RAINIS

Vēstules

Šveices periods (1906. - 1911.)

1906. gads

1.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1906. gada 18. jūlijā

Mani mīļie zelta cilvēciņi, tur nu Jūs sēdat tanī melnajā putekļu pilsētā un tik no tālienes var Jums parādīt dienvidus skaistumu. To nu izdarījis der schöne Pauly, vai das ist schön? Vai nabaga Brenci neizlaidīsat vismaz drusku paelpot brīvu gaisu? Vai Saša Jums raksta kārtīgi? Es neesmu jau mēnesi no viņa nekā dabūjis, lai paraksta caur Jums. No brālēna tāpat nedabonu nekādas ziņas, kaut gan rakstīju tam trīs reizes. Dzīvojat nu veseli, mīļie, un lai visveselīgākais ir schöne Pauly, jo viņa veselība visus dara veselus. Ko dara mans mīļais atvaļinātais skatuves mākslenieks? Esat visi mīļi, mīļi sveicināti un skūpstīti no tālenieka.

2.

P. BIRKERTAM
Kastaņolā 1906. gada 19. augustā

Mīļo biedri!

Jūsu vēstule no 16. VII nupat tik nāca manās rokās; viņai bijuši piedzīvojumi, kādi Šveicijā ir reti, nogulējusi gandrīz mēnesi šubladē pastā! Izlasot to zilo uzrakstu, tur ērmoti ir tas, ka piezīme ir bez paraksta. Kas to rakstījis? Pasta ierēdnis? Tie mēdz tādās reizēs parakstīties: Varbūt vēstule arī bijusi nepiederīgās rokās, mums taču jauns sūtnis, jauna slota; triju nedēju varbūt vajdzēja lasīšanai? Ej nu sazin. Visādā ziņā nu atkal veselu mēnesi mūsu starpā bijis pārpratums, un tas man tik ļoti žēl, Jūs esat tik mīļi rakstījuši un nu būsat no manas puses domājuši jaunu un nesamierināmu prātu. Ak nē! Katra labākā labprātības zīme mani samierina. Un vispār es esmu ļoti konservatīvs savās jūtās pret tiem, kurus reiz cienu un mīlu. Es zinu, cik Jums daudz darba, un, kad saņēmu jūlija no Jums sūtījumu, tā man bija zīme, ka mūsu starpā viss izlīdzinās. Es būtu Jums rakstījis, bet nozaudēju Jūsu adresi, pēc kuras rakstīju uz Čīriku, tomēr nedabūju. Tagad es Jums sirsnīgi pateicos par Jūsu mīļām un labām jūtām pret mani, un es esmu pārliecināts, ka šis jaunais starpgadījums netiks par pārpratumu.
Ar «N[ākotni]» man ar bijis pasta gadījums. Kad es biju dabūjis vienu numuru, pats nosūtīju viņai pāris dzejoļus uz Rīgu. Bet tie, liekas, nebūs dabūti, jo arī Āža vēstulē par tiem nekas nau teikts, kaut gan nosūtīju viņai jau mājā vai jūn. sakumā. Varbūt vēlāk nodots? Apjautājaties. Tātad es rakstīšu un tūlīt še jau pielieku drusku klāt. Sūtīšu visu caur Jums, lai atkal nenozustu. Šimbrīžam, ja grib katram Nr., varu sūtīt tikai dzejoļus, jo visu laiku nejūtos vesels. Bet tur arī vēlāk lai man neņem ļaunā, ka es rakstīšu arī citur, jo es vienīgais pārtieku tikai no literāriska darba (ne avīžniecības) un no partijas orgāniem nesaņemu nekāda honorāra. Ka manu liter. darbību man ņem pat b[iedr]i jaunā, to reiz man viens tā kā minēja (no «Pēt[erburgas] Av[īzēm]»), un to es redzu no «Vētr. sēj.» pilnīgas noklusēšanas. Vai ir vispārējais uzskats šinī jautājumā? Man gaiši nekas netiek teikts, jo vismaz nezinu to. Es palieku vienmēr divdomīgā stāvoklī, kā vainīgs, bet nezinu, par ko, tas man apnīk, lai labāk saka tieši. Atvainojat, ka tik ilgi pie tā uzkavējos, tas īsti neattiecas uz Jums, bet es gribētu, lai pie šīs reizes partija izsaka gaiši domas par strādāšanu man partijas orgānos.

3.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1906. gada 19. augustā

Mans mīļais, labais, Tavu vēstuli dabūju pavēlu un bez tam jūtos ne visai labi jau visu šo laiku. No atpūšanās mēs abi nevaram labi runāt. Mums bij liels prieks dabūt ziņu no mīļa cilvēka, kam arī šo laiku ne visai veicies. Sarakstīšanās šinīs laikos arī diezgan grūta, reti pienāk kāda rindiņa no dzimtenes, par kuru diezgan maz ko zinām, tādēļ jo mīļāka dzīvības zīme no Tevis un pārliecība, ka esat abi veseli un palikuši sveiki. Tavu enerģiju es pazīstu un priecājos, ka visiem laikiem par spīti neļaujies traucēties savā darbā, - es domāju Tavu lugu un filozofiskās studijas. Tur Tu būsi atradis savu dzīves darbu, bez kura cilvēks nevar dzīvot. Protams, kā līdz šim mēs ņemam visdzīvāko interesi pie Tava darba, un Elza sevišķi priecāsies par pagodinājumu un dāvanu.
Tāpat mēs ar prieku piedalīsimies pie Tava laikraksta, jo Tu taču esi man domu biedris, un tādā garā laikraksts arī strādās. Vispirms tāds laikraksts ir vajadzīgs kā orgāns, un tad honorāra jautājums paliek nomaļāk. Ko lai mēs no šejienes nosūtām? Tu zināsi pats apstākļus, kas ir iespējams. Kā laikraksts domāts - kā mēnešnieks? Un vai viņam blakus pastāvēs arī «Virpuls»? Es domāju, tas būtu iespējams un pat vēlams. Strādāt mēs varētu jau no šejienes un labi daudz. Bet priekš «V.», kā viņš bij agrāk domāts - kā nedēļnieks, man vajdzētu gan būt tuvāk, Rīgā. Un es nezinu, vai tas ir iespējams. Vai Tu tanī ziņā nevarētu ko izzināt; aplinkus, no prokurora un tiesu izmeklētāju ļaudīm; tieši laikam nekas nebūs izzināms, uz ko varētu palaisties. Bet arī, ja es nevarētu braukt mājās, kur mani daži jau redzējuši, tad tomēr Tev līdzstrādāt mēs ar mieru, un Tu zini, ka neiespējamu mēs neprasīsim, kad tik pate lieta iet. Priekš iesākuma, liekas, arī naudas daudz nevajdzēs, un es pats domāju, ka laikraksts ies ļoti labi, kaut arī pareģojumi, kā Tu saki, neizdevušies «Laikam». Man no Zālīša nau nekādu ziņu, arī «Laiku» neesmu redzējis, čigāns būs viņu nolādējis, un viņš lepns ticis. Kad jau «Jaunais Laiks» iznāk ar tādiem lieliskiem līdzekļiem, tad var arī būt lepns. Bet no kurienes tie 100 000 nāk baložiem? Vai ne no agrāriešiem? - Tu varbūt varētu, mīļais, izdarīt man tādus pakalpojumus: nosūtīt šos manuskriptus Dravniekam (R. L. biedr.) un turpat biedrībā Derīgu grām. nodaļā apjautāties, vai saņemts «M. Stuart» rokraksts. Vai Tu nevarētu arī uz manas pilnvaras izņemt man naudu? Ja Tu būtu ar mieru, es rakstītu tāļāko. Vai vēl ko Tu negribētu man izdarīt? Manā dačā mēbeles apdrošināt pret zagļiem, ir tāda biedrība Smilšu ielā, Vāgners to zina; tāpat mēbeles par apm. 500 rbļ. apdrošināt pret uguni pie Dž. Hafferberga, kur jau ir pate māja apdrošināta. Doriņa, kura tagad ir J. Dubultos (Aleksandra prosp. 16), Tev dotu visu lietu sarakstu. Vai es Tevi ar to pārāk neapgrūtinu? Mūsu saimniece Doriņa par daudz neveikla. - Atraksti, mīļais, ko tuvāk par Rīgas apstākļiem. Arī par nodomāto laikrakstu, vai turi akcioneri? Vai Tu nezini ko par Ķirpi? Atraksti labi gari. Paliekat abi ar mīļi, karsti, sirsnīgi sveicināti!
Paziņas visus sveicini no mums! Ko Hermans? Bet nu vesels, mīļais!

4.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1906. gada 8. septembrī

Mīļo August, daudz paldies par Taviem mīļiem pūliņiem un sirsnīgiem vārdiem, tie man tagad sevišķi jūtami un paliek piemiņā. Kad Tu esi tik labs un ar mieru uzņemties pilnvarnieka pūliņus, tad es Tevi gan ļoti pēc tā lūgšu. Doriņa teicās uz rudeni aiziet vietā, un tad mums nepaliek gādātāja, viens gan ir pilnvarnieks, bet negribas to pārāk daudz apgrūtināt, diviem būs vieglāk. Tu tad būtu īsti tikai Elzas pilnvarnieks, un nebūtu daudz uzdevumu. Pilnvaru Tev dotu Doriņa по передоверiю ar tiesību tālāk dot pilnvaru citam, piem., advokātam. Doriņai jānoiet pie notāra līdz ar Tevi un jātaisa uzraksts uz pilnvaras, kas viņai rokā, šo pilnvaru ar uzrakstu tad paņemtu Tu. Ar to Tu, piem., saņemtu honorāru no apoliešiem par «Zeltīti» un «Šķidrautu», tāpat no «Ausekļa», ja tur kas iznāk. Visādā ziņā es tagad, rīt, laikam, izsūtīšu manuskriptus priekš Zeltiņa, kurš grib izdot «Virpuļa kalendāri». No šiem manuskriptiem nolasi, cik gribi un kādus vēlies. Man tas ir patīkami un izdevējam taču arī, man tādēļ jo vairāk, ka būšu labā sabiedrībā ar Hartmani un Tevi. Ja šie nolasījumi izdosies un necelsies nekādi šķēršļi, tad man ir vēl kas priekš lasīšanai, bet tas vēlāk. Tam būs jābūt ļoti skaistam par «pilsoņa dvēseli», Tu viņus labi pazīsti, un «Vistu kolonija» bija lieliska. Te nu esam arī pie literatūras, bet, ak vai! Ko tie mūsu plāni negrib iznākt? Vainu es nekādi nevaru ņemt uz sevi, es no visas sirds vēlējos kopstrādāšanas ar Tevi un Frici, visvisādos veidos. Bet es to tādēļ vēlējos, ka gribēju būt labā sabiedrībā, ar godīgiem ļaudīm, un nu Fricis grib visus Akuraterus un Vēsmiņus. Tas ir: viņš arī varbūt viņus negrib, bet tie ir «Pret Sauli» izdevēji, tie ir atzīti sabiedrības nevien biedri, bet pat respektas personas, un, ja Fr. arī viņus negribēs un spēs iztikt bez viņiem, viņi visādā ziņā gribēs iztikt savā orgānā un liegt to viņiem nekādi nevarēs, jo viņi taču būs līdzsaimnieki. Tie bez tam arī ir vīri, kuri grib redzēt sevi drukātus, un tādus ne ar koku nevar aizdzīt. Tu redzi, ka viņiem nepietiek viena orgāna «Dzelme», viņiem otrs «Stari», un nu grib trešo - «Lāpu». Es domāju, ka ne Tev, ne man nau gods ar tiem būt kopā, un es no savas puses to pašu saku par Fr. Fr. ar visu savu lielo spēju un labo slavu neizcels tos vīrus iz viņu purva. Mēs trīs varam gaidīt, mums nekāro tikt drukātiem par katru cenu. Tu, mīļais, nepareizi domā, [ka] es nevaru piedalīties tādēļ, it kā man būtu ciešāki sakari ar p[artij]u; nē, es esmu tikpat neatkarīgs kā Tu, man nau bijuša un nau arī tagad nekāda mazākā oficiāla p-jas uzdevuma. Bet abas puses nostājušās kā divas atšķirtas un diemžēl pat naidīgas sāncenses; ar to faktu jārēķinās, kamēr vēl nau panākts izlīgums kuru es turu pilnīgi iespējamu -, un piedalīšanās pie ofic. orgāna ir nostāšanās vienā pusē un atklāta uzstāšanās pret otru. Es savu tagadējo neatkarīgo stāvokli negribu upurēt, lai - ko tad iegūtu? - sabiedrību ar mēsliem - Akur[ateru] un Vēs[minu]. Ar s[abiedrīb]as labākiem, vadošiem elementiem es stāvu labā, pat draudzīgā sakarā, ar tiem es labprāt strādāju kopā, zināms, ne ofic. orgānā, bet neatkarīgā. Viņiem es esmu licis par vainu tik to, ka viņi pieļāva manis nogānīšanu no Vēsmiņ puses viņu ofic. orgānā «Pret Sauli». Viņi teica, ka tā esot pārskatīšanās, labi, bet kādēļ, tad man tagad ieteic ar tiem pašiem Vēsmiņiem kopā strādāt? Tas vienkārši nau loģiski, jeb būtu jāpieņem, ka man nau nekāda goda sajēguma. Tu saki, «Lāpa» nebūs ofic. sludināts kā ofic. orgāns, bet tas neko negroza, lieta tā pate, un satiksme ar nevēlamiem elementiem arī tā pate. Manas domas par izeju tādas, ka Fr. jāpaliek pie neatkarīga orgāna. S-ai labi citi orgāni: «Dzelme» un «Stari», kuri jau ieņemti no viņas ļaudīm. «Lāpa» lai paliek priekš neatkarīgas domu izmaiņas, kur var satikties visas domu strāvas m virzieni, kad tik tie izteikti no cilvēkiem un ne no surogātiem. Tur var sagatavot arī naidīgo brāļu izlīgšanu, jāizslēdz tikai personiska polemika. Arī veikala ziņā, man liekas, lielāki panākumi būs neatkarīgam orgānam, kurš iet atklāti un cenšas iegūt lasītājus caur satura krietnumu un ne caur slepenu pabalstu no vienas puses. Labas grāmatas tiek lasītas, kad viņas arī neatkarīgas. Un tad risks izdot mēnešrakstu nau nebūt tik liels, ka nevarētu to nest privāta persona. Var jau apstāties, kad grib; tās īsteni ir tās pašas grāmatas jeb rakstu krājumi. Man ļoti žēl, ka Fr. nevar ,pārliecināt būt neatkarīgam, viņš darītu labi sev un mums, un S-al. - Tu vēl saki, ka gribi orgānu pret dekadentiem, bet Akur. un t. l. ir taču dekadenti! - nu un ar tiem iet kopā! - Tavs stāvoklis pret «Lāpu» ir citāds nekā mans: atkrīt nost, ka nākošie līdzstrādnieki ir mani personiski pretnieki. Tad Tev arī ir iespējams nezināt. ka «L.» būs ofic. orgāns. Tev es tikai varu ieteikt līdzstrādāt pēc iespējas tuvāk, lai nejustu neviens vajadzības pēc tiem pabiru dzejniekiem, Akurateriem, un varbūt Tev būtu iespējams pārliecināt Fr. - Tu no visa redzēsi, ka mans stāvoklis ir visai grūts un top vēl ļaunāks caur vispārējo neskaidrību politikā, caur manu prombūšanu un arī vēl neveselību. Stāvoklis ir man tik grūts, ka man atliek tikai atteikties arī no literāriskas darbības un iesākt kādu amatu uzturas dēļ, piem., izlietot savas valodas zināšanas kā tirdzniec. korespondents. Elza kā nebūt izturētu. Kā avīzes korespondents arī še var pārtikt, bet ļoti grūti, un tas arī pārāk nogurdina, Līdz tam laikam mēs vēl lūkotu izlietot tās iespējas liter. darbībai, kas vēl atlikušas. Piem., Ķirpa projekts ar neperiodiskiem «Virpuļa» izdevumiem. Bet kas vadīs veikalisko pusi Rīgā? Kas nodos drukātavai manuskriptus, kas tos izņems laikā, lai nekonfiscētu, kas nolīgs ar kolportieriem un organizācijām (abām) dēļ izplatīšanas? Vai Ķirpis paliek Rīgā? Varbūt viņš proves pēc izdotu kādu vienu N vai grāmateli? Cik liela nozīme tam būtu priekš manis, to Tu redzi. Bet, ja nu viņš kaut kādēļ to nevar uzņemties, kas tad? Vai Tu, mīļais, pats to varētu? Mēs tādā kārtā varētu izdot Tavus un manus gabalus atsevišķās grāmatiņās, piem., Tavu «pilsoņa dvēsele», no manis - kādus dzejoļus vai jokus. Izdevumi nau lieli, ja taisa mazas grāmatiņas, pa 2 loksnēm, piem., kapeiku 10-20 cenu, izdevumus varam segt kopīgi vai no manas naudas, kas Tev ienāks, vai pie Kreplina atrodas par «M[ariju] St[juarti]», vēl nāks no Brigadera par «Noskaņām» un no Dravn. par kalendāru un Konvers. vārdnīcu. Ja Tu izdod tādas grāmatiņas, tad skaidrā ienākumā mēs dalītos (ienāk. no savām grāmatām Tu, protams, paturi pats). Kā izdevējs Tu jau būtu arī drusku lietpratējs, un varbūt tad arī atlektu labs grasis. Raksti man drīz, ko Tu domā.
Tad es nupat sūtu, kā jau teicu, Zelt. priekš kalendāra. Kalendārs būtu no manis viena sarakstīts (drusku arī Elzas). Ar Zeltiņu mēs arī dalām skaidru ienākumu uz pusēm. Viņš arī reiz runāja par «V.» proves numura izlaišanu. To var savienot ar mūsu projektu, ja manuskriptu tiktu. Tad man vairāk arī nekādas izredzes nau. Tu redzi, cik viss nenoteikts un ka es pilnīgi veikalnieku (kaut arī godīgu, kāds liekas Zeltiņš) rokās, ja Tu netieci par izdevēju. Jeb varbūt Fricis uzņemtos šādu izdevēja lomu? - Man tagad tik vēl prāts pārdot to villu, parunā arī par to šur tur, un tad nobeigt visus sakarus ar dzimteni, par kuras mūžīgo asiņošanu es fiziski nespēju vairs klausīties, un nomest literatūru, kas tik briesmīgi nospiež cilvēku. - Tad, lūdzams, neļauj kā pilnvarnieks vairs apolieš. izrādīt «Šķidrautu», ko viņi maksās? un sabojā tik gabalu. - Tad, lūdzu, izzini, kas ir noticis ar Eihholca prāvu. Vai atlikta? un kamdēļ? Jeb vai beigta un kāds iznākums? - Vai resnais Stučka vēl Rīgā jeb jau projām? Paraksti arī vēl ko par Rīgas notikumiem. Es «T.T.» rakstīšu atbildi. Tāda vīrišķība dod atkal ticību. Sveicini visus labus pazīstamus un uzturies pats pie labas veselības līdz ar mīļo kundzi. To adresi, kuru Tev uzdevu, nodod nākam X. Manuskriptus priekš Zeltiņa, kurus gribi lasīt, liec norakstīt un atdod Z-am, viņš jau gaida, visādā ziņā paziņo viņam, ka pienākuši un ka otrs sūtījums nāk tūliņ pakaļ. Tad nu esi vesels un sveicināts līdz ar Emmu no mums abiem.

5.

ASPAZIJAI
Lokarno 1906. gada 12. septembrī

12. 9. 6.

Manu mīļo zelta sirds kodoliņ, nupat dabūju Tavu kartiņu ar ziņām par J. K. Es gribu še taču vēl nogaidīt tālākās ziņas no viņa un arī vēl atbildi no Vasala; labas visādā ziņā ir vēstis šodien manā dzimumdienā. Biju augstā kalnā, uzeja nau stāva un nau bailīga. Noņēmu istabiņu uz 8 dienām, mazāk nedeva pa 8 fr[ankiem], viesnīcā būtu vairāk bijis. Par mēnesi vienam tikai 14 fr., diviem 18-20. Ļoti smuki te arī ir; bet es vēl nekā neesmu rakstījis. Grūti gan būt vienam, nebiju domājis, ka divi pūkiņas tā saauguši, Tu mīļais, neizsakāmais labumiņš.

6.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1906. gada 24. septembrī

Mīļo, cienījamo biedri! Ļoti priecājos, ka no Jums taču dabūju vēstuli caur E. S. Lugānas pasts nebija man nosūtījis, pat šejienes pasts reizēm aizsūta atpakaļ avīzes un vēstules, kas nāk poste restante. Stipri manāms Itālijas iespaids, nau vairs vācu akurātības. Iekams atbildu, gribu vēl Jūs lūgt palīdzēt kādam manam draugam, kurš brauc uz Parīzi ar nolūku visvairāk izglītoties. Taisni Jūs tagad varat viņam būt vislabākais padoma devējs, un varbūt Parīze tā vieta, kur viņš vislabāk iegūs noapaļotu, sistemātisku un brīvu augstāku izglītību. Ar lielu prieku es lasu Jūsu vēstulē par Jūsu studijām, kuras tik vilinošas, ka vilktin velk mani pie sevis. Bet vispirms Jūs mani ļoti iepriecētu, ievezdami parīziešu studijās manu draugu. Un gribu atbildēt pēc rindas, tātad, pirmkārt, par Baumaņa projektiem. Tā ir skaista parādība, ka mums tagad sāk rasties tādi nesavtīgi, brīvprātīgi izdevēji: tie daudz paveicinās vispārējo lietu ar saviem individuāliem pūliņiem. Praktiskie šķēršļi gan vēl lieli. Arī šinī gadījumā viņi parādās. Piem., «Tālas Noskaņas» ir viens no maniem lielākiem ieņēmuma avotiem, tagad pat vienīgais; no grāmatām vēl 650 eks. nepārdoti, kas man varēs ienest līdz 400 rbļ. Ja izdod tagad mazās burtnīcās labākos dzejoļus, tad lielais, pirmais izdevums paliek nepārdots, un man tāds zaudējums būtu ļoti smags. Gan jau reiz tika izdots izvilkums no viņiem «Nakotnes skaņas» (kas arī tūliņ atsaucās uz «Tāl. Nosk.» pārdošanu), bet toreiz es nebiju tik nelabos apstākļos kā tagad, man bija izredze citādi pelnīties, un es darīju to par labu lietai un Jums. Pēc pēdējām denunciācijām man zudusi cerība drīzumā pārbraukt, laikam pat vairāki gadi būs jāpaliek še, un man nau it nekādas iespējas atteikties no rakstnieka honorāra. Ienākums no projektētā izdevuma laikam nevarēs segt augšminēto summu. Atliek pāri «Vētras sēja». Tās pirmais izdevums, 2000 eks., pārdots Ozolam. Kā zināms, tas jau izpārdots; ja drukāts pāri par 2000 eks., tad tas ir pret norunu, tas ir otrs izdevums - nelikumisks. Tātad no «V.s.» varētu izdot tādus mazus, 2 lokšņu, izdevumus. Bez tam es varu sastādīt tādus mazus izdevumus no vēl nedrukātiem dzejoļiem. Arī no Aspazijas dzejām var sastādīt. Vienīgi es lūgtu tikai neizdot tagad «Tāl. Nosk.».

7.

E. SKUBIĶIM
Kastaņolā 1906. gada 25. septembrī

Mīļo, labo biedri!

Daudz sirsnīgu paldies par Jūsu labajām ziņām un vēl daudz vairāk par Jūsu līdzjūtīgajiem vārdiem, kuri tagad gandrīz vēl dārgāki. Viss mīļais, ko Jūs mums sakāt, jāsaka arī mūsu nabaga dzimtenei, ko tagad pie mums pārcieš, tas diezin vai jelkad bijis un jelkad būs. Neapzinīgi to katrs cieš līdzi bez sava paša īpatnējām sāpēm. Un laikam gan vairāk cieš tie, kas strādā ar saviem nerviem un jūtām un padarījuši tos tādējādi jūtelīgākus. Tā jau ar pareizi būtu, ja vien tāds pārmērs kā mūsu tautas ciešanas pārāk nenospiestu atsevišķu cilvēku. Ja nu vēl pašu veselība no laika gala nestipra, tad gan nezini, ko reizēm iesākt. Jūsu vēstule bija Aspaziju jau pilnīgi apmierinājusi, bet te nāca atkal Hantu izraidīšana (ateisms un preses pārkāpumi tiek skaitīti par kriminālnoziegumiem) un tad zināmā E[ihholca] notiesāšana Rīgā uz 4 gad. katorgas par skatīšanos bankas logā, kur taču bija paredzams visādā ziņā attaisnojums, - un šaubas atkal krājas. Zināms, Jūsu fakti ir tik pārliecinoši, ka beigu beigās taču apmierina. Bet jūtas ir sajauktas un darba spēja vājināta; un Asp. man neatpūšas un neatpūšas. Man tagad ir mazs darbs: humoristiska kalendāra sarakstīšana priekš Zeltiņa, bet pat tas maz veicas. Tad jau Mickeviča dzejoļa tulkošana man būtu daudz vairāk pa prātam. Lūdzu, atsūtat to un, ja iespējams, uzrakstat saturu latviski, jo es gan cik necik lasu poliski, bet dzejā ir no svara katrs mazākais vārdiņš, kas piedod varbūt kādu nokrāsu, un man ar negribētos blamēties un velti valkāt Jūsu uzticību, un lielu dzejnieku apvainot. Rokrakstu polīšiem sūtīšu caur Jums. - Rīgā dibina «Lāpu», - vai nebūtu vislabāk, ka tas paliek neitrāls orgāns, vai cits nevarētu - arī neoficiāli - būt ar zināmu virzienu un atkarību? Es domāju, taisni šinī pēdējā laikā, kur domas dažādi mainās, vajadzētu tādas vietas, kur izsacīt nesasaistošas pārrunas, kur varētu katrs paturēt neatkarību. Jūs tik sirsnīgi un uzticami aizvien un arī tagad esat ar mani runājuši, ka es tagad Jums par to rakstu klaji. Bet, jn es nelabi darīju, šo jautājumu iekustinādams, tad paliekat man taču labs visa iepriekšējā dēļ un saņemat mūsu abu sirsnīgākos sveicienus. Jūsu J. P.

Vēstules augšā ar zīmuli pierakstīts:
Apprasījos pie J. J[ankava] Parīzē, kur franči nemaz neizdodot, bet tikai izraidot, var būt, ka pēdējam tikai bailes no klimata, un krāsņu tur nau. Sveiki.

8.

ASPAZIJAI
Porlecā 1906. gadā, ap 25. septembri

Manu mīļo sirdsdziļumiņ, esmu tagad še pirmā stacijā, bet šodien iešu tālāk. Menaggio palikšu 1 - 2 dienas, ja Tu vēl šodien raksti, tad dabūšu tur; visādā ziņā es tur arī vēlāk pieiešu. Tad vēlāk raksti uz Como, kur visādā ziņā palikšu vairāk dienas. Jūtos ļoti nelabi, sapņoju par Tevi, ka Tev ļoti sāpīgs vaidziņš, pat svešāds, tad, ka Tev melna zīda kleite, skatījies pēc manis, es saucu, bet Tu neredzēji. Vienu vēstuli norakstīju; tagad iešu staigāt tepat apkārtnē. Mīļo, mīļo dvēselīt, grūti tā būt šķirtiem; vai varbūt nobraukt abiem uz Parīzi vai citur Francijā, un Laura atsūtītu vajadzīgo. Ja arī izpļāpātu, tad taču nekaitētu, jo tie tikai izraida. Tad varētu to darīt jau šī mēneša beigās. Ko domā, iniņ? Mīļo, mīļo zeltadvēselīt, turies Tu stipra, ka mēs pārvarētu šo nelaimīgo laiku. Manu sirds kodoliņ, samta labumiņ, zīda mīļumiņ.

Skubiķa vēstule: Zürich, Höschgasse 104, pieliec klāt avīžu lapiņu. Lido!

9.

ASPAZIJAI
Menadžo 1906. gada 26. septembrī

Manu mīļo sirds siltumiņ, manu gaišumiņ, norakstīju šorīt atkal, kā Tu liki, vienu vēstuli, - tā gan ir labi, var sevi cik necik piespiesties. Vakar cita nekā netiku darījis, gāju lielu gabalu kājām un nokusu, varbūt garīgi atpūtos, bet liels grūtums arī vēl šodien. Sāku vienu dzejoli un sākšu atbildi «Rig[aer] Tageblatam». No Tevis neesmu vēl dabūjis kartiņu. Kad es šite ik rīt norakstu vienu vēstuli, tad Tev arī ikreiz varu pasacīt pāris vārdiņu, sehr lieb. Jankava adrese: Paris, Rue Cogpel 6. Tu redzi, ka abas vēstules - vakarējā un šodienas - nau labas, bet tikpat labāk kā nekas. - Še esot visskaistākā vieta pie ezera, ir tiešām skaisti, bet es nevaru teikt, ka labāk par mūsu vietu. Pabrauc kādu reizi atpūzdamās par 30 san[tīmiem] apkārt līdz Gandriai un atpakaļ - Villa Helios un otrā lejā ir brīnumskaistas, izdari to visādā ziņā, mīļumiņ. Un nebēdājies, manu acuraugiņ, bet, ja nevari izturēt, tad atraksti uz Komo, un es aizbraucu atpakaļ uz Porleccu, turp Tu ar varētu atbraukt ar retourbiļeti. Varbūt, kad nobeigsim darbus. Mīļo, mīļo zeltiniņ, neesi bēdīgs, stark sein und siegen. Lido.

10.

ASPAZIJAI
Menadžo 1906. gada 27. septembrī

27. 9. 6.

Mans mīļais sirds vidutiņš, šorīt atkal dabūju Tavu kartiņu, bet bija jāpiemaksā klāt 10 centerimi, tamdēļ, ka te ir jau cita valsts, un tad maksas par kartīm ir 10 cent. un par vēstulēm 25 cent. Tā kā nu sabrauksim atkal kopā, tad piektdien neraksti vairs, jo tad es vairs nedabūtu. Vajga jau sarunāties, un tātad es braukšu atkal uz Porleccu. Būtu Tu, manu sirdsiniņ, varējusi braukt man pretī, bet laikam Tu šo vēstuli dabūsi par vēlu; vari Tu mani atpakaļ pavadīt, jo pabraukšanās pa mūsu ezeru ir tiešām ļoti jauka. Bet še taču jaukāk, vismaz šī vieta ir daudz dažādāka par mūsējo, un varbūt Tu arī šurp līdz atbrauksi. Bet par visu vēlāk. Plāns ar Franciju arī nau tik labs vairs, jo ruden, t. i., drīz, ķeizars braukšot uz Biaricu, un tad jau arī Francijā būs visādas stingrības un laikam prasīs arī pasi. Bet pie pašas Genfes klāt ir franču robeža varbūt tur dzīvot, ka gadījumā var pāriet vienā otrā. Tad mēs vēl apbrauktu drusku Itāliju un padzīvotu pēc tur. Sapnī es redzēju Tev melnu zīda kleiti, bet dzeltenu salmu cepuri; tas sapnis nau tik ļauns. Šodien redzēju arī Birutn sapnī un tūdaļ rītā Tavā kartiņā par viņu lasīju. Pats sevi atkal redzēju, kā kāda slavena krieviete zemnieces drēbēs aizveda mani ratos, izglābdama no kādiem meklētājiem. Še divas vēstules, līdz pusei arī atbilde «R[igaer] Tagebl[atam]». Geds turpret šoreiz neiet, varbūt šodien. Lido.

11.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1906. gada 8. novembrī

Sirsnīgus sveicienus! Jūsu mīļās rindiņas mani silti aizkustināja. Vēlēsim labākās sekmes mūsu nodomātam kopdarbam, uz kuru es tā priecājos. Daudz mīļu labdienu no Aspazijas un no Jūsu J. Raiņa.

Cast[agnola] 8. 11. 6.

12.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1906. gada 11. novembrī

Mīļo, dārgo August, saņēma Tavu vēstuli un aizvakar nosūtīju manuskriptus, tikai šodien sūtu lielo paldies un mīļus sveicienus. Tūlīt sākumā man jāsaka, ka sūtījumā ir arī kāda epigramma (N 93) par Ķemeru dubļiem, es to domāju ko mazu gandarījumu Tev, bet, ja Tu aiz kādiem nebūt iemesliem negribi, tad vari to nostrīpot. Briesmīgs gan tagad stāvoklis godīgiem cilvēkiem, no vienas puses uzbrūk - nu tas jau puslīdz parasts - asinssuņi, - bet šo laiku izvēlējušies arī mūsu personiski ienaidnieki un apvaino Tevi pašu orgānā; es pazīstu to resnā politiķa kliķi, tā Tevi nīst tāpat kā mani, kā katru spējīgu cilvēku; kas tiem par ideālu, tikai veikals: tikt par kases direktoru! Dūša apgriežas apkārt, par tiem iedomājoties vien. Bet viss riebums un aukstums lēni atkal no manis atstājas, kad es redzu, cik nelokāmi Tu stāvi šinī clivkārtējā cīņā, kura ir tā visgrūtākā: darīt kam labu un no tā paša dabūt ne atzīšanu, bet apsmieklu, kā Tu no «M. L.». Es dabonu no viņiem gan tik paslepenus adatu dūrienus, bet jau i tie sarūgtina, kā nu vēl Tev! Es Tevi apbrīnoju, jo pats bieži vien domāju mest krūmos savu literārisku darbību. Tu man tagad sevišķi mīļš. Bet es redzu, ka sāku jau tūlīt izplūst sentimentalitātē, tādēļ labāk runāšu par darīšanām. Zelt[iņam] manuskriptos jāizdara šādi pārgrozījumi: N 12 jāstrīpo, jo Č. tagad pats apsūdzēts; N 91 « [Par] dej[as] brīv[ību]» «čugunzeļļu» vietā jāsaka «vientieši cilvēciņi»; N 31 strīpot; ievadā jāliek «gada apskats», kuram apakšā nāk burts A, tāpat nāk A kā paraksts zem N 80 «Laika noskaņas», 79, 17, 89. Tad jāpieliek «Tulk.» klāt NN 23, 66, 67, 79, 98. Ja manuskriptu ir par daudz, tad lai nolaiž sīkumus, piem., 83-86, 48-62 u.t. līdz. (tulkot. anekdotes lai paliek), tad arī var nolaist «Susuti» (78), bet tulkotos stāstiņus lai nenolaiž (67 un 98). Virsraksts paliek «Virpuļa kal.» jeb «Visp. kal.» ar manu R-a vārdu. Ja nevar iznākt kalendārs, lai tūliņ paziņo, man ir tad dažādas kombinācijas, kā sakopot citādi. Kāda vēl veikala darīšana2 Kā jau rakstīju: sūtāmo sūti Laurai; tā vislabāk. - Divi dienas vēlāk: saņēmu Tavu paziņojumu, ka jau izsūtīts, daudz mīļu paldies par Taviem pūliņiem un par sveicieniem; gaidu tagad ziņas no Lauras. - Pie Dravnieka aizgāja aprunāties mans otrais pilnvarnieks, kad būs tuvākas ziņas, tad Tev rakstīšu. - Ar Elzas raksta nolasīšanu, kā redzams, izgājis ļoti labi: mēs baidījāmies par lielu blamāžu, jo raksts nebija nemaz nodomāts tādam mērķim, bet nu iznāca piekrišana un pat vēl honorārs. Tagad sūtīšu atkal priekšlasīšanai, kad ko sagrabināsim. Elzas rakstiem vieglāk atrast vietu nodrukāšanai, maniem jāizvēlas. «Pēt. Vēst.» kā «Pēt. Av.» turpinājumā es varu līdzstrādāt, tāpat «Taisnībā»; arī «Lapā» es labprāt rakstus varu iesūtīt. Par «L.» es biju Tev atbildējis garā vēstulē, bet, kā redzu, tad tā ir pazudusi, tāpat biju otrreiz rakstījis mūsu draugam. Vai viņš saņēmis? Galvenais, kas man neļauj būt par pastāvīgu līdzstrādnieku, tas, ka tur būs Akurateri, Vēsmiņi u.t.l., ar kuriem kā saviem personiskiem pretniekiem negribu būt kopā; tad es arī negribēju zaudēt savu neatkarību, piestādamies pie partijas orgāna, atsevišķus rakstus turpret labprāt dodu. Līdz šim es nekur avīzēs nebiju rakstījis visu gadu, bet varbūt tagad sākšu, ja man neatņems laiku lielāks darbs. Ja kāds prasa, kādus gribu honorārus, tad saki, kādi tiem parasti; tagad jau avīzes laikam neko nespēj maksāt. - Atsūti man «Lāpu», kad iznāk. Atsūti arī to dekadentu deklarāciju «Dzelmē», interesanti redzēt. - Vai Tavs apcerējums par Hartmaņa filozofiju jau iznācis drukā? To gan es visādā ziņā vēlētos lasīt. Es tagad bieži redzu Tavus rakstus «M. L.», tie tūliņ atšķiras caur lietišķību, p.p., par pils. valdi un pils. būšanām, visur patstāvīgs, stingri principiāls gars, ko es jau sen redzu pie Tevis augam un klusu nopriecājos, es tik kaunējos Tev to teikt, ka Tu nedomātu varbūt glaimošanu; bet šoreiz nu iznāca. Esat nu abi spēcīgi veselībā un garā, sirsnīgi, mīļi Jūs sveicina un skūpsta Jūsu tālenieši. Sveiki!

13.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1906. gada 12. novembrī

Mīļie zelta cilvēciņi, dabūjām Jūsu sūtītās avīžu pakas un drīz pēc tam arī no Sašas gatavu dokumentu; daudz, daudz paldies tam mīļam draugam un tam mīļam sekretārim par apgādāšanu ar lasāmo barību. Kā Tev Tavs labais Brencis ar influenci, tā man Elza ar reimatismu; mums bij 2 nedēļas viens lietus. Kad saule, tad atkal labi. Turaties pie veselības mīļie, labie, dārgie. Visiem labdienas un skūpsti no tāleniekiem.

14.

M. LIEPAM
Kastaņolā 1906. gadā, ap 22. novembri

Ļoti cienījamais kungs un biedri!
Pēc Jūsu tik laipnās un uzticības pilnās vēstules es ceru, ka ļausat man Jūs uzrunāt par biedri. Mana atbilde nāk tik vēlu tādēļ, ka Jūsu vēstule bij ilgāku laiku ceļojusi apkārt un gulējusi pastā. Arī tagad mans veselības stāvoklis, kuru es aizvien vēl neesmu spējis atlabot, neatļauj man Jums tik pamatīgi atbildēt uz visiem no Jums iekustinātiem jautājumiem, kā es gan vēlētos.
Jūsu aizrādījumos ir ļoti daudz patiesības, galvenās lietās visur, tikai es varbūt citur atrodu cēloņus un varbūt citādi motivēju. Ja vēl ievēro, ka Jūs aizrādat uz visu kā draugs un ne pretnieks; ka līdzīgas balsis dzirdamas no daudz pusēm; ka pretnieki (kāds ir arī P. S. «Rīgas Avīzē») pa daļai saka ko līdzīgu, - tad Jūsu vēstulē izsacītām domām ir ļoti liels svars, un Jums vajadzētu vēl lūkot celt viņas priekšā vispārējai pārrunai partijas sapulcēs un tādēļ stāties sakarā ar Jums pazīstamiem priekšstāvjiem vai vismaz personām, kuras ieņem kādu vadošu amatu vai arī tikai aktīvi darbojas partijā.
Pie tādām personām es nepiederu, un kaut kāda noteicēja loma man nepiekrīt un nau arī piekritusi pa visu šo pēdējo laikmetu, par kuru Jūs rakstāt. Es nesaku to tādēļ, lai atkratītos no atbildības par nodarītām kļūdām, bet lai nevestu ne Jūs, ne citus maldībā, it kā lietotā taktika un sistēma būtu mana vai vismaz no manis līdznosacīta. Tas tā nau. Visa darbība, viņas veidi un rīcība, to izvedot, tiek noteikti no komisijas un visp. sapulcēm, kur es neesmu dalību ņēmis.
Un tad jau arī būtu lieki runāt tikai par bailēm no atbildības kļūdu dēļ, jo partija var uzrādīt īsti ievērojamus panākumus pie strādnieku (fabr.) organizēšanas, visvairāk gan pateicoties pašiem strādniekiem. Atkratīties no atbildības par panākumiem, - kas to darīs?
Ja man ir kāds iespaids, tad pateicoties nevis kādai vadošai lomai, bet manai darbībai kā visas t. s. jaunās strāvas iesācējam un pirmam veicinātājam, par ko man tika kvitēts ar 6 gadiem cietuma un trimdas; tad vēl pateicoties manai literāriskai darbībai, kura centās modināt un uzturēt dzīvu brīvo garu.
Tikai garīgā cīņa bijusi aizvien mans arods un laikam arī Jūsu, jo abi mēs esam rakstnieki. No šī stāvokļa skatoties, Jūs sapratīsiet, kādēļ ar daudzām teroristiskām parādībām jaunākā laikmetā es tikpat maz varu iedraudzēties kā Jūs. Mana pārliecība aizvien ir bijusi, ka lielai sabiedriskai cīņai ir par mazi tādi līdzekļi kā zādzības un laupīšanas, lai arī summas, kas iegūtas, būtu cik lielas. Teorijā Markss atmet terora lietošanu, un arī praktikā terors izrādījies par nederīgu, jo ienes tikai morālisku izvirtību. Kļūdas iesākās jau agrāk. Partijas vadība tika pārsteigta no notikumiem, viņa pazaudēja skaidru apziņu par saviem spēkiem, ieskaitīja tos par augstu.

15.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1906. gada 2. decembrī

2. 12. 6.

Cien. biedri! Es taču Jūs tā varu saukt, vismaz mēs nu biedri pie viena darba un pie vienām simpātijām un ciešanām, kuru izteikums atradis Jūsu piekrišanu man par lielu prieku. Un mūsu kopdarba iznākšanu gaidu jau ar zināmu nepacietību. Šoreiz es neviena cita nepieaicināju klāt, es domāju, mums vispirms jāparādās, lai tad citi varētu nākt talkā pie kā zināma. Daudz mīļu sveicienu no mums abiem. Sveiki!

16.

K. DĒĶENAM
Kastaņolā 1906. gada 2. decembrī

Cienījamo biedri!

No latv. tautskolotāju bijušā centrālbiroja locekļiem saņēmu paziņojumu, ka visi c. biroja locekļi ar kopēju rakstu griezušies pie bij. biroja kasieres, lai viņa izdotu biroja kasē esošo naudu jaunnodibinātam s[ociāl]d[emokrātiskam] skolotāju birojam, kurš stājies vecā centrālbiroja vietā. Mans kolēģis lūdz, lai es arī pievienojoties minētam rakstam. Kaut gan es nezinu lietas tuvākos apstākļus, nedz arī, vai biroja pārvēršanās notikusi formālā kārtā, es turu par savu pienākumu pievienoties tā raksta prasījumam, jo principiāli atzīstu, ka izg[ājušajā] decembrī aiz represijām nebija vairs iespējams ieturēt zināmas formas pie vecā biroja pārvēršanas jaunā, un tādēļ arī bez formām pārvēršanās jāieskata par pareizu. Bez tam manu bijušo kolēģu vārdi garantē man, ka prasījums ir pareizs un dibināts.
Par šo, cienījamo biedri, lūdzu Jūs paziņot bij. biroja kasierenes kdzei.
Saņemat manu biedra sveicienu!
                                                                                                Rainis.
2. 12. 6.

17.

KALNIŅAI
Kastaņolā 1906. gada 2. decembrī

Ļoti cienītā kundze!

No latv. tautskolotāju bijušā centrālbiroja locekļiem saņēmu paziņojumu, ka visi c. biroja locekļi ar kopēju rakstu griezušies pie Jums, cienījamā kundze, lai Jūs izdotu c. biroja kasē esošo naudu jaunnodibinātajam s[ociāl] d[emokrātiskajam] skolotāju birojam, kurš stājies vecā centrālbiroja vietā. Biedri lūdz mani kā bijušā c. biroja locekli pievienoties minētam viņu rakstam. Kaut gan es nepārzinu ne lietas tuvākos apstākļus, nedz arī to, vai vecā c. biroja pārvēlēšanās notikusi formālā kārtā, - es tomēr turu par savu pienākumu pievienoties tā raksta prasījumam, jo principiāli atzīstu, ka izg[ājušā] g. decembri aiz represijām nebija vairs iespējams ieturēt zināmas formas pie vecā biroja pārvēlēšanās jaunā. Bez tam manu bijušo kolēģu vārdi garantē man, ka prasījums ir pareizs un vajadzīgs.
Saņemat manus biedra sveicienus.
2. 12. 06.
Šī vēstule ir atbilde uz sekošu vēstuli no 30. XI 06.

18.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kasaratē 1906. gada 24. decembrī

Mīļo biedri! Daudz paldies par Jūsu stāstu, tik sirsnīgs, skaists un vienkāršs, pilns mīlestības uz mūsu cietējiem - varoņiem. Vai es Jūs pašu redzēšu? J. J[ankavs] man raksta, ka Jūs varbūt, garām braucot, iebraukšot še, -tas man vislielākais prieks, tie būtu man īstie ziemassvētki Jūs še redzēt! Mēs abi Jūs mīļi, mīļi lūdzam iegriesties. pie mums, citādi mēs varbūt ne reizes dzīvē neredzamies. Uz redzēšanos, mīļo biedri!

19.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1906. gada 29. decembrī

Mīļo biedri! Ceru, ka šī karts Jūs vēl aizspēs Bernē. Ceļš šurpu ir šāds: dzelzceļa biļete uz Lugāno. Lugānā lejā nobraukt ar funicolare (Drahtseilbahn); tur tuvumā ir trams, ar to pa 10 santimu nobrauc uz Cassarate; no turienes tad jāiet kājām līdz Castagnolas pastam, tur parādīs casa Cattaneo. Ja es zinātu dienu, kad Jūs atbraucat, es atnāktu pretī un laimīgi atvadītu, bet es domāju, ir tā Jūs atradīsat, ir diezgan viegli. Tātad uz drīzu, priecīgu redzēšanos. Sveiki!

20.

D. ZELTIŅAM
Kastaņolā 1906. gadā, ap 30. decembri

Cien. kungs! Par honorāra sūtīšanu jau rakstīju; ceru, ka viss kalendāra izdevums būs jau izpārdots, D[eglavs] man rakstīja, ka Jūs uzdevuši šādu aprēķinu: eksemplārs ? 18 kap., izdevumi 600 r. un skaidrs atlikums 360 r. Bet tur ir kļūda, jo drukāti bija 6000 eks.; tātad 18·6000= =1080 rbļ. - 600 r. = 480 rbļ. atlikums un nevis 360 r. Bet arī tas vēl diezgan maz, jo vai tad katra drukas loksne maksāja 600 rbļ.? Arī priekš Pēterburgas tas ir daudz. Ja uz manu daļu iznāk tik 250 r., tad tas ir par loksni honorārs 40 r., kas priekš manis neparasti maz; es biju gaidījis vismaz 300 r. Uz Jūsu tiesu jau bez puses nāk arī vēl %, un man no tās puses vien jāpārtiek. Klišejas Jums arī nebij jādod, sludinājumu arī gandrīz kā nemaz nau, drukas izdevumus arī varat šur tur mazināt, sacīsim, uz 400 r.
Ja es varbūt taču maldos, tad jo jaunāk priekš manis, jo tad man nemaz nau vērts rakstīt, tādēļ arī šimbrīžam par turpmākajiem darbiem neminēšu.
Ceru drīzumā uz labām ziņām no Jums.
                                                        Daudz labu dienu no Jūsu
                                                                                        [paraksts].

21.

BIEDRAM DZIMTENĒ
1906. gadā

1906

Vaļēja vēstule biedrim dzimtenē - M. H.

«Kā mums labi iet? Par ko tik ilgi nerakstām?»

Ko lai saku? - Kad nau laba ko rakstīt, tad nau nekā, ko rakstīt. - Nolauzts zars no koka tāli aiznests projām, tas gan ilgojas atpakaļ, un vai Jūs viņam pārmetīsat, ka žirgti nezaļo? - Viss mūsu prieks, ka labi iet Jums un dzimtenei: ar to var pietikt un ar to var Jūs sveicināt. Daudz labu dienu . . .