410.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gada janvāra sākumā

Manu mīļo, dārgo zelta Doriņ, es rakstu, gultā gulēdams, nau nekas nopietns, tikai gripa vien, bet nomoca ilgā gulēšana, pāri par mēnesi. Līdzi iet mana grāmatiņa, tā lai pastāsta, kā man sviežas; gan jau Tu izburtosi, atradīsi arī daudz vecu laiku. Man pašam grūtāk pārstāstīt visu, kas pa tiem gadiem pārlaists. Otrs, kas runās manā vietā, būs Pauls, kurš, atpakaļ braucot, iešot caur Rīgu. Tavas mazās vēstulītes še saņēmu, pēdējā bij no septembra mēneša, bet dabūju to diezgan vēlu. Reiz man bij izredze braukt līdz uz Maskavu, kad es biju Mākslas departamentā un gāja no šenes mākslas darbu reevakuācijas komisija, kurā es būtu varējis piedalīties. Varbūt gadīsies kāda cita izdevība. Viens liels kavēklis ir man veselība, tie piecpadsmit gadi Itālijas nomalā darījuši mani diezgan vārīgu, katrs mazs saaukstējums ķeras man klāt. Citādi esmu diezgan stiprs, tikai galīgi nosirmojis. Elza ir vēl gluži brūniem matiem, un viņa arī klimatu panes daudz labāk nekā. es. Par Jums abiem dzirdu atstāstījumu diezgan daudz, bet pa lielākai daļai agrākus, visādā ziņā dzirdu, ka turaties labi ar veselību. Es jau projektēju pa ziemu braukt atpakaļ, bet gripa mani aizturēja. - Mēs dzirdam, ka Jūs gatavojaties uzvest «Atriebēju», un Elza priecājas, ka viņas jaunības darbs klajā nāks tādā tālumā laika un telpas ziņā. - Mana mīļā, dārgā, mazā Pumpiņa, cik tāļi mēs esam, un tomēr mēs esam tie paši, kas bijuši, sirds negrozās. Es nevaru Tev nekā teikt, es uzbudinos arī, bet vienu esmu ieguvis, ko redzu arī pie Tevis, neesmu vairs tik nepacietīgs; nu zinu, ka man vēl ir daudz laika, Manu mīļo dārgumiņ, manu dvēselīt, esi skūpstīta no manis un Elzas un apsveicu uz redzi nākotnē.

411.

A. PRIEDKALNAM
Rīgā 1921. gada 29. janvārī

Mīļais draugs, varbūt Tu vari palīdzēt vai dot padomu šai jaunkundzei: viņa labprāt strādātu pie slimniekiem vai atkal bērnu dārzā. Esi tik laipns, ja Tev iespējams ko darīt. Daudz mīļu sveicienu Jums [un] abiem mūsu mīļajiem un mazajiem draudziņiem.

                                        Tavs Rainis.

29.1.21.

412.

B. SKUJENIECEI
Rīgā 1921. gada februāra sākumā

Mīļā Biruta, par kluba izturēšanos būtu jāparunā pirms; tur būs kādi pārpratumi. Es palūgšu kādus no darbiniekiem atnākt un tad Tev tūdaļ paziņošu, un aprunāsimies, kas tālāk darāms. - Par studijas atnākšanu pie manis runājām. Tu zini, kā ar telpām; ja domā, ka var, tad lūdzu vien. Par visu citu pārrunāsim reizē, kad Tev ziņošu par manām sarunām ar kluba vadītāju. Daudz mīļu sveicienu. Rainis.

413.

V. PURVĪTIM
Rīgā 1921. gada 6. februārī

Lielo meistar! Tavā goda dienā Tevi sveicina visa latviešu tauta un atskatās ar lepnumu uz nacionālās glezniecības nodibinātāju un lielāko darbinieku. Bet Tu, mūžam augošais, neatskaties, Tu ej vienmēr uz priekšu. Tagad Tev tuvākais mērķis: dot mums Mākslas akadēmiju blakus Mākslas muzejam. Bet aiz tā Tu liec savus tālākos mērķus uz mūžību, un, ja arī Tavas miesas lūzīs, tos nesniegušas, Tavs gars tos sniegs. Māksla ir dzīve un laime. Nes mums dzīvi un laimi, Tu - laimīgais. R. 6.II 21.

414.

ASPAZIJAI
Rīgā 1921. gada 26. februārī

Mīļo sirdsiniņ, man še ļoti labi, 2 istabiņas, saule visu dienu, laipni ļaudis. Viss labs, tik es pats ne: tūliņ pārēdos, jo ēdu palaunadzi. Domās apstaigāju visus darbus, bet vēl neviena negribas. Ka iekristu prātā kas gluži jauns, varbūt tad ietu. Tagad atsūti no baltā gultas galdiņa: 1) «Kalevalu», 2) Kalendari, 3) biezāko vācu tulkojumu grāmatu (laikam orientāliskā), no rakstāmgalda pa kreisi: 4) «Feliksa aforismi» un 5) «Dzīves vētra» (?) luga; no grāmatskapja: 6) Bienemann. Liv[ländische] Sagen[buch] un 7) kādus 10 vāciņus un 8) dod man kādu jaunu tematu.

Pasaki tad itin īsi, lai nebūtu daudz jāraksta, kas iznāca ar Turaidu, kā patīk mazais namiņš, kas lemts frakcijā un kad jāiet uz teātri?

Vēstules, kas pienāktu, atsūti arī. Varbūt arī ko lasīšanai, kādu romānu? Goethes «Sprüche in Prosa» (I sējums), «Pūt, vējiņi!» (skapī).

Prāts drusku pasmags un pelēks. Visi par Tevi priecājas, ka Tu labs izskaties. Man atkal vēl prātā vakarējā jaukā izrāde.

Li, manu mīļo iniņ, lido.

Vēl vajdzīgs: ķemmītes, šķērītes un spogulīts, un zobu birstiņš.

Vēstules malā pierakstīts:

Man istabās ieliktas ziedošas hiacintes un alkšņu pumpuri!

415.

ASPAZIJAI
Rīgā 1921. gada 27. februārī

Mīļo sirdspūkiniņ, es nu atpūšos un slinkoju, un Tev nabadziņam vienam pašam tik neganti jāstrādā. Mani te visādi tura labi, tās hiacintes nau te audzētas, bet pirktas, ar lielu mīlestību apietas ar mani, prasa daudz pēc Tevis. Es vēl nekā nestrādāju, nau vēl gribas. Vajdzētu un varētu sākt kādu romānu, paņēmu Henricus, vajdzētu krāt materiālus arī par Bermonda laiku, bet vēl man nekas neiznāk. - Otrdien no rītus es iebraukšu Rīgā, varbūt taisni uz teātri. - Pasaki, kā gāja sieviešdienā, ko runā par Maskavu, lasīju - nekas. - Atsūti man vēl šķērītes, Lorand grāmata par Alteru (no Lilijas) ir manā skapī pa kreisai augšdaļas lejā.

Manu mīļo zelta iniņ, lido.

Atsūti arī «Jaunākās Ziņas», lido.

416.

A. ZAPROVSKAI
Rīgā 1921. gadā, ne agrāk par februāri un ne vēlāk par 14. martu

Mans mīļais, labais draugs, Tu esi stipra un mierīga savā vēstulē, un tas man dara lielu prieku. Tā Tu mierināsi vēl mamiņu, kura būs no Jums visām visvairāk sagrausta, jo diezgan viņa ir izcietusi savā mūžā, un būtu laiks, ka viņa tiek pie garīgas atpūtas. Bet Tu esi vēl augošā spēkā, kaut gan ar vājinātiem nerviem, un kā es Tevi pazīstu: Tev ir liels nesalauzts spēks dvēselē, un tas tiks cauri visiem pretekļiem. Tev vēl skaista nākotne priekšā. Tavs darbs, Tava dzeja Tevi mierinās un tanī būs Tava nākotne. Tu baidies, ka Maskavā Tev trūks miera strādāt dzejā, - bet Tu taču vari cerēt aizkļūt uz Rēveli no Maskavas, paņem līdzi rekomendācijas no sūtniecības, un, kad Tu tikai pastāvēsi uz savu gribu, tad panāksi arī. Un, ja tomēr jāpaliek Maskavā, tad meklē darbu, kur paliek laika pāri priekš savas dzejas. Uzstājies paša sevī, ka Tu neatlaistos, griba panāks visu. To es saku Tev ar vājajiem nerviem, jo pats es arī esmu ar vājiem nerviem un tomēr esmu strādājis. Tas Tev lai ir atspaids: var panākt. - Savus rakstus Tu dabūsi atpakaļ, tad atsūti man jau gatavo. Un laikam taču būs iespējams arī vēlāk sūtīt, drīz jau arī tikšot nodibināta kārtēja pasta satiksme. Maskavā aizej arī pie manas māsas un atsaucies uz mani, viņa varbūt var Tev būt palīdzīga. - Pa telefonu piezvani man vēl un paziņo, kad brauksi 3 No turienes raksti, un es arī rakstīšu, kaut gan, kā Tu nomanīji, es nelabprāt rakstu. Dzīvo nu sveiks, manu mīļo draudziņ, turies tik stipra kā tagad, un, kad arī pāriet šis stiprums, kas nāk pēc pirmā uztraukuma, tad turies arī vēlāk, griba un dzeja Tev palīdzēs. Sveika.

                        Tavs.

417.

A. ZAPROVSKAI
Rīgā 1921. gada 25. aprīlī

Dārgo Anniņ, gadījumu izlietodams, nosūtu pāris rindiņas ar mīļiem sveicieniem! Itin nupat satiku mamiņu un Ainiņu, mamiņa izskatās laba, bet kā jau vienmēr - rūpēs; vēstules esot saņēmušas. Ainiņa kā vienmēr jautra un pilna cerību. Dzīve še negrozas uz labu. Man ar veselību arī kā vienmēr, un drīz es braucu uz ārzemēm veseļoties. Varbūt šī būs mana pēdējā vēstule no Latvijas. Es ļoti nožēloju, ka nevarēju Tevi vēl pēdējo dienu redzēt: kā vienmēr - te jāskrien vienā skriešanā. Es ceru ārzemēs drusku atpūsties un pastrādāt. Vai Tu arī vari pastrādāt? Vai esi iedzīvojusies turpat Maskavā, vai iesi uz Rēveli? Vai pie maniem paziņām biji? - Lūko par visām lietām strādāt pie savas literāriskās attīstības un pie kāda noteikta literāriska darba, tas Tev palīdzēs viegli panest visas likstas un bēdas, un Tu tiksi laukā i no nervozitātes. Es pats tā esmu no viņas un no melanholijas izglābies. Padomā arī uz tiem mīļiem vakariem, ko še kopā sarunājām, arī tas lai Tev palīdz tikt pāri par dzīvi: darbs un labas piemiņas darīs jaunu dzīvi.

            Esi mīli, sirsnīgi sveicināta no Tava

                                                        Raiņa.

25.4.21.

418.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gada 12. maijā

Manu sirds dārgumiņ, šoreiz atkal ir gadījums nosūtīt vēstuli caur mūsu kuzini. No Tevis ziņas un atbildes neesmu saņēmis, ne uz pirmo, ne otro sūtījumu. Šoreiz nupat dabonam vēsti, ka brauc, un nespēju nekā plašāk uzrakstīt. Ar veselību iet puslīdz, jo es jau 3 mēnešus ārstējos slimnīcā un tagad vēl tur esmu, bet katru dienu esmu arī Rīgā. Elza turas vēl, bet arī viņai vajga atpūtas. Ar citu var būt vēl mazāk mierā; Tev pastāstīs kuzina. Viņa arī atvedīs pareizākas ziņas par to, kā Jums abiem iet. Mazs sūtījums arī līdzi: Kurzemes desa un krējuma siers, arī sviests; no katra pa pāris mārciņu. Veseli ēduši un veseli palikuši. Daudz, daudz mīļu skūpstu no mums Jums. Tavs

                                            Ženiņš.

12.5.21.

419.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gadā, ne vēlāk par augustu

Mīļā zelta dvēselīte, rakstu atkal steigā, vakar par lielu pārsteigumu satiku mūsu dārgo Pauli, un varbūt viņš jau šorīt brauc atkal proml. Es biju cerējis viņu satikt Vācijā, bet nu viņš atbraucis agrāk. Es vēl braucu turp, laikam šinīs dienās, un būšu Šveicē, Vācijā, varbūt arī Itālijā. Man ar veselību neiet tik labi, kā gribētos, pie klimata grūti pierast. Tad man arī viena cita vajadzība: manu «Jāzepu» izdod Gulbis vācu valodā, un Vācijā man varbūt izdotos dabūt viņu uz vācu skatuves, jāmēģina man pašam. Ir arī projekts tulkot viņu angliski. Bet vēl cits iemesls braukt: paliek bēdīgi ap sirdi, še dzīvojot. Iebraucu ar lieliem priekiem un cerībām, bet abi nu izbeidzās. Grūti par to runāt; Pauls par to maz interesējas, maz viņam stāstīju. Kad mēs tiksimies? Vācijā laikam ne, jo jums arī grūti turp iebraukt. Bet varbūt es pie Jums nobraucu. - Kad nu Tu, mīļo, mīļo draudziņ, ar veselību salabtu! Un mans nabaga Pēteris, kā iztura? Veselībai jau labāk, ka strādā literāriski. Cik tas bij cilvēciski mīļi, ka viņš mani aizstāvēja atkal, tiešām tās baumas ir nepareizas. Ko nu mums kaunēties, labi mēs tomēr esam viens otram, vecu iesēdušos mīlu nevar nekas izplēst; sveicini viņu tikpat mīļi kā agrāk, un kopjaties, kopjaties visi trīs, gan jau nāks atkal laiks kā bijušais. Paliekat mīļi, sirsnīgi skūpstīti no mums abiem.

            Tavs Ž.

420.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gadā, ne vēlāk par augustu

Manu mīļo dārgumiņ, manu sirds ilgumiņ, pāris rindiņu atkal ar gadījumu. Kārtējais pasts jau ejot, bet negribas ļauties kontrolēties, kaut arī nevainīgus vārdus. Tev būs jau Pauls aiznesis rindiņas un ziņas, arī grāmatiņu, tagad pastāstīs atkal mīļš cilvēks, kā mums iet. Es visā drīzumā braucu uz Castagnolu paņemt savus rokrakstus, atpūsties no manas vecās gripas un no šenes dzīves un lūkot varbūt kādu lugu dabūt uz ārzemes skatuvēm. Es ilgi tam pretī turējos, bet, kad nu «Jāzeps» tulkots no Elzas vāciski, tad jālūko taču. Ārzemēs arī varēšu atkal drusku literāriski pastrādāt, tā prasās jau prāts pēc sava darba, nevar ļaut ierūsēt literatūrai. Kopš gadiem 5 neesmu vairs nopietni literāriski strādājis, bet izdevis tik dzejolīšus un tulkojumus. Varbūt es taču varētu vēl kādu īstu darbu pastrādāt. - Ar veselību citādi būtu labi, tikai liels garīgs nogurums un negriba, kura varbūt arī nāk no neapmierinošiem apstākļiem. Nu jau mēs gadu še, bet nevaram iedzīvoties. Tu to būsi jutusi arī no dzejoļu krājumiem, ja Tu tos būsi saņēmusi. Tātad nu es eju atkal strādāt darbu, kurš lai derētu. Elzai iet puslīdz tāpat, viņa tikai labāk panes šo klimatu un šo dzimteni, bet arī viņa jau sāk nogurt. Ko citu stāstīt ir grūti, nekas sevišķs nau noticis, un sīkumus labāk mutiski. - Es stāstu tik daudz par mums, tādēļ ka neesmu vēl saņēmis ziņas no Tevis; kas Jūs abus redzējuši, saka, ka ar veselību Jums tagad ejot labi. Sveicini manu mīļo veco Ž.t.d.sv.P.t.d., tās labās jūtas gan sēd dziļāk nekā visi prāta slēdzieni un atgriežas vienmēr uz veciem labiem laikiem, kuri cerē jaunus vēl labākus. Te mazi ciema kukulīši. Bet pēdējā acumirklī Marta saka, ka ar tām mantām mēs Jūs tikai apgrūtinātu. Ja tā un Jums ir visa papilnam, tad nododat tās lietas, kam nau, piem., A. Zaprovskai. Un tagad nu daudz mīļu siltu skūpstu abiem no abiem un paliekat veseli.

                                                Tavs Ženiņš.

421.

J. MISIŅAM
Rīgā 1921. gada 11. augustā

Cienījamais draugs!

Nosūtu še: Bienemann [2 nesalasāmi vārdi] paturu: Ungnad, «Dievs un velns».

Grieķu vēsturi (neatminu autoru) nosūtīju Jums caur V. Zeppes jaunkdzi jau kopš 3-4 mēnešiem, ja nau dabūta, tad es pieprasīšu viņai (viņa pie manis vairs nestrādā). Vai Plutarha sējumus Jūs esat saņēmuši? Tos arī nosūtīju līdz ar grieķu vēsturi.

Liels paldies par atļauju lietot «Cīņa par nākamību».

Vai Jums ir «Jāzeps», vācu tulkojums, ja ne, tad to nosūtīšu.

Še arī viens «Nemierīga sirds».

                                        Sirsnīgs sveiciens

                                                            R.

11.8.21.

422.

J. MISIŅAM
Rīgā 1921. gadā, pēc 11. augusta

Ļoti cienīts Misiņa kgs.

Še būs atpakaļ Ungnads, Gilgamešs, un lūdzu dot man kādu krievu teiku krājumu, kur būtu Илья Муромеца un citas Kijevas teikas, arī Святогор. Bija pirms kara kāds skolu izdevums, kur bij visas teikas iekšā, bet nezinu, kā sauc.

Vēstules kreisajā malā pierakstīts:

Daudz mīļu labdienu.

                            R.

1921.

423.

ASPAZIJAI
Lugāno 1921. gada 31. augustā

M. s. i., esmu jau Lugānā un labu daļu no darbiem izdarīju. «Induls un Ārija» bija nolikts bankā. Paņēmu vajadzīgos rokrakstus, iznāk liela paka. Tavu naudu nevarēju izņemt, jo nebija pilnvaras; cena kritusi, bet ne sevišķi daudz. Paņēmu no savas naudas. Rinoldi tāpat nedod mēbeles un arī nepērk, jo neesot zīmes no Tevis un manis pat neesot redzējis. - Par transportu runāju Cīrikā; viņam jāraksta uz Stetinu, dabūs atbildi pēc 5 dienām. 90 fr. vēl jāmaksā. Biju Bāzelē, 3 dienas, nedabūju austriešu konsula. - Biju pie Saagera. Cerības nau lielas. - Ceļš izmaksāja maz - tikai 5000, Šveices naudā ap 75 fr. Rīt parīt braucu uz Milānu. - Būtu labi, ja es atrastu Rīgā namiņu nopirktus, kur varētu mierā palikt un strādāt. Lido, lido.

Atklātnes malā pierakstīts:

Daudz mīļu sveicienu Priedkalnam.

424.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1921. gada 2. septembrī

M. m, s. i., rīt braucu uz Milānu. Nodzīvoju še vairākas dienas, apmeklēju vecos paziņas, izstaigāju visus vecos celiņus, izsēdēju visas vecās vietas, kur strādāju. Viss vēl tāpat kā bijis, ne cilvēki, ne ceļi, ne vietas nau grozījušies. Pilnīgs miers, pilnīgs skaistums, kas sasniedzis augstības pakāpi un vairs neiet nekur tālāk. Te labi atpūsties, labi apmierināties galīgi. Bet vēl es neesmu i ik tāļi, kad padomā vien uz to, top bailes. Man jāiet daudz tāļāk. Varbūt gluži, pa jaunu. Nu es esmu redzējis savu pagātni, visas atmiņas izbaudījis un atradis, ka mani še nekas nevar siet, ne vietas, ne cilvēki. Es priecājos tomēr, ka biju še, labi tā tikt galā ar savu pagātni. Man viņa bija sagatavojums, nu jāiet jaunā darbā un gaitā. Es nāku drīz atpakaļ, jo nau laika meklēt. Visi mīļi cilvēki, bet man vienaldzīgi. Lido, manu mīļo sirdsiniņ, lido.

425.

ASPAZIJAI
Milānā 1921. gada 5. septembrī

M. s. i., esmu Milānā, teātris [lielais?] vēl nau atvērts. Iebraucu šodien, tikai maz varēju izdarīt. Toties austrieši ļoti laipni, deva man 50% ceļoju[ma] atviegloju[mam], jo es braucu uz Vīni, uz messi. Vīnē laikam daudz kur nebūšu. Varbūt braucu atpakaļ uz Milānu. Bet gribas mājās. Žēl, ka tomēr nebraucām abi. Lēti pirkumi. Sāc jau gaidīt. Drīz būšu mājās. Lido, mīļo iniņ, lido.

426.

ASPAZIJAI
Vīnē 1921. gada 9. vai 10. septembrī

M. m. s. in., nupat izbraucu no Vīnes. Venēcijā sabiju vienu dienu - tas ir sapnis, kas patiesība. Vīnē nosēdēju 3 dienas, teātri, teātru izstāde, mākslas. Biju pie Burgteātra, solījās dot atbildi pēc nedēļas. Negribu gaidīt tik ilgi. Braucu uz Prāgu, tur es teātri skatīšu. Noguris esmu ļoti. Lido, lido.

427.

ASPAZIJAI
Prāgā 1921. gada 11. septembrī

M. s. in. Atbraucu vakar Prāgā un ar lielām grūtībām sameklēju sūtni Šreineri. Uzņem mūsējie un čehi mani še ļoti labi un sirsnīgi; esmu ļoti noguris un nevaru pieņemt svinības un mielastus. - Bet nu dzirdu, ka Tu no manis vēl 30. augustā neesot saņēmusi nekādas ziņas un uztraucoties. Es Tev esmu rakstījis no visām lielām pilsētām: no Berlīnes pāris reizes, no Bāzeles, Lugānas, Milānas, Vīnes. Tu nu gan jau būsi dabūjusi. Neuztraucies, mīļo sirdsiniņ, man jau nekas nevar notikt. Turies Tu tikai vesela. Vakar aizsūtīju Tev no Prāgas telegrammu. Lido, Lido.

428.

ASPAZIJAI
Prāgā 1921. gada 13. septembrī

M. s. in., šodien es braucu prom no Prāgas uz Berlīni. Tur vēl tikai lūkošu satikt Reinhartu un tad projām uz mājām. Še, Prāgā, mani saņēma ļoti labi. Avīzes visas ziņoja par manu iebraukšanu, atstāstīta mana saruna ar avīzes redaktoru (tas ir ārlietu ministra orgāns). Apmeklēju visus teātrus un direktorus, visur liela pretī nākšana. Bet nu jābrauc uz mājām. Citādi būtu vēl man par godu sarīkojuši mielastu u.t.l. Lido.

429.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gadā, ne agrāk par septembra beigām

Mīļā zelta māsiņ, atkal piepeši jāraksta; nezināju, kad aizbrauks, un domāju, ka jau ir prom. Nu jau vakars, bodes visas slēgtas, nāk līdzi tikai tas, kas mums še mājās ir: 2 zaptes, sviests, bundžiņa piena, 2 tāfeles šokolādes, 2 butes un medus podiņš. Palūkošu, vai nebūtu iespējams arī kārtīgi sūtīt. - Veselība pavāja, Elzai sāp acis, man nervi sāk atkal bojāties, par daudz man še tās kustības, būs jāliekas uz miera un literatūru, komisijas un teātris aizņem visu laiku. Ārzemju ceļojums man iznāca pārāk sasteigts, teātra dēļ, neatpūtos, bet noguru. Daudz, daudz mīļu skūpstu.

                        R.

430.

LAIKRAKSTA "LATVIS" REDAKCIJAI
Rīgā 1921. gada 30. novembrī vai 1. decembrī

Uz pastāvoša preses likuma pamata lūdzu uzņemt sekošo: «Latvis» 30. novembrī, š. g., raksta, ka par viltotas naudas izplatīšanu apcietināta citu starpā Vilhelmīne Zeppe, kura esot mana sekretāre. Tā nau patiesība. V. Zeppe, kura bija Tautas augstskolas sekretāre, izgājušo ziemu man norakstīja dažus rokrakstus. Kopš vairāk nekā pusgada man nau bijis nekādu sakaru ar viņu.

431.

J. JAUNSUDRABIŅAM
Rīgā 1921. gada 19. decembrī

19.12.21.

Dārgo, cienīto kolēģi,

Jūs esat mākslenieks divās mākslās, Jūs dzīvojat divām dvēslēm, abas mums sirsnīgi mīļas un tuvas. Ar abām dzīvojat divus mūžus par godu un prieku mūsu mīļai Latvijai.

Jūs sveicina Jūsu lielajā dienā.

432.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gada decembrī

Mīļo zelta sirds-Doriņ, atkal gadījums aizsūtīt Tev pāris vārdiņu. Ciema kukuli šoreiz nevarēs, jo Pauls ir pārāk apkrauts pakām. Bet varbūt būs iespējams oficiāli ko sūtīt, ar muitas nodokli. Jūs esot pirms četriem mēnešiem bijuši veseli, cerēsim, ka arī tagad iet labi ar veselību. Mēs šogad vēlāk, bet tomēr sākam just ziemeļu klimatu; es sāku jau gripoties un laikam vajdzēs drīz likties galīgi gultā. Viņa citādi būtu panesama, tikai stipri novājina spēkus. - Uzveda nupat «Spēlēju, dancoju», bet diezgan neizdevīgi; uz svētkiem varbūt izlaidīšu mazu dzeju grāmatiņu, to tad Tev piesūtīšu.

Vēstules malā pierakstīts:

Mīļi, mīļi, sirsnīgi sveicieni un skūpsti, mīļo [dārgo?].

                                                            R.

433.

D. STUČKAI
Rīgā 1921. gada decembrī

Mīļā, dārgā sirdsmāsiņ, atkal labs gadījums Tev aizsūtīt pāris rindiņas un sveicienus; varbūt pat izdosies kāds mazs ciema kukulīts. Mums pašlaik nevaļa tāda, ka pārejam uz citu dzīvokli, vakar un šodien. Tas mums ir jau ceturtais dzīvoklis īsā laikā; mums nau īsti vietas dzimtenē.

Ar veselību iet mums ļoti vidēji. Pirmais laiks aizgāja ar iepazīšanos, nu tas ir panākts, un tie pienākumi, kas ar to savienoti, sāk jau it jūtami spiest. Gribēju atpūsties ārzemēs, bet iznāca tikai liela skriešana, visilgākais biju vienā vietā, savā Castagnolā, tikai 5 dienas. Itālijā nedabūju uzturēties; teātrs sauca atpakaļ. Nu atkal dienas darbā un ilgas tikt atkal reiz pie sava darba. Par Jums es dzirdu šad un tad, ejot labi: Jūs esot veseli. Es sajūtu dzīvi Jūsu lielo mīlestību. Šoreiz daudz labu dienu, man sola drīz atkal gadījumu. Mīļi, sirsnīgi skūpsti.

                                                        R.