RAINIS

Vēstules

Šveices periods (1906. - 1911.)

1910. gads

206.

K. KURŠEVICAM
Kastaņolā 1910. gada 18. janvārī

Mīļais draugs un mīļie biedri, es savā pēdējā vēstulē biju Jums tikai aizrādījis, kur «Dz[īvei]» varētu celties grūtībās, kuras, nomalis stāvot, varu labāk novērot. Mans nolūks nau bijis «Dz.» kritizēt un darīt Jums dzīvi vēl nepatīkamāku - labi zinu, cik nepatīkama dzīve avīžniekam, - saprotu arī, ka «Dz.» stāvoklis Liepājā ārkārtēji grūts. Ja es nevaru Jums darīt nekā patīkama, tad jau labāk nekā nedarīšu. Jūs, mīļais draugs, zināt, ka es par visiem labiem pasākumiem interesējos; un Jūsu vēstule mani pilnīgi apmierina. Mēs priecājamies Jums līdzi, ka ir cerības uz dienas avīzi, un ļoti labprāt Jūs pabalstīsim, kā vien varēdami. No «Kl. grām.» ņemat vien; nākošā vēstulē ceram arī vēl kādus jaunus dzejoļus piesūtīt. Ar rakstieniem laikam arī varēsim šogad piepalīdzēt, bet Jūs jau labi zināt, ka mēs tagad vairākus gadus neesam nekā tamlīdzīga rakstījuši tādēļ vien, ka esam iestiguši oriģināldarbos, un tiem blakus ir gandrīz neiespējami piekopt vēl publicistiku. Publicisti savukārt grūti iedomājas, cik liels daudzums laika un darba ir ielikts pat mazākā dzejolītī, kur nu vēl, piem., drāmā. Iespēja publikai ir vienīgi starpbrīžos, atpūtās starp diviem oriģināldarbiem. Tas lai mūs atvaino; daudzi mums jau pārmetuši kūtrību un pat negribēšanu, bet tā nau pareizi. -

207.

L. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1910. gada 18. janvārī

18. 1. 10.

Cienītā kundze! Visupirms mūsu mīļajai Birutai nākošajā sezonā jāiestājas Jaunajā teātrī, tā ir vienīgā izeja. Es atkal par to rakstīšu, un viņai savlaicīgi oficiāli jāpiesakās. Bet šajā sezonā mēs vēlreiz mēģināsim panākt to, lai viņu uzaicinātu kā viešņu, Pērngad es rakstīju Zemgalam, lai Birutai dod Mirdzas vai Laimdotas lomu, bet tas bija veltīgi. Birutai būtu ticis aiztaupīts vesels ciešanu pilns gads, ja viņa būtu tūlīt angažēta. Iemesls, kādēļ tas neesot noticis, kā visi saka - esot pārāk augstā algas prasība. Teātrim esot lieli parādi, tas stāvot bankrota priekšā. - Viņi paši raksta, ka algas tiekot izmaksātas tikai 30% apmērā, un arī man paretam jāsaņem savs honorārs. It sevišķi Zemgals ir tajās domās, ka viņš nebūtu pārņēmis no vecās vadības ne vien lielos parādus, bet arī pārāk lielo personālu ar ļoti augstajām algām. Kur te vēl lai viesiem iznāk vieta. Kad es viņam ieteicu Birutu kā Laimdotu, viņš rakstīja, ka esot vēl tālu līdz «Ugunij un naktij», bet par Birutu kā Mirdzu viņš pilnīgi klusē. Vispār lielākā daļa viņa vēstuļu sastāv no klusēšanas, tāds ir latviešu paņēmiens; man šķiet, ka arī Jūs to zināt, kopš, klusu ciešot, Birutai tika atteikta Grietiņa. Man ir tikai viens līdzeklis, kā teātri piespiest: «Uguns un nakts» atpakaļ atņemšana, un šo līdzekli es tad arī izlietošu, bet, man šķiet, ka tieši to viņi gaida. Viņi tad būtu tikuši vaļā no lielām klapatām, jo publika nedod nekādu naudu, ar 700 rubļiem nav nekas izdarāms. Ja es tad viņam vēl uzmācos - viņš klusē: vispār savās vēstulēs tas lielākoties klusē. Bet viņš ir bijis labs pret mani, un es nevaru pret viņu neko uzsākt, starp citu, es to neprotu. Kad tiks slēgti jaunie kontrakti ar aktieriem, teātra paša interesēs būs saistīt pie sevis tik spožo un iemīļoto Birutas talantu. Bet alga nebūs augsta. Tikai es domāju, ka labāk maza alga, nekā gara, neapmierinātības pilna sezona ilgās pēc darbošanās.

208.

L. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1910. gadā, ap 18. janvārī

Labā, cienītā kundze! Mūsu mīļajai Birutai jāspēlē Laimdota, to es esmu teicis un pie tā palieku! Es vēlos, lai lugai būtu panākumi, un šim nolūkam ir vajadzīga Biruta - Laimdota, viņa lomu tēlos vislabāk. Bez viņas šai izrādei priekš manis nav nekādas vērtības. Šis jautājums tātad būtu pavisam vienkāršs, bet kāds cits ir jo sarežģītāks - nauda. Publika ir devusi tikai 700 rubļus, ar tiem nav nekas izdarāms, kaut arī Jaunais teātris piemaksātu visu savu deficītu. Ir gan mākslas apgarotas biedrības, kas upurē veselus 200 rubļus, gan arī ļoti draudzīgas ar tikai 10 rubļiem, bet lielākā daļa nepakustina ne pirkstu. Ja šeit varētu kaut ko darīt, piem., Jancīts. Citādi mūsu izredzes ir vājas. Man ir tikai viens līdzeklis, lai Jauno teātri piespiestu uzaicināt Birutu Laimdotas lomai - lugas atpakaļ atņemšana. Man, zināms, tas nav svarīgi, es varu gaidīt, kā jau gadiem esmu gaidījis, bet Birutai taču ar to nebūs nekas līdzēts, un teātris tikai priecāsies, ja nebūs spiests izlietot vienai lugai tik daudz naudas. Tātad vispirms vajadzīga nauda, pēc tām Birutai nākošajā sezonā jāiestājas Jaunajā teātrī. Vai jūs arī darāt pareizi, Zemgalu un Asaru uzskatīdami par Birutas ienaidniekiem? As. kritika par Birutu ir labāka nekā A. Bērziņa. Tas man Birutas dēļ ir vienmēr visvairāk sāpējis. Es zinu, kā tas ir, ja kādreiz mēnešiem ilgi nevaru strādāt. Cerēsim tagad to vislabāko; cik daudz šeit var darīt, tik jādara. Bet tā otrā skaistā cerība par kluso lauku māju mums var palikt vienīgi cerība. Mūsu veselība liek daudz ko vēlēties, tādēļ savukārt mēs Jums novēlam izvest pilnībā Jūsu 200 gadu programmu, un to jo vairāk tādēļ, ka šis tieši ir tas skaitlis, kuru es pirms gadiem mājās pareģoju ikvienam, kas vien gribēja to dzirdēt.
Sirsnīgākie sveicieni.

209.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1910. gada 23. janvārī

Šis rakstīts agrāk; bet lasi to vēlāk. Tas svarīgāks.
Dārgo Rūtiņ, saņēmu Tavu mīļo, garo vēstuli, sen jau biju gaidījis (kaut pirmā lapiņa būtu atnākusi viena pati tūliņ, būtu vieglāka gaidīšana), bet nu toties ilgāka un mīļāka tērzēšana; mēs atkal uz verandas jūrmalā un garš, garš vakars pilns ar klausīšanos, kā Tava dzīve attīstās un izplešas; tā man tā mīļākā klausīšanās. Vaimanu tur ar ir diezgan un dusmu par pārestībām; tā arī tagad; uz lielāko daļu no tām atbildēju vēstulē mūsu cienījamai, mīļai māmiņai. Izlasi pate to vēstuli un nodod viņai. Tā kā tas lomu jautājums tagad Tev vissvarīgākais, tad par to arī Tev še vēl rakstīšu; varbūt pat nepaspēšu šoreiz par citu daudz ko rakstīt. Bet lai nu vispirms viss cits pagaida: - Tu, mīļā Sirdsrūtiņ, dod man jaunu gadu, savu draudzību, un es saņemu tanīs skaistajos vārdiņos ietītu Tavu skaidro dvēselīti. Kā lai es spēju viņu saudzēt un sargāt, un atdot Tev atpakaļ tikpat skaistu? Noplūktu puķīti, kā kop un laisti, viņa reiz tomēr novīst. Es pārnesu no kalniem primeles ar visām saknītēm, uz tases ūdeni viņas zied arī bez zemes. Es vienmēr viņas paožu un domāju uz Tevi. Man gluži grūta sirds no lielā pienākuma pret draudzību. Ko es iespēju darīt? Materiāli ļoti maz šinī tālumā, un garīgi? Visa dūša saplok, kad apdomāju, cik maz es vispār esmu spējis palīdzēt kaut kam. Katrs ir garīgi savs un svešs, kad ir ko vērts; jo kurš stiprāks, jo tas savādāks. Vajga būt jau ļoti stipram, lai varētu sevi pārvarēt un no cita pieņemt. Es visu mūžu esmu to mācījies un tomēr reti ko pieņemu, un arī tad to, kas pamatā mans. Tev taisni raksturs stiprs, ļoti viengabala apaļš, skaidrs kā kristāla lode. Tādēļ es Tevi tā mīlu, un citi laikam arī tādēļ (nemaldies, Tev draugu daudz klusībā); bet taisni tādēļ - ko Tu vari pieņemt? Tu sauc sevi par manu mācekli. Kur lai ņem tik lielu drošumu kaut ko mācīt? Vai tad es pats ko zinu? Es pats mācos, arī no Tevis. Tā nau falsche Bescheidenheit, es runāju nopietni, varbūt pat nopietnāk, nekā Tu domā un Tev patīk. Bet vienu spēj draudzība darīt: es varu būt Tev skaidrs spoguls, kurā Tu pate sevi labāk pazīsi. Tepat augšā es jau esmu Tev teicis par Tavu raksturu; es vienmēr pie viņa kavējos un raugu Tevi pilnīgāk saprast un Tev to teikt, varbūt tas Tev var palīdzēt. Man tas ļoti palīdzētu, kad Tu man tāpat atdarītu. Tad draugs var paplašināt mūsu būtni, dodams mums pilnīgu attēlojumu no tā, ko mēs paši nevaram novērot; jo tikai uz drauga attēlojumu var palaisties kā uz savējo. Varbūt es varu Tev palīdzēt arī, kad saku, kā zināmos gadījumos es darīju vai kā darītu. Tie nebūtu padomi, jo padomi gandrīz vienmēr tik sāpina. Un es taisni visas sāpes gribētu Tev aiztaupīt. Arī dusmot es nedusmojos uz Tevi, kad tik es Tevi varu saprast un kad Tu nenovērsies pate no sevis. Bet arī tad Tu pate sev to teiksi un dusmosi vairāk, ne es Tev. Atceries tad, ka draugs vienmēr ir tikai draugs, un pats sev ir bieži arī soģis. Tu, piem., saki, ka esi ļoti nikna. Jā. Es arī. Bet Tavs niknums ir tikai tas pats spēks, kas Tevi arī dara par mākslenieci. Neiztērē savu niknuma spēku pie ļaudīm, kuri galu galā vienaldzīgi; liec niknumu lietā; lai viņš dzen Tavu mākslas attīstību. Visniknākie cilvēki ir pret apkārtni ļoti labi. (Bet tas nau tas pats, kas mīlīgi un izkūstoši; sentimentalitāte ir vājība, ne spēks.) Otru savu labo īpašību Tu pate atzīsti: nemelošana. Tas ir labākais barometrs spēka apziņai. Ka Tu tik skaidri un klaji spēji par sevi visu teikt, tas bij gandrīz pirmais, par ,ko Tevi iemīlēju; un tas arī paliks pēdējais, jo tas Tev nevar zust; tā ir Tava daba. - Es gribēju rakstīt par lomu jautājumu un esmu še iestidzis, Tu redzi, kā vienmēr esmu pie Tevis kavējies. Vēl tik vienu piezīmi: mani dziji aizkustināja Tavā jaungada vēstulē tas atturīgais veids, kādā Tu runā par «savu darbiņu, ko dzīvē pastrādāsi». Man tas tonis ir jauns un ļoti mīļš, ar tādu top par lieliem māksleniekiem. Kad es varētu jel cik Tev piepalīdzēt tikt garīgi par to lielo mākslenieci, kādu es Tevi ceru, tad jau reāli Tu gan sasniegsi visu, tas vairs nau tik grūti, tas būs. Man klusa cerība, ka Laimdota Tev varētu būt viens no līdzekļiem kļūt par lielo mākslenieci, atrast veidu, kā izteikt sevi pašu, - kas, man liekas, ir viens un tas pats. Visgrūtākais ir izteikt vai tēlot pašam sevi, lielākā dala mākslenieku nekad netiek pie tā. Tikai; kurš spēj jau sevi tēlot, tas var sev atļauties arī svešus tēlot, līdz tam tāda objektivitāte un daudzpusība nau nekas cits kā tikai skola, ne patība un māksla. Tu redz, cik ļoti daudz es no Tevis prasu, no cita es to neprasīšu. Līdz šim Tu no sevis attēlo tikai vienu daļu, to mīlīgo jūtību. Tā ir brīnumskaista, bet ne viss. Kur, piem., Tavs niknums? Vienu daļu no tā varbūt atraisīs Tev Laimdota. Tādēļ es gribu, lai Tu to tēlo. Un tad mana vēlēšanās ir rakstīt Tevi pašu, tik Tu šaubies, vai es Tevi pazīstot; un tiešām nau viegli Tevi pazīt. Bet Tu pate man piepalīdzēsi, un tas man būs lielākais prieks, - divkārt, jo nau taisnība, kā Tu saki: «Ja pazītu, tad vis labi neieredzētu». Es tik to labi «ieredzu», ko labi redzu; un es gribu Tevi «labi ieredzēt». Es domāju, jo dziļāk cilvēku pazīst, jo mīļāks viņš top. Un māksleniekam arī nau lielāka prieka kā pazīt un attēlot. Tikai es to nezinu, kā man izdotos. Nākamā darbā9 būs tikai mazs mēģinājums; to neskaiti līdzi. - Bet es par daudz jau runāju par sevi; tas tādēļ, ka arī es gribētu Tev palīdzēt. Tu savā vēstulē saki, ka Tu lūgtu Dievu, ja viņam ticētu: tici tikai sev, bet dari arī visu, lai Tava ticība nebūtu uz smiltīm būvēta. Panākumi būs un jau ir, - viens no negaidītākiem: vācu veču iekarošana. Jaunību iekarot - Tev tā jau ir. - Še viena puķīte no mūsu pavasara; nupat uznāca pirmais sniegs, bet varbūt jau rīt viņa vairs nebūs. Zini to arī, Es vienmēr domāju uz Tevi kā strādātāju, un mīļākās ziņas no Tevis par Taviem darbiem, «Savu darbiņu es dzīvē arī pastrādāšu. Es to tā ticu.» Es arī to tā ticu. Sveika, mīļā Rūtiņ.

210.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 24. februārī

Mīļo, labo, Tavu vēstuli no Krievijas saņēmu, un viņa ar savu sirsnīgo mīlestību atstāja uz mani dziļu un paliekošu iespaidu. Kādēļ tūdaļ neatbildēju? - Tu gan sapratīsi, varbūt pat Tev pašam būs tā reizēm gājis: gribēju atbildēt plašāk un, par daudz gribēdams, vienmēr atliku un atliku, kamēr nu ir par vēlu, un es baidos, vai Tu tik nejūties apbēdināts, jo Tu pat nepārmet manu nolaidību. Bet, dārgais, nepārproti Tu mani tādās reizēs; Tu esi no maniem visvecākiem draugiem un esi pie manis turējies visciešāk, kad visapkārt man draugi sāka izklīst. Tu arī varēsi mani atvainot vairāk nekā citi; tāpat kā es Tevi neesmu nekad pārpratis. Un šoreiz bez psihiskā iemesla nerakstīšanai bij vēl cits, es visu laiku no pus oktobra līdz decembrim ļoti stipri strādāju pie «Zirga», kurš nu iznācis ļaudīs. Nāk. vēstulē saki man arī no savas puses, vai viņš Tev patīk; tā man būs reizē zīme, ka Tu pieņem to kā atvainojumu, ko viņš, t. i., tas zirgs, Tev pāri darījis. Man liels prieks, ka Tu pie Skat: biedrībās un man ar Tevi iznāk oficiālā sarakstīšanās; apkop nu Tu to «zirdziņu», atdarīdams viņam ļaunu ar labu. Vienu labu es jau saņemu, to sūtījumu caur -ea-, viņš tiešām ved manus rēķinus, un, tikai ātrumu domādams, rakstīju Gustava, ka var arī man taisni sūtīt; -ea- arī pārzina tos mūsu teātra rēķinus. No «Tella», «Nogr[imušā] zvanā», «Fausta» u. c. tulkojumiem pa 5 rbļ. no reizes, «Vaidelote» 5% un, «Z. zirgs» 10%. «Ragana», kā jau izrādīta (gan ļoti maz) luga, lai iet 2 pirmās reizes pa 10 %, vēlāk pa 5 %. Cik jau ir saņemts, zinās vislabāk -ea-, lai viņam arī izmaksā. Rēķinu izvilkumu, ko Tu solīji, gaidīšu. Mēs nu būsim pilnīgi apmierināti, ka līdz ar Tevi nāks atkal kārtība visā teātrī. «Raganas» V cēl. (tāpat IV beigas) ir drukātas «M[ājas] V[iesa] Mēnešrakstā» 1896. g. Ja nevar eksemplāru dabūt pirkt, tad palūdz caur -ea- vai pats Zālīti, tam visādā ziņā ir visi «Mēn. Raksti», un lai viņš dod norakstīt tās nedaudzās lappuses. Še mums nau tā eksemplāra. Tu varbūt varētu nopirkt vienu eksemplāru no A[spazijas] Kopotiem rakstiem; mājās nau. Cik maksā un par sūtījumu, novelc no honorāra. Pārstrādāt «Raganu» A. tagad negrib, tur vajdzētu vairāk laika, un tad vēl - viņa jūtas ļoti aizskarta no B. fonda rīkotājiem, ar kuriem taču arī teātrim tuvākais sakars. Bet rakstīšu par to lejāk. Labi, ka uz «Raganu» aicinājāt B. Skujeniek kā viešņu. Es rakstīju Gustavam, lai aicina viņu arī «Vaidelotē» kā Mirdzu, bet G. neatbildēja. Teātrim vajdzētu viņu arī angažēt; es rakstīju viņai, lai neprasa pārmērīgu algu. Viņa ir labs un ļoti populārs spēks, un, kad Muceniece aiziet, tad jau Jums liels tukšums. Jau tagad varētu viņu biežāk aicināt viesoties; solījās honorārus ņemt piemērīgus; pat reizēm nemaz. Viņa grib uzņemties pat Antiņu. «Z. zirgā». Ja pretspēlētāja Princese nau. lielāka par viņu, varbūt arī varat mēģināt, piem., kad atslābst jau publikas intrese pret lugu. Bet te es neesmu kompetents spriest. «U. u. N.» turpret Laimdota viņai solīta, un viņa to lomu arī labi izvedis, tādēļ uzaicinājāt jau tūliņ viņu tanī lomā. - No Tavas vēstules redzu, ka «U. u. N.» lieta sāk virzīties; laimīgs solis, ka tai ievēlēta sevišķa komiteja. Vai Tu, mīļo, nevarētu man arvien ziņot par viņas darbiem? Būtu ļoti pateicīgs. - Es esmu ar mieru, ka Mierlauks ir «U. u. N.» par režisoru ar Duburā aizrādījumiem. Viens man tūliņ jāsaka, lai neizceltos pārpratumi: «U. u. N.» nau operas teksts. Maldīgais uzskats Cēlies caur to, ka es sākumā gribēju gan tādu; bet darbs man zem rokām izauga par gluži oriģinelu jaunu dzejas veidu. Bet par to uz sevišķas lapiņas, lai Tu vari - to parādīt «U. u. N.» komisijai. - Tad nodod mīļus sveicienus no mums abiem Kugas kgam, kas tik skaisti gleznojis «Vaidelotei» un tik labprātīgi uzņēmies atkal šo lielo darbu pie «U. n. N.». Uz viņu, galu galā, man vēl lielākas cerības, jo vienīgi gleznieciskā daļā nevaru nekas kļūdīties, un tur ir tā vieta, kur es varu garīgi, atpūsties. Pajautā viņam, vai viņš ir saņēmis manas piezīmes par dekorācijām. Neaizmirsti. Tad tāpat sveicini Dubura kgu un palūdz viņu, lai atsūta man <«U. u. N.» eksemplāru ar piezīmēm> vai visas piezīmes par strīpojamām un pārstrādājamām vietām. Es negribētu, ka ir kavēkļi no teksta puses. - Atraksti, mīļais, arī, kas ir komisijas locekļi. - No kuras puses nācis priekšlikums dot lugu pa Veinberga dziedāšanas svētkiem? Atbildi, ka to nevaru, tā būtu man pretējas politikas pabalstīšana. - Tātad manas domas sakrīt kopā ar komisijas vēlēšanos: uzvest «U. u. N.» jau šo pavasari, uz sezonas beigām. Ja to nepaspētu, tad uz nākamās sezonas sākumu. Vasaru nē. Beigās izsaki vēlreiz no manis sirsnīgāko pateicību visiem ziedotājiem, veicinātājiem, māksleniekiem, kas tik pašaizliedzīgā kārtā padarījuši šo lietu arī par savu lietu, tā godinādami tās domas, par kurām vienmēr esmu stāvējis es arī līdz ar viņiem. - Kādēļ ziedotāju vārdi netop vairs tālāk publicēti? Tas jādara visādā ziņā un biežāk.
Tad vēl par citām teātra lietām. Gustavam rakstīju, ka es varētu sasteigt vēl vienu lugu uz šis sezonas beigām; bet es to darīšu tik tad, kad neuzved «U. u. N. H un man laikus par to paziņo. Citādi un labāk es došu to J. teātrim uz nāk, sezonas iesākumu. Arī «Pusideālistu» varētu atkal uzcelt. No A. Jūs varētu uzvest ciklu no agrākām drāmām, sevišķi «Neaizsn[iegtu] mērķi»; vecais teātris taču uzved Alunāna lugas. «N. m.» nekad nau uzvests mākslas teātri, tikai lielākās un mazākās diletantu izrādēs. - Tad «Zeltīti» var uzvest tāpat, - tā taisni tagad moderna - un, lai pildītu vakaru, tad var dot Göthes «Brālis un māsa», kura pēc rakstura pieder «Zeltītei». Arī «Šķidrautu» varētu uzvest, nolaižot nost karoga skatu II cēl. un vienu no pēdējiem skatiem V cēl. Tad būtu tikai par jaunu jāpārraksta, jāliek jauni personu vārdi un virsraksts. Nau šaubu, ka tā izietu cauri. Ir A. arī jauna luga darbā, bet - kā jau teica, kas ir ar B. prēmiju? Vai tas aizskārums un kauns netiks par labu vērsts? Vai tiešām visi var apmierināties un atzīt tādu izturēšanos par ciešamu? - Saki Tu man arī, kur tai lietai tā sakne? Visi paskaidrojumi līdz šim neiztura kritiku, es redzu, ka tā nau taisnība. Vai sakne tā, ka kase pate, t. i., daži kungi vai B., grib paturēt sev to naudu? Vai pilnā sapulcē par to nebūs runa. Tā lieta par daudz brēcoša. Kad viņi gribēja sev paturēt, lai būtu paturējuši, pie latviešu kasēm nebūtu tas nekas oriģinels, bet kādēļ tad viņiem vajdzēja apvainot tik neglītā kārtā personu, kuru ņēma sev par vairogu. Palikt tā vien viss nevar. - Lai nu tas, ko citu. Saņēmu «Saules bēdas» ar lielo paldies. Grāmatiņa izdota ļoti skaisti; melnais vāks, tāpat kā «Kl. grāmatai», labi piemērots tekstam. Dzejnieks, kuru bieži sastop laikrakstos, man ļoti simpātisks. Mīļi sveicini dāvātājus un sacerētāju. - Vai tik Tu pats, mīļo, nebūsi tur līdzi rūpējies, Tu jau esi tāds labs. Tad es Tevi pie tās reizes lūgšu painteresēties arī, kā stāv ar «Z. zirga» izdošanu grāmatā? Gustavs rakstīja, ka daži cienītāji gribot izdot, bet, kad es rakstīju par sīkumiem, tad nedabūju vēl atbildi. Gribu G-am pašam rakstīt, bet redzi, cik liela rakstīšana man iznāca še. Varbūt Tu, mīļo, noej pie G. un parūpējies. - Tad vēl viena lieta. - Kādēļ par J. teātra izrādēm nau «D[ienas] L[apā]» recenziju? Un kādēļ «Z. zirgs» top boikotēts tiklab no «D. L.o kā no «Dz[imtenes] V[ēstneša]»? Veselu nedēļu pēc pirmizrādes abās nebija recenzijas. Tā ir pavisam nedzirdēta parādība, ka par premjerām neraksta recenzijas. Vai tā ir nekrietnība vai gara nabadzība? Vismazāk saprotu to no «D. L.», kura pat gribēja to lugu nodrukāt un nu ne vārda nemin: Tas taču arī ļoti kaitē teātrim, un lai tas sper soļus, ka tādas nekārtības nenotiktu. - Raksti nu Tu, mīļo, labi aši man arī atbildes par visiem jautājumiem (un nopērc 1 eks. A. Kopotu rakstu). Un tad nu esi mīļi, sirsnīgi sveicināts un esi atkal labs.
Daudz labdienu no mums abiem.
                                        Sveiks!

211.

LUGAS «UGUNS UN NAKTS» INSCENĒŠANAS KOMISIJAI
Kastaņolā 1910. gada 24. janvārī

«U. u. N.» nau operas teksts. Maldīgais uzskats cēlies caur to, ka es sākumā gan gribēju tādu rakstīt, bet darbs man zem rokām izauga par gluži oriģinālu jaunu dzejas veidu. Es tad arī pēc 2 cēlienu iesūtīšanas uz libretu konkurenci turpinājumu nesūtīju un tik uz komponista Dārziņa pamudinājumu devu arī beigas. Tad izrādījās, ka priekš operas «U. u. N.» ir daudzkārt par garu un visa uzbūve pilnīgi dramatiska, ne operasveidīga. «U. u. N.» pēc sava veida ir vistuvāk sengrieķu drāmām un Šillera «Braut von Messina», tik ar impresionistisku stilu. Arī minētās drāmas domāja iekarot izrādēm ar mūziku, bet tas neizdevās un nevarēja izdoties. Viņas un «U. u. N.» ir runājamas, ne dziedamas. Lielākais šķērslis viņu caurkomponēšanai ir viņu garums. Tur iznāktu mūzikas drāmas, kas būtu lielākas par «Nībelungām». Pēc raksta viņas, zināms, stāv tuvu mūzikai: Caurkomponēt var tagad tik viencēlienus kā Vailda «Salome». - Ja «U. u. N.» prasa pārstrādājumu, tad ne par drāmu, jo viņa ir jau drāma, bet gan par operu; no vizlas, stipri īsinājot un pārstrādājot, var iztaisīt operas tekstu. Ja kāds komponists to .vēlas, tad es ar mieru par to runāt. Bet tagad vispirms runa ir par «U. u. N.» uzvešanu kā drāmu. Un tā ir iespējama. Mūzika vēlama ir tikai nedaudz vietām, piem., II cēl. gaviļu un kāzu dziesma, tāpat III cēl. jaunekļu dziesma, 5. cēl. dzīru dziesma. (Vēlāk apzīmēšu tuvāk.) Visas citas dziesmas ir runājamas. Šo nelielo komponēšanas darbu varētu izdarīt arī N. Alunāna k., kad Melngaiļa k. negrib komponēt pa gabaliņiem, M. mūziku es pazīstu, un no viņas man liels respekts; kad viņš vēlas to operu pilnīgi komponēt g tas man būtu lielākais prieks. - Bet tagad lai komisija netura bažas mūzikas dēļ un lai neliek man lugu iekārtot pēc aktieru spējām, kuri nevar dziedāt. No manis minēto mūziku varbūt aktieri varēs izpildīt; ja tas neies, tad var arī pilnīgi iztikt bez dziedātas mūzikas un ņemt to tikai kā vietām pavadošu vai pastiprinošu instrumentālmūziku. - Arvien jāievēro, ka galvenais «U. u. N-ī» ir. dramatisms; lirika un domu saturs; lielāko daļu domu satura mūzika atmestu kā pārsmagu balastu (piem., «Nībelungās», domu palicis ļoti maz; un kas ir no Goethes «Fausta» domām pāri Guno operā? Arī Ļermontova «Dēmons» operā zaudējis visu domu spēku.). Un tomēr ir tiesības pastāvēt arī domu drāmām dzejas veidā. Man liekas, viņas vien var attēlot konfliktus, kas nau reālā ikdienā, bet saņem to kopā; to nespēj ne proza, ne mūzika. Tā kā šāda veida drāmas ieņem it kā starpstāvokli, tad varēja ļoti dabiski celties; pārpratumi, un tādēļ es tik ilgi pie tiem kavējos.
Ka runājot šādas lugas spēj atstāt iespaidu; to es rakstot tikai cerēju; bet tad es pārliecinājos; ka «Braut von Messina» runāta (arī kori un t. s. dziesmas) taisni - satriecina ar šāvu lieliskumu: (Zināms, bij citi iespaidi arī, bet galvenais: varēja iztikt bez vokālmūzikas.) Arī «U. u. N-ī» tātad var runāt visas dziesmas un korus. Zināms, liels pūliņš būs iemācīt korī, ritmiski, reizē runāt. Lai grūtumus pārvarētu, var lietot visādas variācijas: piem., I cēl. raganu meitenes var runāt pa trim reizē vai, kad tas izrādās par neiemācāmu, lai runā tik viena un citas pavada žestiem vai beigu pantu sakot. Citur tāpat var sadalīt runājamās lomas vai likt izvēlētai grupai (3-4) runāt to, ko vajdzētu runāt pulkam. Par to visu plašāk rakstīšu, kad pieprasīs un sāksies studijas. - Tad lielas pūles būs vispār ar pantu runāšanu; tos laikus, kad es dzirdēju uz tuves pantus, tie tika runāti ļoti nepilnīgi, vai nu kā vienkārša proza, vai atkal skandēti (wurden skandiert). Bet man liela paļāvība uz Duburu un viņa dramatiskiem kursiem, kuri liek taisni lielu svaru uz runāšanu. Par visu, kas ir piebilstams pie šīm piezīmēm vai komisijai, vai direktoru un komponistu kungiem, lūdzu man paziņot.

212.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1910. gada 25. janvārī

Mīļo Rūtiņ, man iet tāpat ar vēstulēm kā Tev. Nupat vēl aizvakar sūdzējos, ka būtu Tu labāk rakstījusi biežāk nekā uzreiz un vēlu, un nu pats izdarīju taisni tāpat: Še nu viss garais rakstījums reizē. Vismaz viens apmierinājums man būs, ka līdz ar šo vēstuli vai dažas dienas agrāk būsi jau saņēmusi uzaicinājumu uz Liesmas lomu «Raganā» un citi uzaicinājumi nāks tūlīt. Starp citu, arī uz Laimdotu. Man žēl, ka Tu, tas robustais meitēns ar mātes 200 gadu veselību, esi tik nervoza, ka nevari nogaidīt lomas un ļauj nepacietībai aptumšot Tavu skaidro zināšanu un palaušanos. Kad es reiz esmu Tev solījis Laimdotu, tad Tu viņu arī dabosi; ja ne, tad es nekavēšos necik atņemt lugu atpakaļ. To taču Tu zināji un ļauj sevi tā nolikt sevis pašas priekšā, ka klausies uz aktieru runām. Nesteidzini mani, ļauj man rīkoties pēc mana veida; es taču nekad neesmu lūkojis darīt uz Tevi iespaidu ar varu; brīvība man nepieciešama visur. Tagad nu liec visas šaubas un uztraukumus pie malas un sāc studēt. Bet vispirms dari visu vajadzīgo oficiāli, lai Tevi angažē. Es nesaprotu, ko Tu runā; ierīkoties tikai uz viesošanos vien? Tad jau Tu reti lomas dabosi un algu mainigu un mazāku, jo piespiest teātri ar augstiem viesu honorāriem, kur viņam būtu jau pašam pilns personāls bez Tevis, tas būtu nepareizi. Pag. gads Tev bij tik grūts, tādēļ ka biji bez darba, nenokavē nu angažementu aiz kāda untuma. Toreiz tika aizprasīta pārāk augsta alga, nedari tagad otrreiz to kļūdu; vecākos aktierus, piem., Mucenieci, Tev jācenšas pārspēt darbā vairāk nekā algā. Kam alga pirmā vietā, tam darbs un māksla otrā, un Tu esi māksleniece un mīļi darbu, to es zinu. Paliec pie tā. Tev ir pelnītājs Jancīts. Labāk būtu bijis, kad Tu būtu ilgāk studējusi un beigusi kursus Maskavā vai kur citur. Es priecājos, ka Tev patīk Dubura kursi, no katras skolas var mācīties mākslenieks, kurš ir patstāvīgs; un tāda Tu esi. Ja vien iespējams, mācies arī [no] vācu māksleniekiem, tiem tagad māksla visvairāk nodibinājusies un noslīpēta (zināms, izņemot frančus). Strādā pate uz savu roku pie savām tuvākām lomām: Liesmas un tad Laimdotas. Man būtu ļoti patīkami, ka Tu man atsūtītu atstāstījumu, kā Tu to lomu saproti un gribi izvest. Es gribu lepoties ar Tavu tēlojumu. Bet nu jāatbild reiz godīgi uz dienas jautājumiem: atsūti visu, kas vien avīzēs zīmējas uz mums, uz mūsu lugām u. t. t. Tā, piem., arī kritiku «L.» par «Z. zirgu», arī pat no «R[īgas] A[vīzes]», ja būtu, jo arī pretnieki jāzin. Arī no vācu un krievu avīzēm, ja būtu kas. Tāpat arī Jansona rakstu «V-ās». - Varbūt ka «U. u. N.» tomēr vēl tiks uzvests šo sezonu, bet naudas vēl par maz, arī 1000 r. maz. Un skatuve arī tiešām maza, tur Duburam taisnība. Bet lai iet taču. Dzied[āšanas] - svētki to lugu nedabūs; kurš vispār bij nācis uz tām domām? Pret N. Alunānu man nau nekaš pretī. Vispār «U. u. N.» nau uzskatāma par operu, tā ir jauna veida drāma. - «Raganu» gan uzvedīšot, saņemies tik Liesmā: V cēl. ir nodrukāts «M[ājas] V[iesa] Mēn. Rakstā» 1896. g. - palīdzi to uzmeklēt vai lai pie Zālīšiem redakcijā to noraksta. - Par Mirdzu «Vaid[elotē]» rakstīju Pīpiņam un Zemgalim, bet teātri lielas nekārtības; tur tik pa mazam var tikt cauri; kad es dabūšu kādu kustīgāku cilvēku, ies ātrāk. Nu jau, redzi, iet labāk, neuztraucies tikai, gan es panākšu savu. - Nu par «Z. zirgu». Būtu Tu man ar atrakstījusi kādu vārdiņu, kā Tev pašai patīk un kas? kuras vietas vai lomas? Tu saki «Alles, was du kochst, ist gut», bet kāds Tavs Leibgericht? Vai kraukļi bij arī kraukļu apģērbā? Vai zirgs uznāca uz. skatuvi īsts? Vai III cēl. varēja redzēt zirgu kalnā kāpjam? Kas publikai patika vislabāk? Es esmu saņēmis pāris jauniešu kartis, liels prieks par tādiem «roku spiedējiem». Kad Amtmans-Br. tik neskaidri runā, tad jau no visa gabala maz kas paliek pāri; labi tikai, ka viņš spēlē maigi. Tādēļ vien, ka Antiņā daudz lirisma, es biju domājis, vai Tu nevarētu to ņemt. Kad tik princese nu lielāka pēc auguma. Jā, ko Tu raksti, ka es veselu gadu esot Tev solījis Antiņu, kad es taču Tev par to rakstīju pirmoreiz šo pašu decembri, laikam pēdējā kartī. Vai Tu nebiji ko citu domājusi? Es tagad rakstīju par Antiņa lomu Tev; redzēs, ko teiks. - Par «Vaidel.» dekorācijām Tu sajūsminājies; vispār dzird par viņām un Kugu brīnumus vien. Tā mana cerība, ka viņš uzņemas arī «U. u. N.» dekorēt. Viņš pasācis gluži jaunu ceļu savā mākslā. - Muceniece, Tu saki, esot resna tikusi? Kas tad lai spēlē Spīdolu? Kādas tad tur būtu kandidātenes? Raksturo man viņas kaut cik. - Par to Mierkalna boikotu pret J. teātri atraksti vēl ko tuvāk, vai tas apstiprinājās, un ko dara J. teātris pret tādu boikotu. Visvairāk no tāda boikota jācieš man, jo nu jau divas nedēļas, un lielākās dienas avīzes nau devušas recenziju par premjeru, kamēr visas vecas un jaunas pabiras visās diletantu izrādēs tiek gari apspriestas un krievu teātra visi krikumi izcilāti. Ka «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» to dara, tas saprotams, bet ka arī «D[ienas] L[apa]» mani apkaro ar tādiem līdzekļiem? - Biju norakstījis arī cien. kundzei, Tavai māmiņai, garu vēstuli, bet nu redzu, ka viss ir jau nu vai piepildījies, vai atkal Tev rakstīts, un tādēļ nau vairs īsti nozīmes; tikai mūsu sirsnīgākos sveicienus gan nodod visus pilnīgi un paldiesus par ierosinājumu uz Vidzemes jūrmalas mežu sapņiem, sapņosim, sapņosim, kad tik neatmostamies tepat. Un nu visapkārt sveicieni, no paša jaunākā Pipirksnīša sākot līdz pašam vecākam. Kā labi raujas Jancīts? Un nu, Rūtiņ, ej pate pie darba, es ar to darīšu, esmu pašulaik lielā darbā iestidzis. Daudz labu dienu.

213.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1910. gada 29. janvārī

M[ans] d[ārgais] draugs, saņēmu ar lielu paldies Jūsu [spēcīgo ?] grāmatu. Es baidos to teikt, lai varbūt neaizskartu ko smalku un neizteiktu, bet tomēr gribas teikt: es jūtu ko dziļi draudzīgu no Jums arī še, un viss mans prāts nāk Jums pretī. Ja arī šie mani vārdi liktos Jums nevietā, tad zinat, ka tie labā un ar ilgu kaunēšanos teikti.
Aizsūtījām Jums katrs pa grāmatiņai; abas pilnas ar jaunības atmiņām un rezignāciju. Mums jānoraksta sava pagātne. «Zelta zirgu» lūdzu man atsūtīt atpakaļ; solīja man no Rīgas atsūtīt norakstu, bet nenāk, un man lugā vēl dažs kas jāpārlabo.
Dzimtenē tagad tāds garīgs nogurums, ka pat ne Jūsu griezīgais stils to neuztrauc, tikai vēl tirgus reklāma à la Janson un, protams, veikals. Tas klauns tagad skaitās par uzvarētāju, jo Jūs visu esat vēl saudzējuši, un taču viņš mums lielāks pretnieks nekā visi Valteri kopā: Man liekas, tas laiks der tik strādāšanai klusumā, atvainojat, ka to vēlreiz atkārtoju, ejat pie saviem lieliem pozitīviem darbiem. Mēs arī tā darīsim, atkal tiklīdz atpūtīšos no saviem pēdējiem darbiem.

29. 1. 10.

214.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 31. janvārī

Mīļo, dārgo, nupat saņēmu Tavu vēstuli un tūdaļ atbildu. Tāpat tiku uz Tavu izgājušo vēstuli atbildējis vēl to pašu dienu un ļoti plaši. Ceru, ka to vēl saņemsi, jo bija apdrošināta. To izlasi vēlreiz un atbildi uz visiem iekustinātiem jautājumiem. Esmu laimīgs, man tas jāatkārto, ka varu arī par oficiālām lietām sarakstīties ar mīļu draugu. - Pēc Tava aprēķina honorāri būtu šādi: 8 reizes «Z. zirgs» - à 10% - 205 r. 94 k., «Vaidelote» 2-reiz, à 5% - 48 r. 15 k.; par «Zvanu» un «Tellu» laikam Degl[avs] bij nolīdzis ar teātri pa 6 rubļi no reizēs (bet varbūt arī 5 vai 8 rubļ.), tas tad būtu - 126 r. 15 kap. Visa kopsumma būtu - 332 r. 10 kap. - līdz 13. I incl. No tā esmu saņēmis es 400 fr., t. i. 150 rubļ. Bet parunā ar D., vai viņš nau jau šorudeni saņēmis priekš mums kādu summu; viņš mums rēķinu pār to nau vēl atsūtījis. Viņš arī pateiks, par cik nolīgts par tulkojumiem no reizes. Naudu lai viņš nosūta tāpat kā izgājušo reizi, un labi drīz. - Ļoti žēl, ka teātrim nau no «Z. zirga» bijis tas labums, ko es cerēju. Iemesli laikam, vienkārt, tur, ka bērni iet pa puscenām un ka tiek sarīkotas tikai dienas izrādes, uz kurām tā kā tā ļaudis nemēdz iet. Bet man liekas, Teātris nepareizi dara, ieskatīdams lugu tikai par bērnu lugu un nedodams vakara izrādes priekš lieliem. Tur bij taisnība «Dz[imtenes] V[ēstneša]» kritiķim, kurš ka, ka virsraksts lugai tāpat simbolistisks, kā pate luga, kuru var saprast tikai lielie. Maziem paliek tik skatīšanās. Jaunais teātris līdz šim diemžēl daudz ko ir pārpratis; tā arī šo lugu. Tur vajdzēja izpalīdzēt aktieriem no vadības puses, un avīžu aizrādījumos vajdzēja teikt, ka luga ir domu luga. To bija pilnīgi sapratis vīrs, kurš pats ir dziļš domātājs - Kasparsons; es viņam daudz pateicību par jo parādā. Bet aizrādījumos no teātra puses uz izrādēm netika ne vien tas neteikts, bet gandrīz nekas neteikts. Šādi aizrādījumi taču ir tikai tas pats, kas sludinājumi vai reklāma, - tātad J. teātrs gandrīz nemaz netika sludinājies un reklamējies. «Dz. V-ī» turpret Ozoliņš no vecā teātra māk dzīt tādu reklāmu, ka uz viņa visvecākām lugām pilnāks nams nekā uz jaunā teātra jaunām lugām. Šie aizrādījumi šinī brīdī ir jo svarīgāki un pilnīgi nepieciešami tagad, kur J. teātrs un līdzi es tiekam boikotēti no lielākām dienas avīzēm. Šāds boikots ir lielākais skandāls pēdējā laikā, bet vēl skandalozāk ir tas, ka neviens par to neuztraucas. «Dz. V.» pēc trim nedēļām pēc pirmizrādes ir ievietojis referātu; es nezinu, vai to turpinās; varbūt tas ieticis tur netīši, jo ir tik atzinīgs, plašs un skaists, ka es nemaz nebiju cerējis. Bet «D[ienas] L[apa]», kura skaitās par J. teātra orgānu, kura grib pate nodrukāt to lugu, pa trini nedēļām neatrod ne vārda, ko par viņu teikt, pat aizrādījumus neievieto, pat aktieru spēli neapspriež, tā ka viņas lasītājiem jādomā, ka tās izrādes vēl daudz mazvērtīgākas par kādām kaktu biedrību diletantu izrādēm! Tā ir tāda nejēdzība, tāda garanabadzības apliecība priekš avīzes, ka to nevar aizbildināt ne ar kādām Mierkalna intrigām. Un J. teātrs? Tas to mierīgi cieš. Tu, mīļais, pūlējies sadzīt citu kritiķi, bet Tu redz neiet. Vai tad viens cilvēks var J. teātri tā turēt savos nagos, ka teātrs pieņem no viņa lielākos pazemojumus un zaudējumus naudā un nedrīst pret viņu. nekā darīt? Tas ir gluži nenormāls stāvoklis; tā teātrim nau nekādas nākotnes, un A[spazija] un es gluži velti pūlamies rakstīt viņam jaunas lugas un dot vecas, piem., «U. u. N.», uzvest. Tāpat tās str[ādnieku] biedrības velti zīmēs tik lielas summas. Mēs visi tikai tiekam pazemoti līdzi teātrim. Teātrim vispirms vajdzētu kļūt vaļā no šīs atkarības. Cik lielu summu ir teātris tam M. parādā? Vai tā tik neatmaksājama ir? Atraksti man par to. Teātrim vispirms jātop patstāvīgam, personiskām intrigām vajga nozust, tad tik varēs būt vieta atklātības darbam. - Man vēl par citu nepatīkamu lietu Tev jāraksta. Par ko Gustavs uz mani dusmīgs? Viņš pats piedāvāja, ka filistri gribot izdot «Zirgu», es ar prieku pateicos, un tad uzreiz viņš vairs neatbildēja, un no «D. L.» puses dzirdu, ka viņš atteicies izdot, man par to nerakstīdams ne vārda un arī Tev nelikdams man par to ziņot. Es pa to laiku esmu jau atteicis savam privātizdevējam, un nepatikšanas lielas. Un kāda vaina? Es varu, ja daudz, iedomāties tik to, ka runāju, lai kases kungi vērš par labu aizskārumu, ko nodarījuši A., piespriezdami un neizmaksādami B[isnieka] prēmiju. Es liku priekšā, lai dod A. tikpat lielu aizdevumu, tas būtu neuzkrītošs veids izmaksai. Ja Gustavs ņēmis par ]aunu, ka es negribu pieļaut aizskārumu A., tad gan es nezinu, ko lai saku. Man visa tā lieta pārāk nesaprotama, varbūt Tu man vari to atšķetināt. - Bet nu, ko lai daru ar «Zirga» izdošanu? Vai Tu nevari man tur dot padomu vai palīdzēt? Vai Kurcija izdevēji - filistri varbūt uzņemtos arī šo grāmatu izdot? Zaudējumu viņiem tur nebūtu; izdevumus paņemtu tūliņ. atpakaļ un ņemtu % no skaidra ienākuma, 30-50 %. - D[eglavu] es būtu lūdzis piedāvāt tiem pašiem draugiem, kas izdeva «T. Noskaņas» II, bet viņš pārāk aizņemts. Atraksti, mīļais, ko man tur darīt. - «Raganas» beigas ir «M[ājas] Viesa Mēn. Rakstā» 1896. gadā, pie Dr. Zālīša. Laikam būsat jau dabūjuši. - Atraksti par visu man itin drīz un esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem.

                                                                                                    Tavs Rainis.

To aizmirsto še uzrakstu: Milowicer Eisenwerk, per Sosnowice.

                                                                                                Sveiks.

215.

LAIKRAKSTA «VĀRPAS» EKSPEDĪCIJAI
Kastaņolā 1910. gada 31. janvārī

Cien. ekspedīciju lūdzu izsūtīt 1 eksemplāru «Vārpu» uz trim mēnešiem; adrese: Suisse, A. Naglin, Castagnola.
                                                                                                                        31. 1. 10.

216.

«SOCIĀLDEMOKRĀTIJAS VĒSTNEŠA» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1910. gada janvāra beigās

Dārgie biedri, griežos pie Jums A. Herteļa biogrāfijas lietā ar lūgumu paziņot man, cik Jūsu drukātava aprēķinātu par loksn[es] salikšanu, papīru, iespiešanu, brošēšanu un vāku un cik ilgā laikā parasti mēdz nodrukāt 3-4 loksnes (? 30 000 burtu). Reizē nosūtu 5 fr. un lūdzu izsūtīt man uz priekšu, no 3. Ns sākot, «Soc. Vēstnesi» un brošūras, kādas varbūt vēl izdodat; samaksu piesūtīšu.

216.

J. DRAVNIEKAM
Kastaņolā 1910. gada 3. februārī

Mīļais draugs!                                                                                                          3. 2. 10.

Uz savu goda dienu saņem arī manus sirsnīgākos sveicienus! Lai tie pievienojas Tavu daudzo draugu un cienītāju atzinības izteikumiem par Tavu nenogurstošo un auglīgo darbību mūsu kultūras laukā, kur mums ļoti maz tādu darbenieku kā Tu. Tavas darbības un attīstības virziens vienmēr ir gājis uz priekšu, un lai tik Tava veselība tam seko, gan tad Tavam pēdējam kapitālajam darbam, Tavai lielai latviešu vārdnīcai, sekos vēl daudzi vispēdējie darbi, palīdzēdami nostiprināt mūsu tautai garīgās patstāvības pamatus.
Palieci no mums mīļi sveicināts. Es Tev biju rakstījis, bet atbildes nedabūju; varbūt manu vēstuli neesi saņēmis.
Daudz labu dienu uz priekšu.
                                                                                                                    Tavs Rainis.

218.

P. SĒJAM
Kastaņolā 1910. gada 10. februārī

Katra draudzīga atsauksme aizkustina. Ko viens cilvēks spēj vairāk iegūt kā mīlestību no biedriem? Un ko vairāk dot kā mīlestību uz biedru kopību, kas ir reizē līdzeklis un mērķis? Un, ja «Kl. gr.» kaut kas izliekas labs un pārsteidzošs, tad tas nau nekas cits kā mūsu kopības lielums un jaunums, kurš pārsteidz vienmēr arī mūs pašus, viņas dzīvās daļiņas. Proletariāta gaita ir tik liela, ka viņu mīlēt un saprast dara jau cilvēku labu; katrs nevarīgs vārds, kas viņu izteic, top jau skanīgs. Cienīgi vinu izteikt ir tapis mans dzīves uzdevums, tik mīļi biedri kā Jūs darāt man šo uzdevumu vieglu ar savu sirsnīgo atzinību, citādi man trūktu drošuma viņu uzņemties.

219.

H. ASARAM
Kastaņolā 1910. gada 17. februārī

Hermanim 17. 2. 10.

Der reine Tor ir tik muzikālisks, ne dramatisks, jo uzvar tik caur to, ka ir skaidrs, Antiņš uzvar ar pasīvo darbību: atsakoties un atdodot, viņā ir cīņa un pārmaiņa, tātad dramatisms.
Te galējs altruisms, kurš attēlojams tikai pasakā.

220.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1910. gada 17. februārī

Antonam 17. 2. 10.

Mani pārsteidza L. uzskats uz pasaku kā mākslas formu, kura jauj tiešāk, bez apsegiem izteikt reālo patiesību. Jā - simbolisms ir reālāks par reālismu, protams, ja paliek savās robežās, pie sintēzes, un atstāj analīzi reālismam, kuru tas dod vislabāk. Pasaka ir forma, kurai nākotnē būs vēl liela loma.

221.

G. ZEMGALAM
Kastaņolā 1910. gada 20. februārī

Mīļo Gustav, gaidu no Tevis atbildi uz vairākiem jautājumiem; Tev gan maz laika, bet Tu būtu varējis palūgt kādu no jaunajiem cilvēkiem, kam vairāk laika. Ķirpēns man arī sen nekā nau rakstījis. Bet nu man Tev atkal jāraksta A[spazijas] dēļ. Teātrim bija jau nospriests uz «Raganu» par Liesmas tēlotāju uzaicināt B. Skujeniek, kā rakstīja Kirp., un nu tā loma esot nodota citai. To mazo vēlējumu jau gan varētu izpildīt sacerētājai, ka izrāda galveno lomu viņai pazīstama aktrise. Ar viņas vēlējumu izpildīšanu A. nau izlutināta, to atgādina B. fonda lieta. A propos, kas ar to būs? Vai tiks celta pilnai sapulcei priekšā jeb vai paliks tā, ka ir piespriests un samaksāts? Pret mani J. teātrs bijis laipns, ievērodams arī manu lūgumu Dubura dēļ, vai arī Laimdotas loma tiks dota tai pašai B. Skujeniek; es viņai to tāpat. solīju, kā A. Liesmu. A. jau grib tikai pirmizrādei B. Sk.; pret citām aktrisēm viņai nekas nau pretī, lai tās tēlo vēlāk arī Liesmu. Lūko, mīļais, šo lietu izdarīt. Lai man arī atraksta kādu kartiņu, kas būs ar «Zirga» izdošanu grāmatā; tik pāris vārdu.

222.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1910. gada 21. februārī

Karts ir pirmā rakstīta, vakar; šorīt, kad gribēju to nosūtīt, saņēmu Tavu vēstuli, manu mīļumiņ. Vakar arī uzrakstīju Zemgalim, bet, kad nu lasu, ka Z. nau vērts rakstīt, ka viņš noklusē, tad nesūtu viņam nu A[spazijas] vēstuli teātra komitejai, kura bij pielikta klāt pie Zemgala vēstules, sūtu labāk Tev pašai tieši. Ieliec viņu kuverī un pa pilsētas pastu nosūti komitejai. - Es steidzos, ka noietu vēl ar šo pastu, tādēļ neatbildu še neko uz Tavu vēstuli, tik pāris vārdu: kad Tu saki, ka gribi tēlot arī varones, tad jau nau nekādu bažu par Liesmu; A. gribēja tik, lai izceļ dēmonisko. - Nepārprot, Rūtiņ, mani algas jautājumā: alga nedrīst būt mazāka par mēru; kad teātrs spēj maksāt, tad lai maksā pilnu mēru; viņi man žēlojās, ka Tu esot prasījusi to, ko viņi nespējuši. Tad viņi man ir melojuši. Un vēl nepārprot mani dēļ mūsu mīļā, dārgā Jancīša, - vai tad es lai viņu būtu nolicis par pelnītāju vien? Es viņa patstāvīgo darbu ļoti cienu, zinātnieku mums ir vismazāk, - bet Jums vienam otram jāizpalīdzas. Es arī bieži esmu bijis pelnītājs A., bet A. arī man. Tāpat Jums iet ar Jancīti; viņš Tavs atspaids. Vispār nedomā, ka manās vēstulēs kur kas slēpts vai neizteikts; es tikai labāko un mīļāko domāju par Tevi un Jancīti, un, kad kas izliekas nelabi teikts, tad zini, es rakstu aši, neko neapsvērdams, kā mēdz literāriskos darbos. Vēstule ir viegla rakstīšana, un ņem viņu arī viegli; tikai mūsu sirsnīgās jūtas saproti, tad viss izliksies labs.
                                                                                                        Esat mīļi sveicināti.

223.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 28. februārī

Mīļo brāli, Tu esi ņēmis ļaunā, ka ilgāku laiku neesmu rakstījis es, bet Elza; agrāk Tu tāpat biji sūrojies, kad biju es tas vēstuļu rakstītājs un ne Elza. Tu vēlētos, lai abi rakstām reizē vai pārmaiņus, - bet praktiski tas grūti izdarāms; mēs ar E. dalāmies darbā un viens otram izpalīdzam, viņai arī jāuzņemas kāda daļa no korespondences, es viens neveicu, kad reizē darbs un korespondence. Es Tev to visu nevaru izteikt, man būtu jāžēlojas; es biju cerējis, ka Tu pats to sapratīsi. Bez tam bij cits iemeslis, kādēļ Elza pēdējo laiku bij tā rakstītāja: viņa iedomājās, ka esot Tevi kaut kā neviļus aizkaitinājusi, un gribēja to par labu vērst, Tev jo biežāk rakstīdama; bet nu izrādās, ka viņa Tavu aizkaitinājumu nau nebūt izgaisinājusi, bet tik novērsusi uz mani. Te nu bij I Kad kungi plūcas, kalpam ribas sāp. Derat nu mierus, mīļo brālīt, lai paliek ļaunošanās, un runāsim par veikaliem. Naudu saņēmu, vai tā arī būtu no J. teātra? Par to jaungada kukuli (400 fr.) lielo paldies, tur nu uzvarējusi Tava nemitīgā uzstāšanās un pa daļai arī mana vēstule Zemgalim, vai to Tu ņem ļaunā? Es biju teicis, lai sūta tūliņ un, ja grib, tieši, - un domāju vēl tagad, ka bez šīs teikšanas naudas vēl nebūtu še. Es domāju, ka es Tev ar to palīdzu pie iekasēšanas. - Kad Tu to uzskati par iemaisīšanos, tad lai paliek Tev vien, mīļo brālīt. Ķirp[ēns] bij sūtījis man aprēķinu bez manas prasīšanas; viņš man vecs draugs, un es viņam to ļaunā nevaru ņemt. Es viņam pēc rakstīju, ka visus rēķinus pārzini Tu, un arī «Fausta» un «Nogrimušā zvana» dēļ noraidīju pie Tevis, jo pats nezināju viņam citādi pateikt, kā 5-8 rbļ. Ej nu tagad viņiem atkal uz ādu, lai kādu dalu nomaksā, jo nu jau iet labi viņiem, un nevajga ielaist lielu parādu, tad viņiem vēl grūtāk būs samaksāt. Bet taisni tagad es viņus pārāk piespiest negribu, tāpat arī Ozolu un arī citus parādniekus nepiespied, - man gadījusies gluži necerēta nauda, 500 r. no mūsu mamiņas puses, viņa esot dabūjusi vecu parādu samaksātu, pusi gan zaudējusi. Nu Tev, brālīt, uzdevums aizbraukt pie viņas un pārvest to naudu pie sevis, un uz diviem lāģiem atsūtīt šurp, ikreiz pa 200 r. - 50 r. paliek pie mamiņas (ārpus mēnešnaudām), un 50 pie Tevis priekš izdevumiem. Varbūt tad samaksāsi arī par pusgadu grunts naudu (70 r.), jo vairāk vēl tādēļ, ka Tev vēl būs jādabū 50 r. no «J. D. L.» par «Z. zirgu»; pārējo daļu (50-70 r.) viņi varēs samaksāt, kad būs nodrukāts IV cēliens. - Ar «Z. zirga» drukāšanu grāmatā man izgāja vāji: Zemg[als] bij solījis drukāt no filistru puses, bet tad uzreiz vairs nekā neraksta, un Herm[anis] vēlāk teica, ka te negribot, te gribot, un es nu galā nezinu, kas tur ir; bet savam īstam izdevējam atteicu, kad bij nācis tāds godinošs priekšlikums, ar ne privātu raksturu. - Nerakstīšana un atstāšana nezināšanā vispār rīdziniekiem liekas iemīļota; visi aizņemti saviem darbiem; bet ar to es esmu jau apradis, jo šie gadi nau man pirmie būt projām, un Tevī, brāl, mēs esam atraduši pašaizliedzīgu un nenogurstošu gādnieku, kas licis mums aizmirst lielo daļu no rūgtuma. Vēl mazāk man iet pie sirds visāda neslavas celšana, kuru sarīko mani dažādu sugu pretnieki un kuru izplata vienaldzīgie un ziņkārīgie. Ko Tu, brāl, bēdā par tādiem. Tu jau esi tuvumā un vari katru acumirkli atspēkot, Tevi redz ik dienas. Jaunās tenkas, ka Tavs nams esot pirkts ar manu naudu, arī taču vairāk vērstas pret mani nekā pret Tēvi, un Tev vismaz vēl tas apmierinājums, ka par neesošu noteiktais nams Tev ir, kamēr man tā nama vai tās naudas, kuri man piedzejoti, nau. Man vēl no vienas citas puses tika stāstīts, ka man esot nauda, un te nu izrādās, ka tās tenkas visas laikam nāk no viena avota, jo summa, kāda man piedzejota, ir gandrīz tā pate, ko Tavs nams maksā. Bet lai nu paliek visi tie neslavnieki - viņu eksistence rāda, ka tagad iestājies tikpat tukšs laiks kā 10 gadus atpakaļ, - mēs esam laimīgi, ka dabūjām necerēti to mazo summu atpakaļ, nu varēs Elza taču atpūsties, un varbūt tad arī nāks pēc mans atpūtas laiks, citādi es arī drīz atkal būšu tur, kur 2 gadi atpakaļ. - Nu vēl daudz paldies par visām Tavām pūlēm, mīļo, labo brālīt, par «T. N.» norēķinu (ir daudz mazāk pirktas, nekā es domāju, laikam latīņu burti!) un par visiem citiem rēķiniem un ziņām. E. liek daudz paldies teikt par biogrāf. datiem; kad kādu gabalu būs norakstījusi, tad aizsūtīs Tev izlasīšanai.
Nu būtu šo reizi jābeidz, bet ar lielām bailēm redzu, ka Tu pašās beigās savā vēstulē esi piekodinājis, lai mēs visādā ziņā rakstot abi, un es nu taču esmu rakstījis viens; un E. nokususi, rakstīdama mamiņai! Ko nu! Vai Tu taču šoreiz nepalaidīsi tāpat? Vai nepietiks Tevi aplabināt ar labi daudz skūpstiem? un, ja Tu vēl neliksies mierā, tad es saucu palīgā Emiņu, un tad gan redzēsim! Likšu galā vēl priekšā, lai tad arī Jūs rakstat katru reizi abi, bet līdz tam mēs jau apmierināsimies ar skūpstiem vien, abiem no abiem.
                                                                                                                            Sveiks.

O. Muceniece lai ņem to lugu savai beneficei.

224.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 4. martā

Mīļo, dārgo, kādēļ Tu man neraksti? Tu pārmeti Man nosebošanos, kad es biju Tev atbildējis vēl to pašu dien, un nu Tu pats neatbildi mēnešiem cauri, un man ziņas no Tevis un teātra bij tik vajdzīgas. Es biju tā priecājies, kad Tu nāci par sekretāru; es domāju, ka. nu dabūšu visu vajadzīgo tieši zināt no pirmavota, bez kādiem starpeniekiem, kuru ziņām, arī vislabākām, taču ir saklausītu valodu piegarša. Un nu man jāpiedzīvo, ka man no privātas puses, no H. A., tiek doti paskaidrojumi, un it kā Tavā vai t[eātra] komitejas vārdā. Vai tad Tu pats, mīļo, nevarēji man rakstīt? H. A. man paskaidro, 1) ka demokrātija esot Tija B[anga] un 2) ka sacerētājam gar savu lugu neesot nekāda daļa, kad viņš gar lugas izrādīšanu intresējoties, tad tā esot intriģēšana, ja pat [ne] kriminālnoziegums. Par pirmo paskaidrojumu nezinu neko iebilst, jo nepazīstu Rīgas demokrātiju, bet par otro, kā bijis advokāts, es zinu tik daudz, ka tas vismaz ir pārspīlēts. Protams, es H. A. šo iejaukšanos neņemu ļaunā, jo es viņu vienmēr esmu mīlējis kā temperamentīgu, simpātisku jaunekli un arī no viņa puses esmu piedzīvojis tikai draudzīgu izturēšanos. Bet taču man būtu labāk zināt tiešas ziņas no Teātra un no Tevis, jo Tu man viens no visvecākiem un vistuvākiem draugiem. - Kas nu tur ir ar teātri, es taču vēl tagad nezinu, arī no avīžu («V[ārp]u») zinām ne. Viens tik Tev un teātrim jāzin, ka man vispirmā kārtā rūp teātris un māksla, tam līdzi mana «U. u. n.» uzvešana, un nekādas kliķes. To jau Tu varēji iedomāties arī tā, mani pazīdams vien, un, otrkārt, apsvērdams, ka es aiz pieciem gadiem prombūtnes un tūkstošām verstīm nevaru nekādu aktīvu dalību ņemt nekādās partijās, kur nu vēl kliķēs. - Man saka H. A., ka teātrim ceļoties grūtības, kad es pastāvot uz noteikumu, ka Birutai Skujniek jātēlo Laimdota un Muceniecei Spīdola. Pirmkārt, es uz to nemaz tā nepastāvu, es tik domāju, ka tās ir aktrises, kas spētu tās lomas izvest, un man taču intrese, ka pirmizrādē luga reprezentējas pēc iespējas labi, jo pirmizrādes mēdz izšķirt lugas likteni. Kad ir nepārvarami šķēršļi, tad es varu atsacīties; tā jau es atsacījos no gaidīšanas uz pilsētas teātri, jo tik tur var būt tiešām laba izrāde, jūsu telpas ir par šaurām. B. Sk. atsacīt man grūti; jo viņai es biju to lomu solījis jau sen, nezinādams vēl, ka pret viņu celsies kādi šķēršļi; bet es domāju, ka daudzo ziedotāju dēļ viņa pate atteiksies no šīs lomas. Muc. es neesmu solījis, un tur man nau nekādu grūtību. Kad viņa patiešām prasa, kā saka H. A., lai viņai maksā par velti pusgadu paaugstinātu algu tik šīs lomas dēļ, tad to es neprasu, darat, kā zināt. Bet par visām lietām, arī par šiem šķēršļiem, Tev vajdzēja ziņot man pašam. Un, ja šķēršļi nau svarīgi, ne ekonomiski, ne mākslenieciski, bet tik kliķenisiki, tad nau vērts, ka Jūs atsakāties no labas izrādes un labām aktrisēm. - Neatstāj nu, mīļo, mani tāļāk tādā nezināšanas stāvokli, bet atraksti par visu vajdzīgo. Boz sarakstīšanās es maz varu piepalīdzēt teātrim, un man viņš rūp vairāk nekā dažam kliķeniekam. Tāpat Tu mūs atstāji bez ziņām par B[isnieka] fondu, un nu nāk kases pilna sapulce; A[spazija] nevarēja neko citu darīt, kā caur «J[auno] D[ienas] L[apu]» atklātībā paziņot, ka nau saņēmusi prēmiju; lai lietu neapklusina. Atraksti man arī par šo sapulci. - Teātrim man vēl jāpiezīmē, ka «Pēt[erburgas] dūksnājā» nau nekāda literatūra. Un tad, ko nozīmēs dramaturgs? Vai tas nekaitēs Gustava nozīmei? Gustavs tā jau grožus izlaidis par daudz iz rokām. Dramaturgs būs varbūt tāds starpmeistars starp fabrikantu un strādniekiem? Kurš ir nodomāts šai lomai? Paliec nu mīļi sveicināts.

225.

A. GULBIM
Kastaņolā 1910. gada 19. martā

Tavu mīļo vēstuli no Maskavas, no 21. febr. 1910., es pieņemu tā, kā Tu viņu esi rakstījis, t. i., kā galīgu apstiprinājumu mūsu līgumam par mūsu nodomāto lielo bibliotēkas izdevumu. Stiprināsimies veselībā un darba spējā, lai varētu sekmīgi veikt; tagad, kad esam galīgi apņēmušies un nolīguši, tikai īsti nojaužam, cik liels darbs priekšā. Bet nu viņš ir jāpadara. Man ar veselību vēl neiet pietiekoši labi, bet es raudzīšu. Tāpat Tev jātop īsti stipram un veselam; tas ir vajadzīgs, citādi mēs neveiksim. Ārstē sevi, mīļais, un kop, ka Tu varētu izturēt. Tava vēstule no ziemsvētkiem, kur Tu par to ieminējies, man ļoti patika un mani apmierināja. Kad cilvēkam ir mērķis, tad viņam priekš tā jātaupa arī sevi. - Ko Tu nupat raksti sīkāk par plānu, par maksāšanas veidiem u. t. t., to es visu pieņemu. Zinātniskā daļā jādod tik labākie oriģinālie darbi, ne kompilējumi, arī ne izvilkumiņi. Tava liste par pirmiem 10 N⁰ laba, bet es domāju: jāstāda jau tagad par visiem 50 N⁰, lai varētu, labāk pārredzot, labāk nošķirt svarīgāko vai vismaz to, kas noderīgāks iesākumam. Es domāju, vajdzēs plānu sastādīt koncentrisku, lai no zināmas kodola daļas izaugtu citas kā papildinājumi. Visā darbā (vai nu līdz 50, vai līdz visiem 100 N⁰) vajga būt organiskam sakaram; plašākām izglītības pakāpēm jāizaug no šaurā pamata. Ja darbs pēc vēl turpinājas, tad varbūt var atstāties no šīs sistēmas. Ne Reclamam, ne arī jaunākām krievu universālbibliotēkām nau sistēmas, un tas ir trūkums. Bet pie mums šāds trūkums atriebtos vairāk nekā pie viņiem. - Kad būsi atkal Pēterī vai Maskavā, atsūti man katalogus vai izdevumu sarakstus no dažādām krievu universālbibliotēkām, beletristiskām un zinātniskām, jaunajām un arī vecajām (viena no lielākām laikam ir Суворина bibliotēka, bet es tās diemžēl nemaz nepazīstu.). Ja ne citādi, tad noplēs no jaunākiem Ns pēdējo vai vāka lappusi, kur mēdz būt sludināts saraksts par visām tās firmas grāmatām. Man tādi katalogi ļoti vajdzīgi priekš orientēšanās. Sastādi arī Tu pats parauga listi par 50 un par 100 N⁰. Visas mūsu listes paliek vienmēr pārmaināmas līdz pat iznākšanai. - Pastāsti nākamu reizi arī par sevi vairāk, arī par savu veselību, Mums pašulaik lietains laiks, kas mums ļoti grūti panesams. Liels prieks būtu, kad Tevi tiešām dabūtu redzēt, varbūt taču būs iespējams. Esi no mums abiem mīļi, sirsnīgi sveicināts! Paliec vesels!

Vēstules malā pierakstīts:
Kad šī vēstule sastop Tevi vēl Tiflisā, tad, lūdzams, mīļi sveicini un izsaki daudz, daudz paldies tiflisiešiem par sirsnīgo dāvājumu; es domāju, vainīgie būs mani senie draugi mācītājs Pīpkalējs un aptieķnieks Ātrens, varbūt arī citi, kurus diemžēl nepazīstu.

                                                                                                Sveiks!

226.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 19. martā

Mīļā Nīna, Tava sirsnīgā karts mūs atkal iepriecināja; tā gribētos ticēt, ka te bijis tikai nožēlojams pārpratums, tādēļ tik nepacietīgi gaidām uz Tavu solīto vēstuli no Davosas. Tu pate, nabadzīte, esot arī ļoti novārgusi, un man ar Elzu nu arī neiet labumā. Ak, tā mīļā dzimtene mums visiem nau atnesusi nekā laba; cik labi būtu, ka šis paietu garām! Ir jau diezgan ciests, un negribas zaudēt to dārgāko. Atraksti, mīļā, labi aši; mēs gaidījām jau šīs dienas uz Tavu vēstuli, tādēļ šo rakstu tik vēlu. Paliec vesela, atkopies atkal, lai mūsu mīļo Brenci vari kopt. Daudz, daudz mīļu labdienu.

227.

E. PĪPIŅAM
Kastaņolā 1910. gada 22. martā

Mīļo biedri!

Kad aktieri kori nespēj runāt, lai tad komponē zināmas vietas. Atsūtat man sarakstu par komponējamām vietām. Ka šīs vietas komponē N. Alunāna k., tur man it nekas nau pretī. To es atbildēju t[eātra] kom[isijas] sekretāram uz viņa pieprasījumu jau apmēram mēnesi atpakaļ, un nu t. kom. man to atkal prasa! Neieskatat tagad Jūs to, ko teicu šai vēstulē par teātra lietām, kā noslēpumu, bet paziņojat to t. kom-jai. Par visām lietām es gaidu, ka man Dubura k. atsūta pilnīgus aizrādījumus par visu, kas man ir jāpārstrādā, un par to, ko viņš domā strīpot; šie aizrādījumi man vajdzīgi tūlīt, lai es varu laikā izdarīt, kas nākas. Ļoti laipni būtu no D. k., ka viņš man atsūtītu eksemplāru no «U. u. N.» ar savām piezīmēm; tas man no svara. - Ļoti patīkami, ka t. komisija atsūtītu autentisku paskaidrojumu par B. Sk[ujenieces] lietu, kā arī vispār stātos ar mums sakarā mūsu lugu lietās. Tagad, kur mēs dabonam visu zināt tikai aplinkus vai no ieinteresētām pusēm, mēs paliekam neskaidrībā, nākam nepatikšanās kā, piem., tagad Asp[azija], visvajadzīgākās lietas dzirdam par daudz vēlu (visbiežāk no avīzēm), izdarām gluži negribot varbūt arī teātrim nepatikšanas, un gala iznākums: savstarpējs sarūgtinājums. Un visa vaina [tālākā teksta trūkst].

Vēstules malā pierakstīts:
Cik īsti ienācis priekš «U. u. N.» inscenēšanas? Vai tik 588 rubļ.? Tā bij teikts «J[aunajā] D[ienas] L[apā]», jeb vai tā ir drukas kļūda? - Tagad 3 novitātes uzreiz: «Anfisa», «Gundabs» un «Ragana», - ko tad dosat uz sezonas beigām? - Sveiki!

228.

B. EKMANIM
Kastaņolā 1910. gada 27. martā

Priecīgas lieldienas! Jums, mīļo Ekman, un cien. V[ecrumbas] jkdzei, kurai pateicamies par pieminēšanu svētkos. - Labi, ka Jūs bez lielas gudrošanas iesūtījāt savu rakstu; ar sintaksi Jums nemaz nau tāda nelaime, to jau rāda Jūsu ļoti skaidri latviski rakstītās vēstules. Arī Jūsu princips: rakstīt īsi un lietišķi, ir vienīgi pareizais. Bet latv. prese ir tik sīka, ka maz var uzņemt. Jums vajdzētu labāk griezties pie krievu daudz plašākiem laikrakstiem avīzēm. Tur Jums arī vieglāk būtu atrast piemērotu vielu, jo tiem noder visas vielas, sevišķi referāti par jaunākām parādībām. Bet kad Jūs taisni nespiež maizes rūpes, tad labāk ātrāk beidzat savu arodu un papildinaties tur. - «Klus. grām.» diemžēl man pašam nau; bij viens eksemplārs, to devu lasīt un nozuda. Gandrīz viss izdevums tika konfiscēts. Jaunākās grāmatas man vairs nepiesūta: mans izdevējs Ēķis bankrotējis. Līdz ar to apstājušies arī «Stari», ko lūdzu pateikt V. jkdzei. Kad ko jaunāku saņemšu, aizsūtīšu Jums; Jūs zināt, cik neērti un gausi iet; rakstot grāmatas no Rīgas. Paliekat daudz reiz sveiki.
Nododat, lūdzu, mūsu sveicienus V. jkdzei.

229.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 4. aprīlī

Tu esi mans mīļais un labais no pašiem vecajiem laikiem, tādēļ mēs arī tik viegli un pilnīgi saprotamies; arī mūsu dabā laikam ir kas kopējs, kas to veicina. Tādēļ es arī nebaidos Tavā priekšā ne erroties, ne žēloties. Kad es esmu nepacietīgs, neņem to ļaunā, Tu zini, es arī esmu Tev labs. - Ar vēstulēm darīsim tā, ka rakstīsim viens otram tikai īsi, lai iznāktu ātrāk uzrakstīt un otram padot ziņu, bet lai pašam tas nebūtu par nastu. Man arī samērā diezgan daudz vēstuļu jāraksta, un es labi saprotu, ka Tev tā var būt nasta. - Tātad nu telegrammu stilā: B. Sk[ujenieces] dēļ mums arī, sevišķi A[spazijai], bijušas nepatikšanas; man žēl, ka Tu ar neesi ticis saudzēts, to viņa neprot; viņa vispār neprot vēl izvest savu lomu vispārības labā. Ļoti gaidīs T[eātra] kom[isijas] paskaidrojumu A. Vispār daudz kas nebūtu noticis, ja mēs no šejienes varētu skaidrāk pārredzēt apstākļus. Tādēļ Tev turpmāk būs visā īsumā jāatbild uz maniem jautājumiem. - Tagad gaidīšu vispirms atbildi uz 2) un 4) par «U. u. n.» teksta sūtīšanu ar D[ubura] piezīmēm un par «Z. zirga» izrādēm atsevišķi bērniem dienā un pieaugušiem vakarā. - 25. III dabūju no -ea- 400 fr. Ar honorāru par tulkojumiem (8rb.) esmu ļoti mierā, paldies.
Par «Z. z.» izdošanu: labi, ka nu zinu, un mīļš paldies par pūlēšanos, un jau iepriekš paldies A. P. un J. N.. - Kad «J. D. L.» rindas netiek lauztas (kas iznāk lētāk, bet cik~), tad slejā ir šaura un tad grāmatiņa nevar būt augsta, lai nebūtu par šmaugu un garenu; vislabākais 25-30 rindiņas. Tad viņa iznāks neliela platuma (piem., kā «Ave sol»), bet biezāka. Ja «J. D. L.» rindas turpret lauzt, tad var laist platumu parasto. Man itin labi patīk tāds formāts kā «Ave sol». - Cik lokšņu iznāk, kad uz lappusi nāk tik 25-30 rindiņas? un cik platam formātam? - Labi būtu, kad varētu personu vārdus likt virs rindiņām, daudz glītāk nekā «J. D. L.», kur tie likti blakus. Cik daudz biezāka caur to iznāktu grāmatiņa? - Pirmo loksni korektūras es vēlētos redzēt, lai varētu labāk apsvērt. Vēlākās loksnes lasi Tu vien; neatstāj vis drukātavas korektoram, tam nau laika būt pamatīgam. - P[īpiņ]am aizrādīju, ka II cēlienā panti vienā vietā ļoti nesmuki salikti; uzmani to pie korektūras. Arī IV cēl. pats sākums ir 8 rindiņas panti, ne proza; jāatceļ tā, kā arī acij redzams; ka tie ir panti. «J. D. L.» tas nau darīts. -
Vāka un virsraksta izgreznojumi še viegli atrodami, varbūt likt jātnieku ar zelta vairogu (saule) un zobenu (stari). Vāka krāsa vislabāk balta, krēm-, bāli dzeltena; vispār gaišā. krāsā. Ja vāka zīmējums būtu par dārgu, tad varētu uz itin gaiša vāka zelta burtiem likt virsrakstu.
Vai es paspēju vēl nosūtīt mazu prozas ievadu? - Apakšvirsraksts būs: «Saulgriežu pasaka 5 cēlienos».
- Beigās vēl Tev un Kr. lielais paldies par aizdevumu «U. u. N.». Vai Tu esi jau vietā un amatā, ka vari ar tik lielām naudām operēt? Atraksti man kaut ko arī par sevi. - Kad šo vēstuli biju jau nobeidzis, atnāca oficiālā līdz ar Gustava rindiņām. Tādēļ nu nosūtīšu atbildi arī uz to. Paliec sirsnīgi sveicināts no mums abiem.
                                                                Tavs [Rainis].

Vēstules malā pierakstīts:
Atsūti 1 eks. «Sudr. šķidrautu», tūliņ. Tas priekš strīpojumiem priekš J. teātra. Sveiks. Norēķini nost no mana honorāra tos 4-5 r. par A. Kopot. rakstiem. Sveiks.

Uz atsevišķas lapiņas rakstīts:
1) «Sudr. šķidrauts» tiks šinīs dienās sarīkots izrādēm tādā ziņā, ka tiks nolaisti visi skati un atsevišķās vietas, varētu neiet. Tiks aizsūtīts eksemplārs ar piezīmēm.
2) «Uguns un N.» teksta sagatavošanu es domāju vistā izdarīt, ka Dubura k. atzīmē vienā teksta eksemplārā visu; kas būtu strīpojams, kas pārgrozāms un kas no jauna taisāms; vismazākais, ar vienkāršiem strīpojumiem un malā pievilktām strīpiņām priekš pārstrādājumiem, ja garākās piezīmes vai motivējumi viņam aizņemtu par daudz laika: (Par to es jau kādas nedēļas atpakaļ rakstīju V[izul]im.) Tas eksemplārs būtu atsūtāms man, un es viņu līdz ar izdarītiem pārstrādājumiem atsūtītu atpakaļ. - Protams, man būtu ļoti un divkārši patīkami redzēt še D. kgu un ar viņu visu pārrunāt, bet es nevaru pieļaut, ka manis dēļ viņš uzņemas tik lielus pūliņus un izdevumus, arī nevaru uzlikt teātrim tādus izdevumus, jo viņš jau tā ārkārtīgi daudz upurē. Es gribētu, ka «U. u. N.» visiem būtu par prieku un ne par nastu.
3) Ka Alunāna k. uzņemas komponēšanu, tas man būs tikai par godu un patiku.
4) «Zelta zirgs» kā bērnu luga esot par krasu, pēc avīžu atsauksmēm. Vai tad nevarētu priekš bērniem dienas izrādēs nolaist krasākās vietas mi toties atkal lugu izrādīt pilnīgu vakara izrādēs? Tā. būtu abiem līdzēts. Lūdzu par to atbildi drīz.

230.

G. ZEMGALAM
Kastaņolā 1910. gadā, ap 5. aprīlī

Mīļo Gustav, Tava sirsnīgā un asprātīgā vēstule par direkcijas bēdām un aktieru untumiem man ļoti patika, bet man nepatika, ka Tu viņu rakstīji tik vēlu, kad visādas nepatikšanas jau notikušas. Es Tev un citiem, kam vien daļa pie teātra, izrakstījos vai desmitām vēstulēm, bet manus priekšlikumus un jautājumus citi ieskatīja par savu privātnoslēpumu, citi par iemaisīšanos teātra lietās, bet visi vienprātīgi neatbildēja. Tagad arī ofic. paskaidrojumam tikai akadēmiska nozīme, kaut gan ļoti labi, ka arī tāds ir. - Priekš «U. u. N.» man viena galvenās lomas tēlotāja nu beigta, Muceniek j. (ne es viņai esmu rakstījis vēstuli, bet A[spazija]); tik lielus izdevumus viņas dēļ no teātra es nevaru prasīt. Otru tēlotāju B. Skuj[enieci] priekš otrās galvenās lomas direkcija arī negrib. Dramaturgs H. A, pat rakstīja man, ka ļoti ļauns bijis mans aizrādījums ņemt Duburu par rīkotāju, tā arī esot iejaukšanās. Var jau būt, ka arī manus aizrādījumus par dekorācijām un kora runāšanu ir uzskatījuši par to pašu. Galu galā jau viss ir iejaukšanās, arī pate lugas rakstīšana iejaukšanās literatūrā un teātra iekšējās lietās. Kad vecāki rūpējas par saviem bērniem, tad pedagogi to arī sauc par iejaukšanos. Man arī rūp, ka izrādes būtu labas; bet pat «J. D. L.», kur pats dramaturgs, nau nebūt labs vien par izrādēm, tā nupat par 2 «Raganas» izrādēm. Mums visiem rūp J. teātris, arī garantiem un rakstniekiem, un «plašām masām», ne direkcijai vien. «Diktē, ko darīt» varbūt pilna sapulce vien (arī tā vairāk aizrāda), autori jau nekādā ziņā ne, un, kur es ko esmu vēlējies, ko direkcija atrod par neiespējamu, tur es vienmēr esmu gaidījis, lai man to saka, lai man aizrāda, bet nevis lai no tā taisa Haupt und Staatsaktion, un arī ne, lai man uzliek mēmu lomu. Un «plašās masas» taču arī parādījušas tikpat maz peļamu rūpēšanos par teātri un «U. u. n.», kad ziedojušas tik lielas summas inscenēšanai un pabalstam un arī kad kādā 100 balsu pilnā sapulcē vēlējās, lai angažē B. Sk. Tām es tik varu pievienoties priekš Laimdotas lomas, jo, kad arī B. Sk. spēlētu vājāk nekā citas, viņa tiktu nesta no šo balsu piekrišanas. Teātrim nemaz nevarētu nākt par jaunu, kad viņam aktrise, kurai ir savā daļā publikas piekrišana. Es, zināms, to visu no šenes nevaru apsvērt sīkumos, bet tikai tik vispārīgi, kā še teikts. Piem., H. A. saka, ka B. Sk. neesot nemaz tādas priekrišanas. Bet tas laikam vislabāk izrādīsies, kad pa šo sezonu. viņai būs gadījums vairākreiz uzstāties. - Nu par pašu B. Sk. izturēšanos: protams, bij neprātīgs viņas pārāk augstais aizprasījums, kā arī M. j. - vispār man nepatīk aktieru dzišanās pēc pārmērīgām algām; caur to pa lielai daļai izskaidrojas pirmā laikā iekrātie parādi; vajdzētu būt noliktai normai - visiem vienādai -, priekš galvenām un II šķiras lomām. Es neesmu ne priekš kādiem pārmērīgiem prasījumiem, arī ne priekš «U. u. n.», ar ziedoto naudu jāapietas augstākā mērā taupīgi; tas ir visu pienākums pret ziedotājiem. Un, kur var un vajga taupīt, to lai saka direkcija. Par visu šo rakstīju arī Ķ[irpēnam] jau pāris nedējas atpakaļ. Un nu esi no mums abiem mīļi un sirsnīgi sveicināts.
                                                                Tavs Rainis.

231.

A. PRIEDĪTEI
Kastanolā 1910. gada 9. aprīlī

Mīļā Anna, kā Tev iet? vai esi jau sākusi atspirgt? jeb vai Tev vēl arvien neļauj celties, kad ļauj, atraksti kādu kartiņu. Pie mums uznāca piepeši auksts, Elza no katras pārmaiņas cieš. Kad tik Jums arī nebūtu aukstāks, bet tur laikam tā nebaidās no slikta laika. Mēs abi esam steidzīgā termiņa darbā, tādēļ nerakstu vairāk. Vai ziņas no Brenča labas? Gaidīsim no Tevis kādu zīmīti. Esi daudzreiz mīļi sveicināta no mums. Sveika.

232.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1910. gada 10. aprīlī

Manu mīļo, veco Matīs, tāds prieks man sen nau bijis kā šī satikšanās pēc tik daudz gadiem! Tas jau gluži tāpat kā toreiz pēc manas pirmās pārbraukšanas, kad mēs netīšu sastapāmies vagonā, uz jūrmalu braucot. Man tas vēl tik dzīvi atmiņā, ka tagad viss izliekas it kā tās dienas turpinājums. Un tā atkal tikai epizode iz vēl agrākas kopdarbības redakcijā. Bet, kad labi apdomā, tad taču ir starpā iespraukušies jau 20 gadi. Nu, bet, kad gandrīz vesels cilvēka mūža laiks, mūs pašus šķirdams, nau spējis šķirt mūsu jūtas; kad man, kas tik svešs un taču ne vien telpu, bet arī domu un likteņa ziņā, ir uzglabājusi tik, dziļu sirsnību un mīlestību kaut jel viena sirds, kā Tava; tad es varu saukties ar pilnu tiesību par laimīgo. Viss nelāgums, kas man apkārt vienmēr bijis un būs, nevar man atņemt to, kas vienīgais ir no svara, skaidru un negrozāmu siržu mīlestību. Man priekš sevis ar to pietiek, man tas ir drošs pamats, un es varu visus spēkus griezt uz āru. Man otrs liels prieks, kā Tev sācis iet labāk ar veselību, pašam un visai ģimenei, un ka arī citādi vari iztikt; mūsu sirsnīgākos sveicienus visiem Taviem mīļajiem. - Bet nu jānāk ar lielajiem paldiesiem vispirms Tev pašam un tad visiem draudzīgajiem cilvēkiem, kas piesprieduši godalgu A. par «S. stūrīti» (Ir jau saņemta ar daudz paldies, bet kvīte par to aizsūtīta Inenberg k., kurš vēl pirms naudas pienākšanas bija par to rakstījis.), un tiem mīļajiem draugiem un gādniekiem, R. kdzei un visiem, kas tik dzīvu dalību ņēmuši pie A. veselības. Tu ar savu jūtīgo sirdi vislabāk sapratīsi, cik dziļi mūs abus aizkustināja tāda līdzjūtība, un izteiksi to viņiem. Es esmu laimīgs, ka varējis kopt to cilvēku, kuru mēs visi turam tik dārgu, un vēl vairāk, ka kopšanai bijuši daudz maz panākumi. Visbīstamākais laikam jau pagājis, operācija izrādījās par nevajdzīgu jau aizpērnēju rudeni, un pats grūtākais laiks (pērnā ziema un pavasars) kaut kā pagāja, šī ziema un pavasars jau vieglāki, kaut tik nu nebūtu tik auksts. Šo vasaru izšķirsies, vai ies uz labo pusi. Ar materiālo pusi ir tā; ka jau pērn sāka iet labāk, es dabūju atmaksātu kādu vecu parādu, un arī no teātra un honorāriem ienāk tik pietiekoši, ka varu gluži labi iztikt, jo knapināties esmu iemācījies pa gariem trimdu gadiem. Tu man vecs draugs; mani pazīsti un nepārprastu un neņemtu man ļaunā -: es gan atraidītu katru pabalstu, godalgu ne, bet to nodomāto no tiem mīļajiem draugiem gan. Neviens izrīkojums, ne cits pabalsts nekad nau nācis man par labu. Manai dabai to pieņemt būtu pilnīgi sveši, es varbūt savādnieks, es audzis un attīstījies pats; citādi nekā parasts. Mana daba prasas ne palīdzības; bet mīlestības un atzinības, un arī šis viņa tūdaļ pārvērš darbā, kā mašīna krāsns kurināmo pārvērš kustībā. Tāda daba ir ļoti nelāga un nelaimīga, jo viņu ļaudis drīz var sajust kā svešu. Bet man tāda ir. Nu Tu sapratīsi manu stāvokli še, Ko man darīt? Vai es savu tādu savādu dabu drīstu uzspiest citam? Vai tas, kas man pietiekošs, it tāds arī citai vārīgākai dabai? Jo, galu galā, man ir tik nepieciešamais priekš tagadnes un nākotnes. Man tā pietiek, bet vai arī citam? Es esmu daudz patvarību izdarījis pret citu dabām, to dārgāko esmu ievilcis savā liktenī, es baidos. Lai A. izšķir pati. Bet mana dziļākā pateicība vienmēr paliks maniem draugiem. - Tu redzi, mīļais, ka es par tāli esmu ierakstījies savās darīšanās, bet drauga priekšā neslēpjas. Runāsim par mūsu kopējiem draugiem: ēnu aizvadīja uz kapsētu, Birzgali; viņš gan bija tik darba biedris, bet tālas atmiņas liek arī viņam izrādīties tuvāk. Tanī pat slimībā mira arī viņa brālis Oskars, laikam viņiem iedzimta. Tavi kapsētas iespaidi briesmīgi, tādi visus gadus nau devuši miera. Labāk pie dzīvajiem: Nicmani mēs pazinām, bij ļoti simpātisks un inteliģents cilvēks, ne velti viņš tagad iniciators veikala ziņā; žēl, ka netikāmies. A. B. man vienmēr izlicies kā viens no kulturēlākiem latviešiem, džentlmens pēc kārtas un gara, jauns tips pie latviešiem. - N[icman]im sirsnīgi pateicamies par naudas nosūtīšanu. - Par atklātības lietām Rīgā runāt man nākas grūtāk, jo esmu tik tāļi nost. R[īgas] L[atviešu] B[iedrīb]u esmu vienmēr ieskatījis par vispārības mantu; nevajdzētu no tās atteikties; bet to iekarot progres. elementiem, tāpat kā, piem., pils[ētas] domi. - Saki man, vai ir iespējams līdzi strādāt Der[īgu] Gr[āmatu] N[odaļā]? es biju uzņēmies «Vallenšteinu» tulkot; vai tā nebūtu reakcijas pabalstīšana? Bez tam jau A. Up[īts] manus tulkojumus Nodaļai tā nopēlis par sasteigtiem (faktiski es esmu arī tos ļoti rūpīgi strādājis), ka man kauns ko tulkot. - Vai Tu nevarētu man arī paskaidrot, kas īsti ir «J[aunās] D[ienas) L[apas]» izdevēji? - Ko dara mūsu vecais Džons? Vai Rīgā? - Kas gaidāms pēc 4. septembra? - Kādēļ naids starp strādnieku biedrībām un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]»? Bet ko nu visu izprasīsi, visu jau gribētos zināt no mājām. Jābeidz vien ir garā saruna ar mīļu draugu. Kad nu atkal redzēsimies? - Jā, par sevi bij jāsaka: es biju itin slims 2-3 gadus atpakaļ, tagad saturos; es sevi ļoti pamatīgi pazīstu un jau pirmā trimdā pats sevi izārstēju. Tagad gan esmu vājāks, bet mani stiprina tas, ka man jākopj otrs. Daba še ļoti jauka, tas man palīdz lielāko daļu darbā; bez tās es nekā nepastrādātu. Tagad rakstu vienu lugu un meklēju un gaidu uz izdevējiem priekš maniem dzejoļu krājumiem, tiem, kas iet cauri. Darbi sakrājušies un guļ mājā, un spiež. - Paliec nu mums tikpat labs un mīļš, un esat visi uz sirsnīgāko sveicināti no Tava Raiņa.

233.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada. 23. aprīlī

Mīļo, labo, bija man ciemiņš un nokavēja daudz laika, tādēļ arī Tev tūdaļ neatbildēju. Bet steidzams arī nau nekas jāsaka. Ļoti labi, ka atsūtīji man korektūru no I loksnes; es redzu, ka «J[aunās] D[ienas] L[apas]» slejas ir lauztas; tas izmaksā gan dārgāk, bet izskatās daudz labāk. Daudz paldies par to un par labo papīru, un par tāpat labo korektūru. Pāris kļūdas gan ir, bet nu Tu, mīļo, noturēsi pat gluži bez kļūdām, un tas man būs īsti rets piedzīvojums. Paskaidrojumi iekavās ar mazu burtu, kad tuvu pieslēdzas tekstam, ar lielo, kad ievada ko patstāvīgu. Tagad, kad ir slejas lauztas, panti ir labi nostādīti, jo netiek vairs sarautas rindiņas kā šaurās slejās «D. L-ā». - Par vāku es Tev rakstīju vēstulē (4. 4. 10.), lai ir gaišs, balts, dzeltens. - «U. u. n.» lietā gaidīšu nu visā drīzumā atzīmēto eksemplāri no Dubura, jo trīs nedēļas jau ir pagājušas. Mana liela atzinība komitejai, lai nu teātra komisija parūpējas no savas puses, ka iznāktu pietiekoši daudz mēģinājumu, jo to lugu nevar izrādīt ar parastiem trim vai pat 10 mēģinājumiem, bet vismaz abus skaitļus reizinot; ,jo vairāk ir tas vajdzīgs, ka man galvenās aktrises Muc. priekš Spīdolas vairs nau; un kā būs ar otru galveno lomu - Laimdotu? vai B. Skujeniek ir jau angažēta, kā pilnā sapulcē bij solīts? Cik lielu algu viņa prasīja? Es nepabalstu neko, kas iet pāri par parasto mēru priekš pirmo lomu tēlotājiem. - Kas bij ar «Šķidrautu»? vai «Gunu» atļauj tāpat bez strīpojumiem? Visādā ziņā A[spazija] nosūtīs tūliņ Tavu atsūtīto «Šķ.» eksemplāru ar atzīmētām vietām (nokavējās ciemiņa dēļ). Kas tas bij ar kritiku par Mucenieces «Gunu»? Kā nu viņa, daudz gadus klāt mācīdamās, spēlē zem kritikas savu Glanzrolli? Vai tā H[ermanis] A[sars] sataisa ceļu Tijai priekš Gunas un arī priekš Laimdotas vai Spīdolas, kad jau ir atraidīta no manis cerētā Spīdola - Muceniece? Saki Tu, mīļo, cik tur patiesības tanī kritikā un cik intrigas. Kad H. bija no pilnas sapulces pērn izslēgts, Gustava vadībā teātrs mierīgi attīstījās; es ceru, tas netiks traucēts, jeb vai pēc H. - B. Sk[ujenieces] kontroverses gaidāms vēl kas? Visādā ziņā, mīļo, dari Tu savu iespaidu uz to, ka ar strādniekiem tiek strādāts saticībā. H. ar tiem neprot turēt miera. - No šenes es gan nevaru pārredzēt pietiekoši apstākļus Rīgā, bet man liekas, ka satiksme demokrātijai ar strādniekiem nau vairs tik laba; vismaz no avīzēm tas nomanāms. Vai Tu man par to ko nepastāstītu, kad Tev vairāk laika. Citādi raksti tikai vajdzīgo un nedaudz rindiņās, kā izgājušo vēstuli, tā man ļoti patīk. - Atsūti arī rēķinus, ko Tu biji solījis. Esi daudzreiz sirsnīgi sveicināts.
                                                        Tavs Rainis.

234.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 2. maijā

Mīļā, labā, kā Tev nu iet? Vai labošanās iet vēl uz priekšu tikpat svarīgi, par kilu nedēļā? Tad gandrīz varētu kādu mārciņu veselības mums atsūtīt. Mums darbu notraucēja viens negaidīts ciemiņš, svešs. Labāk būtu bijis savējs, bet Tev jau ārsts neļaujot braukt. Pie mums vienu nedēļu bij slikts, tad labs laiks; vakar atkal lija, bet šodien jau spīd saule. Laikam pie mums taču ir labāks nekā citur. Kā iet Brencim? Kad tik Tev nevajdzētu atkal viņu sūtīt savā vietā. Sirsnīgus, mīļus sveicienus no abiem (Elza, kā jau parasti, aprīlī atkal vājāka). Saņemies un turies veselībā!

235.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 10. maijā

Mīļo, labo, vēl man nau pienācis sen solītais eksemplārs no «U. u. N.» ar Dubura piezīmēm; termiņš būs laikam 2 vai 3 reizes apkārt, un Duburs gan atkal slims. Žēl viņa ir, grūti viņam iet ar pastāvīgo slimošanu un vārgšanu, un mēs viņam visvairāk varam līdzjust, jo arī no tā paša ciešam. Bet ko lai darām ar to lugu? Vai viņš nevar izdarīt tos pāris visvajdzīgākos strīpojumus - to jau nebūs daudz, t. i., tādu vietu, kuras aiz inscenēšanas neiespējamības, tehniskā vai finansiālā ziņā, jāatstāj? Vai nevar uzdot sīkākos darbus izdarīt Mierlaukam? Kad D. vēl vairāk saslimtu, tad tā kā tā: viss būtu jādara Mierlaiikem. Atbildi man uz šo labi aši. Tad, kā ir ar lomām? Kas spēlēs Spīdolu? Tija ir veca un rutinēta aktrise; uzreiz tiek no Asara slavēta Lilija Ērika. Vai tā ir atkal intriga no Asara? Jeb vai Lil. Ērika tiešām spēj? Atraksti man, mīļais, pats savu spriedumu par L. Ēriku, kuru es personiski neesmu redzējis. Man jāzin par šo visu. Tad, kas ir ar B. Skujeniek angažēšanu? Nolemta tā ir no pilnas sapulces, vai jau arī izdarīta? Ja nē, tad par ko nē? Vai no galvenām lomām sistemātiski tiek atbīdīti labākie spēki, tā Muceniece, tā Tija, tā B. Sk., lai lugai kaitētu? Un, ja tā būtu, ko es negribu ticēt, tad kam tur tā intrese? Vai te arī atsaucas strīdus starp demokrātiem un strādniekiem? - Ja satiec Pīpiņu, pajautā; kādēļ netiek maksāts honorārs no «J[aunās] D[ienas] L[ap]as» par «Z. zirgu»? Kā labi iet ar «Zirga» drukāšanu? Paliec daudzreiz mīli sveicināts no Tava Raiņa.

236.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1910. gadā, ap 20. maiju

Ļoti godāts kungs!

Jūsu sirsnīgā vēstule mani ļoti iepriecināja, varbūt vairāk, nekā Jūs domājat, un arī citādi, nekā sagaidīsat; Jūs man atļausat par to vēl kādus vārdus vēlāk, bet tagad - Jūs kā matemātiķis neņemsat man ļaunā, ka lietišķību stādu visaugstāk - vispirms veikals: «Kultūrai» Rīgā minēju par Jūsu Tokviļa tulkojumu, - viņi ir ar mieru, grib to darbu redzēt, aizsūtat to, ja tas Jums nau citur nodots. «Kultūrai» gan maz naudas, bet viņai taču sanāk no strādniekiem, viņa izdevusi nupat Gortera «V[ēsturisko] materiālismu», tur arī ienāks nauda, un maksāt «K.» solās labi, līdz 15 rbļ. par loksni. Adrese: A. Deslau, Rumpenhofsfr. 25, Q. 18; ja nē, atsūtat man, es izdarīšu tālāko; visādā ziņā atbildat man, vai var uz Jums cerēt. - Un te es esmu jau arī tuvu tam, ko gribēju no sākuma teikt: kādēļ tā priecājos: Jūs esat jau sākuši to lielo darbu, par kuru sajūsminājāmies jau pērn, Jūs esat jau notulkojuši darbus un izstrādājuši terminoloģiju tām pamata zinātnēm, kuras pie mums gluži novārtā un bez kurām taču mēs nevaram tikt Eiropā un ārā no «aziātības un salašņu zinātnēm», kā pareizi sakāt. Tie tulkojumu plūdi pie mums un krieviem bij diletantisms un vairāk [tālākā teksta trūkst].

237.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 21. maijā

Mīļā, labā Nīna, kā Tev nu nabadzītei iet grūti! Tāda svārstīšanās veselībā nāk no nervozitātes; tā varbūt Tev ir pate pamata kaite, kā arī mums, un uz viņas tad attīstās citas. Mēs nupat pārlaidām ļoti grūtu nedēļu, bij tik auksts un lietains, kā ne pat februārī; esot bijuši tie četri ledus vīri (svētie). Citi atkal teicas, ka tas viss nācis no Polārzvaigznes (t. i., komētas), jo tik auksts tik vēlu neesot nekad bijis. Elza vēl ļoti novārgusi no pēkšņās laika pārmaiņas. Tagad ir atkal diezgan silts, līdz 17°; bieži vēl apmācas, bet gan jau nu būs labs, kad tik netiktu pārāk karsts. Kā tu nu, nabadzīte, darīsi? Cik ilgi Tev vēl ir Tavs urlaubs? Esi no mums mīli sveicināta un skūpstīta un izveseļojies aši. Tavs J.

238.

RĪGAS KOOPERATORU BIEDRĪBAS VALDEI
Kastaņolā 1910. gada 21. maijā

Jūsu godinājošo uzaicinājumu līdzi strādāt pie «Līdumniekan» saņēmu nupat un steidzos tūdaļ Jums paziņot, ka lielāku darbu, kādu Jūs vēlējāties, piem., «Par laukstr. kooperāc. Itālijā», nevarēšu solīt. Gan jau gadu atpakaļ biju nodomājis tuvāk iepazīties ar šo jautājumu uz vietas (kura nau attāla no manas), bet arī šogad diemžēl nevarēšu izvest šo nodomu. No A[spazijas] būs kādi dzejoļi.
Kad «Līdumnieks» varēs lietot arī tādus, kās neattiecas kooperācijas ideju; var būt arī kāds beletristisks raksts. Ka Jūs esat griēzušies pie manis, to es pieņemu par aizrādījumu, ka «Lidumnieks» atļautu vietu arī rakstiem, kas slēdzienos nesaietos ar «Līdumnieka» virzienu.

239.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1910. gada 29. maijā

Mīļo, labo Jānīt, gadījās man divi ciemiņi, viens pakal otram, notraucēja darbā un bij jābrauc apkārtceļojumā. Tā man pazuda vairāk nekā trīs nedēļas, nepaspēju Tev uzrakstīt atbildes, un no visa palika pāri tikai liels nogurums. Man bij liels prieks, kad saņēmu Tavu sengaidīto vēstuli, un nu vajdzēja nākt tādam gadījumam! Bet saproti, dārgo, un atvaino, un, kad jel kad nāktu līdzīgs gadījums mums vienam vai otram, - viņi jau nāk ik dienas -, tad turies pie viena: «Ir laikam kāds starpgadījums, nau nekas ļauns domāts». Tā es daru, aiztaupu sev daudz grūtību, un beigās vienmēr paliek taisnība tādai atvainošanai, kad tik visumā pazīsti savu draugu. Un es domāju, Tu mani pazīsti nepazīdams, tāpat kā es Tevi. - Šī Tava vēstule man ļoti pa prātam, jo par daudz lietām, sevišķi par viņu savstarpējo sakaru, dabūju še skaidru pārskatu, visi sīkumi tiek iecelti lielās rubrikās. Viņa apstiprina man arī to, ko, no tālienes un teorētiski apskatīdams, biju nopratis: proletariāts sāk nošķirties no sīkbirģeliem, demokrātija sadalās, kopā iešana pamazām tiks retāka. Es biju pat domājis, ka tas notiks vēl ātrākā tempā, man nau tik tieši un gaiši priekš acīm, kā jums dzimtenē, tas, ka pate reakcija spiež ilgāk kopā dažādos elementus demokrātijā caur legālas darbības ierobežošanu. Tā izskaidrojama kopdarbība pie teātra, Kultūras biedrības, atturības biedrībām. Sevišķi ārkārtīgs fakts ir, ka str-ki teātri, mākslu vispār padarījuši par savu lietu; tas nau nekur citur tādā mērā, kā pie mums, latviešiem. Vācu strādnieki nekur neuztura savu teātri, ir pasākumi belģiešiem un frančiem; pat krievi, kuri līdzīgos apstākļos kā latvieši, mums še pakal palikuši. Mēs no savas «Not» esam iztaisījuši «Tugend». - Es saku to visu tik tādēļ, ka tas attiecas itin tieši uz mūsu mīļās Birutiņas jautājumu. Es domāju, viņas lieta nau personiska, bet vispārīga. Jāatzīst, ka tagadējos aprobežotos sabiedriskās dzīves apstākļos teātrs, tāpat kā kultūras biedrība, ir jāpielīdzina komunāliestādēm un domei. Kā pēdējās jāiekaro, tā arī teātrs. Līdz ar šādu uzskatu daudz kas grozīsies pie uzstāšanās sīkumos; kliķes intrigas tiks par politisku lietu; personisku pretnieku sīkie dūrieni zaudēs savu riebumu tā apziņā, kam viņi jācieš. Mūsu mīļajam cilvēkam tiks noņemtas nevajadzīgas ciešanas: ilūzijas, personiskas šaubas, personiski apvainojumi. Sāpes paliks, bet viņas tiks celtas lielumā. Tūkstoši laikam saka to pašu, ko mēs: «Biruta mums tik mīla»; tas negaidītais aizstāvis, par kuru Tu raksti, kas bij atnācis pēc sapulces, tas liecina to pašu; ka tādus mēs atrodam savā ceļā, tas ir mūsu lielākais un laikam gan vienīgais gandarījums. Un visi viņi kopā saka atkal to pašu: vienīgais mierinājums mums tas, ka mēs savas lietas vietā liekam vispārēju. Es zinu, ka tas ir grūti, ka no sākuma liekas nepietiekoši, un lielākais žēlums, ka tas jāsaka sievietei, kuras organisms jau ir vārīgāks, - bet Biruta ir izvēlējusies grūto celu, un tagad viņai var palīdzēt tikai uzskats, ka visa lieta ir vispārēja, un vēl Tu, dārgo, ar savu mīlestību ik dienas. No šī uzskata tad es teikšu, tāpat kā Tu: Birutai jāpārvar savs riebums un jāiet karot pret intrigām, jāiet un jāprasa: lai dod kontraktu, kas sapulcē solīts: lai dod lomas. Tad lietai jānāk presē: nau teātrs turējis solījumu strādniekiem, nau angažējis; jāpiespiež caur atklātības balsi. «Dz[īvē]» bija labs artiķels, bet ar to vēl nepietiek, jāpastāv kā uz savu tiesību: uz angažementu. Tas jau bij vienīgais strādnieku delegātu prasījums, un tas netiek izpildīts. Tas bij arī mans prasījums, es vēl priekš dažām nedēļām atkal rakstīju par to Ķirpēnam, bet atbildes nau. Es visiem citiem arī esmu izrakstījis loksnes, bet atbildes nau. (Ķirp[ēns] ir mans vecs draugs, apejaties ar viņu saudzīgi, viņš ir tik lēns.) Tādēļ tiek vai nu nemaz, vai gausi darīts ar «U. u. N.» ierīkošanu. Jau 1 ½ mēn. kopš solīts man strīpojumu saraksts lugā, bet vēl nau; viņa dēļ Alun. nevar taisīt mūziku. Prasīju pēc lomu izdalījuma, neatbild. Tas nozīmē, ka vēl ne domāt nedomā sākt iestudēšanu. Tātad pa vasaru negrib taisīt mēģinājumus, tātad domā piepeši sezonas sākumā ar 2 mēģinājumiem uzvest lugu kā kaut kuru reālu lugu. Tā ir Asara sistēma, un to teātrs pieņēmis. Tādēļ viņi uzved tik daudz lugu un tik slikti, viņi grib imponēt, ar jaunu programmu ik dienas, kā kaut kurš kinematogrāfs.
Priekš strādniekiem tas viss ir diezgan labs, ko tie saprot no mākslas. Sīkbirģeļi tikai aizmirst, ka taisni strādnieki ir tie, kas prasa mākslu, un tikai strādnieki. Es par to tāpat esmu norakstījis visiem stīvus pirkstus, bet ko es no šejienes spēju pret šlendriānu un sīkbirģeļu praktikumu. Tev, dārgo Jānīt, varbūt arī nederēja izstāties no valdes, jo nu nau neviena no strādnieku puses, kas tos kungus kontrolētu un bikstītu. Es zinu, Tev bij svarīgi personiski iemesli, bet varbūt tie taču varēja atkāpties lietas priekšā. Valde uz maniem vēlējumiem tā reaģē, ka Birutu neangažē un Mucenieci atlaiž; jāpaliek pāri tikai diletantismam! - Ko tur darīt? galvenais pretspēks var būt tikai strādnieki; tie lai dara spiedienu uz valdi caur saviem delegātiem, jo, kad atkrīt strādnieku pabalsts, ko tad viņi darīs? Tad vajga presē rakstīt, izmantot to pašu «Dz.», varbūt arī «Laiku», kad iznāks. Visu vajga vilkt atklātībā, jo lieta ir atklātības lieta. Priekš «U. u. N.» strādnieki visvairāk ziedojuši; viņiem tiesība prasīt, lai tad arī luga tiek iestudēta, lai tiek ņemti krietni spēki, lai ievēro rakstnieka vēlējumu un dod Laimdotu Birutai. Es no šejienes varu tik bombardēt ar vēstulēm un pēc šīs rakstu tūliņ atkal komisijai. Man pēdējais ierocis paliek lugas atpakaļņemšana, bet tur līdzi jārunā strādniekiem, bez viņu ziņas es i atpakaļ ņemt nevaru, jo es nevaru viņus nekā devējus apvainot. Tu redzi, arī no šīs puses tā ir atklātības lieta, un es ceru stipri, ha strādnieki nelaidīs «U. u. N.» uzvest negatavu, jo tā ir viņu luga divkāršā nozīmē. Pieprasījumi presē par lugas gatavošanu būtu labi vietā. Savu iekaroto pozīciju teātrī strādniekiem nederētu atstāt; birģeļi vieni no teātra iztaisīs balagānu un kinematogrāfu, un strādniekiem būs aizsprostots viens izglītības avotā. Vieni paši ar saviem līdzekļiem strādnieki atkal nespēj uzturēt teātri, un tomēr tas jo vairāk vajdzīgs tagad, kur nau cita nekā. Vēlāk viņiem būs jāiekaro tāpat pilsētas III teātris. Caur kopēju darbību teātrī un citur klasu nošķiršanās tiks vēl paātrināta, jo strādnieki skaidrāk redzēs, kā šķiras viņu no birģeļu intresēm; viņi redzēs, ka ir iespējami tik uz laiku līgumi par zināmām lietām. Nošķiršanās, es redzu, itin gaiša tikusi nupat «Kultūrā». Tā būs arī ar studentiem un filistriem, arī tur vienos un otros būs divas šķiras. Ar intresi dzirdu arī par nodomāto izdevēju sabiedrību, kad tik nu izdotos, es varētu viņai arī ko piedāvāt. - Es redzu, ka esmu par daudz ļāvis vaļu savam uztraukumam un rakstījis par ātru un vispārīgi, bet vispārība jau ir mūsu personiska lieta. Uzturi tikai pie spēka un spirgtuma Birutiņu, nenokaujies par daudz pats, strādādams priekš atklātības, maizes un izglītības reizē, gan jau tad ies. Bet vispirms mums tagad vajga, ka Biruta tiek angažēta ar preses, ja ne citādi, tad jūlija sapulces, palīgu. Neļaujaties abi sarūgtināties caur intrigām un preses uzbrukumiem. Labi būtu, ka valdē būtu kāds no strādnieku puses. - Nu vēl pie ardievām ļauj Tev izteikt, ka man liels prieks par Tavu noteiktību uzskatos, par pilnīgu garīgu nošķiršanos un patstāvību. Birutiņai šoreiz tik daudz mīļu sveicienu, esmu par daudz noguris, lai viņai vēl kādu uzrakstītu. Sveiki.

240.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 29. maijā

Mīļo brālīt, vēstuli saņēmu ar visām labām ziņām un ar paldiesiem. Kad Tev jāmaksā grunts nauda tūliņ, tad jau dari to un tik iekārtojies, ka mūsu dēj Tev tur nepietrūktu. Jo mēs tik tagad savelkam naudu kopā, lai varētu sanatorijā iet (t. i., Elza viena). Man žēl, ka atkal Tev nepatikšanas ar to Tūteri «Z. zirga» dēļ. Tu nebiji rakstījis, ka saņēmis, tur tas pirmcēlons tai vainai. Es atkaļ dikti errojos, ka dienlapnieki jau sen nodrukājuši «Zelta zirgu», tik lēti paņēmuši un nu negrib samaksāt pat to mazumu; to es Ķ[irpēn]am teicu, jo viņš jau rūpējas par «Z. zirga» izdošanu grāmatā. - Kā nu ir par citu grāmatu izdošanu, par ko runāja Tev Kr[e]pl[irls]? Kad nauda tiešām ir gatava priekš izdošanas, tad man šādi plāni: 1) jauna grāmata: dzejoju krājums, 2) «U. u. N.» jaunizdevums; par pirmo izdevumuu, kurš vēl nau laikam izpārdots, es neesmu ne kapeikas honorāra dabūjis, tāpat gājis kā ar «Virpuli». Tātad es izdotu priekš sevis arī, lai no «U. u. N.» nebūtu citiem vien labums, kā līdz šim. Grāmatu varētu izdot lētāku, un tad to pirktu, jo taisni tagad ir un būs vēl par viņu publikā intrese. Šis plāns ir šim brīžam tas labākais un ienesīgākais. 3) Ir jāizdod pārgrozīta un sastrīpota «Kl. grāmata»; man ir oficiālo strīpojumu saraksts atrakstīts. Kad Tev ir vaļas, padomā par šiem plāniem, parunā ar Kr. un «T. N.» izdevējiem un atraksti man, - Priekš «Kultūras biedrības» pēc vienas nedēļas (jāpārraksta) piesūtīšu Tev tulkojumu no kāda paziņas: «M. ekonomiskās mācības»; būs tik viena daļa priekš iepazīšanās ar tulkojuma īpašībām. Tad arī «Kultūra» lai paziņo, vai der un cik viņa maksās. Abi tulkotāji ir pratēji. - Kad būsi mamiņu saticis, paraksti, kā viņai gājis ar veselību, vai viņai ir kāds, kas varētu ko palīdzēt, kad tiek piepeši slima? Vai ar mājeniekiem viņa mierā? Kā ar maksāšanu? Svētku piemaksu Tu neaizmirsīsi viņai nodot. - Kad Kr. apdrošināšanas biedrībā ir labāki noteikumi, tad var arī pārvest turp un pazemināt summu uz 4000r., tā starpība no 500 r. nau tik liela. - Klāt pielikto vēstuli nodod personiski Dambekalnam, kad tiecies ar viņu. - Esat nu abi mīļi sveicināti un skūpstīti. Elza nejūtas atkal labi, laiks bij mainīgs. Paliekat veseli!

241.

P. ZĀLĪTEM
Kastaņolā 1910. gada 1. jūnijā

Mans vecais draugs, kad Tu gada sākumā aicināji mani līdzi strādāt pie «M[ājas] V[iesa]» un pēc tam 4 mēnešus vadīji to bezpartejiska laikraksta garā (ko es biju licis kā noteikumu līdzdarbībai), tad es jau saku gatavot šo to, ko «M. V.» iesūtīt uz jauno pusgadu. A[spazija] jau agrāk nosūtīja dzejoļus. Es brīnījos, kādēļ Tu nedrukāji agrāk V. E[glīša] «Pelēko baronu», jo tas taču, domājams, būs pozitīvs darbs, ne polemika. Nu Tu piepeši esi pārgrozījis «M. V.» virzienu, attiecies no bezpartejības un licis pirmā vietā visasākā veida polemikas rakstu rindu. Es varēju cerēt no Tevis, veca drauga, ka teiksi man kādus atvadīšanās vārdus, bet, kad Tu to nedarīji, tad saņem no manis šo sveicienu; es Tev nekad neaizmirsīšu to gadījumu, kad Tu man izpalīdzēji. Martā A. bij sūtījusi dzejoļus, kurus D[eglavs] bij noturējis pie sevis divus mēnešos (viņš rakstīja priekš nedēļas, ka nu tik Tev tos nodevis), tagad Tu [tos] vairs nevari uzņemt «M. V.», kur nu drīz laikam nāks arī tieši uzbrukumi mums. Bet, lai kāda būtu Tava tāļakā gaita, es tomēr atminēšu tik labo.
Paliec vesels.

242.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1970. gada 2.-4. jūnijā

Mīļo, dārgo, Tava vienkāršā, gandrīz neredzamā, bet tik dziļā sirsnība mani gluži aizkustināja. Es biju dikti uztraucies par to lielo naudas izdošanu Duburam par neko, Tava mīlestība mani atkal apmierināja, un nu tik paliek pāri lielais žēlums, ka Tu vai kāds cits no teātra komisijas nerakstīja man pirms Dubura iekārtojuma nopirkšanas. Varēja atsūtīt telegrammu man, paziņojot itin īsi, ka D. prasa par savu darbu 229 r. (Es par «U. u. N.» no «M. Viesa» dabūju 217 r., no grāmatas izdevēja nekā.), kaut gan viņš agrāk bija solījies to izdarīt par velti. (Man bij tā atmiņā, bet varbūt es maldos?) Pēc tādas telegrammas saņemšanas es būtu visādā ziņa atbildējis, ka D. priekšlikums bez apdomas jāatraida. Savā pēdējā vēstulē es jau Tev rakstīju, ka nevaru uzņemties atbildību par lieliem izdevumiem, kad D. brauktu šurp; kā nu es būtu atļāvis izdot tik daudz naudas par sastrīpojumu!? Visi nes upurus, nesamērojami lielākus upurus nekā D. ar savu pāra dienu ilgo darbu pie strīpojuma, - ar sajūsmu vien es domāju uz dāvātājiem un pabalstītājiem, uz tiem, kas aģitēja ha strādnieku biedrībām priekš «U. tr. N.», uz darbiniekiem komitejā, - un kurš tad no visiem ir prasījis samaksu? Turklāt D. bij solījis pat pārlūkot režiju (kas taču daudz lielāks darbs) par velti. Kad nebūtu bijis šis solījums par velti (vismaz man liekas, avīzēs lasījis par to), es būtu gludi atsacījies no D. pakalpojumiem; es domāju, ka viņam tāda pat mākslas intrese kā Kugam. Būtu jūs, kāds no komitejas, vismaz kaut ko teikuši par šo materiālo atlīdzības jautājumu! Šī nesarakstīšanās mani visvairāk uztrauc, un nu redzamas viņas bēdīgās sekas kā lieli materiāli zaudējumi. Tur atkal savukārt laikam vainīgs Hermaņa uzskats, ka autoram nau nekādas daļas gar viņa darbu. Bet nu nelaimīgais D. iekārtojums! Man jāsaka, ka viņš ir nepietiekošs. D. izrādījis visus no sēdes laukā un visu lietu iztaisījis pat lielu noslēpumu (blakus minot: komitejai kā atklātības iestādei būs bijis diezgan neveikli no pirkt aizklātā sēdē sastrīpojumu, kuru turklāt neviens nau redzējis! Tā ir nepiedodama rīcība no D., tā piespiest!!). Nu, patiesībā tur nau nekāda noslēpuma strīpojumos. To es ar laikam Tev tiku rakstījis, ka visa mana vēlēšanās redzēt iepriekš strīpojumus dibinājās tikai uz to: redzēt, vai teksts nau no D. pārāk sagraizīts, vai nau nocirpti veseli skati un cēlieni. Un no tādas pārākas apcirpšanas es atkal baidījos tikai tādēļ, ka D. mēdz rīkoties ar tekstu pārāk patvaļīgi (piem., viņš A[spazi]jai bij daudz sastrīpojis, «Vaidelotē» pārtaisījis svētnīcu par birzi u.t.l., Niedram «Zemē» laikam veselu cēlienu nogriezis u.t.l.). Še tūliņ jāsaka, ka D. šoreiz ļoti maz strīpojis un es esmu velti baidījies. Es biju gribējis aizsargāties, lai man par daudz neapcērp, nevis gribējis kādu pārstrādājumu tekstā no cita. Jūs laikam to visu neesat sapratuši un maksājuši to lielo naudu D-am tikai, lai ātrāk ietu uz priekšu inscenēšana un lai labāks iznāktu iekārtojums. Nu par pašu D, iekārtojumu: tas dibinājas atkal viss uz D. agrākām domām, ka «U. u. N.» jābūt operai. Es pret to jau rakstīju gari un plaši. Tagad D. piekāpies uz pusceļa, iekārtojis ne vairs pilnīgu operu, bet ¼ daļu no lugas pārtaisījis par melodrāmu (no 130 lapp. ir 30 ar melodrāmu un mūziku). Bet taisni šī melodrāma man nepieņemama. Tad jau labāk opera, tagad iznāk ne cepts, ne vārīts kompromiss. Pate melodrāma ir stipri novecojusies, ir pārejas forma uz mūzikas drāmu, kā to izvedis Vāgners; visas pārejas formas ir nepilnīgas. Sevišķi kaitīga lugai būtu melodrāma 5. cēliena beigās, kur viņa tik atšķaidina lugas dramatismu, mūzika pārskan runāto vārdu. Nepieciešama mūzika no Alunāna man ir tikai: 4 dziesmas un 1 dejas mūzika. Ja teātra komiteja pate vēlas vairāk mūzikas, domādama, ka tas kā ārējs līdzeklis (tāpat kā skaistas dekorācijas) palīdzēs lugu darīt patīkamu publikai, tad es tam padošos, bet 5. cēliena beigās nekādā ziņā nedrīst būt melodrāma. Es esmu tanīs domās, taisni pretēji D-am, ka vispār visās stipri dramatiskās vietās melodrāma ir taisni nosmacējoša un dramatismu iznīcinoša; arī 4. cēlienā melodrāma būtu vairāk kaitīga (Spīdolas dziesma gan vajdzīga). Bet par to laikam man vajdzēs uzrakstīt vēlreiz sevišķu lapiņu t[eātra] komisijai. Vēl par D-a vēstuli ar aizrādījumiem. Tu domā (un ar pilnu tiesību varēji domāt), ka tur būs aizrādījumi par «U. u. N.» iekārtošanu. ¾ daļas no vēstules runā tikai par «Vaidelotes» inscenēšanas vēsturi, un pēdējā ¼ daļā ir par «U. u. N.» man patīkami aizrādījumi, piem., par aktieriem, dažādiem apstākļiem, bet tam visam nau naudas vērtības un par to visādā ziņā viņš nau ņēmis to honorāru. - Ko nu tagad darīsat ar D. strīpojumu, es nezinu. Vajdzēs tā kā tā man un Mierlaukam izstrādāt vēl citu režijas grāmatu. Vispirms jau vajdzēs taisīt citādus strīpojumus, jo D. nostrīpojis, piem., darba dziesmu (77. lapp.) un vārdus par Rīgas piederēšanu viņas cēlējiem (125. lapp. Spīdola). To gabalu vietā jāstrīpo citi, mazāk nozīmīgi. Tad būs laikam jāstrīpo arī vairāk, nekā D. strīpojis, kad nāks tik daudz mūzikas, kā D. apzīmē. Tagad es aizsūtīšu visā drīzumā, pēc 2-3 dienām (pašulaik A. palikusi slimāka, piemetusies kā komplikācija vēl influenca), sīku apzīmējumu, kuras vietas var vajadzības gadājumā izlaist, un pretī es lūdzu, lai tūliņ pēc šīs vēstules saņemšanas komisija apspriež, cik daudz gabalu N. Alunāns liks mūzikā un cik tas maksās. (Par maksas augstumu lūdzu man ar paziņot; es baidos no pārāk lieliem izdevumiem.) Kad ir jau zināms, cik būs mūzikas, tad lūdzu Mierlauka k. sīki aprēķināt un man paziņot, cik stundu ilgs izrāde ar mūziku? Cik daudz teksta rindiņu jānostrīpo nost, lai izrādes laiks nau par daudz ilgs? - Dekorāciju un mašinērijas pārmaiņas cēlienu starpā ir tā jānokārto un tad tā jāiemācās tehniskam personālam, ka neaizņemtu daudz laika, kas vajdzīgs tekstam un mūzikai. Es pilnīgi pa)aujos uz tehnisko personālu, viņš savas lielās spējas pierādījis, veikdams tik daudzās scēnās pārmaiņas «V. Tellā» normālā spēles laikā. Es nezinu, kam tur piekrīt nopelns, bet nopelns ir liels. Pāri par 4 stundām izrāde nedrīstētu vilkties. Tātad lai Mierlauks aprēķina, cik rindiņu teksta (ņemot vidēja garuma rindiņas) var normāli norunāt 1/4 stundā un pēc tā lai aprēķina visu spēles garumu. N. Alunāna k. teiks, cik mūzika aizņems laika; ja teksts un mūzika kopā par daudz gari, tad var arī no mūzikas nolaist (mazāk gabalu komponēt, jo nepieciešama mūzika ir tikai 4 dziesmām); no teksta daudz nolaist nākas grūtāk, var lēti zust sakars. Šos aprēķinus lai izdara tūdaļ! (Pielikšu tūdaļ še klāt nepieciešamās dziesmas! Koris 56. lapp., Kāzenieku dziesma 57. lapp., Spīdolas dziesma 87. lapp. un dzīru dziesma 129. lapp. Tad vēl dejas mūzika pāris vietās. Par citu fakultatīvu koru izpildīšanu rakstīšu Mierlaukam.) Ko nu darīsat ar D. strīpojumu? Kad jau ir samaksāts un viņš nedod naudu atpakaļ, tad eksemplāru paturat sev, nedodat atpakaļ, būs vismaz dokuments. Bet varbūt ar viņu kaut kā salīgsat?
Dekorāciju izdevumi 1500 r. (domāti taču laikam par gatavām dekorācijām, ne par skicēm vien?) nau pārāk lieli, kostīmi arī vēl nāks klāt (paziņo, lūdzams, arī, cik tie maksās); bet te taču ir faktiski ielikts liels darbs un materiāls; šie nau veltī izdevumi. Un Kuga taču drīz būs gatavs ar savu darbu.
Visur jāsargās no liekiem izdevumiem. Labi būtu, kad varētu ar Mierlauku visus sīkumus pārspriest mutiski, bet tā maksa! Biļete vien būtu turp un atpakaļ kādi 70r., pase 25, uztura u. c. kopo līdz 150 rbļo. Tas ir par daudz. Iztiksim ar sarakstīšanos. Atsūti man 1 eksemplāru «U. u. nakts». Es savu, kas man ir jau še, ar piezīmēm nosūtīšu drīz Mierlaukam; lai viņš tāpat atsūta man eksemplāru ar savām piezīmēm. Par 1 ½ nedēļām būs pilnīgi gatavs Rīgā režijas eksemplārs. Nododat arī Mierlaukam manus aizrādījumus Kugam un t. komisijai par koru runāšanu. Mierlaukam tas jāizlasa. Tāpat viņam jāizlasa vismaz 3 reizes viss teksts sakarā, lai viņam būtu pilnīgs pārskats par visu lugas gājienu; tad lai viņš raksta savas piezīmes, tad tās saskanēs ar lugas garu. Es prasu ļoti daudz darba no praktiskā režisora; viņam pilnīgi jāpārvalda viss kopums un sīkumi. Un tad es viņam arī pilnīgi uzticēšos, kā es uzticējos Duburam, kamēr turēju cerību, ka viņš ņems režiju. Par Mierlauka darbīgo dabu ir tikai viens spriedums, to es pieņemu; darbs te ir no galvenā svara: kori ir briesmīgi jāiemāca runāt, ļaužu skati tāpat prasa briesmīgu studēšanu, arī atsevišķiem aktieriem būs tikpat briesmīgi jāiedzīvojas savās lomās, - es itin labi zinu, kad es prasu briesmu lietas, bet, kad mēs visi darbu darīsim apzinīgi, tad varam cerēt, ka briesmas pārvērtīsies par panākumiem. Saki Mierlaukam, ka es viņam nāku pretī ar pilnīgu cerību, un, kad viņš šo darbu izvedīs krietni cauri, - par kuru grūtāka līdz šim nau bijis latviešu skatuvē, - tad viņš arī uz visiem laikiem nodibinās savu režisora renomeju, labāko, kāda mums ir. Es būtu jau tūliņ rakstījis M. pašam, bet A. slimība mani stipri traucē (rakstu šo jau vairākas dienas); rakstīšu drīz.
Nu vēl par sīkākiem jautājumiem: par mūsu honorāriem. Savādi ap dūšu gan ir, kad teātrs grib ietaupīt dažu desmit rublīšus no mūsu algas un tanī pat laikā izdod D-am par neko 200 rubļus. Bet ko lai dara? Visi darbdevēji ir vienādi, teātrs jāskaita pret mums arī par darbdevēju, un tie visi mēdz vispirms taupīt pie saviem strādniekiem. Es jau teātri nekad neiešu piespiest un izmantot grūtā brīdī, kā to darījis D. Un, pat vairāk, - kad jūs šoreiz lūdzat, lai mēs atlaižam no savas tiešām ne augstās procentu algas, tad lai arī tas notiek, bet vismaz zinat, cik maziski ir jūsu ietaupījumi no mūsu algas: par Jelgavas «Z. zirga» un «Gunas» izrādi, Tu saki, ienācis caurmērā 200 r. skaidri, tas būtu mūsu nolīgtais 10% honorārs 20+20 rub., un jūs atrausat 5%, ielaupīdami tādā veidā veselus 20 rubļus, lai segtu izdevumus no 229 r. Viens tomēr lai paliek: šāds precedents ar algas novilkšanu lai netiek par regulu! 10% lai paliek mūsu alga. Kad jūs arī turpmāk raudzītu to apcirpt, tad jau mums būs jāmeklē cits darba lauks. Tad jau krievu un vācu, un pat latviešu avīzes par rindiņām maksā vairāk, un darbs desmitkārt vieglāks. Bet galvenais: nau tādu pastāvīgu, pretīgu uztraukumu, kā ar teātri. Tu pats, mīļais, būdams smalks un jūtīgs cilvēks, ne velti sūdzies, ka, pie teātra darbodamies, esi «daudz, daudz pārcietis». To es ticu. Tikai rupjas dabas ļaudis ir tur savā elementā; lai tad viņi arī drāž savu kinematogrāfu: 12 lugas par mēnesi vai. diviem, kā nupat sludina «D. Lapa». Publikas garšu jau var ļoti ātri novest uz zemu līmeni. Bet es pie tā negribu būt vainīgs, tādēļ vēlreiz: es prasu arī priekš «U. u. N.» daudz mēģinājumu, 30 apmēram; to lai komiteja jau tagad zina. - Man ir vairāk iesāktas lugas, no kurām kuru katru varētu priekš nākošās sezonas izvest galā, A. tāpat, un, tiklīdz jutīsies atkal labāk, arī viņa pamazām strādās, - bet nau nekāda prieka, un, līdz ar «U. u. N.» nebūs panākts miers un nopietna strādāšana, man arī nebūs miera. Kad nu Skatuves biedrība atkal savu sapulci izlietos ķildā, -? - Prieks, mazākais, dzirdēt, ka ar 12 str-u b. priekšstāvjiem strādājat saticīgi kopā, un lai diespasarg dzirdēt, ka aizietu projām pats pašaizliedzīgākais, patiesākais strādnieks, - neņem ļaunā, ka es Tev to acīs saku, bet ko lai es daru, no Tevis taču dabonu zināt īsto stāvokli un patiesību, un Tu taču komitejā tas darbīgākais. (Raksti tikai īsāki un biežāki.) Kas būs pilnā sapulcē ar Birutas Skujniek jautājumu? Vai necelsies atkal? un kādēļ valde īsti lauza savu solījumu un neangažēja viņu? Kas tur tā īstā vaina? Kādēļ tā apvainoja tik daudz biedru? Kādēļ man atrāva labu. Laimdotas tēlotāju? un man nekā neatbild? Sekas var būt tās, ka liela daļa publikas būs opozīcijā pret lugu, un tas teātrim un man nau patīkami. - Jārunā te vēl par lomu izdalīšanu: teātra spēki visi ir samaitāti ar lielo kinematogrāfu, ar pāris mēģinājumu spēlēšanu, ar reālo lugu drāšanu, un taču arī nelietpratēji varēja redzēt, ka «Tells» un «Vaidelote» velk vairāk un turklāt audzina aktierus un publiku uz lielo mākslu; vajga būt jau skaidrai pornogrāfijai, kā Andrejeva «studentu dzīve», lai varētu vilkšanā mēroties ar «Tellu». Bet ko tur nu runāt, es apnicis. Tikai iedomājaties, kādas pūles vajdzīgas aktieriem, lai pamatīgi aizmirstu «studentu dzīvi»! Tātad es prasu, lai jau pie laika izdala lomas un lai galvenie spēki mācās un lūko iedzīvoties lomās. Lai Mierlauks man atraksta, kā izdalītas galvenās 5 lomas. Koriem ļoti daudz būs jāstrādā, un, tā kā to nevar pa vasaru, tad lai «U. u. N.» izrādes sāk oktobrī un visu septembri cauri lai studē kori. Par šo jautājumu man atbildat - Tu vai Mierlauks.
Nu laikam reiz būtu viss par «U. u. N.». Par Tavām pūlēm pie «Z. zirga» mīļais, lielais paldies. Virsrakstam jābūt šādam, kā jau vairākkārt rakstīju: «Zelta zirgs, saulgriežu pasaka 5 cēlienos». Tātad nolaist nost to neveiklo piedēkli «ziemsvētkiem, meteņiem un lieldienām». Ja paspēšu, tad nosūtīšu vēl mazu (2 lapp.) ievadiņu, to varētu uz ekstrā lapiņas (no 4 lappusēm kopā ar virsrakstu). Kad pēc trim dienām to nesaņem, tad drukā vien tāpat; bez ievada; man tagad «U. u. N.» jāsteidz. - Kad jau no «Z. zirga» sāks nākt kādi ienākumi, tad varēšu pagaidīt vairāk arī teātrim, un viņš atmaksās, kad viņam nāks no «U. u. N.». Tagad mēs krājam daudz naudas priekš sanatorijas A-ai. - Kā būtu ar «U. u. N.» jaunizdošanu grāmatā? Izpārdota grāmata gan vēl nau, bet es no viņas nekā nedabonu, un lētāks izdevums tagad ietu. - Tāpat varētu izdot «Kluso grāmatu» pēc 4. sept., man ir saraksts par tiem gabaliem, kas oficiāli inkriminēti, tos tad nolaistu. - Bez tam man mazāks dzeju krājums. Kad Tev atliek laika, aprunājies par to. - Un nu paliec no mums mīļi, sirsnīgi sveicināts, mīļo, dārgo.
                                                                            Sveiks.

Šī vēstule rakstīta vairākas dienas ar pārtraukumiem A. slimības dēļ. Gribēju un vajdzēja uzrakstīt sevišķi visu sakāmo komisijai, bet nespēju; atzīmēšu še pat to, kas ir komisijai lasāms priekšā (kas ar zilu zīmuli piestripots, par citu, kam vispārēja intrese, vari pats minēt) un kas ir tik priekš Tevis. Liels lūgums, lai Tu norakstītu man šo vēstuli ar zīmuli un atsūtītu man pašam priekš zināšanas, lai nau atkal viss no jauna jāizdomā un lai neaizmirstos, par ko ir rakstīts. Man tā pārāk daudz darba tagad. Rit nosūtīšu Tev vēstuli Duburam un teātra eksemplāru.
                                                                    Sveiks, mīļais.

243.

J. DUBURAM
Kastaņolā 1910. gada 4. jūnijā

Ļoti cienījamais Dubura kgs!

Jūsu laipno vēstuli (līdz ar «U. u. N.» eksemplāru) saņēmām ar lielu prieku kā sengaidītu ciemiņu. Tātad Jūs pašu kā ciemiņu še saņemt liktens mums šoreiz nau lēmis, un nez vai viņš to jel maz vairs kad lems. Toties vairāk mēs turēsimies pie Jūsu mīļajiem atzinības vārdiem, ko mums izsakāt, un pie Jūsu draudzīgajām jūtām pret mums, kuras mēs dalām pilnā mērā un kuras abām pusēm, Jums un mums, jaukajās senajās dienās palīdzēja mākslas jautājumos tik bieži vienoties. Lai viņas palīdz mums arī šoreiz. Vēstulēs izruna ir briesmīgi apgrūtināta, un mēs apbrīnojam Jūs un esam Jums visai pateicīgi, ka netaupījāt ne savas veselības, lai ļautu mums tik plaši un dziļi ieskatīties Jūsu mākslenieka dvēselē; es pats pārāk labi zinu, cik daudz nervu spēka un veselības prasa sarakstīšanās vēstulēm. Vienu cerību mēs smejamies no Jūsu vēstules, ka Jūs vēl esat stiprāks par savu vārgumu un ka mūsu tautai vēl nau jābaidās, ka Jūs izvēlēsaties vienu no elēģiskā moto izejām: no dzīves Jūs nedrīstat vēl bēgt, un, ka Jūs ar ikdienu neslēgsat līgumu, par to galvo Jūsu patstāvīgais raksturs. Pieliekat tik rūpes, uzturot savu veselību (veselība prasa sev tagad arī mūsu lielākās rūpes, sevišķi, attiecoties uz A[spaziju], kura nevar un nevar atlabt).
Man vēl ir sevišķs, egoistisks iemesls vēlēt Jums labāko veselību, jo viņas trūkums man jau ir laupījis vienu jauku cerību pēc otras: pirms - ka Jūs uzņemtos praktisko režiju, un nu arī to, - ka pārlūkotu režiju. Atlika tik pāri lugas īsinājums un iekārtojums, kuru es biju iedomājies līdzās ar režiju vai tās pārlūkošanu, lai būtu vairāk vienības; un te nu atkal draud iznākt pārpratums, jo Jūs, ņemot «U. u. N.» galvenām kārtām kā operu, esat vislielāko vērību piegriezuši muzikālai daļai. Īsinājuši Jūs esat maz, varbūt par maz priekš daudzuma mūzikas; bet par īsinājumiem vēlāk.
Es biju rakstījis, ka vēlētos «U. u. N.» ņemtu kā lugu; tam nākdami pretī un reizē gribēdami paturēt arī operas raksturi (jo Jūs esat abu mākslu meistars: dramatiskās un muzikālās), Jūs esat izšķīrušies priekš melodramatiskās formas kā kompromisa. Melodrāma tiešām jau pate savā būtībā ir kompromiss, maisījuma un pārejas forma, kura izvesta galā tikai mūzikas drāmā. Es esmu pretī mel<u>odrāmai (lūk, spalva netīšām uzrakstījusi melu drāma). Drāmā viņai, manis pēc, nebūtu nemaz vietas jeb vai tā būtu ciesta tik ļoti reti, un tad arī tikai maigās (labāk: sentimentālās) vietās, nekad ne stiprās, dramatiskās. Tādēļ es nekādā ziņā negribu melodrāmas 5. cēl. beigās (139.-141. lapp.). Mūzika, arī klusākā, pārskan runātos vārdus un vismaz novērš uzmanību. Otrkārt, mūzika iespējama drāmā tikai ar viegli apjaužamu, reālu cēloni, tātad reāli pamatotās dziesmās un dažādās skaņās, bet ne kā irreāla pavadone reāli vārdos izteiktām jūtām un notikumiem. Operā vai mūzikas drāmā ir citi likumi, jo tur netiek nemaz tēlota reāla dzīve, bet mūzikā (abstraktās jūtās) ieceltā, tātad irreālā dzīve. Un īsti arī operā melodrāmai nau vietas, jo tur jau mūzika runātos vārdus nepavada irreāli, bet mūzika pate (kā dziedāts vārds) ir vienīgais izteiksmes līdzeklis (jo instrumentāla mūzika ir tik noskaņa vai ieskaņa dziedātam vārdam). Tātad, pēc mana prāta, runa un no viņas neatkarīga mūzika, reizē dotas, tikai traucē viena otru; pret dziedāšanu un reāli pamatotu mūziku man nau nekas pretī, viņa pat man ļoti pa prātam.
Bet tad ceļas citi jautājumi: ja dod tikdaudz dziedāšanas, kā Jūs rakstāt priekšā (laba dziedāšana, protams, publikai var ļoti patikt), vai tad tas neaizņems daudz laika un vai nevajdzēs daudz vairāk īsināt tekstu, lai izrādes laiks nesniegtos daudz pāri normālam laikam? Un tad - cik tas maksās? Jums kā skaidram māksleniekam maksas jautājums nau no svara, bet teātrim un man tamlīdz viņš visur ļoti jāievēro. Es varu saprast Jūsu uzskatu, bet Jums jāsaprot arī manējais, tādēļ par to pāris vārdu.
Priekš tām plašajām aprindām, kas J. teātri uztura, kas gadījumā bez tam vēl tik pašaizliedzīgi un uzupurējoši ziedojušas tik lieliskas summas «U. u. N.» uzvešanai, arī priekš J. teātra vadības un visiem līdzstrādniekiem, ieskaitot autoru, šis teātris un sevišķi šīs izrādes ir vairāk nekā kombinējums no mākslas un veikala, tā ir tautas lieta (tautas, kā mēs to saprotam). Ziedotā tautas nauda mums ir tik dārga, ka mēs viņas dēļ gatavi visur skopoties; jau agrāk J. teātris ir aplam saimniekojies, šoreiz es pats arī jūtos savu tiesu atbildīgs par viņas izdošanu; mēs visi zināmā mērā nesam upurus, no Jums, kas tagad J. teātrim nestāv tik tuvu, protams, to nevar prasīt, kaut gan, ja pareizi atceros, arī Jūs bijāt solījuši piepalīdzēt pie režijas darbiem par velti, ko es attiecināju arī uz piezīmēm un aizrādījumiem.
Es dzirdu, ka tagad ir jau cēlušās balsis presē, kas Jūs būs gan sarūgtinājušas un kas izliek lietu tā, it kā Jūs būtu izmantojuši teātra spaidu apstākļus, savu honorāru par iekārtojumu nolikdami pārāk augstu samērā ar ziedoto naudu (1800 rbļ.). Plašākās aprindās šo nesamēru - sevišķi šinī izņēmuma gadījumā - nesapratīs, un tas var kaitēt Jūsu mākslenieka iespaidam; varbūt Jūs atrodat par iespējamu ko darīt, lai šis nesamērs un zināmas nepatīkamas jūtas zūd, - jo vairāk tādēļ, ka no Jūsu darba galvenās daļas, melodrāmas piemērošanas lugai, būs jāatsakās un darbs pie režijas grāmatas tālākas sastādīšana būs jāuzņemas praktiskajam režisoram un man, jo Jūs rakstāt, ka ar «U. u. N.» iekārtojuma priekšā celšanu t[eātra] komisijai ar sīkākiem izskaidrojumiem Jūsu darbs beidzas.
Še arī vietā minēt vēl par īsinājumiem: es ar prieku atzīstu, ka Jūs ar sarkano zīmuli esat bijuši ļoti saudzīgi; tikai tās vietas, kuras nes lugas progresīvās idejas, es gan visādā ziņā gribētu atstāt nestrīpotas, - bīstamas viņas nau, jo grāmata jau 3 gadi iet netraucēta. Vajdzēs to gabalu vietā strīpot citus, mazāk nozīmīgus. Sīkumos esmu šur tur apstrīdējis strīpojumus, kur uz viņiem balstās atbildes.
Te nu būšu varbūt izteicis vajdzīgāko par «U. u. N.» lietu; par daudz interesantākiem vispārējiem mākslas jautājumiem, kurus Jūs aizkustinājāt savā vēstulē, neatliek šoreiz laika (pašulaik man A. saslimusi ar influenci kā ļoti nepatīkamu komplikāciju).
Beigšu tagad un ceru, ka Jūs ar senām draudzības jūtām uzņemsat visu; kas teikts, lai arī būtu varbūt pretējs Jūsu domām, jo viss teikts no tām pašām draudzības jūtām, un nebij prieks to teikt, bet drauga pienākums. Prieka vispār es gandrīz vairs nepazīstu, kopš jārunā par «U. u. N.».

Paliekat veseli un esat mīļi sveicināti no mums abiem.

                                        Visā augstcienībā Jūsu Rainis.

4. 6. 16.

244.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 7. jūnijā

Sirsnīgi sveiki! Saņēmām Jūsu mīļo vēstuli un naudas sūtījumu; par visu lielo paldies. Ko Jūs rakstāt par to lielo brīnumfontānu; kas sit bez apstāšanās un tik retam atpūšas jeb захлебывается, kas tiek no visiem aizurbts un dod, kamēr tiek sauss, - to mēs visu attiecinājām uz Jums, jo citādu tikpat brīnišķu fontānu mēs nepazīstam. - Septembra un oktobra dēļ nerūpējaties, ceram, ka «Zelta zirgs» nedarīs savam vārdam kaunu - un atvedis zeltu. «Dēmonu», «Borisu» un «Salam[eas] tiesnesi» izdodat, kad varat; es aizrakstīju Iniņberga kgam pēc kāda eks. no pirmiem. Ar drīzu «Saul. stūrīša» turpināšanu gan tā neies; A[spazija] pēdējās nedējās palika man itin slima; pienāca vēl influenca klāt. Tagad gan krīze būs pārgājusi, bet atspirgšana ļoti gausa. Tomēr strādāt A. ļoti grib, tagad sākusi vienu lugu. Viena liela nelaime, ka viņa tik ļoti ilgojas pēc dzimtenes. Kā tur palīdzēt? Viņa liek Jūs sirsnīgi sveicināt. Siltā atzinība no Jums, mīļais draugs, un no daudzām pusēm viņai dara labi, bet ilgas tikai pavairo. Paliekat veseli, atpūšaties savā atvaļinājumā un esat miji sveicināti. Daudz sveicienu draugiem. Sveiki!

Atklātnes malā pierakstīts:
Kautska «Ekonomiskās mācības» ir nu nodotas «Kultūras» biedrībai, redzēs, vai tā drukās. - Uz rudeni varbūt man būs kāds jauns dzejo]ci krājums. Varbūt arī «Ug. u. N.» no jauna varētu izdot un «Kluso grāmatu»: Sveiki!

245.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gadā, ap 10. jūniju

Mīļo, labo, nosūtīju Tev šodien «U. u. N.» Dubura eksemplāru un manu režijas eksemplāru. Manu nedod Duburam, un ar Dubura eksemplāru darat, kā jums ir tiesības. - No Mierlauka neesmu vēl neko saņēmis. - Kostīmi, kā dzirdu, netiekot vēl gatavoti, tādēļ ka D. nebij nodevis savu režijas eksemplāru? Kas tad kostīmiem ar to par daļu? Kostīmi taču visādā ziņā jātaisa. - «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» lasu, ka Biruta Skujniek tikšot angažēta, lai neceļas pārpratumi, es izskaidroju vēlreiz: es negribu, ka kaut kurš izmanto J. teātri: kad. algas viņam sniedzas tik līdz 80 rbļ., tad arī B. Sk. nevar vairāk prasīt, un viņai jāapmierinājas ar pirmo lomu tēlotāju parasto algu. - «Zelta zirgs» lai skrien tāpat bez ievada, esmu par daudz noguris. - A[spazija] nu ir pārcietusi krīzi, jūtas vēl ļoti vāja. - «Zelta zirga» apakšvirsraksts ir šāds: «Saulgriežu pasaka piecos cēlienos».
                                                                                            Paliec vesels, mīļais!

246.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 11. jūnijā

Sirsnīgi sveiki! un daudz paldies par rūpēm par Трейланд grāmatu. Tā ir tā pati. Bet nu es esmu rakstījis arī citiem, uz Rīgu; un man atbildēts, ka no turienes piesūtīšot. Tātad, lūgtu, vēl pagaidīt ar apstellēšanu Maskavā; kad man neatsūta no Rīgas, tad es Jums rakstīšu un lūgšu izrakstīt no Maskavas. - A[spazija] sāk jau atlabt; viņa sūta Jums daudz labu dienu, un es tām pievienojos. Sveiki! Jūsu Rainis.

247.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 11. jūnijā

Mīļo, labo, tiešām ir bijis pārpratums Jelgavas izrāžu honorāra dēļ; Tu nebiji minējis bruto ienākuma summu, un es biju pār tādu uzskatījis tos 200 rbļ. Kad nu bruto ienākums ir par «Zirgu» un «Gunu» kopā 1000 r. un izdevumi bijuši lieli, tad lai pietiek ar 5%; tāpat, kā jau rakstīju, no «Gunas» lai nāk 5% (pēc pirmās izrādes), tāpat no «Raganas», kā vecām lugām: Bet no jaunām: «Z. zirga» un «U. u. N.», pa 10%. Var cerēt, ka no «Z. zirga» grāmatizdevuma ienāk nauda. Es jau labprāt gribētu teātrim tā finansiāli palīdzēt, kad man tik ienāk no citurienes vajadzīgais. Tādēļ gribu lūkot, vai nevaru kaut kā izdot jaunu dzeju krājumu vai citu, kā Tev ,jau rakstīju: Jūsu rūpēšanos par «Zirga» izdošanu es jau ieskatu arī kā savā ziņā hono[rā]ru no tās pašas puses, kas balsta teātri. Es domāju vēl vairāk: kad labi ies ar «U. u. N.», ziedot arī no savas puses kādu % no kādas izrādes. Kas vien darāms, es darīšu. Man patīk, ka direkcija pirms aprunājas ar mani un nenospriež patvarīgi, tā mēs tiešām sekmīgi strādāsim kopā. Nebaidies arī, mīļais, kad Tev liekas, ka es uztrauktos; kad tik Tu izskaidro, tad jau. viss būs labi, jo no mums, no abām pusēm, ir laba griba. Tāpat es Tev visu teikšu. No «U. u. N.» es ceru Teātrim un arī sev labus ienākumus, tātad es gribētu, ka tā luga netiek nolikta, tāpat kā «Z. zirgs», tikai uz pēcpusdienām, bet ka tiek izrādīta parastās vakara izrādēs, kad nāk publika. - Atraksti īsi, bet drīz, kā izgāja ar Duburu. Lai Mierlauks atraksta, vismaz par «U. u. N.» izrādes garumu un par to, cik būs mūzikas. Tad tūliņ pēc mana režijas eksemplāra izskatīšanas lai atraksta savas piezīmes un jautājumus. Vai kostīmi top jau gatavoti? - Sveicini Liliju Ēriku no mums abiem un saki, ka mums būs liels prieks saņemt viņas ģīmetni un tā iepazīties ar «U. u. N.» tēlotāju. - A[spazija] vēl nau atspirgusi, es esmu apkrauts ar darbiem. Gaidīšu ziņas no Tevis un teātra. Paliec ar daudz labām dienām no mums abiem.
                                                            Tavs [Rainis].
Varbūt Lilijai Ērikai būs arī kādi uzņēmumi no viņas Gunas, Saulcerītes, «Raganas», Mirdzas lomās; būtu ļoti patīkami tos arī redzēt.
                                            Sveiks.

248.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 11. jūnijā

Mīļā, labā Nīna, kā Tevi moca tie dakteri! Vai tad nu viņi nemaz nespēj Tevi atkal padarīt spirgtu? Šoreiz Tev tik ilgi jāpaliek. Bet varbūt tad tomēr varēsim tikties, domājam atkal reiz pārcelties uz Cīrihu. Elza pašlaik cietusi influencu, vēl itin vāja. Mums visu mēnesi bij slikts un mainīgs laiks. Kad tiks atkal labi, tad sāksim viens otris kustēties. Darbs gan vēl arī negrib un negrib beigties, bet visam par spīti varbūt tomēr izdosies. Arī Jūs esat visi kopā nabadziņi, es viens tas stiprais.

Atklātnes malā pierakstīts:
Turies nu, turies, ka vari Tu tapt pa otru stiprinieku. Palieci mīļi sveicināta un skūpstīta.

249.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 18. jūnijā

Mīļo, labo! šo pašu bridi saņēmu Tavu vēstuli un rakstu. Gribu vēl aizkavēt teātrim naudas izdevumus: nedēļu atpakaļ aizsūtīju Tev apdrošinātu manu «U. u. N.» režijas eksemplāru (līdz ar Dubura eksemplāru) un vēstuli. Apskatat nu direkcija kopā ar Mierlauku šo manu režijas eksemplāru un tad tikai izšķirat jautājumu, vai Mierlaukam jābrauc šurp! Varbūt M. redzēs, ka var iztikt bez braukuma, jo es esmu devis pēc iespējas daudz aizrādījumus; palīgā vajga ņemt arī vēl aizrādījumus Kugas kgam un to, ko rakstīju agrāk t[eātra] komisijai par operu un par koru runāšanu. Tāpat es esmu gatavs uz visiem, arī vismazākiem jautājumiem, katrā laikā, cik daudz arī nebūtu, dot visplašākās atbildes un aizrādījumus. Es domāju, ka ar to pietiktu un nevajdzētu naudu izdot, kuras jau tā ir maz. Apdomājat, 1) ka ziedojumi jau ir apstājušies, 2) ka teātrs briesmīgi riskē, tik daudz izdodams, 3) ka Mierlaukam būs pašam jānes materiāli upuri, jo, kā jau Tev rakstīju, ar 100 r. neiztiks, vajdzēs vismaz 120-150 r. (pase taču arī ir). Vienu es gan M-am noņemšu - apgādāšu pārtiku (dzīvokli dabūšu lētu par 40 kap. par dienu); bet taču viņam pašam būs jāpiemaksā. Jūs varētu darīt tā: dot līdzi tādu summu, kā es teicu, un lai viņš dod sīku rēķinu. Tad 4) vai teātra skauģi neizlietos to kā ieroci pret viņu, ka teātrs sūta pie «emigranta» savu direktoru? «J. D. L.», man liekas, jau velti bij par to rakstīts? Vai tur nemeklēs un neatradis ko neatļautu, kura dēļ varētu aizliegt pašas izrādes? - Visu to es no šenes nevaru apsvērt, to Jūs tur zināsat vislabāk, bet apdomājat to, ja neesat vēl darījuši. Citādi visu labu izdošanos! un es esmu ļoti pateicīgs t. komisijai par viņas lielajām, nenogurstošām pūlēm un lielajiem upuriem, un mīļo pretī nākšanu visiem maniem vēlējumiem. Ja taču nospriežat Mierlaukam braukt, tad še aizrādījumi: biļeti ņemt: par Varšavu caur[i] Vīnei (ir lētāk) uz Cīrihu. (Ja Rīgā var dabūt Rundreisebillett: Warschau, Wien, Zürich un atpakaļ, tad var būt, ka tas iznāk vēl lētāk; lai apprasās Rīgā.) Cīrihā nonācis, lai telegrafē: adrese: C[astagnol]a (pilsētiņas vārds), T[icin]o (kantona vārds) un famīlijas vārds (tā kā Tu man vēstules adresē), un Angekommens (līdz ar apzīmējumu Hotel tāds un tāds vai Hauptbahnhof, kad nau gājis hoteli, bet nogaida manu atbildi turpat stacijā). Tāda telegramma no 6 vārdiem maksās 50 santīmu (t. i., 20 kap.). Tad es atbildēšu telegrāfiski; kā braukt. Tuvākus aizrādījumus M. var dabūt vēl pie Kalniņ kga Bišu ielā N⁰10, Āgenskalnā. Gala stacijā es pats būšu pretī viņu saņemt. - Tas laikam būtu viss par varbūtējo braukumu. - «U. u. N.» eksemplāru no Raņķa saņēmu. Par Tavu īso un ašo vēstuli ļoti priecājos; tā es -zinu visu vajadzīgo un neceļas nekādi pārpratumi. - Mūzika tātad maksā pa 20 rbļ. gabalā; bet nogaida manu atbildi turpat stacijā). Tāda telegramma redzēsat; ka daži mūzikas gabali ir strīpoti (piem., III cēl. jaunekļu - aizbraucēju kora dziesma); varbūt arī izrādīsies, ka 15 gabalu skaits ir par daudz (vilksies izrāde par garu), varbūt arī maksās par daudz koru sastādīšana, un tā varbūt mazināsies mūzikas gabalu skaits un atkritīs kas nost no honorāra. - Ar teātra komisiju esmu arī labi apmierināts aktieru spēku ziņā: Veics būs brangs Lāčplēsis, Bir. Skujniek - Laimdota, un nu man arī skaista Spīdola: Lilija Ērika atsūtīja A[spazijai] savu ģīmetni, un tur ir dzimusi Spīdolas tēlotāja. Priekš viņas tūdaļ aizlieku vārdu pie t. komisijas. Kritikas par viņu bijušas labas, un ceru; ka viņa veiks arī to briesmīgi lielo un grūto lomu. Nu es neklieģšu vairs pēc Mucenieces. Atraksti Tu pats savu privātspriedumu par L. Ēriku: vai ir pietiekoši liela auguma? vai labi; skaidri izrunā un dabiski deklamē pantus? Vai nau pārāk jauna? (Seja ir ļoti nopietna.) Vai ir jau vajadzīgā skatuves rutīna priekš tik lielas lomas? jau ir pirmā un lielākā loma, uz tās viss turas.

Vēstules malās pierakstīts:
Honorāru man šimbrīžam nevar vēl direkti sūtīt, jo Degl[avs] ir ļoti greizsirdīgs un ņemtu to ļaunā kā uzticības trūkumu. Daudz, daudz mīļu paldies Tev, manu dārgo. Sirsnīgus sveicienus. Es rakstīšu D-am, lai viņš aiziet pie Tevis saņemt to honorāru. Sveiks!

250.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gadā, ap 30. jūniju

Mīļo, labo, man nau vēl pienākušas nekādas ziņas, vai kad M[ierlauks] brauks; nau arī M. piezīmes un jautājumu saraksts par «U. u.- N.» režiju. Es redzu gan, ka es vēl spētu rakstiski uz visu laikā atbildēt, bet M. un teātrs no savas puses rakstiski netiks galā jeb visu nokavēs. Tātad vislabākais ir, lai M. taču brauc; es viņu še izmitināšu un iekortelēšu uz vislētāko, tā ka viņš iztiks arī ar tiem pašiem simts rubļiem. Gala stacija ir Lugano. Atraksti, tiklīdz šo saņem, pāris rindiņās, kad viņš izbrauks. Varbūt J., teātrs uz dzied, svētkiem vai uz zin[ību] kom[isijas] vasaras sapulcēm izrīko teātri; tad lai brauc pēc tam, laika arī tad pietiks. - Tā kā Degl[avs] laikam izbraucis uz laukiem, tad vari šoreiz pats atsūtīt naudu. - Atsūti tad arī rēķinu. - Vai «Z. zirgs» iznāks uz zin. kom. vasaras] sapulcēm? būtu ļoti labi, jo citādi pa vasaru grāmatas nemaz nepērk; un es, domādams, ka tūdaļ iznāks, velti atsacījos no ievada uzrakstīšanas. - Vai «R. Avīzei» izdosies labi ar saviem svētkiem? - Jā, vēl ko: kad M. brauc, lai atved līdzi man parādīt skices no Kugas zīmējumiem: dekorācijām un kostīmiem «Vaidelotē», un, var, arī «Ug. u. N.». Man būtu no ļoti liela svara redzēt, Kuga izvedis to jauno latviešu stilu. Arī ģīmetnes no jaunajiem aktieriem: Kaktiņa (esot jauns labs spēks), tāpat Mirdza Šmithen, Amtmans un vēl kādi priekš pirmām lomām, lai M. paņem līdzi. Paliec nu mīļi sveicināts no mums. Atraksti katrā ziņā tūlīt, pāris vārdos. Sveiks.

251.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1910. gada 10. aprīlī un jūnija beigās

Mīļo, dārgo Pauli, Tu vari iedomāties, kāds prieks man bija, saņemot Tavu vēstuli, taustāmu zīmi un mīļus vārdus, kurus gandrīz dzirdu runājam veco draugu. Kad saņēmu ap svētkiem to kopkartiņu ar Taviem sveicieniem, tad jau sāku gaidīt ko mīļu, un nu Tu taču vēl pārsteidz mani ar savu sirsnību un atzinību. Un man tas mīļākais, ka Tu esi izjutis taisni dziļāko manās dzejās, to, par ko pats sacerētājs arvien gan kaunēsies i ieminēties, bet ko vienīgi viņš grib teikt, lai runā, par ko runādams. Mūsu lieta nebūtu liela, ja viņa neļautu par sevi runāt šinī dziļākā valodā. Es visus garos gadus, būs jau vai divdesmit, esmu dzīvojis tanī «sirsnībā», kā Tu viņu sauc, un esmu brīnījies un cietis, ka neviens mūsu lietā to dziļāko neliekas redzam un jūtam, it kā viņa nebūtu tur, Priekš manis tā bija mūsu lietas nesaprašana vai vēl ļaunāk. Ārēja zināšana un notikumi nebij nevienam tapuši par lielumu, kurš vien var būt personiska lieta, un bez personiskas lietas nau arī vispārējas. Nebij jaunas psihikas, jo nebij masas - nesējas; atsevišķu indivīdu priekšjūtas ir tikai ciešanas. Tik tagad, kur masa sevi sāk saprast, sāk saprast arī «sirsnību» pie manis. Tu redzi, kādēļ man tāds prieks par Tevi, Tu viens no pirmajiem. Mūsu darbs prasa lielāko mēru no plaša un asa prāta, kāds jel kad ir ticis prasīts; prasa to visur, arī dzejā (tādēļ arī tādi programmas gabali kā «Darbu darbs» ir dzeja); bet vispirms vajga būt personai, kas to spēj sevī nest, dziļām jūtām, kas to spēj uzņemt, labāki, iz sevis raidīt; jūtas ir pirmavots prātam. - Šinī vietā es tiku pārtraukts, un tas pārtraukums, kā es tagad redzu, ir turpinājies daudz nedējas. Tā man bieži iet, - neveselība un darbs, un abus Tu, mīļais, sapratīsi. Nu es nezinu vairs, par ko es toreiz gribēju runāt, - ir drusku par daudz filozofijas, kur es gribēju tikai mīļi apsveikt vecu draugu. Bet, uz Tevi domājot vien, nāk tāda runa, Tu arī filozofē (man ļoti simpātiska Tava J. Dīcgena izcelšanas), un man pašam tāda smaga daba. Vienu tik vēl teikšu, cik laimīgs es būtu bijis, cik daudz vairāk un labāk es būtu ko pastrādājis, kad agrāk man būtu palīdzējuši tik mīļi vārdi kā Tavi! Bet tāda laikam tā norma, daba nau ekonomiska. Es baidos, ka man tāļāk nau tik tas pats jāizbauda: grūti tapa saprasts jau reālisms, vēl grūtāk simbolisms un, ak, laikam vēl grūtāk tālākais. Zināms, paliek kā atspaids masa un arī nākotne, bet tās netveramas, tuvāki ir kritika un vadoņi, bet taisni ilgi jāturas pie normas, kura grūti iekarota, un jāizplata. (Piem., J. J. vēl tagad nevar saprast «Ug. u. nakti»; masa pate to agrāk sākusi saprast nekā kritika.) Tad nu atliek tik mīli vārdi no retiem, pie tiem Tu piederi. - Bet nu gan reiz diezgan man filozofēt, ved Tu to tālāk, Tu jau raksti savā vēstulē, ka Tu sācis izstrādāt kādu priekšlasījumu par «filozofiskiem motīviem» manā dzejā. Mani tas ļoti intresētu, jo Tev ir filoz[ofiska] daba, un man visas dzejas pamatā ir tā pate dziņa ne vien tēlot, bet arī aptvert un vēl dziļāk tik radīt. Kad Tu esi jau ko uzrakstījis, kaut arī tik skicējis, es Tevi gan lūgtu man to parādīt, atsūtīt, kaut arī sākumus. Es jutīšos Tev tā vēl tuvāk; liekas, mums motīvs būs viens. - Vienāda mums citādi ārēji jau ir - lielā strādāšana, es zinu, cik daudz Tu strādā; tāpat iet man. Pa starpām atlaid kādus pāris vārdiņus, kā svētkos no Pēteriem; ar to arī pietiek uz laiku. Ceru es arī, ka varbūt redzēsimies augustā; arī Citi veci draugi taisās turp. Tie jau būtu taisni kā svētki arī priekš manis personiski. - Veselībā mēs abi turamies, kaut arī ar piespiešanos; šo ziemu labāk nekā pērn. Palieci nu mīļi, sirsnīgi sveicināts un skūpstīts. Daudz, daudz labu dienu Tavai cien. kundzei un visai ģimenei no mums abiem. Sveiks!
                                                                                                                [Rainis.]

252.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 3. jūlijā

Mīļo brāli, pircējs ir labs, es pazīstu tādu famīliju jūrmalā, ir bagāti ļaudis, - laikam šis būs no tiem, tad jau var iznākt veikals. Cena var pietikt, vislabākais, ka tūliņ izmaksā. Tātad še nosūtu Tev arī obligāciju. Šo obligāciju Tu pārdod viņiem par teikto cenu - 5350 r.; kad viņš šo summu Tev samaksā, tad Tu nodod viņam obligāciju, un ar to viss ir darīts. Tad viņš var tāļāk rīkoties, kā grib: vai 1) nu uz šis obligācijas pamata likt māju uz torga un paturēt viņu par obligācijas vērtību; vai 2) paņemt pilnvaru no Tevis uz tās mājas pārvaldīšanu, atstājot māju; cik ilgi grib, uz mana vārda, - tas iznāktu viņam vislētāk, jo atkristu nost visas tiesas izdevas un pošlinas, un viņš varētu arī visērtāk pārdot tālāk; vai 3) var tagad noslēgt pie notāra formālu pirkšanas kontraktu, kur tad šo obligāciju var dzēst. Tas izmaksās visdārgāk un ies diezgan ilgi cauri caur visām formalitātēm. Varētu būt, ka arī tagad pietiktu ar vienkāršu kontrakta pārrakstīšanu uz Eizenberga vārdu, tad jau vislabāk; tad pārrakstot jānodod viņam obligācija. - Kad sarunas turpinājas, tad jāņem arī rokas nauda. Šinī pēdējā gadījumā Tev arī vajdzēs ņemt kādu advokātu, vislabāk Zemgali, kuram laikam ir jau mana pilnvara; arī Čikstem ir mana pilnvara, bet ar viņu man ir bijušas nepatikšanas tā Bisnieka fonda dēļ. Pirkšanas kontraktu vislabāk taisīt pie notāra Ibjanska, kad tur ir vēl viņa palīgs Retings. - Kāda Tev, brāl, ir pilnvara, es vairs neatminu; kad pirmais to pilnvaru izdevis es; tad ar to pietiek. Parādi pilnvaru Zemgalim; viņš Tev pateiks; vai tā Tev pietiek; varbūt pat viņam pašam ir vēl mana pilnvara. Ja nē, tad palūdz, lai izdod передоверие, pilnvaru Tev vai tieši Zemgalim - mans bijušais pilnvarnieks A. U., kurš tagad ir firmas «Kultūra» priekšstāvis, Kirehenstrasse 31. - Par sīkumiem: mēbeles vasarnīcā, gultas, grāmatu skapi, bildes lai visu arī pārdod tam pašam pircējam par pieņēmīgu cenu, jo kur lai mēbeles paliktu? Lai mamiņa tik patura, kas viņai gribas, un tad lai nepārdod: divas «lauzto priežu» bildes, kas man dāvātas no Gruzītienes (rāmi nau vajdzīgi), - tad Böcklina «Schloss am Meer» līdz ar rāmi, kas dāvāta Elzai, - tad visas fotogrāfijas no mums un skati no Slobodskas lai paliek nepārdoti, tāpat lai nepārdod grāmatas. (Grāmatas Tev, mīļo brāli, vajdzēs kādu reiz visas atsūtīt - kā preci, товар - šurp.) Tas, cik acumirklī ieceros, būtu viss par pārdošanu; izvedat abi ar mamiņu to labi galā, un magaričas būs arī labas.
Es daudz nerakstīšu par citām lietām, lai netraucētu šo galveno. Honorāru no teātra vēl nesaņēmu, bet gan jau drīz būs. Tev labi izdevās tos kungus pieķert pie vārda, un es arī biju rakstījis, kad jau nevar Tevi sadzīt, lai sūta paši; nu ir slastā. - Ozola prāvas dēl Tev uz Cēsīm nau jābrauc, to formalitāti izdara tiesa, un, kad Tu caur kādu paziņu dabū dzirdēt, cik iznāk uz mūsu dalu, tad to var saņemt tiesā arī vēlāk katrā laikā; viss vilksies gadiem cauri. - Kamēr tagad iet pirkšana, tamēr vēl nemaksā gruntsnaudu par nākamu pusgadu; tā būs jāmaksā pircējam; īre arī vēl saņemama mamiņai par šo sezonu. - Kas bij ar «Z. zirga» izdošanu? uz vasaras sapulcēm neiznāca gatava grāmata, un nu par vasaru vairs nepirks. Vai neesi neko dzirdējis? - Paliec nu vesels, mīļo brāli, esat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem. Sveiks!

253.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 6. jūlijā

Miļā Nīna, labi, ka nu taču jūties spirgtāka un nebūsi velti nodzīvojusi tik ilgu laiku un tik nepatīkamu. Brauciens uz Vidzemi tūliņ pēc tam būs Tev un Brencim laba atpūta, un tā Tu tiksi atkal gluži uz kājām. Kad Tevi tikai par daudz nenomoca dažādi onkuļi un tantes, tad jau varēsat abi atkal izturēt savu darba gadu Milovicā. Pie mums laiks vēl vienmēr lietains un vējains; neviens gads vēl nau bijis tik neveselīgs. Tomēr mēs paliksim arī šo ziemu vēl še, pases apstākļi spiež uz to. - Mājas Tev gan izliksies drusku vientuļas bez Paulīša, bet toties Tev paliks vairāk laika pašai priekš sevis un priekš Brenča. Paliec mīļi svei[cināta].
Laimīgu ceļu!

254.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1910. gada jūlija vidū

Mīļo, labo Jānīt, vispirms par steidzamāko: tas Kautska tulkojums, kuru taču būsi saņēmis, nāk no ļoti pazīstama rakstnieka un biedra; es apņēmos viņam uz ātrāko paziņot, vai «Kultūra» var darbu izdot un kad, tad arī, cik honorāra. Es gaidīju uz Tavu vēstuli, cerēdams tur saņemt atbildi; bet nekā; laikam «Kultūra» par tā izdošanu nau nemaz vēl spriedusi? Man tāds kavējums ir ļoti nepatīkams, tādēļ, mīļo, labo, atbildi tūdaļ par tā darba likteni. Spriest par tulkojuma labumu nau vajdzīgs daudz, jo viņš ļoti daudz rakstījis un raksta par šiem jautājumiem. Tātad apspriežat visvairāk, vai jums atmaksātos izdošana. - Nu par mani, - Tu saki, es pārpratis, ka «Kultūra» vēloties no manis zinātnisku rakstu; viņa gribot beletristiku. Bet agrākā priekšniecības bija pieprasījusi tikai zinātniskus un vēl laipni uzdevusi tulkot vienu Pjehanovā rakstus; no sākuma es biju ar mieru, bet vēlāk redzēju; ka man neatliek laika priekš publicistikas un zinātnes. Un. mana paša domas arī vēl tagad, ka «Kultūrai» vajdzētu taisni izdot zinātniskas - sabiedriskas grāmatas, kādas citi neizdod un kādas tomēr nepieciešamas strādniekiem. Šo robu cits nevar izpildīt, kā vien «Kultūra»; beletristiku var visi. «Rīta» gadagrāmata turpret krīt pilnīgi jūsu arodā, jo laikam būs tāda kā «Progresa Kal[endārs]». Priekš tās ar prieku sūtīšu kādus dzejoļus, drīzumā. Par «Kultūras» turpmākiem plāniem beletrist. grāmatu izdošanā atraksti man ko tuvāku; Tu zini, ka es vienmēr tos pabalstīšu. Pastāsti arī, kā ir ar «Kultūras» teātra plāniem. Vai tie stāv sakarā ar gaidāmo opozīciju pret J. teātri? Vai «Kultūras» teātrs nodomāts kā J. teātra mantnieks? Par pašu opozīciju es arī nezinu, vai viņa vērsta tikai pret dažiem jaunumiem teātri, pret dažām personām, jeb vai viņa ir principiāla un grib vispār izskaust birģeļus iz Skatuves biedrības. Šinī pēdējā gadījumā tad strādniekiem, «Kultūrai» vai arodniekiem, vai «Rītam» vajadzētu būt pašiem tik daudz materiālu līdzekļu, ka varētu uzturēt vieni paši bez birģejiem J. teātri. Vai tik daudz naudas ir? Laikam nē. Un dibināt un uzturēt sīku skatuvīti nau nozīmes priekš strādniekiem, tādas ir katrai lielākai palīdzības biedrībai. Man liekas, līdzšinējais ceļš: izmantot birģeļu līdzekļus, uzturēt mākslas iestādi un paturēt garīgo vadību strādnieku rokās, bij pareizais; panākumi arī bij: lugas tika izrādītas pēc strādnieku prasības, labi spēki, kā Birutiņa, tika angažēti, pat parādus laikam sāk jau nomaksāt. Atraksti man par visu to plašāk; tik daudz es noprotu no tālienes, un to es noredzu no Eiropas piemēriem. Man par visu to jāzin no kompetenta avota, no Tevis, un jau laikā, lai neiznāktu atkal kādi pārpratumi kā janvārī. Arī M. laikam drīz atbrauks še, tādēļ raksti tūliņ, lai man ir vajadzīgie dati. M. kā aktieri es sen pazīstu, nekā ļauna par viņu netiku nekad dzirdējis; kad jau viņš atbrauks, tad es redzēšu un varēšu pats spriest; varbūt viss ir tik aktieru tenkas, tās jau mēdz piederēt pie šī amata. Kā aktiers viņš ir labs, kā režisoru es viņu nepazīstu, bet nu jau es viņam došu visus tuvākos aizrādījumus par «Uguns un Nakts» inscenēšanu, un nākošu sezonu viņš tātad man ir vajdzīgs. - Tikdaudz par taātri. Vēl to vienu es Tev ļoti lūgtu: pasargā Birutiņu, ka viņa netiek vairs tā iejaukta strīdos kā janvārī; reklāma tā ir, Tu saki; jā, bet priekš sabiedriskā darbnieka, ne priekš mākslenieces. Dari visu, lai viņa kā māksleniece var attīstīties; pašā pēdējā vēstulē viņa piezīmē, ka gribot mācīties, tā ir labākā zīme uz mākslenieces instinkta atkalatmošanos. Katra negatīva darbība to nomāc, to es zinu no sevis. - Atraksti arī kādu rindiņu, vai tiešām Veinberģim bij uzvara ar saviem svētkiem? Un kā buržuāzija izturējās jubilejā? Vai viņai ir daudz publikas? - Kādēļ «Ziemelim» tik vāji iet? vai tiešām atkal abonentu trūkums? Un kur tā vaina? Tu varēsi man vislabāk attēlot tagadējo masas psiholoģiju. Palieci mīļi, sirsnīgi sveicināts.

255.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1910. gada 21. jūlijā

Dārgā Amanda, mīļie sveicinātāji, ne velti ap Jāņiem dzirdēju tādu tālu skanēšanu; nezināju, vai gaisā skan, vai ausīs māna, - nu nebija vis mānīšana, mūsu mīļie mūs nau aizmirsuši. Kad lasu Jūsu rindiņas, man arvien ir, it kā es dzirdētu Jūs runājam, tā man piemiņā Jūsu balss un kopā pavadītās dienas, še un pie Jums ciemā Weggī. Elziņa aizvien vēl neatspirgst, kā vajdzētu, laiks nelabs, lietains; ceram uz labu rudeni. Bet vēl vairāk ceram uz mīļo draugu piemiņu, tā mums allaž ir palīdzējusi vislabāk. Esat visi mīļi, sirsnīgi sveicināti.

256.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 21. jūlijā

Mīļā Nīna, labi ir, ka paliec vēl līdz galīgai izveseļošanai; galu galā, tā arī lētāk iznāk, nekā arvien pa drusciņai reformējot. Un mēs ceram stipri, ka Tevi redzēsim atkal pilnīgi spirgtu un veselu kā vecos labos laikos un ka Schön-Pauly un Brencis nobrīnīsies vien par tik skaistu un ziedošu Schön-Mämy. Pēc diviem mēnešiem še arī ir pats labākais laiks, tad karstums pārgājis. Atraksti vien, kā iet ar tuberkulīna kūri un ko Brencis labu piedzīvojis, pie lieliem kungiem ciemodamies. Tātad mēs gaidīsim. Daudz mīļu labdienu.

Atklātnes malā pierakstīts:
Mūsu vasarnīcai esot bijis viens pircējs, bet nu ilgu laiku atkal nekā nedzird. Sveika.

257.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1910. gada 23. jūlijā

Manu mīļo, labo Matīs, vispirms daudz paldies par sūtījumiem, kuri visi saņemti. Brīvzemnieka pasakas man ļoti gribētos paturēt vēl kādu nedēlu, nodod manu lūgumu īpašniekam un pievieno arī pats kādu labu vārdu. - Bet nu tūliņ pats svarīgākais: no visas sirds lieli laimes vēlējumi uz jauno amatu no mums abiem! Tu esi jau viens no mūsu vecākiem un krietnākiem avīžniekiem, un, kās ir vēl vairāk, Tu vienmēr šinī amatā esi meklējis ideālismu. Tā tikai ir sen pelnīta atzinība, ka nu esi iecelts par atbildošo redaktoru un ka varēsi varbūt: piedot avīzei savas krāsas. Man žēl, ka taisni tagad, uz pusgada maiņu un uz Tavas vadības sākumu, caur mana pilnvarnieka aizmāršību pārtraukta avīzes piesūtīšana; tādēļ Tev nevaru neko teikt par saviem iespaidiem. Tūliņ jau liku apstellējumu atjaunot. - Vienu: es tik Tev varētu teikt, ko Tu laikam arī pats vēlēsies, lai «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» turpmāk izturētos draudzīgāk pret lielo masu. Līdzšinējā nedraudzība kaitē aplinkus arī kooperatoriem. - Še klāt pielikti arī pāris dzejoju no A[spazijas]. Viņas veselība diemžēl nau nekāda labā, laiks laikam arī vainīgs. Arī man sāk neiet vairs tā, kā vajdzētu, kad tik neuznāk atkal kā priekš trim gadiem. Kā iet Tev pašam un Taviem mīļajiem mājeniekiea? Ko labu dara cien. kundze? Vai atvaļinājums ir Tevi pietiekoši atspirdzinājis? Kad atkal raksti, piezīmē pāris vārdos arī, vai var ieskatīt, ka vācieši ieguvuši jaunu uzvaru? jeb vai tuvojas otrreiz 1888. gada reformas? Palieci mīļi sveicināts no mums ar visiem savējiem un nodod tāpat mīļus sveicienus visiem paziņām.
                                                                                            Tavs Rainis.

258.

V. HERTELIM
Kastaņolā 1910. gada 26. jūlijā

Dārgo Vili, saņem še otro sveicienu uz ceļa, jau tuvāk klāt, un esi drīz pats klāt.
Sveiks!

259.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 28. jūlijā

Sirsnīgi sveiki un daudz paldies, tā mana pastāvīgā uzruna Jums; saņēmu Jūsu sūtījumu un gaidām uz kādu kartiņu. Visādā ziņā arī netieši saņemt no Jums kādu vārdiņu caur mūsu kopējo draugu Vili; tas jau drīz vien būs pie mums. Kā Jūs panesat karsto vasaru? Asp[azija] liek Jūs daudzreiz sveicināt; ar veselību iet pašlaik cik necik. - No Iniņberga nau atbildes par to, kuru rakstu nu lai laižam; laikam viņš nogaida «Laupīt.» iznākšanu? «Borisu Godunovu» un «Dēmonu» viņš nau man vēl atsūtījis. Paliekat sirsnīgi sveicināti.

Atklātnes malā pierakstīts:
Ф. Трейланда grāmatu dabūju no citas puses; daudz paldies par Jūsu pūliņiem. Sveiki!

260.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1910. gada 6. augustā

Mīļo, labo Jānīt, šodien tikai steidzamāko, jo man ir vēl viesis un daudz jāstrādā; sāku jau arī nogurt, jo nervi nepanes nekādu steigtu darbu. - «M[arksa] ekon[omisko] mācīb[u]» tulkotājs nau vēl atbildējis par avansu, bet, es domāju, tas viņam var būt tikai pa prātam. Naudu vari sūtīt šurp, es piesūtīšu Tev atkal tulkotāja kvīti. «Kultūrai» tātad iet labi, ka viņa var maksāt tik pieklājīgu honorāru kā 20-25 rbļ.; man par Plehanova «Materiālisma» tulkojumu solīja tikai 10-15 rbļ. Viens lūgums no tulkotāja bij tūlīt, vai nevarētu dot viņam pārlasīt pēdējo korektūru? Es gan no piedzīvojumiem zinu, ka tas gandrīz pilnīgi neizdarāms (pats, piem., esmu tikai vienai savai grāmatai lasījis korektūru, visas citas bij jālaiž tāpat bez korektūras), bet, ja Jūs lēni drukājat, varbūt ka tomēr vari Kad Jums labs korektors, kas pats pieprot no sociālām zinātnēm, tad var jau iztikt bez autora korektūras. Nu par mūsu pašu lietām: par «Kultūru» un teātri es tiešām, kā redzu, esmu pārpratis. Man prieks, ka par Skat. biedr. mūsu domas ir vienādas; jo man būtu nepatīkami bijis, ka strādnieki darītu to kļūdu un ietu kopā ar reakcionāriem-dekadentiem (Ķeniņiem) pret demokrātiem. Tas nau jādara arī tad, kad momentāni liekas izdevīgi (klasiskais pareizais piemērs - Liebkn. u. c., kas negāja kopā ar «Nordd[eutsche] Allgemeine»). - No sava ciemiņa M[ierlauka] es nevaru izdabūt nekādu skaidrību par partiju grupēšanos pie Skat. biedrības. Viņš zin un intresējas tikai par savu arodu; viņam ir laba griba mācīties. Uz mani viņš atstāj tādu iespaidu, ka nau nemaz intrigants, bet godīgs vecmodes cilvēks; arī jūs viņš tura par saviem draugiem. Vienu viņš tik teica, ka opozīcija nākot no reakcionāriem - dekadentiem. Vēl viena laba īpašība viņam, ka viņš liekas liels strādnieks; un pie laužu skatiem «U. u. N.» taisni daudz jāstrādā, lai tie izdotos. Aizrādījumus es nu devu tiku-tikām, izņēmām cauri sīki katru skatu pa rindiņai; visus raksturus pārrunājām, visu vispārīgo par ideju un nodomiem, visu par iekārtojumu u. t. t. Redzēs, cik nu viņš no visa paturēs prātā. Viņam tiešām nau viegli iedzīvoties mūsu pasaulē, un «U. u. N.» prasa gluži jaunu izvešanas veidu, kā jau gluži jauns drāmas veids. No visiem es prasu palīgu pie «U. u. N.» un arī no Tevis, dārgo Jānīt, - raksti man par visu, kur Tu domā man ko aizrādīt vai dot kādu padomu. No Birutiņas, protams, es ceru vēl vairāk šinī ziņā. Es tik ļoti priecājos, ka tie pārpratumi mūsu starpā ir izgaisuši, t. i., nau īsti nemaz bijuši, tā par to «Kultūru», tā ar Birutiņu par Laimdotu; tā viņai taču patīk. Ļoti brangs viņas plāns par priekšlasījumiem priekš aktieriem, 1) par ideju un 2) par attēlošanu (no Dubura). Bet par to vairāk Birutiņai pašai, šodien vai nākamu reizi. - Jārunā vēl par «Kultūras» priekšlikumu par beletristiku; paretam jau var ar. Man nu būtu ko dot: 1) pārtaisīts izdevums no «Klusās grāmatas», ar citu virsrakstu; ar izlaistiem dzejoļiem - man ir pusoficiāls saraksts par visām inkriminētām vietām, tātad cenzūrai nebūs vairs ko pieķerties; bez tam varēsat paši vēl cenzēt, kas nau piemērots laikiem -, ar mazāku lokšņu skaitu. Septembrī turklāt laikam arī atcels vēl dažādus stāvokļus. Izdevums būtu lētāks, vienkāršāks, lai nau jāriskē, un izplatīšanai jums jau ir sava publika. 2) Tulkojums no «Salamejas tiesnešā», Kalderona (zemnieks-tiesnesis nosoda uz nāvi noziedznieku-muižnieku). 3) Jauns dzejoļu krājums, cenzūras neaizķerams, bet vēl ne pilnīgi sakārtots, gatavs tik par mēnesi, kad pie viņa vien strādāju. Tātad drukājams laikam ap septembri (v, st.), - Pārrunājat arī, kādus honorārus varat maksāt par oriģināldzeju un par dzej. tulkojumu loksni. Kad «Kult.» naudas ir, es ņemšu piemērīgu honorāru. «Kult.» atmaksāt es ceru ar to, ka grāmata labi ies, un vēlāk arī ar to, ka varbūt tieši varēšu ziedot kādus procentus no «Ug. u. N.» priekš tiem, kas par viņas uzvešanu tā rūpējušies, kā, piem., «Kult.», «Rīts», strādnieki, t. i., «Arodnieks», u. t. l. - Gribēju tik īsi, īsi rakstīt, bet, lūk, 8 lappuses, tik daudz, ko teikt. Paliekat visi mīļi sveicināti.

261.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 18. augustā

Mīļā, labā Nīna, vai zini, mums būs negaidīti viesi: māsa ar Stučku, viņi ceļo apkārt, ir tagad Bernes Oberlandē un Lucernā un drīz būšot arī še, jo braucot mājās caur Milānu, Triesti un Vīni, tāpat kā Jūs abi toreiz. Es Tev paziņošu vēlāk, kad būs un cik ilgi, varbūt Tu vēlēsies viņus redzēt. Izveseļojies nu gan labāk galīgi, jo citādi vajdzēs Tev taču atkal braukt, un tas maksās vēl vairāk.

Atklātnes malā pierakstīts:
Gan jau Brencis saskrapstīs naudu. Ceram, ka viņš pats arī būs labi atpūties Vidzemē. Atraksti, mīļā, vēl un līdz tam esi mīļi, sirsnīgi sveicin[āta] un sk[ūpstīta?].

262.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 21. augustā

Mīļā, dārgā Nīna, atbrauca abi divi, Doriņa un Pēters, un, ko domā, vēl trešais - Hertels, Tu taču viņu atmini. Paliks še vēl kādas dienas 8. Kā būtu, ka Tu atlaistos šurp, būtu atkal pilnīgi vecās dienas, vai atmini vēl? Esi mīļi sveicināta no visiem un skūpstīta no Tavējiem.

263.

A. KIRFIENŠTEINAM
Kastaņolā 1910. gada, 6. septembrī

God. biedri, ar lielu prieku mēs sagaidīsim pie mums Jūsu radnieci un būsim viņai palīdzīgi visās lietās. Jau viņas nodoms vien pieaugušos gados vēl papildināties garīgi - iedveš pret viņu cienības un simpātijas jūtas. Pansijās še var dabūt par 5 fr. par dienu (līdz ar istabu), ja stipri ierobežojas, var vēl palētināt. Līdz ar šo rakstīsim arī viņai pašai uz Rīgu. - Priecātos, ja Jums izdotos arī mūs apciemot, tādas baumas, kādas Jūs minat, nau līdz šejienei atnākušas. Mēs dzīvojam še pārāk vientuļi, taisni ar nolūku, lai izbēgtu emigrantu dzīves ļaunajām pusēm, kuras lielā pilsētā neizbēgamas. Daudz mīļu labdienu Jūsu cien. kundzei un Jums sevišķi.
                                                                                                        R.

264.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1910. gada 8. septembrī

Manu mīļo, labo Matīs, Tev taisnība, ka uz vēstulēm jāatbild tūliņ, citādi nokavējas bez gala, tā nu man izgājis šoreiz. Bija vesela rinda traucējumu (arī vēl šobrīd nau beigušies), - tā es ne pie kādiem darbiem netieku, no daudziem man ir pilnīgi jāatsakās, vēstules, arī visvajadzigākās un vismīļākās, es nokavēju, - tikai Tu, mīļais, neņemsi man ļaunā. Pateicos Tev par laipno avīzes piesūtīšanu.- Tavs programmas raksts bij tāds, kādu es Tevi pašu pazīstu: vecs ideālists, kas daudz izbaudījis un pieredzējis, bet no sava ideālā nekad neatkāpjas. Un, kad Tu arī savā vēstulē pesimistiski piezīmē, ka ideāls tagad ir manta, par kuru maz dod; tad Tu taču paliksi pie viņa ideāls un humanitāte visvairāk vajdzīgi tad, kad pār viņiem vismazāk dod. Labi mūsu tautai, ka viņai ir tāds ideālists kā Tu un ka viņa to prot nolikt redzamā vietā; kur tas var darboties. Viens no Taviem grūtākiem uzdevumiem tiešām būs ieturēt konsekvenci; tas ir tas, kuru es vienmēr tiku skaitījis par lielāko uzdevumu laikrakstā un kuru pats centos izpildīt. Redaktors ir avīzes dvēsele un gars. Lai Tev izdotos ar savu humāno garu pārspēt tos dažādos pretējos spēkus avīzes. lielajā organismā. Arī avīzei materiāli tas nāktu par labu; pret humanitāti boikots netiktu uzturēts. Vēl nesen Tava priekšteča laikā bij liela kļūda, ka Torņakalna lietā bij «melnie» sludinājumos, i ievadrakstā, bet otriem tika liegta vieta; necik avīzei nebūtu kaitējis uzņemt pretrakstu. Liela avīze jau sava lieluma dēļ vien, tātad jau tehniski, var būt bezpartējiskāka nekā mazās. - No tālienes mēs ceram, ka tuvojas pie Jums atkal rūpniecības uzplaukšana un līdz ar to lēnāki laiki; vismaz vārda pēc 4. septembrī visādu stāvokļu atcelšana. - Elzai gan ļoti trūkst māju gaisa; es to panesu vieglāk un esmu pieradinājies visur strādāt, tāpat kā Tu; bet mums abiem diviem trūkst arī vēl atpūtas, jo skaidri literāriskais darbs ļoti nogurdina. Labais klimats tagad ir gandrīz mūsu vienīgais veselības avots fiziskā ziņā, bet garīgā ziņā mūs uztura - mūsu veco un jauno draugu mīlestība. Mēs priecājamies, ka Tu pats un Tavi mīļie esat atkal atkopušies pa vasaras laiku, Jums vasara, kā liekas, bij šogad jaukāka nekā mums; mēs ceram uz jauku rudeni un ziemu, kuri te bieži izdodas. Daudz paldies par Treilanda pasakām, es tās paturēšu vēl kādu laiciņu, jo tagad traucēts. Še klāt pāris dzejoļu. Sirsnīgas labdienas Tev un visiem Taviem mīļiem un draugiem. Sveiks.

Vēstules malā pierakstīts:
Vai L. Sk. kdze būs tagad teātra kritiķe? Līg. taču arī paliek kā tāds? Un Duburs? Viņš ir kompetenta persona un liter. spēks.

265.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 8. septembrī

Mīļā Nīna, nu mēs esam atkal vieni paši, ciemiņi aizbrauca katrs uz savu pusi. Dora noslimoja ar angīnu 5 dienas un tad steidzās tiešā ceļā caur Cīrihu. Vai Tu savu dziedināšanos būsi jau pabeigusi? un cik pudu Tu vedīsi līdzi uz mājām, lai palielītos Brenča priekšā? Palieci mīļi sveicināta un atraksti vēl priekš mājā braukšanas kādas rindiņas. [Vairāki nesalasāmi vārdi.]

266.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 17. augustā un 10. septembrī

Sirsnīgi sveiki! un reizē lielo paldies, kas jau gandrīz pieder klāt pie apsveicinājuma. Nupat šodien saņemu Jūsu sūtījumu. Jūsu mīļo vēstuli ar priekšlikumiem saņēmu jau agrāk, bet bij traucējumi, patīkami priekš mums, Jūs zināt paši. Un mēs ļoti priecājamies, ka varam cerēt un gaidīt, ka varbūt arī Jūs, mīļais draugs, redzēsim pie sevis. Šokolādes pods stāv vienmēr gatavībā uz pirmo alarma zīmi. - «Laupītājus» saņēmām; ir ļoti glīta grāmata, un lielais formāts nemaz netraucē labo iespaidu. (Ar korektūru gadījās traucējumi, jo nebij apzīmēts «Suisse», un korektūra bija aizgājusi uz Itāliju, kur arī ir Cast[agnola].) Pēc «Laupīt.» labprāt laistu «Borisu Godunovu» vai «Dēmonu», bet Iniņb[ergs] nau vēl atsūtījis «Mēn. Raksta» burtnīcas, kurās tie nodrukāti (tas bij laikam 1898. gadā); es gribētu vēl lasīt cauri. Lai viņš nopērk vislabāk visu gada gājumu Rīgā vai dabū no kāda agrāka lasītāja, vai liek norakstīt tos gabalus kādā bibliotēkā. Rakstat arī Jūs, lai viņš to izdara. - Asp. kopoti raksti, otrais izdevums, jau ir pārdoti Zeltiņam un top jau drukāti. Jau janvāra mēnesī Asp. reizu reizēm pieprasīja Iniņbergam, vai ņems viņas kop. rakstus; bet In. nekā neatbildēja. Kad nu šovasar jūlijā piesolījās Zeltiņš, tad neatlika nekas cits, kā tam atdot. Manus kopotus rakstus es ļoti labprāt nododu Jūsu «Dzirc[iemnieku]» apgādībā; tāpat, lai tos sāk ar «Ug. u. N.» izdošanu. Sakat, vai Jūs no «Ug. u. N.» pirmās (Baumaņa) izdošanas esat dabūjuši kādus ienākumus? Cik es paredzu, nekā, jo man raksta, ka B. esot visu izdevumu pārdevis grāmattirgotājiem pret tūlītēju samaksu un pazudis. Es arī esmu dabūjis tikai tik, cik Jūs man atsūtījāt. - Tādēļ man ļoti patiktu, ka Jūs izdotu «U. u. N.» un kaut ko ieņemtu. Par visu manu kop. rakstu izdošanu tad vajdzētu vēl tālāk sarakstīties; tas, ko es tūliņ varētu klajā laist, būtu kādas 50 loksnes. Tur nāktu iekšā: «Ug. u. N.», «Pusideālists», «Ģirts Vilks», - «Vētras sēja»; - «Susutis», «Spītnieks», «Mazie Dunduri», «Apdz. dziesmas», Epigrammas; - «Latviešu literatūra ceļa jūtīs» - Eseji - un tulkota lirika. Tik tāli es biju ticis vēstulē līdz 17.8.; tad atbrauca Vilis un pēc tam vēl mani radi, un viss tika pārtraukts līdz šai 10.9. dienai; nu atkal turpinājums. Tūliņ nevarētu klajā laist kopotos rakstos: «Tāl. Noskaņas», - «Kl. grām.» - «Zelta zirgu» - «Ave sol», - jo «T. N.» nesen izdotas II drukā, «Kl. gr.» nupat taisās izdot «Kultūra», tāpat ar «Z. zirgu», «Ave sol» varēs arī tik tad pārdrukāt, kad pirmais izdevums būs puslīdz izpārdots. - Kop. rakstos arī nenāks iekšā tulkojumi (izņemot vienu sējumu lirikas). - Pēc kādas sistēmas izdot? Vispareizāk priekš mums ir tā, kā laikam arī Jūs vēlaties, laist katru grāmatu kā pilnīgi atsevišķu izdevumu (atsevišķu cenu) un tik katrai virsū, pašā augšā uzdrukāt: «Kopoti raksti». Labi būtu, ja arī formāts un vāku krāsa būtu vieni un tie paši visām grāmatām. - Zeltiņš tagad izdos Asp. kop. rakstus pēc citas sistēmas, tā ka tie būs dabūjami tikai visi kopā, vienā grāmatā, un tik 5 raksti būs novilkti un atsevišķi arī dabūjami. - Priekš mums pirmā sistēma tagad ir labāka, jo tā Jūs mazāk riskējat, jāieliek iekšā mazāk naudas, un tā arī ātrāk nāk atpakaļ; tas viss no svara tādēļ, ka Jūs dzīvojat tik tāļi projām un paši nevarat it nekā pārzināt, kur nu vēl rīkot. Tā izskaidrojas, ka Jums bijuši tikai zaudējumi ar «Ug. u. N.» un ka arī tagad pie «Dzirc.» Jums arvien vēl jāpieliek nauda klāt, kur taču Jums vajdzēja būt jau lieliem ienākumiem. - Jūs sakāt, ka no manis lai atkarātos, vai Jums turpināt «Dzirc.» izdevumus un uzņemties kop. rakstu izdošanu. Tas man uzliek ļoti lielu atbildību, kādu es nemaz nevaru uzņemties. Es varu tik vēl tā teikt, ka Zeltiņš ar Asp. kop. rakstiem taisīs labu veikalu, viņš pats cerē tos izpārdot (2000 eks.) jau 4 gados. Arī mani kop, raksti tiktu pirkti, un veikalnieks arī ar viņiem taisītu labu veikalu. Tātad veikalniekam es nevienu acumirkli nešaubītos ieteikt viņu izdošanu, - bet Jums? Jūs neesat Rīgā un arī neesat veikalnieks. Jau Gulbim negāja tikai veikalisku kļūdu dēļ (bet visus Gētes tulkojumus viņam galīgi izpirka). Kā lai es Jums ieteicu savu rakstu izdošanu? Var pat tā gadīties, ka viņi iet labi un tomēr maz nāk ienākumu Jums kā veikala nepratējam un tāli dzīvojošam. (Varbūt Jūs varētu turpat Bakū drukāt??) Vai mesties kopā ar Gulbi? Gulbja plāns ir īsti citāds, viņš grib universālbibliotēku, tātad vispirmā kārtā pasaulsliteratūtu, tulkojumus. Latviešu kop. rakstu izdošana tikai sajauktu viņa skaidro plānu. Bez tam; piedaloties tur, Jums būtu vēl mazāk iespējas pašam ko pārzināt vai noteikt. Citādi labs ir viņa plāns, un pats viņš arī labs veikalnieks un reizē ideālists. - Ja «Ug. u. N.u Jūs izdotu, tad varētu gan lūgt Kugas kgu palīgā. «U. u. N.» es izdarītu pārgrozījumus, un tas varētu saukties par pārstrādātu izdevumu. - Piezīmēju vēl, ka Gulbis par Asp. kop. rakstiem maksāja 800 r., Zeltiņš 900 r.; lokšņu bij 50, tagad 45 (atkrīt nost daži sīkumi un liekas virsrakstu lapas u. t. l.). - Vēl piezīme: Gulbis nau vēl lūkojis realizēt savu plānu.
Nu pietiks šai reizē veikalu, - tik vēlreiz: ļoti labprāt dodu «Dzirc.» kop. rakstus, bet izšķirat nu paši. Kad mums varbūt būs tas prieks Jūs redzēt atkal še, tad būs priecīgāki vedamas visas runas. - Paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Veseli!

                                                    Jūsu Rainis.

Vēstules malās pierakstīts:
Līdz ziemsvētkiem varēšu paspēt es vienu jaunu dzejoļu krājumu, A. ne; lugas vēl nevienam nebūs uz to laiku; bet, kad būs, tad Jums jau nāks.
Pa to laiku ir jau «Dēmons», no citas puses nodots pārrakstīšanai; ja Iniņb. dabūtu minētos «Mēn. Raksta» gada gājumus, tad nevajdzētu likt norakstīt «Borisu Godunovu»; lai tādēļ taču pameklē.

267.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 12. septembrī

Mīļo brāli, saņemts viss ir ar lielo paldies, ko sūtīji. Vai Voišels arī ir saņēmis bilžu grāmatiņas? Par tulkojuma saņemšanu viņš min, par grāmatiņām ne. Tāpat viņš raksta atkal par V. Buša «Prise» tulkošanu, it kā man būtu še vācu teksts; tas taču jau pērn tika aizsūtīts atpakaļ; vai viņš nebūtu pērn dabūjis? Noprasi viņam atbildi par šiem abiem vācu tekstiem. Un «Prise» es tulkošu, tikai lai atsūta norakstu no vācu teksta; arī par šo norakstu jau reiz bij teikts (laikam vēstulē Tevim), bet viņš uz to nereaģēja. - Vēl viens jautājums, uz kuru; mīļo brāl, neaizmirsti atbildēt: vai Gulbis tika iemaksājis kādu naudu Krepliņam vai. Tev? Man no liela svara to zināt, jo no tā atkarājas, vai man sākt priekš viņa zināmu darbu vai ne. Tad 3) vai Š[losam] aizsūtīti tie solītie avansa 50 rbļ.? Man ļoti nepatīkami, ka es viņam teicu, ka būs, un nu nau. - Nu par personiskām lietām: atvaino, mīļo brāli, ka rakstu tik vēlu, - bija ciemiņi veselu mēnesi, un pēc tam; protams, liels nogurums pie mums abiem, - nau arī tagad vēl necik pārgājis - sevišķi Elzā gluži slima. Bija priekš tam pieņēmusies 1 kilo, tagad tas atkal zudis, un vēl arvien iet uz leju. Laiks arī ir ticis aukstāks, un katra pārmaiņa, sevišķi uz aukstumu, ļoti grūta. Un vēl, kā liekas, draud viens apciemojums: ļoti patīkami jau viņi ir, bet grūti panesami. - Vēl par villu, mūsu sāpju bērnu. Es pilnīgi stāvu uz Tavu pusi, ka jāgaida ir un jāpārdod par cenu un jau visādā ziņā par naudu; ne par labiem vārdiem un solījumiem vien. Kad jau Elzīte nebūtu tik slima, tad jau arī nesteidzinātu Jūs ar mamiņu. Bet nu mums daudz vairāk iziet nekā agrāk, un tas, kas nopelnīts un nākas, arī tik viegli nau dabūjams, kā Tu pats, mīļo brāli, labi zini, priekš mums tik neatlaidīgi piedzīdams parādus. Aizņemties naudu arī nau nekāda laime: jāmaksā procenti. Kad to pašu vasarnīcu varētu ieķīlāt par lielāku summu! bet dod taču tik 3000 r., to pašu, ko Eizenberģim. Tātad par to naudu nevar māju atstāt bankai, nedz arī labāk pārdot nekā tagad. Varētu tik vēl to darīt, ka neprasa no pircēja vairāk uzreiz kā šos 3000 r. (kurus arī paši varam aizņemties no bankas) un pārējo summu atstāj viņam uz jauntaisāmu obligāciju, ar 5 gadu izmaksu pa 400 r. No cenas - 5000 r. es negribu vēl atkāpties, var tik vēl tanī cenā dot līdzi arī mēbeles un citus piederumus. Jālūko vēl ir ar atklātu sludināšanu laikrakstos; es Tev par to rakstīšu vēlāk: varbūt gadās kāds pircējs, kam nauda arī ir. Viens vēl, kādēļ negribas ilgi paturēt, ir tas, ka maz ienāk; pate māja sevi apēd, un nākamu vasaru, kā Tu saki, vajdzēšot remonta un pat jaunu mēbeļu. Cik naudas tad lai es tur iebāžu iekšā? Atsūti arī, mīļo brāli, rēķinu par I šo pusgadu, lai varu skaidrāk pārredzēt, kādi mūsu apstākļi. Tu jau pūlies pūlēdamies priekš mums; mēs jau redzam to arī no malas, par ko Tu pats nemaz nemini, tā nupat Liepājas sieviešu biedrības lietā Tu ar savu vēstuli «Dz[īvei]» tik mīļi esi aizstāvējis Elzas intreses (nemini tikai, mīļais, tā to «slimo» dzejnieci, izliekas kā tāda uzbāzīga atgādināšana). (A propos Liepāja: Tu jau laikam būsi devis atļauju Liep. tautas teātrim uz «Gunas» izrādi, O. Mucen[iece] par to pieprasīja.) Kad būtu tā nauda, kas guļ saistīta vasarnīcā, tad tā nevajdzētu sīkumoties, vismaz uz kādu laiku. Jā, piezīmē nāk. reizi arī, kādu cenu tad īsti dod tie pircēji? Cik, pēc viņu domām, tā vasarnīca būtu vērta? Un nu, mīļo brāli, par «Kultūras» izdevumiem. Rakstīšu par to uz sevišķām lapiņām, lai Tev ērtāk sapulcē celt priekšā. Būtu tūliņ ar Tevi par tām lietām runājis, bet runu iesāka Dambekalns, un man viņam bij jāatbild; un tad Tu pats arī man neko nebiji par to teicis un pat nebiji ziņojis, ka esi biedrības darīšanu vedējs. Man taču no svara zināt; priekš manis taču tā ir vislabākā izdevība, kad caur Tevi iet šīs veikala darīšanas. - Paliekat nu abi ar Emsīti mīli sveicināti un skūpstīti no mums abiem. Sveiki.

268.

LATVIEŠU KULTŪRAS BIEDRĪBAI
Kastaņolā 1910. gada 12. septembrī

Cien. «Kultūras» biedrībai

«Kapitāla» tulkošanai priekšdarbus esmu sācis jau sen. Priekš manis šis darbs personiski tikpat svarīgs kā «Fausta» tulkojums; uz viņiem abiem (un Darvinu) dibināsies nākošā kultūra arī latviešiem. «Latviešu Kultūras biedrībai» labi pieder tā darba izdošana, kurš viņai pašai un nāk[otnes] kultūras nesējai šķirai par garīgu pamatu. Ka viņa uzņēmusies tik lielu darbu, rāda, ka viņa saprot savu uzdevumu, un, kas to saprot, tas to arī izpilda. - Par izdošanu bija man sarunas vairāk gadus atpakaļ ar dažiem kultūras cienītājiem, bet darba lielums atbaidīja. Ceru, ka tagad viņi arī neatsacīsies nākt palīgā ar saviem līdzekļiem. - Darba tehniskā puse šāda.
Vācu teksts ir 32+738 lp.=770 lp. liels, t. i., 48 lokšnes (I un svarīgākais sējums). Drukāt varētu SUO vai 1000 eksemplārus, kas maksātu 15-20 r. loksnē, t. i., 720-960 rbļ. Honorārs būtu parastais - 15-20 r., t. i., tā pate summa. Kopā izmaksas sniegtos līdz 2000 rbļ., kādu summu, ceru, būtu iespējams sadabūt.
Bet pilnīgi iespējams arī būtu tulkojumu izlaist pa burtnīcām; Vācijā katru lielāku darbu priekš strādniekiem izlaiž tā, - piem., nupat Bēbeļa «Iz manas dzīves» (kurš samērā vēl ļoti neliels darbs). Burtnīcas varētu būt pat 1 loksni lielas vai 2-3. Tā šo darbu varētu paveikt «Kultūra» drošāk, zināma summa izdevumu nāktu drīz atpakaļ, un redzētu arī, cik liels lasītāju pulks.
Tulkojumu izdarīt vislabāk vienam pašam; daudzi varētu visu tā izraibot, ka darbs kļūtu nebaudāms; to rāda vairāki piemēri. Es terminoloģijas nodibināšanā tikai grieztos pie lietpratējiem un ceru, ka pašas «Kultūras» biedri tur man daudz palīdzētu, apspriezdami nodibinājamos vārdus un ziņodami par jauno terminu lietderību un saprotamību. Tādā ziņā darbs varētu tikt kopu darbs ne vien materiāli, bet arī garīgi, kas viņam piedotu vēl jo lielāku nozīmi. Tādējādi darbs būtu paveicams gan ilgākā laikā, bet toties labāk.
Izdošanai vajadzētu nodibināt sevišķu «Kapitāla» fondu; līdzekļu vākšana piekristu pašai «Kultūrai» un vispār strādnieku biedrībām; arī demokrātiskās biedrības laikam neatsacītos no pabalstīšanas, jo darbs ir arī viņu intresē. - Labākās sekmes «Kultūrai» viņas lielajā darbā!

269.

LATVIEŠU KULTŪRAS BIEDRĪBAI
Kastaņolā 1910. gada 12. septembrī

C. Kultūras biedrībai

Rokraksts dzejoļu krājumam («Kl. gr.») tiks nosūtīts pēc pāris dienām. Lai dod druku varbūt «Dienas» drukātavai, kur cenzūras ziņā varbūt būs kādi aizrādījumi. Pēterburgā inkriminētās vietas man zināmas, un tās top izlaistas.
Honorāra ziņā es «Kultūrai» visādi gribu nākt pretī, bet man no grāmatizdevējiem maksātais honorārs loksnē par dzejām ir 50 rbļ., kad es pieņemtu nu 30 rbļ., tad es būtu viņiem arī pazeminājis savu darbu cenu, un «Kultūras» uzdevums taču nevar būt nospiest darba algu, kaut tā arī būtu rakstnieka alga. Rīkoties tā, ka grāmattirgotāji to nedabū zināt, nebūs iespējams, jo biedrībai par to jāmin gada pārskatā. Tādēļ lieku priekšā pieņemt citu atalgošanas sistēmu: dalīt skaidru atlikumu uz pusēm starp izdevēju - biedrību un rakstnieku. Šo sistēmu esmu raudzījis jau agrāk izvest, bet bez sevišķām sekmēm. Puslīdz taisnīga viņa man liekas, kaut gan bieži neizdevīga priekš rakstnieka, kuram jādalās riskā. Kādu simts rubļu es tad arī gribētu uz priekšu izmaksātu. - Ja arī šī sistēma «Kultūrai» būtu neiespējama, tad es raudzītu grāmatas apmēru saīsināt, lai honorārā kopsumma iznāktu 350, vismaz 300 rbļ. (no kuriem tāpat 100 r. uz priekšu izmaksāt). - Drukāt vajdzētu nedaudz eksemplāros (varbūt 1000-2000), lai nebūtu jāzaudē nelaimes gadījumos kā pirmoreiz. - Izplatīt vajdzētu ļoti ātri, izdodot izdalāmām vietām.

270.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1910. gada 14. septembrī

Dārgo Jānīt! Tavi raksturojumi par partiju stāvokli Skatuves biedrībā man ļoti patīkami; no avīzēm vien nevar orientēties. Nau man skaidrības arī par grupām «Kultūrā» un «Rītā», un arī arodniekos; piem., es nesaprotu, kur nāk šad un tad uz augšu uzpeldošā tiekšanās uz galē jo reakcionāru à la Niedra pusi? Vai tie ir paši strādnieki, neapzinīgie? Tad, - vai «Vēstnesim» nebūtu nekāda iespaida uz strādniekiem, kur pat reakcionāriem tāds ir? bez tam no agrākiem laikiem zinu, ka «Vē-i» daudz lasa rīdzinieki, arī strādnieki. Laikam «V-is» tikai nau pratis organizēt sev grupu. Boikots, arī pēc manām domām, bij pārsteigts; varēja vēl viņu vērst pret vainīgiem korespondentiem, bet ne avīzēm. Bet vispār mums nepiestāv boikotēt atklātību, lai tā būtu kāda. Tas ir pret principu. Lielākais darbs jums tagad aptvert un darīt apzinīgus arodniekus; iekšā jābūt stipriem un skaidrām galvām. Kas tas bij par piemēru pašā «Rītā»? Man piesūtīja «Dz[īv]i», kur referāts par kāda Lapiņa priekšlasījumu «Rītā»: tas vīrs izrādās Niedras, Eglīša un pat vēl vecā Kaudzīša - dieva vīra piekritējs; to «Rītā» sauc par «pārskatu par literatūru»! Minu šo gadījumu arī vēl tādēļ, ka «Rīts» izdod gada grāmatu, kur laikam šis literatūras pratējs Lapiņš būs iekšā ar savu priekšlasījumu. Un tādam blakus es lai liktu savas dzejas? Tad jau vēl var pie demokrātiem apziņas modināšanas labā. - Kad tagad «Kultūra» dibina savu žurnālu, tad uz redakcijas noteiktību būs sevišķi jāskatās. Par pašu žurnālu Varu sacīt, ka līdzstrādniekus še ārzemēs laikam būs vieglāk dabūt nekā mājās: Protams, mūs skaiti līdzi. Bet kā būs ar sacensību pret «Izglītību»? Tad ir arī vēl «Jaunības Tekas». Abiem virziena noteiktības mazāk nekā jums, bet abonentu vairāk. Jums vispirms būtu jāzin, cik var būt obligatorisku abonentu; jāsader ar arodnieku biedrībām u. c., ar «Arodnieku» jāsadalās darbā. Vai naudas jums arī tiks? Kur tagad vēl uzņematies «Kapitāla» tulkojuma izdošanu? Atraksti par to man vēl. ļoti žēl būtu, kad jūsu žurnālam būtu atkal jāapstājas. Ar «Ziemeli» laikam nekas neiznāks, tad jau gan vismaz mēnešnieks izpildītu robu. - Žēl, ka man neiznāk sarakstīšanās ar Tevi par «Kapitālu»; vakar aizrakstīju Deglavam divas lapiņas: par «Kap.» un par «Kl. gr.». «Kl. gr.» es dažu ko nolaidīšu nost arī tanī nolūkā, lai grāmatas apmērs iznāktu mazāks, jo man negribas apkaunoties privāto grāmatizdevēju priekšā, ka ņemu parasto 50 rbļ. vietā 30 r., kā D-s liek priekšā. Viss honorārs kopā tātad būs 300-350 r. - Pēc nedaudz dienām pabeigšu grāmatas pārrakstīšanu. Viens no sevišķa svarā, ka izplatīšanu izdara sevišķi aši; tas jau jums būs iespējams. - Kā ir ar avansu «M[arksa] ekon[omisko] māc[īb]u» tulkotājam? Mīļo Jānīt, liec ašāk viņam izsūtīt; man jau tā nepatīkami, ka honorārs viņam neiznāks varbūt tik liels, kā viņam rakstīju uz Tavu iegalvojumu. Nepatīkamāk vēl tas, ka nu man pašam tiek izdota grāmata no «Kultūras». Ja Tu mani, ka varbūt arī mans reducētais honorārs (300-350 r.) ir priekš «Kultūras» varbūt vēl par augstu, tad atraksti man to tūliņ. - Atraksti tāpat, kādās cerības ir ar «Kapitālu». - Kalderona «Salam[eas] ties[nesis]» ir labs gabals (zemnieks - tiesnesis notiesā muižnieku), bet vairāk der lauceniekiem nekā strādniekiem. Lai tas labāk paliek. - Kad ar «Ziemeli» nekas neiznāk, vai tad «Arodnieks» nepaplašināsies par nedēļnieku vai dienenieku? Par nedēļnieku varētu jau tā, ka iznāk. tas pats apmērs, tik dalīts uz divām daļām, ik nedēļu puse no tagadējā numura. - Paliekat nu visi mīļi sveicināti.

271.

J. DUBURAM
Kastaņolā 1910. gada 27. septembrī

Ļoti cienījamais Dubura kungs!

Jūsu goda diena ir arī latviešu tautas goda diena, - viņas skatuvmākslas attīstības gaita pa 25 gadiem ir arī Jūsu mākslas gaita. Kompetentāki vīri aprādīs un cildinās skaisti un pilnīgi nopelnus, ko Jūs ieguvāt kā aktiers, režisors, dramatisks rakstnieks, deklamators, mūziķis - daudzpusējā, auglīgā darbībā; vienā tikai, ceru, mēs nebūsim lieki arī pēc viņiem: mēs dzīvāk sajutīsim Jūsu mākslas nozīmi taisni tādēļ, ka stāvam tāļāk. Un vēl vienā vietā domājam pat papildināt garo Jūsu nopelnu virkni, - kad cildinām Jūs kā īsti īpatnēju patību, kura vien dara iespējamus un saprotamus visus māksleniekus, kas iekš Jums sakopoti, un visus skaistos darbus. Lai šī nogatavojusies patība atrod apstākļus un veselību, kas ļauj tai sniegt vēl vairāk mūsu jaunai mākslai, - to mēs vēlam.
Esat sirsnīgi no mums sveicināti.
                                                                            Rainis.

Rakstu šo vēstuli reizē uz Rīgu un Jelgavu, nezinādams pareizās adreses; uz savu karti no 24. 6. 10. atbildes no Jums nesaņēmu. Manu adresi varbūt nebūsat gribējuši dabūt no D[eglava] kga, varat to arī no Ārona M. k. prasīt. - Vēlreiz daudz labu dienu!

272.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 3. oktobrī

Sirsnīgi sveicieni un paldiesi par sūtījumu un kartiņu. Kad Jūs neraugāties uz maniem brīdinājumiem un tomēr ņematies izdot manus kop. rakstus, tad es varu tikai priecāties un pateikties, jo «Dzirc[iemnieki]» līdz šim izdod visskaistāk un - ar sirsnīgu draugu arī veikals nau veikals, bet kopdarbs. Tātad «Ug. u. N.» sūtīšu vēl šonedēļ. - Dz. krājumu sūtīšu Jums pēc 2 nedēļām, man liekas, tas ies cauri bez šķēršļiem. - «Bor[isu] God[unovu]» un «Dēm[onu]» jau esmu saņēmis no citas puses. Bet nu Gulbis arī atsūtījis naudu, bez vēstules, un tātad domā turpināt savu darbu. Tādēļ tagad labāk izdosim oriģinālus un nogaidīsim, ko viņš raksta. Arī par «Ug. u. N.» pirmo izdevumu dabonu negaidot ziņu, ka tikšot maksāts un ka drīz būšot viss izpārdots, tātad es Baumanim esmu pāri darījis. - Gaidīšu arī vēstuli no Jums, bet arī bez tās sūtīšu Jums dz. kr-u, kā teikts.

Atklātnes malā pierakstīts:
Mēs taču paliekam Jūs gaidot, laiks ļoti jauks, varbūt Jūs tiekat brīvi. Esat mīļi, sirsnīgi no abiem sveicināti. Sveiki.

273.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1910. gada 8. oktobrī

Mīļo, dārgo Pauli, saņēmu ar lielu prieku sirsnīgos, tik dziļi sajustos sveicienus no Tevis un no veciem, mīļiem biedriem. Par H. es biju jau sācis labi nopietni bažīties, nu es apmierināts, laikam arī par tāļāko velti uztraucos. Raksti, mīļais, kad Tev atliek laika, man pietiek ar šo mīļo kartiņu siltuma ilgam laikam. Šovasar jau tiku tā izlutināts, jo redzēju daudz dienu savus mīļos.

Atklātnes malā pierakstīts:
Esat visi mīļi sveicināti un Tev vēl sevišķs skūpsts.
                                                                Sveiki!

274.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1910. gada 10. oktobrī

Mīļo, veco Matīs, Tavu vēstuli saņēmu un steidzos atbildēt, ka uz oktobri nu nekas neiznāk ar lugu: neiet un neiet ar veselību, kā vajadzētu (šī slimība jau reiz ir ļoti garlaicīga), un vēl pienāca klāt ārkārtēji traucējumi - viesi, kopā kādas 4 nedēļas, kas ne vien atņēma laiku, bet arī nogurdināja. Arī es pats nespēju izpildīt dotos solījumus - kas man vienā vietā ļoti žēl. Un no A[spazijas] tagadējā stāvokli nevar vairs prasīt nekādus termiņu darbus ar cieti noteiktu laiku. Bet lugu viņa ļoti grib rakstīt un pati cerē visādā ziņā to dabūt gatavu uz jaunu gadu. Daudz palīdzēs, ja būs labs laiks, uz ko stipri ceram, jo līdz šim viss gads bij ārkārtēji nelabs, un rudeņi jau parasti. še mēdz būt jauki. Lūk, cik daudz sarakstīju Tev par veselības stāvokli, no tā Tu redzi, cik daudz mēs no viņa atkarīgi. - Par kritiķi teātriem es esmu pilnīgi Tavās domās: Duburs ir autoritāte, bet pastāvīgi slimo, ko kritiķis pie dienas avīzes nedrīst. Tad arī nau pareizi, kad par personisku ienaidnieku gribētu rakstīt. L. Sk[ujenieces] kdze kā kritiķe man ļoti pa prātam, bet nu viņai ir arī personisks ienaids pret Jaunā teātra vadītājiem, un nepareizi, ka tādā reizē viņa tomēr raksta par J, teātri; nepatīkams viņai pašai arī stāvoklis, ka tur viņas meita; to jau «D[ienas] L[apa]» viņai tūdaļ pārmeta, kaut arī nepareizi. - Man arī liekas vispār, ka Tev nau nolūks apkarot J. teātri, tāpat kā man atkal it nekas nau pret Interimteātri un P. Ozoliņu. «Dz[imtenes] V[ēstnes]im» nākas abus pabalstīt, visādā ziņā saudzēt vairāk to, kurš atstāts bez pabalsta un tomēr tik sparīgi izpilda savu patstāvīgo mākslas uzdevumu un ir tik ievērojams kultūras faktors. Tas ir vienīgais, ko es prasu; personiski jautājumi man sveši. Es, lasīdams Tavu «Dz. V-i», redzu, ka Tu esi tas pats vecais un turies skaistā bezpartejībā un mierīgumā; tur mēs vislabāk sapratīsimies; arī Tava izturēšanās pret str[ādniek]iem ir pilnīgi korekta, un ne velti jau sāk atcelt boikotus. Šo saticību es arī gribu veicināt, cik iespējams, visur -, piem., kooperācijas jautājumā - viņa abām pusēm, nepieciešama. - Redzu, ka Tev speciālkorespondences, tas dara labu iespaidu - vai Tu negribētu tādas arī, piem., no Parīzes, tur es varētu Tev rekomendēt prātīgu cilvēku, zinātnieku - pilsoni.

Vēstules malā pierakstīts:
Paliec nu daudzreiz mīļi sveicināts no mums abiem un sveicini tāpat savus mīļos un visus draugus. Sveiki.

275.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1910. gada 11. oktobrī

Dārgo Jānīt! Vienmēr es ļoti priecājos par Tavām skaidrām, noteiktām ziņām, pēc kurām tik labi var spriest un rīkoties. Kultūras biedrības nu slēgtas, tas ir lieks pierādījums, ka tādā ceļā nevar ilgi strādāt; ka to nevar ņemt par vienīgo ceļu, ko sludina «D[ienas] Liapa]». Un pie pašas slēgšanas vaina nau uzliekama radikāļiem, jo ofic. iemesls bija protests pret dz. svētkiem, ko propagēja pati «D. L.». Tavs plāns ar decentralizāciju man arī liekas vienīgi pareizais, kad centrs atrodas citur. Izdevēju biedrība būs laba, jo vinu varēs vieglāk turpināt pārtraukuma gadījumos. Un «Kl. gr.», protams un labprāt, nododu viņai, kad tik izdosies nodibināties. Manuskriptus jau aizsūtīju bijušās «Kult.» darbvedim. Gaidīšu no Tevis ziņas, kā veicas ar avīzes izdošanu arī. Avīze ir nepieciešama, jo «D. L.» ir iebraukusi gluži vienpusīgā virzienā; lasīju arī H. A[sara] atstāstītos uzskatus «Dz. V-ī». - Tu, mīļo Jānīt, baidies mani aizskart, asi izteikdam[ie]s par A., bet, vienkārt, kā jau zini pats, kopš šī pavasara polemikas J. teātrī mums ar A. pārtraukti sakari Birutas dēļ, un, otrkārt, nekad mani neaizskar kāds uzskats, lai par ko būdams, un kāda fakta zināšana; pareiza ziņa priekš manis tikpat daudz kā atziņa. Bet, kas man nepatika un par ko es runāju B. vēstulē, tas ir, ka, H. A. apkarojot, top aizskarts J. teātris. Par J. teātri mēs ar Tevi izrunājāmies un bijām vienis prātis, ka ir str[ādnie]ku intresē viņu uzturēt. Es arī vēl tagad šinīs uzskatos un ceru, ka arī Tu, jo citādi Tu man būtu rakstījis un paskaidrojis, kādēļ str-i vairs nevar pabalstīt teātra lietu. Bet nu tādā reizē ir nesaprotami, ka Tev tik tuvu stāvoša persona kā cien. kundze var «Dz. V-ī» apkarot ne H. A., bet J. teātri; man tāpat nesaprotams, ka to var savienot ar Birutiņas intresēm, kura strādā pie tā paša J. teātra, bet par to es jau rakstīju viņai pašai. - Ka H. A. nau laimīgs kā dramaturgs, ka viņš nepiederīgi jaucas iekšā teātra darīšanās un lūko kaitēt Birutiņai, to visu var saprast, bet, ka jānodedzina māja, lai izdzītu runci, to nevar saprast. Jāgriežas taču tieši pret H. A., ko cien. kundze var viegli izdarīt «Dz. V-ī» mākslas jautājumos. Un, kad nu nāks jaunā avīze, tad jau iespēja pilnīga. - Ieteikt kādas lugas J. teātrim ļoti grūti, tas ir atsevišķs darbs, kurš prasa daudz laika un arī naudas, grāmatas pērkot un teātrus apmeklējot. - «Fest auf Solhaug» esot ļoti dārgi inscenējams, kā man reiz teikts. - Gaidīšu nu atkal uz jaunām ziņām no Tevis; es biju lielās bažās avīžu ziņu dēļ par klizmu uz laukiem, bet, kā liekas, viss izgājis puslīdz. Raksti par avīzi. Paliec sirsnīgi sveicināts, dārgo Jānīt. Tavs Jānis.

Vēstules malā pierakstīts:
Vai taisnība, ka «Dzīve» ir K[urševicam] un L[anderam] nodarījusi ko? Pastāsti, kā ir. Sveiks.

276.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 12. oktobrī

Sirsnīgi sveiki! Par «Zelta zirgu» nau vairs bēdu, nupat iznācis, bet gan jābēdā par Jums, mīļais, labais zelta cilvēks, ka nedabonat atpūsties. Vilis brēkšus brēc, ka Jūs par daudz strādājot, un nu nebraukt atvaļinājumā. Tūliņ sēstaties, ja nau cita, tanī pašā zelta zirgā, un laižaties ceļojumā. Mēs stipri uztraucamies, ka Jūs mūsu dēļ gribat palikt mājās, un A[spazija] Jums visā nopietnībā piekodina braukt; viņai nebūs miera, pirms Jūs nebūsat izbraukuši. Viņa vāja veselībā un toties vairāk jūt, cik Jums vajga saudzēties. - Bez «Z. zirga» taču arī B[aumane] par «U. u. N.» atsūtīja 50 rbļ., un cerams, ka arī no izrādēm kas ienāks. - Nupat stipri strādāju pie dzeju krājuma; drusku pārņēmos un jau atkal atpūtos, un pēc nedēļas laikam izies uz Jums. A. arī pamazām strādā pie lugas. Viņa liek Jūs mīļi sveicināt un likt braukt. Daudz mīļu, mīļu labd[ienu].

Atklātnes malā pierakstīts:
«Dullais Dauka» un Čehova III tūliņ iznākšot klajā. Sveiki.

277.

E. MELNGAILIM
Kastaņolā 1910. gada 12. oktobrī

Melng[ailim] 12. 10. 10.

Katra vēstule un kartiņa no Jums ir man pārsteigums ar savu īpatnību un sirsnību, kādas ir tikai gluži patstāvīgām un noslēgtām patībām. Un tādas mani vienmēr ir ārkārtīgi pievilkušas un saistījušas. Jūsu mierinājuma vārdi, kuri nāk no man neparasta pasauls uzskata, mani varbūt tādēļ aizkustina jo vairāk. Mūsu savādību līnijas pagarinātas sastopas augstākā kopībā.

___

Mūziķim vajga būt brīvam arī tekstā, dzejnieks nevar viņam priekšā rakstīt mūzikā. Tā ir vislabāk, ka no plašāka teksta izvēlas, kas vajadzīgs, un dara pārgrozījumus, cik vajga un der.

278.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 16. oktobrī

Mīļo brāli, nu jau es arī vairs netieku pie darba, nepaspēju ne vēstules norakstīt; pie mūsu vecām lēkmēm: slimības un darba, pienāk nu vēl klāt apciemojumi, un tie nogurdina gandrīz tāpat kā darbs. Divi mēneši beigti, un nu vēl stāv priekšā. - Nosūtīju tikai ar mokām Tev: pārstrādāto «Kl. gr-tu» un pantiņus Voišelim, un dzejoļ[us] «Ausekļa» kalendārim; tagad uz svētkiem vajdzētu iznākt «Ug. u. N.» II izdevumam un jaunam dz. krājumam, bet es vēl neesmu. nosūtījis rokrakstus. Bet pirms par Liepājas traci: atsūta telegrammu Lepskis, vecais biedris, šis galvojot par honorāru, un daļa būšot tūliņ klāt. Bija arī pēc 3 dienām 20 rbļ. vecā parāda un no jauna, pēc, vēl 10 rbļ. Atnāk gara vēstule, ka esot pārpratumi, lai neatraujot Liep. latviešu teātrim lugas, šis galvojot par samaksu, lai netaisot no izrādēm politisku lietu, bet lai dodot arī šiem par maksu kā jau veikala darīšana. Atbildēju - labi, lai ir veikals, būšu neitrāls; jo arī «Dz.» briesmīgi kompromitējusies ar atlaisto redaktoru L. un K. tramdīšanu, kā vismaz rakstīja «Ziemelis». (Atraksti, mīļo brāl, cik tur taisnības?) Bet nu parādās «Liep. Atb[als]ī» mazs uzbrukums, aplinkus, Tev, ka Tu aizliedzis. Aizrakstu Lepskim protestu, kuru še pielieku klāt, kā gandarījumu Tev. Redzēs nu, kas būs tālāk. Reizē pieprasīju no Lepska arī, lai samaksā visu vecu parādu, lai atsūta aprēķinu (ko pats bij solījis) un lai samaksā par «Gunas» izrādēm. Tad tikai lai prasa no jauna; jo bij pieprasījis vēl «Tellu». Tiklīdz viņš man atrakstīs vai samaksās, tūliņ Tev paziņošu, lai Tu zinātu, kā rīkoties; tāpat paziņo arī Tu man, kad Tev kas jauns nāk zināms. Raudzīsim, vai nevaram no Liep. teātra taču izspiest, kas mums nākas; atraksti arī, cik Tev no viņiem nākas un par ko. - Liep. siev. biedrību nevajga spiest; vispār piedzīt stingrāk tikai no lielajiem. - Jā, vēl par Liep. teātriem: kur uzveda «Faustu» un «Nogrimušo zvanu»? - Nu par «Kl. grām.», Izlaidu visu, kas pusoficiozi bij atzīmēts, arī pats vēl nolaidu, saliku biežāk sīkos epigrammus, un iznāca 7 loksnes. Piedāvā bij. «Kult.» priekšnieks D[ambekalns], ka sastādīšoties pulciņš izdevēju; solīju viņiem dot, ja sastādās un ir nauda. Parādi jauno rokrakstu kam, kas pieprot (caur Ansberģi cenzoram), vai ies cauri. Visādā ziņā jārīkojas, ka top cauri izlaižams. Ja neiznāk ar izdevēju biedrību, tad man šāds plāns: izlaist 3 grāmatiņas pa 2-3 loksnēm un 2-3 dzeju nodaļām; tās tad būtu atsevišķas grāmatiņas un ietu caur cenzūras oficiālu caurskatījumu; mums būtu droši, un, kas izietu, tas izietu. Naudas arī uzreiz būtu mazāk jāieliek iekšā. Man liekas tāds plāns labs, atraksti, kā Tev tīk un cik labi viņš izvedams. - «Kl. grām.», protams, nāks cits virsraksts un arī ievads, skatoties pēc apstākļiem, kas un kā izdos. - Izdot vajdzētu nedaudz eksemplāros: 1000, visaugstākais, 2000. - Gulbja naudu saņēmu, bet viņš negrib turpināt izdevumu, tātad tur man nebūs cerams nekāds ienākums. - Daudz paldies par aprēķinu, ļoti labi pārredzams, zinām, no kā ienāk un kā tālāk rīkoties. - Šloss saka, ka esot saņēmis pirmo sūtījumu. Viņš gaida, lai viņam izsūta pāris eksemplāru no viņa grāmatas. Tagad es viņam aizsūtīju savu pirkto grāmatu. - Rakstu arī tagad atkal steigumā, un, kad ko aizmirstu minēt, tad pieprasi otrreiz. Elzīte nau labi vesela, uznāca jau lietains laiks, un tad ir posts. Mums dzīvoklis tagad par to pašu cenu (14 rbļ. mēnesī ar mēbelēm un apkalpošanu), bet ērtāks: istaba un ķēķis (kura agrāk nebija). Viena tik laikam būs nelaime, ka vairāk vilks, un caurvēju Elza briesmīgi nepanes. Nez, kā nu būs. - Vasarnīcu nevar bez 5000. - Kas ir ar J. teātri, laikam iet ļoti grūti? Vai ko saņēmi? esot vēl vecā parāda mums ap 200 r. Grib apgrūtināt atkal ar biļešu nodokli? - Kā Jums pašiem abiem klājas? vai esat veseli? Tavus priekšlasījumus bieži vajā. Bet nu «Auseklis» sparojas. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu
                                                                                                        [Raiņa].

Vēstules 1. lappusē augšmalā pierakstīts:
Doriņai aizsūti vēl naudas, viņa atrakstīja, ka neesot. Gan Tu zināsi, cik viņai vajga. Sveiks.

Uz atsevišķas lapiņas rakstīts:
Cien. «L[iepājas] A[tbalss]» redakciju lūdzu uzņemt sekošas rindiņas kā paskaidrojumu uz  4. septembrī nodrukāto ziņojumu no Liep. l[atviešu] teātra biroja, kurā tas ļoti nevietā ironizē par mana priekšstāvja A. D[eglav]a kga «aizliegumu». A. D. k. aizliegums L. l. t-im uzvest «Gunu» dibinājas uz to, ka šis teātrs nebija man maksājis honorāru par agrākām izrādēm. Un es teātrim atļāvu «Gunu» izrādīt tikai uz telegrammas pamata, kurā man pazīstama persona galvoja par L. l. teātri, ka tas samaksās tiklab vecos parādus, kā arī honorāru par «Gunas» izrādēm. Tātad te nau nekādas pretrunas starp A. D. k. aizliegumu un manu atļauju. Manu materiālu intrešu aizstāvēšanā A. D. kga rīkojumi uzskatāmi par maniem.

279.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 18. oktobrī

Mīļo, labo, nu jau rakstu Tev trešo reizi, bet atbildes nau; vispār kopš M[ierlauka] ciemojuma man no Tevis nau vairs ne rindiņas. Un es M. biju piekodinājis, lai jau man vairāk raksta. - No J[aunā] teātra Mierkalns piedzenot savu parādu, vai tā taisnība? To darītu cilvēks, kas pats bija pirmajos pabalstītājos? Un to dara acumirklī, kad J. teātrim vajga visvairāk naudas? - Par vienu vismaz nerūpējaties tagad: es savu naudu neprasu tagad; es gaidīšu, līdz ienāks no «U. u. N.». Atraksti tikai, cik liela tā summa pieaugusi; vasar Tu teici, ka esot 200 r. - Kādēļ Tu neatrakstīji tūliņ, kad L. Sk[ujeniece] uzbruka «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī»? - Vai «Fiesko» tika tik maz izrādīts to kritiku dēļ, kurās bij teikts, ka Vec[ajam] teātrim labāks inscenējums? Vai Jaun. teātrim cēlās caur to zaudējums un cik liels? Būtu rakstījis man, es būtu varējis darīt iespaidu. - Vai priekš «U. u. N.» trūkst vēl daudz? vai 900 rbļ.? Vai melnie nelūkos «U. u. N.» izrādes aizliegt? Vai nevajdzēs izrādīt tādēļ no vietas ik dienas? - Bet nu, mīļo, atraksti gan tūlīt, netūļojies, pāris rindiņu. Sveicini M[ierlauku] un draugus un esi pats mīļi sveicināts.

Vēstules malā pierakstīts:
Kādēļ «D[ienas] L[apa]» teātra kvīti par «U. u. N.» nodrukāja tik vēlu pēc «Dz. V-a»? Sveiks, mīļais.

280.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1910. gada 25. oktobrī

Mīļā Nīna, vai vēl aizvien nevari tikt galā ar savām nepaklausīgajām plaušām? To es Tev saku, kamēr Tev nebūs veselas plaušas, tikmēr Tu neprasi manas pumpas izgriešanu. Kā iet mīļajam Brencim? Vai noturēsies vesels viens pats? Par Paulīti nau bēdas, tas gan nebēdās. Davosā jau ir varen auksts, -4°, mēs vēl dzīvojam ar +10, bet tomēr brēcam.

Atklātnes malā pierakstīts:
Strādāt varam ļoti maz. Daudz mīļu labdienu no mums.

281.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1910. gada 30. oktobrī

Mīļo, labo, es ļoti priecājos par Tavu vēstuli, mans vecais draugs; nau nemaz tik grūti otru saprast, kad tik viņu tura mīlu, un tā nu mēs saprotamies. Es Tev tik to gribēju teikt, ka gluži tehniski ir ērtāk pāriet uz īso vēstuļu rakstīšanu, 10-20 rindiņas, kur paziņo telegrammu stilā visvajdzīgāko. Piemērs tepat: «U. u. N.» būtu teātrs varējis izdot kā teksta grāmatiņu, ja būtu agrāk par to ziņots; nu jau esmu aizdevis «Dzirciemniekiem» jaunu izdevumu no «U. u. N.», un tagad teksta grāmatiņa ar to jaunizdevumu konkurētu. - Sevišķu vakara izrīkojumu, protams, pieņemu ar lielu prieku, lai sanāk ātrāk nauda priekš «U. u. N.». - Pie teātra kases varētu gan pārdot «Z. zirgu» un citas lugas, kuras izrāda; tās ir ļoti labas domas. - Lielo paldies par izvilkumu no rēķinu grāmatas. Es ar parādu maksāšanu teātri nebūt nesteidzinu; man ļoti nepatīkami dzirdēt, ka Mierkalns tik netaktiski izturējies un šinī grūtajā laikā atprasījis savu parādu reizē ar bufetčiku, nostādamies tādiem vīriem līdzās; vai H. A[sars] nevarēja viņu kā draugs atturēt no tik pārsteidzīga soļa? Tas arī «J. D. L-ai» kaitēs, jo zina taču M. tuvo sakaru ar avīzi. Bet, no otras puses, teātrim labi, ka tiek vaļā no tāda cilvēka, kas domājas viņu rokās turam ar savu naudu un vienmēr draud savu personisku lietu dēļ. - Priecājos, ka Mierlauku pabalstījāt pret aktieriem; autoritātes direktoram vajga, un M. tā jau ir ļoti labsirdīgs cilvēks; viņš krietns savā arodā un varbūt pirmais, kurš saprot kora lielo nozīmi, un darbīgs diezgan, lai korus iedīdītu. - Nupat lasu «Dzīvē», ka «Agates naidu». uzvedīšot; tā ir tā pate «Atriebēja», kuru A[spazija] aiz labsirdības ļāva O. Muc[enieces] jkdzei priekš savas benefices izdabūt caur cenzūri tāpat kā «Gunu». Nepareizi tomēr tas bij, jo J. teātrim vajdzēja dabūt to pirmajam; necerēju jau nemaz, ka to atļaus. Protams, J. teātrs var to izrādīt katrā laikā. Bet nu nāks tās pašas nepatikšanas kā ar «Gunu», jo O. M. jkdze laikam negribēs dot savu cenzēto eksemplāri. Mierlauks Tev jau būs teicis, ka toreiz O. Muc. solījās nodot «Gunas» eks. J. teātrim. - Viena mana vēstule tātad ir pazudusi: tur rakstīju, ka centīšos novērst uzbrukumus J. teātrim no «Dz[imtenes] V[ēstneš]a» puses (tas nu ir jau panākts), un Krepliņam rakstīju, lai saka man kā lietpratējs, vai par savu vasarnīcu varu. prasīt 5-5½ tūkstošu? Tagad līdz ar projektējamo elektrisko tramu laikam vēl celsies jūrmalas cenas. Lūdzu arī, lai viņš saviem pazīstamiem piedāvātu pirkšanai to vasarnīcu. Es no viņas gribētu tikt vaļā; man būtu brīva nauda, kuras mums tagad vairāk vajga. - Madernieka zīmējums glīts ir taču, visa grāmatiņa atstāj patīkamu ārēju iespaidu. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem un sveicini tāpat draugus. Sveiks!

282.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 9. novembrī

Sirsnīgi sveiki! Nerakstīju ,Jums tik ilgi tādēļ, ka visu laiku strādāju pie dzeju krājuma, kurš prasīja daudz vairāk laika, nekā biju domājis. Bez tam tiku traucēts no ciemiņa, kurš nu jau ir 2 nedēļas še. Tad arī visu pārrakstīju 2 eksemplāros; kalkulēju tā, ka krājums ies cauri caur cenzūru, un tādēļ 1 eksemplāru nosūtīju taisni uz Rīgu I[niņberģ]im un otru Jums, lai Jūs pārliecinājaties un paši izšķirat, kur drukāt - Rīgā vai Pēterburgā. P-ā, protams, daudz dārgāk maksās un ilgāk ies drukāšana. Domāju, ka arī Jūs atradīsat, ka varbūt ar maziem izlaidumiem varēs gan Rīgā drukāt. «U. u. N.», caurskatītu, aizsūtīju arī I-im. Kad nedrukājat P-ā, tad satura rādītāju nosūtat I-im. Nāks vēl mazs ievads, kuru vēl neuzrakstīju, jo biju noguris. - Mums ļoti žēl, ka Jūs mūsu dēļ šogad palikāt bez atvaļinājuma braukuma, mana karts par to Jūs laikam vairs neaizsniedza. A[spazija] uz rudeni atkal jūtas vājāka, tā ka nevar strādāt.

Atklātnes malā pierakstīts:
Esat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Sveiki!

283.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 20. novembrī

Mīļo brāli, nupat saņēmu no Tevis izgriezumu iz «L[atvijas]», kur L[iepājas] teātra atbildē Akurateram aizķerta nez par ko arī mūsu lieta ar L. teātri. L. teātrs pārcēlis šo lietu uz «L.» tanī pārliecībā, ka tur es viņu neatradīšu, jo bij viņai jānāk «L[iepājas] A[tbalsī]». Faktiskā puse tāda: esmu saņēmis no Kovaļevska 10+20+50 rbļ., t. i., 50 rbļ. vecā parāda un 30 r. par «Gunu». Paliekot vēl nesamaksāti: vecā parāda 30 rbļ., un no jauna būs jau pāri par 50 r. Tūliņ pēc «Gunas» atļaujas K. izprasīja telegrāfiski arī «Tella» atļauju, ko es izdevu, vēl pirms Tavas vēstules saņemšanas, pa)audamies uz savu veco draugu un darba biedri Kov., kurš bij rakstījis, paskaidrodams abu L-as avīžu un teātru stāvokli, lūgdams, lai lugu atļauju uzskatot par veikala lietu, un apgalvodams, ka mani neblamēšot. «Dz.» viņš pārmeta bez jau pazīstamā sakara ar «melniem» vēl K. un L. denuncēšanu, ko man apgalvoja arī no citas puses. un uz ko norādīja arī nelaiķis «Ziemels». Pie saviem draugiem es stipri turos; un tā arī šoreiz uzticējos Kov-am. Viņš arī solījās nodrukāt protestu, ko Tev piesūtīju. - Tad atnāca Tava vēstule, un es tūliņ aizrakstīju K-am, lai atceļ «Tella» izrādes, nodrukā protestu un sūta izskaidrojumu. Atbildes neatnāca. Bet gan atnāca ceļā pārmainījusies vēstule ar jaunu pieprasījumu pēc «Vaidelotes» un paziņojumu, ka esot jau izsūtīta nauda. Es atkal tūliņ rakstīju, ka par «Vaidelotes» atļauju tagad nevar būt runas, lai pirms dod paskaidrojumus. Uz to arī nau atbildes līdz pat šai dienai, kaut gan vēstule apdrošināta. Arī tā nauda, par kuru ziņoja kā jau izsūtītu, nau pienākusi. Tas ir viss. Nauda laikam beigta, - par to nu nekas, jo uz to jau pašā sākumā nebij cerēts un tie dabūtie 80 rb. ir kā no gaisa nokrituši; bet žēl gan, ka viens vecs draugs beigts. Un no Kov. es to vismazāk būtu domājis; viņš man atmiņā kā mīļš, jūtīgs un smalks cilvēks. Vienīgais mierinājums, ka es šinīs gados jau daudz piedzīvojis, un man vajadzētu būt īstenībā jau pieradušam un trulam. Ka tā nau, tā tik mana paša vaina. - Ko nu tagad tāļāk darīt? Kur atklātībā izlikt to lietu? Uz «L.» es nevaru jaut to lietu aizvirzināt; oficiāli vēl jāraksta «L. A-ij», un, tā kā tā to neuzņems, tad paliek pāri laikam tik «Dz.», kura ir piekritīga priekš Liepājas, vai «D[ienas] L[apa]». «Dz.» pret mums ir vienmēr izturējusies korekti, ja pat draudzīgi, paliek tik K. un L. lieta, par kuru arvien vēl nezinu pilnu taisnību (vai K. un L. ir tikuši apcietināti? vēl tagad cieš? tikuši kratīti? jeb vai ir pilnīgi sveikā?). Un kā ir ar «D. L.»? Vai Tu stāvi ar viņu draudzīgi? vai mēs varam viņu ieskatīt par sev tuvu stāvošu orgānu? - Tad nu pie visas līdzšinējās nevaļas un traucējumiem pienāk vēl klāt L. teātra lieta. Ir tik nedēļa, kopš nobeidzu lielāko daļu tekstu no jauna dz. krājuma, ievads un daži sīkumi vēl steidzīgi jāraksta, bet es apguru. Tāpat vēl jāpārstrāda «U. u. N.» jaunizdevums grāmatā, bet, nelūkojoties uz visu steidzamību, tomēr es pie; tā darba nevaru vēl tika; par vēstulēm jau nemaz nerunāju, visas guļ neatbildētas. Uz darba nogurumu vēl uzbrauca virsū ciemiņš, nu jau drīz mēness, bet no prombraukšanas vēl nau runas. Es nemaz nezinu, ka[d] tā būs. Varbūt Tu varēsi iedomāties tādā stāvoklī. Nau vaļas ne par vajdzīgākām veikala lietām runāt, bet Tu jau esi mūsu uzupurējošs gādnieks un būsi arī viens pats rīkojies uz vislabāko. Naudu, ap 75 r., saņēmu; laikam nāk no J. teātra. - Ar «Kl. grām.» dari, kā zini; no manas puses tik viens noteikums: nedrukāt jaunā ortogrāfijā; drukāt vecajā ortogrāfijā, lai to varētu lasīt arī plašākās aprindas, priekš kurām grāmata nodomāta. Kad jaunā izdevēju biedrība, par kuru intresējās reiz J. Dambekalns, grib to izdot, tad dod viņai; viņa laikam ir tā pate, ko Tu sauc par «Kultūras» atliekām; ja ne, dari, kā pats redzi. Laikam būsi pārliecinājies un apjautājies, vai tagad tā grāmata ies cauri. Paziņo arī Tu, vai ir jau kas darīts izdošanas ziņā un kādas izredzes? vai būs iespējams izdot uz ziemsvētkiem? - Vāka zīmējuma nevajga; var pat likt «Kult.» emblēmu. Vislabāk jau ir «Kult.» izdot, jo viņa jau to bij sludinājusi. Zinies pats, mīļo brāl, kā tiec ar to lietu galā. Kad Tev neērtības ar J. teātri, varu ar viņiem tieši sarakstīties; tagad, kamēr Ķirpēns priekšgalā, man ir cilvēks, uz kuru varu pajauties; kad tā nebūs, tad atkal Tev, mīļo, būs jāurķē. Man briesmīgi žēl, ka Tev ar J. teātri tāpat nepatikšanas kā ar Liepāju. Kov-is Tev vēl pārmet taisni to, ko Tu darīji ar lielāko piespiešanos, visvairāk uzupurēdamies priekš mums, kad gāji pie L-jas policijas aizliegt izrādi L. L[atviešu] teātrī. Viņi paši vienmēr sauc policiju palīgā pret Tautas teātri, bet, kad pret pašiem to dara, tad ņem jaunā. Bet, mīļo, dārgo brālīt, lai paliek nākotnē viņiem viņa ieroči, nelieto tos un neej pēc tāda palīga; labāk lai tad zūd nauda, kas mums nākas. Pie tiesas taču Tu negāli citās lietus, piem., «Virpuļa» dēļ, un tas ir nepatīkamāk priekš demokrāta nekā tiesa. Kad Tu gāji aizliegt to izrādi, tad mēs par Tavu nolūku aizliegt nezinājām, jo tas aizliegšanas motīvs, ka viņi nemaksā, atkrita nost līdz ar izdarīto samaksu; ka Tev vēl citi aizliegšanas motīvi, to Tu nebiji mums atrakstījis, un tā izskaidrojas telegrāfiski atļauja, jo mums bij jādomā, ka nu jau viss labi. Labi arī, ka Tu to lietu neņem nopietni un viņas dēļ neuzbudinies. Visa tā Liepāja ir tik maziska, viņas strīdi tik nejēdzīgi, ka man nau nekādas patikas viņos rakties. Viens tik no svara, vai K. un L. ir denuncēti vai nē? Ka viņi savā starpā un ar citiem plēsušies, to es zinu; viņi taču latvieši. Bet tas fakts man būs mēraukla. - Nu par tiem mēsliem pārpārēm runāts, viņi tiešām nau vērti to dārgo stundu, kuras man atņem. Runāsim labāk par sevi. Kā Tev iet ar darbiem un veselību, kā Emiņai? Mums kait daudz grozīgais laiks; pārāk agri uznāca arī mums ziema, pat sniegs ir jau kalnos. Ar veselību iet vāji, nu jau arī man. Kad pieveikšu steidzamākos darbus, varbūt tad atkal tikšu augšā. Esat abi no abiem mīļi sveicināti un skūpstīti. Sveiki!

284.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 21. novembrī

Sirsnīgi sveiki! dabūjām Jūsu abas kartis no tās pagānu zemes un priecājamies, ka neesat vēl apēsts no tiem daudzajiem suņiem, kuri blandoties pa Konstantinopoli. Spriežam tā, ka Jūs būs pasargājušas tās skaistās turcietes. Vai brauksat arī uz Grieķiju? Tad atvedat no turienes skaistas pastkartis. - Par dzeju drukāšanu rakstīju jau I[niņberg]am un prasīju viņa atbildi. «U. u. N.» sūtīšana novēlojās, jo mums še ir ciemiņš. - Kad Jūs varēsim še sagaidīt? Vai ar sultānu arī sat[ikāties] un dabūjāt izrunāties? Sveicinat to izveseļojušos slimo vīru un esat pats miji sveicināts. Sveiki.

285.

A. GULBIM
Kastaņolā 1910. gada 27. novembrī

Mīļais draugs! Sūtu šo vēstuli uz labu laimi caur H., kā Tu biji teicis; kad Tevi nesastaps vairs tur, tad viņš nosūtīs Tev pakaļ, kad būsi uzdevis savu adresi; citādi atsūtīs man atpakaļ manu vēstuli. - Es Tev nerakstīju tik ilgi tādēļ, ka man bij steidzams darbs; bet arī bez tam būtu laikam Tev nerakstījis, jo nau nekas patīkams Tev sakāms, un tagad pēc ilgāka laika varu rakstīt mierīgāk; varbūt arī tagad saprotu Tevi labāk. Tev jāzin, ka Tava vēstule ir tik savāda, kādu es no Tevis saņēmu tikai reiz - [19]06. vai [19]07. gadā, kad Tu biji galīgā izmisumā par sevi. Tonis tagad gan ir gluži citāds, un tikai vecs draugs to var panest, bet varbūt Tu taču atkal esi izsamisis, un tādēļ es Tev atbildu, neskatoties ne uz ko: Tu atsakies tagad no sava galīgā lēmuma - izdot pasauls literatūras tulkojumus. (Tu tikai maldies, teikdams, it kā tas nebūtu bijis jau sen - pavasar - galīgi nolemts.) Tu atsakies, tas pārāk dārgi maksāšot. Labi. Bet nu Tu pieved vēl pulka citu motīvu, kuri Tev laikam ieteikti no kādiem neattīstītiem un iedomīgiem cilvēkiem, jo Tevi pašu es taču esmu turējis par pārāk prātīgu priekš tādiem ieskatiem. Tie ieskati arī nebūtu cienīgi priekš vīra, kurš grib saukties par manu draugu. Tu saki: pasauls literatūras izdevums nevar ierosināt neko lielu un jaunu, pasauls literatūra pat būtu kaitīga, jo Tu viņu pielīdzini «citiem sekliem un nevērtīgiem izdevumiem, kuru tā jau leģions». Tātad taisni no Tevis man jādzird, ka Šekspīrs, Šillers, Gēte, Puškins, Ļermontovs, Lesings, Ibsens un daudzi citi, kuri līdz šim tika atzīti par cilvēces lepnumu un kurus vien es tulkoju, ir «kaitīgi, sekli un nevērtīgi»! Un visa pasauls literatūra neko lielu un jaunu nevar dot! Tikai Gēti Tu gribētu, lai es tulkoju, it kā Gēte nepiederētu pie pasauls literatūras vai atkal būtu kas pārāks! Tu gribētu mani izsargāt, ka manos rakstos nebūtu ne mazākās ēnas no sakara ar šo «tirgus preci», t. i., pasauls literatūru, un taču taisni es visvairāk no visiem latviešu rakstniekiem, varbūt pat vienīgais, esmu uzņēmis sevī visu šo cilvēces kultūru, šo Tevis nicināto pasauls literatūru, kura vienīgā spēj dot pamatu un spēku ne vien personām, bet masām un virzieniem. No kultūras visuma uzņemšanas vien tik var izaugt kas jauns un liels. Pus mūža ziedodams veselas klasiķu bibliotēkas tulkošanai, es gribēju arī latviešu tautai dot pirmo pamatu un iespēju radīt iz sevis ko jaunu un lielu. Un, man liekas, es to arī esmu panācis, jo mūsu tauta sāk sabiedriski atmosties un piedalīties pie civilizētās pasaules, pie Eiropas dzīves. Vai man tas viss ir jāsaka tam, kurš ar dažu pasauls literatūras rakstu izdošanu manā tulkojumā likās man palīdzam šinī grūtajā darbā? Vai Tu visus šos gadus nebiji nojautis, ka Tu izdodams arī piepalīdzi pie kultūras darba jeb, kā Tu tagad saki, pie «tirgus preces» izdošanas? - Un ko tad Tu tagad liec «tirgus preces» vietā? Loģiski slēdzot, jādomā, ka visu pasauls literatūru atsver pēdējo gadu dienas ražojumi. Bet vai tad Tu vienīgais no prātīgiem cilvēkiem neesi pamanījis, ka šīs modes grāmatas novecojas jau pēc 1 gada vai 2, 3 gadiem? un pasauls literatūra ne tūkstots gados! - Man gluži kauns tik pašparsevi saprotamas lietas Tev tik plaši pierādīt, bet man liels žēlums par Tevi, un Tu esi bijis manim draugs; priekš tiem es daru daudz. Ļoti var būt, ka tagadējā garīga apjukuma un marlitisma laikmetā Tu arī esi izsamisis un, noliegdams pasauls literatūru, esi padevies pārvarošai ikdienībai. Vēl vairāk var būt, ka Tu esi ticis pārliecināts par manu tulkojumu mazvērtību, jo viens mans atklāts draugs un slepens ienaidnieks (kritiķis A. Upīts) jau teicis, ka es tulkojot par daudz pavirši. Protams, pret tādu pārmetumu manam pilsoniskam godam es neaizstāvēšos; katrs jau var salīdzināt tulkojumus ar oriģināliem un atrast, ka tulkojumi pēc «Fausta» ir vēl rūpīgāki un labāki. Bet Tev, protams, paliek tiesība ticēt, ko saka, kad tik vien tas noder Tavām veikala intresēm. - Es Tev arī par visu tik plaši un atklāti varēju rakstīt vienīgi tādēļ, ka man tur nau vairs veikala intreses, ka es atsakos no pasauls literatūras savu tulkojumu izdošanas Tavā apgādībā. - Es Tev tātad pasauls literatūras svaru aprādīju ne savā, bet vienīgi Tavā labā, lai Tu, kas skaitījies par manu draugu, netaptu līdzīgs kādiem nejēgām. - Bet var būt vēl viens iemeslis: varbūt tas pats nejēdzīgais laiks un tie paši Tavi nejēdzīgie paziņas Tev laupījuši ne vien ticību uz kultūru, bet arī uz Tevi pašu, jo Tu «atstājot uz vēlākiem laikiem līdz ar bibliotēku arī savu literārisko darbību». Tas nu būtu par visu tas bēdīgākais. Tad Tu būtu galīgi padevies ikdienai un Tev paliktu tikai vēl veikals, bet es nezinātu, kā tādam draugam vairs palīdzēt. Un A[spazijai] bija vēl taisni tagad projekts, attiecoties uz Taviem oriģināldarbiem; par to nu vairs nau runas. Tu tiešām esi uzliesmojošs un atslābstošs raksturs, ļaujies no visiem ātri nospiesties; tomēr es negribu vēl ticēt, ka pēc «Kaspara un Birutas» sacerēšanas un pēc daudzajiem priecīgajiem literāriskiem plāniem Tu būtu atkal izmisis, Vairāk es ticu, ka Tev ir ieteikti citi izdošanas projekti, un tiem, kā jau teicu, es negribu ceļā stāties; tā jau nebūtu pirmā reize, ka Tu, mani atstādams, piegrieztos citiem. Varbūt arī, mani saudzēdams vien, Tu rakstīji par to pasauls literatūras nevērtību; bet es mīlu labāk tiešu teikšanu, kā draugam klājas. Ļaunā Tev to nekad neņemšu. Bet to es gan Tev ļaunā ņemtu, ka Tu pats par sevi izsamistu. Lai nu kā, vienmēr es Tevi pieminēšu labā un vienmēr Tev teikšu: tici pats sevim! Paliec vesels.

Vēstules malā pierakstīts:
Naudu caur Krepliņu dabūju pareizi; bet arī tieši uz manu šenes adresi vari sūtīt. Sveiks.

286.

A. GULBIM
Kastaņolā 1910. gadā, ap 27. novembrī

Mīļais draugs!

Es pret Tevi arvien esmu bijis atklāts, un man tiesība no Tevis prasīt to pašu, jo citādi jau draudzībai nau nekādas nozīmes. Kad Tu negribi vairs izdot manus darbus, tad saki to skaidri, - es tad ierīkošos citādi un Tev to nebūt ļaunā neņemšu. Bet tie aplinki Tavā vēstulē man gan nepatīk. Pasauls literatūras darbus tulkojumā izdot Tu negribi, bet Gēti gan, - it kā Gēte nepiederētu pie pasauls literatūras vai būtu kas augstāks par to?

287.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 28. novembrī

Mīļo brāli, nupat saņemu Tavu Vēstuli. - «Kl. grāmatā» izlaid, kad cenzors to prasa. Lai neizjauktu gr-as sastādījumu, tad epigrammas, kas pa divām liktas uz vienas lappuses, ir šķiramas pa vienai uz lappusi, tik daudz, cik dzejoji tiek izlaisti cenzūras dēļ. - No cenzūras caurlūkots eksemplārs tad arī var tikt pārdots kādam izdevējam, kad jaunai izdevēju biedrībai nau naudas. Piem., Goltam. - 50 rbl. naudas par «U. u. N.» es dabūju, bet nevarēju kvitēt, nezinādams adreses. Es nesaprotu, kādēļ vajdzēja izdevumu pārdot un vēl tik pārmērīgi lēti, 1000 eks. par 175 rbļ.? Taisni tagad, kur lugu taisās uzvest un kur grāmatu labi pirks! Aizej, lūdzams, pie Baumaņa kdzes un saki, ka es gribu, lai visu pārdevumu atceļ un es atmaksāju atpakaļ Raņķim visus 175 rbļ., ar kuriem viņš dabūs 1000 rbļ., pat atrēķinot par komisiju vēl 650 r.! Par ko B. kdze grib zaudēt veselas 2/3 no visas naudas? Un Raņķis taču arī pārāk godprātīgs, lai taisītu tik ļoti labu veikalu. - Kad dabū atpakaļ, tad nodod komisijā vai nu Raņķim, vai kuram katram par 30%. - No Liep. teātra esmu priekš 4 dienām dabūjis vēl 10 rbļ., tātad visa kopā - 90 rbļ. - Paliec nu mīļi sveicināts un skūpstīts un izturi pie sava mīļā Emsiša, neesi tāds rezgalis kā Tolstojs. Lūk, kā viņam gāja, tūliņ saaukstējās aizbēgdams, tā iet. Sveiki!

288.

E. PĪPIŅAM
Kastaņolā 1910. gada 2. decembrī

Mīļo biedri, man visu laiku liels darbs un lieli traucējumi, tādēļ rakstu tik vēlu. «Izgl-as» stāvoklis nau patīkams, ārēji un iekšēji, un ilgi varbūt viņa neies, kā jau Jums izg[ājušo] reiz teicu. Diemžēl vaina nau pie pretniekiem vien: principā nau skaidrības un taktikā pareizības. Gandrīz jājautā, kādēļ «Izgl.» uzņemas v[ēsturiskā] materiālisma grēku, kad viņa tik vainīga nemaz nau? Vai bij jāsaka, ka v. materiālisms viņas princips, kad gluži mierīgi blakus Jansonam strādā šī v. materiālisma sīvākais apkarotājs K. Skalbe? Un vai daudz mazāk pārliecināts pretnieks Zeltmatis bij jāizraida iz žurnāla ārā? Jūs to uzskatīsat par taktikas jautājumu. Bet kāda tā ir taktika un kāds takts, ka laikraksts uzbrūk pats saviem līdzstrādniekiem? Uzbrucējs Z-im hij pat viens no redaktoriem. Jūs gan paskaidrojat, ka nosaukšana par «diletantu» vēl neesot nekas, esot vēl daudz stiprāki vārdi, bet vai nu katrs pēc tāda stipruma kāro? Kad jau laikraksti nošķīrušies pēc partijām, tad rakstnieki uzbrukumus izbaudīs diezgan pretnieku pusē un savā pusē viņi tad gan vairāk meklēs patvērumu un aizstāvēšanu.

289.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1910. gada 5. decembrī

Mīļo brāli, pāris kartīs Tev jau atbildēju uz steidzamāko. Sūtījumu saņēmu un rakstīju, lai Tu lūko atcelt «U. u. N.» pārdevumu, jo tā grāmata aizdota par smiekla cenu un pirms paša labākā pārdošanas laika. Atmaksā visus 175 r. Raņķim un nodod grāmatu komisijā. - «Kl. gr-as» jaunizdevumu, arī sastrīpotā veidā, vari izdot «Lāpas» apgādībā. Drukā ne vairāk par 1500 eks-iem; gan jau pēc varēs izlaist otru izdevumu, kad vajdzēs. Cena par 3 loksnēm lai iet zemāka par parastām 10 kap. loksnē, tātad 8 kap. un kopā - 60 kap. - Iestāties «Lāpā» par pajenieku gan nau ērti, kad pats nevar nekur līdzi runāt, ne ko pārzināt un var iekļūt nepareizā stāvoklī. Tiklīdz Tu tur vairs neesi, tad paziņo man par to. Tā jau man bija ar nelaiķi laikrakstu «Vārpām». Bet «Lāpai» naudas vajga, un tagadējais sastāvs ir pabalstāms, tad iemaksā arī tos 25 rbļ. daļasnaudas. - Jaunizdod[amā] «Kl. gr-a» lai saucas par «Lauztās priedes», ja nelaiž cauri par «Vēja nestas lapas». Klāt pieliktais ievads jāieliek priekšā; tam cenzors taču arī nebūs pretī, vismaz Tu par to neraksti. Piemetinātās rindiņās viņš arī neatradīs nekā strīpojama. - Un nu, rīkojies nu, mīļo brāli, ka iznāk pa godam. Vēl vienu: ne par ko nedrukājat latīņu burtiem! Paliec vesels un esi mīļi skūpstīts un sveicināts.

Vēstules malā pierakstīts:
Aizkavējos ar rakstīšanu atkal tādēļ, ka vēl arvien bij tas traucējums; nu tik esmu brīvs!

Uz atsevišķas lapiņas rakstīts:
Šīs rindiņas liekamas kā ievads dzeju krājumam!
Gadus atpakaļ bij laiks, kad es rakstīju sekošās rindiņas: «Sūtīdams savu grāmatiņu Jums, draugi» (u. t. t. ielikt visu ievadu (2 lapp.) no «Kl. gr-as»! Priekšpēdējā rindiņā pārgrozīt: «Kad ies (ne: celsies) viņi, ies (ne: celsies).). Tad seko šīs rindiņas no jauna:
Gadus atpakaļ tas bij, kad es to paredzēdams rakstīju; un nu man pretī nāk mērenība, uz pirkstu galiem virzīdamās, brīdinot rokas sacēlusi, neatlaidīgi čukst: «Lūk nu! Ko es teicu? Tā nevar. Tas laiks pagājis; ir ikdiena!» Ar prieku rāda man, ka vaļējās dziesmu lapiņas aiznestas no vēja projām, ka grāmatiņa saplosīta, ka priedes nolauztas, ka laiks, bailīgi ierāvies alā, nekustas.
Ar visām sērām man neviļus jāsmejas. Vai tad tas tur alā ir laiks? Tas jau ir gļēvums. Laiks neietilpst nekādā alā; viņš stāv brīvā gaisā, kalna galā un griež savu lielo riteni, ka vaļējas lapiņas klīst vien. Vai nemanāt, ka ritens pārvar nāves punktu? Ka lēni pārvēršas ikdiena par svētdienu? Lai klīst lapiņas vējā, lai cik maz jūs viņas uzlasāt, - viņas ir zīmes no bijušās un nākošās svētdienas.

290.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1910. gada 15. decembrī

Milady, cienījamā draudzene! Saņēmu Jūsu laipno un skaisto kartiņu un daudz par daudz naudas (jo mani izdevumi bij tik - 3 fr.). - Mozus tiešām ir man ideālfigūra, tikai kā lai sasniedz priekš līdzības to bārdas milzīgumu? Un, jo tuvāk Mozum, jo tālāk no Jūsu prasījuma: sievietīguma vīrietī: - Mēs priecājamies, ka Jums Roma patīk arvien vairāk; labi, ka vismaz Jūs no mums trijiem viņu redzat. Rakstat vien ar visu sparu, gan atpūtīsaties vēlāk, - Jūsu vēstules tik spirgtas un skaisti rakstītas, ka redzami rāda Jūsu garīgo atjaunošanos pēc krīzes. Daudz labu dienu no Jūsu R.

291.

A. RAŅĶIM
Kastaņolā 1910. gada 19. decembrī

Cien. kungs!                                                                                                      19. 12. 10.

Rakstu Jums «Ug. u. N.» 1000 eks. atpirkšanas lietā, tādēļ ka pazīstu Jūs kā goda vīru. Kā tādam Jums šinī lietā nevar būt no svara nekādi citi blakus apstākļi, bet vienīgi tas, ka es piedāvājos atpirkt no Jums atpakaļ tos 1000 eksemplārus (visu no Jums saņemto summu -171/2 kap. - 1000 eks. =175 rub. - B[aumaņa] k[undze] samaksāja man), kuri, pēc manām domām, ar 171/2 kap. eks-ā, kamēr tiks pārdoti par 75 kap., ir pārāk lēti pirkti, ievērojot vēl to, ka pašlaik lugu taisās uzvest un to pirks. Kad Jūs jau esat pasteigušies tos tālāk izmainīt, tad vēl ir iespējams, ka Jūs nolīdzinājat to pārāk lielo starpību starp cenu, par kuru Jūs pirkāt un par kuru pārdosat, - no 75 kap., atskaitot 30% par komisiju un, teiksim, 10% par visa skaita noņemšanu uz reizi, vēl paliek līdz 17½ kap. starpa no apmēram 25 k. par eks.
Protams, iespējams tas tikai tad, kad arī Jūs pats uzskatāt sevi tā, kā es Jūs uzskatu. Ceru, ka nebūšu savā labā uzskatā vīlies.
                                                                                                Paliekat sveiki.

292.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 20. decembrī

Mīļo, dārgo Reinīti, kādu labu vārdiņu Tev lai saka, kas Tevi varētu mierināt? Es tik ilgi nerakstīju, jo zinu no piedzīvojumiem, ka mierinājumi nekā nelīdz. Kad pats esi jau mierīgs ticis, tad var arī pieņemt no cita mierinājumu. Tev viena apziņa paliek, ka Tu ciet netaisnību, arī tā jau mierina; mani tā vienmēr visvairāk mierinājusi. To rūgtumu Tu pārvarēsi ātrāk, jo Tev dabā nau niknuma. Un, galu galā, es vēl ļoti ceru, ka fabrika apdomāsies. Ja ne, tad Tu gan atradīsi citu vietu, bet viņi Citu tādu kā Tevi nekad neatradīs, Vislabākais būtu, kad Tu brauktu atpūsties uz Davosu; tad es pie Tevis aizbrauktu.

Atklātnes malā pierakstīts:
Atraksti pats kādas pāris rindiņas; neesmu no Tevis tik sen dabūjis. Atraksti, kad ir kas ļauns. Paliec mīļi skūpstīts, paliekat visi veseli!

293.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 24. decembrī

Mīļie, dārgie draugi, nākam ar laimes vēlējumiem uz svētkiem; lai nu vismaz novērstos no Jums draudošais sitiens, kurš jo sāpīgāks tādēļ, ka aizskar goda jūtas. Bet ticat man, vecam praktiķim, tādās lietās: šādi pirmie sitieni ātri pārlaižami; grūti virai tiek daudz vēlāk, kad ir sakrājušies pa simtiem un netop laikā izlīdzināti. Turaties tik abi stipri kopā, tad jau gan piedzīvosat labāku jaunu gadu. Un kopjat veselību, tagad Tava reize, mīļo Brenci.

Atklātnes malā pierakstīts:
Atrakstat, kad notiek pie Jums kādas pārmaiņas. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti.
                                                                                                    [Paraksts.]

294.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 24. decembrī

Pirmos likteņa sitienus viegli panest un aizmirst; tik, kad viņi sakrājušies pa neskaitāmiem simtiem un kad viņus vairs nevar visus atminēt, tad viņi top neaizmirstami un nepanesami. Ka viņi tad arī top izlīdzināti, tā nasta caur to netop vieglāka.
Tad tik var krīze glābt, pilnīga pasaules uzskatu pārmaiņa. Jāizšķiras priekš pilnīgas pasaules nicināšanas un aktivitātes vai atdošanās un pasivitātes, un pašnāvības. Tas laiks ir ap dzīves vidu vai drusku tam pāri, skatoties pēc tā, cik daudz kurš lietojis dzīvi.

295.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1910. gada 25. decembrī

Sirsnīgi sveiki! rakstu uz labu laimi uz turkiem, bet reizē arī uz Baku, nezinu, kur esat. Lielo paldies par naudas sūtījumu, kuru saņēmu divas reizes, termiņa dienā.
Tātad arkitekts ir akurāts. Otru eksemplāru no dzej. kr[ājum]a sūtīju tādēļ, ka gribēju drukāt Pēterburgā, un es domāju Jūs pārliecināt, ka varēs arī Rīgā. 5 loksnes jau saņēmu no I[niņberga], bet nu uzreiz jau 3 nedēļas nau turpinājuma. - Daudz paldies par aizrādījumu uz Ēģipti 4 Kāda tur pasu kārtība? - To dz[ejoļu] eksemplāru lūdzu atsūtīt man atpakaļ. - Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti uz svētkiem. Žēl, ka nevarēsat atbraukt līdz mums. Sveiki.

Atklātnes malā pierakstīts:
Saņēmu nupat pārējās loksnes no korektūras. Laikā viss būs gatavs. Sveiki!