434.

ASPAZIJAI
Rīgā 1922. gada 5. janvārī

Manu mīļo, dārgo sirdsdzīvībiņ, nu jau ir atkal viss labi, tikai nogurums būs mums abiem nn darbi tā neveicas. Nespiedies, mīļo draudziņ, uz darbu šis kongresu dienas! Pārlaid tās bez darba, gan vēlāk panāksi. Bet tagad ar lugu. Tu pārāk nogursi. Un tie kongresa darbi arī ir jādara. Nevar atturēties! Tas mums dikti kaitētu. Atliec uz pāris dienām lugu! Klausi zinātājam! Man arī uzdots darbs: atmiņas par soc. dem. presi; jāuzraksta līdz sestdienai. - Tātad Tu gatavojies nolasīt rit, Matīsielā Nr. 11/13 dzīv. 6, manu vēstuli un parunā arī pats kādu vārdu. Sestdien aizej uz Amatnieku biedrību, un var gadīties, ka Tev tur arī jārunā. Tad ir viss beigts, un svētdien Tu vari mierīgi atpūsties vai jau strādāt. Ar A. Brigaderietes listēm. Tu laikam esi pārskatījies. Tā liste, ko puika atnesa, bij tikai priekš dāvanas vai puķēm no teātra. Uz svētku komitejas listēm mums tā kā tā jāzīmē. - Mantiņas dabūju no Rijnieces, lido. Un nu, mīļo sirdsiniņ, upurē šis 3 dienas partijai un sāc pēc tam strādāt. Es uzrakstīšu «S[ociāl]dem[okrātam]» un tad arī strādāšu.

Lido, lido, lido.

Mīļo sirdsiniņ, Gulbja vēstulē ieliec to ģīmetni no Cimdina. - Pie Paula neej; es pārdomāju citādi. - Lido, mīļo sirsniņ.

435.

ZELTMATIM
Rīgā 1922. gada 5. janvārī

Mīļais cienītais Zeltmata kgs!

Ar izrādi par labu A. Brigader jkdzei tā ir, kā Jūs rakstat. Rapas kgs, nepazīdams mūsu apstākļus, pārpratis. Izrāde A. B. par labu ir domāta kā ārpus kārtēja, izdodot telpas; es tādēļ biju teicis, ka pirmdien, 9. janvāri, būtu atdodama jubilejas komitejai. 10. janvārī īstie svētki, tātad abas dienas sanāk kopā; tāpat kā jau bija ar Poruka svētkiem. Uz Poruka piemēru es arī aizrādīju komitejas sēdē. Es arī tiku minējis summu, 10000 r. kuri nāktu par teātra izdevumiem. - Lūdzu, man paziņojat, kā lieta nokārtojas.

Daudz mīļu sveicienu un labāko vēlējumu uz jauno gadu! man žēl, ka nebiju vairs mājā un nesatiku Jūs.

5.1.22.                      Vēlreiz sirsnīgi sveiki -

                                                    Rainis.

436.

A. BRIGADEREI
Rīgā 1922. gada 10. janvārī

Augsti cienītai dzejniecei Annai Brigader.

Latvijas rakstniecības saulaini skaisto, brīnišķo ziedu 25 gadu godasvētku dienā apsveicam no visas sirds un novēlam ilgus, laimīgus gadus vadīt darbā, sekojot pašfs izvēlētam talismanam, mātes vārdiem: «Augšā, laukā spoža saule!»

            Rainis.

Rīgā

10.1.22.

437.

T. NANEI
Rīgā 1922. gada 30. aprīlī

Jūs esat dziļi deprimēta un uztraukta. Tas nāk no pārpūliņa, skolu nobeidzot un kursos strādājot, un no pastāvīgām domām par nākotni un nepiepildītām cerībām. Kad Jūs zinat cēloni savai depresijai, tad Jūs varat viņu savaldīt un izklīdināt. Vai Jūs spriežat pareizi, kad sakat, ka Jums nau spējas būt par īstu skolotāju? To Jums iedveš Jūsu nospiestais garastāvoklis. Neticat tam. Jūs jau reiz maldījāties spriedumā par skolotāja uzdevumu un vēlāk atzināt, ka viņš skaists. Varbūt Jūs tagad no sevis prasat par daudz? Es zinu to, ka katrs mākslenieks ir īsts tikai tad, kad viņš par sevi šaubas. Un skolotājs ir arī mākslenieks. Jūsu šī un agrākās vēstules man rāda, ka Jūs esat meitene ar dziļu sirdi un prātu un augstiem ideāliem. Tādas taisni kā radītas tam ideālākam darbam, kāds mums Latvijā, - jaunās paaudzes sagatavošanai uz nākotni. Lai politiskā dzīve pie mums cik greiza, tautu un valsti var vēl glābt mūsu kultūra, un tai pamats - skola. Mērķis liels un skaists, tas lielākais un skaistākais, nesakat bez pietiekošas, pamatīgas pārbaudes, ka Jūs viņam nederat. Bet negribu liegt un Jums tas jāzin: tas arī tad grūtākais darbs, kas prasa vislielākos upurus, visu cilvēku un lielu cilvēku. Es gribu atbildēt arī uz Jūsu sīkākiem jautājumiem: lūgt augstskolā, lai atlaiž lekciju naudu - nau žēlastība, bet Jūsu tiesība, to prasīt nau jākaunas. - Skolotāju daudz vajga un vajdzēs, sevišķi uz laukiem un Latgalē; eksistence nespoža, bet kaut cik nodrošināta. Citur vietas dabūt, īpaši Rīgā, gandrīz neiespējami. Skolotājas amats būs Jums līdzeklis maizes pelnīšanai, bet no Jums atkarājas, ka netiekat šabloniska skolotāja, - un Jūs esat ideāliste. - Dzīve un skola nau ideāli nostādītas, - jā. Darat Jūs viņas ideālas! Tas ir arī Jūsu uzdevums. - Dzīve ir grūta; - kad dzīve nau eksistence vien, tad jau viņa daudz zaudē no sava grūtuma, jo Jūs viņu paceļat ideāla augstumos; tas ir prieks; tas ir pēdējais prieks, kad cita nau. Bet ir prieks. Es nezinu, vai esmu spējis Jums palīdzēt ar saviem vārdiem, ar kādiem es pats sevi mierinu? Vai esmu rakstījis to, ko Jūs gribējāt? Man tik likās, ka tam, kam pašam grūti, ir viegli palīdzēt citam. - Ja es Jums varu vēl ko līdzēt, rakstat. Esat nu sirsnīgi sveika un sveicinat tāpat savu draudzeni. Pagaidām nobeidzat kursus un ejat par skolotājām - gan jau gadīsies vietas kopā, - atpūšaties, un līdz ar atpūtu nāks atkal labāks garastāvoklis, un Jūs uzskatīsat dzīvi mierīgāk. Ja Jums citas dziņas, varbūt varēs arī tām sekot: augstskola. - Aspazija saka: jaunam būt., nekas nau grūt.

Vēlreiz daudz labu dienu

                            no Jūsu Raiņa.

30.4.22.

438.

LATVIJAS UNIVERSITĀTES MĀCĪBU SPĒKIEM
Rīgā 1922. gada 7. maijā

7.5.22.

Ļoti cienītie, dārgie kolēģi!

Avīzēs lasu, ka Raiņa bulvāri Augstskolas namam ielas nosaukumā nokasīts mans vārds. Tas jāuzskata kā naidīgs akts pret mani un kas dara man neiespējamu līdz incidenta noskaidrošanai tanī pat Augstskolas [namā] lasīt šodien lekciju, uz kuru Jūs bijāt mani laipni aicinājuši un ko es ar prieku apņēmos.

                            Patiesā augstcienibā.

439.

M. KUMSĀREI
Rīgā 1922. gada 24. jūnijā

Rīga, 24.6.22.

Sirsnīgi sveika, mīļā jaunkundze, un daudz paldies par Jūsu izjustajiem sveicieniem Aspazijai un man! Kad lasu Jūsu sajūsmināto aprakstu par Kultūrsvētkiem un atminos visas publikas laipnību pret mani, sevišķi atceros mazās meitenītes, kas mani pavadīja, tad ar prieku vien domāju uz tām dienām. Nekas jauns uz ilgu neuzvar, tā ir mana pārliecība; nebaidieties par mūsu Latviju. Saņemat mūsu sirsnīgākos vēlējumus.

                                        Jūsu Rainis.

440.

T. IVANEI
Rīgā 1922. gada 28. jūnijā

Ļoti, ļoti atvainojos, ka nerakstīju agrāk: bij darbs un biju un esmu vēl nevesels; tagad svētkus izlietoju slimošanai. Vēlu Jums svētkus izlietot labāk. Un ne vārda vairs par spēku izsīkšanu! Jūs pašos jaunības spēka gados. Es zinu, ap to laiku arī man bij vislielākās šaubas par sevi un ļaudīm: pārvarīgs daudzums iespaidu un spēki vēl nau vingroti viņu kārtošanai un aptveršanai. Nu pats sev liecies lieks; nu vārdi liekas frāžaini; nu netici ne sev, ne citiem. Ar laiku tik attīstās spējas saprast sevi un pasauli. Bet līdz tam var turēties pie droša vada: nevēlēt nekam jauna, nedarīt nekad varu un - radīt labu, no tā atvasinājas viss cits: sagatavot savus spēkus darbam priekš citiem, - mums speciāli: uzbūvēt jauno brīvo Latviju, - darbu ir tūkstošiem, tuvākais - sevi uzbūvēt. Es to visu tagad varu skaidri teikt, savā jaunībā es to nezināju un par to šaubījos. Jūs laikām tāpat darīsat, un es Jums nekā nevarēšu palīdzēt, un es Jums tā gribētu palīdzēt!

Jūs sakat vēl: Jūsu intreses un Jūs pati saskaldītas. Tas nau saskaldījums, bet iespaidu vai intrešu daudzums, kas Jums pretī nāk. Jūs mācīsaties kārtot un aptvert, tikai zināt, ka to var mācīties; mācaties. Izglītības pārtraukšana tagad Jums būtu tiešām bīstama, bet arī būdama par skolotāju, Jūs varat un Jums jāturpina izglītība. Muļķības darīt liekas patīkami, bet var tās atriebties visu mūžu. Es nezinu, ko Jūs saucat par muļķībām? Dažas varbūt arī svētīgas. - Jums varbūt spētu palīdzēt ne spēks no āras, bet no iekšas. Jo galvenais palīgs ir katrs pats sev. Iekšējs spēks tik jāierosina. - Man ir tik skaidras, gaišas un mīļas atmiņas par Jums un Jūsu biedreni, tā diena kā dzīva manā priekšā, es nevaru citādi domāt: ka Jūs tiksat drīz cauri visām šaubām un būsat laimīga. Mīļi sveicieni Jums un Jūsu laipniem vecākiem un draudzenei.

Vēstules malā pierakstīts:

Kad jūtaties nelabi, atnākat; kad laimīgi, es no tāles priecāšos līdzi.

441.

T. IVANEI
Rīgā 1922. gada 1. septembrī

Sirsnīgs sveiciens mīļajam saules bērnam, kas uzzied, tiklīdz atspīd saulīte, un nolaiž acis, kad pāriet mākonis pār debesīm! Mākonis pāriet, ziniet to: ikkatrs saākonis, pats tumšākais, ir vēl līdz šim pārgājis, bet saule paliek un paliks arī turpmāk. Nebēdājaties nekad. Jums jaunībā jāsasmejas prieks priekš visas dzīves; tagad pats priekalaiks, kad visi spēki zied. Un Jums ir daudz skaista spēka, tādēļ Jums tā pār malām pārplūst jūtas. Jūs pēc dabas esat dzejniece vai māksleniece; Jums jāatrod savām jūtām izteiksmes veids, tad Jūs būsat laimīga. Var dzejnieks pilnam izteikties arī nerakstot pantus, dzīvi darot par dzeju; tas ir augstākās dzejas veids. Tādu dzejnieku daudz, tik viņus nezina. Bet viņus apkārtne sajūt kā saules siltumu. Rahele Varnhagen bija tāda. Un vai beigās priekš mums Jēzus nau arī tāda patība? Jo viss dogmatiskais no viņa jau tagad atdrūp nost. Es nezinu uzrādīt piemērus, kuri Jums derētu, Visa grūtība tā, darboties un tomēr cilvēkus mīlēt. Un Jūs esat darbīga, un jūtas Jums spējas un dziļas. Savu draudzeni Jūs stipri mīlat; mīlat arī citus tāpat. Darbu gan atradīsat visur. Un neizbaidāties par savu pirmo lielo zaudējumu: draudzene Jūs mīl arī tagad vēl tāpat kā Jūs viņu, un mīlēs Jūs arī vēlāk. Bet zaudējums ir jau tas, ka Jūs to domājat. Tikai caur to Jūs arī iegūstat: sevi pašu. Jūs atdalīsaties arvien vairāk no apkārtnes par savu īpatnēju pasauli, - Jums tas sāpēs, bet vai ābolam arī nesāp atdalīties no ābeles un krist zemē; viņš tur izaugs par jaunu ābeli. Kas zin, kas no Jums izaugs? mūsu strādniecībā tik daudz skaista spēka. - DDabūt abām kopā vietas, tas ir laimes gadījums, uz laimi dibināt nākotni nevar, laime nau pamats, bet panākums. Tagad Jūs neatlaižaties vietcj meklēt, dabūsat, un pieņemat visādā ziņā: darbs Jūs nomierinās, Jūs atradīsat sevi un savu saskaņu ar citiem. Tad pamazām taps labi. Nebēdājaties nekad! Paskataties šodien saulītē kā es, un Jūs spīdēsat. Man ar saulītē jāskatās, jo es atkal reiz mocos ar savu gripu un guļu gultā; tādēļ Jums arī agrāk neatbildēju. Bez tam es pa šo atpūtas laiku strādāju, jo citādi darbam neatrodu laika. Un nu, nebaidaties, mīļo saules bērni. Mākonis pāries. Un, kam nau neviena cita drauga, tam es draugs. Bet Jūsu draudzenei uzglabājat arvien tās pašas siltās jūtas, būs siltāk viņai - ij Jums.

                                                Daudz saulītes!

442.

FIRMAI «VALTERS UN RAPA»
Rīgā 1922. gadā, starp 2. un 20. septembrī

Cien. firmai «Valters u. Rapa».

Ļoti godātie kungi!

P. Ērmaņa antoloģijā varat ievietot arī manus dzejoļus. Mans facsimile še līdzi.

Uz Jūsu laipno priekšlikumu nodrukāt kādu no maniem darbiem varu Jums paziņot, ka acumirklī galīgi gatava man nekā nau, bet šoruden, pēc pāris mēnešiem, var gan būt drukājami šādi raksti. 1) Dramatiskā formā izstrādāts un papildināts «Ave sol». 2) Bērnu grāmata: oriģināli un tulkojumi, kuri pa lielākai daļai parādījās izkaisīti dažādos Plātesa firmas izdevumos. Ilustrācijas pie dažiem bij toreiz klāt, un laikam būs iespējams dabūt klišejas vai akmeņus firmas noliktavās. 3) Mākslas tulkojums no slavenām un labi ejošām grāmatām: «Tao te king» un «Gilgameša eposs» (gabals no šī bij nodrukāts «Nemierīgā sirdī»).

Jūs sveicina visā augstcienībā J. Rainis.

443.

T. IVANEI
Rīgā 1922. gada 29. oktobrī

Sirsnīgi sveika, priecāšos Jūs redzēt še teātri, apm. no 1-3. Priekš Jūsu apgādājamā pūlēšos darīt, kas iespējams. Gribas dzirdēt, kādēļ Jūs atkal atmetat studijas; vai tik tas nau iemesls Jūsu, kā liekas, itin drūmam garastāvoklim. Jums vārdinš: «lai!», man «ies»; ņemt labāk manu.

            Daudz mīļu sveicienu -

                                Rainis.

29.10.22.

444.

T. IVANEI
Rīgā 1922. gada 21. novembrī

Sirsnīgi sveika, Jums taisnība, ka dzīve ir par daudz smaga; es redzu to ikdien no tik daudziem piemēriem, garīgi un materiāli. Bet pēdējais solis arvien vēl ir par agri sperts. - Jums straujš temperaments, Jums sevišķi jāsargās no ašuma. Lūkosim vēl vienu ceļu: atnākat uz teātri, es došu Jums vienu rekomendācijas vēstuli, Jūs aiziesat, un varbūt izdodas.

                Vēlreiz sirsnīgi sveika.

                                    Rainis.

21.11.22.