120.

S. BOBORIKINAI
Kastaņolā 1916. gada 13. janvārī

13.1.16.

Ļoti cienītā S[ofija] A[leksandrovna]! Tikko kā saņēmu Jūsu laipno vēstuli ar tai pievienotajiem 30 fr. Honorārs ir pārāk augsts. Tā man ir pirmā un pēdējā reize, kad pasniedzu stundas. Saņemiet manu vissirsnīgāko pateicību, kas būtu vēl sirsnīgāka, ja tā varētu attiekties vienīgi uz Jūsu laipno vēstuli. Manu latviešu valodas stundu mērķis īstenībā bija daudz augstaks <nekā valodas mācīšana>. Es domāju, ka spēšu ieinteresēt Pjotru Dmitrijeviču par pašu dzīvo latviešu tautu un tās likteni nākotnē, ne tikai par valodu, par vienu no divpadsmit valodām, <ko P. D. pārvalda>, - viņam gan nenāktu par ļaunu kaut daļēji prast latviešu valodu: viņš raksta tik skaistus memuārus par vācu buršiem. Vai viņš neatcerētos arī mūs? Vai arī mēs neesam tik interesanti kā burši? Tie uzbrūk Krievijai, mēs aizstāvam to, tieši to, kurā cīnās latviešu bataljoni.

Un tagad es novēlu P. D-am labu veselību un vislabāko veiksmi viņa darba sekmīgai pabeigšanai. Diemžēl mans novēlējums nav nesavtīgs, jo tad man atkal radīsies iespēja cerēt . . . Par manu veselību runāt nav interesanti: viens foro būs sadzijis pēc nedēļām divām, bet otrs jau gatavojas, taču šāda gatavība man nepavisam nav parasta.

Mans sirsnīgākais sveiciens Jums un dārgajam Pjotram Dmitrijevičam.

121.

P. BOBORIKINAM
Kastaņolā 1916. gada 13. janvārī

13.1.16.

Dārgais un ļoti godātais Pjotr Dmitrijevič. No sirds Jūs apsveicu ar jaunu un labāku gadu, ar civilizācijas uzvaras gadu. Jūs esat krievu literatūras Nestors divkāršā nozīmē: mūžsenās krievu literatūras pārstāvis un tās labāko, progresīvo tradīciju un gudrību sargātājs, bet reizē ar to Jūs esat Nestors - krievu civilizācijas divu gadsimtu hronists. Jums var novēlēt vienīgi to, lai Jūs vēl pieredzētu civilizācijas uzvaru pār tās pēdējo, lielo ienaidnieku un atzīmētu šo uzvaru savā smalkajā hronikā.

122.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 14. janvārī

Laimīgu jaunu gadu, laimīgu jaunu Latviju, laimīgu jaunu dzīvi! novēl Tev no visas sirds Aspazija, Tavs Rainis. Vēstuli rakstīju garāku. Sūtījumu saņēmu ar lielu paldies. Sveicini sirsnīgi visus sūtītājus. [Paraksts.]

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

123.

N. KIMMELAM
Kastaņolā 1916. gada 14. janvārī

14.1.16. Kimmel[am].

Naudas sūtījumus uz Krieviju Šveicē nepieņem. Pie tam 14 kapeikas nav tik ievērojama summa, lai tās dēļ spertu kaut kādus sevišķus soļus vai justos kā parādnieks. Es nožēloju vienīgi to, ka nevaru pasūtīt pie Jums vēl dažas grāmatas.

124.

E. BINJAMI
Kastaņolā 1916. gada 17. janvārī

17.1.16.

Cienītais Binjami kungs!

Jūs esat tik stiprs vācietis, es - tik vājš itālietis, ka, lai izteiktu Jums savu sirsnīgāko paldies, labāk rakstīšu vāciski: grāmatas, kuras, pateicoties Jūsu laipnībai, tika nosūtītas uz Itāliju, ir jau saņemtas. Vēl lielāku pateicību esmu Jums parādā par man tik glaimojošās piezīmes ievietošanu «Corriere del Ticino» un par bloku pārsūtīšanu, kas mani tik patīkami pārsteidza. Mums, latviešiem, ir visdziļākās simpātijas un atzinības jūtas pret apbrīnas cienīgo šveiciešu tautu, kura tik augstsirdīgi viesmīlīga. Īpaši sirsnīgas jūtas man ir pret tičīniešiem un progresīvo civilizāciju, kas man radījuši otru tēvzemi.

                                                        Patiesā cieņā.

125.

J. KARPAM
Kastaņolā 1916. gada 17. janvārī

Dārgais draugs, esmu saņēmis no Jums jau trīs kartītes, divas no tām šais dienās. Viena, 8. janvārī rakstītā, ir atnākusi ļoti ātri, rādīdama, ka pasts Itālijā darbojas ļoti labi. Visas trīs kartītes rakstītas itāliski; latviski un krieviski rakstīto neesmu vēl saņēmis. Esmu poti priecīgs, ka Jums klājas labi, ir lieliska veselība un Jūs briesmās jūtaties labi.

Mēs, latvieši, esam cietuši 700 gadus, izjuzdami briesmas nepārtraukti, mēs tagad esam pieraduši, sagatavoti pret vēl lielākām briesmām, ja aicinās tēvzeme, kultūra, taisnība. Esiet Jūs īsts latvietis, kas nozīmē to pašu ko varonis. Ja Jūsu pulka priekšniecība neatļaus Jums pāriet uz latviešu bataljonu, es nezinu nekāda padoma; zinu tikai, ka franču karaspēks pārcēlis krievu brīvprātīgo nodaļas uz Krieviju. Jums vajadzētu griezties itāliešu ģenerālštābā. Astotajā datumā, kad Jūs brauksiet pēc atļaujas, varbūt varēsiet mani atrast: šeit ir ļoti tuvu Lugānai, un Jūs man sagādātu lielu prieku. Astotajā datumā aizsūtīju Edoardo Bertoljo kungam uz viņa mājas adresi Milānā (Eustanija ielā 31) Jums domātu mazu sainīti ar adījumiem. Vai esat saņēmis? Ja Jums vēl vajadzība pēc kādas mantas vai arī pēc naudas, es varu aizrakstīt E. B., un Jūs tūlīt saņemsiet.

Novēlu Jums vislielāko laimi Jaunajā gadā, gadā, kam jānes uzvara un miers, Itālijas atbrīvošana un atjaunošana, visu tautu, arī mūsu tēvzemes Latvijas tiesību un autonomijas izcīnīšana.

126.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1916. gada 17. janvārī

17.1.16.

Doriņ, mīļā sirdsmāsiņ, Tu nebiji atbildējusi uz manu pēdējo kartiņu, varbūt tā Tevi nebij sasniegusi; varbūt arī domstarpības starp mums bij pārāk lielas, jo es esmu latvietis un tāds palieku, kas tagad skaitās par noziegumu. - Kā es biju pārsteigts un dziļi aizkustināts, kad piepeši dabūju no Paula ziņu, ka Tu pati tulkojot «Zelta zirgu» un dzeju. Varbūt esmu pārpratis Tevi vai viņu, varbūt tā nemaz nau, bet tā doma vien jau mani aizkustināja. - Mēs esam divi vien palikuši pasaulē no tās pašas cilts; lai cik tāli būtu šķirti, taču vienība nau saraujama, arī gribošam nē. Taču Tu esi vienīgā ārpus manis, kas ir reizā iekš manis. Var arī sevim pašam tapt tāļš uz laiku, taču ir pie sevis. Mūsu vienība arī garīgi varēja būt bijusi tuva, var tapt tuva, tapt jauna parādība pasaulē. Bet es aizklīstu domās. Bet lai kā: tomēr man liels prieks par Tevi un sevi. Varbūt tā caur mani Tu atradīsi ceļu arī uz sevi pašu. Es ar ilgām vienmēr esmu uz to domājis un raudzījis Tevi mudināt, cerējis, ka Tev palīdzēs kursi, arī cita darbība. Varbūt tomēr, tomēr, mīļo.

                                                Skūpstu -
                                                Tavs Ženiņš.

127.

S. BOBORIKINAI
Kastaņolā 1916. gadā 24. janvārī

24.1.16.

Ļoti cienītā un dārgā Sofija Aleksandrovna. Liels, kaut arī novēlots, paldies Jums par laikrakstiem. Mēs ar Elzu neesam īsti veseli - slimi nervi, un tas mums nozīmē: pazeminātas darbaspējas, kas atsaucas pat uz vēstuļu rakstīšanu. Novēlam Jums un Pjotram Dmitrijevičam stipru veselību un visu labāko, bet ar šo vēlējumu es nesaistu nekādas slepenas cerības: Pjotra Dmitrijeviča beletristiskā darbība ir svarīgāka par jebkuru publicistiku.

128.

J. KRAUZEM
Kastaņolā 1916. gada 24. janvārī

Dārgo biedri, visu labu jaunā gadā, bet it sevišķi dūšu un pajauju uz mūsu labo latviešu lietu. Bez dūšas un paļaujas iekš mums pašiem viss labs nepalīdzēs nekā arī jaunā gadā. Es Jūs esmu pazinis un cienījis kā vecās paaudzes demokrātijas priekšstāvi. Kad bij runa pret baroniem un citiem apspiedējiem un par latviešu lietu, tad par Jūsu līdzdalību varēja būt drošs. Šo ideju galvenais prasījums ir autonomija - un ko nu lasu jau 2 Jūsu vēstulēs? Jūs kritizējat par sīkumiem berniešu autonomijas projektu un smejaties par to, ka viņi ieceļot jau ģenerāļus autonomijā. Vai tad Jūs nemanat, ka tā Jūs smejaties paši par savu galveno ideju! Izteikt skaidrās programmas prasībās, ko latvji grib, tas ir mūsu pienākums; citādi nezina, kurp ejam un ko gribam. Priekš tādas izteikšanas vajaga dūšas, vai Jūs, vecais vilks, nobijāties pat no sava plāna? Jūs sakat: 1905. gads jau runāja. Jā, bet ne to; tad nebūt neprasīja nacionālu Latvijas autonomiju, bet tikai teritoriālu, t. i., krievisku vai vācisku Baltiju, kur kungi būtu atkal citi, bet latvieši tie padevīgie pavalstnieki, bez savas kultūrās, bet valdošas latvju valodas. Kad tagad Cīrihā kādi muļķa puikas vai partijas ]audis smejas par latviešu kultūru un autonomiju, tad nesmejaties taču tūdaļ līdzi par savu pārliecību. Agri vai vēlu mēs gūsim savu latv. kultūru, un automija ir līdzeklis uz to. Nesen avīzēs bij poļu autonomijas projekts, tur bij vēl daudz vairāk sīkumu nekā berniešu projektā. Un to ņēma ļoti nopietni. Nu diezgan bārties, vecais draugs, neņemat man ļaunā straujumu, bet paliekat pie savas latvieša pārliecības, tas ir arī skaidrais sociālisms.

Pram[šans] - pra amžus - mūžs.

129.

M. ROBIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 24. janvārī

24. 1. 16. Milda Robiņ.

Sirsnīgākos sveicienus dzimumdienā, mīļā, cienījamā jaunkundze! Es varu Jūs tā uzrunāt, Jūs jau mums esat kā savs cilvēks, kā Tāliņas māsa. Un vēl tuvāka tapāt ar savu kartiņu, kuru Tāliņa man deva lasīt. Jums liels sajūsmas spēks, kas grib strādāt, skaidrs un ass prāts, kā ierocis, un Jūs zināt ceļu: tikai mīlējot ļaudis var strādāt. Pamats darbam ir iekšējs cilvēks, tas jāizkopj; bet labākais līdzeklis uz to ir - darbs priekš citiem, - caur to pats aug visvairāk. Katrs darbs, ko dara aiz mīlas, ir labs; nebaidīties no maza darba, bet arī ne no liela. Vistuvākais darbs priekš savas tautas, tas nāk visvairāk labā cilvēcei. Un vēl ideāla izvešana aktīvi, tieši jāveicina; nepietiek ar pretī nestrādāšanu. Bet darbu tautā ir ļoti daudz un dažādi, vairāk nekā šķirā demokrātam jābūt, lai visiem nāk darba augļi. - Šinī mūsu tautas briesmu brīdī pirmie darbi: bēgļu kopšana un skola, tas prasa stipru veselību. Bet arī Jums ir tūdaļ darbs: mūsu tautas dzīve būs jāuzbūvē gluži no jauna; mums būs vidus[skolas] un augstskolas; tur būs jāsagatavo mācību grāmatas, jārada latviska zinātne, arī Jūsu matemātikā, astronomijā un c[itās] eksaktās zinātnēs. Tur vajga lielas sajūsmas, bet - saturētas, lai neizgaro, bet ir kā tvaiks mašīnā. - Es nezinu, vai es Jums atbildu uz to, ko vēlaties. Rakstat man tieši kā matemātiķis jautājumus. Jūs esat dārgs cilvēks, es būtu laimīgs; kad varētu palīdzēt Jums atraisīt Jūsu spēkus tautas labā.

130.

J. BUŠEVICAM
Kastaņolā 1916. gada 25. janvārī

25.1.16. Skabargam

Internacionāles atdzimšana būs iespējama tikai uz jauniem pamatiem: ne uz šablona, autoritātes un nodevības, bet uz dzīva, cilvēciska gara. Uz pilnīgi jauniem pamatiem mums būs jāuzceļ arī sava dzimtene Latvija. Laba pazīme, ka manā jubilejā nepiedalījās abas no mūsu tautas atmetamās daļiņas, abas pārvācojušās «Dz[imtenes] V[ēstneša]» puses, kreisā un labā. Proletariāts pats sev izlauzīs ceļu ar tīru teoriju, bet aptraipīšanās ar šablonu izbeigsies jaunajā dzimtenē.

131.

G. BROSĒ
Kastaņolā 1916. gada 26. janvārī

26. 1. 16.

Ļoti cienītais un dārgais biedri!

Cik priecīgs es esmu, saskatot Jūsos domubiedru kā sociālisma, tā arī brīvdomāšanas un nacionālajā jautājumā. Nacionāli, kulturāli un politiski patstāvīga tauta kā bāze, sociālisms un brīvdomāšana kā ekonomiskais un garīgais attīstības līdzeklis - lūk, programma. Priecājos vēl arī par ko citu: Jūs un Jūsu cienītā. laulātā draudzene esat Jūsu augsto ideālu veterāni, Jums šie ideāli nav ar aukstu prātu pieņemts viedoklis, bet gan pati Jūsu dzīve. Mūs patiesi aizkustināja Jūsu laulātās draudzenes, skaidrās pašaizliedzīgās varones, kura visus savus spēkus veltījusi cilvēces atbrīvošanai, mums dāvinātās atmiņas. Ja vārdam «svēts» vēl mūsu dienās būtu bijusi nozīme, tad šeit, lūk, «svētā». Taču neapšaubāms ir viens: visos laikos bijusi kāda izredzēto ļaužu kopība, kura savu dzīvi velti nevis personīgajām interesēm, bet gan visas cilvēces augstākajām - intelektuālajām un ētiskajām interesēm, ļaudis, kuriem dzīve ir gaismas izstarošana no sevis, līdzīga mīlai. Grāmata «Souvenirs d'une morte vivante» nāk no šādas izredzēto sabiedrības, mēs ļoti pateicamies par šo grāmatu un lepojamies ar to un ar garīgo skaistumu, kas apmirdz tās brīnišķīgo autoru.

Sirsnīgi sveicinām Jūsu laulāto draudzeni un Jūs.

132.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 26. janvārī

26. 1. 16. Austra Krauze.

Sirsnīgi sveicieni jaunā gadā, cienījamā dārgā kundze! Un daudz mīļu paldies par skaisto gleznu, turklāt vēl Hodlers, īsts mākslenieks un īsti demokrātisks, vienkāršs šveiciets. To gleznu Jūs man kā lapu aizlikuse mutei priekšā, varbūt nezinat. Jo es gribēju kein Blatt vor dem Munde nehmen dēļ Jūsu bēgšanas no Cīrihas un kopkomitejas vadības. Tagad varu tik to teikt, ka velti Jūs sabaidījāties vai sariebaties no politiskiem sīkmaņiem un intrigantiem, vai pat izsamisāt par savu pārliecību: latviešu lieta netop izšķirta tādos vācu kaktos kā Cīriha, latviešu autonomiju mēs iegūsim, un latviešu tauta pastāvēs arī pret visiem viņas atkritējiem un atkritumiem. Un vienīgā politika uz to ir: autonoma tauta ar demokrātiju un sociālismu. - Induļa politika. Nealojaties, kad tik viss cits darbs nepaliktu neauglīgs. - Ja Jums riebjas sīkumi un intrigas, braucat mājās, tur darba lauks plašs. Še vajadzētu radīt lauku teorētiskai apsvēršanai. Bet tas jau būtu padoms, un to Jūs zinat pate. Tik vēl: kādēļ Jūs man nekā neziņojāt par savu bēgšanu, toreiz varbūt varēju padomu dot. Vēlreiz sirsnīgs sveiciens un esat, kas esat; gudra un sparīga organizētāja.

133.

J. MASTERAM
Kastaņolā 1916. gada 26. janvārī

26. 1. 16.

Dārgais draugs, sūtu Jums vissirsnīgākos laimīga Jaunā gada un miera vēlējumus. Jūsu ierakstīto pastkarti saņēmu diezgan ātri. Ļoti pateicos b. Starkam par laipnajiem sveicieniem sakarā ar manas piecdesmitās dzimšanas dienas svinībām. Savu drāmu tagad nosūtīšu tieši b. Starkam, tādēļ ka, sūtot no šejienes uz Kapri, paietu vismaz 8 dienas, bet no Kapri uz Petrogradu - vēl 35, kopā pusotra mēneša. Pirmo cēlienu gribu nosūtīt arī Jums.

Mani vissirsnīgākie sveicieni.

134.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 28. janvārī

28. 1. 16.

Mīļā Austriņ. Jums sirds tik pilna mīlas kā kausēta zelta, tādēļ mūs arī tā iepriecinājāt ar dāvanām uz svētkiem. Daudz, daudz paldies! Uz Cīriķes koloniju es gan neskatos optimistiski! Viņa savu spožuma laikmetu pārdzīvojuse un pēc dabiska procesa pāriet sastingumā. Varbūt tāda jauna sirds kā jūsējā būtu vēl spējīga šos vecos brakus kausēt savā ugunī un iztaisīt jaunu vērtslietu.

Es savā laikā neatkāpos, kaut gan man bij ar visiem velniem jākaujas. Prieks jau ir cīņa vien, uzvara ir tikai piedeva. Laimīgu jaunu gadu novēlu arī Jūsu brāļam: lai neviļņotos pie viņa tās dvēseles stigas, kas atskan visdaiļāk.

Jūs abus sirsnīgi sveicina Aspazija. Rainis.

135.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1916. gada 1. februārī

Dārgie draugi, ļoti nopriecājāmies, ka esat nu atkal sveiki un veseli atpakaļ. Pirmo karti dabūjām no Ženēvas. No Durazzo vēl nau nekas atnācis. Efads sakot, gan jau tas Kirhenšteins pats aizbraukšot, ko šis iešot viņam karti sūtīt; došot labāk saviem bērniem ko paspēlēties. Tik vienkārši un sirsnīgi apstākļi nau vairs še Šveicē; kad grib, lai Jūs dabū Ženēvā, tad jāraksta jau adrese, kādu Jūs neuzdevāt, paraduši Serbijas kārtību, kur laikam pietiek adreses vietā: молодому ветеринару из России, тому - с черненъкою бородкою, что ругается с сербскими дохтурами. Atrakstat par sevi un saviem laikam diezgan raibiem piedzīvojumiem, un tad liekaties atkal uz avīžu studēšanu, moderna cilvēka augstāko pienākumu.

Daudz mīļu labdienu abiem no abiem.

Mēs gaidām. Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

136.

R. ROKSROJAM
Kastaņolā 1916. gada 1.-3. februārī

1.2.16.                                                          3.2.16.

Ļoti godātais profesora kungs!

Mana dzīves prognoze Jums brīnišķi izdevusies, galvenajās līnijās uztverta pilnīgi pareizi, kas nebija viegli pie maniem daudzkārt pretrunīgajiem rakstura vilcieniem, šī prognoze sniedz sīkumus ar apbrīnojamu asumu un dziļumu, kā, piem., to, ka es jo sevišķi mīlu visu topošu. Tas varbūt ir manas būtnes visdziļākais rakstura vilciens. Varbūt tādēļ, ka cerības uz īpašiem sasniegumiem apgrūtina tas, ka man ir Iniņa, vai arī tādēļ, ka dzīve man ielikta savās paša rokās, sākumā Jūs man piedēvējāt spriešanas spēju, daudz svētu dotību un piemērošanās spēju, arī temperamentu, kurš valda pār sevi, bet viena man trūkst, lai visas šīs spējas padarītu derīgas lieliem sabiedriskiem mērķiem: pastāvīga gribasspēka. Visu savu mūžu, kopš pat jaunības gadiem, es pūlos sev to radīt, tomēr mantotais nervu vājums izjauc panākumus. Aiz piesardzības Jūs man par to nekā nesacījāt, taču man Jūs jālūdz sniegt man padomu arī šeit: vai varu cerēt uz panākumiem, kad un pie kādiem nosacījumiem man būtu dota panākumu iespēja?

Tā kā man vēl priekšā daudz darba, tad man vajadzīgs garš mūžs, pāri par 100 gadiem. Vai man ir iespējams to sasniegt?

Es uzskatu, ka astroloģija zīmju tulkošanā ir atmesta un kļuvusi par zinātni, bet astrologs būtu jāieved par publikas padomdevēju pašaudzināšanā. Tā es biežāk Jūs traucētu, griežoties pēc Jūsu padoma.

Īpaši gribu Jums jautāt, vai man šogad vajadzētu atstāt Šveici un mainīt nodarbošanos? Tomēr tas gan vislabāk būtu nosakāms Jūsu vadībā, kad Jūs sniegtu ziņas par gada laikā iegūtiem rezultātiem. Paziņojiet man noteikumus. Atsūtiet man arī katras dienas maksas likmi 1916. gadam.

Teksta beigās latviski pierakstīts:
<Griba> <200 gadi> Ceļojumi ne. Nepieciešamība atpūsties.

Kā saņemt enerģiju rokās, temperaments - jā.

137.

K. BARONAM
Kastaņolā 1916. gada 4. februārī

Godātais un mīļotais Barona tēvs!

Diezgan vēlu mēs dabūjām vēsti, ka Jūs pabeiguši savu mūža darbu - mūsu tautas nemirstīgo dziesmu krājumu un sasnieguši augstu Jūsu pašu mūža posmu.

Bet nekad nevar būt par vēlu tiem, kas Jūs mīl un cienī, līdzi visai tautai izsacīt Jums savas jūtas. Jūs esat piedzīvojuši to reto laimi, ka varat rokas likt klēpī mūža svētvakarā un teikt: «Es esmu sasniedzis mērķi un savu piepildīšanos.» Mūsu tautas daiļuma trejkrāsainā saulīte ir līdz tam Jums virs galvas spīdējusi un atturējusi nost bargos negaisus, kuri tikai tagad visā niknumā izgāžas pār mūsu tautu.

Jūs, mīļais tēvs, kas esat nākošās paaudzes priekštecis, tāpat kā pagājušās pēctecis un apvienojat viņas nemirstības loku, - Jūs zinat, ka šī tauta, kas pārcietusi 700 gadu negantākos verdzības un necilvēcības spaidus, tagad vairs nevar iet bojā. Mūsu mēli var likt klusēt un locīt to svešās valodās, bet mūsu ausīs skanēs Jūsu krātās dziesmas, un mūsu sirdīs viņas atbalsosies. Mums var visu atņemt, tikai ne mūsu mīlu. Tā glabāsies no paaudzes uz paaudzi, i tālās svešās malās, kā svētā uguns.

Un nāks tā diena, kuru mēs Jums vēlam vēl piedzīvot, kura savā saulē izsautēs visas asaru un asiņu paltis. Tai diena steidzas jau nākt, - mūsu augšāmcelšanās diena.

Mūžīgi jauna lai zaļo mūsu tauta!

Mūžīgi jaunas dzīvos mūsu atmiņā mūsu sirmās tautas dziesmas!

Castagnola 4. 2. 16.

                        J. Rainis.

138.

N. BOKUMAM
Kastaņolā 1916. gada 4. februārī

4. 2. 16. Bokums.

Mīļais draugs, es tātad Jums norakstu nesūtīšu; iznāk it labi i tā: man jau nau vēl pārrakstīts III cēl.; to es padarīšu pats un «P. J. Avīzei» būs tad diezgan manuskriptu drukai līdz tam, kad Jūs pēc 3 nedēļām varējat pārrakstīt i V cēlienu. - Te būs vēlēšanu liste. Kaut es neatsakos no ievēles, tomēr pats sev balsi nevaru dot. - Kur Kolonijas komitejai tik pietiekoši līdzekļi, ka var sūtīt frankētus kuverus? Vai kas aizdeva vai sameta? Varēja jau katrs pats savu vēstuli frankēt. - Vakar dabūju vēstuli no kāda nepazīstama, lai palīdzot 40 latviešu karagūstekņiem. Te būs komitejai tūliņ darbs. Citām tautām jau ir palīdzības komitejas, mums laiks jātērē ar šaubām un plēšanos. Vēlēšanas arī ļoti garumā vilktas, varēja jau pietikt ar uzstādīto kandidātu listi, no kuras būtu par ievēlētiem paturēti tie, kam visvairāk balsu. Nu, bet taču reiz iet uz beigām gatavošanās un nu jānāk ievēlētas komitejas darbībai. Berniešiem vismaz tas labums, ka viņi atzīst latviešu lietu un grib tai palīdzēt, un ne vāciem. Cerēsim, cerēsim, cerēsim. To vajadzētu pieskaitīt viņiem par labu, un tos neapkarot, kad tie arī kļūdās. Jo mums darba diezgan apkarot latviešu lietas pretniekus. Tie var uzvarēt, kamēr mēs savā starpā ķildojamies.

Cerēsim, cerēsim, cerēsim. Rainis.

Castagnola 4. 2. 16.

139.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 8. februārī

Castagnola 8.2. 16.

Mīļo, dārgo, esmu Tev parādā uz vairākām vēstulēm: es gluži nespēju strādāt, pat uz vēstulēm nevaru saņemties, un, kad ko uzrakstu ar lielu piespiestni, tad pēc ilgi jāgavē. Še nu atbildes uz jautājumu: K[autskis] atsūtīja atpakaļ Tavu rokrakstu: šinī laikā gluži neiespējami. - Tavai darbībai sekoju ar lielu interesi un līdzdalību, jā, mūsu pozīcijas vienādas. Tikai es atzīstu Latvijai un latvietībai ne vien eksistences tiesības, kā Tu, bet taisni gribu, lai mēs dzīvotu kā tauta, kā latvji. Mani sāpināja, ka Tu vienā priekšlasījumā (referāts bij pērn «J[aunajās] Pēt[erpils] Avīzēs») teici, ka nevajagot cerēt uz mūsu pastāvēšanu, nevajgot pārspīlēt, t. i., uzsvērt latvietību. Mēs tik maz esam pārliecināti par savu pastāvēšanu, nesen bijām kārkluvāci un spaļukrievi, nu esam vēl kosmopolīti, ka taisni tagad stipri jāuzsver ne vien sociāldemokrātija, bet arī latvība. Kad to nedara, tad arī sīkā politiskā un sabiedriskā darbība tūdaļ nāk ar sevi konfliktā. Tad ir pret palīdzību bēgļiem, pret pārnākšanu dzimtenē, pret Latves jaunuzbūvi. Un Latves jaunuzbūve ir nepieciešama; to nedarīt ir - nokaušana; ir vecā pretētiskā politika. Es taisni šo Latves jaunuzcelšanu gribētu veicināt visiem līdzekļiem. Tādēļ Tevi, dārgo, lūdzu pēc padoma: vai būtu derīgi, ka tos 1000 fr[ankus], ko saņēmu kā balvu no Maskavas, es dotu par pamatu Latv. uzcelš. fondam? Summa ļoti maza, bet demonstratīva, un varbūt sekotu citi. Atraksti man to. Ja neietu, tad es dibinātu citu fondu priekš Latves kultūras mērķiem. - Tavs projektētais laikraksts Maskavā būtu ļoti, ļoti vajdzīgs. Tāpat es dzīvi apsveicu «Darbu»; piesūti man to. - Tu saki, ka netrūks mums cīņas biedru. Vajadzētu palūkoties apkārt pēc viņiem; ir laiks, ka dara tagad skaidrību. Tu saki - pēc kara. Bet pareizāk ir tūliņ: jāstrādā ar zobenu un kaltu, jāatgaina un reizē jāuzbūvē. Tu arī gribi senu strīdus rakstu laist klajā. Pareizi. Viens tik runā pretī: vai būs diezgan spēka reizē atgainīt un celt jaunu? Bet jāspēj ir abi. Karalaiks dara taisni asus visus jautājumus; visi ir tūliņ jāizšķir. Pēc kara būs citādi neatliekami. Un, kad neizšķirsim tūliņ kara laika jautājumus, paliksim neskaidrībā par sevi un citiem, un lietu. Latvietība ir tūliņ jāizšķir; to nevar atlikt. Atlikt, būtu nokaut latvietību. Palūkojies apkārt pēc cīņas biedriem. - Arī Saša stāvēs garīgi mūsu pusē. Sveicini viņu mīļi, mīļi. Es ļoti priecājos par viņu; viņa man sen trūka manos draugos. - Vajdzīgs biedrus pulcināt, vajdzīga vienojoša programma, pēc vienojošs laikraksts. Dibināsim tūliņ tādu. Sauksies «Gājējs». Vai plašāk: «Daugava». - Atraksti man par iespējībām. - Man bij liels un priecīgs pārsteigums, ka gribot tulkot manus rakstus krieviski. Es nekā nezināju. Es Tev rakstīju par citu nodomu: man ir «Jāzepa» krievisks tulkojums (no kāda biedra) un vāciski no Aspazijas. Tos gribēju laist klajā un uzvest. Rekomendētājs būtu vecais rakstnieks Боборыкинъ. - Ko Tu raksti par Olgu Blumberg, mani dziļi aizkustina, sveicini vinu no manis jo sirsnīgi un mīļi. - Par vācu dzejnieku, kas būtu tulkojis «Uguni un Nakti», nekā nezinu, dzirdu no Tevis pirmoreiz. - Tautību Sapulce ļoti laba: vienoties varētu uz federatīva dibināšanas pamata. Ļoti mīļi, ka gribi tur propagandēt latvju kultūru. Paliec nu, mīļo, dārgo, skūpstīts un sveicināts. Mīļi sveicini Birutiņu. Sveiks. [Paraksts.]

140.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 11. februārī

Vēl ko praktisku: vai Tu, mīļo, nevarētu uzņemties tiktāl mana pilnvarotā un kasiera amatu, ka Tu saņemtu to naudu, kas man top nodomāta. Piemēram, man atsūtīja no Maskavas 75 fr[ankus] (laikam Duburs?). Kursa zaudējums ļoti liels, tādēļ nebūtu labi tagad šurp sūtīt, bet varētu pie Tevis gaidīt līdz miera slēgumam un pareizam kursam. Ja Tu tā ar mieru, tad kaut kādā veidā par to pasludini. Es varu tagad vēl iztikt, jo mēs abi ar Aspaziju sēdam nu jau 2 gadus Castagnolā, kur īsti lēti. Elektriskās kūras Cīrihā vajdzētu gan atkārtot atkal, bet tad mēs neiztiktu.

Varbūt Tev kāds pagādā V. Eglīša rakstu «Dzimtenes Atbalsī» par Falliju, tad atsūti to. Bija vēl kas sakāms, bet aizmirsu.

Mīļus sirsnīgus sveicienus -

                                Tavs Rainis.

Castagnola 11. 2. 16.

141.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 16. februārī

Ļoti cienītā kundze!

Saņēmu nupat Jūsu telegrammu: teksts ir sabojāts, tādēļ atbildu, ka rakstu un gaidu arī no Jums vēstuli. Runa laikam ap Ķeniņ kundzes ievēlēšanu Komitejā un ap protestu pret to kā «pārāk patriotisku» (no Vecozola un «internacionālistu» puses). Vecozola kandidatūras noņemšana bij tiešām oficiālā paziņojumā, un par Stelpa grupas atteikšanos no līdzdalības man tika minēts. Jūs jautājāt laikam, kāds mans uzskats?

Kopā strādāšanu ar visām progresīvām partijām, arī pilsoniskām, mūsu atsvabināšanas cīņā es aizstāvu, kā vienmēr. Tas nenozīmē priekš mums atteikšanos no proletāriskas pārliecības, nedz vadības nodošanu pilsoniskās rokās. Kur kopā strādāšana iet līdz kopēju organizāciju dibināšanai, tur priekšstāvībai jābūt proporcionālai spēku attiecībām. Demokrātisma princips nepieciešams, aristokrātisms neciešams.

Nu mums Šveicē ir vecas kolonijas, kuru sastāvs gandrīz pilnīgi proletisks, pa vismazākai daļai pilsonisks. Pilsoņi pie koloniju dzīves ļoti reti piedalījušies; pret viņiem bijusi neuzticība; tikai pilsoņu ievērojamākās izcilu personas ar izteiktu demokrātisku garu, ar progresīvu kulturālu darbību jau dzimtenē (darbības raksturs dzimtenē ir noteicošais arī še) - tās iekarojušas uzticību. Es runāju par Jums. Bet tad tādas personas nau lūkojušas pates saņemt lietas vadību savās rokās, viņas ir aicinātas un lūgtas.

Piemērojat šo visu pie Ķeniņ kundzes diezgan negaidītās ievēlēšanas vadošā komitejā, un Jūs redzēsat, kā var celties pretestība. Pilsoņiem tūliņ pašā sākumā vairāk vietu, divas, mums tik viena. Kad arī vēl 2 iztrūkstošās vietas kritīs mums, ij tad nebūtu pareizs samērs (2:3) ar pilsoņu skaitu. - No trim lielākām kolonijām 2 būs reprezentētas no pilsoņiem (Cīriha un Ženēva), vai atlikusē trešā (Berne) jelmaz dabūs savu priekšstāvi, ir vēl jautājums. - Savu priekšstāvi vajdzēja dabūt arī Stelpa grupai.

Tad: Ķeniņa kundzes un kunga darbība dzimtenē literatūras, izglītības, sabiedrības laukos ir ļoti ievērojama un tāli redzama, to neviens i nedomā noliegt, es vismazāk. Bet tai darbībai ir arvien dota no viņiem pašiem un - vēl vairāk no viņu grupas - spilgta aristokrātiska nokrāsa: dekadence, saloni, bajārisms. - Pašlaik dzimtenē vai gadu jau iet cīņa no visu demokrātisko partiju, grupu, jaunības puses pret aristokrātiskām tendencēm Maskavā, kuras reprezentē A. Ķeniņa kungs. - Arī tur visvairāk protestē, ka A. Ķeniņa kungs ar savu grupu grib saņemt visas kultūrdarbības vadību savās rokās. Kādu iespaidu lai tas dara uz Šveices kolonijām? Te taču baidīsies, vai tik Ķeniņ kungs negrib arī mūs saņemt savās rokās? Veci biedri sāk varbūt atturēties, kad redz, ka viesi ar naigām rokām ņem pirmie lielās karotes.

Ķeniņa kundzes smalkais sievietes takts viņai varbūt būtu teicis, ka viņas ievēlēšanu šādos apstākļos varētu pārprast un ka pārpratumu novēršana atkarājas no viņas; - būtu atgādinājis, kāds protests pret viņu bij jau leišu lietā. - Ar Ķeniņa kundzes iestāšanos komitejā tur iestāsies gan labs darba spēks, bet ne laba saskaņa. - Un viņas labais darba spēks ārpus vadošās komitejas nebūt nepazustu, bet taisni nestu vēl krietnākus augļus. Priekš visa priekšā stāvošā darba darīšanas vadošā komiteja būtu tā kā tā par mazu; vajadzētu pievilkt pēc iespējas visus darbiniekus; īsti vajdzētu strādāt visiem kolonijas locekļiem.

Tāds ir mans uzskats.

Ļoti lūdzu Jūs šo vēstuli nosūtīt izlasīšanai arī Ķeniņa kundzei. Gribu tagad nogaidīt Jūsu un Ķeniņa kundzes atbildi un vēlēšanu gala iznākumu, un, ja tad pēc tam izrādīsies, ka kolonijas saskaņa nau panākama, tad arī manai kandidatūrai nebūtu nozīmes un es to noņemtu. Bet es zinu, ka ar labu gribu un taktu ir iespējams arī še panākt visu.

Manus sirsnīgākos sveicienus -

                                        Rainis.

Castagnola 16.2. 16.

142.

F. BURKMANAM
Kastaņolā 1916. gada 19. februārī

Ļoti godātais F. Burkmana kungs!

Stefenhāgena izdevniecībā Jūs izdodat latviešu laikrakstu «Dzimtenes Ziņas». Tā kā Jūsu laikraksts iznāk divreiz nedēļā, tāpat kā lietuviešu «Dabartis», tad acīmredzot arī abonementa maksa būs tāda pati; tādēļ aizsūtu Jums maksu par 3 mēnešiem 1 marku 50 feniņus. «Dabartis» no Kauņas es saņemu samērā regulāri, tādēļ ceru, ka arī attiecībā uz «Dzimtenes Ziņām» nebūs nekādu traucējumu.

Augstcienībā

                A. Nagliņš.

Kastaņolā, 19. 2. 16.

Adr.: A. Naglin. Castagnola, Schweiz.

143.

A. KALNIŅAM
Kastaņolā 1916. gada 24. februārī

24. 2. 16. A. Kalniņ[am], komp[onistam].

M[īļais] dr[augs], tagad pasta dēļ nevajga vairs franciski rakstīt, tādēļ rakstu atkal latviski. - Man bij liels prieks par dzīvības zīmi no Jums pēc vairāk nekā gada laika. Bet laikam gan kādas vēstules būs arī zudušas; vismaz tā, kurā Jūs būsiet sūtījuši man sveicienus uz jubileju (kā no avīzēm redzu, Jūs tādas dienas mēdzat ievērot, tā, piem., M[alvines] Vīgn[eres] k[undzes] gadījumā). Citādi jau arī nebūtu izskaidrojama šī Jūsu nupat saņemtā karte, kurā Jūs man lūdzat III c[ēlienu] no operas teksta. Tam jau neizrāda necienību, no kā ko lūdz. Man ļoti intresē lasīt Jūsu zudušos sveicienus un pievienot tos manu draugu rakstiem; tādēļ lūdzu laipni to man atsūtīt. - Operas teksts II c. man vairs nau, un III c. nau vēl rakstīts, abi būtu jāraksta no jauna. Vai Jūs to vēlētos? un kad? Jūsu ceļa soma ir vēl še. D[audz] sirs[nīgu] labdienu Jūsu cienītai kundzei un Jums.

144.

M. ROBIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 25. februārī

25. 2. 16. Milda Robiņ.

Jums ir viss skaistais, kas dibinājas uz skaidrību, tāds Jūsu rokraksts, te prāts, te jūta, te dzejas izpratne. Jums tik daudz dota, tikai Jūs vēl neiedrošinājaties to lietot, un tādēļ vēl vingrinājaties un nerādat sevi darbam. Bet jau Jūs pate meklējat sistēmu, un tas ir vienīgais, uz ko es varēju Jums aizrādīt. Tieši aizrādīt uz grāmatu es nespēju; pedagoģiju nemaz nepārvaldu. Bet, kad Jūs nejūtaties kā pedagogs, kādēļ uz to piespiesties? Pētniecisks darbs Jums labāk derētu. - Jūs gribat atrast, ko lielie vīri nau atraduši: vai tas ir obligatoriski? vai vajga tos lielos pārspēt? Un man liekas, ka katrs meklētājs ir atradis; jo ir neskaitāmi atrodamie priekšmeti, ne viens vien. Viens tikai ir atrašanas un meklēšanas virziens. Tas ir visiem lieliem tiešām viens (bet arī maziem pieejams) - tas ir cilvēces labums. Meklējat Jūs arī to pēc savas dabas un savām spējām. Tā doma, ka Jūs nekam nederat, ir gluži neauglīga. (Aut Caesar, aut nihil - tas ir latvju censoņu nelabais teikums, ir lielība reizē ar gļēvību: patiesība tā, ka katrs lai dara savu darbu, darbu ir daudz, un vajdzīgi visi labi darbi. Bet mūsu censons grib tūdaļ būt pārāks par visiem, atrast to, ko neviens nau atrast spējis.) Iesākat tik darbu atklātībai, tas ir viss. Tad zudīs visas šaubas un ies.

145.

N. ŠČETIŅINAM
Kastaņolā 1916. gada 2. martā

Dārgais Biedri, liels paldies par sūtījumiem! Nevaru pateikties Jums personīgi, saaukstējos, jau vairākas dienas guļu uz gultas, liekas, ka influence, un tai vajadzētu drīz pāriet, jāstrādā. Esiet tik laipns, paskatieties, vai nav izlaists Schillera 26. un 27. numurs, pēdējais ir 28. (Nr. 278)? Tāpat varbūt pie Jums atrodas II d. «Zur Frage der Ostseeprovinzen». Jūs bijāt tik laipns un piesūtījāt man I un III d. Ceru sestdien vai svētdien Jūs atkal apciemot. Laiks šodien ir jau labāks. Vēlu Jums visu to labāko, mīļais biedri.

Vienmēr Jūsu

                    Nagliņš.

146.

N. ŠČETIŅINAM
Kastaņolā 1916. gada 4. martā

Saņēmu Jūsu pastkarti. Nevaru vēl šodien aiziet pie Jums; sliktā laika dēļ aizkavējas atveseļošanās. Ja ir iespējams, atsūtiet Mahabharatu, būšu ļoti pateicīgs.

Vienmēr Jūsu

                                                Nagliņš.

Šajās dienās tomēr aiziešu paskatīties, kā Jums klājas, Jūs taču arī ciešat no sliktā laika.

                                                        Nagliņš.

Castagnola 4. 3. 16.

147.

E. BINJAMI
Kastaņolā 1916. gada 10. martā

10. 3. 16.

Ļoti godātais Binjami kungs!

Sirsnīgākais paldies, ka bijāt tik laipns un atsūtījāt pastkarti no Florences un «Ligne des pays rentres» prospektu. No pastkartes piemēra es redzu, cik ļoti mēs, latvieši, esam pateicību parādā, jo žurnālā «Coenobium» pirmo reizi ir ievietots viens raksts itāļu valodā (un otrs - franču) par latviešiem, un ir jau manāma zināma interese par mums Itālijā. Varbūt tā būtu vēl lielāka, ja arī otrs raksts būtu parādījies itāliski, jo franču raksti jau agrāk vairākkārt skāruši šo jautājumu. Lai propagandētu «Coenobium», mēs dažiem latviešu laikrakstiem nosūtījām paraugeksemplārus.

Reizē ar šo es ar pasta čeku pasūtīju «Coenobium» eksemplāru 1916. gadam.

Visā augstcienībā

                        A. Nagliņš.

148.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 10. martā

Lasu pašlaik Jūsu atteiksmes rakstu: skaisti rakstīts, skaisti motivēts, gudri sastādīts, - bet skaistāk un gudrāk būtu taču nebēgt. Jūs esat kopkomitejas stiprākā vienības saite. Jūs visu garo grūto nevienības laiku izcietāt cauri tik dūšīgi un pašaizliedzīgi, ka nu Jums nau tiesības to visu no [bojāts teksts] ar bēgšanu. Es rakstu berniešiem, Cielēnam, tie ir p [bojāts teksts] tramīgi, citādi nevar nemaz saprast. Es ceru, ka viņi grozīs savu atteiksmes spriedumu. Nu ir panākta viena platforma, sta [bojāts teksts] kopkomiteja, tagad katra atteiksme ir neloģiska. Bet kad bi [bojāts teksts] atzīst notikušās vēlēšanas un piedalās latv. koporganizā [bojāts teksts] tad arī Jūsu atteiksme jāatņem. Viņa ir pāragra. Vajadzēja maz [bojāts teksts] nogaidīt, kamēr citā komitejā izsaka savas domas un komiteja sāk darboties. Juridiski arī Jūsu atteiksme nepareiza, jo juridiski pastāv jau kopkomiteja, tai bij jāiesniedz atteiks [bojāts teksts] ne vis [bojāts teksts] komitejā. Ņemat atpakaļ kā tādu. Un uz [bojāts teksts] saprasties ar berniešiem. Es biju visu laiku slims ar influenci, par agri cēlos. Arī tagad vēl slimoju [bojāts teksts] rakstat man labākas ziņas, un būšu vesels. Sirsnīgi sveic [bojāts teksts]. Arī A. Ķeniņa kundze rakstīs Jums.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

149.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1916. gada 18. martā

18. 3. 16.

Dārgo biedri! es nogulēju ar influenci divas nedēļas; cēlos par agri un nu atkal rakstu gultā. Saņēmu Jūsu kartiņu no 14.3., vēstule no Jums nau pienākusi. - Jūsu kartiņa uz mani atstāj gluži savādu iespaidu: kopš kara mēs sarakstāmies, un pamazām Jūs sākat piegriesties tam uzskatam, ka vāci ir iekarotāji un ka ne krievu, ne latvju intresē nau vāciem par labu atteikties no savas valsts un tautas; ka tāda attieksme ne vien nedarītu mūsu proletības stāvokli labāku, bet pat daudz jaunāku. Šo domu tālāk izvedot, bij jāprasa, lai latvju tautai dod labākus attīstības apstākļus, t. i., bij jāprasa Latvijas autonomija. Viņam tam Jūs sekojat, un tā bernieši beigās bij tie, kuri izstrādāja Latv. autonomijas projektu. Bet Latv. autonomijas prasība un protestība pret Latvijas aneksiju no vāciem bij jau agrāk izteikta tanī platformā, uz kuras pamata visas Šveices latv. kolonijas pūlējās panākt kopsomitejas dibināšanu. - Nu pēc pusgada pūlēm visu kolonistu (55 no 65) vienība ir panākta un kopkomiteja ievēlēta uz tāda pamata, kādu prasa arī Berne, un nu: - Berne un Jūs atsakās! Jā, vēl ļaunāk: meklē izrunas un meklē novilcināt ar jauniem priekšlikumiem. Izrunas tādas: 1) it kā Bernes platforma izgāzta. - Atbilde: nau taisnība, visi vēlētāji un visi ievēlētās kopkomitejas locekļi atzīst taisni Latv. autonomijas un neaneksijas prasības. Kritizēts ir ticis tikai Bernes izstrādātais Latv. autonomijas projekts, bet ne pati prasība. 2) Bernieši un tāpat es atradām par nepareizu, neproporcionālu ar pilsoņu vēlētāju skaitu to, ka pilsoņiem kopkomitejā būtu divi priekšstāvji: A. Ķeniņ un A. Krauzes kdzes. Atbilde: es rakstīju par to A. Ķeniņ kdzei, un tagad tiklab viņa, kā A. Krauzes kdze ir atteikušās. Tātad šim brīžam komitejā ir tikai: Aspazija un Rainis, un - vajadzētu būt Cinim, bet - Cinis atsakās. Kādēļ? Pret ko nu protestē? pret Aspaziju un Raini? Ja tā, tad zināt, ka Aspazija un es no visiem kandidātiem visvairāk upurējam, uzņemdamies Kopkomitejas amatus, jo mums ir literāriski darbi jādara, kuri priekš mums ir nesamērojami svarīgāki nekā visi Komitejas godi. Mēs tātad visvieglāk atteiksimies, kad bernieši vai cits kāds to prasīs. 3) Bernieši vēl min kā iemesli apvainojumu no cīrikiešu puses; ņirgāšanos. Bet vai bernieši nebūs kritizējuši arī cīrikiešus? Kritikas tiesību nevar atņemt nevienā demokrātiskā kopībā. Un maza personiska ienaida dēļ neiet kopā lielā politiskā visas tautas lietā - ir politiski attīstītu cilvēku necienīgi, ir liela politiska kļūda.

Bernieši liek priekšā jaunas vēlēšanas pēc jauna modusa. - Tā varēja darīt pirms vēlēšanām; nu komiteja galīgi ievēlēta. Nu tāds priekšlikums ir - novilcinums. Vispār tas ir lielākais pārmetums no cīrikiešiem pret berniešiem, ka bernieši rauga novilcināt. Un tiešām bij nepareizi, ka, piem., bernieši pieprasīja vēlēšanu galīgā termiņa atlikšanu un, kad pienāca viņu prasītais termiņš, tad <tikai> atteicās no vēlēšanām. To vajadzēja darīt daudz agrāk, jo tas iemeslis, ka berniešu platforma izgāzta, bij jau daudz agrāk zināms.

Bernieši liek beigās priekšā laikam pilnīgi atteikties no jelkādas kopā iešanas ar pilsoņiem Latv. autonomijas lietā. Bet, kad to dara tad, kad pusgadu ir jau gājuši kopā, tad viss šis pusgads ir bijis - tikai - novilcinums. Tāda taktika nau ne politiska, ne ētiska un nepieder pamatšķirai, kurai jāved nākotnes politika un taktika.

Bet berniešu atteiksmei no kopdarbības ar pilsoņiem Latv. autonomijas lietā ir vēl nopietnāka puse. Kaut gan pamatšķira katrā valsti, sevišķi cerētajā Latv. autonomijā, ir iedzīvotāju lielākā daļa, tomēr valsti dzīvo arī pilsoņi, - tos nevar no valsts izraidīt, nedz ņemt viņiem tiesību līdzi spriest par autonomijas iekārtu. Uzskats, kas to prasītu, būtu pilnīgi aplams un nesaprotams sevišķi no proletu puses, kuru visa cīna iet pēc tām pašām tiesībām līdzi spriest par valsti. Ka tādas domas vispār var rasties, rāda, cik aplama bijusi politiskā audzināšana sociāldemokrātijā, ka noliedz pati savas pamatprasības. Tāda atteiksme no līdzdarbības var rādīt arī ko citu, - ka bernieši visu Latv. autonomijas lietu vispār nau ņēmuši nopietni, bet uzskatījuši visu kā smalku manevri to izmuļķošanai, kuri grib Latv. autonomiju. Tāds anarķistisks uzskats esot dažiem arī Šveicē. Es tomēr esmu pārliecināts, ka lielākā daļa arī berniešu nepiekrīt anarķistiskiem uzskatiem un negrib arī būt kārkluvācieši pēc jaunas modes, bet grib būt latvju pamatšķiras priekšstāvji un latvieši; grib Latv. autonomiju un negrib vācu aneksiju. - Visa vaina ir tikai tā, ka tāds uzskats par latvju pamatšķiru ir ticis aptumšots, un, kad nu Latvijas autonomija no kara tika pierādīta par nepieciešamu, tad lielākā daļa nespēja diezgan aši aprast ar jauno faktu, jo parastie un pieradinātie uzskati bij aizgājuši garām šim jautājumam.

Latvju pamatšķira pati ir vēl ļoti jauna, viņai grūti aprast ar savu nākotnes lomu. Bet šī nākotnes loma ir tāda: latvju pamatšķira ir tautas lielākā daļa un reizē progresīvākā; kā tādai viņai piekrīt visu latvju tautu vadīt un reprezentēt. Visi lielie jautājumi, kuri zīmējas uz visu tautu, ne vien šķiru vien, ir jāizšķir taisni pamatšķirai, nau jāatdod pilsonībai. Tā līdz šim, viss, kas latvisks, tika atstāts pilsonības rīcībā, un\ no malas tikai žēlojas: cik nepareizi rīkojas pilsoņi!

Šveices latvju kolonijas savā vienībā, kuru reprezentē kopkomiteja, būtu maza, bet parauga organizācija priekš latvju tautas lietas pārzināšanas no pamatšķiras puses. Es uzsveru šo domu, te jūsu, arī berniešu darbs.

Nospriežiet tagad, ka, ievērojot pārmaiņu apstākļus, jāpiedalās kopkomitejā, kura šimbrīžam pastāv tikai no proletiskiem elementiem; deleģējot kopkomitejā Cini, kā savu agrāko kandidātu, kurā arī no citiem ievēlēts. Tad komiteja tūliņ sāks darboties pamatšķiras garā. No pilsoņu puses būs jāpielaiž priekšstāvis (varbūt A. Krauze ņem atpakaļ savu atteiksmi). Tad varēs kooptēt locekļus. Kopkomitejai varēs iesniegt aizrādījumus un protestus. Tad varēs mūsu koloniju kopkomiteja dot paraugu un mēģinājumu pamatšķiras politikai un taktikai lielās tautas lietās.

To pašu berniešu Latv. autonomijas projektu varēs plašāk pārspriest. Varēs lemt par latvju tautas jaunuzbūvi, par vēlamo saimniecisku un sabiedrisku jauniekārtu, par kultūru un tautas audzināšanu - proletiskā garā. Principiāla visas dzīves jauniekārta būs tagadējā lielākā tautu krīzē tāpat pārspriežama un jaunradāma kā 1905. gadā. Nu nestāvat nomaļus, citādi visu to nolems pilsoņi vieni un pamatšķira būs palaidusi garām lielo izdevību. Tāda izdevība nenāks vairs otrreiz. Saprotat laiku un esat laika lieluma cienīgi. Sveiki, dārgais biedri un draugs! Rainis.

150.

V. VERDARO
Kastaņolā 1916. gada 20. martā

Godātais Verdaro kungs!

Pateicos par pastkarti, ko «Coenobium» redakcija N. Robiņas jaunkundzes aizbraukšanas dēļ atsūtījusi man. Būšu laimīgs, ja varēšu sagādāt Jums nepieciešamās ziņas. Pirmā latviešu sociālistu tiesāšana notika 1897. gadā. Apsūdzēti bija gandrīz 50 cilvēki, lielākoties inteliģenti: žurnālisti, advokāti, mediķi, skolotāji, studenti, daži strādnieki no lielajām pilsētām - Rīgas, Liepājas (Libau), Jelgavas (Mitau) - un zemnieki. Galvenie apsūdzētie, kas tika notiesāti ar izsūtīšanu no dzimtenes Latvijas, bija advokāts P. Stučka (5 gadi), J. Jansons, students (2 gadi), K. Šulcs, ierēdnis-telegrāfists (4 gadi), Driega, Pūce, Ozols, strādnieki (4 gadi); aizbēga: Fr. Roziņš, M. Valters, students E. Rolavs - uz Šveici, Bundža, Kļava, strādnieki, un citi - uz Ameriku, kur nodibināja sociālistisku žurnālu «Sociāldemokrāts». Bundža nomira Itālijā, kur viņš dibināja žurnālu «Auseklis» (pirmais latviešu sociālistiskais žurnāls ārzemēs); Kasparsons, Kalniņš, Hertels, Duncis, citus neatceros - man trūkst precīzu drukātu datu. Es kā sociālistiska laikraksta «Dienas Lapa» (toreizējais vienīgais sociālistu orgāns) vadītājs biju apvainots kā iniciators un notiesāts uz 5 gadiem trimdā. 1905. g. kustības priekšgalā bija Domes deputāts J. Ozols, dažādu sociālistu komiteju priekšnieks (pašlaik Amerikā, aizbēdzis pēc sociālistu deputātu notiesāšanas). Jānis Asars, labākais orators, propagandists un literatūras kritiķis, nomira Arigonā, vājprātīgo iestādē 1906. g. Vilis Dermanis, skolotājs, ļoti pazīstams orators, kritiķis. Brāļi Buševici - žurnālisti, notiesāti uz nometināšanu Sibīrijā, no kurienes aizbēga uz Ameriku. Pašlaik kustības priekšgalā ir Dr. med. Priedkalns, bijušais Domes loceklis, bet pašreizējie vadoņi ir tautai maz pazīstamas personas, tāpēc ka sociālistiskā kustība Latvijā, tāpat kā Krievijā, vēl nav legalizēta. Rietumeiropā latviešu sociālistu Ārzemju komitejas sekretārs bija J. Jansons, lielinieku frakcijas laikraksta «Cīņa» redaktors, ļoti pazīstams žurnālists, P. Roberts, Ziemelis u. c. no lielinieku frakcijas; mazinieku frakcija - Cinis, Skabarga, Čipus u. c. Amerikā (Ziemeļu) strādā J. Ozols - bijušais latviešu sociālistu partijas laikraksta «Strādnieks» vadītājs, Fr. Roziņš; sociālistu skolu darbinieks profesors V. Dermanis. Vairākām citām sociālistu frakcijām bija savi laikraksti, piem., «proletāriets», «Darba Rīts» un citi. Latvijā pašlaik ir aizliegti visi sociālistiskie laikraksti, dažreiz tiek izmantoti demokrātiskie laikraksti un proklamācijas. Ja Jums ar šiem datiem nepietiks, es meklēšu un sūtīšu Jums vēl.

Lūdzu man paziņot, kā Jūs uzzinājāt par Krumberga lietu un kā sākāt interesēties par latviešu sociālistu kustību.

Nobeigumā atvainojos par manu slikto itāļu valodu.

                                                Sirsnīgi sveicinu.

151.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1916. gada 22. martā

22. 3. 16.

Dārgo biedri, man liels prieks par Jūsu vēstuli; nu būs viss labi. Aiztelegrafēju tūliņ, lai pirms sapulces vēl izklaidētu visas šaubas. Sie, Aspasie, ist genügt für Komitee. Kooptieren Andere. Erwarte Ihre Zusage. Tas ir tikdaudz, ka nu Kopkomiteja var sākt darboties, tiklīdz ir balsu vairums kopā: 3 no 5. Tādēļ mums vajga tūdaļ Jūsu piekrišanas un berniešu atļaujas, ka Jūs iestājaties Kopkomitejā, kura nu sastāvēs no Jums, Aspazijas un manis. Ķeniņ kdze atkrīt nost. Ne viņa, ne Ģenfes kolonija nevar protestēt, jo atteiksme bija labprātīga. Ģenfieši varēs tikai vēlāk likt priekšā izdarīt papildvēlēšanas pie jau pastāvošas mūsu kopkomitejas. Varēs vēlāk ieteikt citu vēlēš[anu] modusu, bet visu to jau pie pastāvošās mūsu Kopkomitejas. Tas vairs negrozīs kopkomiteju, kāda viņa tagad, proti, pamatšķiras. Kad Austra Krauze neņem atpakaļ atteiksmi, grib palikt ar Ķeniņ kdzi solidāri ārpus Kopkomitejas, lai paliek. Kopkomitejas pastāvēšana caur to negrozās. Bet es lūkošu A. Krauzi pierunāt, lai atteiksmi ņem atpakaļ, lai paliek kopkomitejā; bet, ja solījusies citādi, tad lai ļaujas kopkomitejā iekooptēties. Viņa būtu laba reprezentantene pilsoņiem, kurus mēs nevaram gluži atstumt no līdzdarba. A. Krauze savā atteiksmes rakstā taisni uzsver, ka stāv par demokrātiju un autonomiju. Viņas brālis ir soci[āl]d[emokrāts] katordznieks. - Redzat nu, tā mums labākā izeja: pamatšķira vada šo lietu un būs brīva no nevēlama elementa Ķeniņ k., kura izrādījusi antidemokrāt. tendences. - Rakstat nu tūliņ savu un Bernes piekrišanu, un tūliņ sāksim darboties. Bernei piekritīs loma nodarboties ar Latv. autonomijas jautāj., kuru viņa kā pirmā kolonijā cilāja. Vedīsim lietu lielā stilā, kā pienākas pamatšķiras locekļiem. Man vēl sevišķs prieks, ka Jūs saprotat lielās konsekvences; es baidījos Jums jau tagad par to rakstīt, bet Jūs pats to izdomājāt. Skaisti. Jā, būs 2 partijas: viena anarķistiska, otra strādnieku, t. i., pamatšķiras partija. Tie esam mēs. Še nedaudzi, tur mājās būs daudzi; to mana jau tagad no avīzēm, kaut gan rakstīts netiek par to. Tie būs visi tie, kas negrib labu veikalu, bet latvju tautu, kas grib dzīvot ne kā pārtikuši parazīti un anarķisti svešā tautā, bet kā tauta pati par sevi. Un daudz, varbūt lielākā daļa pat no štempelesturētāju ļaudīm atnāks pie mums, jo strādnieki nau vēl tik samaitāti no naudaskāres, kā to iedomājas štempelvīri. Protams, pamatšķira cīnīsies par sava materiālā stāvokļa uzlabošanu, bet neies to iegūt, pārdodot savu tautu, savu valodu, savu kultūru. Jo vairāk tādēļ, ka latvju kultūra jau tagad ir gandrīz vienīgi pamatšķiras kultūra, ne pilsoņu kultūra. - Mēs tagad būsim izstumti, labi. No kurienes? No s. d. kancelejas, no biroja, to var paciest. No tautas izstumti būs štempelvīri, un to nevar paciest neviena partija; tā top tad par grupu; tā gāja anarķistiem. - Jūs sakāt pareizi: Jūsu stāvoklis grūtāks nekā mums. Jā, bet es negribu nebūt uz Jums nokraut grūtības. Taisni otrādi, es visu grūtāko ņemu uz sevi. Man kauli stipri. Un tagad vienīgais arguments pret mums būtu: kopība ar A. Ķeniņas kdzi. Bet no tā nu mēs brīvi. Ies cīņa uz vairākām frontēm. Ies. Vienmēr iet tad, kad lieta ir taisna, skaidra un liela. Un te tā ir. - Vajga popularizēt Latv. Autonomijas jautājumu. Jā, labi! Biedrība lai iesūta prasījumu pēc autonomijas. Iroti labi. Tā darīsim. Tas būs mūsu pirmais darbs. Tas iet lielumā. Tas tātad iet labumā. - Kad nodibināsies kopkomiteja, tad izlaidīsim naudas vākšanas uzsaukumu, apgādāsim gūstekņus, vēstules uz Kurzemi u. t. l. citus mazus darbus, un tad tūliņ pie pirmā darba: Latv, autonomijas. Ailo! Sirsnīgi, mīļi sveicieni.

Dažādās vēstules vietās pa rindiņai pierakstīts:
Šo vēstuli vai norakstu arī atpakaļ.

Kādu stāvokli Jansons ieņem?

«Jaunās Pēterburgas Avīzes» aizsūtīju. Ir drusku vairāk. Pīpiņš ir liels Jansona draugs.

Simts mīļu sveicienu Bernes biedriem.

152.

N. BOKUMAM
Kastaņolā 1916. gada 31. martā

Mīļais draugs, saņēmu dzejoju pārrakstus ar lielu paldies. Būtu sūtījis vācu «Jāzepu», bet nau caurskatīts: neveselība, influence, kreņķi ar berniešiem (nupat saņēmu Jūsu hektografēto ziņojumu; rakstīšu vēlāk). Un nepārlabotu pārrakstīt nau vērts. Uztraukumi arī vēl tādi, ka Aspazija taisās braukt uz Lozanu, varbūt piebrauc arī Cīrihē; saimnieks mainās. - Nu. Bet man citi lūgumi: tagad šinī namā ievelk elektricitāti, un es gribētu ierīkot sev elektr. sviedrētavu «Elektrische Lichtbade». Elektriska bādes aparāta te Lugānā nau; Cīrihā pie dakt. Ostersetzeres es tiku tādus lietojis gadiem. Dārgs nau aparāts: stalaža no 4 koka stīpām, lokiem un 12 elektr. lampiņas. Maksājot ap 50-100 fr[anku]. Apmēram tikpat daudz es izdodu par vienu mēnesi kūras. Vai nu Jūs nevarētu man tādu «Korb für elektrische Lichtbäder» uzmeklēt un nopirkt; naudu aizsūtīšu. Man tāda svīšana vienmēr darījusi ļoti labi. Pašlaik jūtos atkal nelabi un gribētu uzlaboties. Visādā ziņā ļoti lūdzu, atrakstat man, vai būs iespējams Cīrihā tādu aparātu sadabūt. Tad arī to piezīmējat, cik spēka vienību ir tādās 12 lampiņās, laikam 36 sveces? Tas jāzina šenes elektriķim. - Un nu, mīļais draugs, daudz paldies jau iepriekš par piesolīto un gaidīto ģīmetni, tā man būs jauka piemiņa no Jums, kura draudzīgās jūtas pret mani es esmu aizvien turējis tik augstas un mīļas. Jūs paliekat man vienmēr neaizmirstams. Es domāju, vēl redzēsim darbā, jo Jūs esat darba cilvēks tāpat kā es. Visu labu Jūsu gaitā vēlē

                        Jūsu

                                Rainis.

153.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 31. martā

Jauka diena šodien Lugānā, mēs varam drošāk gaidīt Jūs atbraucam. Ženēvieši cerē, ka nu pastāvēs labs laiks, jo veselu mēnesi lija. Un, kad Jūs atbrauksat, tad nevarēs citādi, kā būt jauks. Daudz mīļu sveicienu Jums un brāļam no mums abiem.

                            Rainis.

154.

G. BROŠE
Kastaņolā 1916. gada 2. Maijā

Ļoti cienījamais, dārgais biedri, saņēmu Jūsu laipno vēstuli, saņemu arī visus «Libre Pensée» numurus. Liels paldies. Nosūtīju uz «L. P.» paju 10 franku vērtībā, Jo vairāk es Jūs iepazīstu, jo interesantāks un simpātiskāks Jūs man kļūstat. Jums bija tik milzīga bibliotēka un Jūs to gandrīz visu atdāvinājāt! Attiecībā uz sevi es to uzskatītu par varoņdarbu. Arī es pēc nāves atdāvināšu savas grāmatas, bet man taču to ir tikai saujiņa! Taču to es neatbalstu, ka Jūs esat izkliedējis savu bibliotēku. Jums vajadzēja to saglabāt kā veselumu, viņai taču ir savs sevišķs raksturs, īpaši mazo tautu grāmatas vajadzēja apvienot un izveidot vienu kopīgu [mazo] tautu bibliotēku.

Par Jūsu solīto dāvanu esmu Jums ārkārtīgi pateicīgs: arī es vācu mazo tautu grāmatas, arī revolucionārās. Ar nepacietību gaidīšu Jūsu sūtījumu.

«Ann[ales] d[es] Nat[ionalités]» lūdzu pagaidīt vēl kādu nedēļu. Cieši un sirsnīgi spiežu Jūsu roku. Jūsu [paraksts].

Mana sieva sūta Jums īpaši sirsnīgus sveicienus. Viņa ir nevesela.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.

155.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1916. gada 6. maijā

Manu mīļo sirdsdraudziņ, ies un ies, tā bij mūsu mierinājums, bet grūti taču. To tik tagad dabū manīt. Es visvairāk turos uz to, ka ievēroju sīko kārtību, vingriņu arī pēc neguliņa. Uz mani bij pārgājušas Tavas bailes. Ak, kur li bij, ka Tu atsūtīji telegrammu «Angekommen»; to būs Tev teikušas Tavas labās zīmes. Visi ļoti izbrīnījušies par Tavu piepešību, bet beigās nosaka, tā taču labāk. Lai nu iet labumā. Ies un ies. Tavs Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

156.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1916. gada 6. maijā

Manu mīļo zelta dvēselīt, Tu man labi darīji ar savu telegrammu; es par otro gluži vientuļo nakti baidījos, bet varēju paciest. Es izdarīju arī vēl tā: atstāju visu nakti degot lampiņu Tavā istabā - taču dzīvības zīme, Tu tā priecājies par to gaismiņu. Strādāt vēl nestrādāju, bet man pārliecība, ka pirmdien varēšu sākt. Runājos ar komitejas dāmām, iet drusku labāk. Rīt grib braukt prom, un šodien laikam vēl kur izbrauksim kopā apkārtnē. Satiku anglietes, izbijās, ka Tu aizbraukusi, bet Tev vajagot atlabt, un drīz jau Tu būšot atpakaļ. Bij loti sirsnīgas pret Tevi. - Naudas Tev netiks sākumam, papīru mainīt nau vērts, daudz zaudē; es labāk sūtu.

Sarunas ar Cielenēm, es domāju, darīs Tev labi. Ies un ies. Lido.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

157.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 7. maijā

Tā nu bija lemts šodien notikt, ne tā bij Jūsu, ne arī mana vaina. Es biju 1/2 3, un man teica Saalfräulein, ka esot aizgājusi. Tad biju otrreiz 4, bet atkal nebij Jūsu ne istabā Nr. 7, ne zālē, tik Saalfräulein atkal noteica, ka nepārnākusi. Tad aizgāju ciemā pie slimā krieva. Daudz mīļu labdienu.

158.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1916. gada 8. maijā

Nu Tu, manu mīļo sirdsdraudziņ, nu es dabūju Tavu telegrammu, ka esi labi nonākusi Lozanā, nu lai iet viss labumā, tiksi nu drīz vesela un sāksi strādāt. Es arī tad vairs nebaidīšos; visus kreņķus un sliktu laiku likšu par novadītājiem no lielā smaguma. Ir taču grūti tā piepeši pārraut dzīvi pušu. Bet nu piespiedos un sāku šodien pārrakstīt «Muromu». Vakar izbraukums neiznāca: es biju 2 reizes villā «Elīza», bet dāmas bij izgājušas. Ķeniņ kdze ir, kā liekas, dusmīga, brauc šodien atpakaļ, uz Ženēvu vēl uz Cīrihu. Laikam nepiedalīsies Komitejā. - Pie mums stipri lija, kopš Tu aizbrauci. Runcene divas dienas meklēja Tevi. - Sūtu šodien naudiņu. Li, manu mīļo zeltiniņ, lido.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.

159.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1916. gada 9. maijā

Manu mīļo, dārgo dvēselīt, saņēmu Tavu telegrammu no Lozanas un vēl kartiņu no Bernes, ka Tu bijusi ļoti nogurusi, stacijā nevienu nesatikusi, jo Tava ziņa nepienākusi laikā. Cerēšu, cerēšu taču, ka viss beigās izies labi un ka Tu drīz atlabsi. - Te vakar aizbrauca Ķeniņ kdze, līgām, ligām, kamēr zināmā mērā salīgām. Rīt brauc Austra, un tad nu varēs mierīgāk strādāt. Tiku vakar un šodien norakstījis «Muroma» sākumu. No Tevis vēl nau kartiņas, bet es izturos mierīgi, manu mīļo sirdsiniņ, šodien taču būs, iniņ, manu draudziņ, manu vienīgo; lai viss labums ar Tevi, lido.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.

160.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1916. gada 10. maijā

Mans mīļais sirdsdziļumiņ, nu jau ir pirmā vēstule no Tevis vakar un šorīt otrā; nu lielākais grūtums galā. Otrā vēstule ir jau itin mierīga. Pirmā rakstīta nogurumā un uz maza papīra, divas lappuses nevaru salasīt. Kad būsi iekrāmējusies, pamazām apprasies, vai es varētu Lozanā dzīvot. - Naudu Tev aizsūtīšu, sapratu tā no vēstules arī, ka jāsūta. - Krauzes kdze brauc šodien vai rīt, tad es būšu brīvs, varēšu Tev garāk rakstīt un strādāt, Iesāku «Muroma» I cēlienu. - Par tiem noslēpumiem raksti skaidrāk, es it nekā nesapratu, un rakstīt jau var. - Man prieks, ka vārsti klavieres un deklamē, bet kā lai es topu par aktieri, kad nemaz neprotu runāt? Kādas mantiņas lai Tev sūtu? Vai kurvi ar ziemas lietām? Sūtīšu pirms veļas gabalus, ko sadzīšu. Dzīvo nu, zelta iniņ, lido.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.

161.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1916. gada 11. maijā

11. V 16.

Manu mīļo sirdsdzīvībiņ, nu es esmu viens, nupat palaidu Krauzes k-dzi uz Cīrihu. Nu varēšu sākt strādāt, tikai vēl pulks vēstuļu stāv ceļā un Komitejas rakstīšanas. No Tevis šodien nau kartiņas, bet es domāju, ka vaina tikai pastā, ka Tu drīz atpūtīsies patīkamā apkārtnē un labā gaisā. Sāc arī klavieres pavārstīt, tas Tevi apmierinās un reizē ierosinās. Es šodien vēl gribu aiziet pie Krieviņa un aiznest Tavus sveicienus, Anglietes vakar satiku un sveicināju no Tevis; liek Tevi sirsnīgi sveicināt un gan jau Tu tur atlabšot. Satiku arī akmeņu vecenīti, la signora ha un gran spirito, no sākuma citā klimatā būšot grūti, bet pēc nedēļas labi. Lido. Lido, sirdspavasar, lido.

162.

N. ŠČETIŅINAM
Kastaņolā 1916. gada 11. maijā

Castagnola, 11.5.16.

Dārgais Biedri, saņēmu šovakar, 11.5.16., telegrammu no savas sievas, no Lozannas, ka viņa saslimusi. Braukšu rīt no rīta. Nosūtu Muhu, Nezinu, vai uz ilgu laiku, ceru, ka uz dažām dienām. Žēl, ka Jūs vēlreiz nesatiku, žēl arī darba, kuru vajadzēja sākt.

Bet Jums tagad būs laba strādāšana, laiks būs labs. Es tieši atbrīvojos no vizītēm, bet, lūk, pašam jāaizbrauc. Neskumstiet, neslimojiet. Ceru, ka drīz redzēsimies.

Vienmēr Jūsu Rainis.

Adrese būs: Lausanne, 21 chemin des Clochetons.

163.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 17. maijā

17.5.16.                              Lausanne, 21 chemin des Clochetons.

Sirsnīgi sveika, dārgā draudzene, nupat tik saņēmu abas Jūsu vēstules un rakstu lielā steigā. Aizbraucam otru rītu no Castagnolas. Par «Hilferufu» dzirdēju braucot, bet nevarēju sadzīt rakstu, teica, esot iekš «Frankf[urter] Zeitung». Jūsu atbilde ļoti laba. Es tomēr aizsūtu to arī Cielēnam pārlasīt, lai nesūdzas, ka mēs daram patvarīgi. Es būtu tūdaļ parakstījis. - Ir gan revolucionāri, kas saķēruši vēl asiņainu S. Brēdriha roku, kas viņus pašus, tos revolucionārus, kāvusi! - Citus rakstus aizsūtu Jums parakstīties. - Stokholmas biedrības adresi pieprasīju no Cielēna, bet vēl nau atsūtīta. - Ko cīrihieši saka par «Hilferufu»? Vai hilferufeji nau stelpieši? -

Ja būtu kāda lielāka grupa, tad varbūt atkal vajadzēs atbildi laist pārspriest. Labi, ka protests pret kancleri tika nokavēts no berniešiem, - nu tik viņi sāk pārdomāt, vai nebūtu jāprotestē pret mūsu protestu. Bernē bijusi pirmdien sapulce, par kuru drīz dabūšu ziņas. - Mūsu sarakstīšanās no šenes ies ātrāk nekā uz Castagnolu.

- Kā Jums iet ar veselību? Mums ne visai. Aspazijai būs jāsāk garāka kūra, kā teica ārsts. - Brālim rakstīšu rīt. Jūs būsit runājusi: vai viņš liekas ar mieru?

Te arī solītā ģīmetne. Vai tā būs labi? Va bene?

Va benissime? Jūsu [paraksts].

Daudz sirsnīgu labdienu.

                                Jūsu Rainis.

164.

R. A. BERŽJĒ
Lozannā 1916. gada 21. maijā

21.5.16.

Ļoti godātais kungs. Saņēmu no Jums vēl [1 nesalasāms vārds] vēsturi un kā dāvanu A. Levinsona grāmatu un Rosela drāmu. Jūsu labsirdība ir bezgalīga un tādai pašai būtu jābūt manai pateicībai. Lielisku iespaidu atstāj Rosela drāma; viņš aptver vielu ar tik lielu domu plašumu, ka tiek izsmelts viss iekšējais traģiskais saturs. Vispilnīgākajā veidā uztverts vietējais kolorīts un vēsturiskā patiesība, Rodēnas kantona varonis Davels ir atradis savu Rodēnas kantona dramaturgu - Roselu, kā Tells savu Šilleru. Pēc tik priekšzīmīgām drāmām mums par šo tēmu vairs nav ko rakstīt.

Mani vissirsnīgākie sveicieni.

165.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 23. maijā

23.5.16. Lausanne.

Sirsnīgi sveika! Še būs paraksti un lūgums pēc atvainojuma, ka nāk tik vēlu. Aspazija ir nopietni slima, nervozi uztraukta, un vēl uzlabojumi mazi, man maz laika. - Komiteja oficiāli saucas: Latv[iešu] bēgļu apgādāšanas centrālā komiteja. Es pieliku burtus «bēg]. apg.» klāt, nevis tādēļ, ka bez tiem būtu pārāk intīmi, bet tādēļ, ka krievu cenzūra varētu pieķerties un varbūt kaitēt Komitejai, kad to dēvē par «Latv. centrālkomiteju», it kā politisku iestādi. - «Baltijas latv. bēgļu apg. komiteja» ir cita, sastāv Rīgā un mums laikam nemaz nespēj palīdzēt. - Vislabāk būtu atstāt pirmo rakstu un tik pielikt klāt «bēg. apg.»; jeb vai otrā, šinī, pārgrozīt tā; «Baltijas» izstrīpot un likt «Centrālā».

- Ar melnu kopiju papīru labāk, tā arī turpmāk. -

Kļava ir jau izstājies, bet oficiāli man nau ziņojis. Kas nāk vietā: vai Vecozols, vai Sēja? Un vai piepaturēt tādu kārtību, jeb vai pagaidām rīkoties mums bez Kļavas un rīkot jaunas vēlēšanas, jo bernieši 5 esot atkrituši un paliek 7. - Hilferufa protests būs šodien vai rit franciski tulkots, tad aizsūtīšu Jums vācu atpakaļ. Tāpat kancleram protests, kas vēl angliski top tulkots, solīts parīt. Cik eks[emplāru] vajdzēs vāciski, zināsat Jūs, sastādītā liste pie Jums vai Cielēna. - Pēc Kļavas aiziešanas kas būs kasiers? Vai Jūs varētu? Ja nē, jālūdz Cielēns. - Kļava nebij neko darījis, lai pieprasītu kolonijām mēnešiemaksas. Vai neprasīt tagad pirms vienreizējas iemaksas, labprātīgas? - Tā bij mums runa. - Bij še nupat Ķeniņa kundzē - arī tā projektēja. -

166.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 24. maijā

Sirsnīgi sveika! Šoreiz tikai pāris vārdu: tā apmēram Jūs varbūt saīsināt pretrakstu pret «Hilferufu»; tiešām viņš vēl drusku garāks par pretrakstu pret kancleru.

Daudz labu dienu no Jūsu

                                Raiņa.

Lozanā,

24.5.16.

167.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 24. maijā

Lozannā, 24.5.16.

Te būs visi paraksti. Šorīt biju aizsūtījis Jūsu rakstu ar varbūtējiem strīpojumiem; pēc pienāca Jūsu vēstule ar gataviem vācu norakstiem, - sūtat tad tos kā jau gatavus.

Pretraksts «Hilferufam» var nākt arī pirmais, jo ir avīžraksts, kādi mēdz steigties; pretraksts kancleram ir cita rakstura, kas prasa garāku spriešanu no kolonijām, kas vēl līdz šai dienai nezin, ko grib - cf berniešu atkrišana pēc garas domāšanas.

Pavadrakstus uzrakstat Jūs pāris vārdos. Komiteja lūdz uzņemt pielikto rakstu. Virsrakstu laikam redakcijas liek pašas. Bet var arī likt tādu apm. kā «Zur Frage des Hilferufes . . .».

Par kanclera pretraksta uzņemšanu runāju ar redaktoru; ir ar mieru, jo viņš neuzņēmis «Hilferufu», kaut gan personiski lūguši. Mūsu abi pretraksti laikam parādīsies rīt. - Arī Jums būtu personiski jāaiznes pretraksti «Neue Z[üricher] Zeit[ung]» redaktoram, tad mēs varbūt panāktu uzņemšanu. Tādēļ tad pielieku klāt arī «Kanclerprotestu». Pirmrakstu lūdzu atsūtīt man atpakaļ.

Daudz labu dienu no Jūsu Raiņa.

168.

F. CIELĒNAM
Lozannā 1916. gada 26. maijā

26.5.16.

Es latviešu autonomijas lietu iesāku jau pirms 11/2 gada. Par 1 gadu ar tām domām tik tāļu aprada kolonija, ka varēju sākt rīkoties uz kopkomiteju. Man lika priekšā, lai es rīkojos vien, arī ar mazu pulciņu līdzdomātāju, - es gribēju labāk vēl gaidīt, kamēr ar latviešu autonomijas ideju aprod lielākā daļa kolonijas. Tad faktiski sākās apmēram 1/2 gada periods, kurā kolonija organizējās, līdz nodibināja kopkomiteju. Tad kopkomiteja sabrauca kopā, bet izrādījās, ka domsvešības vēl ļoti lielas ap nesvarīgu teikumu kanclera protestā, debatējām dienu cauri. Beigās pieņēmām visi kanclera protestu, bet es redzēju, ka Kļava vēl palika neapradis ar latviešu autonomijas ideju. Lai jautu viņam iedzīvoties un panāktu pilnīgu kopību jaunās domās, es vēl nogaidīju.

Un nu Kļava u. c. atkrīt no viņiem neparastās domas par latviešu aut. brīvību un pieslejas Bredricham un Roppam, visasiņainākiem vācu baroniem reakcionāriem.

Verte!

Nu viņi nākuši pie skaidrības pārliecībā, un mums nau vairs nekā kopēja ar viņiem. Turklāt atteikušies viņi no mums un latviešu autonomijas, nevis mēs viņus atstūmuši. Mēs viņus pieturējām tik ilgi, cik vien varējām, nekaitēdami pašai lietai. Nu ilgāk gaidīt uz viņiem kaitētu lietai.

169.

DALL' ARTO
Lozannā 1916. gada 30. maijā

Cienītais Dall' Arto kungs!

Bezgalīgi Jums pateicos par ziņām attiecībā par manu tautieti, krievu-latviešu brīvprātīgo - Jēkabu Karpu. Esmu dziļi aizkustināts par to laipnību un cilvēciskajām jūtām, ar kurām apveltīti itāļu armijas cīnītāji. Novēlu dižajai itāļu tautai slavas pilnu uzvaru turpmākajās cīņās.

170.

ODESAS LATVIEŠU BIEDRĪBAI
Lozannā 1916. gada 30. maijā

30.5.16.

Ļ[oti] c[ienītai] Odesas Latv[iešu] sabiedrībai izsaku siltāko paldies par labu piemiņu, ko izrādīja, atsūtīdami man programmu un uzsaukumu priekš mūsu latv. bataljonu izrīkojuma. Es apsveicu 1. bataljonus kā brīvas Latvijas sagatavotājus, kā mūsu tautas gara patstāvības modinātājus, kā mūsu slavas paudējus, - aiz bataljoniem lai nāk jaunā latvju kultūra visā spēkā un spožumā! Labākos vēlējumus 1. kultūras kopotājai Od. L. sabiedrībai.

171.

N. ŠČETIŅINAM
Lozannā 1916. gada 31. maijā

Dārgais Biedri, Jūs sapratīsiet, ka es priecājos, saņemdams Jūsu pastkarti, tā taču ir no Ruviglianas. Skaista šeit pilsēta, skaisti ļaudis, un pilsēta un ļaudis ir ļoti pieklājīgi, neatliek vairāk nekā ko vēlēties, kā vien Castagnolu. Es neko nestrādāju. Iespējams, ka tagad nodarbināšu domas ar Jūsu indiešu pasakām, jo budisti, jādomā, tikai pārstrādāja vecākās pasakas. Vai nav līdzība ar ēģiptiešu? vai babiloniešu? Nodarboties ar sanskritu būtu labi, bet viss jau ir ļoti izpētīts. Tad vajadzētu izvēlēties maz pazīstamas puses: pasaku valodu salīdzināšanu, aiziet līdz tam laikam, kad indiešiem nebija vārdos nosauktu dievu kā latviešiem. - Kas par žurnālu ir «30 Ant.»? Kādā valodā? - Man arī liekas, ka latviešu dziesmas ir vecākas par indiešu vēdām, tā iznāk pēc Jūsu teorijas.

Sveiciens no Aspazijas. Nagliņš.

Exp.: A. Nagliņš. Lozannā, Clochetons 21.

172.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 5. jūnijā

Sirsnīgi sveika, steidzos tūliņ rakstīt un sūtīt. Visgrūtāk gāja ar stempeļiem, viens pat apgāzās augšpēdu, citi šā tā nostreipuļoja, citi nezināja, kur nosēsties, kur piespiesties šaurumā. Latv. avīzēm vajga īsa pavada. Kas par komiteju reprezentē visas Šveices kolonijas, soc. demokrātisks, sociālistisks un demokrātisks elements; kur šie protesti parādījušies. Kā tāda Šveices komiteja reprezentē noteiktāk un vairāk latv. tautu nekā deputāts Zālīts, kas ievēlēts no saujiņas kupču un vāciešu. Turpret Šveices emigranti ievēlēti no idejas, kas vada Latviju.

- Avīzes, kur nodrukāti mūsu protesti, Jums priekš mūsu arhīva jāsakopo visas, cikās vien parādījies arī viens un tas pats raksts. Es viņas krāšu vēl privāti.

173.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 18. jūnijā

- No Jums dzirdēt aizstāvam taupību arī mūsu rakstu tehnikā man: dara lielu prieku: Lugānā Jūs taupību dažā vietā neaizstāvējāt.

«Baltija» ir laikam līdzīga Berģim: skaists, glīts, korekts viņš ir, bet tas taču laikam izslēdz spilgtumu. «Baltijas» lieta laikam arī tāda, un viņi sader labi kopā. - M. Skujenieks top ļoti pamācīts no kāda Freyvalda (korekts vācu «y»), kurš laikam pats ir jaunākā gadagājuma students. Olavam it nekā nevar pārmest: viņš visu apdomīgi apdomājis. Tikai patiesība pirms viņas izteikšanas likās vēl patiesāka. Korespondēt varētu jaunizdodamām «Laika Domām» Maskavā, - iznāks augustā, kultūrbirojnieki, Dauge laikam redaktors. Nupat mūs uzaicina. Caur Stokholmas komiteju būtu drošāk sūtīt, bet vai viņa Jums jau atbildējusi? Vai pati nelūko aizturēt, jo komitejas pie latviešiem mēdz konkurēt savā starpā? Kad nau atbildes un labas, tad sūtiet tieši.

18.6.16.

174.

A. KIRHENŠTEINAM
Lozannā 1916. gada 19. jūnijā

Mīļo biedri, Lozannas nac. konferencē jāpieteicas līdz 25. jūn. Par maksu nekas nau minēts, tātad brīva. Turp taisās Ķeniņ kdze un grib turēt priekšlasījumu un reprezentēt komiteju, komitejas domas es vēl nezinu. Braucat vien šurp, būs gadījums parunāties. - Par mājām neko neesmu dzirdējis; no laikrakstiem maz kas redzams, bet laikam jau iet uz augšu reakcija. Tomēr es to pašu teiktu, ko še mūsu sarunā: Jums nau ko baidīties, un tur var taču vairāk darboties tautas labā. - Varbūt gadās Francijā Jums laba vieta, - lūkojat. - Jūsu rakstu lasu ar lielu interesi; dodat ar «Līdumam», bet visādā ziņā arī krievu un franču laikrakstiem, - nau nekā tamlīdzīga tanī presē. Jūs varbūt kautrējaties, bet bez pamata. Un darat to aši, nāk arvien citi jautājumi. - Piemirsu adresi, kur jāpieteicas nac. konferencei: Villa Messidor, Ch. de l'Elysée, Lausanne. Secretariat d[e] c[omitē] d[es] n[ationalités]. Daudz mīļu labdienu no mums abiem. Rainis.

175.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 19. jūnijā

Sirsnīgi sveika! Kādas Jūsu domas par Congrés des Nationalités 27. jūnijā Lozanā? es apprasījos jau kādu nedēļu atpakaļ. Tagad Ķeniņ kdze raksta par to, solās reprezentēt Komiteju kā vienīgā, kas prot franciski, un izsaka nožēlošanu, ka mēs palaiduši «atgadījienu tikt dzirdētiem» «Hilferufa» lietā. Bet viņa jau būs Jums pati rakstījusi. Ja nē, es Jums aizsūtīšu Ķeniņ kdzes vēstuli. Ko nu Jūs sakat: vai mūsu Komitejai klājas oficiāli reprezentēties kongresā, kurš pa daļai strikti neitrāls, pa daļai vācu draudzīgs, jo mēs esam nostājušies Krievijas pusē. Oficiāli aicināta Komiteja nau, es tik personiski dabūju vēstuli. Jautājums par reprezentējošām personām, kurš likās jau izšķirts, būtu jāpaceļ no jauna. - Ar kongresu ir savienota nacionalitātes izstāde; tur piedalīties mēs nevarēsim, jo no Krievijas nekas nau šurp atsūtams. Piedalīšoties armēņi, ķīnieši, žīdi ar 3 komitejām, Triestas itālieši. No Genfes universitātes būšot 4 profesori. Lozanas sindiks atklāšot u. t. t. Es zinu, visas Jūsu simpātijas būs priekš tā: izlietot šo gadījumu, jeb vai Jūsu neatbildēšana jāiztulko, ka «nevar vis zināt»? Es stāvu vairāk uz Ciņa stāvokļa, par kuru vakar runājām. Vēl ko: vai nevarētu no Cīrihes vācu redaktoriem dabūt zināt, kas ir rakstījis par mūsu kanclera protestu Holandes «Allgemeen Handelsblad» Amsterdamā?

Daudz mīļu labudienu - Rainis.

19.6.16.

Nosūtu «Gaz[ette] de Laus[anne]» Nr. par anāc[iju] konf[erenci]».

176.

P. DAUGEM
Lozannā 1916. gada 22. jūnijā

22.6.16. Lozannā.

Mīļo, dārgo, labs Tavs nodoms, šoreiz tik šos pāris dzejoļus, bet solīt solām, ko vien spēsim. Vispirms varbūt «No atzīšanas koka», Aspazijas biogrāfijas kādus gabalus; no manis varbūt kāds savirknējums no privātvēstulēm, kam kāda atklātības nozīme. Citu labāku laikam neko nevarēsim. Tā iet, ka Asp. gluži apslima; nervu pārkairinājums līdz nelabai pakāpei, tādēļ še esam pie ārsta. Man liels nogurums, neko nevar strādāt (dzejolis pērnējs). Lai nu vismaz Tev iet drīz labumā un Tu celies spirgts no slimības gultas. Atvaino, ka šoreiz vairāk nerakstu. Visu labu un mīļu Tev un Tavam darbam no Tava [paraksts].

Adrese: 21 Clochetons, Lausanne, Suisse.

177.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 24. jūnijā

Sirsnīgi sveika un labu veseļošanos! Būs jānokārto ziņojums tautu konferencei tā, ka aizsūtam mūsu abus drukātos rakstus, kur mūsu stāvoklis izteikts, un ziņojumu, ka komiteja kā tāda konferencē nepiedalās. - Nupat no Ķeniņ kundzes saņēmu pārsteidzošu ziņu, ka esot komitejas locekle, kā tāda viņa pieprasa tūlītēju sapulci. Es esot nekorekti izturējies, nesasaukdams sapulci, kaut gan mēs lietu apspriedām lētākā veidā ar sarakstīšanos vien. Bet, kad Ķeniņ kdze tādā veidā ielaužas komitejā, tad viņa tā darīs arī konferencē un piespiedīs mūs pret to protestēt. Protests pret mūsu pretaneksijas rakstu ir jau no Kļavas puses parādījies «Berner Tagewachtā», 19 Juni, N 141. - Intrigās parādās latviešu spēks. - A. Ķeniņ kdzes vēstuli Jums nosūtīs Cielēns; lūdzu vēstuli atpakaļ man. - Mūsu pretraksts «Hilferufam» parādījies 2 holandiešu avīzēs, bet formēts korespondences veidā, ar dažiem maziem izlaidumiem (vāciem par labu): «Neuve Courante», 13 Juni un «Allgemeen Handelsblad», 14 Juni. - Jūsu laikrakstus sūtu atpakaļ. «Dzimtenes Atbalsij» spirgti raksti, bet Bankavs tiek no Šillera «Jaunajā Vārdā» garās polemikās saukts par denunciantu. Kas tas ir, es nezinu. Daudz mīļu labdienu un saudzaties un veseļojaties. [Paraksts.]

Exp.: A. Naglin. 21 Clochetons, Lausanne.

178.

N. ŠČETIŅINAM
Lozannā 1916. gada 24. jūnijā

Dārgais Biedri, es ļoti priecājos par Jūsu vēsti un indiešiem, un ēģiptiešiem, ar kuriem šeit nemaz neiznāk satikties. Saprotams, ka Jūs uzskatītu par laimi ieraudzīt vali, vienīgi, lūk, kas: Jūs Ruviglianā varat katru dienu redzēt resnus un piepūtušos vāciešus, īstus vaļus, uz kuriem tagad atdusas pasaule. Bet bēdīgi, dārgais biedri, Jūs kaut kad vēl ieraudzīsiet Krieviju, es - nekad. Un galvenais: Jūs arī priekš tā strādājat, bet es to nespēju. Mana sieva atspirgst lēni. - Paldies par Ņeusihinu adresi, aiziesim. - Vai Jūs lasījāt mūsu protestu pret aneksiju? - Manhartu es zinu. Sproģi būs grūti atrast, varbūt Petrogradā, akadēmijā, vai Maskavā - Daškova muzejā.

Sirsnīgs sveiciens no manas sievas un Jūsu Nagliņa.

Exp.: A. Nagliņš. Lozannā, Clochetons 21.

179.

A. KIRHENŠTEINAM
Lozannā 1916. gada 26. jūnijā

Dārgo biedri, nemeklējat vairāk to holandiešu Nr. - man tepat solījās to dabūt viens holandiešu avīžnieks, nupat ir jau rokā! Konference notiks, sākies rīt, 27. jūnijā, - pēc Bokuma ziņām tātad varētu Jūs braukt mājās. - Ķeniņ kundze atteicās nupat no amata. Uz redzi rīt še Lozannā. Daudz labu dienu no mums. Rainis.

180.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 26. jūnijā

Sirsnīgi sveika! nupat saņēmu no Ķeniņ kdzes vēstuli, ar kuru viņa izstājas no komitejas. Viņa neesot zinājusi, ka esot bez balss tiesības, tad viņa nebūtu nemaz iestājusies; viņai būtu aiztaupīta tā komēdija. Lai gan šķiršanās mums neiznāk bez rūgtuma, tomēr labāk, ka beidzas stāvoklis, kuru bij tik grūti uzturēt. Tas pats sakāms par Kļavu, kurš tikai formāli nau izstājies, būdams mazāk korekts nekā Ķeniņ kdze. Nogaidīšu Jūsu atbildi un tad tūliņ rakstīšu Kļavam galīgu pieprasījumu. Kas ir nākošie kandidāti? Arī Aspazija slima un grib izstāties. Tātad būtu galīgi jāpārbūvē un vairāk jāsaskaņo komiteja. Daudz mīļu labdienu!

Kad Jūs jūtaties nevesela, palūdzat brālim kādas rindiņas par sevi, bet neatstājat mani bez ziņas. Rainis.

181.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 26. jūnijā

Daudz mīļu paldies un sirsnīgs sveiciens! Tā es Jūs pazīstu: arī slimam izpildīt vairāk nekā pienākums, arī pusnaktī noskriet uz Lugānu. Ne velti Austra! Jūsu «Erklärung» un «Anfrage» jau top tulkoti. «Anfrage» derēja sevišķi labi, jo «Union d. Nationalit.», kas rīko visu konferenci, savā orgānā: «Annales d. National.» 4., 5. Nr., 1916., ir nodrukājuši «Hilferufu» (kodolā) ar visiem parakstiem, arī Bredriha un Roppa, bet mūsu protestu nau minējusi, kaut gan nostrīpots «Lettische Gruppe in der Schweiz». - Kļava prasa samaksu 45. fr. par Lugānu. Cinis aizsūtīs Jums Kļavas un Liepiņa vēstis. - Vai Liepiņu neaicinat par kasieri? Viņš uzņemas oficiālu atbildību par latviešu lietām. - Cinis proponē telegrammu Valsts domei ar prasību pēc autonomijas; būtu labi. Daudz, daudz labu dienu un daudz veselības. Rainis.

Exp.: A. Naglin. 21 Clocheton, Lausanne.

182.

A. ĶENIŅAI
Lozannā 1916. gada 26. jūnijā

26.6.16.

Ļoti cienījamā kundze! Saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs atsakaties no Komitejas, atsaukdamās uz pārpratumiem par Jūsu balsstiesībām; es paziņoju par to Komitejas locekļiem un piesūtīšu viņai Jūsu vēstuli oriģinālā, kā darīju ar divām pēdējām. Es ceru tā izbēgt vēl tālākiem pārpratumiem, kuri man ļoti nevēlami. Jūs rakstat ar zināmu rūgtumu, kuru es negribētu pavairot tagad ar veltiem rakstiskiem skaidrojumiem par pamata pārpratumiem, kad man tas jau neizdevās personiskā satiksmē. Tikai pāris vārdu par pašiem pēdējiem pārpratumiem: mēs nezinājām, ka Jūs tik lielu svaru pieliekat sapulces sarīkošanai; mēs gan par to domājām, bet vienmēr baidījāmies dārguma dēļ, jo komiteja nespēj samaksāt braucienus, un visi uz sava rēķina nebūtu braukuši (Kļava, piem., par savu braukumu uz Lugānu prasa 45 fr.). Jautājumu par piedalīšanos nacionalitāšu konferencē mēs tādēļ, un ne aiz manas nekorektības pret Jums, izšķīrām ar sarakstīšanos. Izšķīrām: nepiedalīties oficiāli, tādēļ ka konferences sarīkotāja Union des Nationalités savā orgānā «Annales d. Nation.» 4., 5. N, 1916 uzņem «Hilferufu» un Broederihus un Roppus, kamēr mēs pret tiem protestējam. Izstādē turpret mēs nevaram oficiāli piedalīties, tādēļ ka mums nau nekādu materiālu un vēluma dēļ tos nevarēja no Krievijas pasūtīt.

183.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 1. jūlijā

Sirsnīgi sveika! Biju Jums adresējis šo vēstuli, bet apdomājos, ka Jums tiešām kā sekretāram jāievēro zināma oficiālība un formālība, un tādēļ pārtaisīju to par vēstuli Cīrihas kolonijai, lai Jums tā palīdzētu. Lūdzu tad nolasīt sapulcē. Bet, tā kā man nau spēka to vēl norakstīt vairākos eksemplāros, tad lūdzu tūliņ pēc sapulces nosūtīt to arī berniešiem, Cinim. Pieliku arī manu projektu par Castagnolas dienas kārtību, varbūt Jūs kā sekretāre varēsat kā izlietot. Redzat, kur tās grūtības man bez sekretāra, bet kā tad tur lai palīdz? Un Jums, mīļais draugs, arī tā neveselība! Bet ko Jūs runājat atkal par pārpratumiem? Vai ar mani? Jeb vai dēj konferences? Bet nu jau pat Ķeniņ kundze redz, ka konference bij vāciska un ka nevajadzēja gan mums piedalīties. Jeb vai Jums vēl kādas citas šaubas? Vai negribat par redaktoru tam Liepiņa projektētam «biļetenam»? Sakat vien, būs skaidrāk un labāk. Arī labs, kad dots dodams atdodas.

Ar Aspazijas veselību neiet labi; es atkal galīgi noguris.

Sirsnīgi sveiki. Rainis.

Lozana 1.7.16.

184.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 6. jūlijā

6.7.16.

Pateicamies par atbrīvojumu, izstājamies no komitejas.

                                            Rainis, Aspazija.

185.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 9. jūlijā

9.7.16.

Telefonu es neiespēju panest, savā tagadējā neveselības stāvoklī vēl mazāk. Tādēļ, un ne aiz cita iemesla, atbildēju telegrāfiski.

Atteikšanos paziņoju telegrāfiski, lai kolonijās ātrāk dabūtu ziņu un lai varētu rīkoties laikā uz komit[ejas] jaunorganizēšanu.

Pašu manu atteikšanu C[īrihes] kol[onija] uzskata par pārsteidzošu, ko es nesaprotu. Jo kolon. pati man piesūtītā protokolā izsāka nepārprotamu neuzticību par manu negatīvo attiecību pret taut. konferenci Loz[annā], un, kam izsaka neuzticību, tam ir jāatkāpjas pēc veca un pareiza parlamentāriska likuma.

Neuztic. izteikumu man apstiprinādama, Kol[onija] izsaka pateicību Ķeniņa kundzei par pozitīvo piedalīšanos tanī konferencē un ievēl viņu par komitejas locekli. Beigās Asp[azijai] izrauga vietnieku, kad viņa vēl nebija atteikusies oficiāli.

Es visu to citādi nevarēju saprast, kā vien tā, kā esmu sapratis. - Tāds Kolonijas lēmums mani arī nevarēja pārsteigt, jo viņš ir viena zināma vairākuma domu izteiksme, nevarēja arī mani sarūgtināt, jo lēmums izteikts pilnīgi korekti; tikai par Aspazijas vietnieku varēja arī vēl neminēt.

Tādēļ es ari izteicu telegrammā ne sarūgtinājumu, bet pateicību, jo man personiski atlaišana no amata ir liels atvieglojums. Kol. pilnīga taisnība, ka es par maz strādāju komit. darbu; priekš tiem es neesmu pietiekoši vesels, bet savus personiskus darbus es vēl varētu strādāt, un, kad kolonija man noņem kavēkli: komit. darbus, tad mana pateicība par to nāk no visas sirds. Un ar savu personisko darbu es jau arī gribu veicināt to pašu latviešu lietu, ko jūs, tikai citā veidā.

Kolonija nu iebilst, ka mana atteikšanās šinī brīdī, kad uzbrūk komitejai vācu lietas veicinātāji - grupa berniešu, varētu kaitēt komitejai. To es ieskatu par iespējamu, jo arī visniecīgākie apstākļi tiks no tās puses izlietoti pret latviešu lietu. Es ar mieru atlikt savu atteikšanos, kamēr jāizdara atgaiņājums. Lai C. kolonija atkal uz to pašu laiku atliek neuzticības izteikumu man un Ķeniņa kundzes ievēlei varbūt tādā kārtā, ka šo lēm[umu] tanī sēdē visumā atliek. Paziņojat man par to tūlīt un atsūtat atbildes, kādas esat devuši presē tai berniešu grupai vai kādas projektējat dot. Man ir «B[erner] Tagew[acht]» Nr. 141, 179, - atsūtat man tālākos uzbrukumus (piem., «B. T.» no 7. jūl.) un kādus «Fr[ankfurter] Z[eitung]» un «B. Tagew.» Nr., kur tie izmantoti, un kas Volfa telegrammā ziņojis par to. Es tad lūkošu ari no savas puses uzmest pretrakstu un nosūtīšu to Jums pārlūkot. Visādā ziņā es oficiāli atteikdams paziņotu, ka palieku pie tās pašas pārliecības, kura izteikta mūsu 2. pretrakstā. To es arī teiktu personiskā atbildē uz uzbrukumu.

Un es tāpat no savas puses ceru, ka tagadējais kolonijas vairākums un jaunorganizējamais komitejas sastāvs paliks pie vecās platformas un lūkos viņas mērķus tikai sasniegt pa citiem ceļiem, uz pilsonības labo pusi. Jau pašā sākumā nebij šaubu man, un laikam tāpat ari Jums, ka kopkom[iteja] nevarēs nodibināt kopību uzskatos, bet ka ceļi šķirsies, jo pat Latv. autonomiju mēs saprotam dažādi: mani draugi un es kā plašāku demokrātiju ar pamatšķiru kā vadošo, kamēr tas nevar būt pilsonības ideāls. Atgainīt uzbrukumus Latvijai mēs varam kopīgi, un to mēs darīsim. Un citur šķirties mēs arī drīz varēsim, jo nu ir nodibinājies zināms kompakts vairākums pilsonībai vismaz Cīrihes kolonijā un es tur neesmu vairs vajadzīgs, jo bez manis kopkomiteja būs iekšēji vēl stiprāka un varēs tāda arī uz āru būt.

                                                            Sveika.

186.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 10. jūlijā

Nupat lasu «J[aunajā] V[ārdā]», ka pēc zviedru avīžu ziņām «Hilferufu» esot parakstījuši sekoši latvieši: P. Auziņ, K. Egle, E. Baltkalns, R. Liepa, I. Kluga. - Pēc latviešu saraksta Šveicē tādu nau. Lūdzu, apprasaties pa kolonijām, vai tādi būtu tagad Šveicē, vai bijuši «Hilferufa» rakstīšanas laikā: Domājams, ka tādu latvju Šveicē nemaz nau; laikam tie būs Stokholmā. Par to jāpieprasa oficiāli Stokholmas biedrībai. Bet pēc negatīva apprasīšanās rezultāta jāpaziņo vācu - šveic[iešu] presē, ka pēc vārdu sludināšanas zviedru presē varam no Komitejas puses konstatēt, ka tiešām bijusi mistifikācija un tādu latvju Šveicē nau. Ka viņi varbūt, būdami Zviedrijā, nepareizi uzdevušies par Šveices grupu, rāda, ka viņiem ir bijis jāslēpjas un ka viņi ir atklātību maldinājuši. Bet varbūt tādu latvju nau arī Zviedrijā un tie brīvi izdomāti. Atrakstat, lūdzu, vai Cīr[ihes] kolonija ar mieru spert tādu soli.

Daudz labu dienu -

                                        Rainis.

Lozannā

10.7.16.

Exp.: A. Naglin. 21 Clocheton, Lausanne.

187.

J. KRAUZEM
Lozannā 1916. gada 10. jūlijā

10.7.16. J. Krauze.

Dārgo biedri, saņēmu Jūsu sirsnīgo un labi domāto vēstuli, kurā Jūs mani pamudinat atteikties no personības. Nu es vēl mazāk saprotu cīrihiešus un Jūs. Jūs esat vecs vilks, sociālists, turklāt vēl vēsturnieks, un ]aujat aptumšot savu skaidro prātu no pilsoniskiem uzskatiem un taktikas. Var būt sociāldemokrāts un neatzīt nacionālo jautājumu, kā, piem., Stelpa grupa, var būt sociāldemokrāts un atzīt nacionālo jautājumu kā pamatšķiras jautājumu (tāds mans uzskats); abi uzskati skaidri. Bet nevar būt reizē sociāldemokrāts un atzīt pilsonisko uzskatu uz nacionālo jautājumu kā, piemēram, dara visa Cīrihas kolonija. Tā ir galīga domu neskaidrība. Turklāt vēl šis pilsoniskais uzskats top reprezentēts no Ķeniņ kundzes, kurai nau politiski mērķi un uzskati. Viņai vajga reklāmas priekš dzimtenes, priekš Ķeniņ kunga pozīcijas Maskavā, kur viņš un melnie grib sagrābt savās rokās visu kultūrbiroju un atstumt demokrātiskos un strādnieciskos elementus; grib garīgu vadību, kura viņam atmaksājas. Tādēļ Ķeniņ kundze tā laužas tikt komitejā un dabūt ārzemju latviešu lietas vadību. Sociālisma un pamatšķiras interesē tas nau. Un es no paša gala esmu apkarojis, ka Ķeniņ kdze nāk komitejā. Jūs sakat: aiz personiskas godkārības iemesla. Tā Jūs saprotat politiku. Jūsu uzskati pilnīgi pilsoniski, jo tiem visa politika ir intrigas un veikals. Bet kas tad faktiski man par godkārību var būt? Vadīt kolonijas? Šveicē? Es taču esmu rakstnieks, dramatiķis, dzejnieks - mani mērķi iet daudz augstāk [nekā] Šveices kolonistu 60 vīrus vadīt. Rakstniecībā nekad neesmu konkurējis ar Ķeniņ kdzi, jo tas nau viņas arods. Un politikā atkal man loma gluži citāda: sīko ikdienas politiku vest es negribu un nevaru, man nepietiek, pat komitejas prezidenta amats mani nevilina. Es negribu nekāda amata, bet gribu skaidri saprast laiku un viņa virzienu un teikt, uz kuru pusi jāiet., Jums kā vēsturniekam vajdzētu to saprast; visi amati man par nastu. - Kamēr es biju Komitejā, es gribēju izvest savu skaidro uzskatu: brīvu, t. i., demokrātisku, autonomu, Latviju brīvā, t. i., demokrātiskā, federativā Krievijas republikā. Jānostājas vienā pusē. To es darīju, nepiedalīdamies Lozanā, kur bij vācu demonstrācija. Ķeniņ kdze ubagoja uz abām pusēm, darīja stāvokli neskaidru. Cīrihas kolonija to atzīst par pareizu; nu ejat jaunu pilsonisko ceļu, kad jums nau sava uzskata. Bet nelūkojat mani turēt komitejā kopā ar tās pelēkiem elementiem un viņu vadību.

188.

L. FORELAI-UPENIECEI
Lozannā 1916. gada 14. jūlijā

Ļoti cienītā kundze, Jūsu telegramma, ka esat ar mieru dot savu vārdu Latviešu komitejas galvenai adresei, mūs ļoti iepriecināja, jo caur to mūsu lieta daudz iegūst. Bija dažiem zināmas bažas, vai tik uz Jums nedarīs atbaidošu iespaidu no kādas puses. Tagad mēs liksim izgatavot blanketes ar Jūsu adresi. Atļaujiet man visu vārdā Jums sirsnīgi pateikties un Jūs mīļi sveicināt kā biedri mūsu lietā Jūsu J. Rainis.

189.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 17. jūlijā

Vispirms oficiālas lietas. Viss sāk iet uz labo pusi: Sēja izskaidro un noskaidro notikumus tā, ka es varu justies apmierināts: man piesūtītais protokols nau uzskatāms kā sapulces lēmumus, bet debatu saraksts; tātad arī nau man no sapulces izsacīta neuzticība, bet tikai kritika, pret ko es, protams, neprotestēju. Tātad arī sapulce nau ievēlējusi Ķeniņa kundzi par Kopkomitejas locekli, jo patiesi tāda tiesība piekrita pašai kopkomitejai. Un tātad man arī nau iemesla izstāties no kopkomitejas; es viņā palieku tik ilgi, kamēr augšējie divi punkti paliek spēkā, t. i., kamēr man nau izsacīta neuzticība un kamēr kopkomitejā nau Ķeniņ kdze.

Kamēr kopkomitejas papildināšanas kārtība nau pārgrozīta, jāpaliek pie vecā veida, t. i., ka kopkomiteja pati ievēl locekli no kandidātu listes. Tātad Aspazija un es iztrūkstošā locekļa Kļavas vietā vēlam nākošo kandidātu P. Sēju. Bet varbūt Cīrihas kolonija, kura jau tagad gribēja ievēlēt locekli pēc citas kārtības, vēlas pārgrozīt pastāvošo vēlēšanu veidu, - tad vajdzētu par to iekustināt pārrunas. Līdz tam tad Aspazija paliktu kopkomitejā, kaut gan viņa tiešām vēlas izstāties aiz neveselības. - Aiz tās pašas veselības es arī lūgtu neņemt man jaunā, ka es nepiedalos daudz pie tehniskiem darbiem, jeb arī dot man kādu pagaidu atvaļinājumu, kurš visādā ziņā tiktu vajdzīgs, kad man būtu jāiet klīnikā.

Kļavas izstāšanās no komitejas un vienas berniešu grupas klaja uzstāšanās pret komiteju un visu latviešu lietu dara arī ļoti vēlamu visas lietas jaunu noskaidrošanu Kolonijās un varbūt pārorganizēšanu, lai panāktu lielāku iekšēju drošību.

Es gribēju neoficiālo daļu iesākt ar man parastu «sirsnīgi sveika», bet Jūs ari agrāk nekad nebijāt lietojusi to uzrunu, un jau kopš jūnija beigām es redzēju, ka Jūs pieturaties vairāk pie «nevar vis zināt» metodes. Jau uz manu vēstuli pirms 2. jūlija sēdes, kur sūtīju Jums pieprasīto dokumentu priekš referāta par kopkomitejas darbību u. c. ziņas, Jūs man netikāt atbildējusi, bet par atbildi es saņēmu protokola kopiju par Ķeniņ kdzes ievēlēšanu u. t. l. Kad es biju atteicies un 9. jūlijā nosūtījis Jums paskaidrojuma vēstuli, Jūs uz to arī neatbildējāt, bet rakstījāt man 4. jūlijā, ka gaidot no manis paziņojumu un paskaidrojumu. Arī uz manu karti no 10. jūlija Jūs neatbildējāt. Šī neatbildēšana un mana saslimšana ir vainīgas, ka es uz Jūsu vēstuli no 4. jūlija atbildu tik šodien un lūkoju darīt; kas vēl iespējams, lai varbūtējos pārpratumus izgaisinātu. «Nevar vis zināto metode ir ļoti kaitīga un kaitējusi arī še. Es domāju taisni otrādi, ka vajga visu zināt. - Jūs 4. jūlijā sūdzaties par Ciņa un Sējas nepareiziem ziņojumiem; es tos nepazīstu, bet zinu tik to, ka abi par Jums vienmēr runājuši ļoti labi. Šinī incidentā sevišķi Sēja ar saviem labvēlīgiem paskaidrojumiem visu par labu vērtis. - Jūs tad 4. jūl. sūdzaties par manu «nesaprotamo izturēšanos pret Jums» leišu-latviešu satikšanās lietā. Es tiešām nezinu, kur es tur nepareizi pret Jums izturējies? Es leišiem aizrādīju uz Jums un Ķeniņ kundzi kā personām, ar kurām lai viņi ved sarunas. Jūs atteicāties braukt. Tas ir viss; kur te mana kļūda? - Aizrādīdams leišiem uz Ķeniņ kdzi, es teicu, lai aprunājas ar viņu sevišķi, jo es sarunās neņemšu dalību, kur Ķeniņ kdze. Tā arī notika: Ķeniņ kdze ar leišiem satikās, es neaizgāju. Tad Ķeniņ kundze mūsu pansijā nogaidīja visu vakaru līdz nākošam rītam, lai vai leiši nenāktu ar mani satikties, bet tie neatnāca. Tā ir visa tā lieta. Es arī te nezinu īsti savu kļūdu, un nu vēl pret Jums? - Tad Jūs man pārmetāt, ka es atsacījies ar Jums runāt 8. jūlijā pēc manas atteikšanās. Pa telefonu es nespēju runāt un gari rakstīt tādā brīdī, kur es turklāt vēl biju slims, - vai Jūs kā pati slimniece, Jūs, kas zinat, cik grūti vispār man rakstīt vēstules, vai neatradīsat kādu piedošanu man? Es vainīgs, ka pirms atteikšanās uz brīdi padevos man svešam «nevar vis zināt» attiecībā uz Jūsu satiksmi ar Ķeniņ kundzi; Jūs jau arī vēl 4. jūl. pārmetumu man par leišu-latv. lietu dibinājāt tikai uz Ķeniņ kdzes ziņām, kuras skaitat par pilnīgi pietiekošām. Es Jūsu draudzībā pret Ķeniņ kdzi no sava stāvokļa neredzu nekā jauna, un tā arī skatījos uz 2. jūlija notikumiem; es tiešām priecājos, ka nu būšu brīvs un varēšu nodoties slimošanai un pēc tam savam darbam. - Visā šinī konfliktā man pret Jums nekas nau bijis ļauns; manas labās domas par Jums, kuras esmu izteicis Jums un citiem, paliek tikpat labas arī joprojām. Man tik agrāk un tagad bijis žēl, ka Jūs stājaties uz «nevar vis zināt». stāvokļa, kaut ari ne gluži noteikti. Ja Jūs turpret gribat «zināt», es no savas puses teikšu visu. Es Jūsu uzticību pilnīgi nekad neesmu varējis iemantot, mūsu dabas ir laikam par daudz nevienādas, kaut gan mums daudz kopīga; bet man ļoti žēl būtu zaudēt arī to mazumu. Bet lai kā mūsu satiksme tālāk attīstās, - vienu es Jums gribu uzsvērt: Jums ir dziļas dzejiskas dāvanas, neliekat tās novārtā, bet izkopjat; būs Jums lieli panākumi. Un nu tomēr paliekat sirsnīgi sveika.

                                                            Rainis.

190.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 18. jūlijā

Sirsnīgi sveiki, dārgie biedri! Viss ir atkal labi. Strādāsim no jauna, tikai sparīgāk.

Sirsnīgi sveiki!

                        Rainis.

Lozannā 18.7.16.

Exp.: A. Naglin. 21 Clochetons, Lausanne.

191.

A. KIRHENŠTEINAM
Lozannā 1916. gada 22. jūlijā

Dārgo biedri, gaidīšu Jūs svētdien plkst. 9. Braucat vien, man jo patīkami, jo man pašam izkustēties no savas migas daudz grūtāk. Un redzēt Jūs vēl gribējās, jo mēs tiešām taisāmies tūliņ braukt uz Castagnolu. Ja es tagad nebraucu strādāt, tad es laikam nekad vairs nevarēšu strādāt. Tātad jāatmet viss. Man gribējās Jums vēl ko labu teikt. Daudz mīļu sveicienu no mums abiem Jums abiem. Jūsu Rainis.

21 Clocheton, Lausanne.

192.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Lozannā 1916. gada 22. jūlijā

Sirsnīgi sveika! (Un šoreiz bez jebkāda «tomēra». Es nopriecājos par Jūsu joku, ka atkārtojat to «tomēru».) Es braucu no šenes prom un iebraukšu Cīrihā. Gribēju svētdien, kad cīrikiešiem vajas, bet jūtos par vāju. Tātad otrdien, 25.3.16., pēc pusdienas. Kad pārmainīšu dienu, tad telegrafēšu, ceru ari Cielēnu pierunāt braukt uz to dienu. Daudz labdienu un veselību no Jūsu Raiņa.

Exp.: A. Naglin. 21 Clochetons, Lausanne.

193.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 4. augustā

Sirsnīgi sveika! Tātad Jūs tomēr braucat mājās; es biju domājis, ka slimība Jums nejaus - nezinu arī tagad, vai Jūs nepārvērtējat savu veselību, uz kuru vispār griežat maz vērības. - Es ari Cīrihā, atvadoties, domāju, ka taču paliksat; tādēļ atstāju tur arī visu, kas ap sekretārību. Tagad nu būs man pašam jāuzņemas tā sekretārība, no kuras tā bēgu, kuru man noņemdama, Jūs man darījāt tik daudz laba. Lūdzu nu: atsūtat man atpakaļ, t. i., liekat no Cīrihas uz Castagnolu atsūtīt: rakstāmo mašīnu (mācīšos rakstīt); komitejas vēstuļu un dokumentu mapi; grāmatas un brošūras, kādas būtu Jums no manis un kādas attiecas uz latviešu lietu. - Še klāt pielikta A. W. vēstule A. Ķeniņa kundzei; daudz paldies kundzei par to, kā ari par gūstekņu vēstuļu piesūtīšanu. - Vai Stokholmā nesatiksat J. Zālīti? pēc avīzēm, solas braukt, vēlāk gan atsauc.

- Un nu, daudz sirsnīgu sveicienu Jums un dzimtenei un labu ceļa vēju!

                        Jūsu Rainis.

Castagnola,

4.8.16.

194.

A. FREIMANIM
Kastaņolā 1916. gada 14. augustā

Castagnola, Suisse 14.8.16.

Ļoti cienīts Freimaņa kungs!

Saņēmu Jūsu laipno vēstuli un steidzos Jums tūdaļ atbildēt. Lugas «Spēlēju, dancoju» man pašam nau skaidrā rakstā, aizsūtīju to uz bij[ušajām] «Pēterp[ils] Avīzēm», bet neesmu kopš tā laika saņēmis nekādas ziņas: nezinu pat, kur viņa atrodas: vai pie A. Gulbja, vai Pēterp. teātra, vai nozudusi. Man likās, ka tā taisni ļoti viegli izrādāma dekorāciju ziņā: istaba un pagalms (zemnieku) visur ir. Kapi viegli inscenējami, jo turami pustumsā; pārmaiņas izdarāmas ar pakāpenisku dekorāciju noņemšanu no priekšas uz dibenpusi. Grūtības tikai ar riju, bet arī tā grib pustumsu. Pārstrādāt es tagad nespēju. Un vēl nenodrukātu lugu nevar pārstrādāt arī režisors, jo tad zūd lugas oriģinālais raksturs. - Bet es domāju Jums citādi izpalīdzēt: uz rudeni būs gatava vai nu Aspazijas, vai mana kāda maza luga, kura neprasa ne sevišķu kostīmu, ne dekorāciju. Asp. gan ļoti slima, bet viena luga viņai bij gatava jau pirms gadiem, varbūt varēs paspēt sakārtot. - Tā kā Jūsu teātrs tagad nau atkarīgs no vecās Latv. biedrības, tad labprāt nākam Jums pretim Jūsu pūliņos pacelt Rīgas teātru līmeni; personiski man vislabākās atmiņas par Jums. - Atrakstat tad nu, vai Jūs varētu arī maksāt kādu honorāru un cik; man tagad tas jautājums nau vairs vienaldzīgs, jo apstākļi grūti. Atrakstat, lūdzu, arī, vai par jaunizrādītām lugām esat nolikuši honorāru, un atsūtat visādā ziņā sarakstu par mūsu lugu izrādēm.

Sirsnīgus, mīļus sveicienus Jums un aktieriem no Asp. un Jūsu Raiņa.

195.

A. VISKONTAM
Kastaņolā 1916. gada 24. augustā

24.8.16.

Lasu 77. numurā, ka Jūsu Ičam apsolīta plaša Lietuvas patstāvība. Par Latviju nav pat pieminēts. Tātad lietuvieši nedomā par apvienošanos ar mums un mūsu jūra viņiem nav vajadzīga. Jūs, liekas, domājat citādi. Taču tagad arī mūsu ceļam jābūt citam.

196.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1916. gada 25. augustā

25.8.16. - sūtīts 7.9.16.

Mīļo, labo, dārgo māsiņ, rakstu Tev šinī ceļā un tikai nedaudz rindiņas: cerēdams, ka nu viņas Tevi aizsniegs. Līdzšinējās Tu neesi saņēmusi. Es no Tevis saņēmu ziemsvētku un lieldienu sveicienu, it labi pēc vasarsvētkiem, bet tomēr saņēmu; arī Tava mīļā vēstule un «Летопись» ar tulkojumu pienāca. Bet ne manus sveicienus, ne manus lielos paldies, kā tagad redzu, Tu neesi saņēmusi. Paldies, paldies Tev un visiem, kas rūpējās, un it sevišķi pašam lielmeistaram - tulkotājam. Tie mani vienkāršie lauku un strādnieku bērni tik glīti nomazgāti un ieģērbti tik greznās drēbēs, ka grūti viņus pazīt.

Par sevi pašiem mēs varam maz labu teikt: mēs dzīvojam līdzi gandrīz tikai dzimtenes grūtībām un piemetinam pie tām savas klāt, dzimtenes prieki līdz mums nesniedz. Sevišķi cieš Elza, bij gluži pie gala, bijām pie ārstiem Lozannā trīs mēnešus, nu atkal Lugānā, iet uz labo pusi. Es noguris, strādāt nevaru, pa starpām slimoju, ceru arī. Kad nu Tu arī atrakstītu, kā Jums klājas, kā ar veselību. No Elzas māsas nau ziņu jau tepat gads. Esi sirsnīgi sveicināta un skūpstīta no Ķeniņa.

197.

K. IEVIŅAM
Lozannā 1916. gada 22. jūlijā
un Kastaņolā 1916. gada 26. augustā

22.7.16.

Sirsnīgi sveiki un sirsnīgs paldies par mīļu piemiņu. Jūs darbojaties labā latviešu darbā, tas arī īsts dzejnieka darbs. Bet man zināt dzejnieku draugu, kaut arī aiz jūdzēm, ir zināt ritu tuvāku, kaut arī vēl aiz nakts. 2.6.8.16. Saņemat daudz mīļu labdienu un atvainojat par vēlo atbildi: vainīga pa daļai slimība (būsat varbūt laikrakstos lasījuši par Aspazijas saslimšanu), pa daļai iekšējas nesaskaņas komitejā. Sveicinu no sirds. Jūsu Rainis.

198.

LATVIEŠU BĒGĻU APGĀDĀŠANAS CENTRĀLKOMITEJAS VALDEI
Kastaņolā 1916. gada 26. un 28. augustā

26.8.16. Godājamai Latv. BAC valdei.

Saņemam ar pateicību LBAC valdes apsveikumu un sekmju novēlējumu mūsu komitejas darbā un izsakām par to savu pateicību, kā arī par piesūtītiem manu rakstu izdevumiem, kuru piesūtīšanu izlūdzamies arī turpmāk, apņemdamies piesūtīt maiņā arī savus nākamos izdevumus. Mūsu komiteja bija citu starpā sev spraudusi par mērķi un uzdevumu kara bēgļu apgādāšanu, domādama uz privātu līdzekļu savākšanu. Tagad, kad tas izrādījās par neiespējamu un pabalsts varētu nākt tikai no valdības līdzekļiem, mūsu komiteja atsacījās no šā uzdevuma. Līdz ar to atkrīt mūsu lūgums LBAC valdei pēc pabalsta šim nolūkam, sevišķi vēl ņemot vērā valdes paskaidrojumus par tagadējiem likumu un priekšrakstu apstākļiem šinī jautājumā. Turpat piesolītie privātie līdzekļi (iemaksātājiem izsakām pateicību), par kuriem valde laipni min, varētu noderēt bēgļu sazināšanās nokārtošanai. Beigās mūsu komiteja, ievērojot sev spraustos mērķus, tur par savu pienākumu vākt un veicināt arī no savas puses LBAC valdes grūto un atbildības pilno darbu, izsakot savus vēlējumus un priekšlikumus latviešu lietā, kuras reprezentācija tagad šinī laikā guļ uz vienīgajiem oficiāl. Atklātām iestādēm, LBAC, viņas kultūras biroja un latviešu Domes deputāta un uz neoficiālās preses un biedrības. Visredzamākā vietā stāv LBAC, kuras rokās nodota gādība par bēgļu latvju materiālo [stāvokli] un par viņu atvešanu dzimtenē. Šī lielā gādība uzlikta no likuma, kurš jāsaprot jāpiemēro visā viņa plašumā un stingrībā, neierobežojot viņa spēku un nozīmi ar šauru iztulkošanu.

Vai trešā daļa no visas latvju tautas ir bēgļos un svešniecībā, un pārējās divas daļas ir normālos apstākļos, tad LBAC ir jābūt aizstāvei visai latvju tautai tagad un vākā nākotnē pēc kara.

Šis likums ne vien atļauj, bet uzliek par pienākumu LBAC atrast uzrādītu augstākā vietā ne vien, kādi sīkāki soļi sperami, bet kādas ir lielās prasības, lai ievadītu latvju tautas dzīvi pareizā ceļā (uzturētu latviešu tautas dzīvi).

Šinī nolūkā Centrālkomitejai vajdzētu stāties pastāvīgi un dzīvā sakarā ar pašiem bēgļiem no visām latviešu šķirām un. aicināt Komitejā viņu priekšstāvjus un izzināt var[būtējos] priekšlikumus.

28.8.16. Vajdzētu valdībai aizrādīt sevišķu vērību piegriezt latviešu tautas garīgo interešu apgādībai, pabalstīt visas latviešu kulturālās iestādes, vispirmā kārtā kultūras birojam pabalstīt latviešu vidusskolu, vākt kapitālu latviešu augstskolu dibināšanai. Valdei šinī pat nolūkā tūlīt vajdzētu lūgt valdību likuma kārtā atzīt vidusskolu un augstskolu dibināšanu ar latviešu mācību valodu, ar valsts tiesībām un uz valsts rēķina. Pēc materiāla pabalsta sniegšanas bēgļiem šī ir pirmā un neatlaidīgā latviešu tautas prasība, jo latviešu tauta ir kulturālākā tauta Krievijā un no gara vajdzību apmierināšanas cieš vairāk nekā jebkura cita tauta, neizņemot i poļus; visādā ziņā vairāk nekā leiši, kuru tautas izglītība stāv nesamērojami zemāk (55% pret 93%). Latviešu tautas un bēgļu liktens nevar tikt galīgi un pareizi nokārtots, ja nezin pašas tautas vajdzības; tās var izzināt tikai tautas priekšstāvība plašā Latvijas autonomijā, un tikai šāda autonomija var atjaunot latviešu dzīvi - mieru dzimtenē Latvijā netraucējot, par svētību Krievzemei. Par plašu patstāvību prasīt ir kārt[ējais] Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas pienākums, ko prasa no viņas pareizi un stipri ievērots likums.

199.

LATVIEŠU KOMITEJAI STOKHOLMA
Kastaņolā 1916. gada 29. augustā

29.8.16. Latv[iešu] kom[itej]ai Stokholmā.

Ļoti cienītais Trauberga kgs, ļoti cienītie biedri! Jūsu sirsnīgā, īsti latviskā atsauksme uz <mūsu> Šveices komitejas vēstuli mūs priecīgi aizkustināja un dod mums cerību uz labām sekmēm latviešu lietai, kura mūs kopo, liek mums priekš sevis strādāt arī svešniecībā un priekš kuras visi darbi un domas: Es no savas puses vēl sevišķi pateicos par man izteiktiem draudzīgiem, atzinīgiem vārdiem, kas šinī grūtā laikā sver jo vairāk. Jūsu komitejas vēsti lasām ar lielu interesi un varam iedomāties Jūsu izbaudītās grūtības, arī ar Centrālkomiteju. No mūsu vēstuļu sūtījumiem Jūs noredzēsat arī mūsu attiecības ar C. k-ju. <Mūsu> Šveices komitejai turpat lielākās grūtības bija iekšējām nesaskaņām, kuras arī līdz šim nau beigušās, un ar līdzekļu trūkumu (piesolīts man pabalsts no Kultūras biroja). Pēdējais ir par iemesli, ka komitejai bij jāatsakās no dažiem saviem mērķiem, tā no karagūstekņu pabalstīšanas. Arī cittautu iepazīstināšanu ar latviešiem komiteja nau vēl paspējusi veicināt ar saviem izdevumiem, bet tas darīts no komitejas locekļiem un citiem privāti vācu, franču, angļu, itāļu, holandiešu laikrakstos. Arī periodiskais izdevums «L[atvieši] Ā[rzemēs]» ir privāta rakstura, kaut gan kr[eiss]. Nodomā turpat ir vairākas brošūras un lielāks krājums monogrāfiju par Latviju un latviešiem, pie kura savā laikā gribam aicināt talkā arī Skandināvijas komiteju u. c. ārzemju pulciņus un atsevišķus biedrus, kad izdosies mums iekšēji nostiprināties, mēs lūkosim nodibināt pastāvīgus tuvākus sakarus ārzemju latviešu starpā, un labprāt dzirdētu jau tagad Jūsu domas šinī jautājumā par pašu nolūku, kā arī līdzekļiem priekš tā sasniegšanas, piem., kopēju periodisku izdevumu.

Vispār mēs gaidīsim ar lielu interesi Jūsu domas un uzskatus avīzē par latviešu lietas vajdzībām, par latviešu bezpolit[iskumu?] un solītos statistiskos datus par Jūsu Komitejas darbības rezultātiem (šos pēdējos ļoti derētu ievietot «L. Ā.»), arī par to, kā Jūs veicinājuši cittautiešu iepazīstināšanu ar latviešiem. Latviešiem, man domāt, sevišķi rūpēs atjaunot kaut šādā veidā kultūras kopību, sakarus ar zviedriem, kuru laiks mums bij viskulturālākais un solīja tik daudz.

Saņemat mūsu sirsnīgākos sveicienus. Novēlam Jums, dārgie biedri, labākās veiksmes kopējā lielā darbā, priecājamies par satiksmes nodibināšanu mūsu starpā. Mūsu vēstules lūdzam pārsūtīt. Saņemat mūsu sirsnīgākos sveicienus. Vai zviedru avīzē bija mūsu protests?

Vēl, mīļie biedri, privāts lūgums: vai nebūtu iespējams Stokholmā dabūt vai uzzināt kādā zviedru vēsturē par to laiku, kad Vidzeme bij zem Zviedrijas, vislabāk vācu, ne franču valodā. Tas noderētu man par pamatu kādai nodomātai drāmai.

Jūs liekat priekšā dot pārskatu kolonijām, virzīt autonomijas jautājumu, izteikt, ka Latvijas jautājums ir internacionāls, viss ļoti labi, par to jau bij runa un jābūt vēl. Bet pašlaik svarīgāk izšķirt jautājumu par pašu kopkomitejas darbības iespēju.

Es jau atteicos no priekšstāvības, nu jāiet vēl tālāk.

200.

SARKANĀ KRUSTA KRIEVU SEKCIJAS LATVIEŠU NODAĻAI STOKHOLMĀ
Kastaņolā 1916. gada septembra sākumā

Mīļie biedri! Jūsu godinājošo uzaicinājumu, lai es uzņemos līdzredaktora amatu literāriski zinātniska rakstu krājuma izdošanā par labu partijas Sarkanam krustam, es pieņemu ar prieku un pateicību, ar jo lielāku prieku tādēļ, ka līdzīga krājuma izdošana mums jau agrāk bija prātā un es šo jautājumu nesen atkal biju licis priekšā biedru pulciņam. Plānu izvešana neatradīs pārāk lielus šķēršļus. Es tikai vēlētos, lai biedri izteiktu vēl noteiktāki savas domas par krājuma raksturu un mērķi, vai tam jānoder mūsu propagandai (jo nolemts, lai ir pēc iespējas populārs), jeb vai jau sapropagandētu biedru zināšanu padziļināšanai, kādu uzdevumu izpilda mūsu žurnāli, vai varbūt tekošo jautājumu zinātniskai iztirzāšanai, uz ko norāda nodoms uzaicināt mūsu labākos teorētiķus. Ja tie tiešām piedalās, tad visam krājumam būtu jāpaceļas uz vēl augstāku pakāpi nekā parastie mūsu partijas žurnāli, kuri kalpo pa lielākai daļai tikai biedru zināšanu attīstīšanai, un tas mums nenāktos viegli. Es vēl lūgtu pārrunāt šo priekšlikumu: ja mums ir teorētiķu raksti, tad tie derētu tāpat krievu un vācu valodās, un viss izdevums varētu - labākā gadījumā - iznākt šinīs valodās, ja vien latviešu rakstiem būtu tāds temats, kas interesētu arī šis tautas. Tāds temats ir - mūsu kustība. Eiropa un pat Krievija par mums zin pārāk maz un no vācu avotiem vien, tas būtu mēģinājums runāt pašiem savā lietā. Tas interesēs arī mūsu publiku, ja raksti iznāk tikai latviski vien. Teorētiķus arī varētu lūgt izteikt savas domas par mūsu parādībām, piemēram, par tautības jautājumu, mūsu cīņas veidu u. t. t.

201.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1916. gada 11. septembrī

Dārgo biedri, nosūtu Jums drusku avīžu, bet tikai «J[auno] D[ienas] L[apu]», visas citas izsūtītas uz dažādām pusēm (es gandrīz bibliotekārs latviešiem Šveicē). Tos pašus «J. D. L.» Nr. lūdzu atpakaļ, būs citiem. Par Jūsu pēdējo kartiņu sevišķi priecājos, ka Jūs atkal optimistiskāks: arī uz Serbiju, uz Solonikiem varētu atkal braukt. Arī uz Franciju labi. Šveicē savus darbus beigt varbūt varētu, bet ar honorāru tagad būs grūti. Liepiņam nau arī nekādu sakaru? - Kamēr Jūs še rakstāt tās polemikas, es nespēju: man sava slimība un citi t. l. darbi. - Jā, no Dauges Maskavā saņēmu ziņu, ka viņa laikraksts neiznāks. Te nu bij. Es arī biju aizsūtījis rokrakstus. - Cik dzird, tad Krievijā reakcija nupat stiprāka. Cars bij mēģinājis līgt separātmieru. Nedod nekā Polijai. - Sirsnīgi sveiki abi. Rainis.

202.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 15. septembrī

Mīļo, dārgo, aizrakstīju Tev līdz ar šo arī citā ceļā; redzēsi, kura karte pienāks ātrāk; tādā ceļā tad pēc rakstīšu. Man no Doriņas ir pienākušas vēstules pēc 3 1/2 mēneša. No daudziem nau ziņu kopš gada, piem., no Elzas māsas. - Mīļo, neatstāj savu darba amatu! Tas ir materiālais pamats. Bez tā dzīvot avīžniekam vai rakstniekam ir briesmīgi. Žēl, ka atstāji savu namiņu, žēl. 168 fr. saņēmu ar lielu paldies. - Mums tāpat uzbrūk no āras un iekšas. No Ķeniņ kundzes nevaram tikt brīvi; varbūt izdosies. Sirsnīgi mīļi sveicieni visiem biedriem un draugiem, un Sašam un Tev silti skūpsti.

                                                Jānis.

Atklātnes augšmalā ačgārni pierakstīts:
Tava vēstule pienāca piektā nedēļā. [Paraksts.]

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Suisse.

203.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 19. septembrī

Sirsnīgi sveika un sirsnīgu paldies par sveicienu! Kas tas ir, ka no manis baidās? Un nu vēl Jūs, kurai es nebaidos pat ne labu teikt! Es uz visiem turu labu prātu, uz lietu visvairāk, bet vai tas kait personām? Nevienam es neesmu atteicis draudzību; atteicēji bijuši citi. Sakat Jūs, kādēļ baidās? - Bet par svarīgāku! Skaisti ir tas «Un zin par ko». To varētu vēl plašāk izvest: pretnieki, vācu zaldāti nezin, par ko iet iekarot zemes priekš kungiem; mēs aizstāvam sevi pašus. Es vienmēr esmu teicis: nākat klajā ar saviem dzejoļiem! Te ir vieta un laiks! Dzejols labs. - Jūs mani tik mīļi pierunājat dot dzejoli, bet es esmu nevesels, laikam nekas neiznāks. - Lasu Jūsu rakstu, labs. Vēl pārlasīšu. - Vai tad tā Ķeniņ kdzes komiteja nau patstāvīga un šķirta no mums? Kā tas ir? Atrakstat. Un nedraudat ar braukšanu, vairs neticu. Ticu gan Jūsu darba spējai. Sirsnīgi sveika.

                                                Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

204.

LATVIEŠU BĒGĻU APGĀDĀŠANAS CENTRĀLKOMITEJAS KULTŪRAS BIROJAM MASKAVĀ
Kastaņolā 1916. gada 19. septembrī

Dārgie darba biedri!

Jūsu vēstuli saņēmām kā laimīgu zīmi latviešu lietai - pamatšķiras un tautas lietai. Nupat pienāca arī solītais sūtījums un rāda, ka ceļa satiksme ar Jums ir tomēr iespējama arī šai kara laikā, kaut arī lēna.

Saņemiet siltāko pateicību par Jūsu līdzdalību! Par brīvās Latvijas neaizmiršanu, par tik sekmīgo darbību viņas labā Jūs neaizmirsīs latviešu tauta un pamatšķira nekad, un latviešu kultūras krāšņa uzplaukšana jaunā attīstības posmā, - tā būs pateicība arī latviešu Kultūras birojam.

Mēs vēl sevišķi priecājamies, ka atradīsim Jūsos pilnu saskanu un ka Latvija un pamatšķira mūs vieno. Jo mēs še tālā svešniecībā esam gluži vieni - ne vien sveštautiešos, bet arī latviešos, kuri ir latvieši tikai tikdaudz, cik vajga nonicināt latviešu lietu un Latviju, - Amerikā vēl vairāk nekā še. Visur valda lielais pārpratums - tiklab prāta, kā sirds pārpratums, - it kā Latvija un latviešu lieta nepiederētu pamatšķirai - kurai pieder trīs ceturtdaļas tautas, - bet pilsoņiem vien, it kā mēs būtu bez personības, bez individualitātes, bez tautības, bez atsevišķa rakstura, - ne cilvēki, bet skaitāmi kustoņi, par labu vienai vai otrai lieltautai. Apkaro pilsonību un atdod viņai rokās lielākās mūsu pašu mantas: mūsu kultūru, mūsu valodu, mūsu zemes vēsturisko likteni, mūsu autonomijas jauniekārtošanu, mūsu nākotni un latvietību. Ir arī kādi galēji nedomātāji, kas atzīst latviešu lietu, bet negrib līdzekļus, ar ko to veicināt. Bet pilsonība atkal lūks visur  iespiesties un visu saņemt rokās.

Mēs stāvējām še vieni, apkaroti no visām pusēm, bet nu redzam, ka mūsu stāvoklis ir bijis pareizs; to saprot un ieņem to arī dzimtenē viņas labākie spēki.

Izteiktais jau aizrāda, kādas ir lielākās grūtības mūsu šejienes darbībai; citas grūtības arī nau mazās. Mums, latviešiem ārzemēs, nau kā citām tautām atspaids lielākās emigrantu masās: leišu, piem., ir Amerikā vairāk nekā pusmiljons, poļu vēl vairāk, latviešu turpretī V[akar?] Eiropā ir tik daži simti, Amerikā tik daži tūkstoši, no tiem pašiem visi organizētie (9500) ir noteikti latvietības pretnieki. Mūsu komitejai tātad ir tikai teorētiska nozīme: nau iespējams ar ārzemju latviešu līdzekļiem ne politiska uzstāšanās, ne palīdzības sniegšana. Un cittautas pret tik mazām druskām no tautas, kas vēsturiski vienmēr bijusi nepatstāvīga, pat nepazīstama, izturas vienaldzīgi, nekāda iepazīstināšana viņas nespēj iesildīt. Aiz šīs vienaldzības laikraksti neuzņem labprāt apcerējumus par latviešiem (liels angļu laikraksts atsaucas arī uz to, ka viņam pazīstami tieši latvieši lieguši paši uzņemt kādu garāku apcerējumu). Angļu un franču prese gandrīz pilnīgi klusē par mums; vācu uzņem vislabāk to, kas mums kait (denunciācijas pret mūsu Komiteju, «Hilferufus» u. t. l.). Dibināt latviešu laikrakstu svešās valodās - prasa daudz līdzekļu. Tomēr ir daži laikraksti, kuri izturas pret mums labvēlīgi: Šveicē kādi 4 vācu, 4 franču, 2 itāliešu; ārpus Šveices šad tad parādās kādi raksti franču, holandiešu laikrakstos. Nodomātas un drīz mums iznāks dažas brošūras citvalodās. Traucē arī Eiropas sadalīšanās divās naidīgās daļās: tā, piem., t. s. tautību konference Lozanā, kā no vāciem un pat angļiem, krieviem un frančiem sarīkota, nebij labi izmantojama latviešu tautas interesēs; armēņi, čeķi, horvāti, poļi u. t. l. nepiedalījās, mūsu komiteja iesniedza savus protestus pret aneksiju, kuri "nozuda" savādā kārtā. No pilsoņu puses runāja privāti. - Turpret ievēroja mūsu protestus vecais internacionālais birojs Hāgā; ne tā Forda miera konference Stokholmā. - Tagad, kad mums līdzekļi pavairojušies, pateicoties sūtījumiem no dzimtenes, mēs V. Eiropas iepazīstināšanu ar latviešu lietu varēsim turpināt sekmīgāk. Gribam lūkot arī mūsu V. Eiropas un Amerikas latviešus iepazīstināt ar latviešu lietu, izdodot kādus rakstus.

Tamlīdz tad mēs arī ceram, pēc jūsu lūguma un aizrādījumiem, piepalīdzēt pie priekšlasījumu izstrādāšanas priekš dzimtenes mērķiem.

Ārzemju materiālu vākšanu, kas zīmējas uz latviešu lietu, mēs esam piekopuši līdz šim privāti; tagad darīsim to arī vēl no Komitejas puses. Ķeniņ kdze gan saņēmusi 25 rbļ., bet tie nau bijuši komitejas ziņā. Turpmākus pabalstus, ja tādi iespējami, lūdzam komitejai pašai.

Esat nu, dārgie biedri, uz sirsnīgāko sveicināti. Visu priekš brīvās Latvijas!

Komitejas un savā vārdā

                                                J. Rainis.

Castagnola 19.9.16.

205.

A. LIEPIŅAM
Kastaņolā 1916. gada 19. septembrī

19.9.16. A. Liepiņ[am].

Es taču neesmu skaidrībā par «pro Lettonia». Vai tā būs pilnīga patstāvīga biedrība, arī kādā sakarā ar mums? Un kādā? Vai tie paši komitejas locekļi? Vai būs šķirti tik naudas vākšanas rajoni? Jeb vai divas komitejās vienam mērķim? Kam nāks uz listēm ievāktā nauda? Viss tas būtu pirms skaidri jāzina. - Tāpat man nau ziņu par «Latv. Preses Korespondences Lapām». Vai tas privāts izdevums? No kā? Jeb vai «pro Lettonia» orgāns? Jeb varbūt mūsu izdevums?

206.

O. GRAIHENAM
Kastaņolā 1916. gada 23. septembrī

23.9.16. Oto Graihen[am].

Mans zelta ent[uzi]ast, man neizsakāmi patīkami saņemt Jūsu vēstules un zināt, ka ir tik smalka un stipra, jauna dvēsele un ka Jūs manus mēģinājumus klausaties arī tur, Vācijā, tā, kā es mēģinu un mīlu. Ar tādu jaunību varam būt droši, ka mēs nākotni spēsim izcīnīt un veidot pēc šī ideāla. Spēku samēru maiņa Vācijā notiek strauji. Tas, ko mēs vēlamies, ir atteikšanās un upurēšanās priekš lietas, nevis savas dzīves upurēšana svešam. Nāve jau nekad nevar būt ideāls. Tik brīnišķs spēks kā Jūsējais nekad nepazudīs. Jūs uzvarēsiet, un Jūsu spēks uzvarēs, tā ir visu brīvo, lielo garu lieta,

207.

A. LIEPIŅAM
Kastaņolā 1916. gada 26. septembrī

26.9.16. A. Liepiņ[am].

D[ārgais] b[iedri], Jūsu vēstule ar savu draudzīgo un lietišķo runu man ļoti patīk. Diemžēl es nespēju gari atbildēt. Komitejā nevajga būt s[ociāl]d[emokrātijai] vien, bet arī demokrātu un starpšķirām. Bet n[acionāl]demokrāti ir mūsu reakcionārā partija, un ar to mēs še nevaram iet kopā. Tās dēļ jau ir atšķēlušies kļavenieki, bet arī citas grupas izturas pasīvi, un vispār kolonijas, kuras ierosināt taču gribējām, neņem necik dalības. Bet kad arī ne tagadējai s. d. oficiālai vadībai, bet pamatšķirai pašai gan jāņem visa lieta savās rokās. Pamatšķira, bez zemes un bez kapitāla, proletariāts ir mūsu 3/4 daļas. Tas reprezentē tautu, tas var runāt visas tautas vārdā. ķiras, arī sev naidīgās, kapitālistiskās. Pret kapitālismu iet cīņa. Kur runa par visas tautas likteni, tur jāklausās uz tautas lielākās un progresīvākās šķiras, uz pamatšķiras balsi. Pamatšķirai ir tiesības reprezentēt tautu, 1/4 kapitālistiem nau tiesības runāt tautas vārdā. Sociāldemokrātija nau pati pamatšķira, bet pamatšķiras organizēšanas veids. Kur s. d-ja nesaprot tautas un pamatšķiras vajdzības un lietas, tur jānostājas pret viņu. Kad viņa atsakās vadīt proletariātu šinī laikmetā, tad jārunā tiem, kas atzīst šo jautājumu. Bet nacionāldemokrāti to nevar. Tā arī es nevēlos, ka lietas vadība nonāk nac. dem. rokās. Kad jau «Pro Lett[onia]» būs vēl Informācijas birojs, tad viņa ir politiska komiteja, kura stāv blakus mūsējai un kuras virziens būs nac. demokrātisks. Tad mūsu komitejas locekļi nevar abās strādāt. Ja nac. dem. grib nošķirties no mums, lai dara to, bet tad lai saka to skaidri. Inform. biroju gribējām mēs paši dibināt, bet tad tas nebūtu nac. demokr-jas, kas dod virzienu korespondencēm, tātad ber. Ķ[eniņa] k[undaes]. Ķ. k. var strādāt tiešām nepolitisku darbu: palīdzību, ja nepietiek un grib rakstīt (viņa taču pazīstama rakstniece), lai raksta iepazīstinošas bošūras vai literāriskus darbus franciski. Bet, kad viņa darbojas še politiski, tad mūsu darbības sadursies, jo mūsu politika ir citāda. Ar Jums un Krauzes k. kā demokrāti mēs varam saprasties ātri un esam sapratušies, mēs vēlamies iet kopā, bet tas nezīmējas uz nac. dem. Tā īsumā, mīļo biedri. Atrakstat man itin aši, kā domājat ar «Pro Lettonia». Ja viņa nāk zem mūsu pārziņas, tad varētu, bet to viņi negribēs. Kā Jūs liekat priekšā? Kā izbēgt, lai nebūtu divas komitejas?

Sirsnīgi sveiki.

208.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 20. un 29. septembrī

20.9.16.

Sirsnīgi sveika un atvainojat par zīmuļa rakstu. Es domāju, ka saprašanās vislabāk panākama, pārrunājot lietas draudzīgi; tādēļ es lietoju tādu uzrunu un tādu runu. Jūs turpret, kā agrāk, tā šoreiz, pārejat tūdaļ uz publicistisko veidu. Bet arī tur Jums <pa reizei> izlaužas cauri vienkārši, cilvēciski vārdi, un tad man vēl Jūsu vakarējā laipnā vēstule skan ausīs. Kad Jūs vēlēsaties pieklājības veidu, tad es pāriešu arī uz to. - Jūs neatrodat pārpratuma un nesaprašanās - tas ir žēl. Tāds ir visu laiku. Es kopš pašas Komitejas dibināšanas teicu tanī vēstulē, ka varam iet kopā ar demokrātiem un gribam, bet ne ar nacionāldemokrātiem. Cīrikas konfliktā es atteicos dēļ tā paša. Jūs zināt labi, ka es nestrādāšu kopā ar Ķeniņ, kdzi, un tomēr Jūs domājat, ka tas kaut kādā veidā iespējams. «Pro Lett[onia]» būtu tāds veids. Bet arī tas man nau iespējams. Jā, pie pirmā partijas iemesla pienākuši vēl citi: Lozannas konferencē, kā vācu sarīkotā, mēs negribējām piedalīties, Ķ. k. veda savu privātu politiku. Pienāca iemesli sabiedriski un vēlāk personiski. Ķ. k. vēstulē atteicās no jebkādas sakarā stāšanās ar mani. Bet Jūs domājat, ka ir iespējams. Te pārpratums, i politisks, ir personisks.

No tā iztek citi pārpratumi: Ķ., nevarēdama būt mūsu k[omitej]ā, lūkoja citādi politiski darboties savas partijas labā: uzstāšanās Lozannā un tagad «Pro Lettonia» dibināšana. Jūs sakāt: «Pro L.» būs tikai naudas vācēja, ne politiska. Bet ar to taču Ķ. k. nevar apmierināties un top dibināts Informāc. birojs, kurš ir politisks. «Koresp[ondences] Lapa» dos ziņas no dzimtenes avīzēm, bet zināmā virzienā, tātad politiku Jūs pati paredzat. Virziens nebūs gluži tāds kā mūsu komitejai, un, jo vairāk līdzi strādās Ķ-a k., jo mazāk viņš būs gluži tāds. - Jūs redzat, kas strādā līdz Ķ. k., tur mūsu virzieni sadursies un jauks viens otru. «Pro Lett.» izvērtīsies ar savu orgāņu «Kor. Lap.» par komiteju, kurai būs tie paši mērķi kā mums: iepazīst., palīdzība, sabiedriski polit. uzstāšanās u. t. t. Vienam mērķim būs divas komitejas, katra ar savu politisko virzienu. Tas ir tas, ko es saucu par jaukšanos mūsu komitejā. Protams, mēs nevaram aizliegt otru komiteju un to arī nedarām. Bet gan es Jūs jautāju: kā varēs mūsu Komitejas locekļi reizē būt otrā Komitejā, kur otra ir cita virziena?

Te ir nesaprašanās, kuru Jūs līdz šim neatzīstat; vismaz uz šo jautājumu Jūs neesat atbildējusi; un taisni uz šo es prasīju arī pēdējā kartē Jūsu draudzīgu atbildi.

Atbilde būtu tam viegla un nepārprotama, ja Jūs ne vien būtu demokrāte, bet arī sevi par tādu turētu un patstāvīgi kā tāda uzstātos. Bet Jūs man rakstījāt un teicāt, ka nevarot Jūs šķirt no nacionāldemokrātes.

Te Jūs atkal man varat gluži dibināti pārmest nesaprašanu; tā ir tā pati Jūsējā. Mēs abi ceram viens otru pārliecināt uz savu pusi. Es vienmēr biju domājis, ka Jūs, pēc prāta un tradīcijām būdama demokrāte, varat arī patstāvīgi kā tāda darboties, ka tas nekaitēs Jūsu politiskai karjerai, ka tas dos politisku skaidrību Jums un citiem par Jums un ka mūsu komitejai tad būtu nesaprašanās gads bijis daudz īsāks par 12 mēnešiem.

Bet, kad Jūs ejat kopā ar Ķ. k., tad uz jautājumu, ko tagad darīt, ir grūti atbildēt. Gaidīšu nu no Jums savu atbildi. Priekšlikumi var būt ļoti dažādi: Cielēns domā tā, ka «Pro Lett.» stāv ar mūsu komiteju tādā sakarā, ka mēs pārzinām viņa darbību. Ka «Pro L.» netura savu patstāvīgu Inform. biroju. Priekšlikums labi domāts, bet es šaubos, vai Ķ. k. to pieņems. Ja nē, tad mēs atbildam par darbību, kuru nepārzinām. Iznāks faktiski divas komitejas.

Jūs redzat: te taču ir konflikts un nesaprašanās. Nenoliedzat to velti arī sevis priekšā, bet pārliekat un sakat draudzīgi, kā to izšķirt. Es teikšu savus priekšlikumus pēc Jums. - Jūsu jūtas Jums varbūt teiks: pāriet pilnīgi uz Ķ. k. un nac. dem. pusi. Mums un visai demokrāt, lietai tas būtu liels zaudējums, kā es to Jums daudzreiz teicis. Tā būtu reizē demokrātijas nosvēršanās uz nac. dem., t. i., beigās uz reakcijas pusi. Mums tas ir ļoti nevēlami: ne velti es tik ļoti vēlējos Jūs pie mums noturēt. Bet labāk taču skaidrība un politiska šķiršanās nekā bezgala nesaprašanās un no turienes svārstīšanās un nesastrādāšana. Bet strādāt vajag. Uz dažiem sīkiem jautājumiem nevaru vairs atbildēt. Ķ. k. vajga dot darbu, jo viņai ir spēks. Jā, liels. Bet politiski mēs nevaram iet kopā. Ir daudz kultūras darbu. Lai Ķeniņa kundze raksta kādu brošūru par latv. lietām. Vai kādu literārisku darbu franciski. Viņa taču ir spējīga rakstniece un prot valodu. - Ar L[iepiņa] rēķinu par drukāto esmu pārpratis. - Ir grūti Jums. Bet man tā, ka nemaz nevaru strādāt. Jūs vismaz darat publicistisku darbu.

29.9.16. Mums viss gads un varbūt vairāk aizgāja priekš komitejas ne vien sīkos uztraukumos, bet arī nebeidzamā vēstuļu rakstīšanā. Man gribētos nu kaut cik labuma izdabūt no šīs lielās strādāšanas, salasīt savas vēstules un sastādīt no tām izvilkumus priekš publicēšanas grāmatā. Jārunā ir par atklāt[ības] jautāj. Nu tad es lūgtu Jūs tā kā citus savus korespond[entus] atsūtīt nu uz laiku manas Jums rakstītās vēstules; pēc izdarītā noraksta es sūtītu Jums visas atpakaļ, ja Jūs prasītu. Sastādītais izvilkums dotu Jums ieskatu, vai esat ar mieru, ka tās tā publicē.

209.

A. VISICONTAM
Kastaņolā 1916. gada septembra otrajā pusē

Cienījamais novadniek!

Liels paldies, ka Jūs man paziņojāt par markām. - Ziņas par autonomijas piedāvājumu lietuviešiem ar Kurzemes pievienošanu ir autentiskas, un mēs domājam par iespēju (desideratione). Bet tieši tas man liekas šaubīgi, jo lietuvieši nevarēja vēlēties Latvijas sadalīšanu arī sev par labu, diezgan smagi viņi pārcieš prūšu ciltsbrāļu atšķelšanu. Mūsu desiderato: Latvijas vienība un autonomija un apvienošana vienā nedalāmā. Tas ir vēsturisks uzdevums, kura piepildīšana reiz bija iespējama. Šī reize tika palaista garām, tagad nepalaist otru reizi.

210.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1916. gada 6. oktobrī

6.10.16.

Dārgo biedri, es beigās arī apslimu; nervi neiztura to sīkumošanos un vēstuļošanos un galu galā neko nedarīšanu. Es ieskatīju pats uz savu galvu, ka ir mans pienākums latviešu lietu iekustināt ar še, dibināt komiteju, izteikt latvju uzskatus politikā ar protestu pret aneksiju, prasīt pēc autonomijas, - to es izdarīju. Bet komitejas darbību vest praktikā nau vairs mans pienākums, to var tikai kolonijas dzīva līdzdalība.

211.

KRIEVIJAS TAUTĪBU BIROJA BIĻETENA REDAKCIJAI
Kastaņolā 1916. gada 7. oktobrī

7.10.16.

Ļoti godājamā Redakcija!

Ar lielu prieku uzzināju no Jūsu laipnās vēstules par Krievijas Tautību biroja un Biļetena nodibināšanu. Šo tautu tuvināšanos un savstarpējo pazīšanos esmu vienmēr uzskatījis par ļoti vēlamu, tāpat kā šo tautu stāvokļa un mērķu noskaidrošanu civilizētās pasaules sabiedriskās domas priekšā. Esat droši par manu palīdzību uzdevuma izpildē un paziņojiet man norādījumus par programmu un taktiku, pie kādas redakcija ir nodomājusi pieturēties. Paziņojiet arī, vai Birojam ir kaut kāds sakars ar Nacionālo līgu Stokholmā un ar uzsaukumu ASV prezidentam Vilsonam? Ar nepacietību gaidīšu atbildi, būdams pilnīgā pārliecībā, ka mūsu ceļi sakritīs.

212.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 26. oktobrī

26.10.16.

Sirsnīgi sveika un daudz paldies par piesūtītām vēstulēm. Un no manas puses par ģīmetni. Zīlējumā teiktos man svarīgākos gadus raudzīju saskaņot ar notikumiem manā dzīvē (ar svarīgākiem gadiem), un tieši saskan tiktā], ka svarīgs priekš manis bij man dzimšanas gads; citur nau tādas saskaņas.

Dzejolis skaists, it sevišķi abi vidējie panti, ievietojiet vien «L[atviešos] Ā[rzemēs]».

Žēl, ka Jūs netikāt atbildējusi uz manu vēstuli par mūsu komitejas konfliktiem, būtu vieglāk bijis tikt galā. Nu Sēja liek priekšā plenārsēdi Bernē vienā no tuvākām svētdienām; tur varētu tiešām visu izšķirt. Ciņa autonomijas projektu vajadzēja ievietot jau pirmā Nr. Tur ari pārrunāt sīkāk: kā virzīt autonomijas jautājumu u. t. l. Ciņa autonomijas projektu vajdzēja ievietot un galīgi pārrunāt svarīgāko - vai pilsoniskās un proletiskās grupas kopdarbība vēl iepējama. Ciktāl nedalīta komiteja aiz iekšēja konflikta, nevis aiz vasaras atpūtas, kā Jūs sakāt, nau varējusi strādāt Pilsoniskās grupas, dibinādamas savu privātorgānu «L. Ā.» komitejas orgāna vietā un tomēr runādamas bieži komitejas vārdā, piem., kasieris, padarīja kopdarbību vēl neiespējamāku. Būs jāpaskaidro, ka «L. Ā.» nau komitejas orgāns un domu izteicējs nau. Es likšu priekšā, arī juridiski jāatzīst faktiski komitejā pastāvošas divas grupas, no kurām tad sastādītos komiteja. No tām, kā 2 patstāvīgām daļām, tad varētu varbūt sastādīties komiteja. Tā kā Liepiņš Jums pārraksta, tad atsūtat atpakaļ rakstus mūsu «Balt. Büros I.».

213.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 28. oktobrī

Manu mīļo, dārgo, saņēmu Tavu skaisto, sirsnīgo vēstuli. Asp[azijai] telegramma no Kult[ūras] biroja arī pienāca kā siltākās atzinības zīme; vēstule nau pienākusi. Asp. gaidīja uz to, lai pati pateiktos; nu liek man izteikt sirsnīgāko pateicību visiem sveicinātājiem un vakara rīkotājiem, un dalībniekiem, un īpaši Tev. - Kā redzu, tad Tevi arī nau aizsniegušas dažas manas kartis, piem., caur Stokholmas Sarkano Krustu sūtītā. Doriņai rakstu un rakstu, bet nekas turp neaiziet. - Aspazijas veselība sāka laboties pēc Lozannas kūres, bet nu ziema atkal dara nelabi. Gandrīz vēl ļaunāk sāk iet man. Ārstējos. - «Laika Domas», kad pāriet tik Tev tuvu stāvošā virzienā, tad labi; sūtīsim mēs arī turp rakstus. Žēl gan, ka Tev nau iespējams palikt; jo tālāk, jo vajadzīgāks būs tāds laikraksts. Bet arī katrā citā atklātības kultūrdarbā Tu būsi jo tālāk, jo vajadzīgāks. Es vienmēr par Tevi un Tavu attīstības gājienu esmu priecājies, tagad Tu esi vairāk piepildījis nekā pat es biju cerējis, un es daudz ceru. Tu vari būt lepns uz sevi. Kad latviešu kultūra noturēsies nenogrimusi šinī briesmīgā brīdī, kad viņai gatavosies nākotne, tad tur Kult. Biroja darbam ir vēsturisks nopelns. Un, ja tomēr nāk ļaunais, tad K. birojs ir darījis iespējamo. Tātad saudzies Tu pats un turi spirgtus visus tos skaistos cilvēkus, kas darbojas mūsu lielajā darbā. Nes viņiem manus siltākos sveicienus un sirsnīgāko pateicību. Lai viņiem lemts piedzīvot tos gaidītos brīvos laikus; kad tos piedzīvos cilvēki, kurus es pazīstu un mīlu, tad tas tikpat daudz it kā es arī piedzīvotu. Varbūt pat latviešu masa tos piedzīvos, varbūt pat latviešu tauta. Tu redzi, cik grūti es šķiros no savas fantāzijas, kaut gan redzu tagad, ka apzinīgā daļa negrib dzīvot kā tauta: partija atkrīt, pilsonība veikalo. Un masu mēs neesam izaudzinājuši par tautu, individualitāti. Es vairs neesmu vajdzīgs. Sirsnīgi sveiks.

214.

E. TRAUBERGAM
Kastaņolā 1916. gada oktobrī

Ļoti cienītais Trauberga kungs!

Nupat saņēmu Jūsu laipno un plaši paskaidrojošo vēstuli un tik godinošo uzaicinājumu ar prieku un pateicību. Principā pilnīgi piekrītu, ka tāds laikraksts nepieciešams un ka latviešu lietai varētu ļoti kaitēt viņa trūkums. Es tikai pašlaik esmu nopietni slims - nervu pārpūlēšana un uztraukums. -(Aspazijas ilgā slimošana.) Latvijas krīze, partijas krīze, nesaskaņas mūsu komitejā (pilsoņi ar Ķeniņa kundzi un A. Krauzi priekšgalā dibinājuši sev privātus politiskus orgānus: «Latvieši Ārzemēs», «Korespondences Lapu», Informācijas biroju, kaut gan oficiāli nešķiras vēl nost). Kad vēl, pēc Jūsu domām, man vajdzētu braukt uz Stokholmu un iesākt laikrakstu? Lūdzu man arī nākošajā tūlītējā vēstulē uz to vispirms atbildēt - būs grūtības un laika kavēkļi arī ar caurbraukšanas formalitāti caur Franciju un Angliju. Tad, vai biedri ir ar mieru ar manu politisko virzienu, kas izteikts protestā pret vācu aneksijas nodomu? Brīvā Latvija, t. i., federatīvā, tieši konstitucionālā, brīvā Krievijā, kur būtu iespēja attīstīties latviešu tautai un Latvijai patstāvīgā un progresīvā garā. Tātad labākie jautājumi nau krievu iekšējie, bet internacionālie jautājumi. Sasniegt brīvu Latviju, pēc mana uzskata, var tik pamatšķira, kuras piekritējs es esmu un kura vada visu tautu cīņā. Vai Jūsu komitejā ir saskaņa par galvenajiem jautājumiem, kādi viņā un viņu piekritēju virzieniem, un cik tie katrs stipri. Ja nebūtu labas saskaņas un man nebūtu cerību, <pamata, uz ko atbalstīties>, tad mani pūliņi būtu velti. <Vai ir cerības, ka no pamatlīdzekļiem salasītos tik daudz, ka varētu uzturēt laikrakstu un redaktoru arī?>

Atvainojat mani, ka es jautāju arī pēc līdzekļu avota šinī laikā, kur par to dara atbildīgus <garīgu virz.> darbiniekus, kur citkārt būtu jāatbild tikai par virzienu. Arī eksistences jautājums man nau vienaldzīgs, jo man būtu jāatsakās no sava literāriska darba, sava iemīlētā amata. Tad es ļoti baidos, vai spēšu izpildīt publicista uzdevumus, jo esmu kopš gada gluži no tā atsvešinājies un piegriezies tikai dzejas formām.

215.

N. ŠČETIŅINAM
Kastaņolā 1916. gada 3. novembrī

Dārgais Biedri, es aizmirsu, ka Jūs pēc operācijas jutīsieties mazliet vārgāks un ka vajadzēs likt Jums mieru. Mēs aiziesim svētdien un turpināsim sarunas.

Spiežu Jūsu roku.

                            Nagliņš.

216.

A. GULBIM
Kastaņolā 1916. gada 9. novembrī

9.11.16. Gulbim. Petrogradā, Puškarskaja 14.

Nekavējoties sūtiet atpakaļ uz Kastaņolu drāmu «Spēlmanis».

                Nagliņš.

217.

L. FORELAI-UPENIECEI
Kastaņolā 1916. gada 16. novembrī

Mīļā, labā Lokit, daudz paldies par telegrammas piesūtīšanu. Atrakstāt tik, lūgtu, kad telegramma izsūtīta? Laikam no Petrogradas? Man tas no svara. Mūsu komitejas ķildas nau nomierinājušās, kā Jūs domājat, bet novedušas pie galīgas šķiršanās: soc[iāl]demokrātiskā grupa atteicās no līdzdarbības un es līdzi, jo pilsoniskā grupa ar Ķeniņ kdzi priekšgalā veda savu privātpolitiku. Ko viņa tagad tālāk dara, es nezinu. Tur es nepiedalīšos. Es no komitejas izstājos. Sakāt to arī vecajam kungam, kad viņš par to lietu interesētos.

Kā viņam iet ar veselību? Ko dara acis? Vai spēj atkal strādāt? - Mums ar veselību neiet labi. Aspazija gan drusku atpūtās labā laikā, bet, tiklīdz uznāk nelaba diena, tad atkal ļauni. Arī mani nervi gluži nobeigti; ārstējos, bet vēl netiek labāk. Daudz veselības un visu labu Jums un visiem Jūsējiem -

                    Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.

218.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1916. gada 16. novembrī

Mīļo biedri, no Jums tik sen nau ziņas. Atnāca laikrakstu paka atpakaļ, bet ziņas nebij. Vai esat jau projām? Atnāca no Dauges ziņa, ka «Laika Domas» iznākšot citā redakcijā un nezin kad. Nodevis Jūsu rakstu «Taurētājam», un tur tas nodrukāts Nr. 6. Ja Jums nau, es aizsūtīšu. Ja vajga, arī citus laikrakstas. Atrakstiet pāris rindu, kur esat. - Es no komitejas izstājos nesaskaņu dēļ. - Ķeniņietes privātpolitiku veda tālāk A. Krauzes kdze. Mani biedri neizturēja un atteicās. Kas nu tālāk? nezinu. Varbūt Jūs zināt? Daudz labu dienu Jums un Jūsu kundzei no mums. Rainis.

219.

LĪDZJŪTĪBAS TELEGRAMMA POĻU RAKSTNIEKA HENRIKA SENKEVIČA BĒRU DIENĀ
Kastaņolā 1916. gada 18. novembrī

18.11.16.

Tautas sēro pēc viņa. Šis viens virs bija vesela tauta, jo viņš bija tautas dzejnieks un tautas dvēsele. Viņa miesas salauza nāve, viņa dvēsle, miljonkārt pavairota, pacēlās kā polu tauta un neatkarīga Polija, kuru nekāda nāve nelauzīs. Šo Poliju sveic

                                kāds latviešu dzejnieks.

18.11.1916. g.

220.

F. CIELĒNAM
Lozannā 1916. gada 20. novembrī

Dārgais draugs, saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs atsakāties no Komitejas. Jau kopš apmēram 2 nedēļām es biju atsacījies no priekšsēdētāja amata, un varu iet vēl tālāk, jo pilsoņu grupas komitejā ko lai daru? Par savu atkāpšanu, ko paziņoju Jums un Krauzes kundzei, teikdams, ka nododu Jums vadību; gribēdams, lai komitejā bez uztraukuma un spaida iekārtojas bez manis, un es tā beigās topu galīgi atbrīvināts priekš izstāšanās no Komitejas. Nu es to varu darīt. Es domāju, ka ievadīdams komitejas nodibināšanu un protesta izteikšanu pret vācu aneksiju, esmu izpildījis to, ko turēju par savu pienākumu, un nu man tiesības iet pie sava darba, kurš galā arī būtu nācis par labu tai pašai latvības un sociālisma lietai. <Kad es novēlu uz Jums komitejas vadību,) Jūs bijāt no sākuma ar mieru vadīt, un es jau sāku sakārtot visu, kas Jums sūtāms kā korespondence, stempeļi, markas, naudu u. t. t.; man tādas lietas iet gausi, avīžpaku salasīt un sūtīt man grūtāk nekā vēstuli [rakstīt?] un vēstuli grūtāk rakstīt nekā lugu. Bet tad es redzēju, ka Jūs sākat šaubīties, topat nervozs, aši mainat savus apņēmumus, viegli pārprotat lietas, ka Jūs sāk spiest pienākums un Jūs īsti gribiet arī tikt vaļā. Es pienākumu nevienam neuzlieku, es tik varu modināt viņa sirdsapziņu; katram beigās pašam jāzin, kas viņa pienākums, un pašam sev tas jāuzliek. Tā es arī daru. Mēs sarakstījāmies, Jūs piegriezāties latvības lietai un priekš tās strādājāt un,. kā redzu: strādājat arī uz priekšu. Kādā veidā Jūs to darat, tā Jūsu vaļa. Es par visu priecāšos. Jūs nu izstājaties, ar to darbs no Jūsu puses nebeigsies. Jūs sakat: Jūs individuālists, Jums tiesības uz savu darbu, zinātnisku, tas arī radošs (jā, es zinu). Jūs sakat: Jums tiesības vienam strādāt, bez kalpības pūlim, - ir tāda tiesība tam, kas to sev ņem. Ir tiesība katram. Jūs vien gadu varējāt tikai gausi darīt savu darbu. To es saprotu.

Man ir ko dažiem draugiem teikt, ka arī man tāda tiesība uz savu darbu un uz viendarbību, man pat teikts, ka tas mans pienākums. Arī pēc dabas pats es neesmu sabiedrisks, bet vientulisks cilvēks. Bet sociāl. un demokrātisks, t. i., es atzīstu pats savu darbu kopību un atzīstu, ka visi darbi tikai priekš vispārības, tautas, idejas, cilvēces. Viņas darbus es uzņemu sev par pienākumiem, izvēle mana (Jūs zinat, cik bieži un galvenās lietās es, piem., nesaskanējis ar s[ociāl]d[emokrātisko] partiju, kur atzīstu, apzinos, ka viņa dara nepareizi); kur neorganizēta vispārība: tauta, cilvēce, cilvēcība, arī sociālisms, tur izvēle vēl vairāk mana, pat bez cīņas. Lielo idejas pienākumu uzņemšana mani nenospiež, tas esmu es pats. Darbojoties priekš lieluma, es pat piepildos pats, un lielums ir vajadzīgs man priekš dzīves un dvēseles. - Tāds mans <demokrātisks> uzskats. Es to atstāstu ne aiz gribas Jūs pārliecināt, bet lai Jūs ar mani saprastu, kā es Jūs. Jūs esat individuālists, paliekat tāds. Es Jūs vienmēr cienīšu <un mīlēšu> un turēšu kā draugu.

<Dārgais draugs> Jūs negribējāt vēlētu komiteju, bet sab. darbinieku un literātu sastādītu. To vai pilnīgi vienatnēju uzstāšanos man arī pašā sākumā ieteica, man visādā ziņā tā būtu bijis vieglāk un drošāk runāt draugu vai, vēl labāk, savā vārdā. Būtu atkritis nost man taisni briesmīgais darbs - vēstu]u rakstīšana pa 100 pa mēnesi, pēkšņi cilvēkus pārliecināt, kas bij vienaldzīgi vai naidīgi lietai, samierināt ķildas; gluži atteikties no sava lit[erārā] darba; ziedot tam pēdējos nervu spēkus, t. i., veselību (ne vien savu, bet arī Asp[azijas]). Būtu man vieglāk bijis. Bet es uzņēmu visas grūtības, jo domāju, ka jāļauj masai pašai darboties un nau viņai jāuzspiež sava garīga aizgādnība, ka viņu darbībai lielāka vērtība nekā manai, jo domāju demokrātiju kā jau sociālists. Arī komitejā bij nedemokrātisks uzskats biedros. Nu - un Jūs arī beigās ļāvāties ievēlēties. Pie vēlētas komitejas tad arī turējāmies. Pēc tā mēra apspriedu arī visus pēdējos soļus.

Piem.

Nu parunāsim sīkāk vēl par komiteju. Jūsu vēstulēm Krauzes kundzei un Liepiņam Sēja liedzas parakstīt, bet lika priekšā plenārsēdi. Vēstuli oficiāli tātad var nesūtīt. Tātad tie abi vēl ir komitejas locekļi. Es Jums un Sējam rakstīju (Krauzes kundzei ne), vai nebūtu izeja tāda, ka dalās divās grupās? Jūs to tagad atzīstat par piekāpšanos uz visas līnijas. Tā nebija domāts, bet demokrātiski un juridiski. Viņa jau arī nebija rakstījusi par priekšlikumu.

20.11.16. Komitejas ideja tomēr pareiza, kaut komiteja sākusi izjukt, jo, kur tautai nau valsts vienības, tur vajga to organizēt idejiski, lai tauta neiznīktu.

Mans pienākums beidzas tik tur, kur beidzas mans spēks. - Pienākumu var uzlikt tikai pats sev.

Vēstules malās pierakstīts:
<Bet mani vēl turēja tas, ja mans pienākums palikt. Nu es arī būšu brīvs, jo pilsoņu <komiteju> grupas vadīt viens palikt nevar. Ko lai daru?>

<Zaudējis jau 1½ gada pilnīgi, ziedodams sevi vairs tikai komitejai.>

1. lpp. augšmalā pierakstīts:
Rakstu Jums plaši arī par sevi, jo Jūsu vēstulē ir dziļas jūtas un patiesība, ko kā retumu es turu tik augstu un kas man dara personisku prieku.

221.

F. CIELĒNAM
Lozannā 1916. gada 21. novembrī

21.11.16.

Brauciet Jūs vai Varkalis komitejas vārdā, kura vēl nav likvidēta, nolikt vainagu.

222.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 24. novembrī

Sirsnīgi sveika un atvainojat par īso rakstu; uz garo būtu ilgāk jāgaida. Es nāku Jums visur pretī, ne vien uz Lugānu, ne vien ar kājām, bet ar draudzību. No Castagnolas uz Lugānu īsāks ceļš nekā no Lozanas uz Cīrihu, un es taču to mēroju, lai Jūs satiktu; citus neapmeklēju, un to pārmeta man. Bet visu komiteju es negribu Castagnolā, nespēju izturēt. Konferenci rīkojat vislabāk Bernē vai Cīrihā; lētāk arī. Šo svētdien diezin vai paspēs, vēl nau atbildes. - Par J. Zālīša braukumu: Tā kā Jūs pieprasījāt, tad es domāju, ka Jums arī pirmai ziņots; bez tam ziņa man nāca no Lozanas, kur Jūs pate bijāt jau toreiz. Biju pārliecināts, ka Jūs zinat. Par komitejas konfliktu Jums tik daudz reiz rakstīju: vaina ne mūsu bezdarbība, bet Jūsu atsevišķa darbība. Jūs vedat Ķeniņ kdzes privātpolitiku, kura to gribēja apsegt ar komitejas vārdu. Lūkojat tagad konferencē izšķirt; mans priekšlikums: katram rīkoties gluži patstāvīgi savā komitejā un, ja vajga, uz atsevišķiem soļiem vienoties. - Bij pa šo laiku Jums sūtami pāris rakstu, par to Jums minēju, Jūs nepieprasījāt, un Jūs tik daudz reiz taisījāties projām braukt, ka bij skaidri redzamas Jūsu šaubas un negribas. - Cielēna vēstuli pieprasu no viņa. Tās laikam būs svarīgākās un steidzamākās atbildes. Par citu vēlāk. Un nu, daudz mīļu labdienu no Jūsu Raiņa.

Exp.: A. Nagliņ. Castagnola, Lugano.

Sūtīju telegrammu Senkeviča bērēm komitejas vārdā.

D. raksts ļoti labs. Laižat klajā. Nevienu netraucē.

223.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 7. decembrī

Mīļo, dārgo, rakstu Tev līdz ar šo arī garu vēstuli, kā atbildi uz Tavu no 25.10.16. Pielieku tur klāt arī paskaidrojumu presei, ka «Latvieši Ārzemēs» nau bijis un nau Latviešu komitejas Šveicē orgāns, ne oficiāls, ne oficiozs. Par Kultūras biroja naudu 168 fr. pirksim Jums grāmatas par latviešiem. Dibināsim priekš tā komiteju un «arhīvu», kur nebūs iekšā vairs pilsoņu. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu no Tava Raiņa.

224.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 4.-8. decembrī

Manu mīļo, dārgo, saņēmu nupat Tavu sirsnīgo vēstuli no 25.10.16. Redzu, ka mana karte caur Stokholmu gājuse 7 nedēļas, tātad tikpat ilgi kā parastā ceļā. Bet nonākusi. Rakstīju Tev garāki 28.11.16. Man ir atpūta Tev rakstīt pēc neauglīgām ķildām mūsu komitejā veselu gadu cauri, kad šinī briesmu laikā domāju pilsoņus piedabūt pie nesavtīga, neveikaliska darba; neatstumt no kopdarbības ar mums, par ko vienmēr sūdzas. Bet arī šinī brīdī pilsoņi nespēj strādāt neveikaliski, un kopdarbību viņi saprot kā intrigas, segšanos ar mūsu vārdu un privātreklāmu un veikalu. Mani šis gads briesmīgi nogurdināja: es biju jau slims, nu esmu ticis gluži darbanespējīgs. Tagad komitejas likvidācija vēl atņem pēdējos spēkus. Esam nu tiktāl: no Jūsu Kult[ūras] biroja saņemto naudu 168 fr. gribam izlietot grām. un laikrakstu pirkšanai priekš latv. arhīva (viss, kurš rakstīts par latv.). To tad nodosim Kult. birojam. Atbildat, ka esat tā ar mieru. Lietu gribam nodot darīt kādai komitejai, kur nebūtu iekšā pilsoņu. Cielēns uzņemas sastādīt katalogu ar paskaidrojumiem par grāmatas saturu. Ja nebūs komitejas, tad grāmatas nopirks priekš jums viņš vai es. - Varbūt nodibināsies Arhīva komiteja (es tur arī būtu), kura neatkarīgi no jūsu naudas pate pirks tās pat grāmatas, otru eksemplāru; varbūt es to darīšu pats privāti. Jo man ir jau drusku grāmatu un es tās atstāšu priekš ārz[emju] atklātas bibliotēkas. Liels pulks grāmatu man noņemtas no lasītājiem un rakstītājiem, kuri pēc neatdod. - «Bern[er] Tagewacht» rakstā ir pārpratums. Nodrukāts tikai viens Tavs tulkots dzejolis, bet burti P. D. palikti zem visa raksta, kurš īsti ir no Cielēna. Tavs lielais skaistais raksts par mani guļ neizlietots.

- Tur Jums Maskavā tā pati Ķeniņa kliķe, kas še arī. Reklāma viņu ierocis, veikals viņu mērķis. Es no komitejas atvairīju pašu A. Ķeniņ kundzi, bet vēlāk A. Krauzes kundze, kura bij demokrāte, pilnīgi izvērtās par A. Ķeniņ kundzes aģentu, dibināja «Latv[iešus] Ārz[emēs]» kā privātu Ķeniņas pašas orgānu, bet zem komitejas segas. Tā ka mājās domā, ka tas ir pulciņa orgāns. Tas viņš nau.

Te arī iemesls šķiršanai komitejā. - Pie jums Maskavā nu viņi pūš reklāmu ar «Viskrievijas rakst[nieku?] biedrību», pie mums nu dibinās «Vispasaules, arī Eiropas, studiju biedrība». Bet nepareizi, man liekas, dari Tu un visa partija, kad šo smieklīgo veikalisko kliķenieku dēļ nosoda un atsakās no «tautiskās kultūras». Viņi ir tikai nederīgs līdzeklis labas lietas veicināšanai. Kad tautas vadoņi neīsti, smieklīgi, vainīgi, vai tādēļ jāatmet tauta? Šāda Tava un partijas kļūda ir traģiska ne vien priekš jums, bet arī priekš tautas. Kad jūs atsakāties no tautas kliķenieku dēļ, tad jau taisni jūs atstājat tautu viņu rokās! Vainīgi vadoņi, bet ne tauta, kādēļ sodat tautu? Tā atstāja tautu agrāk māmu]nieku rokās. Nē. Nevis apkarot tautu, tautisku kultūru, tautisku pašapziņu, bet ļaunos ganus. Izdzīt tos pašu darinātos «vadoņus» un glābt pašu tautu; ņemt tautas lietu pašas tautas, t. i., pamatšķiras, rokās. («Jo partija ir pamatšķiras reprezentante.») Darbos Tu to darīji Kultūras birojā, kādēļ Tu vārdos to noliedz? «Un kādēļ partija Tevi apkaro arī K[ultūras] b[iroja] dēļ?» Taisni tādi ķeniņieši un šī A. Krauze-Ozoliņ rāda, ka pilsoņi nespēj un aiz veikalošanas negrib vadīt tautu; arī mans pazaudētais gads rāda, ka nevar pievilkt klāt pie darba pilsoņus, bet pamatšķirai vienai pašai, ar savu reprezentanti partiju, ir jāņem lieta savās rokās. Kad partija atmet tautisku kultūru, tad top par pārkrievinātāju, jo bez tautiskas valodas un kultūras nau nevienas nācijas un tautas. Neesat jel akli, redzat jel loģisko kļūdu. - Es nevaru rakstīt, man sāp un riebjas, es redzu, ka latv. tautā, partijā vairs nau gribas dzīvot kā tauta, grib prostituēties, attautoties. Es ļoti priecāšos, ka Tu, mīļo, dārgo, lasīsi atkal par mani. Tu saki: ko lai jaunu saka? vari tik atkal teikt, ka mīli mani. Ak, tas taču ir tas augstākais pasaulē: mīlēt. Un man tā ir vienīgā laime, ka Tu esi mani mīlējis. Tā arī mana pēdējā, kad nu tauta grib mirt un no sevis atteikties. No šādas prostituētas tautas arī cilvēcei nebūs nekāda labuma, tāda cilvēce arī prostituēsies. Un tad man visas cerības ir ņemtas. Atliek tik domāt, ka tauta pati ir stiprāka un dzīves spējīgāka nekā viņas vadone partija un ka partija grozīsies. Jo pēc 2 gadiem karam darīs galu pates tautas. Sirsnīgi sveiks, Tevi skūpsta

                                                        Tavs Rainis.

Mīļus sveicienus no Aspazijas.

Vēl jāturpina, jo man rūp lielais latviešu jautājums. Cik Jūs esat tur mājās sociāldemokrātu un īsto demokrātu, kas atzīst latviešu tautu par uzturamu? Kas nenodod viņu pilsoņu-veikalnieku, ķeninieku un reakcionāru rokās, bet tautas lietu atzīst par pamatšķiras lietu, kas arī negrib tautu padarīt tikai par ]aužu pūli bez individualitātes, bez valodas, piespiežot to pieņemt svešu valodu. Cik ir? Bez Kult. biroja aprindām es dzirdu tik par Liventāli Minskā. Cik ap K. biroju? Mani interesē tagad sevišķi, kad še uzveikuši ķeniņieši, jo s[ociāl]d[emokrāti] ir visi pretī. A. Krauze-Ozoliņ ir solidāra ar Ķeniņ kdzi, «neesot politiski no Ķeniņ kdzes šķirama». Viņām ir nauda, un tās izdod «Latv. Ārz.», aizsteigdamās priekšā komitejai, segdamās ar Kom-as vārdu, izdodamās par kom-jas orgānu. Pret to došu paskaidrojumu, tāpat par savu izstāšanos, bet vēl nau nobeigta kom. likvidēšana. Viņi vilcinās, sākumā arī it kā atsacījās no Ķeniņ kundzes iestāšanās kom-jā, bet tad lūkoja citādi viņu iedabūt. Tās intrigas nebija vairs izturamas. Tātad nu kom-jas vairs nau. «L. Ā.» nau komitejas orgāns. Nekādās A. Kr.-Ozoliņas dibinātās komitejās, ne izdevumos mēs neņemam nekādu dalību. Mask[avas] Kult. birojs esot sakaros stājies ar «Latv. Ārz.», tas ir nepareizs solis un dibinājas uz nepareiza uzskata, it kā komitejai būtu kas kopējs ar «Latv. Ārz.». Aizsūtīšu arī Tev drīzumā paskaidrojumu.

Bet nu mīļi, mīļi sveicināts un skūpstīts no Tava

                                                            Raiņa.

Vai Tu uzņemtos varbūt manu rakstu glabāšanu un kārtošanu un, resp., izdošanu. Man ar veselību kopš ilga laika neiet labi. Tu mani redzēji toreiz 1912.(?) gada. Tagad tāpat, Vajga domāt par visām varbūtībam. Bet nu vēlreiz sveiks sirsnīgi!

Te vēl vēstule K. birojam, juku dēj aizkavēta. Kom. drīz uz tiks likvidēta, līdz tam vēl tehniski esmu tur. Kad būs beigas, Tev rakstīšu.

                                    Sveiks!

225.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1916. gada 9. decembrī

9.12.16.

Rakstāmmašīna, kuru Jūs ziņojāt kā pirmdien nosūtītu, nau vēl pienākusi.

                                Nagliņš.

226.

ZVĀRGUĻU EDVARDAM
Kastaņolā 1916. gada 9. decembrī

9.12.16. Treimanim Cēsīs.

Sveicieni piecdesmitajā dzimšanas dienā.

                                                Rainis.

227.

O. FORELAM
Kastaņolā 1916. gada 13. decembrī

13.12.16.

Cienījamais kungs!

Atļaujiet man atbildēt tikpat paļāvīgi, kā Jūs esat rakstījis. Es neiestāšos «Comité d'Études». To zināja tās pašas A. Ķeniņas kundzes aranžētāja un tādēļ arī mani neielūdza. Neko tuvāk par šo lietu es nezinu. Arī «uzsaukumu» es neesmu lasījis; vienīgi A. Krauzes-Ozoliņas kundze man zināšanai ir piesūtījusi Dumerga kunga rakstu «Une des petits nationalités en souffrance». Bez tam es lasīju piezīmi A. Ķeniņas kundzes latviešu laikrakstā (Maskavā), kas plašāk paziņo par «Patronate Pro Lettonia» dibināšanu un to uzsāk. Situācija laikam gan ir šāda: franču (šķiet arī vācu) Šveices un Francijas slaveni vīri patiesi interesējas par apspiestajām tautām, starp citu, arī par latviešiem un būtu gatavi darīt to labāko viņu popularizēšanai un garīgai un materiālai pabalstīšanai. Mēs, latvieši, to uzņemam ar lielu pateicību un ar apbrīnu skatāmies uz Eiropas vēl dzīvo sirdsapziņu.

Mūsu šaubas sākas tikai tur, kur ir runa par latviešu personībām, kurām vajag uzņemties šīs lietas organizēšanu. Te jāņem vērā latviešu īpašie apstākļi, jo šim organizācijas paveidam būs atpakaļejoša iedarbība uz latviešiem Latvijā.

Organizācijas priekšgalā šeit sevi nostādījusi A. Ķeniņas kundze, - bet kāda gan ir viņas pozīcija Latvijā? Tur dāma un viņas dzīvesbiedrs nereprezentē vis politisku partiju, strāvojumu vai domu, bet gan pulcina ap sevi dažus latviešu māksliniekus, rakstniekus un viņu, Ķeniņu, nodibināto vidusskolu audzēkņus un mēģina ietekmēt sabiedrību. Pašreizējā laika jukas viņi izmanto vienīgi, lai taisītu politiku: patriotisms ar reliģiozu nokrāsu un antisociālisms, kā viņi agrāk darīja aristokrātiskajā un dekadentiskajā literatūrā, - arī veikalnieciskos pasākumos. Viņiem arvien ir lieli projekti, kuru īstenošanai viņi izmanto reklāmu un pazīstamu personību skanīgus vārdus. Pašlaik viņi Krievijā ir nodibinājuši «Latviešu mākslinieku un rakstnieku utt. Viskrievijas savienību», ko publika uzņem ar galvas kratīšanu. Buržuāziskās partijas un vadošie laikraksti visai asi nosoda viņu privātpolitiku, jo viņi kompromitē labas idejas un nolūkus. Materiālas un garīgas palīdzības akcijas organizēšana par labu latviešiem, ko piekopj šīs personas, Latvijā radīs zināmu pārpratumu. Protams, nekādā gadījumā nebūtu jāpārprot godāto Eiropas korifeju ideālisms un viņu neapstrīdamā vērtība; viņu palīdzība sastaps vienīgi auggstāko novērtējumu jebkuros un visos apstākļos un formās - bet, jo augstāk šī cieņa, jo vairāk tā Latvijā stiprinās reakciju un individuālo politiku, jo visus šos nopelnus tā prasītu sev; un tas nebūtu bijis šo ideālistu nolūks.

Tā kā es esmu sociālists, man vēl ir īpašs iemesls, proti, Kēniņu privātpolitikas izteiktais antisociālisms. «Sadarboties ar labākiem pilsoņiem>?, kā viņi saka, - to es arī darīju, iestājoties «Šveices Latviešu komitejā». - Bet šajā gadījumā tā bijusi kļūda, jo es ar «labākajiem» pilsoņiem protu demokrātus, kuri nav naidīgi sociālismam. Visi bijušās «Latviešu komitejas» konflikti pamatojās uz atteikšanos strādāt kopā ar antisociālistiskiem elementiem, kā A. Ķeniņas kundze. A. Krauzes-Ozoliņas kundzi es pamatos uzskatīju par demokrāti, bet viņu ir ieguvusi savā varā A. Ķeniņas kundze, par kuru Krauzes kundze darījusi zināmu -, ka politiski ir no viņas nešķirama. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es izstājos no komitejas. Mana sadarbība ar antisociālistiskiem elementiem nav iespējama un nav arī nepieciešama, jo mēs liekam latviešiem un Latvijai visas cerības uz lielo revolūciju, kas jau ir itin tuvu. Man un mums ir liels prieks un lepnums zināt, ka arī Jūs, kuru mēs tā cienām kā zinātnieku un cilvēku, atzīstat sevi par uzticīgu sociālismam.

Patiesā cieņā Jūs sveicina

                                            J. Rainis.

Ar vislabākajiem sveicieniem ģimenei.

228.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1916. gada 14. decembrī

Dārgo biedri, vakar vakarā nosūtīju vēstuli A. Forela kgam un nespēju vairs uzrakstīt Jums; es pašlaik ņemu elektrisko kūri, un tas nogurdina. - Es Jūs nebāžu Ķeniņ kdzes maisā, kā Jūs sakat, kad tik Jūs pats nelienat iekšā. Par stāvokli rakstīju F. vēstulē. A. Krauzes kdze pate skaitās par A. Ķeniņ kdzes nešķiramu politisku biedreni. Ja Jūs domājat kā aranžēt[āja], darat. Bet Ķeniņ kdzei kabatā visi profesori, un, kad neies pēc viņas prāta, viņa sabāž visus padusē un aiziet. Ko bez viņas izdarīs A. Krauzes kundze? Es tanīs kombinācijās nepiedalīšos. Nau mums Šveicē piemērotu ļaužu, tādēļ ka emigranti vien esam un partija atsakās piedalīties. - Kā Jums iet personiski? Vai rakstījāt uz pagastu? Vai iznāk Jūsu Davosas projekti? Mēs še abi nodarbojamies tikai ar slimošanu. Daudz mīļu labdienu Jums abiem un visiem Foreļiem, kurus es tik ļoti cienu. Jūsu Rainis.

229.

O. FORELAM
Kastaņolā 1916. gada 16. decembrī

Cienījamais doktora kungs!

Latviešu apstākļi, kurus es Jums izklāstīju, pilnīgi saskan ar negatīvo nostāju, un tas ne tikai pēc mana prāta, bet arī manu jūtu sprieduma. Vai šie apstākļi ir pietiekoši, lai noraidītu Jūsu šveiciešu viedokli, es gan neiedrošinos izšķirt. Viņa vienmēr atmetīs to, ar ko tā latviešu apstākļos nevar sadzīvot. Es varu izteikt vienīgi cerību, ka no tā būs kāds labums. Sirsnīgi sveicieni Jūsu cienījamai un mīļai ģimenei, par kuru es glabāju vislabākās atmiņas.

                            Sevišķi dziļā cieņā

                                                J. Rainis.

Castagnola 16.12.16.

230.

A. KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1916. gada 18. decembrī

Dārgo biedri, tas ir liels pārsteigums un liels prieks, ka Jūs nu še nometīsaties. Sākam mēs, latvieši, pa pasauli izplatīties. Es esmu itin nevesels, bet ne uz gultas gulētājs. Būšu katrā ziņā Jums pretī Lugānas dzelzceļa stacijā. Todienu, kad izbraucat, stacijā telegrafējat, kuru dienu un stundu būsat še. Adrese: Naglin, Castagnola pietiek, un tad tik skaitli. - Mūsu Forelim aizrakstīju: latviešu stāvoklis: negatīvs, par šveiciešu stāvokli nevaru spriest. Un nu, daudz mīļu sirsnīgu sveicienu Jums un kundzei un uz drīzu redzi -

                                            Rainis.

Castagnola 18.12.16.

231.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1916. gada 19. decembrī

Lielu lielo paldies! mīļo, dārgo: saņēmu nupat Tavu telegrammu un skaisto balvu. Tā laikam gan būs no Asp[azijas] vakara. Viņa liek Tev un visiem mīļajiem uz sirsnīgāko pateikties. Pāris dienas atpakaļ viņa saņēma arī apsveikuma adresi un aizrakstīja uz Tavu vārdu pateicību K[ultūras] birojam. Divas nedējas atpakaļ tiku Tev rakstījis garāki. Daudz, daudz sirsnīgu sveicienu un skūpstu no Tava Jāņa. Daudz labu dienu no Asp.

                                                        Sveiks.

Kur atrodas vecais draugs Lepskis? Rainis.

232.

O. FORELAM
Kastaņolā 1916. gada 22. decembrī

Cienījamais kungs!

Uz Jūsu paļāvīgo apvaicāšanos, ko es domāju par A. Ķeniņas kundzi, es atbildēju tāpat, nedomājot par plašāku sabiedrību vai pat tikai, piemēram, Bovē kunga ietekmi. Mans mērķis nebija un nav jebkādā veidā kavēt vienīgi pilsonisku organizāciju nodibināšanas, kā «Comitē d'Études», tā ka es nekādā gadījumā neuzņemos atbildību, ja A. Ķeniņas kundze griežas pie zinātniekiem no pilsoniskām aprindām. Runa bija vienīgi par Jums, pret ko man ir siltas jūtas. Es gribēju Jums kā sociālistam izskaidrot situāciju un vienlaicīgi attaisnoties Jūsu priekšā par savu nepiedalīšanos. Tas ir viss.

Pāris rindu par ko citu, kas Jūs varbūt varētu interesēt: nosūtu Jums ar lūgumu drīz atsūtīt atpakaļ (ja lietas nav manas): «Ansiedlungshilfe» un 3. IV «Der Osten» numuru. Jūs redzat, Vācijai nepavisam nav miermīlīgi nolūki attiecībā uz Latviju, tā neatsakās no svešvalodās runājošo apgabalu aneksijas, bet gan visā nopietnībā dibina arvien lielākas organizācijas latviešu pārvietošanai un viņu zemes atsavināšanai. Pret to varētu protestēt tikpat labi kā pret avīzes rakstu.

Ar vislabākiem novēlējumiem Jums un Jūsu cienījamai ģimenei

                                        J. Rainis.

Castagnola 22.12.16.

233.

N. ŠČETIŅINAM
Kastaņolā 1916. gada 23. decembrī

Dārgais, mīļais Biedri. Tikko kā saņēmu Jūsu atklātni, nevaru patlaban aiziet pie Jums. Būšu rīt ap 12, pēc ārsta. Toties es Jums rīt stādīšu priekšā jaunu personu: viens mans tautietis ir nozīmēts uz šejieni par ierēdni Tičīnā. Cik žēl, ka Jūs vēl pat strādāt nevarat! Visas strādāt nespējas šausmas es jau izbaudu vairāk nekā gadu. Stiprinieties, dārgais Biedri, nepadodieties. Saule taču atkal pagriezusies pret mums, cerēsim atkal, un mums būs gaiši svētki.

Mūsu vislabākie novēlējumi.

                                        Nagliņš.

234.

P. BOVĒ
Kastaņolā 1916. gada 24. decembrī

24.12.16.

Cienījamais Bovē kungs!

Uz Jūsu laipno šā mēneša 21. datuma vēstuli, kuru es saņēmu 23., es atļaušos atbildēt vāciski, - pārliecībā, ka Jūs ciešamu vācu valodu uztversiet ar mazāku nepatiku nekā manu neciešamo franču valodu. - Šo franču apgaismoto garu un zinātnieku grupas augstsirdīgo sabiedrisko pasākumu latviešu tautas labā var uztvert vienīgi ar apbrīnu un pilnīgu uzticību, ko es arī skaidri uzsvēru savā vēstulē Dr. Forelam. Turpretim, kas attiecas uz līdzdarbību no manas puses, tā varētu būt vienīgi netieša un ietvert informāciju par manu viedokli latviešu lietās, jo ir paredzēta Comité, sastāvoša tikai no šveiciešiem. Bet nu jau grupa balstās uz A. Ķeniņas kundzi, un mana informācija iedarbosies vienīgi dezorientējoši, jo man ir cits partijas viedoklis, kas man neļauj iet kopā ar viņu. Franču grupas centieniem es novēlu vislabāko izdošanos. Mana iedragātā veselība diemžēl neatļauj man izmantot draudzīgo atļauju apmeklēt Jūs Ženēvā.

235.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1916. gada 25. decembrī

25.XII 16.

Dārgais draugs, tikko saņēmu pastkarti no Freija, kurā viņš man paziņo Tavas mātes adresi: Vidzemes guberņa, Elvas stacija. Vienlaikus es rakstu Tavai mātei un paziņoju viņai to, ko Tu man rakstīji par tēvu. Rakstīšu arī Freijam, tāpat arī Fimberam Freija uzdevumā. - Uzraksti man kādā vēstulē dažas rindas savai mātei, Tavu vēstuli tad nosūtīšu viņai. Varbūt tā tomēr viņu sasniedz. Un es būšu ļoti priecīgs. Priecīgus svētkus un labāku Jauno gadu. Sveicini no manis mūsu mīļo Oto.

                                            Tavs A. Nagliņš.

Abs.: A. Naglin. Castagnola, Tessino, Schweiz.

236.

O. FORELAM
Kastaņolā 1916. gada 26. decembrī

Godātais biedri, atvainojiet par manu novēloto atbildi; pie visām manām neveselībām es vēl dabūju klāt influenci, esmu gultā. Jums pilnīga taisnība: «Ansiedlungshilfe» ietver sevī pārvāciskošanas plānu. Es rakstu, lai man to atsūta. - Pirms kara Kurzemē 90 % iedzīvotāju bija latvieši, - to Jūs droši varat ņemt vērā. H. fon Delbrika rakstu [laikrakstā] «Tag» mēģināšu dabūt. Tāpat vienu H. f. D. rakstu «Prūšu gadagrāmatās». «Ansiedlungshilfe» nav vienīgi raksts, bet gan tas, ko Jūs lasījāt, - lielas Vācijas savienības uzsaukums Kurzemes kolonizēšanai, t. i., pārvācošanai. Tā nepaliks tikai pie vārdiem, bet ķersies pie darbības. «Der Osten» izdod liela savienība vācietībai ārzemēs (pāri par 10 000 biedru), kas nodarbojas sevišķi ar Kurzemi. Virzošie spēki ir Baltijas baroni. Mērķis ir ne vien nacionāli vācisks: Latvijas pārvācošana, bet arī ievērojami praktisks, junkurisks: ar vācu zemnieku ieceļošanu Kurzemē [šie baroni] grib [bez] kara radīt sev sīkzemniecību, kas nevar eksistēt no lauksaimniecības vien, bet gan strādā par izpalīgiem junkuru lielsaimniecībās, tātad: stingru, pie zemes saistītu, lētu laukstrādnieku šķiru, bezzemniekus. Latviešu zemnieki lielākoties ir 100-150 hektāru zemes īpašnieki, viņiem nav vajadzīga blakus peļņa. Junkuriem vienmēr ir «ideāli mērķi»: neparocīgas tautas iznīcināšana, saistot šo iznīcināšanu ar personīgu labumu. Ir savādi, ka Jūs esat saņēmis Krauzes-Ozoliņas kundzei adresētās vēstules, arī es esmu saņēmis viņai domātos laikrakstus. Viņas adrese ir - Lausanne, 21 Chlochetons. Ar cieņu sveicina Jūs un Jūsu dārgo ģimeni

                                                Jūsu Rainis.

Abs.: A. Nagliņš. Castagnola, Lugano.

237.

O. FORELAM
Kastaņolā 1916, gada 28. decembrī

Kastaņola 28.12.16.

Cienījamais doktora kungs!

Mani dziļi skārusi Jūsu mīļā pašrocīgi rakstītā vēstule. Jūsu izteiktais priekšlikums diez vai drīkstētu būt labākā izeja Jums ar Jūsu mīksto sirdi. Jūs tūliņ nenoraidāt priekšlikumu iestāties Comité d'Études, bet gan uzstādāt sociālistiskus noteikumus un tad arī tur ienesat sociālistisku viedokli.

Es no savas puses neņemu nekādu dalību pie Comité un nestāšos nekādās attiecībās ar to, par ko es jau Bovē kungam aizrakstīju, pirms pienāca Jūsu vēstule. Kaut arī Comité nav atkarīga no Ķeniņas kundzes, tā tomēr vadīsies pēc viņas informācijas, un tad informēšana manā izpratnē radītu vienīgi jukas.

Turpretim Jums personīgi un gluži privāti, kā Jūs likāt priekšā, esmu gatavs dot jebkuru izziņu un brīvi vērsīšos pie Jums, jo latviešu lietai nepieciešama visplašākā demokrātija.

Varbūt Jūs varētu šādā nozīmē ieteikt: publicēt tās vietas no žurnāla «Osten», kur runa par Kurzemes kolonizācijas savienību. To, ka arī vācu valdība grib mūsu Kurzemi «pārvāciskot», rāda Bētmanam-Holvēgam tuvu stāvošā Hansa Delbrika raksts laikrakstā «Tag»; tur ir rakstīts: «Kurzeme mums katrā ziņā stingri jātur.» Un turklāt Kurzemē pirms kara bija 90% latviešu un 6% vāciešu, tātad tā katrā ziņā nebija vācu zeme. Un līdz ar Kurzemes iegūšanu savā īpašumā visa Krievija Vācijai kļūs par ekspluatācijas apgabalu.

Rātenaus ar savu «ekonomisko ģenerālštābu» jau tagad sagatavo Vāciju jaunam karam.

Es piemirsu: Bovē kungs piedāvā braucienu uz Ženēvu, man tas nav iespējams manas veselības dēļ: mana nervozitāte ir tā progresējusi, ka esmu kļuvis gluži darba nespējīgs, tādēļ novēlojas arī manas vēstules.

Priecīgu jauno - miera un darba - gadu, ar vispatiesākajām jūtām Jums novēl

                                            Jūsu padevīgais J. Rainis.

238.

NEZINĀMAI PERSONAI
Ap 1916. gadu

Ļoti cienītā biedrene! Jūsu komiteja cītīgi rauga atrast palīgu latviešu lūgumiem un griežas uz Lozanu un Ženēvu; varbūt Jūs grieztos arī uz Zviedriju, Stokholmā ir latv. palīdzības biedrība. Es varu uzdot sīkāku adresi. Arī še Šveicē no pilsoniskās puses (A. Ķeniņ kdze) lūko nodibināt palīdzības biedrību gūstekņiem, bet par to Jūs jau zināsat. Vai Jūsu komiteja strādā ar privātiem līdzekļiem, vai saņem kādu pabalstu? Daudz labu dienu no Jūsu [paraksts].

Exp.: A. Naglin. Castagnola, pro Lugano.