RAINIS

Vēstules

Šveices periods (1906. - 1911.)

1909. gads

135.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 3. janvārī

Laimīgu jaunu gadu un sirsnīgākos sveicienus! un lielus paldiesus par sūtījumu, kuru dabūjām tūliņ jauna gada pirmās dienās. Vakar - beigās - nosūtījām Jums tulkojumu (rekomandētu). Kad sākat drukāt, tad ļoti lūdzu atsūtīt visādā ziņā korektūru; visas manas grāmatas tik ļoti pilnas ar drukas kļūdām, tādēļ [ka] neesmu dabūjis lasīt korektūru; korektūrā arī redz, ka jātaisa viens otrs pārlabojums. Tā kā šī būs Jums pirmā grāmata izdevumā, tad korektūra jo vajdzīga. - Mēs paši dzīvojam gluži vientuļi kā vienmēr; tagad jau kopš mēneša Asp[azija] slimo ar māgu, Darmkatars, - ir ļoti vāja, bija Bernā pie Sahli, bet nau labāk ticis, nau jau ar mūsu dzīve priekš tam ierīkota, lai labāk tiktu. Asp. vajdzēja arī man palīdzēt pie tulkojuma, taisni puse ir viņas darbs. Priekš stāstu krājuma viņai trūkst tik nepilna loksne. To varēs laist kā otru izdevumu. - Kā Jums labi iet? vai esat vesels? Vai ko jaunu strādājat? Kā iet ar arķitekta uzņēmumu? Sveicinat biedrus un esat pats mīļi sveicināts no mums abiem. Sveiki!

136.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 3. janvārī

Mīļo brāli, līdz ar šo nu nosūtu Tev Šillera «Laupītājus», kuri taisīti ar tādām grūtībām un kavēkļiem. Nodod nu tulkojumu teātra komitejai un saņem pretī honorāru 75 rbļ. No tiem paturi mamiņai vienam mēnesim un 5 rbļ. svētkiem un pārējo atsūti mums; varbūt Dr[avnieks] līdz tam būs arī samaksājis par Zīslaka kalendāri, tad to vari arī atsūtīt. Nākošam mēnesim mamiņai, ceram, izplēsīsi no Ēķa. - Nu par to jauno ziņu, ko saņēmām no Tevis līdz ar jaungada sveicienu. Tu mūsu stāvokli zini; kad Z[ālīte] būs tāds pats kā agrāk un progresīvs, tad Elza strādās līdz. Man jāzina vēl tuvāk, kāds būs virziens (bezpartejisks, vispārizglītojošs? tad man nau nekas pretī) un kādi līdzstrādnieki, jo ar tiem kopā nestrādāsim, kas mani personiski un idejiski pretnieki; atsūti man prospektu vai uzsākšanas rakstu, lai no tā varbūt ko noredzu. Citādi man pret Z. nau nekas pretī, kā jau zini. Pastāsti arī citus apstākļus, kas, piem., izdevējs, vecais Arnolds? Kāds raksturs būs - famīlijas žurnāls kā «????» «Daheim»? Vai ne mēnešraksts? «Latv. stud. siev.» liec tik tad, kad esi pilnīgi drošs, ka tā ir labi; varbūt būs pat «kristīgs gars», kā bija «Staru» prospektā? Rīkojies, mīļo brāl, pēc sava ieskata. - Vai taisnība, ka Zeltiņš esot Meksi iesūdzējis? Meksis nesen vēl «Zbl-ā» sludināja «Virpuli II» kā savu izdevumu, tas Zeltiņam būtu arī pierādījums. - Vai Ēķis Kalendri nespēj izdot? Kā krājums «V.» nemaz nederēs. Vēl man vienas bailes, ka Ēķis nepieliek klāt pie «V.» arī mūsu manuskriptus, kas doti «Stariem», - to neparko nepieļauj. Kad «St.» neiznāk, tad atņem atpakaļ visus manuskriptus un arī manu ģīmetni. - Esam abi ar Elzu noguruši no steidzīgas strādāšanas, man arī vēl bez tam divi amati klāt: putrasvārīšana un slimāskopšana. Elza nu jau mēnesis pēc daktera, bet nepaliek labāk. - Tad no mums abiem pasveicini Z[ālīti] un kundzi kā vecus draugus un saki, lai viņš jel pats atraksta par to laikrakstu man šurp. Un nu paliekat abi sirsnīgi sveicināti un skūpstīti uz jaunu gadu un uz visiem laikiem, mīļo brāli un māsa. Sveiki!

Vēstules malā pierakstīts:
Vai saņēmi Elzas vēstuli no 22. 12. 8. un jaungada karti?
                                                                                                    Sveiks!

137.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 4. janvārī

Mīļo, labo Brenci, saņēmām Tavu sirsnīgo kartiņu uz pašu jaunu gadu, bet bij darbs jānobeidz; to aizsūtījām tik vakarvakarā, un tā es nokavējos ar atbildi. Elza bij Bernā pie daktera viena pate, braukšana diviem par daudz maksā. Nu jau ir mēness kopš mājā, bet labuma vēl nau, pēdējās nedēļas pat iet vēl sliktāk. Esot Darm-katars; caureja un liels vājums; es nemaz nezinu, ko nu vēl lai dara. Visļaunākie vienmēr bijuši tie ziemas mēneši. - Anna rakstīja, ka Tu laikam palikšot vēl līdz martam. Kā nu mēs ierīkosim to satikšanos. Elza ļoti cieš no katras braukšanas un pārmaiņas, vai nevarētu ierīkot tā, ka Jūs abi piebraucat, redzēt jau arī vajga šejienes skaistumus. Atraksti, mīļais, kā domā.

Atklātnes malā pierakstīts:
Vai Tu nevari pie saviem izgudrojumiem arī guļot domāt? jeb vai Tev vajga zīmēt? Ja to nevar; tad jau gan bez darba ir dikti grūti. Aprēķini skaitļos. Atraksti, kad vari. Esi mīļi, mīļi sveicināts un skūpstīts no abiem. Sveiks.

138.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 17. janvārī

Mīļo brāli, priekš divām nedēļām rakstīju Tev, uz Z[ālītes] priekšlikumu atbildēdams ar «jā», kad «M[ājas] V[iesim]» būs progresīvs virziens. Atbildes neesmu saņēmis - varbūt ta vēstule nozudusi. Tādēļ atraksti, mīļais, pāris rindiņas. Ja nebūtu nozudusi, tad Z. nau mierā ar tādu virzienu, kādu sludina pat «Tēv[ija]» un «Latv[iešu] Av[īzes]». Par to, kādi tur tie apstākļi un kā norisinājas «M. V.» jaundibināšana, atrakstīsi vairāk tad, kad Tev būs laika. Īsumā piezīmē man, ko esi dzirdējis par mana dz. krājuma izdošanu: vai domā uz to, jeb vai lieta neiet; es no Ķirpja nekādas ziņas neesmu dabūjis. Tad vēl: vai saņēmi «Laupīt[āju]» tulkojumu un vai dabūji par to samaksātu. Par šiem trim jautājumiem atraksti gluži īsi karti, par citu, kad vaļas. - Elza vēl arvien tāpat slima, gaidām uz februāri vai vismaz martu.
Esat abi miji sveicināti un skūpstīti no mums abiem!

Vēstules beigās pierakstīts:
Ja atliek naudas, apstellē atkal «Dz[imtenes] Vēstnesi».
                                                                                                        Vesels!

139.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 18. janvārī

Mīļo Brenci! Vai Tu esi atkal slimāks ticis vai manu karti nedabūjis? rakstīju tepat divas nedēļas atpakaļ. Pēc meteoroloģiskām ziņām redzu, ka Davosā ir diezgan auksts; varbūt Tev taču aukstums ir kaitējis. Atraksti pāris rindiņas, kā Tev klājas, kad domā doties uz mājām un kā ierīkoties ar saredzēšanos. Līdz tam esi no mums abiem mi]i sveicināts un skūpstīts. Sveiks!

140.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 3. februārī

Mīļo brālīti, gribēju Tev tūliņ rakstīt, bet Elza atkal apslima, tagad nu ir labāka; mēs daudz nopriecājāmies par Tavu mīļo «uzvijas» joku, katru dien' būtu tāds savs sveicieniņš, un būtu labi. Tagad nu vispirms no Elzas daži uzdevumi: 1) no «Stariem» paņem «Meitenes mirti» un atsūti tūliņ šurp, apdrošinātu. Gadījās viens apgādātājs (ne labi te minēt vārdu, vēlāk), tas izdos kopojumu no visām E. nedrukātām, grāmatā neiznākušām novelēm. Varēs varbūt to nodrukāt arī iepriekš kādā laikrakstā, bet tagad tā jāpārtaisa un priekš laikraksta jāpārraksta: 2) Rakstu par Kordēs no Kalendāra paņem un nones Pīpiņam, kuram bij solīts; viņš jau pieprasa. 3) Apprasies J. teātras komisijā, vai režijas piezīmes «Vaidelotei» ir saņemtas un nodotas režisoram? Tanīs piezīmēs bij arī aizrādījumi zīmētājam Kuģim -, vai nu visas piezīmes nau tam nosūtītas un tur palikušas? Ja režisoram šo piezīmju vēl nebūtu un J. teātris taisītos «Vaideloti» uzvest, tad paziņo par to tūliņ, un E. uzrakstīs tos aizrādījumus vēlreiz. Vai sūtīt tos varbūt Duburam? - Tad režijai pieteikt, ka «Vaidelote» visādā ziņā uzvedama ne pēc vecā teksta, bet pēc jaunā, kurš nodrukāts Kopotos rakstos. - Tad lūgumi no manas puses: no «Stariem» paņem visus manuskriptus un ģīmetni. - Tāpat paņem «V[irpuļa] Kalendāra» visus manuskriptus: tie bija ātri sasteigti, kā jau priekš kalendāra, un krājumā tos nekādā ziņā nevar izdot, tur vajga nopietnāk sastādīt. Ja Ēķis grib krājumu, tad es došu gluži citus rakstus un sastādīšu labi; jautājums tik, vai viņam būs spēka izdot? Savu skici Tu vari viegli ievietot «M[ājas] V[ies]i» vai citur, visiem tādu vajga; ja nē, tad varbūt gadīsies uz nākamu gadu Kalendāram izdevējs. - Tad lūgums par naudas saņemšanu: no P[īpiņa] par dzejām «Izglītībā» un par «Nogrim. zvanu». «N. zv.» bij gan dots «Sabiedr. teātrim», bet, kad viņi maksā tādus lielus honorārus par sazvejotiem aktieriem, tad jau var maksāt arī par lugām; ja «J. teātrs» skaitītos par to pašu «Sabiedr. teātri», tad, zināms, nevar. Tu pats redzēsi, kā ir un ko var darīt, tikai parunā arī par «N. zv.», kad aizej uz teātra komisiju. Nevajdzētu ielaist tādu praksi, ka par tulkotām lugām nemaksā nekā. - Pie šīs reizes varbūt Tu arī sarakstītos ar «Dzīv[es]» redakciju vai tieši ar Liepājas diviem teātriem, kuri pa otriem un trešiem ziemsvētkiem uzveda «Faustu» un «Nogr. zvanu», lai tie arī ko maksātu par izrādēm. Viens no Liepājas teātriem pat dabūšot pilsētas pabalstu. - Tad vēl lūgums: atsūti man to brošūru «Земское хозяйство в Приб. крае» vai tamlīdzīgi (no kā viņa ir?}, par to bij daudz runas vēl pērn. - No Dr. vēl līdz šim neesmu dabūjis vēstules, pat pirmā «M. V-an burtnīca nau atnākusi, otrā jau ir. Pasaki to Dr., varbūt, ka ceļā nozudusi. - Un nu, mīļo brālīt, vēl atliek teikt tik lielus mīļus paldies, ka Tu tik daudz cīnījies kā Jēkabs un neatlaidies, kamēr izspiedi to zelta svētību; Elzai tūliņ nopirku medus podiņu: pašai salda alga, Tev salda pieminēšana. - Atbildu vēl uz veikala jautājumiem, par kuriem Tu runā. Ja Pēlūde uzņemtas to lietu vest, būtu jau labi; jo tā sastādītāji izmanto dzejniekus, kuri taču gandrīz no saviem dz. krājumiem dzīvo, un, ja nu cits visus izkaisītos dzejoļus jau iepriekš salasījis lielā antoloģijā, tad publikai nau vairs intreses pirkt dzejnieku krājumus. Bet nu nāk atkal pilnvarošanas jautājums, un kas tad senātā lai aizstāv? Izdot daudz naudas un varbūt zaudēt, jo senāts nau aprēķinājams. Lai paliek. Labāk to lietu kustināt presē vai grāmatnieku biedrībā. - Par «Tāl. Nosk.» nevaru vēl nekā nosacīt: varbūt taču iznāks vēl jaunais krājums, un tad abi konkurētu. Ja būs man mazākā ziņa, ka jaunais neiznāk, tad, protams; lai iet vecais. Bet vēl jau es ceru. - Tie tulkotāji lai metas vien klāt pie «Šķidrauta» un kādu paraugu lai atsūta; izteic viņiem uzmudinājumu un sveicienus. - Gribēju vēl Tev ko rakstīt par to Valteri, bet laiks jau man Elzi iešūt (tas jādara trīsreiz dienā), un lai paliek uz nākamu reizi, uz siltāku laiku, kad es būšu brīvāks, tagad Elziņa ļoti jāsargā no saaukstēšanās. Mēs abi divi tagad priecājamies, ka Tu esi ticis pie liela darba, ilgi bijām bēdājušies, ka Tevi ēd tie sīkumi, nu būs viss, labi. Esat abi, mūsu mīļie, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti.

Vēstules malā pierakstīts:
«Dzimt[enes] Vēst[nesis]» kādu nedēļu aptrūka, bet nu sācis atkal nākt.

141.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 6. februārī

Sirsnīgi sveiki! Daudz paldies par sūtījumu, saņēmu jau kopš pāris dienām. Heini, Negri un Nekrasovu Jūs laikam vēlēsaties uz vēlāku laiku, jo pirms domājām Asp[azijas] noveles, Kalderonu un Mopasānu; minētos darbus tādā ziņā varat atsūtīt jau tagad. Heini varētu arī agrāk, man tad Jums būtu tur priekšlikums; varētu pat H. kā otro. Bet vai nevajdzētu arī drīz vien Šillera «Kabale und Liebe» kā [1 nesalasāms vārds svešvalodā] «Laupītājiem»? Tas arī plašai publikai ļoti patiktu. - Asp. bija tikusi jau veselāka, bet trīs dienas, kā jau atkal sāk vārgi. Tomēr mēs ceram Viņa savu noveli priekš noveļu krājuma pabeigs pēc 2 nedēļām, tad to varēsat izdot kā otro grāmatu. Jūs rokrakstu dabūtu februāra beigās vai marta sākumā. Ja gribēsat ātrāk vai ko citu, tad Jūs atrakstīsat. Priecājamies, ka arķitektam iet labi. Paliekat mīļi sveicināts no Asp. un Jūsu [Raiņa].

142.

A. KASTEĻANSKIM
Kastaņolā 1909. gada 7. februārī

Cienītais kungs! Sev par lielu nožēlošanu nevarēju izpildīt Jūsu lūgumu. Sastādot rakstu par latviešiem, es turējos pie Jūsu dotā plāna un par jaunlatviešu kustību centos rakstīt tikpat īsi kā par visu pārējo, un arī tad vēl Jūs daudz esat nosvītrojis. Jautājums par jaunlatviešiem ir tiešām ļoti interesants arī man pašam, bet patlaban man nav vairs attiecīgo materiālu, un sadabūt tos dažās dienās nav iespējams. Rakstīt pēc atmiņas, feļetona veidā, es uzskatīju par nesavienojamu ar Jūsu grāmatas raksturu. Tagad tikai nepieciešams atstāt arī līdzšinējo nodaļu numerāciju atbilstoši sākotnējam plānam, citādi Jūs izcelsit nesamērīgumu nodaļu apjomā.
                                                                                                                        7. 2. 9.

143.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gada 11. februārī

11. 2. 9.

Mīļo dvēselīti, vai esi man vēl mīļa vai jau dusmojies? Piesper arī ar kājiņu un padusmojies, bet tad aši esi atkal laba, jo stiprāk piesper, jo vairāk mīļa pēc tam. Paspīdi, mana saulīte, mums pašulaik apmācies; mēs uz Tevi vienmēr domājam kā uz prieku. Tik tā mīlīgā, bet bēdīgā meitiņa, ko Tu atsūtīji (Беклемишев), man uz acumirkli lika apstāties: vai pats prieks un skaistums arī var skumt? Tu saki: «senās, mīļās bērnudienas . . .». Tu jau pate priekš manis tā esi, tā mūžīgā jaunība, tās bērnu dienas, uz kurām domājot «saulīte rādās - Augstākā kalngalā - Sarkani mirdzošā - Liesmu vaiņagā». Bet es negribu ne apstāties, ne šaubīties par saulīti. Es labāk Tev pastāstīšu par mūsu dzīvi; ne daudz, jo viņa vēl vienmēr tāda, kā bijusi: vientuļa, klusa, visas dienas līdzīgas; kura diena bijusi bez ļaunām ziņām, bez slimības, ar pulka darbu, - tā bijusi laimīga. Elziņa kopš oktobra vārgst vēl vairāk, decembris un janvārs bija sevišķi ļauni; drusku aukstāki, tad bij jāsargājas no mazākās saaukstēšanās; divkāršu logu še nau, tad katru vakaru jāsalasa, cik vien drēbju ir, jāaizklāj visi logi cieši, gultas jāpārstāda, pate Elziņa jāiesedz. Pa dienu atkal vairāk reizes jāiesedz, notirpst ilgi sēdot, ilgi guļot vienā stāvoklī; pa starpām jāpaspēj sataisīt brokasti, vakariņas, vārīt pusdienu. To visu es nu protu un ik dienas vēl atrodu pie sevis tādus talantus, kādus Tu nemaz nevari iedomāties. Vēl pa starpām arī jāraksta grāmatas, kuras mēdz konfiscēt vai neizdot. Te nu Tev mana darbība, daudzpusīga viņa ir, bet aizņem daudz laika, paliek brīvas tik 2-3 stundas. Te Tu arī redzi, kādēļ es tik reti Tev rakstu un tik bieži uz Tevi domāju. Kad taisu pusdienu, domāju uz Tavu gardo šokolādi un ka es līdz tai vēl neesmu papildinājies savā mākslā. Kad Tu varētu atbraukt šurp, mēs ietu abi vārīties, kurš gardāk un ātrāk. Jānīts jau bijis ārzemēs kā mājskolotājs - vai tagad viņam negadītos arī tāda vieta? Tad jau varētu mēs redzēties. Vai Jānīts tagad naski strādā pie sava raksta? Tas nāks ļoti laikā, kur tagad, liekas, sāks pie mums celties visāda rūpniecība. Mēs ļoti priecājamies, ka Tu visu skaisti izstāsti par savu dzīvi, ta var Tev līdzi visur izstaigāt - skolā un ciemos, un teātru izrādēs, un pie Dauģa sagaidīt līdzi jaunu gadu. Apraksti, kāda Jums istabiņa un ierādi, kur man arī vieta, tad es tur klusi apsēdīšos un mēs, tālenieki, būsim klātāk.
Mums te ir istabiņa un mazs ķēķīts, tam klāt balkonīts, kur jauka izredze, tur sēdam bieži kā daždien jūrmalā. Te arī kosmogrāfiju labi mācīties: visi piemēri pie rokas - kalni un ezers, un pulka zvaigžņu, un daudz saules. Mums še nupat pirmais sniegs, visu ziemu bija viena saule un sāka jau puķītes ziedēt; te vienu paraugu pielieku klāt, tā ir debess atslēdziņa, drusku savādāka nekā pie mums; aug, akmeņu starpā ierakusies, lai pasargātos no salnām, ļoti saudzīgi jāizņem ārā no mājiņās. Kad tik pāries šis sniegs, tad drīz jau arī būs smaršīgās vijolītes; nesmaršīgās bija jau labu laiku. Še daudz mūsu puķu, tik lielākā daļa lielākas un kuplākas; viens tik nau redzams, bērziņis-bezbēdis, tas pats, kurš mierina, ka «saulīte nesnauž tāļajā aizjūrā». Vai Tu tagad nebūsi jau aizmirsusi dusmas un nelūkotu aizsūtīt «Izglītībai» kādu no saviem dzejolīšiem, varbūt šo pašu par «brīnumiem» vai no J. D. nodaļas, vai kādu jaunu? Tev taču būs radušies? Tā pretruna jau dzejniekā ir: griba atklāties un bailes no sava noslēpuma profanēšanas; par to jātiek pāri. Un Tu tiksi pāri, kā esi par visu tikusi pāri. Paliekat abi ar Jancīti sirsnīgi sveicināti no Jūsu tāleniekiem.

144.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1909. gada 27. februārī

Mīļā, dārgā Amanda, sirsnīgākos paldies par skaisto sūtījumu un mīļo piemiņu saņem šoreiz netieši, caur mani. Elziņa liek Tev dot visus mīļus vārdiņus, pate atkal drusku saaukstējās, jo pie mums uznācis sniegs. tāds, kāds še sen nepieredzēts; bīstama slimība nau, bet traucē strādāšanu. Gaidīsim no Tevis ziņas, kā pa mājām iet. Vēl jau visas vecas lietas ceļ augšā, un Tev taču jānogaida, ka tiem sīkajiem ir piespriesti 20 rubļi, tad Tev var būt izsūtīšana, un tad jau labāk Tev padzīvot vēl še. Palieci mīļi, mīļi sveicināta no Elzas un manis, sveicini sirsnīgi visus savējos un Mazini k. sevišķi par skaisto novēlējumu. Sveika.
                                                                Tavs Jānis.

145.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 20. martā

Daudz sirsnīgu sveicienu un paldiesu par daudz labām lietām, kas atkal nākušas no Jums. Naudu saņēmu un līdz ar to mīļo viesi un seno biedri. Abās ģīmetnes Jums brangi izdevušās, laikam arī Vilis būs no Jums noņemts? - Par darbiem jāsaka: būtu jau nedēju atpakaļ nosūtītas A[spazijās] skices, bet viņa atkal apslima (laiks pie mums jau 5 nedēļas auksts un pat snieg). Tagad nu tiks izsūtītas pēc 3-4 dienām, bet es ilgāk vairs nevarēju kavēties ar atbildi Jums. V. Hugo tiek tulkots, un, ja gribat to laist klajā pirms A. skicēm, tad paziņojat, un abi kopā pastrādāsim itin ātri. - No Mopāsāna ņemsim Idbāko5, īsos stāstiņus. - «M. ekonomiskās mācības» es labprāt tulkotu, bet, kā dzirdu, tās esot jau no cita tulkotas, kā tad būs, ja cits arī izdos? Vai Jums varbūt zināms, ka cits tulkojums netiks izdots? - Vasalam raksta pilnu vārdu un adresē poste restante Dvinskā. - J. J[ankavam] nodošu sveicienus.

Atklātnes malā pierakstīts:
Esat mīļi, mīļi sveicināti no mums abiem un sveicinat kopējos draugus. O[zolam] un V[ilim] rakstu arī šodien. No slimās Jums vēl tiek sevišķi novēlēta veselība. Sirsnīgi sveiki!

146.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 4. aprīlī

Mīļo brāli, atkal tas pats, Elziņa slimāka, no jauna saaukstējusies, un tad jau nekādu kārtību nevaram ieturēt. Bet par to vēlāk, te tad nu būs steidzīgākās atbildes: 1) māju liec krāsot, mī1lo brāli, ja Tev, kā raksti, kasē ir ietecējusi nauda, un mēs arī šimbrīžam varam iztikt, no Tevis neprasījuši, jo vairāk tādēļ, ka Tu sakies varots atkal izsūtīt, kad vajadzība. Vajadzību krāsot es jau sen atzinu, tik līdzekļi neļāva. Krāsu lai ņem vislabāk brūnīgi pelēku, tad verandu rozā krāsa piederēs labi klāt; gaiša - balta vai dzeltena - krāsa maksās: par dārgi. 2) «Tālas noskaņas» lai arī izdod no jauna, kad jau reiz jaunais krājums nau iespējams. Tikai es negribētu, ka «T. N.» būtu jāatdod par velti. Katram apgādātājam viņas ienesīs labu naudu, un es domāju, ka īpašniekam uz viņām tikpat liela tiesība kā. svešam, tātad lai ienākumu dala uz pusēm. Zināms, izdevēji drukā lielāku skaitu; nekā nolīgts un nekā tas, no kura aprēķina pusi; tātad, ja grib drukāt ļoti maz eksemplāru, piem., 1000, tad labāk nolīgt uz cietu summu, raugi izdabūt vismaz kādus 2-300 r., jo izdevējs droši vien nedrukās mazāk par 2-3000 eksemplāru. - Kā izdevēja, sevišķi, pēc Tavas vēstules, man būtu bijusi vissimpātiskāka S[aulīša] kdze, bet, kad viņai jāput reizē ar Ē[ķi], tad jau lai paliek pie Raņķa, tikai nolīgsti ar viņu krietni, vislabāk uz daļas iepriekš izmaksu; es baidos, vai no viņa nebūs grūti piedzīt honorāru. - Jauno dz. krājumu atsūti visu man atpakaļ, un tūliņ, mīļo brāli. - 3) Ja Ē-m tos manuskriptus apķīlājusi kāda drukātava, tad jau ir vislabāk, jo no tās es varu viņus dabūt laukā kā savu (trešās personas) mantu; tādēļ ka Ē. tos no manis nau atpircis. Šinī gadījumā Tu varētu Fredi palūgt, viņš to lietu izdarītu itin ātri. - Visādā ziņā neļauj E-im izdot no tiem manuskriptiem «Virpuli», jo priekš jauna kalendāra tie būtu jāpārstrādā un citādi jāsakārto. - 4) Par «Vaideloti»: kad dabūjām Tavu vēstuli, tad jau izrādes bij notikušas abos teātros, un tur vairs darīt nekā nevarēja. Kāds līgums ir bijis ar veco teātri, Elza vairs neatmin, varbūt tiešām bij kāds noteikums par mūziku, bet visādā ziņā tā luga pārdota nau vecajam teātrim. Pieprasi, lai viņi paskaidro, kāds bijis līgums, lai varētu zināt, kas tāļāk darāms, iekam nau tādu ziņu, Elza lūdz, lai Tu nespertu nekādus soļus. - Ar jauno teātri ir vēl daudz nepatīkamāk, sevišķi tādēļ, ka Duburs ir bijis spiests atteikties pēc tādas nepiedodamas apiešanās ar viņu, pēc režijas atņemšanas un nesagatavotas izrādes izlaišanas. Elza tiešām bija vēlējusies, lai viņš vada režiju; un viņam bij devusi aizrādījumus, kas nu laikam paliks neievēroti. Vai J. teātrs ar tādu varmācīgu rīkošanos cerē iegūt simpātijas? vai ar Dubura atlaišanu glābties no bankrota? Kad «Vaidelotes» izrādes jau marta mēnesi bij vajadzīgas teātrim veikala ziņā; kādēļ tad nesāka viņas sagatavot jau pietiekoši agri un laikā? Pēc lieldienām jau publika vairs nemēdz iet teātros, bet zaļumos, un tad arī «Vaidelote» daudz nelīdzēs un maz ienesīs naudas. Laikam teātra komisija laikā nau devusi naudas priekš dekorāciju un kostīmu sagatavošanas un tā nokavējusi lietu, kura tik svarīga, un nu to novedusi pie krīzes: Dubura atteikšanās un bankrota izredzes. Kad nu D. būs atlaists un izrādes nesagatavotas, tad izredze uz pilsētas pabalstu arī mazāka, un J. teātrs var nogrimt «mazo teātru» lomā. Bet reiz nu lietas tiktāl novestas, ka bez «Vaidelotes» tūlītējām izrādēm J. teātrim būtu bankrots, tad Elza negrib, ka viņam izrādes aizliedz un ar to viņam kaitē. Bet pūlaties Jūs, kam J. teātrs tiešām rūp, ka viņš tiek atkal uz kājām un ka D. nāk atpakaļ. Tagad izredzes itin tumšas. 5) Nupat lasu, ka izrādēm atļauta «Uguns un Nakts», - vai tik teātra komisija nedomā arī šo lugu laist tūliņ šo sezonu klajā? Pret to es jau pie laika protestēju. Tai lugai vajga ļoti ilgas un pamatīgas sagatavošanas un ļoti lielu izdevumu dekorācijām un kostīmiem, nesamērojami vairāk nekā «Vaidelotei». - 6) Der. Gr. Nod., t, i., Zālītim, saki šādus priekšlikumus: «Wallenst. Lager» ir diezgan mazs, 1400 rindiņas, tas ir taisni pustik liels, cik parasti pantu lugas; bet strādāt viņš ir 3 reiz grūtāks par jambu lugām, jo viss ir atskaņās. Nodaļa viņu vienu laikam neizdos, bet kopā ar «Piccolomini», par kuru maksās parasti 200 rbļ. Par abiem, t. i., «Lager» un «Piccolomini», laikam dos tik 200+100=300 rbļ., kas man par maz. Ja Nodaļa nu nedod vismaz 350-400 rbļ., tad lai ņem no manis «Kabale und Liebe» arī un dod tāpat 200 rbļ. par to. Jeb vai lai ņem visas 3 daļas «Wallensteina»: «Lager», «Piccolomini», «Tod», - par 600 rbļ. - Tad «Lager» un «Piccol.» kopā es varu dot tikai nākošu gadu, šogad es varu dot vai nu «Otello», vai vienu daļu no «Wallensteina», vai «Kabale und Liebe». Pieprasi atbildi par tām kombinācijām, un varbūt ka V. Zālītim vai Nodaļai ir citi priekšlikumi. - 7) «Egmonts» ir vairākkārt izrādīts no Vecā teātra un no Interimteātra, bet, cik es atminos, tad tas tulkojums nau man atpirkts. Tādā gadījumā pieprasi no viņiem samaksu tāpat kā Jaun. teātrim 75 rbļ. 8) Kolektēšanu nepielaid nekādā ziņā. Protams, privātā sarunā nau jau ko slēpt un, ja arī gribētu, nenoslēpsim, ka Elza ir slima nu jau pusgadu ar zarnu kataru un ka mūsu apstākļi ir nelāga. Tagad redzams, ka nepieciešami vajdzīgs, ka Elza nāk kādā sanatorijā un atmet pate putrasvārīšanu, kuru kopš pusgada esmu es uzņēmies; līdz šim mēs nevarējām to darīt, bet, kad nu izrādīs «Vaideloti» un varbūt arī Nodaļa tūliņ samaksās par tulkojumu, un varbūt arī izdos ko tāļāku tas izdevējs, kas nopirka «Laupītājus» (aizsūtījām tagad Elzas skices), un varbūt man vēl kāds atmaksās vecus parādus, un varbūt vēl kas atliks no vasarniīcas, un varbūt vēl kāds cits varbūt, tad jau es viens pats sagādāšu to sanatoriju, un visādā ziņā es negribu piedzīvot to briesmīgo rūgtumu, kādu lika izbaudīt vēl mirējam Blaumanim viņa labprātīgie dāvinātāji, arī pat vēl pēc Bl. nāves nelikdamies mierā. Tu zini, mīļo brāli, kas bijis devējs, tam grūti būt par ņēmēju; man jau gandrīz grūti no Tevis pieņemt tik daudz mīļas gādības; bet Tu esi mans brālis. - 9) Sakarā ar augšējo Elza liek Tev prasīt, vai Tu strādā «Vēstnesī» un vai viņai Tu dotu padomu tur strādāt, apsverot vietējos apstākļus, kurus no šejienes nevar zināt. - Un nu vēl īsumā par sīkākām lietām: «M[eitenes] mirte» saņemta, tāpat kā Gulbja sūtījums (tas bija veca parāda atmaksājums). - Ar Pētersonieti rīkojies, kā turi par derīgu, tik neesi bargs, jo viņa ar vasarnīcas izīrēšanu mums darījusi daudz laba (zināms, arī sev). - Labi, ka izcenzēji visas Elzas lugas, ka ar «Nogrim. zvanu» izrīkojies labāk, nekā mēs varējām iedomāties, ka dabūji no Steina honorāru un no lauku izrādēm - par visu, visu lielais paldies un mīļai Emmiņai vēl sevišķi par mantu noglabāšanu no «mirstīgām acīm». - Ar intresi lasījām par Ruti un par Tavu mīļo sirdi, kuras skaidrību zinām un cienām vairāk nekā kurš cits.

Vēstules 1. lappuses augšmalā pierakstīts:
Esat daudzreiz mīļi sveicināti un skūpstīti abi no abiem.

                                                                    Paliekat veseli, mīļie.

Lai «Balvas» un «Jūtu pasaules» izdevēji vismaz taču dod pa eksemplāram, ja arī nedod honorāru. - Elzai pašlaik mēru temperatūru, ir 35,7, kamēr norma ir grādu augstāk; ļoti liels vājums, vienmēr salst.

147.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 4. aprīlī

[Sākuma trūkst] vēsturi Tu esi negribot taisījis lielisku reklāmu melnsimtniekam Klaustiņam, kurš Tevi taču vēl mazāk atzīst, bet lietai tas kaitē un prātus sajauc. Man liekas arī, ka Tu pārāk stipri atsaucies uz «domu par latv. literat.» autora bēdīgo autoritāti, kur Tu taču varētu atsaukties labāk pats uz sevi; tā cilvēka vārds tikai blamē katru lietu. - Zināms, es vēl neko nevaru teikt par Tavu polemikas rakstu, jo neesmu to līdz galam lasījis, redzu tikai, ka tas rakstīts skaistā un dzīvā stilā. - Vēl viens jautājums: kas ar to Bisnieka fonda prēmiju iznācis vai iznāks? Kam tā prēmija tiks piespriesta? Kādas domas izteiktas? Tad man ar liek prasīt viens jauns rakstnieks, vai izspriestas literat. fondas prēmijas? Kā izgāja ar pilsētas vēlēšanām? Vai arī piedalījies? Bet nu jābeidz. Daudz mīļu, sirsnīgu labdienu un skūpstu abiem no abiem.
Elzai pašulaik mēru temperatūru, ir tik 35,7, kamēr norma ir grādu augstāk; ļoti liels vājums, vienmēr salst. Nez, kas būs? Esat mīļi sveicināti, mīļie.

148.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 12. aprīlī

Sirsnīgākos sveicienus uz lieldienām un lielo paldies par sūtījumu! Ceru, ka būsat saņēmuši «Spožo sapņu» manuskriptu, kurš izsūtīts ap 20. 3. Kad viņu liksat drukāt, tad lūgšu Jūs ievērot kādus mazus aizrādījumus no A[spazijas] par grāmatas ārējo ietērpu. Hugo «Le dernier jour» tagad pie mums ir uz dienas kārtības. Cik tāļi ir darbi ar «Laupītājiem»? Kā labi iet arķitektam un biedriem? Sveicinat mīļi visus mūsējos un esat pats sirsnīgi sveicināts. Kur paliksat pa vasaru? Vai brauksat uz ārzemēm? Mēs tagad sagaidījām labu laiku, bet A. vēl nau atspirgusi, bet nu ceram visu labu. Mēs abi Jūs vēlreiz mīļi sveicinām. Veseli!

149.

H. ASARAM
Kastaņolā 1909. gada 29. aprīlī

Carissimo, labi, ka atrakstījāt un paskaidrojāt notikumus ap J. teātri; no avīzēm vien nevar nekā saprast; gribēju jau Jums rakstīt tādēļ. Arī tagad man vēl paliek dažas lietas neskaidras, bet par tām prasīšu Jums vēlāk. Vispirms vajdzīgāko: 1) ar «Vaideloti» lai paliek, kā direkcija vēlas: 5% no visām izrādēm, un honorāru izmaksājat tūliņ D[eglav]am; es viņam jau rakstīju, lai pieprasa dokumentāriskus pierādījumus no Vecā teātra, jo, cik A[spazija] atminas, tad tā luga - neesot pārdota. 2) «Šķidrautu» rudeni, pēc stāvokļa izbeigšanās, lūkojat uzvest ar dažiem izlaidumiem otrajā un piektajā cēlienā; oficiāli luga taču atjauta pēc stāvokļiem, un atdurties varētu tik pret tām divām vietām. Ja tiek prasīts pārstrādājums no cenzūras puses; tad rakstat par to. 3) Kādēļ līdz šim vēl nau uzvests «Neaiz[sniegts] mērķis» un «Zeltīte»? No cenzūras nevarētu būt nekādi šķēršļi, un no mākslas puses tas teātrs nevarētu neko nebilst, kurš uzved Andrejeva «Melnās maskas» un vēl dažu ko tamlīdzīgu laiž publikai acīs kā miglu. «Pusideālistam» pēc stāvokļa atcelšanas arī laikam nebūs šķēršļu. Paskaidrojat, lūdzu, mums šos jautājumus: 4) «Zeltīti» varētu uzvest kopā ar manu tulkoto Gētes «Brālis un māsa», kas pēc satura sader labi kopā; tā būtu pilns vakars. 5) Tulkojumu no «Kabale und Liebe» dabūsat vasaras vidū - ? propos: kādēļ «Laupītāji» top uzvesti bez tulkotāja vārda? Es to neesmu slēpis, un kāda intrese uz to varētu būt direkcijai? No tālienes es to arī sev nevaru nekā izskaidrot. 6) Vai no tulkojumiem Jums nebūtu labāk ņemt brāļa «Džokondu» un ne «Brandu», kurš taču nau uzvedams. 7) Oriģināllugas nāks divas - uz septembri vai oktobri; tā kā «Uguni un Nakti» gribat uzvest no sezonas sākuma; tad abas jaunās (no katra viena) var tikt klajā laistas jau ar jaunu gadu, jo neprasa daudz dekorāciju sagatavojuma. 8) «Uguns un Nakts» aizrādījumus nosūtīšu pēc pāris dienām.

150.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 2. maijā

Mīļo brālīt, daudz mīļu paldies par visām izdarīšanām, un nu no jauna, kā galveno: teic tūliņ un saki Nodaļā V. Zālītim, ka Šillera «Laupītājus» es nevaru nekādā ziņā tiem dot, jo tās lugas tulkojums no manis jau sen, decembra mēnesī, pārdots citām, un naudu arī esmu jau saņēmis. Es Tev pār to arī jau rakstīju, bet Tu to neesi ievērojis. Man celtos vislielākās nepatikšanas, kad es tādā ziņā negribot būtu apkrāpis savu izdevēju Upīti; viņš man izdos vēl citas grāmatas, maksā man kārtīgi, un nu caur tādu pārskatīšanos lai es viņu zaudēju! es no viņa pastellētām grāmatām (tulkojumiem) pa lielākai daļai esmu pērn pārticis, ko Rīgā nopelnām, tas pa lielākai daļai arī tur paliek, - man šis izdevējs U. ir vajadzīgs. Tātad ej un saki V. Z-im, lai viņi aptura «Laupītāju» drukāšanu vai vismaz tūdaļ, to pašu dienu, paziņo, cik jau būtu nodrukāts un cik liels zaudējums celtos (rubļos) no apturēšanas. Nodaļai es vēl šogad varu dot «Kabale und Liebe» vai «Otello», vai «Salameas tiesnesi», kurš jau gatavs, vai «Borisu Godunovu», vai «Nātanu Gudro», kuri bij drukāti «Mēn. Rakstā». Es viņam rakstīšu arī pats, lai neceltos pārpratumi. Visādā ziņā: «Otello» un «Wallensteinu» es Nodaļai rezervēju. - Bet varbūt es arī šoreiz velti uztraucos, un Tu tik vēstulē būsi pārrakstījies un teicis «Laupītāji», kur gribēji teikt «Kabale und Liebe». Otra svarīgākā lieta - «Noskaņas»: kad ir tikai tie trīs izdevēji, tad lieta neiet: mamiņa nevar, jo ir vecs cilvēks, kam vajga miera. Doriņa nevar, jo nespēj ne pate uztikt uz ceļa, un tāds uzdevums viņu izsviestu iz sliedēm visu mūžu, par to es neuzņemos atbildību. Un Tu nevari, jo Tev tiešām pierēķinātu arī katru mazāko grēciņu. Ja nu neuzņemas izdevēja amatu neviens grāmatizdevējs par zināmu komisijas procentu, tad lai paliek visa izdošana. Es nezināju, ka pēc kara stāvokļa un ģ[enerāl]gubernatora amata atcelšanas spaidi palikuši vēl lielāki. Izsaki manu sirsnīgāko pateicību visiem mīļiem draugiem, kas ar aizdevumiem grib pabalstīt «Noskaņu» izdošanu, un lūdz viņus manā vārdā, lai šos pašus aizdevumus pārceļ uz mana jaunā dzejukrājuma izdošanu - ne «Klusās grāmatas», bet vēl cita, kur būs tikai nepolitiskas dzejas. Ja es zinu, ka viņi ar to ir mierā, tad es varu droši pie tā krājumā strādāt, atlikt citus maizes darbus un to gatavu dabūt septembra mēnesī. Jaunā grāmata ies veikala ziņā labāk nekā «Noskaņu» otrais izdevums. - Bet nu Jūs esat sākuši drukāt, - tad ņemat zaudējumus uz manu rēķinu vai dabūnat citu izdevēju, ne tos trīs. Kad gadās cits izdevējs, tad še būs atbildes uz Taviem pieprasījumiem: kad vāku zīmēt uzņemas tāds mākslenieks un vēl speciālists grāmatu greznojumos kā Madernieks, tad atstājat viņam pilnu vaļu ņemt vienu vai divas krāsas (tikai dodat līdzekļus, ja viņš ņem 2 krāsas), gan tad viņš attēlos manas dzejas garu. Formāts un papīrs kā «Zalkša» žurnālam - labs. Cenu apspriežat paši, samērā ar to, cik var cerēt pārdot eksemplāru un kāda dārguma grāmatas tagad labāk pērk (piem., bijis laiks, kad pirkuši labāk dārgās grāmatas). - Cenzūras dēļ labāk izdot gluži nepārgrozītu, tad darat arī tā, jo manu priekšvārdu taču tūliņ strīpotu. - Ja vēl nebūtu druka sākta, tad, man liekas, vajdzētu visādā ziņā piepaturēt veco ortogrāfiju, jo jauno ļoti maz kas spēj lasīt, strādnieki laikam nemaz ne, un tā es sev sašaurinātu publiku un atstumtu taisni to, kas man vismīļāka. Veikala ziņā tad arī grāmata neietu. - Ģīmetni laikam arī vajdzēs ņemt to pašu cenzūras dēļ; ja nē, var ņemt to, kas bij Ēķim sūtīta pērn, augustam «Stariem». - Galā - Tev, brālīt, vismīļāko paldies par Tavu rūpēšanos, bet, ja neiznāk nekas aiz izdevēja nedabūšanas (tie trīs neiet), tad nebēdājies daudz, jo - kad notiktu dažādas nepatikšanas ar izdzevējiem un cenzūru un kad pate grāmata jaunās ortogrāfijas vai cita dēļ labi netiktu pirkta - tad mani draugi - aizdevēji varētu atrauties no jaunā, nepolitiskā krājuma izdošanas, un tas man būtu daudz, daudz reiz nepatīkamāk; bet, ja izdodas labi pirmā reize; tad viņi laikam izdotu arī vēlāk, un es būtu apdrošināts iztikšanas ziņā. Mēs viņiem tādā gadījumā - varētu vai nu atmaksāt aizdevumu, vai izprasīt to uz priekšu - un katrā reizē maksāt zināmu procentu no ienākuma, - tā mums sastādītos nemanot apgādības biedrība, un Tu ņemtu atkal savu procentu un būtu veikalvedis. - Bet vēl gaidu atbildes par citām lietām: par krāsošanas nokārtošanu lielais paldies. Bet bailes arī man, ne vien Elzai, ka tik lielu cenu, 500 rbļ., nedabūsi par īri, un, kad pāriet pāris karstās nedēļas, tad nedabū vairs nekādu īrnieku. Mums vajga ņemt mērenu cenu, jo mēs nevaram riskēt vai nu dabūt daudz, vai nekā, jo mums zināms vidējs ienākums ir nepieciešams. Tādēļ jau ar Elza tā bažījas par P. - Ozola lietā jāsaka, ka tā summa palika kā parāds par nesamaksātu honorāru, Piespiest viņu, protams, negribu kā briesmonis, bet lai viņa arī zina, ka honorārs ir tāpat kā strādnieka alga, un tai ir priekšroka priekš dažādiem veikalniekiem, papīra fabrikantiem u. c. bagātniekiem. Kad Tu pie viņas liksi drukāt, viņa darbus izdarīs vēlu un slikti, jo bez naudas; tā jau O. drukātava strādāja ļoti gausi. - No «J. teātra» lūko piedzīt pēc iespējas visu honarāru (5% par visām izrādēm), jo šogad mums ar Elzas slimību iziet vairāk naudas. Nākamu reiz arī atzīmē, cik par «Vaideloti» bij no vecā teātra, Elza specializē rēķinus un grib zināt, cik no katras lugas ienāk. - Ļoti žēl par Dubura aiziešanu, mūsu vislabākais aktiers un direktars. Kur nu viņš paliks? Elza gribētu rakstīt avīzē un atgādināt - ir tautai pienākums gādāt par slimo mākslenieku. Vai D. to atjautu darīt jeb vai tas viņam būtu nepatīkami? Sirsnīgi sveicini viņu no mums abiem, Mēs priecājamies, ka Tava luga nu taču drīz nāks gaismā un Tu tiksi drusku brīvāks no sīkiem maizes darbiem. - Vai J. teātrs varēs pastāvēt? un uzvest «Ug. un Nakti»? Kas nāks par teātra direktoru? - Mums laiks ir mainīgs, tagad atkal aukstāks, un Elza atkal vājāka. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti no mums abiem.
                                                                                                                                            Sveiks!
Vēstules malā pierakstīts:
Par «Egmontu» apprasies, kādā datumā un no kā saņemts honorārs. Sveiks!

151.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1909. gada 5. maijā

Ko darāt, mīļie, vai esat labi veseli? vai sikretarīts ir atkal uz kājām? Vai Schön-Pauli pārbraucis uz kājām? Kad tik nu laiks nebūtu pie Jums arī auksts, pie mums ir auksts, un tūliņ Elza vājāka.- Tik pāris miju vārdiņu gribējām Jums pateikt. Esat veseli, mīļie, esat sirsnīgi sveicināti un skūpstīti. Sv[eiki?].

152.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1909. gada 11. maijā

Mūsu mīļie, dārgie, šodien tikai šis pāris rindiņas ar daudz, daudz paldies par Jūsu mīļo, silto piemiņu tāleniekiem un par sūtījumu, Jūs labie cilvēki. Jums gan ir tiesība par tādiem runāt, un arī mēs savā ceļā esam viņus atraduši, Ko domājat, arī Leonhards atsūtīja mums, protams, neprasīts, viņam labi iet. Tātad nākošas reizes sūtījumu liekat reptilufondā: varbūt mums beigās taču izdosies vēl satikties, tagad, kur mēs tik tuvu jūtamies, būtu par daudz sāpīgi atteikties i no cerības. Drīz Elza pate rakstīs, neiet vēl labi. Mūsu labās nākotnes perspektīves - Jūs laikam domājat «Ug. u Nakts» izrādes, - bet J. teātrs stāv uz ļoti vājām kājām. Mēs ceram vairāk uz dažiem citiem sīkiem darbiem. Kad tik nu vasara paceltu atkal Elzi un kad Jūs, mīļie, nāktu atkal pie spēka, tad jau labas perspektīves. Esat nu visi trīs no mums mīļi, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti, paliekat veseli!

153.

J. KUGAM
Kastaņolā 1909. gada maija pirmajā pusē

Gleznotājam cien. Kuga kgm.

Mākslenieks caur šiem aizrādījumiem necik netiek saistīts, bet paliek gluži brīvs.
Latviešu garša, kura noteikta ēkām, iekš dekorācijām un kostīmiem, ir brīvi jāattīsta pašam māksleniekam no latviešu dzīves savādībām ap 12. gads.: rupja, spēcīgā barbarība ar piesavinājumiem no bicantiņiem, skandināviem, somiem, vakareiropiešiem. Dārgākās un greznākās lietas ievestas un laupītas no citurienes: apģērbi, istabas lietas, ieroči. Latviešiem sava māksla nebij toreiz attīstīta, bet mākslenieks to var tagad, mūsu vēsturi atpakaļ atritinot, ko dara arī šī luga.

___

Lugas sajūtā vislabāk ievestu speciāls priekškars, kā prologā zīmēts: Daugavai pāri mēness gaisma, tumšs mežs, gājiens no miglu tēliem. Priekškara malā (izrādēs) sievietes tēls teiktu ievada dzeju. Pēdējo cēlienu noslēgtu atkal šis priekškars un sievietes tēls ar ievada dzeju. Tas simbolizētu notikumu atkārtošanās nozīmi. (Ja par daudz maksā, lai paliek.)

___

Lielākais svars būs jāliek uz otro un ceturto cēlienu.

___

I cēliens

Raksturs istabai senlatvisks, bet nemierīgs, fantastisks (jo tā ir burvju miteklis); varbūt sienu izgreznojumos arī kādi burvības piederumi; burvju krāsns kā liela vecmodes krāsns, pavards. Varbūt arī griestos var ierīkot spīdzenītes, īpatnēji latv. izgreznojumus: dažādas figūras no salmu stiebriņiem, kas uzvērti diegos (še nau jābūt salmiem). Aizdedzami pavedieni pār griestiem priekšā rakstīti.
Istabas lietas: stelles, ratiņi, kārstuves - veclaiku.
Pārvaldošā krāsa sarkana, tad dzeltens, melns.
Gaisma no sākuma tik no mēness un skala; tad arī no krāsns un pavedieniem. 30. lapp. nemierīgas liesmas no vairākām pusēm, kuras arī izceļ priekšrakstīto greznumu. Kostīmi meitenēm un velniem: sarkans, dzeltens, melns; Spīdolai visās trejās krāsās. Spīdolas kostīms tā jāierīko, ka šīs 3 krāsas nometamas un paliek balts un zelts. Melnais bruņenieks viscaur melnā samtā.
34. lapp. vienai sienai (dibenā) jābūt paceļamai vai pabīdāmai un aiz tās pakāpenēm, lai tur raganas varētu kāpt uz augšu, kur tad, pēc tam kad bij Lāčplēsi (Lpl.) apstājušas, grupējas kā aizlaizdamās gaisā, sarkanā gaismā no mēness.

II cēliens

Raksturu dod baiguma sajūta (dziļš un tumšs kā bezdibens aka): domāts liels dziļums, ezera dibenā, glāžu sienas, caur kurām redz ezera dzīvi. (Varbūt dibenssienā, augšā un apakšā ciets un vidū stikls. - Abas pārējās sienas netēlo ezeru, bet dekorētas kā istabas sienas un ar durvīm; dekorācijā ezera dzīvnieki un augi, staipekņi.)
Pārvaldošās krāsas tumšas: zaļš, zils, melns.
Nospiestība un nekustība, bet kā kontrasts (idejā) ūdens zvēru kustība man ļoti vēlama. Jālūko to izrādīt, ja ne citādi, tad caur gaismas tricinājumiem vai kustošām: dekorācijām.
Divu dzirkstu, liesmiņu (acu) kvēlošana.
49. lapp. Sienu kvēlošana laikam caur apgaismošanu.
51. lapp. Apsarmošana, baltas krāsas, sniegs. - (52. lpp.) Kad nau gremdējamā aparāta, tad zārks aizvelkas.

Pūķis (52. lpp.)

Viss top gluži tumšs, gaisma tik no pūķa mutes, kad tā atveras. Tātad redzams ne pūķa stāvs (kā, piem., «Nībelungās»), bet tik zobotā mute, kas izgrūž uguni un tvaikus, un virs galvas mazs, elektriski mirdzošs kronīts. Pūķa atraušanās tiek tēlota ar mutes aizvēršanu un skatuves aptum[šo]šanu (tik kronīts paliek mirdzot). No Lpl-a pēdējā cirtiena nokrīt arī kronīts, un viss aptumst pilnīgi, bet tik uz mirkli. Pūķis nobeidzas, muti vārstīdams un dūmus izgrūzdams (mainās gaisma un tumsa). - Spīdola stāv augstāk pār pūķi, apgaismota no savas gaismas, še kostīms melns. - Labi, ja viņai še cits kostīms, piena melns.

Atslēga

spīd vājā, zaļganā gaismā uz mazajām durvīm; kad cīņa, tad nodziest. Lpl. paņem to kā zelta atslēgu.

Baltās meitas, laika vecis

Tās ir lieliem baltiem plīvuriem, ar kuriem saslēdzas kopā. Šis sirms, plašām baltām segām<(viņa monologs [55. lapp.] no 1.-17. rind. atlaižams)>.

Pils celšanās uz augšu

darāma nomanāma vai caur uzvelkamu dekorāciju, vai caur ainu pārmaiņām aiz plīvuru priekškariem. Beigu aina: rīta gaisma, caur sienu redz ezera līmeni, krastus, baltus torņus, itin tuvu, kā pie pils piederošus. Tad uzlēc saule aiz ezera.

III

Telts aizņem nelielu dziļumu, lai lielākā daļa no skatuvēs paliktu priekš lieliem ļaužu skatiem. Telts priekškars gandrīz par visu skatuvi.
Ļaudis kostīmos raksturot pēc tautībām un amatiem. Spīdolai vēlams še cits kostīms: karalisks, pēc rakstura romisks no viduslaikiem; plīvurs.
Rīgas celšanas dekorācijas.
Skatuvi var dekorēt bagāti, bet arī mazāk bagāti, jo še lielie ļaužu skati saista uzmanību.

IV

Raksturs: nāve, kā aizmigšana, izzušana plašumā; tanī nolūkā varbūt simbolizēt to ar tukšumu, purvainu un akmeņainu ainavu, dibens perspektīvu, krūmiem, miglām un sevišķi mākoņiem (latviešu teikās elle tiek tēlota kā purvs), augstākais koks. ābele.
Skaistumu un krāsu maiņas visvairāk ielikt mākoņos.
Krāsas: dzeltenas un violetas visādās nokrāsās.
Akmeņiem. jābūt ne augstiem, bet gariem, lai aiz tiem varētu gulēt vēlāk augšām ceļamie.
Ābelē (no sākuma nau redzama aiz mākoņiem; jābūt ar aizcērtamu zaru) āboli spīd elektriski; tāpat aka, kurai jālīdzinās glāzei, spīd elektriski pirms dzeltena, tad 80. lpp. asinssarkana.
Spīdolas kostīms (sākumā apsegts no mēteļa) kā I cēl., vēlāk ābelē parādās zeltain[ā?], plūstoš[ā?], ar plīvuriem. Iesākuma skats bez nolaišanās no gaisa un bez mašinērijas, arī bez gulbju rsp. pūķu ratiem. Arī abus jūras skatus, gludo un vētraino, var nolaist. Lai tikai paliek mākoņu un gaismas efekti, ja tie lēti izdarāmi. Šinī gadījumā var nolaist arī pantus 1.-14.
Pašās beigās; kad visi taisās iet, Spīdola atskrej atpakaļ pie ābeles un apķeras ap to izmisuma pozā.

V

Priekškars kā III cēlienā (tikai istabas un ne telts dekorācijas) un atrodas gandrīz pie paša dibena, jo lieliem ļaužu skatiem jānotiek šijpus priekškara.
Daugavas un krasta ainai vajga būt padarāmai drūmai un mākoņainai.
Kostīmos raksturot dažādās tautas, tik še svētku uzvalki. - Melnais bruņenieks melnā samtā ar melnām krūšu bruņām un zelta rotājumiem. Lpl. bruņas gaišas.
Lievenis, uz tā notiek cīņa starp Lpl. un Melno, tā ierīkots kā 130. lapp., viņa apakšmalā var parādīties rokas līdz elkoņiem, vēlāk 140. lapp. rokas un galvas līdz pleciem.

154.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 25. maijā

Mīļo, dārgo brālīt, Elza ir atkal vājāka, mēs aiz tām rūpēm nepaspējam vairs nekur; novēlojos arī ar šo atbildi Tev. Neņem ļaunā, brāl, ja varbūt man kāds teikums izgājušā vēstulē iznācis skarbs vai es Tev kur neskaidri aizrakstījis, - man ļoti sāp, kad Tu runā, lai es Tev ko piedodot: Tu jau mūs visu šo laiku esi apgādājis ar lielāko rūpību un mīlestību; mēs Tev un Emiņai esam tik pateicīgi. par visu sirsnību, Tev mūs jāatvaino, ja kur esam nepacietīgi bijuši ar savām kaitēm. Tik bieži arī pārpratumi no ārienes; tā ar to Nodaļu un «Laupītājiem». Tie bij tulkoti ne priekš Nodaļas, bet priekš U. (tas ir «Pelēkā akmeņa stāsta» autors), kas par tulkojumu mums samaksāja. Un tas Inenberģis, kuru personiski nepazīstu, esot viņa paziņa Rīgā. Kādēļ nu «Laupītāju» tulkojums no I. nodots Nodaļai, es nesaprotu; pats U. man par to nekā nau teicis, no Tevis dzirdu par to pirmo reizi, un nu viņam rakstīšu. Tātad pie putras viņš vainīgs, ne Tu un ne es. U. ir drusku naudas, un viņš mums uzdevis arī vēl citus klasiķus tulkot. Negribēju Tev viņa vārdu teikt, jo nezin, caur kā rokām iet šī vēstule. Tātad atvaino Tu mani, ka Tevi šinī lietā esmu par velti uztraucis. Ar «Noskaņām» tāpat ir tik pārpratums. Protams, man nau nekas pret jauno ortogrāfiju, es taču viņā rakstīju jau pirmoreiz, 20 gadus atpakaļ. Es tik domāju, ka tā publika, kurai «Nosk.» visvairāk nodomātas, t. i., strādnieki, nepratīs lasīt jauno ortogrāfiju, vismaz manā laikā strādnieki viņai visvairāk bij pretī. Protams, ka tagad lai paliek tā, kā ir darīts: t. i., jaunā ortogrāfijā. Tā Tu arī esi domājis, ka es vispār nevēloties «Nosk.» otro izdevumu! Par ko tad ne? Es tikai esmu Tev parādā lielāko pateicību, ka caur Tavu uzupurēšanos un pūliņiem «Nosk.» iznāks otrreiz un tik glītā tērpā. Mīļo brāli, vispār nekad nedomā, ka es Tev ar nodomu ko neizteiktu vai liktu Tev starp rindiņām ko meklēt; nē, es Tev saku visu tieši, un katrs vārds tik to vien nozīmē, kas viņā teikts.
Atbildēšu še tik visvajdzīgāko: E[lza] priecājas par rēķinu, jo nu redz, ka taisni no laukiem ļoti daudz ienācis (100 r.), tas nozīmē, ka viņas lugas atrod arvien vēl jo lielu piekrišanu; to citādi nebūtu zinājuši. - «M[ājas] V[iesa]» 18. numurs arī nau atnācis, no Tevis dabūjām atsūtītu 17. Vajdzīgs ir tas numurs, kur pretraksts pret «Studēj. sievietēm» nodrukāts. - Daudz paldies par vasarnīcas nokrāsošanu, nu varbūt varēs arī ātrāk pārdot. Par to renni nekreņķējies; viņa bij gan, bet tas jau gadoties bieži, ka tās pa ziemu nočiepjot. - Kad no Gulbja atnāks 60 rbļ., tad paturi priekš mamiņas un vajadzībām, un, kad pāri, tad atsūti; vēl varam iztikt (tātad nerūpējies; mīļo brāli). J teātrim nekādā ziņā nedod priekš mums naudu, tas jau būtu, it kā mēs maksātu sev no sava paša kabatas. Lai maksā, kad kas ienāk. Bet kā tad viņi izrādīs «Ug. un Nakti», kad nespēj ne 100 r. samaksāt? Tur taču vajdzīgi pāris tūkstoši. To «goda parādu» Tev arī vajdzēja piedzīt, tā kā Fricis to darījis. - Ozoleni nesteidzini - viņa atrakstījusi vēstuli, ka viņas grāmatās neesot tāda parāda, bet kādēļ veksels neder, to nesaka. Noprasi viņai skaidri, kas tur ir par vainu. Noprasi arī, cik eksemplāros bij drukāta «Vētras sēja». Līgts bij uz 3000 eks., bet viens liecnieks man teica, ka drukāti tikuši 5000, tātad man izdarīts liels zaudējums. Nesaki viņai to, bet tikai noprasi, cik eksemplāros ir drukāts. Varbūt, ka viņa pate atzīstas. Tātad līdz skaidrības panākšanai nogaidi ar vekseli. Tie Ozoli ir ļoti gludi veikalnieki.

Vēstules malās pierakstīts:
Manu jauno dzeju krājumu solās ņemt Pēterb. «Imanta».
Pieprasītās grāmatas būs laikam paņēmusi Doriņa; atprasi pirms no viņas, ja pazaudējusi, tad tik pērc vēlāk, kad būs nauda, bet, ja ne, tad nepērc. To dokumentu dabūsi drīz piesūtītu.
Valdim Zālītim neesmu vēl rakstījis.
Leimaņu Jānim dosim dzejoļus visādā ziņā; vai būs kas cits, nezinu vēl teikt.
Un nu daudz mīlu skūpstu Jums abiem no slimās un no veselā.

155.

H. ASARAM
Kastaņolā 1909. gada 30. maijā

Carissimo, Jūsu vēstuli līdz ar klātpielikumu un ziņām saņēmu. Ceru arī līdz ar Jums, ka ziņas izrādīsies par labām un ka liberāļi vairāk piegriezīsies progresīviem kopdarbiem. Es īsti labi nesaprotu, kādēļ taisni vecie liberāļi dienlapnieki nepabalsta savu pašu bijušo sāpju bērnu: Sabiedrību jeb Skatuves biedrību, kuras taču no sākta gala bij nodomātas kā pretstats «māmuļai». J. teātrs pat grib atstāt vecās telpas? Šos vecos liberāļus vajdzētu atraut no «kompromisniekiem» un savienot ar progresistiem; tie ir demokrāti - mazpilsoņi un pēc skaita un mantas tik stipri, ka bez viņiem citiem progresistiem būs grūti iztikt. Protams, es pēc tik ilga starplaika apstākļus vairs nepārzinu. Vai Jūs nevarētu man tos paskaidrot. J. teātrim un jaunai avīzei, par kuru lasu presē, vajdzēs diezgan ņemties ar vākšanas darbiem, lai nostiprinātos. Es biju cerējis, tāpat kā Jūs pavasar, ka J. teātrim izdosies pašam ar saviem spēkiem nākt uz augšu, un piekrišanas viņam jau arī netrūka, bet tikai tā parādījās plaukšinājumos un ne naudā. Kā jau parasts pie mūsu publikas. Un pirmie, kuriem būs no tā jācieš, būs laikam, kā arī parasts, rakstnieki. Vai taisnība, ka honorāru par «Vaideloti» nevarēs izmaksāt šo sezonu, bet tik nākošo? Mēdz gan būt, ka parastu nelabumu sajūt mazāk nepatīkami, - šis pie tādiem nepieder. Kā stāv ar Elza finansēm? vai tās varbūt uzlabojušās un vai var sagaidīt kādu norēķinu par «Uguni un Nakti»? Taisni Ēķis šinī ziņā izturējies pret mani visvairāk kā džentelmens, un, ja viņam nekas nau grozījies uz labu, tad nedomāju viņu spaidīt. Pie šīs branžas pieder arī klāt pieliktā vēstule no P. O[zolas]. Ozols Cēsīs izdevis vairākus darbus, bet mēdza maksāt gausāk un nevienādākās daļās nekā Ēķis, izdeva arī naudas vietā reizēm vekseļus. Sīkumus es nekādus nezinu vairs tagad pēc tā ilgā laika; varbūt O. kdze apzīmēs tuvāk, ko īsti viņa vēlētos zināt, un varbūt tad varētu ko tuvāk paskaidrot viņai no mūsu puses. Līdz tam veksels netiks likts priekšā. Varbūt viņa nevēlas tagad maksāt, lai tad min par to. Pie tās pašas reizes pajautājat viņai, cik eksemplāros tika drukātas «Sudraba šķidrauts» un «Vētras sēja»; tas laikam būs zināms arī viņai. Mani tas intresē. - Ar Zeltiņu - Meksi - Jagaru man tāda pat klizma, - arī tur nemaksā, bet strīdoties savā starpā - und da keiner wollte leiden, daß er für den andere zahle, - zahlte keiner von den beiden. Arī cits Heines mierinājums daudz nelīdz - nämlich - es ist eine alte Geschichte u. t. t. . Kad jau reiz cilvēks dzīvo tik tāli nost, tad. jau viņam nau jābrīnās, ka šo apstākli arī citi izlieto. Manas cerības tagad uz Jums un Jūsu rosību; kad ir kas labs gaidāms, tad paziņojat arī mums. Mums nekā laba nau ko ziņot, tikai neveselība. Vai ir Jums vēl plāns atbraukt uz mūsu pusi?
                                            Paliekat veseli!
                                                            Rainis.

156.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 31. maijā

Mīļais draugs, saņēmu šodien Jūsu kartiņu; grāmatas vēl nau pienākušas. Par «Florianu» Jums jau atbildēju, ka labprāt to tulkojumu pagatavošu? No Nekrasova un Meļšina izvēlēšu vai nu pēc Jūsu aizrādījumiem, vai pēc savas garšas. Heines tulkojumu izvēli varu sastādīt vēl vieglāk nekā iepriekšējos, jo te man pašam ir jau diezgan daudz priekšdarbu; to es varu dot Jums agrāk nekā visus citus, un Jums jau alga viena, kādā secenībā tie darbi nāk. - «Meitenes mirte» ir solīta «Izglītībai» un tātad krājumā arī nenāks «pirmo reizi», bet otro, un honorārs viņai paliek tas pats kā visām citām skicēm «Spož sapņos». - Igo «Pēdējā dienā» pirmo daļu dabūsat jūnija beigās. - «Marksa ekon. māc.» man bij jau sāktas tulkot, bet atmestas, kad dzirdēju, ka cits arī tulkojis. Kad nu tagad tas cits tulkojums nau parādījies; tad varētu es turpināt savējo, un Jūs varētu to izdot nākamu gadu. - Par «Spož. sapņiem» Asp. liek Jūs laipni lūgt, lai Jūs tos izdotu labi glīti; viņai tie ir mīļi, un, man liekas, tie to pelna vairāk nekā kura cita grāmata. - Honorārs Jums jānosaka pašam; Gulbis savā laikā par kopotiem rakstiem maksāja 20 rbļ. loksnē. - Par «Laupītājiem» man Jums jāpastāsta, ka tie man bij iedzinuši lielas bailes: mans pilnvarnieks Rīgā bij sadzirdis, ka tos vēloties Der[īgu] Gr[āmatu] Nodaļa, un bij tai tos pārdevis; es dabūju to tikai vēlāk zināt, un varat iedomāties manu uztraukumu, kā nu otrreiz pārdota grāmata, par kuru es no Jums jau biju saņēmis honorāru. Ar lielu sarakstīšanos beigās dabūju zināt, ka mans uztraukums bijis veltīgs un ka Iniņberga k. to pašu Jūsu eksemplāru atdevis Nodaļai; ar kādiem noteikumiem, to - vēl līdz šim nezinu. Kas Jums apgādās «Spož. sapņus»? - Un kas izdotu nodomāto krājumu? No Jansona es gan nevēlos tur neviena raksta: viņš ir vecs Asp. pretnieks, un vēl nupat Pēterb. lielajā kalendārī bij nekrietns uzbrukums Asp-ai. Tādu vīru Jūs taču arī nevēlēsaties mūsu godīgā sabiedrībā. Bez tam priekš kritikas vajga no mākslas arī ko prast. - Vasala adrese ir: Dv[insk], poste restante V. Siliņam. Viņš man arī sen nau rakstījis. Viņa vajdzētu arī krājumā. Jums pašam arī vajdzētu ko dot visādā ziņā. Paspēt gan varētu līdz svētkiem. - Sveicinājat mīļi to gulētāju, kura ģīmetni man atsūtījāt, un visus mūsu draugus un paliekat paši sirsnīgi sveicināti no slimās un no veselā. Sveiki!

157.

J. KUGAM
Kastaņolā 1909. gada maijā

Augsti cienījamais Kuga kgs!

Ar šīm rindiņām izpildu ļoti patīkamu pienākumu izteikt Jums vissiltāko pateicību no «Vaidelotes» sacerētājas (kura pašlaik ir nevesela), ka uzņēmāties gleznot dekorācijas. šai lugai. Viņa jūtas godināta, ka Jūs izvēlējāties savai mākslai par priekšmetu šo, un mūsu tauta var [tālākā teksta trūkst].

158.

ASPAZIJAI
Laveno 1909. gada 2. jūnijā

Manu mīļo draudziņ, te nu es esmu; šo es rakstu kā pirmo karti. Kāpu kopā ar pulka vāciešiem pa nakti uz Kalnu un, tā kā tur augšā ļoti dārgi, tad negulēju par nakti, bet nostaigāju līdz 3, kad lec saule. Vērts bij tās negulētās nakts, bij jau aizmirsts, kā tas izskatās. Tad šodien gulēju pa dienu mežā un atbraucu še labi izgulēties. Ar visu taupiņu tomēr dārgi. Te laikam palikšu tik vēl rīt. Un nu Tu, mīļumiņ, barojies un turi labi manu mazo pūku; pirmdien gaidīšu Tavu sestdien rakstīto kartiņu. Te ir gan ļoti jauki, un vajdzētu Tev arī to redzēt, pretim tās slavenās skaistās salas. Rit gribu apskatīt. Man liels nogurums, bet taču arī vēl bailes, ka Tu viens nebēdātos. Es nu drīz sākšu darbu, un tad bēdām nau vairs vietas. Vēstuli arī rakstīšu. Tev nākošreiz rakstīšu skaidrāk, lai nemaitā actiņas. Mīļo dvēselīt, turies. H. S.

159.

ASPAZIJAI
Isolabellā 1909. gada 3. jūnijā

Sirdsiniņ, esmu še, vēl ļoti maz izgulējies, par daudz redzēts, un vēl klāt noguris. Lieliski dārzi uz salas, pils iekšā tik bagāta ar bildēm kā liela galerija, arhitektūra skaista, par daudz uz reizes, un tad tie briesmīgie forestieri, iet barā un visu samaitā, neko nevar ilgāk apskatīt. Bet daba ir brīnišķa, kartiņu sapirku daudz, bet tas nau tas; no pašām skaistākām vietām nau kartu. Garām braucu gar mazu saliņu S. Giovanni, viens īpašums, dārzs, neliela māja, bet mīlīgāku un skaistāku nevar ne iedomāties. Tev taču vajdzētu kaut reizi to redzēt, mazo sirdspūkiņ, kā lai nodzīvo, to neredzējis, un tik tuvu klāt! Būs taču Tev arī jābrauc; vai nevajdzētu pat tagad tūliņ Tev šurp atbraukt, mēs reizē visu apbrauktu. Tādu plānu vajdzēja taisīt no paša sākuma. Raksti par to uz Locarno un, kad jūties stipra, mazākais, ne vājāka, kā biji, un kad Pīpiņam aizsūtīji, atbrauc arī uz Locarno, taisīsim sev ferijas, atļausimies sev arī ko. Vēstules Berta var pakaļ sūtīt. Priekš Tevis te arī būs daudz skaista. Ko domā, sirdsdraudziņ? Vēl nestrādāju; drīz sākšu. Sirdsdimiņ.

160.

ASPAZIJAI
Gambaronjo Gerrā 1909. gada 4. jūnijā

Manu mīļo sirdsaplociņ, esmu tagad jau atkal tālāk ticis, kur šodien būs naktsmājas, nezinu vēl, bet šī vieta man ļoti patika, vakar tur biju. Izredze no turienes vēl skaistāka, man liekas tagad, ka visskaistākā šinī ezerā. Tā ir veca baznīca; iekšā vecs uzraugs, stāstīja man garas reizes; 5 mēneši esot tur gluži kluss, tas viņām nepatika, bet man dikti iepatikās, man liekas, Tev arī patiktu. Kad es Tev to varētu parādīt. Man gluži tā bēdīgi un it kā kauns vienam pašam skatīties tos skaistumus, un tas labais pūkiņš sēd viens pats un bēdājas. Es daudz staigāju un redzu, un tā nokūstu, ka ne uz ko nau domas; uz darbu gan arī nē. Te ir tāda biļete: 5 franki uz trim dienām braukt ar visiem kuģiem; tad var apskatīt ērti visus smukumus un nenopūlēties; varbūt to arī Tu varētu? Itālijā tagad nemaz neprasa vārdu, vēl ērtāk nekā Šveicē. Esot ļoti maz ļaužu - forestieru.

Atklātnes malā pierakstīts:
Rakstīšu varbūt vēl šovakar. Svētdien būšu Lokarnā. Nebēdā, mīļo zelta sirdskodoliņ. Varbūt Tu taču vēl sadomā braukt arī līdzi; gaidīšu arī uz to atbildi. Mīļo sirdsdraudziņ, lido.

161.

ASPAZIJAI
Lokarno 1909. gada 5. jūnijā

Manu mīļo zelta iniņ, mēs abi divi esam ātrāk darījuši, nekā bij domāts: Tu atrakstīji jau sestdien, un es uz karstām pēdām Tavai vēstulei atnācu pakaļ nu jau viņa man ir rokā un visapkārt aplikta ar kußcheniem. Līst vakarā liels lietus, dienu bij jauks; un es iesāku atkal «Jahschenu», bet lāga neiet. Aiz lietus palieku šovakar Lokārnā, bet dārgi, un ritu iešu apkārtnē meklēt korteli. Tad tūliņ rakstīšu, lai Tu turp adresē; bet palūkošu arī še pastā. Bet nu nebēdājies, mīļo actiņ, un sāc atkal atbaraties, citādi es braukšu mājā. - Kreklis man būs še jāpērk. - Es arī vēl nekā nevaru strādāt, vēstules nerakstītas. - Sapņoju par Tevi; ka Tu pirki sarkanu zīda kleiti. Tad bērni gribēja mani nostumt no tilta, bet es viņus pēru. Kad nākšu pie drusku garāka miera, tad rakstīšu atkal, līdz šim reti esmu bijis uz vietas 2 stundas. - «Jāzepiņu» rakstīju ceļā, uz pļavas, sienu pļāva, cīruļi bij, tik mazā pūkiņa nebij. Tad par nedēļu lielais būs pie mazā. Mīļo sirds dziļumiņ, acu graudiņ, lido.

162.

ASPAZIJAI
Ronko 1909. gada 6. jūnijā

Manu mīļumiņ, manu gaidījumiņ, sēdu šodien vēl tanī pašā Lokarnē, bet nu aizeju meklēt sev citu vietu: Par daudz dārgi, nevar nemaz izturēt. Paliku līdz pusdienai viesnīcā, lai varētu reiz norakstīt uz Parīzi, nu tas ir darīts. Bet no pusdienas pašas izbēgu, kur jau vakariņās 2 olas un 2 šķēlītes šķiņķa un gazosa maksāja - 2 frankus. Tādā kārtā es nekādu ēšanu vairs nevaru panest. - Šo rakstu pastā, uz pultes. «Jāzepiņu» šodien vairs nevarēšu. Tāds žēlums, ka man tas darbs tā tiek putināts. Vakar arī nekā prātīga neuzrakstīju, visas domas tik, kur palikšu, kā lai ierīkojos, kā varētu iztikt vismaz ar 5 fr. par dienu. Līdz šim i tas neiet vēl. Visas, arī mazās, sādžas še pilnas ar pansijām. Privātistabas neredzu nevienas. Iešu tagad uz Askonas pusi, varbūt būs lētāk tur, kur dzīvo tie pusplikie, kuri laikam jau aplupināti. Kopies un turies, mīļo sirdsdraudz[iņ], dimantiņ, herz seeliņ.

163.

H. SIMSONAM
Lokarno 1909. gada 6. jūnijā

Augsti godātais kungs!

Kad saņēmu Jūsu svarīgo, mīļo vēstuli - tas nenotika tūliīt, jo esmu izgājis pastaigāties -, tad es gandrīz nemaz nebrīnījos un tikai ļoti priecājos. Un taču vajdzēja brīnīties, jo tas vārds, ko Jūs sakāt; ir gluži jauns, vismaz tik nopietnā ziņā. Ir gan viņam arī vēsture, bet tā ir maz ievērojama. (Arheoloģiskie tautībnieki reiz teica: dieziņ, kā būtu bijis, kad nebūtu bijis tā, kā ir. Tas ir viss.) Es nebrīnījos laikam tādēļ, ka biju cerējis to vārdu dzirdēt no kulturāliem tautībniekiem, un Jūs esat viskulturālākais latvietis, kādu es pazīstu; tas iespaids man bij tūlīt no Jūsu pirmās vēstules. Ja tādi mūsu parīzieši, tad viņi var gan runāt par «noslēpumiem». Un nu tas noslēpums. Teikšu tūlīt, ka man liekas, Jūsu rakstam nevar būt šķēršļu. S[ociāl]d[emokrātij]a, vismaz ikdienišķā, ne tik vien neieskata nāciju par cilvēces attīstības galveno spēku, bet redz viņā gandrīz tik vēstures rudimentu, ne dzīvu spēku. Tāpat latviešu soc. demokrātija cenšas tik pēc vietējas kulturālas pašvaldības apvienotā un nedalāmā Krievijā, tālāk viņa neiet pat savos sapņos, kā Jūs sakāt gluži pareizi; un viņa nekad arī pašā oktobriskākā laikā nau tāļāk gājusi un neies, pat Krievijas tautību federāciju viņa ir atraidījusi. Tātad, ja Jūs rakstāt savu rakstu kādā Reviewā, tad Jums tur tikai jāatzīst šis fakts un jāsaka, ka Jūsu ideja neiziet no s. d-as, bet no nacionālistiem; un nekādu ļaunu seku s. d. darbiniekiem nevar būt. Bet tas tad ir jāsaka; jo līdz šim oficiāli un nepareizi s. d. to pārmet, un citādi caur Jūsu rakstu tas tiktu apstiprināts. Es esmu neatkarīgs: manu stāvokli Jūs zināt no maniem rakstiem, bet ņemat tos visus kopā; arī nacionālais elements tur ieder iekšā, jo nevar censties izkopt valodu. un reizē gribēt, lai valodas nesēja nācija tuvākā nākotnē iznīktu; ieskatīt nāciju par dzīvu spēku, pēc manām domām, nerunā pretī kolektīvisma idejai. Šīs abas idejas der kā līdzekļi. viena otrai. Attīstīt tautas masu uz apziņu un pašdarbību, vērst tautu par nāciju, tad attīstīt nācijas par cilvēci; tas ir augstākais darbs, kādu es zinu ne vien teorijā, bet praktikā, līdz šim viss mans darbs tur aizgājis. Un līdzekļi, kādi tautai ir uz to, meklējami ne tik daudz pagātnē, kā nākotnē, ne tik daudz ārienes apstākļos, kā iekš sevis; jāievēro ne vien etnogrāfija un vēsture, politika, bet, ko prasa augstākā ekonomijas un socioloģijas, tehnikas un zinātnes attīstība. Līdz šim latvieši vairāk dzīvoja ar pagātni, ja daudz, ar tagadni; arī mūsu liberāļi un demokrāti. Un parasti arī citās jaunajās tautās nacionālisti mēdz balstīties uz pagātni, uz konservatīvām šķirām. Es turpret domāju visplašāko demokrātiju un vistālāko progresu. Vai mums še nebūs domu starpība? Es ceru, ka ne, kad pārlasu vēlreiz Jūsu tik ļoti sirsnīgās atsauksmes par mums abiem, kad redzu, ka Jūs esat iejūsminājuši pat leišu komponistu Petrauska kgu. Tas mums liek mazāk sajust dažu zaudētu ilūziju. Nu vēl dažas šaubas: jūs, parīzieši, esat pilni sajūsmības, vai arī tauta? vai arī citas tautas, kuras līdz šim savā starpā bij gluži svešas? Jūs sakāt, tas viss nāks. Bet priekš tā vajga laika, un vai notikumus varēs sakopot uz vienu laiku? Tad maldu loks: priekš tautas attīstīšanas vajga patstāvības un priekš patstāvības iegūšanas vajga attīstības. Es tagad par maz zinu dzimteni, lai pats varētu izkliedēt šaubas par viņu; tas jādara Jums. Jūs sakāt - labāk mirt ugunī un pērkoni nekā pieticībā; bet dzimtene uguni un pērkoni mēģinājusi un nu, liekas, grib mēģināt atkal ar pieticību. Tā es dzirdu. Jums jāsaka man, ka tā nau. - Es ar nodomu uzsveru visu negatīvu; jo tāpat Jūs, kā es tādēļ neatteiksimies no darba; kad arī neko nepanāksim, tas ceļš tomēr jāiet; kad arī vēstures rati brauc paši, mēs tomēr varbūt grožus varam pavilkt uz savu pusi, - metaties vien grožos! Rakstat savu rakstu, ievērību viņš sacels. Tas būs mēģinājuma balons. Liels darbs stāv priekšā.
Atrakstat man arī kādas rindiņas; [bet] neatklājat plānus privāti, paturat sīkumus [noslēpumā?]. Ar publicistisku propagandu tagad pietiek. Un nu sveicinat jo sirsnīgi visus mūsu parīziešus un P[etrauska] un Kr[astiņa] kgu. Kuga mums par jo lielu prieku esot uzņēmies sacerēt dekorācijas «Ug. un Naktij», kā jau to darījis ar «Vaideloti». Viņš iesācis ar to gluži jaunu laikmetu dekorācijas mākslā, kā raksta kritiķi. Tiku viņam aizrakstījis pateicību, tik nezin, vai būs saņēmis.
Sūtām Jums mīļas, mīļas labdienas.
                                            Rainis.

164.

ASPAZIJAI
Lokarno 1909. gada 7. jūnijā

Nu, mīļo sirdsdzilumiņ, es esmu iegājis tādā vietā, kādu Tu nemaz nevarēsi iedomāties. It labi kalnā, un izskats jauks, bet pate sen nodegusi sādža, kuru nopircis vecs vīrs - spekulants, ietaisījis 4 mājeles vecās drupās, 2 jau pārdevis un nu sēd un gaida, kamēr būvēs garām dzelzceļu, tad taisīs sanatoriju, fabriku; vasarnīcas u. t. t. Īrniece ir vēl veca preilene, kura reizē veģetāriene, drusku naturmensch, pate sev vāra un mazgā, bet pa lielākai daļai dzīvo tik no polentas un mežā salasītām ogām. Turklāt priecīga, laimīga un resna. Te nu es maksāju tik par istabeli 1 fr. dienā, ēst jātaisa arī man pašam. Lēti gan iznāk, bet tie cilvēki man ne tā patīk, Rīt no rītus iešu uz Lokarnu pēc Tavas vēstules. Tad arī pierakstīšu, kurp Tu lai sūtītu vēstuli, kad gadītos kas ekst[rā].

Atklātnes malā pierakstīts:
Bet cerēsim, ka nebūs nekas un ka tad šī Tava otrdienas vēstule būs pēdējā, un es svētdien būšu mājās pie mazā pūkiņa. Lido.

165.

ASPAZIJAI
Lokarno 1909. gada 8. jūnijā

Mīļo sirdskamoliņ, atnācu šodien pakal vēstulei un dabūju kartiņu. Bet kad viss labi, tad rīt nenākšu pakal pēc vēstules [bojāts teksts] (gan]drīz 3 stundas. Esmu vēl turpat iekš [bojāts teksts] tā ērmotā veča un laikam palikšu līdz svētdienai; ja tad nu būtu kas itin svarīgs, tad vari arī turp atrakstīt uz turienes vārdu; citādi es vairs negaidīšu no Tevis ziņas un tik Tev rakstīšu, un mājās braucot pieiešu Lokarnā. Ja Tu vēl raksti; tad, sirdsiniņ, nones vai nu uz Casar?, vai Rūvelišķiem. šodien drusku strādāju, bet tik izjaukts esmu, ka neesmu nemaz no vietas rakstījis, bet šur tur pa gabalam. Uz mani pašu tas dara ļoti sliktu iespaidu; bet vēl es nekā nespēju. Kad tik Tu būtu vesels, mīļais pūkiņš, tad varētu arī vieglāk panest šo izplūkāto dzīvi. Kopies, mīļo labumiņ. [Tālākais teksts noplēsts.]

166.

ASPAZIJAI
Solduno 1909. gada 10. jūnijā

Mīļo sirdsatvariņ, dabūju to mīļo vēstulīti, turies, mīļumiņ, pret visām tām neģēlībām; vēl Tev humors ir, tik mīļa tā vēstule, bet pate Tu gan dikti ciet no tiem suņiem visapkārt. Man visu laiku tik nemierīga sirds, redzēju gan labu sapni par Tevi, Tev bij liela grāmata, tur Tu ierakstīji dzejas, un visām bij puķītes klāt, es ar vienu ļoti smuku zariņu - zaļu un sarkanu - ielīmēju iekšā, Tev vēl daudz palika puķīšu. Te līst ik dienas un nevar nekā strādāt; taisos ātrāk mājās, jau parīt. Kad esmu projām, tad par Tevi daudz vairāk iedomājos, un man sirds sāp, ka neesmu savu mazo pūkiņu labāk turējis. Kad man nu tagad izdotos, kad Tevi atkal varētu vest pie spēka. Vajdzēs atkal cīnīties, un Tu vāja, mīļo actiņ.

Atklātnes malās pierakstīts:
Ar partiju jau nu gan iznāks cīņa drīz vien. Bet, lūk, J. J. atkritis nost, un ar S. nevar zināt, kas iznāks. Es gan aizrakstīju, redzēs, ko atbildēs. Tev tūliņ būs jāraksta «Dz[imtenes] V[ēstnesim]», jo «M. V.» par daudz bailīgs. Vizulim arī dosim. Gan par visu aprunāsimies. Nu vairs neraksti, mīļumiņ, tikai tad, kad gadītos kas sevišķs. Laikam sestdien ap trim būšu pie mazā pūkiņa, manu mīļo dzīvībiņ.

167.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 20. jūnijā

Mīļais draugs, saņēmām atkal Jūsu sūtījumu ar lielu paldies; tāpat grāmatu paku. Strādājam abi; kaut gan A[spazija] apgrūtinātos apstākļos, jo vēl arvien nau manāms labojums. Viņa tagad tulko «Le dernier jour»; bet nāk tādi nepatīkami pārtraukumi kā tagad polemika - ar Bernes studentenēm «M[ājas] V[ie]sī». Kā ir ar «Spož[iem] sapņiem»? Cik tāļi ir izdošanas darbi? Man nupat iznāca «Tālas noskaņas» otrā drukā, bet nevaru Jums piesūtīt, jo neesmu saņēmis eksemplārus. Likšu, lai vismaz nosūta Jums no Rīgas. - «Kopuma» lietā neesmu vēl dabūjis atbildes. Bet es nešaubos, ka būs iespējams. - Pie Jūsu uzdotiem tulkojumiem strādājam. - Vai Jūs tagad rakstat ko jaunu? Kur paliksat pa vasaras brīvlaiku? Sveicinat visus mūsu mīļos draugus un paziņas. Kā labi sviežas arkitektam? Esat pats no mums sirsnīgi sveicināts. Paliekat veseli!

168.

B. EKMANIM
Kastaņolā 1909. gada 18. jūlijā

18. 7. 9.

Daudz mīļu paldies par sirsnīgo sveicienu vārdadienā, un lūdzu laipni atvainot nosebojumu ar nāves gadījumu mūsu ģimenē. Jūsu sveiciens mani iepriecināja ļoti, un mans prieks būtu tik tad bijis vēl lielāks, kad nebūtu bijis tā starpgadījiena ar protestu, kuru, mums gluži necerot, parakstījusi arī V. jkdz. Mana atmiņa par Jums, mīļo Ekman, paliks vienmēr tā labākā. Jūsu nebaidīšanās arī ne no viena darbā, izveicība un sparība, un ātri aptverošais prāts man dara Jūs ļoti simpātisku; mēs novēlam Jums visu labu, un nešaubos, ka Jūsu gaita aizritēs spīdoši un laimīgi, paliekat sveiki.

169.

J. MIKELSONAM
Kastaņolā 1909. gada 18. jūlijā

18. 7. 9.

Miķels[onam]

Jūs paši atzīstat, ka runājat sev pretī, ka Jums nau pietiekoši rakstura stingrības, un taču Jūs nelūkojat to sevī attīstīt; atzīstat arī, ka nepārvaldāt gramatiku, un taču nemācaties. Pēdējā Jūsu vēstule rāda, ka arī takts jūtas Jums nau attīstītas, bet to varbūt Jūs paši nemanāt. Kādā ziņā es nu Jums varētu būs derīgs? Kad Jūs esat pārliecināti, ka tā ir labi, kā ir, un ka šie trūkumi ir tikpat daudz kvalifikācija priekš dzejnieka, tad Jūs paši tiksat galā ar sevi. «Izglītībā» es Jūs ievedu, tālāk darat paši, pret Jūsu un varbūt arī viņu gribu es Jūs tur nevaru ievietot. Jums tagad pašam jāsūta turp tie rokraksti, tādēļ tos še pielieku klāt. Paliekat sveicin[āti] [un] veseli.

170.

M. VECRUMBAI
Kastaņolā 1909. gada 18. jūlijā

Lielo paldies par piemiņu vārda dienā! un ļoti lūdzu šīs karts nosebošanos atvainot ar nāves gadījumu mūsu ģimenē: nomira A[spazijas] brālis. Otrs zaudējums viņai bij, kad no Jūsu vēstulēm izrādījās, ka arī Jūs parakstījusi zināmo nekvalificējamo protestu; tas bij nosaukts par visu berniešu protestu, un Jūs to neatsaucāt. - No Dravnieka vārdnīcas man bij piesūtītas atsauksmei tikai pirmo burtnīcu korektūras loksnes, un tur vārdnīca izrādījās ļoti laba, nesalīdzināmi labāka par veco Braži. Tad man ziņots, ka darbs gatavs līdz v burtam; varbūt tagad jau ir iznācis. Visādā ziņā tā būs lielākā vārdnīca; ir maza no J. Vidiņa. Visā cienībā [paraksts].

171.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 25. jūlijā

Mīļo brālīt, dabūjām jau sen Tavu mīļo vēstuli ar labām ziņām, un ik dienas gribēju Tev rakstīt lielo paldies par visu, bet pie mums mājās tāds nogurums, ka tikai šodien esmu saņēmies. Aizsūtīju Tev pa šo laiku priekš Plātesa drukātavas bērnu grāmatu manuskriptus (atraksti, vai saņēmi arī otru reizi?); grāmatiņas pašas sūtīšu drīz, tās iet kā prece caur muitu: Elziņai neiet un neiet labumā, līdz šim likām vainu uz mainigo laiku, tagad karsts, bet labāk tomēr nau. Ceram tagad uz to sanatoriju. Nu vēl pienāca klāt Zāmus nāve, un es nu nemaz nezinu, kā to uztraukumu viņa pārcietīs; viņai tas ļoti ķeras pie sirds. Labi, ka Tev patika tas polemikas raksts, tas viņu iepriecēja, bet Tu vari iedomāties, ka ne viegli nākas tā runāt par savu intīmo dzīvi, kur viņa tik sāpīga. Tā polemika arī ir daudz vainīga, ka tagad iet atkal uz ļauno pusi. Nu mēs gaidām, ka iznāks Elzas noveļu krājums «Spožie sapņi», būs varbūt apmierinājums. Tas nu ir puslīdz viss, kas no mūsu puses jauns pastāstāms; labāk lai nu iet par veikaliem. Bet vispirms, mīļo brālīt, dod mamiņai rubļus 15, lai viņa arī papriecājas, ka tik labi izgāja ar vasarnīcas izīrēšanu; viņai arī bij jādod vasarsvētkos, bet to Tu laikam piemirsi, lai tad tagad viņai kopā nāk 15 rbļ.; tos dod tūliņ, mīļo brālīt, Tev nu šoreiz bez P[ētersoniet]es izgāja vēl labāk; es nekad nebiju cerējis, ka tik daudz dabūsat, jo bez tās summas taču jāskaita arī vēl uz mamiņas istabiņu savi rubļi 40. Tā krāsošana un Jūs abi jaunie mekleri esat tiešām izdarījuši brīnuma lietas. Ļoti smuks stāsts par to Šalitieni; tādi īrnieki labi būtu uz ilgāku laiku. - Krāsošana - 120 r. - ir ļoti lēta. Ar grunts naudu gluži vienalga, var jau maksāt tagad, kad saņemsi īres otro pusi, t. i., maksāt par I pusgadu (1909. no janvāra līdz jūlijam) 70 rbļ., tad janvārī 1910. g. nebūs uzreiz jāmaksā 140 rbļ. - Sūti vislabāk: tagad tūliņ tos 200 rbļ. (apaļā rubļu summā) un pēc 10. jūlija otrreiz, paturot priekš grunts naudas un izdevumiem, cik vajdzīgs. - Ar «Noskaņu» izdošanu Tu atkal esi rīkojies ļoti izdevīgi; drukas izdevumi pie tagadējām cenām ir ļoti mēreni, un 30% komisionāriem arī ļoti godīgi, jo mēdz taču ņemt 33-35%. Maderniekam izsaki vēl sevišķi manu pateicību par skaisto un oriģinālo zīmējumu; ja es neapguršu priekš laika, tad pielikšu še klāt priekš viņa kādu lapiņu. Tu varētu viņu arī kādu reiz izvest laukā un parādīt mūsu vasarnīcu, ko viņš par to teiktu? vai viņam arī nepatiktu tas «glāžu nams», kā viņu jau toreiz dzirdēju saucam? un tagad tas taču daudz skaistāks, kā Tu pats saki. Madernieks pašlaik rakstot par jūrmalas vasarnīcām; varētu mūsējo arī godam minēt. - Bet nu vēlreiz par «Noskaņu» izdošanu. Kad viss labi izdodas, kad pircēji arī vēl pērk to glīto grāmatiņu, kas taču domājams, un kad visi izdevumi segti, tad Tev, mīļo brāli, jādara man tā patikšana un jāpiedalās arī pie skaidrā ienākuma: tā no manas puses nau nekāda labprātība, bet tik skaidrs pienākums, jo tur taču ir iekšā Tavs darbs, un liels darbs, par kādu izdevēji mēdz ņemt milzīgu procentu; Tu esi, skraidot pa drukātavām un naudas aizdevējiem, tērējis daudz laika, un laiks taču dārgs, Tu būtu viņu citādi izlietojis, naudu pelnīdams. Ja Tu tā būsi ar mieru, tad mēs kopā izdosim vēl grāmatu, manas nepolitiskas dzejas, kurām nebūs nekādu šķēršļu un uz kurām, cerams, visi aizdevēji dos atkal naudu, kad ar pirmo grāmatu būs izgājis labi. Es arī ceru; ka Tev pašam būs drusku iepaticies izdēvēja darbs, uz to bez brangās izdošanās ar «Noskaņām» norāda arī tas, ka Tu pats gribētu izdot savu «Zeltenīti». Man tas ļoti patiktu, un veikala ziņā es tik labāk ieteiktu Tavu jauno lugu, jo tā mazāka un tur nevajdzēs ielikt uz ilgu laiku lielu kapitālu kā «Zeltenītē». Cik man prātā, tad «Zeltenītei» būs loksnes 20-30, un tas maksās 700-1000 rbļ., kuri gulēs gadus 2, jo grāmattirgus pašlaik vājš. Pie lugas Tu tiksi vaļā ar 300-400 rbļ. Bet to tad Tev gan derētu mēģināt, citādi Tu savu naudu visu izkaisīsi dažādos patriotiskos teātros un t. l. uzņēmumos, no kuriem tik M[ierkalns] Fricis māk dabūt atpakaļ savu naudu. - «Laupītājus» Ineņbergs esot atkal atņēmis atpakaļ no Nodaļas; tur lai viņi paši tiek galā, Tev tur vairs nebūs jāiet. - Tāpat tagad atmet rūpes par Ozola vekseli; kad Tu atsūtīsi mums naudu, tad mums tagad laikam tiks, un negribu Tev uzkraut veltu nastu, ir man diezgan citu lietu, kur jālūdz Tava palīdzība. Kad Ozols ar mieru ar grāmatu siešanu norēķināties, tad labi, ja nē, lai velns viņu rauj. Protestēt jau var katrā laikā, varbūt viņam arī iet grūti. - Tāpat ar P-ieti nau Tev tagad vērts rauties; tas prasa daudz laika un nepatikšanu. Lai paliek, kad būsi brīvāks vai kad mums vairāk vajdzēs naudas. - Plātesam par bērnu grāmatām vēl piezīmē: 1) «Der Fuchsn un 2) «Plisch und Pium» laikam atkal maksās katra pa 3 markām, vai labāk nebūtu tulkot iz jau nopirktām 2 grāmatām ko citu? Lai atbild drīz, ka zinām ar darbu. - Tu, mīļo brāli, nu gan dikti nodzenies pa tām biedrībām, un atzinības Tev maz iznāk; visur nepatīkamos un grūtos darbus uzliek Tev, tā nupat atkal Tev jāaizstāv Skat. biedrība, kādēļ to nedara Hermans vai Fricis, kuri taču īstie vainenieki? Un kādēļ Tev tur sava nauda jāieliek? Vai Tu viens varēsi vēl to Skat. biedrību uzdabūt uz kājām? Tev vienmēr viņi uzveļ to grūtāko lomu. Esat nu abi, mūsu mīļie, labie, mīļi, sirsnīgi skūpstīti un sveicināti no Jūsu abiem. Sveiki.

Vēstules malās pierakstīts:
Dr. Zāl[ītes] sludinātā vēstule vēl nau atnākusi.

Atsūti tūliņ: visus piecus kuverus no «V[irpuļa] Kalendāra», ko dabūji no Ēķa, tie ir ļoti vajdzīgi. - Paprasi Doriņai, vai nau pie viņas: Bienemann «Livländ[ische] Sagen» un Трейланд: «Латышские сказки», un Lerha-Puškaiša «Teikas un pasakas». Ja nau, tad abas pirmās nopērc un atsūti. Trešā laikam būs ļoti dārga; apprasies; varbūt pa vecam?

172.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 29. jūlijā

Lielais paldies par sūtījumu (no 24. 7.) un sirsnīgs sveiciens! Novēlojos ar atbildi, A[spazija] nejūtas labi vesela, gadījās vēl klāt uztraukums, jo nomira viņas brālis. Viņa priecājas, ka «Sp[oži] sapņi» būs glīti, un liek Jums daudzreiz pateikties par pūlēm. Uz izdošanu mums būtu tāds plāns: izlaist tagad «Sp. sapņus», tad rudenī (uz septembri) A. dotu vienu jaunu dzeju krājumu, kurš ietu ļoti labi, vismaz tikpat labi kā «Sp. sapņi». Un, kad no abām pirmām grāmatām būtu jau ienākums, tad tik Jūs - laistu klajā «Laupītājus», kurus pirks mazāk uz reizi, - bet kuri izies pāris gados, kā, piem., Gulbim visi Gētes tulkojumi esot jau izpirkti. Pēc šīm trim tad nāktu citi tulkojumi. - Ar maksāšanas veidu darat, kā Jums ērtāk; mums patīkami: dabūt lielāku summu uz reizi, bet ne mazāk patīkami: ik mēnesi droši rēķināties ar zināmu, kaut arī mazāku summu. - Gribēju Jums un Vilim, 0. piesūtīt savu - «Kluso grāmatu», bet viņa tika priekšlaik apklusināta. Tagad nu tik mīļi sveicinat un esat daudzreiz paši sveicināti. Paliekat veseli.

173.

R. PĒTERSONEI
Kastaņolā 1909. gada 29. jūlijā

Mīļo, dārgo Majuziedīt! Sen jau saņēmām Jūsu skaisto kartiņu, bet adreses Jūs nebijāt uzdevuši, un tā nu tik ilgi nokavējos ar atbildi un mūsu abu sirsnīgākiem sveicieniem. Kad būs adrese, tad solos katrreiz naski atbildēt. Mēs nopriecājāmies, ka Jūs esat tikuši tik jaukā vietā un pie labiem cilvēkiem. Es gan ēsmu pārliecināts, ka labs un sevī nodibināts cilvēks visur atradīs labus ļaudis un katrā vietā savu jaukuma, ja ne citādi, tad viņš pats izplata ap sevi labumu un jaukumu. Kā tādu es Jūs vienmēr esmu dziļi cienījis un ceru, ka Jūs neņemsat ļaunā, ka es saku Jums to tik tieši. Vēlam Jums visu labāko un sūtām sirsnīgāko sveicienu. Jūsu tālenieki.

174.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1909. gada 29. jūlijā

Mīļo vārdadienīti un visi mūsu mīļie draudziņi, kad katru dienu domā uz Jums, tad taisni to vienu dienu aizmirst, bet nu saņemat visus sirsnīgākos vārdiņus un vēlējumus uz goda dienu un uz visām tāļākām dienām. Esat stiprāki un veselāki viens par otru un par mums abiem kopā, gan tad viss cits nāks. Elziņai taču vēl neiet, kā vajdzētu; uztrauca nu vēl brāļa Zāmus miršana; tad arī karsts. Drīzumā nu jau lūkosim viens otrs rakstīt; arī es jau nedēļas trīs kopš apslinku pēc viena. darba beigšanas. No Sašas dabonam nu jau 4 mēnešus kārtīgi sūtījumus. Jums, mīļie, nu nau jāsūta. Dabūjām arī sirsnīgu vēstuli no viņa? - Bet nu paliekat sveiki visi un skūpstīti, un vārdadienītei vēl nāk viens pantiņš.

                                Annas dienas piemiņā

                    Man liktens atgūtēm ir devis:
                    Man zaļo zeme, saule silst,
                    Man viņus ūdens kalni zilst,
                    Man nakti debess zvaigznēm pilst,
                    Man - trūkst tik māju, jūras, Tevis.

175.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gada 3. augustā

Mīļo Rūtiņ, vai nemanīji, ka Tev austiņas svilst šo laiku? Tas no lielas bāršanās: - ak, tu manu gudro galviņ, kur Tava gudrībiņa? Tik lepnis es esmu uz Tevi, un nu Tu tanīs nedomātājos biji aizmirsusi, ka Tu esi pate par sevi un Tev sava paša domas! - Tādā veidā tecēja vēl garā rindā bāršanās, bet Tava mīļā kartiņa uzreiz sarāva visu rindu. Vienu tik Tu dabūsi, arī kā tālu noskaņu, šo pantiņu. Grāmatiņu pašu nevaru no šejienes sūtīt, tādēļ ka tiek vai nu uz robežas konfiscētas, vai citiem saņēmējiem bijušas lielas nepatikšanas, klaušināšanas un pratināšanas. Tātad es rakstīšu izdevējam, lai nosūta Tev eksemplāri turpat no Rīgas, un Tev ieliec šo pantiņu iekšā vai ieraksti viņu ar tiem pašiem maziem pirkstiņiem, ar kuriem norakstīji «Vētras Sēju», tas būs tikpat stipri. - Vēl tepat man arī jāatvainojas, ka liku Tev tik ilgi gaidīt: vaina tā, ka E[lza] neveselāka un uztraucās vēl klāt, kad piepeši dabūja ziņu par brāļa nāvi. Tātad sajūta mums ir diezgan nospiesta? Lai nu Jums ietu labāk un Jānīts varētu drīzāk tikt pie sava darba. Vai domājat palikt visu ziemu Rīgā? Un kā tad Tu darītu ar savu mākslu? Vai studijas varētu turpināt? Līdzekļi Rīgā laikam būs vieglāk sadzenami. Biju šinī vietā pārtraucis vēstuli, jo Elza bij neveselāka. Šodien dabonu atkal to skaisto kartiņu: ak, nabaga mīļā nimfiņa! Kad tās slimības varētu kā pieveikt! Es briesmīgi ārdos, bet no tā līdz šim nau vēl nekas labāk ticis; es nezinu, vai Tu kādreiz esi redzējusi manu ārdīšanos, visļaunāka viņa tad, kad sevi tura aizdomās par vainību. Nevar diezgan palīdzēt. Priekš tā vajdzētu laikam daudz vairāk zināt. Labi tik, ka par Tevi man nau bailes; vēl mazāk es baidos kopš Tavas kartiņas; kur Tu runā, kā «šaurā aplociņā iedzīta bez savas vaļas», - nu: ar savu vaļu tiksi laukā. Tev palīdzēs Tava māksla, to neliec sev nekur apspiest; es varu tik vienu teikt no piedzīvojumiem: uzmanies arī no bohēmas! Tā ir Schein, ne Sein. Bet arī tur Tev palīdzēs Tavi pareizie uzskati uz mākslu, kādus es vienmēr lasīju Tavās vēstulēs. Bet man liekas, ka esmu noklīdis uz svešiem tematiem. Labāk iztēlošu sev klusumā Jūsu dzīvi jūrmalā. Ko dara Jānīts? Vai bijāt kādreiz aizgājuši līdz Jaun-Dubultiem, kur reiz bijām? Esot tagad jauki. Aizej reiz, mīļo Rūtiņ, un atraksti par to vietiņu, uz kuru es visbiežāk atgriežos, kad pieminu Tevi un dzimteni. Mīļš sveiciens mammas kdzei. Tāpat sirsnīgi sveicieni un paldies Olgai Ģērm[anes] kdzei.

Vēstules malā pierakstīts:
Un to labāko: abiem no abiem! Un vēl sevišķu mīļu paldies par tiem mīļajiem ziediņiem!

176.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 5. augustā

Mīļo brāli, nupat saņēmu Tavu sūtījumu (265) ar lielo paldies. Paturi nu priekš nomas (par pusgadu līdz 1. jūlijam ir 70 r., kā man liekas, jau maksāti? visādā ziņā maksāt vari pa pusgadam), priekš vasarnīcas izdevumiem, priekš mammiņas un grāmatu pirkšanas (ja izrādīsies, ka Doriņai, to nau), un citām vajadzībām un tad atsūti atkal, cik redzi; vienu simtu jau varēs, vismazākais; jo vēl drīzumā nāks no Plāt[esa] par bērnu grāmatām 60 rbļ. un no Gulbja vēl 30 rbļ., varbūt būs iespējams sūtīt pat divus. Labi, ka mamiņai nodevi tos 15 rbļ., jārauga viņa mierināt un iepriecināt, kā vien var, tad arī jāatzīst, ka viņa labi saimniekojusi; varbūt arī dabūs vēl labu pircēju. - Tad nu atkal par to Ozolu, saki tā: veksels dots honorāra samaksas vietā, un Tavās rokās tas nācis gluži legālā kārtā, jo Tu esi Elzas pilnvarnieks. Bet ir vēl cita lieta ar Ozolu: Tu saki, ka viņš gribot kādu pantiņu ar parakstu, lai to liktu «Vētras sējā»! Tātad viņš grib izdot otrā drukā «V. s.» un man ne vārda par to nemin! «V. s.» tika viņam pārdota tikai vienā izdevumā, un arī tam bij cieši noteikts eksemplāru skaits, par kuru man- aprēķināja honorāru. Man tika no lieceniekiem teikts, ka viņš jau toreiz pārkāpis šo skaitu, tātad, citiem vārdiem: pakaļ drukājis! Un nu viņš nekaunas gluži atklāti laist otru druku un man nemaksāt ne kapeikas, un liedzas arī vēl veco parādu samaksāt! Visu to viņš iedrošinājies tik tādēļ vien, ka es neesmu tur klāt. Tā nu ir gan apstākļu izmantošana līdz pēdējam! Kad viņš grib izlaist otru druku, lai sola piemaksāt honorāru. Ja Tu, brāl, vien varētu, es Tevi lūgtu darīt tā, - teikt viņam: «Laikam «V. s.» labi gājusi no rokas, - cik eksemplāru esat pārdevuši? būs gan pāri par 10 000?» Lai tad viņš atbild, cik eksemplāri pārdoti; es tā nozināšu, vai viņš nau drukājis pāri par 3000, un tad es varu viņu sūdzēt par pakaļ drukāšanu un piespiest, lai man samaksā visu pienācīgo honorāru par līdz šim pārdoto izdevumu. Otro druku izdot neapdrāvē, kad būs izdevis bez manas ziņas, gan es tad viņu dabūšu rokā. - Tie 300 eks. no «Tāl. Nosk.» nebūs diezcik glīti iesieti; to neceri. - Pl. sataisīju citu rēķinu, kā tiki aizrādījis. - Pie «Kl. grām.» viss būtu labi bijis; ja izdevēji nebūtu izdarījuši negantu muļķību un divu nedēļu laikā nenoņēmuši eks. no drukātavas; pa divām nedēļām varēja veikls veikalnieks vai visu izpārdot. Nau grāmatizdevēju! vai nu tie blēži, vai muļķi, bet ar to nepietiek. Zelt. Tev par «Zeltenīti» devis itin brangu cenu; varbūt, ka Zelt. būs tas ilgi meklētais godīgais izdevējs? Viens nu labi, ka «Zeltenīte» nāks klajā; pats laiks! - Ar to Skat. biedrību es netieku skaidrībā; Benj. tika noteikts tikai par F. M[ierkalna] faktotumu, un nu viņš ir tas; kas nospiedis visu teātri. Kur tad nu paliek F. M., ka par to nekā nedzird? Kas tagad dos naudu? Vai mazās biedrības? Nepieciešami jau bij, ka no tādiem subjektiem nu brīvi, kā tas Benj. Bet kā «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» varēja tādus ķengājumus uzņemt? Man tas viss nesaprotams. Es tik redzu, mīļo brāli, ka Tev visur jāvelk rati, kas purvā iestiguši, ak Tu mīļo brāli. Labi, ka Tu tik stipri turies. Tagad «Zeltenīte» Tev palīdzēs. Esat abi mīļi, mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem.
                                                                                                                Sveiks.

Vēstules malā pierakstīts:
Atsūti vēl pārējos kuverus no «V. Kalendāra», man sevišķi vajga «Šarlote Kordē». - Tad, lūdzams, nodod Skujniek kdzei 1 eks. no «Tāl. Noskaņ.» priekš Birutas. Sveiks!

177.

FALLIJAM
Kastaņolā 1909. gada 14. augustā

14. 8. 9.

Cienījamo kolēģi! Man atsūtīja Jūsu adresi un teica, ka Jūs vēloties kāda izdevuma lietā ar mani stāties sakarā. Laiks mūs gan tāli šķīris visās lietās, bet Jūs man reiz rādījāt mīlestību, un man. būs kā atvieglinājums, kad es varēšu Jums jel kur pakalpot. Rakstat man uz: Cīrihu
                                                                        Daudz labudienu no Jūsu Raiņa.

178.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1909. gada 16. augustā

Sirsnīgas labdienas! Jā, mēs dzirdam gan sveicienus, bet kā apjukuši skatāmies, kurp atbildēt? Sveicināsim uz labu laimi uz Vichy, varbūt sadzirdēsat. - Gaidu arī Jūsu solīto rakstu Reviewā, - laikam būs iznācis, - tad ļoti lūdzu to atsūtīt. - Skaista ir Jūsu Vichy ar savu mīlīgo līdzenumu. A[spazija] jau sāk ilgoties pēc pļavām un klajumiem, mums tik kalni vien. - Daudz mīļu sveicienu Jums un Jūsu biedriem no Jūsu lugāniešiem.

179.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 17. augustā

Mīļais draugs! vakar Jums aizrakstīja karti A[spazija], un šodien saņemu naudu. Lai Jūs nedomātu, ka nauda zudusi, kad nau minēta karti, tad rakstu šo un sūtu līdz ar to daudz paldiesu. (Gadās arī tā, ka glītas kartis patura pastnieki.) A. saņēma jau «Sp[ožu] sapņu» korektūru un nopriecājās par skaisto izdevumu. Pēc pāris mēnešiem sūtīs Jums savas jaunās dzejas. - Vai Jūs palikāt šo vasaru turpat melnajā pilsētā? Gribu jau ilgāku laiku rakstīt Vilim, bet netieku klāt. Sveicinat viņu un visus draugus un esat pats mīļi sveicināts no mums abiem! Sv[eiki?].

180.

B. EKMANIM
Kastaņolā 1909. gada 18. augustā

18. 8. 9. Mīļo Ekman, kad Jūsu karts atnāca, diemžēl negadījos mājās un nu redzu, ka Jūs varbūt būsat aizbraukuši. Jūsu riteni es būtu varējis ņemt, kaut gan cena ir par mazu, bet par to pašu Jūs būtu varējuši to ņemt katrā laikā atpakaļ (reparatūras manas). Uz zināmo berniešu «protestu» ir iznākusi atbilde «M[ājas] V[iesī]», kur viss teikts, kas var intresēt atklātību, un tādēļ par to še ko teikt būtu lieki. Kas vien rakstīts, Bernē ticis izlietots tikai tenkām. Žēl, ka tās arī uz mūsu satiksmi darījušas iespaidu. Nogaidīsim, kamēr viss noskaidrosies. Līdz tam sūtu Jums daudz labu dienu.

181.

FALLIJAM
Kastaņolā 1909. gada 23. augustā

Mīļo Fallij! Tava karts man bij liels pārsteigums, un es ļoti priecājos, ka šinī laikā, kur mēdz draugi atkrist, bijušais draugs piegriežas klāt. Tikai izbrīnījies neesmu, jo Tu jau pašā sākumā izgāji uz plašāku ideju aptveršanu, biji demokrāts un nacionālists modernā nokrāsā, kāda tagad atkal atmostas. Tavam «Ziedoņa sapnī» uzstādītam mērķim, man liekas, mana «Uguns un nakts» nerunā pretī, un man ļoti intresētu dzirdēt Tavus pārdzīvojumus un uzskatus uz rakstniecību un sabiedrību, mēs varētu saprast viens otru. Tātad runā plašāk par saviem nodomiem, kādi tuvākie uzdevumi un kādi līdzekli viņu izvešanai? Kā Tu domā vienošanos uz pretim gājienu dziesmu svētku vīriem?
Ar lielu intresi gaidīšu Tavu vēstuli, un tad Tev arī varēšu vairāk ko teikt par izredzēm, attiecoties uz partiju, kur jautājums ir sarežģītāks. Arī A[spazijai] vari, rakstīt uz to pašu adresi.

182.

G. ZEMGALAM
Kastaņolā 1909. gada 23. augustā

Dārgo Gustav! Esi tik labs un atraksti man drīzumā pāris rindiņas, kādā stāvoklī manas lugas «Ug. u. N.» izrādīšana, es nekā nezinu. No malas dzirdu, ka arī jaunai priekšniecībai esot nodoms viņu izrādīt un esot pat jau lomas izdalītas, tātad izrāde būtu nodomāta drīz; avīzēs atkal lasu, ka direktors būšot Mierlauks? Nu, tas ir gan ļoti krietns aktiers, bet viņš uzņēmās «Vaideloti» iestudēt pāris mēģinājumos, un, kas to var, tas to pašu darīs arī jaunu lugu. Bet, ko «Vaidelote», l5 gadus pazīstama luga, pārcieta, to nespēs pārciest vēl neizrādīta luga. Tātad es vēlētos, ka šai lugai tiktu k? viesis pieņemts par režisoru Duburs. Tad es vēlētos arī, ka būtu jaunas dekorācijas un kostīmi, jo šai lugā likts svars uz spožumu. Dekorācijas un kostīmus, kā man teikts, labprāt gleznotu Kuga k., un es to arī gribu likt par nosacījumu izrādēm. Kad izrāde iznāk nabadzīga, tad labāk lai viņa nau nemaz. Krietna iestudēšana un labu dekorāciju gleznošana aizņemtu ilgāku laiku, tātad izrādes varētu sākties tik ap vai pēc svētkiem; tas nāktu tikai par labu visādā ziņā. Kādi teātrim spēki priekš galvenām lomām: Lāčpl., Spīdolas, Laimdotas un Kangara? Man to arī gribētos zināt. Tad, cik naudas teātris var izdot priekš lugas? Esi tik mīļš un atraksti man par to īsumā un drīzumā. Luga var teātrim kļūt par ļoti labu kases gabalu, bet tad viņai jābūt spoži inscenētai un iestudētai. Vai teātrim ir vēl mani aizrādījumi gleznotājam; kuri bij sūtīti H. A[sar]im?

183.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gada 25. augustā

Mīļo Rūtiņ, tā Laimdota jau Tev būs, kad tik pate luga būtu. Lai tas ir teikts tūliņ no paša sākuma, tad Tu nepaskriesi visam citam vēstulē garām, meklēdama to Laimdotu. Tev pašai gan jau ir Laimdot[s?], un mēs pirmie gribam būt pie laimes vēlēšanas Tev un tam jaunajam pilsonim; varbūt mēs nākam drusku par agru, bet tad lai laime jau iepriekš pie laika sagaida viņu. Un nu atkal atpakaļ pie lugas Laimdotas: ne Tev bij ko kaunēties, ne ko lūgties, - solīts makā krīt, es tikai ļoti priecājos, ka Tev viņa ir mīļa; un nākošā lugā lūkošu atkal ko priekš Tevis. Bet kā būs ar «Ug. u. N.» pašu, to es nezinu. Man nau nekas teikts, ne pieprasīts; un, kad viņi gribēs to kaut kā sasteigt un uzvest tāpat kā tos Andrejeva skatāmos un runājamos gabalus, kurus pa nedēļu var rakstīt septiņus un uzvest četrpadsmit, - tad es nespēlēju līdzi; es varu gaidīt. Šīm izrādēm vajga būt notikumam; es ceru, mīļo Rūtiņ, ka Tu uz viņām tāpat skatīsies. Ja viņi tādas izrādes nevar izdabūt, tad lai paliek. Par Tavu iestāšanos teātri es domāju tā, ka viņi Tevi pieņems. Te nau priekš Tevis nekāda jūtu lieta, bet veikals. Tev nevajga viņus kaitināt ar pārāk augstiem prasījumiem, ne arī lūgties. Viņi aktierus samaitājuši, atvilkdami tos no vecā teātra ar nesamērīgi augstām algām, un, kad nevar slēgt jaunus, samērīgus kontraktus, tad kausies arī šogad ar deficītiem kā pērn, kad aktieri apēda teātri. Labu spēku viņiem maz, un agri - vēli viņiem būs - Tevi jāsauc. Gatavojies tik Tu pate teorētiski un praktiski, kaut arī tikai mājās; briesmīgi žēl, ka Tev bij jāpārtrauc izglītošanās; viņa paceļ pat ļaudis ar mazām dāvanām, kur nu vēl Tevi. Bet, kas mākslu ņem nopietni, tas paspēj arī visļaunākos apstākļos. Tagad Tev būs jābūt vēl divkārt stiprākai, jo nu Tev otris tikpat liels uzdevums kā māksla; bet, kad pie uzdevumiem klāt laime, tad spēks nāk pats. - Nu man vēl Tev jāpateicas pār to nātres lapiņu: kad gribēšu bārties, tad darīšu to tūlīt un atsaukšos uz to smuko joku; jāmierina pār «Izglītību»: būs, būs! un, ja esi nepacietīga, aizraksti arī; tad nu vēl jāsveicina visi, kam daļa, - kā tad iet Olgai? Jā, vēl: kad jau nu viesojies, tad pieteicies arī uz Mirdzu («Vaidelotē»)? Un nu daudz labas dienas un visu citu labu.

184.

L. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gada 25. augustā

Ļoti cienījamā kundze!

Mūsu mīļai Birutai nebij jāuztraucas; ja tik vien tās bēdas, tad viņas neeksistēja, pirms vēl sāka bēdāties. Kā viešņu vismaz teātrs viņu visādā ziņa uzaicinās. Un tad publika savam luteklim gan zinās atalgot par visu, kas izciests. Palīdzat Jūs tagad viņu mierināt pa angažemana sarunu laiku, tad drīz būs pārlaists viss uztraukums. Mēs uztraukumam pateicamies par to, ka dabūjām Jūsu mīļo vēstuli, un tagad lūdzam un ceram, ka Jūs atsūtīsat mums arī to garo vēstuli, lai viņa arī šublādē būtu cik novecojusies; viņu Jūs bijāt mums nodomājuši, un mēs uz viņu skatāmies jau tagad kā uz savu un lasīsim ar lielāko intresi stāstu par Jūsu stāstu, un - ja Jūs būsat tik laipna, - arī pašu stāstu.
Ar līdzdalību mēs dzirdam par apnicīgo dzīvi Rīgā, bet nu jau biežāk, vismaz avīzēs, parādās ziņas par dzīves jaunu uzplaukšanu, vai tas taču nau vēl tā jūtams? Bet cerības jau Jums paliek, ka drīz pie Jums tiks dzīvāk, mēs uz tādiem griežiem nevaram cerēt. Un, ja ne citā, tad vismaz Jūsu privātā dzīvē tiks ienesta jauna kustība, un mēs pasteidzamies novēlēt laimes arī Jums uz Jūsu ģimenes jauno locekli, uz jauno Grakhu vai jauno Kornēliju!
Daudz sirsnīgu sveicienu no mums abiem.

185.

FALLIJAM
Kastaņolā 1909. gada 28. augustā

28. 8. 9. Mīļo Fallij! Saņēmu Tavu vēstuli, kurā cerēju atrast to, ko Tu man vēlējies teikt, bet tā vietā lasu tikai, ka Tu atzīsti lietu par steidzamu un prasi no manis atbildi. Ko lai es Tev atbildu uz lietu, par kuru Tu vēl neesi nemaz runājis? Saki, kas Tev ir man sakāms, un es atbildēšu, to es Tev jau solīju viņu reiz.
Protams, ka zinību komis. sapulču priekšlasījumi man arī nepatīk, bet kas tad tālāk?

186.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1909. gada 29. augustā

29. 8. 9.

Mīļo, dārgo, dabūju Tavu sirsnīgo kartiņu un ļoti nopriecājos par Taviem siltajiem atzinības vārdiem; galu galā, taču vistuvāk par visiem citiem iet pie sirds katrs vārds, kas nāk no tuvinieka. Arī atzinībai no sveša ir kaut kas svešs klāt. Pasaki man, kas sacerējis to simpātisko garo rakstu virkni par mani? vai tas paraksta burts S. pieder Pēterim? Vai patiesība, kas «V[ārpās]» bij par B[isnieka] fonda prēmijām, jeb tās tik vēl baumas? Tad būtu atkal sirsnīgi jāpateicas P. jau iepriekš. Bet kādēļ viņš nevienas rindiņas par to nau rakstījis un kādēļ nau dots uz manu, bet uz Elzas vārdu, kur taču nupat vēl tie «V.» raksti zīmējās uz mani? Laikam gan būs administrācijas dēļ, bet tad jau varētu un vajadzētu vēlāk izskaidrot, ka aiz «zināmiem iemesliem» man nebij iespējams dot; citādi celtos pārpratumi, jo P. uzskatiem taču stāvu tuvu es un ne, Elza. - Ar E. veselību neiet un neiet, tiek labāk un atkal atkrīt. Kad tās baumas būs patiesība, tad jau gan tūliņ brauks uz Cīrihu pie Eihhorsta. Un nu daudz labudienu.

187.

FALLIJAM
Kastaņolā 1909. gada 20. septembrī

20. 9. 9.

<Mīļo Fallij,> savā karti Tu saki, ka Tev neesot steigšanās, un tādēļ arī atvainosi, ka neatbildēju tūlīt. Nau jau arī man vēl uz ko atbildēt, jo arvien vēl nezinu, ko Tu vēlies. Ka par Rīgas demokrātu rīkošanos, še tālienē dzīvodams un nodarbodamies ne ar politiku, bet ar mākslu, es nevaru būt vainīgs, nedz par to atbildīgs, to Tu viegli sapratīsi; tāpat, ka sociāld-jai nau ko uztraukties, kad viņu noliek, - ne pirmā, ne pēdējā reize. Man turpret grūtāk saprast, ka Tu gribi stāties sakarā ar cilvēku, kurš Tevi tā nolicis kā Jansons.
<Jautājumi par kultūru tagad, liekas, tiek daudz pārrunāti presē - es gan diezgan maz no tā dabonu lasīt - vai to Tu domā, ka man arī nāktos par to rakstīt? Bet es domāju, ka, nodarbodamies ar mākslu, es arī daru kultūras darbu. Esi tik labs un saki gaišāk, ko Tu domā, vēlies, arī to, kur es esmu nekonsekvents. Runā noteikti, tad es atbildēšu.>
Es neatkārtošu vairs viņreizes bezsekmīgo teikumu, lai Tu saki skaidri, ja Tev ir kas, ko man sacīt; jo tam nebija sekmes. Paliec vesels.

188.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gadā, ap 21. septembrī

Mīļo Rūtiņ, šoreiz stipri nokavējos, bet es paļaujos uz to, ka Tu stipri nebārsies, kaut arī pate būsi jau stipra diezgan arī priekš tā, kā es ceru. Mums pašureizi pats nelāgākais laiks: dzīvokļa meklēšana; mocāmies jau divas nedēļas, bet vēl neesam izšķīrušies ne priekš kā, un pa to laiku nevar ne ko strādāt, ne kopties, ne ko. Mēs esam tā ietikuši vispār nepatikšanās, ka arī patīkami gadījumi iznāk par nepatīkamiem. Ko, piem., sacīsi, kad pat naudas dabūšana iznāk pār nepatikšanu? Piespriests no B. fonda 800 rbļ., ne tieši, bet ar aplinkiem, meklējot legalitāti, - bet nenāk līdz pat šai dienai vēl ne kapeika. Un nu vēl ar to vien nepietiek, ka nenāk piespriestais, bet - visi maksātāji, izdevēji, veci parādnieki u. t. t., dzirdēdami par to lielo summu, nu nemaksā vairs nekā: jo esot jau naudas k? pelavu, bet man tās pelavas pieputinājušas acis, tas viss. - Bet nu es tikai manu, ka visu lapaspusi esmu runājis tikai par nepatikšanām, - nu aši pie Herr Dambekalna. Kā veicas jaunajam biedrim? Balsstiesības viņš laikam sev būs jau iekarojis no paša sākuma un laikam arī izlieto tās ne vien dienu, bet arī nakti, ko mēs citi nedrīstam pat ne ārzemēs. Kad tad nu Herr Dambekalns pieņems kristīgu ticību? Jūs jau vēl domē neesat izdabūjuši tiesības palikt dabasstāvoklī. Te virknīte vārdu (kādus man gribējuse likt mana nelaiķa vecākā māsa): Rolands, Oskars, Tankreds, Fingals, Merlins -, lūk, kas es būtu par vīru iznācis! varbūt to panāks jaunā paaudze; kur vēl: Grakhs, Cirs, Kleomens, Arats, Marts vai mūsu vēsturiskie, vai tautas vārdi, vai zinātniski (Hēlijs), vai nordiskie: Eiolfs, Frams (uz priekšu!). Liec vislabāk viņam pašam nobalsot: pie kura visskalāk kliedz, to dod, lai dzīvo autonomija! Par krustāmiem tēviem un mātēm, protams, nāksim, uzlūdz vien! - Atraksti, vai esi jau angažēta? Tam taču drīz jānotiek. Tu saki, kad man labi ejot, lai Tevis neaizmirstot, - mīļo Rūtiņ, man nemaz nevar iet labi, kad Tu neesi man Laimdota, Laimdeve. Atraksti, kad dzirdi ko jaunu par «Ug. u. N.» izrādi. Mīļus sveicienus visiem līdz, neaizmirsti Olgu un Herr Dambekaln. Sveiki!

Vēstules malā pierakstīts:
Tu brīnies, ka Jansons varot tulkot Andrejevu; viņš taču cerēja lielus ienākumus, noslēgdams kontraktu (kā ziņoja avīzes) tanī laikā, kad Andr. gāja ļoti spoži. Bet Andr. nepastāvēs ilgi, varbūt pat ne šo sezonu.

189.

L. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gadā, ap 21. septembri

Egregia signora!

«Žēl būtu nomirt un darbu atstāt fragmentā!» - Kas to jūt, tā darbam vērtība ir jau netīši apliecināta; laidat darbu klajā, lai to apliecina arī tieši un lai prieks ir arī citiem. Vislabāk, pēc manām domām, Jūsu darbu izdot ciski, jo katrs darbs labāks savā īpašā atmosfērā, lielpilsētnieks zaudēs laucenieka pastalās. Tulkojot izgaist viss personiskais smalkais, un, ko var glābt, tā ir tikai attēlota līdzīga patība, ne pats. Ir vēl izeja, kad tulko pats, jo tad tā ir īsti ne tulkošana, bet savas otras dvēseles atspulgojums, un Jūsu latviešu valoda - tas beigās būs jāatzīst arī tik stingram soģim kā Jums - pārsteidz ar savu korektību, skaidrību un vienkāršo glītumu, kas it taču valodas ideāls. Ka viņa viegli tulkojama, nozīmē tikai to, ka viņas galvenais raksturs ir loģiskums, jo loģika visām valodām vienāda; valodas šķiras tur, kur atkāpjas no loģikas stingrības. - Vēl kas runā par labo vācu izdevumam: cenzūra; Vācijā diezgan daudz laikrakstu, kuri nebaidīsies no «Noziedznieka». - Visādā ziņā mēs ļoti priecāsimies, lasot Jūsu darbu, un es nedomāju, ka viņam uz ceļa gadītos klizma, zināms, galvot nevar. Varētu arī no šejienes piesūtīt dažiem laikrakstiem. Te nu būtu manas ierunas; nolemjat nu pate par mums, Jūsu vēlējumus ar prieku izpildīsim. - Bet nākošos rakstus rakstat tūdaļ latviski; es gan saprotu, ka vācu valoda Jums var būt mīļāka, jo Jūs tanī iedzimāt (tāpat gāja man), es tik nesaprotu Jūsu mīlestību uz vācu gramatiku; bet kā latviešam man jāsaka, ka vācu literatūrai es Jūs mazāk novēlu nekā latviešu. Un beigās vēl: klausat Blaumanim, tas varēja spriest, jo bija mūsu labākais mākslenieks; zināms, viņam viena nelaime: viņš arī latviešu literatūru turēja augstāk par vācu gramatiku, tikai šo šovinismu es viņam nekad neesmu varējis ņemt ļaunā. Un pašās beidzamās beigās: paliekat mīļi sveicināta no tā vīra «pelēkā jupkelē» (tā ir taisnība), kas vienmēr rakstot (tā nau taisnība, nekas man nau tik pretīgs kā rakstīšana), un no spicu piedurknēm (tā arī nau taisnība). Mēs gaidīsim Jūsu noziedznieku pa etapu atnākam. Sveika! Jūsu
                                Rainis.

190.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 4. oktobrī

Sirsnīgi sveiki! No Rīgas man atsūtīja sen gaidīto Kalderona zemnieku drāmu «Salameas tiesnesis»; tā kā jau pērn bij solījuši to atsūtīt un jau tad arī Jums par to runāju, tad tagad tūliņ aizsūtu to Jums. Izlasat un, kad vēlaties to drukāt - ka viņa šim laikam piemērota, to apliecina jau aizliegums no dramat. cenzūras - tad paturat; citādi lūdzu to atsūtīt man atpakaļ. - Kā no šīs karts redzat, tad še svinam tautas svētkus. Mums pašiem gan nau svētku jūtu: daudz nepatikšanu sagādāja tā Bisn. fonda prēmija, kura gan tikusi piespriesta, bet nauda netiek sūtīta, pat nau oficiāla paziņojuma par piespriešanu, un laikam viss izrādīsies par reklāmu uz mūsu rēķina. - Kā Jums iet ar veselību? A[spazijas] rakstīto karti laikam būsat dabūjuši? Vai V. ir saņēmis manu karti? Gaidu no viņa atbildi. Paliekat mīļi sveicināti un sveicinat tāpat mūsu draugus. Sveiki!

Atklātnes malā pierakstīts:
A. dzejoļi tiks drīz izsūtīti.

191.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1909. gada 9. oktobrī

Mīļo, labo, kad saņēmu Tavu sirsnīgo vēstuli pēc gaidītā pusgada, es vairs tikai priecājos vien. Jo pa to laiku bij jau paspējušas aprimt tās jūtas, kas mēdz uznākt emigrantiem, kad tiem necerot un piepeši pārtrūkst kāda saite - ar mājām. Emigranti jau arī mēdz sev iztēlot visu spilgtāk nekā mājenieki, un viņiem mēdz trūkt saprašanas priekš rakstāmās kūtrības. Bet es jau nu esmu otrreiz šādā stāvoklī? un esmu daudz ko mācījies. Kas man nebij vēl no jauna jāmācās pazīt, tā ir Tava sirsnība un mīlestība, kura man vienmēr bijusi kā atpūta. - Pa šo laiku Tu esi izdarījis lielu darbu, nobeigdams savas studijas, neskatoties uz visiem traucēkļiem no neveselības, vēlam Tev daudz sekmes un laimes jaunajā stāvoklī! Pareizi arī ir, ka Tu paliec Rīgā un lūko pašu mājās nodibināties. Par daudz mūsu kulturālo spēku aiziet projām, mums maz to ir, un tomēr mēs tos producējam priekš svešiem; nau jau labi tai zemei, kurai jāizved miesīga maize, kuras pašai trūkst, ko lai saka par garīgas maizes izvešanu. Priecājos, ka Tev patika A[spazijas] raksts par studentiem; caur A. es jau nereti esmu izsacījis savas domas, kad man pašam aiz kaut kāda iemesla negribas nākt klajā. Ka raksts bij nācis klajā «M. V.», uz to pa daļai vainīgi pārpratumi, tad agrākā A. līdzstrādība. Man pašam gandrīz nekur nau, kur es varētu rakstīt; gandrīz visur es pret vienu otru lietu atduros, kas man rakstīšanu tur dara vai nu par nepatīkamu, vai par neiespējamu. Tagad es gan nepazīstu «J. D. L.». Tika agrāk teikts, ka Tu tur strādājot. Vai tā ir? - Vispār es par Rīgu nekā intīmāka nedabonu dzirdēt. Tagad mani, piem., interesē, kas tur par apjukumu iznācis ar to Bisn[ieka] fondu? «V-ās» bij rakstīts, ka A. piespriests 800 rbļ. un Ādolfam 400 rbļ. bet nekādas ziņas pēc tam nau bijušas, nedz arī nauda redzēta. Vai Ādolfs savu jau dabūjis? Privāti caur aplinkiem dzirdu, ka bijušas ba?as par aizliegumu un ka tādēļ spriedums kritis uz A. Mums; protams, no svara pate summas dabūšana. Ceļu ir diezgan, kā to šurp piegādāt. Kādēļ nau darīts nekas, nau dota ne mazākā ziņa? Nu jau būs pagājis mēnesis. Ko tas lai nozīmē, kā lai to izskaidrojam? Tāda vilcināšanās atklātībā darīs visļaunāko iespaidu, jo to iztulkos tikai tā, ka pats devējs grib sev pašam paturēt summu, kura nolemta literatūrai. Meklēs pēc B. literāriskiem darbiem. Priekš mums šī vilcināšanās nepatīkama ne tik vien tieši, bet arī netieši, jo visi domā, ka to summu esam jau dabūjuši, un no daudz pusēm es nedabonu vairs maksājumus; ne no veciem parādniekiem, ne no izdevējiem. Man ir neveikli visiem privāti rakstīt, un beigās tam arī neticētu, jo avīzē bij rakstīts, un atsaukts tas nau. Tad būs beigās A. jāatsauc. No «Ug. u. N.», piem., es honorāra par grāmatu līdz šim neesmu dabūjis ne kapeikas, un grāmata varbūt ir jau drīz izpārdota: Par «Virp[uli]» II es tāpat neesmu nekā dabūjis. Vispār man jāieskaita par Laimes gadījums katru honorāru, kuru es dabūju. Laimes gadījums arī ir, kad jel maz iznāk kāda grāmata, šinī ziņā es gandrīz saucos par «laimes» bērnu; jo viss atkarājās no «laimes». Tā man jāpateicas arī Tev par mīļu palīdzību pie «T. Nosk.» izdošanās un par pūlēm pie «Kl. grām». Ar šo būtu bijis viss labi, ja «Imant[as]» izdevēji nebūtu izdarījuši lielo muļķību, divas nedēļas ilgi nenoņemdami 2000 eks. no drukātavas! - Kā «V-ās» lasu, tad «U. u. N.» šo sezonu laikam neizrādīs. Kad dzirdi ko jaunu par to, tad, lūdzams, paziņo man ar. - J. teātrim jau vajdzētu iet labi, kad nebūtu tie vecie grēki. («Laupītājus» es tulkoju ar A. palīdzību; es nemēdzu gandrīz nekad pārrakstīt pats.) Gustavam arī gribu rakstīt šinīs dienās. Cik Duburs izrēķinājis izdevumus par «U. u. N.» un vai maz uzņemas? - Ar veselību A. iet vēl arvien vāji, tagad baidāmies no rudens un ziemas. Esi nu no mums abiem mīļi sveicināts un paliec vesels. Tavs R.

192.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1909. gada 12. oktobrī

Mīļo biedri, kā es priecājos, kad mūsu kopējais labais paziņa man atrakstīja Jūsu adresi! Jūs man tik piepeši un pamatīgi nozudāt, ka es pat nevarēju atbildēt uz Jūsu pēdējo vēstuli, kura mani tā sāpināja; ne vien manis, bet arī Jūsu dēļ. Es gan arī mīlu būt viens, kad man ar sevi jācīnās, un tā es arī Jūs saprotu, bet varbūt Jūs atvainosat, ka cilvēks, kas otru mīl, saka arī vārdu nevietā, jo vairāk tādēļ, ka Jūsu krīze ne vien iekšēja, bet arī ārēja. Un ārēji savus pretniekus pārvarēt Jums tagadējos apstākļos nau iespējams, atliek tik viens: pārcelt visu cīņu uz garīgu lauku, pozitīvo darbu, skaidro teoriju. Kad arī nau iespējams izdot, rakstīt ir iespējams. Priekš sava lielā teorētiskā darba Jums vajadzēja vairāku gadu, bet nebij laika, - nu ir laiks, jo nu ne polemika, ne praktiska darbība nau iespējama; vai, pareizāk: iespējama tikai lielumā; caur lielu pozitīvu darbu. Es Jums to stāstu kā savu piedzīvojumu, kopš gadiem, še noslēdzies, es strādāju pie sevis, savedu savus vecos ideju rēķinus, pūlos norakt no sevis visu nost, kas nepabeigts spiež un neļauj kļūt tālāk, pūlos sevi izteikt, varbūt vēl dažu gadu man priekš tā vajadzēs, bet tas jādara ir. Dažs, kas no manis nāks klajā, pārsteigs varbūt arī Jūs ar savu nelaikā nākšanu, bet tad saprotat to tā, ka tas viss rakstīts manis paša dēļ, nau ar objektīviem, bet ar subjektīviem nolūkiem. Jums, kam krīze uznākusi kā jaunam cilvēkam, viss tas izdarāms daudz vieglāk un ātrāk, kad Jūs ņemat sevi jeb savas idejas par priekšmetu, bez nolūka uz ārieni. Jums ir plaša pasaule bez minētā lielā darba: mūsu paziņa, piem.; stāsta, ka Jūs nodarbojaties nupat ar latviešu tautas dzeju (savādā sagadījumā es arī par to biju sācis intresēties vēl vairāk, vēl pāris darbos uz to atgriezīšos), arī ar mākslu vispār Jums jānorēķinājas, un tur atkal mēs satiksimies, un es no Jums daudz gribu mantot. Blakus Jūs jau strādāsat maizes darbus franciski vai krieviski. Galvenais, ka Jūs tiekat ātrāk pāri par savu krīzi, kura, pēc Jūsu pēdējās vēstules spriežot, bij gandrīz jau veikta. Bet, kad nu Jūs tik ilgi klusējāt, es tiku nemierīgs, un atvainojat, ka es Jūs traucēju, es domāju labi, varbūt, ka Jūs man pat ko sakāt par sevi, tā nau ziņkārība, jo Jūsu krīzē iet runa par augstākiem cilvēku jautājumiem, <un gar tiem visiem ir daļa.> Es ar sevi ātrāk sāku tikt uz priekšu, kad nošķīru nost ārpasauli, atraudamies no politikas, bet neuzstādamies tieši pret saviem bijušiem draugiem? «Klusā grām.» pieder vēl pie veciem darbiem, pēc gada vai pusgada nāks jau dzejas ar pāreju uz jauno. Un vēlreiz priekš beigām: Jūs velti pēdējā vēstulē sev ko pārmetat manis dēļ - es no Jums tik labu saņēmis, vismaz es nezinu nekā cita, un ar to es esmu mierā.

193.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 16. oktobrī

Sirsnīgi sveiki! Rakstu Jums tūliņ pēc Jūsu karts saņemšanas, lai sastaptu Jūs vēl Maskava. Naudas sūtījums laikam pienāks pāris dienas vēlāk. No Jūsu karts neredzu, ka Jūs būtu saņēmuši: karti no Asp[azijas], karti no manis un «Salameas tiesneša» rokrakstu. Vai viss būtu zudis? Lūdzu minēt par to tūdaļ pēc šīs karts saņemšanas. A. bij Jums likusi dažus plānus priekšā; drīzumā, par nedēļu, nobeigs savu dzeju krājumu, kas nodomāts Jums, bet kur nu to lai sūta? «Spožie sapņi» esot jau nodrukāti. Dzimtenē būdami, apklausaties, kādas cerības ir uz lielāku grāmatu pārdošanu, piem., «M[arksa] ek[onomisko] māc[ību]». Man bail, ka Jums neceltos lieli zaudējumi, kad nepērk. - Šogad, 1909., esam saņēmuši - ja pieskaitīt klāt tos 100 r., kurus esat izsūtījuši nupat un kurus drīz saņemšu ar lielu paldies - kopā 10·50=500 r.

Atklātnes malās pierakstīts:
«Laupītāji» ir laikam 9 loksnes, «Spoži sapņi» 5 loksnes, jaunie dzejoļi būs 9 loksnes un «Salameas ties.» būs 5 loksnes. (Ja pēdējais Jums neder, tad sūtat atpakaļ, man nau cita eksemplāra.) A. veselība vēl vāja.
Paliekat daudzreiz mīļi sveicināts un atrakstat, vai saņēmāt vēstuli un kartis. Sveiki!

194.

E. PĪPIŅAM
Kastaņolā 1909. gada 21. oktobrī

Mīļo kolēģi!

Še būs viens dzejols, A[spazijai] pašlaik nau kā noderīga pie rokas. Jūsu ziņas par «Ug. u. N.» nau necik iepriecinošas; cerēsim uz tām garantijas listēm. Duburam taisnība, ka mūzika arī vajdzīga, bet tikai priekš viegla pavadījuma un starpbrīžiem, pašā lugā arī dziesmas vislabāk var tikt runātas, piem., ar arfas pavadījumu maigās, ar bungām - dziru dziesmas; visas kora dziesmas ritmiski runājamas. Plašākas telpas būtu ļoti vajadzīgas, bet, kad «Vaidelote» un «Šķidrauts» iztika, tad varētu raudzīt arī šo. Visvajadzīgāka paliek tomēr nauda. Un nauda teātrim atkal dos naudu; un varbūt tad arī man vairāk atlēks. Līdz šim neesam tikuši izlutināti šinī ziņā: teātrs pērn tikko samaksāja, izredzes uz nākotni arī man nau nekādas spožas, atliek vēl solītā Bisn. fonda prēmija. Viņa, galu galā, būtu tikai viena forma no samaksas. Bet nu no prēmijas nau vairs ne miņas. Kas tur ir? atrakstat man; mīļo kolēģi. Piespriesta un sludināta ir, bet atsūtīta nē. Vai notiks atkal tāpat kā pērn un pastiprinās tik to blamāžu? Mums ceļas caur tādu rīkošanos lielas neērtības, tā ir mūsu vārdu velti valkāšana reklāmas nolūkā, kas nau ciešams. - Kad tādi ir tie apstākļi, tad ar jaunu lugu rakstīšanu arī nekur nevar tikt. A. ir aizņemta ar citu darbi, un bērnu lugas arī nestāv uz lēģera. Teātrim vajdzēja drusku agrāk rakstīt, tad būtu varējuši vēl ko sastrādāt, nu šim gadam ir par vēlu. Par ko netika pērn un netiek arī šogad uzvestās A. lugas: «Neaizsn[iegts] mērķis»; «Zeltītes»? - Janvārī vai februārī man gan būtu gatava viena luga, bet arī tā prasīs lielāku inscenējumu. - Modernas lugas ar sabiedr. nokrāsu pie Jums, liekas, neiet; es nobrīnījos, ka «B[artels] Turazers» nevelk; vienīgi velk pornogrāfija ? la L. Andrejeva «studentu dzīve». Viņa «Anatēma», pēc tura atstāstījuma spriežot, nau nemaz drāma, kā jau L. A. vispār nau dramatiķis, bet reklāmu un knifus viņš prot. Dramatiķa stāvoklis tagad ir grūts. Jūs teiksat, ka žurnālista stāvoklis arī grūts, uz to varam sadoties rokas. Esat mīļi sveicināti.
Jūs manu vēstuli no 14. jūn. d. laikam neesat dabūjuši. Sirsnīgi sveiki!

195.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1909. gada 6. decembrī

Mīļo brāli, atbildēšu tikai par tām «Kultūras» grāmatām, esmu vēl nokusis no tā Zelta zirga jāšanas. «Kultūras» nodoms ir varens, tās labākais, ko var šinī laikā darīt, izdot krietnas grāmatas, zinātniskas; tas arī būtu rezultāts, kurš attaisnotu lielos zinātnisko tulkojumu uzplūdus, kuri ar tulkojumu paviršību un izlasi gandrīz tikpat daudz kaitēja, cik derēja. Bet nu, kā grib izpildīt šo skaisto nodomu?! - Vienu mēnesi priekš grāmatas klajā nākšanas uzdod tulkojumu pagatavot, turklāt tās trīs no Tevis minētās grāmatas pat saīsinātos un samaitātos krievu tulkojumos ir vēl katra 10 loksnes bieza. T. i., par 3 dienām jāsasmērē vesela loksne zinātniska satura! Turklāt vēl taisni tautsaimn. zinātnē mums gluži nenodibināta terminoloģija. Ko par to lai saka? Vai «Kultūra» grib paviršībā nokonkurēt zinātiniskos lubeniekus?! Man taisni jāturas, lai neteiktu kādu stipru vārdu. - Vai «Kultūra» nevarēja agrāk aprunāties ar tulkotājiem? Tad - vai taisni uz ziemsvētkiem, jāskrej zinātniskām grāmatām kā kaut kādiem kalendāriem, kuri par mēnesi, būs novecojušies?! - Dodat man laiku un es ar lielāko prieku tulkošu kuru katru no tām grāmatām, bet neprasat, lai es sacenšos ar lubeniekiem. Un, ja jūs tomēr kaut ko liktu sasmērēt pa 2 nedēļām, tad es negalvoju, ka es nociestos, nekā neteicis. - Lai nu «Kultūras» vīri sanāk vēlreiz kopā un lai nedara kaunu kultūrai. Varbūt viņi uzdos tulkošanu ducim studentu uz vienu grāmatu, - nekultūra būs tā pate. Paliec nu sveiks un sveicini.
                                                                        Tavs Rainis.

Vēstules sākumā ar zīmuli pierakstīts:
Klātpielikto vēstuli nodod, lūdzu, Dravniekam.

196.

A. ČIKSTEM
Kastaņolā 1909. gada 8. decembrī

8. 12. 9.

Mīļo Fredi! Rakstu Tev fonda prēmijas lietā kā godalgu komitejas loceklim. Presē bija ziņa, ka no jums kāda summa piespriesta A[spazijai], šī ziņa netika no jums atsaukta, un S[tučka] man arī viņu apstiprināja. Izmaksāta tā summa netiekot 1) tādēļ, ka S. licis kā ultimātumu, ka prēmiju pienākoties dot man un 2) tādēļ, ka A. esot emigrējusi. Šīs abas vienīgās ieruņas atkrīt nost, jo 1) es vēstulē S-am un še otrreiz oficiāli Tev kā komitejas loceklim paziņoju, ka atsakos no prēmijas par labu A., 2) arī bez S. jūs abi ar K[asparsonu] ar balsu vairumu varat nospriest, ka izmaksājama prēmija A. un 3) A. nau nemaz emigrējusi, bet aizbraukusi veseļoties, un nolikt A. par politiski kompromitētu personu, kuras dēļ varētu celties nepatikšanas, neizdosies, [un] nedz daži kases locekļi, nedz komiteja to gribēs, kā es esmu pārliecināts. Ja administrācija būtu tā uz šo lietu skatī[jusies], tad viņa jau sen būtu spērusi solus, jo ne publika, ne admin. nezin, ka prēmija nau izmaksāta, taisni otrādi, visi pārliecināti, ka ir izmaksāts un saņemts. Ja tagad faktiski izmaksā, tad viss paliek kā līdz šim, t. i., administrācija neliekas par visu ne zinis un kasei nedraud nekādas nepatikšanas. Pat tanī gadījumā, ja kāda ieintresēta persona denuncētu, kase paliek gluži nomalis, jo fonds ir gluži atšķirta, patstāvīga iestāde. - Te būtu īsumā izlikta lietas faktiskā un juridiskā puse; par morālisko es nerunāšu, jo ceru, ka jūs paši varēsat apsvērt, cik ļoti jūs ar savu nenoteikto rīkošanos aizskarat kultūras darbnieci, kāda tik viena ir latviešu vēsturē. Es arī ceru, ka jūs visīsākā laikā nokārtosat šo lietu, kas publikas priekšā kompromitē jūs un visu fondu, kurš vēl kopš pērngada stāv viņas atmiņā, un ka par nedēlu jau A. varēs pateikties par piespriesto un saņemto prēmiju.

197.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1909. gada 8. decembrī

Mīļo zaļo Rūtiņ, neesi man ļauna, ka tik ilgi nerakstīju Tev nevienas vēstules; smieties Tu vari un saskaitīt, ka kartiņas vien trīsdesmit, man patīk skatīties, kā Tu smejies. Bet pelnījis es gan neesmu arī smiešanos, jo ko lai es no šīs tajās vientulības rakstu? Es, taisni otrādi, gribētu sūdzēties, ka Tu par maz raksti garas vēstules un ļaujies samaitāties no manu kartiņu ļaunā piemēra. Tu esi pašā mūsu dzīves mutulī, Tev apkārt ik dienu vairāk notikumu nekā mums še par visiem gadiem kopā, un to Tu zini, ka mēs tomēr dzīvojam dzimtenes dzīvi un ne šejienes. Tagad Tev tik to no jauna varu paziņot, ka savu bērnu lugu nobeidzu un nosūtīju, un tagad jūtos briesmīgi noguris pēc lielās steigšanās. Tādēļ arī rakstu tik šodien. Luga Tev gan nemaz nepatiks, baidos pavisam Tev par viņu rakstīt, tur tikai divas sieviešu lomas, viena ir veca, Melnā māte, un otra guļ vien un salst, un māk teikt tik jā un nē. Bet viens vientiesīgs Antiņš tur ir, domāts dzejnieks, tā būs loma priekš Gruznas; es jau rakstīju pār to teātrim. Tad es arī rakstīju jau par Laimdotas lomu, jo var jau taču gadīties, ka uzved «U. u. N.», un teicu, lai aicina Tevi; tāpat, lai dod Tev Mirdzas lomus. Mirdza ir īsts varoņa tips, un tādās lomās Tev vajdzētu vingrināties; pate par sevi tā arī viena no pateicīgākām lomām, kādas vien es pazīstu, un es Tevi viņā iedomājos ļoti skaistu. «Raganai» Tev ar vajdzēja skaisti piederēt, es to izrādi sev iztēloju visu skaidri. Par tām kritikām Tev nau vērts dusmoties, Tu taču zini, no kā viņas nāk, un «V.» taču Tevi aizstāv. Te viņas atsūtu atpakaļ. Ak, mīļo Rūtiņ, es Tev labprāt sūtītu arī atpakaļ to neģēli, kurš zem savas nejaukās sejas palicis manu vārdu, bet otrā pusē tai kartiņai ir Tavas rindiņas, un tās es nedodu projām. Bet, kad Tu vēl kur satiec to nejauko, tad plēs viņu kopā, es Tavā atmiņā gribu reabilitēties un labāk tur rādīties drusku smukāks nekā nejaukāks. Ja par daudz neizmaksā skādes atlīdzinājums, tad sit logus laukā, kur tu redzi izliktu to nedrēbnumu. - Kā nu iet labi manam vārda dēliņam? Tur reiz iznāks liels rakstnieks, kad jau pāris mēnešu vecs tik skaidri parakstās par Pipirkšīti; pēc rokraksta spriežot, būs reālists ar plašiem pasauls uzskatiem, kad izlaižas par visu telpu, cik vien ir. Būs mātē. Tev jau ar katru tālāku soli skaistāk attīstās Tava dzeja, es viņai uzmanīgi sekoju «Izgl.» un līdzi nopriecājos. Reālisms laikam Tev piestāvēs vislabāk. Vēl par to jauno rakstnieku Pipirkšīti es gribēju ko teikt, - saki man, kā būtu, kad es to bērnu lugu dāvātu Mazrainītim? Un nu, visi mīļie kopā visapkārt, mīļākos sveicienus un labdienas un sevišķus vēl mīļus kaimiņu Anniņai, kuru par lielu žēlumu no rokraksta nepazīstu, bet labprāt vēlētos tuvāk pazīt. Sveiki.

198.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1909. gada 9. decembrī

Manu mīļo dārgumiņ, dabūju abas Tavas kartiņas ar dzimtenes skaistumu vienā pusē un mīlestību otrā, - būs vēl viss labi, esam jau daudz tuvāk tikuši tagad un cerēsim uz nākamu vasaru, kad tiksimies. Mēs jau esam paraduši ne vien veselībā, bet gandrīz visās lietās cerēt uz vasaru - (man, piem., labākais darba laiks arī vasarā). Cerēsim, cerēsim, kā mūsu saimniece saka, nobeigdama katru sarunu: in somma speriamo! t. i., visu kopā saņemot, cerēsim! Tev, manu mīļumiņ, daudz sirsnīgu paldies par Tavu vaļsirdīgo un mīļo palīdzības piedāvājumu, bet taisni tagad mums ir daudz projektu un cerību: vienkārt, jau fonds, un tad es nupat rakstu vienu lugu un ceru tur arī dabūt labu honorāru; uz nākošu pavasaru man jāpabeidz atkal citi darbi, no kuriem arī ceļu ko dabūt. Tātad, visu kopā saņemot: in somma speriamo! bet darba daudz, no ārienes stāvot, agrāk es nemaz nevarēju iedomāties, cik nežēlīgi liels darba daudzums tādā mazā grāmatiņā. Par savu ārējo dzīvi ko rakstīt mums ir ļoti maz, mums tādas tiklab kā nemaz nau. Mums priekšpusdienas un pēcpusdienas stundas aiziet ar darbu, vārām paši sev ēst, tur E[lza] ļoti nokūst, divi reiz izejam pastaigāties, un, kad visvajdzīgākais darbs nogrūzts, tad arī esam tik noguruši, ka nemaz nespējam iet vēl viesībās. Mums tātad te ir tik pāris pazīstami famīliju. Vispār spēki gan šogad ir drusku atlabuši, bet samērā ar agrākiem gadiem ir tā krituši, ka nepatīkas nemaz iedomāties. Un darba tik daudz! Kad nu nāktu tas fonds, tad es E. tūliņ liktu sanatorijā, šitā ilgi nevar iet. Mēs ar lielu žēlumu redzam, ka Tev arī iet vāji, arsenika taču ir jau ļoti stiprs līdzeklis, lai nu palīdzētu arī! - Tu vēl jautā, vai mēs dabonam vācu un krievu literatūru? Vācu tik to visnepieciešamāko, jo bibliotēku nau, ir jāpērk, un tagadējās grāmatas pārmērīgi dārgas. Krievu grāmatas tik vien esam redzējusi, cik no jums dabūjam. Es labprāt lasītu kādu no Baļmonta dzeju krājumiem vai kādas jaunākās lugas. - Mēs dzīvojam pie pašas robežas un esam bijuši arī viņpusē. - Man liels prieks, ka Tev arī patīk šejienes skati, es še jūtos nu tik kā mājās, ne domas no apnikšanas, tēvs māte arī neapnīk, un tas te ir skaistums. Bet nu jābeidz, un saņem pretsveicinājumu, tikai ne no kastaņas, bet no maņolijās, brīnuma koka, viņam divu sauju lieli ziedi, smaršo visa pilsētiņa, nāk. jūlijā aizsūtīšu kādu ziedu.
                                                                                                                [Paraksts.]

199.

P. STUČKAM
Kastaņolā 1909. gada 9. decembrī

9. 12. 9.

Mīļo, rakstu Tev tik nedaudz rindiņas par darīšanām, zinu, ka Tu esi vienmēr aizņemts, un saprotu to, tādēļ ka pats daudz strādāju. Tu esot bijis pie tiesas aizstāvis «Kl. gr-ai», tātad Tev būs apsūdzības raksts; atsūti to man, mani ne vien ļoti intresē, bet [man] pat nepieciešami zināt visus apvainojumus un motīvus. Sarakstu no aktā pievestām lappusēm man atsūtīja, bet ar to nebūt nepietiek. Otra lieta - tas pats nelaimīgais B[isnieka] fonds. Nu R[īg]ā fonda vīri atsaucoties uz Tavu protestu-ultimātumu kā vienīgo šķērsli izmaksai. Atņem, mīļo, viņiem šo pēdējo ierunu un, pamatodamies uz to, ka es pats atsakos no prēmijas par labu A[spazijai], ņem savu protestu-ultimātumu atpakaļ. Tad viņiem ir jāizmaksā. Vispār viņi tagad noveļ visu vainu uz Tevi, sajauc viņiem to rēķinu; raksti viņiem tūlīt un atbildi man arī tūlīt. Par citu visu rakstīšu D-ai.
Paliec mīļi sveicināts, un skūpstu no sirds.
                                                                                                        [Paraksts.]

200.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 13. decembrī

Sirsnīgi sveiki! saņēmām Jūsu karti no 21. 11. 9. un aizsūtījām uz R[īgu] 3½ loksnes dzeju. Šo derētu izdot ar zīmējumiem (vismaz 4, uz katru nodaļu pa vienam); ja zīmējumi tik ātri, t. i., līdz svētkiem, netiek gatavi, tad labāk, lai grāmatiņa nāk pēc svētkiem, nekā bez zīmējum[iem]. - Bērnu lugu labprāt nododu Jūsu apgādībai, tik iepriekš varbūt tā tiek nodrukāta kādā žurnālā («Izgl[ītībā]»). - Merimē un «Žak[ē]rija» man ļoti patīk. - «Ekon[omiskās] māc[ības]», kā man raksta, gribot izdot «Kultūras biedrība»; agrāk jau biju dzirdējis, ka esot jau gatavs kāds tulkojums? Jānogaida, ko darīs «Kultūra», lai neiznāktu tā grāmata divos izdevumos uz reizi. Varbūt «Kultūra» izdod tā vietā ko citu. Par to rakstīšu Jums, tiklīdz ko zināšu. - Viens lūgums: kamēr Jūs esat Maskavā, nopērkat un atsūtat man Ф. Трейланд, «Латышские сказки» (tas ir Дашков. Этнографич[еское] общ[ество] izdevums). No Rīgas man to neviens neatsūta; prasat Румянцева muzejā, etnogrāf. nodaļā. Sirsnīgi sveicieni no mums abiem. Sveiki!

201.

L. KALNIŅAI
Kastaņolā 1909. gada 21. decembrī

Laimīgus svētkus Jums visiem, mūsu dārgajiem draugiem! Sveicienus lai nones jaunā paaudze, tā vislabāk pazīst laimi, mēs, vecie, esam no viņas jau tā kā atsvešinājušies; viņa palikusi tur dzimtenē un reti mūs atmin. Bet, kad mēs domājam uz Jums, tad ir labi, tad jūtamies atkal mīļajā pulciņā. Mēs sirsnīgi sveicinām arī mūsu jaunos draugus, Valijas jkdzi un tanti Kl[ijēnu], un ko Jūs no draugiem satiksat svētkos. Vai Majziedīte vēl turpat tāļajā Krievijā? Ceram, ka būs sveika un vesela. Ar Konrādu mēs vienmēr sarakstāmies, un man liels prieks par viņa krietnajiem panākumiem mācībās un darbībā; viņš prot abus savienot, un tas ir tas vislabākais jaunekļiem. - Jūsu mīļie atzinības vārdi mani silti aizkustināja. Žēl, ka «Kl. gr.» man pašam nau, būtu Jums aizsūtījis. Tagad iznāks drīz E[lzas] dzejoļi «Saulains stūrīts»; tas būs pa daļai arī vasaras kopšanas panākums. Un kā lai nekopj, kad ir draugi, kas ņem tik dzīvu dalību. Mēs esam svētkos pie Jums, dārgie, ciemā. Esat visi sveiki!

202.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1909. gada 25. decembrī

M[īļo] b[iedri]! Jūsu vēstuli un kartis saņēmu; tāpat jau 3 burtnīcas «Pr[oletārieša]», par ko daudz paldies. Man Am[erikas] latviešu s[ociālist]u apstākļi, kā vispār s[ociālism]a, attīstība Amerikā diemžēl gluži sveša; zinu !ik to, kas rakstīts pēdējos gados par to «N[eue] Z[eit]ā». «Pr.» lasu ar lielu intresi, bet redzu tikai, ka latviešu s-u starpā ir sīvas ķildas; neizprotu ne viņu cēloņus, ne viņu gaitu, kuras raksturs, liekas, atkarājas no gluži lokāliem iespaidiem. Tādā stāvokli, kur man ir ņemta skaidra pārredzēšanas iespēja, es arī nevaru darboties, Jūs varbūt varat man palīdzēt tikt pie skaidrības. A[merikas] s[ociālism]a attīstību es turu par ļoti svarīgu un vienmēr arī esmu vēlējies pats ar viņu iepazīties personiski, varbūt caur kādu ceļojumu, bet mani līdzekļi man to nau atvēlējuši. Tagad man atliek tik cerēt, ka tuvāka iepazīšanās ar «Pr.» man noderēs; novēlu vislabākās sekmes laikraksta paplaš. formātā un daudz veiksmes Jums kā viņa vadītājam. Ar intresi gaidīšu nāk. burtnīcas. Par biedru laipno piedāvājumu izdot manas dzejas ļoti pateicos; man tiešām ir tādas, kurām nau vietas B[altij]ā. Bet pašulaik esmu ļoti aizņemts ar kādu lielāku darbu; tā arī atvainojat, ka rakstu tik vēlu. Saņemat mīļus biedr. sveicienus. 25. 12. 9.

203.

K. KURŠEVICAM
Kastaņolā 1909. gada 27. decembrī

Mīļo biedri, priecājos, saņemdams Jūsu vēstuli, jo ilgu laiku velti nomeklēju pēc Jūsu adreses; pat nepatikšanās ietiku, jo uz S. padomu pēc Jūsu adreses pieprasīju «V.» redakcijā, nemaz neiedomādamies, ka tur personiskas starpības tiek augstāk stādītas par lietišķām. Kad Jūs tagad strādājat pie «Dz[īves]», tad man tas atkal būs pazīstams cilvēks un draugs, un es Jums varu klaji teikt, ka «Dz-es» pārkrievināšanas tendence mani atbaidījā līdz šim. Latviešu rakstnieks nevar rakstīt tur, kur ik numurā tiek propagandēts, ka nau jābūt latviešu rakstniecībai; lieta top vēl ļaunāka, kad šī pretlatviešu propaganda tiek vesta latviešu valodā; kādā «Рижский Вест[ник]ā» viņa ir dabiska, jo tur viss melns, bet melnu piejaukt pie sarka[na] ir - nevietā. Ceru, ka Jūs mani šinī ziņā varēsat apmierināt, un tad es piedalīšos pie «Dz.», kā jau agrāk to darīju. - Eksemplārs man tiek kārtīgi piesūtīts visu laiku. - Varbūt es arī varēšu dabūt Jums vēl līdzstrādniekus; nupat viens lūdza, lai to kur ieteicot, un tādi gadījumi ir bieži. - Drīzumā izrādiīs J. teātrs manu lugu, tad es redzēšu, kādu stāvokli pret mani ieņem «Dz.».

204.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1909. gada 28. decembrī

Sūtām sirsnīgākos laimes vēlējumus uz svētkiem un jaunu gadu! un A[spazija] piemetina, lai Jūs Silvestra vakarā neaizsnaužoties pie tējas galda un nepalaižat jaungadu neapsveiktu. Lai tās nenotiktu, mēs sauksim še «Prozit!». - Šodien pat saņēmām naudu no Nodaļas. Vakar saņēmām Jūsu grāmatu sūtījumu. Tikai no Maskavas Трейланда «Лат. сказки» nau vēl atnākušas. «Jaquerie» lasu otrreiz, un tā man atkal ļoti patīk. - Jūs sakāt, Eldg. ir pie «Homo sapiens» viesojies, jā, E, ir pats «gudris cilvēks», h. sap. - No «Kultūras» man nau vēl nekādu ziņu, man arī liekas, ka viņi par daudz gari velk un tad grib atkal piepeši ko izdarīt, lika man priekšā vienu grāmatu no 10 loksnēm pārtulkot par 2 nedēļām. - Drīzumā tomēr ceru dabūt skaidrākas ziņas, liku kādam, lai iet viņiem virsū; kad būs ziņas, rakstīšu Jums plašāki. Līdz tam daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no mums abiem: Sveiki.

205.

A. GULBIM
Kastaņolā 1909. gada 30. decembrī

Dārgais draugs!

Šodien tikai saņēmu Tavu vēstuli - pa svētku laiku visi pasta sūtījumi stipri nokavējušies - un rakstu tūdaļ. Plāns ir lielisks, viņš ir turpinājums no tā, ko mēs runājām priekš gadiem vēl Sl[obodskas] laikos. Viņā nau nekas fantastisks un neprātīgs, ir pilnīgi iespējams viņu izvest; ja šis būtu ārprāts, tad katrs lieliskums vispār ir ārprāts. Un, ja tik ir lieliskums, lai to sauc, kā grib, arī par ārprātu, man tas pilnīgi vienaldzīgi. Ļoti var būt, ka Tev taisnība, ka ļaudis uzskata visu manu līdzšinējo darbību un visu manu personu par - ārprātu, un tad viņi vēl nemaz nezina, kas iekš manis iekšā un ka es gribu daudz vairāk, nekā viņi spēj iedomāties, un ka viss līdz šim ir tikai sagatavošanās. Lai. Un Tu arī nešaubies par saviem plāniem, - ies. Tāda bibliotēka vienmēr piederējusi arī pie maniem plāniem kā nepieciešams līdzeklis. Mūsu plāni tātad še satek gluži kopā. - Bet, pirms runāju par pašu plānu: novēlu Tev labākās sekmes ar Tavu lugu! - strādā pie viņas tagad pamazām, ir tiešām daudz darba pie lugām. - Nu plāns. Es nezinu, cik tagad maksā salikšana un drukāšana, tādēļ man grūti apsvērt Tavu aprēķinu pamatu, t. i., cik eksemplāru vajga pārdot, lai tiktu cauri. Atraksti nāk. reizi par to vairāk. Es rēķinu, ka 2000 eks., un tad man liekas, ka tik daudz būs grūti pārdot. Cik eks-os iet tagad labas grāmatas? Gētes tulkojumi laikam 1000 eks.? Mans rēķins bij šāds: 120 r. honorāra X100 Ns = 12 000 r. (maxim. 15 000). Druka: 15 rbļ. (max. 20) (1000)X100 NsX5 loksnes=7500 r.; kopā 20 000 r. minimum līdz (15 000+10 000 =) 25 000 r. Cenu varētu likt laikam 2 kap. par loksni=10 kap. par Ne. Tas ir par 100 Ns - 10 rbļ. Tātad vajdzētu pārdot 2000-2500 eks. Un tur vēl nau % grāmattirgotājiem. Cenu paaugstināt laikam nevarēs tādam izdevumam. Te bij manas šaubas, bet laikam Tu tās vari visas apgāzt. Iepriekš Tavas vēstules es cerēju tikt cauri ar vienu kombināciju un izgudrojumu, kuri man ir padomā. Ja var bez tiem iztikt, kā redzu no Tavas vēstules, tad vēl labāk. - Arī izvedumā Tavs plāns viscaur labs: 20 Ns-i līdz 1914. g., visi uz reizi, dod jau nojautu no izvēles, un arī man tulkojot ērti, jo es varu tad pie tiem strādāt, kad taisni ir patika un laiks, nau jāsteidzas (es steigšanos tagad nemaz nepanesu, A[spazija] vēl mazāk). 1914. g. 20 grāmatas tātad būs gatavas. Arī vēlāk, līdz 1917. g., mēs pārējos Ns-us varam paspēt; jo no veciem būs jāņem klāt; un tā mums iznāktu pa visiem gadiem kopā tulkot, katram ik dienu, pa 2-4 lappuses (varbūt arī mazāk, es to ļoti vēlos un ceru). To mūsu spēki vēl nes, bet tad jāietura visstingrākā kārtība, nevienreiz nau jāizlaiž. Vairāk mēs nevarētu, jo tad tas mūs traucētu oriģināldarbu sacerēšanā, un priekš tās mums šie gadi ir taisni tie noderīgākie. Arī ar honorāra noteikumiem esmu mierā; Tu jau zini, ka tur es nemēdzu kaulēties. - Pirmiem 20 num-iem vajdzēs ņemt vairāk jaunus tulkojumus (ar «Faustu» gan var iesākt, varbūt vēl kādu klasiķi), jādod jaunie klasiķi arī. 7-os zinātniskos Ns-os vajdzēs ņemt mazākus rakstus (jāievēro jaunie klasiskie zinātnieki, ne kādi popularizētāji), jo, kad ņemtu kādu garāku, tad tas viens aizņemtu visas (7X5=) 35 loksnes (piem., «Kritik d[er] rein[en] Vernunft» vai «Abst[ammung] d[es] M[enschen]»), tos var vēlāk. No sākuma vajga zināmas dažādības. - Viens Ns būtu tautas dziesmas, viens tautas pasakas, ar to es arī ļoti mierā. Viens Ns vācu jaunākās lirikas arī labi. Cik un kādus Tu ņemtu no mūsu abu oriģinālrakstiem iekšā? Atraksti par to savas domas. Tāpat piezīmē, cik eks-os bij drukāti Gētes tulkojumi un A. raksti; tad, cik maksā tagad druka un kāds % grāmattirgotājiem. Man šī materiālā puse arī jāpārredz, lai es varētu apzinīgi strādāt, jo še lieta ļoti liela. Tāpat iekārtojumā es par visu gribu no Tevis padomus un aizrādījumus, bet noteicējam vārdam jāpaliek man, lai neiznāktu kā 1904. g., kad Tavā apgādienā sāka parādīties šādas tādas «Kāzas Zoslēnos». Pa tiem gadiem Tu būsi novērojis, ka šinīs jautājumos var man uzticēties, es tos pārvaldu. Tāpat es uzticēšos visos veikala jautājumos Tev. - Par visu lietu dziļāko klusu ciešanu. - Un nu, mīļais, dārgais draugs, atbildi arī Tu tūdaļ, vēl no Pēterburgas, un tad mūsu lielā lieta lai iet laimīgu ceļu; nešaubies par viņu, nenogriezies nekur sānis uz citiem vilinošiem sīkumiem un redzēsi, mēs veiksim. Saņem mūsu sirsnīgākos sveicienus. Es Tevi mīļi apkampju un skūpstu. Sveiks.