368.

I. KRESTANOVAM
Kastaņolā 1920. gada 5. janvārī

5.1.20.

Ļoti cienītais Krestanova kungs.

Jūsu <lielisko, man tik laipni piesūtīto> esperanto brošūru ar lielu pateicību saņēmu. Esmu interesējies par esperanto, uzskatu to arī par visaristokrātiskāko palīgvalodu, ar kuru salīdzinot, ido man izliekas surogāts, tomēr neesmu vēl paspējis esperanto pilnīgi apgūt.

Lai Jūsu brošūru iepirktu latvieši, es to ieteikšu latviešu birojam, tiklīdz tāds būs izveidojies. Es pats neesmu atzīts par latviešu interešu aizstāvi Šveicē, kā Jums nepareizi ticis paziņots.

369.

J. KĻAVAM
Kastaņolā 1920. gada 8. janvārī

8.I 20. Kļava. Berne, Frohbergweg 6.

Laipni lūdzu tūlīt man atsūtīt «Ugunsnakts». Tuvākas ziņas ar vēstuli. Sirsnīgi sveicieni.

                                                Nagliņš.

370.

A. KRAUZEI-OZOLIŅAI
Kastaņolā 1920. gada 8. janvārī

8.1.20. Osolin. Scharlottenburg, Kaiserdamm 115.

Filmēšanai principā piekrītu. Teksta aizsūtīšana drīzumā iespējama. «Jāzepam» vajadzīgs noraksts. Vēstule sekos. Sveiciens.

                    Nagliņš.

371.

O. GROSVALDAM
Kastaņolā 1920. gada 23. janvārī

Es gribu vēlreiz izteikt savu siltu pateicību par Ārlietu ministrijas tik sirsnīgo gādību: atvieglināt mūsu atgriešanos uz dzimteni.

Jau 1917. g. es solījos pieņemt kandidatūru no latv. Sociāldemokrātijas puses. Oficiāla paziņojuma man vēl nau. Bet, kad es runāju par aicinājumu mājās un uzdevumu, tad arī nedomāju šo par vienīgo, bet kā vienu no pirmajiem. Es arī politiķa lomā gribu strādāt priekš Latvijas un uzskatīju savu līdzšinējo darbību lielā daļā par tādu. Ar prieku es atradu kādu uzsāktu rakstu sērijā no mūsu Vikt. Eglīša «Latv[ijas] Sargā». Viņš, kas ir latv. Tautas atjaunošanās lielās idejas pirmais karotājs (jau «Pelēkā baronā»), norāda man tik augstu uzdevumu, tik smagu, ka no tā ikkatrs nobaidīšoties. Viņa literāriski tik skaisto un spilgto rakstu es diemžēl nedabūju visu lasīt (iztrūkst 5.-8, turpinājums). Vai būtu kāda iespēja tos numurus no Parīzes dabūt?

Slēdzot savu vēstuli, lūgšu Jūs izteikt manu pateicību mūsu cien. ārlietu ministra k-gam par viņa laipnību, kuru man varbūt nāksies drīz izlietot mājbraukšanā. Jums es palieku vienmēr pateicīgs par Jūsu sirsnīgo gādību.

372.

V. EGLĪTIM
Kastaņolā 1920. gada 25. janvārī

25.1.20.

Jūs esat mūsu lielākais teorētiķis pēc dabas, varbūt jau tagad; visādā ziņā nākotnē; es neesmu kompetents to izšķirt, jo kopš kara laika nepārvaldu mūsu literatūru. Bet es redzu, ka Jūs esiet izaudzis un pāraudzis pār sevi neapskaitami, - pēc tā viena raksta par mani, kuru lasīju diemžēl tik sākumu un galu. Tik ātra attīstības spēja man bij nedzirdēta, viņa gan bij sastrēgusēs; sastrēgumu es saprotu. Tas pārsteigums man ļoti patīkams: mēs esam tuvāk nākuši, pretstati satiekas. Tas nozīmē, ka nāks laiks sintēzei. Jo sen, lasot Jūsu teorētiskās prasības, es nodomāju: tās tiks izpildītas gluži citā ceļā, tanī virzienā, kurā es eju. Un tomēr viņi satek uz vienu veidu, tātad tās paveidos. Un tomēr mēs esam tik dziļi pretstati, un tomēr mēs paliekam katrs uz sava stāvokļa - arī tagad. Mūsu literatūrā, varbūt pat tautā, mēs esam pretstati, par kuriem dziļāku laikam vairs nau. Un nu te es atzīstu Jūsu lielāko nopelnu tautā, ka Jūs, šīs pretešķības nenoliegdams, saprazdams viņu vajadzību un teorību, atrodat tomēr tautas vienības iespēju un viņu uzsverat kā eksistences nepieciešamību. Nepārprotiet mani, es atzīstu Jūsu dzejas un teorijas spēka parādības, bet man ir augstāka šo spēku lietā likšana pie tautas un cilvēces augstākiem mērķiem, kuri ir arī dzejas mērķi. Jo augstākā pakāpē saplūst dzeja un dzīve.

Jūs ar teoriju saprotat, ka tautā tāpat kā indivīdā ir pretešķības, ieslēgtas vienībā, un ka jāattīsta vienības jeb dzīves instinkti, lai organisms neaizietu bojā, - tautā vēl vairāk nekā indivīdā, jo tautā pretešķības aug jau mehāniski līdz ar saimniecisko procesu. Es, ar praktiku steigdamies, neievērodams teoriju savos darbos, piekopu vienmēr šo centripetālo spēku sevī un, cik varēdams, tautā.

Tā Jūs attīstījāt sevi tik augstas teorētiskās spējas, kuras Jums nau iemācītas vien, bet dabā; tā Jūsu stils tapa tik caurredzams un noteikts, Jūsu domas tik nokārtojošas, galvenā izceļoša un tā saprotama, iespaids tik skaidrs un spilgts. Un tā ir otra vieta, kur mēs satiekamies, jo skaidrums un spilgtums ir tas, kurp es eju, attīstība arvien plašums, - bet te jau Jūs brīdinat. Jūs mani esat sapratuši tā, ka vietām es gluži pārsteigts; es nebiju to cerējis jau tagad, tik agri; tā var saprast tikai simpātija, - lai arī ar pretstatu, - mēs jau bieži mīlam pretstatu vairāk nekā līdzību. Par Jūsu skaisto rakstu te runāt plašāk, par Jums un vēl par mani, te nau vieta, tik to piezīmi atļaujat, ka dažus asus faktus es nebūtu vēlējies minētus, jo laiks ir nomierināšanai, ne asumu izcelšanai, - tie asumi jau arī: diezgan aprūsējuši; daži fakti Jums doti nepareizā apgaismojumā, dažas personas neīstā raksturojumā, piem., P. Stučka nau baudu cilvēks vien, viņā ir stiprs garīgs spēks, organizatorisks, teorētisks. Bet apbrīnojama ir Jūsu kombinācijas spēja: no tik nedaudziem sīkumiem uzcelt ēku. Bet es negribēju tuvāk aplūkot, man būtu par daudz ko teikt. Tā jau es par daudz izplūdu. Bet nu mēs drīz satiksimies personiski, tad jau es Jūsu lielo bagātību izmantošu sevis pazīšanas labā un, es domāju, ne sevis labā vien, Jums un Jūsu spēkiem ir liela nākotne, t. i., liels uzdevums, - Jūs devāt man briesmīgi smagu uzdevumu ar to pārmērīgo lielumu, ij Jums būs tāds jāuzņemas, un man.

Es atminu pārāk skaidri mūsu pirmo satikšanos, es gribu savu vainu par labu vērst, Varbūt to varēs, un kopā strādājot. Jūs esat daba, līdzīga Platonam un Nietschem, dzejnieks un teorētiķis, pēdējais pārvalda, Jums vajadzīgs liels darbs, arī līdzīgs. Varbūt es varu palīdzēt Jūs uz to vest. Mēs pārāk lielas pretešķības, mums jābūt draugiem, lai nekaitētu tautai. Es draudzīgi spiežu Jūsu roku.

373.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1920. gada 25. janvārī

Manu mīļo, dārgo, rakstīju nupat Komitejai un Klubam un jūtos drusku noguris, Tava lielā mīlestība man piedos, ka šī vēstule Tev izliksies īsa. - Kad nolikts termiņš Satversmes sapulces vēlēšanām, tad paziņo man telegrāfiski. Mēs tad braucam. Citādi paliekam līdz pavasarim, lai vēl paveseļotos un nobeigtu še steidzīgākos darbus, jo tur jau nebūs laika strādāt. Dažās lietās, kuras tik pārrakstāmas vai pārlabojamas, Jūs man varbūt varēsat tur palīdzēt. - Vēstules klubam un Šveices Komitejai lūdzams liec pārrakstīt, jo man nau melnraksta. - Gada grāmatu jūs būsat laikam jau pērn izdevuši, Tavu vēstuli no decembra sākuma saņēmu tikai janvārī. - Nosūtu «bērnu grāmatas» mēģinājumu Kluba «Bērnu nodaļai», - pārspriežat, ja der, tad tā ir dāvināta klubam, un lai to izdod A. Gulbis, - jeb Jums ir citādas domas? Tad Jūs runājāt: pretī sūtīt kādu draugu, - skaisti, bet pārāk dārgi maksās, un tā jau mēs esam darījuši lielus izdevumus tautai. - Par braukšanas termiņu ziņošu Tev jau labi agrāk. - Par nama vai jūrmalas vasarnīcas vai māju dāvāšanu: tas atkal maksās pārāk daudz, un vai tik daudz sanāks? Mums personiskas vajadzības ļoti mazas: 2-3 istabas, kēķis un pieliekamās telpas - kad mums tās dotu par brīvu no valsts vai sabiedrības puses, kādā namā, kur daudz telpu, piem., pilī. Man tik grāmatām vajdzētu telpas liekas, labāk nekā guļamistabā. - Kas tie par intervjuviem bijuši drukāti avīzēs? Man nau atsūtīti. Man nepatīk, ka izvērš manā vietā manas domas citi, mani uzskati tikai manos rakstos; mana gara klubā, mana politika - l[atviešu] S[ociāldemokrātiskā] partija. - Kā Tev iet? No Otto man nau ziņu. Daudz mīļu skūpstu Tev no Tava

                                                            Jāņa.

374.

J. VECOZOLAM
Kastaņolā 1920. gada 29. janvārī

Mīļo biedri, kur Tu palicis? Solījies sen atpakaļ pienākt, un nu ne ziņas. Vai Tev iet labi? Vai saņēmi savu naudas sūtījumu? Vai Tu vari iztikt? Es, pārbraucis no Bāzeles, gribēju slimot, bet nebija laika: mācos mašīnrakstu, norakstīju divus cēlienus. Kad drīz no Tevis nebūs ziņas, tad brauksim Tevi apraudzīt. Līdz tam daudz labu dienu Jums visiem trim no mums diviem.

                                            Tavs Rainis.

Vai Afelds vēl vienmēr gaida? Kādēļ nebrauc [1 nesalasāms vārds]?

375.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1920. gadā, ap 29. janvāri

Mans mīļais, dārgais draugs, Tavas tik sirsnīgās rindiņas, personiskā un vispārības vārdā, mūs pilda ar siltu pateicību. Mums jāatbild pirmā kārtā vispārības jautājumos, nopietni un pacilāti, bet tā vien gribētos Jums visiem klāt steigt un Jūs apskaut, un jaut apskāvieniem un rokas spiedieniem izteikt, ko vārdi izdara tik neveikli. Nu, drīz jau mēs to varēsim, bet tagad vēl jāapspiež aizgrābtība. Jau Jūsu doma vien sagaidīt mūs aizkustināja mūs sirds pamatos, nu Jūs vēl gatavojat balvu, visas tautas dotu balvu, ar ko saņemt pazudušos bērnus! Un pazudušie bērni iegūst vairāk nekā viņi zaudējuši: visi piecpadsmit trimdas gadi ir kā nebijuši, visi 30 cīņas gadi ir kā sapnis, mēs atmostamies un esam pie saviem mīļajiem, un viņu vēl vairāk, un viņi vēl laipnāki nekā vakar, kad aizgājām! -

Mums grūti nākas saturēt jūtas. - Tu jautā, kad mēs brauksim? Pavasari, februārī vai marta sākumā, bet, kad pēc mums vajdzība un mūs sauc, tad tūdaļ. - Avīzēs lasam: Jūs gribot pirkt mums namu vai māju, - tad man jāattēlo mans uzskats uz īpašuma jautājumu: man ir bijis savā laikā nekustams īpašums, cīņas dzīve neatjāva to paturēt un padarīja mūs par proletiem, kaut arī t. s. «baltā (ne diez cik balta) krāga proletiem». Cīņa nau beigusies, un nebeigsies ari mājās, jo katra atklātības dzīve ir cīņa, arī visniecīgākā. Mēs prasam ne atdusu, bet lielāku ārēju iespēju strādāt: būt netraucētiem no maizes rūpēm un darbiem. Nams vai māja prasītu daudz apkopšanas pūļu un izdevumu un saistītu pie vietas; veikala puse atņemtu daudz laika. Un vai mēs tā no proletiem un vispārības cīnītājiem netaptu par īpašniekiem un personniekiem? Kustama manta ir vieglāk pārvaldāma un ļaujas vieglāk izlietot vispārības lietām. Es uz savu mantu, tagadējo un nākamo, arvien esmu skatījies kā uz manis pārvaldītu tautas mantu. Bērnu, kas varētu mantot, mums nau, un, ja būtu, es arī bērniem neatstātu mantojumu, bet attīstītu, stipru patību. Tātad viss, kas man ir un būs, arī tautas balva, ko Jūs mums gatavojat, nāks atkal atpakaļ tautai. Tas mans testaments. Tikai, dzīvs būdams, es viņu gribu pats pilnīgi pēc sava prāta pārvaldīt, arī nolemt uz priekšu. Vajga būt arī personiskā iniciatīvā dažām tautas mantām, jo personiska iniciatīva ir dzīvāka. - Tautas kapitālu, ko Jūs taisāties nodot manās rokās, manā pārvaldībā, es gribu vairot ar saviem personiskiem darbiem, un varbūt to vairos arī citi, nododot turp ziedojumus vai mantojumus. Tautai es došu sīku atbildību. Mēs paši savām vajadzībām tērējam ļoti maz. Bet man būs tā dots līdzeklis veicināt vispārības mērķus, kuri citādi varbūt paliktu novārtā! Es arī tā gribētu būt derīgs tautai.

Es šo rakstu ar ļoti pateicīgu sirdi Jums, ar lielu mīlestību, tie nau aizrādījumi. Jūsu sirsnība lems pati pēc sava prāta un katrā veidā mūs aplaimos. Esat visi sirsnīgi sveicināti. Rainis.

Vēl vienu lietu gribu minēt, mīļais draugs, varbūt viņa paš par sevi saprotama, bet varbūt arī ne. Mēs vēlētos - pēc tik daudz gadiem nemiera un cīņu - pārnākt mājās ar mieru un bez naida un tā baudīt atpūtu kaut uz brīdi: mēs vēlētos, ka naids apklustu uz šo mazu brīdi, ka neviens netiktu atraidīts, kas gribētu mums mīlu parādīt. Cīņa pēc turpinātos, jo dzīve ir cīņa, bet arī mūsu cīņai būtu par mērķi miers un vienība, jo par tautas vienību nevar runāt mazas šķiras, bet gan lielā pamatšķira, tautas vairums ar vadošo ideoloģiju. Mūsu cīņa būtu par jaunu tautas vienību, kura parādījusies tik vareni kaujas laukā, bet kura miera laikā šaubās par sevi. Mūsu loma aktīvā dzīvē būtu tur, kur tautas vienība jāuzsver un jāizrāda.

Sveiks, mīļais.

376.

SIBĪRIJAS UN URĀLU LATVIEŠU NACIONĀLĀS PADOMES CENTRĀLAJAM BIROJAM
Kastaņolā 1920. gada 31. janvārī

Dārgie un ļoti cienītie tautas biedri!

Jūsu «Brīvā Latvija» ir manā priekšā, un drīz mēs visi, no svešniecības un trimdas pārnākdami, redzēsim tiešā un spilgtā īstenībā mūsu Brīvo Latviju patstāvīgu, nedalītu, neatkarīgu un cīnīsimies, lai redzētu to arī laimīgu. Bet, ja viņa arī ilgi netiek vēl pie labklājības, kad viņa tikai brīva un neatkarīga, tad jau tā ir laime. No brīvības nāk labklājība, ne otrādi. To mēs, ārlatvijnieki, zinām vislabāk, un es nebrīnījos, ka mūsu Urāla un Sibīrjas, un Austrumkolonijas ņēma tik spilgti redzamu dalību Latvijas brīvības cīņā. Sevišķi acīs metās, ar kādu augstu politisku gatavību tiek vesta šī cīņa, kāda sabiedriska kultūra viņā parādās un kāds neatlaidīgs demokrātisks raksturs. Ne velti Sibīrija tik ilgus gadus bij uzņēmusi mūsu trimdiniekus, progresīvākos tautas elementus un mūsu aizgājējus, sparīgākos un kustīgākos, - un nu vēl tik liela daļa tautas tika aizdzīta uz šo pusi svešniecībā. Sib. un Urāla latviešu cīņa dos paraugu, kā citās kolonijās organizēties [ne vien] uz cīņu par patstāvību, bet arī uz mierīgu darbību, lai noturētu nepārtraucamu sakarību ar Latviju, kopodama latviešus un sargādāma viņu latvību, pārvesdama viņus no svešniecības mājās. Bet arī tad, kad visi tie pārvesti mājās, ko vien var pārvest, arī tad paliek vēl liels mērķis Latvijas labad: atlikušos apkopt un uzturēt arī tad latvībā, un nodibināt no tiem Latvijas austrumos gatavas kolonijas tirdznieciskiem mērķiem, jo Latvijai kā valstij nau kolonijas valsts nozīme, un tomēr vajadzīga satiksme un vajadzīgi gatavi tirgi. Valsts koloniju vietā jāstājas šīm kolonijām, un sibīrieši arī te būs mums par paraugu, kad tādas kolonijas mums organizēsies citur, piem., Amerikā, Kanādā u.t.t. Jau tagad S. un U. organizācija apņem faktiski Japānu, Koreju, Ķīnu un tālāku Austrumu piekrasti, viņa tā varbūt organizēsies arī juridiski. - Cik patstāvīga un attīstības spējīga ir politiskā domātne S. U. Nacionālai Padomei, rāda arī viņas instrukcija («Br. L.» 4. nr.) delegācijai uz Latviju ne vien 2., 3. un 5. punkti, bet vairāk 4., kur nolikts pamatā mūsu valsts organizācijai jauns princips: Sib. un. U. latviešus uzskatīt kā patstāvīgi sevi pārvaldošu Latvijas daļu, kura reprezentēta arī Vislatvijas parlamentā, līdzīgi topošai domīniju sistēmai, tikai pārcelta uz kultūras sfēru. Kā augsta politiska kultūra parādās tad arī S. U. N. P. orgānā, to kā pašu par sevi saprotamu minu tikai blakus: pārskati par Latvijas cīņas attīstību ir gandrīz gatava vēsture par mūsu valsts tapšanu. - Gribētos vēl daudz rakstīt un izteikt manu dziļi sajustu pateicību par man uzticēto reprezentāciju Parīzē; izskaidrot iemeslus, kādēļ man bij jāatsakās: pasta satiksmes trūkums, jo neviens mans raksts Jūs, liekas, nau aizsniedzis, bet šis iemeslis vēl pastāv, nezinu, vai šī vēstule līdz Jums aiztiks. Manus vissirsnīgākos laimes vēlējumus uz uzvaru. Kaut gan maz cerības, ka šī vēstule nonāks Jūsu rokās, tomēr gribu piezīmēt, ka lūkošu Jums nosūtīt kādus laikrakstus vai grāmatas, kas man pienāktu no mājām. Kopš Ziemsvētkiem arī man nau nekas pienācis. Bet, ja Jūs saņemtu šīs rindiņas, tad skaitat mani pilnīgi Jūsu rīcībā, un, tā kā mēs ar Aspaziju domājam pavasara sākumā braukt uz dzimteni, tad es ieskaitītu sev par pagodinājumu, kā Jūsu reiz vismaz domātais reprezents, darīt visu, lai veicinātu Jūsu man tik simpātiskos nolūkus un izpildītu Jūsu uzdevumus, ja Jums tādi rastos priekš manis.

Jūs sirsnīgi sveicinu Aspazijas un savā vārdā.

                                        Jūsu J. Rainis.

Castagnolā, 31.1.1920.

377.

O. GROSVALDAM
Kastaņolā 1920. gada 25. februārī

Augsti godāts kungs!

Jūsu lielais zaudējums mūs dziji satricināja: Jūsu brāļa nāve ir visas tautas zaudējums, bet Jūsu sāpes netop mazinātas ar to, ka zaudējums lielāks nekā parasts. Vienu tikai spēj dot tu liels zaudējums un tik liela, visas tautas, līdzjūtība, - Jums un sev, un visiem, kas to jūt: stiprāku apņemšanos katram savā daļā strādāt jo vairāk, lai robu izlīdzinātu, ja ne labumā, tad daudzumā. Mums kā māksliniekiem sevišķs žēlums par mūsu vērtīgāko, jau tā nedaudzo, spēku aiziešanu, jo daudzums taču neatsver labuma. Mūsu brīvības cīņa tomēr briesm3gi dārgi maksā. Bet atvainojat manus varbūt pārāk garos vārdus, kuri Jūsu sāpes spēj tikai paildzināt. Ikdienas darbi varbūt vairāk novērš uzmanību no tā, ko laiks tik dziedē.

Es runāšu par pasēm. Aizsūtu līdz ar šo 30 fr. par pasu pagarinumu. Un lūdzu pasēm, kuras iet še līdzi, uzlikt vīzu, jo nu mēs pēc nedēļas, vai drusku vairāk, izbraucam uz mājām. Sūtam pases dēļ vīzas Jums, jo konsuls M. Afelda kungs vēl aizvien nau oficiāli atzīts Šveicē. Tāpat lūdzu Jūs: izsūtīt man vajadzīgo kurjeru certifikātu. Manuskriptu apzēģelēšanu ar valsts zēģeli varēs izdarīt M. Afelda kungs. - Mēs būtu braukuši varbūt caur Vāciju, lētuma dēļ un lai redzētu vācu mākslas iestādes, bet, tā kā nau vēl noslēgts miers, tad diplomātisks kurjers turp neies, un šis kurjera certifikāts man nepieciešams priekš maniem manuskriptiem.

Seska kungs varējis izdarīt pases un certifikāta lietas, - bet tomēr nau zināms, kad viņš ieradīsies, un man nau laika vairs kavēties.

Ceļa maksu es nevaru labi izzināt; saka, ka līdz Varšavai biļete 500 fr., tātad 1000 fr. Cik bagāža, nezinu. Cik no Varšavas līdz Rīgai, arī nezinu.

Vai vācu nauda der arī Latvijā? Vai franču nauda Austrijā un Polijā? -

Vai vieta direktus satiksmes vilcienā no Parīzes uz Varšavu jāizgādā Parīzē? Cik kilogramu bagāžas var ņemt līdzi? Cik dienas iet?

Vai Jūs nebūtu tik laipni Mierlauka kgam paziņot, lai uzved vien «Jāzepu», jo «Krauklītis» man netop gatavs.

Vai vēstules (15), kuras nosūtīju Jums uz Parīzi priekš tālāk sūtīšanas uz Rīgu, ir Parīzē pienākušas un jau aizgājušas uz Rīgu? Es vakar dabūju vēstuli no Rīgas, kas nākusi caur Vāciju (1). Rīgā manas vēstules februāra sākumā vēl nebij pienākušas. -

Gulbja sūtīto naudu 800 (2000) fr. saņēmu ar daudz pateicības.

Es Jums vēl paziņošu noteikto dienu, kad mēs izbraucam.

Ar daudz siltas pateicības par Jūsu laipno gādību un ar dziļu augstcienību.

                            Jūsu J. Rainis.

Castagnola 25.2.20.

Šī vēstule novēlojās tādēļ, ka mēs abi slimojām ar gripu; arī tagad neesam vēl galīgi veseli.

                                            [Paraksts.]

378.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1920. gada 27. februārī

Mīļo, dārgo, saņēmu Tavu 5.2.20. vēstuli še 25.2.20. Mēs nu braucam jau itin drīz; pases jau aizsūtītas priekš vīzas. Laikam caur Varšavu, caur Vāciju būtu labāk, bet vēl nau miera stāvoklis. - Naudu no teātra man nesūti, laikam mani še vairs nesasniegtu. Sirsnīgi un mīļi sveicini visu mūsu dārgo. Par noteikto dienu, kad izbrauksim, ziņošu Tev ar telegrammu. Tāpat no ceļa. Un nu, uz drīzu un laimīgu redzi!

Sirsnīgi sveicina Aspazija. Mēs abi nupat pārgulējām gripu. Aspazija vēl nau vesela. Sveicinu. Tavs [paraksts].

Nodod šo karti Kirhenšteinam.

Rakstu Tev arī caur Vāciju līdz ar šo karti. Ceru, ka būsi saņēmis vēstuli no 25. 1. 20.

379.

R FREINBERGAM
Kastaņolā 1920. gada 28. februārī

Mīļo biedri, vakar aizsūtīju Jums pa citu ceļu rokrakstus: vairākus dzejoļus no Aspazijas un no manis I cēlienu no lugas «Krauklītis» un 1 dzejoli; līdz ar pāris pavadrindiņām. «Taurētāju» I saņēmām ar daudz paldies! Šoreiz tikai šīs pāris rindiņas, jo drīz ceram redzēties.

Daudz mīļu labdienu no mums abiem.

                                                        Jūsu Rainis.

Castagnola 28.2.20.

380.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1920. gada 28. februārī

Rob. Ivanovam.

Rīga, Pauluči 21. Castagnola 28.2.20.

Mīļo, dārgo, nosūtīju Tev vakar karti caur Šveices kurjeru; reizē arī kodu manuskriptu Freinberģim. Paprasi, vai viņš dabūjis. Tava vēstule no 5.2. atnāca še 25.2., tātad lēni nāk, bet tomēr iet caur Vāciju. Atzīmē, kad Tu saņem šo manu vēstuli. Naudu no teātra nesūti man, neatnāktu vairs laikā, jo mēs taisāmies braukt, cik drīz varēs. Pases jau aizsūtītas dēļ vīzas uz Parīzi. - Mē slimojam abi divi, Asp[azija] vienu; es trīs nedēļas uz gultas ar gripu. Vēl neesam galīgi veseli. Braucam laikam caur Varšavu, jo tur man kurjeru certifikāts, ka varu ņemt līdzi visus manuskriptus. Caur Vāciju būtu lētāk, labprāt tur arī uzturētos, bet kā kurjers nevaru, un arī tā nez kā, jo miers nau vēl noslēgts. - Par noteikto dienu, kad izbraucam, ziņošu telegrāfiski. Nupat saņēmu telegrammu no Rīgas! lai es telegrafējot, ka pieņemot kandidatūru uz konstituanti. Telegrafēšu šodien pat, ka pieņemu. Apprasies Dr. P. Kalniņam, vai tad viņš nau saņēmis manu vēstuli (caur Parīzi) no 25.1.20., kur es biju teicis, ka pieņemu? Vai Tu pats saņēmi manas vēstules no 25.1.20.? Saki centrālkomitejai oficiāli, ka es pieņemu kandidatūru. - Par manu braukšanu janvārī es lasīju nupat avīzēs un izbrīnījos, kas to ziņojis, jo es pats nekad un nekam to nebiju teicis, tāda nolūka man nebij. Nu uz drīzu redzi! Sveicini jo mīļi un sirsnīgi visus mūsējos, sevišķi kluba draugus, un pats tai no mums abiem sveicināts - Tavs Rainis.

381.

P. KALNIŅAM
Kastaņolā 1920. gada 28. februārī

28.2.20.

Rīgā. Kalniņ. Centrālkomitejā, Suvorova ielā 25.

Es pieņemu Satversmes sapulces uzstādīto kandidatūru. Jau 25. janvārī nosūtīju rakstisku piekrišanu caur Parīzes sūtniecību.

                Nagliņš-Rainis.

382.

E. LERTAM
Kastaņolā 1920. gada 2. martā

2.3.20.

Sirsnīgs paldies par Jūsu laipno vēstuli. Paliek tātad pie Jūsu atbildes - šīs rindas negrib pie tās ķerties, bet vienīgi novērst iespējamu pārpratumu. <Jūs esat tik laipns raksturot manu darbu kā ļoti poētisku.> Jūs domājat, ka teātrim tagad vajadzētu domāt par naudas pelnīšanu un ne par pārāk māksliniecisku plānu. Tas bija prātā arī man ar «Jāzepu un viņa brāļiem». Tam vajadzētu ienest daudz naudas, ne daudz prasīt, iedarbojoties tieši ar spēli, <nevis ar kostīmiem un dekorācijām>.

383.

R. MANTELAM
Kastaņolā 1920. gada 2. martā

2.3.20.

Cienījamais konsula kungs!

Pagājušā gada oktobri Jūs man vizējāt Latvijas pasi caurbraukšanai caur Vāciju. Vai Jūs tagad dotu man savu vīzu, kaut gan formāls miers ar Latviju vēl nav noslēgts?

Gaidot Jūsu labvēlīgu atbildi,

                                    Nagliņš-Pliekšāns.

384.

M. AFELDAM
Kastaņolā 1920. gada 13. martā

Afeldam. Bernē, Schanzenbergstrasse 7.

Atsūti tūliņ mūsu pases. Jārāda vācu konstalam. Pirmdien vakarā nosūtīšu atkal Tev.

                                                Nagliņš.

385.

M. AFELDAM
Kastaņolā 1920. gada 16. martā

26.3.20.

Cienīts konsuls, Afelda kgs.

Uz Jūsu pieprasījumu par Jūliju Vecozolu kā domātu kandidātu uz Latv. Konsuma savienības kooperatīva priekšstāvja vietu Francijā varu Jums dot sekojošu paskaidrojumu no savas puses. Jūlijs Vecozola kgs ir pazīstams Latvijā kā ievērojams rakstnieks: liriķis, romānists un dramatiķis, un kā veiklis laikrakstnieks arī svešās valodās. Personigi es pazīstu viņu kā izveicīgu un laipnu, spējīgu sabiedrisku cilvēku, kurš arī visās situācijās un apkārtnēs orientējas un piemērojas, un ar iznesību iekaro sev stāvokli. Viņš būtu strādīgs un apdāvināts atklātības darbinieks. Par viņa tehniskām zināšanām man kā nelietpratējam nau sprieduma, bet ceru, ka viņš arī iestrādātos un būtu noderīgs kā labs kandidāts nodomātā vietā. Jāmin vēl, ka arī Vecozola kgs prot vairākas valodas, starp citu, arī franciski, itāliski, vāciski, krieviski, kas arī krīt svarā domātai vietai.

380.

J. VECOZOLĀM
Kastaņolā 1920. gada 17. martā

Mīļo biedri, ieteicamu vēstuli, garu garo, aizsūtīju konsulam, lai nu viņš apmierinās. Negribējās norakstīt Tev kopiju, varbūt to Tev atsūtīs Afelds. Nu par mums. Afelds šorīt atlaiž telegrammu, ka man viena vieta vilcienā uz Varšavu 23. martā, otra vieta Aspazijai 1. aprīlī. Neērti, ka jābrauc šķirtiem, bet tas ir īsākais ceļš. Gaidu no Afelda vēl solītu vēstuli. Un tad jātaisās ceļā. Kad veselība būtu drusku labāka, būtu ērtāk. Drīz jau Tu arī dzirdēsi par sevi. Afelds, lūk, izdarīgs ir. Sveicinām abi Tavu mīļo kundzi, ceram, ka būs labi vesela. Un uz redzi vēl līdz braukšanai. Daudz labu dienu Jums visiem trim.

                                                            Rainis.

Exp.: A. Naglin. Castagnola.

387.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1920. gada 18. martā

18.3.20.

Ivanovam. Rīga, Pauluči 21.

Braucam 23. martā caur Varšavu.

                                        Elza, Rainis.

388.

ASPAZIJAI
Cīrihē 1920. gada 23. martā

Manu mīļo sirdsdzīvībiņ, es esmu nu Cīrikas viesnīcā, laimīgi atbraucu. Afelds varbūt iztēlojis manuskriptu grūtību lielāku nekā ir: liekas, ka var sūtīt viņam uz Bernu visus nolemtos rokrakstus. Liec arī savus klāt. Vislabāk audekla drāniņā, kurā bij iekšā mana vecā taša, kas tagad ir Lugānā. - Nopērc labi daudz diegu, tie mājās esot pārāk dārgi, kādu kilogramu. - Muitu izdarot vagonā, ērti; Sēja saka, ka ļoti pavirši skatoties, laižot visu cauri. - Grāmatas varot vest, cik gribot. - Meklējot īsti tik naudu, bet nedz izģērbjot, nedz sīki kratot. - Sējam Grosvalds arī raksta, ka esot mums naudu 12 000 sūtījis. Lai Sēja pavadot. - Nu Sēja saka, lai dodot viņam 450 fr. (Šveices), tad viņam pietikšot. Es domāju: atsūti tos 450 fr. Viņa adrese: Plattenstr. 28. Un bez tam Tev ir pasta kvīts. Viņš dos kvīti par 500 (t. i., klāt agrākie 50 fr.). - Afelds solās aizbraukt uz Lugānu un novest Tevi Cīrikā, es domāju - pieņemt to. - Tagad man liekas, ka varētu Afeldam sūtīt arī to, ko Tu gribēji Grosvaldam sūtīt. - Rakstīšu rīt atkal. Līdz šim, liekas, iet labi, - redzēsim, kā tālāk būs. Mīļo, dārgo dvēselīt, nebēdājies, ir taču mājās braukšana, lai nu kāda, Lido, lido, lido.

                                                            J. Pliekšāns.

Hotel Simpler.

389.

ASPAZIJAI
Cīrihē 1920. gada 23. martā

Mīļo, dārgo dvēselīt, rakstu Tev še otru reizi no Cīrikas. Aizsūtīja Afelds šorīt telegrammu, ka viss iet labi. Tik briesmīgi nau, kā bijām iebaidīti: muitu šepat jau izdarīja, neko neskatīja, tik atvēra un aizvēra. Tātad var ņemt līdz visu, ko grib. - Šokolādi es arī še piepirku 1 kg. - Papīrus laikam arī laidis. - Manuskriptus Afelds arī, liekas, nau ļauni domājis, - tātad sūti viņam uz Bernu (Schanzenbergstr. 7) visus manus un savus rokrakstus. Grosvaldam sūti tik tos, kas ir duplikāti (noraksti). - Afelds nobrauks pie Tevis pavadīt uz Cīrihi, lai brauc, viņš visu apgādā: biļetes, muitas u.t.t. - Sēja grib, lai viņam Tu aizsūti (Plattenstr. 28, Zürich) 450 fr., tas vēlāk liksim uz Grosvalda rēķinu. Es domāju, dari to. - Tagad tūliņ braucu, vagons ļoti ērts, paņēmu guļamvietu. Nu, mīļo dvēselīt, nebēdā, ies laikam labāk nekā baidījāmies. Nebēdā, nekreņķējies, es vesels, turies tik Tu vesela, mīļo sirds mīliniņ. Varšavā tiksimies. Lido, lido, lido.

390.

ASPAZIJAI
Buhsā 1920. gada 23. martā

Manu mīļo sirdsdraudziņ, oranžiņ, rakstu šo uz robežas Buhsā. Nekādu muitas nepatikšanu nau, rokas tašu pat nemaz neskatījās. Viens kaimiņš vedot 6 kili šokolādes, daudz siera. Tātad var ņemt, cik vien grib. - Nupat ēdu pusdienu vagonā kopā ar kādu Ļvovas diplomātu, maksāja 15 franču franki. Bet, kā liekas, var ari neiet ēst. Tad iznāk gluži lēti. Rakstīšu vēl no ceļa. Varbūt ķibelē Čekijā un Polijā. Bet līdz šim viss ļoti labi. Naudas paturēju 500 fr. (Šveices). Bet nemaz neviens ij neprasīja, vai vedu naudu līdz. Tātad mierīgi būtu varējis izvest arī zeltu. Papīrus arī neskatīja. - Mīļo, mīļo, dārgo labumiņ, nebēdā, esi jautra. Drīz redzēsimies. Lido, lido, lido.

391.

ASPAZIJAI
Varšavā 1920. gada 25. martā

Labi pienācu, gaidīšu tevi.

                                            Pliekšāns.

392.

ASPAZIJAI
Varšavā 1920. gada 25. martā

25.3.20.

Mīļo sirdsdraudziņ, manu zeltiniņ, šo jau rakstu latv. legācijas telpās. Iebraucu nevienam nezinot, Afelds bijis telegrafējis tik, ka es izbraucot, un viņi bij gaidījuši pēc nedēļas. Bet aši visu atradu. Nu jau redzēju gandrīz visu diplomātisko koloniju, visi smuki cilvēki. Traubergs ir še - tas, kas bij Stokholmā - izvadāja pa pilsētu, izēdināja Viktorijas viesnīcā, kur legācija apmetusies, - pusdienas 25 markas, kas esot ap 2 fr. 1/2, pie mums vismaz 5 fr. - Tad atnāca arī Ķeniņš pats - drusku vecāks, bet vēl brūni mati, tik bārdā divi sirmumiņi - šovakar vedīšot uz teātri. Rakstu šo pēc pusdienas atpūtā. No rītus aizsūtīju Tev telegrammu: labi pienācu, gaidīšu Tevi. Uzrakstīju arī kartiņu vēl vilcienā. - Ceļš maksā: biļetes apm. 300 fr., bagāža ap 100 fr., vēl ceļa izdevumi, dzeramnaudas, ēšana u.t.t. ap 30 fr., tā ka ar 500 franču franku var iztikt. Cits viss labi, aši iet, nekur nau jāpārkāpj, tikai 48 stundas, bet daudzreiz jāiet pirkt biļetes un bagāžas pārrakstīt: Buchā (bagāža - 1370 kronas - 86 franki, biļete 1723 kr. - 120 fr.) pērku austrumu biļeti, Lundenbergā biļete - 90 čeku kronas - laikam 22 franki (bagāža laikam 6 fr.), čeku, Oderbergā - poļu; še arī bagāža jāpārraksta un jāsamaksā: biļete 388 podu markas - 40 franki, bagāža 60 poļu m. - 9 franki. Pusdiena un vakariņas vagonā maksā 12-15 fr., labas, bet ļoti aši jāēd, lai tiktu līdzi citiem. - Dzeramnaudas visur dod, bet nelielas: austriešiem 1-5 kronas, kas ir tikai 3-15 santīmi; grāmatas var pirkt lēti, bet man nekas labs negadījās. Vīnē stacijā tura 1-2 stundas, bet nevar labi aiziet pilsētā. - Es Cīrikā liku Mārtiņam sapirkt 1 kil. šokolādes un 2 gabaliņus ziepes, viņš paturēja 20 franku. - Biļeti dabū Cīrikā kuverī un tur turi arī visas bagāžu kvītes. Es Tev nu rakstu, rakstu, mīļo debestiņ, un man pašam iet labi, tāds mehānisks ietiņš, truls, it kā man tur nebūtu daļas, bet ārēji labi, tikai varbūt izliekos nervozi uztraukts, jo jāpiespiežas pie runāšanas, bet, kā Tev iet, sirsniņ, sirdsiniņ, Tu tik bēdīga paliki un tik daudz Tev krāmēšanas un skraidīšanas, un tik nogurusi Tu jau biji. Viena tik man cerība, ka ceļš tiešām ātrs un viegls; brauc arī diezgan daudz sievietes un bērni. Publika pusdiplomātiska, pus šīberi, bagāti žīdi uzpircēji; diezgan pretīgi. Ak, mīļo, mīļo pūkiņ, drīz jau būsim atkal kopā, tad es Tevi izkopšu, - visas lietiņas: pirkstiņus, torci colli un kājiņas palaistas. Par mani nebēdā, ar veselību iet labi. Mīļo draudziņ, lido, lido, lido.

393.

ASPAZIJAI
Varšavā 1920. gada 29. martā

Manu dārgo dvēselīti, rakstu Tev še otro vēstuli, kartis vairākas reizes rakstīju no Austrijas, Čeķijas un Polijas. Telegrammu sūtīju no Varšavas, kad pienācu še. Uzņemts tiku še sirsnīgi, dzīvoju pie Ķeniņa un pa reizei pie Trauberga, drīz būšot man arī sava istaba legācijā, kura ir «Victorias» viesnīcā. Tā bez istabas esmu arī bez miera un sāku jau zaudēt sakrāto enerģijas daudzumu. Biju aizvests teātrī, deva mielastu Ķeniņa dzīvokli legācijā, redzēju pāris valstsvīrus un profesorus, šodien satiksme ar poļu sociālistu partijas pulciņu, rīt varbūt ar Pilsudsku - poļu prezidentu. Būs jārunā un jānogurdinājas, Neguļu labi, ēšana laba, bet nekārtīga, jāiet viesnīcās un kafejnīcās un jādzer vīns, kas neiet labumā. Bet vairāk man bēdu par Tevi, mīļo zeltiniņ, kā Tu viena pati tiksi gala ar kramiņu, ar bankās iešanu un ar vientulību. Vismaz par vienu nebēdā: ceļš ir viegls, var ņemt līdzi, ko grib, un tikai divas dienas. Padomus es Tev esmu devis par ceļu visādus; ja Tu arī nesaņemsi vēstules, Tu iztiksi viegli cauri, kad paprasīsi līdzpasažieriem. - No mājām man ziņu nau nekādu, no avīzēm tik var nomanīt, ka ļoti rīkojas Zemnieku savienība, Par miera slēgšanu un līgumu ar Poliju še daudz runā, un es piekritu tuvošanai ar Poliju un nolīgumam. Vai nu šī vēstule Tevi vēl sasniegs Castagnolā? Nebēdā, mīļo sirdsdraudziņ, esi jautra un droša, drīz jau būsim kopā, un tad viss būs atkal labi. Lido, lido, lido.

394.

R. IVANOVAM
Varšavā 1920. gada 29. martā

Mīļo, dārgo, sēdu pašlaik Varšavā jau piekto dienu (pienācu 25.3.), bet man jāgaida vēl līdz 1.-3. aprīlim, kad še atbrauks Aspazija, lai tad brauktu abi kopā uz Rīgu. Biļetes no Šveices nedabūjām citādi kā vien šķirti. Es Tev jau rakstīju karti un devu telegrammu uz Rīgu, bet šo ziņu Tu saņemsi laikam ašāk, jo tā tiek personiski aizvesta. No Varšavas mēs abi ar Aspaziju izbrauksim tūliņ pēc A. ierašanās, tātad 4. vai 5., kā dabūsim biļetes. Še man šodien vēl būšot satiksme ar P. P. S. biedriem. Un, kad ieradīsies Aspazija, tad laikam būs vēl satiksme ar poļu rakstniekiem. No Varšavas tad ceļš uz Viļņu un Daugavpili aizņemšot vēl 3 dienas un 3 naktis. Tātad galu galā Rīgā mēs varētu nokļūt ap 7. vai 8. aprīli. Neērti bij, ka bij jābrauc šķirtiem un ilgi jākavējas uz ceļa. Bet nu drīz visas neērtības būs beigtas un mēs redzēsim Jūs, savus mīļos. Sveicini sirsnīgi visus biedrus un draugus un esi pats mīļi skūpstīts.

                                        Tavs Rainis.

Varšava 29.3.20.

395.

RAIŅA KLUBAM
1920. gada sākumā

Dārgie draugi un biedri.

Kad ruden pirmo reizi lasīju par Kluba dibināšanu, es ļoti izbrīnījos un sapriecājos. Kāda oriģinela ideja! Jo tālāk es lasīju par Jūsu mērķu un darbības izveidošanos dzīvē, jo vairāk brīnījos. Tā nebija ne Gētes savienība, ne Dantes biedrības, arī ar lieliem kultureliem mērķiem, te bij kas gluži jauns radies latviešu tautā, vēl nebijis pasaulē. Tās ir dibinātas uz autoritāra un aristokrātiska principa, uz lielu patību un viņu darbu kultivēšanu - mēs teiktu: dievināšanu - tad, kad šīs personas jau mirušas un palicies tikai viņu darbs, kurš tikai pieņemams un izplatāms masai, kas nau viņu līdzi radījusi, kurai tas tikai paraugs un ideāls. - Jūsu ideja taisni pretēja: dibināta ne uz pagātni, bet uz nākotni, ne uz autoritāti, bet uz solidaritāti, uz līdzdarbību un pašdarbību, ne uz aristokrātismu, bet uz demokrātismu. Jūs patības spēka nozīmi nenoliedzat, kā mēdza agrāk darīt biedri, bet liekat šo spēku apzinīgi lietā priekš vispārības. Jūs strādājat līdzi dzīva organisma darbu, virzat un liekat virzīties, attīstat viņu un sevi, un vispārību reizē. Patības darbi caur Jūsu līdzdarbību, t. i., draugu, t. i., vairāku, t. i., tautas līdzdarbību, aug tūkstoškārt pilnībā, ražībā, iespaidā uz apkārtni. - Bet tas nebūt nau viss. Mēs visi kopā izbrīnīsimies vēl vairāk, kad nolūkosimies, kāda nākotne atveras klubu mērķiem. Iegādāsimies tikai, ka ideja varēja rasties dziļi demokrātiskā kultūras karā, jauna spēka tautā, laikā, kad ārēji pārgrozas pasaule, jāpārvar garīgi. Tauta jāorganizē, jārada garīgi centri, pamatšķirai sevi jāapzinās un jāuzņemas vadība, jārada jauntauta uz jauna principa un tad - tad sākas tik vēl īstais darbs, vecās pasaules garīga pārvarēšana visās tautās un jauna celtne - Jūsu darbībā es jau tagad redzu jaunas sociālistiskas filozofijas, praktiskas ētikas celšanu ar jauniem līdzekļiem: patības pētīšanu un patības aktivitātes attīstīšanu, darbību un pašdarbību kā pamatu visam. Kā dzīvības princips Klubam: izplatīties un padziļināties (nodaļas visapkārt, arī Latgali apņemt, arī bērnu nodaļa, arī sievietes). Viss tas man dziļi simpātiski, jo arī manā dabā. Jau tagad no Jums mani dzīvs ierosinājums. Bet vēl vairāk: optimisms - kā nu ies, atbalsts, uz kura varu paļauties, gandarījums, ka ne velti, ticība uz ceļu. - Galā redzu, ka vēl gandrīz nekā neesmu izteicis no tā, ko gribēju, kas vajadzīgs. Īsa vēstule un pirmā. Darbā redzēsimies un sapratīsimies.

396.

A. KIRHENŠTEINAM
1920. gadā (?)

Daudz labu dienu, mīļo biedri, ceru, ka būsat saņēmuši kādu no manām vēstulēm. Vedu Jums dažas Jūsu grāmatas. Daudz labu dienu un uz drīzu redzi! [Paraksts.]

397.

R. PELŠEM (?)
Šveices emigrācijas periodā, ne agrāk par 1916. gadu

Mīļais draugs, Jūs pats man piedāvājāt savu draudzību, par ko es ļoti priecājos. Nu Jūs man kopš laika vairs neatbildat ne uz svarīgām vēstulēm. Vai Jūs savu prātu esat grozījuši? Jeb vai lai es to tā uzskatu? Es Jūs jautāju pēc cēloņa un manas vainas Jūsu priekšā, Jūs uz to arī neatbildējāt. Es tādu izturēšanos nesaprotu un, man liekas, arī nepelnu.