42.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1915. gada 3. janvārī

3. 1. 15. A. Cielēn[ai].

Laime jau nāks pēc šīs nelaimes, šī kara; pareizāki, pēc šo karu virknes, kas sākusies. Tikai vai nāk. gads visu beigs? Viena viņš nebeigs: žāvēt pāri palikušo asaras. Bet noskaidrot viņš gan noskaidros visas lietas. Arī par savu mīļo Latviju mēs tad zināsim, tad nebūs viņai ienaidnieku no savas pašas dēliem.

43.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1915. gada 3. janvārī

3. 1. 15. F. Ciel[ēnam].

Mani visstiprāk ķēra vācu biedru nodevība, kaut gan to varēja paredzēt; bet dzejniekam jau pēc amata vajag cerēt un ticēt, un es, to zinādams, tomēr biju cerējis, ka genoši kaut cik pretosies karam; viņiem būtu krievi un franči sekojuši ar klaju revolūciju. Vāci tapa par nacionālistiem, un no mums arī par tādiem jābūt šo laiku. Par dzimteni es nebaidos, vāci tomēr nau tik stipri to noņemt. Bet mums, latvjiem, jālūko pa šo laiku tikt pie patstāvības, garīgas un politiskas. Citādi vēl viens vai otrs mūs apēdīs. Un mums ir sava kultūra un savs uzdevums to glābt. S[ociāl]d[emokrātiskā] internacionāle būs atkal, bet uz citiem pamatiem; un internacionālē mums jābūt kā nācijai, ne kā baram. Jaunu republikānisku., federatīvnacionālu Krieviju varēs aizstāvēt pret Vāciju, jo būs raisīti jauni spēki.

44.

J. BUŠEVICAM
Kastaņolā 1915. gada 3. janvārī

Mans dārgais draugs! Novēlu Jums priecīgu Jauno gadu, patīkamāku nekā pagājušo. Visi draugi Tevi sirsnīgi sveicina un priecājas, ka Tu jūties labi. Es saņēmu Tavu vēstuli, kuru esi rakstījis pirms kara sākšanās, un šodien pienāca Tava pastkarte (20. 11. 14.). Manu pastkarti Tu neesi saņēmis, tādēļ patlaban rakstu franciski. Mūsu izdevējs ir pārtraucis Universālas bibliotēkas iespiešanu. Bet viņš man nekā nav rakstījis. Kā jūtas un kur atrodas mūsu mīļā Guste?

                            Vienmēr Tavs

                                                Rainis.

3.1.15.

45.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1915. gada 12. janvārī

12. 1. 15. Robertam.

Dārgais draugs! Visas Jūsu laipnās vēstules es saņēmu, bet bija sāpīgi Jums atbildēt. Jūs taču pats rakstāt, ka mēs pirmo reizi nesaprotamies svarīgā jautājumā. Jautājums man ir patiesi svarīgs, un es dotu priekšroku, ja mēs šķirtos bez kādām noskaidrošanām. Taču Jūs acīmredzot nepareizi iztulkojāt manu klusēšanu, un es ne par ko pasaulē nevēlētos Jūs apvainot. Pārāk stipri esmu Jūs iemīlējis mūsu neklātienes pazīšanās laikā; es uzskatīju un uzskatu Jūs par vienu no labākajiem un godīgākajiem cilvēkiem, par vienu no tiem nedaudzajiem, kas ir spējīgi uz augstākām jūtām un skaidrām, patstāvīgām domām. Ne velti es Jums sakarā ar Jans[ona] afēru rakstīju, ka nepieciešama mūsu partijas atdzimšana uz jauniem pamatiem, ka viņa ir disciplīnas, autoritātes, birokrātijas pārmākta; līdz aklai melu un nodevības atbalstīšana novesta, lai izpatiktu priekšniecībai. Šī atteikšanās no patstāvīgas domāšanas kļuvusi vispārēja, kļuvusi par dogmu pēc kareiviski organizētās vācu partijas pavēles. Tas tika atzīts par nepieciešamu, un mēs līdz šai dienai esam garīgā nebrīvībā. Bet īstenībā partijai jābūt demokrātiskai un brīvai. Vācu partija kara sākumā neizvēlējās revolūciju, bet gan brīvprātīgi kļuva nacionālistiska, kļuva par prūšu militārisma orgānu ar mērķi izcīnīt vācu strādniekiem labākus ekonomiskos apstākļus uz kaimiņu nāciju pakļaušanas rēķina. Taču šīs nācijas ir patstāvīgas dzīves cienīgas, demokrātiskas un nemilitāristiskākas dzīves nekā dzīve Prūsijā. Tas arī ir s[ocial]d[emokrātijas] mērķis. Mēs, krievi, tiksim galā ar savu militārismu, taču netiksim tik viegli gala ar vācu un savējo militārismu, kuru ņemtiem. Bet mums, latviešiem, tiklīdz nonāksim pilnīga vācu baronu jūgā, kā nācijai tūlīt nāksies iet bojā. - Lūk, man arī sāpīgi redzēt, ka latviešu partija pieņem 1905. gadā latviešu asinīm traipīto baronu roku un tagad gatavojas mūs pavisam nožņaugt. Aklā vācu disciplīna, mūsu partijas dzīves šablonizēšana, morāles un patstāvīgas domāšanas noliegšana noveduši mūs līdz politiskai pašnāvībai. Lūk, to man ir sāpīgi redzēt. Sāpīgi redzēt, ka arī labs un gudrs cilvēks nepretojas šai pašnāvībai. Lūk, es Jums izteicu visu pilnīgi vaļsirdīgi, riskējot, ka Jūs pēc tam vairs nebūsiet mans draugs. Jūs redzat, cik augstu es vērtēju Jūs, labāk vēlos Jūs pazaudēt nekā pielaist starp mums nepatiesību. - Vienu manu vēlēšanos Jūs varat vēl izpildīt: atsūtīt man to vēstuli, kurā es Jums rakstīju plašāk par jaunā žurnāla programmu un partijas jaunajiem pamatiem. Cieši spiežu Jūsu roku. Esiet laimīgi.

46.

P. KALNIŅAM
Kastaņolā 1915. gada 17. janvārī

P. Kalniņam 17. 1. 15.

Mans dārgais draugs, ļoti priecājos, saņemdams šodien Tavu pastkarti, un tūlīt rakstu atbildi. Rakstu franciski, tādēļ ka latviski rakstīta vēstule varbūt neaizietu uz valsti, kur šī valoda ir nezināma. Tavs kara ārsta stāvoklis nekarojošā valstī ir vēl samērā pieņemams, kaut arī Tev jāpamet dzimtene un Tava skaistā māja. Raksti, kā jūtas Tava ģimene un kurp Tevi nosūtīs. Mēs savā Kastaņolā jūtamies labi.

47.

NEZINĀMAI PERSONAI
Kastaņolā 1915. gada 17. janvārī

Liels paldies, mans dārgais draugs, par Jūsu laimes vēlējumiem Jaunajā gadā. Saņemiet arī manus vissirsnīgākos sveicienus. Visi cer, ka mūsu varoņi nesīs atbrīvošanos, kas dos mums laimīgus gadus uz laiku laikiem.

17. 1. 15.

Tikai pirms dažām nedēļām mēs saņēmām Jūsu pastkarti.

48.

M. VALTERAM
Kastaņolā 1915. gada 17. janvārī

M. Valteram 17.1.15.

Mans dārgais draugs, esmu saņēmis Tavu latviešu valodā rakstīto pastkarti, bet neriskēju rakstīt latviski, jo šī valoda visā Somijā ir nepazīstama. Tu šaubies, vai mēs, vecie, vairs būsim derīgi tēvzemes brīvības cīņām. Man liekas, ka derīgi ir visi, kas nešaubās būt derīgi, ja ne mūsdienu, tad vismaz nākotnes cilvēkiem, tagadējā laikmeta pēctečiem.

49.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1915. gada 8. februārī

8. 2. 15.

Dārgais draugs, rakstu Jums otrreiz, jo neesmu saņēmis Jūsu atbildi: kā ir ar manu Kopotu rakstu izdošanu? Pirms kara sākuma es nosūtīju uz Rīgu pēdējo korektūras loksni, tā ka II d[aļa] būtu varējusi iznākt rudenī vai ziemā. Ir iznākusi tā paša apjoma Jaunsudr[abiņa] «B[altā] gr[āmata]», bet II d. neparādījās. Nupat saņēmu ziņu, ka I d. jau izpārdota, par ko In[iņberga] k[ungs] man neko nav ziņojis. Golts ar labiem noteikumiem piedāvā man izlaist otru metienu. Priekšlikumu nevaru pieņemt, kamēr nezinu Jūsu atbildi; pieņemšu tikai tai gadījumā, ka Jūs galīgi atteiksieties no otrā laidiena izdošanas. No otras puses es dzirdu, ka Jūs esat aizņemts ar avīzes izdošanu un vēlaties samazināt grāmatu izdošanu.

Atrakstiet man tūlīt, mīļais draugs, kaut nedaudzas rindas. In. es lūdzu atbildēt man telegrāfiski. - Rakstiet vislabāk krieviski. Naudu tagad nesūtiet, jo šeit 38 vietā maksā 48. Vēlu Jums visu labu.

Sveicieni no A[spazijas] un no Jūsu

                                                 Raiņa.

A. Naglin. Castagnola, Suisse.

50.

J. INIŅBERGAM
Kastaņolā 1915, gada 8. februārī

8. 2. 15.

Ļoti cienīts kungs, kopš piecām nedēļām es rakstīju Jums karti, pieprasīdams par manu koprakstu izdošanu. Pa to laiku ir no Jums izdota arī diezgan liela grāmata - Jaunsudrabiņa «B[altā] gr[āmata]», tātad apgādiena darbība nau apstājusies. Nupat saņemu ziņu, ka kop. rakstu I daļa esot jau galīgi izpārdota, un man pieprasa pēc atļaujas izdot to otrā izdevumā. Es nekā nevaru uz šo diezgan izdevīgo piedāvājumu atbildēt un tā varu tikt spiests viņu zaudēt, kad man nau ziņu no Jums; jo vecam izdevējam, kā Jums, es neatraušu otro druku, kad Jūs pats no tās neatteiksities. Tātad lūdzu atbildēt man tūliņ telegrāfiski: (Adr.: Naglin, Castagnola) oui vai non.

Atklātnes adreses daļā pierakstīts:
Pa visu šo laiku neesmu saņēmis arī nekādas ziņas no B[irznieka] kga, kaut gan tiku viņam rakstījis. Rakstu viņam arī līdz ar šo. «J[aunais] Vārds» sludina viņu kā līdzizdevēju, - varbūt viņš būs aizņemts ar laikraksta izdošanu un ierobežos grāmatu izdošanu. Reizē ar telegrammu lūdzu man atrakstīt arī plašāku karti vai vēstuli.

Paliekat sirsnīgi sveicināts no Raiņa.

51.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1915. gada 11. februārī

Dārgais draugs, saņēmu Jūsu vēstuli un dažas dienas pēc tam pastkarti. Jūsu norādītas grāmatas Lugāno neatradu, veikalā man apsolīja pasūtīt, taču brīdināju, ka lieta var ievilkties. Izsūtu Jums šodien kartes, kādas man bija mājās, Cīrihē pirktas. Te ir tikai itāliešu izdevumi. Grīnbergam aizrakstīt var, taču, pēc manām domām, nav nekādu cerību, ka viņš kaut ko atsūtīs. - Jūsu grāmata, man liekas, tiešām iznāca rudenī. Baltijas avīzes nepauž nekādas cerības: jau tagad, pašā kara karstumā, latviešu pagastu un sētu nosaukumi tiek pārsaukti krieviski, bieži reizē ar vācu valodu tiek aizliegtu arī latviešu valoda, bieži tiek aizliegtas latviešu ģimn[āzijas].

Pirms Jūsu pastkartes saņemšanas es biju muitā, bet man paskaidroja, ka sūtīšanai uz Serbiju netiek pieņemtas nekādas preces; to pašu, ko teica Jums. Tāpēc nesūtu Jums bromural.

Mēs Jums ieteiktu palikt Serbijā. Brīvdienās Jūs varētu apciemot arī dzimteni. Bez tam: no serbu dienesta daudz vieglāk nokļūt mājās: laba reputācija.

Asp[azija] domā braukt mājās, es pagaidām palikšu. Franču avīzi mēģināšu nosūtīt. Cieši spiežu Jūsu roku. Sūtām abi Jums sirsnīgus sveicienus.

                                                                Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

52.

K. B. VANSAM
Kastaņolā 1915. gada 10. martā

10. 3. 15.

Ļoti godātais kungs! Šodien es saņēmu Jūsu vērtīgo atbildi uz manu 19. 12. 14. pieprasījumu. Nekavējoties nosūtu Jums kopā ar šo vēstuli 15 frankus - kopējo summu, un lūdzu Jūs izstrādāt man pilnīgu horoskopu visai dzīvei un piesūtīt iespējami īsākā laikā kā atbildi uz manu pieprasījumu. Izmēģinājuma skaidrojumu, kas mani ļoti apmierināja, es no Jums saņēmu ar 1914. gada 22. jūlija vēstuli.

Dikt. F. R. - 9.

Ar visdziļāko cieņu.

53.

A. KIRNENŠTEINAM
Kastaņolā 1915. gada 15. martā

Dārgais draugs, saņēmu Jūsu kartīti no Skoples, taču redzu, ka mans sūtījums Jūs Nišē nav sasniedzis. Es sūtīju Jums 8. februārī uz Niši trīs kartes: Francijas, Polijas un visas Eiropas. Kamēr nebūšu saņēmis no Jums atbildi par sūtījuma saņemšanu, nevaru sūtīt Jums neko citu. Grīnbergs neatbild. Kāds tagad ir Jūsu stāvoklis? Darba laikam kļuvis mazāk. Varonīgā Serbija izcīnījusi sev mieru. - Mēs strādājam un slimojam. Sūtām Jums sirsnīgus sveicienus.

                            Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

54.

A. un L. KALNIŅIEM
Kastaņolā 1915. gada 17. martā

Liels paldies, mani dārgie draugi, par Jūsu apsveikumiem Jaunajā gadā! Saņemiet arī mūsu vissirsnīgākos sveicienus. - Jūsu pastkarti mēs saņēmām tikai pirms dažām dienām. - Mēs jūtamies labi.

                                    Vienmēr Jūsu rīcībā - Rainis.

Kastaņolā 17.3.15.

55.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1915. gada 4. aprīlī

P. Robert[am].

D[ārgais] d[raugs]. Jūsu vēstule bij ceļojusi 2 mēnešus, kamēr atnāca pie manis. Pa to laiku es aiz riebuma par laiku biju sācis strādāt, un nu, kad esmu nevesels, varu Jums atbildēt. Īsti tā jau nau atbilde, jo kur nesaprotas, tādas nevar būt. Bet man gribas tikai Jums vēlreiz teikt, ka Jūs paliekat man dārgs draugs arī vēl tagad, kad mums nau vairs domu kopības. Jūsu vēstules forma nevar mani aizskart aiz tiem pašiem iemesliem, ka esmu Jūsu dr. un esmu citādā domu pasaulē. Jūs esat aizgājuši turpat atpakaļ, kur bijāt pirms mūsu tuvākās satiksmes, ar saviem biedriem pilnīgā saskaņā un zem viņu frakcijas pilnīga iespaida. Iespaids vēl jo lielāks, tādēļ ka visa vācu partija un visa vācietība spiež tanī pat virzienā. Es no šiem iespaidiem varu atturēties tādēļ vien, ka aizvien esmu no viņiem bēdzis. Nu es varu Jūs saprast; Jūs mani ne, - un arī sevi ne. Jūs, kas vēl gadu atpakaļ (pie žurnāla dibināšanas) bijāt pret šablonu, pret birokrātiju, dogmatismu, disciplīnu un nodevību, Jūs nu pats mācat man ābeces gudrību. Mēs, jau gribējām paši ābeci pārtaisīt! Jūs pat nesaprotat, ka es tagad tāpat esmu pret šablonu kā toreiz. Jūs pat nesaprotat, ka vācu partija nodeva internac[ionālo] s[ociāl]demokrātiju, iestādamās par karu un ķeizaru (ko atzīst pat daži vācu biedri, kā Lībknehts). Jūs cerat, ka vācu ķeizars atsvabinās no krievu ķeizara un ka tas būs solis uz miera valsti. Zem vācu garīgā spiediena Jūs saprotat visu s. d-ju kā kosmopolītiski vācisku, ne vairs ķā internacionālu, kura dibinājās uz atsevišķas tautiskas soc. dem. kopības: Tā Jūs nonākat pie mazo tautu, sevišķi latv. tautas, eksistences noliegšanas, it kā jau, pastāvētu kāds beztautības stāvoklis. Iznākums ir tikai tāda moderna «kārklu vācietība». - Mēs gribējām saprast vēstures reālos spēkus un esam nonākuši pie vācu diktētā šablona. Vācu s. d. disciplīna mūs aizvedusi pie kalpošanas vācu imperiālismam. Toreiz Jūs bijāt mierā, ka proletariāta pamatlikumam nevajaga būt disciplīnai, bet solidaritātei, t. i., brālībai, jo disciplīna ir birģeļu varas mācība, ar kuru satura kopā pulkus; mēs gribējām saturēt ne ar varu, bet ar garu. - Es to pašu toreizējo ceļu iešu tālāk arī bez Jums: - uz domu brīvību un patstāvību, un esmu pārliecināts, ka proletariāts pēc kara arī ies šo ceļu uz jaunu internacionāli.

Ja uzvarētu vācu imperiālisms ar savu ķeizarisko, imperiālistisko soc. dem-ju, tad nebūs internacionāles, bet gan vācu kosmopolītisms, un tad nebūs arī proletariāta progresa uz ilgu laiku. - Vēl ko, jo mēs draugi: ja vēl rakstat, tad, lai nepārprastu, sakat ar jā vai nē: vai atzīstāt nodevību par politisku cīņas līdzekli? un vai atzīstat, ka latv. tauta ir iznīcināma?

56.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1915. gada 5. aprīlī

5. 4. 15. F. Cielēn[am].

Priecīgus lieldienu svētkus! Arī miera svētkus varēs drīz novēlēt, jo, kad arī sociāldemokrātijas biedri nesalīgs, tad salīgs ķeizari. Krievu ķeizars un viņa vācu sieva un valdošā vācu galma partija nedarīs nepatikšanas vācu ķeizaram, bet nodos Krieviju, kura jau tik pietiekoši sagatavota vāciem kalpot garīgi un miesīgi.

57.

F. GULBIM
Kastaņolā 1915. gada 23. aprīlī

23. 4. 15. Fr. Gulbim Liepājā.

Dārgo b[iedri], man mīļi tik sirsnīgi sveicieni no dzimtenes un rūpes par mani no biedriem, kuri man pat personiski sveši. Es aizrakstu uz Rīgu, lai neizdod atļaujas tādos apstākļos, kādus Jūs tos tēlojat. Vai būs kādi panākumi, nezinu: pasta satiksme man ar Rīgu gandrīz pilnīgi pārrauta. Ja arī šinī gadījumā ir panākumi, tad daudzos citos, pareizāki sakot, visos citos, tādu nebūs, jo kas lai no publikas puses rūpējas tā, kā Jūs to darāt? Man, neredzot nekad savu darbu izrādes, jāklausās uz H. Kleista padomu: pielūkojat, ka rakstat labas lugas; par labām izrādēm lai pielūko citi. Arī paša Šekspīra lugas bij izķēmotas no diletanta, bet viņš nesūdzas. - Ko tad lai es sūdzos? - Es Jums daudzreiz pateicos par Jūsu sirsnīgo līdzjūtību.

58.

N. ROBIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 13. maijā

                                Ļoti cienītā jaunkundze!

Še būs īsas atbildes un aizrādījumi uz Jūsu jautājumiem; Landera vēsture man ir, 3 lielas grāmatas, bet datus tikpat labi var dabūt no mazākas grāmatiņas «Baltische Bürgerkunde», kura izdota tieši no vācu partijas, puslīdz tanī pat garā. Jums tad pašai jāizprot no ienaidnieku raksta, cik tur patiesības. Ja vēlaties, tās grāmatas varu Jums nosūtīt, ar lūgumu pēc izlietošanas atsūtīt. - Tad viens mans biedris rakstījis garāku rakstu par Latvijas zemes apstākļiem un par baronu laupīšanas sistēmu kopš gadsimteņiem krieviski; ja viņam tas raksts vēl būs mājās un ja Jūs to vēlaties, varu viņam aizrakstīt, viņš Jums piesūtīs; tur būs ne vien dati, bet lietas apgaismojums Jums patīkamā garā. Tātad lūdzu drīzumā atbildēt. - Jā, man ir še arī vēl Indriķa kronika latīniski un vāciski, arī to varu Jums nosūtīt. - Te nu īsās atbildes:

1) Līdz bīskapa Alberta atnākšanai latviešu ciltis dzīvoja novados, kas tika pārvaldīti patstāvīgi no tautas sapulcēm un virsaišiem, kurus kronikas sauc par seniores, reges, Koniinge. Katrā ciltī valdnieku (patstāvīgu) ir lielāks skaits: liekas, ka tikai zemgaļiem bij virsvaldnieks, kurš apvienoja sevī visu cilti. Kā redzat, valdības veids gluži tāds kā tanī laikā Krievijā arī. Arī pārējā Eiropā, Vācijā, pat viskulturālākā Itālijā nebija toreiz vēl nodibinājušās nacionālas valstis, kas apvienotu kādu tautu visu. Bet Eiropas tautas šinī procesā bija labi tālāk tikušas nekā baltu tautas, arī latvji un leiši. Tur Eiropai palīdzēja romiešu kultūras atliekas un rodošās renesanse; arī viņu tautu lielāki skaiti. Tas pats sakāms par leišiem, kuriem, neskatoties uz vācu virsū spiešanos, izdevās nodibināt lielāku nacionālu tautu, apvienojot leišu dažādās ciltis. Latviešiem tas neizdevās (tālu no romiešu kultūras, mazs tautas locekļu skaits, pārvarīgs spiediens no vācu un krievu puses).

2) Tātad politiskā dzīve vēl maz attīstīta, laikam pirmatnējais komunisms; pastāvīga karaspēka nau, bet ir jau elementi, no kuriem tādu var sastādīt; kronikas min kara gājienu ikkatru gadu, tātad vajdzēja būt kareivjiem, kuri vienmēr gatavi iet un netiek atturēti no zemes darbiem. Bet lielākos karos zemkopji atmet zemes darbus un iet karā. Kara vadoņi laikam jau speciālisti; pa lielākai daļai tie paši reges, karaļi. Viņi tiek vēlēti, bet nau gadījumi, kur tie tiktu atcelti; tātad laikam vēlēti uz mūžu. Laikam lielāki zemes īpašnieki, kam savas pilis. Bet ir arī no citurienes atsaukti soģi un valdnieki un kara vadoņi pāris gadījumos minēti krievi - tā ir tā pati sistēma kā Krievijā, kur вече atsauca sev arī no citurienes князь. (Piem., Довмонт, leitis, tiek aicināts no Pleskavas вече un ir ilgus gadus ļoti iecienīts valdnieks, vēlāk pat atzīts par kristīgu svēto.) Rex pa lielai daļai gan bij reizē: administrācija, kara vadons un tiesa.

2a) Bīskaps Alberts iekaroja lībiešu un latviešu zemes ar vācu bruņeniekiem un vācu pilsoņiem un zemniekiem kā vieglāk apbruņotiem kareivjiem. Tie nāca uz Latviju kā svētceļotāji, lai izpirktu baznīcas uzliktos sodus. Tātad lielums šīs armijas bij noziedznieki, kuri atpirkās no soda; vēlāku gadu, kad lieta vedās, nāca arī citi peļņas dēļ: lieli laupījumi un zemes dāvinājumi, t. i., izdevumi uz lēņiem, vasalību, klaušiem. Katrugad Alberts brauca uz Vāciju un vervēja šos kareivjus.

2b) Pirms tika iekarots liels gabals Vidzemes: lībiešu zemes, tad gabali no Latvijas (Tālavas novads) un Vidzemes Igaunijas; Kurzemē vāciem bija panākumi vēlāk, jo pretestība no kūriem, bet sevišķi no zemgaļiem, bij lielāka. - Nau jāaizmirst, ka iekarošana izdevās beigās tādēļ, ka latvju ciltis bija reizēm karā savā starpā, bet sevišķi mūžīgās ķildās, laupīšanas karos ar igauņiem un arī ar leišiem. Lieli leišu iebrukumi zemgaļu un latviešu zemēs velkas pa visu laiku. Tikai pret beigām leišu iebrukumiem ir noteikts politisks mērķis: pievienot jaundibināmai leišu nacionālai valstij arī nacionāli radniecīgās latviešu ciltis: zemgaļus, kūrus un sēļus. Viesturs, lielais zemgaļu virsaitis, kurš valdīja 30 gadus, bieži ar vācu palīdzību atkaujas no leišu uzbrukumiem, bet arī leišus sauc palīgā pret vāciem. - Beigās, kad zemgaļu pretestība pret vāciem galīgi salausta, zemgaļi kā tauta izceļo uz radniecīgiem leišiem.

2c) Latvju lielākas pilsētas netiek minētas, bet gan ciemi un sevišķi stipras pilis, tikai ne no akmeņiem celtas.

2d) Verdzība tapa tūdaļ ieviesta no vāciem: saucās viņa par klausību, bij daļa no vasaļu-lēņu sistēmas, kāda toreiz bij visā Eiropā. Tikai zemniekiem bij brīva aiziešana no vietas. Bij jāmaksā messli un jāapstrādā zināms zeme gabals par labu kungam, kurus vāci iecēla par vasaļiem, dodami viņiem šo zemi lietošanā. Mesli un darbi bij nesamērojami lielāki par tiem, kuri bij doti [no] virsaišiem un soģiem, jo tie bij pašu ievēlēti, kamēr vācu kungi no iekarotājiem ar ieročiem ielikti. Pašu valdnieki šos meslus ar ieročiem nepiedzina, kamēr vāci to gan darīja.

3) pa vācu ordeņa laiku zemnieku stāvoklis bij tāds pats vergu stāvoklis, kāds bij arī Vācijā, kur zemnieki sacēla beigās zemnieku karu (1525). Zināms, iekarotā zemē Latvijā šis stāvoklis bij vēl grūtāks. Paši vācu kronisti apraksta šo stāvokli par nepanesamu. Zemnieks bij līdzīgs māju lopam.

Te jāpiezīmē, ka formāli to nesauca par verdzību, arī par pierakstīšanu pie zemes, kaut gan stāvoklis bij ļaunāks par tādu. Formālā pierakstīšana pie zemes, kuru mēdz publikā saukt par verdzību, bij atvieglinājums. Tas nāca tik Katrīnas II laikā. Un mūsu vēsturnieki no vācu žēlastības, kā Roziņš («Latviešu zemnieks»), iztēlo, ka vācu iekarotāji nenesa mums verdzību, bet ka tāda nāk no Katrīnas II.

3a) Zviedru valdība lūkoja dot zemniekiem zināmas tiesības un brīvības, bet nepaspēja atcelt verdzību. Jāievēro, ka zviedru valdības pašas spēks dibinājās uz zviedru zemniecību, kur nebija nemaz tādas verdzības kā pie mums un Vācijā. Tāpat zviedri gribēja ievest brīvu zemniecību arī Latvijā. Pat poļi (Stefans Batorijs) lūkoja reiz dot tiesības zemniekiem vai tos vismaz uzklausīt, bet vāci sarīkoja «zemnieku deputāciju», kas lūdza atpestīt viņus no tiesībām, jo vācu kungi esot labi.

4) Krievi, iekarodami Latviju, pa lielai daļai mēdza līgt ar vāciem, zemes politiskajiem valdītājiem, ne ar latvjiem, un tādēļ mēdza atstāt vāciem visas viņu priekšrocības; jā, pat deva tiem lielākas tiesības pret zemnieku, nekā agrāk bijušas. Katrīna II mēģināja atcelt verdzību Krievijā un arī Latvijā, mēģināja ievest konstitūciju Krievijā, bet arī tas viņai neizdevās.

4a) Merķeļa «Latviešus» varu aizsūtīt, bet raksts diezgan speciāls. Varbūt labāk gribat O. Rūtenberga vēsturi; tā rakstīta baroniem pretīgā garā. Laba grāmata, sīkumos novecojusi.

4b) Baroniem bij visu laiku ļoti neatkarīgs landtāgs, kur sēd tikai vācu muižnieki un daži priekšstāvji no pilsētām. Aleksandra III laikā atņemta viņiem vācu policija, administrācija un tiesa. Bet vēl tagad landtāgā, kuram piekrīt visas ekonomiskās dzīves vadība, nau zemnieku un latvju priekšstāvju. Landtāgam tikai nau tiesības sazināties ar ārzemēm.

5) Baltijas civillikumi ir dibināti uz veco feodālo kārtību ar dažu ierobežojumu. Zemniekiem ir savi likumi; tie ir zemāki radījumi nekā muižnieki un pilsētnieki, priekš kuriem vien der civillikumi.

Klausība (feodālisms) atcelts 1860. gadā, t. i., zemnieki maksā naudas renti jeb nomu muižai, bet nau spiesti personiski izdarīt muižas darbus. - Bet zemnieku zeme tika atzīta par muižnieku zemi, kad pašus zemniekus atlaida

brīvus no verdzības (1817.-18. g.); toreiz zemnieki bija prece un personisks piederums muižniekiem: pierakstīti pie zemes.

Bet arī «pierakstīšana pie zemes» bij atvieglojums pret agrāko verdzību, jo nu bij kaut kādi likuma noteikumi, kamēr agrāk, vācu ordeņa laikos, bij par zemniekiem - latvjiem - pilnīga vācu muižnieku patvaļa.

6) Sādžas mums bij ne visur un ne lielas; pat senlaikos kronikas nemin sevišķi, ka mēs būtu dzīvojuši ciemos. Pēc verdzības atcelšanas ciemus pa lielākai daļai izdalīja; baroniem bij interese vairāk naudas iegūt ar zemes pārdošanu un mazāk ražīgā kopīpašuma iznīcināšanu.

7) Māju pirkšana sākās, bet ļoti mazos apmēros, jau kopš 1817. g.; nebija vēl zemniekiem kapitāla, - vairāk pēc klaušu darba atcelšanas 1861. g. Bet arī tagad vēl liela daļa nomas zemes nau izpirkta (laikam tepat puse), tādēļ ka zemes cenas cēlušās.

8) Pārkrievināšanas politika sākās Aleksandra III laikā: 188~.-89. atcēla vācu admin[istrāciju], policiju, tiesas, skolas, - ieveda Baltijā vispārējo krievu tiesāšanas kārtību jeb procesu (Tiesu ustavus).

9) Mūsu literatūra, rakstītā, sākas ar bībeles tulkojumu 1585. g., bet pats pirmais sākums ir jau 1530. g. par latv. literatūru Jums jālasa Līgotņa «Latv[iešu] lit[eratūras] vēsture». Ir arī sīciņš krievu rakstiņš. Man ir abi, ja vēlaties.

10) Par mitoloģiju nau kopgrāmatas, tā jālasa pašam kopā: Bielenstein, Becenber[ger], Mannhard, Gubernatis, Фортунатов, Auniņš, Lerha krājumi.

Izlasiet franču valodā «Annales des Nationalités», tur sevišķa burtnīca par latviešiem un leišiem.

Par visiem jautājumiem ir diezgan daudz materiāla, kurš Jums būtu jāizstrādā cauri, kad gribat garāk rakstīt, - tās ir veselas studijas. Bet laikam Jūs gribat tikai dot īsākus avīžu apcerējumus, kuriem arī laba vērtība; tad varbūt Jums noder arī šīs piezīmes. Gaidīšu uz Jūsu atbildi: kādas grāmatas vēlaties. Tikai visas grāmatas es pēc lūdzu atsūtīt atpakaļ. Tāpat šīs piezīmes nenomest.

Man vēl no 1906. gada mazs apcerējums krievu valodā par latvjiem. Varbūt arī tas varētu Jums derēt.

Rakstīju Jums tik plaši - varbūt plašāk nekā Jums bij vajadzīgs -, jo man bij liels prieks par jūsu interesi: atmodusies latviete man simbols par atmodušos Latviju. Un varbūt Jūs man reiz būsat pat līdzstrādniece, jo darba daudz.

Paliekat sirsnīgi sveicināta

                                            no Jūsu Raiņa.

Castagnola 13. 5. [1]5.

Lūdzu, atrakstat, kur Witte ir izteicis savas domas par latviešiem?

Jūsu rakstā ļoti intresēts. Rainis.

59.

N. ROBIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 24. un 30. maijā

Castagnola

24.5.[ 1 ]5.

Mīļā cienītā jaunkundze, atbildu pirms uz Jūsu jautājumiem:

1) Kettlera laikā bija jau tulkots Lutera katķisms (1586. g.), tad gribēja sākt rūpēties par baznīcām un skolām, kas būtu pretspēks jaunai luterticībai pret katoļticību. Bet skolas ieved īsti tik zviedru laikā (Vidzemē kopš 1621. g.). Tad Mancelius un 1685. g. Glücka bībeles tulkojums. Šinī laikā arī pirmais latvietis mācītājs un rakstnieks: Vijums Steineks Tukumā. (Kurzeme toreiz zem hercogiem un Polijas.) Zviedri Vidzemē tikai 100 gadus. Tērbatas universitāte celta no zviedriem, Gustava Ādolfa.

2) Vidzeme pieder Krievijai kopš 1721., Kurzeme kopš 1795. Kurzemes liktens caur to netiks labāks, ka viņa vēlāk piekrita Krievijai, jo Kurzemes patstāvīgie lielkungi (hercogi) bij zem po]u protektorāta un bez tam īstie valdnieki zemē bij Stände - kārtas, t. i., vācu muižnieki, pret kuriem lielkungi nespēja turēties. Kāds labums nu var būt zemei, kuru patvaļīgi pārvalda vācu muižnieki? Krievu valdība Vidzemei jau arī tādēļ vien bij tik grūta, ka arī Vidzemē īsti valdīja un valda vēl tagad baroni, ar saviem landtāgiem un privilēģijām. Pat visā Krievijā valdība tik grūta, ka faktiski valda vācu birokrātija un vācu pilsgalms.

3) Vācu ordens un bīskapi nodeva visus, arī poļus un zviedrus (Patkuls). Nodevība pret zviedriem bij jo neģēlīgāka, ka tie jau arī bij luteri, un ar to palīdzību nodibināja luterticību, uz kuru skatās baroni kā uz svētumu. Baroni visur pārdeva savu pašu valdību par jaunām saimnieciskām priekšrocībām. Krauzes rakstā plašāk par baronu nodevību.

4) No seniem latviešiem nau uzglabāti nekādi elku attēli (tos Jūs laikam domājat, runādama par «idoliem»?). Senprūšiem tādi bijuši, bet laikam tikai galvenā svētnīcā. Latv. mitoloģija visskaidrāk redzama vēl tagad mūsu tautasdziesmās, un tur - ir skaidrs dabas kults, tik daiļā un humānā, vispārcilvēciskā veidā, kāda nau visā pasaulē. Šīm t. dziesmu dievībām nau itin nekādu reliģisku un visādi izraibinātu piedēkļu, kādi ir pat tādiem skaistuma un vienkāršības cienītājiem, kādi bij senie grieķi, par ģermāņiem, babiloniešiem, ēģiptiešiem nemaz nerunājot. Visa latv. mitoloģija ir gandrīz tikai poēzija ar ētisku, tiklisku raksturu un dabas dzīvi kā pamatu.

5) Tā kā krustakarotāji uzņēmās kara gājienus uz Baltiju pa lielākai daļai aiz vēlējuma zvēresta (Gelübde) un viņiem par to tika dota grēku atlaišana, tad no viņiem nodibinātās Baltijas valstiņas var saukt par brīvprātīgām noziedznieku kolonijām.

______________

Indriķa kronika ir ļoti speciāla, aptver īsti tikai laiku no 1191. līdz 1227. g., bīskapa Alberta valdīšanu.

Rūtenberga vēsture aptver visu laiku līdz 1561. g., līdz Baltijas patstāvības zaudēšanai un Polijas kundzībai. Bet abas Rūtenberga daļas kopā ir tāpat 1000 lpp. Labi gan citādi Jums noderētu.

«Balt[ische] Bürgerkunde» ir propagandas raksts no vācu puses, tātad spilgti vāciem draudzīgs, bet daudz ziņu un datu tur varēsat smelties. Galvenais, grāmata īsa. Krievisks rokraksts ir no J. Krauzes kga Cīrihā (Hohlstr. 18). Aizrakstat viņam pati, ja vēlaties, citu i vēl īsāku rakstu no viņa par «igauņu dzimt[būšanas] jubileju». Un nu, atļaujat izteikt Jums manu galveno vēlējumu: rakstat tūdaļ rakstu, kas ir daudz steidzamāks; rakstat Lausannas avīzē, pēc Parīzes; vāci jau iegājuši Kurzemē un ieņēmuši kopš 2 nedēļām Liepāju; briesmas vislielākās, un visai zemei vajadzētu aizstāvēties un palīdzēt krievu karaspēkam, jo mēs visi zinām, ka pret nesistemātisko pārkrievošanu mēs atturēsimies, bet pret sistemātisko pārvācošanu, kāda piekopta Beļģijā, pret visas zemes izdedzināšanu, pret iedzīvotāju apkaušanu un izdzīšanu, mēs, maza tauta, neatturēsimies. Nu, un šinī briesmu brīdi krievi ne vien atstāj niecīgus spēkus Baltijā, bet uzbudina pret sevi vēl iedzīvotājus, taisni tagad pārkrustīdami latv. pilsētas krieviski (Jēkabmiests - Яковлево, Saldus - Богоявленск), aizliegdami latv. valodu Rīgas apgabala tiesā, aizliegdami latv. himnu, pielīdzinādami latv. valodu vācu valodas aizliegumam. Vācu virsnieki izlieto kara viltību: runā latviski, - krievi aizliedz latviski. Franču, draudzīgai, publikai un sabiedrībai jādara tas zināms, lai viņa dara iespaidu uz krievu valdību: tagad ir pēdējs laiks dot latviešiem tiesības, lai mums būtu kas ko aizstāvēt pret vācu uzbrukumu. Krievi pat atņēmuši ieročus latviešiem, kamēr vāci un baroni drīst tos nēsāt. Jāsauc no tāliem kara laukiem latviešu zaldāti atpakaļ uz Baltiju; gan tad vācus drīz izdzīsim. Tas no svara arī frančiem. Tādēļ rakstat tūdaļ par šo; rakstat spilgti un uztraukti, kā Jūsu pirmā rakstā, un iznāks spīdoši un darīs iespaidu uz frančiem.

Redzams, ka Jums tiešām kultūra nāk no frančiem un vēl no W. Hugo, kuru es tā dievinu. Tāļākie raksti par latviešiem ir nepieciešami, bet šiem dienas jautājumiem ir priekšroka. Rakstat tūliņ.

_____________

Manā krieviskā rakstā ir ļoti daudz nostrīpots, kas Jums būtu derējis; iesākums man bij vēl rokrakstā, to pielieku arī klāt.

30. 5. 15. Augšējā vēstule nebij vēl nosūtīta, kad saņēmu šodien Jūsu vēstuli līdz ar pielikumu. Še dažas atbildes uz Jūsu atsevišķiem jautājumiem. Atbildēt visādā ziņā vajga uz vācu pretrakstu, - <tas rāda, cik plaši vācieši tura savus aģentus, kas «die überall Stimmung für Deutschland machen sollen», citiem vārdiem, «kas publiku lai piemāna par labu vācu militārismam»>.

1) Kurzemē un Vidzemē, tāpat Igaunijā, visa vietējā pašvaldība ir sakopota landtāgos, kuros valda neaprobežoti vācu baroni, jo pilsētu reprezentantu ir niecīgs skaitlis un zemnieku nau nemaz. Latvieša nau neviena landtāgā, jo arī pilsētas tur reprezentētas tikai no vāciem. Landtāgi līdzinās apmēram Šveices kantonu parlamentiem (no visiem iedzīvotājiem ievēlētām reprezentācijas sapulcēm), un lai nu šveicieši iedomājas, ka kantonā, kurā ir 6% vāciešu un 94% franču, šiem 94% franču nebūtu neviena paša priekšstāvja, bet visi būtu tikai vāci!

Latviešu priekšstāvji ir tikai pagastvaldēs, un tad arī tikai tādēļ, ka pie pagasta pieder tikai zemnieki; bet arī te pagastos šogad vēl mēģināja pierakstīties vācu baroni, lai arī pagastos dabūtu noteikšanu.

Zināms skaits latviešu priekšstāvju ir draudzēs, t. i., baznīcas pārvaldēs. Bet gandrīz viscaur mācītājus ceļ ne pati latviešu draudze, bet tos ieliek vietējais barons, - t. s. patronāta tiesības. Vislielākā daļa mācītāju ir vācieši - latviešu draudzēm!

2) Rīgā un lielā daļā citu pilsētu - domes (sapulces) un valdes (izpildu orgāni) ir vācu rokās tādēļ, ka pilsētu vēlēšanās pēc likuma var piedalīties tikai niecīga daļa iedzīvotāju - tikai bagātie, un tie ir vāci. Rīgā ar pusmiljonu iedzīvotājiem - vēlētāji ir laikam kādi 20000-50 000, tātad desmitā daļa!

3) Latviešiem līdz ar karu nau dotas it nekādas tiesības. Visas tiesības (valodas), kuras atņemtas vāciem, tiek dotas krieviem. Skolās, pat pagastskolās, kur mācās tikai latv. bērni, mācības valodai jābūt krievu; un latv. valoda top pielaista tikai uz pāris gadiem! Kad nupat pārdēvēja vācu vārdus pilsētām, tad neatstāja vis iedzimtos latv. vārdus, bet deva krievu vārdus: «Frauenburg» nepalika vis «Saldus», bet «Богоявленск», «Jakohstadt» - «Яковлево»; Jelgava paliek «Митава» - «Mitau», nevis «Елгава».

4) 1905.-7. gados latviešu mājas dedzināja vācu baroni, kuri vadīja un rīkoja krievu zaldātus un visur sastādīja listes par nodedzināmam mājām un nošaujamiem latviešiem. Tātad ne krievi to darīja, bet vāci, jo interese taču tikai vāciem aizstāvēt savas baronu tiesības un atriebt latviešu zemniekiem par agrārnemieriem 1905. g.; krieviem tādas intereses nebij, un bieži krievu zaldāti un virsnieki liedzās izdarīt sevišķi necilvēcīgus baronu atriebības darbus.

Piezīmes par «Les Lettons». Lūdzu nopērkat sev to N un atzīmējat gar malu rindiņu skaitu (81), ik pa piecām rindiņām (5, 10, 15, 20). Piezīmes rakstīdams, uzrādīšu rindiņas skaitli.

5) Abas provinces tiešām latviešu, bet saucas viņas Deutsche Ostseeprovinzen visus gadsimteņus; vāci par viņām runā kā par dzimtu vācu zemi, tā arī šinī karā vācu karaspēks runā par «vācu provinču atsvabināšanu no krieviem».

9) Vāci - infime minorité, jo - 7%.

13) Arī šī atzīšanās ir interesanta, ka krist. ticība bij tikai praetextus iekarošanai. To liedz<as> vēl tagad visi vāci.

26) Vāci nau cinquieme, tas būtu 20% no iedzīvotājiem; nē, viņi tikai 7% un, ja atskaitītu pārvācinātos latviešus vai tos, kuri aiz ekonomiskas atkarības no vāciem, bankām utt. pie tautas skaitīšanas uzdodas par vāciem, tad varbūt nebūtu i 5%.

27) Verdzība atcelta no krieviem, jā. Vāci vienmēr apgalvo arī vēl tagad, ka baroni paši būtu brīvībā laiduši zemniekus.

29) Krievu, pat absolūtā valdība, vairāk ieciesta nekā vācu. Tādēļ mēs negribam, ka mūs iekaro tagad Vācija. Krievi apspiež, bet ne tik sistemātiski kā vāci. Un patiesībā jau Baltijā valda vēl tagad vāci, un krievu absolūtā valdība ir dažā ziņā aizstāvētāja pret vāciem, tiem Kulturträgeriem.

30) Latviešiem tendence pēc demokrātiskas nacionālas autonomijas Krievijas valsts piederībā. Republikāniskas tendences tikai nedaudziem, un arī republika domāta kā sastāvdaļa no Krievijas republikas, par kādu domā krievi. Par patstāvīgu latv. republiku kopsakarā ar citām mazām Baltijas jūras tautām ir runa bijusi tikai literatūrā, bet bez jebkāda mazāka iespaida publikā.

35) Jā, latvji visizglītotākā tauta Krievijā. <Arī te atzīšanās.> Manā krievu brošūrā Jūs atradīsat, ka latvji izglītotāki nekā Balt. vāci!

35-40) Arī tāļākais par universitāti taisnība. - Vāci citkārt noliedz pašu Bildungsfähigkeit latvjiem.

40-45) Arī taisnība! Ne vien gramatiskās formās, bet arī vārdu celmos latv. valoda no visām dzīvām valodām pasaulē ir vistuvākā sanskritam, izņemot, protams, dažas indiešu valodas. Mēs esam tātad visvecākā, visaristokrātiskākā cilts Eiropā, ar visvecākām ciltsgrāmatām. Arī dzīvojuši Baltijā mēs esam no visiem visilgāk: 6000 gadus, ko pierāda vācietis Becenbergers, slavenais valodnieks Karaļaučos.

45-52) Arī tie glaimi par ātri augošo literatūru ir pareizi, tautas dziesmu mums ap 40 000, ar variantiem kopā 200 000. Bet tur nau ieskaitītas teikas; teiku ir ap 6000.

___________

Es nebiju rakstu iepriekš izlasījis, bet rakstīju piezīmes reizē ar lasīšanu. Nu redzu, ka raksts «Les Lettons» nau nebūt no vācieša, bet varbūt no krieva, visādā ziņā no drauga. Tātad manas rindiņas vēstules sākumā par «vācu aģentu» šinī reizē nevietā.

Raksta otra daļa turpret ir laikam no šveicieša, laikam vācu šveicieša, kurš dzīvojis tikai vācu aprindās un nemaz nau pazinis ne latviešus, ne Latvijas apstākļus.

1) Vācu baroni saucās par uzticamākiem krievu cara pavalstniekiem un ar to turas un valda Baltijā. Ar to viņi arī izlietoja krievu valdības varu, lai apspiestu 1905. agrārdumpi. Krievu valdība stiprā atkarībā no pilsgalmniekiem un vācu baroniem, kuri gadsimtiem turējušies krievu administrācijā un karaspēkā. Arī ķeizariene ir vāciete. Arī pate valdošā ģimene nau Romanovi, bet Hollstein-Gottorp; Romanovi ir izmiruši. Šis ķeizars vēl sevišķi vācu atkarībā, un vēl sevišķi 1906. g. revolūcijā pavadīja, glābiņu meklēdams Vācijā, Hessenā un Potsdamā. Kā lai vācu baroni nebūtu dabūjuši 1906. g. krievu zaldātus priekš latv. zemnieku apspiešanas~ Un turklāt Nikolajs II tik ļoti baidās no revolūcijas sava paša zemē. Viņš vēl salīgs mieru ar Vācijas ķeizaru tagad.

2) <Bet> vācu baronu uzticība caram nebūt nerunā pretī tam, ka Baltija jāatdod Vācijai, ka Krievija tātad, jānodod. Cars pats varbūt Krieviju nodos, kā Louis XVI nodeva Franciju, arī baidīdamies no revolūcijas. - Ir vācu ģenerāļi, kas kaujas krievu karaspēkā, bet ir daudzi baroni, kas kaujas vācu karaspēkā; un ir daudzi, kas jau nodevuši krievu karaspēku: Rennenkampfs, Siewers jau sodīti, arī Miasojedovs, kurš patiesībā esot bijis vācietis, vārdā Stolz, no Volgas kolonistiem. Lielie krievu zaudēi Prūsijā, pie Mazūru ezeriem, tad Galīcijā, arī pie Lodzas izskaidrojas ar vācu virsnieku nodevību!

66) Netaisnības vāci necieš nekādas, jo tagad aizliedz viņu valodu un dažus pat izraida, tāpat kā žīdus no Kurzemes, tādēļ ka viņi nodod krievus un pakalpo ar spionāžu iebrūkošam vācu karaspēkam.- Tā nau netaisnība vai atriebšanās, bet kara nepieciešamība: novērst spionāžu un pakalpojumus ienaidniekam.

70) Sarkanam Krustam vāci un vācu landtāgi devuši smieklīgi niecīgas summas samērā ar nabago latviešu dāvanām.

73) Deutscher Verein aizliegts, tādēļ ka propagandēja priekš Vācijas.

71) Vāci paši neliedz, ka viņi apspieduši 1905. g. dumpi, - skat. viņu grāmatu «Lett[ische] Revolution».

60.

K. EGLEM
Kastaņolā 1915. gada 30. maijā

Mīļais, tāļais draugs, saņēmu nupat Jūsu kartiņu no Persijas un rakstu tūliņ, lai izteiktu, cik ļoti es priecājos par dzīvības zīmi no Jums. Es biju Jums jau reiz rakstījis uz Harkovu, jo avīzēs bij ziņa, ka Jūs tur guļot slimnīcā, bet tagad jau daudz nejaušību. Lasīju arī, ka Jūs Persijā. Tagad nu zinām, kur Jūs domās meklēt. Novēlam Jums stipru veselību, Asp[azija] Jums arī sūta labākos vēlējumus, - mums, latviešiem, jau ir izturība, cenšanās un apzināta griba, vajga tikai drusku laimes, tad mēs sasniegsim lielas lietas, vispirms savu mīļo Latviju brīvu. Kā iet brālim Rūdolfam? Ja mīļie mājenieki lasa šo kartiņu, tad lūdzu arī viņus paziņot man par to un par Vidzemes dzīvi. Visu labu, daudz spēka un ticības uz labā uzvaru un daudz laimes. Sirsnīgi mīļi sveicina Jūs Asp. un Jūsu Rainis.

Ar plankumiņu apzīmēta lejā mana dzīves vieta Castagnolā.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

61.

A. KIRFIENŠTEINAM
Kastaņolā 1915. gada 30. maijā

Mīļais draugs, rakstu Jums tik vēlu tādēļ, ka ar to kopkomiteju bij grūti sadzīt galus kopā. Nu jau mēs skaitāmies kā sastādījušies, bet riteņi vēl nerit diez cik labi. Viss nokavēts un grūti salabot. Arī aplabināt grūti, īsti tas tas grūtākais, - sarūgtināto ir tik daudz; šodien pat aizrakstīju A. Ķeniņ kdzei: viņa tiešām bij jau pirms daudz strādājusi, bet nekā nevarēja saskaņot nesaskaņas, kad viņa būtu nākusi kopkomitejā; viņa beigās uzupurējās, un tad iznāca. Bet viņai rūgtums paliek pāri. Atrakstat kādu vārdu, kā Jums iet? Kā kundzei? Ko darat un ko nodomājat darīt? Vai pie mums arī piedalītos? Bet par visām lietām daudz sirsnīgu sveicienu.

                                                        Rainis.

62.

SIVRJĒ
Kastaņolā 1915. gada 8. jūnijā

Jūsu rakstu «dans les provinces baltiqus» (Le Matin, le 17 mai 1915) mēs, latvieši ārzemēs, lasījām ar prieku un pateicamies Jums, jo tā ir reta parādība franču presē, kur gandrīz [vienīgi] «Annales des Nationalités» sniegusi ziņas par mūsu zemi un tautu.

Vajadzēja pienākt mūsu nāves stundai itin tuvu, lai Eiropa ieprasītos, kas tie tādi latvieši ir, kas tur klusībā mirst no vācu zobena? Eiropai agrāk neatlika laika painteresēties par tautu, kura visilgāk dzīvo Eiropā, kopš 6000 gadiem, un kura ir visaristokrātiskākā, jo visāriskākā tauta Eiropā, vistuvākā vēl dzīvā radiniece mirušai sanskrita tautai.

Jūs, mans kungs, minat to pareizo, bet maz zināmo faktu, ka šī latviešu tauta ir devusi tagadējā karā Krievijas aktīvai armijai 400000 zaldātu, un labāko zaldātu, pa lielākai daļai gvardu, - tāda tauta nevar būt des serfs, kā dzird vācu avīzēs; nē, latvieši ir viena no augstākām kultūrtautām Krievijā, varbūt Eiropā.

Un atļaujat nu jautājumu, vai šie 400 000 augsti kulturālie zaldāti, - kas ir skaita ziņā tikpat daudz, cik varonīgo serbu, kultūras ziņā daudz vairāk, - vai tie nebūtu varējuši atspiest atpakaļ visus uzbrucējus - vāciešus, tāpat kā serbi austriešus, ja viņiem būtu ticis ļauts aizstāvēt pašiem savu zemi kā serbiem? ja šie latvieši nebūtu tikuši izkaisīti pa visiem plašiem un svešiem Krievijas kaujas laukiem, kur tie varēja tikai varonīgi mirt, bet ne uzvarēt.

Faktiski pat zemnieki - nezaldāti būtu spējuši turēties pret vācu priekšpulkiem, ja vien nebūtu šiem zemniekiem no krievu valdības atņemti ieroči, kādi tika gan atstāti vācu baroniem, iebrucēju - vācu ciltsbrāļiem.

Un ja Jūs, mans kungs, un varbūt arī plašāka franču publika atzīstat, ka tiešām šis pusmiljons Krievijai uzticīga karaspēka būtu labāk noderējis, kaudamies Baltijā, - vai tad frančiem nebūtu laiks kliegt, lai Krievija dara to vēl tagad? jo Krievijas lieta ir arī Francijas un visas civilizētās Eiropas lieta, un tā prasa, lai Baltija netop atdota vāciem.

Mums, latviešiem, kā tautai ir pārestība nodarīta: jāatzīst kaut pēdējā brīdi mūsu tiesība pastāvēt kā atsevišķai tautai un autonomai valstij, neatdalāmai jaunās Krievijas daļai! Pārestība, kas nodarīta mums, ir nākusi par ļaunu Krievijai un Eiropai, taisnība pret mums darīs labu Krievijai un Eiropai. Ir Krievijā lielākas un stiprākas tautas par mums, bet mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir vienīgs: mēs, latvieši - leiši, kā patstāvīga tauta un valsts, esam pēdējais un stiprākais cietoksnis, kas aizstāv Petrogradu un līdz ar to Krieviju; kad krīt Rīga un Latvija, tad krīt arī Petrograda un Krievija. Bet tām nebūs krist, to nevar piejaut civilizētā Eiropa. Bet mēs, latvieši, varam atturēties pret uzbrucējiem - vāciem tikai kā patstāvīga tauta un valsts vienība. Ja mums arī tad jāmirst, tad mēs mirsim ar apziņu par labu civilizācijai, kuras vecākā un reizē jaunākā atvase mēs esam.

                                                            Un letton.

63.

J. KRAUZEM
Kastaņolā 1915. gada 22. jūnijā

22.6. 15. Krauzem.

Lai Latvijā karš sveras arī par labu vāciem, visādā ziņā galvenā lieta paliek: izsaukt latviešos apziņu, ka viņi ir patstāvīga tauta, kurai nepieciešama arī patstāvīga dzīve, garīgi un politiski, jo, kad nau politiskas patstāvības, taps apspiesta arī garīgā dzīve. Mums jātiek vaļā no uzskata, ka spējam dzīvot tikai no vācu vai krievu žēlastības. Arī proletariātam un s[ociāl]d[emokrāti]jai vajadzīga tauta, un brīva tauta, proletariāts cieš visvairāk no tautas apspiešanas. Prolet. un s. d-ja var tikt pie sava mērķa tikai caur internacionāli, bet tā pamatojas uz tautību, nācijas pastāvēšanu. (Nokaut pāris miljonu taut[as] ir nokaut pāris miljonu proletariāta.) Kosmopolītisms ir utopija un vecmodība, beznācijas ļaužu nau, beznācijas stāvoklis ir tikai tāļš mērķis, bet ne līdzeklis uz mērķi. Kosmopolīti ir pūlis, ne organizēta masa, kura saslēgta nācijās; kosmopolīti ir skaidas un pelavas, ne lietaskoks un graudi.

64.

J. GABRIM
Kastaņolā 1915. gada 27. jūlijā

                    Augsti godājamais, dārgais gara brāli!

Nosūtīju Jums telegrammu, ka mana sieva saslimusi un ka es nevaru ierasties uz konferenci. Es rakstiski sagatavoju tai savus priekšlikumus rezolūcijas projekta veidā, ko nosūtīšu Jums. Ļoti nožēloju, ka neizdevās satikties un iepazīties ar Jums. Bet varbūt tomēr to vēl iespējams realizēt? Ja nu Jums būtu iespēja pavizināties aiz Gotharda? Brauciens ir brīnišķīgs, bez tam Jums ir tiesības uz atpūtu, neskatoties uz visiem neatliekamajiem darbiem! Varbūt Jūs finansiālā ziņā neesat gatavs tādam braucienam? Atļaujiet man tādā gadījumā būt par Jūsu baņķieri.

Gadījumā ja mums tomēr neizdosies šoreiz sastapties, atļaujiet griezties pie Jums ar dažiem man ārkārtīgi svarīgiem lūgumiem! Norādiet man: lietuviešu gramatiku un vārdnīcu (Kuršats varbūt ir labāka un praktiskāka?); gramatikas es labāk pārzinu vecās, zinātniskās (Schleicheru, Neselmann), - bet vēlētos praktiskas pašmācībai. Es jaunībā runāju lietuviski, kā students mācījos lietuviešu valodu, bet tas bija pirms 25 gadiem. Tāpat man gribētos lasīt lietuviešu vēsturi un Jūsu rakstnieku galvenos darbus; es pārtulkotu šedevrus latviešu valodā (esmu diezgan daudz tulkojis). Īpaši mani interesē drāmas; tā kā man ir sakari ar latviešu teātri, es varētu sekmēt lietuviešu dramatisko darbu ievešanu latviešu teātrī. Esmu gatavs darīt visu, lai tuvinātu abas literatūras, un ceru uz Jūsu līdzdalību. Jūs man arī norādītu galvenos lietuviešu žurnālus un pa vienai galveno partiju avīzei. Lasot avīzes, visvieglāk iemācīties valodas, tā es, piemēram, iemācījos itāliešu valodu. Jums tikai vajadzētu man norādīt adreses, kur pasūtīt jūsu avīzes.

Žēl, ka neizdevās sastapties, taču vēl redzēsimies. Cieši spiežu Jūsu roku.

                    Jūsu
                            Rainis.

27. 7. 15.

65.

J. GABRIM
Kastaņolā 1915. gada 28. jūlijā

Dārgais, nepaguvis aizsūtīt savu vēstuli, saņēmu Jūsu telegrammu. Man liekas; vēstule un priekšlikumi satur visu, ko es varētu pateikt mutiski, iznāktu varbūt vienīgi plašāk. Ja tiks pieņemtas kaut kādas rezolūcijas, es tās parakstīšu tūlīt pēc saņemšanas. No maniem priekšlikumiem Jūs redzat, ka es piekrītu pilnīgai abu tautu saplūšanai. Deklarācijas ārzemniekiem būtu vēlamas, taču ar tām būs grūtības, jo franču cenzūra ir pārāk stingra; tas pats droši vien būs Anglijā. Šveicei nav sevišķa svara. Taču es piekristu arī tam. Ja žurnāla dibināšanai vai citiem izdevumiem būs vajadzīga kolekte, es nosūtīšu arī no savas puses.

Ceru, ka Jūs reizē ar telegrammu nosūtījāt arī vēstuli. Visādā ziņā pēc mana priekšlikuma saņemšanas atrakstiet vai telegrafējiet, ja tomēr mana klātbūtne izrādīsies nepieciešama. Taču es domāju, ka tā nebūs, it īpaši tādēļ, ka tik kompetentā Ķeniņas kundze pateiks visu, ko vēl būtu vēlams dzirdēt no latviešu~ puses. Bet es pašlaik esmu nepieciešams šeit.

Dziļi nožēloju, ka iznācis tā, ka es nesastapos un neaprunājos ar novadniekiem un brāļiem, kuri jau sen mani ļoti interesē, taču apsolu vēlreiz, ka sastapsimies.

Sirsnīgs sveiciens visiem no Aspazijas un no Jūsu Raiņa.

Sirsnīgs sveiciens A. Ķeniņas kundzei.

28. 7. 15.

66.

J. GABRIM
Kastaņolā 1915. gada 24. vai 29. jūlijā

Ar lielu gandarījumu saņēmu Jūsu vēstuli. Jūsu nenogurstošā darbošanās mūsu zemes labā izraisa manī apbrīnu. Latviešu-lietuviešu konference šobrīd būtu ļoti vēlama. Atrakstiet man, kad Jūs braucat uz Ženēvu, es došos turp.

Parīzē Jūs pēc pāris dienām saņemsiet atbildi uz Sivrjē kunga rakstu, un lūdzu Jūs mēģināt ievietot šo atbildi laikrakstā «Le Matin».

Ar sirsnīgiem un brālīgiem sveicieniem

                                                    Rainis.

67.

E. MELNGAILIM
Kastaņolā 1915. gada 11. augustā

Cienījamais, mīļais draugs, saņēmu abas Jūsu vēstules, bet nevarēju savlaicīgi atbildēt, jo man bija steidzami jāpabeidz kāds darbs. Baidos, ka kara dēļ šī pastkarte Jūs vairs neaizsniegs, tomēr rakstu, jo tas, ko Jūs ierosināt, ir svarīgi. Esmu Jūs vienmēr uzskatījis par nopietnu, un Jūsu jaunās muzikālās ieceres manas domas apstiprina. To, ko Jūs gribat mūzikai, es gribu dzejai. Esiet mierīgs, Jums ir mākslinieciskais spēks un draugi, kas saprot Jūsu mērķus. Neatstājiet novārtā savu komponēšanu, lai arī cik nelabvēlīgi būtu ārējie apstākļi. Arī komponēšanā vienmēr jāvingrinās, citādi mākslinieciskais spēks nespēj augt. Un, starp citu, neuztraucieties: strādāsim un gaidīsim, kamēr paiet karš, tad sāksim īstenot savus plānus. Mākslai jākļūst plašākai.

Ar vislabākajiem novēlējumiem -

                                            Nagliņš.

Esmu nodomājis doties uz Londonu, tiklīdz vien būs iespējams.

Abs.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

68.

LAIKRAKSTA «JAUNAIS VĀRDS» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1915. gada 12. augustā

12. 8. 18.

Cienījamā redakcija!

Jūs man laipni piesūtat «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» Nr. 151, kur laikrakstu apskatā ar virsrakstu «Vācu parastais paņēmiens» pārdrukāts <rakstiņš> izgriezums no «Nov[oje] V[remja]», un tur ir runa par <Turciju> visas pasaules musulmaņiem, ko <barona Oppenheima vadībā>, kāda vācu komisija musinājot uz panislamismu un visas pasaules musulmaņu atdzimšanu un politisku neatkaramību, kuri pieņemot vācu priekšlikumus, tiem dodot pulka naudas un apsolot zelta kalnus. Pašā galā aiz visas pasaules musulm. aizslēptas pāris rindiņas par mani un sociāldemokrātijas ievešanu latviešos, - tiešām tās nebiju pamanījis, tādēļ pateicos par piesūtījumu. Kad 1892. g. vasarā toreizējais «D[ie]n[as] Lap[as)» redaktors taisīja savu ceļojumu uz Berlīni, pat Bēbels ņēmies viņam iestāstīt visus sociāldemokrātijas labumus, solīdams pat redaktora vietu avīzē «Vorwärts», gadījumā ja sociāldemokrātiskā virziena dēļ tam sava vieta «D. Lapā» būtu jāatstāj.

Viss teksts vertikāli svītrots.

Šīs denunc. rindiņas, kuras grib mani nostādīt par vāciešu nopirktu cilvēku no pašas manas atklāt[ības] darbības sākuma, top noslēgtas ar otru denunciāc. «V.» virsvaldības pieņemšana tad izrādās vienīgais glābējs tā vien[iem] (t. i., musulmaņiem), tā otriem (t. i., nopirktiem latviešiem). Ja jau pirmā denunc. ir bailīgi apslēpta (mans vārds arī nau minēts), tad otra ir gluži tumša, laikam «Dz. V.» gribējis neuzkrītošā kārtā norādīt, ka es esot pieņēmis vācu pavalstniecību, jo viņa ne sev[išķi] asprātīgi lasītāji varētu tā viegli iztulkot «virsvaldību».

Nu - pirmkārt: es neesmu pieņēmis ne vācu pavalstniecību, ne virsvaldību, nedz arī to vēlu latviešiem, es esmu, kā jau dzimis, joprojām Krievijas pavalstnieks, kaut arī varbūt otrās šķiras, bez dažām tiesībām, jo kopš gandrīz 20 gadiem esmu trimdenieks, t. i., pirmais ceļmalā, kuru katrs var paplūkāt, arī pats pēdējais.

Otrkārt: es nekad neesmu bijis «V.» redaktors, ne pirms, ne pēc «D. L-as» atstāšanas; man nau arī nekad pasolīta ne «V.», ne citas vācu soc. dem. avīzes redaktora vieta.

Bet varbūt man vismaz Bēbels «iestāstījis visus soc. dem-as labumus»? Laikam ar «labumiem» «Dz. V.» savā valodā apzīmē: sociāldemokrātijas programmu un taktiku. Arī to Bēbels nau darījis; nebija vajadzīgs, jo es to mācību jeb tos «labumus» pazinu jau agrāk un «jaunā strāva» no manis piekopta «Dienas L.».

Te nu es esmu atsaucis «Dz. V.» visas denunciācijas pret mani, bet nu man jāprasa, vai atsaukums jel maz ir vajadzīgs? Vai katram lasītājam, arī «Dz. V.», nebija tāpat redzama denunc. bezpamatība un smieklība? - Ka es būtu slepeni ticis par Vācijas pavalstnieku, kur «Dz. V-im» tik smalki speciālisti pat nebijušu lietu izzināšanā? Kā es būtu bijis par visas vācu soc. dem-as mācītāju un noteicēju, kāds bij «V.» redaktors? Un kur tad būtu likuši veco Liebknechtu? Vai pārcēluši uz māmuļas laikrakstu kā Rode-Ebelingu uz māmuļas teātri? Bet māmuļas laikrakstā «B[altijas] V[ēstnesis]» toreiz bij jau priekšā cits vāciets - A. Vēbers?

Tad - šīs denunc., vismaz netieši, nāk no «Dz. V.» speciālista tādās lietās, no J. J[ankava], kurš top turēts, lai nomelnotu visu, kas nau galīgi reakcionārs un melns. Uz viņu latv. sabiedrība neskatās vairs nopietni un viņam neatbild; arī man nau bijis vajadzīgs to darīt, kaut gan viņš mani uz visu, kas ar mani sakarā, apkaro ar speciālista līdzekļiem, un nu jau vairāk gadus no vietas. Kādēļ man būtu jāatbild šoreiz?

Taisnība - šoreiz denunc. ir bez paraksta un J. J. tagad nebūtu baidījies parakstīt, jo nu viņš ir uz visu spējīgs. Bet varbūt lieta arī viņam likās par daudz nelāga? Arī no tā viņš vairs nebaidās. Denunc. nāk no pašas «Dz. V.» redakcijas, - bet vai tagad uz «Dz. V.» pašu jāskatās nopietnāk nekā uz J., viņa runu? Vai «Dz. V.» jāatbild? Es nebūtu rakstījiss, bet ir viens apstāklis. Kad es biju «D. L.» redaktors, man padotais apakšredaktors bij M. Ārona k[ungs], tagadējais «Dz. V.» redaktors. Ā. k. toreiz mēdza izgriezt gabaliņus no avīzēm un piespraust savas piezīmes, taisni kā šoreiz; varbūt tas vēl tagad ir viņa darbs. Toreiz gan viņš izgrieza tikai no vācu avīzēm, jo neprata krieviski, bet tagad, ticis par «īstu slāvu», būs iemācījies arī krievu valodu, - kas tur ko neiemācīties valodas, kad ir spējīgs iemācīties nevalodas? Jaunajam «slāvam» tikai vēl palicis «ģermāņu» stils («taisīja ceļojumu», kur latvietis teiktu «ceļoja»), no tā viņu var pazīt. Tātad es domāju, ka Ā. k. pats rakstījis šo denunc., tādēļ tā tik bailīgi apslēpta. Ā. k. gan ir vēl bailes un zināms kauns. Šis ir apstāklis, par kuru runāju, kura dēļ es šoreiz tomēr rakstu. Par spīti visam, visai «Dz. V.» politikai (kuru «taisa» ne viņš), es tomēr Āronu Matīsu biju turējis par goda vīru, kaut arī pretnieku, savus bijušos apakšniekus un draugus es vismazāk varu aizmirst; kā tādu biju arī viņu apsveicis viņa jubilejā, zinādams, ka tādēļ man uzbrūk sociāldemokrātu partija, kura nepazīst jūtas. Tāpat Ā. k., kurš 1893. un turpmākajos gados bij pats «jaunās strāvas» līdzstrādnieks, ļauj savā laikrakstā apgānīt šo «J. str.», sava paša pagātni; tagad viņš drukā denunc. manā personā pret «J. strāvu», jo es tiešām - jāatzīstas - biju viņas iesācējs un vadītājs. Ka tā no vāciem nopirkta un sarīkota, ka vāci līdzi kā musulmaņi samusinājuši mūs uz «latv. atdzimšanu un politisku neatkarību», t. i., autonomiju, ko <tagad> jaun. slāvs vairs negrib; tagad Ā. k. pats pārliecina mani, ka bijusi maldīga mana ticība un viņa godprātība. Es veco ticību nenožēloju, kad tik Ā. kgam nebūtu jānožēlo sava jaunā ticība, ko tam iedevuši viņa laicīgās un garīgās maizes devēji - «Dz. V.» jaunie īpašnieki un jankav[ieši].

Vai nu šī apstākļa dēļ bij vērts man rakstīt? Atspēkojuma dēļ visādā ziņā nē. Kopš atstājos no avīžniecības darba, man nebij laika vairs un es nemēdzu atklāti atsaukt, lai no kuras puses nāca neslava un denunc. Par šo dienišķo ģifti, kura man tika pasniegta bagātīgāk nekā dien. maize, tagad man - un varbūt arī latv. sabiedrībai - pāri tikai neskaidras atmiņas: vācieši savās vācu un latv. avīzēs (Puriņu Klāvs) atzinuši, ka es liels laupītājs un man vajadzējis īsti nodarboties ne ar dzejošanu, bet ar banku laupīšanu, - man tādu atzinību jāatraida, jo es nekad neesmu bijis pat ne banku direktors; «Rīg[as] Av[īze]», kā dzird, pat izpaudusi, ka es noņēmis Rīgas Pēterbaznīcas torņa gailim zelta piešus, - arī tas man jāatraida, kaut gan tiešām mani daudzi redzējuši pašā Pēt. bazn. tuvumā, Pl[ātesa] drukātavā; kaut kur bijusi pat ziņa, ka es jau miris, - vai arī tā man jāatsauc? Es jūtos dzīvāks nekā jebkad, neskatoties uz visām manām slimībām, un ceru pārdzīvot visus savus neslavniekus un denunciātus. To atvairīšanai un ceļa līdzināšanai manam darbam es cerēju uz darba darīšanu, meklēju drauga rokas, publicistus, kuru darbs ir noskaidrot dem[okrātijas] jautājumu. Par godu latv. demokrātiskai presei un ar lielu pateicību man jāsaka: bieži es tādus atradu, kaut gan reizēm arī rūgti maldījos. Arī tagad es varu droši palaisties uz latv. sabiedrības lielāko un dzīvāko daļu - uz demokrātiju. Tā man ļaus likt manus spēkus manā darbā, un ne atspēkojumos. Un aiz manis stāv mūsu lielais palīgs laiks, kas ir spēcīgāks par visiem tumšiem spēkiem.

Beigdams es gribu vēlreiz teikt, ko jau teicu citā vēstulē: latv. demokrātijai, tautas lielākai daļai, jāņem savās rokās visas tautas lieta, latvietība!

«Dz. V.» un reakcionāri visiem spēkiem un visiem denunciācijas līdzekļiem grib tautu padarīt par savu privātīpašumu. Pat šinī briesmu. brīdī, kad svārstās svari par mūsu tautu pašu eksistenci, «Dz. V.» pūlas pazudināt visu mūsu demokrātiju, lai sagrābtu savās rokās noteicēju varu un taisītu labu veikalu. Katras autoritātes zemīgs pielūdzējs, viņš veikala dēļ nebaidās blakus augstākas varas uzaicinājumam: uz visu partiju vienprātību, - likt savu uzaicinājumu uz demokrātijas iznīcināšanu. Izlikdamies par latvietības sargu, viņš veikala dēļ sludina, ka mēs neesam latvieši un ka mums jātop par īstiem slāviem. Neviens demokrāts nau teicis, ka mēs neesam latvieši un ka mums jātop par vāciem. «Dz. V.» bij vācu kalps, kad veikals to prasīja.

Demokrātijai jāizglābj latvietība no šīm netīrām rokām. To dēļ daudziem <demokrātiem> bij apriebusies visa latvietība. Bet vainīga nau latvietība; tā mūsu augstākā manta; to lai sargā pate tauta, viņas lielākā daļa - demokrātija.

69.

O. FORELAM
Kastaņolā 1915. gada 27. augustā

27. 8. 15. Leitnantam Oskaram Forelam. Apvienotais kājnieku bataljons - 19/I.

Gaidīsim ar prieku sestdien pēc pusdienas.

                                                            Nagliņš.

70.

LAIKRAKSTA «JAUNAIS VĀRDS» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1915. gada 6. septembrī

Tēvija briesmās. Aizmirstiet manu jubileju, pieminiet Imantu!

                            Rainis.

71.

J. ŠUSTERAM
Kastaņolā 1915. gada 8. septembrī

8. 9. 15. Šust[eram].

Visa vaina tā, ka cīrih[ieši] tikai pēc gada atminējušies, ka ir dzimuši latvieši, - tik maz mūsu biedriem ir pašapziņas un pašlepnuma, un par to man dusmas. Esi nu latviešu rakstnieks gadiem cauri!

72.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1915, gada 9. septembrī

Mīļo, dārgo, kas par prieku bija saņemt Tavu vēstuli pēc tik ilga laika! un vēl kādu? tik sirsnīgu un mīļu un ar tik pārsteidzošu un skaistu sveicienu! Tu taču un taču esi dzejnieks, lai Tu kā liedzies! Vai tad Tava jūtīgā un mīlējošā, un reizē straujā un maigā dvēsele nau īsta dzejnieka dvēsele? Un vai tad nedzejnieks var otru tā saprast un otram līdzi just kā Tu? Tu esi dzejnieks, lai arī savā veidā. Un taču skaisti ir tie trīs parauga dzejoli, sevišķi «Der verlorene Sohn», jo tas ļoti grūti tulkojams. Tāpat «Meine Freunde», «Zur Beruhigung» - es tekstā neesmu diezgan skaidri izteicies, tādēļ ir radies mazs pārpratums. - Gaidīšu tagad Tava raksta atnākšanu. Bet vēstuli Kautskim raksti pats visādā ziņā; man neklājas, un tad es viņu nemaz nepazīstu, kamēr Tu gan. Vēstuli Kautskim atsūti šurp, bez adreses, lai neceltos šķēršļi, es tad visu kopā nosūtīšu viņam. Un nu, paliec sirsnīgi, mīļi sveicināts un skūpstīts un paldies par visu Tavu lielo mīlestību. Lai Tu nu drīz nāktu galīgi laukā no darba spaidiem un varētu nodoties savam iemīļotam garīgam darbam. Es būšu tas, kas visvairāk priecājas. Sveiks, dārgais draugs! Sveicini savus mīļos no mums abiem. Tavs Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

73.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1915. gada 9. septembrī

9. 9. 15. Dor[ai].

Manu mīļo dārgumiņ, Tavu sirsnīgo mīļo telegrammu saņēmu topat dien. Kāds man prieks! Ir tātad arī vēl man personiskas un asinssaites ar dzimteni, ne tik vien garīgas saites. Lai cik dzīvo nepersonisku dzīvi vien, ir tomēr it kā drošāk, kā aeroplānam, kurš var nolaisties reizēm arī zemē un nau jāpaliek mūžam, gaisā karājoties. Un, kad Tu atminies manis, tad taču arī dzimteni, jo es kā jēdziens no tās neesmu šķirams. Es jau tūliņ domāju, ka mūsu suga nau sausa koka, bet ar dzīvu sulu. Tu šinī briesmu brīdī savā vietā arī vari iziet no sevis laukā uz lielo kustību. Arī mūsu tautai tagad jāizšķiras, vai grib dzīvot vai mirt: inteliģence grib bēgt un tātad mirt, bet tauta izrāda stiprāko gribu dzīvot. Es esmu sev priekš dzīves, izšķiries arī Tu. Labāk dzīvosim!

74.

J. OZOLAM
Kastaņolā 1915. gada 16. septembrī

16. 9. 15. J. Ozols, Balahany.

M[ans] d[ārgais] draugs, mani aizgrāba Tava apsveikuma telegramma: lielie tālumi un lielie laika sprīži nau spējuši neko padarīt Tavai senai draudzībai uz Tavu biedri. Neko viņi neiespēs padarīt tai lielai lietai, kas mūs vieno, un tai mīļai, tālai dzimtenei, kas mūs audzējusi. Laikam un tālumam būs jākalpo mums un būs jāsaved mūs atkal kopā dzimtenē, kura būs brīva. Līdz tam paliec sveiks.

75.

A. BERTRĀNEI
Kastaņolā 1915. gada 20. septembrī

20. 9. 15.

Dziļi cienītā kundze, Jūsu sveiciens divkārt dārgs man, jo Jūs mani apsveicat kā latvju darbinieku; ka tās, tagad, šinī brīdī, sevišķi vajadzīgs latvju lietai, tās arī manas domas, tas šai lietai arī pats nāks par labu. To es zinu arī no Jūsu draudzenes. Jūsu sveiciens ir sajūsmas pilns izteikums. Tā var dzīvot Latvija un dzīvos.

76.

L. FORELAI-UPENIECEI
Kastaņolā 1915. gada 20. septembrī

20. 9. 15. Lokit[ai].

Veselu rožu dārziņu Jūs man atsūtījāt sveicienā, Jūs esat vai pati saulesmeita, kas kroņus pina sarkanrožu dārziņā. Jūs pielikāt arī kušķīti gailenīšu, kas atgādina man bērnību, kura nu tik tāli, kā to citādi grūti atcerēties. Jūs jau agrāk atsūtījāt mums «Les Etats-Unis de la Terre» - labāko grāmatu šim laikmetam un labākā cilvēka šinī zemē <Šveicē> (es gribētu Jums vēlāk par to rakstīt); Jūs atsūtījāt vēl agrāk savu mīļo, sirsnīgo kungu ciemā, kā Jums par visu pateikties? Tas ir tik daudz, ka pateicības vietā varam tikai lūgt pēc vēl vairāka - pēc Jūsu pates apciemojuma.

77.

J. KRAUZEM
Kastaņolā 1915. gada 20. septembrī

20. 9. 15. J. Krauze.

Dārgo tautiet un biedri, sūtam Jums visi trīs še palicēji sirsnīgākos sveicienus. Mēs dzīvojam piemiņā par tām skaistajām dienām, ko kopā pavadījām ar Jums. Dzīve no piemiņām un cerībām, tā jau ir dzejnieka daļa, un kuru tagad sāpes par dzimteni nepadara par dzejnieku? Tagadnes mums visiem ir maz, bet daudz pagātnes un vēl vairāk nākotnes.

78.

P. SĒJAM
Kastaņolā 1915. gada 22. septembrī

22. 9. 15. Mārtiņam.

M[īļais] d[raugs]. Te nu būs mana tik vēlā atbilde un paldies m[īļajiem] cīrikiešiem, Tik vēlu iznāca nezinu kā: kad jel es būtu godīgi slims kā Tu, - bet tikai tāds nepārvarams nogurums un slinkums! Palīdzi Tu, mīļais, izskaidrot maniem draugiem, lai neņem man jaunā. Varbūt mani c-ši vēl neteiks nekā, bet kas būs ar citiem, tālākiem? - Es tiklab kā nekam vēl neesmu atbildējis un pateicies, un visi taču bij nākuši ar pilnu sirdi. Šodien atsūtītais sveiciens ir atkal tik aizgrābjošs kā tas bez paraksta, kas par dēlu saucas. Nekad es viņa neredzēšu un nevarēšu pateikties, - viņš atsakās no visa, viņš tik mīl un izteic savu mīlu. Te ir īsts cilvēks, kā es to saprotu, no lielajiem, un taču nāk laikam no vismazākajiem. Tas ir mans dēls, kādu es gribētu. - Divas strādn. biedrības, kas man sevišķs prieks. atkal jaunatne, - ir tieši izaugusi paaudze, kādu mirs tikai cerējām, mēs, vecie, un ar tādu jaun. paaudzi var Latvija dzīvot un dzīvos! Un mēs, vecie! Labi, ka mēs arī spējam vēl rokas kustināt, kaut arī pamazām, darīsim arī savu darbu. Un Tu nu varēsi vēl daudz izdarīt, kad nāksi savā īstā vietā un darbā. Tev jūtīga sirds, to es vienmēr piedzīvojis un tagad sevišķi, bet tāda ir vajadzīga arī priekš katra liela darba. Tavs vecais.

79.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1915. gada 22. septembrī

22. 9. 15. Vecozolam.

D[ārgais] b[iedri]. Jūs esat dzejnieks ne velti, tik skaisti ir Jūsu apsveik. vārdi un tik sirsnīgi izteikti, ka es, viņos lasot lielo slavu, tīri drusku nosarkstu. Un tiesām visi mēs tagad esam «krustā sistie», kāda tur starpība, ka viens drusku agrāk? Labie vārdi, ko es tagad dzirdu no Jums un no tik daudziem, ir teikti ne personai, bet principam. Un princips ir: izturēt, lai uzvarētu! Un tas cilvēks, kuru es gribu kā šī pr. nesēju, ir varons. Princips un nesējs bij zīmēti uz lielo sabiedr. pārvērtības lietu, uz cilvēces lietu, bet viņi tāpat zīmējās jau no sākta gala uz tautu, bez kuras nau ne cilvēces, ne lielās lietas. To mūsu biedri nesaprata, un lielais daudzums vēl tagad nesaprot - no turienes mani uztraukumi un dusmas arī kartē Jums. Bet, kad nu biedri grib arī latvietību un viņu autonomiju, tad mēs esam līdzi un gan atradīsim ceļus kā saprasties un kopā strādāt. Ka Jūs un biedri atminas, ka mēs esam tauta, tas man liek cerēt, kad tauta grib dzīvot, tad viņa dzīvo.

80.

LATVIEŠU BIEDRĪBAI BAKŪ
Kastaņolā 1915. gada 24. septembrī

24. 9. 15. Latviešu biedrībai Bakū.

Dārgie, cienītie biedri un draugi, Jūs man tie esat bijuši jau kopš ilgiem gadiem negrozāmās laipnās jūtās, un daudz mīlas esmu piedzīvojis no Jums darbos un vārdos, par visu esmu Jums <no sirds> pateicīgs. Iekš Jums vienmēr izpaudusies sirsnība, latviešu dvēseles galvenā īpatnība. Bet latv. dvēsele ir tā, kas mūs turējusi kopā arī lielākos tālumos un saistījusi vienībā arī klaidā. Šinīs mūsu tautas visgrūtākās dienās, aiz kurām draud varbūt vēl grūtākas, kad mums nau glābiņa ne no vienas, ne otras puses, apzināsimies galīgi, ka mūsu vienīgais glābiņš iekš mums pašiem, <iekš tās pašas latviešu dvēseles> Kad arī draud izraut mums no mutes latviešu mēli, nekad mums neizraus no krūtīm latviešu dvēseli. Tā mūsu sāpju māti Latviju darīs brīvu un ziedošu, kā Jūs cerat, - un piepildīsies Jūsu un visu latvju cerība.

81.

N. BOKUMAM
Kastaņolā 1915. gada 25. septembrī

25. 9. 15.

Dārgais draugs. Priecājos, šodien saņemdams Jūsu ierakstīto pastkarti itāliešu valodā, pirmās divas nav pienākušas. Varbūt neesat saņēmuši arī pastkarti latviešu valodā, kuru Jums aizrakstīju? Tādēļ neesmu sūtījis arī drāmu. Nosūtu to tagad; pieliku vienu jaunu lapu par personām, Liekas, ka Jums vajadzēs visu pārrakstīt.

Taču par uzvešanu, tieši otrādi, cerības šobrīd ir ļoti vājas, mēģināsim un cerēsim. Latviešu-lietuviešu sapulce ir laba lieta, bet nezinu, vai apvienošana izdosies, projekts gan ir nodots apspriešanai.

Kā Jums klājas? Ko strādājat?

                                            Sirsnīgi Jūs sveicinu.

82.

H. ŠAKAM-STEFENHĀGENAM
Kastaņolā 1915. gada 25. septembrī

25. 9. 15.

Ļoti cienītais Stefenhāgena kungs. No laikrakstu ziņojumiem es uzzināju, ka Jūs Tilzītē izdodat laikrakstu latviešu valodā. Ja ziņas ir autentiskas, es lūdzu Jūs sūtīt man laikrakstu abonementa veidā uz 1 gadu un 3 mēnešiem. Ja arī laikraksts neiznāktu latviešu, bet gan lietuviešu valodā, mans lūgums paliek tas pats. Abonementa maksa tiks nokārtota tūlīt.

                                        Augstcienībā A. Nagliņš.

83.

V. VIDUNAM
Kastaņolā 1915. gada 25. septembrī

25. 9. 15.

Ļoti cienītais kungs. Sakarā ar J. Gabra kunga ieteikumu es griežos pie Jums ar laipnu lūgumu piesūtīt man Jūsu lietuviešu valodas mācību grāmatu. Es vēlētos mācīties lietuviešu valodu no tās vislabākajiem literārajiem darbiem un tādēļ lūdzu arī pēc Jūsu drāmām; par kurām pirms gadiem lasīju «Annales d[es] N[ationalités]». Kā vislabākā no vārdnīcām man pazīstama Kuršaiša vārdnīca, bet Šveices bibliotēkās to pasūtīt nevar. Tādēļ lūdzu Jūs mani informēt, kādā veidā es varētu to iegādāties. Visus izdevumus segšu tūlīt pēc Jūsu laipni piesūtītās informācijas saņemšanas.

84.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1915. gada 28. septembrī

28. 9. 15. F. Cielēn[am].

Dārg[ais] draugs un biedri, Jūsu sirsnīgie sveicieni ir tik laipni, tik pilni draudzības un mīlestības, ka Jūs - es varu cerēt - mani atvainosat arī par vēlo pateikšanos. Jūs jau diemžēl esat piedzīvojuši no manis vēlumu vēstuļu rakstīšanā; vienmēr tā pati vaina, ka mani nervi nestrādā daudz; tagad pēc šo svētku dienu uztraukuma jūtos atkal nelabāk. Mana veselība liek man samaksāt arī priekus. Un prieks man bij šinīs svētku dienās liels par Jūsu skaisto vēlējumu un lielisko dāvanu jo lielāks, kā negaidīts. Dante jau arī viens no maniem mīluļiem, kurš ar laiku top arvien tuvāks. Jūsu iniciatīva jau arī manāma berniešu sveicienā un lieliskajā dāvanā, kuri kā negaidīti aizgrāba mani jo vairāk. Izsakat visiem manu dziļu pateicību un atvainojiet mani par novēlošanos. Latvju lietā, kura mūs savedusi kopā, mūs arī tālumā un laikā saturēs kopā atmodusies Jūsu mīla uz Latviju, un tā ir mana labākā dāvana. Lūkosim nu visi visu darīt, lai Latvija dzīvotu.

Es gribētu Jums un berniešiem vēl daudz ko tuvāku rakstīt par Jūsu lēmumu, bet, lai nenokavētu šo, tagad beigšu. Lai dzīvo brīvā Latvija! (Verte!)

Vienu piezīmi par latv. valodu: tajā Dantes pantiņā taču visi vārdi ir latv. saknes - pilnīgi tie paši: segni=sekot, tuo=tavu, corso=correre=skriet (vecāka forma), lascia=laid, dire=tērzēt (cf A. Bielenstein), genti=gentis=ciltis, ļaudis.

Vēl v[iena] iedoma man bij: saucat to par nepiederīgu, bet Jnms kā draugam gribu to teikt: vai nebūtu iespējams, ka es redzētu berniešu vārdus sev par dārgu piemiņu ierakstītus kopējās lapās ar cīrikiešiem? Tur ir jau ierakstījušies davosieši.

85.

I. KIVINERAM
Kastaņolā 1915. gada 28. septembrī

Mans <dārgais> jaunais draugs, sirsnīgais sveiciens no Jums mani sevišķi aizkustina: jā, Jūs esat mans jaunais draugs, kā sakāt telegrammā. Jūs tā jaunā paaudze, kura var būt man visdraudzīgākā, jo Jūs, nepazīdami mani personiski, pazīstat un saprotat mani varbūt visdziļāk: mūsu jaunība ir līdzīga, un tā ir sakne visai tālākai dzīvei. Strādājat savu īpatnējo darbu, izkopjat savu īpatnējo dvēseli - saprotams, Jums priekšā liels darbs, - arī tas priekš latvju tautas nākotnes, bet tagad domāsim uz latvju briesmīgo tagadni, kā tur līdzēt ar saviem spēkiem.

86.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1915. gada 8. oktobrī

Cielēn[am] 8. 10. 15.

T. tagad latv. lietai Šveicē ir ļoti kaitējis un vienīgi aizraudamies no savām ne uz ko nepamatotām iedomām, it kā pilsoņi būtu iniciatori latv.-leišu konferencē. Viņam <un katram> taču jāzina, ka pilsoņiem nau vairs iniciatīvas latv. lietās; ka latv. tauta ir demokr. tauta; ka tautības lieta ir tautas, tātad - sociāldemokrātijas lieta. Ja mēs gribam - jeb pareizāki: ja es gribu (jo līdz šim es esmu vēl vienīgais) savienoties ar leišiem uz kopīgu darbību kopīgas nacionālas autonomijas iegūšanai, tad es gribu to kā sociāldemokrāts, kurš stāv uz demokrātijas, t. i., tautas, pamata; kurš nau kosmopolīts, fantasts, bet internacionālists, reālists. - T. un Jūs negribat vēl, ka latv. sajauc ar tumšiem leišiem un dod kopēju izglītības normu 52% lasītāji, es arī ne. Bet abas tautas ir taču viena pēc asinīm, arī nabags un muļķis brālis ir tomēr brālis. Un kopota latv.-leišu tauta būs taču nesamērīgi stiprāka nekā mēs vieni paši. Vai neizglītības dēļ Jūs gribat atgrūst arī latgaļus, kuri ir [½] milj.? Ja skaitāt izglītotos vien, cik tad būs? Pāris 1000. Mēs leišus izglītosim. Es gribu taču lielu politiku, veselu tautu, ne saujiņu inteliģentu, kuru darbība izgaro runās. Man jāsaka kompliments Jūsu mīļai kundzei: viņas instinkts par labu leišiem ir pareizāki spriedis nekā Jūsu prāts, kuru es turu tik augstu. Mūsu biedri sociāldemokrāti aizmirsuši domāt ar sirdi, bet kur sirds nepalīdz domāt, tur prāts pats top sīciņš un visas domas un slēdzieni arī sīciņi. Tā mūsu oficiālā partija ir nonākusi līdz birokrātijai un nodevībai, bet mēs gribam lielu politiku: latvju tautu darīt lielāku, pievilkt brāļus; gribam atsvabināt abas tautas nozares un tad iet palīgā labā cīņā par visu tautu brīvību.

87.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1915. gada 9. oktobrī

A. Cielēn[ai] 9. 10. 15.

Labs vārds visiem vajadzīgs, arī tiem, kas necieš, bet no tāles noskatās, kā es. Kā lai palīdz tagad dzimtenei briesmīgās bēdās? Tikai turoties jo stiprāki kopā darbā un jūtās. Jums tagad gan briesmīgi ko ciest, tā izsvaidītiem uz visām pusēm! Un nu vēl kurzemnieki, kuri visu pazaudējuši: i mantu, i dzimteni, i savus dārgos. Jādzīvo tomēr, jāturas pie savas zemes, jāturas tuvumā, jāturas kopā svešumā, - un mēs tomēr dzīvosim kā cilvēki un kā tauta.

88.

M. LIEPIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 9. oktobrī

M. Liepiņ[ai] 9. 10. 15.

Mīļus sveic[ienus] sūtu uz mājām - vai vēl ir mājas? vai vēl ir mājās tās skaistās sirsnīgās zeltenītes? Pēdējo sadzirdēju no Jūsu puses Jāņu līgošanu. Nu kara troksnis aizdzinis līgotājus; un vīri līgo kaujā, un zeltenītes kopj nelaimīgos mājās un svešumā. - Man vēl dzīva piemiņa no Jums - skaista palma. Tā aug un zaļo visam par spīti. Tā augs un zaļos latvju zeltenītes un latvju tauta.

89.

L. VAGULIM
Kastaņolā 1915. gada 9. oktobrī

9. 10. 15. L. Vagul[im].

Atgriezties dzimtenē! Jā, kā to izdarīt? Atverat durvis uz plašumu, ne uz šaurumu; mēs nāksim palīdzēt pret kopējo ienaidnieku, mēs neieskaitām to par atsvabinātāju. Bet vai mums ir vēl dzimtene? Kas to lai zina? Tik vienu es zinu, ka viņa mums atkal būs.

90.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 12. oktobrī

12. 10. 15. A. Ķeniņ[ai].

Jūs, ļ[oti] c[ienītā] k[undze], nu atdodat ar atberu atberām par ½ labu vārdiņu, ko esmu Jums teicis mierinādams, kad Jūs bēdājaties par Latvijas likteni. Bij man tik pāris abstraktu sausu domu, ka neaiziesim postā, bij tik sausi žagariņi, un Jūs, proti, mani apberat ar svaigu lapu un ziedu saujām, - tāda ir sieviete un latviete, pilnu sirdi, dāsnu roku. Un vajadzīgi jau būtu no manis šinī briesmu laikā tie labie vārdi: vēl vakar rakstīju Jums karti, kur bij rūgtums par mūsu biedriem, kas liek atkal cerības uz vācu kungiem, kaut gan uz kungiem cerēt viss ir velti. Vēl vairāk man sāpēja, ka Austra Krauze arī taču tanī pulkā un pēc sirds un straujām jūtām ir taču latviete, nau sausa un sentimentāla vāciete, ko esmu diezgan manījis visā labumā. Un ir tik cienīj. latvju darbiniece. Jā, laikā nāk Jūsu sirsnīgais sveiciens.

91.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1915. gada 13. oktobrī

13. 10. 15. Lilijai.

M[īļo] L[ilij], es viņu nakt sapņoju par Jums, un nu steidzos Jums rakstīt. Kad diena ar savām bēdām un dusmām aizplešas priekšā, tad sapnis atgādina, ka viena mīļa dvēsele tālumā bēdājas varbūt vēl vairāk, ka ir arī izrauta un aizmesta bez ziņas svešā malā un nau pieradusi. Jūs taču bijāt ko labi skaistu uzrakstījusi, un es klusi priecājos un glaudīju Jums galvu. Pēc parastās sapņuloģijas prieks nebūtu labs, bet man ir savi sapņi, kas runā tieši, - un labi. Pieņemiet to sapni kā pateicību; jo patiesībā es jau neiedrošinātos tā darīt, bet kā lai es citādi mierinātu Jūsu bēdas par tēviju? Un kā lai Jums pateiktos par mīļiem sveiciena vārdiem? Mūsu tautas bēdas ir lielākas par vārdiem, un arī katra latvja bēdas, jo arī kārklu vāci un spaļu slāvi kā nicinātu savu latvietību, sirdī arī viņi bēdājas, ka nespēj būt latvji. - Bet nebēdāsim ilgi; noraudat un ceļaties atkal kājās: Jūs esat dūšīga sieviete, kā jau latviete; pirmā uztraukumā Jūs sarausaties, bet tad darīsat, kas jādara. Mums, inteliģencei, taču vēl vieglāk; nebaraties tagad uz pamatšķiru, tā vienīgā var mūs glābt: saknes un stumbri, un zari der vairāk vētrā nekā ziedi. - Palīdzat tagad bēgļiem ar darbu; zemniekiem tagad visgrūtāk, tā ir vecā pamatšķira. Sakat, lai nebēg bez ziņas. Lūk, jau mēneši kopš Rīgai vajadzēja krist pēc vācu un bailīgo latvju aprēķiniem, bet vēl stāv. Un arī krisdama dzīvos Latvija, kad tik gribēs dzīvot, kad nesabīsies no pārdrošības eksistēt kā tauta; gars taču ir reāls spēks.

13. X l5.

92.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 14. oktobrī

Kas Jūs esat par brīnišķu cilvēku! Jūs mani gluži apkaunojat. Tas jau es neesmu, par ko Jūs mani iztaisat; tam es gribētu paka]censties, tādam vajadzētu būt, - un Jūs savas degošās sirds liesmās tādu jau redzat. Jūs uzliekat man briesmīgu pienākumu; kurš mirstīgais to varētu izpildīt, kaut arī sadegdams, bet Jūsu sirds degs arvien vēl tālāk. Jā, sieviete un latviete, kas jūt priekš lielas lietas! Man šinī laikā, lielajās briesmās tautai un mazajā prieku man, nācies bieži un biežāk domāt par tiem vārdiem: sieviete un latviete. Kāda dažādība un bagātība raksturos, un tomēr visas aizraujas no latvības lietas! Un aizraujas ne sausi un ne sentimentāli, un ne sistemātiski kā vāci. Mums, latviešiem, taču ir bagātāka dvēsele; varbūt tādēļ, ka jaunāka, varbūt tādēļ, ka izaug no divkāršas kultūras: no vispārējās eiropeiskās vīrietīgās un no latviskās, tautas dziesmu, sievietīgās. Mēs esam visvecākā un visjaunākā, vismodernākā tauta, jo šī divkāršā kultūra ir nākotnes kultūra. - Es gribēju rakstīt rāmā vīrietīgā garā, bet domāt par sievietību - ir aizrauties. Bet taisnība tomēr ir: reiz jau sievietes latvju tautai deva savu dvēseli maigumā, dziesmās, - vai nu nevaram cerēt, ka sieviete dos to otrreiz straujumā, briesmās! Ir iekustināta latvju sieviete latvju lietā, un, kad sāk plūst paši zemzemes dziļākie ūdeņi, tad plūdums neizsīks un dzīvos Latvija. Pate proza top par dzeju, mūsu mazie darbiņi top lieli un mūsu mazā ticība top liela. Man jāsūdz Jums arī savi grēki; arī pret Jums: kopš mūsu pirmās sarunas Cīrihā es biju Jūs turējis par niknu vācu draudzeni, kas priekš manis nozīmē gandrīz to pašu kā latvietības pretnieci. Man grūti savienot tos abus jēdzienus, bet es sāku saprast, ka citāds gars to var. Es biju pārsteigts no Jūsu sajūsmotiem vārdiem manā dzimumdienā, es tik tagad sāku tos saprast. Kad man ziņoja par Cīrihas 6.10.15. sapulci, ka atmests punkts par uzstāšanos pret vāciem, es redzēju tur atkal uzstāšanos pret latvietību. Es tagad redzu, ka Jūs ar visu to esat tomēr ne vien pārliecināta, bet sajūsmināta latviete, un tad man pietiek, un tik jākaunas, ka esmu par Jums sūdzējies kā vācu draudzeni. Tagad, lai arī kādi Jūsu ieskati par līdzekļiem un ceļiem, latviešu lieta ir labās un īstās rokās, kad Jūs esat kopkomitejas sekretāre.

Jūsu organizatoriskās spējas top vienā balsī cildinātas, Jūs esat Cīrihu homo novus, bez ķildu pagātnes, Jums visi uztic, - darat tad to darbu, Jums tas izdosies. Kur vajga, pamājat man ar pirkstu, es būšu līdz. Viens mans padoms tūliņ, ko jau izteicu pirmā vēstulē: nevajga iesākt ar kompromisu, bet vajga tūliņ sākumā noteikti izteikties vai par Krieviju, vai Vāciju, - manas domas: par jauno Krieviju. - Par kopkomitejas oficiālo adresi bij domāta Lozana tādēļ, ka tur latvjiem draudzīga avīze «Gaz[ette] d[e] Lausanne», ka franču Šveicē intreses uz krievu, tātad arī latvju pusi, ka no turienes labāka garīga satiksme ar Franciju un Angliju, ar kurām (sevišķi Angliju) mums būs jārēķinājas tāļākā politikā kā ar draugiem un patstāvīgas Latvijas pabalstītājiem, jo Anglijai ir arī materiāla intrese uz mūsu patstāvību.

Tomēr vācu Šveice nau atstājama novārtā, jo polemika taps vesta pa lielākai daļai vācu Šveicē, un labi, ka tur tad arī ir sekretārs. Naudas vācamai centrālei atkal labāk vieta fr. Šveicē. Kā to ierīkot, Jūs labāk zināsat. Arī Robiņ j-kdze par to Jums rakstīs. Vācamas vietas būs laikam katrā kolonijā Šveicē, varbūt vēlāk arī tālāk. Pat Lugānā varbūt var vienu ierīkot, jo tres faciunt collegium. - Vēl to: oficiālā amatā es nekādā negribu būt; es gribētu drusku savu darbu strādāt, uztraucies es nu esmu diezgan, nu varu mierā palikt, jo lieta ir īstās rokās. Bet es visur būšu, kur varu palīdzēt ar savu padomu vai vārdu.

Esat sirsnīgi sveicināta no Aspazijas

                                                un Jūsu Raiņa.

Castagnolā

14. 10. 15.

93.

A. ROŽKALNAI
Kastaņolā 1915. gada 15. oktobrī

Cienījamo jaunkundz!

Rakstu Jums, lai saņemtu kādas ziņas par Jūsu veselības stāvokli. Pēdējo dzīvības zīmi no Jums es saņēmu jūlija sākumā. Atsūtiet man pāris rindiņu.

                                        Dziļā cieņā -
                                                    A. Nagliņš.

Kastaņolā, Tičīnā, Šveicē. 15. 10. 15.

94.

V. RIKVEILIM
Kastaņolā 1915. gada 16. oktobrī

16. 10. 15. V. Rikveil[im].

D[ārgais] b[iedri]. Jūs es vienmēr esmu sevišķi cienījis, kaut gan mēs personiski nekad neesam redzējušies, Jūs man liekaties gluži pazīstams: tādu es sev tēlojos atklātības darbinieku, kādam vajadzētu būt; man sen domas tādu tēlot rakstos. Jūs esat apbrīnojams raksturs, jo visi, kas par Jums runājuši atklāti vai personiski, zinājuši tikai labu stāstīt. - Man ir vēl sevišķis iemeslis Jūs cienīt kā teātra draugu, kurš domās atzinis un darbos atdzīvinājis teātra sociālo un audzin. misiju, kurai nau līdzīgas. Priekš manis drāma ir skaidrākais un spēcīgākais ierocis mūsu lielajā cīņā, kura taču galu galos ir garīga cīņa. Kāds prieks man bij par atzinīgiem vārdiem no tāda gara cilvēka kā Jūs. Tā man ir labākā atmaksa. Paliek. sirsn. un mīļi sveicināts, tagad varēšu vēl drošāk cerēt uz uzvaru.

95.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1915. gada 17. oktobrī

Mīļie draugi, kā nu Jums labi iet, ka nemaz vairs nau ziņu no Jums. Pēdējā Jūsu kartiņa ir rakstīta 14. majā; tur solījāties drīz rakstīt plašāki, bet nekas pēc nau atnācis. Laikam nabaga Brencim tagad daudz darba, bet vai nu maimiņa, vai Schön-Pauli varētu kādu rindiņu atsūtīt. Mēs dzīvojam pa vecam, drusku slimojam, tādēļ ka dārgi maksā braukt uz Cīrihu pie ārsta. - [Garāks nesalasāms svītrojums.] Paliekat visi trīs, un ja ir vēl kāds paziņa, mīļi, sirsnīgi sveicināti un skūpstīti.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

96.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1915. gada 25. oktobrī

25. 10. 15. R. Ivanov[am].

Mums jāturas kopā vairāk nekā jebkad. Un tad mēs pārvarēsim krīzi ne vien kā atsevišķi cilvēki, bet arī kā tauta. To mēs nekad nedrīkstam aizmirst, arī kā biedri ne, jo proletariātam tautiskums ir svarīgāks nekā buržuāzijai; tai ir diezgan naudas, lai iztiktu bez dzimtenes un tautas, bet proletariātam dzimtene un tās valoda ir tas dārgākais. Nevienam nav tiesības to anektēt. Mums vajag autonomiju; tā ir mūsu griba, jo tā vajadzīga mūsu nākotnei. Bet arī tā mēs nepazudīsim. Mūsu gars ir pārāk spēcīgs; mēs arī zem pelniem kvēlosim. Neskumsti, mums ir nākotne.

97.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 25. oktobrī

Lai Spīdola spīd,
Pret dimantu zobens lai slīd.
Kad Jūs nākat palīgā, tad
Daiļums nāk mums līdz.

Castagnola 25. X 15.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

98.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 26. oktobrī

26. 10. 15. A. Ķeniņ[ai].

Leišu izturēšanās tiešām drusku varmācīga; pats protests arī bij nevajdzīgs, jo tad jau bij atcelta piespiesta evakuācija, pateicoties protestiem domē un citur mājās. - Mēs nevaram apmierināties ar kompromisu; mums noteikti jāzin un jāizsaka, vai gribam, ka mūs anektē Vācija, jeb vai gribam autonomiju Krievu valsts sastāvā; es esmu par pēdējo un par skaidrību, kura vienīgā der arī politikā.

99.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1915. gada 31. oktobrī

Mans dārgais draugs, mans labais Pauli, saņēmu visus Tavas īstās draudzības un mīlestības pierādījumus, Tavu vēstuli un Tavu lielo rakstu uz manu jubileju: tas raksts ir viena vienīga draudzības augstā dziesma. Slavas vārdus esmu dzirdējis diezgan, arī pajas, bet patiesību Tu man saki ar pilnu vaļsirdību, ar drauga un sapratēja tiesībām; un tas vien der i citiem, i man. Es vienmēr to esmu teicis: visdziļāk spēj saprast draudzība un mīla; naids neredz tāli un paliek pie ārībām, kuras asi uztver. Bet priekš lielas un dzijas saprašanas, ne vien kritikā, bet visās dzīves parādībās, vajadzīga mīla uz aplūkojamo priekšmetu. To es saku gluži bez sentimentalitātes. Tas ir ekonomisks likums dabā: mīla ir stiprāks spēks jeb kustība, jo netop novilkta uz personiskiem blakus mērķiem, kā, piem., naida spēks, kurš darbojas vairāk subjekta nekā objekta dēļ. Mīla nau vairāk nekas kā subjekta dzīvības spēka izstarošana uz citiem: personām vai lietām. Kā tāda viņa ir dzinējs spēks arī vēsturē; viņa tuva rada intelektam, garam, varonībai. Vēst[uriskais] materiālisms pareizs savās domās, bet neprata novērtēt šo garīgo spēku. Izskaidrojums dialektisks: v. materiālisms dzima kā pretstats vecam ideālismam; bet sintēzi viņš nespēja dot, tā var nākt tik tagad, kad redzam garīgo spēku. Šīs sintēzes attīstības gaitā esmu es: es izcietu agrāk nekā citi un briesmīgāk nekā citi šķelšanās un jaunsavienošanās procesu, tādēļ ka man no sākta gala bij vājāki un vārīgāki nervi un es biju viens kopš bērnības. Runā par manu talantu; es nezinu, kas tas ir, es redzu tikai to, ko citi negrib redzēt: aiz pārākas ticības sev, aiz liela spēka, lielas paļaujas uz savu vai citu agrāko spriedumu, aiz paraduma, arī kūtrības, aiz negribas sāpināt savus draugus un tuviniekus vai citiem iemesliem; es neesmu tik personisks jeb vai citādi personisks. Izsaku es to visvienkāršākā veidā, apmēram kā runāju ikdienas runā; tik skaisti kā citi es neprotu izteikt. Kad es tā teiktu, tas izklausītos neīsti. Gandrīz tā Tu arī esi mani sapratis; galvenās lietās vairāk nekā kurš cits. - Viens varbūt Tev izliksies nesaprotami, jo Tu turi mani par ļoti personisku, pat agresīvu. Taisnība, bet tas nerunā pirmam pretī. Es priekš sevis arī esmu tikai objekts, kas nodots manās rokās: es kopš bērnu dienu vientulības esmu vienmēr par sevi spriedis un vēlāk sevi audzējis un rīkojis kā kumeļu. Bet arī vienmēr spārdījies, kamēr domājis, ka lieta tāda, kā es viņu redzu, un ka tas der, ko daru vai lieku darīt. Piemēram, tas, ko nupat runājām par partiju. Es no sākta gala domāju, ka p., turēdamās pie v. materiālisma vien, atstāj neizmantotu lielu spēku: garīgo un ētisko. Partijai pēc mana uzskata vajadzēja būt ne vien saimnieciskai un politiskai, bet arī ētiskai un garīgai, un filozofiskai. Te mūsu nesaskaņu sākums jau kopš 95. gada. Jansona nodevība 97. gadā mani tik pastiprināja manā uzskatā, sevišķi pēc, kad redzēju, ka pret to nau iespējams karot. 1903. pārnākot man mājās, J. lūdza, lai aizmirstot bijušo; es to darīju, cerēdams, ka nu tiks atzīta un piekopta ētika arī partijā. Es maldījos, nekas negrozījās; protesti nelīdzēja. Man teica, es kaitēšot partijai. Tad es gāju citu ceļu: pozitīvi, savos darbos vienmēr uzsvēru ētiku, garu, varonību, tā gribēdams to ievest partijā. Masas to saprata un to pieņēma, ofic[iālā] partija pretojās un palika pie tikai ekonomikas un tikai politikas. 1905. gadā parādījās sekas abās pusēs: masas izdarīja sajūsmas darbus, of. partijā Jansons atkal nodeva, un of. partija atkal par to klusēja. Draudēja briesmas p-ai, ētiskā izvirtība. Ko bij darīt? Mēģinājumi celt gaismā veco lietu (no savienības u. c. puses) tika aizkavēti, viss, kas bij nelabi darīts agrāk un vēlāk, tika nevis atklāts un nosodīts, bet apslēpts pēc pilsoniskās politikas. P-a nesaprata, ka viņai vajadzēja darboties pēc jaunas ētikas, t. i., proletāriskās politikas, bez viltības un varas, jo pret to, pret pilsonību jau gāja cīņa. Vajdzēja propagandēt šādu uzskatu un uzstāties pret jaunumu p-ā. Es gribēju pats to darīt, bet es biju slims un man bij cits darbs: pozitīvi, ar literatūru tēlot jauno ētisko proletārisko politiku. Uzņēmās to darīt toreizējais savienībnieks, kreisais sociāldemokrāts Jankavs, un darīja to sākumā arī kreisākās pārliecības vārdā. Kreisākie elementi viņu sākumā pabalstīja, bet tad atkrita, un, viens palicis; viņš meklēja atbalstu labajos. Viņš arī bij laikam aizrāvies no cīņas un sācis uzstāties ne kā sociāldemokrāts reformētājs, bet kā pretnieks ne vien bezētiskam virzienam, bet visai partijai. Tur es nevarēju piekrist. Kad tika celta gaismā Jansona lieta, Jankavs ,jau bij vairāk pretnieks p-ai un man nekā J-am. Es domāju, nu partija sapratis bezētiskā virziena kļūdu, un, izmeklēdama Jansona lietu, ievērodama manu iesūtījumu, atzīs principā, ka J[ansons] darīja nepareizi, 2 reizes nododams, bet p. kongress sankcionēja nodevību, nemaz neizmeklēdams lietu. Tā bij pilnīga atsacīšanās no ētikas politikā; to darīja ne kāda frakcija, bet visa oficiālā partija. No tā laika man nau vairs nekā kopīga ar of. partiju. Bet jo tuvāka man tapa proletariāta lieta, kura nu bija atstāta novārtā un kuru nu vajdzēja glābt. Cik briesmīgas sekas ir gara un ētikas neievērošanai, rāda arī vācu partijas izturēšanās šinī karā, kur ofic. p-a izdarīja arī nodevību pret internacionalitātes principu, nekavēdama karu. Nu būs jānāk jaunai internacionālei un jādibinās uz garu, ētiku, domu brīvību. Te arī mans sintēzes darbs: pārvarīgs uzdevums, jo nu jau esmu vecs, bet jādara ir, jo tā ir mana dzīve. Sociālisms pats jāuzskata kā evolūcijas etaps: jārada jauns gars, jauna doma, jauni veidi, jauna sajūsma; tam jāizaug no vecām sulām, tām, kuras dzīves spējīgas. Te mans universālisms, vai kā to sauc. Bet lai kāds nosaukums: saturs priekš manis būs lielākas ciešanas nekā visas līdzšinējās - un Tu redzēji, ka tās nebij mazas -: augt ir - pārlausties un sāpēt, - bet, lai velns rauj, es taču iešu. - Un varbūt nāks dažs līdzi, kas būs ar mieru uzņemties sāpes, atteikties no draugiem un vispārējām domām - Varbūt mana iešana šoreiz būs tikai citāda, ne cīņa: es esmu redzējis, cik nevērtīga katra cīņa, ja tā ir tikai negatīva. Varbūt es varēšu palikt pie pozitīvas darbības; daudz kas ir pretī: pate cīņa, pēc tagadējās pasaules domām jeb dogmām (jo tās top uzspiestas), ir nepieciešama, pret pašu ciņu jācīnās; mēs paši audzinātāji uz cīnīšanos. Bet bez pozitīvas darbības, bez darīšanas nevar būt, jo nevar būt bez darba un bez atpūtas. Bet radīšana ir atpūta. To jau Tu arī jūti; jo tā ir brīva uzelpošana, patstāvīga nepiespiesta kustība, kā rotaļāšana. Man sevišķi daudz vajga vājo nervu dēļ. Šis briesmīgais laiks mani gluži nogurdinājis: mūsu tautu un tēviju nāvē nost - un viņā tik maza griba dzīvot kā tautai, tapt patstāvīgai. Tur arī partijas vaina, kas mācīja dzīties tikai pēc šķiras un indivīda labklājības, ne pēc dzīva organisma - tautas - patstāvības. Šķirām vajdzēja būt tautā jeb nācijā un tautām internacionālismā jeb cilvēcē, bet nu partijas ļaudis pie mums domā šķiras ārpus tautām kosmopolītismā, kuru nepareizi sauc par internacionālismu. Bet cilvēce nepastāv no indivīdiem, bet no tautām. Pārlēkt šo attīstības posmu nevar, kā nepareizi s[ociālisti] r[evolucionāri] savā laikā gribēja pārlēkt kapitālismam. Ja mēs, latvieši, to darām, tad mēs iznīkstam kā tauta, un nokaut latviešu tautu ir liels zaudējums cilvēcei, jo mēs tikko sākam dot pasaulei tās dvēseles bagātības, kas mums ir, - es tik zinu vienu: tautas dziesmās ir veca ticība, kas būs jaunā. Sāpīgi par to rakstīt, gribētos labāk pozitīvi rādīt. - Es redzu, ka esmu reizu reizēm aizklīdis par daudz tāli, bet, domājot uz Tevi un Tavu darbu, negribot nāk domas; tikai dziļš un īsts cilvēks jeb, kas tas pats - dzejnieks, ierosina. Tādā ziņā es arī Tevi saucu par dzejnieku. Un izteiksmes spēja Tev arī ir. Nevajdzētu Tev vis jaut ierūsēt talantam, vajdzētu izrauties šad un tad uz atpūtu, uz radošu darbu. Šinī brīdī tas grūti, jo jāpalūdz cietējai mūsu tautai, bet vēlāk lūko vairāk izrauties maizes darbam, kā Tu jau esi darījis: Tu esi dzejnieks. Arī tas to pierāda, ka Tu par spīti visām partijas dogmām un apkārtnei ej uzupurēties dzīvā darbā: glābt cietēju tautu. - Partija atsakās konsekventi no ļaužu glābšanas, jo neatzīst jūtu un garu, bet tikai materiālās šķiras intereses. Bet še atkal piemērs, ka ar tādu īsredzību kaitē pats sev. Tautas labā jāstrādā kapā visām šķirām, arī māmuļnieks ir latvietis un cilvēks. Negrib strādāt kopā tikai vēl galējie melnie, un arī aiz materiālām interesēm. Tava pozīcija ir pilnīgi pareiza principiāli, un Tava darbība ir uzupurēšanās ētiski. - Gribēju Tev rakstīt daudz par literāriskiem un biogrāfiskiem jautājumiem sakarā ar Tavu rakstu, bet neiznāk šoreiz. Nosūtīju, redzēs, kāds būs iznākums. - Sveicini Lepsku un saki paldies par norakstīšanu.

Vēl ko, mīļais. Kad Tu tik skaisti vāciski tulko, vai Tu negribētu uzņemties vāciski tulkot kādu no manām drāmām? Kura Tev ērtāki. To var izdarīt palēnām. Pēc tad varētu no vācu tulkojuma tulkot krieviski, - un varētu uzvest. Še es netīši iepazinos ar veco Боборыкину (84 gadus vecs); tas solās rekomendēt mani Щепкина-Куперник un Яворская Maskavā - abas labi tulkojot, un Яворска'i vēl savs teātrs. Arī Немирович-Данченко viņam labs draugs. Tulkojumu izdarīt tā, ka lai es vārdu pa vārdam prozā pārtulkojot krieviski, un viņas tad tulkotu pantos krieviski. Bet nu viena nelaime, ka man nau laika, es gribētu ko jaunu rakstīt (daudz gabalu jau iesāktu), un tas būtu jāatmet, kad man jātulko krieviski. Griežos pie Tevis pēc palīdzības: vai Tev nebūtu kāds latvietis, kas prot labi krieviski un varētu uzņemties šādu prozas tulkojuma darbu. Tas arī varētu Яворска'i mutiski piepalīdzēt, kur viņa kādā nezināšanā. Tulkojumā jāatzīmē katras rindiņas gals, lai pantu skaits būtu līdzīgs oriģinālam. Varbūt Tu zinātu tādu tulkotāju arī Pēterburgā? Atraksti, dārgo, ko Tu par to domā. Esi mīļi sveicināts. [Paraksts.]

Vēl pāris piezīmes: kas tā tāda kultūrbiedrība Maskavā, kuras priekšnieks esot A. Ķeniņš? Kādas tai biedrībai naudas? Kādiem mērķiem? A. Ķeniņ kdze grib no tām dot summas latv. lietas propagandai ārzemēs. - Lūdzams salasi un atsūti krievu laikrakstu NN, kuros minēta mana jubileja («Речь», «Утро», «Россия»). - Šodien pienāk Tava sirsnīgā telegramma, - izsaku siltu mīļu paldies visiem sveicinātājiem, arī tiem darbiniekiem un rakstniekiem, kuri mani pirmoreizi sveicināja: bēguļu apgādības biedrībai, komercskolu audzēkņiem, brālim Sašam, Akurateram, Annai Brigader, Ķeniņam, Dālem, Bērziņ[am?], arī Līgotnim un Birkertam, un visiem, visiem. Sāku jau pateikties atsevišķi, bet apguru, neiztur veselība, lai man ļaunā neņem. Daudz, daudz labu dienu, mans mīļais.

Rakstu nosūtīju, bet atbildes vēl nau; pacietīšos drusku un tad rakstīšu vēl. Tulkojumi ir ļoti skaisti. Aspazija arī to saka.

Vesels, sveiks. Tavs Rainis.

Kāda Minna Veinberg kdze atrakstījusi Aspazijai vēstuli un gauži lūdz viņai tūliņ telegrāfiski sūtīt kādu palīdzību. Bet nu Šveices pasts nepieņem naudas sūtījumus uz Krieviju, tādēļ mīļi griežos pie Tevis ar telegrammu, lai Tu viņai palīdzi. Tu nu redzēsi pats, kas darāms. Daudz paldies Tev jau tagad no Aspazijas, un es zinu, ka Tu to ļaunā neņemsi, lai Tev cik daudz darba un uzupurēšanās. - Tu esi īsts cilvēks. Paliec sveiks un sveicinu visus savējos.

Vēstules kreisajā malā pierakstīts:
Man ļoti patīk, ka Tu savam dēlam dodi brīvību. Sveiks.

Vēstules sākumā ar zīmuli pierakstīts:
Šo vēstuli, lūdzu, uzglabā, par tiem jautājumiem vajadzēs rakstīt atklāti avīzēs. Sveiks.

100.

R. A. BERŽJĒ
Kastaņolā 1915. gada 3. novembrī

3.11.15.

Ļoti godātais Beržjē kungs!

Saņemiet manu sirsnīgāko paldies par tiem laipnajiem vārdiem, kurus Jūs man nosūtījāt ar Robiņas jaunkundzes starpniecību. Cik ļoti es ienīstu vācu dzelžaino dūri, tik ļoti es mīlu Gētes dūri - «Faustu», kas parādījās vācu gara ziedu laikā un pēc kura iesākās šī vācu gara noriets. Mēs esam izmācījušies «Faustu» un gribam iet tālāk. Jums ir vesela kolekcija no visiem «Fausta» tulkojumiem, atļaujiet man tai pievienot arī savējo.

Par grāmatu «Buda» es būtu ļoti pateicīgs.

                                                    Patiesā cieņā.

101.

G. BROŠĒ
Kastaņolā 1915. gada 3. novembrī

3.11.15.

Augsti godātais Brošē kungs!

Jūs pilnībā pārvaldāt krievu valodu, tādēļ es nesākšu Jūs apgrūtināt ar vācu valodu, kura ne Jums, ne man šobrīd nav patīkama. Vēl jo vairāk tādēļ, ka man Jums jāizteic mana neliekuļotā, sirsnīgā pateicība, bet vissirsnīgāk var pateikties krieviski. Mēs ar Aspaziju esam sajūsmā par Jūsu rakstu: «D. p. letton» un par tik glaimojošu uzmanību pret mūsu, Eiropā ne ar ko neievērojamu tautu. Mēs, latvieši, uzskatām sevi par laimīgiem, ka Jūsu personā mums radies drošsirdīgs aizstāvis un popularizētājs. Ar nepacietību gaidām parādāmies Jūsu latviešu literatūras vēsturi un tāpēc mēģināsim sekmēt Jūsu spožo un auglīgo darbību mazo tautu labā, bet jo sevišķi latviešu tautas labā.

Vēlamās fotogrāfijas un dažus datus par latviešu literatūru Jums nosūtīs Robiņa.

Esiet tik laipns un paziņojiet man, vai Jūs nebūtu ar mieru pārtulkot franču valodā latviešu lugu jambos (3000 rindiņu). Ir tulkojumi rokrakstā krievu un vācu valodās.

Par honorāru mēs vienotos vēlāk.

102.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 4. novembrī

4.11.15. A. Ķeniņ[am]

Mēs esam aizraduši priecāties par tiem ilgiem gadiem: jau [30?] gadus es redzu, ka nemierīgi valstās no sāna uz sānu Imantai un grib mosties un celties, bet, cik paceļas, tik atkrīt. Diezgan viņš durstīts sānos, un, ja no šī pēdējā vācu cirtiena neceļas, tad varbūt no tā arī paliks uz vietas, un mums būs jāierīkojas uz citas sugas dzīvi. Tagad prieks jau ir vairāk nekā biju cerējis, bet vēl nepietiek. Dzīves gribu atspiež atpakaļ «Dz[imtenes] V[ēstneša]» melnie, kuri paceļ Imantu tikai, lai ērtāk nomauktu viņam ādu, ko pārdot. ½ milj. rubļu spiegu kompānijai Veinb[ergs] un Zanders izmangojuši no «aprindām» sev; denuncē pat Goldm[ani] un Zālīti, kad tie nepalīdz pie «Dz. V.» privātveikaliem. Tagad zagt ir taču drusku par daudz. - Jūs redzat: aizradis esmu priecāties, bet ieradis daudz redzēt, - arī tam ir savs labums. Un es domāju, par vēlu nekad nebūs priecāties. Bet toties man ir citādi prieki, un tādu es daudz esmu piedzīvojis šinī pēdējā laikā, es priecājos, piem., par Jūsu prieku un Jūsu un daudzu sajūsmu.

103.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1915. gada 7. novembrī

Mīļo biedri, saņēmu nupat Jūsu privāto vēstuli un varu dot Jums no pieprasītiem datiem sekošos: «Uguns un Nakts» izrādīta 110 reizes pa 4 gadiem, «Induls un Ārija» 60 reizes pa 3 gadiem, «Pūt, vējiņi» - 80 reizes pa 2 gadiem, «Zelta zirgs» izrādīts 50 reizes pa 5 gadiem. Vēl šur tur nomales izrādes, tā ka visu izrāžu kopsumma - pāri par 300. Dzeju krājumi visi kopā, līdz ar pārdrukājumiem, neskaitot pakaļdarinājumus: izdoti apaļā skaitā 40 000 eksemplāros. - Fausta tulkojums piedzīvojis 3 izdevumus. - Vācu laikrakstos atsauksmes nedz par lugām, nedz dzejām gandrīz nau bijušas, protams, atskaitot denunciāciju rakstus; kuros krievu valdībai aizrādīts, lai jele reiz aizliedzot izrādīt sociālistiskas lugas. Bet ir gan bijušas atsauksmes Lettische literarische Gesellschaft ikgadus referātos par latv. literatūru; tur arī aizrādīts uz kaitīgo tendenci, bet arī literārisko vērtību. Ja sadzīšu kādu, nosūtīšu. - Saņēmu arī Jūsu oficiālo uzsaukumu un redzu, ka Cīrihas biedri Jūs nepiedodamā kārtā runājuši, noslēpdami Jums, ka jau veselu gadu atpakaļ uz manu iniciatīvu tika noturētas 2 konferences, kurās es izstrādāju rezolūciju ar latvju autonomijas prasību; tikai gadu atpakaļ Cīrihas biedri nebija vēl tik tāl aizdomājušies un baidījās no tādām lietām kā latvju autonomija. Kad nu man tagad pēc gada to pašu stāsta kā savu darbu, tad tas ir tiešs apvainojums priekš manis, jo vairāk tādēļ, ka saka, it kā nekas nebūtu darīts: paši cīriķieši nau gribējuši nekā darīt un domājuši veselu gadu par lietu, ko es viņiem teicu jau pašā kara sākumā. Bez tam: vai tad Cīrihā nekā nezin, ka Bernā no leišiem un latvjiem izstrādāta rezolūcija ar autonomijas prasību un publicēta jau sen franču un angļu avīzēs? Vai nezin, ka no Gabra un manis pieprasīta autonomija domei jau 1. augustā? Tāda noklusēšana ir arī apvainošana un nau pierādījums par politisku apķērību no viņu puses. Līdz ar to Jūs nostādīti neveiklā stāvoklī. -

No Jūsu vēstules varu spriest, ka Jums ar veselību iet labāk. Atrakstat par sevi un esat mīļi sveicināti.

                                                                Rainis.

104.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1915. gada 14. novembrī

14.11.15. F. Cielēn[am].

Vāc[iešu] uzvara tik liela nemaz nau: ne fr[anči], ne krievi nemaz nau sakauti, tie gaida tik pilnā spēkā savu laiku, <un angļiem> atņemt <Suecu> - kad? Līdz šim angļi vāc. atņēmuši visu zemūdens floti. <Četri velni cīnās> tik pasīvi, vāc. aktīvo; tā v. izdodas, un, kad nāks aktivitāte no mums, tad v. jāzaudē. Ja mums nāktu revolūcija, tad v. satriektu ātrāk, bet es par revolūciju šaubos; tā būtu tik tad, kad vāci galīgi satriektu Krieviju, tad celtos jauns Минин un v. s[ociāl]d[emokrātija] bez šaubām ietu pret Kr. revol[ūciju]; v. s. d. ir veikala partija, kas 40 gadus audzināta uz veikalu un baidīta no revol. To pie <mums> it maz kas saprot. Vērojat arī tādas laika zīmes kā vācu <lielo pūliņu> pēc <miera>. Miers vajadzīgs tikai vāciešiem, ja nau miera, tad pēc gada vācieši ir <weissgeblutet>. Bet arī tagad <nodevīgi> slēgts miers vācus vairs neglābs, ir jau viņi par daudz novājināti, lai drīz varētu no jauna uzbrukt. Kad v. pirmais tik ilgi, 40 gadus, gatavotais uzbrukums nepalīdzēja nodibināt vācu pasaulvalsti, tad tagad <jauns> īsi sagatavots jau ne tik nepalīdzēs pie mērķa: jo nu taču citi arī bruņosies. Man šķiet, mēs krīzei esam jau pāri.

105.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1975. gada 14. novembrī

14.11.15. F. Cielēn[am].

Neesat tik bēdīgs, mans draugs, mūsu Latv. lieta ir pārāk laba un liela, ir pārāk vajadzīga visai cilvēcei, lai varētu bojā iet. Bez mūsu [tautas] dzejas cilvēce netiks pie miera - iedomājaties vien pats: pēc patstāvības un brīvības zaudēšanas dziļā verdzībā tik mierpilnas idilliskas, skaidras dziesmas, ar itin vieglu sērīgu nokrāsu, - vai citiem paradīzē ir mierīgākas dziesmas? Tai nevajga būt vergu bezjūtībai; to var pacelt par augstāku mierību, augstāku nekā nirvāna budistiem, jo tiem ir nāves mierība, un še dzīves mierība. Ievērojat vēl to, ka budistiem ir augstākā reliģija. Mēs, latvieši, esam pasaulei vajdzīgi, un tādēļ nezudīsim.

106.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 16. novembrī

Ļoti cienītā kundze! Ir jau mēnesis, kopš sāka dibināties kopkomiteja, bet ziņu par viņu vairāk nau. Tātad nau nodibinājusies, un cīrikieši vēl līdz šim nezina, ko viņi grib domāt. Bet Jūs zinat, ko domājat, un es lūgtu Jūs man to paziņot, - galvenais: vai Jūs cerat Latvijas atsvabināšanu ar vācu junkurības vai krievu proletariāta palīdzību? Par šo jautājumu vajga tikt skaidrībā reizi arī kopkomitejas dibinātājiem, tad panāks arī kopkomiteju. Tik ilga spriešana kā līdz šim nedara godu tam sabiedriskās attīstības stāvoklim, kāds būtu jāpieņem cīriķiešiem pēc viņu tradīcijām.

Paliekat sirsnīgi sveicināti no Jūsu

                                                            Raiņa.

Castagnola

16.11.15.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.

107.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1915. gada 21. novembrī

F. Cielēn[am] 21.11.15.

Bern[iešu] uzsauk[ums] ļoti labs. I daļā ne vien viss pareizi, bet arī skaidri domāts un izteikts. Beigās polemika nevajdzīga un apjukusi, latv. bataljonu nozīme nepareizi uzķerta. Bet galv., kopā ņemot, ļoti labs, jo uzsvērta platformas vajadzība kopkomitejai. Emigranti uzsver šķirošo un domā neskaidri, bet tas pats arī mājās. Tur tas atvainojams ar steigu, te nē. - Neskaidri domāts arī kredīta liegums. Tur pat vācu ofic[iālie] s[ociāl]d[emokrāti] domā skaidrāk. Jācīnās uz divi frontēm, bet pret ārēju ienaidnieku šim brīžam vada - kaut arī nespējīgā - vecā valdība: jaunās vēl diemžēl nau. Tātad cīņas līdzekļi jādod tai valdībai, kura ir t. s. vecā, citādi nau cīņas pret ārējo ienaidn. un visa cīņa tik vārdu spēle. Cīņu pret iekš, ienaidnieku var gaidīt, pret ārējo nevar gaidīt.

108.

ŅEUSIHINIEM
Kastaņolā 1915. gada 23. novembrī

23.11.15.

Ļoti cienītie dārgie biedri! Ļoti nožēloju, ka neredzējāmies ar Jums vēlreiz pirms Jūsu aizbraukšanas uz Lozannu. Mēs steidzāmies pabeigt lugas tulkojumu, kuru gribēja lasīt b. Ščetiņins, bet nokavējām. Cerams, ka bīstamā operācija beidzās labvēlīgi un ar teicamām sekmēm, tā ka pie pirmās tikšanās Jūs ieraudzīsim laimīgus un dzīvespriecīgus.

Esiet tik laipni, piedodiet mums un uzrakstiet dažus vārdus par savu veselību.

109.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 24. novembrī

24.11.15. A. Krauze.

D[ārgā ?] c[ienījamā] k[undze]. Bet tā jau ir skaidrā un pilnīgā «Induļa» politika, ko lasu Jūsu vēstulē, gaišos un siltos vārdos! Ne tik vien mērķis tas pats: Latv. patstāvīga un pastāvīga, bet arī līdzekļi; tautas masa pate augstākais garīgais progress, entuziasms jeb revolūcija. Un vācu junkurs nau mūsu atsvabinātājs, bet paši. Tas nu ir prieks, daudz gadus runāju un gaidīju, bet nu ir. Un nau jau uzliesmojums vien: Jūs ļoti dziļi un tāli saprotat īsto latvisko politiku un viegli ironizējāt par vīriem, kas nespēj saprast vispār politiku. Jūs arī varat praktiski lēnā garā izvest politiku. Un sirds tomēr valda iekš Jums. Tā labi. Es nu gaidīšu mierīgi, kā attīstās kolonijas lietas.

110.

G. BROŠĒ
Kastaņolā 1915. gada 6. decembrī

6.12.15. Brošē.

Kāds negaidīts prieks: tik godātā, progresīvā orgānā, visbrīvākajā franču domā atradis vietu tās latviešu tautas dzejnieks, kurai nedod vietu zemes virsū, kurai gatavojas pat zemi no kāju apakšas izraut. Slavena franču augstsirdība paliek sev uzticīga pat mūsu dienās, kad uzvaras nesēji vācieši pasludina zvēriskumu par augstāko spēku un kultūras gudrību. - No franču civilizācijas cilvēka vācieši mūs šķīruši gadsimtiem ilgi, bet mūsu tauta pat mirstot sniegsies pretī gaismai - L. P. I. balss, Jūsu balss lai uzsauc Eiropai, ka tepat tās acu priekšā, un nevis kādā Austrālijā, zvēri saplosa veselu tautu, vienu no visprogresīvākajām pašas Eiropas tautām.

Mēs esam kļuvuši sveši latīņiem, mūs nesapratīs.

111.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1915. gada 8. decembrī

Mīļo, dārgo, uz Tavu vēstuli par lugu honorāru aizsūtīju Tev tūliņ telegrammu «Oui», jā. To Tu laikam būsi saņēmis un sapratis, ka esmu pilnīgi mierā ar aktieru priekšlikumu, par pirmo izrādi lai dod man tik 5%, tā mana speciāla pateicība. - No K. K[autska] bij atbilde, bet; esot gluži neiespējama lieta tagad to rakstīt drukāt. Tad es rakstīju, lai atsūta man rakstu atpakaļ. Bet, kaut gan rakstīju to vēl otrreiz, tomēr nau vairs ne atbildes, ne teksta atpakaļ. - M. Veinberg kdze nupat atraksta otru vēstuli, adrese tā pate: Малая Никитская N 20, ??. 30. Bet ne manu telegrammu, ne manu vēstuli viņa nau saņēmusi. Tagad rakstu, lai viņa iet pie Tevis. - Tev arī es rakstīju vairākkārt, sevišķi vienu garu vēstuli (8. lapp.), bet, kā liekas, tad Tu nekā neesi saņēmis. Tā nu iet ar pastu. No manis vispār reti pienāk kāda vēstule Krievijā, un daudzi sūrojas. Kaut nu šī aizietu.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

112.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1915. gada 8. decembrī

8.12.15. Lilija.

M[ana] d[ārgā] dr[audzene], lasu Jūsu vēstuli un nemaz vairs nau bail un neticas, ka mums kā tautai būtu jāmirst. Vai tad tā tauta var mirt, kurai ir vēl sievietes, kas tik karsti mīl tautu? Lai zvēri nokož dēlus, būs jauni. Lai izrauj zemi zem kājām, tāda mīla ceļ spārnos gaisā visu tautu. Nesaturēs zeme mūs kopā, saturēs latv. tautas gars. Tas ir vissvarīgākais, kas jākopj visvairāk. Man bail gan no kārklu vāciem un spaļu slāviem, no veikalniekiem un kosmopolītiem, man bail par tautas gribu dzīvot, bet man nau bail par ārējām briesmām. - Nelabi jau ir, ka nespējam arī mēs neko tagad strādāt, bet varbūt saņemsimies.

113.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1915. gada 8. decembrī

8.12.15. Robertam P.

Es esmu vēl vienmēr tāds pats kāds bijis. Ko kādreiz esmu mīlējis, to neaizmirstu. Ja arī mūsu uzskati nesakrīt, mūsu sirdīm tomēr vajadzētu saprasties. Mani dziļi sāpināja, ka labs cilvēks nemīl mani pašu labāko: dzimteni un manu tautu. Bet es nerēķinājos ar mīlestību. Atrakstiet man, man tas sagādās prieku.

114.

J. KARPAM
Kastaņolā 1915. gada 9. decembrī

Karpam.

Dārgais draugs, Jūsu pastkarte <no frontes>, kura pavēsta to, ka Jūs esat iestājies itāliešu armijā kā brīvprātīgais, bija priecīgs pārsteigums, tā izraisīja mani apbrīnu un lepnumu par Jūsu lielisko drosmi. Jūs darāt godu mūsu latviešu tautai, upurēdams savu nākotni - spožo mākslinieka karjeru - un savu dzīvi šai taisnajai, lai gan svešajai, itāliešu tautai. Taisna un svēta ir jebkuras tautas cīņa par neatkarību, un mums visiem vajag palīdzēt cits citam. Cerēsim arī mēs, latvieši, ka vienīgi garīgās konkurences ceļā mēs izveidosim Latvijas autonomiju zem krievu ērgļa.

9.12.15. Uzvarām vainagoti un drosmīgi latviešu bataljoni aizstāv mūsu dzimteni, un, pateicoties vienīgi viņiem, Rīga līdz šim ir mūsu. Ir kritis Aspazijas brālēns, latviešu bataljonu virsnieks. Sirsnīgus laimes novēlējumus Jums sūta Aspazija un Jums uzticīgais

                                                        Rainis.

Nosūtu Jums latviešu laikrakstus, ja cenzūra pieļaus, vēlāk aizsūtīšu arī latviešu grāmatas. Kad būsiet atvaļinājumā, dariet mums to prieku apmeklējot mūs Kastaņolā.

115.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 9. decembrī

Ļoti cienītā kundze, kopkomiteja nu nodibinājusies, ko oficiāli Jums paziņoju. Bet atjaujat man vēl neoficiāli Jums pateikties par lielo uzupurēj. pašaizliedzību un prāta taktu, ar kādu Jūs no Komitejas ievēlētā amata atteicāties. Jūsu atteiksme tanī brīdī vienīgā darīja iespējamu Komitejas nodibināš. un darbu iesākšanos, kuri bij aizturēti veselu pus gadu. Jūs lietai bijāt jau pirms darījusi lielus pakalpojumus, šis bij vēl lielāks. Bet lieta prasa no Jums vēl un vēl vairāk: tagad neatteikties no līdzdarbības un apspiest rūgtuma jūtas. Liekat visu vainu ne uz lietu, bet uz mani kā vienīgo vainīgo, būs vieglāk lietai un varbūt arī Jums. Visu augstcienību Jums apliecinu.

                                                            Rainis.

116.

J. TONTEGODEM
Kastaņolā 1915. gada 9. decembrī

9.12.15.

Cienītais, dārgais biedri Tontegode.

Uz Jūsu laipno vēstuli tūdaļ atbildēt mani aizkavēja mana neveselība, kā bieži vien. Šoreiz man pat tā sevišķi žēl, jo es ļoti priecājos, ka visi pārpratumi mūsu starpā nu ir izklaidēti un es varu Jums garā roku spiest, kā latvietības un Latvijas siltam aizstāvim. Viens lūgums: Jūs gan atvēlējāt Jūsu parakstu pievienot cit[iem] adresē, bet es ļoti vēlētos, ka Jūs ierakstītu tur ar savu roku - tas būtu kā paliekošs rokas spiediens.

117.

Ā. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 11. decembrī

Ekspreša vēstule atnāca gandrīz tikpat aši kā parastās, stundu agrāk. Pastā man izskaidroja, ka nodota esot Cīrihā 10 rītā, bet laikam Hottingā un ne dzelzceļa stacijā: tātad aizgājusi nevis ar 10.28 vilcienu, bet ar kādu vēlāku. Vispār esot tagad tik 3 vilcieni. Visādā ziņā Lugānas pasta stempele ir 9 vakarā. Tātad Castagnolā nevarējusi būt agrāk par šorītu. - Tātad ekspresās jānosūta taisni no dzelzceļstacijas. - Lietā pašā Jūs jau būsat kādus izšķirošus soļus spērusi. Bet laikam šinī sēdē tik informējusies, nesūtīdama oficiālu latv. delegātu. Tas arī tas pareizākais. Es nebaidos, ka Jums trūktu mugurkaula un principiālas skaidrības. Principā nekas nau pret tādu Vereinigung, bet viss praktiski: laikam ir tie paši vēži, jo vāci tagad visiem spēkiem propagandē mieru, lai prūšu novājinātais militārisms dabūtu atpūsties. Kurā lietā reiz bijuši Auerbahi, tai nevar vairs ticēt, kad pārmainās personas. Naivi ideālisti, kas grib mieru par katru cenu, aiz principa lineālu mieru, tie mēs arī neesam. Tātad ne teorija, bet praktika liedz mums ielaisties ar to Vereinigung. Visādā ziņā, vismazākais, jānogaida, kādi elementi viņā koposies un kādu virzienu uzņems. Mēs, latvieši, nogaidīdami nekā nezaudējam, bet, nezināmā un stipri šaubāmā biedrībā ielaižoties, daudz varam zaudēt. Ja Vereinigung - pretī manai pieredzei - būtu tiešām godīgu vīru biedrība, ar virzienu, kuru arī turpmāk spēs noteikt šie godīgie elementi, tad jau tie nevarēs mūs ignorēt arī vēlāk. Bet tagad un vienmēr pirmā lieta: mums, latvjiem, pašiem jāvienojas ap savu latv. lietu: visiem virzieniem jāpārliecinājas, ka kopējā latv. lieta mums visaugstākā. Mums jāved latv. politika. Esat sirsnīgi, mīļi sveicināta un sveicinat biedrus. Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

Nupat pienāk arī Jūsu karts. Sveika.

118.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1915. gada 14. decembrī

M-me A. Krause. Zürich. 14. XII 15.

Sirsnīgs sveiciens! Lūk, nu es nesteidzos, jo saņēmu Jūsu vēstuli jau aizvakar. Man ļoti pa prātam ašas un īsas ziņas un pieprasījumi, kā nāk no Jums. Jūs ļoti skaidri domājat un labi izsakāt savas domas. «Bund für M[enschheits] Interessen» ir gan labi vārdi: piem., A. Forel, Pey (Silva), bet arī baroni: Vrangels, kas gribēja Krieviju reprezentēt. Monistenbund gan izslēdz vienu biedri, bet pats prezidents Ostvalds ir lielākais vācu šovinists, Baltijas ēdējs, un 93 profesoru starpā tas nav izslēgts. Pat Bernhardi top aizstāvēti, netiekot lasīts!? Viņš viens no Viļuma II tuviniekiem. Tātad Foreļi un t[am] l[īdzīgi] var arī būt tik dekorācija. Svarīgākais ir tādas ziņas ka Berlīnes un Leipcigas (pēdējā) demonstrācijas. - Bet man cits prātā: Jums jānokārto emigrantu biedrība, un tad Jums lielāks darbs mājā, turienes koloniju tāpat apvienot. Daudz sekmes! Latvijai par labu!

Liels paldievs cīriķiešiem par stingro un tautisko uzstāšanos pret Auerbahu.

119.

G. BROŠĒ
Kastaņolā 1915. gada 21. decembrī

21.12.15.

Ļoti dārgais biedri! Esmu ļoti priecīgs, ka varu Jūs tā dēvēt, mūsu attiecības tas padara vēl tuvākas un patīkamākas, īsti biedriskas. Bez kautrēšanās es varu runāt arī par naudas lietām. Mūsu uzskati sakrīt, papildinot pat šo labo vārdu «biedrs».