306.

R. DEISONAM
Kastaņolā 1918. gada 13. janvārī

Cienījamais draugs, saņēmām Jūsu laipno kartiņu pēc četriem mēnešiem! Kad nu šī mana karte arī ies tikpat ilgi, tad Jums būs atbilde par 8 mēnešiem, kad vairs nau nozīmes ne atbildei, nele vēl kādiem tagad rakstītiem dzejoļiem. Bez tam man pa visu šo pēdējo gadu nau neviens raksts nogājis līdz dzimtenei (izņemot dažas privātas kartis). Sirsnīgu paldies par Jūsu labām domām par mums un labākos vēlējumus Jums un dzimtenei! Rakstu šo taisni jaunā gadā pēc vecā stila, un tādēļ saņemat arī laimīga jauna gada, labāka gada novēlējumu! Aspazija liek Jūs sveicināt.

Visu labu - Jūsu Rainis.

Exp.: A. Nagiin. Castagnola, Suisse.

307.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 14. janvārī

14.1.18.

Ļoti cienītais kungs! Jūs nākat kā manas tautas draugs, jo tā ir vislielākajās briesmās. Jūsu Jaungada sveiciens, izskaistināts un padarīts skanošs, dod man atkal to vārdu, ar kuru mēs gribējām mierināties. Tā man tagad ir laimīga zīme nākošajam gadam, kurš mūs nesīs tuvāk brīvībai. Paldies dižās franču tautas, jaunā laikmeta nesējas, slavenajai brīvības un cilvēces mīlai. <Jūs izrādāties šīs tautas pirmais dēls.> Atļaujiet man šeit tomēr izteikt savu pateicību par to uzupurēšanos, ar kādu Jūs uzņematies mana darba tulkošanu, kas gandrīz turas tam pretī, jo ir tik svešs franciskajai izjūtai un franču valodas raksturam. Arī ar to Jūs pierādāt savas tautas augstsirdīgo gatavību palīdzēt.

Saņemiet manus vislabākos novēlējumus un mūsu Jaungada sveicienu, kas ir aizkavējies kā pati Krievija.

308.

PLESĪ
Kastaņolā 1918. gada 8. februārī

8.2.18.

Godātais kungs. Saņemiet mūsu vissirsnīgāko paldies par to, ka Jūs tik miji jutāt līdzi mūsu neaizmirstamajai nelaimīgajai tautietei. Mūsu pateicība Jums vienlaikus nozīmē arī saviļņojumu par franču izturēšanos. Tas ir patiesa, dziļa humānisma viskrāšņākais zieds, kā jau mūsu tauta to savā ciešanu ceļā sajutusi: Natālijas j-kdze arī bija savas tautas patriote, kurai bija jācieš un jānomirst svešumā. Mēs jau sen par viņu baiļojāmies, bet tieši pēdējā laikā viņa likās žirgtāka, strādāja daudz un vēl 26. janvār. 4 dienas pirms savas nāves, atrakstīja mums cerību pilnu pastkarti.

Viņa bija gandrīz jau pabeigusi latviešu drāmas tulkojumu, Tagad tai gan būs jāpaliek nepabeigtai. Viņa ir sarakstījusi dažas jaukas noveles latviešu valodā, strādāja pie darba par reliģiju Latvijā, dūšīgi darbojās kā publiciste patieso zinu izplatīšanā par latviešu tautu un tās stāvokli pasaules karā. <Kā dedzīga patriote viņa Latvijas labā ņēma dalību visos pūliņos.>

309.

R. A. BERŽJĒ
Kastaņolā 1918. gada 20. februārī

20.2.18.

Cienītais Beržjē kungs!

Mūsu neaizmirstamās Natālijas Robiņas traģiskā nāve mūs visus dziļi satriekusi. Mēs saņēmām pastkarti, ko viņa rakstījusi vēl 4 dienas pirms savas nāves, mūsu sūtījums atnāca atpakaļ. Par viņas pēdējām dienām un stundām mēs diemžēl nekā tuvāka nezinām. Varbūt Jūs kā draugs un labvēlis varētu mums par to kaut ko tuvāku pastāstīt, varbūt varētu mums kaut ko paziņot dārgās aizgājējas piemiņai. Ja vien kādreiz rastos iespēja, viņa būtu jāpiemin latviešu presē.

310.

E. BINJAMI
Kastaņolā 1918. gada 20. februārī

20.2.18.

Cienītais Binjami kungs!

Domāju, ka Jūs jau būsiet dzirdējis par Natālijas Robiņas jaunkundzes nāvi. Man būtu sāpīgi pirmajam Jums par to paziņot. Nelaiķe bija arī Jūsu žurnāla līdzstrādniece, un labi būtu, ja Jūs publicētu nelielu nekrologu par viņu. Ja Jūs vēlētos kādas ziņas no manis, tad katrā laikā esmu Jūsu rīcībā, jo mana veselība ir pietiekoši uzlabojusies.

311.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 20. februārī

20.2.18. Cien. Mobēra k-gam.

Mūs smagi skārusi negaidītā šķiršanās no mūsu neatvietojamās dzejnieces Natālijas Robiņas. It sevišķi bargi šis zaudējums jāizjūt man, jo nelaiķe ar Jūsu tik laipno līdzdalību bija gandrīz pabeigusi manu darba tulkojumu. Es nu griežos pie Jums, lai saņemtu dažas labvēlīgas rindas par to, kādā stāvoklī atrodas tulkojums, un par Jūsu turpmākajiem nodomiem: vai un ar kādiem noteikumiem Jūs varētu to pabeigt? Kādas ir izredzes attiecībā uz tā laišanu klajā?

312.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 27. un 28. februārī

27.2.18.

Cienītais kungs!

Ar lielu prieku saņēmu Jūsu patīkamo, skaidro un izsmeļošo vēstuli. Esmu sajūsmināts par Jūsu augstsirdīgo nodomu - ziedot savus drosmīgos pūliņus, lai modinātu Francijas interesi par nelaimīgo tautu, kuras vaina ir tās niecīgums. Ienaidnieki mums nolaupījuši visu: mūsu dzimteni, mūsu asinis, pat mūsu labo vārdu. Jūs gribat dot Francijas patvērumu vismaz mūsu literatūrai.

Atbildu nekavējoties un sekodams Jūsu vēstulei. 1) Ar Jūsu atļauju rakstu itāliski, kaut gan arī šo skaisto valodu maz pazīstu. Latīniski neesmu rakstījis jau tik daudzus gadus kopš studijām universitātē. Franciski es lasu brīvi, bet esmu maz rakstījis. Ja Jums nepatiks mana itāļu valoda, mēģināšu mācīties. Es varētu iemācīties esperanto, ja to darītu arī Jūs.

28.2.18.

II Darbus, grāmatas, dokumentus, kurus Jūs uzskaitāt, nav iespējams tagad saņemt kara, satiksmes pilnīgas pārtraukšanas un gandrīz visu mūsu tautiešu aizbraukšanas dēļ. Taču rakstiet, cik bieži vien gribat, es atbildēšu tūlīt, tanī pašā dienā.

1) Latviešu-franču vārdnīca neeksistē, vārdnīcu ir daudz ziemeļnieku valodās: krievu, vācu.

2) Grāmatu par latviešu mitoloģiju ir ļoti daudz, bet maz franču valodā, lielākoties latviešu, krievu, vācu, zviedru, somu, arī itāļu (Gubernatis).

3) Vienu daļu Barona latviešu tautasdziesmu varētu atrast Šveicē. Bet, tā kā Jūs neprotat latviski, es dziesmas Jums izmeklētu un pārtulkotu burtiski.

4) Pumpura poēmu šeit viegli atrastu.

5) Bibliogrāfisko ziņu nav nemaz. Šveices bibliotēkas ir nabadzīgas ar krievu grāmatām, un tāpat ar latviešu.

6) Latviešu literatūras vēstures latviešu valodā ir daudzas, ir arī tulkojums krievu valodā. Franču valodā viena ir uzrakstīta, bet nav vēl izdota.

7) Plašākas ziņas par manu dzīvi ir publicētas «Libro Tessino».

Ja pieprasīsiet, aizsūtīšu Jums augšminēto grāmatu sarakstu.

«Uguns un nakts» tulkojumam nebūtu nepieciešamas mitoloģijas grāmatas, jo drāma iecerēta mazāk mitoloģiskā, cik modernā simbolisma garā.

III 4) Kas varētu atvietot neaizmirstamo Natāliju Robiņu? Varbūt māsa Milda Robiņa, matemātikas studente Lozannā (Verdei 6). Bet viņa tagad ļoti satraukta par Natālijas nāvi, saslimusi un atrodas slimnīcā. Lozannā ir mūsu tautiete Lokita Forela kundze, Ogista Forela dēla sieva, arī studente - medicīnas (Bettusy 26). Rakstīšu, bet nezinu, vai viņai būs laiks. Pretējā gadījumā darīsim tā: rakstiet Jūs man, ar vārdnīcas un to personu palīdzību, kuras runā franciski, es Jums sniegšu visus vajadzīgos paskaidrojumus, izdarot burtisku tulkojumu.

IV Natālijas Robiņas j-kdzes manuskriptu man nav, iespējams, ka tie atrodas pie māsas Mildas Robiņas.

Es ļoti priecājos par Jūsu priekšlikumu rakstīt franciski latviešu mitoloģiskās literatūras vēsturi. Latviešu dzeja, tāpat kā visu pārējo Eiropas tautu dzeja, nav vairs tikai mutiskā. Tādēļ netrūkst latviešu literatūras vēsturu, taču tagad kara dēļ trūkst cilvēku, kas spētu tulkot no latviešu, krievu un vācu valodām. Jums nebūtu grūti šo darbu uzņemties, ja Jūs prastu latviski. Ir vienmēr ļoti grūti tad, kad esam atkarīgi no kādas valodas prašanas. Nav pārāk grūti tam, kas prot latīņu valodu (sal.: uguns - ignis: nakts - noct[is]) un pēc saknes nosaka vārdu saistību.

Latviešu nācija stāv pirmā rindā Eiropas nāciju vidū kultūras ziņā, jo tai ir pats minimālākais analfabētu skaits (pirms dažiem gadiem - 4%), tagad varbūt nav neviena, kas neprot lasīt un rakstīt, un tai ir arī visorganizētākā vadone - Sociāldemokrātija.

Bet franči nelabprāt studē citas valodas, jo citas tiešām nav tik skaistas, elegantas kā viņu brīnišķīgā valoda.

Rakstiet, cienītais kungs. Gaidīšu Jūsu laipno atbildi sakarā ar šo jautājumu. Citreiz atbildēšu ātrāk, jo jūtos mazliet nevesels. Varbūt Jūs arī uzrakstīsiet par visām savām finansiālajām prasībām, saistītām ar tulkojumiem.

313.

N. ŠČETIŅINAM
Kastaņolā 1918. gada 19. martā

Dārgais biedri, apjautājos mūsu pastā, aizgāju pat uz Lugāno, atbilde: pasta satiksmes ar Krieviju nav; vēstules no Francijas robežas tiek sūtītas atpakaļ. No Rīgas caur Vāciju es arī neko nesaņemu. Tātad Jums nav vērts rakstīt. Mums atliek vienīgi gaidīt un nezaudēt cerību un spēkus.

Vēlu Jums labu veselību.

                                Nagliņš.

314.

K. M0BĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 18. un 20. martā

18.3.18.

Cienītais kungs, jūtos ļoti laimīgs, uzzinājis par Jūsu nodomu mācīties latviešu valodu, tā būtu novērstas vislielākās, citādi nepārvaramās grūtības, un es tiešām apbrīnoju Jūsu enerģiju un drosmi ziedot tik daudz sava spēka likteņa pamestas tautas lietai. Neiedrošinājos gan pat ieteikt tādu šī jautājuma atrisinājumu, bet patiesībā tas ir tā: 1) latviešu valoda nav pārāk grūta tam, kurš jau prot latīniski (uguns - ugni, ignis, nakts - nakto, noctis) un var salīdzināt saknes ar sanskrita valodu, kurai latviešu un lietuviešu valodas vēl dzīvo valodu vidū ir vistuvākās. 1) Šveicē, galvenajās bibliotēkās Cīrihē un varbūt arī Lozannā ir, piemēram, A. Fika salīdzinošā vārdnīca, āriešu valodu vārdnīca (A. Fick. Vergleichendes Wörterbuch der arischen Sprachen). Cīrihē ir arī K. Ulmaņa «Latviešu vārdnīca» (C. Ulmann. Lettisches Wörterbuch), latviešu-vācu vārdnīca. Tur atrodas arī A. Bīlenšteina «Latviešu gramatika» (A. Bielenstein. Lettisches Grammatik) (neliels izdevums). Maza A. Stērstes latviešu gramatika bija arī man, bet es to iedevu mirušajai Nat. Robiņas jaunkundzei, varbūt tā tur atradīsies. Bibliotēkas arī izsūta grāmatas uz māju pret drošības maksu: Vācijā, Leipcigā, droši vien varētu šis grāmatas nopirkt. Kaut arī tagad grāmatas no Vācijas saņem reti, Jums tomēr vajadzētu mēģināt.

2) Lietuviešu vārdnīcu man nav izdevies dabūt. Jums būtu izdevība tikt pie latviešu vārdnīcas, mums vajadzētu vienu izveidot mūsu pašu vajadzībām, bet tas prasa laiku.

«Uguns un nakts» tulkojumā Jums nepieciešams liels vārdu krājums. Bet ir arī citas grūtības: tagad ne žurnāli, nedz izdevēji neinteresējas ne par ko citu, kā vien par kara un patriotiskajām lietām, nav gribējuši pieņemt «Uguni un nakti».

Kur gan likt latviešu dzejas tulkojumus un plašās grāmatas, kuras Jūs gribat rakstīt par Antantei pilnīgi nepazīstamas tautas jautājumiem, tautas, kura pazīstama vienīgi vāciešiem, kuri grib to apēst? Mācīties latviešu valodu, pamatīgi studēt visu mūsu nācijas būtību, rakstīt plašas grāmatas, - viss tas Jums paņems daudz laika, varbūt nemaz nav vērts? Visādā ziņā - neparasts risks. Arī pirms kara lielās tautas, angļi un franči, maz interesējās par mazajām tautām un lielo slāvu pasauli, atstājot to vācu žēlastībai. Reizēm tikai uzrodas atsevišķas personas ar augstām, dižciltīgām jūtām un dziļu politisko izjūtu.

Gaidīšu Jūsu galīgo lēmumu par latviešu valodas mācīšanās iespēju kara laikā. 4) Pievienoju šeit sarakstu par ievērojamākajiem zinātniekiem un viņu grāmatām latviešu jautājumos. Saraksts nav pilnīgs, rakstīju to pēc atmiņas. Manā rīcībā nav manai profesijai nepieciešamo avotu.

Vēsture

Madernieks
G. Merķelis
Matvejs

Māksla, mūzika

E. Dārziņš
Andr. Jurjāns
A. Kalniņš

III Mitoloģija

Auniņš
Gubernatis
Manharts
Pr. Šmits
Bīlenšteins

V Kronika

Indriķa
Alnpekes rīmju hr.
Preussische Ausgaben
Нестора хро.

Metrika-Poet.

Kalniņš
Bračs

20.3.18.

Ko mēs varētu pārtulkot? 1) No tautasdziesmām, nelielu krājumu, 100 pantu apjomā - jā. Izlasei, kā Jūs sakāt, - tām visraksturīgākajām, mana sieva, Forela kundze un M. Robiņa izdarīs burtisku tulkojumu. Starp citu, divas tautasdziesmu grāmatas es biju nosūtījis mūsu Natālijai, tā ka māsa Milda un Forela kundze var nekavējoties Jums izvēlēties visskaistākās, lai gan tā nav viegla lieta: mums ir vismaz 200 000 dziesmu.

2) Aizsūtīju arī vairākus patriotiskus dzejoļus no savām grāmatām, uzrakstītus pēc 1914. gada, lai Jūs varētu izmeklēt tulkojumam piemērotus dzejoļus.

3) «Zinību komisijas rakstos» Jūs īsumā atradīsiet kopsavilkumu par manu darbu saturu un varēsiet spriest, vai kāds no tiem ir piemērots tulkojumam. Varbūt «Jāzeps un viņa brāļi» kā vislabāk saprotamais franču publikai? Varbūt «Krauklītis»? Drāma dzejā, kas balstās uz tautasdziesmām, simboliski patriotiska tēma: vācieši nolaupa latviešu līgavu. Uzrakstīta pēc 1914. gada, bet latviski vēl nav publicēta.

Ja Jūs gribēsiet sīkāku rezumējumu, es aizsūtīšu no šejienes.

4) "Uguns un nakts" pirmo cēlienu varētu dot kādam franču žurnālam kā stila paraugu.

5) Esmu iecerējis drāmu prozā par aktuālo Latvijas un Krievijas krīzi, varbūt romānu, bet nav vēl uzrakstīts, jūtos nevesels un īpaši uz panākumiem neceru.

6) Vai franču valodā izdots kas no latviešu literatūras? Br[ošē?] kungs <prot it.>.

Nezinu, vai literatūra ir pilnīga, šķiet, ka ne. Varētu pārtulkot Līgotņa «Latviešu literatūras vēsturi» ar lieliem īsinājumiem (vismaz tercu), bet ar piemēriem un izvilkumiem.

Nobeigumā man Jūs jālūdz atvainot manas vēstules nokavēšanos: nejūtos visai labi, strādāju maz, lēnām un reti, tomēr darīšu visu, lai atvieglotu Jūsu grūto uzdevumu.

315.

J. KĻAVIŅAM (?)
Kastaņolā 1918. gada 22. aprīlī

22.4.18.

Tas mani priecīgi pārsteidza - tik negaidīti satikt vienu no Birutas draugiem. Viņa tagad ir Rīgā. Viņas vīrs pēc Rīgas ieņemšanas tika aizsūtīts uz Vāciju kā gūsteknis. Neko tuvāku diemžēl nevaru pastāstīt, jo visa pasta satiksme ar Krieviju jau kopš ilgāka laika ir pārtraukta. Adresi Jūs varētu dabūt latviešu laikrakstā Rīgā, no Šveices uz Rīgu vēstules nepārsūta. Ja Jums izdodas dabūt no viņas kādu dzīvības zīmi, sveiciniet no manis. - Vai kaut kas no maniem darbiem tulkots vāciski? Nē, vācieši neinteresējas par dzīvo latviešu valodu, bet gan, kā šķiet, par mirušo. Pagaidiet vēl kādu laiciņu, tad to paspēsim.

Sūtu sirsnīgus sveicienus.

316.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 26. aprīlī

26.4.18.

Cienītais, dārgais kungs. Liekas netaisni, ka sevišķi tiem ļaudīm, kuri karsti vēlas un ir spējīgi strādāt, trūkst pietiekošas veselības, - tik ļoti man žēl Jūsu ciešanu un zaudējuma, tā ir arī egoistiska līdzjūtība.

Atbildu šoreiz vienīgi uz Jūsu jautājumiem: «Krauklīša» analīzi izdarīšu mazliet vēlāk. Šīs drāmas aktualitāte nav visai redzama, un tā drīzāk ir kādas senas tautasdziesmas iemiesojums. Kas attiecas uz «Krauklīša» tautasdziesmu tulkojumu, burtisku, arī pirmā cēliena (apmēram 500 rindām), es ceru uz Mildas Robiņas jaunkundzes palīdzību. Viņa man pirms dažām dienām atrakstīja par savu vēlēšanos būt par līdzstrādnieci. Tagad gaidīšu atbildi. - Tautasdziesmām izdarīsim atlasi, sekojot Jūsu norādījumam: vismuzikālākās, tautiski visraksturīgākās un visvecākās: kara un mitoloģiskās. Attiecībā uz mūziku, man šķiet, ir radies pārpratums. Barona krājums nekad nav saturējis mūziku, bet tikai dziesmu tekstus, tā nezināšana radītu nevajadzīgas inversijas. Tātad man būs jāatstāsta manas Vītola grāmatas saturs, šeit man ar mūziku ir vēl 30 dziesmas, bet vairāk Šveicē būtu grūti atrast. Man ļoti žēl, ka šeit nevar atrast vairāk, jo latviešu mūzika ir tiešām ļoti veca, tāpat kā valoda, un vēl maz pazīstama. Mūsu dziesmas ir ne tikai dziedamas, bet arī deklamējamas. Var dziesmas dziedāt un dziesmas teikt. Dramatiskajā «dziesmu karā» ir tā saucamās «teicējas».

317.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1918. gada 3. maijā

Mīļo biedri, nosūtu Jums līdz ar šo K. Skalbes «Sapņi un teikas» un «Emigranta dziesmas». Man ir vēl viņa daži stāsti un «Ziemeļa naktis», kur dažādu dzejnieku dzeja. Tad vēl daži stāsti no Poruka un Niedras. No Plūdoņa ir «Rekviēms». No dažiem citiem dzejniekiem. Bet lielākās daļas trūkst. Manas grāmatas ir iznēsātas un atpakaļ vairs nenāk. Bet Bernā vajga būt sekcijas bibliotēkā, tāpat Cīrihā sekc. bibliotēkā. Man ir no b. J. Krauzes atstātas grāmatas, bet daiļliteratūras maz, visas partijas brošūras. Poruka dzejas bija ļoti izplatītas, tās gan atradīsat pie viena otra. Es Jūs labprāt redzētu še pēc ilgiem gadiem, bet grāmatu dēļ nau vērts braukt; man tik daudz nau, jo es ar kritiku nenodarbojos un nebiju piespiests pirkt. - Pēc pāris dienām sūtīšu Jums tulkotus dažus dzejoļus no Aspazijas un no sevis. Ilgāk ies norakstīt dažus fragmentus no lugām «Vaidelote» un «Zelta zirgs». B[iedram] Elanskim Asp. tiešām bij reiz aizsūtījusi fragmentu no «Jāzepa», bet Elanskis neuzņēma. - «Ind. un Ārija» ir tulkoti no kāda barona Günthera, bet nau drukā parādījies, un es to tulkojumu neesmu redzējis. Pirms kara 1913. g. piepeši tulkotājs, kurš bija ar mani korespondencē, pārstāja rakstīt un gatavu teikto tulkojumu neatsūtīja. Bijis īsi pirms tam pie G. Hauptmaņa. «Ug. un N.» vāciski nau tulkota, bet tikai franciski, arī neizdota. Tās lugas tulkot es nekādā ziņā neuzņemšos; es esmu nevesels un, kad atliks kaut cik spēka, tad rakstīšu labāk ko jaunu. - «Vaideloti» es tiku tulkojis ļoti sen atpakaļ. «D[ie] Gräber d[es] namenlos[en] Helden» ir mans tulkojums. Sūtot dzejoļus, varbūt vēl rakstīšu ari vēstuli. - Šim brīžam man patīkams pārsteigums dzirdēt, ka esat politiski manās domās.

Ar daudz mīļiem sveicieniem - Jānis Rainis. Tāpat liek Jūs sveicināt

                    Aspazija.

318.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 8. maijā

8.5.18.

Esmu ļoti apmierināts, ka Jūs esat stingri apņēmies mācīties mūsu valodu, neskatoties uz daudzajām grūtībām, kuras šobrīd stājas ceļā.

Starp citu, esmu atradis pie kāda paziņas «Latviešu gramatiku». Trūkst tātad vēl vārdnīcas, bet ceru, ka varēšu visu nokārtot, varbūt arī atrast laiku «Uguns un nakts» tulkojumam. Par to rakstīšu tūlīt, kad saņemšu ziņas.

Sirsnīgākie sveicieni.

319.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1918. gada 23. maijā

Mīļo biedri, no A. Niedras man ir še «Bārenis un Brūnā», no Blaumaņa nau nekā. Bet viņa «Sestdienas vakars» būs kādā no «Druvas» gadagājumiem; tur laikam arī kādas viņa noveles. Bez Blaumaņa gan nevar; tas mūsu labākais mākslenieks prozaists. Bet, kad Jūs izdosat vairākas daļas, tad varbūt sadzīsat ko otrai daļai. Tad pirmā daļā mūsu prozu reprezentētu Poruks, mūsu labākais dzejnieks prozaists. Niedra ir vairāk romānists un rakstnieks. «Bārenis un Brūnā» patiktu varbūt sevišķi šveiciešiem, jo atgādina viņu Jer. Gotthelfu, arī G. Kelleru, tikai tas ir progresīvs un demokrāts.

Par Rozentālu pameklējat viņa nekrologu «Baltijā», arī «J[aunajā] Vārdā», cik atminu, tur bij diezgan plaši. Lūkošu arī es pameklēt.

Par mūziku un glezniecību būs «Druvā», varbūt tās ir [2 nesalasāmi vārdi] kundzei. Arī b. Liepiņam varbūt ir. Es lūkošu arī pameklēt še, bet neko nevaru solīt. Atrakstat: kur šķiras mūsu ceļi un kādus tiltus Jūs domājat celt? Vai esat par pievienošanos Vācijai? - Atrakstat arī, vai tas krievu sūtnis, kas atbrauca nupat Bernā, ir Bērziņš (Ziemelis)?

Daudz labu dienu no

                        Raiņa.

Exp.: A. Naglin. Castagnola, Lugano.

320.

PADOMJU KRIEVIJAS PĀRSTĀVNIECĪBAS ŠVEICĒ DARBINIEKAM
Kastaņolā 1918. gada 25. maijā

25.5.18.

Godājamais Biedri.

Esmu Jums ļoti pateicīgs par man tik dārgo vēstuļu piesūtīšanu. Pasts jau vairs nesaņem ne korespondenci, ne laikrakstus no Krievijas, arī Šveices pasts nepieņem nekādus sūtījumus uz Krieviju, neuzņemas pat atbildību par telegrammu piegādi.

Lūdzu Jūs tādā pašā veidā pārsūtīt pievienoto vēstuli, vēstuli Jums nosūtu vaļēju. - Vai būtu iespējams šādā pašā veidā nosūtīt ziņu arī kādai mātei par viņas dēla nāvi Lugāno? Es aizsūtīju telegrammu, bet tā droši vien neaizgāja. Esiet tik laipns un atbildiet man par to. - Apsveicu pirmo revolucionārās Krievijas sūtni Šveicē. Biedrisks sveiciens komisāram Bērziņam, ar kuru esam pazīstami no vēstulēm.

Ar biedrisku pateicību un sveicienu -

                                                Jūsu A. Nagliņš.

321.

D. STUČKAI
Kastaņolā 1918. gada 25. maijā

25.5.18.

Mīļā, Wrgā, zelta māsiņ, kāda man bij šodien liela diena, un laba vien, laba vien - saņemt no Tevis pirmo dzīvības zīmi pēc tik dikti briesmīgi ilga laika, it kā kopš pašas bērnības. Ne velti Tu mini par bērnību, kad viņa otrreiz nāk mums abiem, tad tā ir balta diena, un viņa nāk vien, tā mana mazā mīļā Pumpiņa, pavasara Pumpurīts. Viņa nāk pašā cilvēces pavasarī.

Bērnība un cilvēces pavasars, tie mums ir kopīgi bijuši, kopīgi paliks, no tiem varam iziet uz lielāku kopību. <Ar sirdi un prātu es piedalos pie Maskavas 1. Maija svētkiem. Iesim un būsim vienas sirdis, varbūt arī vieni prāti.

Tas dabas pamošanās ziediņš no Maskavas lai ir liecinieks un pirmais zieģelis cilvēces pavasarim un mūsu otrreizējai bērnībai - būsim abi atkal kā toreiz vienas sirdis; varbūt arī vienis prātis, tas cilvēces pavasars mūs savedīs atkal kopā.>

Ar sirdi un prātu es piedalos pie Maskavas 1. un 5. Maija svētkiem, jaunie cilvēces pamošanās svētki jāsvin visiem līdz. Un taisnība Tev arī ar Freiligrātu - O, lieb, so lang du lieb[en] kannst - mīla lai ir pēdējā, jo viņa jau bija pirmā, un labi, kur viņa ir arī vidū; man uz viņu dibinājas arī politika, lai cik neticami un paradoksāli tas arī izklausītos, un te tam arī pierādījums. - Bet es aizraujos ar jūtām un prātojumiem un tāpēc laikam aprobežots. - Mēs ar Elzu esam slimojuši daudz, mēnešiem uz gultas gulējuši, vecās kaites tiek arvien stiprākas, arī nieru kaite; es arī sirms kā nabaga Pīters, tikai viņš var vēl tik dikti daudz strādāt kā jauneklis. Lai viņš uzturas spēkos! Pasaki arī viņam labu vārdu! bija jau mana pirmā mīlestība. - Mani materiālie apstākļi: kopš kara vairs neko nepelnu, aizpērn un pērn Pauls atsūtīja. Kopš gada saņēmu pabalstu kā slims emigrants, bet tam nu beigas. - Mājās agrāk vēl izrādīja, kaut gan honorāru nesūtīja, tam nu ari beigas. Vai krieviski izrādīja «Zelta zirgu»? bija ruņa avīzēs. Atraksti man par to. «Латышский сборник» un «Zelta zirga» tulkojumu neesmu saņēmis, ij ne redzējis. Atsūti lūdzama. «Jāzeps un viņa brāļi» gribējis krieviski drukāt Gorkijs (Mastera tulkojums) - vai ir drukāts? - Mans agrākais krājums pa šiem četriem tukšiem gadiem krietni pasīcis, jo še liela dārdzība. Izredzes: nau nekādas, jo Latvija un latviešu tauta iznīcināta, priekš kā lai vairs latviski raksta? Rakstīt citā valodā - grūti ielauzīties, paliek tulkot, t. i., 1/4 honorāra pašam. Bet man cita cerība: es ļoti maz izdodu, ēdu tik pienu un maizi, ģērbties še nevajga labi. - Un darbi: ieritējies ritens tek tālāk, kad arī mašīna apstādināta. Nevarēju strādāt, kad redzēju, ka revolūcija iet postā, bet varbūt viņu taču vēl var glābt, tad atmostas atkal darba griba: strādāju pie «Kaja Grakha» un «Marata triumfa». Tulkoju arī 1905. [gada] dzejoļus vāciski, varbūt kam noderēs.

Viena maza luga nodomāta pašā uzbūvē kā Tev dāvināta (māsas un brāļa temats), ir kopš gada gatava. Tu redzi: es arī biju domājis to Freiligrāta vārdu, mans mīļais sirds dārgumiņ.

Nu norakstu visas bēdas, paliek pāri tikai cerības; izdzēsts viss nelabais mūsu starpā, paliek pāri tikai viss labs, uz to būvēsim tālāk. Pavasars, arī cilvēces pavasars, taps taču par vasaru, lai arī nobirtu pāris skaistākie ziedi; un mēs personiski dzīvosim, kaut arī salauztiem kauliem, un, kad mēs būsim kam vajadzīgi, mūs sauks. Es tevi skūpstu, mazā Pumpiņa, un nesu Tevi uz rokas, kā toreiz skaidrā bērnībā.

322.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1915. gada 27. maijā

Manu mīļo, labo, dārgo Pauli, tāds pārsteigums, tāds prieks man bij, kad piepeši ieraudzīju it kā Doriņas rakstītu adresi. Tava vēstule un Doriņas kā divas mīļas skaņas ieskanējās no tālienes, kā atmiņas no dzimtenes, kura arī man reiz bijusi. Ja dzimtenes vietu kas var izpildīt, tad mīlestība, un to es no Tevis saņemu, un tā mani aizkustina katru reizi. Man jāsavaldās, lai arī tagad nepadotos jūtām, jāraksta īsi, un tas ir tik grūti šinī brīdī. «Vai es neskatoties uz Tevi citām acīm?» Tu šaubies. Nē, dārgo, kad man tik pieder Tava sirds, tad man pietiek, es Tev jau reiz rakstīju. Un Tava galva man arī nau sveša un pretīga, kā Tu domā, viņa taču liekas bieži vadīties no sirds. Tātad: nesaņēmi Tu no manis ziņas, tāpat kā es no Tevis ne, tādēļ ka Šveice nepieņēma nemaz korespondenci uz Krieviju, tā tas vēl tagad. - «Vecais Mōrs» nau še bijis un nau man nekā nodevis. Tavu sūtījumu, par kuru Tu pērn rakstīji, neesmu arī saņēmis; pēdējos Tavus 2 sūtījumus dabūju pērn aprīli. - Kad es domājot atgriezties uz mājām? Māju man nau, Latvijas nau vairs, latviešu tautas nau vairs, - kurp lai es atgriežos? kam es vajdzīgs? Kad būs pēc manis kam kāda vajadzība, gan mani sauks un es iešu, kā vienmēr esmu gājis, kur sauca pienākums. - «Patieso, pārliecināto, godīgo ideālistu ceļš», kā Tu saki, tas arī mans ceļš, jo es tāds esmu. Es arī domāju, ka mēs labāk un intīmāk saprastos, ja būtu kopā Krievijā. Es arī domāju, kā Tu, ka darītas neskaitāmas kļūdas Tavā pusē, bet es esmu pretnieks tikai šīm kļūdām (kā jau tiku Tev rakstījis sen). Es domāju, ka šīs kļūdas aizkavēja revolūcijas gaitu un sekmes un apdraudēja viņas uzvaru, bet es arī domāju, ka tomēr nau vēl viss galīgi samaitāts, ka var vēl daudz par labu vērst, un arī to: nekad ideāls tā nepiepildīsies, kā domāts, bet jāatzīst panākums; arī franču revolūcija tika pazaudēta un tomēr bij milzīgs ieguvums. Ir liela kļūda to neatzīt, un tāda ir arī, kad, kā Tu saki, mazinieki boikotējot 1. Maija svētkus. - Man še tālumā tas labums: stiprāk sajūtu sāpes par visiem notikumiem, bet, kad pārsāpējis, tad es tālāk un skaidrāk redzu nekā jūs, kas pašā mutulī iekšā; mutuli būdams, es domātu tāpat kā jūs! Ko es domāju, to Tu zini no maniem rakstiem un manām vēstulēm Tev. Kā liekas, pie jums par mani vairāk spriež pēc baumām. Uz savu spēju skaidri domāt, tāli redzēt un silti just es paļaujos arī tagad, tās man rādīs ceļu, un, ar vai bez manis, tam pieder nākotne.

Jābeidz, bet varbūt būs iespēja vēl rakstīt un varbūt saņemšu no Tevis vēl ziņu un atbildi. Par dažām ziņām palasi Doriņai rakstīto vēstuli, es nevaru divreiz to pašu rakstīt. Un nu, mans dārgais, esi mīļi, sirsnīgi skūpstīts, uzturies vesels, Tava dzīvība dārga. Tavs Jānis.

Mīļi sveicieni no Elzas.

Nezinādams, vai esi vēl vecā dzīvoklī, pielieku Tavu vēstuli Doriņas kuverī. [Paraksts.]

323.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1918. gada 7. jūnijā

Mīļo biedri, nosūtu Jums līdz ar šo Niedras "Bārenis un Brūnā". Atsūtat Jūs atkal man, lūdzu, Jūsu rakstītu interviju ar Bērziņu (Ziemeli). Preses nodaļā Jūs būsat savā vietā kā rakstnieks; kad Jūsu raksti parādās atklāti - tad, lūdzu, tos man arī piesūtīt. - «Ziņas no Latvijas» - vai ir laikrakstā? tad to arī lūgtu. - Par kuru «veco vīru», kas upurējis savu bārzdu, Jūs runājat? Vai par Fr. Veinberģi, vai par mūsu J. Krauzi? - Ar prieku un nepacietīgi gaidīšu dārgos viesus (kā viņus sauc? varbūt dažus pazīstu) no dzimtenes; tāpat ziņas no Ziemeļa. Mīļi sveicināt visus. - Es dabūju caur b. Dr. [Senklovski?] vēstuli no māsas Maskavā. Aizsūtīju b. [Senklovslsim?] atbildi - vai tāda saņemta un vai aizies šinīs dienās ar kurjeru uz Krieviju? Man viena miruša krievu biedra nāve jāpaziņo viņa mātei, - vai to varu arī caur kurjeru? Atrakstat, lūdzu, man par to.

Ar daudz labdienām

                        Jūsu Rainis.

Abs.: A. Naglin. Castagnola pro Lugano.

324.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 1. jūlijā

1.7.18.

Mans dārgais un godātais kungs!

Man ļoti žēl, ka Jūsu veselības stāvoklis Jums vēl neatļauj atgriezties Lozannā. Persona, par kuru es devu mājienu savā iepriekšējā vēstulē, ir palikusi Lozannā, kā rakstīju, un meklēja Jūs, un nav varējusi doties uz Montānu. Un Ozoliņas kundze, kuras vārdu Jūs arī citējāt, tagad gaida Jūsu atgriešanos Lozannā, lai Jūs satiktu. Arī Milda Robiņas jaunkundze gaida Jūs Lozannā, grib strādāt, bet bieži ir slima. Mēģinājums izpētīt Krievijas mazākumtautību apvienošanas iespējas mums, latviešiem, nozīmē tiekšanos atbrīvoties no ģermāņu jūga un panākt Eiropas demokrātiskā federālisma uzvaru. Kas nekalpo šim mērķim, tas mums neder. Demokrātijas uzvara ir ļoti tuvu, šajā cerībā esmu ar Jums vienis prātis, mans dārgais kungs.

325.

M. NĪDERMANAM
Kastaņolā 1918. gada 2.-4. jūlijā

2.7.18.

Ļoti cienītais profesora kungs!

Man ir sevišķs prieks ar Jums iepazīties un pie tam vēl tik patīkamā veidā: es sirsnīgi pateicos par negaidīto «Niedrīšu Vidvuda» piesūtījumu! Pēc sveiciena no [Inistas?] es pastāvīgi interesējos par salīdzināmo valodniecību un ceru no mūsu pazīšanās gūt jaunu ierosmi un stimulu, kam vajadzētu nākt par labu arī maniem literārajiem darbiem. Diemžēl šaubos, vai Jūs no manis gūsiet līdzīgu labumu, kaut arī es mēģinu papildināt manas trūcīgās zināšanas ar labu gribu. Un nu pie kartupeļiem un stārķiem! Sākumā - vispārīga piezīme: 1) abi vārdi ar savu bagātīgo tēlainību ir bijuši latviešu valodā kuplā skaitā, izplatīti ne vien šauri lokāli, bet gan plašos vai pat veselos valodas novados. Lielākā daļa no tiem gan ir pakāpeniski pazudusi kopš literatūras un vispār kultūras izplatīšanās, kopš dzimtbūšanas atcelšanas 1860. gadā. Literatūra - sevišķi laikrakstu valoda - ir reducējusi nosaukumu lielo skaitu uz nedaudziem, ne tieši labāk izvēlētajiem. Valodām gluži nevajadzīgi ticis uzspiests daudz sveša. Tā iznāk, ka, piemēram, jaunā paaudze pazīst vienīgi vēl svešvārdu starks, svētelis viņiem ir grāmatu valoda.

I Kartupeļi. Bez Jūsu minētajiem ir vēl šādi nosaukumi: buļbas, buļvas, bulīši, bumbezi, bumburi, kartiņi, kankumi, kankani, tupuļi.

2. Runciņus var atrast arī Ulmanī, «Latviešu vārdnīcā», 1872, 230. lpp. I <sleja> rinda no apakšas, bez tālāka paskaidrojuma, tātad kā nosaukumu, kurš vismaz Valkā (Vidzeme) bija pazīstams. Es neesmu nekur citādi sastapis kā vienīgi praktiskā pielietojumā. Arī literārajā valodā nē, bet šāds nosaukums ir visādā ziņā iespējams un nav noraidāms.

3. Tad man jāpiezīmē par izloksnēm, ko es pazīstu; es pats esmu cēlies no Augškurzemes (Ilūkste), esmu dzīvojis arī Latgalē (Inflantē), kas ar to robežojas, sevišķi Višķos, Jasmuižā, Preiļos; turpretim mana sieva pārvalda Dobeles izloksnes, jo viņa cēlusies no Zaļās muižas. Zināmā mērā es pazīstu arī Kokneses izloksnes (un Liepājas apvidus izloksnes Kurzemē). Bez tam rakstu valodu.

3) Literārajā valodā tiek lietots gandrīz vienīgi nosaukums kartupeļi, reti tupuļi, tupeņi. Nosaukumu kartiņi, kārtiņi, kā arī rāceņi saprot visā apvidū, kaut arī rāceni visbiežāk apzīmē kāļus.

Āboļi - īstenībā zemes āboļi ir novecojusi grāmatu valoda, bet to visur saprot, tāpat kā zemes uobuļi ne vien Marienbuigā, bet visā Latgalē.

Buļbi, retāk bulbas, buļbas, buļbes, buļvas ir parastais nosaukums visā Latgalē un Augšgalē, lai gan Ulmanis bulbas min tikai Koknesē. Mazbaltkrievu valodā бульба («Tarass Buļba»), iespējams, no tā cēlušies buļbi. - Buļļi, bulisi laikam gan atvasinājumi no buļbi.

Bumbuli (Ulmanis min Lambertes muižu, taču izplatīts arī tālāk Augšzemē), bumburi, bumbezi (Kronvalds, tātad Piebalgā, Vidzemē vai Lejaskurzemē, Krote) - ir viscaur lietojams vārds, kas apzīmē bumbuli, izaugumu, - pārnests uz kartupeļu bumbuļiem.

Par pampaļiem, pimpuļiem - cēlies no pampt, pemt, pumt - kad pampst, - tātad arī bumbuļi. Vārds pampaļi sastopams arī beletristikā.

Ķepuļi no ķepa - pilna sauja ar kaut ko netīru, mitru - zemi, sniegu.

Vārdu bumbuļi, pampaļi, ķepaļi izplatība man tuvāk nav pazīstama.

Rāceņi - visur lietots Lejaskurzemē: Kuldīgā līdz pat Dundagai.

Tupiņi un Tupiņš (Augšzemē, Ilūkstē) - pazīstamas lauku mājas un uzvārdi.

IV Stārķis. 1) starks (biežāk šādi nekā stārks vai starķis). Starks - Latgalē, ziguris, garnis, karnis. Citi apzīmējumi man nav pazīstami.

2) Starks, starķis - visur tiek lietoti: svētelis - vēl gan visur saprot, kaut gan maz lieto, laikam gan ir bijis īstais apzīmējums, jo vēl tagad viscaur ir atmiņā. Visā Latvijā stārķis tiek uzskatīts par svētu.

Lapas kreisajā pusē pierakstīts:

Tautasdziesmās kartupeļi nav minēti, tāpat to nav mīklās.

326.

R. BRODAM
Kastaņolā 1918. gada 11. jūlijā

11.7.18. R. Broda.

Skaista, humāna ideja ir «cilvēcībā» rast «tribīni cietējiem», kas apliecina Jūsu dziļo riebumu šausmu un Eiropas kara nežēlību priekšā, kara, kurā atspoguļojas kapitālistiskās saimniecības radītās starptautiskās pretrunas.

327.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1918. gada 1. augustā

1.8.18.

Mīļo biedri, Jūsu laipno vēstuli <ar mīļiem piedāvājumiem> saņēmu, Jūs pareizi bijāt nodomājuši, ka neveselība mani kavē Jums rakstīt un, redzot manu neves[elību], savā sirsnībā steidzaties man piedāvāt palīdzību, par ko Jums esmu ļoti pateicīgs. Nu esmu jau dabūjis pabalstu, kaut gan ļoti niecīgu no Amer[ikas] Sarkanā Krusta, un nevaru tādu pieņemt no misijas, tas būtu pret manu pārliecību, un to es nedarīšu, kā jau Jūs mani pazīstat. Nu Jūs runājāt tālāk, vai man būtu kādi darbi, ko varētu klajā laist izdevējs, un minējāt, ka izdevējs varētu būt Latviešu [lietu] komisariāts.

Bet Jūs varētu man palīdzēt citā lietā: vēstulē (ko atveda man majā no Krievijas misijas) P. Dauge prasa, vai «vecais Moors» nodevis man sūtījumu no P. Dauges, t. i., ienākumus no kāda izrīkojuma pērn vasar par labu Aspazijai un man. Šo naudu es neesmu saņēmis un arī nezinu, kas ir tas "v. M.". Kad Jūs būtn tik laipni par to ko sazināt un man atrakstīt? Jūs vaicājat tālāk, vai man būtu kādi gatavi darbi, ko tagad izdot Krievijā. Tādi būtu gan. Izdot varētu, kā Jūs sakāt, Latv. lietu komisariāts. Un, kā man raksta P. Dauge (vēstulē, ko man atveda misija tagad majā), tad viņš strādājot komisariātā, tas laikam ir Latv. l. komisariāts. Tātad manu darbu izdošana būtu viņa roka. Tas man ir liels prieks, un es savus darbus tūdaļ varu dot, jo P. Dauge, kaut gan mēs tagad uzskatos <ne visur> nesaskanam, ir viens no maniem visvecākiem un visintīmākiem draugiem. Viņš man pāri nedarīs nekādā ziņā, ne garīgi, ne materiāli. Jūs varētu viņam rakstīt, ka es ar mieru savus darbus [izdot], lai viņš nosaka honorāru un avansi. Es tik brīnos, ka viņš man savā vēstulē par to nekā nerakstīja, bet tā vēstule steigā rakstīta un īsa. - Žēl arī, ka Jūs man par to nekā agrāk nerakstījāt, atrakstat tagad: kādas latv. grāmatas ir izdotas, un atsūtat man grāmatas pašas: varat iedomāties, ka tās mani visai interesē. Tāpat žēl, ka Jūs man neatsūtat, kā bijāt solījuši, savu interviju ar b. Bērziņu, kā arī savus rakstīts iekš «Russ[ische] Nachrich[ten]». Informēt par lielās Revol[ūcijas] notikumiem, idejām un ieguvumiem ir taču preses biroja nolūks, kā Jūs pats sakāt. Kad birģeliskā prese maz ziņu izlieto, tad vajdzētu taču vismaz vienu revolucionāru, kā mani un daudzus, informēt, neatstāt uz vienpusīga oficiāla telegrāfa aģentūras. Man liekas, tas būtu pat Jūsu pienākums. Tāpat man žēl, ka ar b. Bērziņu neesmu vēl saticies. Mēs uzskatos pretnieki, bet abi sociālisti <šķiras ne mērķis, bet līdzekļi>, un tiem nevajadzētu savā starpā vairāk šķirties, ne kā pilsoņiem. Es saprotu gan, ka viņam daudz darba, bet viņš arī nevesels, un pāris dienu atpūtas, jaukais ceļš un maigais dienvidgaiss darītu, dotu viņam pēc lielāku darba spēju. Kad viņš nodomājis braukt, tad tas būtu jādara itin tūlīt, lai nau par vēlu. [Viss teksts vertikāli pārsvītrots.]

Vēstules malās pierakstīts:

Nosūtīt «Vaidelotes» pirmrakstu <kur daudz darba pārrakstot> būs grūti. «Jāzeps» arī nau skaidri pārrakstīts. Kādas būtu Jums izredzes, un vai man jāsteidzas ar pārrakstīšanu?

328.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1918. gada 27. augustā

27.8.18.

Vecozol! Mīļo biedri! Par «Vaideloti» Asp[azija] like Jums sacīt, ka turpinās viena cēliena pārrakstīšana un drīz Jūs to saņemsat. Tāpat aizsūtīšu Jums vienu eks[emplāru] [emplāru] «Vaidelotes». Kad «Jāzeps» droši varētu tikt uzvests vēl šo sezonu, kā Jūs sakat, tad es likšos tūliņ klāt pie viņa pārstrādāšanas un pēc mēneša diviem Jūs viņu dabūsat. Jaunas lugas uzvest mēdz sezonā pavasara pusē, majā, jūnijā <un tad līdz tam laika diezgan), kad lugas saņem līdz ziemassvētkiem, tad arī vēl paspēj uzvest. - Par manu darbu izdošanu Krievijā Jūs cerējāt atbildi no Lat[viešu] l[ietu] komisariāta pēc apm. 2 nedēļām; tās nu pagājušas, bet atbildes nau, un man liekas, nau arī cerama no Maskavas. Tur, pēc avīžu ziņām spriežot, pēdējā laikā Latvija netika vairs tā noliegta un apkarota kā agrāk, un ar to priekš manis atkrita viena galvenā starpība starp Maskavu un mani, es varēju atkal tuvoties Maskavas programmai, kā jau lielinieks, kas atzīst <ne ārēji vien> arī Latvijas pašnoteikšanos. Nu Latvijas reprezentēšana Maskavas akadēmijā man rāda, ka es alojies un Latvija top tāpat kā agrāk noliegta, jo vīrs ar cauro zeķi, Latvijas noliedzējs, kā ironija top iecelts par viņas reprezentantu. Brīvās Latvijas garam un dvēselei ir citi reprezentanti. Un, ja arī te ir pārpratums un gribēja teikt ne Latvijas, bet latviešu lielinieku - beztautībnieku, - tad i tiem ir tiešām cienīgāki reprezentanti, kas ko nozīmē latv. literatūrā un zinātnē, nevis šinī arodā pilnīgi nepiederīgais Daniševskis. Tas pa zeķes caurumu var tik izkrist ārā. Viņa iecelšanu Latvija var sajust tikai kā apvainojumu un citas tautas atzīt par Latvijas nabadzības zīmi. Un kad nu varbūt tiešām izrādās, ka šī nabadzība nepiemīt Latvijai, bet viņas noliedzējiem? Jo taisni revolūcijā ir visgrūtāk iztikt bez sajūsmas un bez garīgā elementa. Esmu nogaidījis Jūsu un Maskavas atbildi. Sakat, vai ir tiešām cerības, ka šis D. Maskavā izdod manus darbus? Kad literatūras un [zinātnes?] nicināšana atmaksājas viņas nicinātājam?

Par viena darba izdošanu še ārzemēs man vēl būtu tāds projekts: sastādīt mazu krājumiņu no manām revoluc. dzejām vācu valodā un izplatīt tās Vācijā. Ko sakat par to? Man daži dzejo]i ir jau tulkoti. - Vai kārtīga pasta satiksme starp Krieviju un Šveici ir atkal atklāta? Vai tam ir zīme, ka man nupat pienāca daži NN latv. avīžu? Vai «C.» Jums jau pienāk? Bet tad man arī nupat atnāca atpakaļ vēstule, ko es rakstīju priekš 1 1/2 gada St[učkas] kundzei. Citas vēstules man nekādas kopš gada nepienāk. B[iedram] Bērz[iņam] daudz paldies par viņa pūlēm un daudz labu dienu. Broš[ē] vēstuli nosūtīšu.

329.

O. FORELAM
Kastaņolā 1918. gada 1. septembrī

1.9.18. O. Forels. Telegramma.

70. dzimšanas dienā lielajam vīram vislabākie novēlējumi ilgam mūžam un labklājībai par svētību cilvēcei un dzīvo taisnīguma jūtu saglabāšanai zemes virsū.

330.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastaņolā 1918. gada 2. septembrī

2.9.18.

Cienīto biedri. Bērziņ.

Nosūtu Jums še b. P. Bražes vēstuli, kura nodomāta pirmkārt Jums, jo viņš lūdz, lai dara viņam iespējamu pārcelšanos uz Šveici un sagaida pirmā kārtā palīdzību vispirms no Jums kā Krievijas sūtņa un misijas. Es viņa neesmu pazinis un viņa man sūtītās dzejas neesmu saņēmis! Uz šo viņa vēstuli esmu viņam atbildējis, ka rakstu viņa paziņam.

Ar biedrisku sveicienu.

331.

K. MOBĒRAM
Kastaņolā 1918. gada 3. septembrī

3.9.18.

Dārgais kungs, tik ilgu laiku man no Jums nav ziņu, varbūt esat aizbraucis uz savu skaisto dzimteni vai saslimis? Kundze, kura gribēja Jūs satikt, ir saslimusi. Tas pats noticis arī ar Mildu Robiņas jaunkundzi, kura ar citām studentēm atrodas kalnos vasaras atpūtā. Arī es šobrīd ne jūtos pārāk labi. Pāris rindas no Jums mani uzmundrinātu.

Sūtu Jums daudzus sirsnīgus sveicienus.

332.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastaņolā 1918. gada 5. un 6. septembrī

5.9.18. Bērziņam.

Cienīto biedri! Jūsu laipno vēstuli ar Maskavas Latv[iešu] lietu komisariāta piedāvājumu izdot manus darbus saņēmu nupat un varu Jums tūdaļ atbildēt, ka man nau nekas pretī pret manu jau drukāto darbu jaunizdošanu, kad arī netiek maksāts honorārs. Pirms runāju sīkāki par maniem jauniem vēl nedrukātiem sacerējumiem, atļaujat man vienu vispārēju piezīmi, kura Jums liksies varbūt pašparsevisaprotama un nevajdzīga - jo labāk tā -, bet kuru gribu tomēr te minēt, lai nebūtu nekādu pārpratumu; un Jūs, es ceru, man to konstatēsat tikpat pašparsevisaprotami: izdodot manus rakstus, Mask. L. l. komisariāts mani nekādā ziņā nespiež atteikties no maniem uzskatiem un pārliecības, bet atzīst mani par patstāvīgu individualitāti, - citādu nosacījumu, sevišķi honorāra ziņā, man nekādu nau, - es paļaujos pilnīgi uz komisariāta nolēmumiem, viņš man pāri nedarīs, viņš vienīgi atraidīs rakstus, kuri viņam liksies nederīgi; ar šo darbu izdošanu ne komisariāts, ne es neuzņemam nekādu atbildību viens par otra darbību.

Jauni darbi būtu man šādi. I Jau gatavi (tikai pārrakstāmi un pēdējo reizi apgludināmi): 1) krājums dzeju, agrāk ilegālu <1905>, pa lielākai daļai drukātu dažādos partijas izdevumos, kādas 4-5 loksnes. 2) luga «Krauklīts», tautas dziesmu motīvā, 5 cēlienu, apm. 2400 rindiņu gara, apm. 8 loksnes, īsāka par «Pūt, vējiņi», un 3) <mazāks> krājums dzeju, partijas dažādos svinīgos gadījumos drukātu, kādas 2 loksnes.

6.9.18.

II Jau gatavi un <rokrakstā> jau tagad Krievijā <atrodas> guloši. 4) luga «Spēlēju, dancoju», no kuras laikam 2 cēlieni drukāti Gulbja «Pēt[erburgas] Av[īzēs]» un vēl «Taurētājā». Pārējie 3 cēlieni nekur nau vēl drukāti. Rokraksti atrodas vai pie A. Gulbja, [vai] nu [pie] K. Freinberga. 5) luga «Jāzeps un viņa brāļi», traģēdija 5 cēlienos. Rokraksts atrodas pie A. Gulbja; otrs rokraksts pie A. Mierlauka. III cēliens bija jau agrāk drukāts «Domās». «Иосиф и его братья» J. Mastera tulkojumā. Tulkojums atrodas pie Gorkija, kā Masters man savā laikā ziņoja.

Pusgatavi darbi, kuri prasītu katrs vēl kādas nedēļas 2-3, būtu: 1) 1905. g. revolūcijas balādes, kādas loksnes 4, apm., 2) poēma no trimdas laika, apm. tikpat gara, 3) jaunības dzeju viena daļa, apm. 5 loksnes.

Iesākti darbi, par kuriem es tagad domāju un strādāju un kurus varu nobeigt katru pa 2-3 mēnešiem, būtu: 1) traģēdija «Kajs Grakhs», 2) drāma «Marats» un 3) krievu traģēdija.

6.9.18. Aizsāktu darbu man vēl daudz citu, un, kad būtu uz tiem ierosinums no āras, piem., izteikts vēlējums no latviešu strādnieku puses, es tos aši nobeigtu un arī aši uzņemtu un izvestu citus, uz kuriem man aizrādītu, kopībā <aši> viegli strādāt.

Man liekas, Latviešu lietu komisariāta arodā ietelp varbūt latviešu rakstu izdošana citās valodās, krievu un vācu. Tur es varētu aizrādīt uz manu rakstu tulkojumiem: 1) «Jāz. un v. brāļi»; 2) «Jāzeps un v. br.», vācu valodā tulkots no Aspazijas; 3) «Zelta zirgs» vāciski - no Asp.; 4) izlasītas dzejas no maniem krājumiem, vāciski tulkotas no P. Dauges, Asp. u. c. Pirmo «Jāz.» krievu tulkojumu varētu izdot Krievijas L[atviešu] l[ietu] k[omisariāts], kamēr vāciski tulkoju ārzemēs privāti. Es pats esmu domājis sevišķi uz revol. dzejoļu vācisko izdev[umu], bet mani līdzekļi to neatļauj. Šinī ziņā Vecozola mēģinājums ir teicams.

VII Mēs katris domājam no otra, ka tas gājis nepareizu ceļu, un tas dara grūti sanākt kopā, bet jo grūtāka top cīņa proletariātam (pēc manām domām, nepareizā ceļa dēļ), jo kritiskāks top viņa stāvoklis, jo tuvāk es viņam jūtos, jo vairāk <atkrīt visas domstarpības>, jāatmet, jāaizmirst viss bijušais un jārauga palīdzēt tiem, <kas visam par spīti ir tomēr biedri>, ar kuriem mani vieno gala mērķis; jauna proletāriska nākotnes iekārta.

VIII Par sīkumiem varu runāt īsāk. Nekādu sevišķu nosacījumu honorāra ziņā man nau, es paļaujos pilnīgi uz komisariāta nolēmumu, viņš man pāri nedarīs.

Tāpat es ceru, Latviešu lietu komisariāts nedarīs pāri Latvijai un man un izlīdzinās bijušos apvainojumus.

Jūs man tad paziņosat, mani intriģē jaunais L. l. k. honorāru veids, vai pēc loksnēm, vai pēc visa darba, vai apgāds saistīts, vai brīvs pašapgāds un cit., vai izrāžu honorārs, vai citāds veids u. t. l.

333.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastanolā 1918. gada 8. septembrī

8.9.18.

Latviešu lietu komisariāts piedāvājas ari manu jauno sacerējumu izdošanu, neminēdams nekādu noteikumu un atstādams man ar to pilnīgu brīvību pārliecībā un darbībā. Tas ir augsti atzīstams un pieņemams piedāvājums. Tāds uzskats, kas rāda tādu uzskatu plašumu bez šaursirdības, kāds vienīgi cienīgs proletariāta ar viņa plašo un dziļo pasaules nākotni. Tas rāda, ka proletariāts saprot instinktīvi galveno dzejā, bet it sevišķi savas dzejas proletisko būtību, dzīves iespēju, kura pastāv tikai augstākā brīvībā, kādu pilsoniska pasaule tur nekad nespēja dot, jo pate dibināta uz nebrīvības. Tas rāda, ka proletariāts sapratis arī, ka dzejas dvēsele ir individualitāte, t. i., arī tauta, un ka dzejas saturs pastāv laika garā, kas gatavo nākotni jūtās caur pagātni un tagadni. Jūs skaisti sakāt, ka latv. strādnieki gaida ziņas no sava dzejnieka, es varu atbildēt ar Jūsu pašu vārdiem: Rainis nāks viņiem talkā šinī grūtajā cīņu un pārbaudījumu brīdi, jo cita ceļa viņam nau pēc viņa pagātnes.

No latviešu proletariāta es sagaidu, ka viņš dos man Latviju, kas man dod brīvību, kurā pastāv manas dzejas dvēsele, trešais - laika gars - mani pašā ir vēl dzīvs.

334.

K. OZOLIŅAM
Kastaņolā 1918. gada 8. septembrī

8.9.18. K. Ozoliņam.

Jūsu kartiņu saņēmu. Redzu, ka bijis pārpratums ar manu telegrammu. Ar to es gribēju tikai apprasīties pēc Jūsu māsas kundzes veselības, ne pēc viņas uzturēšanās vietas, jo viņa laiku atpakaļ bija rakstījusi, ka pēc slimības tikko atgriežoties dzīvē un Bernē, es pieprasīju, kā iet ar izveseļošanos, un, ziņu nesaņemdams un baidīdamies, vai tik nau atgriezusies gripa (viņa še vājniekiem sevišķi bīstama), sūtīju telegrammu Jums. No Jūsu kartiņas visu pārpratumu redzu ar prieku, ka Jūsu māsa, par spīti visam, atkal sveika un naski darbojas. Ar to man pietiek. Mīļi pasveicinat un esat pats pasveicināts.

335.

A. POĻAKOVAM
Kastaņolā 1918. gada 18. oktobrī

18.10.18. Castagnola.

Dārgais, cienītais Biedri! Sirsnīgs paldies Jums par man piesūtīto pabalstu no «Amerikas Sarkanā Krusta». Jūs mani agrāk brīdinājāt, ka pabalsta izsniegšana drīz izbeigšoties, un, tā kā divus mēnešus sūtījuma nebija, es pacentos šeit iekārtoties tā, lai eksistētu bez pabalsta. Tas man beidzot izdevās un tagad es varu atteikties no pabalsta, kas citiem biedriem varbūt vairāk vajadzīgs nekā man. - Starp citu, vācieši beidzot ir uzvarēti, un pēc mēneša demokrātiskās valstis noslēgs mieru, un tad beigsies mūsu mētāšanās pa pasauli, ja vien Vācijā neuzliesmos revolūcija.

Izsaku Jums, dārgais biedri, vēlreiz savu dziļāko pateicību par pūlēm un laipnību.

Ar biedrisku sveicienu

                                [paraksts].

336.

D. un P. STUČKAM
Kastaņolā 1918. gada 19. un 21.-24. oktobrī

19.10.18.

Mani mīļie, dārgie, atkal atrastie, nu būs viss labi starp mums, nu atgriežas atkal jaunība. Lai notiktu kas notikdams, lai mūsu domas kur un kā šķirtos, mūsu sirdis paliks kopā.

21.30.18.

Šīs neizsakāmi mīļās skaistās vēstules, kuras ir pildījusi Jūsu dvēsle, kas atkal tikusi tik balta un degoša kā jaunībā, tās ir arī priekš manis izšķirošs notikums: mana jaunība, kurai piederat Jūs, atgriežas atpakaļ, izsīkušais avots sāk atkal sūkties, lai lūko no jauna zaļot vecais, līkais, baltais bērzs! - Taisnība Tev, mīļo Pumpiņ: vecs, līks, pliks, balts. No savas jaunības vien jau var smelties spēkus, pie tās vienmēr jāatgriežas. Arī vēl tas jāsaka: labi, ka dzīvē ir kas drošs, uz ko palaisties, - par visu šaubīties dara stipru tikai uz laiku, nekur nebalstīties padara par putparlauku.

Cik daudz nu uzreiz jāsaka, bet jāpietiek ar to vien, ka nu būs labi! Jo bez visa vecuma es jau pašlaik arī vēl slims: gripa, pa otru lāgu, nu jau mēness; ļoti novājina spēkus, sevišķi nervus; piecelies, pastaigā pāris dienas kā vesels un liecies atkal. Nevar garīgi strādāt. Gribēju jau rakstīt Jums tik pāris rindiņu, gribēja Elza rakstīt viena pati, bet bij kauns, un tā nu cits ļaunums, ka dabonat tik vēlu atbildi, un taču tikai īsu un fragmentārisku vēstuli: es arī nogurstu, jāraksta paņēmienos, sākta šī vēstule jau sen.

Atbildēšu tikai visvajdzīgāko un īsi, neērti gultā rakstīt arī.

Visas šaubas salauza, visu izlīdzināja un par labu vērta viens vārds no jums, no jūsu dvēseles paša dziļuma, no sievietes, no Doriņas. Katrai idejai pēdējs pamats un attaisnojums ir pie sievietes, pie jūtām. Doriņa teica, ja mums nebūs lemts kopā uzvarēt, tad mirsim kopā. Tas ir vārds, kuru es saprotu, ar to es esmu vienis prātis un ar to esmu jūsējs. Manas domas un uzskatus jūs zinat, manas jūtas ir vairāk, tur es esmu pats, t. i., mana dzeja. Mana darbība ir visa manos rakstos un atklātībā, citas darbības, aizklātas, man nau, kaut ari politiķi to nevar saprast un ticēt. Tādu pat atklātību un patiesību es arī prasu, jo tik tā ir politika.

22.10.18.

Manu pārliecību Jūs zinat un, kā redzu, neņemat man jaunā: es gribu Latviju un brīvību; es nevaru iznīcināt tautu un individualitāti vēsturē, jo tie ir drīvi <vēstures> organismi, jo es pats tas esmu; un brīvība ir tas pats, kas dzīves iespēja. Šo brīvību tautu attīstībai es vienmēr esmu cerējis no sociālisma vai komunisma, kā Jūs sakāt, jo to nespēj vairs dot pilsoniskā <sistēma> jeb kapitālistiskā valsts un saimniecības iekārta. Kur izšķiroša cīņa starp kapitālismu un sociālismu, es varu būt tikai sociālisma pusē, kā es vienmēr esmu bijis, arī kad uzsvēris to, kas tika aizmirsts cīņas karstumā, - tautību. 20 gadu trimdas varētu pietikt kā liecība!!

Tad priekš attīstības tautas vajga socialismēt; tad nebūs viņu starpā kara. Fecleratīveiropa, Federatīvpasaule, uz to Federatīvkrievija kā pakāpe ir sociālist, Formula: brīva Latvija brīvā Krievijā ir sociālistiska L. sociālistiskās Kr-as federācijā. To es ceru no jums; es nepiekrītu tikai, kur to neredzu. Un to es ticu: nedotu jūs, nākotne to dos visādā ziņā.

23.10.18.

Proletariāta diktatūra kā katra diktatūra uz laiku ir vēsturiski nenoliedzams cīņas līdzeklis, viņš ir jāpieņem kā tāds. Sovetu organizācija no proletariāta diktatūras atvasināta, bet viņa nau domāta pārejoša, tātad te jānāk ar laiku attīstībai. - Vēsturē notiek liela pārkārtotne, jauni spēki sāk redzami darboties, viss pasauls izskats mainās, tad nevar sīkumus kritizēt, paļāt, smādēt, - vai nu jāpieņem viss, vai arī jāatraida viss. Jāpieņem viss arī tad, kad ritums nau gājis to ceļu, kurš bij domāts un cerēts agrāk. Jo bij iespējams arī agrāk domātais, pie kura ritumam būs jāatgriežas vēlāk, kā tas vienmēr bijis vēsturē.

Es nezinu, vai es būšu īsumā visu izteicis, vai Jūs sapratīsat, kā es gribētu. Par citu var droši īsāk rakstīt: Sociāl[istiskās] akadēmijas locekļa godu es pieņemu ar lielu pateicību. Tā jūsu atzinība par maniem 20 gadiem trimdas un rakstu; būtu pieņēmis arī, kad jūs nebūtu manis prasījuši, domādams, ka jūs darat kā Perikls; arī tādēļ vēl, ka Jūs nepieņēmāt manu dāvājumu «Gals un sākums». Kā atzinībā par mūža cīņu sociālisma labā jums vajdzēja iecelt arī Gorkiju, neskatoties uz to, ka viņš vietām nau piekritis, viņš tomēr ir reta<jūsu> mākslas zvaigzne. <Atkal Perikls. Gorkijs> Jums vēsturē nekaitēs, kad būsat lieli, lielu lietu nesdami.

23.10.18.

Jūs tik mīļi, skaisti rakstat: braukt tūliņ mājās, jūs mums sagatavošot mājas citas . . . Nepieciešams būtu pašam redzēt, lai pats varētu spriest, pašam atjaunoties, un tad senās ilgas. Mēs bijām tūliņ spārnos, gripa apcirpa; vājums tagad, un jāsargoties vēl ilgu laiku, sevišķi no ceļa un sevišķi veceņi tiešām te mirst ļoti daudzi, un ko jūs ar tādu iesāktu, jums jau vajdzīgs dzīvs.

24.10.18.

Ar ārsta ziņu varētu braukt tikai pavasarī, bez ziņas katrā laikā. Labāk vienu gadu nodzīvot ar savējiem un tad beigas, nekā desmitiem gadu ar svešiem. Bet pie kāda darba jūs mani liktu? Vai es jums noderētu arī kādā praktiskā vietā, jeb vai tik [ar] beletristiku? (Žurnālistiku es kā amatu nespēju.) Praktiski es labprāt darbotos, lai atpūstos no literatūras, bet vai jūs varēsat man ko uzticēt, jo mani miesas spēki tiešām vāji un arī garīgi es atsvešinājies no dzīves. Ja nu gribat no manis literatūru, tad varu palikt arī še.

Bet tad nu jums jāraksta arī, ko lai es rakstu. B. Ziemelim es nodevu garu listi no darbiem, kas man pusgatavi; bet viņš man neatbild, kurus lai es sagatavotu, vispār nedod nekādu atbildi, nu jau mēness, redzējis es viņu arī neesmu, un es palieku kā zara galā. Viņš varbūt manu vēstuli sūtījis uz Maskavu, būtu ļoti labi, bet i tad jau varēja būt atbilde. Man tādēļ tas vajdzīgs, ka es svešs palicis dzīvei un jums. Man tādēļ vajdzētu būt arī mājās, lai es sasūktos jaunās dzīves, arī lauks nevar ražot, kad nedabū lietus. Es no sevis vien ražojis, kā rādijs izstaro mūžīgi spēku - bet mūžīgi mirdams. Taisnība gan arī tā, ka man būs grūti iet atkal dzīvē un pie cilvēkiem: es bijis kopā tikai ar sevi un vēstures un fantāzijas tēliem; es izlutinājies miesīgi ar maigo klimatu un garīgi ar maigu sabiedrību. Bet jāiet ir un jāatjaunojas ir.

337.

J. BĒRZIŅAM (ZIEMELIM)
Kastaņolā 1918. gada 28. oktobrī

28.10.18. Bērziņ[am].

Godājamo biedri! Daudz paldies par vairāku «Cīņas» NN piesūtīšanu; es to nodevu atpakaļ aizvešanai tam simpātiskajam <klusajam> jauneklim, kas bij še 2 nedēļas atpakaļ; ir prieks, redzot tādu priekš savas lietas sajūsminātu cilvēku, tas ar savu personību vien propagandē. Viņš atkārtoja man Jūsu nodomu atbraukt, par kuru Jūs arī pats rakstījāt, un es Jūs ar prieku - kaut velti - jau kopš 1 1/2 mēn. gaidīju, jo tiešām ir daudz kas pārrunājams, ja tikai arī es varētu būt lietai derīgs, rakstīt grūti, sevišķi man ar savu neveselību.

Gaidu no Jums ziņas par saviem rakstiem, lai nekavētos strādājot un Jums nosūtot, <un varētu Jums ko nodot rokā>.

Jūs izrādījāt dzīvu intresi par tiem; atsūtījāt avansi un nu uzreiz - <1 1/2 mēn.) veselu mēnesi klusat. Gaidu ziņas, vai būs vēl kāds kopbrauciens. Gaidu turpinājumu no «Cīņas» NN. Man vēstules priekš māsas un svaiņa un P. Dauges Maskavā, - gaidu, kā un kad tās sūtīt, jo esot grūtības. Gaidu atbildes, protams, bet vislabāk Jūs [pašu], nu jau 1 1/2 mēneša; nebūt nepārprotu, ka Jums daudzums svarīgāku darbu un Jūs arī neveseli.

338.

P. STUČKAM
Kastaņolā 1918. gada 7. novembrī

7.11.18.

Gorkija latv. krājumu dabūju, daudz mīļu paldies. Ko teikt - brangi reprezentējis latviešu literatūru svešā tautā! savs rakstiens un stils, mīlīgums un strauji uz priekšu dzenošs, velkošs spēks, bagātība, pilnība un vienība, dzīve, spēcīgs elēģisms kā agrs pavasars poēzijā. Var gan rādīties latvieši ļaudīm pasaulē, un tās tik jaunais koks cik košs balsts un pamats reizē - kā plašs zaļš lauks latviešu dzeja. Lielākais nopelns ir sastādītājiem, kopā lasot, tik var visu vienā laidā aptvert, cik liels nopelns sastādītājiem . . . Žēl tikai, ka ievadītājs ir tik pazemīgs un par atvainošanu ved mūs pa pakaļdurvīm, mēs varam iet pa lielajām. To sastādītāji labāk sapratuši. - Jūs taču esat gaiši literāriski cilvēki, ko liedzaties! Te ir liela saprašana un sajušana tautas būtībai un dzejai, tik īsā krājumā dot sajēgu par lielu organismu! Jūs esat vairāk spējās nekā izliekaties. Un ko liedzaties. Jūs esat arī vairāk jūtās! Jūs taču mīlat savu tautu! Arī Tu, P. t. d., tātad ar visu Tavu neģēlību, arī Tu mīli latviešu tautu, lai Tu kā viņu vajā un medī, un vari, un gribi pat nokaut, un aiz lielas puisīša kaunības zooloģiskā dārzā vai muzejā Tu gribi ielikt savus latviešu paraugus nākotnei. No šīs dienas es neticu Tavai latviešu nīšanai, aiz mīlas Tu nīsti arī, Tu slēpmanis, visi humoristi slēpj savas jūtas. Tu man daudz sāpes esi darījis, ne ikreiz es Tevi sapratu, drīz es arī pats būtu beidzies līdzi tautai. Bet nu neslēpies vairs, atklāj savu mīlu, lai var no kapa celties mūsu tauta un caur sociālismu dzīvot. Brīva Latvija, t. i., sociālistiska Latvija, un jauna, brīva, sociālist. pasaule; kā bij mana pirmā formula dzejā, ko jūs arī nesapratāt.

No vairākām vēstulēm, ko Doriņai rakstīju, man pēc diviem gadiem atnāca atpakaļ kā nenododama mana karts, kurā biju rakstījis par Gorkija «Latviešu krājumu».

339.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1918. gadā

Mīļo, dārgo biedri, kāds priecīgs pārsteigums! Necerēta, negaidīta Jūsu vēstule. Nu jau vairāk nekā gads, kopš nebij no Jums ne mazākās ziņas; pēdējā karte bij Jums no Zviedrijas aizbraucot uz Krieviju, tad Jūs priekš manis iekritāt kā akā. 7 Jūsu telegrammas neesmu dabūjis, nemaz nerunājot par vēstulēm; arī no Dziļlejas vai citu puses ne vārda. Tik stingra ir tagadējā cenzūra. Drīz pēc Jūsu vēstules saņēmu no A. jkdzes «L[aika] D[omas]» caur Stokholmu. Bet tad atnāca arī 10 N. «Str[ādnieku] Balss», tieši, laikam caur Vāciju (trūkst N 2, 6 un 8). Vēstules vēl nekādas caur Vāciju no Krievijas nau pienākušas. Šodien tik saņēmu atpakaļ mana paša pērn janvārī (1917.) uz Krieviju rakstītu apdrošinātu vēstuli ar franču piezīmi. Vai nu sāksies pasta satiksme starp Krieviju un Šveici? Būtu labi, jo citādi, kā lai nosūtu Jums, avīzei un «Laika Domām», un izdošanai rakstus? Pērn sūtīju grāmatiņu dzeju «Strādnieku Avīzei», bet neaizgāja, tāpat neaizgāja telegrammas un mazāki raksti. Kandidatūras uzaicinājumi uz Satversmes sapulci saņēmu, kad jau viss bij beigts. Tā viņi prata noturēt. Par «Laika Domām» ļoti priecājamies, tāpat par «Strādnieku Balsi». Ja iespējams, tad piesūtat arī citus savus izdevumus, arī raksturiskākos pretnieku rakstus, lai varam cik necik orientēties, jo veselu gadu nau nekādu oriģinālziņu. Nu, dārgo biedri, par Jūsu projektiem, jo par Jūsu veselību, par mīļo Majas kundzi Jūs jau nekā nerakstāt. Jācer, ka viss iet labi, lai gan Jums abiem labāk derētu Šveices klimats. Mums ar veselību gāja itin vāji, tagad nu atpūšamies palēnam. - Labi būtu, ka Jūs būtu še Šveicē arī - Jūsu projektu dēļ. Te vajga kustīga cilvēka, kas daudz satiekas un visur paspēj, kas aši projektē un kas spēj aši rakstīt. Vajdzēs tādu kā informācijas biroju. Un reprezentantu, kas visur aiziet un personīgi paskaidro. - Jūs domājat uz mani, bet ko tad es no visa tā spētu izpildīt? Tikai rakstīt un tad arī ne aši. Mana veselība ļauj man darboties tikai vēl klusumā un lēnumā, es citādi pagurstu, un nekas neiznāk. To man pierāda izbijusi Latviešu komiteja Šveicē. - Vislabāk ir, ka es strādāšu priekš latviešu lietas literāriski. Jūsu še trūkst Šveicē. Jo Sēja labs spēks, bet viņš tāpat maz kustīgs kā es. Varbūt ka viņš top aktīvāks tad, kad viņam liels uzdevums, jo viņu nospiedušas laikam tik personiskas rūpes. Un tās aizmirst darbā. Es viņu ieteiktu visādā ziņā. Bez tam viņš tagad bez vietas un var pārcelties kur grib, piem., uz Berni, kas, piem., man būtu ļoti grūti. Bet vajdzētu atrast iespēju, ka viņš ko pelnītu; naudas vajdzētu arī citiem biroja un darbības izdevumiem, un vai to varētu piegādāt no Krievijas? Jo še latviešu tik maz, ka nau cerības uz pabalstu. - Vēl būtu viena iespēja: informāciju (tehnisku vien, bez komitejas vadības) uzdot jau pastāvošam Liepiņa birojam, jo Liepiņš sanīdies ar A. Ozoliņ kdzi, atšķiries no viņas un uztura pats savu informācijas biroju, tā ka te Šveicē divi latv. biroji. Liepiņa saucas «Bureau Letton d'informations Basel» un A. Ozoliņ kundzes: «Bureau de Presse Letton-Lettische Presse Bureau Bern». Bez tam ir lieliniekiem «Russische Nachrichten», Bern. - Liepiņš ir bez kādas partijas pabalsta un karājas īsti gaisā; maz ari ko raksta. Viņš nu gan būtu laikam ar mieru, bet, vai ar viņu var būt mierā, nezinu. Nezinu, vai viņš agrāk bij lielinieks? Labums tas, ka viņš tehniku pārvalda; bet dzīvo nomalē - Bāzelē. - Tehniku laikam pārvaldītu arī b. Varkals. Abi ar Sēju Bernā būtu labi. - Komitejā, protams, es arī būtu iekšā; tikai es lūgtu, lai man atļautu še palikt Castagnolā. - Mums nu būs pašiem pagaidām viss jāizšķir, jo sarakstīties ar Jums ir tik grūti. Ar Liepu arī jau nau ātri sarakstīties; es nezinu vēl adreses. Vili Londonā nemaz nezinu, adreses nau. Rakstu Jums visu vēl bez saziņas ar Sēju un Varkali. Varbūt tie zinās arī naudā kādu padomu; varbūt no krievu biedriem maz[iniek]iem? - Ka Jums Petrapilī nau pārāk naudas, redzu jau no tā, ka Jūsu lielā grāmata («Payot») nau vēl varējusi iznākt. Tā būtu vispirmā vajadzība. Tāpat mazāki memorandi, par kuru, kā redzu no «Strādnieku Balss», ir spriests pie Jums Petrapilī. Tātad naudas ir ļoti maz, un Jūs runājat par manis pabalstīšanu! Protams, būtu labi saņemt pabalstu, jo šejienes pabalsts nau lielais, pēdējā laikā 80, 70, 60, 30, franku pa mēnesi, - bet kur tad Jūs pats? [Tālākā teksta trūkst.]