RAINIS

 

Vēstules

 

 

Šveices periods (1912. - 1914. VIII)

 

1912. gads

 

 

 

1.

P. DAUGEM
Cīrihē 1912. gada 3. janvārī

Mīļo, dārgo, nupat saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Tu neesi dabūjis manu sūtījumu: mūsu ģīmetnes, jo esmu tās aizsūtījis uz Bordigheru poste restante. Tas laikam ir itin tuvu no Ospedaletti, aizej turp un saņem manu rekomendētu vēstuli. Arī māju uzņēmums izdevies itin labi, sevišķi Tu iznācis labs. Drīz Tev arī tos aizsūtīšu, cik eksemplāru gribi? Vai sāki jau veseļoties? Topi nu aši sveiks un esi skūpstīts no sava [paraksts].

 

 

 

2.

Ž. PELISJĒ
Cīrihē 1912. gada 9. janvārī

9. 1. 12.

Mans kungs!

Jūsu uzaicinājums iestāties Off[ice] Centr[al] des Nationalités komitejā ir priekš manis ļoti pagodinošs, un es to pieņemu ar lielāko prieku. Franču tauta stāv visu kultūras tautu priekšgalā ne vien kā visaugstāk attīstītā un arvien progresīvākā, bet arī kā augstsirdīgākā; un viņai vislielākā tiesība uzņemties vadību arī šinī svarīgākā vispasaules jautājumā: visu tautību federācijas nodibināšanā, lai nodrošinātu katrai no viņām patstāvību. Lielākās ilgas pēc šādas federācijas gadu tūkstošus ir bijušas visdziļāk mazajām tautībām, kuras var smelties spēku tikai kopībā un visaugstākā kultūras attīstībā un kuras visos grūtos brīžos, kad cietušas pārvarīgu apspiešanu, ir guvušas līdzjūtību un saprašanu, morālisku un materiālu pabalstu lielajā un skaistajā franču tautā. Viena no vismazākām tautām ir latviešu tauta, bet viņas dzīvības spēks ir tik liels, ka viņa reizē ir arī viena no visvecākām tautām Eiropā un pasaulē, vistuvākā dzīvā radniece sanskritam, un ka viņa reizē ir arī viena no visjaunākām un progresīvākām kultūras tautām.
Kā šīs latv. tautas loceklis izsaku Jums, mans kungs, lielāko gandarījumu par O. C. d. N. spožo iniciatīvu un solījumus viņas man tik simpātiskos mērķus pabalstīt, cik būs manos spēkos, uz vislabāko.

Vēstules 1. lappusē virs teksta rakstīts:
labums mazajām tautām, kuras vienmēr atraduš[as] pabalstu augstsirdīgā franču nācijā, reizē visprogresīvākā

 

 

 

3.

P. DAUGEM
Cīrihē 1912. gada 10. janvārī

Dārgo Pauli, steidzos Tev uzrakstīt šīs nedaudzās rindiņas par mīļās vēstules un kartiņas, kā arī «J. Dīcgena» saņemšanu, un piesūtu reizē fotogrāfijas, cik bij gatavu. Garāki šobrīd nevaru rakstīt, biju darīšanu dēļ Castagnolā un saaukstējos, tā ka nejūtos vesels. «Dīcgenu» taisni tagad būs laiks ātri izlasīt, jo rakstīt netīkas. Diemžēl ne «Klus. grāmatas», ne «Ug. un nakts» man še nau; Castagnolā gan ir no katra pa eksemplāram, bet tad ir jābrauc pakaļ. Tādēļ labāk aizrakstīju Zeltiņam, un viņš «U. u. N.» par nedēļu atsūtīs. «Klus. grām.» varbūt Tu pats sameklētu, kad, mājās braucot, iegrieztos Castagnolā. - Tava iepriekšējā piezīme «Dīcg[enam]» ir ļoti pareiza; tā bij jau pilnīgi nebūšana, ka vienmēr tulkotājs priekšā sagremoja lasāmo oriģinālu. Tavs stāvoklis ir gluži patstāvīgs un cienīgāks pret sevi pašu un pret oriģinālu. - Mēs abi priecājāmies, ka Tev dienvidi dara tik labi un Tev cerības drīz pilnīgi atspirgt un ar jaunu spēku stāties savā darbā. Bet šis prieks tad arī ir puslīdz vienīgais, kādu mēs šimbrīžam baudām. - Celms domā labi, nākamu reizi rakstīšu par lietu Tev plašāk, ja vien viņa nebūs galīgi atriebusies. Atteicies no līdzdalības partijā es nekad neesmu, es domāju, par to liecina diezgan lielā bibliotēka, ko es sarakstījis; bet kaut kādiem Švābiem nau jāiedomājas, ka nepatika ar viņiem tikties jau nozīmē atsacīšanos no partijas darba. Tad man ir labākas domas par partiju. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts].

 

 

 

4.

A. DEGLAVAM
Cīrihē 1912. gada 11. janvārī

Laimīgu jaunu gadu!

Veselību un visu labu izdošanos Jums abiem! - Kā redzi no vēstules, atrodos arī Cīrihā; kopš mēneša pārnācu arī sanatorijā, biju pārņēmies ar to lugu. Bet no veseļošanās un atpūtas nekas daudz neiznāk, jo Elzas lieta velkas garumā. Kamēr es biju Castagnolā, viņa bij aizrakstījusi Āronam; es par visu dabūju tik zināt, kad lasīju jau nodrukāto vēstuli «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī». Nevajdzēja Elzai arī vēlāk atbildēt uz m[arksistisko] studentu uzbrukumu, bet viņa citādi par daudz uztrauktos. Bet to studentu muļķība un rupjība nebūtu vēl tik ļauna, kad visas t. s. progresīvās avīzes nebūtu klausījušas to muļķu pavēlei; tas rāda, cik zemu stāv mūsu t. s. progresīvā prese un partijas. Tiešām, viss izsijāts, tikai sēnalas vien palikušas. Ka Ārons nelietīgi izlietoja privātu Elzas vēstuli, vēl saprotams kā avīžnieka paņēmiens, bet, ka progresīvie paši apkaro un atraida progresīvos šinī laikā, tā ir gan lielāka muļķība, nekā klājas pat latviešiem. - Lai nu tie muļķi paliek. Strādā Tu dūšīgi tālāk un neliec arī traucēties no muļķiem kritiķiem. - Atsūti man Dīcgena «Akvizītu». - Drīz D[auge] laidīs savu ievadu par Dīcg[enu]. - Par abiem dzeju krājumiem, «V[ēja] n[estas] l[apas]» un «T[ālas] n[oskaņas]», kad jāpagaida, tad jāpagaida. Palūko pie Golta, kā iet ar «Zelta zirgu», vai tur kas ir ienācis? Paliekat abi no abiem mīļi sveicināti un skūpstīti. Tavs [paraksts].

 

 

 

5.

K. ĶIRPĒNAM
Cīrihē 1912. gada 11. janvārī

Laimīgu jaunu gadu, mīļo, dārgo, turies vesels un lūko neuztraukties, tas ir tas pats, ko arī es sev pašam vēlu. Vecais gads beidzās un jaunais sākās ar lieliem uztraukumiem par to partijas vīru muļķību un rupjību. Bet, galu galā, visas cīņas jau iet pret to vien un visa dzīve aiziet ar tādām sīkām cīņām. Tas pats ir Tev un man. Izturi taču savā vietā arī Tu, tāpat kā arī es gribu izturēt; taču mēs esam vajadzīgi lielajai lietai, kad arī ne mazajiem ļaudīm. Teātra komisija man rakstīja, un es arī nupat atbildēju; viņi prasa, lai rakstot tieši. Labi, bet tādēļ es Tev, savam vecu vecajam, mīļajam draugam, kas man bijis uzticams visos laikos, lai kādi būdami, nevaru atteikt līdzdalībā un līdzzināšanā par visām lietām. Visu es Tev rakstīšu, arī par teātri, es zinu, ka Tu man vienmēr labu vēlējis un vēlēsi. Nekādi jauni gadi neārdīs veco draudzību. - Pēc 3-4 dienām sūtīšu «Ind. un Ār.» strīpojumu priekš izrādēm. «Pusideāl.» lai atstāj vien nākamai sezonai, lai būtu vairāk telpas «Ind. un Ār.». - Atraksti, kas tās par baumām, ka gribot str[ādnie]ki boikotēt «Ind. un Ār.» izrādes? Vai tiešām grib rīkot karagājienu pret mani un teātri tādēļ vien, ka es arī neuzbrūku savai sievai? Vai viņi gluži apmulsuši no pastāvīgām intrigām? Vai partija tik dziļi grimusi? Vai tik stipri izsijāta, ka sēnalas vien palikušas? Vajga gādāt, ka nāk atkal pilnīgi mūsu cilvēki orgāna vadībā. Atvaino, mīļo, labo, ka šoreiz rakstu tik īsi, nejūtos visai labi. Paliec vesels un stiprs.

Atklātnes malā rakstīts:
Esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no mums abiem. Sveiks!

 

 

 

6.

A. GULBIM
Cīrihē 1912. gada 16. janvārī

Mīļais, dārgais draugs!

Daudz paldies Tev par Tavu mīļo rūpību par mani šinī nepatīkamajā laikā. Tu redzi, ka es esmu turējies pēc Taviem padomiem un nekā pārsteigta neiesācis. Tagad gribu vēl nogaidīt, vai tiešām strādnieki spers kādus soļus un pieņems kādas rezolūcijas, kā piedraud «Jaunā L[aika]» jaunie biedri. Varbūt tie būs apmanījuši, kādu lielu politisku muļķību tie ir izdarījuši, un neies to vēl pārspīlēt. Protams, ka «Dz[imtenes] V[ēstneša]» loma nau patīkamā; daudz kas man arī bij nezināms, un es par to dabūju zināt tikai no Tevis, piem., par Sk[atuves] b[iedrīb]as denuncēšanu, par biedrīb[u] sludinājuma lietu, par to, ka «Dz. V-im» nebūt nau jāpateicas par pabalstu A[spazi]jai, caur ko viņa jutās saistīta. - Visa lieta jau bij tik maziņa: A. bij rakstījusi pāris laipnu rindiņu «Dz. V[ēstneša]» Āronam un paziņojumu, ka drīz iznāks viņas dz[ejoļu] krājums, piemetinādama aiz laipnības, ka arī nepiekrīt tam, ka rakstniekiem jāklauvē pie birģeļu durvīm, par ko tanī brīdī taisni bij pārrunas. Protests un vēl vairāk viņa uzņemšanu no visām progresīvām avīzēm, bez mazākā pieprasījuma pēc izskaidrojuma no manis vai A. (bij priekš tam laika gandrīz mēnesis), tad bez kādām piezīmēm, kas būtu aizrādījušas, ka avīzes nau pilnīgi mierā ar protesta rupjo formu, - tas padarīja šo nieku par lietu. Turklāt A. visas tās progr[esīvās] avīzes bij pabalstījusi un skaitījās tur par līdzstrādnieci, bet tomēr visi tie viņai uzbruka kā lielākam ienaidniekam. - «J[aunais] L[aiks]» pat trijos numuros ņēmās par A. jokoties, nenogaidījis nemaz viņas paskaidrojuma. Tā ir mežonība, kura pilnīgi līdzās stādama muļķībai. Un kāda nu ir politiskā jēga visiem progr. laikrakstiem sarīkot šo vajāšanu taisni tad, kad vēlēšanās jāturas visām opozīcijas grupām kopā? Tad taisni atšķelt ar varu vienu daļu, un labāko, no demokrātijas nost? Ko lai es vēl saku, ka tāda nekultūrība, kuru vienmēr pārmet reakcijai, parādījās manā, kreisā pusē, kuru es vienmēr turēju par kulturālu, vismaz vienmēr aicināju ar saviem darbiem uz to. Ka «Dz. V.» izturas netaktiski Roziņa, Upīša u. d. c. lietās, tā arī še, izlietodams A. privātvēstuli, tas ir saprotams, bet mūsējie? - Bet pietiks. Lai lieta izvēršas vēl kā, lai pat tik tālu, kā Tava mīlestība un rūpība baidās, tad izšķirošas nozīmes priekš mums tai nau, es palikšu s[ociāl]d[emokrāts] kā bijis, un A. - demokrāte, arī kā bijusi, un, galvenais, no darba tūdaļ es neatteikšos, lai arī publika būtu pret mani, es iešu kultūras ceļu, ko esmu gājis līdz šim. Publika acumirkļa uzbudinājumā var nogriezties no šī ceļa, bet, ja viņa grib tikt uz priekšu, viņai taču jāiet uz kultūru. - Man žēl par vienu, ka šī lieta var kaitēt Tev, gluži nevainīgam, kad mazāk pirktu lugu, bet uz ilgu tas nevar būt. Un honorāru neņemšu par visu lokšņu skaitu, bet par tik, cik apm. būtu bijis bez personu saraksta drukāšanas virs rindām, tātad apm. par 10 loksn[ēm]. - Vienu es turpretī atkal esmu ieguvis šinī nepatīkamā lietā: pierādījumu par Tavu draudzību un viņas sirsnīgo un pareizo izturēšanos pilnas taisnības teikšanā un apstākļu nesaudzīgā attēlošanā. Tas man vajadzīgs visur, jo tā tik es varu pareizi spriest par lietām. Tagad, mīļais draugs, par Tavu laikraksta projektu. Es Tev jau telegrafēju: Abweisen Konkurenzs «Domām». Šinī brīdī visādā ziņā uzņemtu to kā konkurences izdevumu «D[omām]», un mums būtu jācīnās pret publikas aizdomām, nelabvēlību, varbūt pat boikotu. Bet lieta pati ir ļoti laba. To darbu «D.» nevar izpildīt, kaut gan vēlas, jo gribot paplašināt taisni kritikas un bibliogr[āfijas] nodaļas (tā būtu tā konkurence). Veikalisku konkurenci arī nevarētu pārmest, jo tur 12, te 4 burtn[īcas] gadā, t. i., cits raksturs. Programma, kā «L[iteraris]che Echo», laba un vajadzīga. Dzejas varētu būt arī ļoti izmeklētas un maz; tāpat beletristika. Vairāk paraugu veidā. - Redaktors Antons man būtu ļoti pa prātam, arī ar Upīti es būtu mierā, kaut gan ar viņu grūtāk sadzīvot, toties viņš atkal populārāks, bet atkal ar ļoti daudziem ienaidniekiem, kas uzstātos arī pret visu žurnālu. Redakcijas budžets būtu 2000 r., bet cik druka, papīrs u. t. l.? Ar cik abonentiem tiktu cauri? - Vai varētu pastāvēt blakus «Domām», jo publika puslīdz tā pati. Plašas masas laikam neiegūtu. - Vai Tu daudz nesaistītu viņā no kapitāla, kurš Tev tik vajdzīgs tagad U. B-ai? - Un nu vēl otra ieruna: vai Tu neupurē ar to par daudz priekš manis? Jo Tava mīlestība priekš manis nodomājusi visu to projektu. Es to pieņemtu tikai tad, kad žurnāls pats atmaksājas un kad neatvelku vajdzīgo sulu U. B-ai. Man ir vajdzīgs orgāns, kur es varētu pats sevi pilnīgi izteikt, jā - bet varbūt to var lētāk panākt. Piem., ne «Lit. Echo», bet «Zukunft» veidā. Tik «Zukunft» izsaka tikai M. Hardena publicistiskās domas, kamēr man būtu izsakāmas vairāk literāriskas, kaut gan arī publicistiskas. Tās būtu manas «Domas». Tur būtu iekšā arī tikai no manis: dzeja, uzskati par dienas jautājum[iem], cik tāļu tie ir kultūras jautājumi, mākslas tehniski jautājumi, fragmenti un paraugi no darbiem. Piem., tagad būtu atskats uz A[spazij]as lietu. Iznākšanas veids arī nebūtu stingri saistīts, pa 3, pa 4 vai pa 2 mēnešiem reiz, vai ik mēnesi, vai arī bez noteiktas kārtības. Varētu būt līdzīgāks žurnālam vai grāmatai, pēdējā gadījumā maksātu maz, kā katra maza grāmatiņa, risks arī nebūtu liels. Vislabākais veids: žurnāls, ik pār[i]s mēn[ešu] pa 1-3 nelielām loksnēm. Ko Tu domā par to? Un cik tas izmaksātu un vai publika pirktu? Paliec daudzreiz mīļi sveicināts no Tava [paraksts].

 

 

 

7.

P. DAUGEM
Cīrihē 1912. gada 19.-23. janvārī

Dārgo Pauli, saņēmu šodien Tavu laipno atgādinājuma kartiņu un pasteidzos pabeigt Tava darba izstudēšanu; līdz ar šo nosūtu rokrakstu, apdrošinātu. Nebiju labi vesels, tādas reizes kūrā gadās šad un tad, laiks še arī nelāgs, mitrs un miglains, ko neesmu paradis. Toties mēs priecājamies, ka Tev ar veselību iet uz labo pusi un Tu drīz būsi atguvis vecos spēkus un varēsi vēl vairāk strādāt vispārības labā. Šis darbs, sevišķi otrā daļa, ir ļoti spirgti un skaidri rakstīts un ievērojams ar savu sirsnību un dziļo līdzdalību pie lietas. Šī vispārības lieta ir reizē arī Tava personiskā lieta; D[īcgen]ā Tu esi atradis pats sevi un caur viņu atraisījis sava paša attīstību. Tev nau jāatvainojas, ka Tu runā arī par sevi, jo, pirmkārt, Tu jau esi dzīvs piemērs par Dīcgena filozofijas spēku un, otrkārt, Tu pats arī atklātības darbinieks, par kura dzīvesgaitu atklātībai tiesība dabūt ziņas. Mani Tava dz[īves] gaita vēl sevišķi intresēja, jo Tu mans vecu vecais draugs; ar izbrīnīšanos un zināmu žēlumu redzu, ka Tev visi iespaidi nākuši tikai no krieviem un vāciem un ka «īstā dzīve Tev sākusies tikai Maskavā». Bet raksturiski tas ir ļoti, un visi to lasīs tāpat ar lielu intresi. Tavs polemikas veids arī ir patīkams un kulturāls, kas priekš mūsu ļaudīm būs kas uzkrītošs. Blakus minot: Tev vajdzēs dot arī latviski to atbildi Pļehanovam, jo tur jau gatava viena laba daļa no polemikas, kura sacelsies arī pie mums. Bet jau ar šo pirmo rakstu Tu gandrīz esi uzvarējis, un tur sevišķi palīdzēs viņa veids: ka saausts kopā D-a uzskatu popularizējums un tālāk izvedums ar Tava paša dzīvi, kas dod dziļāku saprašanu un intresi. Ar prieku redzu arī Tavu draudzību pret mani, ka, garām ejot, mini arī «Ug. u. N.», - tiešām - mana dzeja ir universāla un proletāriska tādā pat mērā, kā D. savu loģiku sauc par proletārisku (I daļā, 11. lp.), tādēļ, ka viņa domāta universāla. - Kas mūsu biedriem visvairāk dursies acīs, būs tas, ka Tu uzsver visu parādību relativitāti, jo pie mums bij jau nodibinājies pilnīgi dogmatisks uzskats par mūsu mācību. Pats galvenais: attīstība tika aizmirsta. Protams, es to partijai nepieskaitu par grēku, jo zinu ļoti labi, ka veciem biedriem bij pārāk daudz darba ar pamatmācību iekalšanu jauniem un darbu vešanu, masām vajadzēja īsu noteiktu formulu, bet tām pašām vajadzēja būt spējīgām uzņemt attīstību. Nu vajdzīga formulu laušana un spēkus aprijoša cīņa, lai dabūtu vietu proletāriska filozofija. Tikpat vainīga arī lielā izsijāšana, kura atstāja darbā tikai vājākos, nepiedzīvojušos spēkus, - kā Tu un Jūlijs sakāt: puikas. Protams, viņu dēļ ne man, ne kuram citam nenāks ne prātā atteikties no darba partijas labā, kā jau Tev teicu izg[ājušo] reizi. Bet vai tad vienīgā iespēja un vieta darbam ir tikai tā prese, kura atrodas neveikļu rokās? Vai tad mums vairs «Cīņas» nau? Es domāju taisni tagad vairāk ņemt dalību pie «Cīņas». «J[aunajam] Laikam» es palīdzēju i materiāli, i ar sava vārda reklāmu, i ar savas lugas došanu nodrukāšanai, bet viņi atbildēja ar skandāla sarīkošanu, par lietu nepieprasīja man iepriekš paskaidrojuma, manas lugas nodrukāšanu pārtrauca pēc pirmā numura, tā ka man vajdzēja rakstīt, lai sūta lugu atpakaļ. Nu viņi to iztulko, it kā es pirmais būtu licis nedrukāt un caur to atteiktos gluži no partijas darbības. Bet viss tas neko nenozīmē pret to politisko netaktību, ko viņi izdarīja, konstruēdami konfliktu, kur tāda nemaz nebija, un vēl tādā laikā, kad opozīcija jāapvieno. Veci ienaidnieki, kā Akuraters un Skalbe, tiek klāt pievilkti un aizstāvēti [starp rindām rakstīts: «Domās» viņus izsludina kā līdzstrādnie[kus]], un vecs draugs, īsts demokrāts, kā Asp[azija], tiek vajāta. Jo nepietiek «J. Laikam» ar studentu protestu vien, viņš trijos numuros turpināja, joku kaktos Asp. vajāšanu. Un tanī laikrakstā lai es strādāju mierīgi līdzi! Un, kad es nepalīdzu pats vajāt savu sievu, tad arī pret mani draud celt skandālu! - Ko Tavs Dīcgens uz to teiktu? Viņu pašu vajāja dzīvē un vēl tagad neatzīst tāpēc, ka viņš nebēga gļēvi prom un nevajāja vajātos anarhistus. Tu man liec līdzi strādāt taisni tanī pašā «J. L.», kuru pats atzīsti par pagrimušu. Caur manu strādāšanu tur jau pagrimšana tiktu tikai vēl veicināta. Bet pareizi laikam būs strādāt pacelšanas darbus citos partijas orgānos vai vienam pašam, kā es līdz šim esmu darījis. Par patmīlību to saukt nāktos grūti. - Iesāku šo vēstuli jau 19. 1., bet nejutos vesels, un lieta arī nau tik patīkama, tātad atvaino, ka tā novēlojos. - To t. s. «pagrimšanu» es neņemu tik traģiski. Paši «J. L.» vīri arī gan ieskatīs, ka ir pārspīlējuši, un sāks runāt pieklājīgākā tonī - «Arodn[ieks]», cik redzu no 1. N, izrādās jau laipnāks un draudzīgāks pret mani. Arī «J. L-am» es neiešu dusmot dēļ dažu biedru neveiklības; ja viņi izturēsies pret mani atkal draudzīgi, būs atkal labi. Personiski man pret viņiem nekā nau, es viņu nepazīstu; man riebjas tikai tā lielā nekultūrība, politiskā beztaktība un tā nesaprašana, kas spriež tikai pēc ārišķībām, neskatās uz pamatu un garu. No Asp. rakstiem taču vienmēr varēja redzēt, ka viņa ir nepolitiska rakstniece, tikai demokrātene; nekad nē, ne ar vienu rindiņu nau bijusi s[ociāl]d[emokrāte]. Tāpat agrāk visi dekadenti tika ieskaitīti par s. d., vispār redzams, ka trūkst jebkādas mērauklas, nau proletāriskas loģikas, kā D. sacītu. Nau arī brīnums, jo mūsu presē strādā tikai gadījumā un gadījuma cilvēki. Pārejas laiks un pārejas ļaudis. Pamazām tik izstrādāsies ciets pamats no pašiem strādniekiem, tas derēs arī presei. Sākumi jau tagad redzami, un drīz gan jau ies. Bet pa šo mazo brīdi ir riebums ne man vienīgam, ne pirmam, ne pēdējam, - tā gāja pārejas laikā Dīcgenam, tā arī Marksam, kurš galā atrāvās gluži no t. s. praktiskās darbības, bet uzcēla toties «Kapitāla» pamatus. D-s saka, ka neviena daļiņa neaiziet bojā attīstības gaitā, neaiziesim arī mēs. Paliec vesels, mīļais draugs.

                                        Tavs [paraksts].

Atsūti man, lūdzams, Jūlija adresi; viņa vēstule Tev ir tik sirsnīgi rakstīta, viņa uzskats tik prātīgs un godīgs, ka man gribētos viņam pašam rakstīt pāris rindiņas. Protams, Tu vari arī no šīs vēstules viņam rādīt, cik gribi. Pa to starpu lasu «J. L.» 1. nr. pēterburdznieku atbildi, kura ir jau itin cilvēciska, pielaidīgā tonī rakstīta. Uz tādu varētu es arī atbildēt. - Lai tagad Aspazija izskaidro vēlreiz, ka viņa nau atbildīga par «Dz[imtenes] V[ēstneša]» virzienu, uz ko «Dz. V.» grib aizrādīt, saukdams viņu par savu līdzstrādnieci, kas viņa nau. Tad varbūt lietu varēs izbeigt, bez kā es iejauktos. - Man gribētos ļoti zināt, kā Jūlijs iedomājas, ko lai es darītu šai lietā. Izskaidrot manu stāvokli? Bet tas ir zināms un redzams no katras rindiņas, ka es esmu s. d., ne dem[okrāts] vien, kopš paša tā laika, kad devu iniciatīvi s. d-ai pie latviešiem. Ka es skatos uz mākslu kā uz šķiru mākslu, arī ir zināms. Jeb vai tas ir aizmirsts, vai nau pamanīts? Man būtu no svara zināt prātīgu cilvēku domas, ko saka Jūlijs?
Sveiks, mans mīļais, un sveicini Jūliju! Vesels!

 

 

 

8.

A. BIRKERTAM
Cīrihē 1912. gada 24. janvārī

Dārgais draugs, saņēmu Jūsu sūtīto eks[emplāru) «Domas» (drīz pēc tam arī no ekspedīcijas), daudz paldies! Jūsu sirsnīgo un skaisto apcerējumu pārlasīju ātri, ātri ar savādām, kaunīgām un bailīgām jūtām. Ir taču briesmīgi izrakt no zemes zārkus. Par laiciņu lasīšu vēlreiz, un mierīgāk. Tad rakstīšu, kas būtu piezīmējams. Tagad tik vienu: ka tā, kas devusi Jums dažus datus, ir jaunākā, ne vecākā māsa. Nāk[amo] reizi rakstat atkal uz veco adresi, jo drīz man še jābeidz veseļoties, mani apstākļi man neatļauj vairāk veselības. Esat mīļi sveicināti, daudz paldies, [paraksts].

 

 

 

9.

K. IEVIŅAM
Cīrihē 1912. gada 30. anvārī

30. 1. 12. Kārl[im] Ieviņam.

Dārgo darba biedri, Jūsu sirsnīgās rindiņas mani ļoti iepriecināja, jo vairāk vēl, ka pašlaik atrodos sanatorijā. Ja drīz aiziešu kā izveseļojies, tad <līdzi pateikšos> Jūsu valdzinošai atzinībai. Vēlu Jums visu labāko Jūsu skaistajā dzejas gaitā.

 

 

 

10.

A. BERTOLJO
Cīrihē 1912. gada janvārī

Cienītā kundze! Mani ļoti iepriecināja Jūsu dāvana, dārgā piemiņa no Kastaņolas. Es tagad rakstu, turēdams vienā rokā spalvu, otrā - kastani no Kastaņolas. Manai sievai klājas labi, un arī es jūtos labi, bet esmu noguris no daudzajiem draugu apciemojumiem. Ārste grib mūs atstāt šeit ārstēties uz diviem vai trim mēnešiem, pēc tam sūtīt kalnos. Tagad atgriezīšos mājās varbūt nākošo otrdien. Pastu esmu saņēmis ļoti kārtīgi. Ļoti pateicos Jums, kundze, un Bertas jaunkundzei. Telegramma nebija pārāk steidzama. Ārstes tālrunis ir: 4612. Mēs ceram, ka Jums visiem klājas ļoti labi, arī Ritas jaunkundzei.

Sirsnīgi sveicieni visiem no manas sievas un Jūsu [nobeiguma nav].

 

 

 

11.

P. DAUGEM
Cīrihē 1912. gada 4. februārī

Dārgo Pauli, nupat tik saņemu Tavu vēstuli un sabīstos, ka neesi manējo dabūjis. Izsūtīju Tavu darbu apdrošinātu 19. 1. 12. un vēstuli līdz ar Celma vēstuli, atkal apdrošinātu, 25. janvārī; adrese: Ospedaletti. Kvīts man ir uzglabāta. Tātad, mīļo, aizej uz pastu, izlamā labi un paņem to vēstuli. Ja vajga, es aizsūtīšu Tev kvīti; vai atkal es še Cīrihā sūdzēšu par apdroš. vēstules nenodošanu. - Man ļoti žēl, ka Tu velti izgaidījies un baidījies. Nepatīkams tas laiks priekš mums jau bij, es pazaudēju labi daudz svarā, bet nu jau iet atkal labāk. Mēs arī gribam še palikt tikai līdz 15. febr. Kad Tu Cīrihā arī neuzturēsies, tad tomēr es ļoti vēlētos Tevi vismaz redzēt; atraksti vēlāk dienu un stundu, kad es varētu Tevi vakzālē satikt. Mēs priecājamies, ka Tev iet uz augšu, Tev daudz būs jāstrādā. Par Dubois biju dzirdējis, ka tā grāmata esot ļoti laba. Sveiks, mīļo! Esi mīļi skūpstīts no Tava [paraksts].

 

 

 

12.

P. DAUGEM
Cīrihē 1912. gada 5. februārī

Z[ürich] 5. 2. 12.

Mīļo, labo, vakar aizrakstīju Tev karti un šodien saņemu Tavu ziņu, ka beigās pienākusi mana vēstule pēc gandrīz 2 nedēļām. - Neko es nesaprotu nepareizi no Tevis, mīļais; es Tevi pazīstu ne no vakardienas par mīļāko, sirsnīgāko cilvēku. Varbūt es tik ātrumā ko uzrakstījis, ko Tu varēji pārprast. Starp mums ir labākā saskaņa. Veseļojies un spēcinājies tikpat sekmīgi joprojām, lai tad ietu atkal plašuma darbā. Piebrauc vai paziņo, ka varu Tevi vēl redzēt stacijā. Esi mīļi sveicināts un skūpstīts no sava [paraksts].

 

 

 

13.

A. LŪKINAI
Cīrihē 1912. gada 13. februārī

Dārgā draudzene, Jūs man ar il Nilo taisījāt ļoti skaistu komplimentu: tikai tie mazie bērniņi nav kritiķi, bet bērniņi - pēcnācēji. Un, ja ar ņem vēl dziļāk, tad iznāk vēl pareizāk: arī Nils ir satecējis kopā no tām mazām upītēm, tās viņam ir visas dārgas, un viņš pats tik viņu priekšstāvis. Jūs sapratīsit, cik man liels prieks, ka Jums abiem patīk «Indulis». Domāju jau rakstam priekš daudziem vai visiem, bet patiesi domas taču tikai uz nedaudziem draugiem un tuviniekiem; tie ir tā mēraukla. - Vai Jūs vēl atpūšaties, vai jau atkal strādājat? Jums vajadzētu darbu un atpūtu labāk sadalīt, tad Jums būtu vairāk prieks no darba un arī redzamu panākumu.
Es pats pret šo mācību esmu stipri grēkojis, tādēļ viņu varu tā ieteikt. - Mēs nu drīz nobeigsim atpūtu sanatorijā, vēl kādas 2 nedēļas. - Esat abi daudzreiz mīļi sveicināti; un Jūs, mīļā draudzene, strādājat.
                                                                                                            Jūsu R.

 

 

 

14.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Cirihē 1912. gada 20. februārī

Sirsnīgi sveiki!

Saņēmām ar lielo paldies visus trīs naudas sūtījumus uz dakterenes vārdu. Turpmākā adrese būs atkal tā pate vecā Castagnolā. Par divām nedēļām ārstēšanās še būs jābeidz. A[spazija] ir diezgan atpūtusies, kaut arī vēl ne pilnīgi; arī man gribētos vēl palaiskoties, bet nau vairs laika. Atrakstat, kā Jums iet ar veselību un ar darbiem. Paliekat nu [teksta bojājums].
                                                                                                                    [Paraksts.]

Atklātnes malās rakstīts:
Priekš nedēļas rakstīju vēstuli. Kā iet manam draugam Bal[odim]? Vai ir dabūjis darbu? Sveiki!

 

 

 

15.

B. SKUJENIECEI
Cīrihē 1912. gada 22. februārī

Vizbulītes lomu Tu esi viscaur sapratusi ļoti skaisti. Te būs atbildes uz sīk[ākiem] jautājumiem. Vizbulīte nau bērnišķīga, 16 g. meitenes mēdz būt daudz vairāk attīstītas nekā tā pat vecuma zēni. V[izbulīte] ir kā dabas bērns - veikla, gudra ķirzatiņa. Smieties par viņu nevar, tik priecāties.
Jāuzsver: «Ne tev par prieku, ļaunu mīlu, nīstu,» jo Vizbulīte jau instinktīvi jūt; ka Ārija ir viņas pretniece; Ārija viņai mīļa ne kā tāda, bet kā Induļa mīlēta sieviete.
II c. sākumā, «Nu atkal labi būs, kad pārnāci», labāk nekrist Vizb. ceļos, būtu raksturam pārdroši un tehniski par agri.

 

 

 

16.

J. DAMBEKALNAM
Cīrihē 1912. gada 22. februārī

Dārgo Jānīt!

Ka tik ilgi neatbildēju uz Tavu mīļo, sirsnīgo vēstuli, tur vainīga tā pate neveselība un «J[aunā] L[aika]» lieta, kura neļauj tikt pie veselības. Nu jau esmu še divus mēnešus, vairāk maksāties nevaru, pēc nedēļām divām eju atpakaļ uz Castagnolu tāds pats, kāds atnācu šurp. Rūtiņas un Tava līdzjūtība darīja ļoti daudz laba, bez tās grūti būtu kur likties no riebuma. - Solījos Rūtiņas vēstulē Tev rakstīt jau otru dienu, bet pat šodien vēl rakstīšu tik visvajadzīgāko; vairāk, kad jutīšos labāk. Vispirms izskaidrošu vienu pārpratumu, kuru ar nodomu sacēluši pret mani «J. L.» tagadējie vadītāji: es esot atstājis «J. L-u» un atteicies no līdzdarbības partijā. Nenāk man ne prātā. Patiesība ir tāda: es aizsūtīju «Ind. u. Ār.» «J. L-am» nodrukāšanai (liku priekš tam norakstīt sevišķu eksemplāru); viņi nodrukāja vienu pašu mazu gabaliņu un, kad cēlās pēterburdznieku lieta, - uzreiz pārtrauca «Ind. u. Ār.» nodrukāšanu! Tad, pēc tam, es rakstīju, lai nedrukā vairs un atsūta man lugu atpakaļ, jo tūliņ vajdzēja iznākt grāmatai un mani aizskāra drukāšanas patvarīgā pārtraukšana. Tātad patiesība tāda, ka nevis es atstāju «J. L-u», bet «J. L.» mani izstūma ārā, sodīdami par Asp(azijas] soli. Turklāt vēl visu to darīdams ne aiz savas iniciatīvas, bet uz pēterburdznieku uzrādījumu un uz studentu uzrādījumu strādniekiem! - Pate cīņa pret Asp. tika vesta melnsimtnieciskā veidā: pirms vēl A. bija atbildējusi, viņa tika jau trijos numuros jokukaktā vajāta. Un to darīja tas pats «J. L.», kurš man tagad pārmet, ka es viņu atstājis, atņemdams savu lugu! Tas pats, kuram es palīdzējis materiāli un ar savu vārdu. - Bet es par to tagad negribu vairs runāt - vēlāk -tagad par daudz riebjas, un tad, lasot «J. L.» l. nr., man liekas, ka arī viņš, vai vismaz pēterburdznieki, būs ieskatījuši savu kļūdu, jo viņu atbilde Asp-ai ir rakstīta jau cilvēciskā tonī. Uz to tad var sarunāties. A. tagad rakstīs šodien vēl «Dz[imtenes] V[ēstnesim]», novērsdama vienu jaunu pārpratumu, ka «Dz. V.» dēvē viņu par savu līdzstrādnieci. Tā kā līdzstr[ādniek]s tiek pa lielākai daļai saprasts kā atbildīgs par virzienu, tad viņa izskaidros, ka nau līdzstrādniece, bet ir neitrāla. Protams, bij kļūda no A. pate pirmā vēstule «Dz. V-im», ko viņš izlietoja sev kā ieroci. - Atraksti, mīļo Jānīt, kādā veidā, kāda satura Tu domā būtu derīgs kāds paskaidrojums atklātībā no manis visā šinī lietā; jeb vai tagad nobeigsies arī tā! Mani iepriecināja arī Jūlija vēstule; atsūti, ja iespējams, viņa adresi. Palieciet mīļi sveicināts un skūpstīts.
Rūtiņai viens vārdiņš: Vai jāraksta man vēl Amtmanim arī, jeb vai pietiek ar manu oficiālo vēstuli Teātra komisijai Vizbulītes dēļ. Mīļi svei[cinu].

 

 

 

17.

J. DAMBEKALNAM
Cīrihē 1912. gada 23. februārī

Dārgo Jānīt, nupat saņemu A. Ķibuļa brošūru, kurā izteikti pārmetumi «J[aunā] L[aika]» redakcijai vai tml., ka rīkojuši pret mani boikotu. Kas ir tas A. Ķibuls, kurš par sevi saka, ka esot redakcijai «diezgan labi pazīstams cilvēks, kurš arī pats diezgan daudz pūlējies pie «J. L.» nodibināšanas un nostiprināšanas»? Cik patiesības viņa apgalvojumam un kādā veidā, cik plaši un kādas personas būtu rīkojušās pret mani? Man tas jāzin, lai es varētu sargāties. Sīkas intrigas es nevaru pārredzēt tāluma dēļ un vēl vairāk aiz riebuma, bet mani draugi var man dot aizrādījumus. Izdari nu Tu to, mīļo Jānīt; un teic man patiesību, kas no visas tās lietas ir. - Saki man arī, vai ir novērojams tagad kāds sevišķs aizliegums minēt izrīkojumos manu vārdu? Jeb vai «Laboremus» gadījums ir atsevišķs gadījums?
Daudz mīļu labdienu!

 

 

 

18.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1912. gada februārī

Manu dārgo Jānīt, ceru, ka nu A[spazijas] lieta būs laimīgi galā. Negribas nemaz vairs uztraukties, pietiek jau arī, jo viss laiks, kas mums bij nolikts atpūtai un ārstēšanai, aizgāja tikai ar uztraukšanos, tā ka veselībai nekas nepalika pāri. Un nu vairāk nau laika atpūtai, jāsāk atkal strādāt. Žēl tikai, ka būs atkal jāstrādā ar tiem pašiem vājinātiem spēkiem un atkal pārstrādāšanās iznāks. - Bet nu vismaz nebūs jaunu uztraukumu. Tava vēstule, mīļo Jānīt, izskaidroja daudz pārpratumu. Būtu Tu agrāk aizrādījis par uzskatu uz «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» un A. dzejoļu drukāšanu tur, nebūtu viss noticis. Bet drukāt A. dzejoļus «J[aunajā] L[aik]ā» nebija iespējams tādēļ, ka «J. L.» saprot savu programmu tik šauri, ka dod vietu tikai publicistikai. Reiz ir arī liter[ārā] nodaļa, vajdzētu turēties apm. kā «Gleichheit». - Vislabākais, ko Tu tagad saki, ir tas, ka tas «J. L.» redaktors gribot man rakstīt un atsūtīt arī str[ādnie]ku rezolūcijas, - tā ir zīme par savstarpēju uzticēšanos un gribu saprasties. Priekš tam nevajga nemaz lielas un garas, laiku kavējošas korespondences, to var izdarīt ar īsām kartīm: paziņot man īsi, kad vēlas, lai es ko izdarītu vai lai ko novērstu. Līdzšinējā izturēšanās bij nepareiza, jo es redzēju tikai vai nu pilnīgu klusēšanu, atststāšanu neziņā, vai atkal nebiedrisku rupju polemiku, kā pret A. Kaut arī ienaids ir pret «Dz. V.», tad to nevajdzēja izgāzt pret A., kura, lai arī demokrāte, taču stāv mums tuvu. Pārpratums bij arī tas, ka viņu visādā ziņā grib ieskaitīt par s[ociāl]d[emokrāti], kur taču katrs varēja redzēt no paša gala līdz šai dienai, ak viņa ir un grib būt tikai d[emokrāte]. Varu lietot vismazāk der pret pārliecību; visas valdības to darījušas un dara, bet mums taču nau jālieto viņu līdzekļi, kurus mēs tā apkarojam, kad tie griezti pret mums. Mūsu lielā lieta pārcels mūs pāri visiem maziskumiem tagad un nākotnē. Nevajga jums arī domāt, ka es lieku tik lielu svaru uz dažādiem ieteikumiem, man taču pašam savs uzskats. Daudz ko izstāsta ļaudis nepareizu arī: tā, piem., es nekad neesmu pieprasījis, vai boikotēs «I. u. Ā.». Man turpret G[ulbis] tik rakstīja, ka esot bijusi tāda runa. Bet es tādas domas atraidīju; es nekad neesmu zemi domājis par str[ādniek]iem. Arī visa A. lieta mani nau varējusi pārliecināt, ka par str[ādniek]iem jādomā zemi. Viena redaktora pārsteigšanos es nevaru pierēķināt str[ādniek]iem. Man tika rakstīts, ka, atsacīdamies no «I. u. Ā.» nodrukāšanas «J. L.», es esot vispār atsacījies no līdzstrādāšanas partijā. Tā ir tāda pat aplamība: «J. L.» nau vēl visa partija. Bet arī pret «J. L.» es nebūt neizturos naidīgi, es strādāšu arī pie viņa līdzi, es pat atzīstu, ka vietējam orgānam lielāka nozīme nekā ārējam, kad tik viņš pret mani neizturēsies naidīgi. Un ka tas nenotiks, no tā esmu pārliecināts, jo arī vispārsteidzīgākie biedri ir taču biedri un kā tādi man mīļi, nekad mums nevar kaitēt lielāks kultūrīgums un savstarpējs sirsnīgums [teksta bojājums] tas arī lielās lietas viscienīgāks.
Mīļi sveicieni [biedriem?].

Vēstules malās rakstīts:
P. Roberta brošūras mums nau, ļoti labprāt lasītu tā apdāvinātā rakstnieka darbus, «Lāstu» tāpat.- Kas ir ar O. Mucenieci? Gribētu sūtīt kādu mazumiņu, kā to vislabāk izdarīt? Vai «J[aunajam] L[aikam]» arī nevajga? Paliec pats mīļi, mīļi sveicināts, [manu?] Jānīt. Sveiks!

 

 

 

19.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Cīrihē 1912. gada marta sākumā

Dārgais draugs!

Tā kā A[spazija] par visu pārstāstījusi, tad runāšu es tikai par veikalu. Mums nez kā nevedas ar manu kop. rakstu izdošanu. Norunāts viss bij jau gadu atpakaļ. Domāju, ka jau uz ziemsvētkiem 1911. g. iznāks kā pirmā burtnīca «Ug. u. N.» (ko Jūs bijāt meklējušies sākumam); Upīts bij arī sarakstījis ievadu, ko likt šai pirmai burtnīcai; man no malas ziņoja arī, ka «U. u. N.» esot jau izpārdota un kad gaidot jaunizdevumu; jaunizdevums būtu arī ļoti vietā, jo februārī sāka to lugu atkal izrādīt, un pirktu. Bet «U. u. N.» vēl līdz šim nau iznākusi, Jūs jautājat, vai es jel maz gribot, un man jājautā, vai Jūs jel maz gribat. Norunāts jau viss bij galīgi. - Še man bij sava vēstule jāpārtrauc kā jau tādam, kas pēc amata ir slimnieks; citkārt nemaz nerakstījis. Šoreiz vainīga bij operācija, kuru man izdarīja pie kakla un kura izdevās labi. Man bij jau sen tūkums pie kakla, t. s. lipoms. - Kop. rakstu lietā es biju domājis, ka mans plāns prasa no Jums par daudz naudas līdzekļu, ka tik daudz Jūs nevarat ieguldīt kapitāla un ka risks par lielu; varbūt arī, ka Jums nau ērti sūtīt ik mēnešus palielinātu summu par man(iem] kop. rakstiem, jo tos ikmēn[eša] 50 r. ierēķina par jau iznākušām grāmatām, kā tagad «Ziedu klēpi», un, saņem tagad Asp[azija]. Tā kā par «Z[iedu] kl[ēpi]» viņa skaita 500 r. un «Saul(ainu] stūrīti« Jūs laikam gribēsat drīz izdot II izdevumā, tad viss šis gads un sākums no nākamā būtu jau aizņemts ar A. rakstiem. Arī tālāk viņai būtu jaunas grāmatas priekš Jums, un tā arvien tiktu atlikts laiks, kad Jūs varētu sākt izdot un maksāt par m[aniem] kop. rakstiem. Tādēļ, dārgais draugs, pārkalkulējat un atrakstat man noteikti, vai Jūs varat ielikt lielu kapitālu, izdodot m[anus] kop. rakstus (bez 2-3 gadiem tie neatmaksāsies), un vai Jūs varat sūtīt blakus tiem 50 r., kas iet par Asp. jaunizdotām grāmatām, vēl tikpat daudz vai mazāku summu arī par m[aniem] kop. rakstiem. (Šīs divkārtējās summas 50+50 r. sūtīšana turpinātos 2 gadi, jo tad būs izmaksāti 600+600 r. par m[aniem] kop. rakstiem.) Par šo rakstu izdošanu es ne ar vienu izdevēju neesmu vēl runājis, kaut gan mani apstākļi uz to sen jau dzina; es arvien domāju, ka Jūs viņus ņemsat. Es pie cita izdevēja griezīšos tikai tad, kad saņemšu no Jums atraidošu atbildi. Par sīkumiem būtu viegla sarunāšanās: ģīmetni es sūtīšu, formātu un papīru ņemat, kāds Jums ērtāks, ar grām(atas] cenu tāpat; Upīša ievadu liekat klāt, kurai burtnīcai gribat. - Mēs līdz šim esam saņēmuši no Jums 1908.-1911. gados 4655 fr.; grāmatas izdotas: «Spoži sapņi», «Laupītāji», «Ave sol!», «Stūrīts», «T[ie], k[as] neaizmirst», «Ug. u. N.». Atsūtat, lūdzu, tad arī pierakstu, kā Jūs par to aprēķinājāt. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināts. Mana kakla kaite iet uz labo pusi. - Sirsnīgi sveiki.

 

 

 

20.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 5. martā

Manu mīļo sirdsdimiņ, esmu atkal vecā istabā, vecais Miller sveicina, visi Bertoglio sērās, 90 gadu vecais vectēvs miris, pastafreilene sola rīt atnest brāļa naudu, Marija ar maigo roku izkāva un izšķīra divus dzērājus, kas piekliedza visu Castagnolu, māju puika pieteicis, ka šodien pēdējo reizi izkliegšoties dikti stipri un no rītdienas klusēšot, zvirbuļi un callas dzīvi, tāds klusums, ka nāk miegs. Nu lielā atpūšanās un darbs. Atpūties un sāc strādāt arī Tu, mīļo sirsniņ. Šodien Tev lielā diena, no lielā pūka li, li, li! Manu mīļumiņ, manu dārgumiņ, lido.

 

 

 

21.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 5. martā

Mīļo, labo, saņēmu Tavu vēstuli un kartiņu un vienmēr taisījos atbildēt, sūtīt arī dzejoļus, bet uznāca man no jauna grūtāk. Taisīja man operāciju, augoni pie kakla izgrieza, gāja viss labi, bet drīz pēc tam sāku zaudēt svaru un justies vājāk. Tagad tik man saka, ka operācijā es esot pazaudējis par daudz asiņu. Tas ir: operācija izdarīta neveikli un man jāsamaksā ar vājumu. Tagad nu es aizbraucu no Cīrihas atpakaļ uz Castagnolu un gribu tikt atkal pie spēka. Termiņš maija dziesmai, 10 dienas, gan nau garš, bet, ko solījis, to arī gribu izpildīt. Saņēmu arī vēstuli no Merķeļa. Kad būšu ticis galā ar maija dziesmu un atpūties, tad lūkošu tā ierīkoties, ka varu izpildīt Tavu uzaicinājumu un dot ik numuram pāris dzejoļu. Iepriekš es Tev rakstīšu vēl tuvāk. - Tev, nabaga draugs, kā redzu, neiet nemaz labāk par mani, un es biju cerējis, ka Tu esi nu reiz pie miera, ko esi papilnam pelnījis. Bet revolucionāra dzīve laikam nekad nedod miera, un mūsu paaudze liekas vēl sevišķi nelaikā dzimusi. Nu, bet mēs sataisīsim ceļu. Turies nu, mīļo, turies. Vai vasaru dabūsi atpūsties? Kā iet mīļiem mājiniekiem? - Mana adrese: Castagnola, Suisse. - Paliec sirsnīgi sveicināts no Tava
                                                                                                            [paraksts].

 

 

 

22.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1912. gada 5. martā

Mīļo, labo, saņēmu Tavu vēstuli vēlu, esmu jau še. Varbūt šī karte Tevi sasniedz vēl Bernē. Labi, ka esi nu izveseļojies un varēsi atkal stingri strādāt. Man ar veselību atkal iet vājāk, pēc operācijas neatlabstu, esot par daudz zaudējis asiņu; to ārsts man ilgu laiku neteica. Elzai iet labāk, viņa palika vēl mēnesi Cīrihā; man jāsāk jau strādāt. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts].

 

 

 

23.

JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA KOMISIJAI
Kastaņolā 1912. gada 6. martā

6. 2. 12. Cien. Teātra komisija!

Siltais apsveikums «Ug. u. N.» jubilejā mani sirsnīgi aizkustina. Tik mīļš draudzības pierādījums dod labāko liecību par mūsu līdzšinējo kopdarbību un drošāko cerību par viņas jo sekmīgu turpināšanu. Visu mūsu demokrātisko skatuves darbinieku un iestāžu, preses un sabiedrības, un sevišķi strādnieku šķiras līdzdalība ir nepieciešama, lai sasniegtu kopējo mērķi: nostiprinātu demokrātisku skatuves mākslu, jo tikai tautas māksla ir īsta māksla, kurai nākotne.

 

 

 

24.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 7. martā

Manu siltumiņ, dzīvībiņ, dvēselīt! Cik labi ir atkal, kad Tu esi mīļa! Tā ir arī zīme, ka Tu sāc atpūsties, un es arī atkusīšu. Gan tad Tev nekādas peles neko nespēs padarīt. Garajā brīnummīļajā vēstulē no šārīta Tu mani pūlies mierināt par Teodora kritiku, lai viņš [1 nesalasāms vārds] sev! Es jau sāktu mazāk erroties, tikai vēl tāds riebums ir un bailes kā no operācijas. Man tagad lielākas rūpes, ka pabeigtu partijai dzeju un varētu ātrāk tikt pie Jāzepa. Liecies Tu atkal pie sava labā darbiņa; strādāsim abi labie pūkas. - Tavi sapņi tiešām pareģi: pēc Tavas vēstules Bertoglio sāk stāstīt, ka sestdien Giusepina fuggita ar kādu tedesco, laikam to, par ko stāstīja agrāk. Tad viņa pie Tevis domājusi. - Nupat bij še kāda Svirlovska kdze no Ektera, apciemot, - rīt brauc tālāk. Nožēloja, ka Tevi nesatikusi. - Andr[eja] Up[īša] kritika tiešām ļoti laba, un es ļoti priecājos. Tu jau visu izmeklē priekam, Tu mans prieciņš, bez Tevis jau es nemaz nezinātu, kas prieks ir. Bet nu es zinu. - Avīzes es Tev sūtīšu un Ivanovam, lai tūliņ izgriež piestrīpoto. - Esi vesels un mīļš, mans prieciņš, mana dzīvība. Lido, lido.

 

 

 

25.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 9. martā

Manu sirdsziediņ, tie jau ir visi mūsu zvirbuļi, tik svētku apģērbā kā jau konservatorijā. Tad tāds tas vecais Diamantkehls, un, kas pie auss klāt, tas ir Goldstimchen. Tiem jau nu iet labi, ne tā abiem pūkiem. Man tik tas labums, ka neerrojos, bet vēl nevaru strādāt, tāpat kā mazais sirdsdimiņš. Izskraidies nu vien, gan jau sāksi ar labu dūšu strādāt. Aizsūtīšu Tev «Dzīvīte» un Cielenietes kartiņu. Sūti man tāpat «D[ienas] L[apu]» un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» ar to pašu bandroli. Atnāca liels dubultvezums siena - avīzes; izrādīšot «Gunu» un 2 reiz «Faustu». Paulīne raksta, ka tur, Nervi, istabas dārgas - 25-30 fr., cits kā Lugānā , pansijas 6 ½ fr. - Vecene dod kaut tūliņ augšējo stāvu; gaidu dikti Tevi. Mūsu istabās bij, nupat iziet kāds vācu rakstnieks Tentenberg, izbankrotējis Casa Rossa, kauj sievu, kam tā maksājusi Terezai par darbu; paliek vecenei parādā 30 fr., un tā jau 2 naktis neguļ. - Rīt gribu braukt uz Agno «lielo sasmiešanos». Kopies, mīļo, dārgo draudziņ, ņem vannas, esi labs, stiep un velc, ņem darbiņu, manu mīļo dvēselīt, lido.

 

 

 

26.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 9. martā

Manu mīļo sirdsactiņ, gaidīšu Tavu kasti arī, kā vēstnesi, kas viena pate negrib palikt [pakūzī?], kā tas mazais pūks arī. Neiet jau vēl abiem, šodien pavisam noslinkoju, aizvadājās kaimiņi un atstāja vecus žurnālus, kurus nu skatīju cauri. - Par Tavu kartiņu bij jāpiemaksā 5 santīmi, jo esot rakstīts par daudz uz malu, drīkstot tikai līdz strīpai. - Vai Tu ņem vēl bādes? vai cepli un masāžu arī? - Ar ēšanu man iet labi, tikai augļu nau. Man sāp auss, zobi un vaigi, jo te velk cauri. Onkuls izbrauca te cauri, es par vēlu dabūju ziņu un nevarēju tikties. Kopies, mīļumiņ, lido, lido.

 

 

 

27.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1912. gada 10. martā

Mīļā Anna! Saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Elza vēl nau Tev rakstījusi, laikam viņa nau vēl apēdusi Tavu saldumu. Viņa veseļojas atkal Cīrihā, te ir ar par karstu. - Kad atbrauc Brencis, tad paziņo ekstrā, izrunāsimies tad par satikšanos. Daudz par maz gan viņam ir tās nabadzīgās trīs nedēļas par tik daudz darba. Paliekat abi ar Pauli sveicināti un skūpstīti no Jūsu
                                                                                                        [paraksts].

 

 

 

28.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, pēc 10. marta

Manu mīļo sirdsiniņ, saņēmu Tavu vēstulīti līdz ar pielikumiem; še Zeltiņa vēst[ule] iet atpakaļ. Atbildi viņam par fotogrāfiskiem uzņēmumiem ātrāk; Tu redzi, ka viņš, kā veikalnieks, ķeras pie lietas nopietni. - Āronam jāraksta pašam, un laikam arī Kalniņam. Raksti Tu arī; neiejauc politiku un pēdējos strīdus, - avīžnieks un personisks draugs no «D[ienas] L[apas]» laikiem. - Avīzes man pienāk, bet ne sevišķi kārtīgi, pēdējais otrdienas N. - Sveicini dakterieni un, ka es apprasos par veselību. Uz Agno negāju, vakar nebij laba dūša, un šodien līst. Ar nerviem mocās arī Rita; ēd insalatus ar limoni, bet gulēt negrib; visu māju ceļot nemierā. - Āboļus beigās atnesa: maziņi un 50 cent[ime] kilā. Vai Cīrihā nau lētāki, tad Ivan[ovs] varētu atsūtīt. - Uzmeklē un atsūti man tās pamācības par kefīru un jogurtu; es še neatrodu. Kefīrs nerūgst, laikam ir par aukstu. Šodien līst arī lietus. Arī rūgušs piens nau vēl sarūdzis līdz šim. - Vai Tu dabon vannas? Manu sirdsiniņ, pumpūkiņ, lido.

 

 

 

29.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 11. martu

Mīļo sirds pinekliņ! Te būs tā vēstule Āronam, 3./16 martā viņam ir tā jubileja. Uzraksti no savas puses, bet itin īsi, Tev jāatturas, raksti tikai oficiālu apsveikumu. - Es arvien vēl netieku vaļā no visvajadzīgākām vēstulēm, un maija dziesma jādod jau rīt parīt, man vēl nau nekā. - Te tas svarīgākais notikums arī ir ķirurģisks, kā dakterienei: divas vistas klibo pa pagalmu, vienai kājās arthritis, otrai kājas no žurkām nograuztas. Žurku ir ar ģifti nomaitāts 150, pāri vēl 3 lielas, kuras no ģifts vairs nesprāgst. Tās tikšot šautas ar revolveri, bet nau vēl tāds sadabūts no ārpagasta. Citādi viss labi. Lido, sirdspūkiņ,. lido.

 

 

 

30.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1912. gada 12. martā

Mīļo Matīs, veco darba biedri!

Vienu cilvēka mūžu Tu esi cītīgi, cītīgi nostrādājis latviešu rakstniecībā un avīžniecībā, - kas to spēj, tam tik var vēlēt: sāc nu reiz spirgts un vesels vēl otru mūžu!
Kur tie laiki, kopš mēs kopā veselu gadu piecatni sastrādājām pie «Dienas Lapas»? Nu ir arī jau 22 gadi, tepat klāt jubileja, bet tad Tu biji jau strādājis pusjubilejas laikmetu šinī nežēlīgajā darbā. Latviešu avīžniecība tas vārds skan labi, kā gaisma un kultūra, bet viņas darbiniekiem tas nozīmē puslīdz to pašu, ko mocība. Es biju laimīgs, Tevi toreiz iegūdams par palīgu: Tu biji ideāls avīžnieks - gandrīz neaprobežota darba gatavība un spēja strādāt vai no miega trūkstoties, neatlaidīga uzcītība un mīlestība uz šo rijīgo, nekad rokrakstiem nepiebarojamo zvēru - avīzi. Kad mēs visi citi pa reizei grēkojām, nokavējāmies vai nemaz neatnācām redakcijā, mūs uz to pavedināja arī apziņa, ka avīze taču iznāk - pate no sevis, to pa nakti pierakstīs viens rūķis - vārdā Matīss.
Tu esi palicis uzticīgs savai jaunībai un viņas ideāliem, un, kad uznāk cita jaunība un sāk darboties plaši slāņi, tiem jāatzīst tautībnieku paveiktais kultūras darbā, uz kuru arī tie balstās. Kad [vakar?] arī esam aizgājuši katrs savu ceļu, es ar sirsnību pieminu pagātni. Cik ir runa par labākiem pēctečiem Taviem, ne velti iemīļotiem Valdemāram un Kronvaldam, tik domā uz Tevi. Tu esi bijis darbīgākais un pašaizliedzīgākais, Tu krāji mūsu kultūras dokumentus (jāatminas tik «Dienas Lapas» etnogrāfiskais pielikums), bet Tu ar savu tautas dziesmu izdevumu darīji tos arī pieejamus tautai, un to Tev nekad neaizmirsīs, jo Tu veldzēji tautu ar viņas pašas saldo dzērienu. Visur Tu palīdzēji un atsaucies; jo neredzamāks un klusāks kāds darbs, jo naskāk Tu viņu darīji; Tu darbojies biedrībās, Tu rakstīji grāmatas un avīzes. Kur Tu to visu paspēji? bet ne velti Tu esi Āronu Matīss.
Sveiks savā goda dienā!
                                    Tavs [paraksts].
C[astagnola] 12.3. 12.

Uz atsevišķas lapiņas ar zīmuli rakstīts:
Par citu rakstīšu Tev vēlāk, neesmu labi vesels, bij man operācija (bet neliec to avīzē, [2 nesalasāmi vārdi]). Avīžnieku valodām par Tevi es neticu, es Tevi pazīstu no citas puses un daudz tuvāk un labāk.
Sveiks un sveicini savējos!
                                                Tavs [paraksts].

 

 

 

31.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1912. gada 12. martā

Manu mīļo sirds uguntiņ, šodien saņēmu reiz lielo kurvi un pūralādi, bija jāpiemaksā vēl labi par stiepšanu freilenei. - Avīzes arī dabūju. - Krāmēju kurvjus, sakāru skapī, ko mācēju. Nu atkal pilna istaba kā piebāzta. - Liels paldies par krādziņiem; izliekas lieli, bet būs labi. - Ar saimnieci šodien bij pirmais rēķins: ir dārgāka par 3 frankiem. - Atsūti kefīra un jogurta pamācības. - Vakar lija, šodien saule, bet mitrs. Nedaru neko, jo krāmēšana ļoti nogurdina. - Vai dakterienei pirkstus jāgriež nost? Tas jau ir briesmīgi. Man operācijas tagad liekas dikti barbariskas.
Par kādu piemaksu Tu raksti? Sirdsmīļumiņ, lido.

 

 

 

32.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 13. martā

Manu mīļo zeltapumiņ, esi mierīga, nebēdā nekā. «Ziedu klēpis» ir brīnišķs darbs, Tavs vislabākais, un tādas skaistas sievietīgas poēzijas vairs otras nau pasaulē, Tu esi še pati sevi atradusi. Ka nau pietiekošas atzinības, tas viegli izskaidrojams. Rakstīšu par to plašāk vai šovakar, vai rīt. Man pēdējais termiņš maija dziesmai. Nupat no Jansona un rīdziniekiem lūgums: teātrs sarīkošot man jubilejas izrādi, bet visu ienākumu lai es dodot partijai priekš vēlēšanu fonda. Ienākums būs liels, un, otrkārt, citas jubilejas man vairs nevar tad būt. Kad mēs varētu dabūt vismaz Bisnieka fondu. Atraksti, sirsniņ, ko domā, lai daru. Un nu, mīļo dārgumiņ, sirds dvēselīt, nebēdā par sevi, viss ir labi; man Tu vari ticēt, es to zinu. Lido, sirdsactiņ, lido.

 

 

 

33.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 13. martu

Mīļo sirdsiniņ, es priecājos, ka esmu Tev atkal vajadzīgs un varu Tev palīdzēt. Un ir tik viegli palīdzēt: atdot tik to, kas ir tavs. Kā šorīt rakstīju: «Z[iedu] kl[ēpis]» ir labs darbs, Tavs labākais un Tavs īstais ceļš. Tu saki, viņu neatzīst pietiekoši: prēmija izpaliek, - bet tikai tādēļ, ka vēstnešnieki domā, Tu atsakies no viņiem tanī lielajā polemikā. Tomēr tagad, pēc manas apsveikuma vēstules Āronam, arī tas viss būs labi. Varbūt pat prēmija vēl nāks. Tad: avīzēs netiek dzejoļi pakaļdrukāti, - bet atkal tik tās polemikas dēļ, jo neviena puse nezin, kurp Tu iesi, un pretnieka dzejoļiem taču netaisīs reklāmu. Tad vēl: Duburs nesarīko vakaru, - bet faktiski viņš ir sarīkojis vakaru un deklamējis Tavus dzejoļus; viņam kritikas vēl pārmeta, ka to taču viņš nespējot un viņa skolniece deklamējot tos labāk. Tikai sarīkojums šoreiz bij Izglītības biedrībā, un ne uz paša Dubura vārda, tādēļ nau tā izcelts kā Tavs vakars, jo bij arī citi (mūzikas) priekšnesumi. Tie ir tie Tavi punkti. Tad vēl kritikas: no Niedras, kam svars, bij ļoti laba, es priecātos, ja man tāda reiz būtu bijusi vai varējusi būt. Neraksta viņš, kā solījis, tālāk tādēļ, ka ir nupat slims un bij nepatikšanas ar dēlu (ģimnāzistu), kurš sašāvis kādu skolnieci. Atveseļosies, viņš rakstīs. Upīts pats jau nožēlo, ka nau rakstījis diezgan labi. Bārdam ir tikai romantikas arods, un, kad Tu viņam to atņem, tad viņš ir gluži bešā, Tev ir vēl cits, viņam nau. Kā tāds lai raksta par Tevi labi. Un tad viņam sīkumos ir arī taisnība. Taisni tur, kur Tu pati biji par sevi šaubījusies. Tas nu ir tas svarīgākais, ka Tu pati atzīsti fiasco. Bet kas tas par fiasco? Kad ir fiasco di Chianti, nau nelaime, nopērc vēl kādu. Es varu jokot tādēļ, ka tie fiasco iemesli, kādus Tu atrod, nau pareizi. Vispirms, Tev nau jāturas pēc manām darba un citām regulām, bet pēc savām. Nichts umkommen lassens atmet nākotnē, dod tikai labus dzejoļus, - kaut gan šoreiz nebūt nau kaitējuši neizstrādātie dzejoļi, viņi piedod fonu, pret kuru atceļas labie, un saskaņu kritika ne meklē, ne atrod. Piemērs - «Tie, kas neaizmirst», kur taisni saskaņojums ir galvenais, vēl vairāk izstrādāts nekā «Z. klēpī», un kurš izkrita cauri vēl daudz vairāk nekā «Z, kl.». Tātad pēc saskaņojuma dzīties nau vērts un, man liekas, nau arī Tavā talantā. - Otrais iemesls jau svarīgāks, - ka Tu strādāji kā Handwerķi. Nedari vairs tā, tā ir mana, ne Tava regula. Turies pie savām: strādā pa nakti, ja nevar citādi, visādā ziņā: strādā ne tik sistemātiski; ka var saukt par Handwerķi, nestrādā kā drāmu. Priekš Tevis Handw[erķis] ir bezbēdība. Arī es to labāk būtu pielicis pie lirikas, jo prasa pārāk lielu koncentrāciju, kura nokauj spēkus. - Bet arī tad pie «Z. kl.» Handwerķim nau liela vaina, izņemot tik dažus sīkumus, kuriem varēja pieķerties Bārda. Nelabāks jau ir ievads ar polemiku, kurš nesaskan ar krājuma garu, bet arī tas nekait tik daudz, piem., atkal «Tie, kas neaizmirst», kur ievads pilnīgi organiski saskan ar saturu un taču izkrita cauri. - Galvenais iemesls ir Tava lielā polemika, tātad blakus apstāklis. Un tas pats varbūt visā klusībā palīdzēs pie grāmatas reklamēšanas un ātras izpārdošanas. - Par iekšēju lūzumu ļaunā ziņā Tu nevari runāt, ja ir lūzums, tad uz labu: Tu esi uztikusi uz jaunu un uz savu ceļu. Tādus darbus nemēdz tik aši atzīt, tas būtu pret labi nodibinātām vecām parašām. Gaidi, manu sirsniņ, Tev laika diezgan, - gan Tu tiksi cauri. Saņemies vien un strādā, un laid jaunus asniņus. Un, kad Tu jel gribi likt svaru uz blakus apstākļiem un kritikām, tad liec vispirms svaru uz lielo pūku, un tas saka labu. - Tu priecājies, mīļo prieciņ, par Induli: labi, tad jau taisni man pašam nau jāpriecājas; es esmu laimīgs par katru darbu, ko man kāds noņem, jo esmu pārāk apkrauts un paša spēku nepietiek. Mans prieks ir citāds nekā Tev. Bet to tā grūti izteikt. Viens prieks būtu, kad man būtu vairāk palīgu, kas man noņemtu to, kas nau tiešs radošs darbs. Bet tā vēl nau un laikam arī nekad nebūs, un tātad nau arī vēl prieka priekš manis. Man būs jāliekas uz sevis paša stiprāku izmantošanu, kad tikšu reiz vesels. Bet ar to nu ir kā ir. Nupat ir briesmīgas zobu sāpes, un tādēļ neiet labi rakstīšana. Tātad tik vēl to vienu: nebēdā, mīļo dvēselīt, nau par ko. Kopies labāk un veseļojies un tad sāc mierīgi strādāt. Ies. - Tagad iešu uz pilsētu; - neesmu vēl bijis -, pirkšu Tev veronāli, lai būtu pēc šī garīgā miera pulvera arī miesīgs. - Ābolus sūtot, apprasies pirms pastā, kādas maksas ir par kādiem svariem; laikam par 5 kiliem viena un, ja pāri, tad tūdaļ tik liela kā par 10 kil. Nemaksā par velti naudu prom, kā, piem., par kurvi un lādi, kur lieki maksāti 8 franki. - Kad ģīmetnē esmu vecs, tur nau vainīgs Rufs, bet mazais pūks, kura dēļ toreiz kreņķējos un visu laiku; tur ½ gads bagātīgi atsver 10 gadus. Bet nu taisīšu tiem kreņķiem arī galu. - Andrejam Upītim rakstīšu, bet esmu pārāk aizņemts, neesmu pat Ķeniņietei atbildējis un vēl 10 citiem. Nu vēl partijas darīšana. Un ar partijas maija dziesmu arī netieku galā. Bet tā mēdz iet, tiklīdz vienā vietā aizņemts, tad saskrien darbi no visām malām virsū. Li nu, mīļo sirdsziediņ.
Lido.

Vēstules sākumā pierakstīts:
Nosūti tūliņ Āronam vēstulīti, lido.

 

 

 

34.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 15. martā

Mīļo sirdsprieciņ, te Tev būs Tava tašiņa atpakaļ un iekšā dzeltenītes uz 4./17. martu ar lido. Būtu sūtījis īstā termiņā, bet svētdien pakas neiznēsā pasts. - Zobs man vēl sāp, bet jau parādījies uztūkums, un tātad laikam drīz pāries. Un vēl labāk, ka tā mana garā vēstule ar zobu sāpēm nau Tev darījusi ļaunu. Celies, mīļo dvēselīt, gan jau ies. - Vai Tu avīzes dod priekš izgriešanas projām? - Drīz rakstīšu viņam ar. - Jubileju, kā liekas, iekustinājusi partija, un, ja viņai nedod naudas, tad varbūt nebūs arī jubilejas. Man priekš partijas tagad jāraksta maija dziesma, un es nevaru tiem vēl atbildēt. Raksti man aši savas domas. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
mīļo sirdszelta ziediņ, mimiņ. Lido.

 

 

 

35.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 16. martā

Manu mīļo dzīvības dvēselīt, kur Tu tik dziļu mīlestību nes iekš sevis, tādu lielu laimi un spēku, kā tur lai varētu vēl noskumt vai rūpēties, vai kā rēķināties. Ir tikai viens liels labums un mīļums. Neuztraucies, nebaidies, esi mierīgs, kad tā ir, tad mēs gan uzvarēsim. Dabūsi Tu arī savu ērtību; mēs pēc dabas esam ļoti savādi, tipiski sieviete un vīriets, tas daudz ko izskaidro, tādēļ grūti saprasties. Bet tad vienīgais, kas dod saprašanu, ir mīlestība. Tā nu ir, tad arī būs. Ar «U. N.» naudu ir tā: es biju pārskatījies, nosaukdams to par jubileju, laikam tāpat teātrs izrādi dotu kā dāvājumu man. Varbūt tomēr paliek iespēja uz jubileju. Jāraksta teātrim, lai tā iekārto, citādi neiet. Sāp gan tas viss, ne tās naudas dēļ, bet tās lielās pārestības dēļ, kas notiek caur to Tev un man. - Zini ko: šorīt atnāk no manas Doras 100 fr.! Tā atkal izlīdzina pārestību kaut cik. Manu sirds augstumiņ, cik Tu liels un skaists, un labs cilvēks. - Jā, kas tā par hipnotizēšanu? Tu par to nebiji nekā teicis. Atraksti. Kad būs drusku vairāk vaļas, par vienu atbildēšu uz Tavu mīļo vēstuli [1 nesalasāms vārds], esi mierīgs, lido.

 

 

 

36.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 17. martu

Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, tik skaista atkal T[ava] Feurbach kartiņa! Es jau nu pavisam apkaunējies, ka man tik švakas. Vismaz nu gribēju kārtīgi nolikt Tavas skaistiniņas. Sen jau mani nospieda, un es nevarēju strādāt, ka neesmu izpildījis Tavu uzdevumu: ierīkot albumu. Kopš svētdienas tad nu pie tā strādāju un pabeidzu, tikai vēl tās svešās nē. Tad arī šodien tūliņ pastrādāju kādu gabaliņu. - Aizsūtu Tev to pases kvīti un arī mazo rokas tašiņu. Atraksti, vai sūtīt arī raibo tašu un čemodānu? Varbūt būs taču vieglāk, un arī vešana izmaksā mazāk nekā ar tiem lielajiem kurvjiem un kastēm vien. - Man jau nu liels prieks ir, ka Tev cilājas tie spārniņi, - bet auksts te arī ir, 12°. Lietus nau, bet apmācies. Tavai istabiņai maziņa krāsnīte, tikai rores pārlabotas, ka var regulēt un aizslēgt. Augšā ir atkal kokiene un klepo. Pusdienas jau ir pie Armidas un Šmita; es ēdu tik pienu un augļus. Man atkal briesmīgi bail, kā Tev te ies. Un, kad Tev jāceļas būs projām, atkal kavēsi laiku, kamēr iedzīvosies citur. Ak, nabaga sirsniņ, kā lai es Tevi izturu? - Dakterienei izrunā to beletristiku, par daudz nežēlīgs amats. Par jaku nebēdā, bet aizej un paņem; viņa tiešām aizmirst vien. Manu mīļumiņ, mīļumiņ. Strādā labi. Lido.

 

 

 

37.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 18. martā

Mīļo, labo, nupat nosūtīju to maija dzejoli, raugi nu Tu, ka viņš netiek aizturēts. Aizkavējos tādēļ, ka neiet ar veselību nekādā jēgā, organisms no asinszaudējuma laikam vēl lieki vājināts un nu pret visiem nelāgumiem jo ieņēmīgs. Varbūt nāksies kādu laiku atkal likties uz gultas. Rakstu Tev tagad tik šīs rindiņas. Uz Rīgu arī neesmu vēl atbildējis, bet tam jau nau steigas. Naudu jau es došu, kā arvien esmu devis. Paliec vesels, mīļais, un sveicini mīļi savējos!
                                                                                                                                        [Paraksts.]

 

 

 

38.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 19. martā

Mīļo zelta sirdslabumiņ, priecājos Tev līdzi Tavā vārda dienā un vēl šodien arī nestrādāju.. Nosūtīju nu reiz to maija dziesmu, kura rakstīta pašā marta lietū. Līst jau trīs dienas no vietas, šodien pat sniegs parādījās uz Salvatora; izskatās gan smuki, bet auksts: ne ārā iet, ne istabā sēdēt. Krāsns nau. Rīt likšos pie vēstulēm, kuru nu atkal pāris desmitu. Gaidu Ķirpja vēstuli. Viņi taču iznīcinājuši Bisnieka fondu, ko Tu nu domā darīt? Visas viņu vēstules publicēt? Neviens neraksta, ne Hertels, ne Krepliņš. Teātrs arī nesūta naudu, bet jubileju lai es atdāvinu. - Zobs varbūt mitēsies, bet otrs grib atkal sākt. Lido, sirds zvaniņ, sēkliņ, lido.

 

 

 

39.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1912. gada 20. martā

Mīļo zelta āboliņ ar dimanta sēkliņu, tas Tu esi; tiec tik vēl labi sarkaniem vaidziņiem, nebrauc šurp, kamēr neesi vesels izmērcējies. Par to lielā miera sasniegšanu nepareģosim nekā, mēs esam diezgan tur ņēmušies, lai nu viņš pats redz, kā tiek galā. Nesteidzies arī ar šurpbraukšanu; Tu esi vēl uztraukta, kaut arī laba, bet uztraukta, un mieram vajga miera. Paliec vēl tās 2 nedēļas līdz galam. Es priecājos ļoti par to Liliju, - ne drusku vien, bet gluži patiesi viņa Tevi mīl. Tāpat bij ar [Sēju?], ar Mariju. Tā ir liela lieta, ka sievietes Tevi mīl. - Antons atsūtījis 3. «Druvu», Teodors saka, ka neesot nebūt gribējis Tev pāri darīt. No Dubura ir par Induli. Laikam Tev arī «Druvu» būs aizsūtījusi Lilija. Kad nē, tad nosūtīšu šo. - Man ir tik 2 pāri vasaras zeķu, 4 pāri būs palikuši Cirihā; palūko, pūkiņ. - Zobs sāpēja 6 dienas, tagad angīna un klepus, kādas 4 naktis stipri svīdu, nespēks. Labi, ka Tu mazgājies silti. Lido, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Vai varbūt Tev atsūtīta nauda no Upīša vai teātra? Lido.

 

 

 

40.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 20. martu

Manu sirdsmīļo zeltiniņ, te nu Tev nosūtu atslēdziņas no čomiem, un čomi paši arī reizē iziet. Te arī tā maija dziesma, kurā manāms viss marts. - Bet nu nesteidzies, mīļo sirsniņ, neuztraucies, izvannojies vēl labi, izkopies, un tad redzēs. Ar steigšanos Tu būtu pat 26. izbraukusi, un kur tad paliktu visi abcheni? Te vēl ir samērā auksts, jo krāsns nau. Vakar gan bij saule, bet šodien atkal līst, un priekš tam lija no vietas 3 dienas. Kad Tu iebrauksi mitrumā un vēsumā, Tu jutīsies ļoti nelaimīga. Peski arī vēl gan gaidīs, tikai viens ir jau kopš 2 nedēļām ziedos, citi vēl nogaida; tā arī Tu dari. Kad dakteriene paliek turpat vēl līdz jūlijam, varbūt Tu arī, paciemojies še, brauksi atkal pie viņas atpakaļ. Visādā ziņā dari un apdomā lēnām, neuztraucies. Tā Tu nupat uztraucies, kad nedabūji kartiņas, un manas slimības arī visas, lai arī daudzas, Tev zināmas. Tevi būs uztraukusi Huberiete ar savu hipnozi; to gan dakterienei nevajdzēja atļaut. Nu Tu visu pārspīlē. Nebaidies, palēnām viss būs labi. -- Antons par Jansonu laikam būs jau nodrukājis, jo 3. burtnīca iznāks 6./19. martā. Bet es viņam arī tā rakstīšu tūlīt, jo viņš atsūtīja «Druvu». Raksti arī Tu Lilijai. -Marku noņemšanu un izgriešanu, cik ļoti mīļi tas arī ir, Tu tomēr esi pārspīlējusi, - Tev jāzin, ka tas ir ļoti nogurdinošs darbs, mīļo sirdsiniņ. - Kur Tu liksi grāmatas, kas ir pie Tevis? Atstāsi Ivanovam, tāpat bez paraksta? Un kad nu gaist? Tu zini, ka grāmatas neskaita par mantām, bet Tev viņas būs taču ļoti mīļas. Vai nu saraksti pati, vai lai viņš sataisa katalogu. Bet no viņa taisīšanas es daudz neceru; viņš par lēnu, izgriezumus nau vēl paspējis. Varbūt Tu liec visas šurp sūtīt, vismaz tās, kas Tev vajdzīgas; ja domā pie dakteriem palikt, tad atstāj tur. - Fotogrāfijas noņemt no visām nau vērts, jo II taču gluži nesmuka; ņem no tās tikai priekš sevis vienu, zināšanas dēļ. Tāpat no I tik sevim vienu. Citas liec visas taisīt no III; neizdali arī pats, bet aprunāsimies, kam jādod. Kolonijai tiem, kurus es minēju, vai vēl kam? Manai Dorai arī būs jāsūta. - Jāsteidzas uz pastu. - Neuztraucies, mīļo sirsniņ, kopies un li. Lido.

 

 

 

41.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1912. gada 21. martā

Mīļo, dārgo, ļoti priecājos, saņemdams Tavu vēstuli, biju baidījies, vai arī neesi nevesels, jo atklātībā par Tevi avīzēs neko nedzirdēju; labi, ka tik mazāka saaukstēšanās bijusi. Man bij tā: no «Induļa» biju ļoti nostrādājies, iegāju sanatorijā atpūsties; pret beigām man lika priekšā izgriezt to bumbuli pie kakla, būšot 15 min. darbs. Bet izrādījās, ka strādāja apkārt 1 ½ stundas un es zaudēju daudz asins. Nu nevaru labi atspirgt, visas kaites; nervi, reimatisms tiek stiprāks. Nevaru labi strādāt. - Atraksti man, ko nu darīs tālāk ar B[isnieka] fondu? Vai tā it vienkārši nolaupīs tos 800 r.? Vai nekāda gandarījuma nebūs? Kugam dod prēmiju 200 rbļ., un man jau piespriesto atņem? Lai nu līdzi strādāju pie «Domām». Man arī teātrs nedeva «Ug. N.» benefici, bet Kugam gan. Es ar mieru dot pēdējam, bet lai man nu arī kas tiek, jo no gaisa nevar dzīvot, lai man vēlāk sarīko. Paliec mīļi sveicināts no
                                                            [paraksts].

Atklātnes malā rakstīts:
Man teātrs nesūta naudas, apprasies Krepliņam, kas tas ir.

 

 

 

42.

ASPAZIJAI
Kastaņolā l912. gada 21. martā

Manu mīļo zelta silverziediņ, aizsūtīju Tev vakar čomus, un bij iekšā arī divi mimiņu zariņi un hiacintes no saimnieces. Viņa gaida un cerē lielas lietas no Tevis, taisa jaunu ūdensvadu. - Man zobs sāka pa otru lāgu sāpēt. Laiks ir mainīgs, pēc dienas saule, nāk atkal lietus, un tad tūliņ reims un zobi. Ko Tu te tādā laikā darīsi? Tu tik vārīgs un smalciņš, Tu gluži nonīksi. Arī pie Millera vai Šmita liels glābiņš nebūs, jo viņi savu centrālkrāsni nekurina, tikai parāda, ka ir rieres. Ar to vāciešiem pietiek, Tev nē. - «Druvu» aizsūtīšu, neesmu vēl lasījis. - Vēstuļu man sakrājies tāds daudzums, ka steidzīgo vien ir 20, un nevar vēl pārvarēt pretīgumu pret rakstīšanu. Taču šo mēnesi 20 ir jau rakstītas. Nez kas ir, ka teātrs nesūta naudas. Rakstīju Ķirpēnam.- Šodien saulīte, iešu ārā. Ko dara Tavi gailīši? Kopies un barojies pats arī, mīļo baltumiņ, lido.

 

 

 

43.

A. UPĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 21. martā

Cienīto darba biedri un  mīļais draugs!

Es domāju, ka varu Jūs tā uzrunāt pēc Jūsu «Induļa un Ārijas» kritikas, jo tā ir ne vien, kā parasts, spīdoša un literārisks notikums, ne vien atzinīga, bet - es jūtu - arī draudzīga un sirsnīga, un tas mani aizkustina.
Es vēlējos Jums to izsacīt tūliņ, atbildēt vismaz tūliņ uz Jūsu laipno uzaicinājumu līdzstrādāt rakstu krājumā, bet mani aizkavēja neveselība. Lai šīs rindiņas tagad apliecina Jums, ka Aspazija un es ar prieku piedalīsimies Jūsu izdevumā; visādā ziņā termiņā, jūnijā, Jūs jau būsat saņēmuši mūsu sūtījumus, laikam gan jau aprīļa sākumā.
Novēlu visu labāko Jūsu jaunajam pasākumam un Jūsu pašu tik spilgti vestai rakstnieka gaitai.
Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu
                                                                    [paraksts].

C[astagnola] 21.3. 12.

 

 

 

44.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 23. martā

Manu mīļo sirdsnākumiņ, šodien atkal saule pēc vakarējā lietus, un tad var atpūsties; kad tur arī līst, tad jau viss viens, kur ieaukstēties. Izārstējies ar labi karstām vannām un tad brauc. - Par zīda blūzēm priekš saimnieces nemāku nekā prātīga teikt; viņa Tevi dikti gaida, tā ka būs laba visādā ziņā. Bet, tā kā Tu ēdīsi ārpusē pie Šmita un liela peļņa no Tevis viņai nebūs, tā kā arī no manis nau lielas pelņas, jo ēdu maz, tad labāk pērc gan kādu krietnu dāvanu. 5 franki jau vismazākais. - Ar tām pastāvīgām laika maiņām es nekā nevaru strādāt; kad nāk saules diena, tā iziet, atpūšoties no lietus dienas. Ko Tu saki uz Ivanova projektu atdāvāt viņam tiesību uz pastkartēm? Mums taču savā ziņā pārdots Slavinskam. Jāsarakstās ar brāli: Lido, manu sirds gabaliņ, - lido.

 

 

 

45.

A. PRIEDKALNAM
Kastaņolā 1912. gada 24. martā

24. 3. 12.

Mīļais draugs un biedri. Saņēmu ar lielo paldies Jūsu ievērojamo Baltijas guberņu pašvaldības projektu. Gribēju Jums tūlīt un plašāk atbildēt, bet arī tagad vēl nāku tikai ar šīm nedaudzām rindiņām; savas neveselības dēļ. Jūsu projekts izsaka gaišā formulācijā vispārējos vēlējumus un prasības; man simpātiski, ka ievērojat arī seno demokrātu prasību pēc divgubernības un ka Jūs nostādat pareizā gaismā mūsu muižniecības kulturālo zemumu (savā laikā Šillingam netika pietiekoši atbildēts). Projektam ir liela vēsturiska nozīme un literāriskas īpašības, un Jūs izpelnītos plašu aprindu pateicību, ja šo un citus darbus un runas likumdošanas laukā izdotu kopotus grāmatā. Jūs ar tiem esat pierādījuši savas tiesības uz tautas deputāta amatu; atliek tik vēlēties, lai Jūs nākamā sesijā nākat atpakaļ, uz ko, kā dzirdu, esot labākās cerības. Novēlu Jums visu labāko.
Sirsnīgākos sveicienus Jums un mīļai kundzei tāpat un vēl sirsnīgu darbošanos zinātnēs, un abiem izturīgu veselību.
Uz pieprasījumu no Rīgas atbildēju apstiprinoši; Jūs varat to paziņot.

 

 

 

46.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 24. martā

Mīļo sirdsdraudziņ, dārgumiņ, taisījās šodien atkal līt, bet vēl noturējās. Norunājām ar saimnieci, ka liks krāsnīti Tavā istabā, kurā es tagad dzīvoju; to izdarīs jau rīt. Saimniece ļoti laimīga; it sevišķi viņa pateicīga par mazām piemaksām. Es maksāju tagad par apkopšanu, ēsttaisīšanu 20 sant. par dienu, par zābakiem vēl ik svētdien pa 20 s. Tas patīk visvairāk. - Šorīt beigās atnāca no teātra nauda, bet tikai 300 r., un nu taču ir jau 20 izrādes bijušas. Man nemaksā, bet es lai dodu jubileju citiem. Tā nu ir. Mani tā netaisnība, par kuru neviens nebrīnās un neuztraucas, uztrauc gan; par nozagto Bisnieka fondu arī neviens nemin ne vārda. - Es staigāju šīs dienas tāpat, darbs neiet, kad nospiestība. - Izbarojies un izpeldies krietni un tad brauc. Lido, sirdspūkiņ, lido.

 

 

 

47.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gadā, ap 29. martu

Sveiks! Te būs pāris pantiņu. Baidos, ka tik nau par vēlu, jo tās 10 dienas tepat jau apkārt. Tie panti ir no agrāka laika, ja atzīstat par vajadzīgu, tad nolaižat nost 2 un 3 pantus, es tā jau dažus pats nolaidu un lūkoju visu pārtaisīt. - Citādi dzejoļi būtu man, bet taisni uz 1. Maiju nau, un arī nepatīkas runāt par vielu, kurā nekā jauna vairs nevar atrast; pārgrozītos pate maija svinēšana, tad cita lieta. - No Freiligrāta man pašam nau tulkojuma, bet ir cits tulkojums no Nātres. Kad domājat, ka es drīkstu to dot bez viņas ziņas, tad jums aizsūtīšu.
Par citu visu vēlāk, tagad tik daudz sveicienu visiem.
                                                                                                                [Paraksts.]
Dzejolis iet bez vārda vai pseidonīma.

 

 

 

48.

Ž. PĒRKONAM
Kastaņolā 1912. gada martā

Ļoti cienīts sekretāra kungs!

Ar šo atbildi nokavējos tādēļ, ka man tika taisīta operācija. - Klāt pieliktā vēstulē teātra direktoram īsas piezīmes par «I. un Ā.» lomām. - Daudz paldies t[eātra] komisijai par līdzekļu netaupīšanu inscenējumam un rūpību, ar kādu stājās pie «I. un Ā.». - Mani ļoti apmierina t. k[omisij]as un sabiedrības smalkās takts jūtas savstarpējā satiksmē, kas droši liecina par turpmākas, vēl sekmīgākas kopdarbības iespējamību. Kad tik vienmēr varēs saskaņot vadību ar sabiedrību, tad par J[aunā] teātra nākotni nekādos apstākļos nebūs jābaidās, bet tikai jāpriecājas.
- Vai izrādījās par ekonomiski pareizu ņemt paaugstinātas cenas «U. un N.» atkārtojumos? Vai publika spēj tās samaksāt? Vai teātrim nau kādi statistiski novērojumi, no kādām šķirām ir apmeklētāji? Vai to nevarētu izdarīt?
- Vēl jautājums: kad man šovasar nāk gatava jauna luga, vai tad būtu teātrim ērti izrādīt jauno lugu līdzās «Ug. un N.» un «Ind. un Ār.» (kuras laikam arī vēl ies) reizē tikai sezonas otrā pusē, kā tagad notiek ar «U. N.» un «I. Ā.»?

 

 

 

49.

T. AMTMANIM
Kastaņolā 1912. gada martā

Ļ. c. direktora k.!

Nosūtu Jums dažas īsas piezīmes par galvenām lomām «Ind. un Ār.»; dot pilnīgus raksturojumus ļoti grūti, jo šinī acumirklī man liekas, ka viss vajadzīgais jau izteikts pašā tekstā. Turpret es ļoti labprāt dotu paskaidrojumus uz Jūsu vai lomu tēlotāju pieprasījumiem par vietām (raksturos vai situācijās), kuras saceļ šaubas. Bez Jūsu aizrādījumiem es paskaidroju varbūt to, kas Jums jau tā ir skaidrs, un atstāju bez atbildes neizprasto. - Es ļoti priecājos, ka Jūs pats esat uzņēmušies samērā mazo, bet man ļoti mīļo Uģa lomu, kura jaunības pilnumā Jūs ieliksat ļoti daudz sava. Privātas un lietpratēju atsauksmes par Jums kā mākslenieku - aktieri un režisoru man rakstītas vislabākās, un Jūsu lielo rūpību pilnam atzīst komisija. Kad īsts mākslenieks ņem lietu ar visu sirsnību, tad nau jāšaubās par spožiem panākumiem. Es Jums esmu jau pateicīgs par sveicinājumu teātra mākslenieku vārdā, es būšu vēl vairāk pateicīgs par Jūsu mākslas darbu: šīs lugas izrādi. Sveicinat sirsnīgi manus biedrus aktierus un līdzstrādniekus.
Induls domāts kā jauneklis, ap 25 g., humāns raksturs, garīgi daudzējādi apdāvināts. Viņa spēki gaidījuši uz raisīšanu, stipru dvēseles iekustinājumu; to dod reizē tēvijas pametums un mīlestība. Viņa garīgā spēkā viņa pārākums par visām citām lomām, arī Ārijas un Mintauta (kas aktierim jāizceļ III, rsp., IVc.), bet arī viņa traģika: viņa jaunība, gars, parastā tikla nespēj tik piepeši attīstīties, lai panestu garīgo spēku eksploziju. Šī loma prasa no aktiera visvairāk: ne vien stipru iedziļināšanos ar jūtām, bet arī ar inteliģenci, aktierim jāsaprot daudzējādās I. domas un tieksmes. Indulim jāuzvar elementāri spēcīgais Mintauts ar jūtu un prāta smalkumu un domu tālumu; jo vairāk viņš atšķirsies no Mintauta, jo vieglāk būs to uzvarēt arī skatītāju priekšā, arī IV c., neprasot Mintauta tēlojuma pavājināšanu. Bet visādā ziņā ir vajadzīga šāda uzvara.
Ārijas raksturā jāsargas no sentimentālības. Straujība, vaļība, patvarība, dēkainība (Abenteuerlichkeit), uzvarošs humors. Grūti pārvarams un pārvēršams raksturs. Jāizceļ šī pārvēršanās un augšana.
Mintauts - elementārs lieliskums pretī Induļa garīgam. M. raksturs spilgts, tā ka viegli tēlojams un pateicīgs, kad aktiers spēj izcelt šo lieliskumu. Indulim reizē pretspēks un atspulgojums; praktika pret teoriju, reālisms pret fantāziju. Viņa traģika, ka nevar saprast brīvību un atduras kā Napoleons pret [iluminatoriem?] un Eiropas vispārības domām.
Pudiķis grūti iekustināms vecs pīlārs, apaļš raksturs. Tipiski latvisks. Bagātam izvedumam derīga loma.
Vizbulīte, ap 16 g., jāsargas izrādīt no bērnišķuma, vientiesības. Dabas bērna liela veiklība, gudrība, sirsnība, pusneapzināta mīlestība. Viņai būtu jāmirst, ja pilnīgi apzinātos, tādēļ viņai nāve nau iekšējs gadījums.
Uģis līdzīgs un pretstats Indulim. Aizturēta sirsnība. Jaunības pilnums, lomā var ielikt ļoti daudz.

 

 

 

50.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1912. gada 2. aprīlī

Mīļo, dārgo, priecājos, ka Tu ar pilnu sparu esi atkal sācis strādāt, bet baidos, vai būsi diezgan sasmēlies veselības priekš sevis, lai varētu to atkal izdot atklātības darbā. Atraksti atkal kādas īsas rindiņas, kā Tev klājas ar veselību un kā kundzei. - Man liels prieks, ka Saša taisās šurp braukt: Monte Brē sanatorijā ir ļoti daudz viesu, cauru gadu vaļā, katru gadu paplašina telpas, atsauksmes ir labas. Cena 7-8 fr. par dienu; speciālmaksa par vannām, elektrisk[ajām] vannām, saulesbādi, masāžu u. t. t. Maijā un jūnijā ir ļoti jauki; nau karsts, tas nāk tikai jūlijā. Bez tam Monte Brē ir augstāk par Castagnolu un tātad vēsāk. Diloņu slimnieku tur nau. Ja taptu par karstu, var uziet vēl augstāk pašā kalna galā. Sirsnīgi sveicini Sašu un teic, ka gaidām viņu; paliec pats mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava [paraksts].

 

 

 

51.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 2. aprīlī

Sirsnīgi sveiki, saņēmām mīļo vēstuli un naudu. Esam tagad atkal Castagnolā, un lūdzu turpmāk visas vēstules un sūtījumus adresēt tikai uz Castagnolu, jo Cīrihā (Dr. Farbstein) ir jau zudušas dažas vēstules, tur laikam neņem pretī mūsu korespondenci, tā kā mēs aizbraukuši. Mums še bija pašlaik ciemiņi, tādēļ novēlojamies atkal ar rakstīšanu. Par veikalu rakstīšu drīz vēlāk, tādēļ ka Gulbis izdod manus kopotus tulkojumus. Par mūsu norunu pārmaiņu es Jums taču būtu vispirms rakstījis. - Asp[azijas] veselība tagad labāka. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti.

 

 

 

52.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastaņolā 1912. gada 2. aprīlī

Bērziņ[am]. 2. 4. 12.

Uz Jūsu laipno vēstuli pagūstu atbildēt tikai tagad, man pa to laiku tika izdarīta operācija, un es biju nevesels. Ka Jūsu plānu labprāt pabalstu, par to rakstīju jau agrāk Vecozolam. Jauno rakstnieku darba krājumi ir Baltijā iznākuši jau vairāki, un tā arī Jūsējs, bez šaub[ām], atradīs sev izdevēju. Krājuma raksturs - emigrantu un jauno rakstnieku - tiešām vislabāk tiek noturēts, kad to neapgrūtina un nesaraibina par daudz ar veco darbiem, ņem no šenes tikai tik, cik nepieciešams; citās literatūrās jaunie mēdz uzstāties pat gluži patstāvīgi. - No mūsu laikrakstiem tagad «Strādnieks» stipri paplašinājis savu feļetonu, laiž pie vārda gandrīz vienīgi jaunos; tāpat «J[aunajā] L[aikā]» sastopami jaunie vien. Un arī šis drīz paplašināsies. Abos es redzu tikai Jūs; b. Vecoz[olam] varbūt ir personiskas grūtības; bet b. Straujāns varbūt tikai kautrējas, kas būtu nepareizi. Visādā ziņā arī tā krājums papildinās rakstīšanas iespēju, ir ļoti vēlams arī no publikas stāvokļa, un tam var novēlēt tikai vislabākās sekmes. Sv[eiki]!

 

 

 

53.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 3. aprīlī

Mīļo, labo, aizrakstīju Tev un aizsūtīju uz drukātavu maija dzejoli, vai ir saņemts? Atbildi par to visādā ziņā, un, kad drukā, lai atsūta korektūru. Vārdu lai neliek apakšā. - Tad: es Tev rakstīju, ka dodu «Ug. u. N.» izrādi priekš partijas vēlēšanu fonda, vai Tu par to paziņoji uz Rīgu? Man nau nekādas atbildes par to ne no Tevis, ne no Rīgas. Tik daudz laipnības taču varētu parādīt tam, kas arī priekš jums ko dara. Tagad varu vēl ko darīt priekš tā paša vēlēšanu fonda vai «C[īņ]as». Cīrihieši grib pagatavot A[spazijas] un manas ģīmetnes un cerē tā dabūt līdz 250 fr. Varbūt es vēl kaut kā varēšu palīdzēt, bet lai nedara man to pārāk grūtu, sevišķi mūsu Rīgas ļaudis neliekas apdāvināti ar takta jūtām vai ar citu, jā, to es neesmu manījis. Politika tur neredzas. «Cīņas» 120. N. dabūju. Varu saprast, ka Tevi arī sarūgtina diezgan. Kā iet ar veselību Tev un tavējiem? Man vēl vāji. Cerēsim. Sirsnīgi sveiks!

 

 

 

54.

Ž. PĒRKONAM
Kastaņolā 1912. gada 4. aprīlī

4. 4. 12.

Cienītais sekretāra kungs!

Jūsu paziņoju[mu] un aprēķinu par j[anvāra] un febr[uāra] mēn. saņēmu ar daudz paldies. Labi, ka neatliek ilgāk «Ind. u. Ā.» izrādes, bet taisa vienu dekorāciju šimbrīžam mazāk; nākamu sezonu var skaitu papildināt. - Nākamgadam būs visādā ziņā viena jauna luga, varbūt divas; bet, vai tas būs «Imanta», vēl nevaru pateikt, jo arī citas ir darbā. Par «Uriel Acosta» tulkojumu tiks tūdaļ rakstīts L[atviešu] biedrībai; bet vai tikai tur nesadega teātra arhīvs un tulkojums līdzi? Ibsena «Brands» ļoti labs, vai tik nebūs grūtības un dārgums? Prieks gan būtu, kad varētu tos pārvarēt. Vieglāk un lētāk ietu «Svētki Solhaugā», lai palūko teātrs to. Tolstoja triloģija gāja pie krieviem viena sevišķa apstākļa dēļ, vai pie mums būs tai tādi panākumi, par to jāšaubās, bez tam 3 lugu dārgums un risks, un vēl tulkojums. No maniem tulkojumiem varētu aizrādīt uz «Salameas tiesnesi» (Kalderons); tagad cenzūra to laidīs cauri. - Teicami, ka par direktoru paliek T. Amtmanis [starp rindām rakstīts: par kuru derētu vislabāk] un režisors A. Mierlauks; izsaku arī še vēlreiz sveicienu uz viņa godadienu, kuru apstākļu dēļ nepaspēju ievērot, kā gribēju.
Vai Jelgava nebūtu jau tik tāļu attīstīta, ka spētu saņemt veselu mūsu teātra nedēļu?
Man liels prieks dzirdēt, ka doma par teātra namu sāk pieņemt reālāku veidu; tā labākā liecība par viņa panākumiem.
Beigās vēl: esmu pilnā mierā, ka «U. u. N.» viena izrāde manā vārdā tiek dāvāta labdarīgam mērķim.

 

 

 

55.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1912. gada 4. aprīlī

Mīļo, dārgo, saņēmu Tavu vēstuli ar labām ziņām un sirsnīgo draudzību. Saņēmu arī naudu no Krepliņa. Esmu tagad atkal vecā vietā. Arī Asp[azija] atbrauca atkal šurp, un mums bija še jau viena viešņa, kuras dēļ būtu gandrīz pilnīgi palaidis garām Mierlauka benefici, jo nepaspēju avīzes izlasīt pa to laiku. Man žēl, ka nu aizsūtīju tikai telegrammu, ne vēstuli. Par manu benefici es esmu laikam Tev neskaidri rakstījis; tur ir cēlies kāds pārpratums: patiesībā, kā Tu būsi Rīgā dzirdējis, ir priekšlikums, lai teātrs vienu «U. u. N.» izrādi it kā dāvā man, bet nauda ies par labu kādam labdarīgam mērķim. Es ar to esmu ar mieru, tikai piezīmēšu to pašu, ko Vilis, ka neveikli būs rīkot benefici. Lai iet labāk tā, kā Tu saki: lai noliek tikai vienas izrādes ienākumus priekš tā mērķa. Tad arī iet runa ne par «Ind. un Ār.», bet par «Ug. u. N.». Man pašam arī tā ir labāk, kad nerīko tagad tam labdarīgam mērķim manu benefici, jo tad jau man nevarēs vairs dot otru benefici, piem., «Ug, u. N.» 100. izrādē, kura varētu notikt vai šoruden, vai nākamu pavasaru. Bet, kad nerīko taisni benefici tagad tam labdarīg. mērķim, tad mums abiem ir labi. Kad Nik. Alunāns grib benefici no «Ug. u. N.» (kam es principā piekrītu, aizrādīdams tik, ka nau vēlams blakus «U. u. N.» un «Ind. un Ār.» izrādes) un dabujuši jau Mierlauks, Kuga, koris un skat[uves] biedrības biedri, tad jau man arī tādu varētu dot; arī vēlāk no «Ind. u. Ār.». Bet tagad vispirms ir jautājums ne par mani, bet par labdarīgo mērķi; palīdzi, mīļais, to pareizi nokārtot. - B[isnieka] fonds nu ir iznīcināts un jau piespriestā prēmija nolaupīta. Kā nu Gustavs, kuram visā tanī kauna lietā ir iniciatīva, domā savu stāvokli pret mani? Vai nekāda gandarījuma nebūs par A[spazijas] atklātu apvainošanu? Un Gustava «Domās» Pīpis sludina mūs par viņa līdzstrādniekiem, pēc tāda apvainojuma. - Kā Tev, mīļo, stāv ar veselību? Man neiet visai, nu vairāk vārgstu es, bet jāstrādā atkal; šoreiz gribu agrāk beigt lugu, lai varbūt vasarā jau varētu izcenzēt. Ir divas puslīdz vienādi gatavas.
Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts].

C[astagnola] 4.4. 12.

 

 

 

56.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1912. gada 6. aprīlī

Mīļo, labo, saņēmu visas labas lietas: ka ar pastu viss ir kārtībā, saņēmu izgriezumus, saņēmu fotogrāfijas, par visu liels paldies. Bet uz lieldienām nu vēl mums lūgums: dod mums mūsu dienišķu maizīti! Aiztec pie Loritz`a, Zeughaustr. 65, un nopērc, un atsūti šurp: Munschener Roggenbrot vienu prāvu kukuli.
Tās būs tās lieldienas še, un Tev un biedriem vēlu vēl labākas lieldienas. Sveiki!

 

 

 

57.

J. BUŠEVICAM
Kastaņolā 1912. gada 8. aprīlī

Skabarg[am]. 8. 4. 12.

Sveiciens uz atjaunoš. politiku un nodod to arī tam, kurš negrib tikt minēts un tomēr min, kurš tik skaisti domā un tik skaisti izteic domāto. Tu zini viņu un zini arī, ka viss skaistais ir traģisks. Katra dzīve top traģiska, kad viņa grib tikt skaista. Tāds vēl ir mūsu laiks. Visstraujākā dzīve traģiķim, kas vienmēr nodarbojas ar skaistumu. Viens tik mierinājums, ka viņu mīl tie, kas negrib tikt minēti, un otrs, ka traģiķi, nevarēdami būt bez traģikas, tomēr grib viņu lauzt un darīt citu laiku, kas nau mūsu.

 

 

 

58.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 8. aprīlī

Mans vecais draugs, Tava mīļā vēstule mani dziļi aizkustināja; gandrīz par maz teikts, ka der Freiheit Dienst ist ein schwerer Dienst, šī kalpošana ir gandrīz traģika. Visā viņa smieklīgumā tas fakts taču ir briesmīgs, ka jāizlabo tas pats raksts, kurš mūs apvaino. Un tas tā ir visur un visiem. Tie diletanti slēpj savu nespēju aiz lietas, un lieta tomēr parādās tikai viņos. Tā ir arī traģika, bet tā vismaz pāries; mūsējā nepāries. Nu lai! Mēs tomēr esam optimisti, tikai es šķiru: optimismu priekš lietas, traģismu priekš darbiniekiem. - Kā mani arī aizkustina: tā jau ir tā atpūta, kad Tu aizbrauc turēt priekšlasījumu! Turies, veci!
- Mana izrādes darīšana ar rīdziniekiem padarīta. Es jau neņemu ļaunā formas jautājumu, bet pašu saturu. -Bet ļaudis pāriet, un lieta paliek. - Kad Tev vēlāk būs vaļas, atraksti par sevi, es nekā nesaprotu. - Par naudu vēlēšanu fondam lūkošu vēl gādāt. Visu labu un veselību.
                                                                                                            Tavs [paraksts].

 

 

 

59.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 9. aprīlī

Mīļo brāli, pirms runāju par veikalu, gribu vēl vienu vārdu teikt par to Upītu, par kuru jau Elza minēja. Tas nau tas pretnieks, ar kuru var runāt objektīvi, ar filozofiju un humanitāti. Tie jēdzieni priekš viņa neeksistē, kā jau priekš mūsu dienu modernista. Polemika tagad nenozīmē domu noskaidrošanu un pārliecināšanu, vārdiem nau vairs kvalitatīva, bet tikai kvantitatīva nozīme. Tev laika pagaidīt, kamēr tādi apnīk publikai; Tev ir liels pozitīvs darbs, dari to. Neļaujies no viņa novilkties uz blakus lietām, viņam jau patīk un priekš viņa veikala vajadzīga tāda polemika, kā reklāma. - Bet nu lai tas paliek. Man viens liels lūgums: uzmeklē vecos «Zelteņu kalendāros» manu tulkojumu no Heines «Nordseebilder», laikam 2 gadagājumos, un atsūti man šurp. Tāpat man vajdzēs, bet vēlāk, «Bimini», kurš laikam ir iekš «Mēnešraksta». - Tad parunā ar Slavinski, vai viņš izlaiž arī jaunas skatkartis? Tagad še ārzemēs izlaidīs vairākas mūsu jaunas ģīmetnes; ar varu noturēja, lai nelaiž tās iekšā Rīgā, jo Slavinskim it kā pārdota tiesība uz tām. Bet kad Sl[avinskis] pats nemaz nerūpējas, tad jau citi viņam noņem, kur es varbūt nekā nevarēšu padarīt. Tagad laiks būtu, ka viņš izdod ko jaunu. - Un nu lielo paldies par Tavām visām padarīšanām, rēķiniem un ziņojumu, un atbildes: ar «Kapitāla» tulkošanu šogad laikam vēlēšanu dēļ nekas neiznāks, jo nebūs brīvas naudas. Vispār, laikam no visa nekas neiznāks: nesadzīs naudu un, otrkārt, var arī cenzūra aizliegt, tā kā «Sievieti», kura taču mazāk kaitīga. Tātad nogaidīsim. - Par «Mariju Stuart» laikam ar godu nekā nedabūsim, būs man jāraksta caur Tevi Brigaderam vēstuli. Tagad vēl otra vajadzība pie viņa: lai Vec[ais] teātrs atdod atpakaļ Elzas «Uriel Acosta» tulkojumu un manu «Zalameas tiesnesi». Varbūt ka Tu varētu arī par tiem viņam personiski pieprasīt. - Lūko, mīļo brālīt, arī citur iekasēt naudu, kas vēl nākas; es jau zinu, cik tas grūti, bet labi būtu, kad kas nāktu, jo Jaun[ais] teātrs šogad līdz šim ir mazāk izrādījis un tātad arī maksājis nekā pērn, bet izdevumi mums šogad bij daudz, daudz lielāki tās sanatorijas dēļ. Mana operācija izgāja gan ļoti labi, bet es zaudēju daudz asins un atspirgstu ļoti lēni. Elzai arī neiet nebūt kā vajdzētu: nervi neklausa labi un klimatu še nepanes. Ceram nu uz labošanos no ceļojuma, bet viss lielā nezināšanā. Tāda mūsu būšana, un līdz ar to maza strādāšana. [Speries?] Tu tikai ar savu «Rīgu» jo sparīgāk; tā būs labākā atbilde uz visiem pretniekiem, ar to Tev ies labi. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu
                                                                                                                   [paraksts].

 

 

 

60.

P. PEKMANIM
Kastaņolā 1912. gada 11. aprīlī

Adata. 11.4.12. Mīļo biedri! Rakstīju «U. N.» izrādes lietā b. J[ansonam] un teātrim, ne tieši minēdams, vēlēš[anu] fondam, bet tik «labdarīgam mērķim»; bet, kad tas Jums vajdzīgs, tad še pielieku zīmīti. Es domāju, ka Jūs lietu uzskatāt par nesteidzamu tādēļ, ka, rakstīdami ar gariem aplinkiem un ne tieši, kā otro vēstuli, nokavējāt varbūt kādu mēnesī. - «Sēklu» labprāt pabalstu un nosūtīšu kādu dzejoli itin drīz šinī ceļā. Ar A[spaziju] par to nevaru runāt, jo ar viņu «J[aunais] L[aiks]» pārrāva visas saites visnaidīgākā veidā ar pilnīgu apziņu. Pie manis tanī lietā negriezās, un rezolūcijas līdz šim vēl man atsūtītas nau; parūpējieties, lūdzu, lai to izdara. Tagad man rūgtuma vairs nau, es zinu, ka ļaudis pāriet, bet lieta paliek. Man ir cerības, ka varēšu vēl sagādāt kādu pabalstu v[ēlēšanu] fondam. Man patiktu zināt, vai «Sēkla» nodomāta aši, vai cenzūrai piemērota. Kad es varētu vēl kaut ko pakalpot, paziņojat man. Vislabākās sekmes «Sēklai» un vēlēš[anām]! Vai Jūs esat tas pats biedrs, kuru pazīstu tik labā ziņā no literatūras?

 

 

 

61.

H. GREILIHAM
Kastaņolā 1912. gada 11. aprīlī

11. 4. 12.

Cienījamo biedri, atļaujiet pievienot savu nokavējušos sveicienu tiem tūkstošiem, kas Jūs gavilēdami apsveikuši Jūsu 70. dzimšanas dienā. Izjūtu lielu cienību pret Jums kā pret cīnītāju. Jūsu mīļais paraksts, pašrocīgi rakstīts uz kādas atklātnes, man ir visdārgākā piemiņas velte un arī mīļš atgādinājums - visiem spēkiem ņemt no Jums priekšzīmi.

 

 

 

62.

J. DAMBEKALNAM
Kastaņolā 1912. gada 24. aprīlī

Dārgo Jānīt, rakstu Tev diezgan steidzamā lietā - par to nodomu dāvāt no J[aunā] teātra puses labdarīgam mērķim (Tu taču par to zināsi visu tuvāko) vienas «Ug. u. N.» izrādes ieņēmumus uz manu vārdu. Es esmu ar mieru. Es par to jau vairāk nekā 2 nedēļas atpakaļ rakstīju uz dažām pusēm, bet ne no vienas vietas neesmu saņēmis atbildi, vai dabūts manas piekrišanas izsacījums. Tā ir gan savāda rīkošanās tik svarīgā lietā. Jau pats lietas ievadījums bija man nesaprotams savu lielo aplinku dēļ, jo varēja visu izdarīt ērti un bez liela laika tēriņa caur Tevi. Tagad rakstu Tev un lūdzu Tevi izvest to lietu galā, jo «J[aunais] L[aiks]» bieži stājas un maina adreses un es negribētu, ka vēstule zustu, un, bez tam, es Tevi pazīstu - savā ziņā un vislabākā ziņā - personiski. - Vajdzēja, lai teātrs zinātu manu piekrišanu: par to es aizrakstīju sekretāram. Tikai man neoficiāli no teātra kāds saka, ka nebūtu ērti nosaukt par benefici; labāk tāpat nodot vienas izrādes ienākumu tam labdar[īgam] mērķim. Man arī liekas, ka tā būtu ērtāk teātrim, tam mērķim un arī man; man tad varētu vēlāk, nākamu sezonu, sarīkot tiešām benefici, kas vairs nebūtu iespējama, ja šo sauktu par benefici. Bet tā ir rīdzinieku pašu lieta. Novēlu labas sekmes. - No «J. L.» redaktora neesmu saņēmis nekādas vēstules, ne rezolūciju, kaut gan man būtu labi paticies zināt rezolūcijas A[spazijas] lietā. - Pret «J. L.» administrācij[u] tagad pavisam ārkārtēji sparīgi uzstājas, tā vēl laikam nau līdz šim bijis. Vēlēšanas ir tuvu. Bet tad taisni jāpabalsta «J. L.». Žēl, ka neesmu un neesmu vēl vesels, nevaru nekā laikam piemērota jauna uzrakstīt, bet sūtīsim ko vecu - gatavu, rīt vai parīt. - Uz dzejoļiem administrācija sevišķi skatās, tur vajga ārējo mēru prast; to pāris dzejoļu dēļ nebija vērts «J. L-am» nest tik lielu sodu; vajdzēja drusku koriģēt. - Es redzu, ka ar lielu sajūsmu met naudu dienas avīzes dibināšanai, es arī labprāt piedalītos, bet vai tagadējos admin[istrācijas] apstākļos jel maz iespējams dien[as] avīzi riskēt? Zaudējums taču daudz lielāks. Viss spars tagad jāpieliek vēlēšanām, «J. L.» var to līdz šim veikt gluži pietiekoši, tik cilvēku daudz jāupurē. - Pētersonu es pazīstu kā taisni skaistu un mīļu cilvēku vēl no veciem laikiem, sirsnīgākais sveiciens viņam. Es tik nezināju, ka redaktors ir viņš. - Par «Lāstu» man teica, ka uzvedīšot. - A propos, vajadzētu arī «J. Laikam» aizrādīt uz «Ind. u. Ār.», tā luga taču visa rakstīta no partijas gara un stāvokļa, tas ir vēst[uriskais] materiālisms, pielikts vēsturei un drāmai. «Ug. u. N.» bij vēst. materiālismā vēstures teorētiska uzbūve. «Ind. Ār.» ir konkrētā laikmetā teorija, praksē izvesta. - Palieci nu daudzreiz mīļi sveicināts, dārgo Jānīti, un nebaraties Jūs abi savā starpā, Jūs zelta cilvēciņi. Sveiks!

 

 

 

63.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 26. aprīlī

Mīļo brālīt, aizvakar mums pienāca no Doriņas telegramma, ka mamiņa esot ļoti slima, lai Elza braucot. Šodien pēc divkāršiem pieprasījumiem saņemam atbildi, ka «vājas cerības». Elza uzreizi nevar dabūt vajadzīgos papīrus, un katru acumirkli var pienākt ziņa, ka nau vairs jāsteidzas. Turklāt pati Elza ir visu laiku, kopš pārbrauca šurp no sanatorijas, vārgusi vien un bij jau sataisījusies braukt atpakaļ uz Cīrihu, kad nāca ziņa par mamiņu. Tādos apstākļos mēs nu dzīvojam. Darbu nestrādājam ne viens, ne otrs; arī par darbiem jāiztur pašlaik uzbrukumi mums nu abiem. Prieks nau liels, bet, lai aizmirstu tās pārestības, jāstrādā kāds mehānisks darbs, jātulko tas «Kapitāls». Visā drīzumā paziņošu Tev par termiņu, kad aizsūtīšu sākumu, un Tu atkal paziņo par naudas apstākļiem. - Uzbrukumi Tev tagad tāpat jāiztur, visi melnie spēki apmetušies sarkaniem mēteļiem un nu pamāca mūs, kas ir sarkans. Pēc Tavas vēstules saņemšanas es pilnīgi piekrītu Tavai taktikai pret Upīti. Tikai lasījis es Tavus tāļākos rakstus neesmu, jo Hermans vai Pīpis nepiesūta man no 1. aprīļa vairs «D[ienas] Lapu». Apstellē viņu no 1. aprīļa par naudu, un lai atsūta numurus, no 1. aprīļa sākot. Ka Upīts, tepat uzbrukdams Tev, aicina atkal Tevi līdzstrādāt, tas Tev, mīļo brāli, kā godīgam cilvēkam ir liels brīnums. Tagad, liekas, tas ir kas parasts. Tāpat partijas ļaudis aicina Elzu līdzstrādāt, kad to izlamājuši. Upīšam biju solījis uz viņa lūgumu līdzstrādāt jau labi sen atpakaļ, laikam 5 nedēļas. Bet nu nezinu. Man visa tā tagadējā paaudze, tie sēnalu un padibeņu ļaudis līdz kaklam apriebušies; visi, kas bija spējīgi un godīgi, tie izvētīti un izsijāti, un tie ašķugali saucas par graudiem un grib no sevis izcept maizi. - Tu saki: protestēt. Labi; tas nozīmē ielaisties garās polemikās ar visādiem mēsliem, samaitāt sev visu vēl atlikušo nervu spēku - Tev jāzin, ka es pa šiem gadiem esmu ticis diezgan slims -, un kur tad paliek pozitīvais darbs? To es vairs nevarēšu vismaz gadu. Vai tas ir vērts? Tu nupat pabeidzi tik liela darba I daļu, Tu turi vecu, pelnītu, izstrādātu slavu, es vēl tiklab kā neko neesmu devis no sava darba. Mēs esam pozitīvi cilvēki, un mums jāuzvar ar pozitīvu darbu. Man pat ir plāns: strādāt klusībā un nekā nelaist vairs klajā, - tad nevajdzēs slāpt no tagadējās sabiedrības nelabās smakas. - Tavs plāns par sava paša rakstu krājuma izdošanu ir ļoti labs; raksti par to plašāk. Mēs esam līdzi. Tur reiz būs skaidrs gaiss. - Bet lai nu paliek visas tās neķītrības. Viņas saraujas pret lielām bēdām, kuras tagad mums uznākušas dēļ mīļās mamiņas: Elza Tev jau vakar aizrakstīja kartiņu. Aizbrauc turp, mīļo brālīt, apraugi, kā stāv, palīdzi Doriņai apkopt, lai kā beigtos. Izzini tuvāk par slimību. Naudu es aizsūtīju 40 rubļ., dod vēl, kad Doriņa prasa. Paliec mīļi, mīļi skūpstīts Tu, mūsu mīļais, labais, vecais brālīt, līdz ar mīļo Emmiņu. Sveiks!

Vēstules malās rakstīts:
Saņēmu nupat «Zelt(eņu) kalend[āru]» no 1904. g., bet tur ir «Nordseebilder» tikai II cikls. Man vajga arī I cikla, tas būs laikam 1903. g., atsūti, mīļo brālīt, arī to un tūlīt. Sveiks!
Kāda slimība ir mamiņai? Atraksti! Sveiks!

 

 

 

64.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 26. aprīli

Mīļā, dārgā draudzene, Jūs ar savu smalko būtni un mākslinieces dvēseli, ar cēlo un reizē uzticības pilno satiksmi, ar saviem darbiem, vēstulēm, ar visu esat man tikusi tik tuva, ka katra parādība no Jums ir man draudzība, ka es visu varu no Jums pieņemt. Tās dārgās, ar tādu gaumi izvēlētās mantas, tās mīkstās zīda segas ir tikai zīmes draudzībai, kurā es tik mīksti un silti tinos. Un, ak, mums vajadzīga tāda draudzība, mūsu amats mūs dara vārīgus, un mēs esam tik laimīgi, kad rodam tādas jūtas kā Jums, dārgā draudzene. Šo pat brīdi mums atkal liels apmierinājums, ka varam Jums rakstīt par savām bēdām. Lūk, tik tuvu es Jūs skaitu, ka varu Jums arī sūdzēties. Elza ir atkal nevesela, viņa še vārgo visu laiku, un nu jābrauc atkal uz Cīrihu ārstēties. Bet vēl tas nav viss. Dabūjām telegrammu, ka mammiņa, kuru Elza tik ļoti mīlē, ir «ļoti slima», lai Elza braucot. Jūs varat iedomāties, mīļā draudzene, to uztraukumu. Papīri nav kārtībā, slima ir, kā lai es laižu? Ziņas ir grūti dabūt no mājām. Bet Jūs esat tik mīļa un tik sirsnīgi laba, apprasāties pie sava kunga, cik bīstams ir nieru iekaisums, kurš esot, pēc ārsta teikuma, mammai, un ko nozīmē sāpes labajos sānos un gūžā. Varbūt Jūs par to aizrakstītu arī Elzas māsai Doriņai (mammiņas adrese: Jelgavā, Dobeles ielā 10, sētā) un paziņojat arī mums šurpu. - Te nu Jums mūsu bēdas. Bet Jūs strādājat tik dūšīgi tālāk, neņemat plašus jaunus tematus, bet lūkojat vispirms izsisties cauri ar drāmu. Ņemat to sabiedrisko vielu no strādnieku dzīves. Esat mīļi, mīļi sveicināta no mums abiem.
                                                                                                    Jūsu R.

 

 

 

65.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gadā, ap 26. aprīli

                                                        Deglavam priekš Doras.
                                                        Drosmi. Palīdzēsim.
                                                                                        Nagliņš.

 

 

 

66.

A. LŪKlNAI
Kastaņolā 1912. gada 2. maijā

Mīļā, dārgā draudzene, saņēmu nupat Jūsu dziļas mīlestības pilno vēstuli Elzai, līdz ar dārgo matu piemiņu no māmiņas. To varēja iedomāties tikai tik sirsnīga dvēsele kā Jūs. - Rakstu es, jo Elza jau kopš vakardienas atkal Cīrihā, sanatorijā tā pati adrese: Turner Str. 22, Dr. Farbstein. Elza krīzi še pārlaida, bet jūtas tik vāja, ka aizbrauca lietot atkal mehāniskus līdzekļus, kas viņu padarītu stiprāku bez psihikas un nervu spēka piepūlēm. Jo tāda saņemšanās - būt stipram - maksā ļoti daudz nervu un nogurdina. Elza baidījās ļoti, ka neaprok māmiņu tik pamirušu; rūpējaties par to, dārgā, ka apraktu tikai tad, kad nepārprotamas nāves zīmes, pūšana. - Es arī vēlētos, lai māmiņu nofotografē; es domāju, arī Elza to gribēs. Tātad darat to vien. - Man ļoti, ļoti rūpētu, ka Elzas pēdējo vēstuli māmiņai norakstītu un atsūtītu kopiju. - Mīļu, lielu paldies par visu, visu; arī tas mūs ļoti apmierinās, ka varat pie sevis uzglabāt mūsu mantas, kas bij pie māmiņas. Man sevišķi rūp grāmatas; tās Jūs varētu mums atsūtīt vai nu pie vienas reizes šurp, vai aizvest pie sevis un sūtīt tad man, kad mums būs paliekošs dzīvoklis, laikam Bernē. Paliekat daudzreiz mīļi, sirsnīgi sveicināti no Jūsu Jāņa.

 

 

 

67.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 2. maijā

Mīļais draugs, rakstu Jums pirmajam ziņu, ka Asp[azijas] māte nomirusi. Aspazija viņu ļoti mīlēja, un šis zaudējums viņu tā satrieca, ka viņa, pavadījuse Castagnolā vienu mēnesi, atgriezās vakar atkal uz sanatoriju Cīrihā (adrese tā pate). - Viss šis laiks aizgāja vienā sirgšanā un uztraukumos, tā izskaidrojat un atvainojat arī manu ilgo klusēšanu. Uz Rīgu sūtu šinīs dienās caurskatītos rakstus; sen jau bija rakstīts arī jauns priekšvārds, piem., «Vētr. sējai», bet vienmēr gadījās nopietni traucējumi. Paliekat mīļi sveicināts un esat vesels! Jūsu
                                                                                                                    [paraksts].

 

 

 

68.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 2. maiju

Mīļo sirdsiniņ, sūtīšu Tev šo kā ekspresvēstuli, ja vien tā ies: es gribu, lai Tu nepaliktu visu dienu bez ziņas; jo vienkārša vēstule laikam nonāks tikai otru rītu. Gribēju izlaist kartiņu jau ½ 7 vakarā, bet pārnācis atlikos drusku atpūsties un biju aizmidzis un aizgulējis laiku. Tā gāja man pirmo dienu. Toties atkal biju pie Mazza, evvivanno i piselli! laipnība bija, bet runāšanās nē, norādīja tikai ar pirkstu uz cantinu. Nopirku arī vēl 1. maggio kartes - ir tas pats maggio, kas 5 gadus atpakaļ -, noklausījos Agliati garu un steidzīgu nostāstu par 86 g. vecu veceni, kas pate taisījusi tā Carlo Cattaneo gultu, kuru Romolo nopircis - una cosa famosissima, tutt' il mondo parlera -, konsuls devis jau 1000 lire, bet tas vēl nekas. Viņš bij sajūsmināts līdz apreibumam, steipuļoja un oda pēc nostrano. - Ko nu es vēl izdarīju? Piekopu istabu, ienesu sev garkāju galdu un nu pēc mangiāšanas iešu gulēt mazā pūka gultiņā. Kā nu tik ies tam mazajam pūkiņam? Vai konduktors būs palīdzējis pārstiept tās mantas? Vai tik nebūs auksti bijis? Vai būsi tūliņ dabūjis siltu vannu? Turies, mans mīļais dārgumiņš, lieto tos mehāniskos līdzekļus, zini, ka lielākais ļaunums jau pārgājis, nu nāk tik noviļņojums, un tas ies aši uz labo pusi. Domā tikai uz veselību, cits viss nāks par sevi. Ni trau, mēs li, mīļo dvēselīt, lido.

 

 

 

69.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 2. maiju

Mīļo sirdsdziļumiņ, sūtu Tev šo arī «ekspres», Tev jāatbild Lilijai. Viņa raksta ļoti mīļi, un vēstule arī nopietnāka un skaidrāka. Skaistas iedomas viņai: atsūtīt matu šķipsniņu - es arī paņēmu mazu drusciņu - un ielikt mamiņai līdzi «Ziedu klēpi» un Tavu vēstuli. Tavu vēstuli vajadzētu norakstīt, kad tik nu nebūtu par vēlu. Lilija arī neko neatbild uz to, ka jāgaida un jāpārliecinājas, vai tiešām mirusi. Fotogrāfiju vajdzētu likt noņemt; taču ir piemiņa. Vai par to Tu netelegrafētu Doriņai? Vismaz fotogrāfijas dēļ. - Ļoti apmierinoši, ka Doriņa tikai ar telegrammu atsaukta un tātad nau vainīga. - Lilija raksta, ka paglabās arī pie sevis mamiņas mantas; varbūt atsūtīs arī grāmatas, vai nu šurp, vai jūlijā uz Berni, kad tur būsim noņēmuši paliekamu dzīvokli. - Es Lilijai aizrakstīšu īsu kartiņu tikai ar pateicību, bet raksti Tu drīz viņai pate. Tas Tevi arī novilks no domām, manu mīļo dvēselīt. Kad tāda novilkšana Tev dara labi, tad nopērc un liec atsūtīt man šos Reclamus. Arī 2 mazākus kartu albumus pa 1 frankam vari man atsūtīt, kad Tev patīk pastaigāties pa pilsētu. Un nu ņem kurvi un vannas, un masāžu, pilnu kūri kā pērn. Turies, mīļo sirdsziediņ; par mani nebēdā, man iet labi; rakstīšu vēstules. Lido, lido.

 

 

 

70.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912, gada 3. maijā

Manu mīļo zelta sirsniņ, es nedomāju, ka Tev būtu tas brauciens tik grūts, ka vajdzēs likties gultā. Nebūtu Tevi vēl laidis. Kurvja un vannas Tu arī neesi vēl dabūjusi, jā, kādēļ tad Tu turp brauci? Izgulēties Tu varēji arī še; paliek tik vienīgi tā sabiedrība. Izskatās, it kā es būtu gribējis tikai no grūtībām tikt vaļā. - Es brīnos arī, kādēļ Tu neesi vēl saņēmusi nevienu manu vēstuli, kuras bij sūtītas express, pirmā vakar, 2. maijā, pulkst. 8 pr[iekš] pusd[ienas] un otrā 11 pr. psd. Neaizmirsti atzīmēt, kad Tu viņas saņem, lai zinātu, par cik ātrāk noiet expressa vēstules; maksā viņas 40 santīmus. - Še vēstule no Lilijas, un iet arī vēl karts. - Manu vēstuli brālim Tu laikam paņēmi līdzi; aizsūti viņu vienu, arī bez savas vēstules, kuru Tu vari rakstīt vēlāk. - Labi, ka dakteriene Tevi apmierināja meningīta dēļ; biju rakstījis tās dēļ arī Lilijai, lai gaida ar glabāšanu. - Es tagad rakstu vēstules. - «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī» Līgotnis vēlreiz iztirzā un konstatē, ka «Induli» uzņemot vēsi, vaina esot: «traģēdijas filozofiski rezignējošais raksturs, Indulis prāto uz katra soļa, uz skatuves prasa ne tikai notikumus, bet cēlonisku dramatisku darbību». - Gulbis raksta, ka esot slims, izmaksājis ārstiem par mēnesī 300 r., naudu sūtīšot man tikai no Rīgas jūnijā. Turies, mīļo sirdsiniņ, lido.

 

 

 

71.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 4. maijā

Manu mīļo sirdsdzīvībiņ, kā Tu vēl vienmēr ciet un vārgsti! Tev nedod mehāniskos līdzekļus grūtuma noņemšanai, ne kurvju, ne vannas! Kas tā par briesmīgu bezbēdību no dakterienes! Vai tas ir skopums, vai vienkārši vienaldzība? Izturēt Tu kurvi varēsi labāk nekā tās briesmīgās bēdas, tā tik izruna, lai Tev nedotu, kas vajdzīgs. Atstāj Tevi gluži vienu, arī tā Paulīne aizvelkas prom. Varēji tad labāk palikt še, vairāk jau es būtu Tevi izkopis. Bet uzstājies taču un ņem ar varu kurvi! Kad man rīt nebūs ziņa, ka tas izdarīts, es telegrafēšu dakterienei, ja nelīdzēs, braukšu pats. - Express vēstules, kā redzu, nonāk pat vēl vēlāk nekā parastās; arī to švindelē. Atzīmē, kurā stundā saņemi. - Doriņa ielikusi «D[ienas] L[apā]» mamiņas nāves ziņu. Apraka 20. apr[īlī) (v. st.) pulkst. 6. Ko nu velti nokaujies ar pašpārmetumiem Somijas dēļ, labāk pielūko, ka dabū vannas. Turies, mīļo sirdsiniņ, lido.

 

 

 

72.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 5. maiju

Manu sirdssaulīt, dabūju Tavu kartiņu, bet nepaspēju atbildi šodien svētdienā, kad pasts iet retāk. Še būs līdzi arī Lilijas vēstules, kuras rakstītas agrāk, un Doriņas sludinājums «Dz[imtenes] V[ēstnesī]». - Lilijas sirsnība liekas taču īsta, tik ilgi viņa uzturas un tik patīkami nomierinoši to lasīt. Labi, ka Tu viņai gribi aizrakstīt. - Bet Tava dakteriene - vai tas pieder pie ārstēšānas metodes, ka Tevi atstāj vienmēr vienu? Nu beigās sāk dot vannu, kad Tu jau nomierinājusies, un vannai vajdzīgs pašai būt nomierināšanas līdzeklim, lai Tu nemocītos tik daudz ar psihisku pārvarēšanos, kas taču prasa lielu nervu tēriņu. Manu sirdsdārgumiņ, man tik žēl, ka nebraucu Tev līdzi, būtu Tev ceļā vieglāk bijis un būtu tūliņ dabūjusi vannas. Es Tevi noturēju par stiprāku, nekā Tu esi, un man gluži nelabi ap dūšu. Darbu jau es arī te neesmu nekādu pasteidzis, kuļos ar tām briesmu vēstulēm, vēl 20, kārtoju un lasu «Imantu», nodomāju izgrūst episko, bet publikai tik patīkamo līgošanu un staigāšanu laukā iekšā garākā prologā vai priekšspēlē, gluži ārpus drāmas, pat ārpus skatuves. - Simsons atrakstījis mīļu karti, Biruta un līdz ar viņu ducis aktieru. Citā nau nekā ievērojama. Šodien gran festa, no plkst. 4 [Gigia?] iet pa augšu ka rīb vien, tutti a Munt Brē. - Kurā istabā Tu dzīvo, mīļo sirsniņ? Vai esi jau bijusi savā priežu mežā? Lido, sirdsiniņ, lido.

Vēstules malā rakstīts:
Gulbis prasa pēc «Nordseebilder», jādod būs. Lido.

 

 

 

73.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 6. maijā

Mīļo brāli, uz Tavu vēstuli atbild Elziņa par visu, kas attiecas uz mamiņu. Es runāšu tikai par blakus lietām. No «Zelteņu kalendāra» man atsūtīti vēl IX gadagājumu 1901. g., kur ir «Nordseebilder» I cikls. - Ar Brigaderu izdarīšos pats; neej ar pie viņa. - «Kapitālu» nevar spēt izdot pirms vēlēšanām - drukātavas dēļ un arī manis dēļ, jo es tik ātri ne domāt nevaru sasteigt manuskriptu. Bet var varbūt izdot burtnīcām, pa 2-3 loksnes, kā bij arī mans pats pirmais plāns. Tad vienu burtnīcu varētu gan izdot pirms vēlēšanām, kas būtu no svara. Ja tā esat ar mieru, tad atraksti aši. Tādā kārtā būtu arī daudz mazāks risks konfiskācijas gadījumā un arī pārdošanā. Pēc pirmām burtnīcām redzētu, kā pirks. «Taur[ētājs]» nau piespiežams viens pats sagāzt visu savu kapitālu vienā grāmatā, kura varbūt ilgi gulēs, pa kuru laiku «T[aurētājs]» nevarēs izpildīt savu kultūras darbu, izlaižot bieži mūsu teorētiskās grāmatas. - Bet man ir vēl cits vārds sakāms: «Kapitāla» tulkošana nau pielīdzināma kaut kuras, lai cik zinātniskas, grāmatas tulkošanai. «Kap[itālam]» ir priekš mums vienīga, vēsturiska nozīme; tā necieš, ka viss tiek izdarīts ikdienišķā kārtā, sasteigtā, savazātā, kaut kādā veikala tulkojumā, kā diemžēl arī «Taur.» tulkot[ās] grāmatas, piem., K. M[arksa] ekonomiskās mācības. Un nu pašreiz Marksa grāmatai tuvojas vēsturiska diena: viņa Vācijā top brīva no autorlikuma un vācu partija [tai?] reizē izdod 1. janv. 1914. «Kapitāla» Volksausgabe, tautas izdevumu, populāru, papildinātu ar ievadiem un reģistriem. Es nu varu stāties sakarā ar vācu Volksausg[abe] izdevējiem, dabūt viņu manuskriptu pirms drukas un izlietot to pie latv. tulkojuma, lai tādā kārtā 1. janv. 1914. gadā nāktu klajā līdz ar vācu V[olks]A[usgabe] arī mūsu latv. «Kapitāla» tautas izdevums! - Te būtu reizē svarīgs vēsturisks moments un tanī parādītos tautu solidaritāte vienlaikus «Kapitāla» izdevumos daudzās valodās. Tas sajūsminātu arī mūsu publiku uz naudas samešanu darba izdošanai un uz pašas grāmatas pirkšanu! - Kad izlaistu iepriekš vienu burtnīcu, tad tas būtu sagatavojums uz lielo darbu, - ievadā minētu par 1. janv. 1914. g. Liec šo priekšā, mīļo brāli, un atbildi aši. - Vai Vigdorčiks nau bīstams cenzūras ziņā? Vai līdz tam nebūtu labāk izdot tikai mazākas grāmatas, kas aši atmaksājas? Es ieteiktu tā rīkoties. - Atbildēt Upītim un galīgi viņu nostādīt īstā gaismā man pēc Tavas vēstules izlikās taču tas pareizākais; arī tagad, kad Tu saki, ka neatbildēsi, man liekas taču, ka reizi vēl būtu galīgi izrēķināties labāk. Bet dari, mīļo brāli, kā zini; pozitīvais darbs tas augstākais. Priecājamies, ka Tava «Rīga» sokas labi. - Ar «Induli» darīju nelabi, likdams to uzvest šo pavasari; labāk būtu pavasar' gājis tikai «Ug. u. N.», un rudeni tad «Induls». Citādi teātrs nekad neuzved manas lugas, kad ļaudis vēl iet teātrī, bet tad, kad pavasarī visi jau sēd dārzos un ne ar pātagu nau iedzenami teātrī. Tā man zūd nauda un reklāma. - Beigās vēl: neļaunojies, mīļo brālīt, par to naudas sūtīšanu no šenes; es tagad pats redzu, ka tā bij muļķība; es tik gribēju, lai Doriņai ir ātrāk ar ko rīkoties; gribēju sūtīt pa telegrāfu, bet nepieņēma, tad laidu tāpat. Paliekat nu abi mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts].

Vēstules malā rakstīts:
Kad nu ar Raņķi aprēķinājāties, tad lai maksā vien; man tagad naudas izgājis un iziet ar tām slimībām briesmīgi daudz, bet šogad pelnu daudz mazāk, no teātra arī ienāk mazāk par kādiem veseliem 1000 rubļiem. Tā iet, mīļo brālīt. Sveiks!

 

 

 

74.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 6. maiju

Manu mīļo saulīt, ir man Tava garā mīļā vēstule. Tu vēl mocies ar problēmu, ka saule var mehāniski, nekā nedomādama, panākt, ko Tu nodari ar visu mīlestību. Es ar to nomocos, tur nevar nekā darīt, nau mūsu arods, kā politika vai veikals, kā es nevaru sev nopirkt kreklu. Mamiņai Tu esi visu labu darījusi, ko varējusi, ne velti viņa pamirusi mirkšķināja vēl ar aci, ka grib rokā turēt Tavu mīļo vēstuli. Un mēs viens otram arī nevaram nekā pārmest par bijušo. Man cits problēms, kā darīt un veikt to, ko mēs gan spējam. Mēs viens otram pāri daram katrs ar savādu patvarību. Tu ar savu mātes egoismu un es ar straujumu. Bet tā ir labi, kā Tu šinī vēstulē neuzspied savu padomu, bet arī neatrauj. Jo arī Tu mācīji - ko Tu man pārmet -, jā vēl vairāk, vai apsīki gluži. Un es ar savu straujumu esmu Tevi nomocījis visu mūžu, vienmēr bez apstāšanās rāvis un rāvis uz priekšu, pirms pa savu ceļu, tad Tevi tikpat strauji dzinis pa Tavu ceļu. Un tas nau bijis untums vien vai skaidrs nolūks. Pus mūžu biju sevī audzis un rūdzis, nu sāka muca pāri iet no nestrādāšanas. Ka es noputojies staigāju un visu plēšu un rauju, - tas ir stīpas tai mucai. Man visur vajga tādu apstākļu, ka varētu strādāt, es pats un Tu arī, tikai apstākļi. Un ies pušu abi divi, kad netiks ārā tas sakrājies rūdzējs - spēks. Tev nau tādas nelaimes steigas kā man, Tu nevari sekot tik ātri, kā man vajdzētu, un, kad Tu beigās atnāc turp, kurp Tevi vilku, tad man jau ir par vēlu. Tā mums bijis visu laiku, bet tam tā nau jābūt, - tas ir mans problēms. Un, kad es ar to netieku drīz galā, tad man nau labi un Tevi es saplosu galīgi. Ka Tu neredzēji pērn mamiņu, tur galā es vainīgs. Izeja tā - ka man vairāk jāstrādā. Pašam darbam spēka laikam būtu - visi darbi taču rakstīti pa pāris mēnešiem vien -, es varētu laikam pat divas lielas lugas veikt vienā gadā, kad tik varētu ierīkot blakus apstākļus: veselību, mieru, kopdzīvi. Āras uzbrukumi man nevarētu tik daudz padarīt, kad mēs paši nesagraustos. Tādēļ man vajdzīgs, ka Tu tieci vesela, nāc uz savu ceļu un topi pate sava. Tikai tas pats savs nepastāv ārējā un svešā aiziešanā. Tās gan tik manas domas. Dari pats savu prātu. Tu ņēmi ļaunā, kad teicu: Tu piederi pie manis. Es domāju, ka bez šīs piederības vai saderības zūd kopības ideja, tad gan paliek vēl divi patstāvības, bet kopspēks tas nau. Arī tās tik manas domas. Ej, kad Tev vajdzīgs, gluži pats savu ceļu, lai tas kur aizvestu. Es vairs neaizturēšu, neaizrādīšu uz kopību, ar to es Tev esmu tāpat pāri darījis kā ar mācīšanu. Man laiks ar prātu apraut savu straujumu, kad arī temperaments vēl nau norimis. Es Tevi aizlauzis, un tas nau tā, it kā būtu sevi aizlauzis. Manas jūtas pret Tevi Tu sauc par mīlestību; man nau vārdu, tas man liekas par mazu. Es Tevi turu kā sev līdzīgu, kā sevi, un jūtas pret sevi nevar saukt - mīla; tās ir vienkārši dzīvības spēks. To nevar lauzt. Es domāju, ka var locīt; Tu saki, arī to nē. Ej savu ceļu, Tev taisnība. Arī no zara atplēš pusi un iedēsta, aug abi. Es Tev, mana mīļā, dziļā sirds, negribu pāri darīt; es gribu, ka Tu augtu. Es Tev nepārmetīšu nekā, ne mācīšu, ne dzīšu. Kad prasīsi, došu padomu un palīdzēšu. Tev jau vairs otra tik tuva cilvēka nau kopš mamiņas. Tā apziņa lai Tev paliek, ka Tu velti sev pārmet, it kā man nebūtu devusi laimes un spēka. Tu man esi devusi. Tik pie manis tā neredzas kā pie citiem; tā vārda laime es arī nesaprotu, jo tā, man liekas, pieder pie dzīvības spēka tāpat kā enerģija pie matērijas. Un dzīvs es esmu. Bet es gan Tev nebūšu devis laimes, kā Tu to saproti, un tas man sāp. Varbūt šī rakstīšana Tev ko līdzēs. - Es piekusu. Bet viens paliek: lido, liels siltums no pašiem dziļumiem, kad uz Tevi runāju vai domāju. Lido. - Paulīne ir slinka un zoss. Es viņai rakstīju joku: «Wer seinen eigenen Vater mit «F» schreiben kann, der ist zur allem fāhig, - nur nicht zum Gedruckt werden.» Es arī teicu, kad viņa tūliņ nesāks mācīties vāciski, tad es nekā negribu vairs zināt. Un viņa prasa: vai drukāt to grāmatu, vai pārrakstīt? - Zoss! - Lai viņa parāda Tev manu vēstuli.

 

 

 

75.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 6. maiju

Manu mīļo spožumiņ, manu sirds dārgumiņ, ar to garo rakstīšanu aizmirsu Tev atbildēt uz vajdzīgo. Pasprūk vaļā reizēm spunde. Par «Imantu» uzraksti gan, ko Tu domā par sākumu, un tad, kā solījies, to dramatisko galu. Neesmu vēl visu Merķeli izlasījis un būvējis pa cēlieniem. Pēc pāris dienām tik varēšu Tev par to ko teikt. - Atsūti man Heines «Buch d. Lieder», jātulko Gulbim «Nordseebilder». Bet drīz. Tad paņem Reclama reizē; Fingal 168, Temora 1496, S. Pierre 309, Dainos 3694. - Arī: Inez d. Castro 3814, Jul. Caesar 9 un 2495-6, Perikkles 170, Demetrius 3438. - Kurā istabā Tu dzīvo? Vai biji jau savā priežu mežā? - Vai tik Tev pašai nau jātaisa pusdienas? Kur ēdat, un kā ir? - «Indulim» iet tā, ka laikam uzvedīs tikai 19 reizes. Brigaderietei vismaz neiet labāk, arī jau beidz izrādīt, jo nāk sludinājumos jau cita luga. Eglīts «Vēstnesī» teic, ka es esmot uz pareizā ceļa lielā drāmā. - Romolo nopircis Carlo Cattaneo gultu par 30 fr. no bagātās Rosa Polletti; visi par Polletti smejas, ka esot pārdevusi savu slavu tik lēti, būtu labāk dāvājusi muzejai. Romolo rakstot uz visām pilsētām, piedāvājot muzejiem, solot 1000 fr. - Man ar ēšanu iet labi; gaļas neesmu pircis, lūkošu rīt ar pienu vien. Man tikai krusts sāk atkal sāpēt, sēdēju ārā. Lokos un vingroju kā tārpiņš. Divas dienas lija, varbūt nu iestāsies saule, tad būs labi. Lido.

Vēstules malā rakstīts:
Manu sirdsmīļumiņ, manu nesamo klēpīti, saudzies, manu dārgumiņ. Lido.

 

 

 

76.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 7. maijā

Manu mīļo sirdszaļumiņ, sidsāboliņ, neesmu šodien vēl dabūjis Tavas kartiņas. Nosūtīju Tev avīzes. Pūlos ar vēstulēm un ar materiālu lasīšanu «Imantam». Neesmu vēl izšķīries, ko ņemt: Imu vai Īlu. Gribu pirms pārredzēt Ima plānu. Jālasa Alunāns un briesmīgi negribas. Grūti saskaņot Merķeļa pagātnes notikumus ar Pumpura nākotnes cerībām, fabula gluži nederīga nākotnes cerību tēlošanai. Varbūt taču ņemu Īlu. Ims tik būtu īsāks. - Vai Tu nu dabū visas bādes un cepļus? Vai tik Tev nau jātaisa pusdiena? Atraksti par to. - Pašlaik priecīgi svilpo Betina: sempre allegra. Šodien visi puikas visā kantonā ir brīvi, neviens nezina, par ko. Laikam iemesls būs svarīgs, ka tāds noslēpums. Tad es svinu līdzi citiem puikām. Ka Tev arī izrakstītu tādus svētkus, manu mīļo, mīļo sirdsiniņ! Lido.

 

 

 

77.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 7. maijā

Manu mīļo sirdsdziļumiņ, manu zelta stariņ, dabūju Tavu mīļo garo vēstuli un atbildēju jau vakar, bet nepūlies tik gari rakstīt, Tu vēl nogursi, pastaigājies labāk pa savām priedītēm, apraugi baltos gailīšus, pastaigā uz pilsētu. Aizsūtu arī avīzes, kad izlasi, saliec pakā un sūti man atpakaļ. Izgriezīšu pats, Tevi nogurdinās. No Līgotņa bij smuki, ka ielika par mamiņu avīzē. Brālis atkal kroni nolicis arī manā vārdā, arī ļoti skaisti. Tu redzi, mīļo sirdsiniņ, ir tiem cilvēciņiem arī savs labums sirdī, tikai maziņš un bailīgs, kā viņu sirds arī. Netaisni būtu prasīt no viņiem vairāk. - Es priecājos, ka ar saimnieci tiku galā bez kādas runāšanas, es esmu pats savā pansijā; to dara krāsns, otrā, mazajā istabā man nebūtu kur vārīt un vajdzētu ņemt Asuntas pansiju. Vienu dienu ar Asuntu aprunājām visus pa kārtai: Carolina ha la lingua lunga, pat Milleriete ir no viņas stanca. Signor Romolo ē come un avvocato; par vienu lettera uzrakstīšanu Teodoram ņēmis 5 franki, ma era scritta forte - forte. La Dacci ē come un diavolo, ņemot nost skroderēšanu, bet gan par to viņas casetinai pie pirmā lielākā lietus gadījuma uzbrukšot virsū akmeņu gruvums no Munte. Līdz tam vēl viss labi. Lido.

 

 

 

78.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 8. maijā

Mīļo zelta brālīt, Tu esi mīļas un labas sirds un visu tik skaisti izrīkoji, aizvadīdams mīļo mamiņu un teikdams vēl mīļos, aizgrābjošos piemiņas vārdus. Arī par vainagiem no mūsu puses esi domājis un visu izpildījis, ko mamiņa bij vēlējusies un ko mēs nevarējām. Esat abi ar Emsīti mīļi, sirsnīgi skūpstīti. - Rakstu šim brīžam es, jo Elza ir jau atkal Cīrihā, kur sanatorijā ātrāk atpūtīsies. Vēstuli aizsūtu viņai. Es Tev rakstīju jau kopš nedēļas, bet Elza laikam Tev nebūs vēl nosūtījusi. Galvenais: 1. janv. 1914. g. iznāk jubilejas izdevums, Volksausgabe, no «Kapitāla». Reizē varētu tad izdot latviski un lūgt jauno tekstu iepriekš. - Grāmatas un skapi ved pie sevis; kad Tev nau vietas un ir laiks, tad grāmatas visas sūti man šurpu. Ja nē, tad noliec pie Dr. Lukin kdzes. Viņai telpu esot daudz, un gan arī laika priekš sūtīšanas. Sīkāk Tev rakstīs Elza. Esi mīļi sveicināts un tūkstots paldies par visu. Sveiks, mīļais!
                                                                                                    [Paraksts.]

 

 

 

79.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 8. maijā

Mīļo zelta iniņ, še būs brāļa un Doriņas vēstules ar aprakstiem par bērēm un rēķinu. Brālis ļoti mīļi pūlējies, es viņam līdz ar šo aizrakstu karti. Bet raksti Tu arī viņam tūliņ un neaizmirsti, pieliec klāt manu viņam rakstīto vēstuli, kuru Tu paņēmi līdzi. Es rakstīju tagad tikai, lai grāmatas ņem vai pie sevis, vai noliek pie Lilijas. Par citu, par gultu, kažoku, sudraba spoguli, raksti Tu, lai tos ar uzglabā, sevišķi spoguli, kā piemiņas. - Bēres ir bijušas skaistas, un mīļai mamiņai vismaz tas ir dots, ka viņa pēdējos gadus nodzīvoja, uz augšu ejot, manam tēvam, mātei bij jāmirst, uz leju ejot. Vienu tik Tu nepaspēji - redzēties; tā būtu kā ārēja zīme apliecinājusi, ka Tu viņu labi turējusi, bet Tu jau pate nenēsā sēras drēbes, arī ārēju zīmi. Nebēdā un nedari sev grūti. - «Buch d. Lieder» un Reclamus no Tevis dabūju. Tulkojumu brālis atsūtīja; tie drukātavas sušķi nekā nespēj izdarīt. Tagad nu tulkošu. Atsūti «Balticas» vēstuli. - Satiekos ar augstiem vīriem, vakar ar Gorkiju, šodien ar Anunzio, sapņos tikai, bet man pilnīgi pietiek. Pie tām krievietēm vēl neesmu bijis. Jāiet jau ir. Lido.

Vēstules malā rakstīts:
Atsūti man Iniņberga vēstuli, tur bij pieprasījums arī par maniem kop. rakstiem. Lido.

 

 

 

80.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 9. rnaijā

Mīļo sirdsiniņ, šodien tik vien, jo vakar bij garāka ar brāļa un Doriņas vēstulēm un gan jau nāks atkal kas sūtāms, tad rakstīšu garāk. Tu ļoti nopūlējusies, tik dikti gari rakstīdama 18 lpp. Lilijai. Vai tas bij vajdzīgs? Atsūti man to solīto «Balticas» adresi, Iniņb[erga] vēstuli; aizsūti brālim manu vēstuli. Visas Tavas kartiņas esmu saņēmis. Sirdsmīļumiņ - lido, lido. V[ēstuļu?] vairāk Tev nau.

 

 

 

81.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 10. maijā

Mīļā draudzene!

Saņēmu Jūsu vēstuli, kuru Jūs nobeidzat ar šaubām, vai es atbildēšu. Jūs redzat, es atbildu un lietoju arī agrāko uzrunu. Nevar skaisties uz to, kuras mute pārmet man divdabību, bet kuras viena roka dod dāvanu, kamēr otra rāda dūri, - it sevišķi vēl, kad dāvana tik mīļi domāta un dūrīte tik maza un no baltpiena saspiesta. Bet neņemat arī Jūs lietu pārāk nopietni un esat pārliecināta, ka draudzība nebūt neuzliek tik smagu nastu - spriest un palīdzēt arī tur, kur apstākļus nepārvalda. - Kad es atbīdu nost zariņu, kas man karājas acīs, tad par dusmām to nevar saukt.

Paliekat daudzreiz sveicināta no
                                                            Jūsu

C[astagnola] 10.5. 12.

 

 

 

82.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 10. maiju

Mīļo sirdslabumiņ, še iet līdzi Zeltiņa vēstule; atnāca vēl viena vēstule no Lilijas, bet to sūtīšu Tev rīt, kad būšu uz viņu atbildējis. Viņa pārmet, ka es Tevi atturot pie sevis un nedodot brīvības. Puslīdz tas pats, ko Tu arī šinī vēstulē saki, ka manis dēļ nebraukusi pie mamiņas. Kad ar Tevi runāju, tad Tu to noliedz un runā par citiem iemesliem. Tā es nezinu, kuram Tavam vārdam ticēt. Tas būtu lielākais pārpratums, ja Tu manis dēļ nebrauktu. Un es atkal iedomājos, ka Tevis dēļ palieku Šveicē, jo man taču, kā Tu zini, ir gluži citādi plāni uz Ameriku vai vismaz uz Romu. Tā mēs aiz tām lielām labdarībām nelabu vien panākam. Saprašanās tā visādā ziņā nau. No Tavas vēstules jādomā, ka es Tevi tagad citādi saprastu, labāk nekā senāk. Bet es to citādumu nemaz neapzinos. Atsūti man manu vēstuli, lai es tieku skaidrībā. - Ja Tu domā, ka Tev labāk braukt jau šo vasaru, brauc; drīz jau būs Skubiķis, tas gādās pasi. Ja labāk vēl palikt, paliec, un kur vien Tev labāk tīk. Visādā ziņā zini to vienu: ka esi gluži brīva darīt, ko gribi. Tikai viens man nepatiktu, ka Tu darītu man labu, tā Tu darītu man pāri. Tur vēl var pienākt klāt tas, ka kāds rupjš cilvēks jaucas iekšā. Ka taču labāk norakstīšu Lilijai tūliņ un pielikšu viņas vēstuli arī še klāt, lai Tu nemocītos velti, nezinādama, ap ko runa. Par Imu Tu raksti ļoti li, tikai manas domas sākušas iet gluži uz citu pusi. Bet tagad es nedomāju nemaz uz lugām. Man ļoti jāsteidzas ar Heini, un tas man patīk, jo novada domas. Tas ir ļoti skaisti, ka atradi tādu mīlestību pie tās vecenītes, taisnība viņai ir, li, [būs?] li, un lido.

Vēstules malā rakstīts:
Mīļo iniņ, mīļo iniņ, ko lai es vēl priekš Tevis daru? Saki skaidri Tu pate. Es varu visu. Lido.

 

 

 

83.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 11. maijā

Manu mīļo, mīļo galviņu, kas tad tas ir, ka nogurums no Tevis arvien vēl neatstājas, ka Tu netiec nemaz vairs vesela? Man tas briesmīgi sāp. Es nezinu nemaz, kur likties, ka, manis dēļ še palikdama, Tu to slimību dabūji un nu netieci vairs vaļā un aizej postā. Vai tad Tavs posts man vajdzīgs? Kad Tev Cīriha arī vairs nepalīdz, dabon tūliņ pasi, kādu ārzemnieces, kā, piem., dakterienes, lai kolonija Tev sagādā, tas viņai jādara, lai studentienes dod, ar varu vajga dabūt, un brauc tūliņ uz Somiju vai ar savu pasi uz Zviedriju; padzīvo tur, tā pate Rīgas jūra arī tur, klimats līdzīgs, pilsēta smuka, tāpat apkārtne. Kalnu gaiss arī tuvumā sasniedzams. Tur Tu atspirgsi, būsi brīva no uztraukumiem, varēsi sākt strādāt. Nebēdā par mani, man iet labi, un, kad atkritīs uztraukumi, ies vēl labāk un es arī varēšu sākt strādāt. Tagad pat tulkojums nepalīdz labi, pat vēstuļu sakrājies tik daudz, ka nesaiet mapē. - Šodien no ārpuses priecīga parādība: tiek svinētas lielas kāzas, piena vīra meitai, 60 Munte Brē vīri ēdīs vakariņas, tādas mantas, kādas nau ne sapnī redzējuši. Mūsu cuoco vāra par 12 fr. no paša rītus. Piedeguma smaku jau še manām. - Iniņ, Iniņ, mīļo dvēselīt, lido.

 

 

 

84.

ASPAZIJAI
Ruviljanā 1912. gada 13. maijā

Mīļo sirdsiniņ, mīļo sirdsiniņ, vai Tu arī zini, ko Tu dari, tā aizsviezdama projām dziedēšanos, priekš kuras mēs tik daudz rūgtus gadus esam upurējušies? Vai tiešām mūsu divu dzīvību vērts dakteriene? Un pat viņa jau neprasa Tavas dzīvības, viņai vajga tik bezmaksas dienestnieces, tātad vienkārši piemaksā viņai klāt par dienestnieci 3 stundas pa 30 sant. Negribi Tu maksāt, es to daru. Es nevaru izdomāt, kādēļ Tu tā nedarīji tūlīt? Kādēļ Tu man slēpi tik ilgi un ļāvi man tā ciest? Kādēļ Tu nestrādā labāk savu darbu? Un tulkojumu? - Visu dienu rakstu Tev vēstuli, kamēr pilnīgi nokusu, un nu runāju mierīgi. Ilgi es tā gan vairs nevarēšu. Vai Tu vismaz tagad neņemsi savā vietā meitu? Vai man atbildēsi un paziņosi, kā Tu ierīkojies? - Atsūti man atpakaļ Lilijas vēstuli un manu 6 lpp. garo vēstuli! - Skaidrības dēļ man vajdzētu Tev sūtīt arī manu šodien rakstīto vēstuli, bet Tu esi nokususi. Turies vesela! nevaru Tev vairs teikt. Ko lai saku? Lido.

 

 

 

85.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 13. maijā

Mīļo zelta dzīvībiņ, saņēmu Tavu mīļo kartiņu, bet nesaprotu, par ko Tu tā uztraucies, kas tas [par?] rūgtumu, naidu un saltumu pret visu cilvēci? Es biju domājis, ka Tevi pārvalda lielas sāpes par mamiņu un Tev vajga tik atpūsties, bet ir vēl kādas citas, lielākas sāpes. Tās Tevi būs nomākušas tā, ka Tu padevies pirmam labsirdības instinktam un sāki dakterienei palīdzēt ķēķī, neapdomādama, ka viņai labāk būtu paticis, ka Tu būtu 250 fr. vietā maksājusi 300, lai tura meitu. Dari tagad tā un noņem man tās lielās bažas Tavas veselības dēļ, kas man neļauj strādāt. Un man taču jāpelna. Tu laikam nedabū vēl masāžas, ne kurvja. Tu man nekad par to neraksti kā agrāk. Vai Tavs krams atkal ieradies un ir kārtīgs? Nekā es nezinu, kā vistāļākais svešnieks. Vai tad arī [ar] jautājumiem par veselību es apspiežu Tavu savpatības garu? Es varu atteikties arī no tā, bet labāk saki man to pate; minēšana ir tik grūta. Bet es nesteidzinu Tevi, raksti, kad neesi nogurusi, kad gribi. - Vakar pasta Berta, nabadzīte, lauzusi kāju; būšot jāguļot 3 mēneši. - Lido, mīļo dzīvībiņ, lido.

 

 

 

86.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 14. maijā

Sirdsdraudziņ, zilo ziedu putniņ, tas, kurš grib pašlaik laisties, - tik skaista kartiņa, taisni kā priekš mazā pūka taisīta. Redzēs, ko teiksi par šo Lugānas kartiņu. Kāds prieks, iniņ, ka Tu raksti drusku spirgtāki, man arī atkrīt nost lielās bēdas. Kad pieņemsi savā vietā meitu, tad gluži atspirgsi un varēsi atkal tur dzīvot un veseļoties. Kad Tu atbrauktu šurp paciemoties, tā jau būtu skaidra laimīte; bet nu jau te karsts, 18°. Pāri dienas pabūsi, brauksi atkal. Izrunāsimies, varbūt tomēr es varu Tevi kaut kā pamierināt. Piena sieva meitas kāzās dikti ēdusi un raudājuse, kas nu govis slaukšot. Bet znots bagāts, lai ņemot dienestnieci. Jā, bet tad vajgot vairāk govju; beigās nodomājusi pirkt daudz govju, ņemt dienestnieci un meitu arī likt pie govīm. Pastarpām asarām vienmēr uzēdusi nepazīstamus saldumus. - Mācītājiņu - kuratiņu uzrunāju, krievietes pazaudējušas jakas, lai sludina baznīcā; bij ļoti mīlīgs un sirsnīgs vecīts. Lido. Mīļo laimesziediņ, gāju putniņ zelta spārniņiem. Lido.

 

 

 

87.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 14. maiju

Mīļo zelta dzīvībiņ, manu sirdsspožumiņ, nosūtīja Tev saimniece šodien puķes, pēc pāris dienām laikam mana neļķe būs tik tālu, ka varēšu Tev vienu ziediņu aizsūtīt; Callas jau noziedēja, bet kamēlija, ko Tu man dāvāji, laiž jaunas zaļas lapiņas. «Saulainais stūrīts» iet labi; Upīts prasa jau pēc II izdev.; atbildi viņam, vai ko pārlabosi. «Ziedu klēpis» tāpat ļoti labi, publika neskatās uz kritikas muļķībām, ir viņā taču rokām taustāmi daudz vairāk nekā «S[aulainā] st[ūrītī]» un lielāka, skaistāka māksla. Strādā tik atkal vien, laid III krājumu, kad Tev jau tik daudz gatava. Pa starpām arī vari spēt biogrāfiju. Kā būs ar tulkojumu? Es varu palīdzēt. Up[īša] vēstuli atsūti man atpakaļ. Vai brālim aizsūtīji manu vēstuli? - Es nogaidu, ko Tu teiksi par tām 2 Lugānas kartiņām, kad patiks, aizsūtīšu Tev visu sēriju, 6. Man patīk ļoti. - Manu zelta stariņ, manu iniņ, iniņ, gaidu, ko Tu rakstīsi, kā es varu Tev palīdzēt. Ar visu garu Tev palīdzēt, bet man bail, ka nepadaru ļauni, ka neaizskaru, neaizrauju atkal kā tramīgs zirgs, kurp Tu negribi. Es nesaprotu nekā, jo nezinu pat, ko kartiņā [esmu] Tev labu rakstījis. Saki man, ko, un es darīšu visu. Bet, kad Tu nogurusi, neraksti, es varu gaidīt. Iniņ, lido.
Doriņai es biju aizrakstījis un arī teicis, ka Tu esi Cīrihā, tad labāk sūti pate S. Petersbourg, ???????? N 2, ????. ???. ?. ?. ??????, bet galvenā adrese: Mme D. Stoutschka. Mīļo dārgumiņ, lido.

 

 

 

88.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada maija vidū

Iniņ, dzīvībiņ, dvēselīt, nau šorīt Tavas kartiņas! Vai Tu atkal apslimusi? Vai es Tevi aizskāru? Vai pārstrādājies? Kad vakarā vēl nebūs kartiņas, tad telegrafēšu. Vakar atlabu un atlaidu vaļīgāk nervus pēc lieliem uztraukumiem, un šodien viss atkal klāt. Vai tad nau nekādas iespējas tikt pie miera, dot Tev mieru? Vai Tu gribi, lai es Tev nerakstu nemaz? Es esmu minējis tanīs kartiņās, ka Tevis dēļ, Tavas veselības dēļ uztraucos, - varbūt tas dara Tev ļaunu? Kā iejaukšanās Tavā patstāvībā? Es nespēju piepeši visu veco sajūtu atmest, kas rūpējās par Tevi un cieta līdz, kad Tu cieti. Es apjūku, jo vairāk tādēļ, ka eju pa tumsu, nezinu vēl, ko Tu prasi no manis, ko darīt, kā palīdzēt. Saki, es varu visu. - Šodien nau arī nekādu citu ziņu. No «D[ienas] L[apas]» izgriežu un pielieku še klāt brāļa rakstu par mamiņu. Beigās arī «D. L.» uzņēmusi, es jau biju stipri uztraucies par necilvēcību, ka nemin nekā. Bet nu labi, ka ir. - Zeltiņš atsūtījis antoloģiju «Jūtu pasaule», vai sūtīt to Tev turpu, jeb vai pagaidīt? - Mūsu dakterīts Solari ir nopircis to dārzu, kuram ejam garām uz spico kalniņu, un salicis iekšā vienu govi, vienu veceni un 40 vistas, un pats vienmēr tur sēd; kad slimniekam vajga, tad neiet pie ārsta mājās, bet govs stallī.
Iniņ, mīļo dvēseles kodoliņ, lido!

 

 

 

89.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 18. maijā

Manu mīļo sirdsspožumiņ, manu skaistumiņ, atnāca parastā laikā Tava zilputniņu kartiņa, ko Tu ar mīļām; čaklām kājiņām uz vakzāli nesi, manu zelta dārgumiņ. Sūtu Tev telegrammu, lai gaidi, nau jau Tev tā ko steigties, pāris dienas ilgāk neko nekaitēs, nogaidi brāļa atbildi. Nauda jau mēdz iet ilgāk nekā vēstules. Rakstu tādēļ vēl šo kartiņu, Tu viņu saņemsi svētdien no rītus. Paliec vien, kamēr saņem to naudu; lielais Pūks gaidīs. Sirdsdraudziņ, nebēdājies un neuztraucies nu atkal Tu, es mierīgs. Sirdsdziļumiņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Exp. A. Naglin, Castagnola, pr. Lugano.

 

 

 

90.

H. un V. DERMAŅIEM
Kastaņolā 1912. gada 25. maijā

25. 5. 12.

J. Derm[anei]. Jūsu tik sirsnīgi pasniegtās ziņas mūs dziļi aizkustināja. Katra mūsu mīļo sāpe sāp mums tagad jo vairāk, kad jau nervi no gadu ilgās turēšanās sākuši atlaisties. Nu atkal Saratova. - Mēs varam iedomāties arī Jūsu ciešanas par visu to laiku. Kad es biju cietumā, vēl ne pilnu gadu, man visgrūtākais bij zināt, kādu briesmīgu nastu nes A[spazija], kurai vajdzēja par mani gādāt; ar to salīdzinot, mans stāvoklis izlikās man apkaunojoši viegls. Un cik daudz, daudz grūtāks un gadiem ilgāks ir bijis Jūsu uzdevums. Bet Jūs nesat to ar tādu vienkāršību un stiprumu. Jūsu mums tik dārgās vēstules ir tik spirgta gara, ka atliek tik apbrīnot sievietes kluso varonību tādā pat klusībā, kādā viņa to izrāda. Es arī tagad nebūtu to teicis, kad nebūtu tā aizkustināts, iedomājoties Jūsu abu stāvokli. Kad slogs noveļas, tad tik jūt īsti viņa smagumu; to mēs nomanījām paši, kad beidzās mūsu laiks. - Tagad Jums būs mīļš uzdevums - atdot atkal visu fizisko spēku atpakaļ mūsu Vilim, lai viņš mūs varētu apdāvināt ar s[aviem] garīgiem sp[ēkiem]. Viņš tik ļoti vajadzīgs mūsu laikam, kurš palicis sekls un vājš. Viņš vajadzīgs, lai atvērtu atkal avotus, kas aizsērējuši. - Kad mēs runājam par cerībām, tad skatāmies, vai atvērsies drīz tie mūri. Aiz tiem tagad vairāk garīgi strādā nekā ārpus viņiem. Laba griba daudziem ir, bet nau to spēju. - 1000 ilgojas pēc mūsu Viļa; es neesmu viens tanīs jūtās, es tik esmu laimīgs, ka Vilis tik mīļi min arī mani. Sakat to viņam, manam dārg[ajam] draugam, kurš teicis man vislabāko, ko var teikt: ka es viņu sapratis. Un viņa saprašanu atrast nebij tik grūti: vajdzēja tik meklēt cilvēku vislabākās jūtas.
Ceru, ka mēs arī Tevi satiksim M[askavā?] un kopā ar Tevi dosimies tālajā ceļā, lai Sibīrijas ziemā Tev atgādinātu dienvidu vasaru un karsto draudzību, kura karstāka par dienvidu vasaru. Domās visus šos gadus bija pie Tevis tie, kuri Tevi mīl; Tavā šaurajā, vientuļajā cellē iespiedās mūsu cerības un domas, un mēs bieži bijām pārliecināti, ka tajā ir vairāk patiesas dzīves nekā ārpus tās.
Dzīve atvaļinājumā arī aizritēja Sibīrijas vasarnīcā. Es dzirdēju, ka Tu, kurš tik daudz bēdu panesis stiprs miesā un garā, pēdējos mēnešos biji stiprs vairs tikai garā, bet es zinu visu Tava gara spēku, es zinu, ka tas no jauna radīs sev miesu, tāpat kā tas radīja jaunu garu tur, kur tā nebija. Tu kļūsi atkal možs ķersies pie sava lit. darba un darbā atradīsi spēku. - Tur Tevi jau kā saule sagaida Tavas draudzenes mīla, bet no nakts Tev sveicienus sūta zvaigznītes - draugi, klusi izdzisdamas. Bet Tu zini, ka šī izdzišana ir tikai šķietama; mēs vienmēr paliekam savā vietā, tāpat kā arī neizmainās mūsu mīla. - Vēl biežāk Tevi apciemosim vēstulēs. Aizsūtīšu arī savus darbus un plānus.

 

 

 

91.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1912. gada 26. maijā

Nupat pienāk Tavs mīļais, skaistais dzejolīts, un, cik viņš arī skaists un kādu prieku man deva, man tomēr žēl, ka es Tev pāri darījis un Tevi spiedis nekaunēties. Man tik bieži sevi jāsastop, kur es ar savu straujumu citiem pāri daru, taisni tiem, kurus mīlu. Bet taisni Tev es vismazāk gribu pāri darīt ar varu, Tev nebūs baidīties no manis, tad vien es varēšu Tev ko palīdzēt. Tu esi tik laba, kā es saku, es to zinu; Tev arī te nau jābaidās. Kad Tu domā, ka neesi tik laba, tad tā ir tikai zīme, ka Tevī ir stipra dziņa uz priekšu, un tas, man liekas, ir tas visulabākais dzīvē, jo ved uz lielumu, mana mīļā Rūtiņ. Sveiki!

 

 

 

92.

V. PLŪDONIM
Kastaņolā 1912. gada 1. jūnijā

1. 6.. 12.

Mīļo, cienījamo kolēģi! Saņēmu šodien Jūsu laipnās rindiņas kā dārgu sveicienu no dzimtenes. Jūsu nodoms izdot daiļliteratūras hrestomātiju vidusskolēniem ir ļoti teicams; tāds darbs taisni nepieciešams, un Jūs viņa labākais veicējs. Par Jūsu darba principiem - sniegt nevis daudz īsu izvilkumu, bet divus trīs sacerējumus pilnīgā veidā -, es neesmu kompetents spriest. (Man tur liekas grūtības. Kad vāciets grib iepazīties ar Goethi, tad viņam būtu jādod viss «Fausts».) Kā ir tad, kad rakstniekam raksturiski nau īsi rakstiņi, bet gari vien, kurus nevar ielikt hrestomātijā un kuri zaudē no saīsināšanas?
Man Jūsu vēstulē ļoti simpātisks vēl arī tas, ka Jūs kā pirmais pieprasāt pēc atļaujas nodrukāt kopizdevumā kādu A[spazijas] un manu darbu. Tik reizi senāk gadījās arī pieprasītājs, bet tas nodrukāja pretī neatļaujai. Jums atļauju došu ļoti labprāt, tikai lūdzu paziņot man, kurus darbus esat izvēlējušies. Ja Jūs, piem., nodrukātu visu kādu rakstu, kāds iznācis atsevišķā izdevumā (piem., «Ave sol!»), tad iznāktu man konflikts ar izdevēju, jo tad būtu visas grāmatas pakaļdrukāšana. Jūs, mīļais kolēģi, pratīsat novērst [mums?] nepatikšanas un paziņosat par savu izvēli.
Vislabākās sekmes darbā un sirsnīgus sveic[ienus] no tālumniekiem.
                        Visā cienībā
Adrese: Uz saul[aino] tāli.

 

 

 

93.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1912. gada 1. jūnijā

Mīļo Robi, daudz paldies par sūtījumiem, abus saņēmu. Zaļais albums ļoti patīk. - No Baloža neprasi atpakaļ priekšlasījumu par «U. N.», jo es jau biju domājis uz to pašu Baku Birznieku kā izdevēju Bal[oža] un Tavam rakstam. Par «Ind. u. Ār.» es gan labprāt lasītu. - Nu par Asp[azijas] pastkartīm. «Buku šāva» «J[aunais] Laiks» un «D[ienas] L[apa]», uzbrukdami Asp-ai, bet arī visa Cīrihas kolonija piedalījās pie šaušanas. Kad nu vajga naudas priekš vēlēšanām, tad atzīst, ka greizi nošāvuši; lai tagad nu dod naudu un, vēl vairāk, lai dod reklāmai arī vārdu. Kad būs pārgājis vēlēšanu laiks un nauda un reklāma saņemtas, tad varēs atkal šaut, un tad jau gan trāpīs itin pareizi, tā, ka jutīs gan. Tā, ka jutīšu es arī, kā jau jutu šo pusgadu. - Bet tagad nauda tiks dota, A[spazijas] vārds reklāmai vairs nē: A. ir demokrāte. Kad viņas vārdu izlieto oficiāli s. d. reklāmai, tad sagroza patieso stāvokli. To viņa negrib. Kam tad arī vajadzīga tāda oficiāla sludināšana? Iekš kā viņa pastāvēs? Atraksti man aši, kāds būs tas rakstiskais paziņojums pulciņu sekretāriem. Vai tur būs teikts, ka ģīmetnes izplatītas ar autoru atļauju? Tas varētu A-ai kaitēt. Viņa grib vēl šogad braukt mājās, un oficiāla iestāšanās par labu vēlēšanām to darītu neiespējamu. - Eka man nupat atrakstīja, ka pēc trim nedēļām būšot mājās, Cīrihā. Atsūtīja uzņēmumu no mana bij[ušā] dzīvokļa Slobodskā, Vjatkā. Novelc vēl uz pastkartīm Tau[riņa] uzņēmumus no mums Cīrihā, tos, kuri vēl nau novilkti. - Daudz mīļu sveicienu no mums abiem. Tavs [paraksts].

 

 

 

94.

B. FARBŠTEINAI
Kastaņolā 1912. gada 6. jūnijā

6. 6. 12.

Ļoti cienītā doktora kundze! Kā atbildi uz Jūsu vēstuli es Jums līdz 1. jūlijam aizsūtīšu 500 fr. Varbūt Jūs varat šo ciparu pieņemt kā mātes vērtības pārbaudītu mērauklu pretī sievas vērtībai un pielietot šo mērauklu, lai Kellera kungu tā īsti novērtētu, viņš to ir pelnījis. Elza šeit piemetina kalendāra aforismu, kas attiecas tieši uz Kellera kungu. To redzot, es par Kellera kungu priecājos. Mani iepriecināja, redzot, ka tas, kas Jums ir augstākā nicināšanas pakāpe, mammai - lūgums viņam.
Nesāpinieties tik ļoti, mājās dzīvojot, doktora kundze. Ļaujiet labāk savam īgnumam parādīties atklātībā. Vēstuļu rakstīšanu es šeit neskaitu, bet gan brošūru rakstīšanu.

 

 

 

95.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1912. gada 6. jūnijā

6.6.12. Ķeniņ[ai]. Ļoti cien. kundze! Jūs varat iedomāties, kā es priecājos par Jūsu sirsnīgo piemiņu, par draudzīgām jūtām, kas Jums iztēloja it kā par pienākumu rakstīt man par «Induļa» izrādi, par Jūsu laipniem spriedumiem, par cerību Jūs varbūt atkal redzēt. Kuga, no kura es ar vairāk tiesībām varēju gaidīt kādas ziņas par lugas dekorācijām, pat fotogrāfijas, - bija arī solījies -, nau nekā rakstījis. Es apmierinājos ar to, ka viņš nau rakstura cilvēks, un arī tagad palieku pie tā, kaut gan tagad nu būtu domājams arī cits izskaidrojums, jo, pēc mūsu ziņām, daži sakot, «cik K[uga] stāvēja augstāk un R[ainis] zemāk». Man šis izskaidrojums liekas neticams tādēļ, ka man neticams, ka rati varētu būt augstāki par braucēju. Man jau arī rati nau nepieciešami, varu iet kājām vai braukt ar mašīnām; mašīnu meistari dramatiķiem vienmēr bijuši vajadzīgāki par dekoratoriem. Žēl, ka ļaudis, kas nekur nekā nejēdz, jaucas še iekšā. Es Kugu, personiski tiekoties, ļoti iemīļoju, un jūtās es esmu liels konservators. Viņš man palīdz, bet, ka aktieri nesparojas, to esmu dzirdējis no visiem. Tādos apstākļos es izlaižu savus darbus kā apaļus bāriņus bargos kungos. Kas lai par viņiem rūpējas? Es nekā nevaru darīt, lai viņus glābtu. Es zinu, ka arī labus darbus var nogremdēt, cerība tikai, ka tad tie nāks uz augšu pēc ilgiem laikiem. Ja man dzīve koncentrētos manos darbos un viņu panākumos vien, kā Jūs sakat, dārgā kundze, tad es būtu gluži nabags. Varbūt tikai 1 % dzīves var pārvērst darbos. Es gan gribu panākumus, jo tie var veicināt manu idejas uzvaru, bet ideja neatkarājas no šiem panākumiem vien un es arī nē. Bet, lai kurinātu darba krāsni, pietiek ar drusku riebuma par laiku un ar mīļiem vārdiem, kādus dzirdu šad tad no draugiem, kā no Jums.

 

 

 

96.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1912. gada 14. jūnijā

Dārgo Pauli, saņēmu Tavas rindiņas ar ziņu, ka ieradīsies še Tavs brālis Emīls. Mēs viņu saņemsim tik mīļi kā vecu paziņu un draugu. Laiks visu gabalu bija diezgan vēss, 15°, tagad sāk iet uz siltumu, un gandrīz visi viesi pansijās ir projām. Bet sanatorija, kā jau rakstīju, paliek atvērta visu vasaru. - Tavs plāns dzīvot ārpus pilsētas man liekas ļoti labs, derēs visiem veselībā. Tiksat visi atkal uz kājām. Es rakstīju uz Tavu veco adresi vēstuli b. J. D[ermanei?]. Tu par saņemšanu nekā nemini. Ja nebūtu saņēmis, tad visādā ziņā tūliņ to paziņo. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu visiem no mums abiem. Sveiks!

 

 

 

97.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1912. gada jūnija vidū

Mīļo, labo, mums pa šo laiku bij bēdas, Elzas mātes nāve, par ko jau būsi lasījis avīzēs. E[lza] atkal palika vājāka pēc otrreizējās ārstēšanās, un nu jābrauc trešo reizi uz Cīrihu. Visu laiku ne viens, ne otrs netikām pie strādāšanas, bet nu ir pēdējais laiks un vismaz man jāstrādā, lai apstākļi būtu kādi būdami, lai arī priekšā stāv man tāda pārstrādāšanās kā ar «Induli». Žēl man gan, ka ar «Ind[uli]» negāja labi; es biju gan to zinājis, kad strādāju, bet vēlāk labās kritikas lika man cerēt, ka publika arī sapratīs. Nu vilšanās dod zināmu smagumu un nepatiku uz nākamo darbu. Tā, ar ārējiem un iekšējiem šķēršļiem, tomēr jāstrādā, lai parauj velns, bet es jau nepadošos. - Nu jau runa uznākusi uz teātri: Tavas ziņas man vienmēr vajadzīgas, lai arī visi citi rakstītu, faktiski jau es dabonu maz ziņu, un tik aiz gadījuma. Tādēļ raksti vien, mīļo. - Vai zināmā izrāde ir jau notikusi? Kur un kāda? Vai bijuši labi panākumi? Man nekas nau ziņots. Teātrs varēja dot vienu no agrākām izrādēm tādējādi, ka visu ienākumu, arī manu honorāru, dod prom. Vai: var sarīkot ekstrā izrādi pa vasaras laiku, piem., uz Jāņiem vai pa Zinību komisijas sapulcēm, vai pa koru koncerta laiku; ienākums tam mērķim būtu labs. - Atraksti ko par šo lietu tālāk. - Kas tas ir, ka teātrim atkal sāk aptrūkt dzīvības? Sēdes reiz par mēnesi ir par maz. - Aktieri prasa pārāk lielas algas un pāriet uz veco teātri, bet, kā daži raksta, «Indulī» visi, izņemot tik direktoru Amtmani un Birutu, esot spēlējuši vāji. - Jelgavas izrādes nebij avīzēs aizrādītas, un arī pēcāk nebij korespondencēs ziņots, kā izrādes izdevušās. Tāda neminēšana ļoti kaitē nākamām izrādēm. Tā ir nolaidība. - Šoruden ceru tikt galā ar «Imantu», otra luga būs jāatliek, jo traucēkļu bij un laikam būs vēl pārāk daudz. - Atraksti nu Tu, mīļais, par teātri to, kas avīzēs nemēdz būt lasāms. Kā tika salīgti aktieri? Kuri aiziet? Vai Kuga paliek cietā algā, vai dabū maksu no cēliena? Kādas lugas ir nodomātas uz nākamu sezonu? Kā iet ar ienākumiem? Kas darīts teātra nama būves lietā? Vai tāds nams jel maz iespējams bez lielām naudām? Vai Arveds Bergmans viesosies? - Vai tas ir tas pats «Lāsta» Roberts, kas man uzbrūk «Domās»? Un kādēļ Pīpis uzņem tādus uzbrukumus? - Vai Hertels rīkojas vēl tāpat kā sākumā? Viņam taču būtu laika, jo veikals vēl jau nevar aizņemt pārāk daudz laika? - Vai rakstu krājums, kas esot iznācis, ir no Filistru biedrības? - Pastāsti arī par sevi pašu, kā labi iet, kādā amatā tagad esi? Paliec vesels, mīļo, labo, un esi sirsnīgi no mums sveicināts.

Vēstules malās rakstīts:
Ir laikam kādas fotogrāfijas vai pastkartis no «Induļa un Ārijas». Teātrim vajdzēja man atsūtīt, lai es jel cik zinu par savu lugu. Ja teātris nau izdevis pats, tad atsūti, lūdzams, Tu pats.
Sveiks, mīļais!
Vai par «Ind. Āriju» bij kādas kritikas krievu un vācu avīzēs? Atsūti! Sveiks!

 

 

 

98.

JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA KOMISIJAI
Kastaņolā 1912. gada 19. jūnijā

19. 6. 12.

Cien. Teātra komisijai. Man jāraksta par lietu, kuru ļoti nožēloju. Mēs bijām ar teātri vienis prātis, ka autoram pašam jāatbild par savu lugu, tātad arī par strīpojumiem. Es aizsūtīju teātrim rūpīgi izstrād[ātu] strīpojumu, piesolīju vēl strīpot uz viņu pieprasījumu, bet, atbildes nesaņemdams, lasīju avīzēs, ka izrāde būšot ar strīpojum[iem] un pārgrozījum[iem] no autora. Ar to apmierinājos, bet nu izrādās, ka tā nau un es esmu ticis maldināts. Caur gadījumu man bija iztrūcis viens «J[aunās] D[ienas] L[apas]» N. (tik vāji referē citas avīzes) - dabūju tikai nupat zināt, ka «Ind. u. Ār.» izdarīta veselu cēlienu pārcelšana: abi vilku gravas skati (IV un V cēl.), kuri ar nolūku ir šķirti, izrādē tikuši savilkti kopā, tā ka nu iznāk viens pats pārmērīgi garš un nogurdinošs, turklāt vēl beigu cēliens, kurš varbūt ka top pārtraukts uz dažām minūtēm no priekškara, varbūt arī nē. Katrs nelietpratējs vien jau varēja pateikt, ka tā ir nepiedodama kļūda, nemaz nerunājot par to dramatisko neveiklību, ka pēc III c, pārtrauc intresi par galveno personu, aizejošo Induli, nerāda viņa tāļāko darbību, bet otrās personas - Ārijas. Ārijas darbību varēja rādīt bez intreses pārtraukuma gan tad, kad Induls nogrimst domās [starp rindām rakstīts: (t. i., bezdarbībā)] IV [cēliena] 1., ainas beigās. Kad pēc šī Ārijas skata Induls tad parādās V c. tanī pat vietā un pozā, tad ar to izteikta viņa garā domāšana, kura nu arī redzami izrādās dramatiska, jo skatītāju acu priekšā Indulī doma pamazām izcīnās pret apstākļiem, novērojot dabas parādības (lietu), atrod, kā šo dabu pārvarēt un kalpināt savam mērķim. Laikam šī domas augšana un cīņa cilvēkā, visvairāk iekšējās darbības radīšana, būs izrādē izlaista, kā to jau izlaida Duburs, jo tāds dramatisks problems vēl nekad nau ticis risināts un ir par jaunu. Teātrim šo nevar ņemt ļaunā, bet gan to, ka cēlienus pārcilājis pret autora un pa autoritātes (Dubura) prātam. Radošam autoram savā darbā jābūt arī autoritātei, pretim visām citām. Par šādu lielu lugas pārgrozīšanu vajdzēja autoram vismaz paziņot. Tad es būtu paskaidrojis stāvokli un teicis, ka 1) skatuves tehniskie iemesli, uz kuriem aizrādīts «D[ienas] L[ap]ā», nekrīt pret drāmas tehniskiem iemesliem; 2) un ka 15 minūtes varēja ietaupīt arī citā, nekaitīgā vietā, kuru es būtu līdzi pūlējies atrast, un, ja tas nebija iespējams, tad labāk bij zaudēt 15 min. nekā publikas pacietību. «V[ilhelmā] Tellā» ir divtik ainu kā «Indulī», un tomēr J[aunais] teātrs tehniski tiek galā. Nevajga par zemu domāt par J. teātra tehnisk. spējām. Tātad galā. Lai man būtu iespēja kaut cik iepazīties ar savu lugu, lūdzu man paziņot, kādi strīpojumi ir vēl izdarīti. Tāpat tad lūdzu atsūtīt fotogrāfijas vai skices no Kugas kostīmiem un skatiem «Indulim», jo tādi man būs vajdzīgi arī «Imantā». Un pašā galā - pēc lielās sūdzības man jāizsaka vēl lielāka pateicība teātrim un režijai par lugas spožu inscenēšanu un direktoram vēl par masu skatu izveidošanu, kas no visiem top atzīti par teicami izvestiem un kas man ir no lielākā svara. Arī «Imantā» masu skati ieņems lielu lomu. Bet par «Im[antu]» rakstīšu vēlāk, varu sūtīt ainu un cēlienu sarakstu - kad būs bijusi sapulce un pārruna par reāliem nodomiem nākamai sezonai. Kādas lugas nodomātas? Vai uzvedīs manas arī? Sūtu [sveicienus?].

 

 

 

99.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 21. jūnijā

Mīļo dvēselīt, sirdsprieciņ, nosūtīju Tavas mantiņas, samaksāju 10 fr.; Tu kurvi sapakāji ļoti smagu, labāk būtu bijis ņemt divas vai trīs mazākas pakas. - Farina neatnāca. Vēl man ir mājās, ko ēst. Pārnācis nogulēju 1 ½ stundas. Nogurums, tā ka pēc atkal aizlasījos, nenosūtīju nevienas vēstules. Tev, nabadziņam, būs gan karsts bijis, jo istabā 20°; lai nu dakteriene Tevi salāpa. Gan jau ies atkal uz labu, nebēdā, mīļo iniņ. Lido.

 

 

 

l00.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 22. jūnijā

Mīļo sirds zaļumiņ, rakstu, Tavas kartiņas vēl nedabūjis, drīz iešu viņu pārnest, kā spīgulīti. Vakar vairākus redzēju, bet kāzu dancošanas pa gaisu ar svecītēm vēl nau, laikam vēl nau diezgan silts. Es vakar saulē izmēģināju to bādi, izlikos uz Tava lielā papīra tik garš kā ievadraksts, bet visādi kukaiņi, skudras un mušas nāca brīnīties, sievas gan nevienas neizbiedēju kā matto danese. Bet pēc pusdienas sāka stipri niezēt, domāju, ka skudras noēdušas, bet tā bij saule; gluži sarkans nodegu. Žēl būtu, ka Tavs skaistais baltumiņš nodegtu arī sarkans. Bet varbūt Cīrihas saule nau tik kodīga. Saņēmu Tavu kartiņu. Turies, mīļo, mīļo dārgumiņ, lido.

 

 

 

101.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 23. jūniju

Manu mīļo sirdsprieciņ, dabūju šorīt Tavas mīļās kartiņas. Nebiju vēl nemaz gaidījis. Laikam Tu būsi vakar iemetusi vēl pirms 8. Ar visu lielo nogurumu Tu taču paspēji vēl uzrakstīt lielajam pūkam. Labi, ka Tu taču vēl tik stipra izrādījies, jo vakar karstums pēc pusdienas bija pirmo reizi 20°. Es atkal nekā vakar nepastrādāju. Šodien eju laukā. Šo kartiņu gribu nodot vēl pirms 10, lai Tu dabūtu šovakar. Atraksti, kad Tu saņem šo karti un kad vakarējo. - Vienas tējkarotītes trūkst: vai Tu varbūt paņēmi līdz? Vecenei teicu, tā gluži bailīga palika, tātad nau vainīga. - Tavu ziņu liels pulks un visas labas diezgan; man nau tādu, tikai šodien redzēju curato un Miķelsons atsūtīja savas dzejas, bet man negribas baudīt. «Domas» atnāca. Manu mīļo zelta dvēselīt, kopies un lido.

 

 

 

102.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 24. jūnijā

Manu mīļo dim[anta) kodoliņ, kādēļ Tu nedabū kārtīgi manas kartiņas? Katru dienu esmu rakstījis, saņemu no Tevis visu. Farinai neraksti! Ierīkošu piecdienu sistēmu un iešu uz Cassarati vai Lugānu reizi pa nedēļu. 5 dienas darīs labu. Tagad neiet tādēļ, ka bij atmesta labā kārtība. Tad arī vēl ir diezgan karsts, 20° istabā. Tikai šodien sāk līt. Tas arī dara nogurumu. Bet gan jau tiksim abi vaļā no sliktuma, un tad ies. Nebēdā, sirdsprieciņ, ej pa pilsētu bodēs paskatīties, izklaidējies, un tad sāksi strādāt. Es pāris dienas aizlasījos tik briesmīgi, ka ne izgāju vakarā staigāt, ne ēdu. Tagad jau sāku vēstules. Tās mani vairāk moca nekā viss cits. Kad nogrūdīšu tās, tad ies darbs. - Vai Tu neatradi rakstāmā mapē kādu puķīti? Spīgulīši liek sveicināt. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Atsūti man Homer «Ilias» Reclam! Lido.

 

 

 

103.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 24. jūniju

Mīļo sirdsspožumiņ, saņemu Tavas kartiņas kārtīgi katru rītu; nez par ko manas nenonāk laikā. Te izgriežu līdzekli priekš miega. Plūdoņa vēstuli atsūti atpakaļ. Varbūt Tu «Zeltīti» varētu dot par velti, bet «Ave sol!» bez Upīša ziņas neiet, un nelaimīgais «Zirgs» lai arī tagad otrreiz iet par velti! Varbūt likt viņam priekšā, lai tulko tos abus gabalus krieviski, tas mums būs tas honorārs. Izrādes tiesības paliktu mums. - Ar ēšanu tagad esmu apmierinājies, nau vairs apetītes; ja vajdzēs, ņemšu vairāk piena; sviestu un sieru var dabūt še, pēc augļiem aiziešu reizi nedēļā uz Cassarati. Tātad Farinai neraksti! Atraksti, vai Tu paņēmi līdz vienu tējkarotīti, citādi jādomā, ka vecene noņēmusi. Nebēdā, ka neesi vēl atpūtusies, gan jau ies. Es arī vēl nevaru strādāt. Pie mums ir istabā 18-20°. «Domas» aizsūtu. Lido.

 

 

 

104.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 25. jūnijā

Manu mīļo sirdssiltumiņ, saņēmu Tavu vēstīti un Plūdoni atpakaļ. Man taču dusmas par to Pl[ūdoni]; viņš pats ņem gan naudu par saviem darbiem, bet mēs lai viņam savus dāvinām. No Gulbja šodien ir klāt vēstule un nauda, 400 r., vēstule ļoti mīlīga, tātad viņam iet labi. - Ļoti labi,ka apraksti visas savas darīšanas. Reimatisms gan jau nāk no šī dzīvokļa, un redz, kur aši. Es arī jūtu galvā, citur gan ne visai stipri, jo vingroju. Gan Tev dakteriene izdzīs visus nelabumus. Rokas turēšana virs galvas arī ir nervozības zīme. - Pūlos tagad ar vēstulēm melnās miesās, bet nevedas. - No J[aunā] teātra nau vēl naudas. - Lietus še bija tik vienu pusdienu, nu ir vēss un saule. Es neeju uz kalnu, bet sēdu mājās ar vēstulēm. Lido, sirdsiniņ, lido.

 

 

 

105.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1912. gada 25. jūnijā

25. 6. 12.

Mans mīļais draugs un biedri! Jūsu sirsnīgo vēstuli turu rokā kā pārsteidzošu dāvanu, viņa mani dziļi iepriecināja, daudz dziļāk, nekā mani bija bēdinājis tas raksts. Un šis pats no manis pārprastais raksts jau tādēļ vien man bij tik sāpīgs, ka es biju paradis Jūs turēt par savu mīļu draugu. Jo tik dziļu saprašanu, kādu Jūs izrādījāt savā spožajā rakstā par «U. u. N.», spēj dot tikai īsta draudzība, kura ir gaišredzīga un kura Jūsu plašās zināšanas vēl padziļinājusi. Es rakstu Jums tūdaļ ar visu nevaļu un neveselību, lai Jūs ne acumirkli ilgāk nesāpinātu. Nelaimīgo pārpratumu mēs darīsim par laimes gadījumu: viņš mums netīši rādījis, cik sāpīgi mēs abi sajutām draudzības trūkumu, un viņš mūs savedīs personiskā sakarā, kas savstarpējo intresi un draudzību darīs vēl dzīvāku [1 nesalasāms vārds]. Jūs, kas nupat iesākat vilka dzīvi, varat man, vecam vilkam, ticēt, ka sirsnība un draudzība ir reti atrodamas, ka es viņas protu cienīt. Bet mani Jūsu raksta I daļā aizskāris bija taisni tas, ka Jūs - likās - apvainojat varonību un uzupurēšanos vispār un 1905. g. sevišķi, [starp rindām rakstīts: neskaitīdami to līdzī[gu?] 1789. [jā, pat?] 1848. [gadam]] un mums, trimdiniekiem, tas ir visdārgākais un augstākais. Mēs viņu nesām, un mūsu uzupurēš[anās], mūsu gribas pilnīga atdošana lietai (kā Antiņš) tagad uzvar, jā, pat attaisno mūsu būtību. Mūs sarūgtina, ka jaunā paaudze jau pēc 3 gad[iem) runā ar līdzcietīgu smieklu par to gadu, kurš arī latviešu vēsturē paliks dārgākais un augs[tākais]. Jau grāmatā «T[ie], k[as] n[eaizmirst]» es sāku vairāk cerēt uz 3. paaudzi nekā otro, un Jūsu raksts diemžēl apstiprina, ka es nemaldos. Otrā paaudze sāk cildināt mierīgas ikdienas un [paplātīšanās kustības?] vīrus par ērgļiem un lauvām un atsaucas uz Spīdolu, bet Sp[īdola] ir tā pati varonība kā Antiņš, tikai cita daba. Bet visu manu rūgtumu un šaubas noņem Jūsu sirsn[īgā] vēstule. Kad sirds laba, tad viss var iet uz labu. Par mani maz, ko teikt. Man tikai dīvaini, ka Jūs izsakāt man kā pārmetumu, ka es cēlies no mazpilsoņ[iem]. Dīvaini tādēļ, ka Jūs pats no mazgruntniek[iem], un vēl tādēļ, ka es atkal neesmu mazpilsonis dzimis, es dzimis lielgruntnieks un aristokrāts, kā tanīs pat «Domās» bij rakstīts. Tomēr es nebūt nenicinu ne <mazpils[oņus]>, ne viņu psiholoģiju. Man svešādi nicināt kuru katru kārtu, ne vēl savu, ne vēl tos, kas izauguši no savas un ieauguši progresīvās strādnieku šķiras ideoloģijā.

 

 

 

106.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 25. jūniju

Tu manu mīļo zelta dzīvībiņ, es vēl priecājos par Tavām vakarējām kartiņām, šodienas vēl neesmu saņēmis. Vakar nestrādāju, biju Lugānā naudu saņemt, tad reizē arī iepirkos netto par veseliem 7 frankiem un visai nedēļai. Vai Tu esi jau nolikusi savas mantiņas bankā? Kad atspirgsti, aizej nolikt, būs Tev pašai mierīgāks prāts. Pamēģini gan ar tām skujiņām, viņu smarša Tev taču patīk un ļoti var būt, ka palīdz arī iemigt. Mana mamiņa lika sev pagalvjus no visādām smaršīgām zālītēm. Ar saimnieci dzīvojam mīlīgi; puķes atnesa uz Belgiano, bet kāds tad es būšu? Iešu uz lēto istabu. Otrs posts vecenei, ka 27 vistas par dienu izdēj tik vienu olu; es atkal ņemu ļaunā, kad tā, un tad es atkal tā. Piena vecenei arī nelaime, govs izspērusi pienu. Meitene ar vienu aci bēdīga, šodien tik puspiena, ar otru smejas, ka tas gadījies pašai vecenei un nau uz ko bārties. - Tie ir tie vislielākie notikumi; Lina bēdīga, bet tas jau parasts, no si puo trovare. - Šodien vēsāks, 16°. Lūkošu atkal rakstīt vēstules. - Nupat saņēmu Tavu kartiņu. Neuztraucies, mīļo sirdsiniņ, darīšu visu, ko gribi. Lido. Groziņu arī dabūju, dikti li. Lido.

 

 

 

107.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 25. jūniju

Mīļo zelta sirdsprieciņ, pie mums nu arī bij lieli prieki, nolija krietni lieti, apmetās auksts laiks, vecene noteica, ka tāds nu, paldies dievam, būšot visu vasaru, pate un visa māja stipri nošķaudījās, sagulēja ar reimatisma gambēm un tad sāka priecāties, sarīkoja tādu mielastu, ka pie galda bij 19 personas, bērnus un skuķus nemaz nerēķinot. Vēršu onkuls Bertoglio atnesis gaļu, bet īrnieki vēl nau atnākuši. - Es arī esmu sev iztaisījis puslīdz vacances, jo no teātra nau vēl ziņas, vai vajdzīga jauna drāma, vai nē. Vienīgam pelēnam Līnai neiet labi; māte vēstules grib bruciat un pašu likt pie zemes darbiem par lauku peli. - Ar visu to ar nevienu neiet tā, kā vajdzētu, dažreiz nevar saturēt; bet tad atkal pāriet. - Še lūkošu ielikt neļķes nupat iznākušu ziediņu. Un divas kartiņas priekš man atrakstīšanas; es stipri kārtoju albumus, un tādu man trūkst īstā vietā.

 

 

 

l08.

A. ROLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 26. jūnijā

A. cien. A. Rolav!

Daudz paldies par «Strādnieka» 22. N piesūtīšanu un par A[spazij]as lietas aplūkošanu labvēlīgā garā.

Daudz labu dienu!
                                                                                                [Paraksts.]

C[astagnola] 26. 6. 12.

 

 

 

109.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1912. gada 26. jūnijā

26.6.12. Ivanov[am]. Kad pa laikam un ilgam laikam cauri viss apriebjas un apnīkst no mūžīgās nesaprašanās un no maziskās adatudūrēju politikas, tad viens labs vārds var piepeši atdzīvināt. Tev tādi vārdiņi bez vēlēšanās, katrs vārds tāds, jo Tu esi mans draugs. Man Tevis ļoti trūkst, kad Tu nu aizej tālāk; ne tik vien palīdzības dēļ, tāpat patīkami, kad Tevi šad tad redzu.
- Ej pastrādā, drusku papelnies, darba pārmaiņa darīs labi. Pārrakstīsi. Vajdzēs sekretāru.
- Tu mani iepazīstināji ar Balodi, par to Tev liels paldies, tas ir reiz sapratējs, liels darba spēks un, galv[enais], gluži patstāvīgs domātājs, kurš nebaidās ne no jaunuma, ne skaistuma. Tāda mums gandrīz nemaz nau; turklāt tik jūtīga drauga sirds. Kad man atriebsies atkal šis un tas, es domāšu uz viņu un būs labi. Sveicini viņu uz sirsnīgāko. - Par pēterb[urdzniekiem] bijusi taisnība rakstīt[a] «D[zimtenes] V[ēstnes]ī», man kāds biedrs raksta privāti. Man ņemot ļaunā to, ka es apsveicu Āronu un O. Ezerlauku jubilejās. Nu jāzin, ka Ār[ons] ir mans ilgu gadu šmoks, apakšredaktors pie vecās manas «Dien[as] Lapas», tāpat O. Ezerl[auka] «D[ienas] L[apas]» toreizējā līdzstrādniece, A[spazij]as draudzene, vēlāk J[aunā] teātra aktrise, tad pārgājusi uz v[eco] teātri. Abi godīgi cilvēki, tikai citas pārliecības. Un tādēļ lai es viņus nesveicinu? Tie pārmetēji sveicina katru blēdīgu bodnieku, kas dod viņiem uz parāda, lokas priekš katra neģēļa, kura dēlam dod stundas, bet, kad es sveicinu savus bijušos apakšniekus, tad vai! Apakšniekus var nicināt. Karš tas pats pret mani kā savā laikā pret Freiligrātu, kuru nu pēc viņa nāves partija grib pieskaitīt sev, kā lūko dabūt arī Strindbergu. Tas pats bij pret Gorkiju. Te nu atkal ir tas riebums par jaunās paaudzes nekultūrību un domu nepastāvību. Lai, nāks cita paaudze ar Balodi un Tevi, un draugu būs daudz.

 

 

 

110.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 26. jūnijā

Ak, Tu mīļo, mīļo dvēselīti, kādas skaistas mantiņas Tu man esi atsūtījusi! Nupat, mājās pārnācis, attaisu un apraugu, un rakstu ar pilnu garšu; bet Tu tik rīt dabosi kartiņu. Tavas kartiņas arī tik brīnumskaistas. Šo paņēmu vakar, Lugānā būdams, Gandria, bet Tev tie mūri gan nepatiks. Aizsūtu arī «Domas» un «Str[ādnieku]» no Berlīnes; ir tur par Tevi, labi. Aizsūti pēc atpakaļ. Es jau aizrakstīju un pateicos. - Piezīmes pie Antona raksti vien. Viņš laikam dara to aiz muļķības; bet ļoti nelabi priekš manis, ka mana paša biogrāfs mani tā nomelno. Kas tad vēlāk lai mani nomazgā baltu? - Vai braukšu pie Tevis ārstēties, vēl nezinu; norakstīšu vēstules un lūkošu vēl strādāt, varbūt ies. - Atsūti, mīļumiņ, Reclam, Homer, Ilias: gribu izlasīt Hektora-Andromahas atvadīšanos, varbūt man derēs. - Šī kartiņa iet ārpus skaita, sajūsminājos pie albikokiem, un no pārpilnības arī kartiņu skaits pārpilns. Lido, manu sirdsiniņ, nebēdā, neuztraucies, lido.

 

 

 

111.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 27. jūnijā

Manu mīļo sirdszeltumiņ, manu dārgumiņ, visas mantiņas dabūtas un iesmeķētas, un drīz kurvīts nāks atpakaļ pilns ar garšīgām pateicībām. Kartiņas esmu rakstījis ik dienas, šī jau ir devītā, bet freilenes kāja vēl nau vesela, nevar aši aizklibot. Vakar sarīkoju vienu pārēšanos ar albikokiem, bet ar to vēl nepietika, netīšām uzdūros uz veciem kartupeļiem, izvārīju un pārēdos. Nu, zināms, cita darba vairs nevarēju darīt. - Es savus papīrus nolikšu bankā nāk. pirmdien; labi, ka Tu noliki. - Cik Tev aši atkal resnā zarna satūkusi! Vajdzēja ātrāk braukt. Vai korteli jau sameklēji? Ivans solās palīdzēt. Dabūju no dakterienes vēstuli, sveicini viņu sirsnīgi, es drīz rakstīšu. Manu mīļo sirdspūkiņ, manu ziediņ, lido, lido.

 

 

 

112.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 28. jūnijā

Manu mīļo zelta dvēselīti, kādu mīļu un skaistu kartiņu atkal Tu man atlaidi. Tādi dziļi vārdiņi paliek, un viņu krājas arvien lielāks pulks. Cik Tu tāļi kombinē un tomēr tik pareizi, kā nupat par manu ārējas saules mīlēšanu aiz iekšēja prieka nepazīšanas dzīvē. Bet Tu jau esi mana otrā saule, un tā iesilda līdz pat galējam dziļumam, kur pirmā nevar iespiesties ne lielākā saules bādē, ne ar skudru un mušu palīdzību. No Tevis, mīļo saulīt, sāk jau augt prieciņš kopš tā laika, kad Tev teicu. Es sāku arī ārēji mazāk bēdāties. Li, mana dvēselīt. Nu tik Tevi jādara veselu un jāuztura veselu. - Šodien saņēmu vēstuli no Ķeniņiet[es], ir muižu pārdevuši; un no Nīnas tēju ½ mārciņas un saldumus. Versohnungsthee. Daugis arī jau kopš nedēļas te sanatorijā, bet tik vakar atradis. Netraucēs mani. Homēru dabūju. Kopies, mīļo dvēselīt, lido.

 

 

 

113.

A. PRIEDĪTEI
Ruviljanā 1912. gada 28. jūnijā

Mīļā Anna, saņēmu Tavu rūgto vēstuli un nupat Tavu saldo sūtījumu. Nobaudīju, un tiešām tas saldums, un vēl no tēvijas, pārsver. Žēl tikai, ka Elza nau še, kas līdzi nobaudītu; sūtu viņai tos ciema kukuļus uz Cīrihu, Turnerstr. 22., un Tev sūtu lielos paldiesus un sveicienus. Atraksti, kā klājas ar veselību! Daudz labu dienu [paraksts].

 

 

 

114.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 29. jūnijā

Manu dārgo dvēselīt, es gribēju nebaidīties par Tavu kājiņu, bet vai tik nau taču nopietnāk, nekā domāju. Man gandrīz jau bail domāt, ka Tu brauc ar tramiem. Es arī tā jau sāku bez iemesla baidīties; un nu vesela Tu arī netieci ar visu dakterienes rūpību. Te vēl dabonu vēstuli no Gulbja, būs Tev jāraksta Voišeliem vai man Plātesam. Plātesa firma aizliedz caur notāru Gulbim drukāt manus tulkojumus un draud ar tiesu. Nekad neesmu Plātem pārdevis savus darbus uz visiem laikiem; kontrakta viņam nau. - Hadlaub iela ļoti skaista un klusa, un tuvu. Tur Tev būs labi. - Vakar bij Daugis; tas nau nācējs, kas traucēs; laikam vairāk nemaz nenāks. Tur es velti baidījos. - Aizsūtu Nīnas kukuļus. Iniņ, manu dzīvībiņ, manu laimīt, kopies un turies! Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Atraksti savu un dakterienes jauno adresi! Lido.

 

 

 

115.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 30. jūnijā

Manu mīļo sirdsprieciņ, manu draudziņ, to Tu labi darīji ar dzīvokli Hadlaubā, kad turpu pāriesi? Rakstu šodien vēl uz dakterienes adresi. Pie manis pašlaik kopš vakardienas ciemiņš, dakterienes milānietis; domāju, dakterienes dēļ, bet, izrādās, tāpat tik: neesot neviena, ar ko parunāt. Ļoti piekļāvīgs, maigs cilvēciņš. Vakar tomēr izputēja man diena, bij jāraksta Gulbim. Es gan kreņķējos, bet taču drusku mazāk nekā agrāk citām reizēm par to Plātesa nekaunību. Labi, ka Tava šodienas kartiņa apmierina kājiņas dēļ. Hadlaubā Tev patiks, quisisana, lido, sirdsprieciņ, lido.

 

 

 

116.

A. GULBIM
Kastaņolā 1912. gada 30. jūnijā

Dārgais draugs, es taču stipri uztraucos par to Plātesa veikalību un nekaunību. Tā ir tā firma, kura sevi reklamē taisni ar lielu literatūras pabalstīšanu, ar «Fausta» izdošanu kā ar varoņa darbu, un nu man tas varoņdarbs jāsamaksā. Taisnība Tev, ka taisni man ar Aspaziju bija jāiznes «M[ājas] V[iesa] M[ēnešraksts]» uz saviem pleciem, un nu Plātess mani izsūks arī pēc tam un visu mūžu cauri. Vēl ilustrācija: mēnesi atpakaļ Plātesa firma lūdza A[spazi]ju pēc Carlyla «Arbeiten und nicht verzweifeln» tulkojuma; A. atteicās slimības dēļ. Faktiskais ir tā: par maniem tulkojumiem man ar Plātesu nekāda līguma nau; viņš nevar pierādīt, ka es viņam esmu pārdevis visas tiesības uz tulkojumiem, bet tikai nodrukāšanu «M[ēneš] Rakstā». Par «Faustu» bij taisni līgums par izdevumu grāmatā, kas jau norāda, ka viņam arī citi tulkojumi bij doti tikai nodrukāšanai «M. Rakstā» «Fausts» arī pārdots ar to līgumu tikai vienreizējai nodrukāšanai grāmatā. Tātad to drukāšanu U. B-ā viņš nevar aizliegt. Liec sev rādīt šo līgumu (piem., ar to man bij jāuzņemas segt visi izdevumi par ilustrācijām, tātad es pats samaksāju jau toreiz «Fausta» izdošanas varoņdarbu!). Kad nu nau sevišķa līguma, ka es pārdodu visas tiesības uz saviem tulkojumiem, tad paliek spēkā likums, un tas atļauj man pēc zināmiem gadiem, man liekas - 2, izdot savu grāmatu no jauna. Bet no periodiskiem izdevumiem, kāds bij «M. V. M. Raksts», laikam ir brīv autoram pārdrukāt tūliņ bez kāda termiņa. Aizej pie kāda advokāta, draugs man ir Čikste Marijas ielā Nr. 10, bet nezinu, vai viņš šos jautājumus labi pārzin. Apklausies pie citiem arī. Un visādā ziņā nopērc jauno likumu par autoru tiesībām - man liekas, tas jau ir spēkā -, apskaties pats, kā ir ar termiņiem, un vienu likuma eksemplāru, vislabāk ar komentāru - tāds ir jau iznācis - atsūti man. - Kad Plātess uzsācis pret mani tādu laupīšanas karu, tad ļoti var būt, ka to pašu dara arī Derīgu grām[atu] nodaļa, kaut gan viņai nau veikalisku intrešu un tie tulkojumi, kurus viņa izdevusi, ir jau sen izpārdoti. Ja viņa arī gribētu aizliegt, tad tā būtu tikai šikane; es biju viņai solījis «Wallenstein», bet vēl neesmu paspējis dot. Tomēr vari teikt, ja nāk par to runa, ka es došu gan. Bet arī pret Nodaļu man taisnība, jo ir jau pagājuši 2 likumā prasītie gadi un viņa nevar man aizliegt izdot otrreiz un turklāt vēl «Kopotus rakstus». Tā ieruna der arī pret Plātesu. - Kontraktu es uzrakstīju, bet, vai Plātess ar to apmierināsies, par to šaubos. Tev vajdzēs laist, lai lieta, iet līdz tiesai. Tomēr ej vispirms miera ceļu. Runā ar Puseli - veikalvedi, bet, ja vien var, arī ar pašu Plātesu un ķer viņu aiz goda jūtām. Tā lieta jau ir kliedzoša, ka viņš tā grib aplaupīt rakstniekus; piemini viņa veco nelaiķi tēvu, kurš pats veicināja rakstniecību, - viņš no nelaiķa tura lielas lietas Un nu dēls grib caur tādu aizliegumu rakstniekus materiāli iznīcināt! Es ceru visu no šādas izrunas. Viņš nevar gribēt vēl tagad, pēc tik daudz gadiem, kā dēle sūkt rakstniekus. Tad viņš jau nau aizliedzis otrā izdevumā, grāmatā, nodrukāt J. Asara rakstus, kuri arī bij pirmo reizi drukāti «M. V. Mēn. Rakstā». Es ceru, ka ar to lieta mierā izbeigsies, ja nē, tad paliek pāri preses cīņa pret tādu izsūkšanu, un tad Plātesa firmai visi sakari ar latviešu publiku ir beigti uz laiku laikiem. Kad šī preses cīņa nelīdzētu, tad paliek vēl tiesas prāva. Bet preses cīņa panāks visādā ziņā mūsu morālisku uzvaru; arī uz vēlēšanām (pils. domē) tas darīs iespaidu. Tur Tev vispirms būs jāgriežas pie H. Asara un «Dien[as] Lapas». Un varbūt Tu pats raksti pirmo artiķeli; Tev ļoti labi izdevās cīņa pret Pīpiņu Asp[azijas] lietā. Tavam vārdam liels morālisks svars. H. As[ars] visādā ziņā mūs pabalstīs ar prieku. Arī Ārons «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī». - Bez tam es rakstīšu Deglavam, tam ir vēl tagad sakari ar Plāt[esa] firmu, un Asp. rakstīs Pl[ātesa] veikalvedim, ar kuru nupat bij runa par Carlyle. (Tā ir grāmata, kura labi ietu arī U. B.) Es esmu pārliecināts, ka Pl. piekāpsies un ka mēs visādā ziņā uzvarēsim. Varbūt Pl. lūgs, lai Tu viņam piemaksā ko par atļauju izdot; ja niecīga summa, tad vari pieņemt, citādi nē. Būsi jau dzirdējis, ko saka likums un advokāts. Lieta ies. - Ja būtu zaudējumi, tos nesīsim uz pusi. «Ziemeļjūra» ir jauntulkojums, tātad gar to Plātesam nau daļas nemaz. Plātesa bijušos tulkojumus tagad nedrukā tūliņ, ņem tos, kuri bija citur: «Dantona nāve», «Zalameas tiesnesis», Gētes darbi. - Ies, ies. - Tu izgāj[ušāļ vēstulē baidījies, vai jel maz uzņemt U. B-ā tāļākus darbus no manis, tādēļ ka paliec pakaļ ar maksāšanu. Tā lieta nau tik bīstama. Pirmkārt, parāds sakrājies visvairāk caur «Induli», ne caur tulkojumiem. Tad: es varu gaidīt, tad, ja nevari maksāt, beigās nauda var palikt veikalā iekšā kā dalības nauda, atmini, mums reiz bij plāns kompānijā strādāt. Par naudu nebaidies, bet turpini tulkojumu izdošanu, citādi izskatīsies savādi, it kā Tu negribi vecos klasiķus un dzenies pēc modernības. Bet U. B. nevar būt cits pamats kā vien klasiķi, kā jau Reclamam; neizārdi pats ēku, kurai liki labu pamatu, Tu redzi taču, ka publika pērk labi arī klasiķus, kad par 1 gadu iziet 6000 eks.; tātad publika nau nemaz tik traka uz modernību, kurai arvien ir bazara un lētas fabrikas preces piegarša. Neļaujies novilināties nost no savas drošas pozīcijas ar modernības pārāku uzsvēršanu; līdz šim nau par daudz modernības, drusku vairāk var. Tu vari aši vien iebraukt bankrotā un jau agrāk izglītotu cilvēku zemākvērtēšanā. - Man ir vēl lieli plāni ar U. B., par to vēlāk. - Vai nelaidīsi savu Merķeļa «Imantu» U. B.? Tikai Būmaņa tulkojumi neiespējami vāji. Bērziņam labs tulkojums. - Ko saki - pēc 2 gadiem «Kapitālu» izdot? - Vari ņemt tūliņ manu «Zelta zirgu». Tāds gadījums: kamēr Plātess laupa no vienas puses, no otras lūgšus lūdzas, lai dod par velti Golta-Plūdoņa hrestomātijai «Zelta zirgu». Lai ņem viņš, bet tad arī Tu, un mans pirmais izdevums tad ir beigts, jāatdod kā makulatūra. Redz, kāds ir rakstnieka materiālais stāvoklis. - Par citiem no Asp. un maniem oriģinālrakstiem, kuri varētu iet U. B-ā, runāšu nāk[amajā] vēstulē. Uzdod tik savu nāk. adresi.
- Remiķi satiec un runā ar pašu. Viņš baidīsies laikam, ka nau tikumība aizskarta, ka nau Potivarienes temats, apmierini, ka par to nemaz nebūs runa, ka temats gluži cits, un tad, man liekas, viņš laidīs cauri. (Temats būs: attiecības starp Jāz[epu] un brāļiem.) - «Imantu» sāku jau rakstīt, bet labprāt atpūstos, kad tik man būtu nodrošināti tie paši ienākumi no teātra arī bez jaunas lugas. Teātrs man pašam par to nau nekā teicis; man jādomā pat, ka viņš gaida jaunu lugu. - 400 r. saņēmu ar lielu paldies. - Vēl īsumā atbildes uz Taviem jautājumiem:
Plūdoņa un Skalbes minētos rakstus ņem, labi. Bet Kronvalda «T[autiskie] c[entieni]» nopērc gan, bet nedrukā šogad. Pārmest ar tiesību jau neko nevarētu, bet slepens ienaids būs, un Tev nevajga to tagad uzņemties. Tu redzi, ka man ņem ļaunā pat to, ka es apsveicu savu vecu apakšredaktoru Āronu. Un viņiem no viņu stāvokļa sava taisnība, kaut gan es protestēju pret tādu nekultūrību. Tava doma par pretējo rakstnieku savienošanu vienā sērijā ir laba, bet pagaidi drusku. Ar laiku viss būs labi. Kopies veselībā, tas vissvarīgākais. A. tagad arī kopjas Cīrihā, iet vēl ļoti lēni uz priekšu. Paliec vesels, mīļais, neuztraucies arī Tu, ies vēl viss labi. Sveiks!

No ????????? paziņojuma atsūti man kopiju, gribu uzglabāt kā dokumentu literatūrā, bet pats šodien nepaspēju norakstīt. Sveiks!

 

 

 

117.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1912. gada jūnijā

[Vēstulei nav sākuma] runāt vienaldzīgi. Uzraksti viņus, kad viņi nāk, neatraidi ziediņus, ko Tev sniedz Tava pati daba; nebaidies arī še ne no sevis, ne no manis. Visu sevī vajga kopt, kas vien ir no apdāvinājuma; katram mēdz būt daudz apdāvinājumu, un prāta uzdevums audzēt visus, lai cilvēks taptu plašs un dziļš, apspriest visus, cik kurais dos dzīves pacelšanai, cik izdaiļošanai, cik savas dabas dziļākai un tiešākai izteiksmei. Un te nu es domāju, ka Tev dziļākā un tiešākā Tavas dabas izteiksme ir skatuves māksla. Pārbaudi pati sevi vienmēr un ļoti nopietni, un, ja Tu atrodi arī joprojām kā līdz šim, ka man taisnība, tad kop šo mākslu visvairāk, dari visus savus citus apdāvinājumus par palīgiem šai mākslai, i dzeju, i mūziku, kuru Tu arī labi spēj. Ka Tu pati dzejo, tas Tev ir jau palīdzējis izprast tik labi dzejnieku domas, kā citi aktieri nespēj. Tu vari sava dzejas dziļuma dēļ izjust un izprast raksturus tik labi kā neviens cits; to es zinu no Tavām vēstulēm, kur Tu analizē Vizbulīti un citus. Ka Tu sevišķi mani tik dziļi saproti, tur ir vēl cita vaina, - Tu mīļā Rūtiņa, to Tu zini -, bet arī Tavas dzejas dāvanas. Un, galu galā, dzeja pati nau nekas cits kā simpātijas jūtas, kā mīla, kā draudzība. Un šīs simpātijas jūtas dod dziļāku saprašanu i prātam pašam, asina prātu vai aptver bez viņa. - Tu redzi, es esmu aizrakstījies, tik daudz man būtu ko teikt uz katru Tavu veikumu. Te tik vēl to: piekop vienu dāvanu sevī, kuru Tu laikam nemaz neesi manījusi: Tu vari ļoti skaisti un dziļi apspriest savus skatuves mākslas jautājumus ar mākslas prātu. Raksti esejas par teātra lietām, piem.: ka ar jūtām un acumirkļa iedvesmu nevar tēlot, ka tas ir diletantisms, bet ka vajga sevi pašu pārvaldīt un zināt, kā izsaka savas jūtas. Kad gribi, es Tev aizsūtu tās Tavas vēstules, kur, piem., par to tik skaisti runāts, ka žēl būtu, ja tās guļ un es tik vēlāk to laižu klajā ar Tavu ziņu. - Atbildi man uz šo! Te Tev arī būtu gara laika darbs un labs. Žēl, ka man tagad jāstrādā pie «Imanta», citādi es Tevi nelaistu tā mierā un pats liktos klāt.

 

 

 

118.

A. GULBIM
Kastaņolā 1912. gada jūnijā

Dārgais draugs, nupat saņemdams Tavu mīļo vēstuli, redzu ar lielu nožēlumu, ka Tu atkal esi slimojis. Tev gan vajaga reiz saudzēties, Tu vari tā galīgi pārpūlēties, un kur tad latvieši lai ņem sev vairs Reclamu, vairāk nekā Reclamu, jo Tevis veiktais un vēl veicamais kultūras darbs priekš mūsu tautas nesamērojami svarīgāks nekā Reclama darbs priekš vāciem. Tāda jau ir mazo tautu traģika: maz viņai rodas ideālistu darbnieku, tiem tad ir jāpārpūlas, un tā zūd arī tas pats mazais skaits. Bet ir daudz ekonomiskāk priekš mums un priekš Tevis, ka Tu strādā lēnāk un neizdodies uz ārstēšanos - lāpīšanos. Kad jau ārstēties, tad atkal ņemt sev laiku un izdzīt pamatīgi visus nelāgumus. Ļoti Tevi gaidu, varbūt Tev izdodas šurp atbraukt. Mēs še nodarbojamies jau pusgada tikai ar ārstēšanos, un vēl nau tai gals. Apstākļi no āras arī pārāk nelabvēlīgi, uztraukumi visu ziemu un nu atkal A[spazijas] mīļotās mātes slimība un nāve. Mira 30. aprīlī. A. bij jālaiž atkal uz sanatoriju, laikam būs tur ilgi jāpaliek; maksā gan daudz mazāk nekā Tev Krievijā, bet tomēr grūti mums ir tas, bet galvenais: nevar tikt pie darba. Arī es vēl neesmu ievilcies darbā, tomēr līdz rudenim jau jātiek gatavam; baidos, ka arī es steigdamies tad nepārpūlos, kā jau bij ar «Induli». Mūsu mīļais «Induls», tas Tev jāzin, ir puslīdz izkritis cauri. Es negribēju viņu rakstīt jau tagad, baidījos, ka izkritīs; tad labās kritikas mani samulsināja un es devu viņu uzvest. Būtu bijis jāgaida gads. Tagad man publikas vēsums maitā sajūtu, nevaru labi izšķirties, kuru nu rakstīt; būs jāņem «Imanta», bet varbūt arī tas nepatiks, jo ir vienkāršs. - Es Tev jau reiz prasīju, un Tu atbildēji ar nē - par Jāzepa tematu. Bet vai nevarētu šo bībeles tematu pārcelt uz Ēģipti, pārmainot tikai ebreju vārdus pret ēģiptiskiem? Ja tad dram[atiskā] cenzūra laistu cauri, tad es rakstītu vislabāk to vielu. - Ikgadējā jaunā luga, kā «Induls», nāks Tev; «Dzirciemniekiem» būs no mums diezgan citu rakstu. Arī «Jāzeps» vai «Imanta» būs Tev. - Par U. B. aši uz priekšu iešanu man lieli prieki. Zeltiņš man piesūta, bet pēd[ējo] «Līru» atsevišķā izdevumā nē. Ir taču iznācis? - «Kopotus tulkojumus» Tev vajga arī sludināt kā tādus, atsevišķi. - Uz U. B, vāka vajdzētu N būt redzamākā vietā un augšpusē. - Par «Nordseebilder» man nau sūtītas ziņas no tipogrāfijas, rakstīju arī citam uz Rīgu, bet rīdzinieki vispār laikam lepni tikuši. Dabūju rokās tikai «Bimini» un «Nordseeb[ilder]» II ciklu, I vēl nau. Speršu vēl soļus, sper Tu arī, kam pienākas. Adresi «Hanza» dabonu arī tikai še no Tevis zināt.

Vēstules malā rakstīts:
Priecājos, ka Tu nodomājis skaistus vākus no savas firmas. - Teodors kritizē U. B., grib vairāk oriģinālu; neliecies no nemākuļiem mulsināties; nedzenies arī pēc modernitātes un dienasslavenām grāmatām. Paliec vesels, saudzies un esi mīļi, sirsnīgi sveicināts no Tava [paraksts].

 

 

 

119.

ASPAZIJAI
Lugāno 1912. gada 2. jūlijā

Manu mīļo sirdsdimiņ, nu saņēmu uz reizi visus Tavus sūtījumus, 2 kartiņas, 8 Lumieri, 4 [1 nesalasāms vārds] un 1 jaunkundzi. Tiku Tev jau vakar rakstījis uz jauno dzīvokli, ja neesi saņēmusi, tad pameklē. Es redzu, ka esi saņēmusi pakiņu un tēju, bet manu kartiņu nē, te paskaidroju, ka tas nāk no Nīnas kā izlīdzināšanas upuris. Viņai aizrakstīju, bet, ja gribi arī Tu rakstīt, tad adrese: Dr, Wolfers Sanatorium, Davos-Platz. - Ja laika, raksti Voišelim vai Plātesam, jo Tu jau biji viņu līdzstrādniece. Es rakstīju Gulbim un rakstīšu brālim. - Kādēļ milāniets bija, nezinu, bet zinu, kādēļ apnika man, Eju tagad uz Lugānu iepirkties un pavadu reizē P[olītes] jkdzi. Vai Tu kuponus izņemt neaizmirsti 15? Sirdsiniņ, lido.

 

 

 

120.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 3. jūliju

Mīļo sirdsdvēselīt, rakstu, vēl nesaņēmis Tavu kartiņu. - Gribēju jau sākt baidīties, ka Tu nekā neraksti par saviem raustītājiem, drebinātājiem, mādzeniekiem un kājlaužiem, bet P[olītes] j[aunkundze] stāsta, ka Tu izskatoties itin vesela, drusku vājāka nekā mājās; laikam būsi bijusi sasarkusi no pukošanās. P. j. paliek še trīs dienas un taisīs 3 ceļojumus pa 3 ezeriem. Tas ir mīlīgs bērns, kas neapgrūtinās; stāsta gluži neticamas lietas, ka Konrāds esot bēdīgs. Bēdīga arī mana saimniece, bet tas ir ticami, una famiglia disgraziata, atstāj mani tanī pat istabā un nolaiž cenu uz 20 fr.; es atkal piepelnu viņai ar saviem viesiem par istabu. - Vai šo dzejoli dot Upītim «Vārdā»? Jeb vai sataisīt tādu vairāk, lai netaisītu tūliņ pakaļ? Tas ir tikai uzmetums. «Imantu» neesmu nemaz strādājis. Gulbis saka, lai es nesteidzoties, teātrs uzvedīšot I sezonas pusē manas vecās lugas. Bet vai tas būs? Labi jau gan būtu, un uz tā labuma es tagad slinkoju. Redzēs, kā būs. - Nupat saņēmu Tavu mīļo kartiņu. Cerēsim, ka Paulīnei nekas neko nekaitēs. Viens nu gan, vajdzēs vairāk strādāt. Savu ciemiņu aizlaidu uz Como uz visu dienu, vakar gan vadāju apkārt. Ar Konrādu esot sabārušies. Skaisto Tomasa enģelīšu kartiņu dabūju, bet Tu neesi dabūjusi manas kartiņas, kur ziņoju, ka Nīna sūta saldumus kā izlīdzināšanu. Lībknehta sarkano kartiņu arī dabūju jau vakar reizē ar eņģeļiem. Lido. Lido.

 

 

 

121.

ASPAZIJAI
Lugāno 1912. gada 4. jūlijā

Manu mīļo sirdsgaišumiņ, rakstu Lugānas pastā, nesaņēmis Tavu kartiņu. Nupat aizvadīju P[olītes] jkdzi; vienu nevarēju laist, tādēļ ka vakar, kad bija viena Lugānā, nomaldījās. Vakar visu dienu lija lietus, palika mājās, un tā nu traucējums iznāca uz 3 dienām atkal. - No Tevis tagad gaidu ziņas, kā ierīkojies ar masāžām u. c., cik reizes par nedēļu eji uz dakterieni un cik maksā. Un tad, kādi panākumi? Ko dara kāja? Te pa šo laiku nekas nau noticis. No J[aunā] teātra saņēmu naudu. - Tagad eju mājās uz lielu gulēšanu, jo jau vakars, tāpat šorīt bij agri jāceļas. Lido.

 

 

 

122.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 5. jūlijā

Mīļo sirdslabumiņ, saņēmu Tavu vakarējo un šodienas kartiņu. Manu zudušo karti pameklē turpat, kur saņēmi paciņas; laikam daktere būs nozaudējusi. - Upītim («Vārdam») jāsūta itin drīz; dod no biogrāfijas, kad ir gatavs, ja nē, kādu dzejoli. - Kurvīti aizsūtīšu rīt. - Avenarius «Balladu» krājumu vari atsūtīt man palasīt. - Strādāt es vēl nevaru, bija arī daudz traucētāju. - Saulītē neesmu vairs gozējies, jo netieku galā ar vēstulēm, kuras jāraksta mājās. - Gulbis raksta, ka Ķemeros labi atpūties, Univ. bibliotēka ejot ļoti labi, esot pārdotas jau 100000 mazās grāmatiņas. Mani tulkojumi būšot jau nākamgad otrreiz jāizdod. - Raksti arī par savu ārstēšanos, cik reizes ej pie dakterienes, ko ņem: kurvjus vai masāžu. Es Tev esmu uz visu atbildējis. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Tavas kartiņas ļoti skaistas. Lido.

 

 

 

123.

ASPAZlJAI
Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā

Manu mīļo sirdsavotiņ, rakstu, Tavu kartiņu vēl nesaņēmis. Kad būs kas svarīgs jāatbild, tad pastā vēl piemetināšu. Šodien aizies kurvīts, vakar aizkavēju. - Nīnas adresi biju Tev uzrakstījis, bet tā karts nozudusi: Dr. Wolfers Sanatorium, Davos-Platz. - Ķeniņi savu muižu pārdevuši, avīzēs teikts, ka vinnējuši 60 000 r. Raksta, ka ruden braukšot uz ārzemēm. Kuga gribot vasar precēties. - Mana Dora braukšot šovasar uz Angliju pie Kundziņiem. Esot Pēterburgā ļoti karsti. Še diezgan vēss, 16-18°. - Vakarnakti ieraudzīju gaišumiņu zem savas gultas: mazs spīgulīts tur iekortelējies. Laukā viņu diezgan maz, viņš palikšot te. Lido: Visas kartiņas saņēmu. Lido, sirdsiniņ, lido.

 

 

 

124.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā

Līgo! Liels paldies par Jāņu sveicieniem, tas man būs par iemeslu svinēt otrreiz Jāņus, jo savu Belgiano jau nosvinēju uz saimnieces iniciatīvi un ar viņas puķu palīdzību. Ja būtu laikā atminējies, būtu paturējis vēl dienu še savus latviešu ciemiņus, kas vakar aizbrauca. Bet man tagad kas cits jāatminas, man lūgums: vai nevar Davosā kaut kā protežēt vienu diloņnieku, divkārt diloņnieku: latviešu dzejnieku un skroderi. Apdāvināts cilvēks, bet sevi ārstēt bez naudas neprot. Vai varbūt var kaut kā aizlikt par viņu labu vārdu? Kad ir iespējams, aizrakstīšu tuvāk. Esat abi mīļi sveicināti no Jūsu
                                                                                                                                R.

 

 

 

125.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā

Mīļo brālīt, te būs tā vēstule, kuru Tu vēlējies; tā jau ir otrā. Labi būtu, ka varētu ko priekš vēlēšanām izdot, ko īsāku. Par «K[apitālu]» nebēdā, lai arī nāk vēlāk, būs ļaudis toties labāk sagatavoti uz saņemšanu. - Man gluži negaidot gadījās arī personiska lieta: Plātess aizliedz man pārdrukāt mana paša darbus, tulkojumus; kuram viņš piedūries, tas piederot viņam uz mūžīgiem laikiem. Turklāt viņš tik bezkaunīgs: izdara to manis aplaupīšanu gaišā dienā un tanī pat laikā lūdz Elzu itin draudzīgi, lai tulko Carlyli. Parunā taču Tu ar viņu vai ar Puseli, kas tā par traku lietu? Pēc likuma man brīv jau pēc 2 gadiem izdot savus darbus no jauna, un viņš grib liegt pēc 5-10 gadiem. Turklāt konsekvences nau nekādas. Asara darbi ir izdoti atsevišķā kopotu rakstu izdevumā, kaut gan arī bij agrāk drukāti «Mēn[eš]Rakstā». Mans «Ug. u. N.» arī bij agrāk drukāts «M. R-ā», bet toreiz nekā Plātess neprasīja. Man viņa tagadējā rīcība jo nepatīkamāka, ka es Gulbim pārdevis savus tulkojumus, un nu tas domā, ka tiešām es blēdis un ne Plātess. Ar Plātesu man nekādi kontrakti par tulkojumiem nav bijuši. Tikai «Faustu» izdodot ar ilustrācijām, man bij jāparaksta, ka es pats uzņemos visu ilustrāciju samaksu. Liec, lai Tev parāda to kontraktu, un noraksti to, un atsūti man. Ja Plātess, tas reklamētais literatūras pabalstītājs, literātus tā domā izsūkt, atņemot viņiem viņu darbus, tad tur prese necietīs klusu un visa latv. publika viņam zudīs. Parunā ar viņu mierā. Gulbim jau rakstīju. Es ceru, ka tur Plātesa veikalā būs izdarīta kāda muļķība un ka viss izskaidrosies un nokārtosies labi. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava
                                                                                                    [paraksts].

Vēstules malā rakstīts:
Elza ir atkal Cīrihā, Hadlaubstr. 15, Frau Michel. Jūtas vāja, nevar panest šenes karstumu. Sveiks!

 

 

 

126.

KOMANDITSABIEDRĪBAS «TAURĒTĀJS» DARBINIEKIEM
Kastaņolā 1912. gada 6. jūlijā

Dārgie biedri! Taurētāji! Es tiku rakstījis jau labu laiku atpakaļ, bet tā vēstule būs nogājusi neceļu. - Manu priekšlikumu izdot «Kapitāla» tulkojumu pēc vācu jubilejas izdevuma Volksausgabe, 1914. g., Jūs atraidījāt, baidīdamies, ka sindikālisti un cenzors nepārmet «Kapitāla» viltošanu. Bet, vienkārt, mans vārds jau varēja galvot, ka es nebūtu viltojis, bet devis īsto tekstu, kurš man vienmēr bijis dārgāks par visiem paskaidrojumiem; es būtu tikai izlietojis paša autora papildinājumus un jaunākos datus. Otrkārt, mans uzskats, ka, labu darbu darot, nau jālūkojas, ko teiks ļaudis, bet gan, ka darbu padara labi. Un taisni tas šoreiz nau viegli, jo Marksa valoda nau lēto brošūru valoda un nau katram pa spēkam. Es tulkojumu uzņemtos ne viegli, un mans galvenais noteikums būtu: dot pietiekoši laika. Es uz tautas izdevumu nepastāvu; lai iet pirmizdevums, būs arī cenzoram vieglāk ap dūšu. Tikai termiņš ne pirms 1914. g. Tas tādēļ, ka varu tulkot tikai blakus saviem oriģināldarbiem, no kuriem man jādzīvo. Ja tie man nau jāpārtrauc, tad es varu honorāru ņemt no Jums itin lētu, man neparasto, Jūsu parasto (laikam 15 r. par loksni); varbūt pat iztieku bez. Pirmo burtnīcu šogad izdot būs, vienkārt, par agru pirms visas grāmatas iznākšanas, otrkārt, šogad ir citi, steidzamāki uzdevumi: vēlēšanas. Izdodat kaut ko, kas zīmējas uz vēlēšanām; tas būs jo labāks darbs tādēļ, ka nau pašlaik legālas patstāvīgas strādnieku preses. Ja negribat naudu velti mājās turēt, izdodat nākamgad ko citu, kas Jums bij jau agrāk nodomā; «Kapitāls» nenovecosies. Man tik vajdzīgs, ka kaut kādā ceļā krājas drošība, ka «Kapitālu» varēs izdot. Daudz sekmes Jūsu labajā darbā! Ar mīļu biedra sveicienu Jūsu [paraksts].

 

 

 

127.

V. PLŪDONIM
Kastaņolā 1912. gada 7. jūlijā

7. 7. 12.

Mīļais draugs, Jūs esat dzejnieks - vairākā ziņā, nekā Jūs domājat, Jūs dzīvojat svešā pasaulē, ja Jūs būtu s[ociāl]d[emokrāts], es teiktu - nākotnes valstī, jeb vai Jūs pat esat ne Plūdons, bet Prudons, un neatzīstat īpašumu. Es noskatījos vien, cik eleganti Jūs izvedat manu Zelta zirgu no manas sētas un ievietojat to Golta vai savā. Un mans zirgs taču brāļu starpā vērts vismaz 300 r., jo ir zelta.
Jūs gan sakāt, ka zirgam Jūs ar to sagādāšot reklāmpušķi uz galvas, bet ko līdz man pušķis, kad pats zirgs nau vairs mans? Kad zirgu ieliktu Jūsu hrestomātijā, manu grāmatu taču vairs nepirks, un ka viņa nau vēl izpirkta, to Jums pateiks visskaidrāk pats Golts. Kāda man intrese vai pienākums atdot savu darbu Goltam par velti? Tik bagāts kā miljonārs Tolstojs es neesmu, ka varētu savus darbus dot par velti, un, kad es tāds būtu, i tad es nedotu vien Goltam, bet visai tautai. Jūs dzīvojat no skolotāja algas un līdzi «Sprīdīša» mātei, kura arī ir pārtik[usi] ne no rakstniecības, nevarat iedomāties, ka rakstnieks ņem naudu par savu darbu, lai no tā dzīvotu. Tomēr arī Jūs, kā es dzirdējis, ņemot naudu par savu darbu, varbūt pat par to pašu hrestomātiju, kurā zirgs ies par velti. Darīsim tad tā: Jūs brīnum skaisti tulkojat krieviski, es gluži sajūsmināts par Jūsu «??? ????», tik ļoti sajūsmināts, ka Jums jātulko arī «Zelta zirgs». Kā honorārs «Zirgs» nāk hrestomātijā, un lai Golts Jums samaksā honorāru, kurš būtu nācies man. Bez tā Jūs dabūsat parasto daļu no mana honorāra, kas nāktu no krievu izrādēm. Vai Jūs tā ar mieru? Tulkot vajdzētu gada laikā. «Zeltīti» hrestomātijā dabū par velti, kad jau Zeltiņš pats to ļauj. Arī to Jūs varētu tulkot. «Ave sol!» pieder «Dzirciem[niekiem]», vēl nau izpārdots, tātad nau dabūjams. Kad izpārdos, varēsat drukāt hr[estomātijas] otrā izdevumā.

 

 

 

128.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1912. gada 8. jūlijā

Mīļais draugs, saņēmu Tavu vēstuli ar ziņām, daudz paldies par tām, jo citādi dabonu maz ko zināt. Vai taisnība, ka nevarēs nākamu sezonu II pusē uzvest lielu dekoratīvu lugu? Man to stāstīja kāds draugs. Ja tā, tad es «Imantu» tagad neturpināšu, vismaz kamēr dabūšu ziņu no paša teātra. Lai R[ītiņš] atraksta. Vai reāla luga bez dekorācijām būtu iespējama? Vai vecās lugas, «U. u. N.» un «Induli», uzvedīs arī sezonas I pusē vai tik II? Tad man mazāk ienākumu nekā parasts. - A[spazija] nepanes še karstumu un ir C[īrih]ā. Par sapulci atraksti atkal. Paliec mīļi sveicināts no [paraksts].

 

 

 

129.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. jūliju

Manu mīļo sirdsdieniņ, mans dzīvais ūdentiņš, es taču baidos par Tevi, Tu tik maz raksti par savu veselību, tā kājas vaina arī būs lielāka bijusi, nekā es domāju. Un tad, kādēļ Tu vēl nesāc strādāt, - vai krams vēl nau atkal iesācies? Tas laikam neļauj nākt pie veselības? Man ir cits iemeslis, tās nebeidzamās, nolādētās vēstules; to dēļ nevaru iet ārā. Un, kad parakstu cik necik vairāk, tad jūtu, kā pārstrādājos. No darba nekad tik ātri un stipri nepārstrādājos kā no šīm. Tagad nu laidīšu, lai iet pārstrādāšanās. Kad tik jel vienu reizi topu brīvs. Kad no viņām tikšu slims, tad braukšu uz Cīrihu. Es sapnī dzirdēju, ka Tu mani stipri sauci, pamodos un vairs neaizmigu. - Tavas kartiņas, tik skaistas un izmeklētas, man ļoti patīk; apskatu ik dien un priecājos. Man trūkst albumā: 2 guļu, vienkāršu ainavu kolorētu un 1 melnas stāvu karts. - Vakar beigās aizgāja kurvīts ar magnoliam, Agleatiene deva par velti, būs jāiet, jāatdzēš parāds. Lai Tev iet labumā, mīļo sirsniņ. Par Zinību kom[isiju] ir «D[ienas] L[ap]ā». Teodors: ka Tu atmetusi demokrātiju un tendenci; vislielākā parādība lirikā. Krūza: ģeniāla, bet «Ziedu klēpis» ne tik labs kā «Saul[ains] stūrīts». Bruža: «D. L.» esot pieņēmusi «Induļa» programmu un partijā esot lūzums? Zin. kom[isijā] maz intreses, vēl mazāk nekā līdz šim. - Sūtu Lilijas vēstuli atsevišķi. Kartiņu nodod Amālijai Ritter. Tantiņai atbildi, viņa gluži bēdīga; iepriecini. Lido, mīļo sirsniņ, lido.

 

 

 

130.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1912. gada 9. jūlijā

9. 7. 12.

Mīļais draugs, mēs tik aši sapratāmies, kaut gan, pēc Jūsu vārdiem, mēs lielākie pretstati, Jūs[u] dabā esot naids un dusmas, man esot vairāk sirds. Un tomēr mēs draugi esam un būsim, un taisnība manam instinktam, man lasot Jūsu «U. N.» (tāpat tagad Jūs) kritiku, teicu, ka Jūs sirdscilvēks. To liecina atkal Jūsu tik cilvēcīgā atklātā vēstule, kādas raksta tikai īsti, t. i., sirdscilvēki, Jūsu ilgošanās un meklēšana pēc sirdīm, Jūsu uzskats, ka ievērojamam literātam jābūt arī sirsnīgam jeb viņš nau ievērojams. Jūsu naids nau Jūsu, nāk no āras, no dzīves, varbūt tikai no politikas, kad Jūs 4 gadus viņu sējat, kamēr viņš ieauga Jūs pašā, tā ka Jūs varat runāt tik naida valodu. Šī naida valoda ir arī tā, kas daudziem lika pārprast Jūsu «A[ntiņš] v[ai] Sp[īdola]» rakstu, viņi tik man uz to aizrādīja. Un šī naida lietošana par vienīgo ieroci politikā un dzīvē ir arī tā, kas dara naidīgus un rūgtus arī pašus biedrus, arī sava paša satiksmē dod tik vērmeles. Negatīvo naida spēku vērtē par augstu, pozitīvo un humanitāti - par zemu; tas atriebjas, sevišķi nākotnes partijai, kura grib augstāko humanitāti. Es arī biju naidenieks aiz parašas, bet, jo prāts man attīstījās, jo aizgriezos no tās. - Jūs minat dusmas, bet tās nau naida, tik temperamenta zīme, dusmīgs arī es esmu ļoti. - Jūs sakāt, mums vēl daudz starpību, varbūt Jūs kādreiz tās minēsat, labi ir zināt. - Ka Jūs no mazgruntniekiem, zinu no Jūsu lugas «Lāsts». - Jūsu par «Ind[uli]» man viss patīk, taisni pārsteidzošs, mīļi, ka uzsvērta sirsnība, vai varu runāt izdevēju par viņa izdošanu kādā krājumā?

 

 

 

131.

ASPAZlJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 9. jūliju

Manu mīļo sirdszaļumiņ, rakstu Tev atkal pirms Tavas kartiņas saņemšanas, tā tagad ir tā kārtība. Kad saņemu Tavu kartiņu, tad vajdzīgāko piemetinu atbildei še klāt un citu nākamā vēstulē. Šī kartiņa iet par uzmudinājumu «Rutei». Vēl ir tādi žīdiņi, bet nau stāvenieki. Tad vēlāk sūtīšu Tev kartiņas vienmēr sērijās, pa četrām kopā saderīgām; esmu tā jau četrniekus sakārtojis. - Šo klāt pielikto nodot Līvam, kā atbildi uz kolektīvo sveicienu karti; pie Līva jau viņi visvairāk tiekas, bet nezinu adreses. - Sūtu arī izgriezumus par Zin[ību] kom[isijas] sapulci; izlasi un atsūti atpakaļ. Neaizmirsti! - Saņēmu nupat Tavu mīļo, skaisto kartiņu. Kā tur nu ir, ka mēs abi divi, katrs savā kartiņā, bēdājamies par otru. Par mani nebēdājies nemaz, mīļo sirdsdraudziņ, Tu jau man tik tāli esi palīdzējis, ka es tagad varu tikt galā viens pats. Tā ir tik nervozitāte, kura kavē aši pabeigt tos blakus darbus, un tad patiešām ir arī liels darbs tā vēstuļu rakstīšana, nau nemaz iedomāta grūtība vien, es esmu ikreiz taisni noguris no vēstuļu rakstīšanas; arī pēc rindu skaita iznāk daudz. Labi, ka Tev magnolija patika, nu būs man parāds jāatdzēš pie Romolo. - Tur tev bij prieks tas pušķīts no mamiņas. Uzņem to ne kā bēdas, bet tikai kā prieku. Manu mīļo sirdsdraudziņ, lido.

 

 

 

132.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 10. jūliju

Mans mīļais sirdsprieciņ, ko tad Tu gribi man vēl prieku darīt, kad Tu jau pats esi mans prieks; es cita prieka nemaz nepazīstu, kas nāktu no āras, un iekšējs prieks man vēl nau pieaudzis. Tādēļ es Tevi nevaru tik labi turēt, kā gribētu, nevaru Tev vēl atmaksāt to prieka un mīlas parādu, kas pie Tevis sakrājies. Arī pat šo iekšējo prieka uzņēmēju Tu man esi audzinājusi un ik rītu aplaistījusi kā kamēliju. Un nu jau es sāku pamazām priecāties. Jau šo garo nestrādāšanu es šoreiz nesajūtu tik rūgti kā agrāk; slimības vīrus es tā neuzņemu ar nepacietību, nu jau vairāki saradušies: pirmais nāca sliecenieks, tad topenieks un neguļnieks, tagad ir jau klāt galvasdūrējs un mutesneģēlis. Tikai to lielo vēl nau, ne nogurdnieka, ne krustlauža. Gan jau ar visiem tikšu galā, kad tās vēstules reiz nogrūdīšu; un jau iet uz to pusi, gan ies. - Nupat pienāk Tava mīļā kartiņa un tie albumi, viens taisni pārdabiski skaists un visi dikti mīļi. Kartiņas beigās pienāca visas 21. Neraksti garu vēstuli, nepūlies, sirdsiniņ, - neapdrošini - būšu tāpat mierīgs un dikti li. Lido.

 

 

 

133.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastaņolā 1912. gada 11. jūlijā

11. 7. 12.

Ļoti cienīt[ais] biedri un draugs. Jūsu vēstule man ir draudzības un uzticības zīme, un tādas man vienmēr patīkamas, es arī to vienmēr ievēroju, kad apsveru, ko darīt. Tas labākais veids saprasties un zināt.
Man ļoti žēl, ka Jūs atsakāties no sava krājuma izdošanas. A. Upīša «Vārds» gan būs labs, bet taču ne tas, ko gribējāt Jūs vien un jaunie rakstnieki, un par to ir žēl. Izdevēju dēļ vien nevajadzētu atteikties, jo krājums nau pārāk liels, es domātu atrast izdevēju; tad Jums darbs arī atmaksātos, tikai Jūsu veselība? Man žēl. Un tik agri krietnam jaunam strādniekam jāsūdzas par nervu pārpūlējumu, to vajdzētu atstāt mums, veciem. Paziņojat man, lūdzu, kādi raksti Jums jau ir un cik liels viņu apmērs? «Tautu biedr[ība]». «Annales des Nationalites» un viņu orgānu «Annales» es uzskatīju par tiešu pēcteci no Biernsona «Courrier Europien», kurā tika izteiktas tās pašas idejas par tautu apvienoš[anos] un viņu tiesību aizstāvēšanu; daudzi līdzstrādnieki tie paši. Lieta ir liela un laba, mērķis iet mūsu virzienā. Es domāju līdz ar dažu [1 nesalasāms vārds] izlietot mūsu labā, sevišķi «Annales» un kongresu, un iedabūt tur mūsu elementu. Bet, kā liekas, lieta nau īstās rokās, konference nerāda nekā ievērojama, un, kā Jūs sakāt, visu apņēmuši politiķi un baņķieri, kas grib vest reakcionārā garā. Korespondence ar Office des Nat[ionalites] man gāja caur Simsonu. Nacionālisms mūs nebaida - mēs jau abi s. d. biedri esam nacionāli rakstnieki -, bet gan, kad tas iet reakcijas garā. Tas še ātri izrādīsies; vienas saites ir itin īsiņas, 6 burtu garumā. Par tālāko Jums paziņošu. Viņa ideja nodibināt tiešus tirdznieciskus sakarus ar Franciju un no turienes arī dabūt kapitālu, kurš vajadzīgs Latvijas rūpniecībai, kas gluži plausible.
Antiestētisms mūsu kritikā un arī literatūrā man ir pretīgs, bet mani nepārsteidz; viņš bij sen priekš «Vec[ajiem] elk[iem]» un ticis un tiek neatlaidīgi piekopts no mūsu aprindām, jo neprasa daudz garīga spēka. Man bij gadiem cauri jācīnās pozitīviem līdzekļiem, lai dzejai un dzejniekam atzītu jel maz būtības tiesības, atminaties, kā Jansons apkaroja Aspaziju, kā vēl «Ug. u. N.», kā nupat atkal pret A[spaziju] bij vesels kara gājiens no visas preses, no visiem biedriem, kā vēl tagad katru darbu apspriež tikai pēc viņa propagandiskās un dienas vērtības; nau lieluma un ilguma mērauklas. Roberta «Ant[iņš] v[ai] Sp[īdola]» kā šāda gara kritika man arī ir pretīga, un es ilgus mēnešus gaidīju, vai tad neviens neizteiks citādus un pareizākus uzskatus, bet tādas cerības atmetu arī šoreiz, nevienam partijā nau citādu uzskatu. [Starp rindām rakstīts: arī Jūs vēl nesen «T., k, n.» pārmetāt nepietiekošu propag[andas] [stāvokli?].] Nu Jūsu vēstule mani priecīgi pārsteidz, ir taču cerības. Pa to laiku man Roberts pats atrakstījis sirsnīgi un draudzīgi un ir man draugs, bet viņa uzskati un viņa «A. v. S.» caur to nau grozījušies: Jūs darīsat labu un jauku darbu, atbildēdami un apkarodami pretestētisrmu partijā. Vaina tā, ka nau pie mums sajūtas priekš lieluma nekur, arī mūsu pašu lielajā lietā nē, visu piepilda sīki dienas jautājumi un strīdi. Pats sociālisms nau vairs filozofija, māksla, ētika, bet tikai politika, un katra politika ir maza. Kas liels, tas jau tādēļ vien tiek uzlūkots par neproletārisku un nemarksistisku, visi ir aizmirsuši, ka proletariāts un Markss taisni ir lieli. Es par to daudz esmu runājis, no tā varētu grāmatu sarakstīt; bet nev[iens] no man[iem] klausītājiem to nau darījis. Rakstat Jūs kādu apcerējumu, lieta ir svarīga, cieš partijas loma kultūras un humanitātes priekšstāvībā. Par kādām problēmām Jūs neesat skaidrībā? Uzzīmējat, es Jums atbildēšu īsumā. Es galu galā arī tomēr rakstīšu, tikai tie nebūs gari apcerējami; priekš tiem man nau vaļas. Es mierinu sevi ar to, ka pozitīvi darbi - tikai par ilgāku laiku - izdara arī to, ko kritika un teorija. Manus uzskatus dažā ziņā izsaka F. M[ērings] brošūrā par Fr[eiligrāta] un Marksa sarakstīšanos.

 

 

 

134.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 11. jūliju

Manu mīļo sirdsprieciņ, Tavs lielais albums man ļoti patīk, nevaru noskatīties vien tanī rozē, un tad tāds lepnums - balts papīrs. Viena nelaime, sāku tūliņ likt iekšā un aizlikos tā, ka pagāja visa priekšpusdiena. Tā man gadās, kad esmu noguris vai nepatīkams darbs, tad gribas atpūsties un izdaru to neviļus un nevietā, un iznāk pēc vēl lielāks nogurums. Vēl man ir desmit grūtas vēstules jāraksta, tad tik varēšu nākt pie darba. Redzēju šodien reizē sapni un izskaidrojumu: nodegušas mājas, un it kā Līziņa teica, tas esot zaudējums. Bet tad atkal puķes. - Lai neaizmirstu: nupat nomiris vecais Ād. Alunāns. - Atnāk smaršodama Tava mīļi garā vēstule, bet, mīļo sirdsdvēselīt, nepūlies vairs, gari rakstīdama, man gan ļoti mīļi visu zināt, kā Tev iet, bet aiz garām vēstulēm Tu netiec pie darba. Liels žēlums, ka Tavs skaistais dzīvoklis tomēr ar caurvēju un mitrumu tāpat kā šis un padara Tevi tikpat slimu. Ko nu domā darīt? Ilgi tur nevarēsi palikt, lai taču Ivanovs Tev pagādā citu, vai aizej un apskaties, kā ir Alkoholfrei uz Cīrihberga. Tur mežs vēl tuvāk un māja jauna, nebūs no sosiem. Jaunu māju taču arī tik daudz turpat ap Hadlaubi, vai tad nu nau kur bez mitruma un caurvēja. - Dabūju Avenarius un vakar visus albumus, pārdabīgi skaistus. Mīļo, mīļo dvēselīt, kad jau nu Tu tiktu reiz pie miera un veselības. Manu sirds medutiņ, lido, lido.

 

 

 

135.

D. un P. STUČKĀM
Kastaņolā 1912. gada 12. jūlijā

12. 7. 12.

Nu, mīļie ziemeļnieki gulētāji, - slinks esmu es rakstītājs, pārāk daudz man ir jāraksta, - bet kāds tad ir Jūsu slinkums! Un nu vēl Paulis! Ak tu, Leviatana gulēšana, viņš tik pusrindiņas piemetina klāt pie Jūsu kartiņas, tikai ar vienu muguras spuriņu pakustina par apsveikumu! - Sāku jau gaidīt, kad nu nāks tā solītā garā vēstule, bet tas jau viss velti. Jāatbild vien uz šo Jūsu kartiņu, jāņem tā par pilnu. Un tad nu tūliņ ar lielu mīlestību jāatzīst tas drauga prāts, kas mani brīdina nesveicināt vēstnešniekus. Būtu tā Paulis kādu vārdu ieminējies pērn, pēc pārbraukšanas mājās, kad redzēja, kāds garastāvoklis ir mūsu ļaudīs, tad visas A[spazijas] lietas nebūtu bijušas un viņa tagad sen jau būtu tik vesela, cik viņa tagad ir slima. - A-s slimība nu nāk pilnīgi uz partijas nekultūrības rēķina. Ka toreiz bij tāds garastāvoklis mūsu aprindās, to mēs, normāli cilvēki būdami, nevarējām iedomāties, jo rēķinājāmies tikai ar prāta, ne ar neprāta apstākļiem. Kas līdzīgs ir tagad ar manu lietu. Nu vēlēšanu laiks ir vēl tuvāk, un nu Jums ir laiks atkratīties arī no paša pēdējā drauga. Bet vai nebūtu ekonomiskāk saņemt pirms dažādus labumus no manis (tādi tiek gatavoti diezgan reālā skanošā veidā) un tad tik laist mani pa ratu? Jāpiezīmē, ka pat veikalā tagadējie vadītāji ir galīgi neveikli; vajadzēja notikt beneficizrādei priekš lietas, mēnešiem cauri viņi aplinkiem rakstīja, kaut gan zināja tieši rakstīt, un, kad nu reizu reizēm es biju devis visādas rakstiskas oficiālas un neoficiālas atļaujas, beigās, kā nupat dzirdu no malas, izrādes nau nemaz bijušas! Ko nu par tādiem rīkotājiem lai saka? - Nu tā apsveikuma lieta. Jūs, visādā ziņā Paulis, un visi, kas pazīst veco, t. i., manu «D[ienas] L[apu]», zina, ka Ārons bij visus gadus mans šmoks, apakšredaktors, tāpat O. Ezerl[auka] - līdzstrādniece. Un es lai nesveicinu savus bijušos apakšniekus, kad viņiem ir vēsturiska diena? Kāda morāliska nejēdzība to prasīt no izglītota cilvēkal Jo, kaut gan es esmu s[ociāl]d[emokrāts], tomēr es palieku izglītots, un, pēc mana prāta, s[ociāl]d[emokrātij]a ir taisni kultūras un izglītības partija, lai tagadējie nemākuļi kā pūlas pierādīt pretējo ar savu personu demonstrēšanu. Viņu personu neizglītība nepierāda neko pret partiju, jo šīs personas pāries, bet p[artija] paliks. Tos tagadējos ļaudis es gan saprotu, tas nau grūti izzināt, no kurienes nāk viņu garīgā līmeņa zemums: no krievu dekadentās partijas. Tā tik izčākstējusi, ka nemaz vairs neskaitās par dzīvu, un tāpat vēlēšanas! Savu tiesu darījusi tā mēslu māksla - tie Andrejevi un Arcibaševi, kuri tika izcelti no pašu partijas laikrakstiem. Pēdējā laikā jau zīmju bij diezgan daudz: A. lieta bij taču domāta pret mani, jau toreiz bij runa par boikotu, tagad atkal vismaz runāja «Induļa» dēļ. Mani boikotē kā kaut kādu drēbnieku meistaru! Pats pēdējais laiks viņiem boikotēt Marksu, jo tas tagad nevarētu būt par biedri. Nē, ne sveicināšana vien vainīga. Vainīgs tas, ka es esmu kultūras cilvēks un eiropiets un turu partiju par kultūras partiju un darbojos tādas labā. Karš pret mani ir tas pats, kas savā laikā bij pret Freiligrātu, kuru nu oficiāli dievina, kad ir par vēlu. Bet M[arkss] zināja jau cienīt Freiligrātu un Heini pretī toreizējās partijas nekultūrībai. Nu pietiks. Apnīk par to gari runāt, kad visa mana darbība to liecina. - Še pielikti panti - nododat jaun[ajam] žurn[ālam] [«Sēkla»?] jeb kā viņu sauks; man bij adrese, bet tā tagad laikam neder, kā lasu avīzēs. Bet neaizmirstat nodot. - Un nāk[amo] reizi, pēc gadiem, kad rakstat, tad pastāstat arī, kā iet savējiem, kā Paulim. Līdz tam paliekat visi veseli! Veselību vēlu labi daudz, lai pietiktu ilgam laikam, jo drīz jau nerakstīšu. - Kad nu visas dusmas izkratītas, tad redzu, ka arī jūsu jūtas ir saprotamas un saudzamas, es viņas saudzēšu, es atturēšos no visa, kas jūs varētu sāpināt un aizskart, man jau jūsu jūtas ir manējās un tuvas un dārgas. Bet saprotat un saudzat arī manas jūtas un to kultūrību, bez kuras visai mūsu lietai nau uzvaras. Gribēju atbildēt mīļajam Pētersonam, bet - vai nevar caur jums nodot viņam vismaz manus sirsnīgākos sveicienus.

 

 

 

136.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 12. jūlijā

Mīļo, labo, dabonu nupat tik, un tad arī no malas tikai, zināt, ka tā beneficizrāde priekš vēlēšanu fonda nemaz neesot notikusi! Ko nu par to lai saka? Mēnešiem ilgi viņi aplinkiem rakstīja man, kaut gan zināja manu adresi, un; kad nu reizu reizēm es biju devis visādas rakstiskas neoficiālas un oficiālas atļaujas, tad viņi - neizrāda! - Lai tagad vismaz prasa tāpat no teātra pabalstu, lai tas dod no kādas izrādes ienākumu līdz ar manu honorāru, es domāju, teātrs arī tagad vēl būs ar to mierā. Būtu laba nauda, un, man liekas, vajadzīga ir un pārāk daudz nau. Atraksti, vai labi ienāk vēlēšanu fondā un cik jau ir, un cik vajga! Es arī atsūtīšu kādu drusku. - Arī šo dzejoli varbūt vari kur izlietot. - Atraksti, kā pašam iet! Es strādāju pie «Imanta», kā Tev patīk tas temats? Vai biedriem tāda drāma patiktu, un vai Tev? Vai Tu ar «Uguni un Nakti» esi jau samierinājies, vai arvien vēl izturies negatīvi? Un ar «Induli»? Paliec sveiks un sveicini savējos; daudz labu dienu no
                                                                                                        Tava [paraksts].

«Cīņas» N. saņēmu.

 

 

 

137.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 12. jūliju

Manu skaisto dvēselīt, manu Lididi, cik skaistu vārdiņu Tu atradi tam skaistajam dimiņam un reizē lido; lielajam pūkam tad gan jāņem lidido. Lielais pūks bieži sēd, un uznāk tāds silts vilnis, gluži aizraujas no li uz iniņu ar skaidro lielo sirdi, it sevišķi tad tas notiek, kad kas labs gadās, tā tagad atkal, kad sāku just kā brīvību no vēstulēm - vēl jau visas nau galā, bet vismaz jau redzas gals. - Bet tad atkal reizē ar prieku nāk bēdas, ka Tu arī vēl nestrādā, ka Tev dzīvoklis tomēr nau labs, ka Tu tomēr neesi un neesi vēl atspirgusi. Es jau gan sevi visādi mierinu, bet iekšā paliek taču bailes. Iniņ, manu zelta iniņ, uzturies no dieva puses; tās jau taisni briesmas, ka tāds cilvēks kā Tu, vienīgais pasaulē, kāds nau vēl bijis un diezin vai būs, ka tas nevar atrast sev vietas un iespējas dzīvot un attīstīties. Tagad nu atkal nau jau nekas noticis, vēstule no Tevis tikai nau laikā atnākusi, un taču bailes. No bēdām ēdu tās gardās kūkiņas, lai dievs uztura to cepēju, bet vēl vairāk to atradēju un atsūtītāju. - Vakar mums bij liels notikums: visa ģimene bija cirkā skatīties cavalli, vecais Giuseppe no prieka rekšina vien, neko nesaka, bet acis spīd. Vecene proprio bello, bet quanto costa, quanto costa. - Upīts prasa manuskriptu. Lidido.

 

 

 

138.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 13. jūlijā

Mīļo, mīļo sirdsgaišumiņ, saņēmu Tavu kartiņu un nu gaidīšu uz to rundrundes Korbchen. Kā nu izgāja Tev ar to koncertu? Ko darīsi ar savu dzīvokli? Vai neiesi uz Jakobsburg, vai baidies, ka tur nedabūtu Ungeziefer? Es atkal baidos, ka tur man nebūtu miera tāpat kā no Unņgeziefer. Vai Tu varbūt neietu atkal pie dakterienes dzīvot tur lejā? Ar tramu jau var aši tikt uz Cīrihberģi, arī Utliberg ir tuvu. Varbūt tur labāks dzīvoklis, bez caurvēja un mitruma. - Es nu jau sāku drusku paredzēt galu tām vēstulēm. Vai Tu savus zobiņus esi no jauna likusi ielikt? Ja nē, tad dari to aši. Mīļo sirdslididi, lido.

 

 

 

139.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 14. jūlijā

Manu mīļo sirdsputniņ ar pilno knābīti, kā krauklīts, kas baroja Eliasu; man tikai skaistāks, pats Lididi. Visas mantiņas jau saņēmu un apsmeķēju vakar vakarā, būs dikti jāsteidzas ēst, lai nemaitātos. Maitātas nekam nevar dot: Līna aizgājusi par cavallo, Dante par fabbro, par riktīgu kalēju, kas pelna par dienu veselus 15 santīmus, Rita ir padrona un caur to tikusi vesela. - Lielais pūks tagad ņemas ar vēstulēm un sapņiem: šorīt redzēju, ka rāda «Rīg[as] Av[īzes]» feļetonu ar karikatūrām, un tad redzēju Līziņu, par galvu lielāku par mani, izpucētu, un viņa un Doriņa, un mamiņa nesa ceriņus; ar mamu bučojos. - Es Tev jau prasīju par zobiņiem: ej, liec tagad vasarā ielikt, reiz taču būs jāliek. - Kur paliec dzīvoklī? Kad izej un kurp? Atraksti arī dakterienes adresi, kad nobeigšu vēstules pēc pāris dienām, gribu aizšauties pie Lididi. - Vai Tu priekš And. Upīša ko sagatavoji? nu jau būs jāsūta. - Pie manis ir tagad 20° istabā. - Manu mīļo zelta Lididi. Lidido.

 

 

 

140.

P. SĒJAM
Kastaņolā 1912. gada jūlija vidū

Mīļo Mārtiņ, ko Tu kā āpsis ievilcies savā alā? Ne ziņas no Tevis, ne miņas. Lai Tu iznāktu ārā, paķircināšu Tevi ar vienu jautājumu: es strādāju pie «Imanta», Merķeļa teikas. Ar Tevi reiz par to runājām. Saki man savas domas, ko Tu turi no tā temata? Vai tas der mūsu idejai un kā apstrādājams? Kādas mūsu idejas tur var ielikt?
- Vai biedriem tāda drāma varētu patikt? Es gribu rakstīt ar biedru ziņu.
Atraksti man savas domas labi drīz, tas man būs sevišķi intresanti. Sveiks!

 

 

 

141.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 16. jūlijā

Sirdsiniņ, dārgumiņ, vai vēl gaidīt uz vakzāli, es Tev rakstīšu skaidri, kad, un telegrafēšu arī vēl, kad izbraukšu. Neej tagad velti tik lielu gabalu; Tu jau tā esi nogurušām mazām kājiņām, kad nu vēl iespriežās kādā sliedē, pieduras pie kāda akmentiņa. - Saņēmu šodien tik abas kartiņas reizē, citādi Tev laikam šodien būtu jau veronāls. Nu iešu pakaļ tagad. - Tās saldās muļķību banānes man ļoti smeķēja, bet bij jāēd ar [1 nesalasāms vārds], tā nu pārēdos. - Vakar pārvadājos mazajā istabiņā, vecene izīrēja lielās kādai milānietei. Uz tiem priekiem visi bij cavallos skatīties un Edoardo ar veci pat aplaida giro ap Vareses dievmāti. - Tev atnāca nauda no Upīša un vēstule no Zeltiņa, ka arī izsūtījis [80?] rubļ. Lidido.

 

 

 

142.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 16. jūlijā

Mīļā draudzene, daudz paldies par ziņām, kā ierīkoties Davosā; to pašu raksta arī man no citas puses. Davosā mani mazāk pazīst nekā Rīgā, no Rīgas man ieteikšanas raksts nepalīdzot. - Brauciens uz Ēģipti būtu gan ļoti jauks, bet pat uz tuvāko Romu netikām vēl aizbraukuši, kaut gan to vēlējāmies arī. - Mums vēl ir laika diezgan. - Elza pašulaik atrodas Cīrihā un laikam būs Jums jau rakstījusi.
Daudz labu dienu no Jūsu
                                                R.

 

 

 

143.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 17. jūlijā

Mīļo zeltiniņ, ko tad viņi no Tevis grib? Kad Tu dzīvo policista mājā, tad jau viņi redz vislabāk, kā Tu dzīvo, ko tad viņi vairāk dabūs zināt, ar Tevi runādami. Ko tad Tev prasīja? Atraksti arī par to. Par braukšanu rakstīju Tev jau vakar, kad vēl nezināju neko par streiku. Vēl neesmu galā ar vēstulēm, jo jāsūta arī daži dzejoļi: Upītim, «Domām» laikam arī, Amerikai visādā ziņā. Tā aizies vēl nākamā nedēļa. Gribu pie Tevis justies gluži brīvs un drusku paārstēties. Bet nu Tev kūre pārtraukta. Kas tad tas ir ar to daktereni? Vai tad beidzas visa viņas prakse un viņa liksies tikai uz mīlestību? - Veronālu aizsūtīju vakar. Tie emigranti ar svilpšanu izdarījuši atkal lielu barbarību. Tā iet. Mīļo sirds lididi, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
No kartiņām atsūti vienu sarkanu magonīti. Lidido.

 

 

 

144.

A. UPĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 18. jūlijā

Godāto darba biedri!

Še būs solītās dzejas. Nokavējāmies dažu neparedzētu gadījumu dēļ - bij nāve mūsu ģimenē. Arī neveselība vainīga, bet tā nebij neparedzēta. Tik iznāca, ka nevarējām pasteigt nodomātos darbus, tādēļ ņemat par labu šos. - Jūsu apcerējumu es ļoti vēlētos redzēt, bet, tiem dzirciemniekiem ļoti lēnas tās dzirnas, toties ļoti godīgas.
    Daudz labu dienu
                                        no Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 18.7. 12.

 

 

 

145.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 18. jūlijā

Mana mīļā sirdsdzīvībiņ, mans sirdsilgumiņš, kamēr vēl nau atnākusi Tava kartiņa, pastāstīšu par jaunākiem šejienes notikumiem: vecene arvien vēl dzīvo hosianna, šonedēļ jau divas reizes kafija vārīta; bet tas dzīvotājs diezin vai nāks, tik 10 fr. rokas naudas. Cūkas arī bij izlaistas pastaigāties pa nedēļas vidu, kas citādi gan nenotiek. Terēza aizdota kostē pie resnā miesnieka, un vietā Asuntai atkal jābaro 2 miesnieka bērni, kas zog bumbierus. Rozālija no ausu sāpēm vaļā, bet nu sēd mājās ar stomaco, pārstrādājusies; ārstējas ar badu. Bet nu būs diezgan jaunu ziņu, citādi Tev galva sāks rūkt. Jā, - Biruta 5 nedēļas nerakstīja, nu ir gluži satraukta: es biju teicis, lai labāk spēlē, ne dzejo. - Naudu Tev streika dēļ labāk nesūtīšu, bet aizvedīšu pats. - Par pusdienām bij pareizi rēķināts. - No teātra dabūju 780 fr. - Vai Tev netrūkst naudas? Vai sūtīt? - Lidido.

 

 

 

146.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 18. jūliju

Mans mīļais sirdsziediņš, mans zelta sirdslididiņš, Tavas mīļās kartiņas mani gluži apmierināja. Nu varu vieglām kājām skriet pēc miega zālēm arī priekš Tevis. Norakstu šo mājās un tad skreju. Es nezināju, ka Tu sev atļaujies vacanze, cik ļoti es Tev viņas novēlu pēc visiem tiem lielajiem uztraukumiem un spēka tēriņiem. Un, kad Tu būsi cik necik atpūties, tad uzpūtīsi to biogrāfiju gan; bet varbūt taču labāk «Ruti»? Kā Tev gribēsies. Es par «Ruti» tādēļ runāju, ka es pie viņas nerakstīšanas vainīgs, ka viņa bij man sveša, bet es ar nodomu pie viņas pieradinājos un tagad varēšu palīdzēt. Ar tām vakancēm man pašam neiet daudz labāk nekā Tev. Gribēju arī lielu ko pastrādāt, bet nekā. Tagad ņemu sev par iemesli to, ka teātrs - kā Gulbis saka - nevarēšot nākamu pavasar izrādīt «Imantu». Tad es varētu atpūsties un dot kādu citu grāmatu Gulbim vai Upītim. Ko vieglāku. Tādēļ arī domāju braukt pie Tevis uz Cīrihu, tikai baidījos, vai Tu jau būsi pietiekoši atpūtusies no manis. Tādēļ arī nerūpējies tā par istabu, es kaut kā iztikšu, un nezinu, cik ilgi palikšu. - Vēl jau vēstules arī nau galā; gribu kādus dzejoļus nosūtīt And. Upītim un «Domām» arī, jo esot divi pretraksti pret Roberta rakstu. Dzirdēšu, ko Tu teiksi, ko dakteriene, - man gan topi ir nelabi un citas nervozitātes zīmes. Varbūt uz augustu, ir tik 2 nedēļas. Bet lido, to es zinu, sirdsiniņ, lidido.

Vēstules malās rakstīts:
Sūtu divas porcijas. Lidido.
Zeltiņa naudu aizsūtīšu Tev tieši, Upīša aizvedīšu. Lidido.

 

 

 

147.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 18. jūliju

Lieka lapiņa.

Viss vajadzīgais veikaliskais izteikts lielajā lapiņā, te tikai li. Šodien man atpūtas diena. Lieku Tavas kartiņas albumā, vecais pilns. Pēc vakarējās lielās iebarošanās gribēju sākt ar lielu makti strādāt, bet nu Tu esi atkal trau, un tad es arī. Mēs abi labu gribam viens otram, bet katram sava domāšanas kārtība un arī sava valoda, tā mēs nesaprotamies un ejam vienās sāpēs. - Turpinu šodien arī ēšanu; nu tik redzu, ka vēl viens liels li no mazā pūka: visas mantiņas izmeklētas pēc garšas un vēl visas apsmeķētas! Tu mans mīļais, labais pūkiņš! - Bildītes visas tik skaistas, un kādas tad es esmu sūtījis! Ja nu varētu spēt aiziet uz Lugānu nopirkt. - Mans mīļais sirdsavotiņ, sirdslodziņ, no Tevis nāk tas prieks, pa Tavu lodziņu vien skatos uz viņu. Kad nu lodziņš cieti? - Lido, mīļo sirdsdraudziņ.

 

 

 

148.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 19. jūlijā

Mans mīļais zelta ķekariņš, vai Tu nu būsi dabūjusi procentus no bankas? Kad Tev tik netrūkst naudas. Te ir Tava nauda no Upīša un laikam drīz būs arī no Zeltiņa, negribēju streika dēļ sūtīt. Kad Tev iznāk deficīti mēnešu rēķinos, tad es gada galā viņus visus samaksāšu. Tādēļ Tev nevajga sašaurināt izdevumus; dzīvo itin ērti, mīļo sirdsiniņ. - Man te šonakt uznāca liels lietus, laikam līs visu dienu, varbūt turpināsies. Un jau šodien sāk sāpēt arī mugura, tas mugurlauzis, kas bij kavējies, arī ierodas. Tad jau nu vajdzēs bēgt pie mazā pūka. - Kad Tev nu tik daudz to ciemiņu no laukiem, tad jāpagaida ar braukšanu, kur Tu visus liksi. Tikai, ka es par teļiem nerunāšu, izņemot [koloniju?]. Lidido.

 

 

 

149.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 20. jūlijā

Manu mīļo sirdssiltumiņ, visu dienu vakar sēdēju ielijis, šodien būs saulīte, bet auksts, 16°. Tad neko nevar strādāt. Vakar kārtoju albumus un nopriecājos par mazā pūka sūtījumiem,. ir gan pārdabisks skaistums. Bet nu es Tev neesmu nekā skaista sūtījis, var labu sūtīt tikai vēstulē, un neiznāk ikreiz vēstuli rakstīt. Par [pastu?] tāpat ik dienas priecājos. - Kā nu Tu būsi tikusi galā ar saviem viesiem? Kā tad tādi iesēdēti ļaudis sākuši kustēties un vēl tik tāli - līdz pašām ārzemēm? Kas tā par parādību, kad kāposts pats noraujas no saknes un sāk staigāt? - Vai Tu kūri neturpini? Naudas dēļ? Bet es taču ņemu to uz sevi un sūtīšu. - Es zinu, ka Tev ir nauda, bet Tu baidies izdot uz kūri.- Dabūju mīļo kurvīti. Li, mīļo zelta pūkiņ, lidido.

Atklātnes malā rakstīts:
Dzejoļus nosūtīju. Ļoti skaisti. Lidido.

 

 

 

150.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 20. jūliju

Mīļo iniņ, mīļo sirdslabumiņ, es neesmu Tev nekā pārmetis, piesolīdams Tev sūtīt naudu. Es nezināju, cik Tev naudas ir, domāju, ka esi papīrus pirkusi. Tā nauda jau arī ir Tava. Es būtu uzņēmis izdevumus tik tādēļ, ka Tu neturpini kūri, laikam taupīdama. Dzīve Tev mācījusi gadiem atsacīties un krāti un taupīt, Tu saki. Bet nu jau panākts, ko es gribēju ar šo taupīšanas spaidu. Nu Tu taču esi brīva. Tev nau jātaupa un nau jāatsakās. Un Tu taču katru vārdu ņem tikai kā pārmetumu izsķērdībā. Tavs budžets jūnijā jau arī nau pārkāpts, jo Tev ir izdodami 200 fr. mēnesī. Bet, kad Tu visu uzņem kā pārmetumu par taupīšanu, kura vienīgā mūs glāba, tad tās ir vēl jūtu atliekas, tikai zini pate, ka Tev nau vairs jātaupa. Neuzbudinājies un nemeklē pārmetumus, kur viņu tagad nevar vairs būt. Tu vispār par daudz uztraucies un jūties nebrīva. Tev vajadzētu gan vēl turpināt kūri. Un kā es Tevi vēl apspiežu, kur Tu taču esi viena un gluži brīva? Vai manas vēstules vainīgas? Tur jau var līdzēt. - Tu tagad esi atkal uztraukta par to viešņu, kas runāja par mamiņu. Nekādas, ne Tavas, ne manas vainas tur nau, darījām, ko varējām, un jāsaņem, kas ir. Nau vietas Tev pašpārmetumiem. - Dikti li ir aprikozes un Bauernschübli, bet aprikozēm jau laiks pāri, bija maitājušās; Schübl. ir 9, tātad es varu braukt tikai pēc 9 dienām. Lidido.

 

 

 

151.

A. LŪKINAI
Ruviljanā 1912. gada 22. jūlijā

Dārgā draudzene, esmu Jums daudz pateicības parādā par Jūsu ziņām un aizrādījumiem, kurus visādā ziņā ievērošu. Es viņu gan turēju pēc vēstulēm par fantastu un par [teksta bojājums] neko tamlīdzīgu kā Jums viņš [teksta bojājums] visa lieta man jau kopš [teksta bojājums] no citas puses man, ka [teksta bojājums] patīkams [turpinājuma nav].

 

 

 

152.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Ruviljanā 1912. gada 24. jūlijā

Mīļo, labo, saņēmu nupat Tavu kartiņu un reizē vēstuli no Žvinguļa, kurš prasa pēc Pētera adreses, gribot dot viņam kādu prāvu. Tā kā es Pētera adresi nezinu, tad paziņo tūliņ uz Angliju, ka Žvingulis dzīvo: Düsseldorf, Höherweg, 278; lai Pēters pats sarakstās. Reizē ar šo rakstu arī Žvingulim. Vari man arī paziņot Kundziņa adresi, kad rakstīsi, kā solījies. Bet es Tevi nesteidzinu, jo saprotu, ka taisni tagad Tev darba pārpārim. - Varbūt vēl ātrāk būtu, ka Tu pats paziņo Žvingulim arī Pētera adresi. - Paliec mīļi sveicināts un sveicini tāpat visus draugus no Tava
                                                                                            [paraksts].

 

 

 

153.

A.PRIEDĪTEI
Ruviljanā 1912. gada 25. jūlijā

Sirsnīgus sveicienus vārda dienā no Jāņa.

 

 

 

154.

B. PRIEDĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 26. jūlijā

Manu mīļo zelta Brenci, te nu Tu esi, mans nabadziņ, slimāks neka biji, un mēs, toreiz redzēdamies, domājām, ka nu Tu tiksi, bez šaubām, uz augšu un pilnīgi vesels. Bet tas negantais darbs Tevi ir atkal salauzis. Bet cerēsim nu visi kopā, ka ies atkal labi, cerības nekad neatstāj kaunā, ja viņas ir stipras. - Es pašlaik esmu vēl Castagnolā, bet 1. augustā braukšu uz Cīrihu, kur Elza atrodas jau tagad veseļodamās. Arī man vajga veseļoties, bet reizē strādāt pie šī rudens termiņa darba, lugas, kurai jābūt gatavai novembrī. No Cīrihas rakstīšu atkal, tad redzēsim, kādā veidā satiksimies. Cīrihas adrese; Hadlaubstr. 15 b/Fr. Michel, Esat visi mīļi sveicināti.

 

 

 

155.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 27. jūlijā

Nu Tu, mans mīļais mazais Pūks, mana dzimchen un heimchen, būsi jau ticis labi vietā. Kā likās, Tavi līdzbraucēji bij godīgi vācieši. Kad tik Tu nebūtu par daudz cietusi un nogurusi no karstuma, kad nu varētu ātrāk atpūsties un tās dakterienes slinkumu pārvarēt, lai viņa kārtīgi dod to kūri. Es gribu sākt šodien jau strādāt, kad tik tās vēstules vēl veiktu. Vakar visu dienu gulēju pēc mīļā pūkiņa receptes, un bij labi. Trau ir tukšā istabā, bet lai labāk še tie trau nekā pie Tevis. Tu par mazu priekš tiem trau.

 

 

 

156.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 28. jūlijā

Manu mīļo sirdsheimiņ, es vakarējā kartiņā atstāju vietu priekš pāris rindiņām, kuras mēdzu vienmēr pierakstīt klāt; nu nekā nebij, ko pierakstīt, un nu es aizmirsu pielikt lido un lidido. Man tā žēl un tāds kreņķis. - Vakar norakstīju teātrim vēstuli, Glomenim vēl ne. Lūkošu šodien. Gaidu, vai nu Tu būsi bijusi pie dakterienes un vai sāksi kūri. Sāc gan, mīļo zelta draudziņ. - Pie mums apstākļi bija no sākuma sarežģījušies, bet nu man tika bumbieri doti no paša koka, un ar tiem ieripojām vecās sliedēs. Par palmu vēl nau bijusi runa. - Broccolo vakar izvārīju, labs gan ir, bet es nespēju tik daudz ēst. Ar briesmām vien domāju, ka pie Tevis būs daudz jāēd, un es neesmu vingrinājies ēšanā. Ak, Tu mīļais lididi, cik Tev lidināšanās bij grūta, un tomēr brauci pie lielā pūka. Lidido.

 

 

 

157.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 29. jūlijā

Manu mīļo sirdsvārgulīt, vai nu būsi atpūties no tā grūtā brauciena? Vai nemaitāja stipri actiņas tie tabakas dūmi? Lai nu dakteriene izdzen ašāk visus ļaunumus, lai mazais mīļais Pūkiņš sāk atkal spīdēt. - Mums vakar bij nepatikšanas, tās izdarīja viena milāniete, projām braukdama; bet šonakt atkal uzlija lietus, un viss būs labi. Galu galā, viņa jau tutto pagaro, un nevar viņai nekā padarīt. - Zeltiņš atsūtīja Univ. Bibl.; citas svarīgas ziņas nau nekādas. - Schönfelds Rīgā ticis no kāda vājprātīga nošauts. - Kā izgāja Tavai slimniecei Amālijai? un ko dara Paulīne? - Es vēl neesmu galā ar vēstulēm, bet ir jau cerības. Tagad eju uz pastu un pierakstīšu vēl to rindiņu, kad būs kas jāatbild. - Lidido. Par Vermögen saki gan, ka Tev ir 5000, tad būs drošāka dzīve, jo viņi baidās no tiem, kam nau naudas. Lidido.

 

 

 

158.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 30. jūlijā

Mīļo sirdsiniņ, lididi, še vakar lija visu dienu, vajdzēja mājās sēdēt, bet, tā kā nakti priekš tam nebiju gulējis, pateicoties lielam vējam un runčiem, tad nesēdēju, bet gulēju. Tev, kā redzu, nau daudz labāk gājis. Arī aizmirsusi Tu esi vagonā burku, labi, ka nebija tašiņa ar naudu. -- Es nu baidos, vai Tu būsi pareizi izdarījusi, teikdama, ka Tev ir nauda; citādi Tevi ieskatīs par Ungeziefer no Jakobsburgas un kā tādu arī tramdīs katru reiz, kad būs kāds skandāls. Es gan vakar par to piezīmēju, bet kad tik nebūtu par vēlu. Te nau kā Krievijā, kur grib izzināt, cik naudas, lai varētu tad spaidīt. - Šodien te ir atkal saule, bet nepaspēs viss nožūt. Lidido.

 

 

 

159.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 31. jūlijā

Mīļo sirdsgaišumiņ, dabūju vakar telegrammu no Upīša, prasa manuskriptus, un nau vēl atbildes no Lilijas. - Vakar bij man rēķini ar saimnieci: pusdiena maksā gandrīz topat, ko pie Armidas, l fr., tātad 4 fr. kopā. Palmu taisās sūtīt ik dien, bet vēl nau. Būs man te jānogaida tik ilgi, kamēr izsūtīs, citādi skaidri redzams, ka viņu nomaitās vai paturēs. - Savai saimniecei par manu istabiņu Tu vari samaksāt tos 27 fr., lai viņa ir mierīga. - Mīļais pūkiņš būs nu laikam sācis kūri, un tad es arī būšu mierīgs. Man pašam ir topi, nu jābrauc arī uz kūri. - Tavs broccolo šodien tika galīgi apēsts; ļoti smeķēja. Iešu nu uz pastu pēc labām ziņām no lidido. Lidido.

 

 

 

160.

H. ASARAM
Kastaņolā 1912. gada 1. augustā

1.8.12.

M[ans] [1 nesalasāms vārds] un m[īļais] draugs, mazā politika mūs vienmēr šķīrusi, lielā ideja abus mūs vienojusi, lai aiz lielās neredzama mazā un viņas šķēršļi. Būsim draugi atkal un turpmāk, kā bijām viņos gados, kad redzējāmies. Veca draudzība priekš manis vienmēr ir bijusi neaizmirstama un stiprāka par vēlākām pretībām. Kaut arī tādēļ nākas ciest uzbrukumu no biedriem kuru stiprums lielāks politikā nekā kultūrā, kā nupat Ārona lietā. Te taisni Jūs bijāt tas, kas novērsa no manis nepatikšanas jūtas, kuras tā traucē darbu. Bet, lai es to skaitu ļoti lielu, tā tomēr ir tik sīka daļiņa no tā laba un tās lutināšanas, kādu es no Jums baudu jau tik ilgi. Ar laiku Jūs esat nostājušies arvien vairāk manā pusē. Jūsu kritikas izsaka visagrāk un visdziļāk manas domas, Jūs esat viens no visdārgākajiem un stiprākajiem spēkiem lielajā darbā, kurš ir arī mans darbs. Mēs esam strādājuši kopā bez saziņas, abiem nau bijis laika, es priecātos, kad tas būtu. Viens vārds praktisks: man ļoti patiktu, kad Jums būtu iespējams salasīt savas kritikas par maniem darbiem, - «Dzirciemnieks» gatavs tās izdot (protams, arī honorārs tiks maksāts). Tā būtu daudz gaišāk izceltas Jūsu šinī laikā tik nepieciešamās un ievērojamās domas par daudziem lielajiem jautājumiem, uz tiem tiktu daudz spilgtāk griezta tautas vērība. Ir laiks steidzams. «D[ienas] L[apa]» vispār cilā daudz lietas, kuras partijas šaurā presē top aizmirstas. Tuvāk nekā nevaru rakstīt ne par to, ne par citu, kas man prātā, nau laika, jābeidz divi lielāki darbi. Klāt pielikts pantiņš lejasciem[iešiem] - vai nu nodrukājat tāpat, kā viņi bij darījuši, vai aizsūtat viņiem arī oriģinālu. Es ļoti priecājos par to, sveicin[ājumu] un atzinību, Jūs, m[ans] dr[augs], laikam rāsaties un runāsat atkal par kāri pēc glaimiem un slavas, kā viņreiz.

 

 

 

161.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 1. augustā

Nu tu mīļais mazais pūks, drīz jau nāks tā braukšana. Šodien vēl nevaru, jo palma nau iepakāta; grūti dabūt viņu no mājām ārā. Es draudēju, ka likšu iepakāt tam dārzniekam, kas viņu pārdeva. Saimniece rūgti nosmējās, ka tam visas saites ar palmi pārrautas, bet es domāju, ka ar naudu var tās atkal nodibināt. Veša arī nau vēl izmazgāta. Redzēsim rīt. Par Taviem augstiem grādiem, ko Tu esi sasniegusi, nebaidies; asins nupat ieviļņota no masāžas, no tā arī nāk tie murgi. Tas drīz vien pāries. Labi taču, ka ir atkal miegs, сон дороже. - Policija laikam grib, lai mēs pierakstāmies par Šveices pavalstniekiem. - Vakar sabijos, kad no rītus nedabūju Tavas kartiņas; bet atnesa vakarā. Lidido.

 

 

 

162.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 1. augustā

Tā, nu Tev būs tā palma, mīļo sirdsdārgumiņ, tagad tik vēl trūkst no Tevis telegrammas, tad nāks lielais pūks arī. Vešu arī vajga vēl dabūt. Pakots vēl nekas nau, jo nezināju, kas būs ar palmi. - Lilijai netelegrafē, iztikšu tāpat un negribu tiem apgādātājiem uzbāzties. - Giulia slima, kā liekas, difteria, baidās, ka Carolina nenoģiftē; viens brūtgāns atkal atteicies un licis samaksāt par apgādātiem papīriem. Lidido.

 

 

 

163.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 2. augustā

Mīļo sirdsiniņ, šī būs laikam pēdējā kartiņa, kas Tev noiet. Varbūt nonākam pat reizē - es ar Venēru. Gaidīju un nesagaidīju Tavu telegrammu. Tā man būtu bijis mazs atvieglojums, kuru Tu man solīji, bet gan iztikšu arī bešu. Vakar jau aizgāja palma, un šorīt laikam Tev jau viņa ir istabā. Varbūt saņemšu kādu ziņu no Tevis šo rītu. Lidido.

 

 

 

164.

LAIKRAKSTA «JAUNĀ DIENAS LAPA» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1912. gada 20. augustā

A. c. red.! Laipni ludzu nodot šos sveicienus lejasciemniekiem līdz ar sirsnīgu atzinību Golgovskas Dzied[āšanas] biedrībai.
Dārgajiem garā tuviem no Lejasciema - L. Bērziņ, O. Bērziņ, K. Kaņep, L. Elgažniek, K. Aizupietim, M. Aizupietim u. c.
Kur, draugi, tauta klus',-tur dzeja bālē,
Bet Jūsu miņā sirds man priekā celta.
Kāds skaistums ir Jums mežā, zīda zālē
Un latvju dvēslē! Tur man doma smelta -
Priekš Jums. - Kā sveikt Jūs? - Es še svešā tālē.
Pie Jums tik aiztiek burvja zirgs no zelta
Nu tec tad, zirdziņ! Loms tev mazs: - šis pantiņš
Pilns mīļu sveicienu; lai ved tos - Antiņš.
                                                                                                J. Rainis.

 

 

 

165.

A.GULBIM
Cīrihē 1912. gada 28. augustā

Mans dārgais draugs, nosebojos šoreiz ar atbildi tādēļ, ka esmu pašlaik Cīrihā; rakstu tikai uz labu laimi uz Maskavu, pielikdams arī Pēterburgas adresi. Labi, ka nau vēl šoreiz nekas īpaši svarīgs sakāms. - Tev es nekad un nekā neņemu ļaunā, kur nu vēl nokavēšanos. Tev jau darbu vienmēr par daudz, un draugam ņemt ļaunā būtu neprātība, jo draudzība jau nozīmē iespēju pilnīgi paļauties kā uz sevi pašu. Man tik žēl par Tavu veselību, tā ir tik dārga ne man vien. Plātesa lieta laikam izbeigsies mierā, jo viņš vienkārši pārskatījies, likums dod man pilnu tiesību pārdot savus darbus pēc 5 gadiem, un te jau 10 gadi. Tad nevajga viņam nekā maksāt. No Deglava man nau nekādu ziņu; es nesaprotu, par ko tā. - Plāns par jaungada vizīšu ziedošanu rakstniekiem labs. Tikai man personiski nepatīkami pieņemt; es tādā gadījumā dibinātu kādu fondu priekš laba mērķa, kurā tad ietecētu tamlīdzīgas summas. - Ar jauniem oriģineliem mums ir tā: Asp[azija] raksta savas memoāras un grib tās dot «Dzirciemniekiem». Man šogad jānāk gatavam «Jāzepam», un tas ir nodomāts priekš Tevis. Bet tad man tiks vēl agrāk, varbūt jau pēc 2 nedēļām, gatavs dzeju krājums, ap 12 lokšņu liels, un priekš tā man nau vēl izdevēja. «Dzirc[iemnieki]» laikam nevarēs izdot, jo tie jau izdos manus kopotus rakstus. Tev laikam arī nebūs ērti ņemt no manis 2 grāmatas. Saki, ko man darīt? Un nu gaidīšu uz Tevi pašu ar lielu prieku; turies tikai vesels, mans dārgais draugs. Esi no mums mīļi sveicināts.

Atklātnes malā rakstīts:
Retour: Zürich IV, Hadlaub 15, Naglin.

 

 

 

166.

H. ASARAM
Cīrihē 1912. gada 28. augustā

28.8.12. Herm[anim]

Bet slava jau nenāk man kā personai, bet tikai lietai, un noder tai priekš lielākas izplatīšanas kā katra propaganda vai reklāma. Un glaimi? Vai pēc pēterb[urdznieku] uzbrukumiem ir nevietā galgovskiešu atzinība? Vai katrs draudzīgs solidaritātes, mīlas pierādījums ir jānopaļā par glaimiem? Vai Jūs, atzīdami tik ļoti manu darbu, arī glaimojat? nevis izteicat savu pārliecību? Tad jau būtu ļoti žēl priekš lietas un manis. Nē, m[īļo] H[erman], es ticu, ka Jūs tiešām labi domājat par manim, es zinu, ka draudzība un mīla, un arī laipnība ir vismaz tikpat stiprs spēks kā ienaids, arī praktiskā dzīvē. - [Dom.?] dzejoli - Gulbis [1 nesalasāms vārds] jaungada vizīt[es] un ziedošana rakstniek[iem]. Jūs arī tam piekrītat. Man nau nekas pretī, kaut gan man nebūtu simpātiski, ka man ko ziedotu. Bet es tad ņemtu tādu izeju: es dibinātu savu fondu, kurā iemaksātu arī no savas puses dažu lieku naudu, un nodotu visu kādam labam mērķim, kuru noteiktu kopā ar publiku. Jo tā kā tā, kad jau man būs reiz manta, tā nepaliks manai ģimenei, jo tādas man nau, bet tautai. Kā vislabāk izlietot to mantu, grūti pateikt [man?], lai palīdz pati tauta.

 

 

 

167.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1912. gada 29. augustā

Lasīju, ka es «Pusideālistu» esot nosaucis aiz kautrības par «joku lugu» un ne par «komēdiju», kura augstāka par pirmo. Patiesībā abi vārdi apzīmē to pašu un komēdija nau augstāka par joku lugu. Otrā izdevumā es «Pusid[eālistu]» tad arī nosaukšu par komēdiju, lai neizceltos pārpratumi, kaut gan labi zinu, ka sveši vārdi neapzīmē augstākas vērtības.

 

 

 

168.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Cīrihē 1912. gada 30. augustā

Mīļais draugs, reizi nu esmu tik tāli, ka varēju dot kustību kopotu rakstu lietai. Slimības, braukšanas uz Cīrihu un atpakaļ, un darbi, kuri aizvelk laiku un sajūtu tik stipri uz savu pusi, ka pretī atturēties nevar ne ar visu spēku. - Asp[azija] vēl nau vesela un paliks arī joprojām Cīrihā, es braucu jau pēc nedēļas uz Castagnolu, kur jāsteidz divi termiņa darbi. Bet par to vēlāk. Ar koprakstiem ir tagad tā: apstākļi gluži pārgrozījušies, tādēļ bija jāgroza arī plāns. Vispirms es nespēju sameklēt pa Rīgu vecos rakstus, kas avīzēs izkaisīti - ievadi, eseji, humors, satīra, aforismi u. t. l. Otrkārt, Plūdons man noņēma «Zelta zirgu» kādam savam kopizdevumam, tad atdevu to arī Gulbim. Nu man jādod Jums veco rakstu vietā vērtīgāki, tik labāk ejoši jauni. Tātad došu I daļai drāmas: «Pusideāl[istu]», «Ug. u. N.», «Zelta zirgu» un «Ģirtu Vilku», kopā 30 drukas loksnes. Visi drukājami līdz ar Andreja Up[īša] ievadu un ģīmetni (kura jau agrāk aizsūtīta) vienā sējumā ar vienu lapu numerāciju. Tagad arī pārliecinājos no Iniņberga skaitļiem, ka .«U. u. N.» vēl neizpirkts (1800 eks.), t. i., dārgākas grāmatas neiet, - tātad jādod šis kop. rakstu izdevums pēc iespējas lēts, kā Jūs jau gribējāt no paša sākuma: neliels formāts, tikai druka plata un skaidri lasāma, bez liekas greznības, tikai ģīmetne, varbūt pat bez vāka zīmējuma, nedaudz eksemplāros, nekādā ziņā ne vairāk par 2000. Cenu arī nelikt lielu - 5 kap. par loksni. II daļa būtu apm. tikpat liela, 30-35 loksn., bet, kā liekas, būs par vēlu uz svētkiem dabūt gatavu. Jā, mums ir jaunas grāmatas priekš Jums: Asp. dod savas memoāras, pirmo daļu 6 loksnes, ap to publika rautin rausies. Ja paspēs, būs arī fotogrāfijas no A[spazijas] dzimtenes mājām u. t. t. To grāmatu var izdot grezni, atmaksāsies. Tad jāizdod arī uz ziemsvētkiem otrā drukā «Saul[ains] stūrīts», varbūt arī «Ave sol!», varbūt, pat «Tie, kas neaizmirst», ja ir izpirkti (bijuši pāri pavasarī tik ap 300-400 eks. no katra). Kopā būtu: 35 loksn. (kop. r.) + 6 (memoār.) + 6 («S[aulains] st[ūrītis]») + 4 («A[ve] s[ol]!») = pāri par 50 loksn. Vai to Iniņb[ergs] spēs? Un nāk vēl tur klāt II daļa kop. rakstu, tā ka būtu pāri par 80 loks.? Tad man arī ir jauna grāmata dzejas (2 ½ loksn. greznā izdevumā kā «T[ie], k[as] neaizmirst», maksā l rubli). Gatavs krājums ir pēc 2 nedēļām. (A. memoāras - novembrī.) Ja Jūs tās dzejas nespējat ņemt šogad, tad man jādod būs citam. Labi būtu, ka varētu Jūs. - Jūs runājāt reiz, ka varētu izlaist sēriju no kritikām un apcerējumus par maniem darbiem. Jūsu Baku ir Bal[oža] k., kurš sarakstījis ļoti ievērojamu rakstu par «Ug. u. N.». Tad ir jau drukāti, bet nekopoti apcerējumi no H. Asara, Roberta, Skabarga; tos visus varētu izdot pāris brošūrās. Pirktu laikam ļoti labi, kad būtu kopā dabūjami sērijā; es pats ļoti vēlētos tādu izdevumu, kurš parocīgs orientēšanai. Tur arī vēl A. Up. Ko sakāt tagad par to plānu? Par to Jums vajdzētu atrakstīt, kā arī, protams, par koprakstiem un jaunām mūsu grāmatām. Aizrakstīju par to Iniņberģim. - Naudu saņēmu kārtīgi ar lielo paldies. Paliekat sirsnīgi, mīļi sveicināti. [Paraksts.]

 

 

 

169.

RĪTIŅAM
Cīrihē 1912. gada 31. augustā

Cien. sekretāra kungs! Referātā («J. D. L.») «Skat[uves] b[iedrības] darbības pārskats pag[ājušā] gadā» lasu, ka man izteikts diezgan tiešs pārmetums: [starp rindām rakstīts: apslēpts (žēl, ka nau dūšas bijis tieši teikt)] es līdz ar aktieriem un mūziķiem esot saņēmis gandrīz visus ienākumus no «U. N.» izrādēm, tā ka Sk. b. palikuši tikai 100 r. Tas nesaskan ar visu, kas vien līdz šim bij avīzēs rakstīts par «U. N.» reķin[iem], nedz ar tiem skaitļiem, kas man atsūtīti. Sk. b. izdabūjusi savā pārskatā skaitļus, laikam salikdama «U. N.» izdevumos arī tādas rubrikas, kuras citādi nemēdz tur likt. Tāds paņēm[iens] varbūt labs veikala dzīvē, bet biedrība viņu tomēr nemēdz izlietot; viņa arī nemēdz pārmest aktieriem un mūziķiem kā uzņēmēji saviem strādniekiem, ka tie apēd visu veikala peļņu; nemēdz arī noklusēt ziedojumus no šo strādnieku puses, minot varbūt ne tik lielus ziedojumus no avīžu puses (brīvi sludināj[umi]). Bet varbūt šie pārmetumi nau, neatrodas nemaz pārskatā, tādēļ lūdzu man to atsūtīt. Varbūt arī ir tikai gadījums, ka, uzskaitot nāk[amai] sezonai nodomātās lugas, nau minēti ne «U. N.», ne «I. un Ā.»; ja nē, tad es Sk. b[iedrībai] nekādā ziņā negribu par nastu būt, ko jau agrāk tiku teicis.

 

 

 

170.

H. ASARAM
Cīrihē 1912. gada septembra sākumā

Carissimo, es tiešām ilgi nebiju Jums rakstījis, bet neliekat vainu uz ļaunu prātu, manu un citu. Vislielākā vaina ir manas darba spējas ārkārtējā pārspīlēšanā, un to atkal rada psihika, ar prātu neatraidāma dziņa izrauties laukā no sensenu darbu, projektu un domu nastas. Tā sakrājusies pamazām gandrīz ar jaunekļa gadiem, tādēļ ka ar tik vēlu, tikai ar 30 gadiem, sāku strādāt un norakstīt sev no kakla to smagumu. Tagadējā jaunā paaudze, arī jau Jūs, esat laimīgi, ka sākat strādāt ļoti agri un no katras domas un projekta tiekat tūdaļ vaļā, to izgrūzdami ārā kā darbu. Mana paaudze to nevarēja, viņai vispirms vajdzēja atbrīvot ceļu darbam, un pa to laiku viņas sula sarūga. Es vismaz esmu sapratis, ka man vienīgā izeja darbā un tūlītējā, nepārtrauktā darbā, lai neaizmirstos; ir bažas, vai veselība izturēs tādu darbu, bet dilemma: vai lūzt vai satrunēt - taču labāk riskēt lūšanu, jo var izdoties arī laimīgi, kamēr otrā gadījumā nevar nekas izdoties. Tā nu redzat, ka rakstu ik gadus pa grāmatai, šogad pat divas: dzeju grāmatu un lugu, - un tā jāiet vēl 2-3 gadi, tad jau tiktu cik necik cauri tam putras kalnam. Un ceru arī [sevī?] spēku veikt i darbus, i neveselību, i vēl vairāk. Darbiem ļaudīs ceļu sataisa mani draugi un Jūs kā dedzīgākais viņu starpā, un, kad masa pati man palīdz darbā, kurš ir viņas pašas darbs, tad taču ies. Un lielākais iekš Jums, nevis priekš manis vien kā drauga, bet priekš lietas pašas, ir, ka esat reorganizators un ar Jaunu atziņu. Tiešām, arī pie mums jau sāk nodibināties dogmatisms, labāki sacīt - šablonisms. Tam nebūs būt. Cīņā sevišķi dārga ir pastāvīga draudzība, uz kuru var palaisties katrā gadījumā, arī domu starpībās; un nepietiek ar to draudzību uz laiku vien, kura rodas kopīgu interešu vai domu gadījumā. Man kā tāleniekam no svara. ka nedabonu dūrienu no muguras puses, bet ka mani draugi mani pie laika dara uzmanīgu, lai neatkārtotos, piem., tādas kā A[spazijas] lieta, kur arī «D[ienas] L[apa]» nāca ar «proletārisku» tikumu naidu. Man tādēļ no svara, ka mani patiesie draugi uzrāda, no kādiem neīstiem man jāsargājas. - Nu par Jūsu skaisto projektu: nedēļnieku. Labs un vajdzīgs tāds ir, bet par viņa iespējamību varat spriest vienīgi Jūs un mājenieki. Pie jauniem publicistiskiem talantiem Švāb[es] un Knoriņa varētu pieskaitīt vēl gluži oriģinālo kritiķi Krauju; arī Roberts, kurš man rakstīja personiski un ar kuru esam tagad draugos, attīstīsies uz mūsu pusi un būs klāt. Varbūt būs vēl. No Šv[ābes] man nepatika arī tas, ka viņš apkaroja Asp[aziju], pats būdams viņas pakaļdarinātājs dzejoļos. Bet uz sīkumiem nevar skatīties. - Mēs divi še strādātu un laikam vairāk nekā dzejoļus vien. -
Tagad, kā lasu «D. L.», vecie pūlas mani atšķelt no partijas, laikam aiz vēlēšanu nolūkiem. Atsūtat man, lūdzu, «Druvas» to burtnīcu, kur raksta par mani un par Plūdoni (laikam 9. burtn.). - Še būs pāris dzejoļu no jaunizdodamās dzejoļu grāmatas. - «Urielu Acosta» ar mieru tulkot par jaunu, bet pēc jaunā gada, tagad jāsteidz oriģinālluga. - «Pusideālistam» aizsūtīju Rītiņam kādu prologu no seniem laikiem; ko sakāt. par to? Liekas, būtu reklāma «Pusideālistam». Krauja sarakstījis kritiku un jau drukā «Dzirciemn[iekos]». Tā palīdzēs lugas izrādēm.

 

 

 

171.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Cīrihē 1912. gada 3. septembrī

Mīļais, labais draugs, saņemu nupat Jūsu karti no augusta m[ēneša] un redzu, ka Andr. Upīts nau saņēmis mūsu vēstuli un dzejoļus. Rakstīju viņam uz Skrīveriem jau 5./18. jūlijā, bet arī no viņa atbildes neesmu dabūjis. Šodien rakstu arī viņam, lai tiktu skaidrībā un vajadzības gadījumā varētu viņam vēl otrreiz aizsūtīt manuskriptus. - Tāpat esmu rakstījis jau Iniņbergam uz Rīgu un Jums uz Balakhaniem. Tāpat tiku arī atbildējis uz telegrammu, kuru saņēmu trīs reizes ar katru reizi nesaprotamu saturu, bet taču izburtoju tās drukas kļūdas. - «Arī Antiņš» ļoti brangs; rakstīju Jums arī par «kritiku» izlaišanu. Gaidīšu Jūsu solīto vēstuli. - Asp[azija] arvien vēl nejūtas īsti labi. Es arī biju še vienu mēnesi veseļoties un drīz braucu uz Castagnolu. Paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no mums abiem. Sveiki!

 

 

 

172.

A. UPITIM
Cīrihē 1912. gada 3. septembrī

Ļoti cienītais draugs un darba biedri!

Brīnum skaisti Jūs rakstāt par mani, un visam cauri es jūtu kā pirmo un paliekamo iespaidu: Jūs esat taču mans draugs, Jūs asais, ērkšķainais cilvēks, ērkšķainākais starp mūsu ērkšķainiem latviešiem. Jūs esat gan cīņas cilvēks, laikam jau dzimis kā tāds, kamēr es sevi par tādu [tikai?] izaudzēju pats, jo citādi nevarēju dzīvot. Es apbrīnoju Jūs, ka Jums tur laika reizē vest sīvu literārisku cīņu, sekot visai mūsu rakstniecībai un apspriest to, nogremdēties psiholoģijā un ražot savus lielos romānus. Bet es redzu, ka iestiegu tematā, kurā var tikai aizrauties, un man bij Jums jāraksta par ļoti steidzamu lietu. Nupat dabonu no E. Birznieka vēstuli, ka Jūs «Vārdam» neesot saņēmuši rokrakstus no Asp[azijas] un manis, bet ka esot vēl laiks līdz augusta beigām. Bet nu es esmu izsūtījis Jums uz Skrīveriem poste restante vēstuli līdz ar dzejoļiem, pāri par 200 rindu, - jau 5./18. jūlijā. Ja neesat saņēmis, tad vai telegrafējat, vai rakstat man (Castagnola, Suisse un mans vārds), un es tūliņ izsūtīšu otrreiz. Man šāda vēstules nozušana un vēl šinī gadījumā ir ļoti nepatīkama, un es apmierināšos tikai, kad dabūšu no Jums ziņu. Vispār, mani korespondenti no Krievijas kvitē tūliņ, par saņemšanu, jo [2 nesalasāmi vārdi] - nau tādu baiļu par vēstuļu nesaņemšanu.

Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts].

Z[ürich] 3.9.12.

 

 

 

173.

K. ĶIRPĒNAM
Cīrihē 1912. gada 15. septembrī

Mīļo, dārgo, tas bij ļoti mīļi no Tevis, ka atsūtīji man sveicienu no manas bijušās vasarnīcas un ka biji tur ieskrējis, mani minēdams. Negribējām gan pārdot svešam, bet, cik es arī nerakstīju un nerunāju (piem., Hertelim), neviens paziņa negadījās pircējs. Piedāvāju, piem., arī Krepliņam. - Tagad, kad Tu uzturies tur, piedomājam vairāk pie bijušām mantām. Nebēdājies arī Tu, mans mīļais, beigās atliek taču pieminēt bijušo, un laime vēl ir, kad var pieminēt kopā ar vecu mūža draugu. - Tagad abi ar Asp[aziju] strādājam ļoti dikti, jo nāk virsū ziemas termiņi. Šogad man jābūt gatavām divām grāmatām. Esi mīļi, sirsnīgi sveicināts [paraksts].

 

 

 

174.

E. BIRZMEKAM-UPITIM
Cīrihē 1912. gada 16. septembrī

Mīļais draugs, saņēmu Jūsu abas mīļās vēstules. Līdz ar šo izsūtīšu Jums A. Kraujas kapitālo kritisko darbu par «Pusideālistu». Tagad tikai «Pusideālists» ceļas augšā, modināts no pirmā sapratēja; «Pusid[eālistam]» ilgāk bij jāgaida nekā «U. u. N.», Jūs varat saprast, ka man par to prieks. Bet lielāks prieks, ka latv. literatūrā ar Kr[aujas] darbiem arī kritika reiz nostājas modernas kultūras augstumā, Kr. ir gluži oriģināls talants. Man prieks arī tas, ka jaunu ceļu kritikā sāk iet manas partijas biedris, viņa ir tas dzīvinošais avots. Sveicinat Kr. jo sirsnīgi un sakat viņam manas domas par viņu. - Ļoti labi būtu, ja Kr. «Pusid.» kritiku spētu izdot vēl pirms izrādes; bet nozīme viņai ir arī pēc. - Asp[azijas] memoāras top steigtas; tāpat ilustrācijas. - Mūsu darbi bij jādala starp abiem mūsu vecajiem, dārgajiem draugiem: Jums un Gulbi, tātad manas dzejas būs jādod Gulbim, kas jau sen kliedz. - Ar priekšlikumu Kop. rakstu dēļ esmu pilnā mierā: 3000 eksemplāru un honorārs, pacelts par 50%, t. i., 40 r.; kad Jūs vēlāk redzēsat, ka ienākums ir liels, tad jau varat paaugstināt honorāru līdz pusatlikumam. Par nodomāto «Induļa [un] Ār[ijas]» grāmatu varu tik priecāties, un, man liekas, tāda labi ies. - «Saul[ains] stūrīts» tiks drīz sūtīts; pēc pāris dienām es braucu, atpakaļ uz Castagnolu, tad aizsūtīšu A[spazijas] eksemplāru. - Liels lūgums: Jūsu patronam Benkendorfam esot muiža. Vai nevarētu tur ielikt studētu agronomu, ļoti attīstītu cilvēku, pazīstamu rakstnieku, žurnālistu? Tas cilvēks mums ir ļoti dārgs. Arī kantora vietu viņš labprāt ņemtu. Prot grāmatvešanu. Man ļoti būtu pa prātam, ka varētu viņu tur ierīkot, ļoti pa prātam. Vajdzīga vieta būtu nākampavasaru. - Atrakstat par to. Un par sevi. Daudz mīļu paldies par skaistiem stāstiņiem, kas tik aizgrābjoši; Jūs mīļais, labais cilvēks, Jūs īstais dzejnieks. Sveicieni no abiem. Sveiki!

 

 

 

175.

A. LŪKINAI
Cīrihē 1912. gada 19. septembrī

Mille grazie, dārgā draudzene, par sirsnīgajiem sveicieniem, kurus Jūs protat ietērpt tik siltā reālā veidā: zaļajā cerības sedziņā un tās mīļās meitiņas priecinošās rindiņās. Tā Jums agri attīstīsies un būs Jums liels prieks. Darat sev arī prieku ar saviem gara bērniem, laidat jel ko klajā: grāmatā vislabāk un vislabāk vienkārši. Jums pašai jāredz sevi. Paliekat sirsnīgi sveicināta no Jūsu
                                                                                                                            R.

 

 

 

176.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 20. septembrī

Manu mīļo sirds dvēselīt, esmu atkal siltumā; pārbraucu labi, vienos žīdos - krievu un rumāņu, un amerikāņu, gluži kā Cīrihā, no žīdiem vairs netiekam laukā. Assunta sasauca visus cālēnus un pelēnus uz saņemšanu, tanti saluti, come sta, sera, viva u. t. t. Mucci ar savu māti Cocca ir atkal klāt; palikšot visu ziemu, tātad augšistabas ir aizņemtas. Arī lielā istaba ir vēl aizņemta, brauc laukā nākampirmdien. Arī camerino ir aizņemts. Tātad problēmi atrisuši paši. - Atradu tūliņ. uz pirmo rāvienu «Stūrīti» un nosūtu Tev. Atslēgu biju piemirsis kabatā, nodod saimniecei. - Atsūti avīzes, kas pienāk, šurpu. - Callas ir vēl dzīva, viena itin liela lapa. - Saimniece ienesa arī ciclameni. - Steidzos, lai noķertu vēl ar šo pastu. - Izkaro nu, nabaga pūkiņ, ar savu saimnieci un ej savā kostē. - Skaties, ka mazais mīļpūks būtu vesels, strādā vienmēr, bet pa mazam. Es jūtos gan noguris, bet iešu gan tūliņ pie darba. Li nu, mīļo zelta pūkiņ. Lido.

 

 

 

177.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 21.septembrī

Mīļo sirdsspožumiņ, nākam ar jauno runču paaudzi; tie tikai forestieri, sūta savas ģīmetnes līdz ar sveicieniem. Sveicienus atsūtīja arī Resnevic no Romas; es aizrakstīju, ka Tu nevesela un strādā. Man ar strādāšanu vēl neiet tik labi, kā gribēju un domāju; vakar visu dienu līņāja, un arī šodien vēl ir apmācies. Māgs man ir piepeši ticis gluži ciets. Paraksti, kā Tevi baro Tava Mikelene. Lido. Lido, lidido.

 

 

 

178.

A. GULBIM
Kastaņolā 1912. gada 22. septembrī

Mīļais, dārgais draugs,

Tavu sirsnīgo, sajūsmināto vēstuli saņēmu drusku pavēlu un varu atbildēt arī tikai pavēlu, tādēļ ka bij veseļošanās dēļ jābraukā šurp turp starp Cīrihu un Castagnolu. Bet ceru, ka dabūsi vēl laikā. Še klāt saraksti par Asp[azijas] tulkojumiem un piedāvājums no kāda paziņas, kuru lūdzu ievērot. Tā kā viņa nodomātā grāmatiņa ir tikai 4 loksnes, tad Tu darīsi man patikšanu, to uzņemdams U. B-ā, un, ceru, sev un lasītājiem arī. Tev vajdzīgi labi tulkotāji, kuri arī pārzin savu arodu; ļoti daudz Tev tulko ļaudis, kuri nepārzin nekā, ne latv. valodas, ne jebkāda aroda. Tāds, piem., ir Būmanis. Viņa Merķela «Imanta» tulkojums taisni briesmīgs. Arī izvēlēt rakstus viņš neprot, jo H. Manna «Skol[otājs] Mēsls» ir no viņa izmeklēts un nelaimīgi izmeklēts; lai «R[īgas] Av[īzes]» uzbrukums ir muļķīgs, bet tādiem skatiem, kādus «R. A.» min H. Manna rakstā, nevajdzētu būt U. B-ā. U. B-ai ir cits un augstāks raksturs nekā vispārējai., t. s. modernai beletristikai. U. B-ā der tikai klasiski raksti arī no moderniem, citādi U. B, būtu līdzīga kaut kurai reklāmnieku grāmatu virknei. H. Manns nau klasiķis, bet gan viņa brālis Tomass Manns. - Tev vajdzētu būt kādam lietpratējam redaktoram, kas Tev izvēl rakstus un kas apsver no speciālistiem arodniekiem piedāvātos tulkojumus. Tāds speciālists dabas zinātnē, piem., varētu būt Bušs. Bet par visu šo jautājumu pārrunāsim plašāk, kad atbrauksi. - Tagad par svarīgākām lietām. Asp. memoāras ir jau atdevusi «Dzirciemn[iekiem]». Bet nebēdā nekā, ka Tev nau no viņas, ko izdot, - mēs abi esam pašos darba gados, un, es domāju, būtu Tev gandrīz vairāk jābēdā, vai Tu tikai spēsi izdot visus mūsu abu rakstus. Drīz vien nāks arī no Asp. kāds oriģināls priekš Tevis. - «Dzirciemniekiem» ir jādod arī pa grāmatai, - tas tādēļ, ka B[irznieks] ir mūsu draugs, mums daudz palīdzējis ar izdošanu tanī laikā, kad mums grūti klājās, un starp Tevi un viņu mēs dalīsim savas grāmatas. Varbūt Jūs abus savienosim vēl tuvāk - bet arī par to vēlāk izrunāsimies satiekoties. Ārpus Tevis un «Dzirc.» mēs tagad neizdodam nevienas grāmatas, un tā tas arī paliks, kad tikai Jūs abi tā gribēsat. - Arī savu jauno dzeju krājumu es negribēju dot citam, bet piedāvāju Jums abiem. «Dzirc.» bij ar mieru, solīja pat vēl lielāku honorāru, - bet «Dzirc.» jau ir no Asp. memoāri un no manis kop. raksti, tātad lai iet Tev arī divas: dzejas un «Jāzeps». Dzejas nosūtīšu «Hanzai» jau šonedēļ, tā ka Tu varēsi atvest jau gatavo eksemplāru. - Jums ar «Dzirc.» ir katram savs stils. - Pie Tevis man. ļoti patīk Tavs plašums, drošums un lielums, kurš parādās arī visur uzņēmumos, arī sīkumos, kā, piem., maksāšanā: Tu solies uzreiz samaksāt 2000 r.! Tas ir imponējošs liels stils! «Dzirc.» maksā ik mēnešus, pa mazām summām, bet pedantiski kārtīgi un reizēm pat vairāk. (Neuzskati to kā pārmetumu. Es ar Tavu honorāru vienmēr esmu bijis ļoti mierā. Tu izdod daudz, tā ir gluži cita lieta.) -. Tā ir vecmodīga, solīda, neliela firma; Tev - jaunmodes lieluma darbība. Es zinu pilnīgi cienīt veco soliditāti, bet Tava modernība stāv man tuvāk. Es pats mīlu darboties ar lielām lietām un skaitīt ar lieliem skaitļiem. - Bet nu: es arī gribu savu spēku saturēt, neizlaist savu tvaiku velti gaisā, jo lielas lietas sasniedzamas tikai tad, kad neizklaidējas, bet zin kopot spēkus uz vienu vietu. Tu saki, ka es esmot radījis latv[iešu] garīgu kultūru un gadu desmitiem to kopis. Te Tu reizē saki: lielas lietas un ilgu gadu pieturēšanās pie viena mērķa. - Pareizi! Dari Tu arī tā! Kad visu Tavu garo un lielo kultūras darbību pārskata, tad Tu arī galu galā esi tāpat darījis kā es, tikai Tu esi pa laikiem aizrāvies, izlaidis par daudz tvaika, izdevies uz blakus lietām, un tā Tev pa laikiem ir izgājis tvaiks, Tev vajdzēja apsīkt, un tā zuda ilgi laiki, kur būtu varējis daudz padarīt, kad būtu sevi pieturējis pie viena mērķa. - Nu, bet mums vēl ir daudz spēka un laika, un mēs vēl pastrādāsim, bet sargāsimies no tvaika izlaišanas. Īsti es nu tikai gribu sākt strādāt, un Tev būs vienmēr jābūt gatavam, lai spētu izdot manus rakstus. - Viss tas nu ir garš ievads īsai lietai: Neuzņemies citus lielus apgādību uzņēmumus, nejaucies iekšā krievu apgādībā, bet paliec pie U. B. un mūsu rakstiem. Nedomā pāri par U. B., no viņas var iztaisīt vēl nesamērojami daudz vairāk, nekā Tu tagad domā; Tev jau tagad ir viņa plašāka tapusi nekā no sākta gala, un es Tev gribu viņu taisīt vēl plašāku. Par to vēlāk. Tātad atstāj Dauges rakstus krievu un vācu izdevējiem; viņam tādi jau bijuši un būs, un tie maksā viņam vēl vairāk, nekā Tu spēj. Mēs, latvieši, esam maza tauta; mēs nespējam samaksāt. zinātniskus pētījumus, kuri tā kā tā nāks par labu citām, lielākām tautām. Mums jāsaņem visi spēki, lai varētu pacelt savu tautas masu līdz Eiropas līmenim, nevis jau tagad jāceļ šis līmenis. Mums zinātnēs jādzīvo no tulkojumiem, jo jāpiesavina tas, ko Eiropa jau ir izpētījusi; mēs vēl jaunu ienest Eiropas zinātnē nespējam. Aprobežosimies ar literatūru un palūkosim, vai tur spējam teikt ko jaunu, izrādīt sevi pašus. Tas tad arī ir mans uzdevums, kā es to saprotu. Tādēļ es gribu palikt pie literatūras; vismaz tik ilgi, kamēr ir vēl kas, ko teikt. Un es Tev nupat sacīju, ka man liekas, ka es nupat tikai sākšu teikt savu teicamo; visa līdzšinējā darbība tikai priekšdarbs. Tā. - Tu vēl saki, ka «Visp[ārīga] lit[eratūras] vēst[ure]» palīdzētu noskaidrot mūsu garšu un ka to tulkotu arī citās valodās: manas domas, ka garšu noskaidro vairāk pozitīvs darbs - pati literatūra, ne negatīvs - literatūras pārrunāšana, kritika u.t.l. Un tad: labāk tulkosim mēs no citām valodām, tas mums iznāks lētāk, un labums būs tas pats. Piedāvā D[augem], ka ņemsi viņa darba latvisko tulkojumu, arī viņam būs labāk, jo dabūs lielāku honorāru par oriģinālu un brangi vēl klāt par tulkojumu. Saki Daugem, ka es ļoti priecājos par viņa lielajiem plāniem. Viņš tiešām skaitās par lietpratēju savā arodā. Paliec vesels, sveicini D, un esi pats sv[eicināts].

 

 

 

179.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 22. septembrī

Manu sirdsdvēselīt, atnāca Tavs Segantiņš līdz ar Doras kartiņu; avīžu šorīt vēl nebija. Uz Doras kartiņas mīlestību atbildēsim ar to pašu; nesaka, kādas viņai tās studijas. - Vai Hermanim jau aizsūtīji? Es neesmu vēl rakstījis. Vai uz Davosu aizsūtīji manu karti? - Vai pie dakterienes gāji tikai ciemā vai kurvja dēļ? Vai nejūties labi? - Labas pusdienas nozīmē, lai Tu paliec ilgāk; es biju jau atteicis, tādēļ bij sliktas. - Šodien strādāju, bet tikai priekšdarbus. Tad vēl ir vēstules un jānobeidz dzejoļi. Nu, Tu, mazais pūks, turies nu vesels, lido, lidido.

 

 

 

180.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 23. septembrī

Manu mīļo sirds saldumiņ, saņēmis šodien Tavu kartiņu līdz ar piedevu, aizgāju uz narcisu kalniņu, lasīju kartiņu un skatījos pēc spīdeklīša; salasīju uz Tavu rēķinu buķetīti un atnācu beigās mājās uz slinkošanu. Likšu nu kartiņas albos, varbūt uzrakstīšu kādu karti. - Avīzes vēl no Tevis nau pienākušas. - «Dz[īvē]» teikts, ka kāds Mordvinovs tulkojis mūsu dzejoļus krieviski. - Vakar Lugānas ezerā pulks laiviņu, kāds 1000, naktī brauca divās garās līnijās, ieslēdza visu Lugānas līci, tad stiepās pāri uz Caprino. Bija ļoti smuki. Visas raibos uguņos. - Tagad vienmēr daru tā: norakstu Tev kartiņu gatavu, kad eju pastu saņemt. Tā Tu ātrāk dabū. Lido.

 

 

 

181.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 24. septembrī

Manu mīļo sirdsasniņ, vakar, kā liekas, esam abi noslinkojuši. Un man šodien negrib labi vesties. Errojos arī, ka nevaru atrast bībeles. Nopērc Tu man veco testamentu ar apokrifiem, vai visu, vai kādu vienu daļu, tik drīz, un atsūti pa pastu; negaidi, kamēr pati brauksi. Atsūti arī avīzes un vēstules, kas man pienāk; vajga tikai adresi pārrakstīt. Vai Tu esi saņēmusi «Saul[ainu] stūrīti»? Vai karti Vecozolam? Vai aizsūtīji? - Vakar tikai Gulbim aizrakstīju. Liku kartiņas un kā jau vienmēr dikti noguru no tā. Šodien saņēmu to kartiņu ar tiem diviem oriģināliem večiem, tie ir ļoti skaisti. - Mani saimniece šodien pārceļ uz lielo istabu, un man izput visa pēcpusdiena. Manu mīļo sirdsiniņ, lido.

 

 

 

182.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 25. septembrī

Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavu skaisto Feuerbach kartiņu līdz ar Nīnas karti un tūliņ viņai atbildēšu. Man gan žēl, ka Tu arī vēstuļu gauso atbildēšanu uzskati par nežēlību un ļaužu nicināšanu. Tu zini, ka man diezgan daudz jāraksta, šo mēnesi jau esmu 40 rakstījis. - Tu solies arī mācīties būt nežēlīga, - es no Tevis to neprasu, tas asums jau vispirms griežas pret mani. Tu ieskati par nežēlību jau to, ka es gribu strādāt un tādēļ bēgu no sabiedrības. Es tai visu esu upurējis, atliek tik vēl darbs. Reiz bija laiks, kad Tu neliki man upurēt sava darba. Vakar aizsūtīju Tev tašiņu. Še šodien saule. Lido.

 

 

 

183.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 26. septembrī

Manu mīļo sirdsatslēdziņ. Man žēl, ka vakar Tevi varbūt uztraucu ar savu kartiņu; man jau šodien atkal viss labi, bet nu varbūt Tu sāksi? Es neko labu neparedzu, jo Tu raksti, ka vēl nau nemaz griba uz strādāšanu un nelaba dūša. Un taču Tev istabiņa laba un ēšana, tik labas jau ne tuvu nau te. Es ar briesmām vien domāju, ka Tev te viss atkal riebsies un Tevi spiedīs. Ko lai nu dara? Tava istabiņa jau aizdota. Sūtīšu Tev tad tos čomu un tašu. Vai Tev ar to naudu tiks? Varu Tev aizsūtīt, te tas maksā lēti. - To bībeli atstāj arī, nopirkšu Lugānā. Bet nu Tu teātrī neesi nemaz bijusi; ko nu palīdz, ka paliksi ilgāk Cīrihā. Te jau jāiet nakti kājām mājās. - Nīnai vakar aizrakstīju, Paulīnes adresi nezinu. Es jau sāku strādāt. Liddo, mīļo sirsniņ, lido.

 

 

 

184.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1912. gada 26. septembrī

Mīļā, labā Anna, Tavu kartiņu saņēmu tikai šodien, jo esmu jau kādu laiku Castagnolā, lai strādātu. Kad vēl Brencis bij Cīrihā, bijām noņēmušies visi kopā Tev rakstīt, bet visi lieli nodomi neiznāk. Tu, mīļais cilvēk, žēlojies, ka mēs Tevi vairs negribot, un es biju pārliecināts, ka Tu negribi mūsu vienkāršās latviešu sabiedrības, jo tik nicinoši rakstīji par mūsu netīro, patapināto ūdeni. Es tad arī domāju, ka Tev tiešām der vairāk kulturālākā, smalkākā vācu sabiedrība, uz kuru Tevi veda Tava audzināšana mājās. Un katrs atgriežas reiz pie savas jaunības. Jaunstrāvība Tev jau nāca daudz vēlāk un no ārpuses, kā sveša. Es Tev nekā ļaunā neņemu, es Tevi mīlu tāpat kā agrāk, tikai vairāk saprotu. Man ļoti gribētos Tevi vēl kādu reizi redzēt. Tava slimība man iet ļoti tuvu. Es biju cerējis Tev ļoti spožu karjeru; es palieku pie tās cerības, un paliec Tu arī. Esi stipra arī pret slimību, tad gan ies labi. Esi mīļi, mīļi sveicināta un skūpstīta un paliec vesela. Tavs [paraksts].

 

 

 

185.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 27. septembrī

Manu mīļo sirdsdvēselīt, nosūtīju Tev šorīt čomu ar tašu. (tukšs viņš maksā pus tik dārgi kā pilns). Viss jau nu gatavs priekš braukšanas, bet kas tad Tev, iniņ, par sliktu dūšu? Vai neesi bijusi pie dakterienes kurvī? Tu neesi nemaz labāka palikusi no kūres, nau Tev arī vēl patikas uz darbu. Kas tas nu būs, mīļo dvēselīt? Kā es Tevi spēšu labi izturēt, kad pats tik aizņemts ar savu darbu? Kad te visi apstākļi priekš Tevis tik nelāgi? Es tik vienu varu teikt, ka godīgi pūlēšos visu labu darīt, ka sargāšos no pārpratumiem, nepielaidīšu nekādus uztraukumus. Varbūt Tu liktu jau tagad sameklēt Tev rezerves korteli, kā man stāvēja še rezervē. Tu nabaga, nabaga iniņ, kad Tu nu varētu atrast sev miera vietu! Laiks še samērā labs, drusku līst, bet tad tūliņ atkal saule. Lido, mīļo [1 nesalasāms vārds], lido.

 

 

 

186.

A. JESENAM
Kastaņolā 1912. gada 29. septembrī

Ļoti cienītais Jesena kgs!

Jūsu vadītās «Jaunības Tekas» ir jau priekš pieaugušiem īsti intresants laikraksts, bet priekš bērniem viņš taisni nesamaksājams. Un taču viņa maksa tik zema! Man liekas laimīgi tie bērni, kuri aug, viņu lasot, un laimīga tā tauta, kurai tik pašaizliedzīgi un krietni jaunās paaudzes skolotāji. Prieks te līdzi strādāt. Saņemat še pāris dzejoļu, kuri varbūt būs piemēroti Jūsu nolūkiem. Varat aizrādīt, ka tie ir no drīzumā iznākošās grāmatas. Vēlu Jums labākās sekmes.
Jūsu J. Rainis.

C[astagnola] 29.9.12.

 

 

 

187.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 30. septembrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, rakstu vēl šo sīko kartiņu, vai nu Tevi satiek vēl, vai nē. Varbūt vēl, no rīta braucot, paņem līdzi. Pastā, Hauptpostamt, liec pārmainīt adresi uz Castagnolu, lai kāda vēstule neaiziet postā. Otrdien pulkst. 2,45 min. būšu stacijā. Istabu saimniece sagatavo. Ēdamo nopirksim Lugānā. - Labi, ka dabūji bībeli. - Es rakstu vēstules, lai būtu tīra māja, kad pārbrauc. Laidies, [mans?] Lididi. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Absender A. Naglin, Castagnola.

 

 

 

188.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1912. gada 30. septembrī

Mīļais draugs, nupat lasu «J[aunajā] D[ienas] L[apā]», kādā pārrunājumā par «Domām», aizrādījumu Jums, lai Jūs nedodat savā skicē par mani tik daudz faktiskā materiāla, bet vairāk pārspriedumus. Tamlīdzīgi vārdi dzirdēti arī citur. - Es gribu Jums teikt, ka tie ir pilnīgi aplami, tipiski seklā žurnālisma teicieni. Šī seklība nekad netura par vajadzīgu ko zināt, bet tikai runāt, nerūp lieta, bet pačalojums par lietām. Nesekojat tam, bet paliekat pie gluži pareizā līdzšinējā ceļa: dot faktisku materiālu. Gan vēlāk spriedīsat Jūs un kas vien gribēs, kad būs materiāls, par ko spriest. Es Jums saku to tādēļ, ka pazīstu Jūs kā smalkjūtīgu, vārīgu dzejnieku, kā cilvēku, uz kuru viss dara tūlīt iespaidu. Izg[ājušo] reiz Jums tādēļ aizrādīju uz būtisko kļūdu, kuru Jūs bijāt pielaiduši arī tik sveša iespaida dēļ. - Rakstnieku petīcija 1905. g. ir no manis vien sastādīta. - Esat drošs, neļaunojaties nekompetentu laužu kritikām. Paliekat mīļi sveicināts.

Atklātnes malā rakstīts:
Šis ir itāliešu mākslas paraugs.

 

 

 

189.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1912. gada septembra beigās

[Vēstulei nav sākuma.] arī viņu līdzi; Tev jāspēj visas stīgas, arī sausās. - Svaistas es gan nezinu vācu literatūrā. Bet ņem Mariju Stuart pašu, ne Elizabeti. Arī «Tella» kādu sievieti. Tad Hebela Brunhildi vai Krimhildi. Grillparcera Medea, bet varbūt arī «Jüdin v. Toledo». Vai no gluži jaunajiem: Paul Ernsta traģēdijām. - Man ļoti patika, ka Tu nesalīdzinies ar citām skolniecēm, Tu esi māksliniece. - Bet tas Cezars Flaišlens man nepatīk, nau īsts dzejnieks. Möricke gan. «Schöne Rohtraut» ir brīnum skaista. Vai Tev netīk balādes? Tās vairāk drāmu stilā? - Bet nu jau ir pārāk vēlu. Rīt jāstrādā.
Ļoti mīļi tās divas papardītes koplapiņas.
Adrese ir vienkārši: Suisse Castagnola, Naglin.

 

 

 

190.

A. DAUGEM
Kastaņolā 1912. gada 1. oktobrī

Mans mīļais, vecais, labais!

Kāds prieks man bija saņemt Tavu beidzamo vēstuli pēc tik ilgiem gadiem! Es vairākkārt esmu Tevi meklējis, bet nekad nevarēju sadzīt. Tu saki, lai es nedomāju, ka Tu mani aizmirsis, - labi, ka Tu to saki, es citādi tiešām būtu to domājis. Bet lai nu, man tagad patiesi prieks, ka Gulbis mūs tik netīšām savedis kopā. Man tiešām bij doma rakstīt literat[ūras] vēsturi, jau sen bij runa ar Gulbi. Kad mira J. Asars, Gulbis atkal lika man priekšā turpināt Asara darbu. Tagad viņš atkal, bez manas ziņas, uzņēmis to domu un, runādams ar Tevi, būs piemetinājis arī mani. Man te tūlīt jāsaka: Tavs plāns ir ļoti labs. Viņš priekš mūsu žurnālistiskā domāšanas veida, teiksim labāki - šablona, ir kas gluži jauns. Un gluži vajadzīgs, un pretsvars līdz pelavām izžuvušai literatūras kārtībai un visai mūsu purvju dzīvei, kura samaitāta no seklā feļetonisma un diletantisma jau no laika gala. Uzplauka viņa gan 90. gados, bet nu jau visi 90. un 1905. gadi ir paši tā novazāti un dogmatizēti, un diletantizēti, ka pulvers vien palicis pāri un ne šaujamais, jo nekādu efektu vairs nevar taisīt. Pret visādām seklībām es visu mūžu esmu karojis ar saviem ieročiem, ar pozitīviem darbiem, un tādēļ man tik liels prieks, ka atradu netīšām Tevī darbinieku, kam ir tādi pat mērķi, tikai citi ieroči. Bet man ir vēl lielāks prieks - es Tevi pirmoreiz dzirdu dzīvu cilvēku (neskrūvētu), kas tiešām no visas sirds - bez skaļuma nolūka - runā tik skaisti par dzejnieka dzīvu dvēseli, par laimi uzņemt to, kas šinī dzejnieka dvēselē mīt, par augšanu un pārvēršanos kopā ar dzejnieku, caur dzejnieku! Es pirmo reizi dzirdu Tevī dzejnieka [1 nesalasāms vārds], kā patstāvīgu garīgās dzīves virzītāju, ar saviem īpatnējiem līdzekļiem. Tas ir vārds, ko es no laika gala esmu vēlējies dzirdēt pie mums, nu es dzirdu. Es zinu, Tu runā par citiem dzejniekiem, par savu iemīļoto Gēti, bet katra dzeja ir dzeja. - Un nu pēc visa tā Tu, mīļais draugs, redzi, ka es nejūtos kompetents jaukties iekšā Tavā lielajā darbā ar savu līdzdarbību. Kā jau teicu, Gulbis pats uz savu galvu piedāvājis Tev manu līdzdarbību, kuras Tev nemaz nevajag. Tad raksti to lielo darbu tieši tūliņ krieviski vai vāciski; krieviem tāds pats feļetonisma laikmets kā mums, un tā grāmata tikpat vajadzīga un jauna. Tāda liela tauta kā krievi varēs Tev kaut cik pienācīgāk atlīdzināt darbu. Mēs, latvieši, spēsim samaksāt tikai tulkojumu no Tava darba, un to tad lai izdod Gulbis. Jeb vai izdod reizē tūlīt trijās valodās. Izdevējs krievu valodā Tev jau ir tas, kas izdevis mazākos sagatavošanas darbus. Tu man darīsi lielu prieku, atsūtīdams man visas brošūras: [Идеаль?] Исскуство и Творчество, un kad iznāks.
Lielā kopdarbā mēs tiešām būtu sapratušies vēl daudz tuvāk nekā jau tagad, bet i tagad es redzu pat no sīkumiem, kāds Tu esi liels sapratējs, es tiešām kopdarbībā būtu labāk ņēmis Šekspīru nekā Gēti, no kura pamazām esmu attālinājies; es, kā liekas, eju uz grieķiem, bet gluži savādā ceļā. Man jāuzņem partijas un Gētes jeb Tava pasaule un jāiet trešā, kura arī nau paši grieķi. Tik daudz tagad īsumā varu Tev teikt, pašlaik esmu ļoti aizņemts ar kādu liter[āru] darbu. Par trim mēnešiem man vajaga būt beigtam tam darbam, bet jau agrāk, novembrī, tikšos ar Gulbi, un tad pēc šiem termiņiem varēšu teikt ko pilnīgāku un noteiktāku. Es viņam esmu rakstījis tādā pat veidā kā Tev. Kad Tev ir vaļas, tad nogaidi vēl, varbūt ceļas kāda kombinācija, ja ne, tad sāc vien savu lielo darbu priekš lielās krievu tautas, gan mēs arī saņemsim viņa atspulgu. Novēlu visu labāko Tev un Taviem darbiem.
Paliec sveiks!
                                    Tavs
C[astagnola] 1.10.12.

 

 

 

191.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1912. gada oktobra sakumā

Es taču priecājos par Tevi, mīļā Rūtiņ, lai cik Tev bēdu un jūtu spaiļu un neskaidrību: Tu esi viena un vēlies būt viena, kaut arī jūties nosalusi; Tev ir darbs un Tu viņu mīli, ieskati viņu pat vairāk par prieku nekā pienākumu pret sevi; Tev ir talants, bet par to es nupat izgājušo reizi rakstīju, talants līdz ar visām vajadzīgām dekorācijām. Un to es Tev arī teicu, ka Tu esi. pēdējā laikā brīnišķi attīstījusies (tādēļ nebrīnies, ka es Tev rakstu citādi), - kas ir vēl laimīgāks grūtā brīdī nekā Tu? Tu arī zini pareizo ceļu, kā tikt laukā no spailēm; ļaut visam iet savu gaitu. Tu tiksi cauri arī še. Nepiespiedies par daudz pārdomāt (tā ir mana kļūda), bet tikai strādā daudz un ņem savu mākslu briesmīgi nopietni - tas ir vienīgais briesmīgais -; labi arī ir, ka Tu esi un paliec gluži viena, - sabiedrība tādā laikā izklaidē un padara seklu. Un gan tad Tava Unterbewusstsein, t. i., prāts, par kura darbību mēs neapzināmies, bet tomēr prāts tas pats, - pats tiks pie pareizā slēdziena, t. i., pie pilnīgas brīvības sevi pašā. Es tik daudz palaižos uz Unterbewusstsein tādēļ, ka sieviete domā vairāk ar jūtām un tās ir vairāk tanī Unterbewusstsein (es viņu sev saucu: neapziņa un zemapziņa). - Es kā vīriets paļautos vairāk uz prātu (t. i., apzināto un rokās tveramo), es Tev varētu zināšanas pēc rakstīt, kā es skatos uz visiem Taviem jēdzieniem: kā pienākums, grēks, piedošana, - priekš manis tādu jēdzienu nau, - bet ko Tu, īstā sieviete, ar to iesāktu? Teikšu Tev tik galvenos vilcienos, lai Tu nedomā, ka es Tev nesaku visu, tāpat kā Tu man saki. To es ieskatu par augstāko, ko divi cilvēki var viens otram dāvāt. Tātad: grēks man būtu tik tad, kad būtu dievs, bet tas, pēc Nīčes ziņām, jau miris. Pienākums ir tikai pret sevi un pret citu prasībām, kuras pats atzīst par taisnām. Piedot priekš manis nozīmē citu cilvēku skaitīt par zemāku nekā sevi, un es nenicinu neviena cilvēka. Bet Tevi es cienu, un es nekad nedomāšu par Tevi ļauni; kad es esmu bijis ļauns uz Tevi, tad tikai tad, kad es domāju, ka Tu pati necieni diezgan sevi. Par meiteni es Tevi neturēšu un Tevi nežēlošu kā tādu, bet kā cilvēku, man liels prieks, ka Tu teici; še tas iemeslis, kādēļ Tu no manis bijusies. To es sajūtu kā lielu mīlu, ka Tu man to saki. - Bet nu vēlreiz par Tavu jautājumu: visgrūtāk arī man ir slēpt, t. i., klusuciešot melot. Bet tā, galu galā, nau melošana, bet neskaidrība iekš Tavām pašām jūtām. Tiec par to pāri, tad viss cits atrisīs. Neprovocē tagad ar varu izrunāšanos, kur Tu varbūt pate nezini, ko teikt. Ļauj laikam vaļu. Bet izlieto katru iespēju darīt sevi, savas prasības saprotamas un pūlies dziļi saprast otra prasības, - zināt ir viss. Tik briesmīgi viegli ir pārprasties, bet tad saprasties grūti. Varbūt ļaunums nau nemaz tik liels un starpības prasībās arī ne. Bet par visu zini, ka pienākumu pret sevi izpildīt ir daudz grūtāk nekā pienākumu pret citiem. Un nu nebēdā, mīļā, mīļā Rūtiņ, tikai strādā. Es arī strādāšu. Jautā, es Tev par itin visu atbildēšu.

 

 

 

192.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 5. oktobrī

Mīļo zelta brālīt, esmu lielā, steidzamā darbā - divām grāmatām termiņā uz svētkiem jābūt gatavām: dzeju krājumam un lugai -, bet abu neveselības dēļ bij vēl jābraukā šurp un turp un jākavējas. Še nu viens dzejolīts, ceru, ka nebūs par vēlu. Citām reizēm jāsāk jau labāk agrāk domāt uz Tavu «Ausekli». - Gulbja lietā jāsaka, ka man atsūtīja likumu tekstu un tur skaisti teikts, ka pēc 5 gadiem rakstnieks var izdot visus savus darbus otrreiz, neskatoties uz pinuo izdošanu laikrakstā vai grāmatā. Zināmos gadījumos pat to var darīt jau pēc 2 un 3 gadiem. Protams, Tu vari izdot tāpat savas pie Plātesa drukātās grāmatas. Plātesa firīa tikai gribēja mūs aplaupīt. - Tava gādība, mīļo brālīt, par «Ausekli» Tev atkal reiz atnesusi zaudējumus. Ko lai tur saka? Neba tie Tev pirīie, ne pēdējie zaudējumi lietas labā. Neba Tu lietas labā vien spēj upurēties, arī atsevišķām personām Tu esi vienmēr palīdzējis. Nevar Tevi brīdināt, lai Tu nedod, bet var tikai vēlēt, lai Tev vairāk ienāktu, ka būtu vairāk, ko dot. - Tava luga laikam tiks tagad cauri reizē ar citām J[aunā] t[eātra] lugām, jo Hertels, kas aizbraucis Pēteros par to rūpēties, nupat no turienes raksta man, ka viņam esot ļoti labas izredzes dabūt lugas cauri, jo teātri laikam atzīšot par plašāku nekā народный театр, kuram vien ir atļaujams šaurs repertuārs. Tātad ir cerības. - Upītim man bij jādod, jo «Dzirc[iemnieku]» firīa ir mana un E[lzas] apgādātāja kopotiem rakstiem. Tādēļ tik ilgi novilcinājās kopotu rakstu izdošana, kad jau kopš ¾ gada bij iznākusi ievada burtnīca. Bet solīts bij jau agrāk, un es nevarēju atteikties «Dzirciemniekiem». - Nupat lasu «D[ienas] Lapā» par Vintena priekšlasījumu par Up[īti], kur ir uzbrukums. Kas tas par Vintenu? vai tiešām no partijas puses? Un kas tas par Švābi, kas U[pīti] aizstāv «D. L-ā»? Man tās personas visas ir svešas, un es nevaru no tālienes labi orientēties. - Kas par lietu ar Amt[mani]-Briedīti un kontrakta laušanu? Man liekas, ka Herīanim taisnība. No Skatuves darbinieku biedrības pie manis jau vairāk nedēļas atpakaļ griezās ar piedāvājumu: uzņemties mūsu lugu honorāru piedzīšanu no laukiem. Es atbildēju piekrītoši, domādams Tev darīt vieglumu, un noraidīju tikai pie Tevis, ka man pirīs ar Tevi par to jāpārrunā, jo Tev tad vajdzētu nodot tai biedrībai cenzūras eksemplārus. Bet nu nezinu, vai tā biedrība tiešām pastāvēs un vai maksās mums iekasētos honorārus, vai neizputinās cenzūras eksemplārus? Vislielākās šaubas man uznāca nupat, kad tās biedrības sekretārs, ar kuru sarakstījos, V. Segliņš, piepeši, kontraktu lauzdams, atstājies no Jaunā teātra. Ar tādiem elementiem nepatīkamas veikala darīšanas. Atraksti, mīļo brālīt, savas domas un vismaz šogad uzņemies vēl joprojām tās iekasēšanas pūles. Viņi saka, jāpabalstot atklātības lieta, bet vai tiešām būs arī atklātības lieta un netaps par dažu personu veikalu? Atraksti nu par to. Un nu neesi ļauns, ka tik ilgi nerakstīju, un saņem līdz ar Emiņu mūsu mīļos sveicienus un skūpstus. [Paraksts.]

 

 

 

193.

P. ĻŪĻAM.
Kastaņolā 1912. gada 8. oktobrī

8.10.12.

A. cien. Ļūļa kungs! Jūsu vadītās biedrības priekšlikums sarakstīt lugu un prologu uz viņas jubileju ir priekš manis ļoti pagodinošs. Lūdzu tādēļ visā drīzumā paziņot man visu vajadzīgo par biedrības dzīvi, darbību un virzienu, un dažiem atsevišķiem piemēriem, par kuriem minat; tāpat par to nozīmi, kādu biedrībai pieliek biedri paši un plašākā publika. Man šie apstākļi diemžēl sveši. Gada pārskati laikam nebūs vajdzīgi, bet gan darbības vispārējais pārskats, kādu biedrība varbūt izdod atsevišķā brošūrā. Ka lugas saturs netop saistīts pie paš[as] biedr[ības] dzīves, dara iespējamu lugas izrādīšanu arī citās pilsētās.
Vai dekorācijas var tikt jaunas taisītas priekš lugas? Jeb vai jāpiemērojas vecām un kādām? Vai personu skaitā nau kāds aprobežojums? Cik cēlienu vēlams? 3, 4, 5.
Kādā termiņā darbam vajga būt Pēterburgā? Cik garam, apmēram, jābūt prologam: 1-2 lpp.?
Vai varbūt prologā ievest personu un viņu izrādīt kā priekšspēli lugai? Tad luga tiktu īsāka un abu nozīme būtu vairāk vietēja.
Lugas satura izvēli Jūs atstājat man, tas ir patīkami, bet es tomēr ievērotu arī Jūsu aizrādījumus.
Kāda satura viela ir vairāk patīkama biedriem un publikai? Iz tagadnes reālās dzīves, ģimenes un sabiedr[iskie] problēmi? Pēterburgas vai dzimtenes? Vai vēsturiska vai teiku viela? Vai ir kāds vēsturisks notikums biedrības pašas dzīvē?
[Taču?] honorāru noteikšanu atstāju Jums, jo Jums ir zināma mēraukla - biedru svētkiem atvēlētie kredīti un, otrkārt, nezinu, kādas tiesības uz lugu biedrība vēlas paturēt sev. Laikam vienīgi tiesības uz latviešu izrādēm Pēterburgā, atstādama man tiesības uz izrādēm citur; uz to norāda satura nesaistīšana pie biedrības dzīves.
Par honorāru varu piezīmēt tikai tā, ka par lugām Rīgā dabonu 10 % no bruto ienākuma, tā saņemat nu sirsn[īgus] svei[cienus]!

Lapiņas otrā pusē rakstīts:
[1 nesalasāms vārds] tad jautāj[uma] uzzināš[anai] es vēlētos J[ums] vēl izteikt, cik patīkami man bij saņemt šo priekšl[ikumu] taisni no Pēter[burgas], kura jāskaita par mūsu otro garīgo centru un ar kuru mani personiski saista tik skaistas atmiņas - par jaunības gadiem; bet [dramatisk] jāmin vēl pats svarīgākais: galvaspils[ēt]nieku smalki izkoptā mākslas gaume, - viņa mani reizē baida un vilina.

 

 

 

194.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastaņolā 1912. gada 10. oktobrī

10.10.12.                                                      Bērziņ[am].

Mans mīļais, godājamais draugs. Uz Jūsu laipno un plašo vēstuli es vēlējos atbildēt tikpat plaši, un mūsu starpā būtu izcēlusies jau tūliņ, cik paredzams, gara un ilga draudzīga pārruna par daudziem jautājumiem, kuros jau saskanam un kuros vēl neesam tik tāli. Bet, jo plašāki bij šie jautājumi un jo vairāk laika prasīja, lai saprašanās [lietu?] ar īsumu nenovestu pie pārprašanas, jo vairāk tika atlikti uz brīvāku laiku, bet darbi un neveselība paņēma sev arī fizisko brīvo laiku, un nu priekšā pats steidzamākais termiņa darbs, un es varu nākt tikai ar īsu karti. Domāju, ka Jūs atrodaties tādā pat stāvoklī, kā jau viena amata biedris. Dažus varbūtējus pārpratumus tomēr es gribētu jau novērst: Jansona nopelniem kritikā es biju pats pirmais atzinējs un būšu arī pēdējais, bet taisni polemika viņu padarījusi šauru, kā Jūs sakāt; un ar šauru nepietiek, to vien arī es gribēju teikt. Asp[azijas] incidentā Jums nau viss zināms, kā es biju domājis; tam tātad tagad jāpaliek. Nevar saukt par «politiku» strādnieku kustību, tā ir nesamērojami vairāk, Marksa cīņa pret Kinkeli, Fogtu u. t. l. ir politika, bet tas ir liels zaudējums, ka viņš izšķērda tik daudz enerģijas niekiem, tikpat liels kā Gētes [izšķiešanās?] uz Festzug u[nd] Singspielen. - Ja estētika ir atkarīga no politikas, tad viņa nau estētikas, bet politikas daļā, vai ar to esat ar vienis prātis?

 

 

 

195.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1912. gada 11. oktobrī

Mans mīļais, labais draugs, rakstu Jums ārpus mājas. To gabalu par avīžniecības laiku pārlasīšu vēlreiz un aizrakstīšu Jums. Ka Jūs nepolemizējat, ir labi - tā arī mana metode. Pozitīvais darbs taču svarīgāks nekā negatīvais. Es priecājos, ka Jūs gribat uzsvērt taisni manu filozofiju un estētiku, es pats arī skaitu, ka tas mans svarīgākais. - Lūdzu gan man atsūtīt Švāba brošūru. - Krauja ir gluži oriģināls talants mūsu kritikā, viņš liekas vēl gluži jauns, bet iegremdējas lietā ar tādu nopietnību un sajūsmību, taisa tik pārsteidzošus slēdzienus, ka uz viņu jāskatās ar lielāko cerību. Roberts man rakstīja, viņš stāv pašlaik attīstībā, mēs jau tagad satiekam it labi. - Ar prieku lasu, ka esat dabūjuši arī Tadenavas skatu, to es pats vairs neatminos.

Atklātnes malas rakstīts:
-- Ar druku «J[aunības] T[ek]ās» esmu pilnīgi mierā.
- Manas mātes vārds: Grikovski. Šis ir viens no mūsu skaistajiem kaktiņiem. Mīļš sveiciens. [Paraksts.]

 

 

 

196.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 16. oktobrī

Mīļo, labo brālīt, vispirms nodod «Auseklim» mūsu laimes vēlējumu uz 20 gadu jubileju un saņem pats sev sirsnīgākos sveicienus uz tiem pašiem svētkiem kā ilggadējs, nenogurstošs biedrības priekšnieks, kā viņas orgānu izdevējs, kā atturības idejas neatlaidīgs propagandists, mūžīgs rūķis biedrības labā, bez kura «Ausekli» gandrīz grūti iedomāties. Uzturies Tu arī vesels vēl ilgus gadus līdzi savam mīļajam «Auseklim»! Rūķa un gādnieka amatu Tu jau izpildi ne pie «Ausekļa» vien, arī mums Tu esi tāds pats rūķis un gādnieks. Tad nu runāsim pēc «Ausekļa» arī par sevi. Pirmā ir lugu honorāru lieta. Tur Tev taisnība, ka uz jauno aktieru biedrību arī nevar daudz palaisties, viņi arī nekā nau runājuši par jebkādām garantijām, ka samaksās piedzītos honorārus. Tātad, mīļo brālīt, paliec vien Tu mūsu gādnieks kā līdz šim, kad Tev Tavā mīlestībā nau par grūtu nest tos pūliņus. Es Tev negribu to nastu darīt vēl smagāku ar nepatikšanām, ar tiem starpeniekiem, kā Tu viņus sauc. Ar Kovaļevska lietu ir;- kā Tu jau zini, - viņš mans vecs, labs draugs, un savus draugus es nekad negribu apbēdināt; es pie draugiem turos tik stipri, ka mani ļaudis nemēdz saprast, .jo viņiem draudzība nau liela lieta. Tā man visi ņēma ļaunā, ka es apsveicināju Āronu, savu vecu draugu un apakšnieku. Tā man arī ņēma ļaunā, ka es neatstāju Kovaļevski, arī manu bijušo šmoku. Viņš Liepājas aktieru honorāru (20 rubļ.) atsūtīja. Bet tādas pilnvaras viņam nebij no manis dotas: iekasēt naudu no citiem. Es viņam rakstīšu, lai to turpmāk vairs nedara; ļauni jau no viņa nebij domāts, ka viņš man atsūtīja to naudu, un Tev spītēt viņš arī negribēja. Viņam ir tik tiesība naudu par sava Liep[ājas] Latv[iešu] teātra izrādēm sūtīt man tieši. Ja Tu, mīļo brālīt, uz to pastāvēsi, es jau varu viņam atņemt i tās tiesības, bet tad naudu gan mēs dabūsim - es nezinu, kad - un vai jel maz dabūsim, jo caur tiesu piedzīt es negribu. No Kovaļevska sākot vien, es esmu dabūjis honorāru par Liepājas izrādēm. Ja Tevi tas neapgrūtina un neapbēdina, tad atļauj Kovaļevskim sūtīt man tieši par savām izrādēm, viņam tas ir vairāk no svara nekā man, tā tik draudzības parādība. - Es zinu, tādas ņem ļaunā, bet es zinu, man ņems ļaunā i to, ka es «Auseklim» sūtu apsveikumu. Vai tādēļ es lai atsakos no vecās draudzības ar «Ausekli»? Jūs tur Rīgā dzīvojat par tuvu kopā, tā ka grūti Jums nošķirt savas svara lietas un personas. Mēs atkal par tālu nost un nesaredzam Jūsu attiecības. Labāk runāsim par reālām lietām: ar lugu honorāriem gan vislabākais un drošākais būs: ņemt tūliņ uz priekšu honorāru par izrādes atļauju. Kad jau viņi var sadzīt naudu citiem iepriekšējiem izdevumiem, policijai, drukai, atļaujām, tad lai sadzen arī vēl tos pāris rubļus autora atļaujai; kādēļ lai policija par savu atļauju dabū honorāru tūliņ un autors nē, pie lugas jau vairāk daļas autoram. Arī par cenzēto eksemplāri var ieturēt zalogu, kad citādi nedabū atpakaļ. Tad gan mazāk reizes izrādīs lugu, bet ienāks varbūt tas pats. - Nu par Upīti. Tā cīņa ar viņu jāved mājās, pie Jums, ne no ārzemēm, kuras par tālu nost no dienas jautājumiem. Visi ieroči pret viņu ir tikai Jums, ne man. Pat lielajos cīņas jautājumos es nevaru iemaisīties, pat no lielās politikas es esmu tā tāluma dēļ atsacījies; pat no sevis paša aizstāvēšanas es esmu atsacījies tādēļ. Tu redzi, ka visa mana darbība tikusi tikai literāriska, nekā vairs nau no publicistikas; pēdējie bija mani «Virpuļa kalendāri», un tie arī bija lielās lietas dēļ un arī, galu galā, nedarīja tāda iespaida, kāds būtu bijis no tuvuma. Tagad pat esmu aizņemts ar diviem darbiem, kuriem jātop gataviem uz svētkiem, bez tam jādod arī kopoti raksti, kuriem Upīša brošūra ir ievads, - pret manu gribu, bet ir. Un tur U[pīts] man draudzīgi uzstājas bez manas ziņas, tā ka aizkavēt to nevarēju, kas Tev izdevās ar draudzīgo kritiku «Domās». Otrais Upīts, kurš gandrīz tikpat tāli nost kā es un no Up. nesaprot nekā, redz tik to, ka es uzstājos naidīgi pret viņa «Dzirciemnieku», nedodams rakstus «Vārdā». Mums jau vairāk nekā pusgada sakari bij pārtraukti, bet, tā kā kopraksti ar «Ug. u. N.» bij iesākti daudz agrāk, tad neturpināšana būtu viņam nodarījusi lielus zaudējumus. Te nu ir tāluma sekas: viss jau sen ievadīts, un nevar to uzreiz saraut; kad vēl būtu manas intreses vien. Lietas politiskā puse tikpat sajaukta. Strādniekos tagad tik daudz to frakciju, ka es tālumā nemaz nevaru tām sekot, jo ļoti bieži visas starpības ir tikai personiskas. Lai pirms izrunājas paši rīdzinieki un Vintens no «Domām». Kāds Tev ir «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» stāvoklis? Ar to taču mēs tagad atkal esam labā līdz zināmam mēram, viņa pati pieņēmusi «Induļa» programmu, kā bij teikts Zinību komisijā. Vai tur lai es arī jaucos iekšā kā publicists? Bet es negribu būt publicists, es negribu ļaut sevi nobīdīt uz to darbu, kuru es še nevaru darīt. Es redzu, ka Up. lietā es tāpat esmu ieticis nepatikšanās kā ar tiem pāris atklātiem apsveikumiem. Es redzu no tā atkal, ka vienīgais miers un glābiņš man ir - nemaz un nekad nereaģēt uz Jūsu mājas dzīvi, nepiedalīties nevienā laikrakstā, ne kopizdevumā, neviena ne sveicināt, ne kam atbildēt, - pret mājeniekiem izturēties pilnīgi kā pret gaisu - tas ir pareizais. Tu runā, ka man tās slavas vajgot. - Nu tik daudz Tu vari ticēt, ka nevienam: ne «J. D. L.», ne «Domām», ne «Vārdam», nevienam laikrakstam vai izdevumam neesmu piedāvājies, visi mani lūguši un pierunājuši, ka laba lieta jāatbalsta, tās slavas vajadzējis viņiem, ne man. - Mīļo, labo, zelta brālīt, man tik viena vienīga tagad vajga: miera, strādāt savu darbu, norakstīt sev no kakla senos darbus, kas mani gadiem spiež. Slavas man pietiek, [paēšanas?] arī; trūkst vēl drusku veselības, un tad trūkst, ļoti trūkst tikai laika strādāt. Tu mani varbūt sapratīsi, kad iedomāsies, kā Tev bij pirms Tava lielā darba - «Patriotiem». Savs darbs taču galā ir viss, un sevišķi tam, kas tik vēlu ticis pie strādāšanas kā es. - Es nu esmu aizrāvies atkal ar to lietu, kas man rūp, un noklīdis no Up. jautājuma. Raksti Up. jautājumā par visu, lai es tur orientētos, un paziņo man, kas man tagadējā nepatīkamajā stāvoklī ir darāms un ko Tu gaidi, lai es darītu.
Paliec nu vesels, mīļo brālīt, un esat abi mīļi sveicināti un skūpstīti. [Paraksts.]

Vēstules malā rakstīts:
Elza sūtījumu saņēmusi un Tev par to jau esot sen atbildējusi.

 

 

 

197.

ATTURĪBAS BIEDRĪBAI «AUSEKLIS»
Kastaņolā 1912. gada 16. oktobrī

16.10.12.

«Auseklim» uz 20 gadu pastāvēšanas svētkiem izsakām mūsu sirsnīgākos laimes vēlējumus. Laimes vēlējumi jo vairāk vietā, jo ir pilnīgs laimes gadījums, ka biedrība ar tik progresīviem, jā, strādnieku šķiras labklājības mērķiem spējusi nodzīvot tik ilgus gadus un nodzīvot, neatkāpdamās no mērķa un neatlaizdamās no darba. Un, jo sirsnīgāki ir mūsu vēlējumi, jo tuvāk mēs stāvam biedrībai. Kā goda biedri, kuri nevar izstāties, neatteikdamies no goda, un kuri grib būt par godu biedrībai un pārliecināti, ka biedrība viņiem būs par godu.

 

 

 

198.

R. KALNIŅAM
Kastaņolā 1912. gada 17. oktobrī

17.10.12.

A. c. R. Kalniņa kgs!

Aktieru biedrība nodomājusi uzvest beigu cēl[ienu] no «U. un N.», laikam parastais gadījuma savirknējums no lugu un citas priekšnesamas vielas nolauztiem gabaliem. Vai tas būs mākslinieciski? Un aktieriem pašu sarīkotā, ne no citiem atkarīgā izrādē vajdzētu taisni uzsvērt sava mākslas gaumi un izvēlēt vai saskaņot dažus mākslas darbus, kuri citur aizmirsti vai nevar parādīties. Jūs griežaties pie manis, tad varu aizrādīt uz Goethes «Brālis un māsa» vai uz «Ģirtu Vilku»; vienā kritikā lasīju iekustinājumu «Tālo noskaņu» tēlus rādīt dzīvās ainās. Daudz tamlīdzīga jauna būs iespējams, un man liekas ieteicams, jo mākslas atrašanā jau arī aktieru attaisnojums. Bet mistrus pabalstīt nau man prātā. No aktieru izrīkojuma es neņemšu honorāru, jo gribu viņus sekmēt arī šādā ziņā. Es ņemu dzīvu līdzdalību aktieru labos centienos un vēlu lielākos panākumus.

 

 

 

199.

A. GULBIM
Kastaņolā 1912. gada 22. oktobrī

Dārgais draugs!

Lieta ar pirkšanu nau steidzama. Ar «Hanzas» drukātavu Tu vari iztikt, un daudz lielāki labumi Tev nenāk no Ozola veikala. Ārkārtīgi lēti O[zola] veikals nau, laimes gadījums priekš Tevis nau. Ja Tu gribēsi pats savu drukātavu, Tu varēsi to iegādāt sev par to pašu cenu, vairāk piemērotu saviem apstākļiem (Ozolam būs daudz nevajdzīgu lietu, vecu mašīnu, vecu grāmatu, vecu rīku un materiālu), un bez tam pirkt tādā laikā, kad Tev pašam gribēsies; tagad Tev laiku nosaka cits, un, viņam piemērojoties, Tev jāatsakās no savas labās vietas un tūliņ jāuzsāk apgādn[iecība] Baltijā. Un Tu pats taču vēl tagad negribi pārcelties galīgi uz Baltiju. Tādu drukātavu kā Ozola Tu vari arī vēlāk dabūt katrā laikā. Drukātava Cēsīs nau ērta priekš Tevis. Pārvest uz Rīgu maksās ļoti dārgi, tad labāk pirkt jaunu. - Es, protams, nevaru spriest, vai drukātava savas cenas vērta, bet to laikam Tu arī skaidri nezini. Vislabāk to var zināt Zeltiņš, bet tas pats nepērk. Pēc tā fakta Tu vari spriest par drukātavas derīgumu. - Kad Z[eltiņš] arī piedalās pie pirkšanas, tad taču viss risks paliek uz Tevis. Es varu gan piedalīties tā, kā Tu saki, arī ar 2000 bez parāda, bet vai Siliņš piedalīsies, par to es ļoti šaubos, jā, es pat esmu pārliecināts, ka nē. Viņš arī pašlaik nau mājās, bet ceļojumā. - Tātad galvenā kārtā būtu Tev un Zeltiņam kopā jāņem. Un pārvaldītu Z., jo viņš ir tuvāk nekā Tu. Tu tik ņemtu rokā, kad atstātu savu veikalu. - Bet vai tūliņ darīt? Es būtu tam ļoti pretī. Tad Tev vajdzētu būt drošam, ka drukātava nesīs Tev arī tos 5000 r., ko Tu atstāj. Bet no Tava rēķina redzu, ka Tu ceri ieņemt tikai tos 4000, ko maksā «Hanzai», un varbūt vēl 1500 r. kā % no 25000 r. Bet veikalu ar pagastskrīveriem Tu nebūt nevedīsi tik ienesīgi kā Ozols, jo vajga prast kukuļot skrīverus u. t. l. Vai Tu pārliecināts, ka ar jaunu drukātavu Tava apgādniecība atnesīs tos 4000+1500+5000=10000 r. skaidra ienākuma? Es domāju, nē. Vēl U. B. un cits apgādiens pārāk jauns, lai nestu tik lielu peļņu. Un taisni tādēļ es domāju, ka Tev vēl būtu jāpagaida ar Kirhnera atmešanu un pāriešanu uz Baltiju. Bet pēc pāris gadiem, ja daudz - 3-4 gad., apgādiens tiešām Tev var atnest tādu peļņu. Tad Tu vari atstāt atspaidu, kas Tev vēl nāk no algas, un pilnīgi nodoties apgādienam. Tad vari domāt par apgād. priekšzīmību, kad esi tam devis drošu materiālu pamatu. Un tad- es esmu pārliecināts -, arī tiešām ies un Tu dabūsi noteicošo lomu savās rokās. Bet tas nāks caur Tavu ilgu, mierīgu, apdomīgu darbību, ne caur pārsteigtu, no cita uzspiestu drukātavas pirkšanu. Par Zeltiņu es nevaru nekā teikt, bet Tu pats agrāk ne vienmēr biji ar viņu mierā, un viņš taču Tavs konkurents, no vecās zortes apdomīgiem ļaudīm, kuriem pašiem nau domu iniciatīvas, kuri nevar jaunus lielus plānus izdomāt, bet kuri toties prot nogaidīt, lai jaunie domātāji veikalnieki riskē un izput, lai tad paņemtu viņu veikalus. Par drošu finansistu - palīgu aiz savas muguras labāk neieskati viņu. Tāds varētu Tev būt Siliņš, ļoti drošs un godīgs cilvēks, bet Tev viņš ir jāiegūst, viņš, kad runāju personiski, bij ar Tevi nez par ko nemierā. Kad būtu mēs trīs, Tu, Siliņš un es, un Zeltiņs kā komisionārs un arī ieguldītājs, tad būtu ļoti labi. Siliņam - nauda, Tev - visa praktika un vadīšana, man - iniciatīva, - tad ietu. Bet tā kombinācija paliek arī vēlāk, un pēc pāris gadiem būs vēl drošāka, kad tad viss ir nokārtots un drošs, tad var pirkt, arī drukātavu. Agrāk es neieteiktu - piemini «Progresu» -, un arī nepiedalītos. - Mums ir plāni ar U. B. un arī citu daudz, bet par tiem vēlāk, kad varbūt atbrauksi. Tad arī par drukātavas lietu izrunātos tuvāk. - Pa šo laiku negāja mums labi ar veselību. Tādēļ arī tikai rīt nosūtu savu dzeju krājumu uz «Hanzu». - Kas tā par biedrību Pēterburgā Latv[iešu] labd[arības] biedr[ība] ar priekšnieku Ļūļas kgu? Vēlējās no manis lugu un prologu uz biedrības jubileju nākamu gadu. - Paliec nu vesels, mīļais, labais draugs, un atraksti, vai Tev ir cerības atbraukt uz ārzemēm.
                                                                                            Sveiks!

 

 

 

200.

F. BAGINSKIM
Kastaņolā 1912. gada 27. oktobrī

Augsti cienīts Baginska kungs!

Man nekas nau pretī, ka Jūs savā «Dēmona» operas tekstā izlietojat dažas mana «Dēmona» tulkojuma vietas, kuras Jūs savā vēstulē tuvāk apzīmējat. Ja savu tekstu drukājat, tad minat aizņēmumus no manas grāmatas. Novēlu Jūsu darbam vislabākos panākumus! Kad tas iznāks drukā, tad ļoti Jūs lūdzu atsūtīt man vienu eksemplāru. Jūsu vārdu esmu sastapis latviešu literatūrā diezgan bieži, sevišķi agrāk. Tagad nespēju vairs visam sekot.

Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu [paraksts].

Castagnolā 27. 10. 12.

 

 

 

201.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1912. gada 27. oktobrī

Mans mīļais, vecais Matīs!

Viss ir labi mūsu starpā tāpat kā bijis. Tavu vēstuli no marta mēneša es neesmu saņēmis; laikam tādēļ, ka toreiz daudzreiz mainījām adresi, bijām drīz še, drīz Cīrihā; tanī laikā ir zudusi vēl viena vēstule, par kuru to skaidri zinu.
No sīkiem gadījumiem netaisi slēdzienus par mani. No mums tik maz dzirdas, ka tālumā pie Jums varbūt katrs sīkums izliekas raksturīgs; patiesībā sīkums ir tikai sīkums un nejaušība. Tā arī A[spazijas] dzejols. Mēs abi visu šo laiku daudz slimojam (tādēļ arī braukājam) un daudz strādājam, tā ka neatliek nemaz vaļas politikai, pat avīzes lasu tikai pavirši. Protams, savas partijas orgāniem šad tad dodu ko, kā jau agrāk arī. Bet aktīvi es nekur nepiedalos un nedarbojos. Visa mana darbība ir tikai literāriska. Un man literatūrā ir tik daudz, ko teikt, viss nesacītais, kas manī par gadiem sakrājies, tā mani spiež, ka es ne domāt nevaru uz citu darbību. Mana veselība tikko iztur šo literārisko darbu daudzumu; pie literatūras man jāpaliek. Tagad nupat nobeidzu vienu dzeju grāmatu, nu ar lielāko skubu jāstrādā atkal pie lugas nobeigšanas. No dzeju grāmatas Tu redzēsi, ka viņa ir pilnīgi personiska. Ar šiem darbiem izskaidro tagad visu. Bet neko neizskaidro ar to, it kā es dusmotos uz Tevi. Ja būs kas, es tiešām, kā Tu pats atzini, labāk pabārtos ar Tevi, nekā bez runas nogrieztos no veca drauga. Tu jau redzēji, ka es labāk [panesu?] visas nepatikšanas, nekā aizmirstu Tavu godadienu. - «Dz[imtenes] V[ēstnes]ī» gan ir daudz, kas man nepatīk, bet tas jau it dabiski kā cita virziena orgānā un uz Tevi neattiecas. Bez tam man nau tāds uzskats kā daudziem, ka liberālisma piekritēji vai pat savi biedri būtu jāapkaro niknāk nekā ienaidnieki. Visplašākā humanitāte un tolerance ir man dabā un principā, un to jau Tu redzi arī darbos.
Nu, mīļais, vecais Matīs, no visa Tev būs skaidrs, ka Tev nau ko uztraukties: daba un pārliecība man tik ātri nemainās, un abas iziet tikai uz vēl lielāku cilvēcību. Un mūsu starpā ir un paliek tāpat vecā, uzticamā draudzība. Tici tai arī baigā pusnaktsstundā, kad Tu raksti vēstules, kā šo pēdējo man.
Paliec vesels, dārgais draugs, līdz ar visiem mīļiem savējiem.
Sirsnīgas labdienas no mums abiem,
                                                                                                        Tavs [paraksts].

C[astagnola] 27.10.12.

 

 

 

202.

A. GULBIM
Kastaņolā 1912. gada 27. oktobrī

Dārgais draugs, 22. oktobrī aizrakstīju Tev garāku vēstuli par to pirkšanas jautājumu. Es domāju, Tev labāk nepirkt; vari to dabūt katrā laikā, bet tagad Tev būtu kaitīgi atstāt vietu un pārsteigties ar pārcelšanos uz Baltiju. Rakstu to tādēļ, ka mana vēstule laikam aizgāja bez markas un var zust. Paziņoju Tev arī, ka 25./12. okt. izsūtīju uz «Hanzu» jauno dzeju grāmatu; 14 loksnes, tātad cena būs jāliek augstāka, laikam 1,25. Paziņo man, kad sāks salikšanas darbu un kad var tikt gatava. Korektūra būs jāsūta, bet ikreiz atsūtīšu to atpakaļ par 6-8 dienām, cik ilgi iet pasts. Paliec sirsnīgi sveicināts no mums. [Paraksts.]

 

 

 

203.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1912. gada 28. oktobrī

Nupat pabeidzu dzeju grāmatu «Gals un sākums». Grib to drukātava dabūt gatavu jau pa mēnesi. Ja deklamējamie dzejoļi ir cenzējami turpat Rīgā, tad būs laika Tev izvēlēties, kuru gribi, no drukātās grāmatas. Še es Tev varu aizsūtīt tikai nedaudzus, kuri man jau gatavi kā bruļons. Tos, kas apzīmēti ar zilu krustiņu, visādā ziņā gribu atpakaļ, jo man mājās nepaliek bruļona. Arī tos, kam datums klāt, ja vien vari, atsūti man atpakaļ. Būtu Tev visus norakstījis, bet nau laika - jāraksta ar lielāko steigsmi «Jāzeps un viņa brāļi». Pašlaik esmu pie Tavas lomas, mana mīļā, kā man izdosies? Atraksti man mīļu mazu vārdiņu, lai izdotos labāk.

 

 

 

204.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1912. gada 31. oktobrī

Mīļo, cienīto biedri, protams, dodat to naudu tam biedrim, kuram pašlaik vajga. Tikai še atrast kādu naudīgu vīru man nau iespējams. Sezona pāri, un man ciemiņi nebrauc. Bet vai Jums neizdotos ko nokniebt no tās pašas Priedīt kdzes? jo viņai taču nu paliek makā tā nauda, ar kuru būtu varējusi braukt šurp. Varbūt viņai «naudas nebūs žēl», kad jādod kādam biedrim. - Mēs še tiešām strādājam diezgan stipri, tā ka Asp[azija] jau sāk justies nelabi un drīz laikam brauks uz Cīrihu. Es palieku še, kur vairāk miers strādāt.- Pie mums ir īsti silts, un sniega ir tikai tik daudz, cik uz šīs kartiņas. Nu arī to aizsūtu Jums. Vēlu Jums labu atpūtu pēc tik neganta darba. Sirsnīgi sveiki! [Paraksts.]

 

 

 

205.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1912. gada 31. oktobrī

Mīļie zelta ļautiņi, steidzos ar savu apsveikumu un ceru nonākt reizē Sosnovicē ar pašu atbraucēju Maimi. Mēs priecājamies, šodien saņemdami Annas vēstuli, ka viņa jau tiktāl vesela, ka var uzņemties ceļojumu. Pieliktā ģīmetne rāda, ka tiešām ir jau uz kājām, vairāk nekā visi tie sēdētāji un tupētāji davosieši. Žēl ir, ka šoreiz netikāmies ar abām Jūsu ģimenes daļām, bet ceram, ka nākamreiz tiksimies toties veselāki. Mums ar veselību arī neiet diez kā. Elzai jābrauc atkal uz Cīrihu. Abi strādājam. Latviešu radu raksti ir slaveni: līdzīgi radi vāciem un slāviem, bet vēl tuvāk senindiešiem. Paliekat abi mīļi, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti.

 

 

 

206.

A. GULBIM
Kastaņolā 1912. gada 6. novembrī

Mans dārgais draugs, no Tevis ilgi nebij nekādas ziņas. Tad «Hanza» paziņoja, ka manas dzejas gan drukātu tūliņ, bet neesot papīra. Bet par papīru Tu bijis agrāk teicis, ka ņemšot to, kas bij nodomāts antoloģijai. Nu es kombinēju, ka tas būs tomēr izdrukāts antoloģijai un Tu nu vairs nepaspēsi šoruden drukāt manas dzejas. Kombinēju arī, ka būsi nopircis drukātavu. Un pa to laiku es no Siliņa saņēmu ziņu, ka viņš nevar piedalīties pie drukātavas. Man bij žēl, ka Tu neiekristu, un, lai dabūtu jel kādu ziņu, telegrafēju Tev. Šodien saņēmu vēstuli un ļoti apmierinājos. Raksti vienmēr, kad kas svarīgs gaidāms, tā itin īsi, vaļējā kartī, lai velti neuztraucos; Tu redzi, ka es ņemu dzīvu līdzdalību pie Tevis kā pie tuva drauga. Paliec sveiks, vesels, mīļais. Tavs [paraksts].

 

 

 

207.

P. BLAUAM
Kastaņolā 1912. gada 25. novembrī

P. Blau[am].                                                  25. 11. 12.

Ļoti godāto kolēģi! Katram uzaicinājumam uz līdzdarbību demokrātiski progresīvos izdevumos priekš plašākām aprindām esmu labprāt paklausījis. To pašu daru arī šoreiz ar «Tagadnes» uzaicinājumu un jo labprāt, pazīdams Jūs personiski un no literatūras kā krietnu cilvēku un ievērojamu progresīvu dzejnieku. Jūsu pēdējā laika darbībai neesmu spējis sekot, bet ceru, ka viņa saskaņā ar to laiku, kura dēļ Jūs arī bijāt reiz trimdenieks. To pašu liek Jums teikt arī Aspazija. Saņemat no manis sirsnīgus sveicienus un «Tagadnei» labu sekmju novēlējumus.
                                                                                            Jūsu [paraksts].

 

 

 

208.

V. DAMBERGAM
Kastaņolā 1912. gada 25 novembrī

V. Damberg[am].                                                                                                      25. 11. 12.

Ļoti godāto kolēģi! Jūsu laipno piedāvājumu par vidutājību «Induļa un Ārijas» tulkošanā pieņemu ar prieku. Īsti jau Jūs būsat ne vidutājs vien, bet pats tulkotājs, ko es skaitu par sevišķu pagodinājumu no tik ievērojama latviešu rakstnieka. Man vēl vislabākā piemiņā Jūsu labvēlīgā kritika par «Kluso grāmatu», - uz Jūsu ieteikumu rakstu arī personiski G[intera] kungam. Noteikumu uzstādīšana par tulkošanas tiesībām man jāatstāj viņam, kā jau vecam tulkotājam; man pašam no tiem nau ne jausmas. Es pieturēšos pie tā, kas vispār parasts par tiesībām uz varbūtējām izrādēm, un nākšu viņam pretī vislielākā mērā kā jau kolēģim no līdztautiešiem, ar kuru diemžēl esam bijuši tik lielā svešumā un vajdzētu būt tuvākā tuvumā. Kad G. k. stāsies pie «Induļa un Ārijas» pārstrādāšanas vāciski, es gribu vēl aizrādīt uz strīpojamām vietām. Man vēl liels beigu vēlējums ir redzēt gatavu tulkojumu un papriecāties par jauno d[arbu], jo spožāku lugas tērpu. Kad Jūs man paziņojat G. k. noteikumus, ceru, ka Jūs būsat tik laipni iebilst arī kādu vārdu par sevi un saviem darbiem.

 

 

 

209.

J. GINTERAM
Kastaņolā 1912. gada 26. novembrī

Ļoti godātais J. f. Gintera kungs!

Jūsu man tik godpilnais piedāvājums tulkot vāciski manu drāmu «Ind. un Ār.» pilda mani ar prieku un gandarījumu. Tā man ir dārga zīme par to, ka sākas tuvināšanās starp tām divām vienas dzimtenes tautām, kuras taču tik ilgi tik svešas stāvējušas viena otrai pretim. Šī tuvināšanās ir kopīgs īpašums, kuru vācieši uzglabājuši un tāpat kā latvieši mēģinājuši celt, bet tas [izdosies?] tikai tad, kad vācieši atkal līdzi pieliks savu roku. Mana drāma ar savu objektīvo pagātnes attēlojumu gribēja arī šo mērķi tuvināt.
Un, ja šis kopīgais kultūras īpašums palīdzētu izveidot kultūras kopīgumu, tad arī šīs teikas nelielais dārgums varētu būt nenovērtējams. Manas pūles lielo vācu klasiķu latviskā tulkošanā bija priekšdarbi šinī pašā virzienā. Brīvā izvēlē un sliecībā vācu kultūrai jākļūst mums dziedinošai, uzspiestu mēs to nevarējām pieņemt. Jauno vācu rakstnieku simpātisko pretimnākšanu mēs no sirds apsveicam. It sevišķi es apbrīnoju Jūsu enerģiju, kura neļaujas iebaidīties pat no tik lielām grūtībām kā tikšana galā ar latviešu valodu. Visu, kas vien varētu rasties sakarā ar Jūsu tulkošanas uzdevumu, es labprāt gribu darīt. Juridisko nosacījumu izlemšanu es atstāju Jums, jo Jūs kā tulkotājs esat ar tiem iepazinies, kamēr man tie pilnīgi sveši. Katrā ziņā Jūs esat nodrošināts ar manu pretimnākšanu it visur. Es atsakos no sava honorāra par grāmatas izdošanu un tulkošanu.
                                                                                                                    Patiesā cieņā.

 

 

 

210.

P. ĻŪĻAM
Kastaņolā 1912. gada 27. novembrī

27. 11. 12.

Ļoti cienītais Ļūļa kgs! Ar komitejas visiem vēlējumiem esmu pilnīgi vienis prātis, tikai termiņš līdz 1. jūl. dara man raizes. Es nesen pabeidzu vienu darbu, un nupat esmu atkal pie darba, kuram arī ir termiņš. Kad manā veselībā notiktu traucējumi - kas ir ļoti iespējams -, tad es nevarētu Jūsu termiņu ieturēt. Jau šī atbilde nokavējusies aiz manas neveselības. Honorāru par .uzvedumu mēdz noteikt procentus 10 % no bruto ienākuma. Tā kā Jūsu biedrība, kas kārtīgā un priekšzīmīgā [1 nesalasāms vārds] mēs vēl [1 nesalasāms vārds] veidā grib svinēt savas goda dienas ar jaunas lugas un prologa izrādi, kā tāda pieder gan pie pašām lielākām un bagātākām latv. labdarības biedrībām, tad man viņai nau jāizrāda labdarība, kā man citādi parasts, un, kad honorāru par prologu nolieku 150 r., tad tas Jums laikam neizliksies daudz. Strādnieku biedrība gan nau P[ēterburgas] L[atviešu] l[abdarības] b[iedrība]. Izrādes notiks laikam lielākās telpās un dos bruto ienākumu ap 1000-2000 r. Atrakstat, lūdzu, par gaidāmo summu. Un par visu ātrāk lūdzu atsūtīt materiālu prologam, lai es sāktu lielās lietas pārdomāšanu.

 

 

 

211.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1912. gada novembrī

Mans mīļais, dārgais draugs! Saņēmu Jūsu abas mīļās vēstules un paziņojumu, ka Jūs nu beiguši savu lielo darbu, tas ir tik pilns mīlestības un skaists kā ziedošs puķu dārzs; man jāpieliek visi spēki, lai varētu izpildīt jel daļu no tā lielā uzdevuma, kuru Jūs savā draudzībā man pieskaitāt jau kā darītu. Bet to gan es varu teikt - pretī visām parastām domām -, ka uzslava nekad nau darījusi uz mani kādu iemidzinošu iespaidu; es vispār neticu tām domām. Mīlestība ir vienīgais dzinuls uz darbu, un viņas iegūšana - vienīgais mērķis darbam. Mīla ir tāds pats radošs spēks kā darbu radošs talants. Un šo radošo pozitīvo darbību es jo tālāk, jo vairāk stādu pirmā vietā, pretī negatīvai kritikai, polemikai u. t. l. Jūsu darbs ir pozitīvs, jo kritika, kas top nesta no draudzības. - Bet es padevos savai domai - un man jāsaka Jums sirsnīga pateicība par visu, man jāatbild uz Jūsu jautājumiem. Savs paldies par Tadenavas fotogrāfiju. Vēl par burtnīcām un Švābes brošūru, kuru, kauns sacīt, neesmu vēl lasījis, tikai šķirstot redzēju, ka mēs abi ar Plūdoni nevarot prozu rakstīt, bet Švābe gan. Un Plūdons sarakstījis lielu literatūrvēsturi prozā, un manu prozas valodu vecajā «Dienas Lapā» vēl tagad raksta pats Švābe. - Mana ģīmetne «T[ālu] n[oskaņu]» 1. izdevumā ir no 1893. vai 94. g., II izdevumā no 1903., «Jaunā spēkā» - no 1905. - Kādu dzejoli vēlaties kā autogrāfu? vismaz cik garu? Tūdaļ aizsūtīšu. - Mana 9 rindiņu strofa nau atkarīga no Göthes; tam jau arī gluži citā ritumā, citā garumā, citā iekšējā satura iedalījumā, ar citu krāsu, skaņu, arhitektūru. Shelley un J. Alunāna vēl tagad nepazīstu. Rindiņu skaits vismazāk var noteikt strofas raksturu. Arī sonetai nau nekā kopēja ar manu strofu, arī stancei nē. Tādu jūtu kā Göthes dzejiņā manā strofā nemaz nau iespējams izteikt, viņa pārtrūktu.

 

 

 

212.

K. FREINBERGAM
Kastaņolā 1912. gada novembra beigās

Ļoti cienīts Freinberga kungs!

Ar atbildi uz Jūsu laipno vēstuli nokavējos aiz A[spazijas] slimības gadījuma. Es Jūs pazīstu no vispatīkamākās puses kopš Jūsu raksta par «U. un N.» un par «Pusideālistu». Pēdējo skaitu Jums sevišķi augsti, jo kritika un publika kā no vecā reālisma laikiem izturas vēl vienaldzīgi pret šo komēdiju un Jūsu raksts ir pirmā zīme no mostošās intereses kritikā. Būtu arī par agri jau pēc 11 gadiem prasīt interesi komēdijai, kad tikai pēc 8 gadiem iegādājās traģēdiju («U. un N.»), jo komēdija vienmēr ir prasījusi sevišķi augstu kultūras attīstību, bet mēs esam latvieši. Tomēr arī tā pietiekoši liela daļa vainas par šoreizējo «P[usideālista]» neveiksmi paliek uz teātri, jo viņš izdarīja neveiklību, likdams lugu uz repertuāra, bet aiz bailēm no seno gadu atsauksmēm atsacīdamies pabalstīt savos biroja aizrādījumos. Šaubīšanās ir vienmēr nejēdzīga un kaitīga, tad jau labāk bija nelikt lugu uz repertuāra. Luga mierīgi var gaidīt uz savu laiku. Jūs, teātri atvainodams, sakāt, ka aizrādījumi nevelk, bet, kad uz visām lugām aizrāda vairāk un uz vienu mazāk, tad tas ir ar to aizrādījums, ka šo lugu pats teātrs tura par neglābjamu. Tas arī nau atvainojams, ka Jums pa .grūto slimības laiku nedod vietnieku; vai ar to arī izskaidrojas, ka «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» bieži ir aizrādījumi no vecā teātra, bet no jaunā nau. Bet jau gaidīšu ar nepacietību par savu lugu. Par savu jauno lugu varu teikt tik daudz, ka pēc mēneša ceru viņu pabeigt. Par viņu aizrādot šimbrīžam tik daudz; top tēlota jauna dzīve un viņas reprezentantu cīņa pret veco; jaunās idejas nesējs sajūt sevi kā vecās dzīves pārlabotāju aiz mīlestības pret viņu un prasa pretī mīlestību, bet iegūst naidu kā traucētājs. Viņa vaina un traģika ir šinī humanitātes un algas prasījumā.
Lai ideja izceltos skaidrāki, viela nau ņemta no tagadnes sīkum[ainās], mulsinošās burzmas, bet no lielās līnijās pārredzamās pagātnes. Tomēr tāda viela, kas klausītājiem pilnīgi pazīstama un ieaudzēta apziņā kā jau «U. u. N.» un «In. un Ā.», kas pieslēdzas mūsu laikam un vēsturei.
Uzvest šo lugu pavasara sezonā teātris gan vairs nespēs; vainīgi slimības gadīj[umi] ir, ka man bija jāatsakās no «Imanta». Bet tagad es ceru, ka varbūt tomēr būs iespējams arī «Imantu» Jaunajā teātrī, kad izdarītu kādas tehniskas pārgrozības.

 

 

 

213.

E. SKUBIĶIM
Kastaņolā 1912. gada novembra beigās

Tu mans mīļais, labais draugs, kā Tu mani pārsteidzi ar saviem mīļiem sūtījumiem! Reti nāk Tava vēstule, bet jo sirsnīgāka viņa ir, to es zinu, es Tevi pazīstu, Tu man vienmēr esi bijis labs. Un kā nu lai Tev pateicos par to skaisto piemiņas albumu no Slobodskas! To es ieskatu kā lielu mīlestības darbu. Lielu prieku man arī dara, ka Tava mīļā draudzene Klāra, kura arī mums ir tik tuvs cilvēks, ar tādu cienību un mīlestību pavadīta no Slobodskas. Tā labam un īstam cilvēkam tā lielākā alga, un tādu es vēlētos sev arī iegūt. Jūsu abu draudzība rāda, ka mēs esam uz īstā ceļa. - Žēl, ka Tavam darbam ir arvien vēl šķēršļi; bet gan jau ies. - Ar veselību mums neiet visai labi. A[spazijai] vajdzēs atkal uz Cīrihu braukt. Es nebraukšu, man riebjas kolonijas dzīve, kurā tāda netaisnība. Paliec sveiks, Tavs [paraksts].

 

 

 

214.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 4. decembrī

Mīļo zelta sirdsiniņ, pārnācis mājās, atradu priekšā grande pulizia un una famiglia disgraziata. Tava istabiņa tiek līdz dibenam tīrīta, un saimniece gluži nelaimīga, ka Tu aizbraukusi. Izstāstīja atkal, cik pāru kurpju un grembiali vajgot, visa nauda viņai izejot par slimībām. Toagniettai jātaisot atkal deguns. - Mimozas zariņu Tu atstāji, es ejot pacēlu un rīt aizsūtīšu arī Tev. Turies nu vesels, mīļais, mīļais sirdspūkiņ! Lido.

 

 

 

215.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 5. decembrī

Dārgā draudzene, Elza ir slima un atrodas Cīrihā ārstēšanai. Viņa darīs pēc Jūsu padoma: pirms kādu laiciņu paliks pie pazīstamās ārstenes, kur ārstēšana un kopšana ir pilnīgi individuela un personiska. Tad liksies izmeklēties ilgāku laiku pie Sahli. Tagadējā adrese: Usteri str, 14., Dr. Farbstein. (Rīgas izturēšanās darīja savu iespaidu uz Elzu. Ka Elzas jubileju grib ievilkt partiju sīkajos dienas strīdos un intrigās, tas rāda, cik zems attīstības stāvoklis t. s. politiķiem. un visai mūsu atklātības dzīvei, kuru pārvalda kliķu intrigas no šādiem politiķiem.) - Jūs negribat, ka es atklātībā vairos pret neslavas cēlējiem par 5000 un 10000; vai tad Asars tā nav teicis? Ja ir, tad es tām baumām, kuras nu jau vairākkārt atkārtojas, gribu reiz darīt galu, tagad, kur ar viņām grib kaitēt ne vien man, bet arī Elzai. - Mīļai Silvijai sakat, ka onkuls aizmirsis labu rakstīšanu pa ilgu laiku, bet. gan jau ies atmācībā. - Uz sava romāna izlasīšanu Jums pacietīgi jāgaida, tā ir vienmēr redaktora atbilde; viņam daudz darba... Paliekat mīļi sveicināti.
                                                                                                                                R.

 

 

 

216.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 5. decembri

Mīļo zelta sirdsdārgumiņ, nokavējos ar pastu, tādēļ tik pāris rindiņu. Atnāca šī vēstule no V. Albertenes. Še būs arī mimina zariņš. No Lilijas karts, ka kreisie boikotējot  un labie atturoties, nezīmējot pilnu vārdu, bet tik pirmos burtus. 22. nov[embrī] ir «Guna»», 25. nov. «Vaidelote» - Jaunā teātrī, bet bez kādas piezīmes, ka būtu jubilejas izrādes. «Dzirciemnieki» sludina jau «Saulaino stūrīti», tātad otrā druka iznākusi. - Kvīti no «Dz[imtenes] V[ēstneša]» izgriežu un pielieku klāt. - Atraksti, vai labi aizbrauci un kā ierīkojies. - Turies vesela, mīļo sirsniņ. Man vakarējais lielais nogurums pārgāja, jālūko rakstīt vēstules, ir jau gaidītājas 15. Mīļo sirdspumiņ, lido.

Vēstules malā rakstīts:
Dakterienei sveiciens!

 

 

 

217.

E. SKUBIĶIM
Kastaņolā 1912. gada 6. decembrī

Dārgais draugs, kur Tu nu esi? Atbildes no Tevis neesmu saņēmis, - rakstu uz to pašu pansiju -un uz labu laimi. Man ir lūgums. Tu zini, ka mans papīrs beidzas janvāra beigās, jāgādā cits; vai Tu to vari izdarīt? Atbildi, lūdzams, tūlīt, lai es zinu rīkoties. - Tas fotogrāfs, pie kura Tu noņēmies, taisa ļoti labi, [kaut?] gan nau tik pazīstams. Bet varbūt arī lielākā tiesa nāk uz Tava paša kontu - vismaz Tu izskaties ļoti stalts un brangs. - Vai nau ziņu no Roberta? Liec viņu sveicināt, kad raksti. Tāpat citus paziņas. Atraksti tūlīt! Paliec mīļi sveicināts. Kad Klārai raksti, neaizmirsti arī no manis sirsnīgākos sveicienus. Sveiks! Tavs [paraksts].

 

 

 

218.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 6. decembrī

Mīļo zelta sirdslabumiņ, saņēmu nupat Tavu pirmo vēstuli - Ifigēniju. Vakar aizsūtīju Tev Albertenes vēstuli un kvīti, ir jau 1004+70 no Lepska, tātad 1300. Vēl jau nāks. Šodien avīzēs nau kvītu. - Manu mīļo nabadziņ, kā Tu atkal ciet no pārbraukšanas! Labi, ka vismaz dakteriene laipni uzņem un rūpēsies. Ar vēstulēm tīk pārāk nesteidzies, atpūties papriekšu. Pīpiņam un Lilijai es vakar jau aizrakstīju un teicu, ka Tu slims. Kad Tu nāc pie spēka, tad vispirms dabon dzīvokli, lai vari nomierināties un kārtīgi sākt kūri. - Par sapņiem daudz nebēdā, tie ir noguruma sapņi; es atkal redzēju, ka braucam karietē. - Es jau vakar sāku rakstīt vēstules, vēl ir jāraksta šodien un rīt. Tad svētdien sākšu darbu. Lido.

 

 

 

219.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 7. decembrī

Manu mīļo sirdsdvēselīt, rakstu, vēl nesaņēmis Tavu kartiņu, mājās; pastā tomēr nau tik ērta rakstīšana. Manu mīļo sirdsdraudziņ, kā nu Tu būsi atpūtusies? Tu gan neļauj rūpēties par Tevi, un pat sapņos to sajūtu kā nelabumu, bet es taču rūpējos. Man pašam arī, nezinu par ko, vakar negāja, kā gribēju un biju cerējis; vēstules varbūt pat šodien nebeigšu. Man arī bija caureja. Šī istabiņa būtu laba, bet mēs abi ar jogurtu nevaram lāga satikt; viņam par aukstu, nerūgst, un man par siltu, rūgstu. - Notikumu nau nekādu svarīgu: runcis no tālienes ņaud. Tuņeta nes degunu uz dakteri. Nau vēl kāzu. - Teātrs grib dibināt prēmiju fondu uz Tava vārda, tā godinājot Tavu jubileju; prēmijas tiks dotas labākām lugām. Lūdz Tavu atļauju. - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir kvīte par 120 r., kas ienākuši caur Vīgnerieti (pate ir devusi 3 r.), un «D[ienas] Lapā» ir bez tam 25 r. Tātad kopā 1200+200. Iet, mīļo sirsniņ. Kvītes nosūtīšu. Lido.

 

 

 

220.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. decembri

Mīļo zelta dvēselīt, saņēmu telegrammu un paturu mantiņas mājās. Rakstu uz labu laimi uz jauno adresi. Nogaidīšu solīto vēstuli. Še tikai Lilijas vēstule: un kvīts «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» 1303 r. Ir arī «D[ienas] L[apā]» kvitēts. Ko darīt ar Asaru? vai rakstīt atsaukumu? Vai Pīpiņam rakstīto vēstuli saņēmi un viņam nosūtīji? - Vēstuli no Pērkoņa atsūti man atpakaļ. - Vai teātrim sūtīt, kā prasa, 1 un II cēlienu, kamēr nau vēl viss gatavs? Tad būtu jāpārraksta un aizkavētu III un IV cēlienu, bet toties es varētu tad tos rakstīt janvārī. - Es nesaprotu, kas ir ar to Blutdruck? Tu saki, nau bīstami, - ko tas nozīmē? Tātad varēja domāt, ka var tapt gan tas bīstamais? Gan jau tanī solītā vēstulē būs kas tuvāki. - Cita ievērojama nekā nau ne vēstulēs, ne avīzēs. No kvītēm sūtu tikai vienu; nezinu, vai šī vēstule adreses dēļ neaiziet bojā. Rakstu taču labāk uz dakterienes adresi, palaižos labāk uz dakterieni nekā uz laimi. Lido, mīļo sirdspūkiņ, lido.

 

 

 

221.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. decembri

Mīļo sirdsdārgumiņ, sūtu tūdaļ pakaļ kvītes un Pīpiņa vēstuli. Tā ir ļoti laba, no šejienes to nevaru nosūtīt, jo jau aizvakar viņam rakstīju, ka Tu esi Cīrihā; izskatītos, it kā kontroles dēļ sūtīta šurp man, jeb vai Tu nemaz neesi aizbraukusi uz Cīrihu. Vaina arī nau liela, ka kavējos par 1 dienu, jo es jau viņam aizrakstīju. - Kvītē ievēro, ka arī viena kase ir devusi 10 rubļ.! Tu, mīļā dvēselīt, nevari panest uztraukumus, un tie ir vainīgi pie slimības. Nu Tu, viena būdama, atkal atspirgi. Arī «D[ienas] L[apas]» lieta sāk griezties uz labu, jo Pīpiņš tomēr referē arī «Dz[imtenes] V[ēstneša]» kvītes. - Arī teātra sekretārs Pērkons raksta, ka godalgas dibināšana uz Tava vārda ir tik starp citu Tavas jubilejas atzīmēšana. Tātad viņi gan izrādīs kādu Tavu lugu kā jubilejas lugu. - Aicina piedalīties «Skatuves un Dzīves» viņu žurnālā. - Es atbildēšu Pērkonim, Tavā vārdā pateikdamies. Bet, kad Tu gribi, raksti.

Vēstules malā rakstīts:
Pērkoņa vēstuli atsūti atpakaļ, lido.

 

 

 

222.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 8. decembri

Par Jāzepu. Par ilgo starpbrīdi es aizmirsu:
1) kas bija jāuzsver I c. pašā pēdējā Jāzepa monologā? Pāris rindiņās.
[Šo tekstu Rainis ar zīmuli pasvītrojis un pierakstījis: Tu jau atbildēji.]
2) Varbūt atmini, ka es biju izdomājis II cēl., ka izvilkšana no bedres un pārdoš[ana] midianitiem tiek izdarīta uz Jāzepa paša iniciatīvu, tā ka tas nau gadījums, bet Jāzepa uzvara.

 

 

 

223.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī

Mīļo, labo Matīs!

A[spazija] liek Tevi sirsnīgi sveicināt un pateikties par Tavām lielām, mīļām draudzības un vecu dienu piemiņas parādībām. Viņa pati nespēj tagad visu paspēt, slimo, aizbrauca uz Cīrihu ārstēties; kā es manu, būs man jābrauc lūkot, jo ziņas nau apmierinošas. Neļaunojies, ka šoreiz tik pāris rindiņu. Mūsu starpā personiski ir viss labi. - Avīzē par slimību neziņo nekā, to uzskatītu tūdaļ par reklāmu, un tas šinī brīdī būtu nepatīkami, gan jau vēlāk, kad pāries naudas vākšana, varēs.
Paliec mīļi sveicināts līdz ar visiem savējiem
                        no Tava vecā
                                                [paraksts].

C[astagnola] 9. 12. 12.

 

 

 

224.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī

Tu mana visa sirds, visa dvēsele, cik Tu mīļa un laba, un kā es Tevi esmu slimu padarījis! Tev mieru vajga visvairāk. Nebrauc šurp, Tu nogurtu no braukuma. Brauc labāk uz Degersheimu, Tev būs klusums. Dakteriene varēs vienmēr turp aizbraukt. Tevi tagad nomoca, ka Tev nau savas vietas, savas istabas. Kad dakteriene pate Tevi turp sūta, tad Tev laikam kurvja un masāžas tagad nau vajadzīgs, tik miers. Es arī turp aizbraukšu Tevi apraudzīt. Es nogaidīšu tikai Tavu un dakterienes atbildi - rakstu viņai arī, lai izspiestu kādu pamatīgu ziņu no viņas, viņa jau nekā nesaka, un vai rīt, vai parīt braukšu Tevi apraudzīt, mīļo sirdsdvēselīt, lidido.

Atklātnes malā rakstīts:
Pīpiņam sūti uz Elizabetes ielu 16, tas Jaunais ir |blakus?] nams.
Mantiņas sūtīšu, kad Tu telegrafēsi. Kad vajga, es ar varu Degersheimā palikt. Lido.

 

 

 

225.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī

Manu dārgo sirdsmantiņ, es domāju tagad arvien uz Tevi un pūlos Tevi saprast un tā būt, ka Tev būtu labi. Nosapņoju nupat, ka mēs un vēl citi sēdējām kalnā, saulītē un klausījāmies cīruļus dziedam. Gaidu uz Tavu vēstuli. - Nupat saņēmu, mīļo zelta dārgo prieciņ, sirds draudziņ, sirds dziļumiņ. Paturēšu vēl mājās tās pakas, laikam Tev nepatīk Tavs jaunais kortels. Uz Degersheimu varētu Tu gan braukt, tur laba kopšana un miers. Še, Castagnolā, lai arī slimnīcā, Tev taču būs grūti, manu mīļo dvēselīt, manu augstumiņ. - Tu esi gan ļoti slima, lai dakteriene taču vairāk papūlas. Ja nevar citādi, tad labāk es aizbraucu turp, apraudzīt, kā Tev iet, un varbūt palīdzēt iekārtot. Lido, lido.

 

 

 

226.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī

Dārgā draudzene, daudz paldies par «Burtnieka» atsūtīšanu; Jūsu asprātīgās piezīmes labi uzjautrina, un tas ir jau kas šinī laikā. Bet tas nau īstais «Burtnieks». Ar tādu nosaukumu nupat iznāca rakstu krājums, tanī par Elzi raksts, kuru gribējām redzēt, jo tur esot uzbrukums. Sūtat to, lūdzu, man, ne Elzai pašai. Viņa nupat itin slima, Cīrihē, es braukšu apraudzīt. Sakat to mīļajam Āroniņam, lai nedusmojas, ka viņam nau atbildēts un mīļš paldies pasacīts. Adresējat visu šurp uz Castagnolu. - Paliekat mīļi sveicināti līdz ar savējiem no Jūsu
                                                                                                        R.

 

 

 

227.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 9. decembrī

Mīļo brālīt,

Tu ļoti skaisti esi izturējies A[spazijas] jubilejas lietā, - pieņem sveicinātājus un Tavā teātrī sarīko jubilejas vakaru. Tie ziedotāji jau jubilāram nau nekas cits kā sveicinātāji, atzinēji par visa mūža darbu; bez viņu naudas varētu vēl iztikt, bez viņu mīlestības nevar. Un to liedz taisni tā demokrātija, priekš kuras A. upurējusi visu savu dzīvi un upurē vēl tagad. To liedz tādēļ, ka paši demokrāti bija aizmirsuši jubileju un ka to iegādājās cita, neitrāla puse - latv[iešu] sievietes. Dusmas par savu vainu izgāž uz jubilāri. Varbūt arī to ņem par iemesli, ka A. nau visos jautājumos vienis prātis ar vadoņu domām, un nepaklausīt vadoņiem, lai arī tie būtu kādi, domāt citādi nekā parasts, nekur netop tik nikni sodīts kā tur, kur vienmēr kliedz pēc domu brīvības. Kopš 1905. g. visā mūsu dzīvē iestājusies pagrimšana, un nekur tā nau tik manāma kā tur, kur vajdzētu būt pacelšanai. Bet par sevi demokrātija nekaunas, jo visu viņu tagad reprezentē tikai laikraksti, un tie ir papīrs, un papīrs nesarkst. Bet, kur jau vairs nau nekādas plašākas idejas un gara dzīves, tur nau arī humanitātes, un tur, galu galā, viss jālūko izskaidrot ar sīkām personu intrigām. Tā arī A. lietā viņas vajāšana iziet no intrigām, no viena partijas pulciņa un no «D[ienas] L[apas]» bankas, kura negrib naudu samaksāt. Tu pats to laikam zini vēl labāk un pareizāk. Lai tas paliek.
Jāsaka tas, ka rakstu Tev es tādēļ, ka A. ir slima, jāsargā no darba un no visiem uztraukumiem. Jā, vēl Rīgā esot tikušas no demokrātu puses izplatītas baumas, ka es par daudz pelnot, gandrīz jau tik daudz, cik viduvējs dakterels vai advokātels. Un tā jau nekaunība, ka rakstnieks savu darbu grib pielīdzināt vērtības ziņā amatnieku darbam. Tādi uzskati tanīs aprindās, kuras pašas dzenas tikai pēc sava stāvokļa materiālas uzlabošanas. - Es esmu aizrāvies, kā redzu, bet ar Tevi jau esmu paradis runāt arī uztraukumā, un viss uztraukums jau arī neko negroza manā pārliecībā.
Paliec sveiks, mīļais veci.
                                                                                                                [Paraksts.]

«Dzīve» taisni šinī brīdī stāsta par brīnumainiem rakstnieka honorāriem senatnē, nemanīdama, ka pate sevi izjoko, boikotēdama A. jubilejas balvu, jo tāda balva jau galu galā ir tikai honorāra veids. Sveiks!

C[astagnola] 9. 12. 12.

 

 

 

228.

F. ADAMOVIČAM
Kastaņolā 1912. gada 10. decembrī

Ļoti godāto kolēģi. Nodaļai sen atpakaļ solīju «Vallenšteina» tulkojumu, saņēmu arī 100 r. uz honorāra rēķina, bet citi darbi, kuri katrs savu reizi likās steidzamāki vienmēr aizkavēja tulkojuma pabeigšanu, tā ka tagad var skaitīties par puslīdz gatavu tikai «Lager». Es Nodaļai agrākos gadus biju cītīgs līdzstrādnieks kultūras darbā, viņa man izpalīdzēja toreiz, darbus pienācīgi samaksādama, viņa arī tagad necēla nekādas ierunas pret manu tulkojumu otrreizēju nodrukāšanu un[iversālajā] Bibliotēkā (ko citi gan lūkoja darīt). Tas viss man dara pienākumu izpildīt solījumu, kaut arī vēlu. Man viss nākošais pusgads ar darbiem aizņemts, un es varētu solīt tikai uz rudeni. Ja Nodaļa dod atraidošu atbildi, es tūdaļ atmaksāju saņemto honorāra tiesu, kura mani saistīja mazāk nekā mans solījums. Un tad es vēlētos tikai, lai tas lielais darbs tiktu paveikts no cienīgāka, no Jums, godāto kolēģi, kas mūsu tautai dāvāja tik daudz skaistu kultūras darbu, kuros es Jūs ieskatu par mīļu un augsti atzītu darba biedru, ne sāncensi, jo darba ļoti daudz.

 

 

 

229.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 10. decembrī

Manu mīļo zelta draudziņ, saņēmu Tavu mīļo vēstuli ekspresi p. 8. no rīta un rakstu tūliņ. Nu var atkal uzelpot, kad Tu sāc palikt veselāka. Raksti tagad tikai visā īsumā kartiņu, vai iet atkal labāk; tad, vai paliksi Cīrihā, vai brauksi uz Degersheimu. Mantas rīt sūtīšu. Par partiju neuztraucies, tagad mūsu stāvoklis pret ienaidniekiem ir taču labāks nekā agrāk. - «Jāzepa» II cēl. pabeigšu un tad Tev aizsūtīšu. Rakstīju teātrim, ka nelabprāt sūtu pusi. Varu arī norakstīt I c. un viņiem aizsūtīt. - Tagad «Hanza» sāk jau korektūru laist, tātad drīz iznāks. - Lepskis rīko Liepājas teātrī Tavu vakaru. Es šodien aizrakstīju viņam jau vēstuli Tavā vārdā; tāpat Āronam teicu, ka Tu slima, arī Lilijai. Tātad Tu pate vairs neraksti Lepskim un Āronam. Tikai pāris vārdu tai Albertienei. - Es svētdien visu dienu šuvu bikses un pogas un vakar rakstīju vēstules. - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir kvīte par 6 rubļ. «D[ienas] L[apā]» Zelma Birkhān 100 r. Lido, sirdsiniņ, lido.

 

 

 

230.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 10. decembrī

Mīļo Janci!

Nupat man tiek teikts, ka Bāzeles kongresā Tu atklāti pasludinājis svēto karu pret - mani! Tu man pārmetot, ka es nerakstot artiķeļus partijas orgāniem. Tiešām, es rakstu tiem dzejas; un, tā kā artiķeļu rakstītāju ir mums vesels tūkstots, bet dzejnieku vēl ne pilns simts, tad es domāju, ka partijai derēs no manis vairāk dzejas nekā artiķeļi. - Bet vairāk nekā šis pārmetums, kurš vēl ir saprotams no tik veca un slavena avīžnieka kā Tu, mani pārsteidza pats karagājiena fakts, jo Tu uzaicinājis taisni uz karagājienu pret mani. Pirms pāris mēnešiem man bij dibināts iemeslis skaitīt Tevi par savu draugu, un iemesla uz naidu es Tev neesmu devis nekāda. Vai te kāds pārpratums, vai valodas, ar kādām partijas aprindas mēdz baroties? Vai Tev teikts, ka es neesmu vairs dzīvs? Varu Tev uz noteiktāko apgalvot un pierādīt, ka esmu dzīvs. Labāk būtu no Tevis bijis man pašam taisni teikt. Bet tagad paskaidro man draudzīgi, kas noticis. Un tikpat atklāti, kā pasludināji, tā atkal atsauc šo karu, - tātad caur presi: ka Tev nau bijis nekāda nolūka ne man uzbrukt, ne aicināt citus uz uzbrukumu man; ka viss ir tik pārpratums.
Un tiešām, man liekas, ka te pārpratums vien ir pēc tām draudzīgām vēstulēm, kādas Tu man rakstīji. Tavu ilgāku klusēšanu es izskaidroju ar darba daudzumu. Bet, ja Tu tagad neatbildi, tad man jāieskata, ka vajga rēķināties ar Bāzeles faktu.
Daudz labu dienu no Tava [paraksts].

C[astagnola] 10.12. 12.

 

 

 

231.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī

Mīļo sirdsiniņ, manu draudziņ, mantas aizsūtīju jau vakar. Tu tagad ar to gavēšanu būsi ļoti nogurusi, Tev tas tik neparasts, nez, kā Tu panesīsi. Lielās bailes par Tevi gan jau atlaidās, un varu sākt atkal kustēties, bet drošības jau vēl nau. Es Tevi arī redzu arvien sapnī, vakar Tu raudāji, tas uz labu. Ko Tu raksti pēdējās rindiņās, nevaru salasīt. Āronam nevajdzēja rakstīt, jo es taču biju rakstījis, nu jau iznāk, ka nau taisnība, ko ziņo par slimību. - Rakstu ļoti aši, jo ir jau vēlu, un nu aizmirsu, kas bij jāsaka. Galvenais jau, lai Tu turies vesela, «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir jauna kvīte, nu jau kopā 1369. Bet, kā liekas, tad tur «D[ienas] L[apas]» kvīte par 100 r. nau ieskaitīta iekšā; varbūt viens otru kvītes vairs neatstāsta. Lido, sirdsiniņ, lido.

 

 

 

232.

A DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī

Mīļo zelta brālīt, Elza ir slima, aizbrauca uz Cīrihu, kur no sākuma palika vēl vājāka. Šodien no dakteriem dabonu ziņu, ka krīze pāri, bet vēl jāsargājas. Nu varu Tev rakstīt. Par pārmetumiem Tev nebēdā, Tu labi zini, ka tie nau smagie, un es viņus nekad arī par tādiem nebūtu ieskatījis. Ja ir rūgtums, tad gan pret citiem, kuri paši neatminēja, un, kad sāka citi, tad dusmas izgāž pret jubilāri. Jūsu sīkās Rīgas intriģeles un politiķeles mums tiešām svešas, bet A[spazijas] vārds varētu gan būt pazīstams arī Rīgā. Bet nebūtu jau arī šis rūgtums, kad nebūtu tik Elzu tā uztraukuši. Vai kreisie tiešām gaidīja, lai Elza pate iesāk kustināt jubilejas jautājumu? Tiešām, man nesaprotama Rīgas politika. - Par U[pīti] es Tev visu esmu izteicies. Atraksti, ko Jūs esat darījuši tanī lietā? Tu pats strādā kopā ar U. daudzos izdevumos: «Mūsu Domās», «Domās», «D[ienas] Lapā». No tādas kopā strādāšanas diemžēl nevar izbēgt. Es gan ar laiku izbēgšu, kad nekur nestrādāšu. Dari Tu arī tā. Nau cita ceļa. Ir daudz citi, ne mazāk nepatīkami ļaudis, ar kuriem arī jāstrādā kopā. - Par «Patriotiem» bij laba kritika «Dz[imtenes] V[ēstnesī]», un tas ir pretnieks. Tu vari priecāties. Paliekat nu abi divi sirsnīgi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts].

 

 

 

233.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī

Mīļais draugs, G[ulbis] netika atbraucis uz ārzemēm, bet palika veseļojoties jūrmalā, pie Rīgas. Pēc 5. dec. (v. st.) viņš būšot atkal Pēterburgā, kur viņa adrese ir šāda: Kazanes iela 8, dzīv. 40. - Daudz paldies par «Dzirciemnieku» balvu! A[spazija] diemžēl jūtas nevesela, ir Cīrihā, nepatikšanas jubilejas dēļ uztrauc. - Atrakstat tūliņ. kādas rindiņas, kas ir ar vietu priekš Sk[abargas]. Atrakstat arī tad, ja vēl nau nekā. Man ļoti nepatīkami ka es nekā nevaru atbildēt.

Paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts].

 

 

 

234.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1912. gada 12. decembrī

Mīļie, labie draudziņi, nupat saņēmu Annas kartiņu ar jūrmalas smaržām un māju sveicieniem, tāda dzīvības zīme, lai arī pati ir verkältet, bet viņa erwärmt. Un labas ziņas arī, ka papiņam iet reiz labāk ar veselību, lai tā paliktu par parasto ziņu! Pie mums Elzai neiet tik labi; bija nevesela, kamēr vajdzēja aizbraukt atkal uz Cīrihu ārstēties. Vienu laiku bij itin vārga, nu sākot iet uz labo pusi. Es še esmu viens atstāts priekš strādāšanas, bet neiet arī man darbs. - Sūtu Jums šo skūpstu, tas lai noder arī ziemsvētkiem un jaungadam un, vispār, visiem gadījumiem. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti.

 

 

 

235.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 12. decembri

Mīļo sirdsdārgumiņ, Tava kartiņa mani atkal apmierina, sāku jau strādāt. Negribu neko teikt par to, kā Tu ierīkosies, Tu vēl neko nevari panest un uztraucies. No Lilijas vēstules (kuru še pielieku klāt un kuru atsūti man atpakaļ, jo tur dati, kas man vajdzīgi) neliecies arī uztraukties un steidzināties uz to Lozannu. Es viņai atbildēšu. Pēc viņas vēstules spriežot, vajdzētu gan man dot izskaidrojumu, kaut gan viņa atrunā. Tad te vēl citi pielikumi: Lepskis rīko Tavu vakaru. Bet es par to esmu jau viņam rakstījis un pateicies, atsaukdamies, ka Tu slima. Tātad Tev nau jāraksta. «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» Selonija devusi 50 r.! - «Dadzis» rīko vakaru reizē Tev un Skalbem! Tātad tā nebūtu jubilejas balva, bet pabalsts slimībā, un tas pats piemetināts pie Skalbes klāt! Tas ir jau gandrīz apsmieklis. Ko Tu saki par tādu atbildi, kādu še uzmetu. - Te būs arī jau pirmie pavasarnieki; lai kā tie ienaidnieki karo, Tu taču ziedēsi pašā ziemā. - Un nu pastāsti, kā tad Tev bij ap dūšu badojoties. Vai juti arī ko, vai nekā kā es, tikai nogurumu? - Par tiem sapņiem nu izlasīju: tiešām topi man ir ļoti slikti, kaut gan es gaļas nemaz neēdu. Tātad te vainīga psihika. Kā Tu to nosapņoji? -Šurpu Tev nau vērts braukt nekādā ziņā, kur Tu tagad tik vāja. Es jau arī tikai tādēļ gribēju braukt, lai Tu nebrauktu. - «Jāz.» I Tu taisni atrakstīji man to, ko es biju jau uzrakstījis Tev kā jautājumu; jo biju aizmirsis. Tagad ņemšos norakstīt. Un, kad Tu gribi vēl redzēt I cēl. - varbūt taču salaist kopā un izstrīpot, kur vajga, to strīdus skatu -, tad atraksti, es aizsūtīšu. Un tādā reizē sākšu pārrakstīt II cēl. Pabeigts II c. vēl nau. Mani pārāk uzbudina tās Rīgas intrigas un žēl arī, ka Hermanī es tā esmu vīlies. Varbūt rīt, kad saņemšu Tavu kartiņu, vēl ko pierakstu klāt. Lido, sirdsiniņ, lido. - Atbildi tai Amālijai, viņa Tev raksta ar tādu mīlestību. - Nīna arī atrakstījusi mazu kartiņu.

 

 

 

236.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 13. decembrī

Man taču jāsaka viens vārds: Jūs sakat: Elza šaubās. Tā nau; Elza tikai nemaz nau politisks cilvēks, kā, piem., nebija Goethe. Elza tikai aizrāvās no skaistuma idejas pacēlumā, kad tā nau, viņai arī nau vairs intreses. Viņai Rīgas partijas it visas ir gluži vienaldzīgas. Un jūs jau esat tāds pat cilvēks. Jūs arī, piem., vēlēšanās te bijāt par latvieti, te par krievu. Jūs vienkārši nezinājāt un neinteresējāties ar savu prātu, tikai ar citu. - Es pēc dabas esmu jūtu cilvēks, bet kopš bērnības tik stipri attīstījis arī prātu, ka es pārvaldu politiku; es varu skaitīties par politisku cilvēku, es esmu pirmais latv[iešu) s[ociāl]d[emokrāts] pēc laika un palikšu arī pēdējais. Bet, saprotat labi, tā politika, par kuru es intresējos, ir tikai lielā, var viņu labāk saukt par politikas filozofiju; dienas politika man pretīga. Pirmā ir radoša un pozitīva, otrā izpildoša, bieži negatīva vien: komponists un vijolnieks. Un nu neņemat ļaunā manu garu rakstīšanu. Jūs tik skaistu vārdu teicāt: ka negribējāt Elzu mīlēt, bet tiklīdz atnāca no viņas kāds vārds, Jūs visu piedevāt.
Man ar veselību iet kā jau sen: ļoti grūti viņu turēt rokās, sevišķi tagadējos uztraukumos Elzas dēļ; darba arī laikam drusku par daudz. Bet, kad šo beigšu, tad ārstēšos un tikšu vesels, un dzīvošu simtus gadus.

Paliekat mīļi sveicināta un sveicinat tāpat savējos.
                                                                                        [Paraksts.]

C[astagnola] 13. 12. 12.

 

 

 

237.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 14. decembri

Manu sirdsmīļo zelta pumiņ, tik skaistu kartiņu Tu vakar atsūtīji, tikpat skaistu kā tas čeķu Amors un Psihe - ieliku viņus starp puķēm -, bet, mīļo dvēselīt, braukt Tu nevari, Tu ļoti novārgtu, un man atkal bēdas būtu par Tevi. - Es vēl kaujos ar to jubilejas lietu. Še klāt pielikta mana vēstule Lilijai. - Atsūti to tūliņ atpakaļ, - tur Tu redzēsi, kādā garā es gribētu rakstīt to izskaidrojumu jubilejas lietā. Saki, vai tā varētu un vai vajdzētu? Man liekas, vajdzētu noraidīt to pabalstu un prasīt, lai publika izpilda pienākumu un dod Tev godu. Lilija saka, man pārmetot, ka es pats nevarot dot naudas sievas ārstēšanai, kaut arī mums būtu šķirta saimniecība. Te tad būtu atbilde. - Tāpat ar Skalbes vakaru. Varētu es arī dot 5 r., tā ka par mums abiem 10 r. Ko teiksi? Un, kad jau dod izskaidrojumu, labāk tagad, kad vēl nau beigta jubileja. - Kvīts te klāt - jau ir 1400 r. Varbūt sanāks ar visu līdz 2000 r. Tad te sapņa nauda 80 jeb 8000 ar vēl nepilna. Redzēsim. - Citādi nekā svarīga nebij. Kuga atrakstīja, gribot palikt Parīzē studēt 2 gadi, lai es dodot «Imantu» izlasīt, priekš tā gleznošot. Varbūt šodien pienāk uzņēmumi no «Induļa», solīja vēstulē. Tad tos arī pielikšu.
Varbūt vēl pierakstīšu kādu rindiņu, kad pienāks Tava kartiņa. Tagad lido.

 

 

 

238.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 15. decembri

Mīļo zelta sirsniņ, šodien atkal aizvēlinājos. Aizsūtīju vakar Kugas zīmējumus un gailenītes, bij pa tiem uztraukumiem novītušas. Kugas zīmējumus atsūti atpakaļ, tāpat manu Lilijas vēstuli. Gulbis saka, ka vajgot izmest dažas rindiņas no dzejoļa «Darbs», gluži nevainīgas, esot atkal pārāk reakcionārs laiks. - Lai par Tavu lietu neuztraucoties, bet pats līdzi intriģējis, ka es pats pelnot pārāk daudz!
- Te ir atkal. pāris kvītes 1450. Arī «Dzīves» burtliči ir sametuši 7 r.! Bez tam vēl no «Dz[īves]» 12 r. Lepskim Asp[azijas] vakars sestdien bijis un ir jau pirmdienas N, bet, cik ienācis, vēl nezina, tik daudz, ka par divām dienām nau varējusi saskaitīt. - Cita ievērojama nau avīzēs. - Atsūti sava jaunā dzīvokļa adresi. Šo vēl sūtu uz dakterienes adresi. - Dikti li, ka atmeti veronāli. Vai jogurtu vari vēl panest? Kad pēc nedēļas vai divām nesāk pretoties, kā man agrāk mēdza būt. Ja varētu panest, būtu ļoti labi. Lido.

 

 

 

239.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada decembra vidū

Vai 1000 r. pa gadu ienākumu priekš rakstnieka ir jau tik pārmērīgi daudz, ka publika uztraucas par to kā par bezkaunību? Vidējs strādnieks pelna vairāk, un vidējs ārsts vai advokāts pelna 7, 8 reiz vairāk. Tik daudz apdāvinājuma man jau laikam būtu kā vidējam advokātam (esmu cand. jur.), un tad neviens nebrēktu, ka man gadā būtu ienākumu 1000 r. Asars sarēķinājis man ar izdevēju piepalīdzību 5000, bet nu izdevējs par grām[atu] taču nemaksā visu summu uzreiz, bet ļoti labprāt paliek paradā, Gulbis vien par visiem gadiem man ir parādā līdz 4000 r. Vai vispār kāds cilvēks ir manījis, ka izdevēji pasteidzas ar ātru maksāšanu. Un tad jāatzīstas taisnībā: mums ir paradums ēst ikkatru dienu, neizņemot pat svētdienas, arī drēbes mēs valkājam kā citi, arī grāmatas mēs pērkam, kā citi gan nē. Arī teātris, māksla, koncerts mums jāredz, kā citiem gan nē. Bet tik muļķis gan reti kāds ir, ka viņš to pats nezinātu. Tikai rakstniekam nepieklājas palaisties ikdienas ēšanā; teātros iet viņš var. Un, kad paliek slims, nu, mēs jau arī nebūsim suņi, pa 25 kap., pa 1/2 rubļam jau atmetīsim. Bet tad viņam arī vajag būt īsti nopietni slimam un pierādīt to ar miršanu kā nelaiķim Blaumanim. Tas ir goda vīrs. Rakstnieks tikai badodamies, slimodams un mirdams var iegūt godīga cilvēka slavu. Bet tādas slavas es negribu un nevēlos arī Elzai. Publika grib dot tikai pabalstu un tikai slimam un tā izrādīt savu žēlastību, bet es saku, ka te runa ne par žēlastību, bet par publikas pienākumu. Lai Elza būta cik slima, tad tas nau tas iemesls, kādēļ top nauda viņai vākta, un tas nau pabalsts, bet tā ir balva. Tā ir publika pabalstu un slimību ņēmuse par apsegu savai maksātkūtrībai; viņa grib gan saņemt preci - Asp[azijas] darba spēku pa 25 gadiem, bet grib nokrāpt algu, negrib dot jubileju, ne pensiju, kā pienāktos kuram katram strādniekam, ko tagad dabū pat lauku skolotāji. Vai rakstnieka darbs priekš viņa tautas ir mazāk vērts nekā laukskolotāja darbs? Vai rakstnieks nemāca vairāk un augstāk? Gluži praktiski runājot: jubilejas aktieriem, māksleniekiem, rakstniekiem nau itin nekas cits kā pensijas strādniekiem., nau cits kā algas veids, jo grāmatas mums ienes tikai grašus. Ja Jūs gribat zināt, cik Asp. pelnījuse no visiem saviem darbiem, no strādāšanas redakcijā, no lugām, no itin visa kopā, tad še ir - vēl ne pilni 5000 r. pa 25 gadiem, t. i., par gadu laikam 450 r., pa mēnesi 40 r.! Tikai pēdējos 3 gados mums sāk vairāk ienākt. Bet tad Asars sauc: rokas augšā! - Un, lai tā lieta beigtos, tad viņa ir tāda: ka top svinēta jubileja ne Asp. slimībai, bet Asp. ģēnijam, un tas ir vesels un dara veselu visu tautu, un līdzīgu ģēniju sievietes nau vēl bijušas. To derētu latviešiem reiz saprast. Tas ir viss. - Un par maniem ienākumiem es arī došu [1 nesalasāms vārds] pēc laiciņa, kad būšu pabeidzis tagadējo darbu un drusku atpūties, un mana rēķinu nodošana būs publikai nepatīkamāka nekā man, tādēļ ka viņa būs patiesība. - Jā, runājot, ka mums ar Elzu ir dalīta saimniecība, - tā taisnība, un tad mēs redzējām., cik Elzai pa visu mūžu ienācis. - Bet nu diezgan par tiem ļaudīm un runāsim par Jums un sevīm, par skaidrāku atmosfēru. Jums, mīļā dvēsele, taisnība, ka manu vārdu tur izmanto, es nevaru ne zināt, ne ko darīt. Un tomēr man jāpabalsta tā demokrātija, piem., viņas žurnālos. Lieta ir liela, tikai ļaudis ir mazi. Jūs minat Upīti. Ir arī vēl nepatīkamākas lietas, viņa sašķēlusies kliķēs, ienācis veikalisms, un nu ēdas savā starpā kā vilki. Ar Upīti ir tā, ka viņu - aiz skaidra ideālisma vien - protežē «Dzirciemnieku» Upīts, pats godīgākais, augstsirdīgākais cilvēks, kāds vien var būt. Es tur nevaru atteikties, un viss iesācies jau sen atpakaļ, tā, piem., mūsu piedalīšanās «Vārdā». Degl[avs] gan mani brīdināja, kad jau bija par vēlu, bet arī pats D[eglavs] strādā kopā ar Upīti i «D[ienas] L[apā]», i «Domās». Tad vēl jāievēro, ka Up[ītsJ nu jau ilgāku laiku strādā par labu s[ociāl]d[emokrātijai]; personiski pret mani viņš arī izturas korekti. Es nevaru piepeši pārtraukt saites ar demokrātiju. Es tikai varu raisīties vaļā no līdzstrādāšanas laikrakstos, ko esmu jau labi sen iesācis. Bet naidīgi uzstāties pret personām, pret kliķēm, pret partijām es nevaru, man [taču?] nau laika, jo tas prasītu visas .personas nodošanu publicistikai, un es domāju, es varu ko vairāk nekā publicistiku. Es gribu pozitīvu, ne negatīvu darbu. Tādēļ es arī neuzstājos pret «Dz[imtenes] V[ēstnesi]», tādēļ es neatsakos no draudzīgiem, seniem sakariem, no mīļā Āroniņa, ko no manis otra puse tāpat prasa kā Jūs, piem., par Upīti. Elzi tā varbūt arī nevajātu, ja es uzstātos pret «Dz. V.». Bet es vēlreiz saku: man ir citāds darbs nekā sīkā ikdienas politika ar viņas ienaidu. Man ir pozitīvs darbs, un pie tā es palikšu, un es ceru, ka Jūs, tik mīļš cilvēks, īsti sieviete, kas spriež tik ar jūtām, kas saprot arī Elzi, ka Jūs sapratīsat arī mani un būsat man arī tādam draugs.

 

 

 

240.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 16. decembri

Manu mīļo zelta prieciņ, nu varbūt tiešām Tu varēsi braukt mājās! Zemgals ir priekš fantasta par daudz resns un smags; laikam viņš netīšām būs aprunājies ar kādu no žandarmērijas, un tur šimbrīžam laikam tā domā, ka Tu varētu braukt. Tad arī tiešām labāk, ka jau še ar Bernes konsulu izdarās, citādi uz robežas arestē. Par to zinās laikam Skubiķis pateikt. Un tad arī labāk braukt priekš manifesta, lai tiktu ieskaitīti noziegumi. Rakstīšu vēl Zemgalim, varbūt vēl ko dabonu zināt. - Ar Bisn[ieka] prēmiju arī tā var būt, kā Lilija raksta. Kase tā meklē sev labu izeju. - Braukt man uz 2 nedēļām uz Cīrihu ir plāns, ar kuru es arī varu būt mierā. Tie kreņķi tiešām mani ļoti nogurdinājuši. Vai var dabūt korteli uz 10 dienām? - Pēterburgas biedrība maksā ar prieku 100 r. Jansons arī atrakstīja, draudzīgi. - Te vēl kvīts. Sūti atpakaļ manu vēstuli Lilijai, nu šodien Tavu karti vēl neesmu saņēmis. Lido.

 

 

 

241.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 17. decembrī

Mīļo zelta stariņ, varbūt taču, taču varēsi braukt. Es gan pa starpām arī šaubos, vai būsi tik ātri jau vesela; bet varbūt priecādamās vien paliksi vesela. Lielākais prieks, kas Tevi turp vilka, gan Tev jau laupīts, bet viss cits un visa dzīve vēl paliek pāri. Es Tev rakstīju, lai Tu steigtos ar konsula pasi, bet tas gan velti. Vai par tām formalitātēm nezinātu vai nevarētu dabūt zināt Kellers? Viņu pat varētu aizsūtīt uz Bernu kā pilnvarnieku. Skubiķis ir briesmīgi tūļīgs. - Labi, ka dabūji savu korteli, nu varēsi ātrāk atspirgt. Vai vēl vari panest jogurta? Es nezinu, no kā man kopš pāris dienām bāls tops palicis? Vai no jogurta? Priekš tam bij pabrūns. - Schacht atsūtīja 50 fr. - Ko Lilija runā par tiem priekšlasījumiem, tas no sākuma neies, jo tad Tevi ņemtu cieti. Tev pat būtu labi pirms padzīvot kur uz laukiem. Lido.

 

 

 

242.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1912. gada 17. decembrī

Mīļo, labo, nu viss ir atkal labi. Tā bij pareizi, ka Tu tūliņ atbildēji tikpat tieši un draudzīgi kā es, tūliņ griezdamies pie Tevis paša ar pilnu uzticību. Baumas paliek baumas, es tiešām dzīvoju pārāk vientuļi un tādēļ uztraucos ik reizes; bet dzīvot tā pašā burzmā, kā Tu saki, es varētu vēl mazāk. Šoreiz laikam pat tie paši teicēji ir pārpratuši un atstāstījuši bez ļauna nolūka, bet ar jūtām; baumas man ar nau no pirmās rokas. Un pārprast varbūt varēja Tevi tā, ka Tu, griezdamies pret pārāk daudziem manas dzejas iztirzātājiem, nevēlies vispār, ka par dzeju tik daudz tiek runāts; to varēja vest sakarā ar tādiem dzejai un man nelabvēlīgiem rakstiem kā no Roberta «Domās», kur uzbrūk man par nepietiekošu marksismu. Varēja vest sakarā arī ar to, ka Tu pats atzīsti tikai daļu no «Tāl[ām] noskaņām» un pret «Uguni un nakti», piem, vēl tagad izturies negatīvi. Varētu to pārprast arī tā, ka Tu griezies ne pret visu dzeju, bet atzīsti kā «J[aunā] D[ienas] L[apa]» labāk Poruku, Akurateri, Skalbi, kā, piem., L. Andrejevu. Varbūtību un pārpratumu te var būt bez gala, bet nu jau ir labi. - Kad es runāju par karu pret mani, tad es nedomāju par ekonomiskām lietām, kā Tu ieminies. Jo tiešām tur es mazāk esmu atkarīgs, piem., tas pats Roberts tur nau darījis nekāda manāma iespaida, pat Tavas domas par «U. u. N.» nē, jo to visvairāk pērk. Es ekonomiski esmu ticis patstāvīgāks, man vairāki sakari, pa daļai tie, kas Tev, pa daļai citi; trūkst viens, paliek pārējie. Bet vai tad mums arī ekonomiski būtu jālūko vienam otram kaitēt? Vai tad, kad jau par to reiz ir runa, taisni otrādi, es nevarētu Tev varbūt līdzēt? Kā es to labprāt daru, Tu zināsi no tuvākā piemēra Šlosa, kurš nevarēja beigt brīnīties, ka es viņam iegādājis izdevēju (Marx «Ōkon. Lehren» tulk[ojumam]). - Bet es nerunāju par ekonomiskām, bet par sentimentālām lietām, - es tiešām tieku vientulīgāks ar katru gadu, un pats to arī jūti; visa mana paaudze izmirst, un tad ir žēl un uztraucos par katru gadījumu, kur kaut no tālienes būtu jābaidās, ka: lūk, atkal viens draugs pazūd. Par citu es nebūtu tā uztraucies, par Tevi gan, jo mēs bijām agrāk un pašā sākumā tuvi. Te Tev labākais izskaidrojums visam šim uztraukumam. Bet nu jau viss beigts. Tik tas vēl man nepatīk un jāsaka: kādēļ tad tā lai ir kodīga ironija, kad es Tevi saucu par vecu un slavenu žurnālistu? Vai tad tā nau vienkāršākā, skaidrākā patiesība? Un vai par to spriest es neesmu kompetentākais? Tu taču mūsu pirmais kritiķis kopš «Domām pat latv[iešu| literatūru», un tas jau ir sen. Kad Tevi nevar saukt par slavenu, jā, ko tad? Tu vai nu esi pārāk kautrīgs, jeb baidies arī no manis kā no žurnālistiem, esi arī vientuļš un uztraucams? Nē, es par slavenu avīžnieku runāju gluži vienkārši un tādēļ, ka katrs mīl savu amatu un Tu, kā vecs un slavens publicists; vari gan turēt savu amatu par to labāko un pārmest man, ka es atstājis tik labu amatu un pārgājis uz citu, uz dzeju. Jo vairāk vēl tādēļ, ka es pats to sev slepeni pārmetu; varbūt tiešām es būtu partijai vairāk laba darījis kā publicists? Bet nu es atpakaļ vairs nevaru. Un labāk vismaz tanī ziņā, ka nu mēs nekonkurējam un varam viens otru atzīt, ko konkurenti grūti varētu. Daudz strīdu partijā ir uz šī pamata.
Bet nu mēs esam izrunājušies un būsim skaidrībā. Žēl, ka nevarējām tikties Bāzelē. Bet gan jau būs gadījums. Paliec nu mīļi un sirsnīgi sveicināts. Kā Tu turies ar veselību? Man neiet vēl labumā. Sveiks! Tavs [paraksts].

C[astagnola] 17.12.12.

 

 

 

243.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1912. gada 17. decembrī

Dārgā draudzene, «Burtnieka» dēļ nepūlaties; bija sludinājums un redakcijas aizrādījums, bet varbūt nav vēl iznācis. Par «Iedz[imto] grēku» vispirms praktiski: dodat «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» tikai tās 2/3, kuras Ārons ir ar mieru uzņemt. Tad liekat romānu tūliņ novilkt sevišķā izdevumā (tas pats burtu salikums, kas iet «Dz[imtenes] V[ēstnesī]», tiek salauzts grāmatas formātā, tā ka grāmata top lēta, jo aiztaupīts jauns burtu salikums). Par šo novilkumu samaksājat pate drukātavai. Jeb vai lai viņi dod Jums šo novilkumu honorāra vietā. Viņi daudz labprātāk drukās, kad nebūs honorārs jāmaksā. Un tad Jūs klajā laidīsat novilkumu no 2/3 romāna līdz ar nedrukāto 1/3. Par to sludināsat avīzēs, un tas taisīs lielu reklāmu, tā ka daudz pirks, un tur Jums ienāks honorārs. Jums taču galvenā lieta nu nākt klajā ar savu darbu. Gleznas gan labas, bet bez 10-23 rbļ. katra glezna nebūs: nebūs vērts. Vēl cita praktiska kombinācija: laidiet romānu pa burtnīcām, mazāk riskējat; nav uzreiz viss jāsamaksā. Varbūt Jums patei iekrīt prātā vēl kāda kombinācija. Esat nevainīga kā dūja, bet viltīga kā čūska, kurai jau bij vistuvākais sakars ar iedzimto grēku. - Un nu par lietu pašu: mākslas vērtībai ar drukājamību nav nekā kopēja, nedrukājamība nebūt nenozīmē nevērtību, gandrīz otrādi. Tātad, par visām lietām, nesakat, ka «bleķis», kad nedāboniet izdevēja, izdevēji taču nav kritiķi, bet veikalnieki, arī avīžnieki. No mākslas centieniem tādēļ Jums nav jāatsakās. Un otrādi: tādēļ Jums nav arī jāatsakās no mākslas, ka nav tai nevienas partijas, pie kuras piederētu. Jūs teicāt, ka Elza šauboties, kur piederot. Nu Jums tas pats gadījums. Kur nu Jūs piederat? Jūs piederat pati sev un tur arī paliekat. Kad Jums jau pie paša pirmā šaubīšanās gadījuma «pagurst enerģija», tad kas būs vēlāk? Jūs labi darat, ka nevainojat ne Āronu, pat ne Līg[otni] un Ant[bnu], - viņi nav vainīgi. Klausaties uz viņu mākslas spriedumu - priekš savas pašapziņas un dvēseles miera -, bet arī, uz viņu veikala spriedumu - priekš sava darba izvešanas klajā, t. i., pašu veikalu. Un trešais: Jūs skandinat jauno mācību pret veco un brīnaties un gaužaties, ka vecā, kuru Jūs apkarosat, neuzņem Jūs atplestām rokām. Ja jau tik vienkārši būtu tā sludināšana un cīņa, tad jau cīņas vārds būtu nevietā; tad tā būtu līdzi tecēšana. Bet Jūs tīšām peldat pret straumi. Jeb vai - grib kaķītis zivis ēst, negrib kāju slapināt. Tik mazas pēdiņas - tās ātri nožūs. Bet Jūs negribat laikam nekā zaudēt, ne materiāli, ne morāliski. Tad atliek tikai sūdzēties. Bet labāk rīkojaties. Es esmu diezgan apbrīnojis Jūsu enerģiju, dodat man atkal jaunu gadījumu. Bet, par visām lietām, paliekat sirsnīgi sveicināta un turaties vesela. - Silvijai sūtu reizē gluži patstāvīgu karti, arī ar atsevišķu adresi.

Daudz labu dienu,
                                            Jūsu R.

 

 

 

244.

ASPAZJJAI
Kastaņolā 1912. gada 18. decembrī

Mīļo zelta sirdsziediņ, dabūju trešo Ēģiptes karti, ir gan brīnumskaistas, tādas Tu tik proti atrast. Ir pāris kvītes «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» - jau 1485 r, «D[ienas] L[apā]» caur E. Šteinberg jkdzi 36 r. 50 k. (varbūt, ka bija jau «Dz. V.»). Lepskim ar «Zeltītes» vakaru izgājis plāni, «trūcīgi apmeklēts»; nebijušu nekādu krietnu spēku, ne priekšlasītāja, ne deklamētāju. - Siliņš raksta, ka L. V. (laikam Vaguls) gribot «pavilkt strīpu savai dzīvei». Vai tas būtu iespējams? Vai nezini viņa adresi? Varētu apprasīties Keltenstr. 40, kur viņi tagad. Tad es rakstītu. - Uz kūri es gandrīz gribēju braukt, jo liels nogurums no tiem uztraukumiem. Vēstuli Lilijai atsūti atpakaļ, aiz pārskatīšanās ieliku kuvērā. - Tavas kartiņas visas pienāk. Tikai ievēro, ka atbildi saņem tikai 3.-4. dienā. Par Zemgaļa ziņu es ļoti priecājos. Būs labi, mīļo zelta sirsniņ. Lido.

 

 

 

245.

V. DAMBERGAM
Cīrihē 1912. gada 28. decembrī

Ļoti cienīto kolēģi!

Mēnesi atpakaļ atbildēju uz Jūsu vēstuli, pieņemdams priekšlikumu un atstādams Jūsu ziņā sīkākos noteikumus. Pēc tam no Jums nekādas ziņas neesmu vairs saņēmis. Baidos, vai tik mana vēstule nau nozudusi. Apmieriniet mani ar pāris rindiņām.

Visā augstcienībā,
                                    Jūsu
                                                    [paraksts].

Adr. Zürich,
Dr. B. Farbstein,
Usteristr. 14.

 

 

 

246.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1912. gada 28. decembrī

Priecīgus svētkus, sirdsmīļo dārgumiņ, un visu mīļu un labu no mums abiem! Vai ar veselību nu iet labāk? Daudz mīļu skūpstu un [labdienu?].
                                                                                                [Paraksts.]

 

 

 

247.

K. HIBŠMANEI
Kastaņolā 1912. gada 28. decembrī

Priecīgus svētkus un laimīgu jaunu gadu! Izturētību jaunajā darba laukā, kurš gan nau tik pateicīgs kā vecais ziemeļos, bet nesīs vēl lielāku svētību. Jums, kā norūdītai darbonei, jāiekaro sievietes darbam un spējām cienīga vieta pirmās rindās; kas ar tādām sekmēm gatavojies, tam izdodas vairāk, nekā cerēja.
Jūsu sveicieni mūs ļoti iepriecināja. Vēlam vislabākās sekmes veselībā un darbā un sev mīļu piemiņu. Asp[azijai] sāk iet uz labo pusi, liek Jūs sirsnīgi sveicināt.
                                                                Jūsu [paraksts].

 

 

 

248.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gada 28. decembrī

Manu dārgo dvēselīt, esmu nu labi pārbraucis un atradis visu pa vecam; lielas salūtes top Tev sūtītas līdz ar visādiem laimes vēlējumiem. Puķītes ir laistītas tikušas. Es pirmo dienu tūdaļ esmu dikti aizgulējies līdz pat ½ 9 un nu tikko paspēju uzrakstīt šo kartiņu, ne ēst, ne vingrot nau vairs laika. Toties naskākam jābūt turpmāk. Gribu nu ietikt atkaļ darba strīpā, tad jau iet arī ar veselību labi. Pūties un kopies nu Tu, mīļo sirdsdraudziņ, ka vari arī tikt uz augšu. - Še daži izgriezumi par kvītēm, kas bij palikuši pēdējā, neaizsūtītā vēstulē. - Pasta freilene Tev ir visu aizsūtījusi; man sūtītās vēstules atsūti atkal šurp. - Še vakarā 8 bij 6 grādi silts, bet bij lijis. Manu dārgumiņ, manu sirdsdvēselīt, lido.

 

 

 

249.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 29. decembri

Manu mīļo, dārgo iniņ, nosūtīju Tev no rītus vēstuli ar kvītēm un Pīpiņa vēstuli. Atbildi viņam. Pavakarā nosūtīju rukzaku ar kafijkanniņu un bībeli. Ja vēl kas vajdzīgs, tad atraksti. Bet rukzaku sūti atpakaļ. - Piezīmē kad lai Tev labāk rakstu. Tā ka Tu saņemtu rītā vai vakarā? - Hīnhedes grāmatas nosaukums klāt pielikts. - Atraksti pēc sapņu grāmatas, kuras laimīgās dienas un kuras nē. - Pīpiņš pēc bāriena ir ļoti labs. Gan jau viņi rīkos i priekšlasījumus, i vakarus, i vairākas teātra izrādes, i dos naudu. Pīpiņš kases nama iesvētīšanas svētkos teicis, lai nepiemirstot arī tos, kas «D[ienas] L[apai]» agrāk devuši virzienu un nu esot svešumā! Izgl[ītības] biedrībai novēlēti 300 r., tie laikam būs Tev. Tā nu sāk iet uz labu. - Te klāt 8 kartiņas, citas nosūtīju no šenes viens. Tad nu vēstules visas nost un sākšu pārrakstīt I cēlienu. Varbūt pierakstu vēl ko klāt rīt, kad saņemšu pastu un Tavu kartiņu. Lido, sirdsiniņ.
Mīļo, mīļo dārgumiņ, manu dvēselīt, grūti ir bez Tevis, notiek kā pārestība, kad jābrauc projām. Lido, lido, lido. Saņēmu Tavu vēstuli un pielikumu. Lido.

 

 

 

250.

E.BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1912. gada 30. decembrī

Jūs, mīļais draugs, prasāt pēc Gulba adreses: Gulbis pašlaik brauc uz ārzemēm, un es viņu satikšu; laikam viņš ir jau ceļā. Tātad varat tagad adresēt man uz Castagnolu. Kad es zināšu citu viņa adresi, es paziņošu. Te man gadījums Jums izteikt manu vienu senu domu: par Jūsu abu savešanu kopā, beigās par abu veikalu savienošanu. Abi Jūs ideālisti, abiem mērķi vienādi. Tikai vienu: savienošanai būtu jānotiek vēlāk, kad Gulbis nāk uz dzīvi uz Rīgu, par 2 gadiem. Gulbim vajga spēka, kas viņu satura un attura, viņš ir ļoti straujš projektnieks un bieži pārsteidzas; tā jau reiz bankrotēja. Viņa straujums varētos Jums kaitēt; tas nekādā ziņā nau pielaižams. Varbūt pēc 2 gadiem arī Aspazija var būt Rīgā. Tā to bremzes lomu lai uzņemtos. Tāds ir mans projekts. Varbūt Jūs esat domājuši ko līdzīgu. Visādā ziņā veikalisks spēks Gulbis ir lielisks, un ar viņu kopā varēs paveikt tādus kultūras darbus, ka ļaudis vēl ne sapņot nesapņo. Es gribu arī būt pulkā. Tas viss ir turams klusumā, atrakstat man par to savas domas. - Tad pastāstat, kāds gals patiesībā bij tam vecim, kurš no mājām negribēja iziet. Laikam taču patiess stāsts. Man varētu varbūt derēt par drāmas vielu. Tad visādā ziņā atrakstat un gādājat, ka Skabarga dabū kādu muižkunga vai citu vietu uz pavasari. Es Jums rakstīju, bet Jūs uz to vēl neesat atbildējuši. Mani steidzina; esat tik labs, mīļais draugs. - Tad: kādas grāmatas Iniņbergs šogad domā paspēt izdošanā: vai «Saul[ainu] stūrīti», jā? Un cik no Kop. rakstiem? Neaizmirstat nodot Kraujam [lapiņu?].- Asp[azija] jūtas atkal vājāk, jābrauc šonedēļ atkal uz Cīrihu veseļoties, tādēļ nokavējos ar atbildi Jums. Paliekat mīļi sveicināti. [Paraksts.]

 

 

 

251.

V. KROPAM
Kastaņolā 1912. gada 30. decembrī

Ļ. c. redakt[ora] k. V. Krop!

«J[aunu] Z[iņu]» Nr. 2 Jūs pasniedzat piezīmi par Priedkalna atbildi latgaliešiem. Man jābrīnās un žēl par tādu atb[ildi]. Ja dota rakstiski, tad lūdzu atsūtīt man norakstu no tās, ja mutiski, tad paziņot, kādām personām un kādos vārdos viņa teikta. Ja piezīme dibinājas uz fakta, tad ceru, Jūs neliegsaties izpildīt manu lūgumu. Visā augstcienībā

 

 

 

252.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 30. decembri

Mana mīļā sirds un dvēsele, ir pārestība vien, ka tā jādzīvo šķirtiem, arī palīdzēt maz palīdz, viens par otru nobēdājas, un tas kavē. Kad nu tiktu pāri par šo strīpu, tad gan jārauga pareizāk ierīkoties. - Man šodien, svētdien, gadījās ciemiņš - Kains, kurš brauc cauri uz Nicu uz darbu; paliek par nakti, šorīt .jau prom. Noskaņoju viņu uz miermīlību. Upīšam rakstīšu un apmierināšu par naudu; lai nepārraujas, viņš pārāk labs. - Ierunājies dakterienei, vai tik es aiz pārskatīšanās neesmu viņai iedevis ne 40 fr., bet tikai 30 fr. Tas būtu briesmīgi nepatīkami. - Sāku jau pārrakstīt. - Pielieku par «Ur[iels] Akosta», liela sajūsmība, tas būs uz Tavas jubilejas rēķina. - Steidzos uz pastu. Lido, sirdsvieniņ, lido.
Polemikas vecās lai «D[ienas] L[apa]» nemin. Par līdzstrādnieci Tevi tikai «Domās». Lido, sirdsiniņ, lido.

 

 

 

253.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1912. gadā, ap 31. decembri

Manu mīļo zelta sirsniņ, saņēmu visu rupzaku, pilnu ar jauna gada mantām, jau no paša rīta, bet kartiņu tikai vakarā. Izmeklēju un izārdīju visas mantiņas pēc kartiņas, nesmeķēja, domāju, ka nu būsi nostaigājies pa pilsētu un pārāk noguris. Nu otrreiz nosmeķēju mantiņas, ir gan ļoti. labas. - Vai Up[īša] naudas sūtījumu jau saņēmi? - Kad es izņemšu procentus, es samaksāšu Tev savus parādus līdz ar %. - Še iet līdzi daudz izgriezumu, dažus sūti atpakaļ. Balva jau pāri par 2000 r.! - Laba kritika no Klaustiņa! No draugu biedrības arī labi. Līgotnis daudz sliktāk iztaisījis! «Dzīvē» laikam Ivanovs ļoti mīļi minējis. - Vaguļi ir dzīvi, Tev laikam būs jāaicina pie sevis. - Es šodien arī aizlasījos; bibliotēka stāv tagad manā priekšā atklāti un vilinoši. Bet ar jaunu gadu nu gan nopietni sākšu strādāt. Bet viena doma: kad to sezonu kā Tavu jubilejas gadu varētu izvilkt cauri ar Tavām lugām, «Atriebi» u. citām, un es rakstītu Festspiel par Tevi un Taviem darbiem, ko arī uzvestu vairākreiz? Ko saki, iniņ? Lido, sirdsiniņ, lido.

 

 

 

254.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1912. gada decembrī

Mīļo brālīt, pēterburdznieku lieta ir jau nokārtota - labvēlīgā garā. - Bet ne Segliņš, ne Brigaders man nau ne ko rakstījuši, ne maksājuši. Un es zinu, cik nepatīkami Tev pie Br[igadera] iet. «Nogrim[ušo] zvanu» negribu viņam dot. - Tavu «Spēku un vielu» ņemu, protams, labprāt. Kad Tu domā papildināt ievadu, tad ļoti labi. Gan tad vēlāk sekos citi Tavi darbi. Daudz mīļu sveicienu.