398.

A. UPĪTIM
Rīgā 1920. gada 6. maijā

Andr. Upītim. 6.5.20.

Ļ. god. darba biedri, saņēmu Jūsu vēstuli un sirsnīgi pateicos par lab[ajiem] vārdiem, ko man sakāt. Lieli gan bijuši pārpratumi, un es nevaru teikt, ka viņi mani nebūtu dziļi sāpinājuši. Tikai sarūgtinājuši gan ne, jo Jūsu talantu es stādu tikpat augsti kā agrāk un Jūsu personu skaitu par strauju un asu garu, kas bieži maina virzienu, kā zibens gaisu tīrīdams. Es zinu, Jūs tiešām tā domājat, kā izteicat: «Ko ar visu sirdi mīlē, tam grūti piedod un vēl grūtāk saprot»; bet es šo mīlu, kura tik tuva naidam, saprotu tikai teorētiski, un domāju, ka viņa ir tikai nepacietīga un vārga temperamenta izplūdums un nenāk no sirds, kura ir īsti mīlas sēdeklis. Es domāju taisni otrādi, ka vislabāk saprot otru un piedod mīla, un biju uz to cerējis arī sevis labad. Es pats tiešām saprotu viņu tur, kur es mīlu. Un, kaut gan nevēlamās parādības novērst es ļoti vēlētos, mans pirmais solis ir palicis diemžēl bez panākumiem, pat bez atbildes. Kā es dzirdu, frakcija taisās no savas puses ko darīt, par ko Jūs dabūsiet tuvākas ziņas laikam tieši.

Paliekat sveicināti ar mūsu pilnu līdzjūtību no Asp[azijas] un no manis.

                            R.

399.

POLITIESLODZĪTAJĀM RĪGAS CENTRĀLCIETUMĀ
Rīgā 1920. gada 30. jūnijā

Cien. Redakcija! Lūdzu ievietot sekošas rindiņas un dot man tādā kārtā iespēju paziņot dažiem nelaimīgiem, kādēļ es nevarēju izpildīt viņu lūgumu.

Annai Vinten, Ženijai Anson, Emmai Brandt, Emmai Balod, Otilijai Briģis, Annai Damberg, Annai Grodne, Matildei Krūmiņ, Helenai Kaminska, Marijai Lucen, Minnai Meletjerev, Elzai Neuland, Bertai Zemitan, Emilijai Reinfeld, Zelmai Stauer, Kristinei Siliņ, Zaprovsku Annai, Alinei Vilde, Alvinai Kalniņ, Matildei Ezergail, Annai Rode, Katrinai Krukovai, Ellai Ķelle, Ernai Grīslis - un viņu piederīgiem.

29.-30. jūnijā saņēmu no Jums Apgabaltiesas Prokurora kungam iesniegtos atsevišķos lūgumrakstus, kuros Jūs aicinat mani ierasties pie Jums Centrālcietumā, lai aprunātos par lietām, kas Jūs kā apcietinātās intresē, bet par kurām cietuma administrācija nevar dot paskaidrojumus.

Uz to es tūdaļ, 30. jūnijā, dēļ atļaujas apmeklēt cietumu griezos pie Apgabaltiesas Prokurora kga. Mani noraidīja pie Palātas prokurora kga, un tas man atļauju - liedza. Iemesli liegumam bij tīri formāli. Ka likums atvēlot apmeklēt ieslodzītos tikai radiem un aizstāvjiem. Es iebildu, ka arī pēc formas es esmu Satversmes sapulces loceklis un tautas aizstāvis, bet ka še jāskatās ne vien uz formu, bet arī uz būtību.

Būtība: pēc divām nedēļām tiks pasludināta amnestija (prokurora kgs domā, ka paies vismaz mēnesis), un tad visas apcietinātās (varbūt tikai ar retiem izņēmumiem, kurus varētu jau tagad vērā ņemt) tiks atsvabinātas. Nau iemesla tādēļ tagad liegt satikšanos, kurai nekādu kaitīgu seku ne priekš prāvas gaitas, ne priekš valsts drošības nevar būt, jo vairāk tādēļ, ka satikšanās būtu ne kolektīva, bet atsevišķa un nolikta iestāžu pilnīgā uzraudzībā. Satikšanās būtu varējusi noskaidrot kādus pārpratumus (dažas min, piem., ka ieslodzītas bez nopratināšanas u.t.t.) un visādā ziņā būtu devusi kaut mazu zīmi par to, ka brīvā un demokrātiskā Latvija atšķiras no cariskās Krievijas un ka pie mums cietumos netiek noliegta cilvēcība. Es piebildu arī, ka demokrātiskā valstī prokuroram jābūt nelaimīgo aizstāvim un ka nebūtu labi, ja Latvijā nodibinātos tāds uzskats uz prokuroru kā cariskā Krievijā, proti: ka prokurors visas publikas ienaidnieks. Latviešu Palātas prokurors no tāda uzskata nebaidījās, ne velti pie mums rīkojas pēc cara likumiem. Mana atsaukšanās uz cilvēcību, es redzēju, gan piederēja man kā dzejniekam un bijušam trimdniekam un Satversmes sapulces loceklim un valstsvīram, bet ne prokuroram kā ierēdnim, Prokurora kgs man noteica, kad ieslodzītiem atjaušot šodien izsaukt mani, tad rīt viņi izsaukšot muzikantu bandu. Es gan lūkoju atsaukties uz zināmu starpību starp mani un muzikantiem, bet prokurora kgs noraidīja mani: ka privātpersonas nevarot pielaist cietumā; arī viņš pats esot privātpersona, kad izejot uz ielas. Es mēģināju iebilst, ka Latvijā daudzi mani neieskaita par privātu, bet par atklātības personu. Man bij pat prātā, ka es vismazāk esmu privātpersona tad, kad es izeju uz ielu (te ir starpība starp prokurora kgu un mani), ka es nejūtos kā privātpersona pat ne savā māju dzīvē, bet iznākums bij tas, ka man kā privātpersonai tika liegta atļauja apmeklēt ieslodzītās personas, kuras pēc pāris nedēļām tiks tā kā tā atsvabinātas. Man atliek tagad tik noskatīties, vai vispārībai Latvijā uzskats būs tāds kā prokuroram vai tāds kā cilvēcībai. Jūs, politiski cietušās, atradīsat apmierinājumu apziņā par savām tiesībām, bet jūs, nelaimīgās mātes un piederīgie, kas Jūs mierinās? Es jums gribēju darīt mazu prieciņu, ij to ne. Smeļat sev mierinumu jūsu bērnu lielā mīlā uz jums un gaišākā nākotnē, kuru visi cerē.

                                                        J. Rainis.

400.

D. AKMENTIŅAI
Rīgā 1920. gada 3. augustā

Dacei Akmentiņai.

Ļoti cienītā, dārgā kolēģe!

Man deva vislabākās cerības, ka pensiju likums tiks pieņemts vēl šo mēnesi. Ja tā, tad pensijas apmērs būs līdz 900 rbļ. mēnesi. Jums, skatoties pēc ārsta liecības, būs augstākais apmērs, un bez tam Jums tiks izsniegta pensija, skaitot no aprīļa mēneša, tātad Jums nāktu lielāka summa uzreiz.

Es ļoti priecātos, ja labās ziņas drīzāk tiktu patiesas.

Daudz sirsnīgu vēlējumu un sveicienu

                                                        no Jūsu J. Raiņa.

Rīgā 3.8.20.

401.

LIETUVAS IZGLĪTĪBAS BIEDRĪBAI
Rīgā 1920. gada augusta beigās

Lietuvas Izglītības biedrībai

Ļoti cienīts Priekšnieka kungs.

Jūsu laipno vēstuli no 20.8.20. saņēmu un pasteidzos Jums apliecināt savas senējās un negrozāmās draudzības jūtas pret lietuviešu brāļu tautu un savu dzīvo intresi pat visiem viņas kultūras centieniem un parādībām. Cik būs manā spēkā - un es varu arī teikt - cik būs latviešu tautas spēkā, tik taps pabalstīta katra darbība lietuviešu tautas kultūras labā, jo uz savstarpēju tuvošanos cenšas abas brāļu tautas.

Palīdzēt Jūsu tautas dzejniekam Ļudam Giram mēs turēsim par savu patīkamu pienākumu; katrā gadījumā, kur viņam vajadzīgi kādi atvieglojumi vai aizrādījumi, lai viņš griežas pie mums, mēs viņam izpalīdzēsim ar pilnu gatavību.

Arī visās citās lietās mēs esam gatavi Jums pretī nākt labprāt un nekavējoši.

Saņemiet, cienītais Priekšnieka kungs, manus sirsnīgākos sveicienus un vislabāko sekmju novēlējumus Lietuvas Izglītības biedrībai.

402.

P. DAUGEM
Rīgā 1920. gada 27. septembrī

Paulim.

Mīļo, dārgo Pauli, te pāris rindiņu no manis, dzirdēju par Tevi visu labu, tikāmies ar Sašu, bet aiz manas vainas sabārāmies. Ar lielu aizkustību domāju uz Tevi un Tavu lielo, dziļo draudzību un mīlestību, ko Tu man uzglabājis gadiem cauri. Jūtas nepāriet, neatkarājas ne no kā cita, kā vien no labas sirds. Mana mīlestība Tevi pavadīs visur. Esi sveiks, paliec vesels. Elza Tevi mīļi sveicina un Tavs vecais Jānis.

27.9.20.

403.

D. un P. STUČKAM
Rīgā 1920. gada 27. septembrī

Tas ir Doriņai un Pēterim.

Mīļo, dārgo māsiņ! mīļo Pēter!

rets gadījums, īss laiciņš pasniegt roku pāri par lielo plaisu. Mani mīļie, dārgie, varbūt taču redzēsimies vēl. Dzirdu, ka Jūs ar veselību abi turaties; mēs arī; es gan balts palicis, Elza labi noturējusēs. Bet vesels arī es esmu atkal pēc lielām krīzēm. Es kā bērns visu apskraidu, apskatu dzimtenē. Esat mīļi, mīļi sveicināti; vairāk nekā nepaspēju pateikt, veseli, sveiki no Elzas un vecā Ženiņa.

27.9.20.

404.

J. MISIŅAM
Rīgā 1920. gada 5. oktobrī

Ļoti cienīts, mīļais Misiņa kgs!

Esat tik laipni un atvēlat man vecos gada gājumus no «Dienas Lapas», pa vienam, izskatīšanai. Es ar zīmuli atzīmētu izrakstāmo, un Zeppes jkdze pārrakstītu.

                        Daudz mīļu labdienu.

                                            Rainis.

Rīgā 5.10.20.

405.

E. SMIĻĢIM
Rīgā 1920. gada 20. novembrī

Dārgo biedri, ja Jums laiks atļauj, esat tik laipni atnākt pie manis, lai noskaidrotu kādus pārpratumus, kuri, kā man teica, esot cēlušies. Lūdzu tālāk noteikt kā līdz šim mēģinājumus un rīkoties pa parastam.

Rīgā 20.11.20.

                                    Daudz labu dienu no Jūsu

                                                            Raiņa.

406.

J. RAPAM
Rīgā 1920. gada 1. decembrī

Ļoti cienīts Rapas kungs!

Vai Jūs nebūtu ar mieru izdot no pazīstamā rakstnieka Švābes monogrāfiju par mani? Grāmata domāta diezgan plaša, apm. 10 loksnes, biogrāfija un darbu apskats; viņa pēc sava plāna galīgi atšķiras no Antona Birkerta grāmatas «par mani», kura pa daļai jau iznākusi, pa daļai vēl izdodama. Birkerta grāmatu izdod A. Gulbis, un viņam nau ērti apgādāt otru grāmatu par to pašu vielu, kaut arī citādi apstrādātu. Jums tādas neērtības nebūtu. - Švābe ar savu «Latv. Kultūrvēsturi» ir iestājies mūsu oriģinālzinātnieku pētnieku pašās pirmās rindās.

Daudz mīļu sveicienu no Jūsu J. Raiņa.

1.12.20.

407.

J. PLĀĶIM
Rīgā 1920. gada 6. vai 7. decembrī

Izgl[ītības] ministra kungam

Ļoti cienīts kungs!

Jūs ieceļat manā departamentā ierēdņus, manus līdzstrādniekus, pēc sava ieskata; kaut gan tā tiesība pēc paraduma piekrīt man kā direktoram. Tā man jāuzskata kā neuzticības zīme, un tas dara man neiespējamu ilgāku palikšanu departamentā. Tātad es lūdzu atsvabināt mani no Mākslas un kultūras departamenta direktora vietas.

408.

NEZINĀMAI PERSONAI
Rīgā 1920. gada 17. decembrī

17.12.20.                              Ļoti cienīts kungs.

Mani lūdz no studentu kluba puses ievākt ziņas par mehāniskās fakultātes studentu Eriku Grünbergu. Tas esot ticis apcietināts apm. 20. novembrī un līdz šim laikam atrodoties Centrālcietumā, bet apcietināšanas iemesli neesot zināmi. Es Jums, godāts kungs, būtu ļoti pateicīgs, ja saņemtu no Jums kādu ziņu par minēto studentu E. Grünbergu. Atvainojos, ka griežos pie Jums rakstiski, esmu pašlaik saslimis.

Uz laipnu atbildi gaidīdams, palieku visā cienībā.

409.

LAIKRAKSTA «SOCIĀLDEMOKRĀTS» REDAKCIJAI
Rīgā 1920. gada 24. decembrī

Vēstule redakcijai

«Sociāldemokrāta» Nr. 293 ievietots profesora Baloža raksts pret Stučku, kura beigu daļā apgalvots, it kā Stučka būtu 1897. gadā sociālistu prāvā denuncējis biedrus ar nolūku panākt sev soda mīkstināšanu. Tas nav noticis, un sods, kādu Stučka dabūja, bij tāds pat kā citiem prāvas dalībniekiem.

1897. g. prāvas dalībnieki:

                                        J. Rainis,
                                        F. Vesmans.