RAINIS

Vēstules

Slobodskas trimdā (1899. - 1903.)

1902. gads

192.

P. GAILĪTIM
Slobodskā 1902. gada 2. janvārī (9. februārī)

                                            Ļoti cienīts Gailīša kungs!

Saņemat laipni grāmatu nodaļas vārdā manu lielo paldies par lielo honorāru, kādu man atsūtījāt caur Ārgaļa kungu. Tāpat pateicos arī par laipni piesūtīto eksemplāru «Vilhelma Tella». Žēl tikai, ka Nodaļai nebija bijis iespējams dot man lasīt korektūru, jo nu ir dažas nepatīkamas kļūdas. Pa daļai, gaidīdams uz korektūras lasīšanu un tad uz «V. Tella» iznākšanu, es arī kļuvu Jūsu parādnieks vēstuļu ziņā; pa lielākai daļai gan mani kavēja Jums rakstīt darbs un sirguļošana, un tas apstāklis, ka negribējās nākt tukšām rokām. Tagad ir jau cik necik pasteigts vieglākais darbs: dzejoļu (drukātu un nedrukātu) krājums, kurš var tikt pilnīgi gatavs februāra mēnesi un ir nodots atsevišķas grāmatas izdevumam, ne priekš rakstu virknes.
Tad vēl būtu ātrāk gatavi dabūjami likumu tautas izdevumi. [Tālāk teksts nogriezts.] Es nezinu, kādi šinī ziņā Nodaļas plāni no agrākiem laikiem un uz ko viņa vēlējās griezt sevišķu vērību, man būtu vēlējumi izdot priekš tautas pašvaldības likums: pilsētu un lauku pagastu un speciāli: skolu, baznīcu, draudžu, lai pilsētu un pagastu locekļi zinātu, kādas viņu tiesības, kā tās jāaizstāv un jāpaplašina, tad agrārlikumi, kalpotāju un gājēju likumi un beigās, it īpaši, likums par darba aizsardzību. No privāttiesību likumiem visvairāk būtu vajadzīgi Kurzemes zemnieku likumi, vai nu visi -(apm. 2 loksnes), vai tikai mantošanas likumi (lasītāju Kurzemē jums, liekas, būtu diezgan daudz, un tie spētu samaksāt izdevumu). Izdevumus es domāju gluži nelielus, ar priekšvārdiem, maksa par grāmatiņu 5, 10; 15 kap., varbūt pat 2-3 kap., visi varētu būt vienā formātā, lai, kas grib, var savienot vajadzīgos vienā sējumā.
Sīkāku jautājuma pārrunu man jāatliek uz nākošu reizi, kad Jūs būsiet izsacījuši savas domas par šo plānu. Visam izdevumam būtu nē tikai praktiski, bet arī audzinoši nolūki sabiedriskā ziņā. No Jums minētiem populāriem Vidzemes konventu un skolu likumiem vajadzētu laikam noderēt vienai praktikai, un tādēļ viņus varētu vislabāk izdot speciālisti, latviešu mācītāju un skolotāju kungi. No sabiedriskiem tematiem es gribētu vēl apstrādāt Krievijas valsts satversmi un vispārējas valsts tiesības. Iz citiem arodiem negribu šimbrīžam uzskaitīt tematus, turpretī no literāriskajiem tulkojumiem 1903. g. varbūt Jūs vēlētos Sofokla «Antigoni» vai Šekspīra «Henriju IV», kur komiskais aristokrāts Falsfats varētu tieši interesēt mūsu publiku.

193.

R. BLAUMANIM
Slobodskā 1902. gada 12. (25.) februārī

Labais, dārgais draugs!

Tik labprāt es vēlētos Jums pasacīt kaut ko īsti mīļu un, protams, šajā pašā dabiski jautrajā tonī, kas ir Jūsu nobriedušās, apskaidrotās būtnes izpausme un kuru es tā mīlu, bet te nu par nelaimi es izlasīju «Liter. Echo», un visa vācu literatūras mietpilsonības nabadzība nolaidās pār mani. Sirds kāpj pa muti ārā, kad te uzsoļo 10 000 lielā vācu rakstnieku armija, ar savu pelēko appludinādama; tajā nogrimst visas augstienes, Ibsens ir nostādīts blakus kaut kādam literāram zosu ganam, Zudermani šie 10 000 nodzen līdz nāvei, jo viņš iedrošinājās sev un radošajiem prasīt tārpa tiesības un locījās. Viņš gan drīz būs miris vīrs, vēl jo vairāk tādēļ, ka nav nemirstīgs. Kāpēc viņš arī apšaubīja viduvējības diženumu? 10000 ģēniju pret vienu talantu? Un tad zinātne un politika! Visur tas pats tukšums un reakcija. Tik reti jau es lasu laikrakstus, bet, kad to daru, tad vienmēr saskaros ar to pašu riebumu.

194.

K. BALODIM
Slobodskā 1902. gada 15. (28.) februārī

15/II
1902.             Ļoti godātais, cienītais Baloža kungs!

Jūsu mīļās rindas no 1. februāra saņēmu tikai šodien, š. m. 15. dienā, kamēr, piemēram, laikraksti pienāk ļoti regulāri 9., 10. dienā. Es tūliņ telegrafēju, ka esmu ar mieru pārstrādāt saskaņā ar godalgu konkursa 12. §. Gribēju piezīmēt tikai to, ka vielas izvēlē cieši pieturējos pie 1. §: «Lugai jāir iz tagadnes dzīves un jāsaskan ar atturības ideju, resp., jāveicina atturības principu atzīšana. »
Luga nerunā pretī atturības idejai, un vienīgi to «Ausekļa» kungi var prasīt, vismaz juridiski. Bez tam esmu pilnīgi, pārliecināts, ka šinī ziņā varētu arī piesieties žūpošanas posta naturālistiskam tēlojumam, jo arī Zolā esot pavedinājis uz netikumību. - Tagad lūdzu Jūs, kā jau arī mana sieva Jums rakstīja, «Donu Kihotu» nekādā ziņā neiespiest, iekams to nav laidis cauri dramatiskais cenzors; citādi skatuves panākumi jau no paša sākuma ir pilnīgi izslēgti. Lai drīzāk paietu garām Haribdām un Jūs šo darbu aprīlī, tātad jaunajā gada ceturksnī, varētu uzņemt «Mājas Viesa Mēnešrakstā», tad es gribētu lūgt ar Jūsu drauga Besera kunga starpniecību iesniegt to cenzoram. Bez dramatiskās cenzūras atļaujas es to vispār negribu iespiest. Tātad nosūtiet lugu vai nu tūliņ cenzoram, ja «Auseklis» tam piekrīt, vai atkal man, lai es to varētu pārstrādāt pēc «Ausekļa» norādījumiem. - Iespiežot Jūs atzīmēsiet, ka tā ir prēmēta. Izņemot «Zārkā», kas bija iespiests, kad «Pēterburgas Avīzes» vēl nebija tik personīgi uzstājušās pret Zālīti, mana sieva nav neko rakstījusi «Pēterburgas Avīzēm», un «Atriebēja» tātad paliek «Mājas Viesa Mēnešrakstam». - Jūs pamēģiniet pēc kāda laika to atkal dot, ja neiznāk, mums būs zaudējumi. Saņemiet mūsu labākos sveicienus.
                                                                                            Jūsu padevīgais J. Plieksāns.

Vēstules apakšmalā pierakstīts:
Dramatiskajam cenzoram luga jāsūta divos eksemplāros, lūdzu to pārrakstīt uz mana rēķina.

195.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 10. (23.) martā

Manu sirds mīļoto dvēseles Iniņ, šos divus mužikus nosūtu, lai Tev pateiktu, ka šodien pie Tevis aiziet arī ierakstīta vēstule. 4 kapeikas, šķiet, ir nevajadzīgi izmestas, bet šeit nav citas markas, un dzeramnaudai taču šādiem zemniekiem ir jābūt. Līdzi nosūtu daudz mīļu, saldu bučiņu, mīļi un labi arī. Puisītis, mīļi, mīļi.
                                                10./III 753

196.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 10. (23.) martā

753
10                              Tūkstošskaistumiņam.

111  Manu sirdssvētumiņ, manu mīļoto, saldo dvēselīt, kas tik tālu aizrauta no pasaku mājiņas svešos ļaudis. Vai tu vesela aizbrauci galā? Vai neesi ļoti slimiņa un nogurusi, un bēdīga? Jābūt mīļai, ne bēdīgai. Dieniņu skaitlis, kad mēs tikām viens otram atrauti un kad Tu izbrauci, lai cīnītos par mums, bija labs. Skaitlis ir tāds pat kā Romas dibināšanas gads, tas nozīmē stipriem būt un uzvarēt! Tu taču mīli, zeltprieciņ, šādas pazīmes un tici sapnīšiem un tamlīdzīgi, arī ar to es varu Tev pakalpot. Rītā, kad Tu aizbrauci, ap pulkstens pusdesmitiem, es biju nolicies gulēt un sapņoju, ka cīnos ar dažādiem. pretiniekiem un tos visus pieveicu. Es spēšu savaldīties, lai gan šoreiz šķiršanās bija vissāpīgākā. Es biju noguris līdz nāvei, bet es nevarēju gulēt, un tā uzbudinājums gluži vienkārši gribēja mani pieveikt, bet pēc kulminācijas nāca reakcija un es iemigu, un jūtos samērā labi. Stipriem būt un uzvarēt! Šīs pēdējās sāpes nedrīkst būt veltīgas. Tagad, pēc tām, jānāk mieram un jaunradei. Rūpējies tikai par savu veselību, manu dziļdvēselīt, tas ir pirmais, tad jātop visam pārējam. Es ritos tūlīt uzsāku norīvēties, tīru arī zobiņus, dzeru pienu ar kakao. Šodien biju pie Sokiem uz pusdienām, [tās] gatavo visai vāji, slikti salīdzinājumā ar mūsējām. Ēdu atstātās, laipni dotās konfektes. Runcis ir ļoti nemierīgs, ņaud pēc kundzītes, kas slepus iedeva labākos kumosus. Aiz tīrām sirdssāpēm viņš ēd ļoti daudz, tā ka man ir tīrais posts. Viņš sēž uz galda un vēdina ar asti vienu sveicienu, vēl vienu, un vēl, un vēl, tas tātad laikam nozīmē, ka viņš sūta tūkstoš sveicienu. Tagad šeit ir pilnīgi kluss, bija jau kluss arī agrāk, bet nu ir tā, it kā klusā istabā vēl pēkšņi apstātos tikšķēt sienas pulkstenis. Bet būs jau atkal labi, stipriem būt un uzvarēt! - Es šeit atradu Tavas atzīmes par Zālīti un tagad sūtu tās līdzi, šo to norakstīju: I Kompromitējoši raksti: 1) Par krogiem, 2) Aleksandra piemineklis, 3) Jēkabmuiža, 4) Vaļējas vēstules, 5) Vintera raksti. Maliešu Jānis. Deglava ceļojuma vēstules (pastāvīgi alus un desiņas). II Nekādu vienotu uzskatu, pastāvīgas pretrunas: laikraksts aizstāv būrus, pēkšņi Zālīte raksta par labu angļiem. Blaumaņa «Saldenā pudele» tajā pašā numurā slavēta un nosunīta. Agrārie jautājumi. Ebreju zākāšana. Galma ziņas speciāli. III Nekādas vienotas vadības: katrs savā nodaļā raksta, ko grib, neskatoties uz to, vai citās nodaļās netiek pārstāvēti gluži pretēji uzskati. Tur nav redaktora. Zālīte pat nedzīvo Rīgā, un, ja viņš tur ir, tad viņš nespēj dot nevienu vadošu domu un padomu līdzstrādniekiem, kas un kā tiem jāraksta. IV Visi Zālītes pasākumi ir cietuši neveiksmi: dziedāšanas svētki, vēlēšanas, rakstnieku fonds, «Dienas Lapā» izsludinātais ceļošanas fonds, Zālītes paša prēmijas. - Viss laikrakstā nāk pārāk vēlu , (piemēram, Kosacki) un tad tiek nomīts plakans. Svarīgākie notikumi Krievijā netiek nemaz pieminēti, vispār krievu laikraksti pilnīgi ignorēti. - Plātess 40. numurā minēta kā blakuspersona: daktera siltumā sildījās. Zālītem ir tikai pretinieki, neviena vienīga piekritēja. Te es mēģināšu atzīmēt, kas, apmēram, būtu nepieciešams, lai celtu «Dienas Lapu». Izstrādāt detalizētu programmu, ielaisties sīkumos es nevaru, ja neesmu tur uz vietas, pasaki to Plātesam. Pats galvenais, ir nepieciešama laikraksta vienota vadība. Tagad Zālīte nemaz nav tur, un viņam nav nekādas jēgas par šo uzdevumu. (Viņš saka: «Man visas pārliecības svētas.» Bet no pretrunīgām pārliecībām iznāk putra, un viņš aizmirst, ka pirmām kārtām viņam pašam vajadzētu savu pārliecību, tā ka varētu sacīt: «Man mana pārliecība svēta.» Publika mana viņa nenoteiktību un svārstīgumu.) Viņam nav arī autoritātes, lai savu pārliecību realizētu, viņš ir kļuvis smieklīgs. Laikraksta uzskatu vienotību (tikai ne neiecietību: jāuzklausa citu uzskati, bet jābūt arī pašam saviem!) var sasniegt ar to, ka galvenie līdzstrādnieki savos pamatuzskatos saskaņojas vai nu ar galvenā redaktora starpniecību vai konferencēs. Krievu laikrakstiem lielākoties pat ir laikraksta koleģiāla vadība. Katrā ziņā līdzredaktoriem jātiek pieaicinātiem pastāvīgās apspriedēs par laikrakstu. Patlaban par galveno redaktoru vislabākais būtu Balodis ar dūšīgu līdzredaktoru kolēģiju (tātad nekādu Vinteru, nekādu Maliešu Jāni (Gruzīti??). Zāīte pēc tam vairs nedrīkstētu iejaukties, lai viņš vada vienīgi «Mājas Viesi» «Mēnešrakstam» jānāk citās rokās. Zālīte ir izspiedis visus īstos rakstniekus, tagad tur ir tikai diletanti un papīrkurvja skrīveri. Tik ilgi, kamēr paliks Zālīte, atpakaļ nenāks neviens. Zālītes pēdējā prēmija «Mēnešrakstā» ir skandāls. Tā nav nekāda talantu sacensība, bet draudzības sacensība gar Zālīti. «Dienas Lapas» programma: pirmām kārtām - tautas izglītība un apgaismība, tātad: zinātņu popularizēšana par: dabu, tiesībām (līdz šim bijis gandrīz pietiekoši), saimniecību (nedrīkst būt nekādas tautai naidīgas agrārijas, nekādas kūdīšanas pret tautībām, kā vāciešiem, ebrejiem utt., nekāda asiņaina diletantisma, kā Deglava, tautsaimnieciskie šļupsti. Vispārīgus tautsaimniecības pamatjēdzienus tautai pasniegt tiešos, īsos apcerējumos, tomēr atturoties no neobjektivitātes un naidīguma pret tautai draudzīgiem virzieniem.). Apgaismot tiesības, aplūkot praktiskus jautājumus, no kuriem tā redz sev tiešu labumu. Veicināt skolu lietas (īpašu nodaļu), pieaicinot skolotājus, tad bibliotēkas, priekšlasījumus (redakcijas līdzstrādniekiem izstrādāt pašiem.) «Dienas Lapai» jābūt tautas izglītības avotam, ne svarīgāko ziņu un jaunumu krājumam. Literatūra un māksla. Jānotur tajā augstumā, kādā Tu tās esi pacēlusi. (Zālīte no literatūras un mākslas nesaprot nekā, tās jāvada spēkam, kas sevi literatūrā pārbaudījis.) Vadītājam jābūt ar literāru gaumi un saviem uzskatiem. Jānodarbojas ar kritiku, līdz šim tā atstāta novārtā. Grāmatu galds tagad pavisam vājš. Tauta jāinformē par visām literārajām parādībām, jābūt īsām recenzijām gar visām latviešu grāmatām.
(Perhens bija te, sēdēja ilgi un pārtrauca manu domu pavedienu. Ir arī vēls; bet es gribu pabeigt.)
Dzimtenes politikā nekādas polemikas, ne smagas, ne garas pļāpāšanas, kā to paradis Zālīte. Redaktora persona nedrīkst koncentrēt polemiku vienīgi uz sevi. Tas ir kompromitējoši, ja debatē, vai redaktors, kā tas ir ar Zālīti, ir spējīgs vai nespējīgs, nolicis eksāmenu vai ne. Un viss šis doktora jautājums laikrakstam ir tikai skandāls.) «Dienas Lapa» grib vietējo iedzīvotāju apvienošanos, saprašanos starp vācisko un latvisko elementu, tas nav sasniedzams ar tukšām frāzēm par «tīru cilvēcību». Šim nolūkam vajadzīgas zināšanas, pozitīvs darbs.
Tautības izveide, izglītības līmeņa pacelšana, ievadīšana jaunā laikā, virzošo faktoru un vadošo ideju izpratnē. Tautas dzīves līmeņa kulturāla pacelšana: rūpniecība, tirdzniecība, satiksme.
Ievadraksti: dienas jautājumi, īsi, interesanti, pamācoši (ne Maliešu Jāni un Vinteru, arī ne garas, sausas skaitļu rindas, tās interesē tikai speciālistus). Vairāk juridisku, praktisku jautājumu. -Iekšlietas. Krievijas notikumi līdz šim pārāk atstāti novārtā. Lauku korespondence tagad bez jebkādas izvēles, tikai kails balasts. Izvēlē jābūt sistēmai, jānorāda, par ko rakstīt: ne kailas informācijas, bet materiālu dzimtenes pazīšanai: lauksaimniecības, laukstrādnieku, sabiedriskās dzīves stāvoklis; biedrības, kases; izglītība, budžets, komunālā politika, interešu pretišķības, saimniecības veida maiņa un tamlīdzīgi. - [Nodaļa] «Ārzemes» līdz šim ir laba, tikai jāizvairās no naidīgas nostājas pret tautai draudzīgiem virzieniem, no nacionālā naida, lielgruntnieku, vācu baronu interešu aizstāvēšanas, tiem jau pietiekoši daudz aizstāvju vācu laikrakstos. Vietējām ziņām līdz šim nav pievērsta ne mazākā uzmanība. Nepietiekoši pieaicinātas biedrības biedrību reprezentācijai. Ziņu dienestam jāstrādā ātri (tagad daudziem laikrakstiem ziņas bieži ir agrāk). Reportieri jāinstruē un jāspecializē. Aprakstīt lielākās fabrikas (īsumā), lai laikrakstam pievilktu to personālu. Sevišķi ņemt vērā fabriku dzīvi, tādēļ ka no šim aprindām daudz lasītāju. Redakcijai sarīkot intervijas, pārrunas ar pazīstamām vai šobrīd bieži pieminētām personām. Stāvokļa pārbaudes, piemēram, maiznīcu (turku maiznīcas netīras), lielo restorānu, tautas virtuvju, tramvaju un elektriskā, dzelzceļa strādnieku un personāla, slimnīcu. Ziņojumi par ikdienas darba tirgu (kur vajadzīgi strādnieki?) Pilsētas valdē, tās uzdevumi. Norādīt, kas tai būtu darāms, kur ietaupīt, kur izdot. (Elementārskolu Rīgā samērā maz. Vakarskolas.)
Tiesu hronika līdz šim vāja. Lielie procesi bieži nokavēti vai pavisam noklusēti, mazās lietas sniegtas bez izvēles. Cours lapa (svarīgāko vērtszīmju izlase) sniegta pārāk reti.
Tagadējie redakcijas izdevumi 3 laikrakstiem:
                Zālītem 300         Kolēģijai 80          «Mājas Viesis»
                             70                         50          «Mēnešraksts»
«Dienas Lapai»
vienai pašai           60                          70          «Dienas Lapa»
redakcijas             65                         70 -
izdevumu,             60                          70 -
apmēram 5500     80                          70 -
                            635 mēnesī            410
Tagad esmu ļoti noguris, mīļotā, sirdsvienīgā, esi vesela, neesi bēdīga. Stipriem būt un uzvarēt!

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Viss apkārt nokaisīts ar daudzām mīļām bučiņām un arī pūkiņām.

197.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 13. (26.) martā

13/751
111 Manu sirdsmīļoto dvēselīt, manas zilās ildziņas, šodien saņēmu pirmo mazo, smaržīgo pūkartīti un esmu kļuvis tikpat mīļš un drošsirdīgs kā mazie zelta brīnummīļputniņi. Tik daudz spēka dod viena tāda maziņa, drosmīga kartīte, es tagad nevaru Tev nekā atlīdzināt un laba darīt, pat ne dziedināt nabaga sasisto dibentiņu. Bet tikšanās jau būs drīz. Tas man ir no Tevis: jau tagad es domāju par drīzu tikšanos. Šeit lietas iet savu parasto gaitu. Aizvakar es Tev aizrakstīju garāku vēstuli, apdrošinātu, pirms tam vēl vienu skatu karti. Vakar es nerakstīju nekā, biju nobēdājies, bet viss atkal ir labi un braši. Runcis palīdz daudz: uztur kārtībā saimniecību, neļauj man par daudz strādāt, nodzēš tad ar asti, to «daudz par daudz». Līdz šim mēs vēl godīgi barojamies kopā, bet viņš pastāv uz to, lai dabūtu savu atsevišķu galdu: uz manējā esot pārāk maz skrimšļu. Pienu viņš necieš, desa tam bijusi nebijusi, rītam es pasūtīju runču gaļu. Saimnieka meita cep man cepeti, šodien ir pat zivis. Viņa ir ļoti pretimnākoša meiča, iepirkusies arī gluži lēti: sviestu par 25, miltus par 4 [kapeikām]. Cepšu trauslos cepumus. Bet ar Sokiem man ir tīrais negals: viņa grib uz vasarnīcu, bet pati negrib to izraudzīt, sūta vīru -- tas neiet, nu man jāiet vismaz līdzi. Lai dievs nedod tādu sievu! Tev ir pilnīgi taisnība, Iniņ, ~ «Viņpus laba un ļauna» ir šeit, es to noglabāju. - Visi ļautiņi ir ļoti laipni, liek Tevi sveicināt. Kāds klients man iedeva 1 rubli. Es katru dienu veicu 1 loksni «Monte Kristo»?. Pūkīgi un mīļi, mīļi, mīļi, saldo, vienīgo Iniņ.

                                                                                                                        Tavs puisītis.

198.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 20. martā (2. aprīlī)

743 20.III Manu zeltprieciņ, sārtziediņ, sirsnīgo, sirsnīgo pūkiņ, šodien gan ir sēru dieniņa, nevienas mīļkartītes, bet tomēr braši. Taču arī citādi neizdevusies diena. Gribēju rakstīt vēstuli, kā mazie, saldie sārtziediņi nobāra. Nosēdēju visu pēcpusdienu, bet biju tik slinks, ka vēstuli pat nepabeidzu. Tātad jāupurē vēl viens vakars. Vēstuļu rakstīšana tiešām ir mokas, un, ja vēl nebūtu tik mīļa pūkgaliņa, kāds ir, tad vēstules nerakstītu nemaz. Tomēr esmu priecīgs, ka vismaz rīt būs kārtībā. Runcis arī nav lāgā pierunājams uz šādām vēstulēm, nenāk uz galda palīdzēt. - Šodien atbrauca viens jaunais, strādnieks. --Mums jau ir 5 grādi silts, ļauju nedaudz kurināt. - Romāna tulkošana tomēr ir visai garlaicīga, sevišķi, ja apdomāju, ka priekšā vēl veselas 32 dienas. Tas nav grūti, bet ļoti notrulinoši. Varbūt ir redzama kaut kāda cita izeja, es gaidu ziņas. Vakar gan saņēmu ziņu, apstiprinošu, no Gulbju jaunekļa, bet nav nekā droša. - Es ļoti uztraucos, kādā stāvoklī Tu atradīsi māmiņu, kāda ir Tava veselībiņa, kā Tu esi iekārtojusies. Bet man tikai pacietīgi jāgaida, vismaz vēl vienu vai pusotras nedējas. Es mierinos tikai ar to, ka no Tevis nav pienākusi neviena telegrammiņa ar jaunu ziņu, Tu taču tad, protams, būtu sūtījusi. Vismīļāko, vienīgo sirdsmutiņ, tikai labi rūpējies par sevi, turies vesela, «stipriem būt un uzvarēt» tad jau neizpaliks. Es esmu vesels un pūkīgs. Daudzas mīļas, pūkīgas bučiņas visur uzkaisītas, mīļi, mīļi no pūkpuisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

199.

T. ZEIFERTAM
Slobodskā 1902. gada 22. martā (4. aprīlī)

Ļoti godātais, mīļais Teodora kungs!

Jūsu laipno sūtījumu «J. R.» V saņēmu ar daudz paldies un līdz ar to Jūsu tik mīļo, sirsnīgo vēstuli, kas mani pārsteidza kā silta diena Slobodskojā marta mēnesi, kad pirmo reiz met nost kažoku un redz no jumtiem lāsojam. No Jūsu vārdiem dveš tāda dziļa, īsta līdzdalība, ka tiešām neviļus nokrīt katra atturība kā kažoks, kuru citkārt aizpogā līdz kaklam cieti. Jūs esat tik mīļš savā atzinībā, gluži kā vecs draugs, kas tevi pazīst un saprot un kura vārdiem pielieci pilnu svaru, jo zini, ka paļa še nau aizskārums un uzslava nau glaimi. Saprast ir lielākais, it sevišķi priekš kritiķa, jo galu galā kritika nau nekas cits kā saprašana. Žēl, ka mūsu ceļi agrāk šķirās un mēs tuvāk nepazināmies, man nau tiesības Jūs saukt par draugu. «Cietu roku darināts mūžs», Jūs esat pirmais, kas mani tā sapratis; jā, es «selfmademan», šī vārda jauna nozīme, - kad ilgus gadus ciešot redzēju, ka citi man, pat sev, nespēj līdzēt, tad es pats to darīju. Laiks bija pienācis vajadzēja jaunu dzīvi dzīvot, ko neviens nezināja, tādēļ tās šaubas un sāpes. Vajadzēja līdzēt ne ar pamācībām, bet ar visu savu dzīvi, dziļi dzīvot un saprast. Jūs to izsakāt, ka mana dzeja nau nekas cits kā mana dzīve. Kā mūsu mīļie tautieši saprata un dzīvoja šo jauno dzīvi? Viņi diletēja: ņēma to lietu no vieglākās un patīkamākās puses, dzirdēja vārdus un runāja tos pakaļ, ja kliedza vēl diktāk, uzķēra domu noskaņas un uzpūta tās par skaļām frāzēm. Frāze un asiņains diletantisms, kā vāciets saka, valda visur: sabiedriskā dzīvē un avīžniecībā (cf. Zālīts), rakstniecībā, skatuvē, dzejā, kritikā, visur, visur. Jūs sakāt: grūta dzīve še man nomalē; jā: viens, «nekur nau kur pieķerties» kā tik pie sevis vien, sevisapziņa tad ir vienīgā zāle - Jūs to laikam dziļi zināt un jūtat - bet šī zāle rūgta, - tad vēl: esi pienaglots pie darba sola, gadi jāupurē maizes darbam, savs darbs ,guļ nedarīts - tas ir vēl rūgtāk, jo savu darbu nedarīt ir nedzīvot, gadiem ilgi nedzīvot! pat nau ne īsti laika vēstuli uzrakstīt ... Jā, grūta ir dzīve, bet viņa draud tikt traģiska, kad dzimtenē, kura ir visu centienu, visu cerību saule - nomalniekam vēl vairāk nekā tuvieniešiem -, kad dzimtenē īstas dzīves vietā ir diletēšana un domu vietā frāzes. Tad draud zust viss un tu esi tik tāli un nevari neko palīdzēt glābt. Tā ir tā traģika; vientuļa dzīve še dod vienu labumu: tikumiski un garīgi tik augstus biedrus, kādi vispār būs tik nākotnē. Šī diletantisma dēļ, protams, galīgi nau jāizsamist, bet viņš mūsu attīstību, gaitu uz apzinību stipri un ilgi var aizturēt, jo šie «bezgala mazie» domā, ka visu jau sasnieguši. Visskaidrāki piemēri būtu sabiedriskā dzīvē, politikā, bet tas mani novestu par tālu, priekšmeti par plašiem; ņemsim Jūsu speciālarodu - kritiku. Kādi te ķēmi tīrumā saradušies! Jūs neesat vairs kritiķis, to sāka aktiers kupleists Alunāns un pierāda to ar dokumentiem iz pagājušā gatiusimteņa! Par «J. R.» nāk «D. L.» gari, gari, sekli, sekli pačalojumi - tā esot kritika! Pie Vizuļa es vienu reizi atradu kritiķa instinktu, bet nu viņš nekā negrib zināt, bet par visu spriest, un nu var simts reizes meklēt un kritiķa instinkta pie viņa nereiz neatrast. Es maz tagad tādas lietas lasu, bet atdūros pie viena, kurš diletantismu pacēlis par principu un neapzinību par pirmo un galveno liela dzejnieka zīmi, pēc kuras jācenšas! Visa pasaules vēsture iet no neapzinīgo uz apzinīgo, viņš grib atpakaļ. Jūs arī laikam būsat lasījuši «Burtnieku», kur V. E. raksti par mani. Arī Jūs atrodat pie viņa maz dziļuma, daudz frāzu un vainu uz to ne vien tik nopietnas gribas trūkumā. Man viņš taisni pārmet, ka es pārāk apzinīgs, - tas ir tipisks diletanta spriedums. Viņš citādi laikam lāga zēns, man viņš apliecina cienību vislielākā mērā, atzīst arī, ka es gluži jauna, neparasta parādība, bet, kā jau diletants pēc dabas, šo neparasto, nesaprasto, neaptverto parādību spiež tūdaļ savā šablones Prokrusta gultā. Viss raksts tāds nesagremots tapinātu domu juceklis, neviena skaidri saprotama teiciena, ne graudiņa savā paša prāta, daudz pretenzijas, necik loģikas! Vai viņš tik neturas par simbolistu? Tiem loģika nekrīt svarā, bet kritiķis bez viņas neiztiek; beletristikā vēl publika reizēm uzskata muļķību par oriģinalitāti, kritikā nekad nē. V. E. svin taisni nezināšanas un greizu $spriedumu frāzu orģijas (ko pie viņa nozīmē «orģija»??); viņš pārmet man pat pārliecību ka ko kaitīgu, pēc viņa: godīgs cilvēks nevar būt liels dzejnieks; man trūkstot tautiska problēma!? -(laikam tautiskuma?); bet par mani teikts vārds: latviešu valodas atjaunotājs! Tautiska ir man dzeja un valoda vairāk nekā jebkura, viņa gandrīz nau tulkojama, ja varbūt tauta viņas vēl nesaprot, tad jau vistautiskāko vācieti Goethi vācu tauta vismazāk lasa un saprot vēl pat tagad. Viņa kombinācijas par manu attīstības gājienu gluži naivi nepareizas. Iznāk, ka ,es kāds rūķis, rūpīgi gludinu savus darbus, - patiesībā gandrīz viss ir bruljonā, nepārrakstīts sūtīts drukā, kad es būtu tik «rūpīgi» strādājis, -kā tad es būtu paspējis sarakstīt veselu bibliotēku? - «Līrs» ir vienā mēnesī sarakstīts; un Jūs viņu tomēr atrodat par labu («trimdas» paskaidrojums nau no manis; vispār visi «nesaprotamie» vārdi ir Ulmanī iekšā, vai tik grūti pašķirstīt? - arī «dust», resp., «sadust» -, man kauns latviešiem paskaidrot viņu pašu valodu, laiks būtu beigt prasīt un uzstāties, lai latviešu valoda ir nabadzīga; viņa ir bagāta, un kas viņas neprot, lai mācās, bet lai nelielās ar savu nezināšanu un nabadzību. Tā, tāds ir mans uzskats; V. E. to sauktu par netaktisku.): Es esot pacēlies no diletantisma pa trim pakāpēm (kādām? viņš nesaka), Zvārguls pārlēcis - zināms, viņš jau paradis pa skatuvi lēkāt -, viņš «visorģiskākais» dzejnieks - kur nu citiem aiztikt līdz viņa augstumiem, kas uz paceltiem dēļiem dzied un vēl palecas? Ko arī nozīmē E. V. «dekadentisms» kā pirmā pakāpe? Ja jau viņu saukt par pakāpi, tad par pēdējo; laikam E. V. ar šo vārdu nau savienojis nekādu jēdzienu, vārds pats par sevi diezgan smuks. Tāds nu ir šolaiku kritiķis - diletants, reizē arī beletrists, kuram priekš kritiķa amata liekas pietiekam tintes un labas gribas nederam zināšanas un pārliecība, un arī zināmas takts beletrists tam nevajadzētu citus beletristus kritizē, publika citādi runā par konkurences skaudību, bet V. E. man vēl taisni ieteic pašam kritiski darboties, laikam pēc pazīstamas receptes visus citus nolikt, lai taisītu sev pjedestālu; mums tāds piemērs ir. E. V. asi ne vārda nesaka par to, ka jau attīstījusies vesela mana skola, ka man pakaļ dzied visi jaunie dziedātāji mūsu mežā tā formas, tā satura ziņā. Ar to godīgs kritiķis būtu iesācis. Nē, Jūs esat vēl mūsu vienīgais kritiķis, - diemžēl, priekš latviešiem, priekš manis par apmierinājumu, no Jums dzirdēju pirmos atzinīgos vārdus, Jūs nosaucat mani «par skolnieku, kaut gan reformatoru un lielu domātāju», «Spītnieks» - mana sieva sacīja - Jūs dziļi aizgrābis kā mākslas darbs, Jūs atzīstat manu dzeju visumā, «gabali no raiba un dziļa eposa», Jūs mani sapratīsat, Jūs sakāt, ka mani ilgi nesapratuši; es gaidīšu, es gaidīšu vēl ilgāk, jo es ilgi dzīvošu, es tā gribu, man pietiek gribas, un vēl ir daudz darba. Ja latviešu tauta nediletēs, bet dziļi dzīvos, viņai ir liela nākotne; lai diletanti viņu nevelk atpakaļ; vajaga lielam būt, lai lielu darbu darītu, vajaga arī lielam būt, lai lielu saprastu; šis pēdējais ir kritiķa uzdevums, es uz Jums ceru, Jūs to izpildīsat. Uz to sveiki! Manas sirsnīgākās labdienas Jums un Jūsu cienījamai kundzei, Jūsu J. Pliekšāns.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Jums taisnība, kliķes vīrs es nekad neesmu bijis un nevaru būt, kliķes aizgalds priekš manis par šauru. Kādēļ es turos pie «D. L.»? Man «D. L.» ir kas cits nekā citiem, es viņas pozitīvā virziena garīgais tēvs, to saka pat mani ienaidnieki, un Jūs zināt, arī no pazuduša dēla negribas atlaisties; atbildību par dēla parādiem, zināms, neuzņemos, t. i., par «D. L. » muļķībām utt. Arvien man dotas cerības par labu progresīviem centieniem, ja viņas galīgi nepiepildīsies, tad atliek tikai atkāpties un atstāt arī «D. L.» viņas liktenim. - Es tagad esmu ļoti aizņemts ar darbu priekš Der. nodaļas, ja arī neko garāku, tad sīkāku visādā ziņā gādāšu priekš «J. R.», tikai žēl, ka cenzors man vairāk nekā pusi no visa rakstītā nostrīpo. Man Jums vēl daudz kas ko būtu sacīt, bet jāatliek uz nākamu reizi, ceru no Jums drīz sagaidīt atbildi. Kas iznāca no mūsu rakstnieku palīdzības biedrības? Vai lūgums atraidīts? Kas jauns notiek latviešu literāriskā pasaulē? Bet nu vēlreiz daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no Jūsu J. Pliekšāna.
Vai Jūs atļautu Jums dāvāt kādu darbu?

                                                                                        Slobodskā 22/III 1902 200.

200.

A. GULBIM
Slobodskā 1902. gada [22. vai 24. martā]

Ļoti cienījams Gulbja kungs!

Jūsu mīļo vēstuli no febr. 10. d. es saņēmu jau 21. d., bet manas sievas grūta slimība aizkavēja mani Jums tūdaļ atbildēt un pateikties daudzreiz par Jūsu laipno priekšlikumu, kuru ar prieku pieņemu: nekas man nevar būt patīkamāks kā tāda noteikta, man mīļa darbība, kādu Jūs man piedāvājat un kura, kā es gribu cerēt, nebūs velta un pazudusi priekš mūsu tautas rakstniecības un vispār mūsu dzīves līmeņa pacelšanas. Mans prieks ir jo lielāks, kad es redzu, ka šinīs nedaudzajos gados kopš «Fausta» iznākšanas modušies tik daudz jauni spēki, kas grib līdzi strādāt - <sacīsim - Kolumba darbā: atvērt mums ja ne Ameriku, tad Eiropu> manā pozitīvā darbā, atjaunot latviešu valodu, pildīt viņu ar dzīvu saturu, cirst logu uz Eiropu, un nebaidas, ja kāda skaida ielec pašam acīs; vislielāks prieks, ka Jūsu personā beigās ir radies drošs, uzņēmīgs, izglītots izdevējs, kas neskatās tik bailīgi uz tūlītējiem, lieliem, vismaz pietiekošiem ienākumiem no izdotām grāmatām, bet ar tālāku skatienu redz augstu vispārēju mērķi, kurš ved no sākuma gan caur grūtībām un zaudējumiem, bet pēc nedaudziem gadiem uz svētīgu un plašu, arī ienesīgu apgādības darbību, klasisks piem. ir Pawlenkow. Vēlreiz pateicos par Jūsu man dāvāto uzticību un izteikto atzinību, un nu pie darba, Jūsu plāna. Vispirms, man liekas, Jums būtu nepieciešami vajadzīgs izgādāt par atļauju uz saviem [Nobeiguma nav.]

201.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 24. martā (6. aprīlī)

739/24 Manu pūkrožsmaržiņ, varavīksnīt, tūkstošskaistumiņ, šodien šeit ir gan saulīte, bet skaistās krāsas negrib tā īsti spīdēt un mirdzēt: jau trīs dieniņas bez pūkkartītēm, un tad jau debestiņas apmācas, bet tomēr labi un drošsirdīgi. Ir ļoti grūti, daudz grūtāk nekā pēdējo reizi, bet vēl daudz vairāk spēka. Tas ir tiešām pārsteidzoši, cik daudz var izdarīt ar savu gribu, pirmām kārtām - ar sevi pašu. Mazu apņemšanos kārtības labad es tagad jau bez sevišķām pūlēm spēju realizēt. Šodien atkal uzrakstīju vienu vēstuli, gluži tādā veidā kā mazmīļpūkiņa: kārtībiņu. Gandrīz vēl vairāk es brīnos par to iespaidu, kādu mani vārdi, bieži tikai mana parādībās, atstāj uz ļaudīm. Es jau esmu grūti pieejams, noslēdzos, man pat nav laika, bet viņi visi ieklausās, tiklīdz es runāju. Pēc pāris dienām es viņus dzirdu izsakām manas domas. Tas mani ļoti bieži ir pārsteidzis, uz kaut ko tādu es nemaz nebiju sagatavojies. Es iesilstu ļoti drīz, t. i., es tiešām runāju ļoti strauji, un viņi drīz apklust. Ja griba no mazām dienām ir bijusi izglītota, ja tā vienmēr tiek vingrināta un veidota, kas tā ir par briesmīgu varu. Es sāku saprast, kas, piemēram, bija tāds Napoleons. Bez tam jābūt briesmīgi veselam. To mēs gribam, vienīgumiņ, mīlulīt, dziļsirsniņ! Rūpējies par sevi, turies vesela, mums ir grandioza nākotne, lieliski uzdevumi. Posies, Iniņ, mūsu lielajam darbam! Dažreiz mani pārņem nepacietība pārtraukt darbu pie romāna, bet es nezinu, vai man tiešām tūlīt būtu pa spēkam «Īliņš». Prāts vairāk sliecas uz praktiskiem plāniem. Man ļoti gribas zināt, kādi apstākļi Tevi tur sagaidīs, bet vēstule pienāks ļoti vēlu, ceļi slikti. Esi vesela un laba, un mīļa, rūpējies par sevi, pūkgaliņ! Tavs puisītis sūta daudz mīļu bučiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

202.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 27. martā (9. aprīlī)

736/2 Manu zeltaino, līgano dieniņ, vissirsnīgākās zilās ildziņas, šodien nav nevienas pūkkartītes, tukša dieniņa, bet tomēr braši. Es arī mēģinu mierināties pēc Tava paņēmiena. Labajam, dzeltenajam runcis ir vēl grūtāk: pūkkartītes nesaņem nekad, jāizskrāpē pūkiņas sev pašam. Viņš man šad un tad arī palīdz pie romāna tulkošanas. Tā iet ātrāk, šonedēļ es, iespējams, vēl paspēšu tikt galā ar pusi no grāmatas un tad varbūt pabeigšu jau tajā nedēļā pēc lieldienām. Vienu nedēļu agrāk es atbrīvošos no klaušu darbiem, šis briesmīgais apnikums tiem mazliet līdzinās. Šī nu faktiski ir pēdējā reize, tādu darbu vairs nekad nestrādāšu, tas cilvēku pilnīgi nokauj. Ātrāk tieku uz priekšu, visu īsinot, savelkot kopā dialogus, tā pa lielākai daļai viena lapiņa atbilst grāmatas lappusei. Arī tā, man šķiet, ievilksies pāri jūnijam. - Vai Miržē uzņems? Vai man tas jātulko tālāk? Ja tā, tad telegrafē, jo citādi es pie tā nestrādāšu. - Jānis Asars Skrīveros noturējis priekšlasījumu par «Meliem un to sekām». Visi secinājumi no «Spītnieka», bet tas nav pieminēts. Noklusēt, bet apzagt. - Rīgā Krievu teātrī ir jābūt bijušam skandālam. Citādi šeit nav nekādu jaunumu, viss ir klusu. Vai es Tev rakstīju, kāds nomaldījies klients man iedeva 1 rubli? Tas ir pirmais rublis, ko es šeit nopelnīju. Citādi klienti nenāk. - Runcim es katru nedēļu pērku gaļu, bet viņš vēl nav uzbarojies, sabojājies kuņģis, un viņam laikam ir slepenas, iekšējas dvēseles ciešanas. - Bet pūksirsniņai jābūt mīļai un labai, daudz jāēd un jāpūko sevi. Puisīši arī ēd daudz, guļ labi un jūtas pavisam labi, tikai mazliet noguruši. Daudzas bučiņas un sapurināts aiz austiņām, mīļi, mīļi.

203.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 31. martā (13. aprīlī)

732/31. III Manu vissirsnīgāko nomoda sapnīt, rožsmaržiņ, dvēseles pūkiņ, šodien esmu gluži pārsteigts, saņemdams mīļu, saldu rožkartīti. Šādas kartītes netiek ilgi aizkavētas, trūkst vēl tikai tās no 18. marta. Tiklīdz mana saldā dvēselīte atpūtīsies, tā jau ar pienāks vēstulīte ar jaunām ziņām, lai gan mums jau nekas sevišķi labs nav sagaidāms. «Vārdā» tātad ir jauns personīgs ienaidnieks zināms, ļoti nenozīmīgs cilvēks, bet ļaunā griba vien jau tiek ņemta par pilnu. Tātad turies pa gabalu no turienes, mīļpūkiņ. - Man ienāca prātā: vai Tu berlīnietei esi aizrakstījusi? Laikam gan ne. Tas ir ļoti slikti, mīļo Pūkiniņ, pie tā Tev nevajadzētu pieradināties, tas var ļoti kaitēt, jā, tiešām kļūst pat bīstami. Es rakstīju, ka ir atrakstījusi Anna Ķēniņa, žēlojas, ka Tu aizbraukusi neatvadījusies, tas arī bija nelāgi. Kopš berlīniete atrakstīja, ir pagājušas jau 4 nedēļas. Es Tev atgādināju viņai aizrakstīt, bet, ja Tu to nedari, tad rakstīšu es, lai gan romāna tulkošana mani briesmīgi nomoka. Vismīļāko sirdsvienīgumiņ, tas ir labi, ka mamma pārnāk pie Tevis, varbūt tas būs lētāk, katrā ziņā viņa nebūs tik vientuļa. - Šodien, rožu dieniņā, es uzrakstīju rēķiniņu: 34 rubļi 20 kapeikas; ekstrā izdevumi 14. 65 kap. Par vasarnīcu man būs jāmaksā 5 rubļi mēnesī. - Jaunais Bisnieka klubs vēl ir pārāk nenoteikts, atturies no tā, nogaidi. - Ar labo dzelteno mēs šodien stipri sastrīdējāmies teļa cepeša dēļ. Cepetis, proti, ir strīdus ābols. Mēs abi to gribam tikai sev, un, kad es gribēju sadalīt, tad viņš sadalīšanu saprata tā, ka naktī
viņš no tā ēdīs viens pats, bet dienā es ar viņu dalīšos. Beidzās ar gurnu, ko saņēma viņš, bet man no gurna nepalika nekas. Viņš nedēļā apēd 4 mārciņas, es 6, bet viņam sen vairs nepietiek, man būs proporcijas jāapmaina. Viņš ar asti to apstiprina. Tā tam jābūt, ja grib dzīvot. Mīļsirdspūkiņ, manu vienīgo, vienīgo, turies vesela, pūkīga un laba. Daudzas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

204.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 3. (16.) aprīlī

729/3. IV Manu sirdsvienīgumiņ, manas zilās ildziņas, smaržīgo pūksaulīt, šodien gan nav nevienas vēstulītes, bet tomēr mīļi un labi. Arī es vēl šodien nerakstu garāku vēstuli, lai gan tik daudzas pūkiņas ir sastrēgušas un jau sen vēlas aizlidot. Vismīļāko, vissirsnīgāko vienīgumiņ, mums ar dzelteno runci vienmēr ir ilgas jo ilgas pārdomas par kundzīti, izsūdzam viens otram savas bēdas, jo vairs neviens mums slepus nedod labos kumosiņus, pārrunājam visus atsevišķos gadījumus, cik labi bija toreiz, kā kundzīte raizējās, kad dzeltenais reiz bija nokļuvis sliktā sabiedrībā. Viss tiek atgādināts, it visam labais pavēdina ar asti, un, kad mēs esam pavisam bēdīgi, tad sagāžam kopā deguntiņus, tas kādu brīdi palīdz. - Es mokos ar tulkošanu, vēl atlikušas 300 lappuses, kuras es gribu paveikt 15 dienās. Tev trūkst priekšstata par to, kā man apriebies šis klaušu darbs. Ja es pa starpām arī kādreiz paņemu brīvu dienu, tad tomēr nespēju uzsākt neko citu, dzejolīšus es, piemēram, nespēju, jūtos pārāk noguris. Taču rīt gribu mēģināt kaut ko izlasīt, vismaz no vecajiem. - Man ienāca prātā kāda doma sakarā ar Tevi, pūkiņ, un es ticu, ka Tu būsi ar mieru un priecāsies. Pie Miržē es tagad lāgā nespēju strādāt, lai viena burtnīca izpaliek. - Mēģini izdabūt cauri «Atriebēju», mīļsirsniņ. - Mana dienas kārtība tagad ir šāda: pusastoņos celšanās, ēšana, uzpošana, no deviņiem līdz diviem romāna tulkošana ar 15-20 minūšu atpūtu pēc katras stundas, no diviem līdz pieciem sešiem pusdienas un atpūta, no pieciem līdz astoņiem vai no sešiem līdz deviņiem atkal romāns, tad tēja un pūkkartītes, vēl pasts un tad tūlīt gulēt, vienpadsmitos jau esmu gultā zem zilās sedziņas. Norīvēšanās vairs nenotiek, ir par aukstu, tikai zobu tīrīšana. Vesels un labs, un ļoti mīļš. Mazajiem dvēseles dziļumiņiem, samtpēdiņām, zilajām ildziņām jābūt veselām un jāpūko sevi mīļi, mīļi. Daudzas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

205.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 5. (18.) aprīlī

727/24 5.IV         Zibensspīdumiņam.

Manu vienīgo, lielisko brīnumdvēselīt, Tu, vismīļāko, saldsvētumiņ, cik brīnummīļa un laba, un liela Tu esi! Es Tevi tādu sapnīti redzēju: lielu un stipru, ļoti nopietnu un ļoti mīļu. Tu biji zilajā samta kleitiņā. Tava mīļā vēstulīte mani tiešām satricināja. Es visu laiku biju par kaut ko līdzīgu domājis un mocījies, ka es no sevis neko nespēju izveidot un Tev palīdzēt. Tagad Tev tas viss ir, un pēkšņi Tu esi sasniegusi pat vēl vairāk. Tāda Tu esi, vismīļākā vienīgumiņ, Tu jau daudzkārt mani tik brīnišķi pārsteidzi. Es mocījos, ka atņēmu Tev spēku un neatdevu Tev sevi pašu atpakaļ. Tu biji tik nogurusi visus šos gadus, neko lielu neradīji, un es nezināju, kā Tev sevi atkal atdot atpakaļ. Es sargāju sēklas ar saprātu, bet tās neuzdīga, kā Tu saki, tagad pēkšņi neliela saulīte tās atmodināja. «Neiespējamības kalna» brīnišķais cikls bija pirmās sniegpulkstenītes, lieliskā vasara ar karsto sauli vēl nāks. Tas, ka Tu Rīgā nespēj iedzīvoties, nozīmē to, ka Tu sakņojies šeit, mums tagad ir kopēja zeme; tā ir arī Tava zeme, Tu tajā ienesi savu labestību un skaistumu. - Tu esi atradusi pati sevi, un tādēļ viss ārpusstāvošais ir kļuvis Tev svešs. Mani dziļi aizkustināja, ka Tu zini visus tintes traipus uz galda. Viens jauns pašā vidū ar runča žēlastību ir nācis klāt. - Tagad mēs esam kļuvuši paši, kaut kas sevišķs, kas visam pārējam stāv pretī kā viens, kā vesels. Tas ir sākums, jaunās kopbūtnes ilgi un sāpīgi ilgotais sākums. Tu brīnumziediņ, Tu saldo, svēto sniegpulkstenīt, mana jaunā, skaistā līgava! Tagad jānāk lielajam sevis veidošanas darbam, bet tas būs viegls un bez sāpēm, jo tagad iestāsies dziļš, svēts klusums. Sākot ar šo dienu mūsu iekšējā dzīve ir skaidra un noteikta. Mēs vairs bailīgi nemeklēsim un nebaiļosimies, kā tas bija agrāk, bet apzināti cīnīsimies par gaišu, skaistu mērķi. Mēs dzīvi varam izārdīt, bet mums vairs nav jāraizējas, - iznāks tik krāšņi svārki, kādus Tu sev pagatavoji no vecajiem, nonēsātajiem. Tu saki, mīlulīt, ka Tavas atvases nobriestot manā saulē, ļauj tagad arī man augt Tavā skaistumā un labestībā. Pārāk maz es esmu pārņēmis no Tevis, nokavētais jāatgūst, lai es spētu kļūt mīļš un Tevi glabātu tik mīļi, ka Tu atdzimtu. Tā man ļoti pietrūkst, tādēļ raksti man par to biežāk, māci mani, kā man jābūt mīļam, tam ir vislielākā nozīme mūsu abpusējā attīstībā. - Tas, ko es kādā kartītē Tev rakstīju par vienu jaunu ideju, bija sekojošais: Tu agrāk sacīji, ka ģimnāzijas eksāmenu nokārtošana Tev būtu spēku pārbaude. Tu katrā ziņā esi smagi cietusi, jo mūsu materiālo rūpju dēļ Tev nebija laika tos pabeigt. Bet tad mēs domājām, ka mērķis taču nav tikai parādīt, ko Tu vari, bet gan tiešā, vispārējā izglītība. Un tagad man šķiet, ka šī izglītība citādā ceļā sasniedzama daudz vieglāk. Laba daļa Tavas tagadējās augstās garīgās izglītības, it sevišķi spējas izveidot sev īpašu oriģinālu spriedumu par visu, izaug mūsu nejaušajām sarunām. No tā tagad vajag tikai izveidot sistēmu, un izglītības mērķis būs sasniegts, vismaz es būšu Tev devis no izglītības visu to, kas ir man pašam. Tātad sistematizēti katru dienu runāt par visām lietām, mācību priekšmetiem, visu mācīties no mutiskām pārrunām, bez grāmatām, t. i., reti lietojot grāmatas. Man šķiet, ka šādām studijām vajadzētu būt ātrām, vieglām, patīkamām un arī krietni pamatīgām, vismaz vadošajās domās, ja arī ne skaitļos un datos, ko pēc vēlēšanās var iedzīt. Tu jau, mīlulīt, labprāt esi uzklausījusi, un es labprāt vēlētos visas savas zināšanas, vēl vairāk, savu plašo domāšanu, pārliet Tevī; līdz ar to jau arī aug. Romāns mani visvairāk nomoka tādēļ, ka tas domām nedod nekādas ierosmes un es pats sev kļūstu truls un garlaicīgs. - Bet nu tūlīt nāk jautājums: kad to visu darīt - strādāt pie sevis un Tevis izglītošanas? Ja to ilgi atliktu, vai nebūtu par vēlu? Vai tā nebija liela kļūda no manas puses (Tu nevarēji salauzt mani enerģijas trūkumu, bēgšanu no sevis paša, bailes no strādāšanas pie oriģināldarbiem. Piemēram, Tu gribēji mani piespiest uzrakstīt romānu jau Pleskavā, bet mans enerģijas trūkums un bailes ar visu spēku tam pretojās, un vēl līdz šim nekas nav iznācis, tikai sāk jau bīstami novecot.), ka es pats nepārgāju pie oriģināldarbiem un maizes rūpju dēļ no tā atturēju arī Tevi? Liekas, ka tagad šī slimība briesmīgi atriebjas. Tas, ka Tu, spožactiņ, tagad sēdi svešajā Rīgā un sevi saplosi, kamēr es šeit bez Tevis arī nespēju nekā laba radīt, naudas pelnīšana, kura taču tikai nedaudz nostabilizē mūsu materiālo bāzi, vai tā ir pareiza? Vai Tu labāk nevarētu šeit atpūsties un radīt ko lielu? Mēs būtu laimīgi, tas nozīmē, stiprāki un darba spējīgāki. Pirms nedēļas es domāju, ka Tu, manu vājumiņ, jūties pārāk nogurusi, tad es katrā ziņā gribēju, lai Tu tūlīt brauc atpakaļ. Bet tagad es redzu, ka Tu esi stiprāka, tātad apdomā arī šos jautājumus. Ir vēl laiks. Šeit mums būtu valdības pabalsts, procenti, Derīgu grāmatu nodaļa un kaut kāds laikraksts vai Latviešu teātris, apmēram 500-700 rubļu gadā. Mēs gandrīz varētu iztikt, ja māmiņa būtu šeit. Mēs vienā vai divos klusuma gados kļūtu daudz nozīmīgāki garīgi, dzejiski pilnīgāki un lielāki, un turklāt mēs varētu pāriet no tulkošanas un ievadu rakstīšanas pie oriģināldarbiem. Ja tur nebūtu neviena žurnāla. Derīgu grāmatu nodaļa paņemtu par 200-300 rubļiem.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Smaržīgie, saulainie matiņi mīļi glāstīja, katru rītu un vakaru, tieku aicināts pie matiņiem un tiek teikti brīnumvārdiņi, tas ir visskaistākais, ko es dzīvē esmu dzirdējis, bez asariņām nespēju par to domāt. Tev ir tik brīnišķa skaistuma izjūta. Lielos, izspūrušos matus arī nosūtu. Lielajiem šodien ir stipras galvassāpes no liela prieka.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Iniņ, manu svētiniņ, mēs vēl kļūsim neizsakāmi laimīgi, es to jūtu, par spīti galvassāpēm.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Anekdote par Bismarku «Dienas Lapas» 31. numurā nebija laba, tas nav vīrs; par kuru būtu jāraksta. - Dzejolīša vēl nav neviena. Varbūt rīt es nosūtīšu reizē ar «Monte Kristo», katrā ziņā pārbaudi sūtījumu.

206.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 11. (24.) aprīlī

721/11.IV Manu zeltprieciņ, vienīgo dziļdvēselīt; pūksaulīt, šodien gan nav nevienas pūkkartītes, bet mīļi un labi, vakar taču bija divas pūkkartītes. Mīļie sirdsvienīgumiņi jau veselas trīs dieniņas ir sēdējuši bez kartītēm un klieguši. Tagad atkal mazliet sāk piesalt, ceļi uzlabojas, un pēc 10 dienām atkal pienāks kartītes. Sals tikai neļauj pāriet iesniņām, vēl arvien tās ir visai briesmīgas, kā pūķis, un esmu jau pielaidis arī runcim, viņš arī šķauda. Tagad viņš dusmojas par savu labsirdību un ir tajās domās, ka tās rodas no pārāk lielas mīkstsirdības. Viņš, proti, bija domājis, ka iesnu asariņas ir īstas, un piebāza man savu ļoti auksto degunu. Tagad tas ir karsts, un man dūšīgi jābaro, lai atkal visu vērstu par labu. - Mans tulkošanas darbs tomēr jau tuvojas beigām, vēl astoņas dienas, t. i., šī nedēļa un nākošā, tad es ar to būšu kārtībā. Pats es tulkošanas dēļ esmu kļuvis šausmīgi apātisks, galva liekas gaužām muļķīga, pie manis neatmaldās vairs neviena doma. Vēl nekad tik briesmīgi neesmu pelnījis naudu. - Tieslietu jautājumus sūtīšu rīt reizē ar romānu. - Patlaban nāk runcis un liek sirsnīgi sveicināt, nekā viņš nepiemin ar ļaunu. - Sirdsiniņ, vissaldāko, vienīgo vēsmu dvēselīt, manu svētumiņ, turies vesela, rūpējies labi par sevi, nežēlo sev nekā, esi mīļa, nebēdājies un nebaiļojies sava puisīša dēļ. Atkal nosūtu daudzas mīļas pūkiņas un bučiņas, un sapurinu aiz austiņām, mīļi glabāju, mīļi, mīļi.

207.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 13. (26.) aprīlī

719/13.IV Manu mirdzošo saules actiņ, debesuspožumiņ, dvēselīt, pateicos Tev, manu prieciņ, saņemta pūkkartīte (2/729) un turklāt vēl zeltainā, saldā, sirsnīgā vēstulīte no 728/3 IV kopā ar zeltmatiņiem, kas tūlīt apbūra ar saviem matiņu brīnumiņiem, pēc visiem likumiem. Es tikai neprotu atrast tik jaukus, brīnumskaistus izteicienus, atkārtoju vienmēr tos pašus, līdz mans dienasvidus lodziņš atnesis jaunus vārdiņus, pilnus smaržas un sārtspīdumiņa. Manu saldo, vienīgo, sirsnīgo, zilās ildziņas, Tu vēl arvien esi ļoti, ļoti nogurusi, jau vairāk nekā divas nedēļas, bet vēl nogurusi. Lido, putniņ, lido, atstāj visu un lido šurp. Tu man nedrīksti saslimt, kļūt vājiņa, manu vienigumiņ, kā citādi es Tevi atkal atkopšu? Tik brīnišķi silti un dziļi mani aizkustināja Tavi sirsnīgie vārdiņi par jauno dzimteni, manu svētumiņ, manu mierinājumiņ, un tomēr tik sāpīgi, tādēļ ka Tevis nav šeit. Bet man vēl ir instinktīva cerība, ka drīz būs iespējama saulaina tikšanās. Rīt es rakstīšu vēstulīti. Šodien nosūtu arī romānu un tieslietu jautājumus, tātad pārbaudi sūtījumu. Runcis liek sirsnīgi sveicināt. Viņam atkal nav ēstgribas, bija jau kļuvis ļoti zīdains, ir vēl arī tagad, bet noliesē, tikai guļ un savai kārtai ēd daudz par maz. Pagājušo nedēļu biju viņam nopircis 3 mārciņas, viena bija jāaizmet, sabojājās. - Glāzītes glabāju ļoti kārtīgi, nekas nav saplēsts; ja es neskatos, tad skatās runcis, lai viss būtu kārtībā. Viņš paliek arī mājās, kad es izeju. -- Es aizmirsu - Tev pienāca vēstule no Nīnas, ļoti mīļa, izsūdz savas bēdas. Arī Gulbju jauneklis atrakstīja un atsūtīja līgumiņu. - Vismīļāko, vienīgo tūkstošskaistumiņ, varavīksnīt, baltgaišumiņ, kop sevi labi, neesi skopa, skaties, cik daudz es izdodu. Daudzas saldas, mīļas bučiņas un pūkiņas actiņās un austiņās, un mutītē no sava puisīša, mīļi, mīļi.

208.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 15. (28.) aprīlī

717/15.IV Rožsmaržiņ, mīļsārtumiņ!

Manu dziļvienīgumiņ, mīļsvētumiņ, sārtmutīt, beidzot es uz dažiem acumirkļiem esmu pie Tevis, ir svētdieniņa, atpūta un mierinājums, saulīte pēc tik daudzām pelēkām dienām. Lai gan man šeit ir pavisam labi, apkārt mīļi cilvēki, neesmu garīgi tik šausmīgi vientuļš kā Tu, visnabagāko, sirsnīgi mīļoto, saldo gurdumiņ, man šis laiks tomēr šķiet kā briesmīgs slogs, un, salīdzinot ar visiem agrākajiem pieredzējumiem, nemaz negrib kļūt labāk. Šī atrautība liek sevi vēl stiprāk just. Visļaunāk kļūst tad, kad šāda salda, nogurusi vēstulīte nāk lēniem putna solīšiem, nesdama līdzi zeltmatiņus, glāstīdama un brīnumvārdiņus runādama, kad sārtmutīte sāpīgi smaida, Tad es atmostos kā no ilga sapņa un visi saraustītie nervu pavedieni sāp skaudrāk. Tu esi tik nogurusi, Iniņ, samtvienīgumiņ, tik nogurusi, man liekas, it kā es būtu Tevi upurējis, un ar visu spēku es cīnos pret šo upurēšanu. Šodien esmu noguris, neesmu labi gulējis, un ilgi aizturētās sāpes laužas uz āru. Šī ir otra reize, kad mani pārņem asariņas. Bet es neesmu vājš, drīz būšu pabeidzis romāna tulkošanu un tad pilnīgi atpūtīšos. Ļoti labi esmu izturējis šo smago šķiršanos un darba laiku, manis dēļ tātad esi bez rūpēm, vismazāko sirdsmutiņ. Tev tagad veltītas visas rūpes, mīļo vienīgumiņ, pievērs uzmanību arī sev. Par Tevi tagad ir mūsu vienīgās rūpes, Tu tagad esi ģimenes sāpju bērns. Mani Tu esi izaudzinājusi lielu, tagad man jāpalīdz Tev. Citkārt Tu biji barvede, bet tagad Tev jāļauj rūpēties par sevi. Pirmām kārtām ēšana: Tu saki, mīļpūkiņ, ka ceļā Tu esot daudz izdevusi (tā taču nav taisnība), un tagad Tu esi pusdienojusi tik slikti, ka dabūji caureju, un tādēļ tik ilgi nespēj atžirgt. Saki, Iniņ, vai tas nav vienkārši grēks pret Tevi un mani?! Vai tā Tu domā par lielo piecnieku? Vai tiešām Tu skaidrā prātā gribi sevi pazudināt? Tu zini, ka arī man tad jāaiziet bojā. Katrs grēks pret Tevi ir grēks arī pret mani. Tu neesi viena. Tas ir ārprāts, ka Tu slikti ēd, pie Olgas tas nebūs labāk. Es lūdzu Tevi ar visiem kukainīša vārdiņiem, ar asariņām un glāstīšanu, un austiņu sapurināšanu - iekārtojies labi ar ēšanu, vai tad nav tādas Brinkas? Ēd šokolādīti, kura Tev garšo. Pārved drīzāk mammu, viņa Tevi labi baros. Tu, mīļsvētumiņ, sagādā man vislielākās sāpes, man vienmēr Tevis dēļ jādreb. Lielais piecnieks taču nozīmē kaut ko citu, vai tad Tu tik ātri esi aizmirsusi? Ja te Tu nevari mani apmierināt, Iniņvienīgumiņ, tad man dzīve kļūst pavisam neizturami smaga, par darbu un oriģināliem tad vispār nav ko runāt. Visu mūsu nākotni Tu tad atdod par pāris ietaupītiem rubļiem. Kā gan tik stiprs un gudrs cilvēks kā Tu var būt tik mazdūšīgs? Vismīļāko, vissirsnīgāko vienīgumiņ, ļauj sevi pielūgt, neliec man bārties, ļauj sevi padarīt pieļāvīgāku un mīļu ar pūkošanu, apžēlojies par savu puisīti, tas ir mans pēdējais arguments. Tu pati saki: «Nemest plinti krūmos,» bet, ja Tu neēd un esi vājiņa, tad Tu vispār plinti nevari noturēt, tā izkritīs no pūkrociņas. Un tagad es vēlreiz nāku ar to pašu «apdomā labi, mīļvienīgumiņ!». Ja Tu esi ļoti nogurusi, vai tad Tu vispār vari kaut ko tur darīt mūsu labā? Vai Tu varbūt esi drudžaini saņēmusies, tagad, aprīļa beigās, un, dosies dažos apciemojumos? Un tas ir ļoti, ļoti vēlu, liekas, jau pārāk vēlu, tā, piemēram, ar Plātesu būtu vajadzējis nokārtoties pirmajā dienā. Visi Treilandi, Ķeniņi, Vidiņi utt. tagad būs dusmīgi, ka Tu esi gaidījusi veselu mēnesi. Kas rēķināsies ar to, ka Tu juties nogurusi? «Vienmēr jau nebiji, slima,» visi teiks un ņems Tevi vēsi. Anna Ķeniņa, piemēram; atrakstīja Tev mīļu vēstuli, un tomēr Tu neaizej turp. Neesi dusmīga, manu sirdsasintiņ, es gribētu Tev to visu pateikt ar labu, bet šodien es rakstu smagnēji. Tikai šo vienu es gribu Tev ieskaidrot, kā Tu esi nogurusi un tikai nevajadzīgi sevi upurē, neko mums nelīdzot. Ludziņu arī pati nepārraksti, bet dod diviem vai trim, katram vienu cēlienu, ies ātrāk, un Tu sevi, nevajadzīgi nenopūlēsi, Tavs spēks taču ir vajadzīgs daudz svarīgākām lietām. Mēs vispār savu spēku esam izšķieduši sīkumos, bet tā tam vairs nav jābūt. Tev visādā ziņā ,jādomā par to, lai rakstītu ko lielu, pēc tam kad būsi mums tur sagatavojusi augsni. Bet vai atmaksājas, ka Tu paliec tur līdz novembrim? Pēc tam kad Tu būsi sagatavojusi mums augsni, t. i., devusies apciemojumos pie Remiķa izdabūjusi cauri «Skroderi» (Zinību komisija mums nav vajadzīga, tur mums nekā nebūs), izdabūjusi cauri «Atriebēju», ko gan vēl Tu varētu darīt līdz 1. oktobrim? It nekā. Naudiņas pelnīšana neder, jo visa sapelnītā izies, bez 90 rubļiem mēs nevaram iztikt, ja dzīvojam šķirti. Nevajag sevi mierināt ar tukšām cerībām. Šeit mums būs 22+6+30 (par romānu) un, ja māmiņa būs te, iztiksim ļoti labi. Turklāt mēs nemocīsimies šķiršanās dēļ un abi varēsim strādāt pie ludziņām. Arī nākošo [Nobeiguma nav.]

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Sārtmutītei daudzas mīļas, mīļas bučiņas ar pūkiņām Aizvakar nosūtīju romānu un tieslietas.

2. un 3. lappuses augšējās un apakšējās malās pierakstīts:
Mīļo sirdssārtumiņ, kas Tev vēl būtu darāms: aizbrauc uz Siguldu kopā ar mammu un apskati lauku mājas. Iepazīstini mammu ar visiem plāniem un prasi padomu, vai viņa varētu saimniekot ar Spuri jeb vai viņa gribētu pirkt Jelgavas māju, viņas pašas agrāko? Ja negadās neviens pirkums, tad brauc ar mammu un Kristapu šurp, un mēs tos divus gadus nodzīvosim šeit. - Ja Plātess arī koleģiāli nepatur laikrakstu, tad Tev vajadzētu drīz, pirms jūnija, runāt ar Gailīti, ka mēs atstājam Plātesa firmu, tādēļ ka mēs nevaram tur nekā, grozīt un labot, varbūt mēs saņemtu kaut ko no fonda. Ja mēs Plātesu atstājam, tad mums jābalstās uz saviem spēkiem, jāraksta oriģināldarbi; ne naudu pelnīt, bet atpūsties un strādāt oriģināldarbus šos divus gadus, lai tad ar pilnu jaudu atkal ienāktu literatūrā. Par Tevi, nav šaubu, Tu pāriesi uz jaunu, nozīmīgāku pilnības periodu, un Tev vajadzīgs tikai krājums.

4.lappuses augšmalā pierakstīts:
Es arī mēģināšu, vai ko varu šajā klusumā, neatmetot maizes darbu. .Ja nevarēšu oriģināldarbus, tad jau nekas nebūs zaudēts, tad jo labāk es vēlāk strādāšu maizes darbu. Tātad manas domas arvien paliek: braukt uz šejieni, negaidīt septembri, bet nokārtot vienīgi māju jautājumu un citus darījumus. Un tad būt kopā un būt laimīgiem, un atpūsties. Tā, manu saldo mīļsārtumiņ.

209.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 22. aprīlī (5. maijā)

710/22.IV Manu vissirsnīgāko dvēselesdziļumiņ, pavasarvēsmiņ, saulesmirdzumiņ, atlidoja brīnummīļa, saulaina pūkkartīte, tik mīļa, tik sirsnīga, un tajā pastāstīts par mazpūkiņu. Ir gluži kopbūtnes noskaņojums, kas laimīgi pārņem. Un visu to panākusi mazā piezīme, ka mazās Iniņdvēselītes mazliet iepirkušās zivju tirgū. Te es pēkšņi ieraugu veselu gleznu, kā mazie rožpirkstiņi pieķer drīz še, drīz tur, kā mazliet paož, kā ietin zivi. Tas ir labs, svaigs lasis, un man mutē saskrien siekalas. Mazliet nopirkti arī zuši, ļoti skaisti, brūni. Bet tirgū ir netīrs, laiks arī ir slikts. Te pēkšņi mazās kājiņas bēg no kādiem ratiem. Citkārt tās no bailēm skrējušas pretī, tagad nav neviena, kas atrautu atpakaļ, un tā šis mazās pūkiņas jau uzmanās pašas. Un tūkstoš veidos es varu to visu sev izdomāties un iztēloties. Šādi sīkumiņi man ir vismīļākie, kur es redzu Pūkiniņu un varu iet līdzi. Es biju tik bēdīgs un uztraukts, jo kaut kas tāds vispār netika rakstīts, nekur es nevarēju būt kopā ar Iniņu. Es jutos kā mājās atstāts, ieslēgts puisītis, kurš tiešām izdarījis ko sliktu, uz kuru dusmojas. Bet tagad atkal ir mīļi. Tie, kurus ņem līdzi uz tirgu, nav ļauni. Manu sirdsvienīgumiņ, saldsmaržiņ, tādas lietas, ja Tu kaut kur izej un pārnāc mājās, Tev vajag pastāstīt vienmēr, gluži tā, kā ir [šoreiz] pastāstīts. - Šodien no liela prieka arī no kāda klienta dabūju 1 rubli. Viņi nāk gaužām bieži, bet tie visi ir ļoti nabadzīgi ļaudis, kādam, piemēram, man vēl pašam bija jāiedod 20 kapeikas. Arī romānu es beidzot pabeidzu un tagad atpūtīšos, rīt rakstīšu vēstulīti. Vidējo lodziņu es vakar izņēmu. Runcis sniedz dzelteno ķepu. Mazā pūkiņa lai esot vesela un mīļa. Daudzas. saldas bučiņas un pūkiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

210.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 24. aprīlī (7. maijā)

708/24.IV Manu sirdssiltumiņ, zilās ildziņas, pavasara ziediņ, manu karsti ilgoto, gaidīto brīnumliesmiņ, kad Tu atspīdēsi? Zilā tālumā ir zilās ildziņas. Sveciens no Rīgas (divus es saņēmu no mazās pūkiņas) ir zils - zilās ildziņas, zilās ildziņas! Kad iedegsies zaļā gaismiņa, kad mīļi sarkanā? Jau divas dieniņas es staigāju bez kartītēm, šodien pasts gan pienāca, bet nevienas kartītes, labi, ka vismaz mana kartīte ir aizgājusi. Šodien ļoti ilgi sēdēju ārā, trīs stundas, lai aizdzītu skumjo noskaņojumu, bet tas turas neatlaidīgi, tas neaizceļo. Mēģināju šodien pārrakstīt dzejoļus krājumam, bet tad es atdūros uz dzejolīšiem, kurus pārrakstījušas mazās, mīļās pūksamtrociņas. Un dzejoļi bija tik nežēlīgi izrauti, es nebiju ievērojis, ka tie pārrakstīti ar tādu mīlestību un pūlēm. Tik dziļi esmu apbēdinājis un sāpinājis savu paša mīļo, vienīgo dzīvību. Ko tagad palīdz visa raudāšana, visa negulēšana? Es taču vairs nevaru līdzēt un izlabot, no tālienes tas nav izdarāms, bet šeit mana mazā mīlulīša nav. Es jau drīz pēc tam, kad tas bija noticis, sapratu, cik slikti tas ir, un es vienmēr esmu no tā cietis. Diemžēl nav jau viens vienīgs gadījums, šādu gadījumu ir simtiem, gandrīz katru dienu. Ja kopā, tad to tūlīt atkal izlīdzina, ir tā, it kā tūlīt pārsietu. Bet šķirti rēta kaist un kaist, un struto, un kaut arī tā liekas sadziedēta un aizmirsta, sliktā laikā tā sūrst atkal. -Diemžēl nav arī, paredzams, ,kad kopbūtne to varēs sadziedēt. Tu jau, nabaga dvēselīt, dzīvo vienās garastāvokļa maiņās, kuras Tu tik grūti panes. Vienmēr Tev jāatraisās, un vienmēr kaut kas pārtrūkst Tevi. Ar ilgošanos es gaidu 27. IV, varbūt tad es saņemšu atbildi no Tevis. Runcis liek sveicināt, bet ar kreiso ķepu, labo ir sakodis «muižkungs». Mīļpūkiņa ar bučiņām un pūkiņām apkaisīta no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

211.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 25. aprīlī (8. maijā)

707/25.IV Manu zaļzeltaino, vissaldāko pavasara smaržiņ, zaļo gaismiņ, sirdsspīdumiņš šodien atnāca ar zaļo pavasara ziediņiem, tik zaļa pūkkartīte, ka sirds krūtīs smejas. Nu jau arī ārā drīz jābūt pavasarim, šodien jau ir 9° silts. Manī pašā ir daudz no pavasara un Iniņ, pēc pūkkartītes jūtos žirgtāks, lai gan vakar iemigu tikai pēc trijiem. - Pūkkartīte ir no 715 (16 IV, no 14, un 15. nav pienācis nekas). Ar lielu ilgošanos gaidu atbildi par nodomāto šurpbraukšanu. Vēl arvien, jā, tagad pat vēl vairāk, es esmu tajos pašos ieskatos, ka šurpbraukšanai būtu jānotiek tūlīt, ka mums vairāk jāpaļaujas uz sevi un jātic saviem spēkiem. Es visu laiku, kopš sāku atelpot no romāna un kopš galvā atkal mazliet sakustējušās domas, esmu pārpilns domām par tikšanos un mazpūkiņu. Tās bija pašas pirmās domas, kuras atgriezās, tās ir arī visstiprākās. Es izlasīju «Ofēliju» un «Zārku» un sajūsminos arvien vairāk, lai gan šī sapņainā poēzija man tiešām ir sveša. Es ļoti nožēloju, ka man šeit· nav nekā no vācu cikla. Ja Tu varbūt būtu tik mīļa, debesu atslēdziņ, un atsūtītu «Neiespējamības kalnu»? Arvien vairāk es ticu, ka tas beidzot ir Tavs veids, un esmu laimīgs un iedomīgs, ka mani riebīgie dzejoļi Tev palīdzējuši atrast sevi. Es kaļu Tev plānus līdzīgā veidā kā Tu, bet pats par plāniem pārāk nepriecājos. Tajos nav nekā, izņemot to, ka es varbūt varēšu Tev palīdzēt atrast sevi. Tas arī man ir ļoti patīkami, ka es līdzīgā veidā esmu atmodies pie Iniņas, Iniņas dzejolīšos, kā starp puķītēm. Diemžēl tūlīt še klāt ir arī ļoti skaudras ilgas. Šķiršanās man izliekas neprāts, es nespēju sev palīdzēt. - Runcis vēl arvien klibo, arī ausīs tam ir lieli caurumi, tas būs bijis varenais «muižkungs». - Redzi, Iniņ, vajag ņemt pie sevis māmiņu, citādi viņa panīks badā. Tas ir vienkārši nežēlīgi, viņu vēl tagad atstāt Jelgavā. Klausi man, mīlulīt, esi mīļa un laba! Pūko sevi, esi vesela! Daudzas saldas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi.

Atklātnes kreisajā rrialā vertikāli piērakstīts:
Šodien nosūtīju romānu un tieslietas, pārbaudi, mīļi.

212.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 30. aprīlī (13. maijā)

702/30. IV Manu vismīļāko baltziediņ. spožliesmiņ, pūkvienīgumiņ, šodien nav nevienas mīļas pūkkartītes, bet tomēr mīļi un labi. Tavi nerātnie puiši ir nomierinājušies, to sevišķi veicinājis runča sliktais piemērs. Viņš, proti, beigās arī bija tik ļoti palaidies, ka tas vienkārši bija skandāls. Plēsies viņš ir tā, ka dzeltenās spalvas iztrūkst kušķiem. Pie labās auss liels plankums ir gluži kails, un pie visa tā galvā liela rēta, kas struto un smird. Kad es gribēju viņam pārmest, viņš tikai no sāniem noraudzījās manī un nicinoši paraustīja asti. Tam vajadzēja nozīmēt, apmēram: «It kā es nezinātu, ka Tu rīkojies vēl negantāk. Tu esi bijis slikts pret labo kundzīti, kamēr es - pret sliktajiem runčiem.» Kā parasti, viņš skaidrāk neizteicās un ietinās daudznozīmīgā klusēšanā. Es arī tālāk nejautāju, bija netīra sirdsapziņa, un baidījos, ka viņš ļaus vaļu rupjībām. Kā zāles es viņam iedevu lielu gabalu gaļas, un gaļai viņš uzklupa ar tādu niknumu, it kā tā būtu varenā «muižkunga» dzīvā gaļa. - Lielie kopš vakardienas atkal sākuši strādāt pie «Pilsētu- likumiem». Darbs aizņems visu maiju. Pie tā es strādāju no rītiem, pēcpusdienās pārrakstu dzejoļus. Pie oriģināldarbiem tagad nevaru tikt, un nekas jau arī nenāktu prātā. Es to pieredzēju brīvajā nedēļā starp romānu un šo jauno darbu. Jūnijs tad būs gluži brīvs, ja vien nebūs nepieciešams maizes darbs. Vai manas mīļās dvēslespūkiņas, vienīgumiņi ēd arī šokolādīti? Jeb vai tieši ēšanā tiek taupīts? Es ēdu ļoti daudz un labprāt vēlētos barot arī Tevi, manu vienīgumiņ, saldo dvēselīt. Daudzas bučiņas, mīļi, mīļi, mīļi.

213.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 1. (14.) maijā

701/1. V Manu baltmaigāko, pūkzīdaināko smaržvēsmiņ, zilās ildziņas, šodien atlidoja divas saldas, mazas pūkkartītes no 20. un 22. (712-710) kā divi zili pavasara ziediņi uz lūpiņām, pa vidu trūkst 21. [aprīļa kartītes]. Tāpat šajā aprīļa mēnesi vēl trūkst 5. un 15., tātad pavisam jau trīs kartītes. Laikrakstā bija ļoti jauks jociņš par pīkstētāju, tas tiešām ir izdevies, lielisks gabals. Arī par M. Tvena atbildi es ļoti priecājos, tāpat par Ādamu, bet vēl vairāk par pašas jaukajām atbildītēm. «Sīkumos» par M. Tvenu autogrāfa vietā bija autobiogrāfi, ka tikai nepamana tamlīdzīgas lietas. Vienu dienu bija gluži labi uzrakstīts arī par politiku, bet citreiz tā [nodaļa] ir tāda, ka varētu izlīst no ādas. Es tagad nedabūju lasīt nevienu krievu laikrakstu, tādēļ ka Perhens nenāk pie manis un Sokiem masalu dēļ. Masalas vispār mani gandrīz pilnīgi noslēgušas no visas pasaules, man paliek tikai runcis, bet viņš nav visai runīgs, kaut gan es tiešām daru visu, lai tam pielabinātos un iemantotu tā uzticību, bet viņš nu reiz ir mazrunīgs. Ir arī vēl citi tādi mazi mīlulīši, kas murrā vēl daudz mīļāk un stiprāk, uzsmaida mīļām actiņām, bet nekā nesaka. Es tikai baidos, vai tie nav arī dzeltenāki par runci. - Bet nu man tomēr, par spīti visiem konstatējumiem, ir daudz lūgumu un pasūtījumu: daudzu dzejoļu šeit nav, piemēram, «Rudens» no «Mēnešraksta» 1898., tad no «Dienas Lapas» 1898. un 99. [gada] feļetona «Kapeikas dziesma», «Krūtīs laužas», Konradi «Vientulība» un vēl citi. Vai Tu, mazputniņ, nevarētu izskatīt «Mēnešraksta» satura rādītāju par 1897., 98. un 1899. līdz jūlijam, tāpat «Dienas Lapas» feļetonus (sestdienas) par 1898. un 99. līdz maijam? Bez tam no Jelgavas man katrā ziņā vajadzīgi: Stērstes «Tiesu ustavi» un Brēdenfelda «Soda likumi» juridiskajam darbam Derīgu grāmatu nodaļai. Un viss man vajadzīgs vēl šajā maija mēnesī - dzejoļi un likumi. Parādi, ka mazās pūkiņas it nemaz nav tik slinkas, kā lielie izkliedza. Daudzas mīļas, saldas bučiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

Atklātnes augšmalā pierakstīts:
Sūti šurp «Fiat justitia»! Neaizmirsti, Iniņpūkiņ, mīļi, mīļi.

214.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 4. (17.) maijā

698/4. V Manu vissirsnīgāko tūkstpšskaistumiņ, zilziediņ, sārtliesmiņ, nav nevienas kartītes no spožactiņas, bet mīļi un labi, manu saldo vienīgumiņ, manu visumiņ! Kopš labās, mīļās pūkvēstulītes viss ir labi un vairs nevar būt skumīgi un nejauki, bet gan tikai labi un pūkīgi. Tas ir sirdsasintiņas pamattonis, tas skan drosmīgi, tās ir harmoniskas sudraba pavedieniņu stīgas. Runcis mani ir piešmaucis ar savām kuņģa sāpēm, mana Iniņpūkiņa nav vājiņa, viņa grib kļūt vesela. Bet tomēr man šķiet, ka mums nevajadzētu tik ilgi atlikt tikšanos. Mocīšanās, pēc manām domām, ir nevajadzīga, vēstulītē par to es rakstu sīkāk. Būtu jau varējis to nosūtīt vakar vai šodien, bet nāca zemnieki, man viņiem nebija jāraksta, un tas aizņēma daudz laika. Es turklāt arī nogurstu. No «Pilsētu likumiem» Derīgu grāmatu nodaļai jau esmu paveicis ¼ daļu. Tulkošana ilgs vēl divas nedēļas, pie kam vakari man ir brīvi. Trijās nedēļās es gribu uzrakstīt ievadu un piezīmes «Pilsētu likumiem», tā lai 18. jūnijā tie jau būtu Rīgā. Dzejoļus es arī jau esmu norakstījis, bet neesmu vēl sakārtojis, nav vēl arī priekšvārda. Gribētu arī pabeigt pāris dzejoļus «Mēnešrakstam», piemēram, «Lodziņš acis mirkšķina», bet mani par daudz traucē. Tomēr es mēģināšu kaut ko paveikt līdz 8. vai 10. maijam, varbūt tad varētu to vēl ievietot «Mēnešrakstā». Veselībiņa tagad ir labāka, lai gan ir auksts un zobiņi nedod miera. Bet es rūpējos par sevi ļoti labi un daudz ēdu, to man iemācījis runcis. Viņš arī ar pilnu muti liek sveicināt. Dvēseles vienīgumiņ, turies vesela! Bučiņas un sapurināta aiz austiņām. Tavs puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

215.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 5. (18.) maijā

697/5.V Manu sirdsvisumiņ, viszeltaināko septiņtūkstošskaistumiņ, varavīksnīt, sārtgaismiņ, Tavs puisītis šodien ir pilnīgā izmisumā, bet runcis negrib mierināt; viņam neesot laika un tur viņš arī neesot speciālists, vienīgi peļošanā. Gribēju šodien pabeigt vēstulīti un sakārtot dzejoļus, lai nosūtītu līdzi, bet nekas neiznāca. Dzejolim «Jūs, kas esat raudājuši» uzrakstīju pat 5 pantus, bet tie tik nelāga atšķiras no pirmajiem, vecajiem pantiem, ka pilnīgi kauns. Tā es vairs nespēju, neiet, ar pārējiem ir tāpat - neaizsniedz vecos. Turklāt vakar un šodien nāca zemnieki un sabojāja manu garastāvokli, arī laiks ir pavisam nejauki auksts - 3-7⁰. Viss ir kails, nekur nevar pastaigāties, auksts ziemeļu vējš. Nu jau arī divas dieniņas nav bijušas mīļās pūkkartītes, un mani moka netīrā sirdsapziņa, ka es mutiņu esmu apbēdinājis. No šis sajūtas man vienmēr ar spēku jāizraujas, jāturas pie mīļā pamattoņa, tas palīdz. Tu manu vienīgo sirdsasintiņ, dvēseles vienīgumiņ, kaut taču es Tevi nekad vairs neapbēdinātu, kaut es turklāt kļūtu veselāks. Nebūtu laiks tik šausmīgs (mežs vēl ir sniega pilns), es strādātu ārā un tūlīt kļūtu vesels. Slims jau es tagad neesmu, guļu labi, un bailēm nav nekāda pamata, bet man taču jākļūst tādam, ka spēju Tev sagādāt prieku, lai Tev, manu maigdvašiņ, tur nebūtu pārāk grūti. Turies tikai vesela, ēd labi, arī šokolādīti, tā kā es kakao, netaupi sev pašai. Mīļas bučiņas un, puisītis sapurina aiz austiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

216.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 7. (20.) maijā

695/7. V.                  Baltziediņ!
Manas sirds ildziņas, manu visumiņ, vismīļāko vienīgumiņ, saulaino stariņ, arvien gribēju nogaidīt atnākam priecīgāku, možāku noskaņojumu, lai ļoti pūkīgs ierastos pie sava zibensspīdumiņa, bet noskaņojums nav uzspiežams ar varu, es tikai ceru, ka šī saruna ar Tevi mani sasildīs. Nedomā, vismīļāko, vissaldāko tūkstošskaistumiņ, ka es kaut kādā veidā būtu slims vai noskumis, vai pavisam ļauns, lai dievs pasarga no tā labos puisīšus, labi viņi ir un mīļi arī, bet tikai ne pūkīgi; tādi kā runcis, kad tas nav labi izgulējies. No vienmuļā darba esmu noguris, tas jau ir nesalīdzināmi vienmuļāks nekā garlaicīgais žurnālista darbs. Par daudz es nestrādāju, tikai priekšpusdienā no deviņiem līdz diviem, arvien ar 15 minūšu starplaikiem pēc katras stundas. Bet šāds tulkošanas darbs neļauj rasties ne vienai vienīgai savai domai, ja tāda arī uzpeldētu, man tā būtu atkal jāapslāpē, un tas mani ļoti nogurdina, atņemot man prieku dzīvot. Man katrā ziņā jāmet nost tulkošanas darbs, lai atkal atpūstos un atdzīvotos. Es tagad vēl dzīvoju tikai garīgi satiekoties ar Tevi, īstenībā tikai no pūkkartītēm un tām, pāris vēstulēm, no kurām pirmā un arī pēdējā bija vienkārši brīnišķas. Tu redzi, kā varēja notikt tas, ka es kļuvu nerātns un veselu nedēļu bāru savu Iniņu. Vēstulītes nepienāca, kartītēs nebija ,nekādu ziņu ne par Tavu veselībiņu, ne Tavu darbu. Es jutos pilnīgi izolēts, un, kā es teicu, Tavas kartītes bija mana pēdējā cerība, jo savu domu man nebija. Pat ziņu no ārienes, kas būtu spējušas piesaistīt domas, bija maz. Tu taču sapratīsi, Iniņ, cik vientuļš es sev izlikos. Mans spējais izvirdums turpretim bija nelāgs un bērnišķīgs, tas ir pārvarēts, tāpat arī nožēlas par to. Vēl palikusi vienīgi mokoša sajūta, ka esmu Tevi sāpinājis, jo pāridarījums jau nav nekad izdzēšams - rēta paliek vienmēr. Tev nebija ne jausmas, un Tu nebūtu varējusi rīkoties citādi, ja arī būtu zinājusi. Tikai par savu veselībiņu Tev vajadzētu un Tu arī varētu vairāk rakstīt, tāpat par saviem darbiem. Ja tikai būtu kaut kā iespējams, mums katrā ziņā vajadzētu rakstīt vismaz divas vēstules mēnesī, vai tad rakstīšanai nevarētu izkārtot svētdienas priekšpusdienas? Tā nav tikai mīļa apiešanās ar sevi, bet noteikta nepieciešamība. Garīgi nekontaktējoties vienam ar otru, mēs vienkārši kļūsim vientiesīgi, dumji, garīgi kūtri un nenozīmīgi! Tu jau arī žēlojies par garīgo vientulību Rīgā, tātad katru svētdienu sēdies un runā ar mani 2-3 stundas, tik daudz Tu esi parādā sev un mums. Tu jau neesi pieradusi domāt, bet ir vienkārši bīstami atrast no domāšanas. Tev vienmēr nav jāpēta savs dvēseles stāvoklis, raksti par to, ko domā vai dari. «Tev ir jāstrādā un jādarbojas uz ārieni,» - jā, raksti par to, ko Tu uzsāc, ko projektē, arī par to mēs runājam pārāk maz. - Ļoti pareizi un skaisti! Tu, Iniņ, runā par pamattoni, kas jo sevišķi stingri jāsaglabā man, tādēļ ka es rīkojos tik plaši un mans raksturs neatbilst taisnai līnijai. Jo platāka ir upe, jo dziļākai un noteiktākai jābūt tās gultnei, citādi tā kļūst sekla un izžūst. Par to es arī vienmēr esmu domājis un par to cīnījies iegūt lielu, plašu pasaules uzskatu un pašnoteikšanos, bet, jo tālāk tver, jo grūtāk pie tā nonākt. Tu pati, saldo Iniņ, vari tam izsekot, kā es, uzaustot domai par «Nākotnes cilvēku», pēc šī mērķa esmu tiecies. Iegūt nobriedušu pasaules uzskatu ir jau daudz vieglāk. Bet tādēļ Tev nav jādomā, ka es vēl it nekā nebūtu sasniedzis. Tev jājūt pašai pie sevis, ka mēs jau esam labu gabalu rakuši mūsu upes dziļajā gultnē, jo mans pasaules uzskats taču ir mūsu abu kopējais uzskats, un tādu izveidot jau ir grūtāk. Tātad, ja Tu redzi, vismīļāko, svētlaimīgo vienīgumiņ, ka es iekaistu dusmās vai kļūstu skumīgs, vai nonāku izmisumā, vai sarūgtināts spriedelēju par sevi un sev neticu, tad tā vēl nav nelaime, tas viss pāries. Arī upe nonāk purvos, bet izlaužas tiem cauri, un bieži no purviem izaug ezers. Es novēroju pats pie sevis, ka izmisuma periodi kļūst arvien īsāki. Es tos pārvaru ar skaidrāku skatu, un arvien biežāk atgadās, ka Tu ar saprātu nāc man palīgā. Es esmu Tev bezgala pateicīgs par to, jo agrāk visa saprašanas un domāšanas nasta man bija jānes vienam. Bet par palīdzēšanu ir uzskatāms katrs godīgs vārds, kā Tu mani vai sevi zināmā gadījumā saproti. Tu domā nevienmērīgi, bet zibenīgi pareizi. Pilnīgi aplamas ir Tavas bailes, ka es par kaut ko tādu varētu ļaunoties. Kaut ko tik sliktu vai ļaunu Tu par mani nevari sacīt - lai es kļūtu dusmīgs, tādēļ ka gandrīz visu sliktāko sevī es spēju novērst pats, man tikai tas liekas plastiskāk, objektīvāk, gandrīz svešāk, ja to pasaki Tu; tad es drīzāk varu to uztvert un pārvarēt. - To visu esmu uzrakstījis gandrīz stundas laikā un jūtos noguris. Es gribēju tikai sacīt, ka es arī katrā ziņā turos pie devīzes: stipriem būt un uzvarēt, nezaudēt cerības! Man ir arī spēks panest šo ilgo šķiršanos, bet Tevi, mīļsirdsasintiņ, es brīdinu no briesmām, ka mēs, rūpēdamies tikai par materiālo bāzi, tikai strādādami, kļūstam muļķi. Mums vajadzētu biežāk rakstīt, katru svētdienu es sūtīšu vēstulīti. Vienā laikā mums jādzīvo divas dzīves, ne mirkli nevienu no tām nedrīkst atstāt novārtā. - Pēdējā vēstulītē es rakstīju, vai mums tas atmaksājas, ka Tu, manu dvēselīt, ilgi paliec tur, ka mēs ciešam un mokamies, strādājam notrulinošo maizes darbu, bet beidzot ar to visu varbūt tomēr nenopelnam nekā lieka, nonākdami tikai pārtēriņā kā pagājušajā gadā? Drīz jau pienāks Tava atbilde, tad es vēlreiz par to rakstīšu. Tagad es skatos, ka Tu gribi braukt 1. septembrī vai augustā, tas ir, nenogaidīt, kas notiks ar «Dienas Lapu»? Es jau gan domāju, ka nogaidīt būtu arī lieki, tādēļ ka Tu taču nevari tur palikt uz visiem laikiem, bet cita redakcija katru gadu Tev nedos atvaļinājumu. Bet Tu tur esi uz vietas un redzi, vai nepieciešams nogaidīt. Bet, ja Tu negaidi līdz oktobrim , kādēļ tad braukt tikai augustā un nevis jau jūlijā? Vai tu gribi apskatīties mājas un saimniecības? To gan jums vajadzētu darīt abām ar mammu (Niedra pērk sev lauku mājas «par tautas grašiem»!). Jeb vai tu domā tikai vairāk nopelnīt naudas! Varbūt iesniegt «Skroderi»! Uzņemt sakarus! (Pēc vasaras sapulces neviena tur vairs nebūs.) Ja Tu, Iniņ, domā, ka ir labāk palikt ilgāk, vai tad Tev nevajadzētu ņemt mammu pie sevis? Vai tas nebūtu lētāk? Vai Tu domā viņu tūlīt iekārtot mājās vai saimniecībā? Ja viņa nav pie Tevis, tad šajos 3-4 mēnešos mēs iegūstam tikai 30-50 rubļus, bet vai atmaksājas uzņemties šķiršanos to 50 rubļu dēļ? Pēc manām domām, izvēle ir starp palikšanu līdz oktobrim, līdz izšķiras «Dienas Lapas» liktenis, un drīzu šurpbraukšanu tā ap jūlija sākumu. Starpība ir trīs mēneši, ne tik liela prātīgiem cilvēkiem, bet vai mēs pārāk nenomocīsimies ar notrulinošo maizes darbu un šķiršanos, tā ka mums rudenī būs ļoti ilgi jāatpūšas, lai ķertos pie oriģināliem, it sevišķi Tev, dvēselīt. Un tad nav vairs pat lāga pastaigāšanās! Vismīļāko, vienīgo sirdsasintiņ, apdomā labi to visu! Varbūt Tu jau būsi atbildējusi. - Tagad par darīšanām. Līdz 18. jūnijam, līdz vasaras sapulcei, es gribu iesūtīt pabeigtus «Pilsētu likumus» un dzejoļus, ko es gribu Tev sūtīt jau agrāk. Manās interesēs būtu, lai Nodaļa vai kāds cits dzejoļus iespiestu vēl šogad, jau tagad tie ir stipri novecojuši. Tādus taisa visi, un publikas acīs tie ir pat pārāki [par manējiem]. Pēc gada tie jau būs draņķa prece. Kad es tos būšu Tev aizsūtījis, tad runā ar Gailīti, lai viņš tomēr iespiež vēl šogad. Ja tas neiet, vai tad nevarētu sadabūt kādu citu izdevēju, manis dēļ kaut vai Zālīti? Muļķīgi, ka es tagad nespēju uzrakstīt nevienu pantu, piemēram, priekšvārdam. - «Skroderi» Tev vajadzēs sniegt Latviešu biedrībai. Tu jau vari vēl mēģināt runāt ar «Ausekli». Vari dot iespiest savas 20 vai 40 rindas, vienu dialogu, cildinājuma vārdus sātībniekiem, piemēram, 3. cēlienā, kur Mariņa dod padomu vecajam kļūt labāk par sātībnieku, tur tas derētu. Bet viņi jau ātrāk nemaksās, līdz nebūs cenzēts, un varbūt Remiķis «Auseklim» nelaiž cauri? Tad: vai Latviešu biedrība maksās tik daudz, ja «Auseklis» būs uzvedis pirmais? Vai «Auseklis» vispār varēs uzvest? Nav jau naudas. Neatliek gan nekas cits, kā sniegt Latviešu biedrībai tūlīt, neiesniedzot sacensībai. - Rēķins tiek ielikts līdzi, tāpat runča sūtīta kažokpūka. - Liepājas adrese nav atrodama, raksti turienes biedrībai. Ja tā nebūs uzvedusi, vismaz pateiks, ko ir izdarījusi. - Ja šie Latviešu biedrībā atkal uzved «Vaideloti», vai tad viņi nevar ņemt «Neaizsniegto mērķi»? Ja tāds draņķis kā «Smaidule» spēj saistīt, tad taču tas būtu nesalīdzināmi labāks, «Cekulaino cīruli» jau es pazīstu, bleķis. Vekenšteta «Žemaišu teikas» maksā 6 rubļus, tas neatmaksājas. No hronoloģiskā leksikona liec atsūtīt pirmo gadagājumu. - Jā, vēl viens iemesls. Vai Tev, dvēselīt, atmaksājas palikt tur, ja Tev ar skicēm un dažādiem oriģināliem jānopelna tie 60 rubļi? Oriģinālus Tu šeit vari rakstīt vēl labāk un labākus. Tā Tu sevi izmaini sīknaudā. Vai «Sīkumu» Tev vairāk nav? - Ja Birznieku varētu izaudzināt par kritiķi, tas būtu ļoti skaisti. Bez tam mums ir Skalbe un Reitmanis, man - R. Balodis. Kas ir iznācis no viņa brāļa Jēkaba? - Kāda gara bērns ir Martinsone? Par ko jūs pārrunājāt pie Ķeniņiem? Vai aiznesi viņiem atbildi? Vai pie Vidiņiem esi bijusi? - Kādā kartītē Tu saki, ka Tu gribētu kļūt nepieciešama «Dienas Lapai». Man šķiet, tur tagad visi ir nepieciešami, izņemot Zālīti, kas no tās vēl izspiedis pēdējo sulu, iekams tā tiks aizmesta. - Liekas, tas tagad ir viss, kas bija ko atbildēt. Runcis sēž un kašā aiz auss: «Kā tad nu būs, kad nav ko ēst? Jā, kad kundzīte bija šeit, tad visas kastes un lādes bija pilnas, visur skaista vērša gaļa. Tagad labākā vērša gaļa aizskrien uz četrām kājām. Jā, jā, jā, toreiz, kad kundzīte bija!» Tālāk viņš nesaka, Tu zini, viņš nemīl lieku tērzēšanu. Mute neesat tukšai, pļāpāšanai, bet dūšīgai ēšanai un peļu ķeršanai. - Šeit vēl ir tie abi dzejoļi «Mēnešraksta» numuram pirms vasaras sapulces. Vai Tu arī esi ko uzrakstījusi, mīļsirsnīgo pūkiņ? (Zini, «Zārku» un «Ofēliju» esmu izlasījis vēl pāris reižu, un tie man patīk vēl labāk. Tas ir kaut kas pilnīgi saprotams. Sūti taču: «Neiespējamības kalnu» un vēl pāris [dzejoļus] no cikla.) Diemžēl abi manējie ir tikai metrika un ritms, es vēl mēģināšu paslīpēt «Lodziņš mirkšķina», ja tas neies līdz 9.-10. V, tad lai paliek. Varbūt vislabāk būtu dot vienīgi «Vecās ligas»? Nu, vismīļāko dvēseles dziļumiņ, sārto, vissvētlaimīgāko skūpstmutīt, esam tiku tikām izrunājušies, noguruši un miegaini. Tiek pakašātas vismazākās samtpēdiņas, viegli sapurinātas austiņas, bet nu jāguļ rociņās, tad kļūs atkal stiprs un uzvarēs. Vissaldāko Iniņ, pavasara ziediņ, sudraba circenīt pasaku mājiņā1 Mīļi, mīļi, mīļi.

217.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 12., l3., 14. (25., 26., 27.) maijā

690
689
688
Tūkstošskaistumiņ, mīļsārtumiņ, manu jauko, vissaldāko vienīgumiņ, mājas dvašiņ, kā no jauniem bērziņiem spožā saulītē Tev jāsaņem apsolītā mīļā vēstulīte, rakstāmā un lasāmā vēstulīte, kas domāta vienīgi pūkošanai un austiņu sapurināšanai, un galviņas paglaudīšanai, un klēpīti paņemšanai, un slimā pleciņa pamasēšanai un paglāstīšanai, un visu asariņu aizskūpstīšanai no spožactiņām, lai tās atkal kļūtu spožas, lai nekad tās vairs neaptumšotos. Par mazputniņiem, ametistkukainīšiem jārūpējas tā, kā par taurenīšiem un kamenītēm, kuras pārziemoja manā istabiņā. Divus taurenīšus es jau izlaidu ārā, viens atlidoja vēlreiz atpakaļ, kad vēlāk atkal kļuva auksts, otrs ceļu vairs neatrada; bet tagad jau ārā ir silts, un drīz arī ziedēs puķītes. Kamenīšu ar apaļiem, dzelteniem dibentiņiem, gluži kā labais, dzeltenais runcis, man logā ir vesela ģimene, tā kādas piecas. Viena ir aizlidojusi, pārējās atrodas iekšā, nespēdamas atrast izeju caur vēdlodziņu; tas ir tajā logā pie kumodes. Visas četras bija gluži novājējušas, tad es uz papīra gabaliņa caur caurumiņu rūti iebāzu pāris cukurūdens pilienus, un, kad vēlāk paskatījos, papīra gabaliņš bija apgāzts, tās laikam bija to ieraudzījušas. Kopš tā [laika] divas no tām ir kļuvušas možākas un meklē izeju, bet neizdodas. Tās nevar aptvert, kā pasaule ir tik noslēgta un šķērslis tomēr nav redzams. Tas šķiet tikai kā migla, izstiepts priekšā saulei, bet, lidojot pret to, sagrūž sev galvu. Un vienam otram tā iet: priekšā liekas tikai neliela migla, bet tomēr ir ciets stikls. Kamenīšu saprāts nesniedzas tik tālu, lai atrisinātu šādus jautājumus. Arī runcis noraudzījās uz šo lietu, spriezdams pēc sava paraduma, no ēšanas viedokļa. Apaļās kamenītes viņš gribēja dabūt sev, bet arī viņš nebija rēķinājies ar stiklu, tādēļ aizgāja, kašādams aiz ausīm. Viņam jau arī citādi ir rūpes. Bija iegājis kaimiņa dārzā kādas jaukas kaimiņienes dēļ, bet te nāk gaužām rupjš, sirms zemnieku runcis un tam uzbļauj. Viņš, protams, negribēja ļaut sevi rupjā veidā izpērt, tādēļ izgāja no dārza ar augsti paceltu asti. Es arī noskatījos visu šo ainu. Drīz viņš arī pārnāca un teica, lai dodot tam kaut ko uzkost, no dzirdētajām rupjībām tam esot gluži nelabi ap dūšu. Tā ir laime viņam, mazāk man, ka ar savu slikto kuņģi viņš tomēr var tik daudz ēst. Viņa piemēram tagad seko arī puisīši: katru sestdienu pērk 10-12 mārciņas teļa gaļas, kuru tad барышня nedēļas gaitā divās vai trijās reizēs izcep, es tad ēdu vakaros un rītos. Tagad es jau pērku arī olas, tās maksā 10-12 kapeikas. Bez tam katru dienu es dzeru divas glāzes piena - rītos un vakaros. Viņa dod man pa glāzei un tad aprēķina par mēnesi. Tā pie piena jau esmu vairāk pieradis un panesu to itin labi. Tas ir ērti arī tajā ziņā, ka man pašam nav vienmēr jāskraida uz pagrabu. Vispār ar šiem saimniekiem var būt ļoti mierā, gandrīz labāk nekā pie vecajiem. Tādēļ dzīvokli es pagaidām tomēr negribu uzteikt, jo nevar zināt, kā būs ar vasarnīcu. Laiks ir ļoti nepastāvīgs, tur manā istabā nav krāsns, tā ir arī maza. Pagaidām Sokhenam vēl arī nav kalpones. Turklāt arī es vēl gaidu ziņas no savas Iniņas. Varbūt Tu būsi tikusies ar Veinbergu? Varbūt nāks kāda cita kombinācija, un Tu tomēr brauksi atpakaļ agrāk? Manas domas, kā Tu zini, ir tās, ka Tev tomēr labāk vajadzētu drīz braukt atpakaļ, jo sagaidāms, ka «Dienas Lapa» izputēs, bet cits laikraksts uz. to neielaidīsies, ka Tu pusgadu esi šeit un tikai pusgadu tur, tad vēl arī tādēļ, ka Tu esi ļoti nogurusi slimiņa, kā es pēc visa spriežu, un ka Tev jāatpūšas, nevis jānomokās naudas dēļ, bet galvenokārt vēl tādēļ, ka tagad pietiek maizes dēļ strādāt, ka ir jau pēdējais laiks pāriet pie oriģināldarbiem, pie lieliem, nozīmīgiem oriģināldarbiem. Diezgan mēs esam skopojušies, es redzu to pēc sevis, ka maizes darbs izsūc visas asinis, visas smadzenes. Tas viss, ko es tagad vēl domāju vai rakstu, un tas notiek tik reti, ka par to es tik tikko varu runāt, ir veci fakti, vecas, nepabeigtas domas. Tas, kā es Tev rakstīju, bet ko Tu nesaprati, brīžiem mani ir novedis izmisumā, bet to, visu es esmu uzvarējis un gribu sākt no jauna dzīvot, arī garīgi. Manas lielākās sāpes ir tās, ka mēs par to nevaram vienoties, bet arī tas jau nokārtosies, es tikai nedrīkstu būt straujš. Ar laiku jau mēs kļūsim viens, un Tu man palīdzēsi, Tu labo, zeltaino mutiņ, manu sirsnīgo sirdsasintiņ. - Tam, ka «Dienas Lapas» labā Tu gribi mocīties ar maziem oriģināldarbiem, arī nav nekādas jēgas. «Dienas Lapa» tā vai tā ir zudusi. Tas arī nav uzskatāms par kādu sevišķu godu, un turklāt šādus oriģināldarbus šeit var rakstīt pat vēl labāk. Bet, pats galvenais, Tev, manu vissvētāko, visdziļāko dvēselīt, ļoti jāatpūšas. Beidzot Tev arī jājūtas labi pie manis, ne vairs mocīties, ne raudāt, ne noskumušai būt, netikt vairs bārtai, bet izjust vienīgi mīļu apiešanos. Vispār neko nepārmest, būt vienmēr labam, būt vienmēr un katrreiz mīļam, to beidzot ir apņēmušies Tavi puisīši, tā tas arī būs. Ir jau līdz šim, ja arī ļoti lēnām, tad tomēr kļuvis arvien labāk. Bet mūs vienmēr ir traucējusi šķiršanās, tā ir prasījusi pārāk daudz spēka; tā bija kļūda, ka tūlīt sākumā mēs nepalikām kopā un nestrādājām pie oriģināldarbiem. Tā bija mana nervozitāte un no tās izrietošā nenoteiktība. Tagad diezgan ar to, tagad stāvēt uz savām kājām. Būt mīļiem un labiem ir pēdējais padoms. Manu vienīgumiņ, manu svētumiņ, manu mutiņ, esii atkal mīļa, tici savam puisītim, viņš grib būt stiprs un uzvarēt. Man tas tagad jāpapildina ar vienu jaunu vārdu - grib kļūt atkal jauns, un Tu esi tas pavasara ziediņš, balts ar zilām pūkiņām.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Sirdsasintiņ, mīļsārtumiņ, nedusmojies par šo muļķīgo vēstulīti. Es esmu gan mīļš, gan kautrīgs, gan dumiņš, gan noguris. Apsolu Tev drīz labāku vēstulīti. Šodien es kartīti vairs nerakstīšu, bet šai vēstulītei jābūt tās vietā; daudzie zemnieki mani darbā traucē. Mīļo vienīgumiņ, nedusmojies!
Vēstulīte ies neapdrošināta; šodien ir pārāk vēlu, bet rīt es negribu pārtraukt darbu.

1. lappuses apakšmalā pierakstīts:
[Ielieku] vēstulītē divas bērza lapiņas ar bučiņām, viss apklāts pūkiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Gulbju jauneklis ir atsūtījis Gētes darbus (par 3 rubļiem), korespondenci ar viņu es vēl turpināšu.

218.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 15. (28. maijā)

687/15.V Manu mīļo sirdsvienīgumiņ, zilās ildziņas, pūksmaržiņ, šodien saņemta mīļa pūkvēstulīte un skatu kartīte (695, 96), bez tam saņemti arī ļoti mīļi pērieniņi un bārieniņi, bet pēc tam atkal noglāstīts un viss nolīdzināts. Mēs tagad sēžam abi ar nabaga dzelteno, par labajiem nav sakāms nekas labs, un tādēļ sabāžam kopā deguntiņus. Viņam ir izkosta viena acs, un viņš grib, lai to ļoti žēlo, tomēr abi esam atliku likām pelnījuši pērieniņus, kā arī visu to, kas seko pēc tam. Viņš, proti, vienmēr ir līdis kaimiņa dārzā un ne jau svaiga gaisa dēļ. Es rakstīšu vēstulīti, galu galā Tu varbūt nesaņemsi vakarējo trīs dienu vēstulīti, tā nebija ierakstīta, bet man briesmīgi uzmācas zemnieki, traucē mani, ļoti nogurdina, tādēļ kavējas mans darbs. Šodien es saņēmu arī atklātni no Tautmīļa. Es viņam rakstīšu, lai viņš ņem «Ifigeniju». Gulbju jauneklim es vēl neesmu atbildējis, lai gan tas neprasītu daudz laika. Rakstīšu tikai kartīti, varbūt tas izdosies rīt. - Kā es jau rakstīju, vismīļāko sirdsasintiņ, paliec tur, ja Tu jūties pietiekami stipra un vesela. Tevis dēļ jau runāju par šurpbraukšanu, jo es domāju, ka tu esi pārāk slimiņa un nogurusi, es biju norūpējies, ka nenozīmīgais maizes darbs Tevi nomocīs un Tu būsi pārāk nogurusi, lai ķertos pie lieliem oriģināldarbiem. Bet, ja palikšana un izturēšana Tev nozīmē spēku pārbaudi, tad man būs ļoti patīkami, ja šī pārbaude beigsies Tev par labu, jo Tev vienīgo svētumiņ, manu zvaigznīt, jātiek pie lieliem oriģināldarbiem. Es domāju, ka turklāt palīdzu, ja pēc iespējas drīzāk Tevi atrauju maizes darbam (mani pašu maizes darbs ir ļoti nomācis), bet es redzu, ka esmu maldījies. Būtu Tu agrāk spējusi uzrakstīt vai pasacīt, cik daudz Tev nozīmē šī izturēšana, nekad es nebūtu Tevī lauzies un būtu Tev aiztaupījis daudz sāpju. Tagad es varu mēģināt remdēt Tavas sāpes tikai ar to, ka esmu mīļš, apklājot pūkiņām un bučiņām savu vienīgumiņu, mīļi, mīļi, mīļi.

219.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 17. (30.) maijā

685/17.V Manu sirdsvienīgumiņ, manu nabaga dziļdvēselīt, šodien atkal nav nevienas pūkkartītes, bet laikraksti tomēr pienāca. Tu būsi vēl saslimusi, manu vienīgumiņ, manu dzīvībiņ, nabaga mutiņ, es esmu briesmīgās bailēs, es nezinu vairs, ko darīt. Tu tur guli un gaidi zeltmirdzumiņu un saulīti, bet vienmēr pienāk tikai kaut kas nejauks, bēdīgs, mokošs. Tas ir liktenis, par kuru Tu runā, drūms laiks, aizmirstība, un sekas ir pavisam briesmīgas. Kaut es vismaz tagad varētu būt pilnīgi vesels, stiprs un priecīgs, lai jaudātu Tev atnest sauli un spēku. Es daru visu, ko vien zinu; ar lielu piespiešanos esmu no jauna atsācis vingrošanu, pastaigas mežā, mazgāšanos. Varbūt tas arī palīdzēs, jo pēc garās pastaigas vakardien es jau gulēju. Tikai bezdarbīgas pastaigas ir ļoti mokošas: vakar bija darbs, kuru es varēju strādāt mežā, vairāk tāda nav. Es vai nu pāriešu uz negatavo vasarnīcu, vai arī tulkošu «Tasso», juridisko darbu pagaidām atliekot. Tik tālu esmu sevi piespiedis, lai to neatmestu. Katru dienu man jācīnās pret kaut ko tādu, bet vēl arvien nav prieka, mazākais - spīta, kuru es varētu iedot Tev, lai Tev atvieglotu šo drūmo laiku, lai atkal izlabotu to, kas labojams. Varbūt Tu arī tomēr pateiksi, kas man jādara, kas būtu mīļi: Runča līdzeklis ir tam palīdzējis, bet nu viņš apēd dubultas porcijas gluži ieraduma dēļ. Bez tam kādreizējie paziņas šeit nebūt nav tik veseli; Peče esot pat ļoti slims: kuņģa iekaisums. Resnajam ejot gluži labi, māsa no sevis man atsūtīja pāris grāmatas: Kjēlandu, Halbi, Hansenu, arī laikrakstus. Vakar Vjatkā jābūt atbraukušiem diviem latviešiem, izsūtītajiem, viens no tiem - vecs vīrs; nezinu vēl, kā viņus sauc. - Vakar es aizrakstīju T. Bērziņam, 1ai viņš uzved «Ifigeniju» un naudu atdod Tev vai, ja Tu būsi prom, sūta to uz šejieni. Manu nabaga vienīgo dvēselīt, manu svētumiņ, manu mutiņ, rūpējies par sevi, pūko sevi! Tavs pašas sliktais puisītis netiek pielaists pie samtpēdiņām, bet viņš mēģina no tālienes, mīļi, mīļi, mīļi.

220.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 20. maijā (2. jūnijā)

682/20.V Manu dziļsirsnīgāko dvēselesmaigumiņ, mīlsārtumiņ, saulesmirdzumiņ, vai tikai Tu man neesi saslimusi, Tu nabaga mazo vājumiņ? Tev jau ir visas iespējamās kaites: gan zobiņu, gan pleciņa, gan kuņģīša, gan austiņu sāpes, gan vēl šis nejaukais puisītis. Kaut Tu pret visām vainām vismaz būtu lietojusi tās vienīgās zāles, kuras lietoja runcis: dūšīgu ēšanu. Es gan cenšos tikt viņam līdz, bet viņš pats šajā lietā traucē, ar visiem iespējamiem ieganstiem izmānīdams man cepeti. Tagad tas atkal klibo un ir pārliecināts, ka es to esmu skopi uzturējis, tādēļ viņš neesot varējis turēties pretim dūšīgajam «muižkungam». Tu mīļo, nabaga mazpūkiņ, vai šokolādīte Tevi apmierina? - «Vaidelotes» uzvešana jau ir ļoti laba zīme. Ļaudis taču redz, ka citādi viss apkārt ir tukšs. Viņiem atkal jāatgriežas pie Tevis, viņi cels vēl augšā arī «Neaizsniegto mērķi». Bet «Dienas Lapa», kā liekas, ir pavisam vēsa, un tie pāris aizrādījumi vienkārši bija pārāk smieklīgi, dumji. Viss laikraksts ir viena vienīga liela nelaime, tajā vairs nav neviena atbalsta punkta, izņemot sestdienas vakara feļetonus. Vai Tu, mīļpūkiņ, esi man atsūtījusi «Tiesu statūtus» un «Pilsētas valdes likumus»? Tā kā man to nav, tad man ir iegansts neko nestrādāt. Tas ir dīvains slinkums vai nogurums, es īsti nezinu, kas. No Jelgavas, Mīļiniņ, atsūti man «Начало русского государственного права», Градовский, grāmatas, «Общее государственное право», лекций, Градовский. Šīs 3 grāmatas man noteikti ir nepieciešamas. - Mīļvienīgumiņ, zeltsaulīt, nomoda sapnīt, gluži negaidīti es vēlā pēcpusdienā saņemu Tavu pūkvēstulīti ar zeltmatiņiem un mutiņu brīnumvārdiņiem. Tu mīļo, mīļo, saldo Iniņ, samtdvēselīt, sirdsasintiņa, austiņas sapurinātas, bučiņas un pūkiņas no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

221.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 22. maijā (4. jūnijā)

680/22.V             Zilās ildziņas!

Apmīļoju savu vienīgi mīļoto mājas dvēselīti, savu maigdvašiņu, sirdsasintiņu, uzpūšu dvašiņu samtpēdiņām un zīdrociņām un austiņas pieberu mīļiem vārdiņiem, un nu viņai mīļi jāklausās, puisīši visu atbildēs. Šai jābūt tikai atbilžu vēstulītei, mīļai un labai. Tev vairs nav jādzird drūmais un nejaukais; arī nerātnie puiši ir kļuvuši labi, pašu mutiņas tos bija izlaidušas, par maz sukāja, tādēļ viņi tik daudz sāpināja ar briesmīgo kliegšanu. Pagājušajā vakarā es vēl saņēmu trīs mīļas pūkkartītes, tā ka man tagad maijā, līdz 14./697, ir viss. Un tagad pie atbildēm. Ar saimniecības vai mājas pirkšanu tagad nekas neiznāk, bet apsveriet abas ar mammu, vai viņa neņemtu atpakaļ savu pašas pazīstamo māju Jelgavā? Par spīti visam tas tomēr iznāktu lētāk, ja viņa ņemtu šo māju, nekā ja mēs katru gadu tai maksājam 300, ar ko viņa pat lāgā iztikt nevar. Apspriediet, vai viņai tas fiziski ir iespējams, vai viņa nav pārāk slima, lai pārvaldītu māju, un tad - vai tas atmaksājas? Kā mēs šeit runājām, tas atmaksātos mums. - Izraudzīt citu māju Tev nav laika, bet varbūt Tu tomēr aizbrauc uz Siguldu? Tā Tev būtu arī atpūta un pārmaiņa un aizņemtu tikai 1-2 dienas. Bet pārmaiņas un ierosme Tev ir vajadzīgi, mīļsaldo Iniņ! Ar Veinbergu tik noteikti nerēķinies. Vai viņa laikraksts vispār tiks atļauts? Un vai viņš tavā vietā nepieņems kādu citu? Viņam ir ļaudis, kas stāv tam tuvāk. Tik daudz es saprotu, ka viņš tagad šo lietu uztver tā, it kā Tu būtu prasījusies pie viņa un nevis viņš pie Tevis. Šāds apgriezts stāvoklis ir caur un cauri muļķīgs, un nav ieteicams, ka Tu pēc mēneša atkal turp ej apjautāties. Ja viņš grib, viņš rakstiski vai kā citādi var Tevi par to lūgt. Būtu arī jānogaida, kādus nodomus tas izziņos laikrakstā. Nepārsteidzies, sirdsasintiņ, mēs taču nevaram skatīties vienīgi uz materiālo stāvokli; tik daudz prieka, jaunrades spēka, bet it sevišķi laimes mēs jau esam tam upurējuši. - Šāds Tevis dots Ķeniņu sabiedrības raksturojums man ļoti patīk, es tikai baidos, ka tas Tev ir pārāk grūti, tādēļ ka vēstules iznāk tik garas. Šāds raksturojums man ļauj piedalīties Tavā dzīvē (pēc kā es tā kliedzu, bet ko Tu neesi sapratusi). Bez tam es arī varu izveidot sev priekšstatu par Rīgu, kāda tā tagad izskatās, kas arī man ir ļoti svarīgi. Arī mutiski Tu man tikai nedaudz esi par to pastāstījusi. - Ir lieliski, ka jaunais mūziķis grib komponēt Tavus dzejolīšus: tas pacels vispārējo interesi par tiem un vairos reklāmu. - Tas arī nav tikai liels panākums, ka tik labi tika uzņemta «Vaidelote», bet gan arī liela laikmeta pazīme; arī publikā jūt vēlēšanos atgriezties pie Tevis. Skujeniece arī ir ļoti mīļa. Bet, ja publika atgriežas pie Tevis, Tev jāatbrīvo rokas oriģināldarbiem un drīz jānāk klajā ar tiem, Tu vairs nedrīksti nopūlēties Zālītes labā. Es tikai atkal atkārtoju to, kādēļ visu šo laiku Tevi tik nejauki bāru. Tu biji par vāju un slimu, lai tur strādātu, tādēļ Tev drīzāk vajadzētu braukt atpūsties un tad strādāt pie oriģināldarbiem. Protams, Tu uztvēri to tā, it kā es Tevi mudinātu vairāk strādāt un Tev pārmestu niecīgos rezultātus. Šādi ieskati Tev ir vēl 12.V (690), tātad visi mani paskaidrojumi neko nav izskaidrojuši. Bet, ja Tu arī to nesaproti, vismīļāko vienīgumiņ, tad vari ticēt vai vismaz zināt, ka es nekad neesmu bijis vairāk norūpējies par Tevi kā toreiz, ka nekad neesmu vairāk domājis par mūsu kopbūtni kā toreiz. Ja arī forma bija skarba un pārsteidzīga, saturs tomēr bija labs. Tagad es saprotu, ka man toreiz nevajadzēja nākt pie Tevis ar savām dvēseles mokām, kad Tu pati biji vāja un nogurusi, bet mani nodomi pret Tevi, manu vienīgumiņ, nebija ļauni. Man ir pārāk nepieciešama iekšējā dzīve. Ak, te nu es atkal jau labu laiku esmu iestidzis niekos un novirzījies no temata. Tātad tā ir laikmeta pazīme, ka atgriežas pie «Vaidelotes», t. i., pie talanta, tagad tas nozīmē sasparoties, radīt oriģināldarbus. Ar mazajām skicītēm «Mēnešrakstā» ir par maz. Tur tad gan arī viss tiek svītrots; kas iznāca ar Žukovski? Arī K. Birznieka raksts par mani laikam ir svītrots? Vispār es «Dienas Lapās» redzu maz no Tevis. - 20. numurā nav tieslietu jautājumu. Aktieru pateicība Tev arī bija ļoti skaista, kaut kas tāds spēj iepriecināt. Arī citādi Tavus darbus sāk vairāk publicēt, piemēram, «Raža». - Liepājas vēstules šeit vairs nav; raksti taču vienkārši Liepājas biedrībai. Ja nebūs pareizi, tā vismaz uzdos izrīkotāja adresi. - Pie Ķeniņiem Tev jāierosina neiztirzātais tautības jautājums. Vari pasveicināt no manis skolotāju Medni un vispār visus, kas ieinteresēti šajā jautājumā. - Izdevumos našķīšu par 50 [kapeikām] ir par maz, zāles par 2 rubļiem - par daudz, pareizi būtu otrādi. Man tagad būs daudz izdevumu par grāmatām. Ja Tu, mīļpūkiņ, vēl nebūtu izsūtījusi «Tiesu statūtus», «Sodu likumus», vāciskos «Pilsētas valdes likumus», tad dari to visādā ziņā, atsūti arī Градовский «Русское государственное право», 2 sējumi, un «Общее государственное право» (лекции). - Vidiņam es tagad drīz rakstīšu, tā kā tā es neko nestrādāju. Ar Plātesu turpmāk vispār vairs nav ko runāt, pēc maniem ieskatiem, «Dienas Lapa» mums ir zudusi. - «Skroderi» dod Latviešu teātrim, tātad nevajag braukt. Ja Tu domā, Sirdsiniņ, norakstīt pati, tad dari to, dodot no Tava noraksta vēl norakstīt vienu eksemplāru publicējumam «Mēnešrakstā». - Vai Latviešu teātris nevar vēlreiz uzvest «Raganu» un «Neaizsniegto mērķi»? Mēģini par to ieinteresēt. - Ir ļoti mīļi, ka Tu ēd lasīšus un našķīšus, šādi mīlulīši jau ir labi arī. - Vismīļāko sirdsasintiņ, es te saņēmu vēl vienu mīļu pūkkartīti. Manas kartītes Tu jau esi saņēmusi līdz 695, bet arvien vēl esi noskumusi. Man nav bijis spēka, lai visu atkal izlabotu un noņemtu Tev skumjas. Vēl jau Tu saņemsi vēstulīti 694, bet es vairs neticu, ka arī tā ko līdzēs. Es nespēju ne likvidēt pārpratumu, ne izskaidrot, kā šī nelaime atgadījās, ne arī sagādāt Tev prieku un izlīdzināt ciešanas, tādēļ ka viss, ko es saku, lietu padara tikai vēl ļaunāku. Pilnīgi par to klusēt vai izlikties mierīgam man arī nebija iespējams, un tā Tev, manu vienīgo, nabaga mīļoto mutiņ, bija tik šausmīgi daudz jācieš, jo manas izmisīgās asaras šajos garajos mēnešos vismazāk varēja Tev palīdzēt. Mēs esam tik ļoti dažādi. Tu esi stingrs, mierīgs, patstāvīgs cilvēks, tik maz Tu spēj paciest pārmaiņas, ka Tev, pat lai iedzīvotos Rīgā, vajadzīgs vesels mēnesis. Es turpretim esmu augstākā mērā kustīgs, ar daudziem, dažādiem plāniem. Tagad tas arī bija viens no pārpratumu cēloņiem. Bet nenodarbosimies turpmāk ar pārpratumiem. - Tam būtu bijusi jēga, ja Tu tūlīt maijā būtu lidojusi uz šejieni, bet jūlijā vai augustā tam nav nekādas jēgas; tātad tagad paliec līdz septembrim vai, ja vajadzīgs, pat līdz oktobrim, kas ir tikai 1-1 ½ mēneša vairāk. Būtu Tu atbraukusi maijā, mums atpūtai un oriģināldarbiem būtu bijusi visa vasara, tagad vasara tik un tā ir pagājusi, un tagad nav nekādas jēgas zaudēt algu par vienu vai 1 ½ mēnešiem, jo šiem 1-1 ½ mēnešiem atpūtas ziņā nav nekādas vērtības (septembrī vai augusta beigās ļoti maz var pabūt ārā, t. i., nevar ne pus, ne arī visu dienu sēdēt ārā, bet gan tikai pastaigāties). - Tātad, manu mīļo, saldo Iniņ, paliec tagad Rīgā līdz rudenim, tātad visu augustu, varbūt pat līdz pus septembrim. Tādas tagad ir manas domas, ņemot vērā radušos apstākļus. Ja Tu brauktu tagad augustā, tas būtu pret maniem ieskatiem, es to uztvertu tā, it kā Tu to dari tikai par prieku man, tas būtu pret Tavu labāko gribu, pret Tava saprāta diktējumiem, pret Tavu spēku pārbaudi. Ja Tu tagad gribi man darīt vēl kaut ko mīļu, tad izturi šo spēku pārbaudi, nebraucot augustā. Tev jāaug savā spēkā, nevis jātiek salauztai. Es ticu, ka ar to Tev esmu pateicis ko mīļu, un tas arī man būs kas mīļš, ja Tu atbrauksi atspirgusi. (Krāj arī jaunus iespaidus, kas Tev tik nepieciešami.)
Es nezinu, vai Tu to saproti tā, kā es to vēlētos, proti, mīļi. Es taustījos tumsā visu to laiku, kad nebiju spējīgs pasacīt neko mīļu. -
Tad jautājums par mammas šurpbraukšanu. Viņai tās būs lielas mokas, Tev pašai liekas, ka būtu labāk un ērtāk viņu atstāt tur, tātad, lai viņi paliek. No šejienes es nespēju tik labi spriest, kas būtu labāk, es tikai zinu, ka būtu bijis labāk, ja viņa būtu braukusi tūlīt, pirms diviem gadiem vai vismaz tūlīt pagājušajā gadā, tagad labuma tiešām nav daudz, tādēļ ka mēs vēl šeit paliksim tikai 1 ½ gada. Tagad viņai labākais būtu pirkt Jelgavas māju vai arī Jelgavā to izīrēt, kā līdz šim. Pēc 5 gadu apritēšanas mani varbūt vēl nelaidīs uz mājām, tas arī ir viens iemesls mammu tagad vairs nevest šurp.
Tikai Doru Tu vari ņemt līdzi, ja mamma varētu palikt viena ar Kristapu. Mēs jau Doru izmācīsim un nostādīsim uz kājām.
Mīļo Sirdsiniņ, neuzskati mani par mājas tirānu, kurš noteikti vēlas, lai viņa griba tiktu izpildīta. Arī agrāk par šiem jautājumiem es rakstīju tikai tādēļ, lai aprunātos. Jāizšķir Tev, tādēļ ka Tu tomēr esi tuvāk.
Esi atkal mīļa, saldo Iniņ, mēģini saprast arī mani, neizskaidro visu tikai ar manu ļaunumu, tas nebūtu prātīgi. Un tu taču esi tik gudrs, mīļš, labs mazputniņš, manu svēto mutiņ, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Manu vismīļāko, vissaldāko dvēseles dziļumiņ, sārtmirdzumiņ, nu taču atkal ir labi starp diviem mīļiem Iniņiem, un tie tagad sēž zem ieviņas, un ziediņi birst kā «Cīņā par nākamību». Vienu no ziediņiem es uztvēru un pievienoju to šeit savai mīļajai mutiņai, ametistputniņam.

2. un 3. lappuses augšmalās pierakstīts:
Fotogrāfijas mēs taču katrā ziņā saņemsim atpakaļ? Citādi mums nepaliek nevienas un tas būtu arī neglīti. - Es gaidu, kad Tu man atsūtīsi kritiku par «Vaideloti». Atsūti visus «Baltijas Vēstneša» numurus. Vēbers jau arī pats tura labu prātu uz «Vaideloti», tādēļ «Baltijas Vēstnesis» tagad drīkst par to labi rakstīt.

4. lappuses augšmalā pierakstīts:
Vai tas tevi netraucē darbā, ka Tu pati gatavo pusdienas? Arī actiņas sāpēs. Vai tad nekur nav dabūjamas labas pusdienas?

222.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 30. maijā (12. jūnijā)

632/30.V         Nomoda sapnīt!

Manu vissaldāko, vismazāko saules zeltagabaliņ, manu zaļo dvašiņ, sirdsasintiņ, Tu esi tik brīnummīļa un laba pret mani, es staigāju apkārt kā sapnī, ne jau velti šodien ir nomoda sapnītis. Pareizāk gan būtu, ka Tu ne tikai tagad esi kļuvusi tik mīļa, bet gan biji tāda vienmēr, arī tad, kad es to nesapratu, jo, pārlasot vēlreiz, it visas pūkkartītes ir mīļas un pūkīgas, tikai es pats biju slims un to nejutu. Tagad no tālienes es saskatu, ka pats sevi esmu iegrūdis postā ar romāna tulkošanu. Tūlīt es to nejutu, bet tagad taču tas ir redzams, jo vēl tagad, kad es jau vairāk nekā nedēlu nekā nestrādāju un ½ nedēļu jau apzināti atpūšos, tomēr vēl jūtos ļoti noguris, guļu pavisam slikti, esmu sliktā noskaņojumā, esmu nemierīgs, redzu sliktus sapņus. Atpūšanās noris daudz lēnāk nekā pagājušajā gadā, bet tomēr noris. Ļoti noteikti man jāraugās uz to, lai neatkārtotos slimība un netraucētu kārtību. Bet, ja tas arī simtreiz neizdosies, tūkstošo reizi tam tomēr jāizdodas, man jākļūst veselam, lai labi un mīļi glabātu savu vienīgo mutiņu, savu svētumiņu. Es tikko uzrakstīju kartīti un jau jūtos noguris. - Mīļo sirdsasintiņ, kā tad nu paliek ar šurpbraukšanu? Vai tad tam tiešām jānotiek tūlīt jūnijā vai jūlijā? Es jau vēl redzēšu, ko Tu rakstīsi vēstulītē, kuru es arvien vēl neesmu saņēmis. Bet kā tad būs ar spēku pārbaudi? Vai Tu nejutīsies salauzta? Vai es neesmu ar varu Tevi piespiedis izšķirties par tūlītēju šurpbraukšanu?·Par to es baidos. Pret tūlītēju šurpbraukšanu vēl runā naudas jautājums, jo, lai arī visa nopelnītā nauda tur iziet, tad tomēr ir daudz derīgu izdevumu, kurus mēs citādi nevarētu atļauties, piemēram, grāmatas, drānas, labāku ēšanu, it sevišķi hematogens (tas ir ļoti, ļoti mīļi un labi, ka Tu to lieto, šeit Tu to nevarētu dabūt). - Bet tam par labu runā tas, ka šeit Tu tomēr labāk atpūstos (pēc tam kad Tu tur vienu mēnesi būtu dzērusi hematogenu. Paņem arī līdzi vairākas pudeles, piemēram, 5 vai 10.), lai tad ziemā, kad vairs nevar pastaigāties un atpūsties, tūlīt uzsāktu strādāšanu pie lieliem oriģināldarbiem. Šis ir mans svarīgākais iemesls; sīkie maizes darbi, tulkojumi ir apriebušies, draudot izsūkt visus spēkus; man, piemēram, vēl arvien nav nekādu domu, viss ir vecs un tukšs. Tagad mums jāizšķiras: strādāt pie lieliem oriģināldarbiem vai palikt pie maizes darba. Ilgāk vilcināties vairs nav iespējams. Vismaz man ne, jo citādi maizes darbs mani aprīs, un tad man nemaz vairs nebūs šīs vēlēšanās, vienīgi kalendārs un filozofija, bet abi savienoti ar maizes darbu. - Bet vai mēs uzdrošināsimies pāriet no maizes darba pie lieliem oriģināldarbiem? Pats galvenais, kā paliek ar māmiņu? Es gribētu viņu ņemt uz šejieni, tādēļ ka šeit viņa tiktu labāk apkopta un tādēļ ka tas mums izmaksātu tikpat daudz, bet es domāju, ka Dora paliks vietā. Ja Dora brauc līdzi, tad tas, protams, kā man šķiet, iznāks dārgāk, nekā kad viņas paliek tur. Brauciens ar kuģi, (no Rīgas līdz Ņižņijnovgorodai un tad ar kuģi) izmaksās 15 rubļus, ar ēšanu - 20 rubļus, tas ir 3x20= =60+bagāža 20 rubļu=80 rubļu, atpakaļceļā atkal 80= =160. (Vai mamma mēbeles nevar atstāt pie Freimaņa (veikalnieka) vai Heidemaņa? Pārdot būtu žēl, bet, ja tomēr tās jāpārdod, tādēļ ka nekur nevar novietot, tad gan neatmaksājas, ka mamma brauc.) Varbūt šurpbraucienam tomēr jārēķina 200 rubļi? Tad šeit pieaugs pārtēriņi: dzīvoklis (vecā dod mums virtuvi un to blakusistabu, pie kuras durvīm stāv mūsu zaļais «štātes» galds, paturot sev vidējo, mazo starpistabu; ar to mēs varētu iztikt. Cenu bez dēla viņa nezina pateikt, bet tas patlaban nav šeit. Es solīšu viņai 8-9 rubļus mēnesī, ar viņas malku. Nākošajā gadā mēs īrēsim visu māju no Aleksandras Ivanovnas par 100 rubļiem. Mamma var ņemt dārzu, turēt govi un saimniekot, cenu starpība būtu tikai viens rublis mēnesī.) - tātad par dzīvokli pārtēriņš būtu 1-2 , rubļi mēnesi, ēšanai uz katru personu var rēķināt vairāk: 5-8 rubļus, t.i., 3x5=15-24; ja Dora būtu šeit, nebūtu jāpieņem meitene, apkopēja, 1 rublis; malku, ūdeni es nestu arī pats, jo, strādājot pie oriģināldarbiem, man laika būtu vairāk. Tātad visi pārtēriņi būtu: (1-2) + (15-20) + 1=17-27. Mums atlikuši vēl 18 vai 20 mēneši, t. i., pārtēriņu būtu 340-540+braucieni 200=540-740 rbļ. Ja turpretim viņas paliktu tur, tas izmaksātu tikai 25x20 = 500 rubļu. Tātad pārvešana uz šejieni iznāk dārgāka vismaz par 40 rubļiem. Ja vēl Jelgavā jāpārdod mēbeles, tad tas tiešām neatmaksājas. Šis jautājums jāizšķir Tev pašai, mīļpūkiņ; varbūt atstāj mammu un Kristapu tur, ņemot līdzi Doru, bet tad tieši nabaga vājie tur paliktu vieni. Būtu mamma atbraukusi pagājušajā gadā, tad tas nebūtu iznācis dārgāk, bet gan lētāk. Tagad izšķiries pati, manu zeltaino sirdsasintiņ, es jau no tālienes nevaru spriest. Es jau arī rīt vēl gaidīšu Tavu vēstulīti. - Vakar es biju pārāk noguris, lai vēstulīti pabeigtu, laikam tādēļ naktī neesmu gandrīz nemaz gulējis, arī šodien esmu noguris. Un tas viss pēc tam, kad es jau vairāk nekā nedēļu neesmu neko strādājis. Tā ir viltīga slimība, man tiešām dusmas, jo nespēju tai piekļūt, lai gan jau pazīstu visas tās viltības. - Arī Tava pūkvēstulīte vēl nav pienākusi. Man jau gan romānu nebūtu vajadzējis tik ātri tulkot, bet es nespēju ar to vairs ilgāk mocīties, mani smacēja riebums, tas bija tā, it kā es būtu saslimis. Bet slikti bija, ka pēc 1 nedēļas es sāku strādāt pie likumiem. Kad pienāks pūkvēstulīte, šo vēstulīti turpināšu. Manu zeltaino dvēseles dimantiņ, žēl ka es nespēju Tevi pietiekoši mīļi glabāt pat ne ar vēstulīti, tā atkal ir tik nelāgi gurda. Kā paliek ar šurpbraukšanu? Es vēl esmu noguris un nespēšu būt pietiekami mīļš. Protams, ir jau vēl vairāk nekā mēnesis līdz 1. jūlijam. Šodienas pūkīgajā pūkkartītē (24./678 V) Tu saki, ka mamma visu pārdošot, tātad mantas laikam gan nekur nav novietojamas. Pārdot un pēc ½ gada atkal pirkt dārgāk ir žēl. Turklāt mamma to sāpīgi izjutīs: pārdot visu [nozīmē] pārdot vecas atmiņas; šurpbraukšanu viņa vispār neuztvers kā atvieglojumu, bet kā nastu, ļauj tad arī viņai palikt Jelgavā, mīļo sirdsasintiņ. Manis dēļ Tev arī pašai vairs nevajag tā steigties, bet vari palikt līdz septembrim. Mans neapzinātais uztraukums ir pārgājis, un ar šo apzināto nogurumu es tikšu galā, jo es nesaudzīgi ievērošu pedantiskāko kārtību, neko nestrādāšu, tikai lasīšu, vingrošu, daudz staigāšu un tamlīdzīgi. Līdz septembrim es sevi izārstēšu, un tad mēs varēsim ķerties pie oriģināldarbiem. Liels solis uz priekšu ir jau tas, ka es tagad dusmojos un vairs neesmu noskumis. - Palikt līdz septembrim, tas ir, 2 mēnešus ilgāk, kā Tu saki. Ar «Dienas Lapu» un Zālīti, un Plātesu tad gan turpmāk nekas vairs nebūs; mēs taču no turienes acīmredzot tiekam aizbaidīti, to parāda izturēšanās pret Tevi, viņa rupjā izturēšanās pret «Vaideloti» «Dienas Lapā» un burtiski naidīgā redakcijas piezīme par mani K. B. ievadā (turklāt visai vāji, nepasaka nekā jauna). «Dienas Lapa» tātad nekādā ziņā nav vienis prātis ar K. B. un mani augstu nevērtē. «Mājas Viesī» Fallijs tiek izspēlēts kā nākošais vīrs. Tu vai nu vēl paņem algu par 2 mēnešiem, jūliju un augustu, neskatoties, kas notiks septembrī, kur mums būtu izredzes, vai iespied kā atbildi «Pēterburgas Avīzēs» «Kā dakters pār maģistri sists tapa» un brauc projām jūlijā. Tad Tu pateiksi arī ļaudīm, ka no «Dienas Lapas» mēs aizejam. Es vēl nezinu, vai lai mēs to paziņojam kaut kur arī rakstiski, es par to vēl padomāšu, dari to arī Tu (piemēram, «Pēterburgas Avīzēs» vai «Vārdā», ja tur būtu kārtīgs redaktors. Mutiski Tu katrā ziņā vari pasacīt, piemēram, Gailītim un pārējiem, velti mēs esam pūlējušies padarīt «Dienas Lapu» dzīvāku, bet nu tomēr no tās aizejam. Turklāt, ja Tu aizbrauc tagad vai arī septembrī, tad nākošajā gadā katrā ziņā Tu pie Zālītes vietu vairs nedabūsi, tas ir droši. Ja «Dienas Lapu» pārņem kāds cits, tad jau vai Tev atrakstīt arī uz šejieni, ja Tevi grib, vai arī Tu vari rakstīt no šejienes. Zināms, ir vieglāk dabūt vietu, ja pats ir tur, bet reiz Tev taču arī jāatpūšas no avīžnieciskā maizes darba. Un šajos divos gados mēs kaut kā izkulsimies:% - 250 rubļu+valdības pabalsts 70+Nodaļa 200=520 rubļu, tātad no kapitāla mums vajadzētu pielikt 300+300=600 rubļu, bet varbūt vēl ludziņas ienesīs 100-200, varbūt no dažādiem latviešu un krievu laikrakstiem 50, no kalendāru klientiem 50, varbūt, piemēram, tieslietas «Pēterburgas Avīzēs», tā ka gadā mums nevajadzētu pielikt pat ne pilnus 300 rubļus, ļaunākajā gadījumā statistika. Es neuzdrošinos griezties pie Tevis ar noteiktu priekšlikumu, Tavai spēku pārbaudei nevajadzētu beigties slikti; es vairs neesmu brēkulis, kas prasa un spārdās pēc savas pūkīgās dvēseles mutiņas. Viss jāizšķir Tev pašai, arī mammu nedrīkstētu piespiest. Tu pazīsti visus apstākļus, Tu atradīsi pareizo [atrisinājumu], es esmu pateicis tikai to, kā tas izskatās no tālienes, bet varbūt es neesmu bezpartejisks, tādēļ ka man ir tikai viena doma, lai mēs, sevišķi Tu, manu svētumiņ, kamenītes dūcieniņ, drīzāk tiktu pie lieliem oriģināldarbiem. Bet attiecībā uz mammu, varbūt tomēr ir labāk tagad viņu atstāt tur. Bet nu vairs nav laika, rīt es turpināšu. Tiek sapurinātas austiņas, izkaisītas pūkiņas, virsū uzspiestas bučiņas, mīļi, mīļi, manu vienīgumiņ, manu mīļsmaržiņ! Baltziediņam nosūtu mazu vijolīti.

223.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 3. (16.) jūnijā

668/3. VI              Mīļsārtumiņam.

Manu saldo, zilo brīnumpuķīt, manu vienīgo maigdvašiņ, Tu esi tik brīnummīļa, ka es nespēju bez asarām lasīt Tavas vēstulītes, un tomēr esmu Tev sagādājis tik daudz sāpju. Es jau viens pats esmu vainīgs, ka Tu tagad esi tik nogurusi, Tu bezgalīgo dzīvībiņ, manu debesu atslēdziņ! Iniņ, Tu sapratīsi manas sirdsbailes, jo tagad es vienmēr sev jautāju, kā kļūt labam un mīļam, kā atdot Tev spēku un prieku, ko esmu Tev atņēmis ar savu mūžīgo slimošanu, jo būt labam un mīļam pret Tevi, sniegt Tev saulīti, tas ir galvenais, kas Tev vajadzīgs, varbūt vienīgi tas var Tev palīdzēt, jo tā Tev pietrūcis visu šo garo laiku. Mans nejaukums un labsirdības trūkums ir atbaidījis Tevi, lai Tu man pilnībā atklātu savu sirdi. Ja es vienmēr esmu žēlojies, tad tādēļ, ka nepazinu Tevi. Un tā ar savu bargumu es esmu pie visa vainīgs. Tev manā tuvumā nebija saulītes. Un tādēļ, ka es neesmu Tev devis saulīti, esmu padarījis seklu arī sevi, esmu padarījis sevi vienmēr slimu un. tādēļ neesmu varējis starot. Bet man ir jāizraujas no šī apburtā loka, arī slimam jābūt mīļam un labam! Tam jābūt pirmajam, uz ko man sevi jāpiespiež, tāpat kā pie kārtības, pastaigām, vingrošanas un tamlīdzīgi. Šis loks jāsalauž, un tas jāspēj salauzt, es tagad to redzu un jūtu tik skaidri kā vēl nekad. Nervozais prot iekārtoties ļoti ērti, un ērti jau ir žēlot pašam sevi un beidzot tīksmināties savā iedomāto slimību noskaņojumā. Es tagad gribu vienmēr būt mīļš un labs, nepārproti, mīļdvašiņ, vispirms es gribu būt jautrs, jautrībai sekos viss cits. Dvēselē man ir bezgalīgs maigums un labsirdība, un mīla uz labiem, veselīgiem acumirkļiem, kad tie parādās. Tu pati saki, ka es spējot apburt. Bet slimība nomāc dvēseli, neļaujot no tās dzīlēm nekam uznirt, un tādēļ jānāk mehāniskam, medicīniskam trikam: mehāniski izspiest smieklus, jautrību, lai slimība atkāptos un no dvēseles dzīlēm varētu pacelties šis «mīļi un labi». «Dienas Lapā» Tavos «Sīkumos» es lasīju, ka Pati pamattēze ir: darīt jautrus citus, lai pats būtu laimīgs. Mans secinājums izriet no tā. - Bet vēl arvien es tik ātri nogurstu, tādēļ pārtraucu, un šim maijpulkstenītim jāiezvana prieks un smiekli. - Mīļrožaino sirdsvienīgumiņ, kā tad nu ir ar šurpbraukšanas termiņu? Esmu gluži dumiņš un sajucis. Tik daudz mēs esam cietuši un tik daudz mums bijis grūtību un rūpju, ka arī tagad, kad Tu jau esi noteikusi 1. jūliju un kad es atkal ceru Tevi padarīt smejošu un gaišu, es nespēju tās pilnīgi nokratīt. Galvenais, kas sagādā rūpes, ir Tava spēku pārbaude. Ja Tu brauc 1. jūlijā, tad Tu to dari tikai aiz pārāk lielas mīlas un labsirdības pret savu vienīgo puisīti, tādēļ ka viņš tik nožēlojami kliedza. Briesmīgā brēka par oktobri kā atbilde ir pārkliegusi visus Tavus iemeslus, laupot Tev arī spēkus darbam, un Tu to saki, lai aizbāztu mutīti. Bet iekšēji Tu būsi neapmierināta, arī darīšanu ziņā Tev būs daudz iebildumu, un mums paliks pazemojošā sajūta, ka abi bijām par vājiem, lai izturētu spēku pārbaudi. Tu vēl neesi rakstījusi, ka mani darījumu apsvērumi ,būtu Tevi noskaņojuši citādi, ka no to viedokļa neatmaksātos palikt tur ilgāk. - Šonakt es ļoti slikti gulēju, gāju staigāt, bet arī pēc tam nevarēju gulēt. Esmu ļoti sliktā noskaņojumā, jo nezinu, ar ko tas izskaidrojams, ka pēc 2 nedēļu atpūtas es tagad guļu vēl sliktāk nekā līdz tam. Es lasu katru dienu, ne pārāk daudz vienā reizē, vingroju, pastaigājos mežā, ieturu kārtību, bet tomēr līdz šim nav vēlamo rezultātu. Kā tad nu ir ar termiņu, mīļo baltziediņ? Atmetīsim rūpes par mammas šurpvešanu. Māmiņa lai paliek tur, nemocīsim, viņu, brauc tātad viena, mīļvienīgumiņ, vai ar Doru. Tas Tev arī sagādās daudz mazāk rūpju, un mums iznāks lētāk. - Bet ar to «kad»? Ļoti pareizi Tu saki, ka Tev vajadzētu tur palikt līdz septembrim (t. i., līdz oktobrim), lai iestudētu «Skroderi». Tas izgāzīsies, ja to iestudēs Ozoliņš. Bet, mīļo, sirdsasintiņ, vai tad tam ir tik liela nozīme? Galvenais ir tas, ka to pieņem. Tev nevajag komisijas pievērst tendencei. Uzvedīs to 1-2 reizes, pietiek: lamāts tas taču tiks tāpat kā «Spītnieks», un man pašam tas tagad ir gaužām vienaldzīgi. Nekādā ziņā tas nedrīkstētu kavēt Tavu nodomu lidot uz šejieni jau jūlijā. Iestudēt, beigu beigās, varbūt varētu Duburs vai Freimanis, viņiem taču galvenās ir lomas. «Skrodera» dēļ Tev, Pūkiniņ, nevajadzētu palikt ilgi prom no puisīša. Bet te jau ir vēl daudz svarīgāki iemesli. Puisītis pats vēl nav pietiekami labs: es ļoti baidos, ka es atkal neesmu nejauks pret vismazākajām, smalkākajām maigpūkiņām, tā kā pagājušajā gadā, kad Tu atbrauci nogurusi. Protams, es tikai tagad zinu, ka Tev vajadzīgs ilgs laiks, lai, izmainot dzīves vietu, atkal iedzīvotos, es tagad Tevi vairāk saudzēšu, ja tikai mana slimība mani neizjokos. Līdz jūlijam es Tev vēl rakstīšu, un no tā Tu varēsi spriest, vai esmu pietiekami labs un mīļš, lai Tu varētu braukt. - Drīzai braukšanai par labu runā tas, ka Tu, manu bezgalībiņ, esi tik nogurusi un maizes darbs, traucējumi naktīs, ēdiena gatavošana Tevi pilnīgi izpostīs, un Tev tiešām it nemaz neatliek laika nekam citam kā vien maizes darbam. Tu nevari apmeklēt ne teātrus, ne koncertus, ne izstādes. Tas vienkārši ir šausmīgi un nežēlīgi. Es domāju, ka Tu varēsi iekārtoties tā, lai krātu jaunus iespaidus, strādātu sev (varbūt tas būtu bijis iespējams, ja Tu tūlīt būtu ņēmusi atsevišķu dzīvokli), bet tagad it nekā no tā visa, tikai šausmīgais nogurums un garlaicīgais maizes darbs. Tas Tevi pilnīgi izpostīs, tas viss vēl karstumā un Rīgas istabā! Tā arī Tu vari pazaudēt spējas strādāt pie patstāvīga, liela origināldarba, tāpat kā mani tagad galīgi izsīkuši romāns un likumi. Bez šaušalām un dusmām nemaz nav iespējams domāt par to, kas Tev draud manu mierinājumiņ, manu dzīvībiņ, un es pats vēl esmu pie tā vainīgs ar savām sīkajām maizes rūpēm. Arī pirms Tavas šurpbraukšanas esmu Tevi vēl pavisam nomocījis ar šīm nožēlojamām rūpēm, šajās pārliekajās rūpēs par to pašu aizmirsdams svarīgāko. Vai tagad lielāka spēku pārbaude nebūtu: iedrošināties braukt šurp, nevis izturēt līdz galam? Tev, mīlsmaržiņ, nevar būt šī plosošā sajūta, bet mani viss griežas apkārt, domājot par romānu, ka pāris simts rubļu dēļ esmu tā izšķiedis savus spēkus. Vēl šajā gadā mēs varējām būt laimīgi, mums varēja tikt aiztaupītas šausmīgās, ilgās ciešanas, man būtu bijis iespējams strādāt pie «Īla» tik stipram, kāds es jutos pirmajās nedēļās pēc Tavas aizbraukšanas. Es būtu bijis priecīgs un būtu iepriecinājis arī Tevi, kā pagājušajā vasarā. Tagad to visu esmu pārdevis par 200 rubļiem un Tavu brīnišķo spēku pazudinājis ar muļķīgo maizes darbu, un tam tad arī pa gabaliņam jāsadrūp. Es negribu Tev tālāk iztēlot šo vainas sajūtu, tas ir pārāk mokoši. Galu galā, pamatā ir slimība un tās radītais bailīgums, tādēļ jākļūst veselam, bet tagad arī ar to vairs neiet tik ātri, tomēr tagad es vairāk protu gaidīt. - Vēl mazas šaubas ir par tiem 5 rubļiem, ko Tev veltīgi vajadzēja samaksāt Olgai, bet par to nav vērts runāt. Izšķir pati, manu vienīgo svētumiņ, manu dvēseles mierinājumiņ, manu varavīksnīt! Zini, tieši šorīt agri es redzēju ļoti jauku, mazu varavīksnīti, un tā tik mīļi man atgādināja Iniņu, ka man kļuva pavisam silti ap sirdi, vēl gan ir nogurumiņš, bet laba nogurumiņš, kā Tu to tik bieži esi sacījusi. - No grāmatām es jau esmu lasījis «Laboremus», «Elektru» (abi draņķi), Annuncio «Pavasari» (šis tas jauks, bet atgādina komēdiju), Godvi par Grabi (interesants), vienu otru mazu humoresku es lasu katru dienu (Peclu). Šodien tiek atsākta aplaistīšanās ar aukstu ūdeni, ir karsts. - Lielie ļoti priecājās par to, ka tika slavēti dzejolīši, bet no tiem Tu redzi, ka es tagad it nemaz vairs nespēju rakstīt, «Ligas», protams, ir nesalīdzināmi labākas. Ja mīļās sirdspūkiņas nespēlē klavieres, tad puisīši vairs nevalkā pelēkās drāniņas. Tās bija uzģērbtas vasarsvētkos, un puisīši tik slikti nemaz neizskatās, ir apgriezuši arī matiņus. - Puisīši ļoti priecājās par mutiņas dāvaniņām, patīkamo vēstuli, «Narcisu pie Mozus» un «Visumu», un daudzajiem izgriezumiņiem un bildītēm. - Vāru ievārījumu, kad ir odziņas. Bet tagad nāk vesels klēpis sārtu, mīļu bučiņu un pilnas austiņas baltām pūkiņām. Mīļi pašūpota klēpīti un pakašātas kājiņas, manu vienīgumiņ, manu debesu atslēdziņ, saldo dvēselīt!
Tavs puisītis.

Vēstules 5. lappuses augšmalā pierakstīts:
Gulbju jauneklis atkal atrakstīja, sola vēl vairāk: 2500 par 2 ½ gadiem, to pašu Gēti pēc manas izvēles.

6. lappuses augšmalā pierakstīts:
Ja Zālītes ir draudzīgāki, tad «maģistra sišana» lai paliek.

224.

ASPAZIJA
Slobodskā 1902. gada 16. (29). jūnijā

654/16.VI Sirsnīgo, saldo vienīgumiņ, roržsmariņ, tūkstošskaistumiņ, šodien saņemta ļoti mīļā pūkkartīte ar, labu jociņu; lielie puisīši mēģināja izdarīt to, kas nebija izdevies mazajiem mīlulīšiem, bet arī lielajiem tas neizdevās, un tikai runcim, tam tas laimējās. Viņam tas pat nav nekas, viņš to izdara katru dienu, tikai ēst tam jāiedod kas sevišķi labs. Arī patlaban viņš to izdarīja un tad gluži apmierināts aizgāja gultā, tirgus sievas nespēj uzstādīt tādas prasības, kuras tas nevarētu izpildīt. Šodien saņemta izpalikusi kartīte no 666/5, un mazās, saldās dvēseles Iniņas arvien vēl žēlojas par to, ka nevar gulēt. Skūpstu nabaga spožactiņas, tās kļūst veselas un apklājas dziedinošām pūkiņām, visām sāpītēm jāpazūd, un, ja vēl kas paliktu, to kapbūtnē izkliedēs maigdvašiņas. Šodien es saņēmu sūtījumus, tie ir kopotie raksti no Gulbju jaunekļa. Es ļoti priecājos, ka tagad tie man ir, visi iesieti, tikai nu man tomēr jāķeras pie tulkošanas, nevajadzēja jau gan tūlīt, bet tomēr, tomēr. - Šonakt gulēju šeit, bet arī ne sevišķi labi, ļoti nemierīgi, redzēju sliktus sapņus, jūtos noguris un atslābis, turklāt ir tikai 8-10° silts, t. i., salst gaužām nekrietni, esmu uzvilcis vilnas apakšveļu. Arvien vēl nevaru uzsākt peldēšanos, dusmojos šausmīgi, jo nevaru realizēt savu veselības programmu. - Šodien rakstu vēstulīti, bet ātrāk par svētdienu tā nevarēs aiziet, tātad rīt. Tu nabaga zeltsaulaino Iniņpūkiņ, šīs dienas Tev tagad ir grūtas, Tu nomokies ar rakstīšanu un priekšlasījumiem, un taisi skandāliņu un reklāmiņu diviem mīļiem, labiem mīlulīšiem. Lielie var palīdzēt tikai ar bučiņām un pūkiņām, un dara to neskopodamies. Piekaisītas pilnas visas austiņas, un pašas puisītis ceļ pasaulīti, mīļi, mīļi, mīļi.

225.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 17. (30.) jūnijā

653/17.VI Manu viszeltaināko, mīļvienīgo samtpūkiņ, varavīksnīt, arī šodien vēl nav saņemta pūkkartīte no paša ametistdimantiņa, bet toties ir atsūtīts silts laiks. Šodien daudz staigāju, gulēju gan slikti, bet tomēr mīļš un labs, un, ja vasarnīcā vienmēr būs šāds laiks, tad jau gandrīz atmaksāsies. Trūkst vēl tikai saulītes, tā paspīd ļoti reti, bet es toties ceru uz saulainiem skatiņiem no maigpūkiņas, jo šodien taču pūkkartītei beidzot jāpienāk. Katru dienu es eju no vasarnīcas uz pilsētu, lai paņemtu pūkkartītes, tas man tomēr dod vairāk iespēju kustēties, jo attālums ir, apmēram, 3-4 verstis. Dusmās, ka nevarēju uzrakstīt mīļu vēstulīti (vakar šeit bija viesi, un tad dažādi kustoņi traucē ja visu nakti: govis, suņi, kaķi un tml.), es šodien atkal uzrakstīju tieslietas, 50 rindas, pavisam nu jau 100 rindas. Neesmu vēl gluži iedzīvojies jaunajā kārtībā, tas arī tādēļ ir grūtāk, ka Sokša ir ļoti nekārtīga un bērni pilnīgi traucē visu kārtību. Vecā aukle ir vienīgā, kas turas pie kārtības. Es tomēr domāju mazliet tulkot Loengrīnam - Gulbju ordeņa bruņiniekam - un tad viņam sacīt, lai maksā tūlīt. Ja viņš to nevar, tad patlaban es visu to atstāšu. No sirds mīļoto sīkdimantiņ, gribu Tevi vēl apgrūtināt ar kādu uzdevumu: Tev man būtu jānopērk Vāgnera grāmatiņas ar «Nībelungu» tekstu, tās man ļoti, ļoti vajadzīgas. - Ar lielu ziņkāri es gaidu mīļvēstulīti, domāju un iztēlojos, kā mazie mīlulīši būs izlēmuši. Es pa to laiku kopju sevi, lai kļūtu vesels savam mīļajam dvēseles vienīgumiņam, lai to glabātu mīļi un pūkīgi un celtu pasaulīti, arī sapurinātu dziļaustiņas, un izpūkotu samtpēdiņas. Bet arī pašām mīļajām, saldajām dvēselītēm jāaprūpē sevi un nav par daudz jāstrādā. Ar pūkiņām un bučiņām no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

226.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902, gada 18. jūnijā (1. jūlijā)

652/18.VI No sirds mīļoto Iniņ, zaļmirdzumiņ, zilās ildziņas, šodien nav mīļās pūkkartītes, bet tomēr mīļi un labi, jo vakar taču atlidoja veselas divas. Bet puisīši šodien bijuši slikti, vēl arvien nav uzrakstījuši vēstulīti. Viņi nomocījās ar ļoti garu lūgumrakstu kādam puisim, kurš bija dabūjis mēnesi cietuma, jo bija vēlējis priecīgus ziemsvētkus. Es atnācu šurp no vasarnīcas un rakstu kartīti runča sabiedrībā. Man jau arī runča dēļ katru dienu jānāk uz pilsētu, viņš bez manis ļoti garlaikojoties. Arī mazais saimnieku puisēns esot ļoti raudājis, kad es braucu projām, un māte viņam sacījusi, ka es to darot viņa dēļ, tādēļ, ka viņš esot kliedzis un mani traucējis. Laiks vasarnīcā arvien vēl ļoti slikts un lielākoties auksts, es vēl neesmu peldējies, pat norīvēšanās atkal izpaliek. Šeit būs piemērs, cik mainīga ir temperatūra pat labās, siltās dienās. Es paņēmu līdzi mazu termometru; uzspīdot saulei, rāda 32 , tikko uzpeld mākonis, tūlīt jau 15°, stundas laikā šāda maiņa var notikt 10 un pat vairāk reizes. Naktis ir 10° un jāsedzas ar 2 vatētām sedziņām. Mazliet labāks jau gan es esmu, bet ne tuvu vēl pietiekami labs savai vissaldākajai, baltajai maigdvašiņai, pūksamtiņam. - Resno, Špichenu un Šulchenu vajadzējis izraidīt no Vjatkas uz sādžām, bet visi atkal palikuši turpat. Pēdējais raksta, ka Rīgas studenti gribot izdot manus dzejoļus, viens tādēļ atbraukšot pie manis, tas tagad dzīvojot Vjatkā. - Bet kas gan noticis ar muļķa Zālīti? Tas, cilvēks tagad jau visur meklē izdevību, kā tikai varētu mums sagādāt nepatikšanas, vēl un vēl pastāvēdams uz to, ka viņš mūs augsti nevērtē. Kāda velna pēc tad viņš mums vajadzīgs, ja mēs viņu tiešām augsti nevērtējam. Tā šis cilvēks pretojās jau toreiz, kad K. B. gribēja mūs mazliet paslavēt, un tagad atkal viņš nav ar mieru, ka kāds mūs aizstāv. Grāmatiņas, mānu saldo putniņ, tagad ved pati, kad Tu brauc uz šejieni. Ļoti mīļi, ka tagad Dora ir pie Tevis, varēsi sevi labāk pūkot. Daudz mīļu bučiņu un pūkiņu no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

227.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 23. jūnijā (6. jūlijā)

647/23. Manu mīļmaigāko zilo ziediņ, mīļsārtumiņ, ilgu Iniņ, šodien beidzot saņēmu to ilgi gaidīto pūkvēstulīti līdz ar smagajiem, drūmajiem apsvērumiem un trīs mīļiem ziediņiem. Kur gan Tu ņēmi šos ziediņus, jūrmalā vai no kāda pušķa? Uz vēstulīti es atbildēšu rīt, lai gan jau aizpagājušajā vēstulītē gandrīz uz visu ir atbildēts. To Tu vēl neesi saņēmusi, kad raksti 13., bet es ar nepacietību gaidu, kad Tu atbildēsi uz visiem tās priekšlikumiem. Tūlīt pēc tam, kad saņemšu Tavu atbildi, es vēlreiz atbildēšu, un tad mēs varēsim izšķirties galīgi. - Arī no Tavas Doras es šodien saņēmu apsveikuma karti un ļoti par to priecājos. Pasaki paldies mīļajam, labajam bērnam, pret kuru es pats esmu bijis ļoti neuzmanīgs, tādēļ jo vairāk mani aizkustina šī maigā rīcība. - Es pats viņai rakstīšu. - Tad vēl saņēmu vēstuli arī no Gulbju jaunekļa. Viņam atkal ir jauns projekts, viņš liekas liels nemiera gars, lai šo lietu ņemtu pārāk viegli, labais jauneklis. - Priecājos arī par silto laiciņu, bet rīt, 24., noteikti līs. Šodien, kā notikumiem bagātā dienā, saņēmu vēl arī kamašas, kas maksā ja tikai 4 rubļus. Tomēr par apaviem es tagad jau esmu izdevis 5 ½ rubļus. - Vasarnīcā ir briesmīgi daudz blakšu; nevienu nakti es nedabūju gulēt. Bez tam mana istaba ir saistīta ar kluso vietiņu, un tādēļ tajā ir neomulīgi. Šodien es gulēšu pilsētā. - Ļoti nopriecājos par to, ka Tu brauc uz jūrmalu; tā Tev ir pārmaiņa un arī reklāma. Kompozīcija ir ļoti jauka, tikai žēl, ka Tu tik ļoti nopūlies un tomēr neuzstāsies ar runu. Tādēļ vēl jo vairāk Tev sevi jāpūko citādā veidā. Bučiņas un pūkiņas, tavs puisītis apskauj, mīļi, mīļi, mīļi.

228.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 25. jūnijā (8. jūlijā)

645/25. VI              Baltziediņ!

Manu mīļo, vienīgo, sirdsasintiņ, tātad paliekam pie šurpbraukšanas. Noteiktu termiņu, kad mazie, saldie putniņi izlidos uz šejieni, mēs mierīgi varam izlemt vēlāk, ir vēl laiks, un tas būs atkarīgs no dažādiem sīkiem apstākļiem. Māmiņa lai paliek Jelgavā un kaut kā iztiek ar to pašu nemainīgo summu kā agrāk, līdz būs iespējams dot viņai vairāk. Dora vislabāk lai brauc līdzi, ja viņa neatrod izdevīgu vietu. Es labprāt viņu redzētu šeit, viņa vadītu saimniecību, mācītos un varbūt atrastu vietu. Ja viņa nevar braukt līdzi, tad saimniecību vadīšu, es, bez Tavas iejaukšanās un pretimrunāšanas, jo šī loma iebildumus necieš. Kādu laiku Tu atpūtīsies un savā veidā piepildīsi sevi ar jaunu saturu, daudz lasot. Tev šis paņēmiens tomēr ir izdevīgāks, neatkarīgāks, es esmu Tevi arī turklāt nomierinājis, bet varbūt ar savu priekšlikumu esmu Tevi nomocījis? Bet tagad esmu mīļš un labs, bez kaut kādas aizvainotas uzpūtības, tikai to es gribēju Tev pasacīt. Kad Tu būsi atpūtusies, Tu katru dienu 1-2 stundas varēsi strādāt maizes darbu, tas tomēr būs mazāk nekā 3-4 stundas redakcijā. Ja Tu rakstīsi kādu lielu oriģināldarbu, tad Tu šo laiku būsi pavisam brīva. Kad būs gatavs konkursa darbs Latviešu teātrim, Tu nākošajā gadā brauksi uz Rīgu, apmeklēsi mammu un rīkosies reklāmas labā. Es pa to laiku strādāšu kā parasti, tikai sistemātiskāk, mierīgāk, nesteidzoties un sevi nesagandējot kā ar «Monte Kristo» un tūlīt pēc tam ar «pilsētu likumiem». Tu jautā, kā tas iznāk? Tas ir tā. Tavi iebildumi pret kopbūtni visvairāk balstās uz to, ka «Dienas Lapa» vēl pastāvēs 1 ½ gada un īstenībā vēl diezgan ilgi un ka mēs varam pastāvēt tikai ar «Dienas Lapu». Šo ziņu es labprāt uzklausu, taču trūkst ticības. Tieši «Dienas Lapa» ir nedrošs klients, un Zālīte jo sevišķi. Tie mūs baro drīzāk slikti nekā labi. Braucot prom, Tu «Dienas Lapā» pazaudēsi vietu - un vieta mums katrā ziņā būs vajadzīga -, bet atgriežoties tā būs atrodama arī citur, jo, ja «Dienas Lapa» kritīs, tad tik un tā Tev vieta būs jāmeklē citur. No Zālītes Tu ceri vēl saņemt 30 rubļus mēnesī, no Derīgo grāmatu nodaļas 200 (bet Tev vajadzēta runāt ar jauno priekšnieku, sacīt, ka viņa uzdevumā es jau esmu iesācis «Tasso», bet «pilsētu likumus» jau esmu pārtulkojis, vēl tikai komentāri, uzzināt, vai un ko viņi no mums pieņems. Iespējams, ka Zinību komisijā Tu to esi arī darījusi, Tu jau esi dūšīgs kukainītis, Tu saldo pūkiņ), no teātra 100 (arī nebūt nav tik neiespējami), bez tam 20, kopā iznāk 30+15+10+20=75; mammai 25 un mums ar Doru 50. Ļaunākajā gadījumā ar to jau arī pietiktu, ir taču 900, tuvu 1000, un agrāk mēs ļoti bieži iztikām ar 90 rubļiem mēnesī. Pagaidām vēl ir arī valdības pabalsts 6 rubļi. Tu jau katrā ziņā tad rakstīsi lugu, un to uzvedis vai godalgos, varbūt pieņems arī «Skroderi», visādā ziņā to iespiedīs; pagaidām, t. i., nākošgad, tas ienesīs ne 100, bet 200-300. - Zināms, būtu labi, ja «Skroderi» Tu iekārtotu pati, citādi tas izgāzīsies, un līdz ar to būs zaudēts 100 rubļu ienākuma, Es gribu apvaldīt savu nepacietību, labprāt gribu atļaut, lai palīdz paša pūkiņas. Tev arī nav jādomā, ka es neesmu pietiekami stiprs, lai uzdrošinātos nākt klajā ar «Skroderi» un panest iespējamo neveiksmi. - Tātad tagad nav grūti runāt par to, vai Tu nepaliksi līdz septembrim, t. i., oktobrim. Tu tad mācītos arī no Vācu teātra un tur gūtu jaunus iespaidus. Tātad - kad tikšanās? Par to jārunā. Bet pēc Taviem plāniņiem iznāk, ka tikšanās vispār nevarētu būt līdz tam laikam, kamēr es tieku brīvs, t. i., vēl 1 ¾ gada. Tas nu tomēr ir par daudz. Bet tā Tu laikam esi domājusi, Tu muļķa mazo, pūkīgo putniņ? Zālīte negrib, ka Tu tik bieži braukā šurp un turp, tātad Tev jāsēž tur, bet man šeit, par patikšanu «Dienas Lapai», bet abiem mums jānovīst un jāsapūst. Vai Tu esi arī apdomājusi, ko Tu runā? Vismazāko pūkiņ, pūkgaliņ! Cietis, bez šaubām, mūsu abu veselība, mūsu darbi būs sausi un bezspēcīgi, tādēļ ka mums nebūs ierosmes vienam no otra, un tiem turklāt vēl jābūt konkursa darbiem, tātad spīdošiem! Amatniecisko maizes darbu mēs, zināms, izpildīsim (lai arī par to vēl jāšaubās), bet īstus, lielus oriģināldarbus ne! Par Tevi es nevaru spriest, varbūt šeit es maldos, tad pasaki man. Pagaidām, šajos piecos gados, Tu vēl neesi varējusi radīt oriģināldarbus, jo neatlika laika maizes darbu dēļ. Vēlāk, kad Tev būs brīvas apmēram 3 stundas, es arī īsti neticu krietnai strādāšanai pie origināldarbiem. Tātad mēs šos 2 gadus cietīsim garīgu un dvēselisku izsalkumu, lai arī materiālā ziņā pa pusei badotos, jo tomēr šiem 8 gadiem vajadzēja Tev parādīt, ka ar Tavu braukāšanu uz Rīgu mēs neko nevaram ietaupīt. Tagad, kad materiālā ziņā jau esam zināmā mērā nodrošināti, man liekas jau kā mazdūšība sevis nodrošināšana vienīgi ar sīkiem līdzekIīšiem, neiedrošinoties [realizēt] nekādu pasākumu, neuzticoties saviem spēkiem, nekad nemēģinot tos izlietot kaut kam lielam. Vajag taču arī riskēt būt laimīgam, darīt laimīgu, gūt laimi. Mūsu lielākā laime esam mēs paši, bet mūsu mums nav, mēs to neiedrošināmies vietas dēļ, kas mūs garīgi nospiež, mūs abus, jau gadiem ilgi. Beidzot taču «Vaidelote» vēl ir tur un arī «Cikls». Arī latviešiem arvien vairāk attīstās literatūra, un Tu taču nevari tikt aizmirsta. Tā nu Niedra ir dabūjis saimniecību un 800 rubļus, Barons 1000 rubļus, arī Pumpuram kritīs labs kumoss. Priekšā ir Tava jubileja, bet, ja Tu esi piesieta pie Zālītes, tad šī jubileja mums diezin vai izvērtīsies par gavilēm, citādi jau gan. Te, «Dienas lapā», es, piemēram, lasu, ka «Mēness starus stīgo» ir atkārtoti spēlēts «Auseklī», bet «suņu beka», lai tikai neceltu Tev reklāmu, nesaka, ka Dārziņš to no jauna komponējis, turpat ir daudzināts arī mans vārds, «Indiān, karadeja». To pret mums tagad izspēlē Fallijs tieši Zinību komisijas sapulcē, tas taču ir ar nodomu, lai mums kaitētu. - Kā es jau rakstīju, materiāli mēs šos divus gadus varam nodzīvot ļoti labi, t. i., tikpat labi šķirti kā kopā. Un pēc tam? Arī šeit jātic savai nākotnei, citādi nekad augstu nelidosim, bet bailīgi rāposim pa zemi, bet kā tad lai uzkāpj kalnos, par kuriem mēs sapņojām? Es vēl nerunāju par ceļu, kas ved turp. Tev ir viens noteikts ceļš, sev ceļu es vēl neesmu noteicis, un tādēļ arī šis kautrīgums, kuru Tu sauc par mazdūšību, par neticēšanu sev. Tā ir prātošana, manas vientulības sekas jau kopš jaunības, tas ir kaunīgums, kas Tev, protams, ir nesaprotams, jo Tu esi sabiedrības cilvēks.
Es tātad nerunāju par ceļu, bet par pamatspēku, lielajām ilgām izplesties kā gāzei. Tas mums ir abiem, un tas ir galvenais, nevis ceļš, kur šis spēks lauž savu gultni. Bet vienmēr to iežogot, ķerties pie sīkām devām, nekad neiedrošināties dzīt uz priekšu veselu, lielu tvaikoni, tā ieilgstot jau ir gļēvulība. Zināms, nodrošināt sev bāzi, bet necelt to no sīkiem akmentiņiem. Kādēļ gan reiz nesamest veselu akmeņu blāķi, kaut arī tas varētu mums savainot kājas? Jau martā, kad Tu brauci projām, mēs taču negribējām šķiršanos uz 2 gadiem, norunājām, ka Tev jābrauc rudenī. Bet «Monte Kristo» man tad tik pamatīgi apriebās, ka es jau tagad uzskatu par mūsu necienīgu vēl ilgāk neiedrošināties neko lielu. Bet nu vēl kas, par ko es negribēju runāt, bet tomēr jārunā par upurēšanu. Tu jau pati to gribēji, Tu sirsnīgo Pūkiniņ. Man jau gan ir tiesības sevi iegrožot tik stipri, cik vien gribu, lai sasniegtu mērķi, un, upurējot visu šim vienam, es varu būt briesmīgi nežēlīgs. Tu taču pazīsti lielo piecnieku, bet Tev jābūt no tā brīvai. Tev nav jāvelk rati līdzi pa smiltīm, par to jārūpējas man vienam. Visumā, ar lielu oriģināldarbu Tu mūs drīzāk vari materiāli nodrošināt nekā ar lielu daudzumu mazu darbu, piemēram, Tu vari uzrakstīt jaunas lugas. Bet Tu šos garos 5 gadus esi vergojusi maizes dēļ. - Tātad braukt tagad, spožactiņ! Tev jāatpūšas un tad jāuzdrošinās tas lielais. Arī es jau gribēju mēģināt ar «Īliņu», bet vēl arvien jūtos ļoti noguris, «Monte Kristo» un tad smagais periods aprīlī mani tā ir nomocījuši, ka neesmu vēl atpūties. Pat runcis saka, ka mēs abi esot novājējuši, viņam atkāries labais, dzeltenais kažoks, man - labā, zilā josta, lai gan to mutiņas laikā nevarēja pilnīgi aizsprādzēt, runcis tomēr saka: sie-ie-ie-viņ. Vēlreiz: ko pēc tam, pēc 1 ½ gada? Kādēļ ne saimniecību? Vecās iet bojā, tādēļ ka kredītbankās tām daudz parādu, arī privāti parādi. Mēs ne? Varam arī iznomāt. Kapitāls tā katrā ziņā ienestu vairāk nekā bankā uz procentiem. Ja visi striķi trūkst, kādēļ ne mazu viltīgu darījumiņu? Tu tad varētu netraucēti strādāt. Es vai nu nogaidītu laiku, vai ietu citu ceļu. Upurēt dzejnieku man nav tik briesmīgi kā Tev, tādēļ ka es vē1 tikai izmēģinu roku, bet Tu pilnīgi un pavisam jau esi dzejniece. Es visur to varu vēl izdzēst, Tu ne. Bez tam es taču pagaidām vēl tikai topu par literātu. Es strādāju, jo citādi nekā nenopelnu, tātad es rakstīšu arī oriģināldarbus, it sevišķi tos, kas jau iesākti. Tā es tālāk sevi pārbaudu. Ja tā saucama par upurēšanu, tad attiecībā pret māni tas nozīmē tikai dzejnieku, pret Tevi - cilvēku. Tātad lieta ir skaidra: ja jābūt upurjēram, tad es esmu gatavs, man maz ko zaudēt: gaļas ziņā maz tādēļ, ka esmu vājš, vilnas ziņā tādēļ, ka izkrīt spalvas. Bet Tevi, mazo putniņ, pēc manām domām, vēl ar pilnām tiesībām var saukt par kamenīti, ne dūkšanas dēļ, bet... Tā, manu saldo, vienīgo pūkiņ, manu mīļsārtumiņ, manu mazputniņ ar samtkājiņām! Un tagad bučiņas un pūkiņas bez gala un sava puisīša celta pasaulīte, mīļi un labi.

229.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 27. jūnijā (10. jūlijā)

27./643 Manu sirds mīļoto, ilgoto maigumiņ, saules vēsmiņ, šodien ir pienākušas pūkkartītes, ļoti mīļas un pūkīgas, iztrūkst 10. un 18., pēdējā ir 653/19, pilna mīļām ziņām. Grūti Tev ir bijis, vismīļāko vienīgumiņ, tik daudz strādāt visu šo laiku un turklāt tāds daudzums iespaidu: mūzika, runa, iepazīšanās. Bet, kaut arī tas Tevi ļoti nogurdina, tomēr, kā man šķiet, tas Tev sniedz arī daudz ierosmes. Tu esi arī dūšīgi plēsusies, un kaut kas tāds actiņas padara gaišas. Un puisītim mutiņa ir paša vienīgā, Iniņa, vienīgi vienīgā. - Mazie pūkputniņi ir pareizi atminējuši un pareizi domājuši, un tas arī saskan ar to, ko divas dienas agrāk es rakstīju ierakstītajā vēstulītē. Nu jau viss atkal ir labi un mīļi. Un, ja Tu gribi zināt, es šodien uzrakstīju divus dzejolīšus, pēc Tava parauga, ārpus kārtas, tieši tā, kā ienāca prātā. Ar to vē1 nav sacīts, ka nogurums būtu pārgājis. Gluži otrādi, es it nemaz nevaru atpūsties, laiks ir slikts, un dzejolīši arī ļoti viduvēji, neizceļas un neiet pāri vidusmēram, kā pēdējais - «Rīta vēji». Es tikai priecājos, ka Tu tūlīt sacīji, ka tie esot amatnieciski. Varbūt līdzēs mazgāšanās un vingrošana, ko es turpinu, varbūt arī ne, bet es jūtu tuvojamies ko lielu. Man ir diezgan vienaldzīgi, vai iznāks labi vai ne, es varu arī ko citu. Par šo vienaldzīgumu es pateicos Tev, manu saldo dvēselīt. - Noskaidro, cik izdevēji gribēs maksāt par loksni. Neimanis par «Sarkanajām puķēm» Tev toreiz samaksāja 15 rubļus par loksni, bija maz. - Pasveicini atkal tos, kas lika mani sveicināt. - Esmu norūpējies mīļo spožactiņu dēļ. Ko ārsts par tām teica? Vai kas bīstams? Tev tagad ir daudz jāstrādā, un vēl vakaros. Pasveicini mīļo Doru, par viņu arī labi jārūpējas. Es vēl netieku pie rakstīšanas. Daudzas pūkiņas mazajam mīļmaigumiņam un daudzas bučiņas no sava puisīša.

230.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 30. jūnijā (13. jūlijā)

30./640 Manu sirdsvienīgumiņ, viszeltaināko samtputnitņ, dvēseles smaržiņ, saņēmu tik ļoti mīļas, pūkīgas kartītes, ka gluži viss ir saulītes pilns. Es ļoti vēlētos pūkot savu saldo sirdsmazumiņu, bet šovakar esmu mazliet noguris. Rāvos ar klientiem un saņēmu veselu pusrubli. Es jau tagad sistemātiski cenšos no tiem atbrīvoties, bet pāris no viņiem bija ar ormani atbraukuši man pakaļ uz vasarnīcu. Ar jūliju sākšu strādāt, kā jau sacīju, 3 dienas rakstīju dzejolīšus, bet tie nepārsniedz vidusmēru. Tomēr nolēmu pagaidām rakstīt, lai iznāk kas iznākdams, ja nu iznāks pavisam muļķīgi, tad es to atmetīšu un darīšu ko prātīgāku. Par to, ka mums vairāk jāuzticas laimei, kā es tagad skatos, mēs abi esam vienis prātis. Žēl, Tu pārprati manu vēstuli, un dīvaini, ka ļaudis tikai tagad Tev to saka, bet labi arī tā, ka tikai kaut kas iznāk. Es ļoti priecājos, ka Tu esi tā godātai, manu saldo mirdzpūkiņ, tā ir ļoti laba zīme, tas Tev dos arī vairāk drosmes, Tu drīzāk izšķirsies sekot mūsu lēmumam, tas ir vienīgais prātīgais. Labi, ka Tu māmiņu mazliet izvedi svaigā gaisā, tas viņai ļoti nāks par labu. Bet vai nabaga Kristaps nebija līdzi? Vai viņš nevarēja, jeb vai Tu nevarēji viņu apģērbt? Mīļo, saldo, sirsnīgo vienīgumiņ, tagad atpūties labi pēc lielās piepūles un raksti, kad būs tikšanās. Tai jābūt, par to esam jau vienojušies. Daudz pūkiņu un bučiņu no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

231.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 2. (15.) jūlijā

639. 2. VII Mīļzeltaināko sirdsvienīgumiņ, sapņu ildziņas, nomoda sapnīt, mīļsaulainā pūkiņa atkal ir atsūtījusi brīnumjauku kartīti un bijusi ļoti mīļa, gribēdama atpūsties un pārāk nepiepūlēties. Ja jau mazajiem puisīšiem mutīti aizspiež ar bučiņām, tad jau tie nekliegs, tas jau arī nemaz nav tik steidzami, ir taču mīļi un labi arī. Publikas vispārējo noskaņojumu es arī uzzinu no «Dienas Lapas», bez tam nesen no Kates saņēmu klusu, bet noteiktu mājienu par to, ka jaunā paaudze mani mīlot un arī gaidot. Turklāt godinājumi, kādus Tu saņēmi, taču ir jānovērtē ļoti augstu, kā Zinību komisijas kritika tā tomēr ir pietiekami skaidra. Nu taču mēs arī varam mazliet pasauļoties, pagulēt saulītē kā puisīši mežā, tik briesmīgi vairs nebaidīties no lielā piecnieka; uzticēsimies laimei, neskriesim tai pakaļ asiņainām kājām. Vai Tev nav pārāk daudz darba ar ievadiem? Tu nedrīksti pavisam nomocīties. Kā gan citādi Tu atpūtīsies? Un tad, mīļo sirdsdziļumiņ, sārto dvēselesgaismiņ, asinspilieniņ, es taču arī Tevi vēl nomocīšu, gluži tāpat kā pagājušajā rudenī, iekams Tev visu nolasīšu. Tā atkal būs liela garīga piepūle, un būs ļoti grūti to atlikt, jo Tu jau esi nepacietīga un es arī. Pāris dienas jau esmu strādājis un nevaru vairs sacīt, ka nerakstīšu, un, ja es rakstīšu, tad Tu man būsi nepieciešama, manu saulīt, meža smaržiņ. - Mīļās bilžu kartītes šādus mazuļus ļoti iepriecināja, un perspektīva ar ievešanu Vīnē ir brīnumskaista. Vismīļāko, vissaldāko pūkdvēselīt, viss jau ir labi, tikai Tev jāturas veselai un pūkīgai. Pūkiņas un bučiņas vienmēr tiek piekaisītas klāt no sava puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

232.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 5. (18.) jūlijā

635/5. VII                      Zibensspīdumiņ!

Manu sirdsmīļoto, dziļsirsnīgo dvēselīt, spožactiņ, brīnumsvētumiņ, manu zeltaino debesu atslēdziņ, beidzot taču esmu ticis pie vēstules rakstīšanas. Vienmēr tādi muļķīgi traucējumi, šodien atkal viens klients, bet es tomēr atbrīvojos. Kopš mīļās, pūkīgās sirdsvēstulītes es vairs neesmu saņēmis nevienu kartīti un vēl nezinu, kāds ir Tavs galīgais lēmums par šurpbraukšanas termiņu, pēc tam kad Tu «Skroderi» būsi iesniegusi Latviešu teātrim. Bet viena lieta ir droša, un man ir liels, kluss prieks par to, ka mana sirdsasintiņa par šurpbraukšanu un uzticēšanos laimei ir vienās domās ar mani. Pārāk ilgi mēs esam bijuši apdomīgi sīkumos, tagad esam iemācījušies iet soli pa solim un meklēt cietu zemi, reiz taču mēs varam izdarīt arī lielu, drosmīgu lēcienu, mēs zinām, kur ir zeme, tagad mēs to vairs nepazaudēsim no acīm. Izdarīju aprēķinus, un ga1venajā lietā rēķini saskanēja. Tagad parēķini arī Tu, rezultātam jābūt: laimīga tikšanās. Triumfi, ar kādiem Tevi sumināja, vienkārši ir pārāk lieliski, tādi godinājumi tur vēl nav bijuši. Bet Tavs vai arī mūsu abu literārais vakars vēl sekos; tam jāizvēršas vēl lieliskākam. Kad tas būs? Vai Tu tur vēl piedalīsies? Tā būs lielāka reklāma. Drīz jau es arī par to no Tevis saņemšu atbildi, šķiet, tie būs visi iemesli, kas Tevi vēl varētu atturēt. Kā ir ar veselībiņu? Vai Tu visu laiku dzer hematogenu? Tev, iekams brauc, Rīgā vēl jāatpūšas, vismīļāko, vissaldāko pūkgaliņ! Bet, ja Tu nu reiz brauc, tad vari to darīt ar mierīgu sirdi; diviem, vēl atlikušajiem gadiem mēs esam puslīdz nodrošināti, un tas, kas būs pēc tam, patlaban nav tik noteikti pasakāms. Var vēl rasties viena otra kombinācija, kas būtu izmantojama, Šeit vēl mazs aprēķins šim gadam: jūlijā Tu vēl paliec tur, ja Tu brauc augustā, mums būs: augustā un septembrī vēl par romānu.- 60 rubļu, tad «Nātans» - 30, % - 90, valdības pabalsts - 30, dzejoļi - 25, tieslietas - 25, «Prometejs» (Gēte, saīsināts) - 20. 5 mēnešiem, katrā pa 35, mums vajadzētu 335 rubļus, tātad trūkst 55 rubļi, tos Tu, Sirdsiniņ, pilnīgi nopelnīsi ar ievadiem vai ko citu. Turklāt es šogad pa to laiku strādātu pie «Īliņa», bet nākošgad strādātu maizes darbu. Šogad Tu varētu pamatīgi atpūsties, un tad taču vēl paliek divi mēneši, kad Tu varētu sākt domāt par saviem oriģināldarbiem. Tātad 1903. [gadā] Tu rakstītu oriģināldarbus. Ienākumi 1903. būtu: % - 250 rubļu, valdības pabalsts - 80, teātris («Skroderis») - 200, «Līrs» - 35, Nodaļa 200=805 rubļi, tātad trūkst vēl 100 rubļu, tie ienāks, piemēram, par tieslietām - 60, par dzejoļiem - 60. Vēl mazliet oriģināldarbu «Mēnešrakstam», un būtu jau 1000 rubļu. Ja mēs nestrādājam «Mēnešrakstam», tad 100 rubļus var piepelnīt arī kā citādi: tulkotās lugas vien jau dod 100 rubļus, no Nodaļas par juridiskajiem [rakstiem], bez kalendāra, dzejoļu izdošana (abu), mazliet no Gulbja, «Pēterburgas Avīzes», «Russische Zeitung». Nodaļai 1903. [gadā] man būtu jāstrādā 4 mēneši, katrā pa 350 rindām. Tev ļaunākajā gadījumā būtu jānopelna 100 rubļi, arī 4 mēnešos, pa 24 lapām dienā (mēneši 25 dienas). Tad mums paliek brīvi 8 mēneši, t. i., 2 mēneši vasarā atpūtai, bet 6 mēneši oriģināldarbiem, t. i., ludziņām godalgošanai. Rēķins taču ir pareizs, vismīļāko sirdsliesmiņ, vismaz ne pārāk optimistiskās krāsās. Tātad, viszeltaināko vienīgumiņ, lielais piecnieks zaudē savu šausmīgumu. Divi mīļi, labi mīlulīši varēs pūkoties, un vismazākie sirdsdārgumiņi tiks glabāti dimantkastītē ar rožlapiņām, vismīļāko, vissaldāko mazputniņ, zilo brīnumziediņ, sārtmutīt. - Tagad vēl atbildītes uz mīļajām pūkkartītēm, tās pastāstīs, kas šeit atgadījies. Resnais ir īsti laipns, lamājas par «Pēterburgas Avīzēm», tad jau «Dienas Lapu» viņš uzskata par labāku. Kādēļ? To es nezinu. Vai tādēļ, ka mēs un Asars tajā strādājam? Jeb vai viņi noslēguši mieru ar Zālīti? Jeb vai viņam ar Rīgu nav nekādu sakaru? Šulcam jau Rīgā ir pazīstami, bet tas man likās mazāk laipns, varbūt viņš bija slims, viņa Kate arī aizbrauc. Kate turpretim ir vecīga, bet īsti simpātiska meiča, likās esam laipna un godbijīgā, kautrīgi teica, ka puikas mani arī mīlot un novērtējot, atzīstot kā dzejnieku, to gan viņa nepateica kādiem vārdiem, bet tāda bija jēga. Kāds students, politehniķis, Razums, kas strādā Vjatkā, Rīgas studentu uzdevumā gribot man piedāvāt sekojošo: viņi izdotu manus dzejoļus, maksātu labu honorāru un daudz izdabūtu cauri? Par to tad arī runāja Resnais. Vai es būtu ar mieru? Protams. Viņiem tiešām esot nauda. Lai tad Razums atbrauc pie manis, un es dzirdēšu vēl tuvāk. Ja tikai viņiem būtu nauda, es labāk dotu viņiem nevis Neimanim vai Ozolam, jo viņi maksās vairāk un katrā ziņā vairāk rūpēsies par izdošanu un izplatīšanu; tādā veidā mēs arī iegūtu vairāk draugu nekā pie grāmatu tirgotājiem. Iespējams, ka tie ir tie paši ļaudis, kas gribēja izdot pastkartes ar Tavu fotogrāfiju. Arī Ozola priekšlikums mūs izdot uz pastkartēm ir ļoti jauks. Ja es pārstrādāju «Jaungadu» un «Fiat justitia» un ņemu mazliet tulkojumus, es taču varu sakārtot divus dzejoļu izdevumus; turklāt vēl 2 Tavi dzejoļu izdevumi, vecākais un jaunais. Tagad atbildītes. Tas taču ir kaut kas sevišķs: Niedram uzdāvināta vesela saimniecība! Kaut arī uz atstrādāšanu. Kā tu domā, pūkiņ, vai Tu savā jubilejā 1904. [gadā] arī saņemsi dāvanai saimniecību kā Senkēvičs? Vai šī ideja ir tik nereāla? Rāviņš, kā izrādās, ir mans studiju biedrs, esam bijuši Pēterburgā «las. vakaros», kopā fotografējušies. Varbūt tādēļ viņš arī grib Džonim palīdzēt. - Remiķis tad, cerams, izlaidīs cauri arī «Skroderi», Pelcam pie viņa ir liela teikšana, dažreiz nolasa arī lugas. Ir ārkārtīgi iepriecinoši, ka viņam pret Tevi ir tik daudz cieņas. Es nopriecājos kā tāda maijvabole un nosmējos, kā vismīļākie pūkgaliņi lieliski reprezentējās, cēli sēdēja kā dāmas! Tu mīļo, vienīgo pūkiņ, visumiņ, dūniņ, kas Tu esi par mīļu dvēselīti, Tu topi par personību un tomēr esi Iniņa. - Kas ir ar Ozolu un «Austrumu»? Vai tālāk viņš neko nav runājis? Kā «Austruma» redaktors [viņš] būtu ļoti, ļoti labs, mēs viņu varētu apgādāt no šejienes un īsā laikā viņa «Austrumu» nostādītu augstāk nekā «Mēnešrakstu», tādēļ ka pie mums nāktu labākie rakstnieki un arī mēs zinātu tulkot ko nozīmīgu un interesantu. Tas būtu vienkārši ideāli, šāda vieta! Ja arī viņam maz naudas, drīz viņš tomēr varētu maksāt vairāk - % no abonentu pieauguma. Mums nepietrūktu naudas, mēs piesaistītu visus puišus un daudzus abonentus. Pie izdevības parunā ar viņu par to. Vai tur tagad ir Ārons? Tas taču ir par vāju. Man viņš vēl neko nav rakstījis. Viņš būs vienīgi slikts maksātājs. Kā tad Fallijs realizēja savu kara plānu? Ko sakāt jūs? - Latviešu biedrības centienus apvienot ar agrākajiem «Dienas Lapas» centieniem, to ievēroju arī es, tā ir mana atziņa, un tas ir labākais vai, pareizāk, vienīgais ceļš. Mani ļoti iepriecina tas, ka tagad par to runā. - Patlaban es aplūkoju skatu kartīti ar latviešu rakstniekiem. Kas Tu tomēr esi par krāšņu, imponējošu Iniņu! Zini, dvēselīt, es tagad Tevi iedomājos vēl lieliskāku, Tevi ir tik daudz liela, un tagad tas viss kļūst redzams, Tu brīnumziediņ! - Tas, ka Hermanis Bārs grib Tevi ievest vācu literatūrā, var ļoti ātri notikt. Skujeniece to nokārtos. Berlīnē jau arī berlīniete var Tavā labā rīkoties, jo viņa pazīst vienu otru rakstnieku. Ķeniņa nebija sacījusi, ka viņa raksta šajā uzdevumā, - vienīgi: «Mēs esam nodomājuši.» Man vajadzēja Tev aizsūtīt vēstuli, bet Tu gan toreiz biji pārāk nogurusi. Savādi, ka par vēstuli viņa nav Tev jautājusi. - Mīļo Sirdsiniņ, bet tagad viena bēdīga vēsts: labais, dzeltenais runcis neizturēja, viņš nevarēja kundzīti sagaidīt, viņš par daudz pēc Tevis ilgojās. Baroju to labi, katru dienu biju pilsētā, liku pirkt gaļu, bet viņš ēda maz, beigās nemaz. Perhenu viņš necieta, tas raustīja viņu aiz astes un neņēma klēpi, kundziņš arī bija šeit tikai uz īsu brīdi, skraidīja uz vasarnīcu pie svešiem runčiem. Viņu bija sakodis «muižkungs», taču ne pašās beigās; varbūt to bija sasituši bērni. Saimnieka meita jau arī viņu ļoti mīlēja, viņš ik dienas tur gulēja, bet kundzītes tur nebija. To viņš ņēma pie sirds tāpat kā vecais [runcis]. Tagad manā istabā ir gluži vientuļi, un es bieži esmu sliktā noskaņojumā. Mīļā dzeltenā man ļoti pietrūkst. Viņš ir aprakts dārzā. - Iztrūkst pūkkartītes no 10. un 18. VI. - Jau 5 dienas esmu regulāri strādājis pie «Īliņa», 200 rindas, I cēliens, bet ļoti vāji. Sāku no I cēliena vidus, drīz jānāk beigām, tomēr atšķiras, un cēliena noslēgumam taču jābūt iespaidīgam; varbūt uzlabosies garastāvoklis. Pārējos cēlienos ir tikai pāris aprakstošas vietas. Bez tam ir uzrakstīti vairāki dzejoļi, bet visi vāji, viduvēji. Turpmāk es kaut ko aizsūtīšu pārbaudei. - Katru dienu es izdzeru pa ½ stopam piena. Esmu arī atkopies. - Mīļajai Dorai kaut ko nopērc manā vārdā, viņa tik ļoti mīļi izturējusies pret mani un tā noņēmusies ar «Skroderi», mīļā meiča. Un tagad nāku celt saulītē mīļo pūkgaliņu ar dimantlāsītēm. Sapurinātas austiņas un pakašātas pūkvietiņas, un pašas puisītis mīļi glabā dvēseles vienīgu! mīļu, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Neaizmirstulīte un neļķīte savai pūkiņai no puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

233.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 6. (19.) jūlijā

634/6 Manas brīnummīļās ildziņas, sirdsvēsmiņ, samtpūkiņ, dimantmirdzumiņ, kas gan tā ir par mīļu pūkkartīti, kuru es šodien saņēmu, pašu puisīši tik mīļi un labi aprūpēti un tā saslavēti, ka deguntiņš jau sniedzas līdz pašiem griestiem un viņi nekliedz vairs nemaz. Tikai šādas mīļas mutiņas un pūkvienīgumiņi [man] ir vajadzīgi, un ir jau arī. Tur Tev ir pilnīgi taisnība, mīļo sirdsasintiņ, sākumā es «Skroderi» tiešām mīlēju, bet tad tas bija gluži citāds; daudz labāks; kad nu tas ar pūlēm un grūtībām, un tīrām dusmām iznāca tik muļķīgs, tad tas man kļuva pretīgs un vēl tagad ir gluži svešs un vienaldzīgs. Ja Tu viņa dēļ būtu palikusi, es, lai gan man vajadzētu priecāties, būtu tiešām apbēdināts, es jau ļoti labi saprotu, ka tikai tad tam būtu panākumi, ja to iekārotu tik mīļas, gudras rociņas. Bet tagad Tu esi putniņš, kurš lidos šurp. Bet varbūt Tu vēl paliksi līdz savai goda dienai? Tikai tad tā arī iegūtu īsto mirdzumu, ja Tu pati būtu tur. Un tas Tev arī ļoti daudz nozīmētu, Tu atsvaidzinātu savu spožumu, savu skaisto, cienījamo vārdu, savu lielo pagātni un vēl lielākās izredzes. Es Tevi nemaz nespēju iedomāties citādu kā vien mirdzumā un krāsās, krāšņums, tā esi Tu, brīnumziediņ! Es mīlu gaišo, skaidro dienas gaismu, kas ir tik vienkārša un kautra, kas pazīst krāsas, bet var bez tām iztikt, tur tad arī iegūst jēgu lielais piecnieks, bet Tev tas ir neprāts, garīgi vēl vairāk nekā fiziski un materiāli. Tev svētku diena ir nepieciešams atsvaidzinājums, gandrīz Tavs elements, man pietiek ar to, ja zinu, ka esmu tvēris pašu pamatu. Tu taču esi svētku dienā, mana svētku diena, mans svētums, mana debesu atslēdziņa, tomēr mīļa un pūkīga arī. Ir uzrakstīts viens otrs dzejolītis, bet tie ir tik vāji, ka es nespēju tos sūtīt, tie sabojās Tavu labo noskaņojumu, tie ir tikai viduvēji. - Raksti vēl par notikumiem, tie mani interesē. Manu dziļdvēselīt, sirdsasintiņ, rūpējies labi par sevi, manu tikšanās ilgu ziediņ! Bučiņas un pūkiņas pašas puisītis iepriekš aizsūtījis, mīļi, mīļi, mīļi.

234.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 7. (20.) jūlijā

633/7 Manu mīļzeltaināko sirdstrīsiņ, samtpūkiņ, dvēseles smaržiņ, šodien nav saņemta neviena mīļa pūkkartīte, arī citādi šajā mēnesī vēl trūkst 10., 18. un 26. [jūnija kartītes]. Bet laikraksti ir pienākuši jau no 28. un 29. Pēdējā pūkkartīte ir no 27., bet nākošās atkal vairs netiek ne no vietas. «Dienas Lapā» es izlasīju polemikas turpinājumu. Vai tā tiešām ir taisnība, ka Veinbergs neko nav sacījis par «Zeltīti», vispār pat ne reizes to nepieminējis? Tur taču ir pārrunāti «No saldenās pudeles» un pat pavisam mazi gabaliņi. Tā jau tomēr būtu īsta nekaunība. Vai ar Remiķi par «Zeltīti» Tu neko neesi runājusi? Varbūt izlaistu pēc nelielas pārstrādāšanas? Tas taču būtu ļoti vajadzīgi, jo šo lugu bez Latviešu teātra vēl varētu uzvest arī uz lauku skatuvēm, tādēļ nepiedodami to atstāt tā novārtā. Tajā ir tik daudz brīnišķas poēzijas, burvīga pāreja no reālisma uz jauno, ne romantismu, bet tieši jauno, kas pilnībā atklājas Tavā ciklā. To var salīdzināt ar «Hanneli», bet šī ir par to neizmērojami labāka, jo nav sentimentāla, arī ne romantiska, it nemaz ta jā nav fantastikas, bet gan brīnums par to jauno, ko filistri uzskata par romantiku vai nemaz neaptver (kā, piemēram, Vizulis). Tad jau K. ir vairāk saprašanas, bet tas, ko viņš saprata, ne tuvu vēl nav viss. [Šinī lugā] ir nesalīdzināmi vairāk [domu]. Mīļvienīgumiņ, dieva dēļ rūpējies par to, lai «Zeltīti» izlaiž cauri, tā ir ļoti viegli pārstrādājama, vienīgi šis tas jāizsvītro. Pie mums gandrīz būtu tā kā vientuļāk, nav vairs labā dzeltenā. Es vienmēr dūšīgi uz mežu, bet pēdējās dienās mani uztrauca un kaitināja Perhens, un tādēļ nešķiras darbs. Es strādāju gabaliņu pa gabaliņam. Mīļo Sirdsiniņ, sārtmutīt, sirdsvētumiņ, pūkojies mīļi. Bučiņas un pūkiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

235.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 9. (22.) jūlijā

631/9                  Baltziediņam.

Manu sirdij vissaldāko pūkputniņ, mīļsārtumiņ, bezgalībiņ, dvēseles maigumiņ, šodien pienākušas divas brīnummīļas pūkkartītes ar lielu, zeltainu saulīti un mazu pasaku mājiņu. Tavi pašas puisīši, kas arī vairs nenāk tukšām rokām, bet ar lielu (zemo, apaļo) podu, pilnu kauleņu ievārījuma, un vidēji lielu podiņu meža zemeņu ievārījuma, ļoti priecājās. Vienā būs 10 mārciņas, otrā 5 mārciņas ievārījuma. Tas sākumam. Tagad [Tevi] vairs nebaros ar tukšiem solījumiem par labu aprūpēšanu, bet ēdināšanu realizēs vistiešākajā, vissaldākajā veidā. - Šodien es rakstu vēstulīti, lai jau tūlīt aizsūtītu fotogrāfiju. Prasi tomēr arī savu bildi viņai atpakaļ. Dari tā, lai Tev ar viņu vairs nebūtu nekādu turpmāku sakaru, esi vēsa un atturīga. Ar to tad riebums būs nokratīts; ikviens cilvēks, kas kaut kādā veidā mīl aprunāt, jātur pēc iespējas tālāk no sevis, lai arī viņš taisītos klāt cik laipni vien spēdams. - Arī ar atreferējumiem par Zinību komisiju būtu jāiekārtojas tā, ka tos sastādītu un parakstītu Tu, bet Zālīte savas piezīmes pēc tam lai pievieno kā redakcijas piezīmi. - Ja Zālīte aiziet, kas tad paliks «Dienas Lapā» un «Mēnešrakstā»? Vai par to nekas vēl netiek runāts? Ja «Mēnešraksts» nāktu mūsu rokās, būtu labi, tāpat, ja Ozols mums dotu «Austrumu». «Vārds» par 1 ½ tūkstoti ir lēti pirkts, bet Veinbergam jau neesot naudas. Vai Tavu pūkkartīti es esmu pareizi sapratis, ka Veinbergs un Rāviņš grib turēties uz vienu roku pret Vēberu un Zālīti? Vai Vēbers un, Zālīte tuvinājušies arī personiski? Zālīte, šķiet, jau sen grib pielabināt Vēberu, luncinās ap to «Dienas Lapā». Kas par domstarpībām ir Niedram ar Blaumani? Vienīgi personiskas vai lietišķas, sakarā ar laikrakstu? Stāvoklis Rīgā katrā ziņā ir kā duļķains ūdens, un tas nevar būt par iemeslu ilgāk atlikt šurpbraukšanu. Ja noskaidrosies, tad jau pēc Tevis apjautāsies, arī tad, ja Tu būsi šeit. Bet, ja viņi ar saviem ļaudīm gribēs iztikt lētāk, tad arī personiski Tu neko nesasniegsi. Tikai pie Plātesa Tu varētu palikt. Ja Tu arī brauc tagad, tad tomēr vietu pie Plātesa neuzsaki, stāvoklim tomēr jānoskaidrojas. Ja Tu tā domā, tad vari manā vārdā arī tieši pajautāt Zālītem, vai viņš ir naidīgi noskaņots pret mums? Ja ne, lai viņš man atraksta un paskaidro stāvokli. Viņam, protams, labākais ir pilnīgi dzīvot zinātnei. - Saņēmu «Pēterburgas Avīzes», labi, ka pienāks arī «Vārds». - Lielie ļoti nopriecājās, ka viņiem ir tik mīļas, pūkīgas un gudras Sirdsiniņas. Ko es darītu, ja man būtu tāda Sokša? Te ir skaisti vārdiņi: «Mocīšanās ir lieka, šurplidošana - vienīgais pareizais,» un kādi citi: «Nevajadzīgi ir filozofēt un zaudēt vienu mēnesi, bet tikšanās ir laba,» tādi ir gudrie un mīļie mīlulīši, tādi ir, ja tavs puisītis pats ir pašu puisītis, tie ir arī kukainīša vārdiņi. Tev, mīļo, saldo Iniņ, ir bijis tik skaists sapnītis. Es šonakt atkal meklēju visu iespējami skaisto - zeltu un zīdu, un ziediņus un greznoju Iniņu. Augustā tiks gaidīti mīļie vienīgumiņi un zaļie zeltagabaliņi, lai tos ļoti izpūkotu un celtu pasaulīti, un pakašātu galviņu, un sapurinātu austiņas, un būtu mīļi. Pūkiņas un bučiņas vairumā no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Gribu pievienot vēl arī pāris dzejolīšus un varbūt vēl tieslietas. Lai būtu mīļi, līdzi vēl nosūtu mazu ziediņu.

236.

ASPAZIJAI
Slobodskā I902. gada 16. (29.) jūlijā

624/16 Manu sirdsasintiņ, mīļo sirdsvienīgumiņ, zilās ildziņas, šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, un puisīšiem šodien vispār nav laba dieniņa, nekas negrib izdoties: ar darbiņu neiet, ar dzejolīti arī ne; turklāt es vēl skatos, ka arī tēma ir diezgan nodrāzta. Protams, visvairāk tas ir, izskaidrojams ar, riebumu pret darbu, naudu - kā Tu saki, tas ir gluži pareizi. Un tad varbūt vēl arī nogurums, bet no kurienes tas? Vai tad nu jau 2 mēnešus vēl arvien būtu noguris no romāna tulkošanas? Tas taču jau ir mazliet par daudz. Es dusmojos, stīvs palikdams, un šis stīvums arī ir vienīgais rezultāts. Tātad arī šonedēļ vēl slinkošu. Mutiņa jau pati piesacīja. Šo es rakstu vasarnīcā, pļavā, klēpītī, tādēļ tik neskaidra. Laiks vēl ir sauss, bet jau vēsāks, drīz sāks līt, un tad atkal nevārēs strādāt. Tātad slinkošanai ir vislabākās izredzes. Lasīju referātiņus, ir jau arī tik ļoti jauki, tikai Niedra tur saslavēts par daudz, un viņš taču ir sūdabrālis. Es nezinu, kas par viņa valodu ir ko sajūsmināties, tā taču ir ļoti garlaicīga, izpušķota ar pāris ziediem; pats īstākais filistrs. Viņa apcerējums par Pumpuru ir uzpūsts, tukša diletanta darbs. Ja Pumpurs būtu dzīvs, viņš tam vienkārši sadotu pa ausi. Ir kauns, ka tāds nelietis tik nožēlojami rīkojas. - Šodien man vajadzēja atnest dārza zemenes, bet vēl ir dārgas, 18-20 kapeikas. Es vēl varu pagaidīt. Augusta vidū vēl būs sēnes, Dora varēs tās ietaisīt. Lai pūksmaržiņa vienmēr dzer hematogenu un ir mīļa. Pašas puisītīs apbēris ar pūkiņām un bučiņām, mīļi, mīļi, mīļi.

237.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 18. (31.) jūlijā

18/622 Manu zeltaini mirgojošo sirdsdimantiņ, mīļdvašiņ, zilās ildziņas, saņēmu divas mīļas, mīļas pūkkartītes, visas ir pilnas ar tikšanos. Tā jau arī ir labo un mīļo puisīšu vienīgā noskaņa. Esam tikai mazliet noskaitušies, bet daudz smējušies par laupītājiem, kas neļauj gulēt. Būtu labāk viņiem atstājusi pulverus, nekā tos lietojusi pati. Es jau kopš aprīļa mēneša neesmu vairs lietojis nevienu pulveri un jūtos labi, lai gan arī es dažu nakti neguļu, piemēram, šodien ar malkas ciršanu tiku uzmodināts jau pulksten 5, tā to bija iekārtojusi Helēna, pavisam klusu, turklāt viņa runāja vēl klusāk, lai tikai netraucētu. Vēlāk viņa brīnījās, kā gan es esot malkas ciršanu dzirdējis. Es tagad guļu pie atvērta loga, tikai vaskadrāna aizlaista priekšā. - Arī darbi šonedēļ neveicas, un esmu tos pametis, tagad lasu un pūkoju sevi, vienmēr izdzeru 2 pudeles piena (bieži 3) un apēdu 10 olas. - Tas par Lidiju mani ļoti iepriecināja, Tu esi labi darījusi, manu vissaldāko Iniņ, dod viņai vēl; Tu esi rīkojusies ļoti mīļi, manu vienīgo dvēselīt. - Prologu jau Tu vari dot arī tā, viņi taču ir pārāk bailīgi zaķi, lai kaut ko uzsāktu, un Tu jau tik un tā tur nebūsi, bet tas nozīmē, dari to tikai tad, ja Tev ir laiks. Tas jau nāktu mums tikai par labu. Katrā ziņā tas ir pagodinoši. Ja Tu Rīgā pērc «Nībelungu gredzenu», tad paņem arī Rienci tekstu grāmatā, tāpat Vāgnera. - Laiks paliek slikts, ir vēsāks un lietains, šodien jau krietni lija, nāk slikta nedēļa, bet pēc tam atkal būs silts, tomēr tik silts kā jūnijā vairs nebūs. Pūksirsniņ, samtpūkiņ, vienīgo zelta sirdsasintiņ, pūkojies un turies vesela. Pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

238.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 20. jūlijā (2. augustā)

620/22 Manu sirdssaulīt, spožactiņ, mīļsārtumiņ, šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, puisīši sēž gluži vieni, taču kādu mīļu, mīļu zīmi no sevis mutiņa tomēr ir devusi. Te laikrakstā es lasu par Lesingu un viņa veco runci, kuram arī katrā ziņā vajag būt bijušam ļoti labam un dzeltenam, citādi tas nebūtu sēdējis blakus uz galda un palīdzējis rakstīt «Nātanu». Ak, mana mīļā, labā, dzeltenā diemžēl te vairs nav! Saimnieku meiča to bija jauki iekārtojusi groziņā, un tur viņš gulēja, ķepas izstiepis. Tagad viņš ir dārzā. Un arī es jau bieži sēžu dārzā, bet drīz pēc tam nāca diena, kad es pārtraucu strādāšanu, un vēl tagad tā neveicas. Jau otro nedēļu es sēžu un slaistos, nespēdams ne pie kā ķerties, vienmēr jūtos noguris, prāts ne uz ko nenesas. Perhens ar savu klātsēdēšanu man nepalīdz, viņš vienmēr mani kaitina, un bieži mani pat traucē jau viņa klātbūtne vien, it sevišķi tā kā tagad, kad ārā līst un es nekur nevaru būt viens. Un tomēr nav dabūjams neviens šāds runcis, es tagad katrā ziņā ietiepīgi pastāvu uz dzeltenu, citāds man nemaz nevarētu būt, bet sākumā taču es dzeltenus necietu. Viņš ir arī kļuvis par līdzbiedru dzīvē, par kaut ko, kas mums bija kopējs. Lai cik komiski tas arī neizliktos, tas varbūt arī ir iemesls manai nespējai strādāt. Bet drīz jau būs tikšanās, tad visam atkal jākļūst mīļi un labi. Līdz tam mazajiem, mīļajiem pūkvienīgumiņiem jāturas veseliem un mīļiem. Tāpat darīs arī lielie, viņi arī slinkos. Pūkiņas un bučiņas, un pašas puisīša celta pasaulīte, mīļi, mīļi, mīļi.

239.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 23. jūlijā (5. augustā)

617/23 Sirdsdziļumiņ, Samtiniņ, mīksto pūkgaliņ, nu jau drīz būs tā ilgi, ilgi gaidītā tikšanās. Es negribu pat sev atzīties, vēl mazāk paša mazpūkiņām, ka tomēr esmu kļuvis ļoti nepacietīgs. Viss šķiet skubinām tikai uz šo vienu, virzām tikai uz šo vienu, tur jau visam jāatrisinās, visam jāpiepildās; tagad ir tikai viens vienīgs sasprindzinājums, tad vienlaicīgi jāsākas atpūtai un dzīvei. Šeit būs iekšā 5 dzejoļi, no tiem vienīgi vāciskais nav tik samocīts, visi citi ir prece «Mēnešrakstam»; es tagad nevaru neko rakstīt, šī lieta man šķebina. Šo dzejas žanru esmu novedis līdz absurdam, tas varbūt ir vienīgais ieguvums. Bet mazajiem mīļputniņiem nav jābūt dusmīgiem, «pazudušais saules stars» ir domāts ļoti mīļi, tas ir no tā laika, kad mazās debesatslēdziņas gribēja palikt tur un pelnīt naudiņu, ko es nevarēju uzskatīt ne par ko citu, kā vien par lielāko nelaimi. Man taču ir vajadzīga tā septiņkrāsainā saule, tās desmit sildošās saules, un arī Tev tās ir vajadzīgas, vissaldāko mīļsapnīt. Aplūkojot bez jau minētajiem vēl arī citus dzejoļus, liekas, ka vienu otru jau vēl varētu sūtīt, bet, sākot ar šodienu, nekas tāds vairs netiek rakstīts. «Vai zeme vēl dus?» ir uzrakstīts vakar. Tagad jāatpūšas, ir taču stingri piesacīta, piedraudot ar pērienu pa dibentiņu. - Šodien nav pienākusi neviena pūkkartīte, bet lielie kartītes rakstīs vairs tikai rīt un parīt, bez tam vēl divas vai trīs vēstulītes, līdz 27. vai 28. jūlijam. Atbraukusi no Jelgavas, katrā ziņā vēl uzmeklē redakcijā vēstulītes, kuras varbūt būs aizkavējušās vai kurās es varbūt vēl būšu Tev ko nepieciešamu rakstījis. Vēl pāris dienas, tad vēstulīšu rakstīšana izbeigsies pavisam un sāksies savu mazo putniņu lielā gaidīšana. Līdz Vjatkai es domāju braukt pretim, to jau atļaus. - Šodien rakstu tikai šo puslapiņu, norakstīju dzejoļus, drīz jau nāks vēl vairāk šādu lapiņu, bet tad - reālā tikšanās. - Jelgavā jau Tev paies vairākas dienas. Vai Dorai būs ilgi jātaisās? Ja attur tikai kleitu šūšana, tad labāk liec viņai pašūt šeit, šeit taču nemaz neiznāks daudz dārgāk. - Priekšlasījumu Skrīveros noturi vien, ja tikai Tev kaut kā iznāk laiks; ja ne citādi, tad nolasi mūsu dzejoļus, piemēram, «Fiat justitia» un «Jaungads». Tavus iespiestos, garākos dzejoļus Tu taču arī vari lasīt. Un priekšlasījumu vari iekārtot tā, ka Tu ņem tikai vienu tēmu (piemēram, no literatūras), piezīmē sev svarīgākos punktus un tad runā brīvi, iepriekš neuzrakstot, kas sagādā daudz pūļu. Brīvi Tu taču runā ļoti labi. - Tas man ir liels mierinājums, ka Tu liec izmeklēt actiņas un austiņas. - Lampiņa ir ļoti mīļa. - Laiks tagad ir slikts, bet nāks vēl siltas nedēļas, un mēs iesim pastaigāties uz mežu. - Zaku tēvam neraksti, samierinies ar to, ka vekselis ir tur, nav jau nekādas vajadzības [rakstīt], un izskatīsies ļoti neglīti. Ar laiku jau mēs to dabūsim. Tādēļ nerūpējies par to, mīļpūkiņ. Ja mammai ir Mihaila vekselis un tas nav izrakstīts uz H. vārda, tad arī H. otrā pusē nav jāparakstās, tad mamma pagaidām ir īpašniece. Vai arī grāmatiņas ir pie viņas? Ja nav, tad tās un pārējos dokumentus lai viņa ņem pie sevis. Tagad vēl daudzas mīlas pūkiņas un bučiņas avansā un celta pasaulīte, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Šeit ir pievienota arī viena pūkiņa, kā piemērs tam, cik pūkīgi kopbūtnes laikā pašu puisīši glabās mazos putniņus.

2. lappuses augšmalā pierakstīts:
Kas būs ar «Galvas Pilsētas Avīzi»? Kas to rediģēs? Tie paši? Vai nav bijis neviena priekšlikuma? No «Rīgas Avīzes» arī ne? Vai ar Neimani Tu neesi runājusi? Vai dzejoļiem nav neviena izdevēja?

240.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 26. jūlijā (8. augustā)

26/614 Manu vissirsnīgāko, vismīļāko zeltagabaliņ, dvēseles sapnīt, brīnumziediņ, arī šodien vēl nav pienākusi neviena pūkkartīte, bet mīļi tomēr un labi arī. No laikrakstiem arī trūkst divu numuru, kur ir iekšā par «Ausekli», bet to es šodien izlasīju «Pēterburgas Avīzēs». Viņi jau, kā likās, lietu grib nostādīt tā, ka neviens gabals tiešām nav cienīgs, tad viņi spīdoši būtu izkūlušies no ķezas. Nu, lai dzīvo sveiki. - Šodien atkal vārīts ievārījums, avenes, iznāca pavisam labs, rīt vēl avenes, tad puslīdz būs vajadzīgais daudzums, ja tad vēl atradīsies lielās zemenes, tad ievārīšu vēl arī tās. Gurķus arī vajadzētu ieskābēt, bet es baidos, un to, kā skābē saimniece, es nezinu. Es arī vēl īsti nezinu, kā iztikšu ar naudiņu, jo man bija neparedzēti izdevumi: par vasarnīcu vajadzēja samaksāt 5 rubļus, jo Sokam nebija naudas: es biju domājis, ka maksājums nāks tikai augusta beigās. Bez tam es divus mēnešus neko nebiju devis par [1 nesalasāms vārds], un tā vakardien atkal vajadzēja izdot 5 rubļus. Saimniekam es gribu dot kuponus, ko 1. septembrī viņš varēs iemainīt. Tad ar 110 rubļiem es būšu izticis veselus 5 ½ mēnešus. - Manu pūkdvēselīt, zeltvienīgumiņ, lielie jau atkal dabūs pa dibentiņu. Vakar bija sanākuši daudzi zemnieki, un bez ievārījuma vārīšanas un [lūguma rakstīšanas] zemniekiem neko citu es neesmu darījis, uzrakstījis tikai vienu mazu dzejolīti, ko rīt nosūtīšu, nevaru izdomāt virsrakstu. - Vienmēr es domāju par Tavu jautrību un esmu norūpējies, ka būšu ļoti neveikls un lempīgs, es jau it nemaz neesmu pazinis tādu naivu prieku, arī Tevi esmu pavedinājis būt drūmai, bet Tu jau esi gaišā, smejošā saulīte, Tu vienīgumiņ, Tu dvēselīt, tikšanās drīzumiņ, celta pasaulīte un sapurinātas austiņas, un mīļi un labi no pašas puisīša, mīļi, mīļi.

241.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 28. jūlijā (10. augustā)

Manu vissvētāko debesatslēdziņ, sirdssvētumiņ, brīnumziediņ, iedomājies taču šādu svētku dienu - šodien trīs pūkkartītes un viena salda, brīnummīļa, mirdzoša saules vēstulīte ar ziediņiem un tik spēcīgiem uzvaras vārdiņiem, un tik daudz brīnišķas, saulainas mīļas. Kas gan Tu esi par vienu vienīgu, nedzirdētu Brīnuminiņu, ir taču pierasts tikai sapņot par tādu mīļu, tādas jau nevar būt, tai jau būtu jāsagrauj visas robežas, kaut kam tādam pietrūkst vietas šaurajā sirdī. Iniņ, manu Iniņ, kā Tu mani apkauno ar savu labestību, un tomēr es tikko spēju kaunēties, es taču nevaru pie šīs labestības, man it nemaz nav spēju šim nolūkam, priekš tā ir jābūt augstāk attīstītam. Tas, ko Tu runā par manu burvībiņu, ir kā nepastāvīgs saules skatiens, tas gan jauki mirdz, ir patīkami to uzlūkot, bet tas nespēj nekā, ir pārejošs. Bet tur, kur Tu uzliec savu mazo, balto rociņu, kļūst silts, arvien siltāks, un pamazām sāk zaļot, un beidzot tur vēl ziedēs. Tā ir Tava burvībiņa, un Tava saldā rociņa tagad ir uzlikta uz puisīša galvas, vēl gan, protams, pārnestā nozīmē, bet drīz jau tiešām rociņa būs šeit, un tad galviņai jāzied, asniņi taču tur ir, bet tie gan šaujas ārā, tomēr atkrīt atpakaļ. Dažreiz man paliek bail no lielās laimes, kas šeit atnāks. Vai es būšu spējīgs to visu saņemt? Un vai sēklas neizrādīsies neauglīgas? Vai es spēšu pietiekami attīstīties, attīstīties par Tevis cienīgu? Vai es pēkšņi nepalikšu stāvot? Vai neatkritīšu pavisam atpakaļ? Vai nekļūšu pārāk muļķīgs, pārāk mazisks, pārāk savtīgs? Es tā baidos no liela maziskuma sevī, galu galā, tas patiesībā ir raksturs, un uzdzirkstošie, labie asni ir tikai kviešu vārpas plašajā nezāļu laukā, un Tu esi kviešu lauks. Vai es spēšu no nedaudzajiem graudiem radīt sēklu veselam laukam? Tu smejies, manu mīļo dvēselīt, bet tās tiešām tā ir, man ir bail un reizē sāpīgi, vai es to varēšu? Un tomēr ne par kādu cenu es negribētu atlikt mēģinājumu vai pavisam no tā bēgt, lai lūst vai plīst, abi man nozīmē laimi, laimi. - Te nu es esmu aizrakstījies par tālu un gribēju taču rakstīt tikai par darīšanām. Vēl tikai viens: dzejolīšus Tu esi ļoti slavējusi, es jau ļoti par to priecājos. «Galviņu ievilcis» ir labs, bet katrā Tavā dzejolīti katra rinda taču ir šādi graudi, kā šis viens visā manā garajā dzejolī. Tā, piemēram, «Mēnešraksta» 6. numurā «Ziedoņrīts», «Lietus pelēkā mētelī», «Zelta roka, zaļa galva pazagšus iz gult. paskat.» ir vieni vienīgi trāpīgi šāvieniņi, kāds man ir tikai viens 5 rindās. Es taču esmu tikai nabaga amatnieka zellis. - Students Razums varbūt aizies pie Tevis, viņi grib izdot manus dzejoļus; būtu labi, viņi daudz izdabūtu cauri, palīdzētu izplatīt, un absolūti visi zēni būtu mūsu pusē. Cenu lai viņi nosaka paši; man ir 80 dzejoļi, bez tulkojumiem, tātad 5 loksnes; es sāku kārtot, bet šim nolūkam Tev pašai jābūt te. Nodaļai jau var dot Tavējos vai jaunus, līdz nākošajam gadam tad būs jauni, un Tavējie taču arī nedrīkst pārāk ilgi gulēt, mēs abi, šeit kopā būdami, tos ļoti drīz sakārtosim iespiešanai. Razumu es pats diemžēl neredzēju, viņš gribēja atbraukt pie manis, bet to neizdarīja; viņa adresi man atsūtīja. Ļoti iespējams, ka iznāk tikai bleķis. - Ievārījumi tagad ir ievārīti par 17 rubļiem, tomēr podiņu nav visai daudz. Es izdarīju muļķīgi, paņēmu par daudz cukura: pa ½ mārciņai uz 1 mārciņu ogu; pagājušajā gadā tikai 1 ¼ vai 1/8 mārciņas. - Tu ļoti mīļi saki, sirdsasintiņ, ka riebīgā romāna tulkošana mani ļoti, nomocījusi, vēl tagad es sajūtu riebumu, par to domājot, un tad vēl šādas tādas sīkas nepatikšanas. Tomēr esmu atpūties un vairs nebūšu slikts un slims, bet, ja arī nejutīšos pietiekami stiprs, lai strādātu pie «Īliņa», tad jau man būs diezgan cita darba: dzejoļu kārtošana, likumu pabeigšana, «Nākotnes cilvēka» kārtošana, «Tasso» tulkošana, tulkošana Gulbim (janvārī viņš maksās 60 rubļus, tik daudz darbus es viņam aizsūtīšu). Es neesmu mazdūšīgs, mani tikai nomāc tas, ka mani dzejoļi tagad iznāk tik viduvēji, neviena, kas tiešām būtu spilgts, dzejisks (dzejolim «Manas ilgas» jānoņem pēdējais pants, tāpat dzejolim «Rasa klāja»). - Tavi jaunie vārdiņi brīnišķi atbilst man: «Kas tev par smagu, to nenes.» Tajos ir tik daudz spēka un gudrības. Tas ir tas, pēc kā es cenšos, es jau pie tā arī nonākšu, Iniņa, paša dvēselīte, taču ir tur. - Jā, vēl: romānu lēnām tulkot es nevarēju, būtu iznācis vēl ļaunāk, riebums būtu kļuvis vēl lielāks, padarījis mani slimu. - Tā ir taisnība, es neprotu dzīvot viens, un tomēr tie ir manis paša likumi, bet es viens nespēju tiem sekot, pārāk ilgi un pārāk konsekventi esmu savu dzīvi iekārtojis diviem Iniņiem, ar vienu es vairs neprotu iztikt. Tādēļ arī šķiršanās man nozīmē šausmas, visu laiku man jālēkā apkārt uz vienas kājas. Labi, ja Tu neesi dodošā māte, Tu tomēr esi tā vadošā, sildošā, dzīvinošā, asnus modinošā. Tu esi arī sieviete, spējīga ko uzņemt; man ir lieks, bet rupjš un neizlietojams spēks, Tu to apstrādātu atdod man atpakaļ, līdzīgi ūdenskritumam un elektroenerģijai. Bet Tu esi arī dodošā māte, Tu dod labestību. - Es ļoti priecājos, ka Dora brauks Tev līdzi, viņai nav jābaidās no manis, es mīlēšu viņu. Un varbūt viņa arī vairs nebaidās, jo ir likusi mani sveicināt. Šeit viņa Tavā vietā pārņems saimniecību un pati varēs mācīties. Viņai šeit nebūs garlaicīgi, viņa ienāks mūsu attīstībā, mēs viņu nostādīsim uz kājām un apiesimies ar to mīļi.
Manu sirdsvienīgumiņ, brīnumsaulīt, svētumiņ, drīz jau es beigšu rakstīšanu, rakstot tikai apdrošināti, ja kaut kas būs vajadzīgs. Šo vēstulīti Tu saņemsi, apmēram, 8. augustā, kad Tu jau drīz izbrauksi.
Mīļi, mīļi, pūkiņas un bučiņas no pašas puisīša, tikšanās puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

242.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 2. (15.) augustā

2.VIII 667              Zibensmirdzumiņl

Manu vissirsnīgāko zeltvienīgumiņ, manu dvēseles dzīlīt, sārtmutīt, es tagad katru dienu saņemu mīļkartītes, bet jau kopš jūlija beigām esmu pārtraucis rakstīšanu. Tu pati, zeltpūkiņ, rakstīji, lai es beidzu 26. VII, un tā pēdējo vēstulīti es apdrošināju, uzrakstot vēl atpakaļsūtīšanai Tavu adresi. Pēc mana rēķina 10. [augustā] Tu jau būsi izbraukusi, pastam es rēķinu 10 dienas. Tomēr tik ilgu laiku tagad esmu pamests bez kartītēm, un esmu bijis slikts un bēdīgs puisītis. Nabaga mīļo, vienīgo pūkiņ, tik ilgi Tev tur vēl jānomokās! Neko jau nevar darīt, it sevišķi pie mammas Tev vajadzētu ilgāku laiku paciemoties. Puisītim jau gan sava mutiņa ir ļoti vajadzīga, bet arī mammai tā vajadzīga, jo viņa tik reti dabū Tevi redzēt un turklāt tikai uz īsu brīdi. Es jau gaidīšu, manu vienīgumiņ., manu dvēseles svētumiņ, saldo debesatslēdziņ. Ik dienas vēl arī rakstīšu šādas mazas lapiņas, līdz Tu noteiksi precīzāku termiņu izbraukšanai. Pūkkartītē 26./615 Tu gan saki, lai es rakstot līdz 7. augustam, bet tas nozīmētu, ka 17. augustā Tu vēl būsi Rīgā? Vai tad tas var būt, ka Tu, pēc izstāšanās no redakcijas, tur paliksi vēl veselas divas nedēļas? Ļoti iespējams, ka pastam Tu rēķināji tikai 7 dienas un domā izbraukt 14. augustā? Bet pasts lielākoties iet visas 10 dienas. Būtu ļoti nepatīkami, ja manas vēstules nonāktu Zālīšu rokās. Tā būtu profanēšanās, un man riebjas. Bet varbūt Tev tomēr jāpaliek tik ilgi, es mēģināšu to izdibināt no pūkkartītēm. Gaidot beidzamās dienas ir visgrūtākās; visu pēdējo laiku vairs nav iespējams strādāt. Termiņu arvien atliekot, tuvuma brīdis no jauna attālinās, beidzot Tu saproti, kā bija ap dūšu tam nabaga sunim, kuram pa gabaliņam nogrieza asti. Trīs gadu laikā trīs reizes es šo suni esmu ļoti labi sapratis. - Zini, arī man ir slepenas antipātijas pret Mierkalnu jau kopš tā brīža, kad es viņu pirmo reizi redzēju; šajā ziņā mēs esam ļoti līdzīgi, tas pats, kā Tu zini, ir arī ar dažām personām šeit. Bet tādēļ jo mazāk tiem jāļauj kas manīt. Tā ir sevis audzināšana, tā veidojas par objektīvu vērtētāju, citādi pret šādiem ļaudīm viegli būt netaisnam. - Mazie mīlulīši jau vienmēr priecājas, ja puisīšus slavē, tādi jau ir šie brīnumputniņi, vienīgumiņi, dvēseles dziļumiņi. Šmiti tātad ir ļoti mīļi ļaudis, viņi bija lieli draugi Zālītēm, nedomāju, ka tie mīl arī mūs.
Rīt vajag māsai atbraukt ciemos, paziņojusi to ar atklātni, šeit jau vēl ir Langhelds un Meļņickis. Rīt es atkal rakstīšu. Mazliet strādāju, ārpus kārtas, kas ienāk prātā. Tā jau ir ļoti ērti, bet grūti ticēt, ka vēlāk kaut kas iederēsies un izrādīsies lietojams. Es tomēr daru, tādēļ ka ir ērti un, ja ne, tad var tikt izlietots kā citādi. Belši es dabūšu atpakaļ, tātad nepērc, pūkdvēselīt. Es ļoti priecājos par visu labo, ko dūcošā kamenīte būs savākusi. Nopērc vēl Kurta Geikes «Sebastianu», drāmu, kas tik ļoti tiek slavēta kā jauna augstuma māksla. Jāzina taču, tā ir no Herna. Valtera apgāda Berlīnē. Manu sirdspūkiņ, dvēseles tūkstošskaistumiņ, dzimtenes saulīt, Tevi klēpīti mīļo un papurina austiņas Tavas pašas puisītis, mīļi, mīļi, mīļi.

243.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 3., 4. (16., 17.) augustā

666/665/3/4. VIII          Septiņtūkstošskaistumiņ!

Manu dziļsirsnīgo Dvēselesiniņ, zilās ildziņas, tikšanās sapnīt, šajās pāris dienās neesmu saņēmis nevienu pūkkartīti, un tādēļ ilgas ir jo lielākas. Turklāt šeit bija arī māsa, un es jūtos vēl vientuļāks, jo mums diemžēl vairs nav nekā kopēja; ir vēl tikai slimīga tieksme turēties pie kaut kā saistoša, bet nekā tāda vairs nav. Tu, manu dvēselīt, esi vienīgā cilvēciskā būtne, kurā es atrodu pats sevi, kurā es varu atpūsties un stiprināties, uz kuru es pilnīgi varu paļauties, patiesi un atklāti, jā, pilnīgi, nekad nekļūstot par dubultu «Es». Bija tomēr daži nelabvēlīgi apstākļi, man ilgi vajadzēja palikt nomodā, slikti gulēju, biju ļoti noguris un apātisks (tāds esmu arī tagad, pat lielākā mērā), tad laiks bija slikts, apmēram 3 stundas mums bija jānosēž istabā un jāsarunājas, turklāt vēl Perhena klātbūtnē, kas ne visai der sarunu veicināšanai. Partnere bija trumpis, citu kāršu vispār nebija; visa interese bija par jaunumiem, ar ko viņa neskopojās, tikai sevišķi jauna nebija nekā. 10-20 minūtes mēs bijām vieni un tad aprunājāmies par klātesošo vispārējo veselības stāvokli. - Ja es, mīļactiņ, braukšu Tev pretim uz Vjatku, tad jau es atkal pie viņiem piekāpšu. Pacienāt viņu es nevarēju, jo viņa šeit bija tieši pirms pusdienām, biju nopircis mazliet našķus, tie tagad paliks līdz 30. augustam; tajā pašā dienā arī Perhens svinēs savus brīvlaišanas svētkus, un tad arī mēs tajos piedalīsimies. Ar atpūtu, tāpat kā ar darbu, lāgā neveicas, vienmēr tiek iztraucēta kārtība, nav arī ne īsta prieka, ne īstu dusmu. Bet tas nenozīmē neko sliktu, es tikai prasu vairāk, nekā spēju izpildīt, esmu ar šo to mazliet neapmierināts, sevišķi kas attiecas uz mani pašu. Viss jau būtu labi, tikai nav siltas saulītes, tās desmit siltās saulītes vēl ir aiz kalniem, bet drīz tās atnāks, un tad viss uzziedēs. Par daudz mēs esam pieraduši viens pie otra, un, liekas, ka šķiršanās mums traucē īsto, pilnvērtīgo, spirgto dzīvi un darbu, šogad vēl vairāk nekā pērn. Tas ir visaugstākais, bet arī visbargākais, tik sāpīgi tas ievaino pie vismazākās pieskaršanās, atraujot vienu no otra, tas sagādā tik daudz ciešanu. Parastie ļaudis šķiras bez sāpēm, viegli, un atkal savienojas kā telefona stieples. Mūsu savienojošās stieples diemžēl ir vissmalkākie nervi; turklāt tie ir vissvarīgākie, līdz izmisumam nepieciešamie nervi, kuru traucējums paralizē visu mehānismu. Šodien vēstulīte ir slikta, bet mazais vienīgumiņš lai nedusmojas, zini, ka pēc tikšanās ar māsu arī Tavs garastāvoklis vienmēr kļuva slikts; viņas dēļ bija jāizpaliek pat kādai vēstulei. Bet visas bēdas drīz beigsies, mīļildziņas jau nāk, lai celtu pasaulīti, sapurinātu austiņas un tiktu pašas puisīša mīļi, mīļi aprūpētas, mīļi, mīļi, mīļi.
Mīļā Doriņa vienmēr mīļi jāpasveicina, bet pūkputniņam jāsaņem bučiņas un pūkiņas, mīļi, mīļi, mīļi.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Pievienotas pūkiņas ar bučiņām.

244.

ASPAZIJAI
Slobodskā 1902. gada 13. (26.) augustā

13/596              Baltziediņ!

Manu sirdsasintiņ, manu dziļvienīgumiņ, zilās ildziņas, zilo brīnumpuķīt, šeit arī iet līdzi mazs zils brīnumziediņš, tas jau ir pēdējais, kas pļavās atrodams. Varbūt tu brīnīsies, viszeltaināko sirdsstariņ, kā gan pēc tam, kad jau tik ilgi bija pārtraukts sūtīt vēstulītes un kartītes, pēkšņi atkal pienāk vēstulīte? Šodien saņēmu mīļo, pūkīgo telegrammiņu, zini, tur bija aplams paraksts, nav pratuši apieties ar pūkiņām, bet no tām iztaisījuši лукин, tas viņiem ir pazīstams vārds, turklāt, vai gan viņi var iedomāties? Es ļoti smējos. Šī vēstulīte, cerams, vēl aizies galā, līdz 22. augustam vēl ir 8-9 dienas, bet, tā kā tas nav droši zināms, tad es nerakstīšu neko sevišķu, tikai 1ai būtu pūkīgi un padarītu pūkīgu. Naudiņu es saņēmu, un tā bija īstajā laikā. Gluži negaidot man bija jāizdod 5 rubļi par vasarnīcu un 5 rubļi par [mantām?]. Arī ievārījuma sanāca mazliet vairāk, nekā es sākumā domāju, tas man izmaksājis 16 rubļus. Un tā es tad biju gluži pliks no naudas šajā dzestrajā laikā. - Pa šo laiku ir pienākušas arī visas pūkkartītes, kaut gan neregulāri, tomēr neiztrūkst neviena, it sevišķi neiztrūkst pūkiņas, visas ir ļoti mīļas un labas. Šodien jau ir kādas trīs dienas, kopš gaidu pūkkartītes, bet toties šodien ir telegrammiņa. - Laiks vēl arvien ir labs, bet nav vairs tik silts, retas ir dienas, kad temperatūra pārsniedz 15°. Katru dienu es vēl eju uz mežu, izņemot dienas, kad līst. Vakardien Sokša no vasarnīcas pārnāca uz mājām, viņai tuvojas nedēļnieces laiks, un arī viņi visu laiku ir nomocījušies ar blaktīm un nav gulējuši. Ja laiks būs tāds kā tagad, tad jau es vēl joprojām iešu turp; bet zemnieki spriež, ka vēl visu mēnesi vai pat ilgāk var pieturēties labs laiks. Divi mīlulīši varbūt tomēr vēl varēs aizstaigāt uz mežiņu un vasarnīcu. - Ja Tu, mīļo sirdspūkiņ, vēl atrod laiku, tad ekspedīcijā paņem mana svītrotā «Fiat justitia» novilkumu, man, proti, šeit nav melnraksta. Man vajadzētu uzrakstīt no jauna visus labojumus, un toreiz jau bija iznācis gluži ciešami. Pie tās pašas izdevības Tu varētu paņemt līdzi arī Fallija svītroto «Ziedoņsapni» par mani, būtu tomēr interesanti un arī nepieciešami to zināt. Būtu arī labi, ja Tu varētu dabūt E. V. Eglīša vēstuli Zālītem par mani. Tā kā Eglītis grib man uzbrukt, tad tas man būtu ļoti labs ierocis. - Ar lielo piecnieku tā lieta ir tāda, ka arī es esmu ļoti daudz izdevis, lai gan dzīvojis esmu ļoti skopi, - man pašam 20 rubļus, bet kopumā par jūliju 45. - Būtu, protams, ļoti jauki, ja par augustu Tu vēl varētu dabūt algu, romāns jau arī tūlīt beigsies, un es visu šo vasaru par naudiņu neesmu strādājis neko. Pa šiem 6 mēnešiem esmu izdevis: 110 atstātā nauda, 27 rubļi % un 25 Tava atsūtītā (no kuras paliks vēl 10) + valdības pabalsts 36=198 vai 180, pa 30 rubļiem mēnesi, bez tam no klientiem vēl 12 rubļi. Ja Tu, mīļpūkiņ, atbrauc ar 200 rubļiem, tad no šīs vasaras peļņas Tev vēl atliks 30 rubļu, jo Tu izbrauc ar 170. Parasti no Tavas vasaras peļņas mums nepalika nekas, vai pat bija deficīts. Šoreiz tas taču būs liels progress. Turklāt es pats tagad maz domāju par naudiņu, esmu ļoti laisks, pa vasaru ļoti iededzis un, par spīti visam, tomēr atpūties, un, gluži neapstrīdami, ļoti mīļš. Es tikai baidos, kāda atbrauksi Tu, mīļo samtpūkiņ, būsi laikam ļoti slimiņa, bet es jau ļoti, ļoti izpūkošu un apkopšu savu mīļo, mazo pūkgaliņu, lielo, lepno dāmu, kas no visām pusēm tā tiek meklēta. Es ļoti priecājos par visiem tiem lielajiem panākumiem, kādi Tev ir bijuši, kaut tikai iepriekš Tev nebūtu vajadzējis tā ciest, kamēr Tu līdz tiem nonāci. Tagad pat panākumi Tevi vairs nesaviļņos tā īsti, līdz sirdsdziļumiem, jo sirdsdziļumi vairs nav zaļa pļava, tie ir nobruģēti daudziem cietiem akmeņiem, braukšana, protams, pa tiem ir laba. Vai Tu Zālītēm varbūt uzteici ar ļaunu? Kādēļ tad viņi bija tā pārsteigti? Tu taču aizbrauc katru gadu, to taču viņi zina. Tev vajag šķirties ar labu, mēs jau turpināsim strādāt «Mēnešrakstā». Cik es tagad redzu, tad arī Gulbju ordeņa bruņinieks šķiet tikai domājam, nu, bet jo labāk, un, ja ne, daudz tas nekaitē. - Vai «Zeltīti» nevar sūtīt Remiķim tūlīt? Tur jau nekā nav, ko pārstrādāt, vienīgi šis tas jāizsvītro. Jaunais klubs tad labāk varētu iesākt ar to nekā ar kādu vecu lugu. - Ļoti mīļi, ka nopirkta gaiša lampiņa, ja iziet daudz petrolejas, tad jau atkal istabiņā būs silts, un to mīlam mēs abi. Jāsargā tikai actiņas, lai tās no lampas neiekaistu. - Jaunais čemodāniņš ir vienkārši lielisks, tajā jau būs brīnišķas lietas, un tad būs rakņāšanās un mielošanās. Ja Tu izbrauc tikai 22., tad 30. augustu mēs varētu svinēt kā divkāršus svētkus. Kāds gan māmiņai ir noskaņojuma? Vai viņa nav bēdīga? Lai nebēdājas, nākošgad jau Tu brauksi viņu apciemot. - Морожки vairs nedabūju, sākumā es tās neņēmu, bet tad jau bija par vēlu. - Ievads franču lirikā ir ļoti jauks. - Mīļo, mīļo, sirsnīgo vienīgumiņ, celta pasaulīte, sapurinātas austiņas, pakašātas samtpēdiņas, mīļi, mīļi, mīļi no pašas puisīša, mīļi, mīļi, mīļi.

245.

J. VIDIŅAM
Slobodskā 1902. gada 13.(26.) augustā

Mīļo Džon!
Vai Tu vēl lādies un lamājies? Tas būtu man šodien vispatīkamākais, patīkamāks nekā pat visu četru brāļu Jurjānu ragu koncerts. Bet vai Tu tik neesi atmetis ar roku un apklusis? Elza mani arī ilgi lamāja gan Tavā uzdevumā, gan pati uz savu roku par nerakstīšanu, kamēr beigās apklusa. Šodien dabūju telegrammu, ka viņa izbrauks augusta beigās.
Ko man Tev sacīt? Varbūt taču lūkot pāris vārdos izskaidrot, kā tas nācies. Piedzīvojumi mani mācījuši, ka tas nekad nekā nepalīdz; kas pats nau nervozs un piespiests stipri strādāt, tas tā kā tā nesaprot un izskaidrojumā redz tikai neveiklu mēģinājumu atvainoties. Bet Tevi es turu aizdomās, ka Tu mani mīli tāpat kā es Tevi. Tavas vēstules mani arī apstiprināja tādas domas, un, kas mīl, tas saprot arī daudz nesaprotamas lietas. Es ļoti ātri tiku tulkojis «Monte Kristo», pēc tam tūdaļ ķēros pie cita tulkojumā darba, nebiju aprēķinājis savus spēkus, še arī bija nepatikšanas, sāku naktis atkal negulēt un galā tā noguru, ka visa caura vasara aizgāja kūkojot, bez kādas noteiktas strādāšanas un bez atpūšanās. Sevišķi par šo pēdējo es esmu vienmēr brīnējies: nesistemātiska dairīšanās nekad nedod atpūšanos, nekad neesi dzīvs, neko nevari uzņemties un iesākt. Ar vārdu sakot, tā ir cūcība bez gala, un pārciest to ir grūtāk nekā lielāko fizisko slimību. Bez tam jau fiziskai slimībai arī tic, un, kad tev arī tikai kāda s... kāja vai roka nopuvusi, tevi katrs ar prieku gatavs nožēlot. Nu, velns lai rauj visu to būšanu, nenāku es jau pie Tevis par pacientu. Citādi še jau tā dzīvošana iet, sevišķi man nau ko sūdzēties, jo es, par laimi, sen iemācīts būt viens; citi biedri vai iz ādas lien laukā aiz gara laika un apnikuma, visi tik mīļi sabiedriski cilvēciņi, tik vienkārši un laipni, kādus pie mums tik retam satiek. Cita suga, bet viņi neprot būt vieni. Es no viņiem mācos būt sabiedrībā, bet daudz es to nepanesu, tas mani nokausē tāpat kā darbs. Es aizvien domāju ar savādu bailīgu ziņkārību, kāda būs Rīga, kad es pārnākšu, kādi būs vecie paziņas, ar kādiem no jauna vajadzēs iepazīties un dzīvot, vai es mācēšu jel maz ar viņiem runāt, līdzi domāt, saprast, kur nu vēl dzīvot? Astoņi gadi, paši spēka gadi, ir briesmīgi garš laiks, un pie jums viss būs pārgrozījies. No tālienes es redzu vēl to veco, bet arī tas pārgrozās, rokās turams, un kas viss tur neizaug jauns. Turklāt še bez visa vēl dzīve tik klusa, ka pa trim gadiem nekas nau grozījies, es nemaz vairs nesapratīšu, kas tas ir kustēties. Kāds Tu pats esi? Tu man priekš acīm visvairāk stāvi tā kā studentu laikā, - kāds Tu tagad esi, Tu esi daudz dzīvojis, Tu esi nodibinājies. Vai Tu nevarētu man vismaz atsūtīt savu ģīmetni, varbūt iz tās varētu noprast cik necik jauno Rīgu. Tavas vēstules ir ļoti mīļas, tanī ziņā Tu esi tas pats vecais students Pēterburgā; bet ir tur arī kas jauns, kas nodibinājies, klāt pieaugušas atvasēs Taisnību sakot, -iekš manis ir ļoti daudz īstas zēna ziņkārības kāda tā jūsu jaunā dzīve, gribētos visus savus pirkstus pielikt klāt. Bet vēl jau es tālu no dzīves, un tā pirkstu pielikšana visgarām aizliegta kā bilžu galerijās: «nicht mit den Fingern berühren». -- Pastāsti labāk par jauno Bisnieks klubu, vai viņš pieder dienlapistiem? Kā tur labi sviežas? Vai tik atkal nau Deglavs pa pulku? Jā, Tu biji jautājis, ko es sakot par «Pēterburgas Avīzēm». Diemžēl man tavas vēstules nau vairs. Tu zini, še uznāk brīži, kad nau labi, ka tādas lietas būtu.) «Pēterburgas Avīzes» no sākuma man patika svaigais tonis, bija dažs viņiem, par ko citas avīzes pat nerunāja, laikam cenzūra drusku brīvāka, bet viņi maz prata izlietot šo samērā lielāko brīvību, - viens, piem., man patika: viņi vismaz rakstīja par jaunu zemes taksāciju, kaut gan diezgan vāji; «Dienas Lapa» ir neminēja, un tomēr jautājums ir ļoti svarīgs. Par tieslietām un saimnieciskiem jautājumiem viņiem bieži raksti, bet tur jau tikai ļoti reti var būt ar viņiem mierā. Galu galā, viņi tomēr ir špīseri, sevišķi bieži man riebjas tas Niedra ar savu gudrību, kura pastāv drošā atpakaļrāpšanā. Vispār, «Pēterburgas Avīzēs» ir pārāk daudz elementu sajauktu kopā, nelaimīgā trejsabiedrība redaktoros arī palīdz, pie jucekļa, un tā iznāk ļoti bālganas demokrātisma patekas. Mēs nu gan neesam izlutināti, bet «Purva malā» no sākuma bija arī daži izdevušies joki, piem., par «Pēterburgas Ceitungām», bet nu viss izsusis, un tad viņi arī nemācēja sev vielas atrast un notika sīkumos un garlaicībā. Citus jaunos laikrakstus es nepazīstu, pērn tikai «Vārdu» drusku lasījis, tur bija daži labi ievadi, cits - postaža. Kāda ir Veinberga jaunā avīze? Vai viņa turas tikai caur polemikām, jeb vai viņai kāds pozitīvs pamats saturam? Bet lai nu tās avīzes, kā Tu pats raujies? Vai savu valodniecību maz piekopi, es Tevi nekur neredzu ar to parādāmies, Tu vispār klajā nemīli iznākt. Vai Tava mīļā sieviņa Tevi nedzen uz to? Kas pie Jums valodniecībā? Kur guļ Tavi materiāli vārdnīcai? Pagaldē vai pagultē? Jeb vai Tu varbūt neesi palaidnis? Jā, saki, par ko Tu savu stenogrāfiju nelaid klajā, daudz kas uz viņu mestos, es pirmais, man viņa būtu ļoti vajadzīga. «Rosmersholmu» Tu arī netulkoji, i tik i bija, Deglavs turpret, valodas neprazdams, prata ielīst «Mēnešrakstā». Tīri jālamājas ar Tevi, cik daudz Tu labāks nekā es, es grūti varu sevi piespiest pie vēstuļu rakstīšanas, Tu jau gatavus darbus nevīžo nodot drukā un saņemt naudu. Kad nodosi sirsnīgas labdienas no manis Tavai kundzei, nodod viņai arī šo lūgumu, lai Tevi sapurina krietni, ka Tu iznāktu laukā ar saviem darbiem. Un nu daudz labudienu un mīļu sveicienu visiem trim, sveicini arī vecos paziņas..., kas vēl atminas. Vai Tu lādēsies drīz, mīļo Džon?
Un nu vēlreiz sveiks!
                                                                                                                        Tavs Jānis.

246.

B. VOLTERAM
Slobodskā 1902. gada 3. (16.) decembrī

Ļoti cienījamais Eduard Aleksandrovič!

Vakar mana sieva caur Zālītes kundzi saņēma Jūsu laipno uzaicinājumu sniegt Jums dažas biogrāfiskas ziņas par sevi. Es ļoti nopriecājos par tādu, kaut arī netiešu ziņu par Jums un, tā kā Jūsu adrese man arī ir paziņota, tad steidzos izmantot gadījumu, lai apsveiktu Jūs pēc tik daudz gadiem. Pirmām kārtām sūtu sveicienus un vislabākos novēlējumus Jūsu cienījamai dzīvesbiedrei, es ceru, ka viņai ir laba veselība un ka Jūs šai ziņā no viņas neatpaliekat.
Par Jūsu darbību es diemžēl tagad maz ko dzirdu, esmu spiests atrasties pārāk tālu no Lietuvas un Latvijas; tas ir bēdīgāk, ka man tagad vajag vienīgi nodarboties ar latviešu valodu, jo mans amats gandrīz jau no 1897. g. ir Eiropas literatūras klasiķu darbu tulkojumi. Šeit būtu darbs arī lingvistam un etnogrāfam: pilnīgi neizpētīta tauta, votjaki, bet es neesmu igaunis, par ko es jūtu nožēlu pirmo un pēdējo reizi.
Vai Jūs esat kaut ko uzrakstījis par manu nabaga Inflantiju? Ko Jūs tagad vispār pētat, pie kā strādājat? Jūs taču esat nenogurdināms darba rūķis. Žēl vienīgi, ka Jūs lietuviešiem dodat priekšroku, nevis mums, latviešiem. Bet mums Aspazija ir tāda rakstniece, kādu Jūs neatradīsat ne vien Lietuvā, bet diez vai arī Eiropā, viņa, starp citu, grib pamest Latviju un pievērsties Eiropai. Lūk, Jums arī īsa viņas biogrāfija, - es dzirdēju, [Jums to vajag] Brokhauza krievu vārdnīcai -, ja Jums ievajagas ziņas arī leksikoniem, tad tās varat papildināt no dažām pievienotajām recenzijām. Ar drāmu, «Vaidelote» Jūs, iespējams iepazināties pats, tā ka tā [«Vaidelote»] tiks izrādīta Pēterburgā š. g. 8. decembrī. Gaidot atbildi, cieši spiežu Jūsu roku, dārgais Eduard Aleksandrovič, kopā ar sievu sūtām sveicienus Jums un Jūsu laipnajai dzīvesbiedrei.
                                                                                        Jūsu [nesalasāms paraksts]

Uz atsevišķas lapas rakstīts:
Aspazija, Elza Rozenberga, dzimusi 1868. g. 4. martā Kurzemē, Daukšu mājās, Zaļenieku pagastā. Sākumā mācījās pagasta skolā, pēc tam Jelgavas Dorotejas skolā (ģimnāzijā). Viņas dzejnieces talants atklājās ļoti agri, vēl būdama skolniece, viņa sacerēja vairākas poēmas, kuras vērsa uz sevi sabiedrības uzmanību. Viņas pirmā plaša vēriena drāma «Atriebēja», kas uzrakstīta 1888. g., piesātināta ar jauneklīgu degsmi un dramatismu, tai tika piešķirta pirmā prēmija Rīgas Latviešu teātra konkursā, taču tendences dēļ to neatļāva izrādīt, kas uz ilgu laiku iznīcināja dzejniecē vēlēšanos radoši strādāt. 1892. gadā viņa uzrakstīja plašu lirisku poēmu «Saules meita». Šo poēmu var salīdzināt vienīgi ar Šellija «Mabas karalieni», kuru tā pārspēj ar skaistumu un lirismu. No 1894. gada dzejniece valda uz Rīgas Latviešu biedrības teātra skatuves ar drāmām «Vaidelote», «Ragana», «Zaudētas tiesības», vēlāk «Neaizsniegts mērķis», kuras visas uzrakstītas gandrīz vienlaicīgi līdz 1895. gadam. Ar šīm drāmām, tāpat arī ar 1894. gadā uzrakstīto «Cīņu par nākamību», Aspazija nojauca tā laikā šauro nacionālo barjeru un ienesa latviešu rakstniecībā plašās Eiropas literatūras elpu. Vietējā, krievu un vācu prese ar sajūsmu apsveica rakstnieci, par kuru 1895. gadā atsaucās arī ārzemju «Berliner Tageblatt». 1896. gadā dzejnieces poētisko darbību pārtrauca nelabvēlīgi apstākļi, un viņa sāka nodarboties ar žurnālistiku, vadot laikraksta «Dienas Lapa» literāro feļetonu. Aspazija ir vispāratzīta par latviešu labāko rakstnieci. Pašā pēdējā laikā Aspazija atkal atsāka poētisko darbību un uzrakstīja drāmu «Zeltīte», vairākus stāstus («Skats brīnumpasaulē», «Taisnais soģis», «Atēna» utt.), poēmas: «Patiesība», «Gadsimtu maiņā», «Laime» u. c., un lielu daudzumu mazu lirisku sacerējumu, kas ievietoti žurnālā «Mēnešraksts» u. c.

Uz atsevišķas lapas ar zīmuli pierakstīts:
ieveda Eiropas ideju lokā, daļēji tur valdošajā reālismā un sievietes emancipācijas centienos. Aspazija piederēja arī pie t. s. jaunstrāvniekiem.
Pa šo laiku Aspazija ir uzrakstījusi «Sidraba šķidrautu», gūstot līdz šim neredzētus panākumus. Drāma uzrakstīta simbolisma garā, bet R[aiņa] ietekmē, un tai ir spēcīgi t. s. atbrīvošanās kustības elementi, kuri arī izskaidro milzīgos panākumus publikā.

243.

R. BLAUMANIM
Slobodskā 1902. gada 16. (29.) decembrī

                                                                                                                Slobodskā 16./XII 1902.

Mīļais, dārgais draugs!

Man ir patiess prieks, ka es varu iesākt vēstuli ar sirsnīgu paldies Jums, ar sirsnīgu paldies par labajām ziņām, ka mana luga ir laimīgi izgājusi cauri cenzūrai; tās gadiem ilgā odiseja man ir kļuvusi gluži pretīga. Es ticu, vismaz novēlu, lai Jūs būtu tik laimīgs, ka to nemaz nepazītu. Man šis stāvoklis permanenti ir noskaidrots - Jūs manāt, ka es tikko kā esmu lasījis avīzi, kuras valoda man vēl pielipusi, turklāt esmu briesmīgi dusmojies, ka no šīs Skillas man vienmēr un mūžīgi būs jābaidās, un šis baiļu laiks par katru lugu arvien ilgst gadiem; esmu Jums tiešām pateicīgs par tā saīsināšanu «Pusideālistam». Tagad es atkal ļoti baiļojos par manu dzejoļu krājumu, kam vajag tikt iespiestam pie jums, t. i., pie Rāviņa. Taču vispirms man Jums tomēr vēl jāžēlojas par to, ka vēstules pie manis nāk briesmīgi lēnām: Jūsu vēstule pienāca tikai decembra sākumā, kamēr pasts taču parasti pienāk 7 dienās; ceļi tagad slikti. Un nu vēl arī mana atbilde nāk tik vēlu, pat mūsu pateicība par Jūsu laipnību un lielajām pūlēm, jo «Vaidelotes» uzvedums ar lielisko inscenējumu un Akmentiņu kā tēlotāju ir pateicības vērts. Lieliskais veids, kā Jūs jau ilgi pirms tam «Atbildēs» aizrādījāt uz izrādi, sajūsmināja mūs visaugstākā mērā, un es ticu, ka par piezīmi «Novoje Vremjā» jāpateicas tikai Jums. - Taču, neskatoties uz to, mēs nevarējām agrāk rakstīt, jo laiks, kuru mēs tagad pārdzīvojam, ir briesmīgs un smags, tas atgādina visdrūmāko. Katrs savā laikā mēs pat bijām spiesti palikt gultā, nemaz jau nerunājot par manu neirastēniju; bez tam ilgi nācās uztraukties par slimo māti, brālis it kā esot vājprātīgs, līdz šim nekas vēl nav skaidrs. Un tad nepārtrauktais, nogurdinošais darbs, galu galā mēs tomēr esam tādi dienas žurnālisti, lai gan strādājam pie mēnešraksta. Un pašās beigās vēl tas ļaunākais: laikmets, arī šeit ārā, ir šausmīgs, reakcija visur uzvaroši iet uz priekšu, Anglijā baznīca nospiež skolas, un sevišķi Vācijā, sazin kās vēl tur notiks? Jūs piedosit vecam avīžniekam to drusciņu politikas, - es biju pārāk noguris, lai strādātu, tādēļ lasīju avīzes, ilgi nebiju ņēmis rokā nevienu ārzemju avīzi, negribēju redzēt šo riebīgo laiku, tagad nu pilnīgi esmu saņēmis savu tiesu. Mani tas ļoti nomāc. Varbūt Jūs tam neticat, Jūs esat par daudz dzejnieks. Šajos laikos es nespēju neko strādāt, kur nu vēl humoru, kur to lai ņem nezogot? «Zagtu gan, cien. kungs,» kā čigāns sacīja, «bet kur lai zog? » Te Jums sūtu divus pielikumus (iedrošināts no Jūsu skaistajiem gabaliem nr. 95 un 97), raugiet, ko Jūs ar tiem varat iesākt, protams, Jums nav jāsūta nekāds honorārs. Es baidos arī, ka šim gadam tas viss nāks par vēlu, t. i., var tikt ievietots tikai pēdējā nr. Vai ir tiesa, ka «Pēterburgas Avīzes» Jūs pavisam pametīsiet? To ne vien mēs dziļi nožēlotu, ka nevarēsim griezties pie mīļa drauga Pēterpilī, bet ko tad arī lasītāji sacīs? Varbūt Jūs varēsiet vadīt savu nodaļu arī no tālienes? Un vai dzimtenē tomēr ir iespējams kaut ko pastrādāt? Gadījumā, ja Jūs šos divus humoristiskos darbiņus vairs nevarēsit ievietot, tad neatstājiet tos saviem pēctečiem, bet sūtiet atpakaļ; es gribētu tos nodot tikai Jums. - Plute it kā arī atsacīšoties? Man patika viņa vīrišķīgā izturēšanās, piem., viņa konsekvence sadursmē ar Niedru, kura pielāgošanos, nekonsekvences dēvēšanu par principu nespēju sagremot. Par Niedru kā rakstnieku es neiedrošinos spriest, es viņu par maz pazīstu un varbūt nespēšu būt pietiekami objektīvs, jo gandrīz visos jautājumos mēs ar viņu esam diametrāli pretējos uzskatos. Vai «Pēterburgas Avīzes» tagad būs pilnīgi viņa, t. i., Niedras rokās? Es gribēju «Pēterburgas Avīzes» apsveikt ar cenzūras brīvību (turklāt iegūtu par tik zemu cenu), bet šajos apstākļos vēl jāpārdomā. Jā, ja Jūs paliktu! Jūs esat arī lielisks cilvēks. Žēl, ka es Jūs tik maz esmu pazinis, vai drīkstu cerēt, ka mēs vairāk tuvosimies? Jā? Man bija ļoti patīkami, ka Jūs mani ietverat savās izjūtās. Vaļsirdība un noteiktībā Jūsu raksturā mani vienmēr saistījušas pie Jums. Man būtu ļoti daudz, ko Jums sacīt, arī tagad jau esmu Jums mazliet par daudz žēlojies. Esiet sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Jā, man Jums vēl viens lūgums: mans dzejoļu krājums tiks iespiests pie Rāviņa. Izdevēji ir daži biedri, sevišķi Gustavs Zemgals. Bet nu Remiķis ļoti vilcinoties ar cenzēšanu, dzejas guļ jau 1 ½ mēneša. Vai Jūs nebūtu tik laipns un neietekmētu viņu, lai viņš dzejas laiž cauri nesvītrojot - tās gandrīz visas jau ir cenzētas - lai ātrāk varētu dot Rāviņam iespiešanai. Lūdzu paziņot arī man labi drīz. Esiet vēlreiz sirsnīgi sveicināts no Jūsu tālajiem draugiem.

248.

H. ZĀLĪTEI
Slobodskā 1902. gada decembra beigās vai 1903. gada sākumā

Ļoti cienījamā, mīļā kundze!

Jaungada sveiciens.
Jūsu laipno, mīļo vēstuli bijām saņēmuši jau agrāk (tāpat arī jau laiku priekš tam Jūsu pastkarti). Siltā un patiesā Jūsu vēstuļu sirsnība mūs aizvien no jauna saista pie Jums, rāda, ka Jūs mūs turat labā piemiņā, pārsteidz un liek mums aizmirst visu bijušu, visu, kas šķir. Tā mēs varam aizvien atklāti un draudzīgi, kaut arī ne par visu un svarīgāko izrunāties. Naudas sūtījumu (45 r. 60 (par decembri)) arī saņēmām, un tas mūs pārsteidza ar savu necerēto, negaidīto pilnīgumu, tāpat kā Jūsu laipnais piesolījums vēl paaugstināt honorāru, piem., tādiem rakstiem kā «Zvans». Vēl lielāku pateicību mēs parādā Jums un Jūsu brālim par mīļo rūpību, ka apmeklējāt māmiņu Jelgavā; viņas stāvoklis mums likās no šejienes gluži izsamisis, un bažas mums laupīja visu darba spēju, bet tagad Jūs mūs esat apmierinājuši. Elza liek Jums arī vēl daudz paldies izsacīt par 50 rubļu piespriešanu par dzeju «Laime»; tā bija ļoti asprātīga iedoma tādā ceļā izšķirt jautājumu, ka nedevāt godalgu nevienai iesūtītai dzejai, kas tādas nau cienīga, bet nodomāto godalgas summu piešķirot dzejai, kura nebija iesūtīta, bet cienīga. Tikai lūdzu paskaidrot nākamā «Mēnešraksta» burtnīcā, ka «Laime» nebija uz sacenšanos iesūtīta, citādi var celties pārpratums (kāds mums jau tiešām tika izsacīts), ka «Laime» atrodas arī to starpā, kuras nau atrastas par godalgas cienīgām, bet viņai piešķirta godalgas summa tikai kā samērīgi labākai. Uz izrakstīto sacensību mēs nebijām nekā iesūtījuši, jo turējām viņu par nebrīvu - aprobežotās pielaišanas dēļ -, pie tādas nebrīvības nebūtu bijis nekāds liels gods sacensties. Jūs redzat, tā mēs izsakām savas domas gluži vaļsirdīgi. To dara tā siltā sirsnība un atklātība Jūsu vēstulēs. Jūs jau zināt, ka mūsu domas šķiras pašos pamatos, bet te pie Jums tomēr ir vienīgā vieta, kuru atpakaļrāpulība vēl nau tā pārņēmusi, toties nepatīkamāk ir pēdējā laikā aizvien biežāk atdurties uz parādībām, kas liek par to šaubīties: kad redz žīdiņus ēdam rītos vakaros, tad aptekas dūša, nepiederas arī agrāk nicinātas brīvas tautas loceklim nicināt cilvēku par to, ka viņš žīds; tikpat maz kā aizstāvēt agrāko kakla kungu lielo ēstgribu. Protams, es nekā plašāka nevaru rakstīt, nedz arī dot cik necik citu aizrādījumu; Jūs paši viņu zināsat. To vēl varu teikt, ka literatūrā nevajadzētu vilkt pārāk plašas robežas muļķībai; es atzīstu pilnīgi viņas varu, bet ne tiesību. Kā lai sev izskaidroju Niedras gara parādīšanos «Mēnešrakstā», kur debitē viņa rokaspuisis V. Eglīts, pašā I burtnīcā (kuru nesen dabūju). Ja Veinbergs izdomāja absolūto inteliģenci, tad V. Eglīts absolūto muļķību, ko dokumentāriski parāda «Mēnešraksts». Vai vējš tagad pūš šai muļķībai par labu? Tad es vismaz negribu sēdēt vēja pusē, es neciešu šo smaku. Kādēļ Jūs arī domājat, ka es strādāšu kopā ar cilvēku, kas mani nonicinājuši, un Jūs? Ja Jūs gribat mainīt «Mēnešraksta» virzienu, tad sakat man to tikpat vaļsirdīgi, kā es Jums jautāju. Godīgi ļaudis var par visu klaji izrunāties. Visādā ziņā aizvien būsim pateicīgi par mīļo pakalpojumu mamiņai, par laipnību, kādu mums parādījāt. Vēlreiz sirsnīgi novēlam Jums daudz labas laimes jaunā gadā un pateicamies par skaisto un lepno ziemsvētku karti, kuru atsūtījāt mums līdz ar sveicieniem no redakcijas locekļiem, visiem lielo paldies! Laikam būsat jau arī saņēmuši mūsu karti iz Slobodskas, kura nu gan nekādā ziņā nevar mēroties ar rīdziniecēm.