdzīgu teici: ir briesmīgi, ja jūties nevajadzīgs paša mīlulītim. Turklāt man šajā laikā vajadzēja strādāt, spēku es guvu tikai cerībā, ka ar To tev sagādāju patiku, - un tagad sajust, ka es pats Tev neesmu vajadzīgs! - Tu saki - ar uztraukšanos es esot pierādījis savu neticību Tev. Bet, sirdsasintiņ, apdomā mierīgā prātā: par to nevar būt ne runas. Vai Tu man netici, ka arī mūsu mīla ir augusi šajā laikā? Vai gan mēs esam tie paši nabaga iebiedētie, pusmežonīgie cilvēki kā agrāk? Kādēļ gan mums jāšaubās un kādēļ es nevaram ticēt, kad mēs tik dziļi viens otru pazīstam; kad jau tik ilgi esam palīdzējuši viens otram sevi veidot? Savu darbu taču vēl grūtāk pamest nekā savu bērnu. Nē, mūsu mīla ir kļuvusi dziļa un smalka: jaunā mīla - tik smalka kā saules puteklīši. Es tagad rūpējos, lai tā augtu dabiski un nekļūtu pārāk izsmalcināta; kā tas ir ar mani. (Mani pārtrauca, nevaru vairs atrast pavedienu.) Dvēseles Iniņ, es sevi pie Tevis pieradināju ar nodomu konsekvenci: katru dienu mazas lūgšanas un talismani, ne vārda par Tevi; nesakot tūliņ «Pūkiniņ», pat uz krēsliņa neapsēžos, ja tas nav noklāts ar bučiņām Iniņ, un tā pastāvīgi it visā - dienu no dienas. Tas man līdzēja tikt pāri daudzām. drūmām stundām, ļāva attīstīties manai mīlai pret Tevi līdz visaugstākajai pakāpei, izsmalcināja to līdz pēdējai robežai, apgarodams to, deva vislielāko garīgo un dvēseles baudu («Zelta tvaiks» sniedz tikai bālu nojausmu par laimi, ko es esmu atradis Tevī), bet pārliecīgais sasprindzinājums un galējā izsmalcinātība rada arī pavisam neparedzētas ciešanas, jo katrs saules puteklītis jau tiešām sajūt sāpes kaut cik vēsākā plūsmā. Un tagad es redzu, ka Tevi ar to tikai skumdināju, Tu tik smagi cieti, nemaz nenojaušot, ka šeit slēpjas kaut kas mīļš, un uzskatīji šo pārāk lielo, pārāk izsmalcināto mīlu pat par mīlas trūkumu un šaubām.

Vēstules sākumā starp 1. un 2. rindu iestarpināts:
Uz abām bildītēm jau priekšā bučiņas, mīļas un pūkīgas. Tagad es gan veselu nedēļu rakstīšu tikai kartītes.

Vēstules kreisajā malā vertikāli pierakstīts:
Pasveicini Olgu un Mariju un saki, ka es ļoti nožēloju, ka nevaru atbildēt tagad, rakstīšu ap 20. maiju.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Pievienots arī I cēliena nobeigums. Šeit tad arī ir tās 2 fotogrāfijas, lai viņš glezno mazliet vecāku, tādu kā uz mazākās bildes, citādi jau nesaskanēs ar Tavējo. Ļauj savu bildīti izstādīt, tā sagādās viņam lielu reklāmu. Šeit vēl arī tāds noliesējis dzejolītis un mīļi bārdas matiņi. Vakar istabā uzziedējusi arī puķīte, šeit lapiņa; vecā man iedāvājusi arī rezēdas, bet vijolītes es vēl pats pārnesu, pirms saslimu ar iesnām. Tā ir visa mana bagātība kopā ar pūkiņām un bučiņām jo kuplā skaitā. Visas vietiņas miļi pakašātas, miji, mīļi.

144.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 12. (25.) maijā

1035
35

12. maijā. Manu mīļdaiļo, sirdi dziedinošo Iniņ, Iniņ, pūkgaliņ, šodien gan bezvēstuļu dieniņa, tomēr turējos braši. Vakar uzrakstīju ierakstītu vēstulīti, kam pievienoju 2 fotogrāfijas, I cēliena beigas un vienu dzejoli (starp citu, otrā rinda «tu viņu grābi» nepavisam neiederas, un tā jānosvītro), daudz, daudz pūkiņu, bārdas matiņu, puķīšu un citu labu lietiņu, tikai pati vēstulīte ir mazliet gurdena un tādēļ ne tuvu tik mīļa, kādai tai vajadzēja būt un cik mīļš ir pats puisītis. Šodien beidzot esmu sācis pārrakstīt, ar pārstrādāšanu jau nekas neiznāca, jo drausmīgā noguruma un iesnu dēļ ne ar ko netiku galā, lai nu šoreiz iet tāds, kā ir, publicēts jau nekas netiks: jo, mīļpūkiņ, to gan ievēro: ja nav naudas, lai nav arī ludziņas, un tad vispār nav ko iesūtīt. Tādēļ es arī gribu pasteigties un nosūtīt tā, lai sūtījums pienāktu vismaz 29. vai 30. [maijā] un lai es varētu to vispirms adresēt Tev, lai Tu izlem pēc vajadzības - iesniegt vai neiesniegt. Bet nabaga meitēns Dora nekādā ziņā nedrīkst pārpūlēties, II un III cēlienu pārrakstīšu pats. Es pārrakstīšu stundā apmēram 15 - 20 rindas un gan jau tikšu galā. - Avīzes vienmēr pienāk regulāri un pat dienu ātrāk nekā Tavas vēstulītes, tas jau tagad ir gluži kā likums. - Mīļsirdsasintiņ, Tavs puisītis tagad atkal ir pavisam mundrs, beigušās arī iesnas, un arī darbs drīz beigsies. Tad kādu laiku es nestrādāšu absolūti neko un tad vēlāk sākšu atkal «Tellu». Es tikai nožēloju, ka nosūtīju Tev divas loksnes Murger, otro Murger loksni atsūti man atpakaļ, pēc divām nedēļām es ar to tikšu galā viegli, kamēr Tev tā būtu smaga nasta. Aprūpē sevi, manu dvēselīt, nosveries, ēd šokolādīti, esi mīļa un laba! Daudz pūkiņu un bučiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

145.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901, gada 15. (28.) maijā

1050
35

15. V. Manu visdaiļāko, visjaukāko samtprieciņ, mīļdimantiņ, šodien man atkal maza vismīļākā pūkkartīte, kaut gan to gandrīz vairs negaidīju, jo laiks kļuvis tik slikts, ceļi nav izbraucami. Un, ja runa ir par laiku, tad zini, ka pie mums šodien visu dienu sniegputenis, īsts sniegs, kas tagad nogūlies uz jumtiem un pārklājis laukus baltus. Ielas vienos dubļos. Istabā 13°, bet nesen vēl pat ārā bija 30° karstums. Tavs puisītis visu dienu sēž rītasvārkos un filčos, ziemas mētelī un cepurē. Labi, ka iesnas beidzās jau siltajā laikā, tagad tās būtu gaužām nepatīkamas Mīļsaulesprieciņ, Tavas vismīļākās, saldās kartītes ir tik saulainas un gaišas, ka Tavam puisītim zem kažokādas cepurītes tā vien zibsni mirdzactiņas un sārtais degungaliņš. - Mīļsaldo pūkiņ, nejauj to Blaumani pārāk nozākāt: jāņem taču vērā, ka «Dienas Lapa» jau pati gribēja iespiest «No saldenās pudeles». - Vēl, mīļsamtkājiņ, man ir arī bailes, vai Tu puisīti pārāk neizcel lirikā, salīdzinot viņu ar Šekspīru, pārāk vis necenties to darīt, vislielākais, ko Tu varētu teikt, ka šī lirika cenšas tam tuvināties, citādi var vēl iznākt smieklīgi. Es drīzumā Tev par to pastāstīšu skaistu sapnīti. - II cēlienu esmu jau pārrakstījis, vēl rītdiena un parītdiena, tad būs pabeigts arī III. Tas man ir īsti pa prātam, jo sliktais laiks varētu pastu aizkavēt, bet tagad man nav jābaidās par novēlošanos, jo par 5 dienām esmu aizsteidzies priekšā. Mīļpūkmutiņa paspēs izlasīt vēl arī III cēlienu un dot savu vērtējumu. Ar III cēliena sākumu un beigām var iztikt, bet vidusdaļa ir nožēlojama. - Sirdsmīļoto mutes dvesmiņ, samtkājiņ, kaut man tagad būtu samtkājiņa, ko pakašāt, jo tās trūkumu es izjutu visvairāk. - Pūkiņā sevi, mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi. Jāpērk arī šokolādīte. Daudz bučiņu un pūkiņu no puisīša.

146.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 16. (29.) maijā

1047
35

16. V Manu vissirsnīgāko sirdspūkiņ, dvēseles smaržiņ, tikšanās Iniņ, saņēmu mazu; pūkīgu mīļkartīti, bet sirsnīgie mīlulīši ir nedaudz bēdīgi - nav saņemta vēstulīte. Tavu, puisīti šodien vēl iepriecināja telegrammiņa, jo tur ir pat teikts, ka mīļmutiņas ir veselas, kaut kas tāds vienmēr ielīksmo mazos bērnus un paceļ tiem cepurīti augstāk. Bet pārrakstīšanai es neko vairs nesūtīšu jo jau rīt pabeigšu arī III cēlienu, un 18. V rītā es izsūtīšu visu II un III cēlienu. Tad vēl paliks laiks; un es pamēģināšu rakstīt ar prologu, kaut gan esmu ļoti saguris un nav arī nekāda noskaņojuma; bet tādi mīļi vārdiņi jau vienmēr sagādā prieku un palīdz pārvarēt visgrūtāko, man taču nekad pat ne sapņos nerādījās ka es varētu uzrakstīt kaut ko tādu, kā ludziņu, bet tagad tā guļ, pabeigta dvēselītes mirdzactiņu priekšā un es tikai brīnos; kā gan tas noticis. Lūk, tādi ir mazie mīlulīši. - Laiks ir auksts, un arī iesnas grib atsākties. - Esmu telegrafējis, lai Tu atsūti Miržē, jo citādi man jau nebūs darba. - Ja viņi teātra komisijā lugas nepieņem tad Tev pār to vis nevajadzētu klusēt, bet gan kārt to pie lielā zvana, un arī «Dienas Lapā» par to jāraksta, ka viņi Blaumaņa draņķīgo gabalu pieņēmuši, bet tulkojumus, kā Hauptmani, Ibsenu, Šekspīru, un Tavus oriģināldarbus ne. Tas Tev noteikti jādara. Pēc tam «Dienas Lapā» Tev pašai jāpaskaidro, ka viņi tiešām tos darbus nav pieņēmuši. tādu un tādu ieganstu dēļ. Tas visā šajā lietā ir ļoti svarīgi. - Blaumaņa «Saldenajai pudelei», šķiet, vajadzēja tikt iespiestai «Dienas Lapā» tikai tādēļ, ka Blaumanis pats rediģēja «Dienas Lapas» feļetonu. - Žēl, ka dzejolīši «Mēnešrakstā» sevišķi otrais, parādās tādā neizstrādātā formā turpmāk es tikai tad kaut ko nosūtīšu, ja tas būs pilnīgi pabeigts. - Tu vēl esi ļoti vājiņa, sirdsasintiņ, Tev vairāk jāēd, šokolādīte vēl joprojām nav nopirkta, klausi taču puisīti un pūkiņā sevi vairāk, saldo Iniņ, sirdsmutiņ smarždvesmiņ! Daudz bučiņu un pūkiņu no Tava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

147.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 18. (31.) maijā

1047
35

18. V Manu mīļsirsnīgo, saulaini pūkīgo sirdsasin, šodien atkal saņēmu mazu, zīda dvesmai līdzīgu mīļkartīti (10. V 1056) un redzu, ka Tu, manu dvēselīt, esi ļoti nogurusi. Arī telegrammiņu atkal saņēmu, kur Tu mani mierini fonda lietā. Bet šoreiz tas nepavisam vairs nebija vajadzīgs, ir vienīgi pārpratums, jo tikko aizvakar es Tev telegrafēju, ka fonds jau samaksājis (ф. уплатил), kā liekas, telegramma ir pienākusi, izkropļota, un Tu, mīļmutiņ, dabūji krietni baiļoties, Starp citu, es telegrāfēju, ka fonds ir samaksājis; arī tādēļ, lai Tev ietaupītu lieku gājienu pie Gailīša; tagad Tu, pateicoties telegrfēja nolaidībai, dabūji uztraukties (es biju uzrakstījis ļoti. skaidri, un telegrāfists šeit arī .nolasīja priekšā gluži .pareizi). Ļoti mīļš bija mazais, dārgais vārdiņš: vesela. Arī es esmu vesels, tikai ļoti saguris. Arī pie tā ir vainīgs nogurums, ka es šorīt nenosūtīju ludziņu, lai gan viss jau bija pabeigts, es nepareizi aprēķināju, ka izmaksās ap 3 rubļi, un gribēju tādēļ sūtīt kā paku, bet tās jau iet tikai četrreiz nedēļā, tā nu viss palika uz rītrītu. Es, gluži dabiski, par šādu paguruma pazīmi - atmiņas vājumu un enerģijas trūkumu - briesmīgi uztraucos; šodien neko nestrādāju, bet arī gulēt taču cauru dienu nevarēju. Nodod visu tikai 31. maijā, varbūt līdz tam vēl izdodas uzrakstīt arī prologu, uz to gan maz cerību, bet toties daudz labas gribas. Mani tagad nomoka doma, ka Dora nepārrakstīs, vai arī pārrakstīs smieklīgi slikti un Iniņa nespēs iesūtīt līdz termiņam. Tādi ir šādi mazi puisīši. Bet, kas attiecas uz mani, tad mērķis tomēr sasniegts: es varu. - Man ir pavisam dīvaina sajūta, it kā līdz ar «Skroderi» būtu aizbraukuši man labi pazīstami un mīļi draugi. Šāda fantastiska izjūta mani gandrīz baida. Mīļajai sirdspūkiņai tiek pieteikts sevi pūkiņāt un ēst šokolādīti. Un ar bučiņām un pūkiņām viņu mīļi aprūpē pašas puisītis.

148.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 21. maijā (3. jūnijā)

1044 21. V                                  Mīļputniņ!
35

Manu visjaukāko sirdssmaržiņ, manu maijpuķīt, manu debesu atslēdziņ, un samtpūkiņ (no visa tā šeit līdzi dots tikai mazs, vājš paraudziņš, jo mana salddvēselīte ir vēl pūkīgāka un smaržīgāka, un baltāka, un mīļa un laba). Tu šodien sagādāji savam puisītim tādu zeltprieciņu - divas mīļas, mīļas, mazas pūkkartītes (1054, 1053), viena ar rozītēm, ko skūpstpērlītes aptver kā rīta rasa. Puisītis ir ļoti priecīgs, ka Tev paticis dzejolītis par vētru. Tas, ko Tu saki par «Katram savs silts kakts», ir gluži pareizi, «žņaudz» nerada īsto gleznu, to jau es pats izjutu, tikai nepratu pārveidot, tādi mīļi norādījumi mazajiem bērniem it sevišķi patīk. Šeit pievienotais prologs, protams, Tev nepatiks, samākslots, nedabīgs, bet es biju noguris, ja Tu tā domā, tad met to laukā, nekā būtiska jau tanī nav. - Vai Tev ludziņa būtu jādod, ja tiem nebūs naudas? Varbūt tomēr. Būs skandāls. Bet tikai tad var jaut aiziet līdz skandālam, ja ar vecajiem tiešām vairs nav ko iesākt. Derīgu grāmatu nodaļa vēl ir pietiekami laba, stulba ir tikai teātra komisija. Vai ar ludziņu tomēr nevajadzētu nogaidīt, ja prēmija netiek dota, jo uz Zālītes prēmiju jau nevar paļauties, tā mums nesagādā nekādu sevišķu reklāmu, un viņš turklāt jūtas kā labdaris. To visu Tu, Iniņ, vari tur novērtēt labāk. Es domāju: ludziņu iesniegt, bet iespiest tikai tad, ja dabū prēmiju, pretējā gadījumā mēs varam nogaidīt, kamēr nāk izdevīgāks moments, tā mums būs trumpis rokā pret Zālīti. Un galvenais arvien: ne turpmākais panākums, bet gan tas, ka es varu strādāt, mana drosmīgā Iniņa mani tik tālu dabūjusi. - Starp citu, vai Tu savlaicīgi saņēmi I cēlienu, telegrammiņā par to nekas nav minēts. - Sūtījums bija ievīstīts ludziņas uzmetumā, kam nav lielas vērtības. - Kaut tikai Tu būtu vesela, mīļo sirdsasintiņ, un arī nebēdātos, ja nepienāk kartītes. Vai arī Tev ir tāpat, es domāju, ka esmu vienīgais, kas bezvēstuļu dienās ir kā pazudis bezpalīdzīgs un muļķīgs, Tu nabaga, svēto, saldo Iniņ. Vēl aris mēneši. - Sūtīšu arī humoru, bet gribu nedaudz atpūsties. - Vai H. Jēgers ir pie jums? Tev pārāk asi pret tiem puišiem nevajadzētu uzstāties, Iniņ, viņi mums ļoti var kaitēt, un pret viņiem mēs esam gluži neaizsargāti. Es ļoti priecājos, ka sūti vēl arī bučiņas speciāli kurpītēm, tagad viss tik pūkīgs kā mutiņas rociņā. - Gribētu Tev pastāstīt sapnīti: Tu biji lampas liesmu noregulējusi tik spožu, ka cilindrs jau draudēja pārsprāgt, es saucu, lai pagriež mazāku, bet Tu griezi tikai tālāk, tad es to noslāpēju. Tu biji brūnā ģimnāzistes kleitiņā, tik maza un draiskulīgi jautra kā skolas meitene un tikai smējies un lēkāji, un devi bučiņas, un es biju ļoti līksms. - Otrais sapnītis gluži kā Tavējais: Tu biji pavisam maza, gadus 4 veca meitenīte, biji nobijusies un noskumusi, es Tevi pienesu pie loga, un Tu apklusi. - Trešais: viss apkārt pazuda, man pretim sniedzās tikai Tava galviņa un deva man bučiņu, es atminos smejošās, sarkanās lūpiņas, un man kļūst tik silti un spēcīgi ap sirdi, un līksmi. Esi tikai vesela, vismīļāko, vienīgo sirdsasintiņ, beidzot, beidzot es varēšu Tevi labi aprūpēt, pēc tam kad Tu esi tik daudz cietusi manis dēļ. Mīļo mutiņ, Tavs puisītis.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Kā ir ar Tavu bildīti? Vai tā iznākusi daudzmaz ciešama? Droši vien nav izdevusies.

149.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 2. (15.) jūnijā

1032 2. jūnijā.                  Iniņ!
34

Manu sirdij vienīgo, vissaldāko Smaržiniņ, samtdvesmiņ, skūpstmutīt, smejactiņ, visiem mīļajiem, pūkīgajiem vārdiņiem tā vien jālido ap Tevi kā pieneņu pūkiņām ap to pašu, ap vienīgo, vismīļāko, vismazāko, vissirsnīgāko mazputniņu un dziļdvēselīti. Šeit arī ir pielikts kaut kas līdzīgs pūkai, un tajā atrodas vēl cita - daudz mazāka un mīļāka, īsta mazpūkiņa: tādas jau mums ir tās vislabākās smarždvesmiņas, Maziniņas. Vai zini, mīlulīt, es no Tevis pēkšņi saņēmu 2 vispūkīgākās kartītes un ilgi gaidīto mīļvēstulīti, un tik daudz saulītes, ka actiņu priekšā tā vien dejo zaļi sarkani riņķīši, bet man liekas, ka tie ir vienīgi dimantiņi un ametistiņi. Es tūliņ pieliku savu daudzas dienas rakstīto vēstuli tur, kur dažkārt salst, kad puisīši tiek vieni atstāti krēsliņā, bet tagad man vairs nesalst. Pēdējā laikā cepurīte manā galviņā bija atkal it greizi sagriezusies - nebiju lāgā atpūties, un tad visa tā noņemšanās, bet tagad cepurīte stāv kā uzlieta. Man palīdzēja arī laiks - kļuva siltāks, tā ka pie «Tella» vakar un šodien strādāju mežā, darbs veicas viegli un gaiss arī atsvaidzina, kaut gan vakar vēl sāpēja galviņa. šodien tikai deguntiņš iededzis pavisam sarkans, drīz vien Tavs puisītis būs kā čigāniņš, tomēr mīļš. Vakar no meža pārnesu mazu pušķīti smaržīgo miešķu; tie bija vienīgie, kas jau ziedēja, vēl ir pārāk agrs. Tagad es katru dienu gribu strādāt ārā (dārzā ne, jo tur ir mitrs) un vēlos mutiņai nodot stipru un veselu puisīti, morītis ir melns, bet balodītis ir labs, kā pūkiņa, un tādi puisīši jau gan pratis apkopt savas vismīļākās, vienīgās sirdsmutiņas un pūkmazumiņus. Un vēl kas: ievārījums jāsavāra pareizi un akurāti, saldinot ar cukuriņu un bučiņām. Es ļoti smējos, kas gan tas varētu būt par tik lielu uzdevumu, bet otrā pusē uzrakstīts: ievārījums. Es jau biju domājis par kaut ko mazāk saldu. Jociņi man vienmēr īpaši labi patīk, bet ar ievārījumu nav vis joks, tur nāksies pasvīst. Ak, cik gan skaista būs sastapšanās, kaut arī neko daudz sev neiztēlojos, jo [nomoka] darbs un nogurums, tomēr bieži acu priekšā it kā atplaiksnās gaisma un es redzu it kā plašas, brīnumskaistas ainavas. Mutīti plati atpletis, spārdīdamies, klaigādams un pļāpādams tukšus niekus, guļ kaut kur sētmalē tāds briesmīgi slinks, nejauks putnēns, tas jāpaceļ, jānogulda un jāappūkiņā, jo pats gluži neko nespēj, mutīti un austiņas tam jāpiepilda ar ievārījumu un jānoklāj bučiņām, bet pirkstiņi jāsapurina un jānolaiza [?], nu, tīrais posts, tam nedrīkst arī uzbrukt, citādi tas kļūs vēl spītīgāks un slinkāks, un mīļāks. Jau laikus .par visu jāparūpējas, un vārīs arī lielie. Tā jau nemaz nav tāda māksla, un arī uz tirgū ies. Tad mēs ierīkosimies tā: tas, kuram nebūs padomā lieli darbi, saimniekos virtuvē un darīs arī maizesdarbu. Tieši tagad es jūtos spējīgs to veikt, «Tells» tagad virzās ļoti ātri uz priekšu (40 - 50 rindu pāris priekšpusdienas stundās), kamēr Tu atbrauksi, tas jau būs pabeigts, un tad es varēšu uzņemties maizesdarbu augustam, septembrim un oktobrim, droši vien arī novembrim un decembrim jo no oriģināldarbiem tik drīz vis neatpūtīšos, un tad janvārī, februāri, martā pamēģināšu tikai sīkākus darbiņus, tā ka Tu, sirdssaldumiņ, vispirms varēsi atpūsties un tad ziemā, decembrī un tālākajos mēnešos, ķerties lielāka oriģināldarba, bet es - pie vārīšanas un lielā katla. Pēc tam vasarā strādāšu es un vārīsi Tu. - Es pavisam nezinu, ko man pastāstīt, jo vēlētos pavēstīt tik daudz ko, daļēji tās ir arī līdz šim atvairītās runas, man gribētos taču reiz izpļāpāsies ar Iniņputniņu. - Šodien sūtīju telegrammiņu: Решай самостоятельно. Es nezinu, kas būtu labāk, lasīt būtu labi, jo Tava uzstāšanās ir brīnumjauka, tā iekaro un imponē. Tu jau lasi tik brīnišķi, ka visus aizrauj līdzi. Bet es baidos: «Baltijas Vēstnesis» lamāsies un smiesies, ka līdzās Dermanim arī Tu vēl lasi par mani, - ja Dermanis patiešām lasa, varēt labāk Tu nelasi, bet gan brīvi, improvizēti runā par šo pašu tēmu; to padziļinot; paplašinot un skarot arī citus redzesviedokļus. Tas būtu mazāk uzkrītoši. Starp citu, vai gan visi šie referāti vēlāk tiks iespiesti Zinību komisijas rakstu krājumā? Ja tā, tad, protams, būtu labi, ja tiktu iespiests arī Tavējais. - Bet, ja Dermanis Zinību komisijā nelasa, domāju; tad varētu lasīt Tu Tikai Tev vajadzētu arī par pārējiem ko teikt un par mani it sevišķi uzsvērt, ka visi jaunie dzejnieki mani atdarina, kaut arī to neatzīst. Mīļdvēselīt, es varu paļauties uz Tavu takta izjūtu, Tu zini pati, cik kādreiz skaisti uzrakstīji Zālītem par «Spītnieku», nekā nebija par daudz, bez izsaukuma zīmēm. Tas bija ļoti skaisti. Dvēselīt, Tev ir nobriedis vērtējums, gan jau Tu atradīsi īsto. - Atsūti: Reklāma Nr. 3788 «Tella» komentārus, vajadzīgi pašam, par būt, ka arī rakstīšu. - «Saules meita» izsūtīta. Vai tad Zālīti var tā aplaupīt? Atlaid viņam to lētāk, par puscenu? - Es gan priecājos, ka «Sloga laiks» un «Gars» izlaisti cauri (varbūt viņš, palaistu cauri arī «Lauztās priedes» un «Nakts domas» kā arī «Fausta» komentārus (būtu naudiņa), ja vien Tu pie viņa aizietu). Es priecājos, ka Tev, manu saldumiņ, patikuši dzejolīši, tāpat publikai, bet kādēļ Tu vairs nevienu neraksti? Tas mani ļoti apbēdina. Ko gan nozīmē manējie [draņķi], ja no Tevis nav nekā, jo manējie jau ir tikai kā lapiņas pie Taviem ziediņiem, es jūtos tik vientuļš, neko neizteicošs, ja nav Tavējo. Dvēselīt, dimantpūkiņ, vai man sūtīt «Dzimteni»?

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Tagad vairs neklaigāju, ja izpaliek kartītes, tātad raksti tikai tad, kad Tev ir laiks, pa dieniņai arī izlaid, Tev taču tagad darbs un raizes. Pasveicini arī mīļo meiteni Mildu un Bērzu.
Nosūtu rēķinus, mīļi un pūkīgi. Visapkārt daudz bučiņu.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Miržē nosūtīšu parīt. - Šeit nosūtu nedaudz tieslietu jautājumu, tagad tos rakstīšu regulāri. - Tagad jau vari kaut ko rakstīt par notikumiem Rīgā. - Ļoti mīļi, ka puisītis sēž kabatiņā un tiek barots ar šokolādīti.

3. lappuses augšmalā pierakstīts:
Es domāju arī, ka no Šēnberga gleznošanas nekas neiznāks. Ar manu bildi viņu pārāk neskubini, vislabākais, samaksā, par velti neņem. Manu māmiņu gan viņš uzgleznojis it labi.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
«Kur dvēsele dega» Tu droši vien esi likusi ,kā otro strofu, tā arī būs vislabākā variācija, redzi, man pašam tas neienāca prātā. Esmu ļoti laimīgs, ka Tev, saldumiņ, dvēseles dvesmiņ, paticis arī šis dzejolītis.

Starp 3. un 4. lappusi iestiprināta liela, balta pūka.

150.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 8. (21.) jūnijā

34
1026

8. jūnijā. Manas sirds viszeltainākās tikšanās, ilgas, zeltdvesmiņ, samtpūkiņ ar pūkspārniņiem, atlidojusi ar mīļu, saldu pūkkartīti (1035) un mīļiem vārdiņiem un mierinājumiem, mirdzoša un smaržojoša. Es ļoti priecājos, ka Tu vismaz nedaudz esi tikusi uz laukiem - svaigā gaisā, tagad novēroju pats pie sevis, cik daudz laba dara kāds malks svaiga gaisa, piemēram, šodien atkal sākas lietains laiks, pēc tam kad veselu nedēļu bija skaists, saulains un silts, un istabā darbs tūliņ sokas daudz grūtāk, drūmāk. Tev, saldo, vienīgo Iniņsmaržiņ, droši vien uz laukiem nav bijusi neviena brīva diena un turklāt vajadzēja ļoti smagi strādāt, bet svaigā gaisā pat darbs veicas vieglāk, tikai pirmās dienas no gaisa pārpilnības un no koku un zāles smaržas sāp galva. - Ziņas ir ļoti mīļas, kaut gan mums nekad nevajag domāt, ka tām būtu pārāk liela nozīme. Es ļoti priecājos, it sevišķi par mīļsirsniņas laipno attieksmi pret cilvēkiem, cenšoties iegūt publiku. Tas, protams, ir ļoti svarīgi, kaut gan tas ir ilgs un nemanāms darbs. Es gaidu arī citas ziņas. - Galu galā, es tomēr vispirms pabeigšu «Tellu» un pa starpām vēl arī mazākus darbus, vēlāk rakstīšu arī «Mēnešrakstam» Dažu grāmatu dēļ Brūnam aizrakstīšu pats. Atsūti «Antfgones» grieķu tekstu un Aeschylos «Prometeju». «Antigone» man ir Jelgavā, «Prometejs» Tev jānopērk. - Pamēģini dabūt arī kādu lētāku Šekspīra drāmu izdevumu (bez komentāriem), es gribu kaut ko pārtulkot «Mēnešrakstam», it īpaši «Heinriha IV» pirmo daļu, «Romeo», «Koriolanu». - Šad un tad es iztulkoju pāris rindu no «Superkargo» (kas jau ir iesākts sen atpakaļ), tas būs augusta «Mēnešrakstam» (144 rindas). Pie oriģināldarbiem tagad galīgi nevaru strādāt, man pret tiem burtiski, ir riebums kā pret saldumiem, ko kādreiz esmu pārēdies. Vai mīļpūkvēstulītei kabatiņas vienmēr ir pilnas ar šokolādīti? Atceries - Berlīnē, teātrī? Mīļi arī. Rūpējies par sevi, vispūkīgāko dvēseles dzīlīt, tikšanās ilgas, mīļdvēselīt, daudz bučiņu un pūkiņu no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi.

151.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 9. (22.) jūnijā

9
34

1025 Manu vissirsnīgāko, zeltainstarojošo ilgu pūkiņ, mīļputniņ, mīļkartīte vēl nav pienākusi, bet tā jau vajadzēja būt, jo pirmās kartītes no Jēkabmuižas nāks 2 - 3 dienas vēlāk. Ja es to iepriekš zinu, tad jau nav arī nekādas steigas. Vispār es pašlaik jūtos gluži labi, laiks taču vēl joprojām ir silts, ikdienas eju peldēties, šodien peldoties pazaudēju spieķi - iekrita upē. Arī darbi virzās labi uz priekšu: tagad strādāju tikai pie «Tella» un «Superkargo» («Vergu kuģis»), viss veicas īsti vienmērīgi. Tikai rītos es tagad tā īsti neizguļos, jo tieši manu logu priekšā skalda akmeņus, un ielu bruģēt sāk jau piecos no rīta. Tādēļ rītos es darbu sāku tikai vienpadsmitos, bieži pat tikai divpadsmitos un beidzu jau ap pulksten diviem, pēc tam peldēšanās un ēšana. Pēcpusdienās kaut ko lasu, strādāju pie «Vergu kuģa», rakstu kartītes un eju vēl pastaigā uz upi, pa kuru būtu jāatpeld arī Iniņsmaržiņai. Kaut ko nopietnu lasīt es īsti nevaru, strādāt pie oriģināldarbiem - nepavisam, rakājos šur un tur, kur būtu rodams kāds darbs vēlākam laikam - tulkojums vai kaš tamlīdzīgs, taisu arī projektiņus. Tiklīdz būšu vēl vairāk atpūties, gribu sevi tā nopietnāk saņemt rokās, es zinu: būt stipram un uzvarēt, - bet man pārāk maz ir šī uzvaras noskaņojuma. Tādēļ, ka es to tik ilgi nomācu, bet tas sakņojas manī jau no dabas, es tikai neesmu to izkopis, it sevišķi kopš mūsu [kopdzīves] laika, kad veltīju visus spēkus, lai audzinātu sevi labestību. Tas jau bija labi, tikai šī labestība draudēja kļūt vāja, tai jākļūst stiprai, tikai tad. tā spēj palīdzēt, tāpat kā Tu. Un tagad man būs jāpalīdz. Es zināju tikai teorētiski, ka palīdzēt var vienīgi stipra labestība, tagad man tā praktiski jāvingrina, jāaudzina, jāvingrina un jāpielieto. Mīļdaiļo mutiņ, dvēseles smaržiņ, arī tas tiek darīts Tavā vārdā, un tad, jau ir jāizdodas, būt stipriem un uzvarēt! Būs vēl daudz grūtību, daudz sīku cīņu, bet - stipriem būt un uzvarēt! Mīļsaldās tikšanās ilgas, sirdsasintiņ, baltziediņ, turies stipra, aprūpē sevi labi! Bučiņas un pūkiņas no Tava pašas puisīša, mīļi.

152.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 14. (27.) jūnijā

14/34/1020 Manas sirds viszeltaināko, smarždvesmaino liegpūkiņ, Pūkiniņ, mirdzdimantip, gluži negaidot atkal ir atlidojusi sirsnīgi mīļa pūkkartīte - tik pūkīga un mīļa, un spirgta kā baltie ziediņi dārziņā, sevišķi tie, kas gulēja zem galviņas. pūksmaržiņ, Tu esi tik brīnummīļa, man kļuva gluži silti, ka mīļsirsniņa tā priecājusies par kartīti, vispār šī mīļkartīte ir daudz možākā toni, citādi vienmēr likās, it kā Tu būtu bēdīga. Kad Tu saņemsi, Tu droši vien būsi ļoti nogurusi pēc lielajiem uztraukumiem - vakar un šodien vajadzēja notikt kaujai, iespējams, Tavs priekšlasījums vispār nav ieraudzījis dienas gaismu, jo tika vēlu pieteikts (kā priekšsēdētājs, pēdējais - Dermaņa), un, ja Tev nebūs bijusi izdevība piedalīties debatēs, var gadīties, ka viss būs noritējis s visam mierīgi. Bet es gar ta ļoti šaubos, jo tādi mazi mīlulīši jau paši rada sev iespēju, ja tā viņiem netiek dota, turklāt ar savu rakstu Tu tam biji labi sagatavojusies. Es ar lielāko prieku vēlētos noskatīties, kā vismazākās pūkiņas vazā aiz deguna šos vislielākos lempjus, būtu tiešām ko pārsmieties. - Kasure tagad ir jau projām, mēs šķīrāmies ļoti labā saskaņā, bet vēlāk likās, ka Meļ [ņicka] ietekmē tā kļuvusi vēsāka; kaut arī vēl joprojām laba. - No iepliķēšanas puisītis izbijās jau pirms kartītes saņemšanas; un šodien tūlīt «Tella» pensums saruka uz pusi, tā vietā strādāšu pie humora, Miržē, «Mēnešrakstam» domātiem maziem tulkojumiem un ievadiem. Pabeigts «Vergu kuģis», būs augustam. Tūlīt nosūtīšu. «Tellu» es gribētu pabeigt līdz Tavai atbraukšanai, lai tad būtu brīvs saimnieciskām rūpēm un pūkiņāšanai un lai Tevi labi aprūpētu, pakašātu un purinātu, utt. Mazajiem zeltmīlulīšiem tikai pašiem sevi jāpūkiņā un labi jāaprūpē. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

153.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 15. (28.) jūnijā

15/34/1019. Manas ,sirds dimanta zeltprieciņ, samtpūkiņ, mīļkartīte tagad tā vien lido, gluži regulāri kā gandrīz nekad agrāk (no Jelgavas 8 dienās, kas, sūtot no Rīgas, notika ļoti reti, parasti 9 - 10 dienas). Es ļoti priecājos, ka Pūkiniņas Jēkabmuižā tik labi atpūtušās, bet steidzamais darbs un uztraukumi būs Tevi atkal galīgi nomocījuši. Galu galā, Tevi vajadzēs šeit tā, īsti izpūkiņāt un atkopt kā mīļu baloncepurīti. Ar savu darbu iekārtojos tā, ka veicu apmēram 40 rindas «Tella», tas nozīmē - līdz augusta vidum vai Tavai atbraukšanai «Tells» būs pilnīgi pabeigts. Turklāt man ritos vēl atliek laiks kādām 20 rindām citu tulkojumu vai humoram, un pēcpusdienās tad es gribu strādāt pie Miržē, bet to gan vēl neesmu sācis, tam vēl laiks. Nepatīkami ir tikai tas, ka daudzi darbi, piem., tieslietu jautājumi, Miržē, Gētes biogrāfija, viss tīrrakstīšanas darbs jāveic istabā, esmu tā pieradis pie meža gaisa, ka man liekas - es sāku pat slikti justies, ja kādu pēcpusdienu netieku ārā no istabas. Turklāt tagad gaida vēl vesela kaudze pārrakstāmu darbu, un tiem it drīz jābūt pabeigtiem. Vispār, ar manu atpūtu pagaidām vēl sokas slikti, vajadzēs taču aizstāvēties un tad piedāvāt arī kaut ko pozitīvu, bet man ir tikai Gētes biogrāfija. Ja Tu dabūtu cauri «Fausta» komentārus un «Nakts domas», tas mums būtu liels atvieglojums. Cik varu spriest, Zinību komisija gan nedos mums nekādu atvieglojumu un Tev, nabaga zeltdvesmiņ, būs jāatrodas sarežģītā situācijā, cīnoties pret visu pretinieku baru. Manu saldo dvēselīt, kaut tikai Tu paliktu vesela, kaut es Tevi drīzāk varētu ņemt rociņās un pūkiņāt, man visu šo laiku tādas briesmīgas ilgas pēc pūkputniņa, bet viss izplūst tikai fantāzijās, manu Iniņ, sirdsasintiņ. Pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

154.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 17. (30.) jūnijā

Rožsmaržiņ,
17/34/1017

Manas sirds vismīļāko, vissaldāko Pūkiniņ, samtdvēselīt, liegdvesmiņ, patlaban saņēmu 9/34 mazu jo mazu, mīļu, bēdīgu pūkkartīti. Vismīļāko, vienīgo Iniņ, Tu sevi tā esi nomocījusi, ka kauns skatīties, kaut gan gribēji atpūsties un aprūpēt sevi it pūkīgi; sasprindzinātais, steidzamais darbs, uztraukums, un tas viss liela psihiska paguruma laikā, kas Tevi nav atstājis jau kopš tētiņa [nāves]. Tu, nabaga, sirsnīgo pūkgaliņ, jau pirms tam biji tik salauzta un vājiņa, vēl pirms mājup brauciena; un visi jaunie, sāpīgie iespaidi Tevi ir vēl jo vairāk novārdzina Tu gribēji tikai nomierināt savu puisīti, vienmēr rakstīdama, ka esot pavisam vesela, un pat vēl pašā pēdējā laikā sacīdama: visi Tavi vietējie paziņas esot apgalvojuši, ka Tu izskatoties labāk nekā agrāk. Ja tas tiešām tā ir, tad viņi gan pamanījuši, un, proti, ar pilnām tiesībām, ka Tu izskaties skaistāka nekā agrāk, vienkāršie ļaudis jau neprot definēt, kur tas īsti slēpjas, nenojauš, ka tas ir garīgs skaistums, ka Tava mīļā sejiņa ir kļuvusi apgarota un ka Tu esi pāraugusi viņus. - Bet vājiņa Tu tomēr esi kļuvusi, sirsnīgo smarželpiņ, es pat baidos, ka Tu esi ļoti slima un nevarīga, zudusi visa Tava enerģija un tam visam ir gan fiziski, gan arī psihiski cēloņi: Tu to [enerģiju] esi atdevusi man, un tādēļ to atgūt var atkal tikai no manis. Un te nu es esmu nonācis līdz punktam, kas dara mani līksmu un pārpilnu cerībām: Tev tagad darbi pie Zālītes jāatstāj un jānododas tikai atpūtai, vislabāk aizbraukt uz jūrmalu un tā pamatīgi izmantot vasaru; ja tad Tu būsi atpūtusies, lido atpakaļ pie sava puisīša, ja nē, paliec pie māmiņas viņas mīļajā kopšanā. Tad taču Tu beidzot atspirgtu. Un šeit arī pamatojums: tagad, kad Zinību komisija garām, Tu mūsu labā vairs nevari izdarīt neko, tas, ka Tu vēl tur strādā, nāk par labu vairs tikai Zālītem, un tādam nolūkam Tu esi par labu; tas neatmaksājas. Viņš ir tik neveikls, ka, neraugoties uz Tavu palīdzību, ilgi vairs neturēsies, un nez vai viņš savā labā arī ko radikālu uzsāks, piemēram, savācot to abonentu sarakstus, kuri viņu vēl atbalsta. Protams, es jau viņu neatstāšu un rakstīšu pat ievadus, arī humorus, bet glābt jau viņu tas neglābs: lielākais, ja Plātess «Dienas Lapai» vēl upurē naudu. «Mēnešraksts» jau, domājams, vēl paliks, un tam tad arī es došu savus tulkojumus, pat vēl vairāk nekā līdz šim, jo strādāt ,jau man tagad sokas vēl vieglāk, pārmaiņus prozas sacerējumi; kaut ko oriģinālu beletristikā es nespēju, mani vairs nav nevienas vienīgas domas, pat ne mazākajam dzejolītim. Tātad naudu es nopelnīšu pietiekami mums visiem. (Derīgu grāmatu nodaļa jau arī par «Tella» 8 loksnēm maksās 160 - 175, bez tam vēl «Skroderis» «Mēnešrakstā».) Tad man jau ir temati (pat ar iepriekšēju apstrādi) «Zelteņu kalendāram» - arī 30 rubļu. Tev arī nebūt nav jābaidās, sirdsdzīlīt, ka tas mani piepūlēs, gluži pretēji, nedarīt it neko ir vēl daudz grūtāk, un tulkojumi man padodas ļoti viegli (piem., visas 3000 «Tella» rindas es varēju pabeigt 50 dienās vai 2 mēnešos, bet es gribu labāk lēnāk, toties vairāk dot «Mēnešrakstam». Tev, mīļo mazpūkputniņ, tātad pavisam nevajadzētu strādāt: esmu visu jau tā iekārtojis un arī rakstījis, ka varētu Tevi šeit turēt jo mīļi un pūkīgi, atņemot Tev it visas saimnieciskās rūpes, bet Tu uz to neko neatbildēji un droši vien tā īsti tam nenoticēji, un tomēr tā ir patiesība, jo esmu kļuvis daudz stiprāks un Tu mani tik tikko vairs pazītu. Tātad, baltziediņ, ja vien Tu tur būtu atpūtusies, Tu varētu bez bailēm, ka es Tevi apgrūtināšu ar vārīšanu un maizes darbu, lidot šurp, bet, ja Tu vēl jūties slimiņa un vājiņa, tad paliec labāk vispirms jūrmalā, pēc tam pie māmiņas; arī viņai būs vieglāk, vientulību viņa panes smagāk nekā es, jo es pie tās jau esmu pieradis. (Ja Tu, pūkdvēselīt, domā, ka arī pagājušajā gadā es Tevi tāpat apsolīju neapgrūtināt ar vārīšanu un darbiem un; galu galā, solījumu neturēju, tad tie jau bija neparedzēti darbi: «Spītnieks», «Lear», «Skroderis», «Jaungads», - tagad es gluži vienkārši pie oriģināldarbiem nevaru strādāt un tulkojumu jau nebūs, un es tagad esmu vesels it visam, galvenais - vesels, pirmo reizi vesels.) Tu mani padarīji veselu, un tagad .arī Tev pašai jākļūst tādai, ja es to nespēju tieši, kā tas izdevās Tev ar mani, tad es vismaz gribētu turēt tālu no Tevis it visu, kas Tev vēl liek būt slimai un vājai, Tu esi mans spēks un veselība, Tu esi ziedojusi sevi manā labā, un no manas puses tā nebūt nav tikai atlīdzība, bet gan nepieciešamība, ja es Tev atdodu savu dzīvi, man jau esi tikai Tu, un tas būtu vienīgi manas dzīves piepildījums un pilnveidojums, atgriešanās izejas punktā ceļojumā ap pasauli. - Un tad viszeltaināko saulesprieciņ, neņem šīs mazās nepatikšanas, Zinību komisiju un to, ka Tu nepaspēji pabeigt referātu, ka nevarēji runāt sēdē, tā pie sirds. Tam jau arī nav tik lielas nozīmes, kādu mēs tam piešķīrām ziemā, galu galā mani jau vairāk interesēja un uzjautrināja tas; kā Tu viņus būtu kaitinājusi, un tad vēl, Tavu spriedumu par mani es taču dzirdēšu, esmu ļoti ieintriģēts. Reklāmai ir tikai gadījuma raksturs, es .taču neesmu bērns, lai piešķirtu tai sevišķu vērtību. Svarīgākais ir darbs, pilnveidošanās un, galvenais, vēl darba prieks, bet mans darba prieks jau esi Tu pati, mirdzpūkiņ, spožactiņ, tikai Tevi es gribētu redzēt visu savu dzīvi. Galu galā, neko jau arī nevar uzsākt, lai «Skroderi» dabūtu cauri pie Remiķa, «Fausta» komentārus un «Nakts domas» gan Tev vajadzētu mēģināt pie cenzora dabūt cauri. Bet tas tiešām būtu grēka darbs un negods, ja Tu reklāmas dēļ sevi tik ļoti piepūlētu, ka spēki zūd, kā Tu raksti, zeltdvēselīt, tas nekad vairs nedrīkst atgadīties, un ļaunie puisīši nekad vairs nedrīkst tam būt par iemeslu, citādi viņiem pašiem tiks dots pa dibentiņu. -
Jociņš par vilku un valodnieku ir ļoti labs tin jauks; tas jau ir arī «Vārdā», un nez vai Ārons Tev tā nejautāja tikai izskata pēc; varbūt viņi grib tikai zināt, vai mēs esam noskaņoti uz izlīgšanu. Protams, iet uz «Vārdu» un piedāvāties Tu nedrīksti. Ja Ārons nāk vēlreiz, labi, ja ne, lai paliek tā. Lai arī cik slikts ir Zālīte, visi citi taču ir vēl sliktāki. Kad Tu nodosi «Tellu», vari parunāt ar Derīgu grāmatu nodaļu, kādus darbus mēs viņiem varētu veikt? Zinātnisku darbu tulkojumus, oriģinālnoveles un drāmas vai arī romānu? Pajautā par to. Atbildi, vai Gailītis vēl paliek. - Teodoram vari dot, ko gribi. Arī cietuma dzejolīšus, bet katrā ziņā «Jaungada nakti», varbūt viņš dabū cauri; ja ne, tad vismaz izlasīs un parādīs pārējiem - arī reklāmiņa. Tā ir ļoti iepriecinoša zīme, ka Teodors grib par mums rakstīt; skolotāju vidū un publikas vidējos slāņos viņam ir daudz piekritēju. - Tagad, kad Tu, mīlulīt, gribi palikt vēl mēnesīti, pamēģini atrast kādu izdevēju mūsu dzejolīšiem, abiem putniņiem kopā vai katram atsevišķi. - Bet vispirms apciemo Ķeniņus, Treilandus, neesi tik slinka kā pelu maiss, citādi, ja Tu nekur neaizej, nav jēgas, ka Tu paliec Rīgā vēl veselu garu mēnesi. «Laimi» tagad liec labāk malā, tā Tevi nogurdinās; varēsi to rakstīt šeit, un ej it visur, kur vien vajadzīgs, lai nodibinātu sakarus. Un tagad, mīļsaldo skūpstmutit, aprūpē sevi labi, lai Tu drīz vien varētu veikt? Zinātnisku darbu tulkojumus, oriģinālnoveles ieplestām rociņām, maigām bučiņām un pūkiņām, mīļi, mīļi.

Uz atsevišķas lapas rakstīts:
ja vajadzīgs, varētu spīdoši iet; par Tavu «Slepeno veceni» tiešām esmu sajūsmā un tagad redzu; kāds gan draņķis turpretim ir «Skroderis», kas apskata to pašu tēmu, cik tas izplūdis, pļāpīgs un novecojis, kamēr šeit viss ir tik precīzs, īss, brīvs un, galvenokārt, jauns. Patlaban Tev nevienā novadā neviens nevar nostāties līdzās. - Manu sirdsdzilīt, tikai tādēļ jau Tev nevajag galīgi nobeigties tajās polemikās! Tev atkal jākļūst veselai un dzīvespriecīgai, Tu nedrīksti vienmēr tā sēdēt mājās un dzīvot kā miglā, kā tas notika tagad, kad Tu biji šeit, un arī tagad šo pusgadu Rīgā. Man taisni vai sirds aptekas, kad redzu, cik savaldīgi klusa un bēdīga Tu esi; es jau to redzēju vienmēr, lauzīju galvu, kā varētu to novērst, bet neko neradu. Domāju, ka Tev vajadzīgs radošs, vesels puisītis - un tāds jau Tev tagad ir, bet ar to vien nepietiek. Tu esi man atdevusi savu spēku, tā vietā, lai to attīstītu sevī, un to es saprotu tikai tagad: Tu pārāk ilgi neesi radījusi neko lielu, Tevis cienīgu, un tādēļ esi tik bēdīga, mēs, mazie vēzīši, esam Tev aizsprostojuši ceļu tik ilgi, kamēr Tu tur sēdēji, līdz arī Tu pati kopā ar mazajiem sāki justies maza. Jākļūst citādi. Es nepiederu pie lielajiem, bet gan pie tiem, kas sevi apzinās, es esmu mācījies veidot pats sevi kā mozaīku no sadrupušiem akmentiņiem un tādēļ varu arī Tev palīdzēt, sākumā, jo vēlāk jau Tu iesi tik tālos ceļos, kur es vairs netikšu līdzi. Neatraidi klusēdama manu palīdzību, kā Tu esi darījusi līdz šim, tādos jautājumos vispār neielaizdamās; tā nebūt nav uzpūtība, kas mani spiež to darīt, tas ir tik dabiski, es mīlu Tevi un īpaši to, kas Tevi liels. Un sīkumos sākumā jau es varu Tev palīdzēt. Vispirms es Tev varu sacīt vienu un arī palīdzēt to realizēt: kļūt fiziski veselai un stiprai. Bet tādēļ Tev jānospļaujas par visām nepatikšanām, nav jātaisa man reklāmiņa, nav arī jāpiedalās polemikās, varbūt tikai vajadzības spiestai un gadījuma pēc, vispār, nav vairs jāstrādā pie Zālītes, bet gan jāpūkiņā sevi un jākopj jūrmalā, kā arī pie māmiņās. Arī es esmu meties uz [sevis] kopšanu, vai, citādi sakot, sācis slinkot, ikdienas pastaiga, vairākas stundas meža gaisā dara taisni brīnumus; Tev būtu jūrmala. Tātad atmosties, Iniņ, dziļdvēselīt, celies kājās un nesamierinies vairs ar mazajiem, kļūsti miesīgi stipra un vesela un tad tūlīt sāc arī kādu lielu, lielisku darbu, pārstrādājumiem Tu esi par labu, kaut tā pat būtu «Saules meita». Vislielākais Tev ir tā īsti piemērots. Sagādā arī prieku savam pašas puisītim, es tik ļoti mīlu skatīt lielo un skaisto, katru dienu pievakarēs es ar nolūku ilgi pastaigājos, lai redzētu norietošo sauli. Bet Tu proti vēl krāšņāk tēlot ar bālgani pelēkajām, liegajām noskaņām, un tā nebūt nav limonāde, Tev ir robusts pirmatnējs spēks, un Tu varētu pieveikt pat siļķi un rupjmaizi, bet, dieva dēļ, protams, tikai garīgi, jo miesīgi tas sabojātu Tev kuņģīti, un, ja man vēlreiz būtu jādzird par sabojātu kuņģi, tad gan būtu pērieniņš, turklāt pamatīgs, un arī masāža ne pa jokam. - Tā, vēstulīte galā, bet tikai tagad tā īsti sākas pūkiņas un bučiņas. Pūkiņā sevi labi, manu smarždvesmiņ, mīļi, mīļi.

Vēstules 2, lappuses augšmalā pierakstīts:
Divi matiņi, pūkiņa un ziediņš Iniņai.

155.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 21. jūnijā (4. jūlijā)

21/34/1013 Manu sirsnīgi mīļoto, zeltaini mirdzošo pūkputniņ, tikšanās Iniņ, atkal esmu saņēmis mīļmīļu smaržu kartīti ar labām vēstīm. Patiesību sakot, tas man liekas ļoti komiski, biju taču domājis, ka nekas neiznāks, un jau pamierinājies, lai iztiktu bez reklāmas, jo no pašas mīļās, saldās dvēseles mutiņas man ir kas labāks, proti, spēja strādāt. Bet arī reklāmiņa ir laba; sevišķi mīļa, ka abas pūkiņas reizē. Mani ļoti iepriecināja īpaši tas, ka publika aplaudējusi, tā ir laba zīme, ka mēs tomēr neesam gluži vientuļi, tad vēl mani pārsteidza pavisam negaidītā Ķeniņa iejaukšanās. Varbūt no tā varētu spriest par visu jauno dzejnieku paaudzi, bet vai tomēr nav pāragri? Diemžēl mums nav absolūti nekādu pazīmju, ar ko varētu pamatot savu spriedumu. Es vēl redzēšu no pūkkartītēm, kā būs izturējušies vecie. Ja Tu, Iniņ, vēl neesi rakstījusi, tad raksti tagad: vai Milenbahs vai arī kāds cits no vecajiem nelamājās? Ja nē, tad arī tas būtu zīmīgi. - Bet tagad svarīgākais. Vai neesi sevi pārāk piepūlējusi un uztraukusi? Kā ir ar kuņģīti? Kā ar miedziņu? Un vēlreiz - kaut arī viss šķiet labi, tomēr atpūties. Sirdsvienīgo Iniņ, brauc uz jūrmalu vai arī pie māmiņas un tad drīz pie sava pašas puisīša. Drīz, pēc pāris nedējām, kad ienāksies zemenītes, tiks ievārīts ievārījums, lai īstajām pūkiņām būtu ko panašķēt. Bet par visu vairāk atpūties, atpūties pamatīgi, un tad salidosim kopā. Pūkiņas, tādas milzumlielas un mīkstas, šeit ir veseliem klēpjiem un arī bučiņas no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi.

156.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 27. jūnijā (10. jūlijā)

23/34/1003 Manu sirdsmīļoto pūkdvēselīt, dimantziediņ, šodien ir bezvēstuļu dieniņa, tādēļ arī līst, liekas, ka vispār iestājies lietus periods un turpināsies vairākas nedēļas. Katra laika pārmaiņa gan atstāj sliktu ietekmi, tomēr darbs netraucēti virzās uz priekšu, «Tella» otrais cēliens šodien jau ir pabeigts, vēl 150 rindu, tad būtu pabeigta puse no visa «Tella», tas būs 1. jūlijā. Sākot no tā laika, es lēnām strādāšu pie otrās daļas un mēģināšu ķerties arī pie blakusdarbiem, līdz šim man tas nav izdevies, esmu vēl pārāk noguris. Tikai Miržē atkal atsāku pensumu un izsūtīšu 5. jūlijā. Nezinu, līdz kurai vietai iepriekšējo reizi pārtulkoju; tādēļ, kad Tu saņemsi manuskriptu, salīdzini un divreiz padarīto izlaid. Atsūti man «Vārdu», pasūti uz pāris mēnešiem. Atsūti «Baltijas Vēstneša» un «Vārda» numurus, kuros atreferēts par mums Zinību komisijas sēdēs. Tāpat Kundziņai un Trasunas referātus. Atsūti arī «Velnu un Dievu». - Vecās jau atgriezusies, tur esot par karstu un sausu. No pārliecīgā sausuma dēls, kā liekas, sācis dzert, vēl gan neko nemana. Apvaicājas pie izdevības par Tevi un liek sveicināt. Viņi visi, viņas radi un paziņas, ir par Tevi sevišķi augstās domās, to es it bieži manīju, kad viņas prombūtnes laikā atnāca kāda cita no viņas māsām apskatīties likumus. Kaut gan vecā atgriezusies, runcis palicis pie manis, viņš klusām, kā jau pasācis, ar mani tērzē un piekrītoši murrā, kad tiek smiets par mazo Iniņu jociņiem, piemēram, par strupo noraidījumu ar asti, tas jau arī tiešām bija lieliski, tādi gaismas kukainīši mūs milzīgi iepriecēja. Runcim šķita, ka arī viņš jo bieži izrēķinoties, tā ka spalvas vien pajūk, ar tādiem melnajiem, kuriem garas astes. Manu sirsnīgo pūksmaržiņ, kop sevi tagad jo drīzam atkalredzēšanās brīdim! Pūkiņas un bučiņas no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi.

157.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 30. jūnijā (13. jūlijā)

30/34/1004 Manas sirds viszeltaināko Iniņ, rožsmaržiņ, ziedmutīt, liegdvesmiņ, pēc vakardienas salda pūkartīšu šodien nav pienākusi neviena, un [ar tām] jāpietiek arī vēl rītdienai. Vēstulīti es vakar nepabeidzu, arī šodien nekas neiznāks, pabeigšu tikai rīt, kā jau svētdieniņā. Tad es gribu atkal pēc ilga, ilga laika beidzot labi aprūpēt un izpūkiņāt savu Sirdsiniņu, tagad jau drīz varēs pūkiņāt tieši ar rociņām, ne tikai ar vārdiņiem. Laiks šeit vēl joprojām ir slikts, darbs virzās uz priekšu lēnām, tikai rīt pabeigšu pūsi no «Tella», jo ik dienas tiek paveiktas tikai 20 rindas, tas ir darbs pusstundai, visu pārējo laiku - projektiņi un pastaigas. - Man šeit vienmēr acu priekšā ir ļoti drūma aina: saimnieces dēls. Nabaga cilvēks atkal ir slims (ar katru vasaru slimība plosās arvien niknāk), viņš neguļ, ir nemierīgs un neapmierināts, šodien, piemēram, grib - braukt projām un Irkutsku, jo alga šeit tiešām ir par niecīgu (20 rubļi mēnesī). Bet māte saka, ka arī iepriekšējā gadā bijis tāpat - aizbraucis uz Vjatku, trīs dienas dzēris un tad atgriezies mājās. Arī tagad būs tāpat. Slimnīcā viņu neuzņem, bet tā viņš galīgi iet bojā un nav nekādu iespēju viņu glābt. Viņš pat neļaujas pierunāties lietot vannas. Līdzko māte atgādina par viņa slimību, tā viņš tūlīt iekaist dusmās. Viņu vajadzētu dziedināt pamazām. Viņam tiešām vajadzētu no šejienes aizbraukt, bet tagad viņš visu nodzer. Un projām doties vajadzētu tad, kad ir vesels. - Mīļzeltaino Sirdsiniņ, Tu saki, ka viņi nevarot dot godalgu, - vai tā ir jau nolemta lieta? Un kādēļ gan ne? Vai Remiķis neatļauj? Vai cits kas? Neesot sātības? Bet citiem gabaliem gaužām dumjas sātības etiķetes gluži kā uz pieres. Sirdspūkiņ, pūkiņā sevi labi! Vai pūkkabatiņā ir šokolādīte? Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

158.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 3. (16.) jūlijā

3/33/1001 Manas sirds viszeltaināko Smaržiniņ, dvēseles pūkamētistiņ, šodien pēc trim ļaunām bezvēstuļu dieniņām saņēmu veselas trīs pūkkartītes: 1012, 1011, 1010. No tām divas pūkkartītes bija ar mīļu pērieniņu, - viena ar pūkiņām, bučiņas tika saņemtas kā pieklājas, bet pērieniņš ar pateicību aizsūtīts atpakaļ, tāpēc ka nebija nācis uz īsto adresi, tas jau nepiederas tik šaurā, bet gan daudz platākā vietā. Mazajiem milulīšiem visu to vajadzēs noņemt ar bučiņām un tad atkal gluži tāpat uzlikt īstajā vietā. Nabaga «Vergu kuģis» jau nemaz nav tik ļoti vainīgs, kā izliekas, es ļoti garlaikojos un nezināju, ko lai iesāk ar to milzumu brīvā laika. Oriģināldarbi apgādā daudz vairāk pūļu un gluži nevilšus mācas virsū. Lai sevi vēl jo briesmigāk nepiepūlētu, es strādāju pie «Vergu kuģa». Vairāk tad arī neko neesmu paveicis un vēlāk it labi pieradinājos arī tā nosist laiku. Katrā ziņā tiek uzklausīti visi mutiņas vārdiņi, nemaz nebaiļojies un neesi bēdīga, vienīgo zeltvienigumiņ! Braukšana uz Vjatku neiznāca vairāku iemeslu dēļ (piem., gubernators tikai tagad ir mājās), bet mežā es tomēr pavadu lielu dienas daļu. Par to taču esmu tik daudz rakstījis - jau tūlīt jūnija sākumā. Vasarnīcā jau nebūtu citādāk, jo arī tur taču nakts jāpavada mājās. Es Tev arī rakstīju, ka sākumā meža man darīja daudz laba. Vēlāk sākās slikts laiks, tad vairs nevarēju iet. Tagad es eju atkal, un visi darbi tiek padarīti mežā, izņemot tos, ko Taukā nav iespējams rakstīt, kā Miržē un vēstules. Jau pirms jūnija apjautājos par vasarnīcu, bet visas ir aizņemtas jau kopš marta mēneša, vispār to ir ļoti maz. Es arī vingroju, tāpat atkal peldēšos, tiklīdz uzlabosies laiks. Mīļajai mutiņai nav jābūt bēdīgai, mēs negribam padoties, bet stipri būt un uzvarēt. - Saimnieces dēls man tagad sagādā raizes, šonakt atkal bez miega. Pulksten divos mani modina vecā, viņš gribot nošauties, vajadzēja tam atņemt bisi, tad patronas, ar kurām tas gribēja sevi saspridzināt, beidzot viņš draudēja pakārties. Uz rīta pusi, kad gribēju iemigt, atnāca vēl namdari, kam jālabo jumts, un šajā sakarā sāka neganti trokšņot. Vakar bija skandāls lejā, šodien augšā, tomēr pensumu paveicu, atsvaidzināja pelde. Es viņiem piesacīju - ja tas tā vēl turpināsies, es aizvākšos; vecā, protams, ir izmisusi. Mīļo sirdsdziļdvēselīt, neesi bēdņga, bet gan mīļa un pūkīga, būt stipriem un uzvarēt! Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša lido pie mīļās saulītes, mīļi, mīļi.

159.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 4. (17.) jūlijā

4/33/1000 Manas sirds vissmaržīgāko zeltdvēselīt, amestistpūkiņ, šodien nav pūkkartītes, pastu es tagad saņemu gluži kā cietumā - divas līdz trīs reizes nedēļā; viņi, šķiet, lasa jo sīki, un tas jau neiet tik ātri. Pat avīze tiek aizturēta. Iepriekšējo nakti [saimnieces] dēls bija mājās, nebija piedzēries, tātad gulēja, bet miegs vairs neiekļaujas ierastajā kārtībā, tādēļ ir ļoti nemierīgs, nepavisam nejūtos atspirdzis. Atkal esmu atsācis peldēšanos, eju kopā ar viņu peldēties, jo arī viņam ārsts to ir parakstījis. Tu rakstīji, ka «Mēnešrakstam» dzejolīšu liekoties pat par daudz. Bet, Mīļiniņ, vai tiešām Tu vairs neproti saimniekot? Jau jūnija burtnīcā divi dzejoļi bija lieki. («Velna skuķis» un «Īsie pantiņi».) Vai Tu atkal gribi visus sabāzt uzreiz? Vai tad Tu nemaz neapdomā, ka es taču neesmu amatnieks, ka nevaru dzejolīšus tā sagādāt uz pasūtījumu? Un arī veco nav krājumā. Divos mēnešos Tu gribi sadot visu, un tad pusgadu nebūs atkal nekā! Jau veselu mēnesi gandrīz katrā vēstulē rakstīju, ka tagad nevaru strādāt pie dzejoļiem, bet Tu vēl to nezini. Varbūt esi slimiņa, mīļdvēselit? Tev jāatpūšas. Ko Tu patlaban dari? Nekad es nezinu, ko Tu Strādā. Vispār, man tas pa lielākai daļai jāatmin, par sevi pašu Tu raksti vismazāk. Mīļvienigumiņ, domā taču par sevi, pūkiņā sevi, atpūties, raksti par savu veselībiņu, bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

160.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 8. (21.) jūlijā

8/33/996 Manu zeltsaulaināko, vissmaržīgāko sirdsrožziediņ, maigo dvēselīt, lidputniņ, atkal salda, mīļa 30. jūnija kartīte, tagad vēstulītes atkal nāk gluži regulāri. Cik skaisti gan mazās pūkiņas pateikušas: kartītes ir nosūtītas, puisītis ir tur. Mums jābūt tādām labestības izpausmēm, un tādas mums arī ir. Tavs slinkais puisītis vēl jo projām nav pabeidzis vēstulīti un vispār nav neko darījis, ik dienas, izņemot svētdienas, strādāju tikai pie «Tella» - 20 - 30 rindu, un tas ir absolūti viss. Un tomēr ar atpūtu tā neveicas, kā izlikās jūnija sākumā, kad Tev par to rakstīju. Vēl šad un tad mazliet tiek traucēts arī naktsmiers, tad pēcpusdienās pārrunas ar [saimnieces] dēlu, vēl joprojām neesmu atradis viņa dzīvo vietu, visi mani mēģinājumi sašķīst pret viņa vienaldzību, kaut gan nav noliedzams panākums (vecā pat saka - «liels panākums») - viņš, šķiet, tiešām pārtraucis žūpošanu, pateica man bez kāda uzaicinājuma: gribētu labāk lasīt. Vecā pret mani izplūst laipnībās, tas ir taisni aizkustinoši, vienmēr runā par manu lielo ietekmi uz dēlu; tikai es pats nezinu absolūti neko, kā gan tas varēja gadīties, jo viss, ko es daru apzināti, paliek bez panākumiem. Galvenais: es nespēju pamodināt viņa interesi. Vai gan to iespētu tikai laipna apiešanās vien, protams, tā ir manis apzināta un gribēta, kaut arī pilnīgi dabiska. - Es spriežu par mums mierīgi, «Latviešu Avīžu» polemika! mums nekaitēs, ja tikai Tu neļausi sevi ievilkt pārāk ilgā polemikā, mani ļoti iepriecināja, ka Tu, vienīgo Iniņ, sāc rēķināties ar savu: veselību. Paskaidrojumam moments ir īsti piemērots. Arī Vizulis slavēja Tavu priekšlasījumu, jo Dermanis lamā Teodoru un noklusē mani. Bet citādi laipns. Vai Tev jaunajā dzīvoklī būs pienācīgs miers? Pūkiņā sevi, Iniņ, aprūpē sevi mīļi un labi! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

161.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 12. (25.) jūlijā

12/33/992 Manu vissirsnīgāko, visdziļāko pūkmirdzumiņ, ametistsmaržiņ, dvesmiņ, saņemta mīļa, silta pūkkartīte un vēstulīte ar pilnvariņu. Ļoti mīļi un labi, viss tūlīt arī jāizkārto. - Tu žēlojies, mīļsmaržiņ, ka nezini, kā ieslīgi slinkumā. Man jau neklājas labāk, kaut gan es, zinu jo smalki, no kurienes ceļas mans slinkums, proti, tā ir atbildes reakcija uz sasprindzināto darbu janvāri, martā un aprīli, arī vēl maijā un iepriekšējā gada novembrī, decembri, oktobrī. Esmu galīgi nespējīgs bez «Tella» un kartītes vēl ko citu paveikt, ar vēstulīti jau vairs nekas neiznāk. (Starp citu, [saimnieces] dēls, man aizņem visas pēcpusdienas.) Polemikā Tu varbūt esi vairāk ielaidusies, nekā bija vajadzīgs, arī Velme jūtas aizskarts; jāsaka, bija arī asa, arī rūpes un aizgādību par mani varēja nedaudz ierobežot, bet visa kopumā tā lasās tiešām lieliski, un gribot negribot jāsmejas. Dumji klāsies gadījumā, ja mums vajadzēs cīnīties, jo abi esam tik gurdeni arī slinki. Mazie mīlulīši varbūt gan ir žurnālisti, bet ne politiķi. Bet tomēr vajag veikties, stipriem būt un uzvarēt! Mīļvienīgmutiņ, ne jau no tā atkarīga mūsu nākotne, ka mēs nodrošinām savas darījumu lietas, mēs taču kādreiz jau , mājāmies ar zaudējumu, mēs nedrīkstam padarīt visu atkarīgu tikai no tā. Pats par sevi saprotams, es darīšu visu iespējamo un ceru uz labāko. Bet ne visu uz to vien var balstīt. Mums vairāk jāraugās uz iespēju strādājot nodrošināt mūsu eksistenci un taupību. Padomā, šajā pusgadā mums jau ir 300 rubļu deficīta (100 rubļus no fonda es nerēķinu, jo tie ir gluži nejauši, taču tēta 125 rubļi jau nav mūsējie, bet gan māmiņas). Ja arī mēs šos 25 rubļus rēķinātu klāt, tomēr vēl paliktu 100 rubļu deficīta: Turklāt no māmiņas un mūsu iztikas arī nedrīkst neko ietaupīt, es negribētu ierobežot pat savas ēšanas reizes, tātad atliek tikai nedaudz ierobežot Doru uz vēl vienu vai vairākus atpūtas mēnešus - kaut ko tulkot, jo oriģināldarbi mani tagad un laikam vēl ilgi nākotnē pārāk piepūlēs. Arī nabaga māmiņai tikai tā var palīdzēt: lai viņa paliek tur un Dora pie viņas. Vai gan veco sievu lai vēl apkrauj ar grūtībām un vazā tik tālu? Gan jau vēl visu padarīsim, būt stipriem - un uzvarēt! Mana lasīšana nav arī gluži bez plāna, tikai pārāk maz es paspēju ko nopietnu, esmu noguris. - Pūkiņā sevi, mīļsārtumiņ, dvēselīt! Bučiņas un pūkiņas no pašas mīļā puisīša, mīļi, mīļi.

162.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 16. (29.) jūlijā

16/33/988 Manas dvēseles vispūkīgāko, sirdstikšanās liegsmaržiņ, mīļsārtumiņ, šodien nav pūkkartītes, tomēr esmu mīļš un labs, tikai actiņa (kreisā) vēl mazliet sāp, turpretim dibentiņš, kas pēdējā laikā tik bieži ticis iepērts, nesāp it nemaz: kopš es sēdu uz sētiņas un žāvēju to saulītē, tas gluži kā pūķa āda ragotajam Zigfrīdam. Jāuzliek bučiņas, tad atkal kļūs mīksts. Vakar rakstīju vēstulīti un tai pievienoju arī tieslietu jautājumus, vēstulīte bija domāta mi)a, bet, tā kā biju noguris, tā izplūda garumā. Kājiņas vēl šodien ir nedaudz stīvas, lai tās izstaipītu, vingroju, palīdz labi. «Mēnešrakstā» (kas vēl nav pienācis, kaut gan ir iznācis jau pirms nedēļas) Tu, dvēselīt, esi ievietojusi ļoti vecu dzejoli, manuprāt, tas būtu bijis labs «Nākotnes cilvēkam», labāk ievieto «Lauztās priedes» un «Kas mīlē tēviju», bet katrā burtnīcā tikai pa vienam dzejolim, man patlaban nav nekā jauna, un no vecākajiem droši vien nav vairs neviena, kas nebūtu paņemts «Nākotnes cilvēkam». - Vai Tu neesi pameklējusi kādu izdevēju? Arī no Tavas brīnummīļās vēstulītes es vēl esmu ļoti labi noskaņots, tikai baidos par nabaga māmiņu un arī par Tevi māmiņas dēļ, jo viņa Tev ir tik ļoti mīļa. Neizsakāmi mīļo, labo mazputniņ, aprūpē sevi labi, pūkiņā sevi! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisa jā malā vertikāli pierakstīts:
Sūti pāris bučiņas, dvēselessmaržiņ, izdauzītajai actiņai.

163.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 17. (30.) jūlijā

17/33/98 Manu vissirsnīgāko, zeltjauko baltpūkiņ, smarzdvašiņ, debesu dvēselīt, saņēmu mīļu, saldu pūkkartīti un ļoti šķendējos par slinkumiņu, tomēr mīļš un labs. Pa to laiku jau izsūtītas arī tieslietas un pat Miržē pāris lappuses patulkots tālāk. Drīz jāķeras pie Gētes. Bet slinkumiņš ir ļoti liels, ar «Tellu» nav nemaz tik ļauni. Tikai rit pabeigšu III cēlienu, un tad paliks vēl veselas 1200 rindas. Ik dienas tiek uzrakstītas tikai 30 rindas, kas aizņem ½ stundu. Viss pārējais paiet pastaigās, vingrošanā, lasīšanā un slaistoties apkārt. Ar plānu kalšanu pavisam neveicas. Esmu Tev jo bieži rakstījis, ka neesmu spējīgs nekādiem oriģināldarbiem, ne arī plāniem par tiem. Jūnija sākumā, kad sāku iet uz mežu, jutos ļoti atspirdzis (vismaz man tā likās, varbūt arī maldījos, jo Tu jau no kartītēm to nekad netiki manījusi), tad nāca slinkums un nogurums. Sākumā vēl patīkams, bet tad jau pavisam neērts, jo Tu man atgādini par darbu. Es varu tikai tulkot («Tellu» un Miržē, tāpat tieslietas). Oriģināldarbus es nevaru, dzejoļus arī ne, absolūti neko. (Esmu mēģinājis.) Tātad tā nav ne pieķeršanās vienam darbam, vecais laiskums, kā Tu, mīļpūkin, to saki, bet es vien· vienkārši nevaru. Jūnijā man bija kas līdzīgs saules dūrienam, gāju ar kailu galviņu, un āda sūrstēja vēl 3 dienas, tagad mierinu sevi ar to, ka esmu palicis dumiņš. Bet tādēļ jo labāks un mīļāks, un dumiņie jau ir ļoti labi. Slikta ir tikai tā mūžīgā skraidīšana sabojātā kuņģiša dēļ - tas jāizmasē. Mīļo pūkiņ, kop sevi mīļi un labi! Bučiņas un pūkiņas no puisīša, mīļi, mīļi.

164.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 21. jūlijā (3. augustā)

21/33/983 Manu brīnumaino mīļvienigumiņ, dziļdvēselīt, mutiņ, cik Tu gan esi neizsakāmi mi)a un laba, tagad Tev nu tiešām ir mazs strazdiņš ar atplestu mutiņ. Nē, par to es tiešām neiedomājos, pat sapnīti tas man neienāca prātā. Tas ir tik brīnummīļi, tik neizsakāmi saldi: paša dvēselītei, paša mīļdvēsmiņai jāatkārto ar saviem vārdiem, ko reiz rakstījis lielais. Es katru reizi sajūsminājos, kad Tu izsacīji kādu manu domu; tā bija tik pazīstama, tomēr gluži citāda - daudz jaunāka, pilnīgāka un skaistāka, gluži tāpat kā viens un tas pats dārzs, ko pēc spirgta lietus atkal apmirdz saule. Tieši patlaban man bija tāda sajūta, kad es lasīju «Latviešu liriku». Bet tagad tulkojumi. Mīļdvēselit, manu dzīlīt, vai zini, es kaunos, tie dzejolīši nav tā vērti. Ja Tu tā vēlies, vienīgumiņ, kad būsim kopā, strādāsim pie kaut kā liela, kam šos pantiņus varētu izmantot kā materiālus. Apmēram kā daļu no «Nākotnes cilvēka». «Nākotnes cilvēka» I daļai man ir līdzigs plāns kā dienasgrāmatai. Katrā ziņā dienasgrāmatu ieraksti, ko Tu esi sakopojusi, varētu noderēt vienīgi kā fragmenti, kā uzmetumi kaut kam lielākam. Kā Tu domā, saldo dvēselīt? Tāds ir mans uzskats, tas tiecas pēc kā lielāka, un Tu redzi - man ir arī cerība to realizēt. Tu devi man uzticību, Tu devi man mani un pašu sevi, un tādēļ mēs drīkstam domāt arī par kaut ko lielāku, par uzvaru lielā mērogā. Brīnummīlulīt, dziļdvēselīt, Tu, neizsmeļamo labumiņ, tici, man: es zinu, ka Tu esi sirdsbērns, ka noskaņojums pēkšņi mainās, tur neko nevar grozīt, es vēl neesmu gluži vesels, tomēr daudz labāks, nekā biju. Un neesi dusmīga, Iniņ! Vēl kas: Tu tagad esi tā pārpildīta izjūtām, idejām, pārdzīvojumiem un sāpēm, skaistuma tēliem, «Zeltītē» jau Tu netiki izrakstījusies, ka Tev vajadzētu visu savu spēku un bagātību atdot kaut kam savam, lielam. Tu esi mani dabūjusi uz kājām, piepūtusi cepurīti, tagad ir Tava kārta darbam un reklāmai. Es gribu arī Tev ko līdzēt, mīļo, brinišķo, svēto pūkmutiņ, vai tikai Tu neesi nogurusi un bēdiga? Pūkiņā sevi, dvēselīt! - Es gribu par to rakstīt (dienasgrāmatu) vēstulīti. Esi vesela, mutiņ. Tavs puisītis, mīļi, mīļi. Bučiņas un pūkiņas, mīļi, mīļi.

165.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 23. jūlijā (5. augustā)

23/33/981 Manas dvēseles vienīgo Lieginiņ, mīļsārtumiņ, atkal tik brīnummīļa pūkkārtīte ar bildīti, atsūtīti vecie nieciņi, un tas ir ļoti mīļi. Tikai Tu vēl joprojām esi slimiņa ar kuņģi, bet šodien es vismaz vairs neredzu tik sāpīgu sapnīti. Es vakar gan aizrakstīju ļoti sliktu kartīti, tai bija jālabo aizvakar rakstītais, bet tā pati iznāca vēl sliktāka. Tā man klājas vienmēr un šodien gluži tāpat. Man gribētos Tev pateikt ko mīļu un pūkīgu, Tevi padarīt priecīgu, bet es jūtos kā [strazdiņš]. Par Gētes priekšā lasīšanu es tieši vakar domāju arī pats un šodien to pašu lasu pūkkartītē; protams, ir ļoti labi, tas jau ir gluži nepieciešami, un mīļās mazpūkiņas to izdomājušas ļoti labi. Tikai tas sagurums man nepatīk, bet tādēļ vēl jo vairāk vismīļākajiem mazajiem, visliegākajiem dimantputniņiem baltie spārniņi noklāti melniem punktiņiem: Ja Tu, dvēselīt, gribi dot dienasgrāmatas stila paraugu, tad tur jāiekļauj pāris pantiņi, kas noteiktu arī pārējo likteni, kaut ko tādu es nosūtīšu. Arī virsraksts būtu labāks tāds, kādu Tu agrāk vāciski vēlējies: «Fern dem Leben» - «Tāli no dzīves», vai «Aus toter Zeit» - «Iz mirušām dienām». «Vienmuļa diena» ir labs, bet «Šausmas un jausmas» atgādina Janševka «jausmas un pausmas». Varbūt «dziļums». Man ir tāda savāda, svētsvinīgi bikla sajūta, ka manas sirds sapnītis grib mani dāvāt sev pašam, kad es arī spēšu dāvāt Tevi Tev pašai? Tu esi tik brīnumaini mīļa, un arī no tā es kļūstu tik kautrs, vismīļāko sirdsvienīgumiņ, vissaldāko dvašiņ! Pēdējā laikā esmu nedaudz sliktāk gulējis, [saimnieces] dēls dzer un pa naktīm trokšņo, ar nazi savainojis pat māti, šāvis utt. Tagad grib uz dienām trim doties medībās, un tā es atpūtīšos. - Mīļdvēselīt, pūkiņā sevi mīļi, sūti Iniņam 25 rubļus naudiņas un daudz mīļu bučiņu! Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

166.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 24. jūlijā (6. augustā)

24/33/980 Manu vismazāko, sirdspūkaināko baltzīdiņ, liegdvesmas Iniņ, atkal mīļa jo mīļa pūkkartīte, gan vakarējā, gan šodienas - abas ir kā svētuma apdvestas, un turklāt mazs mēness stariņš vai saulīte, tas pats, ko es arī šeit redzu starojam. Šodien Tavs Iniņš gan vēl joprojām ir ļoti slinks, bet arī ļoti mīļš, te nopelns būs mīļajām pūkkartītēm, jo kuņģis beidzot kļuvis labāks, arī miedziņš, un mazās kartītes man vairs nešļiet tik bēdīgas. Šonakt arī es labi gulēju, [saimnieces] dēls aizgājis medības, tomēr līdzi laikam paņemdams arī degvīnu, tā ka tā kņada drīz vien atkal sāksies no jauna: logu dauzīšana un šaudīšana. Pagaidām slimnīcā viņu vēl neuzņem, bet vienā vai pāris mēnešos viņš droši tiks tik tālu, viņš nekādi vairs neļaujas savaldīties. Vienīgi šoreiz viņš mazāk dzer (piem., 3 nedēļas gandrīz nemaz) un nenokļūs tik ātri slimnīcā. Nabaga māte tā bēdājas, ka žēl skatīties, arī naudas vairs nav. Jaunums būtu tas; ka rit šeit jābrauc cauri gubernatoram. Nātres visur tiek noplūktas un govis no ielām padzītas, jo pie sagaidīšanas tikšot pielaisti tikai cilvēki, kas gan izklausās ļoti paradoksāli. - Šodien «Vārdā» izlasīju uzbrukumu mums. Kā redzi, vai jau iedrošinās mums uzbrukt, un droši vien mans sirdsmīlulītis nespēs noturēties un atbildēs, tas nozīmē - atkal dumja polemika ar sūdabrāļiem. Un Tu taču vēl esi tik vājiņa, ka vajadzētu atpūsties, saldpūkiņ. Mums gan vajadzētu atturēties no šādas nevajadzīgas, laiku laupošas, maz cienīgas polemikas, mums jau tā ir gana darbu un ienaidnieku atliku likām. Elegants, ass dūriens jau gan sagādā daudz patikas (kā, piem., Tava polemika pret «Latviešu Avīzēm»), bet tomēr tas ir netīrs darbs. Mums vairāk jābalstās uz pozitīvu, auglīgu darbu un negatīvais pavisam jāierobežo, tādēļ tagad diezgan, mums jau tā saka: rādiet, ko īsti varat. Parādīsim! Mīļdvēselit, turies tikai vesela un pūkīga, tad jau veiksies. Būt stipriem un uzvarēt! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

167.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 2?. jūlijā (9. augustā)

27/33/971 Manu samtzīdaino pūksirdsvienīgumiņ, baltceriņziediņ, mīļsārtumiņ, arī šodien vēl nav kartītes, pasts būs pārpūlējies: visu nedēļu ik dienas piegādājot vispūkīgākās kartītes un vēstulītes, tad jau var arī mazliet paciesties. To es arī daru un esmu mīļš un labs. - Patlaban istabiņā ar lielu dūkoņu ielido kāds mazs kukainītis un nosēstas man uz pleca, tas, bez šaubām, pūkkartīšu vietā, lai es nebūtu bēdīgs, un neesmu arī, Vismīļākās dvēseles smaržiņas tikai ir vēl ļoti slimiņas un vājiņas, kā var spriest pēc pēdējās vēstulītes, un es drīzāk vēlētos dzirdēt, ka ir kļuvušas veselākas. Bet tad pa vidu uzradās tā dumjā polemika, un es ļoti baiļojos par savu saldo liegdvesmiņu. Šis nepatikšanas ļoti novārdzina, un, ja vien kaut kā būs iespējams, no polemikām mums vispār jāizvairās. Tagad jānāk manam dvēseles sapnītim, pamatīgi jāatpūšas un tad jāķeras pie kāda liela pozitīva darba, es saprotu tikai tā, ka Tev, manu vienīgumiņ, jābūt burtiski izslāpušai pēc tā. - Laiks tagad arī pie mums ir karsts, bet es jūtos tieši labi un patīkami. Deviņos vakarā istabā pie vaļēja loga ir 23°. Katru dienu visapkārt deg meži un kūdras lauki, gaiss no dūmiem kā aizmiglots. - Saimnieces dēls pret savu māti izturas neticami brutāli, dzeršanu tikai ar pūlēm var nedaudz apvaldīt. Droši vien arī šonakt no miega nekas neiznāks. Vakar es aizgāju gulēt vienos, ap puspieciem viņš mani atkal pamodināja, un tā man vajadzēja līdz astoņiem viņu mierināt un izklaidēt, lai tas nesāktu tūlīt atkal dzert. - Es jau esmu ar viņu noņēmies pusotra mēneša, jo domāju, ka rīkojos pēc Tavas izpratnes, bet beigu beigās man tomēr vajadzēs ja jau ne pārvākties, tad vismaz gulēt kur citur, lai kaut cik atpūstos. Tikai baidos, ka viņš mātei ko nepadara. - Sokiene lūdz ievākt ziņas Tērbatā par viņas dokumentiem, to rītdienas vēstulītē. - Mīļo sirdsvienīgumiņ, esi vesela un pūkīga! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

168.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 2. (15.) augustā

2/32/971 Manu vissaulaināko gaismas mirdzumiņ, staru dimantiņ, zibactiņ, mīļsārtumiņ! Šodien gluži necerēti saņēmu veselas trīs pūkkartītes, no 23., 24., 25. [jūlija], visas brīnummīļas, pār mani ir it kā izlijusi svētība, tās noņēmušas lielu smagumu, esmu atkal labā omā, un man ir patīkams nogurums. Vēstulīte, par kuru es tik ļoti baiļojos, ka tā atkal padarīs Tevi bēdīgu; tomēr bijusi laba, un mīļās dvēselītes priecājušās, par spīti visam ļaunajam un paguruma pilnajam, kas manā vēstulītē bija. Tagad Tu vairs neļaunosies arī par manu skopumiņu un arī par cietuma dzejolīšiem nebūsi dusmīga, un vispār man vairs nebūs baiļu teikt visu manai dvēseles dzīlitei, visu, ko domāju, kas mani nomāc, jā, es vairs pat nebaidīšos, ka savā neuzmanībā nepasaku kaut ko nelaipnu vai pie pirmās izdevības tūlīt neizgāžu savu nervozo noskaņojumu un slikto -garastāvokli vēstulē paša pūkiņai. Būšu divkārt mīļš un uzmanīgs, bet tagad aiz bailēm un nedrošības. Un, ja arī es tomēr kādreiz ko dumju pateikšu vai būšu nelāgā omā, tad paša mutiņa atsūtīs pērieniņu īstā vietā, kur piederas, bet dusmīga vairs nebūs. Tā ir skaidrība un saulīte, tā var būt stiprs un uzvarēt. Tagad ir īstās Iniņas. - 21. jūlija vēstulīte ar tieslietām, par kuru bija iepriekš pavēstīts, nav pienākusi, tātad aizturēta ceļā. - Šodien es saņēmu arī polemiku pret «Vārdu», tā ir brīnumskaista, cieņas pilna un spēcīga, es ļoti priecājos, vēstulītē par to rakstīšu vairāk. Kurš ir Sp. V.? Vai pret viņu jāizturas ar respektu? Kas ar to Sudrabu ir? «Dienas Lapa» par godalgu taču neko nerunā. Skandālu tur nevar sākt. - Droši vien «Vārds» un «Latviešu Avīzes» vēl atbildēs, arī es labprāt iejauktos, bet mana [iejaukšanās] nāktu veselu mēnesi par vēlu. Ir apkaunojoši, ka neviens atklāti par Tevi neiestājas, kaut kāds anonīms salašņa var apvainot pirmo rakstnieci, un ne roka nepaceļas. Es vēl paskatīšos - gribētu par to kaut ko uzrakstīt. Tas ir nekrietni. Mums ir tikai ienaidnieki. Rūpējies par veselībiņu, lai vēl jaunas [slimības] nerodas klāt. Tagad būtu ļoti svarīgi dabūt godalgu no «Ausekļa». Ir vajadzīgs arī izdevējs dzejoļiem. - Esmu ļoti priecīgs, ka dvēselīte sevi kopj, pūkiņā sevi vienmēr tā, bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

169.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 5. (18.) augustā

5/32/968                                  Rožsmaržiņ!

Manas sirds vissaldāko Lieginiņ, dziļmirdzumiņ, dvēseles sapnīt, mīļsārtumiņ, tagad vienmēr tieku aprūpēts mīļi un pūkīgi; vienās skūpstu kartītēs un pūkvēstulītēs, kaut gan es pats aiz slinkumiņa, un nogurumā rakstu tikai mazas kartītēs. Arī vismazākajiem un mīļākajiem vienīgumiņiem nevajag to ņemt pie sirds un rakstīt tikai kartītes, tiklīdz jūtas mazliet noguruši un nav gulējuši. Kāds tad īsti iemesls tam, ka Tu tagad jau biežāk esi ieņēmusi pulverus? Vai Tu uztraucies polemikas un Zālītes dēļ, jeb vai Tevi tā nogurdina debates «Auseklī»? Varbūt tas jau ir darbs pie «Laimes?» Es ļoti priecājos, ka Tu ķēries pie šāda darba, bet vai Tu neesi par vājiņu, ja miedziņš kļūst slikts? Droši vien arī nakti Tu darbojies pie manu cietuma dzejolīšu tulkošanas, un tie izrādījās pārāk grūti tulkojami? Arī par tiem es kaut ko gribētu teikt; jo tagad no Tavām brīnummīļajām un labajām: vēstulītēm esmu kļuvis tik drošs un pārgalvīgs, ka varu pateikt it visu. Un tas, ko es gribētu teikt vai esmu jau pateicis, nebūt nav kas nepatīkams vai kutelīgs, es tikai negribētu aizturēt savu pāri plūstošo prieku. Tu savā mīlā pret mani esi tik vienreizīgi labestīga, pašaizliedzīga un upurēt spējīga; ka es šo aplaimojošo sajūtu nemaz nevaru izteikt, tā ir tik maiga, rīta dvesmiņai līdzīga; es vienmēr pavisam dīvainā kārtā it kā baidos Tev to šā vai tā pateikt, ar rupju vārdu aizvainot. Turklāt Tu pati garīgi esi kļuvusi bezgala smalkāka, jau kopš tā laika, kā aizbrauci no šejienes, un es jau bieži Tevi esmu tīri netīšām aizskāris arī citās lietās. Tā es kļuvu divkārt bikls: pret Tevi un pats pret sevi. Un tomēr mūsu dzīvei un mūsu attīstībai ir gluži nepieciešama pilnīga izrunāšanās un skaidrība. Vissmalkāko, visliegāko daļēji, un pilnīgi apzināto nojautu, noskaņu un izjūtu pēdējais atlikums jau tāpat vienmēr paliks neizrunāts. Bet tas man vairs neliekas tik baismi, jo šis pats pēdējais, visdziļākais [jūtu] atlikums mums ir tik radniecīgs, it kā neapzināti. meklē viens otru un papildina. Un tas mūs vairs nešķir. Bet, jo vairāk no daļēji neapzinātā mēs pārvēršam skaidrā abpusējā apziņā, jo dziļāka un garīgāka, un bagātāka kļūst mūsu dzīve, jo tuvāki mēs kļūstam viens otram. Bet visdziļākās mīlas pēdējās pakāpes noslēpums starp diviem cilvēkiem ir tieši šāds: visā apzinātajā vienam otru saprast un arī līdzi just. Šī visdziļākā mīla ar to tiek veidota arvien dziļāka, vienmēr atjaunojas, ar visdedzīgāko tālāk augošu interesi un ziņkāri. Šī tieksme pēc zināšanām, atziņām, jūtu viļņojuma piepildās tādējādi, ka arvien paplašinās abpusējās saprašanās robežas līdz pat visslepenākajām pusapzinātajām izjūtām un domu iedīgļiem, kas reizē ir slēpti it kā dūmakā un reizē arī poētiski filozofiski. Apziņas robežu paplašināšana līdz zemapziņai ir reizē arī vispār cilvēka būtības paplašinājums līdz nākotnes cilvēkam. Tā kā mīlētāji, kas reizē reprezentē abus dzimumus, divus cilvēciskās būtības un apziņas veidus, var visdziļāk savstarpēji aptvert un atzīt, jo 1) ne starp diviem vīriešiem, ne arī starp divām sievietēm nevar kādreiz būt tāda uzticība, visas savas iekšējās būtības pilnīga atklāšana un 2) viņiem nav arī tieša, praktiska, ļoti svarīga atklāsmes motīva (bez spaida jau neatklājas neviens, pat pret sevi), tad tāda mīla, kā es to saprotu, reizē ir visstiprākā kultūras svira, praktisks līdzeklis, civilizētās sabiedrības dzinējspēks. Šī doma man bija jau sen, bet šī pēdējā konsekvence ir jauna, un, mīļvienīgumiņ, skūpstdvašiņ, vai Tu zini visā nopietnībā, mūsu mīlai varbūt ir vairāk nozīmes ne vien kā aplaimot divus mīļus un labus Iniņus. Žēl, ka, izņemot vēstulītes, mums nav nekādu citu piezīmju par mūsu mīlas dzīves attīstību; tās tiešām varētu būt ļoti interesantas un noderīgas. Tur taču mēs stāvam pilnīgi vientuļi, cenzdamies ar gribu sasniegt šo saprašanos un to realizēt praktiski. Citādi mīlas dzīvē saprašanās turpinās tikai līdz saderināšanās laikam vai līdz pirmajai laulības krīzei, tālākā dzīve parasti noris bez jebkādas intereses un nedod materiāla arī tēlojumam. - Vienu trūkumu Tu, mīļdvesmiņ, šādā dzīvē ļoti izjutīsi: brīnišķo; bet vai Tu nevarētu pierast saukt arī to par brīnišķu, noslēpumu pilnu un dievišķu, kas vēl ir neizpētīts, kas palicis neaizskarts zemapziņā un ko nekad neizdosies pilnīgi atklāt, bet kas vienmēr paliks nesaprotams, noslēpumains, komplicēts un grūti apjaušams un rosinās visas izjūtas, kairinot un vilinot ar savu dziļumu un augstumu. Brīnišķajā atdalās vecais no jaunā, pusnakts noslēpums no klusā vasaras dienas vidus noslēpuma laukos. (Šo pēdējo es labprāt mēģinātu. attēlot dzejoli, tas kļuvis man daudz dzīvāks, kopš es uzturos mežā, kur pilnīgā klusumā guļu saulē un cepinos.) - Vismīļāko sirdssaldumiņ, neesi dusmīga, ka es esmu tik briesmīgi aizklīdis, gribēju izteikties īsi, un te nu mēs esam. Tātad: tas, ka Tu gribēji tulkot cietuma dzejolīšus, man bija Tavas dziļās mīlas pierādījums, tā saplūdis divas dzejas straumes, un bez tam vēl tas man arī ļoti glaimo, it kā ar maigām pūkrociņām tiktu glaudīta galviņa, Tavs spriedums man ir izšķirošais. Ja Tu bieži saki, es neticot, kad Tu slavē, tas ir pareizi izprasts, bet tikai tikdaudz: es vienmēr domāju, ka savos dzejolīšos es ne tuvu nesasniedzu to, ko Tu par tiem saki, man tie nekad neliekas tik labi, es vienmēr gribu reiz tiešām panākt Tavu uzslavu un esmu nelaimīgs, ka vienmēr tik ļoti no tās atpalieku. Kā mērogs man kalpo Tavi dzejolīši, kurus es gribētu sasniegt savā īpatnējā veidā, tas man neizdodas, tādēļ arī domāju, ka vienmēr atpalieku no Tavas uzslavas. Tā tas ir, mīļsapnīt, un tādēļ esmu tik laimīgs, ka Tu gribi tulkot cietuma dzejolīšus, jo pēdējo draņķi jau Tu netulkotu. Vai Tu tagad neesi bēdīga, mīļmutiņ? Ja Tu mani saprastu, kā es to vēlētos, Tu nebūtu bēdīga, Tev taču ir puisītis, kas Tevi tik dziļi mīl.
Cietuma dzejolīšu tulkojuma darījumu puse: es no tiem visiem gribētu veidot daļu no «Nākotnes cilvēka», tāpat arī no agrākajiem dzejoļiem. Tādēļ Tev, mīļpūkiņ, vajadzētu dot savu tulkojumu kā stila paraugu, piemēram: No dzejas « - »; tad vajadzētu sekot vairākiem dzejolīšiem, kas tēlotu objektīvo pasauli un nebūtu vienīgi subjektīvi; es pāris tādus uzrakstīšu, vai varbūt Tu kaut ko uzraksti klāt, vispārējus saturā. Tu man tālāk par tulkojumu neko neesi rakstījusi, bet es esmu tik ziņkārīgs un laimīgs, ka mans mīlulītis par mani tā noraizējies; ir taisnība, Tu par manu nākotni raizējies vairāk nekā es Pats, bet tādēļ jau Tu esi brīnumdvēselīte un mutiņa. Vēl darījumu lietas: vai Gailītis ies projām uz Piebalgu? Kas nāks viņa vietā? Vai «Tellu» tad ņems? Vai viņa palīgs, kas pārņems vietu, nebūs noskaņots pret mums naidīgi? Gailītis teica, ka viņš uzņemšot visu, ko mēs došot, lai tikai mēs nepaliktu pie Zālītes; cik mēs varētu Derīgu grāmatu nodaļā nopelnīt? Vai tas varētu būt 300 -360 rubļu? Vismaz 1902. un 1903. gadā, gan jau vēlāk brīvībā mēs izlīdzētos tālāk. Derīgu grāmatu nodaļai es varētu bez novelēm un tulkojumiem dot arī zinātniskus apcerējumus, piem., juridiski - politiski - ekonomiskus utt. Arī Vizulis saka, vai mēs nevarētu to Zālīti atstāt, Niedram biedrībā esot savākuši 500 rubļu, esot arī mēģinājis vākt kādu summu mums (izmaksājot ik mēnesi), lai atpirktos no Zālītes. (Ko Tu citādi par Vizuli saki, tas ir ļoti pareizi un man ļoti patika un mani nomierināja, vispār mani vienmēr nomierina Tavas vēstulītes.) Protams, vecie jau vēlētos, lai mēs pārietu pie viņiem, bet arī uz viņiem vis nevar paļauties: ne Blaumanis, ne Niedra, ne Poruks, ne arī kāds cits nav dabūjis pie viņiem vietu, ne arī guvis citādus ieņēmumus. Teātris Tev noskaņots naidīgi, paliek vēl Derīgu grāmatu nodaļa, bet 100 - 200 rubļu gadā tomēr ir mazliet par maz. Tad 1902. gadā viņi uzvedīs «Ričardu III», tātad no mums neņems nekā. Ar ko tad lai rēķinās? Ja paliktu vismaz Gailītis, būtu cilvēks, kurš mums nav naidīgi noskaņots, varbūt tad arī vēl būtu pieņemams, ka no Derīgu grāmatu nodaļas mēs tos pāris gadus saņemtu pa 200 rubļiem. Ja viņš paliek, vari parunāt ar viņu un pajautāt, vai viņš var to garantēt, tad mēs Zālīti pamestu. Uz «Austrumu» jau nepavisam nav ko domāt, tas jau nevar maksāt. Dot tam pāris dzejoļu, lai saglabātu labu noskaņojumu, tas neko daudz nenozīmē, reklāmu jau viņš mums netaisīs. Arī kaitēt tas, tāpat kā «Vārds», neko daudz nevar. (Tava polemika bija ļoti cēla un mani jo patīkami pārsteidza, it kā no augšas skatoties, tikai droši vien arī Sp. V. un Klāviņu es nebūtu tā saudzējis, viņš taču domā, ka tas esot pareizi, ka «Saules meita» neesot uzņemta.) - Šos divus gadus mēs gan varētu iztikt pavisam bez ieņēmumiem, tas nozīmētu iz. tērēt kapitālu apmēram 600 rubļu un divus gadus ar maizes darbu nemaz neņemties, tikai labi atpūsties un tad veikt ko lielu un skaistu, oriģinālu, ne šos mūžīgos tulkojumus. Bet kurš gan tos publicētu? «Mēnešraksts» vai Nodaļa? Varbūt paši savā izdevumā. Vai mani ar laiku neaizmirstu? - Bet dzejoļus vai ko sīkāku mēs varētu dot citur. - Mēs varētu atļauties tādu eksperimentu, par to tuvāk [runāsim] personīgi. Bet, galvenais, pamēģini nodibināt kaut kādus sakarus ar izdevējiem. Vai kāds nevarētu izdot mūsu dzejoļus? Par tiem tiek tik daudz runāts. Varbūt Ozols? Vai arī pašu izdevniecībā, kur grāmatu tirdzniecību varbūt uzņemtos Valdmanis vai Ārgalis? Nīnas draudzenes? - Pie Zālītes jau, protams, slavu nevar atrast, bet kur lai arī citur to rod? Visticamāk - Derīgu grāmatu nodaļā. Bet vai tā gribēs izdot arī lielu romānu2 Saki to arī Gailītim; ja viņš paliek priekšnieks. Vai Derīgu grāmatu nodaļa nevar izdot mūsu dzejoļus? Par to arī parunā. Varbūt tā varētu uz Tavu jubileju izdot Tavus kopotos rakstus? Tas būtu ļoti skaisti, tad arī Zālīte mums nebūtu nepieciešams. Vai varbūt izdošanu uzņemtos Plātess vai «Mēnešraksts»? Tā būtu labākā forma jubilejas godinājumam. Ko Tu domā, mīļdvēselīt? Dod par to mājienus gan vienam, gan otram, vispār jau tagad izvirzi domu par Tavu jubileju. Pēc tam mēs presē to lēnām sagatavosim, bet pirmajai ierosmei jau jānāk no preses publikā. Vēstulē Vizulim es par to jau kaut ko ieteikšos, gluži vispārīgi. - Mēs Zālīti varētu pavisam pamest, bet ko tad, ja galu galā bankrotē «Dienas Lapa» vai pat «Mēnešraksts»? Tad mēs būsim atkarīgi tikai no vecajiem, un viņi mūs arī vairs nemeklēs, jo viņiem jau būs monopols. Un, beidzot, gaidīt mūsu slavu no vecajiem un balstīties tikai uz viņiem arī nav diezcik vilinoši; viņiem gan nav jābūt pret mums naidīgiem, bet arī nekas dziļāks, kopējs mūs nesaista. Mūsu stāvokli apgrūtina arī tas, ka Fallijs tā sakaitinājis jaunos, mums tas jāizstrebj. Mums tagad naidnieki abās pusēs, un nevienam mēs nevaram izdarīt pa prātam. Mans plāns bija ienaidniekus izšķirt un tad uzvarēt vienu pēc otra, tagad tie abi apvienosies un mums nav neviena sabiedrotā. Nav iespējams veidot sev [piekritēju] partiju no tālienes, mums jau uzbrūk, pirms vēl tā mēģinājusi veidoties. Mēs esam gluži vieni. Tomēr, par spīti visam, būt stipriem un uzvarēt! Bet tagad tas ir daudzreiz grūtāk. Tādēļ nodibini sakarus, kur vēl iespējams. Arī «Auseklis» ir šim nolūkam labs. Arī prēmija daudz palīdzētu. - Protams, mēs uzvarētu arī tāpat, Tu esi tik brīnummīļa, tikai katra pēda būs mums jāiekaro cīņā; tas ļoti nogurdinās, un mēs nespēsim līksmi strādāt; mans mērķis taču bija: līksms darbs. Zeltdvēselīt, manu nomoda sapnīt, kaut tikai Tu vienmēr varētu palikt vesela, kaut tikai Tu nebūtu bēdīga, kaut tikšanās Tev atkal varētu atdot Tavu agrāko prieku, tad viss būtu labi: būt stipriem un uzvarēt! Galu galā mūsu nākotne ir ne jau šeit, Latvijā, bet gan lielajā literatūrā. Tādēļ mēs arī varētu to eksperimentu izdarīt un Zālīti pamest, nesaņemot neko pretim. Bet tur, ārpusē, viss būs atkal jāsāk pilnīgi no jauna, un tad aiz muguras, mājās, arī nepaliek nekāda balsta. Tas ir tas riskantākais. Tādēļ, ja ne Zālīte, tad kaut kur citur, piemēram, Derīgu grāmatu nodaļa. Paturēt arī mājās atbalstu un reklāmu, nenojaucot visus tiltus, kamēr neesi par ko īsti drošs. - Varbūt «Ausekli» var piedabūt, lai tas kļūtu par izdevēju un izdotu rakstus, jo drāmas jau tam ir. Tad mēs varētu uz to balstīties. Pameklē, manu dvēselīt, kādu, kas aizstātu Zālīti un būtu mums atspaids, starp citu: būt stipriem un uzvarēt! - Grāmata saucas: Vekenštets «Žemaišu mīti un teikas», Nr. 1321, dabūjama pie Kimmela par 6 [?] rubļiem. Bet paskaties arī pie Zihmaņa, vai nevar dabūt vecās, vai pie Kapteiņa. Grāmatu ļoti nozākāja, un tā droši vien būs tur atrodama. Kreicvalda (Lēves) «Igauņu pasakas», Nr. 1297, 3 rubļi 50 kapeikas. Nopērc arī Mārtiņu Gīzi (varbūt tā interesanta viela drāmai, par to jāzina kas tuvāk); pie Kimmela: B: Bergmalim «Kalendāra nemieri Rīgā» (1 r. 50), Nr. 656; Bitners - «Kalendāra nemieru» abi tēlojumi (30 kap.), Nr. 667 un arī Nr. 669, Dzirne «Rīgas kalendāra nemieri» (75 kap.).

Vēstules 1. lappuses augšmalā, pierakstīts:
Klāt pielikta maza pūkiņa. Ko dara māmiņa? Vai viņai labāk? Daudz bučiņu un pūkiņu no pašas puisīša, mīļi, mīļi. Turies pūkaina un vesela, manu dvēselīt!
Kurš tad saņems godalgu pār dzejoļiem? Mēs vai citi? Ja mēs, tad es nosūtīšu Tavu brīnumskaisto dzejolīti «Dzimtene», ko Tu man gribēji dot. Es sūtīšu to gan Tavā, gan savā rokrakstā, tā ka vari to dot vai nu kā manējo vai kā savu. Kūri tad maijā dabūs pārējās godalgas? Vai mēs ko dabūsim, vai atkal paliksim tukšā? Vai Tev no tām nebūtu jāsaņem 4. godalga par kritiku? Tu tikai paplašinātu savu referātu Zinību komisijā, es palīdzētu un saņemtu godalgu par stāstu. Par dzejojumu tad lai to ņem Sudrabs.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Esmu jau noguris un nezinu nekā vairāk rakstīt, nezinu ari, ko vēl vajadzētu pārrunāt vai atbildēt. Ko Tu domā par priekšlikumu nopirkt «Modes Vēstnesi»? Vienā gadā izbeigsies koncesija. - Rīt es nosūtīšu tieslietas un norakstītus vecus dzejoļus.

170.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 7. (20.) augustā

7/32/966 Manu vissmaržīgāko, vissirsnīgāko dimantpūkiņ, pūkdvēselīt, sirdslāsīt, šodien nav mīļās pūkkartītes, bet es pats esmu mīļš un labs no vakarējās, saldās mīļvēstulītes. Šodien arī strādāju tā kā īstenībā vajadzētu ik dienas strādāt, gāja jau viss tīri labi uz priekšu, bet tas man nesagādāja prieku, droši vien es tomēr vēl esmu pārāk saguris regulārajiem darbiem, man vēl daudz jāatpūšas, ļoti daudz, lai būtu derīgs darbam. Šādās dienās es nožēloju, ka esmu izšķiedis savu laiku dažādiem draņķa tulkojumiem, to vietā jau toreiz es būtu varējis uzrakstīt kādu kārtīgu oriģināldarbu; es biju par slinku, lai klausītu paša Iniņai. Šodien nosūtu tieslietas, pāris no maniem vecajiem pārlabotajiem dzejoļiem un «Dzimteni» abos veidos. Neesi tādēļ dusmīga, vienīgo Dziļiniņ: es to, protams, pieņemu kā brīnumainu dāvanu no tās pašas mutiņas, kas man devusi jau tik bezgala daudz; mazliet vairāk vai mazāk jau neko neizšķir, pēc tam kad Tu puisīti esi nostādījusi uz kājām; es tikai kaunos kaut ko tik brīnumskaistu pieņemt, tagad divreiz to pārrakstīju, un katru reizi tas ir kā jauns, tas rosina tik daudz noskaņu un izjūtu. Tas ir tik vienreizēji skaists, jau tādēļ vien, ka ir tik vienkāršs, bez pretenzijām uz ko sevišķu, manierīgu, kā mani dzejolīši, tas ir tik viegli uztverams, katrs to saprot, ne tikai gardēži, un tomēr tas ir tik brīnumdaiļš, aizkustinošs un domu bagāts. Tā esi Tu visā pilnība, kā Tu stāvi, pilnīgs cilvēks un reizē tik maigs savā spēkā. Šis dzejolītis vispirms ir viens no tiem, ko es cenšos sasniegt, bet velti. Ja Tu man vienmēr dosi gatavu kumosu, tad visi mani vēlākie dzejolīši būs negatavi un parādīsies pavisam nesagremojami. It sevišķi tas noder kā, konkursa dzejolis godalgai. Uzglabā to šim nolūkam, mīļdvēselīt, ar savu vārdiņu, kas vienīgais šim gadījumam pietiekami labs. Tev jādabū arī godalga. - Es gribētu pastāstīt par runci, viņš kļuvis pilnīgi mājas kaķis, nodarbojas ar bērnu audzināšanu, bet rit [rakstīšu] vairāk. Mīļsaldumiņ, pūkinā sevi. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

171.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 11. (24.) augustā

11/32/962 Manu smaržsaldumiņ, zeltmirdzumiņ, rožziediņ, šodien esmu ļoti labi apgādāts ar 3 pūkkartītēm no 3., 4., 5., divas no tām ar pūkīgām bildītēm mazajiem bērniem, kas skatījās paplestām mutītēm un pamēģināja, kā tādas bildītes garšo. Vienīgo Pūkiniņ, jaunumi par tik ļoti meklēto personu arī mani ļoti uzjautrināja, tāpēc ka vēl pavisam nesen to dūšīgi lamāja. Tava replika tātad gluži negaidot ir lieliski iedarbojusies; man tas raksts patika ļoti, bet nekad es pat nenojautu, ka šī iedarbība varētu būt tik graujoša. Arī Tava atbilde bija gluži manā garā. Tagad vēl neko nevar izšķirt, jāsavāc tikai visi pavedieni rokās un jātur. «Pēterburgas Avīzes» tātad kļūst par jaunu mūsu vispersonīgāko ienaidnieku pulcēšanās centru: - Tev Niedra un man - Blaumanis. Uz to jābūt gataviem. Humora pielikums būs vērsts tieši pret mums. Tad būs pienācis īstais laiks arī Fallijam. Starp citu, par to es neko tuvāku nevaru pateikt, viss tik ļoti atkarīgs no tiešajiem apstākļiem. - Cietuma dzejolīti Tu tūliņ varētu iestarpināt: «viss vītis, viss kritis un zemē rakts» (no 1900. gada «Zelteņu kalendāra» (tas nozīmē, ja citu nav diezgan), tad: «Jā, saule riet, ak, ātri riet» un «Nemūžam jums neizprast gaviles, kas neviļus laužās iz dvēseles») un «Viss, ko jūs dziedat, sauss un sājš». Bet es vēl mēģināšu drīzumā aizsūtīt arī citus. - Atsūti šurp: 1) «Latviešu Indriķa hroniku», arī latviski Siliņa «Iņdriķa Latv. Kronika» un 2) Ditriha fon Alnpekes «Atskaņu hroniku» (tā ir Jelgavā). - Pūkiņā sevi, mīļsaulaino Sirdsiniņ, glabā sevi labi tikšanās brīdim! Pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

172.

O. ZĒFELDEI
Slobodskā 1901. gada 11. (24.) augustā

Mani labie, no sirds mīļotie bērni!

Tad nu beidzot tas slinkais Ansis ir klāt! Tas vilkās ilgi, gandrīz katru dienu gribēju saņemties, bet šodien, Olgas dienā, sirdsapziņa sadeva tik pamatīgi, ka man pēkšņi atvērās acis: četrus mēnešus ir vilcies šis miegs. Reizē ar šo apziņu modinošo argumentu es arī tūlīt aizsitu telegrammu; vai tikai tā Jūs aizsniegs vecajā dzīvoklī? Vislabākos, vissirsnīgākos sveicienus; kādi vien šeit atrodami, es sūtu Tev, mīļo, labo Olgiņ, piemetinot klāt vissiltākos laimes novēlējumus, nebaidoties, ka tie tālajā ceļā varētu atdzist: es, proti, sēžu rītasvārkos, istabā ir 12°, bet sirds dzijumos es neesmu vēss, kā zināmie zvejnieki, kuriem gan vēlāk tā kā sliktāk izgāja. Vēsums man nespiežas tālāk kā līdz vestei, un ja vien esi reiz izrāvies no darba, noguruma un vārguļošanas, tad jau drīz iesilsi. Mēs sēžām atkal kā pirms gadiem visa mazā četrpersonu sabiedrība kopā un tērzējam, un spriežam un tiek gan skartas dažādas filozofiskas dzīves mīklas, gan paši tajās nonākam, esam drīz muļķīgi, drīz gudri, drīz grūtsirdīgi, drīz sajūsmināti, bet vienmēr jūtamies stiprināti un pacilāti, kamēr obligātais portvīns pudelē arvien krītas. Šodien mēs esam kopā mazliet simboliski, trūkst realitātes bet es atvietojumam esmu sev atradis ilūziju: kamēr es šo te rakstu, manī noraugās divas patīkami meiteņu sejas mīļām, maigām acīm (bet neesiet greizsirdīgas), tie ir tie paši zeltaiņie bērni, kuri bildē no Rīgas atnāca ciemos pie manis ar Tavu vēstuli. Elza arī ir klāt, un nu iet vaļā vārdadienas svinēšana. Vārdadienas bērnam ir domāts pirmais skūpsts, tās diemžēl šodien viņam tiek pasniegts vienīgi bildē. Mīļmarijiņai arī nedrīkst liegt apsveikumu. Bet tagad glāzes, tās mirdz tik zeltaini. Uz papīra šeit vibrē kāda zudusi atblāzma. Tā ir saulē, bet tā jau visu ceļ dienas gaismā, tā cels dienas gaismā arī mani. Neļaut sevi pieveikt! Tie vienmēr bija Tavi vārdi, mīļo Olgiņ, tie ir ļoti labi, vieni no vislabākajiem, kādus es pazīstu, un tos Tu man iedevi piemiņai līdzi uz šejieni. Es tos arī atkal atrodu Tavās mīļajās vēstulēs, tie nerūs pie manis, es tos turu godā. Es pat ticu, ka tie ir nesuši labus augļus. Vai Jūs no tā nekā nemanāt šajā vēstulē? Jums, sievietēm, es pateicos par daudz ko labu, šie vārdi pieder pie vislabākajiem.
Tajās neaizmirstamajās dienās, kad mēs visi kopā nositām vakarus, es domāju, ka esmu tā dodošā daļa, tagad es zinu, ka esmu no Jums vairāk saņēmis, nekā Jums devis. Mani mierina vienīgi tas, ka es godīgi ar visiem spēkiem, esmu devis visu, kas vien man pašam bija labs. Jūs jau toreiz zinājāt, ko nozīmē dzīve sīkās rūpēs. Es dilitēju dzīvi, no sīkās ikdienas es nezināju nekā. Man bija pieredze, bet pilnīgi citādā ziņā: es biju ļoti daudz dzīvojis ar sevi pašu un biju sev apnicis kā apnīk pārāk biežs viesis. Esmu arī vienmēr noraudzījies, apbrīnojis, cik dūšīgi un stipri, mierīgi un pacietīgi Jūs nesat dzīvi; lai arī kā tā Jūs nospiestu, Jūs nekad nezaudēsit savu pašsavaldīšanos. Ir kaut kas apskaidrots, noteikts, es gribētu pat sacīt - jautrs, Tevī, mīļā Olga. Marijiņa ir noslēgtāka, par viņu grūtāk spriest, bet spēks un nolokāmība varētu būt vēl lielāki. Es nešaubos, ka Tu, Mīļmarijiņ, sasniegsi savu mērķi. Māksla ir klīrīga, un apkārtējā sabiedrība ir muļķīgā «lielā līkne» - filistrs, bet ar stipru gribu tam ir jāizdodas. Par Tavām sekmēm esmu ļoti priecājies. Atrakstiet man tikai labi sīki, kā šajā sezonā iet ar teātri un dziedāšanu. Jūs protat no dzīves gūt prieku, māksla to padarīs vēl lielāku. Varbūt arī Tev, mīļā Olga, radīsies izdevība paveikt visu lielo, ko esi sev iztēlojusies. Es vienmēr esmu ļoti daudz cerējis no Tava stiprā talanta. Kāda mazā atzīšanās lai Tev aiznes pierādījumu par to: rakstot kādu lomu (tā ir spēcīga, noteikta,, augstākajā mērā godīga sieviete labākajos gados), es pilnīgi domāju par Tavu tēlojumu (kādu es Tevi bieži biju redzējis uz skatuves). Lomu es nemaz vairs nevarēju sev iztēloties citādu, tik ļoti manā uztverē Tavs tēlojums valda pār šādām lomām.
Tu raksti, ka Tavas spējas esot izšķiestas neko neizteicošās epizodēs, bet viss jau bojā neaiziet, labais vienmēr paliek. Par sevi es saku gluži to pašu, tikai man, nav šī paša mierinājuma, tādēļ ka mans darbs prasa ļoti daudz fiziskā un garīgā spēka un jaunu jūtu. Šis spēks fiziskais un garīgais) mana veida jaunradē ir tas vislabākais, bet man tā vairs nav, es sāku tad, kad citi gandrīz jau beidz.
Tu vari pāriet pie māšu lomu tēlošanas, Tev tā būs tikai lomu maiņa, man nav nekādas mātes lomas, pie kuras es varētu pāriet. Kad Elza mani izrāva no. sevis paša, es tūlīt sacīju: ir ar vēlu. Bet viņa ir briesmīgi ietiepīga un pastāvēja uz to: «Labāk vēlu, kā nekad,» lai gan es neredzēju, priekš kā un kādēļ tad jābūt «labāk».
Tā nu es arī esmu dzejnieciņš, par spīti daudzajiem maigajiem mājieniem, ka es tomēr labāk vēlētos, lai viss paliktu pa vecam. Es pats šajā lomā vēl tagad sev izliekos kā pārāk īsās bērnu bikšelēs, bet es ceru, ka Jūs, mīļās meitenes, mani neizsmiesiet, jo es zinu, ka kādreiz Jūs mani jūrmalā atradāt gluži kā bezbiksi un ne tik vien nesmējāties, bet pat jutāt man līdzi kā slimam vīram un mani mierinājāt, jo es, piesardzības dēļ, gulēju gultā, kamēr izmazgātās bikses žāvējās uz sētas. -
Bet, visā nopietnībā, - vai pie Jums teātri vēl arvien nebūs nekādu izmaiņu? Vai Ozoliņš vēl arvien neaiziet? Tad jau nevar būt ne runas par iespēju praktizēties īstā mākslā. Es skatos, ka Tu esi metusies uz literatūru un paņēmusi «Magdalēnu». Varbūt Tev ir arī darbi «Vārdā» un «Baltijas Vēstnesī»? Es, vārdu sakot, tāpat mokos ar tulkojumiem, bet Latviešu teātris bez «Fausta» cita nekā nav pieņēmis. Jau 3 mēnešus dienu dienā sēdu pie «Tella». Atkal esmu ļoti izšķiedis laiku un novārguļojis, bet darbs jāpaveic termiņā. Tas man ir apriebies līdz kaklam, labais «Tells», sevišķi kopš ielu bruģētāji pabeiguši savu darbu mana loga priekšā. Kamēr viņi bruģēja, es sēdēju istabā, noraudzījos viņos un īsti koleģiālās jūtās veidoju un liku pantu ,pie panta, tāpat kā viņi akmeni pie akmeņa. Esmu tā, pēc svešu meistaru priekšraksta, salicis kopā daudzus pantus, man dažreiz jājūtas kā latviešu Parnasa bruģētājam; tas [Parnass] esot ļoti purvains apvidus, tā runā!
Mana dzīve ir tik šausmīgi vienveidīga, ka par to nav nekā vairāk ko stāstīt. Ar nepacietību es gaidīšu, kad Tu man pastāstīsi daudz, daudz par jums, tas ir visinteresantākais, jo tā ir mūsu galda sabiedrība. Vēl skūpsts un sveiciens, mīļie, zeltainie bērni. Esiet veselas un jautras un atcerieties savu veco Ansi. Viņš ir tāds pats, tikai vecāks. Dzīvojiet sveikas!

173.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 16. (29.) augustā

16/32/953 Manu mīļsirsnīgo pūkdvēselīt; manu samtsaldumiņ, mīļsārtumiņ, šodien atkal saņēmu brīnummīļu pūkkartīti un esmu līksms, ka vismazākajām dvēseles pūkiņām atkal labāks kuņģis un ka tās ir mīļas. Arī tas ir ļoti skaisti, ka ļaudis Tevi tā uzmeklē, ka pie Tevis bijuši Ķeniņi. Aizej katrā gadījumā arī pie viņiem, es par to jau rakstīju un mazos saldumiņus ļoti sabāru, bet tagad redzu, kā mīļsmaržiņa pati atlikušo laiku grib izmantot tam, lai visur nodibinātu sakarus. Tas, ko Tu, dvēselīt, raksti par cilvēkiem, kas nezina kurp iet, arī ir gluži pareizi, es par to Tev jau rakstīju vairākkārt, un arī pats jo bieži esmu piedzīvojis, ka ļaudis bija strupceļā un griezās pie manis. Tieši par to pats tiku domājis vēl vakarvakarā un šodien no rīta pirms pūkkartītes saņemšanas, un biju pārsteigts un ļoti nopriecājos, mīļkartītē izlasot to pašu. - Gurķīši vēl nav pirkti, un ir jau par vēlu, tomēr vēl runāšu ar veco. - Dzīvokli vairs neesmu meklējis, bet varbūt man tomēr vajadzēs izvākties, jo dēls dzer atkal, viņš šodien atnāca un par to žēlojās. Ja viņu Vjatkā pieņemtu, viss vēl būtu labi, citādi es izvācos. Mazliet rakstīju tieslietu jautājumus, tagad laikam gan varēs vairāk uzņemt un es arī vairāk sūtīšu. - Sūti tūlīt Reklāma Nr. 3388, komentārus «Tellam». Uzmeklē arī Lautenbaha «Velnu un Dievu», arī Pumpura «Lāčplēsi» (man bija Jelgavā), tāpat Puškaiša «Pasakas» un «Dainas». Gribētu arī «Edu», ir Jelgavā, tur tāpat ir «Latviešu Indriķa hronika» un Dītriha fon Alnpekes «Atskaņu hronika». Rakstīju Tev arī par «Kalendāra nemieriem». Tas viss man tagad vajadzīgs kā materiāls, kas jālasa. Mīļpūksaldumiņ, kop tikai sevi labi, esi veselība, vismīļākās, vissaldākās bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

174.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 19. augustā (1. septembrī)

19/32/954           Rožsmaržiņ!

Manu vissirsnīgāko, vissaldāko mīļsapnīt, dvēseles ziediņ, baltliesmiņ, šodien kā rožsmaržiņas dieniņā saņēmu mīļu, pūkīgu 11. VIII vēstulīti, bet pa vidu trūkst 10. VIII kartītes. Bet mīļā, saldā pūkvēstulīte ir bēdīga un sagurusi kā visas vēstulītes un mīļkartītes pēdējā laikā, tikai reti vēl es redzu gaišo, smejošo saulīti, izdzisusi pavarda kvēlojošā uguns, un es esmu par tālu, lai to atkal iekurtu. Es nezinu, kas Tevi padara tik bēdīgu un nogurušu, manu vienīgumiņ, manu dvēselīt, dvēselīt, un nevaru Tev palīdzēt. Tad arī mani pašu grib pārņemt rudens noskaņa, esmu sev jau galīgi apnicis ar veltīgo plānu kalšanu dzejas darbiem, nekas nav iznācis, tagad es to atmetīšu un nogulšos slēpnī, lai nomedītu kādus dzejoļus. Tomēr visvairāk es domāju, kā pilnīgi padoties slinkumam, nopelnīt tikai tik daudz, lai mēs varētu iztikt, tātad nestrādāt vairāk kā pašlaik (30 rindu «Tella» un mazliet Miržē} un citādi rakstīt tikai tad, ja kas ienāk prātā, tātad neiet vairs tematu medībās un nedomāt par tiem. Šinī nogurumā un meklējumu veltīgumā vainojamas: [saimieces] dēla dēļ negulētās naktis, vēl arī garīgā pārpūlēšanās. - Dēls tagad Vjatkā, droši vien paliks tur vienu mēnesi. Mans miegs vēl nav kārtībā, bet gan jau drīz nokārtosies. Es neesmu domājis par miedziņu arī mana saldā brīnumlabumiņa, manas sirds dzīlītes dēļ; arī izpalīdzēsana man devusi daudz labestības un šo negribēto un negaidīto apmierinājumu; taču arī daudz dziļas nepatikas: es tomēr nespēju cilvēkam palīdzēt. Vārdi taču vienmēr paliek tikai vārdi, viņam vajadzīgas zāles, fiziska, ne mutiska palīdzība. Šī nevarības izjūta ir ļoti pazemojoša un mocoša, turklāt nevajadzīga mocīšanās, jo es esmu vairāk saprāta cilvēks un nevaru neredzēt, ka jūtu vajadzīgs pavisam nedaudz, toties vairāk zāļu, ko es nevaru dot. Es viņam maizes vietā dodu akmeni. Tas man liekas gandrīz izsmiekls, šis mūžīgais mierinājums, kam taču jāpaliek neauglīgam. Esmu saprāta cilvēks. Ja Tu, manu liego dvēseles dvašiņ, arī izproti šo viedokli, tad tas dara man labu un mani ļoti nomierina. -Es bieži domāju par Tavu nogurumu, ka tam ir pārejoši fiziski cēloņi, garlaicīgs darbs, ja Tu būtu nopietni slimiņa, būtu taču rakstījusi. Kādi darbi Tev vēl pabeidzami līdz septembra vidum? «Auseklis» man godalgu nekādā ziņā nedos, pārāk bailīgi ļaudis. - Vai «Auseklis» nevarētu uzvest Tavu «Zeltīti» un mūsu tulkojumus? - Vai Nīna nevarētu rakstīt par Tevi, es viņai dotu gatavus visus materiālus. Padomā par to, mīlulīt! Kādēļ gan lai mums nav it nekā no mūsu prieka? - Vai tad Gēti vispār nevarēs ievietot «Mēnešrakstā»? Jo «Saules meita», «Ķeizara ceļojums» un Miržē taču ies visu gadu. Bija apsolīts. - Ļoti žēl, ka «Saules meitu» esi iespiedusi bez komentāriem. - Vecā izdod visu savu augšējo dzīvokli un pārvācas uz leju. es jau sen Tev to rakstīju. - Tos 30 rublīšus es dabūju, bet rociņa niezēja pēc tam niezēja un arī pašlaik ļoti niez. -Šejienes papīri katrā ceturksnī (¼) dod 50 rubļus, gadā 200 rubļu. - Tātad pirmajā septembrī man procentos būs 50+50 rbļ.= 70 rubļu, pirmajā decembrī nosūtīti tieslietu jautājumi, pūkiņas un bučiņas, mīļas, mīļas.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Naudiņu ņem tikai tik daudz līdzi, cik vajadzīgs ceļam: papīri man ir nelielās zīmēs, kuras var izmainīt. Noguldi visu, kas pūkkabatiņā, Bisnieka bankā uz 5%, labāk izdosim to, kas šeit, jo te rēķina tikai 4%.

175.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 22. augustā (4. septembrī)

22/32/951 Manas sirds zelta [gabaliņ], vismīļāko samtmaigumiņ, mazmīlulīt, šodien saņēmu mīļpūkīgu mazkartīti no 13/960; no 12. VIII kartītes nav bijis, bet droši vien vienā esi pārrakstījusies, tā kā ar 11. VII atzīmētas divas, viena kartīte un viena vēstulīte, tikai tad cipariņi nesaskan, jo man ir 963, 962 un 960, bet 961 iztrūkst. Šodien vienlaikus saņēmu arī Gailīša [vēstuli] ar vaicājumu, kad būšot gatavs «Tells». Vakar sāku pārrakstīt. Iespējams, ka Gailītis vēl paliek priekšsēdētājs un varbūt nav aizgājis uz Piebalgu. Es Tev, mīlulīt, par to jautāju, bet Tu man nekā neatbildēji, kaut gan man bija svarīgi to zināt. Jociņi par pērieniņu ir jau ļoti mīļi, un es par tiem dikti smējos, tikai žēl, ka tukša pūkkabatiņa. Nesen Tu man jautāji, vai Tev naudu ņemt līdzi, vai atstāt tur? Uz to es arī gluži nopietni atbildēju, ka jāatstāj turpat un jānoliek bankā - es nenojautu, ka tā no bankas var izkrist uz ielas? Ko tur tagad lai vēl dara, kad Tu to esi izsviedusi uz ielas? Ja nevari iztikt ar naudiņu, ko saņem kā algu un honorāru, tad man neko šurp nesūti, gan jau es iztikšu. - Jautājumam par māmiņas pārcelšanos tagad ir pavisam cita jēga, tā kā tagad vairs nav nekādas liekas naudas, tad Tev vajadzētu ķerties pie kapitāliņa, un tas arī izmaksātu tālu pāri par 100 rubļiem. Turklāt, tā kā māmiņa pati negrib nākt, tad atstāj to gluži mierīgi tur, aizvedot tikai pie pazīstamiem cilvēkiem Rīgā, Jelgavā vai pie Spurēm. Pat visdārgākā pansijā mums izmaksās lētāk. Arī Tev pašai, mīļo Pūkiniņ, tas sagādās daudz mazāk pūļu, nekā atstājot viņu tur pie labiem pazistamiem cilvēkiem. Tad Tu arī mazāk raizētos un rūpētos. Bet, ja māmiņa ir palikusi vājāka, paliec vēl pie viņas, atpūties, Tu esi kļuvusi jūtami vājiņāka, no šim bailēm es netieku vaļā. Ja Tev vēl septembrī vajadzētu braukt, jau laikus parūpējies par pansiju. Nesērojies arī, vismīļāko, vienīgo sirsniņ, ka mēs tik neprātīgi esam izdevuši visu, ko bijām nopelnījuši. Tev tagad jāatpūšas, es esmu vesels un gan jau atkal nopelnīšu. Turies tikai vesela, manu dziļdvēselīt, manu mierinājumiņ, tagad stiprais esmu es un Tevi balstīšu. Bučiņas un pūkiņas tā vien lido no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

176.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 23. augustā (5.septembrī)

23/32/950 Manu sirdsdzīlīt, vissirsnīgāko dvēseles saulīt, sārtziediņ, liegpūkiņ, šodien saņēmu ļoti pūkīgu miļkartīti no 15/958 un kļuvu ļoti mīļš un labs, bet gaidu vēl trūkstošās 12. un 14. VIII kartītes. Arī Tu saņem tikpat nekārtīgi, piemēram, trīs uzreiz. Es priecājos kā paceplītis, ka kartītes darījušas labu mazajai, saldajai Iniņai, katru reizi es par to rūpējos un runāju. Kad kartīte tiek iemesta pastā, tai jāsagādā Iniņai prieks. Arī tas ir ļoti mīļi, ka paticis dzejolītis «Jaunekļiem», agrāk Tev nepatika nobeigums, arī tagad tas vēl būtu jāatstāj tāpat, kamēr tiks labāk izstrādāts, jo ir par īsu. Arī man nepatīk tālākais no «silts kakts», bet bada laikā jau velns pat mušas ķer. Cenzors «Lauztās priedes», liekas, nelaidīs cauri, un cita nekā man nav. Bet ar to gan es neesmu vienis prātis, ka Tava «Dzimtene» nebūtu oriģināla, es arī nesaprotu, kur gan kādam citam varētu rasties tāds domu gājiens. Visaizkustinošākā vieta, protams, ir sākot no «katrs akmens», bet arī viss kopā atstāj spēcīgu, dziļu iespaidu, tas ir satricinošs, bet reizē spīta un spēka pilns trimdinieku posts. Šis apslēptais spīts un nicinājums nevar būt kādam mazam skribentam, kādam sentimentālam Karamzinam, tas ir lielums. Dzejolītim oktobrī jābūt konkursā. - Vismīļāko sirds dzīlīt, Lidijai Tev jāpalīdz katrā gadījumā un, proti, tūliņ un cik vien iespējams: viņa nav parasts cilvēks un nedrīkst nonīkt. Noteikti dod viņai naudu, dod viņai divreiz vairāk, atsūti arī man viņas adresi, es uzrakstīšu viņai pāris rindu. Kad bija vajadzīgs, viņa palīdzēja mums, palīdzi viņai, vismīļāko, vissirsnīgāko dvēseles dzīlīt! Tu esi tik brīnumlaba, palīdzi viņai, es palīdzēju pat saimnieces dēlam, un es taču nespēju labestībā mēroties ar Tevi. Šoreiz gan neskopojies, sirdspūkiņ, tas būtu nejauki. Ej tūliņ turp un viņai izpalīdzi. - Esmu rakstījis Gailītim. Mīļsaldo dvēseles saulīt, mutes dvašiņ, esi vesela un pūkīga! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

177.

P. GAILĪTIM
Slobodskā 1901. gada 24. augustā (6. septembrī)

Jūsu laipno vēstuli no 13. VIII nupat saņēmu un steidzos Jums tūdaļ paziņot, ka «Vilhelma Tella» tulkojumu jau esmu nobeidzis, atliek tikai vēl darbu pārrakstīt taisnību sakot, pats nepatīkamākais uzdevums priekš tāda gaiļa kāju vilcēja, kāds es, kādēļ lielāko daļu tulkojuma esmu [tādēļ] skaidri rakstījis. Atlikušās dienas līdz septembra sākumam es gan biju cerējis izlietot sev par atvaļinājumu un tad pārrakstīšanu izdarīt 1.-17.sept., tā ka Jūs 27. septembra dienā būtu saņēmuši visu manuskriptu (uz sūtīšanu skaitīju 10 dienu, jo termiņu Jūs bijāt nolikuši uz septembra mēnesi). Tagad Jūs saņemsat visu tulkojumu līdz 17. datumam, varbūt vēl agrāk, parīt I cēlienu, es gribētu par labu vērst, ko esmu nogrēkojis, aizkavēdams «Līru», par ko man tik pārsteidzošā kārtā atmaksāsat - paaugstinādami man samaksu summu. Mana sieva būs Jums izteikusi par to Nodaļai manu pateicību, bet atļaujat izlietot šo gadījumu, lai to vēlreiz atkārotu. Sarunā ar manu sievu Jūs bijāt minējuši, ka Nodaļā labprāt apgādātu arī citus darbus no manis, bez man uzdotajiem. Lūdzu Jūs tādēļ man laipni paziņot, kādi darbi Nodaļai būtu patīkamāki un kādā kārtā mana līdzdarbība varētu būt visnoderīgāka. Ar tādiem tulkojumiem kā «Līrs» un «Tells» Jūs esat apgādāti, jo nākošu gadu izdosat «Rihardu III»; turpinot klasiķu tulkojumu rindu, es gribu aizrādīt uz grieķu traģiķiem, nevien aiz tā egoisma, ka es viņus visvairāk mīlu, bet aiz vēlēšanās atvērt latviešiem arī grieķu pasauli, kuras augsto nozīmi Jūs kā klasiski izglītots cilvēks vislabāk pierādīsat.
Protams, ar to es nebūt nedomāju atraidīt Jūsu priekšlikumus šinī ziņā, ja Jums tādi priekš manis būtu, jo es pats ļoti lielu svaru lieku uz tulkojumiem.
Zinātniskos arodos man kā juristam pieejamas sabiedriskās, saimnieciskās un tiesu zinātnes, bez tam literatūrvēsturiski priekšmeti, kuros es varu piesolīt savu līdzdarbību gan oriģinālrakstiem, gan pārstrādājumiem. Še Jums ko likt priekšā es tagad neņemos, pirms neesmu dzirdējis Jūsu nolūkus, jo Nodaļa vispareizāk var novērot un apsvērt, kas tautai, kurai tas tik tuvu stāv, zināmā laikā visvairāk vajadzīgs. Tik sabiedrisko un tiešu zinātņu augošo svaru tagadnē gribētu Jums še minēt, šinī zinātniskā arodā Nodaļa, man šķiet, vēl maz strādājuse. Kādu laiku atpakaļ atminos lasījis, ka gribat izdot (Zin. kom.?) tautas izdevumos dažus likumus, bet vairāk es par [to] netiku dzirdējis. Ja varbūt tāds nodoms pastāvētu, es pie viņa izvešanas arī labprāt piepalīdzētu, jo esmu jau šo to sagatavojis tādam darbam. Ja vēlaties, es varētu Jums par to savas domas sīkāk izlikt, kā arī uzzīmēt tos tematus, par kuriem, pēc manām domām, vajadzētu populārus rakstus pasniegt un kur es varētu arī piepalīdzēt. Es gaidīšu ar interesi uz Jūsu atbildi šinī jautājumā, kura virzīšana visvairāk jācerē no Nodaļas. Beigās atļaujat vēl apvaicāties: ja Jūs uzņemtu no manis kādu oriģinālu stāstu vai noveli, cik lokšņu telpas Jūs varat tam novēlēt? Vai arī drāma būtu iespējama? Un dzejoļu krājums? - jau drukāto un vēl nedrukātu? Vai tādu izdot nebūtu pretī Nodaļas programmai? Un vai mani līdz šim iznākušie dzejoļi pēc satura un formas piemērotos Nodaļas prasījumiem? Vispēdīgi - kad Jums būs brīvāks laiks un kad es varu Jums sūtīt kādu gatavu darbu vai noteiktu priekšlikumu?

178.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 25. augustā (7. septembrī)

25/32/948 Mīļsirsnīgāko Iniņ, samtmaigumiņ, dvēselīt, beidzot pienākusi novēlojusies 12/961 mīļkartīte, varbūt pienāks arī vēl 14/959 kartīte. Mazās dvēseles pūkiņas tātad bijušas slimas, un es veltīgi esmu bāries, ka nebrauc, kā bija norunāt; bet pirms aizceļošanas Tev taču vēl radīsies izdevība turp aizbraukt. Tas nebūtu piedodami, ja vairāk nekā pusgada laikā Tu neatrastu brīvu dienu, lai ko nokārtotu mūsu labā. Iepriekšējā gadā Tu taču biji tik drosmīga, nokārtojot pat visu procesu; šogad laikam gan Tu esi ļoti sagurusi, to redzu no visa. Tādēļ Tev drīzāk jābrauc mājās, uz tikšanos. - Olga neesot saņēmusi telegrammu? Bet es taču nosūtīju, ir taču kvīts; saki, ka esmu sūtījis. Rakstīju arī vēstuli. - Neaizmirsti arī Lidiju, tas būtu ļoti, riebīgi - nepateicība, ja Tu viņai tagad nepalīdzētu mīļdvēselīt, atsūti arī man viņas adresi. Dod arī naudu, cik viņai vajadzīgs. Tu bieži esi skopiņa tieši tur, kur tas vismazāk pieklājas, gan šoreiz, gan arī pret mani, piem., Tu negribi vest līdzi man tās grāmatas, kuras taču man tik vajadzīgas darbam. Nopērc arī vecās pie Kapteiņa vai Zihmaņa: Puškaitis «Pasakas» un tad «Dainas». - Arī dzejolīši tagad noteikti jāsavāc. Mums taču nav neviena noraksta tikai viens «Mēnešraksta» gadagājums, arī no galvas mēs tos nezinām. Es rakstīju Tev jau sen. Tev jādod kādam norakstīt no vecākiem gadagājumiem, bet mazie mīlulīši jau nekad neklausa lielos. Atved vismaz tagad līdzi visus «Mēnešraksta» gadagājumus, sākot ar 1895. g., tas taču visādi vajadzīgs, neesi tik skubināma. Mīļpūkiņ, klausi taču vismaz kaut kur, padomā par to: būt stipriem un uzvarēt! Tā taču nav tikai frāze. Ja mēs to gribam, tad tā labā mums arī kaut kas jādara. Mani ļoti nomierināja, ka drīkstu Tev visu, pasacīt. Sirdsvienīgumiņ, pūkiņā sevi un sakārto spalviņas tikšanās lidojumam. Bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

179.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 26. augustā (8. septembrī)

26/32/943 Smejošo nemierputniņ, manu mirdzactiņ, zibstariņ, šodien kā jau svētdieniņā atlidojusi gaiša saules kartīte, tā ka es vairs nepavisam nepazīstu savu nogurumu un vājumu. Tādas mazpūkiņas ir tās īstās, tādām mums jābūt, un tādas mums arī ir. Apsolīto vēstulīti vēl gaidu un tādēļ tikai kartīte, jau sen pašas puisītim bija jāraksta vēstulīte, rakstīšu rīt, kad pienāks Tava vēstulīte. Es ļoti priecājos par cieņu un uzticību, ko Tev parāda, sevišķi no šīs puses. Atceries, «Vārda» polemikā tas bija norādīts ļaunā nozīmē, tagad tas notiks istenībā. Par lietu pašu es daudz vis nezinu teikt. Man vislabāk patiktu, ja viss paliktu pa vecam, tas būtu mums pats izdevīgākais. Viltīgais plāniņš ir ļoti jauks, es arī jau agrāk biju par to domājis, bet tas ļoti daudz izmaksātu un labums būtu, man šķiet, visai niecīgs. Personīgi es varētu darboties visai nedaudz, varētu tikai orientēt un izveidot pareizu spriedumu, to es varētu. - Tad vēl, mēs esam pārāk nervozi, tādu drausmīgi sasprindzinošu darbu mēs neizturēsim, es mūsu nākamo dzīvi biju iedomājies mierīgu, uz laukiem, omulīgu un garīgu daiļradi, ja kādam uznāk patika. - Tad vēl: viltīgajam plāniņam Tev nepietiks ar apliecību vien: viņš personīgi pārliecināsies, kā toreiz, kad biju Pleskavā un gribēju pie Tevis. Bet skaidrāk es visu redzēšu rīt no Tavas vēstulītes. Tikai par vienu es ļoti priecājos - tie ir Tavi panākumi, cieņa un uzticība, ko Tu esi ieguvusi, manu sirsnīgi mīļoto, vienīgo Iniņ, manu pūkdvašiņ, zibmirdzumiņ, dvēselīt. Pūkiņā sevi mīļi un labi, bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

180.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 2. (15.) septembrī

2/31/940 Manu vissvētlaimīgāko rožsmaržiņ, tūkstošskaistumiņ, Iniņpūkiņ, šodien bezvēstuļu dieniņa, pat laikraksti sāk izpalikt, piemēram, «Mājas Viesa» 34. nr. nav pienācis, gluži tāpat ir arī beidzot pazudusi Tava pūkvēstulīte. No Nīnas saņēmu mīļu vēstuli, ir aizkustinoši, ka viņa kļuvusi tāda mājasmāte un ka tik lieliski saprotas ar Brenci. - Saņēmu pāris «Dienas Lapas» numurus, kur drausmīgi izvērsies antisemītisms, ļoti žēl, ka avīzē parādās kaut kas tik zemisks, tas ir arī smieklīgi, jo pie mums taču nekāds antisemītisms neeksistē; ar šādām nekrietnībām man tiek laupīts katrs prieks par avīzi; tik kārtīgam cilvēkam kā Balodim gan nevajadzēja kaut kam tādam padoties, pasaki to viņam. Visos kārtīgos abonentos viņš ar to izraisīs tikai neapmierinātību, un tie atkal sāks atkrist. - Laiks šeit ir slikts, zem katras kritikas; šodien dabūju zābaciņus, bet jau dienu iepriekš tādas iesnas, kas negrib atkāpties arī zābaku priekšā. Latviešu biedrība beidzot izrādījusi savus četrus teātra gabalus, tik ļoti sliktiem tiem nevajadzētu būt. Un «Auseklis» par sevi neliek ne dzirdēt, vai Tev ne· vajadzētu aiziet pie Liepiņa un paprasīt «Skroderi» atpakaļ. - Es tagad ļoti baiļojos par savu mazo pūksēkliņu, jo Tu esi tik daudz strādājusi un esi tik nogurusi, arī saslimt Tu vari tik viegli. Tādi mazie jau sevi nemaz, neuzmana. Bet tagad jau drīz vien būs arī tikšanās, vismīļāko, vissvētāko gaviļu putniņ, lieglaimīt! Man kļūst pavisam savādi, kad es par to domāju. Pūkiņā sevi, sirdsdraudziņ, dvēselīt! Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

181.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 3. (16.) septembrī

3/31/939 Manu viszeltaināko mīļputniņ, debessblāzmiņ, ziedbaltumiņ, no mazās dvēselītes vēl neesmu saņēmis nevienu pūkkartīti, tomēr esmu mīļš un labs. Pasts iet ļoti nevienmērīgi, arī avīzes bieži novēlojas un pat nepienāk. Man ļoti bail, vai tikai mijās, saulainās pūkiņas sevi labi kopj, vai nesaaukstējas un par daudz nestrādā. Ļoti aizdomīgi tomēr ir, ka «Zelteņu kalendāram» vēl netiek pieprasīti nekādi materiāli, droši vien vismazākā pūkiņa grib puisīti saudzēt un pati visu padarīt. Kamēr pārrakstīšu «Tellu», es, protams, neko nepaspēšu, bet pēc tam es taču būšu pilnīgi brīvs, un Tev tad nevajadzētu tā piepūlēties, tā kā jau vasarā Tu vispār neesi dabūjusi atpūsties, kā, piem., es mežā. Tās nožēlojamās naudas dēļ Tev gan nevajadzētu pārpūlēties, vismīļāko, vismazāko, vienīgo Iniņ, tur tu esi netaisna, ka gribi visu veikt viena pati. Pēc pāris dienām Tev aizsūtīšu mazliet Miržē un «Tella» II cēlienu, daļu no III; pārrakstīšana man briesmīgi apriebusies, es nekad vairs nedarīšu tādu muļķību kā rakstīt dubulti, bet gan tulkošu tūliņ tīrrakstā; var taču izlabot, cik vien grib. - Labais dzeltenais runcis ar katru dienu kļūst laipnāks un treknāks, man ļoti labs pāraugs, brauc, Tev pār mums abiem būs liels prieks. [Pienākušas] kartītes no 24. un 25., vēstule pa vidu kā parasti atkal pazudusi. Arī «Mājas Viesa» 34. numurs nav pienācis, atsūti man to. Ļoti jauki, ka Teodors un mazie ļaudis tā atzīst, resno partija mums zudusi. Bet stipriem būt un uzvarēt! Mīļsirds pūkiņ, esi pūkiņa un vesela, lido drīz uz tikšanos. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

182.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 4. (17.) septembrī

4/31/938 Manu . vissirsnīgāko dvesmas pūkiņ, paša dvēselīt, mīļsārtumiņ, šodien nav ne pūkkartītes, ne mīļvēstulītes, tomēr ļoti mīļi un labi; un vismazākie, mīļie iesnainie Iniņi tiek noguldīti gultiņā un dota aveņu tēja, lai varētu izsvīst, kaut gan ļoti spārdās pretim, kā jau parasti līdzīgos gadījumos. Arī lielie tieši tagad saņēmuši tādas iesnas un pat kakla sāpes, kā arī zobiņu [sāpes], visu uzreiz, tādā pārāk nepiemērotā laikā, kad esmu tik ļoti apkrauts ar darbiem. Šodien es domājams gan, jau rīt «Tella» II cēlienu, Miržē un vienu dzejoli, kas ir pat vēl vājāks nekā «Dzimtene»; man acu priekšā gan rādījās gluži jaukas ainas, bet es nevarēju atrast vārdus, esmu bēdīgs, jo ar tādu draņķi paša dvēselīti tikai sadusmošu; bet es vēl joprojām ticu, ka atkal veiksies, ja tikai tikšu vaļā no klaušu darba un iesnām - tad mīļputniņi atkal būs divi labi, mīļi mazulīši, kā uz skaistajām bldītēm. Iesnās gan domāju jau rīt pieveikt, divas naktis tā svīdu, ka vajadzēja ne tikai 3 reiz mainīt kreklus, bet arī segu, tam taču jāpalīdz. Kaut tikai no galviņas nebūtu izsvīdis arī viss labais. Arū mazajiem mīluļiem vajag kārtīgi izārstēties. Starp citu, vakar īpašā veidā ārstēju labo dzelteno. Viņš tikai gribēja ar ķepu iztaustīt, kādēļ cepetis izplata tik uzmācīgu, gaļas smaržu, bet es domāju, ka runcim ar tādām lietām gan nevajadzētu nodarboties, vismaz neķerties tam klāt; tā radās domu pārmaiņa un dziesmas beigas sakrita ar runča muguras turpinājumu, tam visam bija, dobji, skanošs refrēms ar visai iedarbīgām sekām. Šodien labais vairs nav nācis. - Vai «Cittautu Ražā» II būtu «Kains»? Atbildi, dvēselīt. Pūkiņā sevi, manu sirdsmīlulīt, samtdvēselīt, kop sevi. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

183.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 6. (19.)septembrī

6/31/936 Manu [1 nesalasāms vārds] dvēselīt, sirdsdzīlīt, mutes dvašiņ, mīļildziņas, šodien rakstu vēl pirms pasta pienākšanas, es vairs tikpat kā neceru, ka vēl varētu pienākt iztrūkstošās vēstulītes. Esmu tāpat mīļš un labs no saldajām, pūkīgajām mīļkartītēm, vairs arī neraizējos, jo ar to jau nekas nav līdzēts. - Laiks šeit ir tik muļķīgi slikts, ka sēžu mājās un rakstu «Tellu», kaut arī vislielāko pretīgumu un vismazākajiem panākumiem, III cēliens tikai pusē. II Tev nosūtīju apdrošinātu, vienlaikus arī Miržē un dzejoli. Bet tagad es redzu, ka šis dzejolis būtu tīrā blamāža, neliec to iespiest, tur pāris labās ainas, kuras tomēr nevarēju tā izvērst kā domāts; pirmo pantu es vispār nespēju izveidot ietekmīgu, redzu, ka forma šim saturam izvēlēta kļūdaina; to varētu izlietot kādam citam dzejolim. - Kāda ir maigdvašiņas veselībiņa, un vai Tev nav pārāk daudz darba? Man vajag arī «Zelteņu kalendāram» pabeigt Heines «Ziemeļjūras» II daļu, to nosūtīšu drīzumā, kad būs gatavs «Tells». Vai Gētes biogrāfiju iespiedīs vai ne? Atsūti man «Mājas Viesa» 34. numuru un «Cittautai Raža» II, ja tur ir «Kains»; tad arī Ķeniņu un Plūdoni. - Dzeltenais runcis atkal ir labs, tikai ņurd par skrimšļu un cīpslu trūkumu, viņa ilgas tiecas pēc cīpslām. Mīļajām pūksirsniņām jābūt mundrām un jāturas pūkīgi, līdz sastapšanās brīdim jāatgūst viss, kā mūsu labsirdībā vēl trūkst. Bučiņas un pūkiņas jau tagad avansā veseliem klēpjiem no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

184.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 9. (22.) septembrī

9/31/933 Manu vissirsnīgāko mīļputniņ, dziļdvēselīt, šodien atkal bezvēstuļu dieniņa, pienākuši tikai «Tella» komentāri, un es redzu, ka tādas [dieniņas] man ir visai bieži. Lūdz Gailīti, lai viņš man atsūta korektūru, citādi kļūdu būs vēl vairāk nekā «Lear». Ir jau ļoti skumji, ka tā jāsēž bez vēstulītes, bet tagad jau drīz visas bēdas beigsies un būs tikšanās. Es pārskatījos un «Tella» III cēlienu nosūtīju uz Tava vārda, bet, galu galā, 17. septembrī Tu jau vairs nebūsi tur. Jau rīt sākšu rakstīt tikai vēstulītes, lai tās netiktu lasītas un varētu pārsūtīt šurp. Laiks tagad gan atkal ir ļoti labs, silts un saulains, tomēr mazliet sāp kakliņš, un tāpēc, lai nesaaukstētos, ārā vis neeju. Runcis ir mana sabiedrība. [Saimnieces] dēls, kurš no slimnīcas gan bija atgriezies pārāk ātri, drīz vien atkal nozuda Vjatkā, un nu jau veselu nedēļu mātei no viņa nav nekādu ziņu. Nabaga sieva ir ļoti nelaimīga un grūti nomierināma. Gadījumā, ja viņš dabūtu kādu vietu, būtu ļoti labi. - Vēl divas dienas, tad būšu pabeidzis «Tellu», varēšu atpūsties un domāt par Iniņu. Esmu ļoti norūpējies, vai Tu mīļo māmuliņu domā ņemt līdzi vai atstāt turpat. Katrā gadījumā Tev būs ļoti daudz pūļū. Turies tikai vesela, būt stipriem un uzvarēt! Sirdsvienīgumiņ, salddvēselīt, bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

185.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 10. (23.) septembrī

10/31/932                          Mīļputniņ!
Manu vissaldāko, vissaulaināko mīļsapnīt, liegbaltumiņ, drebošo pūkiņ, šodien saņēmu mazu, skaistu skatu kartīti ar diviem vieglprātīgiem mīlulīšiem, kuri danco apkārt ar tukšām pūkkabatiņām, un ļoti nopriecājos, ka mazās Iniņas beidzot radušas humoriņu un var tik jauki smieties. Bet tagad es arī zinu, ka ar humoru un smiešanos tā vis nevar pieskarties pūkkabatiņu tukšumam, tā ir vārīgā vieta, par kuru vispār nedrīkst runāt. Nedarīšu arī, mīļš arī. Tikai vismaz tanī ziņā Tev, mīļdvēselīt, nevajag mani pārprast, ka Tev jāierobežo izdevumi mammai. Tu taču zini, ka nekad tā neesmu domājis, vienmēr taču rakstīju, ka viņas dēļ Tev nevajag skopoties, sev mēs vēl varam ko atraut, bet ne jau nabaga vecajai sievai, kurai jau tā smagi. Tev katrā ziņā jānopērk viņai ziemas mētelis, vienalga, vai viņa brauks šurp vai ne. Arī Kristapam jāiegādā drānas. Es, galu galā, atzīstu, ka ar to taupīšanu mēs tomēr tālu netiksim; ļoti ļaunas sekas naudas pelnīšanai, tāpat arī taupīšanai ir tās, ka Tu, vismīļāko vienīgumiņ, apkrauj sevi ar kalendāra darbiem; tas ir divkārt ļauni, jo Tu: 1) nogursti un 2) arī man par to nekā neesi sacījusi, kad pārņēmi šo darbu; tik sagurušai, kāda Tu visu laiku biji, es nebūtu ]āvis to uzņemties. Tad jau drīzāk es pats varētu ko blakus strādāt. Arī «Saules meitu» Tev nevajadzētu dot naudas dēļ. Mēs jau gan tuvāk pārspriedīsim un kalsim nākotnes plāniņus tikšanās laikā; bet gluži neviļus es arvien vairāk nonāku pie uzskata, ka ar to taupīšanu un skopuļošanos nekas neiznāk. Mēs pārāk nomokamies un netiekam pie saviem darbiem, atpaliekam, un tas atkal rada dziļu psihisku neapmierinātību. Kā es redzu no visām vēstulēm, Tu vēl joprojām esi nogurusi, un arī es vēl nespēju tiktāl atpūsties, lai varētu ko strādāt pie oriģināldarbiem. Mani laikam gan kavēja arī «Tella» pārrakstīšana un iesnas. Bet mums noteikti kādu laiku pilnīgi jāatpūšas, atmetot visus maizes darbus. - Tagad es steidzos ar «Tella» IV cēlienu (rīt būs gatavs). Tas ir skandāls, ka Balodis nācis klajā ar savu labības nodokļa aizstāvēšanu; jau ar antisemītismu vien bija diezgan muļķību pastrādāts. Pasaki viņam nopietni, lai viņš tādu uzstāšanos atmet, mums, latviešiem, tas nepiestāv, savu pārliecību viņš var izklāstīt Vācijā. Ja viņš to dara šeit un blamē avīzi ar līdzdarbību pie «Kreuzzeitung», tad «Dienas Lapā» mēs ilgāk palikt nevaram. Pasaki viņam to. Tādā veidā viņš «Dienas Lapu» ļoti drīz novedis līdz bankrotam. Parunā par to arī ar Plātesu, izskaidro viņam briesmas; katrs zemnieks un lasītājs taču teiks, ka viņam gan tāda avīze neder, kas grib aizliegt labības izvešanu, tas nozīmē, labības cenas vēl vairāk nospiest lejā; viņi jau tā žēlojas par zemajām cenām. Vismīļāko sirdsvienīgumiņ, kaut tikai Tu būtu vesela un sevi pūkiņātu, turies mundra! Būt stipriem un uzvarēt! Bučiņas mīļais puisītis tīšām pārkaisījis pāri, mīļi, mīļi.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Kā tikšanās priekšvēstnese tiek nosūtīta maza pūkiņa.

186.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 11. (24.) septembrī

11/31/931 Manu vissirsnīgāko, viszeltaināko pūkdvēselīt, mīļdvēseles Iniņ, šodien saņēmu pavisam mazu, pavisam sagurušu mīļpūkīgu kartīti; arī pats rakstu tikai karti, kaut gan apņēmos rakstīt vēstules. Es ļoti steidzos pabeigt «Tellu», jau šodien es izsūtīšu IV cēlienu uz Gailīša adresi, pēc 2 dienām būs pārrakstīts un nosūtīts arī V cēliens. Tad riebums beidzot būs no kakla nost, tikai kakls pats vēl pavisam riebīgs, proti, tas vēl negrib būt īsti vesels, un, lai to drīzāk vestu pie prāta, es neeju laukā. Labais dzeltenais ar šādu izturēšanos ir ļoti mierā, tā ir arī viņa mieru mīlošā un ērtā metode: tikai tad iet ārā, kad citādi galīgi vairs nevar vai kad tiek izsviests sviešus. - [Saimnieces] dēls atkal ir klāt, pabeidzis dzeršanas turneju, nodzēris visu, bisi, svārkus, zābakus, un lamā māti, ka tā nedodot viņam naudu,. viņam vajadzīga nauda un viņa esot skopa un neko nenopelnot aiz slinkuma. Tas ir taisni, smieklīgi. - Pasts tagad nāk ļoti lēnām un nekārtīgi. - Kuģi jau atkal iet. - Laiks vēl ir labs, bet jau vējains. - Tu nabaga zeltaino, nogurušo Iniņ, Tev pēdējās dienās būs tik daudz pūļu. Mammai dzīvoklis par 60 rubļiem taču ir daudz par mazu. Un kurš gan viņai palīdzēs, dos padomus un viņu kops, ja viņa pēkšņi saslimst! Labāk taču nodod viņu pansijā. Neesi pret viņu skopiņa, Mīļiniņ, pūkiņā sevi un esi vesela, mīļsirsniņ. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

187.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 13. (26.) septembrī

13/31/929             Igu Iniņ!

Manu sirdsvienīgo, manu sirdsvienīgo, vai šī vēstule Tevi sastaps Rīgā? Būs 23. IX, kad tā tur pienāks. Vai Tu tad būsi jau izlidojusi uz tikšanos, jeb vai atkal kāda nožēlojama darīšana Tevi aizturēs ilgāk? Ja jau māmiņa beidzot tomēr nebrauc līdzi, tad jau drīzāk iespējams, ka Tu izbrauc ātrāk. Bet es arvien vēl neiedrošinos tā īsti cerēt. Man jau briesmīgi jāsaņemas, lai šķiršanās mani nesalauztu. Tas bija pārbaudījums, bet šis pārbaudījums, bez šaubām, bija par bargu. Mums abiem bija viens mērķis: reklāma, bet es redzu, ka neviens mērķis neattaisno divu cilvēku šķiršanos. Tas ir pārāk bargi, tas vairāk kaitē, nekā palīdz. Es tik tikko turos un no Tavām mīļvēstulītēm redzu, cik Tu esi šausmīgi nogurusi. Šķiršanās varbūt Tevi vēl vairāk salauzusi nekā mani. Un tomēr Tu, manu dziļdvēselīt agrāk biji stiprāka. Tevi ir aicinājuši mūžīgais garīgais nemiers un ilgas pēc patiesas dzīves. Tagad vairs neliecies zinis ne par ko, nomet visu, lai arī cik svarīgi darījumu ziņā tas liktos, un brauc šurp uz tikšanos un pie sava Iniņa, pasaulītes celšanas, un dūnu pūkiņām ar sudrabpavedieniem. Tas ir vissvarīgākais, nekas nespēj ar to mēroties, vienīgi tā ir dzīve. Es ļāvos aizrauties ar savu konsekvenci: izcīnīt sev stāvokli. Tas nav galvenais. Tāpat pie tā piederošā naudas taisīšana un taupīšana. Nedarīt pāri savai dvēselītei, tas ir galvenais, būt kopā, attīstīties un kļūt stipriem, un putniņus labi glabāt, tas ir galvenais. Tagad es to zinu labāk nekā agrāk: Tagad Tu esi galvenais, tagad ir Tava kārta. Bet tādēļ Tev jābūt šeit, lai es kaut ko varētu darīt Tavā labā.
Labos brīžos, tad, kad esmu sadomājies par mūsu kopdzīvi, mani sagrābj pāri plūstošas, taisni eksplozīvas jūtas, kur sajaucas līdzjūtība, spēks, pasaulītes celšana, dot garīgi Tev visu, Tevi apbērt, Tevi nest, celt. Bet kas ir noticis pa visu šo laiku? Tu esi kļuvusi arvien vājāka, un es nevarēju Tev palīdzēt, vēl sāpināju ar savām konsekvencēm un tml. Varētu sevi saplosīt aiz sāpēm. Tev jābrauc šurp drīzāk, debestiņ, lai viss atkal varētu izlīdzināties, drizāk jābrauc, drīzāk mums jābūt kopā! Ne ar dūnu vārdiem mierināt, bet pašai atbraukt un būt pavisam labai. Tikšanās, tikšanās! - Ko lai es vēl rakstu par darīšanām? Tam tagad vairs nav nozīmes, vēstulīte Tevi vairs nesasniegs. Ja ir kaut kas tiešām neatliekams, tad vajag telegrafēt. Rīt es domāju apjautāties, aptuveni kad Tu vari izbraukt. «Tellu» es rīt izsūtīšu, ar to tad tas ir pilnīgi pabeigts. Gailītis atrakstījis cieņpilnu vēstuli, pateicas par piedāvāto līdzdarbošanos. Saņēmu повестка, ka rīt pienāks 25 rubļi no manas mīļdvēselītes. Saldo, sirdsvienīgo, neskumsti, lido drīz šurp. Pašas puisīša rokas jau gaida ko pūkainu, vēlas ļoti pūkot. Mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules 1. lappuses augšmalā rakstīts:
Vismīļāko, vissirsnīgāko, vissvētāko Iniņ. Pavisam maza neaizmirstulīte iet līdzi. Nāc ātrāk uz tikšanos!

188.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 14. (27.) un 15. (28.) septembrī

14/15
31         928, 27                                                  Pūksamtiņ!

Manu viszeltaināko mīļsapnīt, tikšanās ildziņas, manu zelta gabaliņ, tagad jau nu gan drīz būs iespējama tikšanās; kļūst vieglāk, un mans atpūtas laiks jau sāk pildīties ar cerībām. Šinīs dienās pēkšņi esmu saņēmis veselu miļkartīšu un vēstulīšu pūkmākonīti, un tajās viss vienās bučiņās un zelta matiņos, vakar saņēmu arī naudas vēstulīti ar 25 rubļiem. Bet visvairāk mani iepriecēja pati pēdējā mīļkartīte, ka negrozāmi nolemts ap 20. septembri aizlidot un ka tiek izmantota izdevība atpūsties un skatīt muzejus. Tas arī ir iemesls, kāpēc man tas šķiet sevišķi mīļi, jo mums abiem jāuzkrāj, cik iespējams, tā pati pieredze, man Ermitāžas apmeklējumi nozīmēja ļoti daudz, es tur pavadīju veselas nedēļas, un tagad arī Tu to redzēsi un mums abiem atkal būs vairāk kā kopēja. Protams, tas gan bija 15 gadus atpakaļ, kad es redzēju Ermitāžu, bet Tavās actiņās es atkal gribu ieraudzīt visas tās skaistās gleznas, kas man būs ārkārtējs baudījums. Es nezinu, vai arī Tev ir bijusi šī doma, bet katrā ziņā tā bija ļoti laimīga doma. - «Tellu» tagad esmu nosūtījis visu, IV un V cēlienu es sūtīju tieši Gailītim, domāju, ka Tevi sūtījums varbūt vairs nesastaps Rīgā. Gailītis gribēja dabūt vēl arī piezīmes, bet es tās nerakstīšu, esmu ļoti slinks, gribu sevi pūkiņāt un gulēt gultiņā, sildīt zilo sedziņu un domāt par mazputniņu. Tas ir daudz mīļāk un labi arī. - Dažreiz mani pilnīgi pārņem vēlēšanās pacelties spārnos, bet tad es turos cieši pie gultas: vēl jau lidošanai ir laiks, kopā esot, vajadzēs lidot un arī celt pasaulīti. - Gribu runāt labāk par šādām tādām dumjām blakuslietām: Resnie dabūjuši atļauju pārcelties uz Vjatku. Varbūt es vēl paņemu viņu dzīvokli. Saimnieces dēls vēl joprojām dzer, izstrādājis dažādus stiķus, starp citu, gribēja aizdedzināt māju, bet kaimiņi to pamanīja un tagad tam atkal jādodas uz slimnīcu Vjatkā; ja viņš tur paliek, tad arī es palieku šajā dzīvoklī; žēl nabaga vecās. - Labi, ka Tu esi nākusi saskarē ar jaunekli. Mums nav vajadzīgs, lai viņi mums būtu aktīvi ienaidnieki, paslepus jau viņi var vīstīt dūres. Par draugiem viņi mums nekļūs nekad, lielākais, kāda grupa no viņiem, tā ap Balodi. Bet tādas pret mums vērstas denunciācijas no jauno puses gan ir visai nepatīkamas. Tātad būt labās attiecībās ar viņiem. - Šī vēstulīte, ko tagad Tev rakstu, gan būs pēdējā, vēlāk tās Rīgā Tevi vairs nesasniegs. Mīļvienīgo saldumiņ, debestiņ, mīļsapnīt, drīz tikšanās, drīz tikšanās - mīļa un lielām pūkām. Turies vesela un pūkīga! Bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

189.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 27. septembrī (10. oktobrī)

915/31/27                      Tikšanās putniņ!

Manu saulīt, manu vissaldāko mirdzdzirkstelīt, vismazāko sirdsiniņ! Te nu es sāku atkal rakstīt, pēc tam kad jau vairāk nekā nedēļu biju pārtraucis, jo domāju, ka Tu 25. septembrī jau sen esi izbraukusi. Būtu Tu, vienīgo dvēseles dzīlīt, tūliņ atsūtījusi mazu telegrammiņu, kad redzēji, ka nevarēsi izbraukt 20., kā biji noteikti rakstījusi, - es šīs dienas būtu rakstījis, nebūtu šeit bijis tāda tukšuma bez prieka, proti, arī runcis mani beigu beigās ir pametis un turas pie apakšstāva iedzīvotājiem - sieviešiem, arī viņš izjūt tukšumu. Vēstulīšu rakstīšana man bija kļuvusi par tādu nepieciešamību, ka ka šī kopsakara trauslā pavediena pārraušana man bija sevišķi smaga. Arī tagad es varu rakstīt tikai pāris dienas, jo Tu taču oktobra sākumā gribi izbraukt; manu atklātni, kurā es Tevi lūdzu tūliņ telegrafēt, kad izbrauc, Tu domājams, neesi saņēmusi, es gribu Tevi sagaidīt vēl arī Vjatkā, liekas, ka atļauju dos, tātad atkal telegrafēšu, ja no Tevis līdz 7. oktobrim nesaņemšu nekādu ziņu; Tu saki, ka paliksi līdz oktobrim, lai saņemtu honorāru par «Mēnešrakstu», bet to taču būtu varējuši atsūtīt arī šurp, mazo Iniņ, Tu esi par mazu, Tu nezini, kā es Tevi gaidu. Bet es jau vēl pacietīšos, es jau varu arī kaut ko izturēt - būt stipram un uzvarēt! Un vēl kas: būt mīļam, pret paša Iniņu. - Vēl varētu būt runa arī par pāris darījumiem, kaut gan daudz jēgas jau tur nav, šo vēstulīti Tu droši vien vairs nesaņemsi; no Plutes es neesmu saņēmis nevienu vēstuli, tāpat arī no Niedras. Ja avīze ir tīri literāra, tad jau viņiem var ko dot, citādi jāuzzin, pie kādiem uzskatiem tie turas. - «Mājas Viesa» 34. nr. nedabūju. Vizuļa «Cittautu Raža» ir atsūtīta, par to droši vien rakstīju. Viņš man lūdz par to kritiku, es arī rakstīšu, bet tā jāievieto nevis «Dienas Lapā», bet gan «Mājas Viesī» vai «Mēnešrakstā», kopš «Dienas Lapā» strādā Balodis, tā kļuvusi tik tukšā (daudz neinteresantāka par «Vārdu», galvenais, tik viduslaicīgi tumsonīga, ebrejus vajātkāra un tautai naidīga, ka taisni kauns lasīt. Pasaki to viņam pavisam atklāti, iepriekšējā gadā, kad viņš rediģēja, avīze kļuva labāka, turpretim tagad daudz sliktāka nekā Zālītes laikā. Manis dēļ vari to teikt Plātesam, jo pastāv briesmas, ka «Vārds» izkonkurēs «Dienas Lapu», manas domas vari pateikt arī Vidiņam, pasveicini viņu, esmu viņam rakstījis, sirsnīgi pateicies par viņa mīļo sveicienu. - Ja Derīgu grāmatu nodaļa iespiestu mūsu dzejolīšus, tas būtu ļoti skaists panākums, par ko es it sevišķi priecātos. - Ir arī ļoti skaisti, ka mazie mīļputniņi it visur nodibinājuši sakarus, mīļmīļās kājiņas ir visur skraidījušas tā, ka pat zābaciņi saplīsa, šeit jāpašuj jauni, vēl skaistāki, kājiņas jāpakašā un jāapmīļo.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
1.Mazie mīlulīši brīnumjauki saslavējuši lielputniņa pēdējo dzejoli, man tūliņ pēc tam uznāca patika ķerties pie kāda dzejoļa (kas visu šo laiku nebija noticis), bet biju vēl pārāk saguris, un tā tas palika atkal tikai aizsākts. Es vienmēr teicu - mazie ir īsti brīnumputniņi. Lielie arī citādi ir slinki, bet tagad jāstrādā pie Murger un mazliet pie tieslietu jautājumiem. - Kolonijā iet juku jukām; galvenās personas ir Spichens ar Peči, Soks ir izdaudzināts par slimu, pasludināts ārpus likuma utt. Peče jūtas kā ģenerāliene un izrīko kā gubernatora madāma.

1. lappusē starp 1. un 2. rindu iestarpināts:
2. Virsū pārkaisītas bučiņas.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
3: Perhens no kasiera amata atcelts. Peče viņu agrāk pielūdza un cēla debesis, bet viņš, kā redzams, nepratās, un tā no partijas nekas neiznāks, no šī mirkļa tad arī sākas vispārējs naidīgums, jo mēs aizstāvam Perhenu. Te daudz ko smieties, tikai žēl, ka Peče atkal izrādījās par cilvēku, kuru esam pārvērtējuši. Bet toties laiks tagad ir labs. Mīļajām sirdspūkiņām drīz jālido šurp. Pašas puisītis gaida, mīļi, mīļi, mīļi.

Uz atsevišķas lapiņas rakstīts:
Ar naudiņu neskopojies, līdzi vest Tev nevajag nekā, es domāju, ka ar to, kas pūkkabatiņā, Tu neiztiksi, bet pūkkabatiņa piebriedusi pavisam pilna. Mammai atstāj vairāk, lai tad vēlāk atkal nevajadzētu tūliņ sūtīt. Ko tad tur var darīt, ja Zālīte naudas vietā grib dot pulksteņķēdi? Es gan biju domājis, ka lielputniņš mazajam mīļputniņam pats nopirks ir pulksteni, ir ķēdi, bet neizdevās jau pats pirmais mēģinājums ar mazo pulkstenīti, kura labošana maksāja vairāk, nekā tas pats. - Vai nabaga māmiņa atkal nav kļuvusi slimāka? Kā gan viņa bez Tevis iztiks? Žēl, ka Tu viņu neesi nodevusi kādā pansijā, tā Tu pati tikai pastāvīgi uztrauksies, jo tās tuvumā nebūs neviena draudzīga cilvēka. Nezinu arī, kā ar Tavas pašas veselībiņu. Ļoti baiļojos, kad Tu veselu nedēļu pēc 20. mani atstāji bez zinām, neatsūtot telegrammu: domāju, ka aizbraukšana kavējās slimības dēļ, jo Tu taču gribēji braukt reizē ar Zālīti, noteiktā dienā. Un tad, kad pienāca telegramma, tur arī nebija parastās mīļās piezīmes: здорова. - Tikai vēlāk pūkkartītēs noskaidrojās iemesls: jāgaida uz oktobra honorāru. Tagad jau ātrāk kā pēc divām nedēļām es nekādā ziņā nedabūšu vēstis par Tavu veselību; gaidīt! [Turpinājuma nav.]

Atsevišķās lapas augšmalā pierakstīts:
bet vai atceries, kā labais dzeltenais ķepurojās, kad vajadzēja gaidīt, līdz kundzīte tam nogriež skrimstalu; viņš ne tikai mētājās, bet arī skrāpēja. Par to es, protams, nedrīkstu ir domāt: neesmu tik dzeltens un labs, vispirms - ne tik labs, jo dzeltenumā jau es tieku tam līdzi.

190.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1901. gada 28. septembrī (11. oktobrī)

28/31/91 Manu vissirsnīgāko, vissaulaināko, mīļvienīgo, šodien atkal rakstu kartīti, jo man ir nojauta, ka Tu nepavisam tik drīz vēl neizbrauksi. Vakar pēc ilga laika uzrakstīju vēstuli, pēc tam kad apmēram 10 dienas neko nebiju rakstījis, jo Tu teicies 20. izbraukt. Tā kā Tu šodien raksti, ka gribētu Latviešu teātrī noskatīties prēmētos gabalus un tā kā Tu šā vai tā gribi izbraukt tikai oktobra pirmajās dienās, tad es, dvēselīt, baidos, ka Tu izbrauksi tikai pēc otrās trešdienas, tas ir - pēc 10. oktobra. Galu galā, es. baidos bez iemesla, bet esmu ļoti iebiedēts, man šķiet, ka vajadzēs gaidīt vēl veselu mēnesi. Es sev liekos līdzīgs Berlīnes birģermeistaram Kiršneram, kas gaidīja uz savu apstiprināšanu, galējos momentos nonāku pat līdz Ahasveram, jūdiem, kuri gaida mesiju. Bet par jūdiem jau pie Jums vairs nedrīkst runāt, Balodis tos apēd ar ragiem un nagiem. Šodien es lasu arī nožēlojamo atbildi Teodoram. Vai tad tagadējā agrārā, antisemītiskā «Dienas Lapa» vairs ir jauno reprezentante???
Vismīļāko, sirdsvienīgo sirsniņ, izproti savu vientuļo puisīti! Bučiņas un pūkiņas, mīļi, mīļi.

191.

Ā. ALUNĀNAM
Slobodskā 1901. gada septembra beigās vai oktobra sākumā

Mīļo Ādolf!

Ziņa par lielajām sāpēm, kas Tev negaidot uzkritušas, nupat tikai sasniedza mani. Daudzi tūkstoši Tavu draugu Tev būs izsacījuši savu līdzcietību. Šinī sēru brīdī Tu jutīsi vēl karstāku visas tautas dalību pie Tevis nekā pat toreiz savā goda dienā 25 gadu darbības piemiņai, kad arī man bija prieks Tev roku spiest. Pieņem arī tagad, draugs, klusu rokas spiedienu, ja tas Tev var būt jel drusku par remdinājumu. Tautas mīlestība dārgo aizgājēju pavadīja nupat prom viņas [1 nesalasāms vārds] un atgriežas tagad divkārt atpakaļ uz tēvu.
Saldu dusu mūsu vītušai lapiņai, paliec Tu sveiks vecā draudzībā.