464.

T. IVANEI
Rīgā 1924. gada 12. janvārī

12.1.24.

Jūsu solis pareizs, braucat uz Kokorevu, latgaliski iemācīsaties aši un visādā ziņā darīsat darbu - par labu vispārībai un sev. Jo ari Jūs tapsat darbā brīva no visām šaubām un nelabām sajūtām. Jums bija spēks sakrāts un nekur nelikts lietā, sulas kokam rūgst, lietā liktas dara zaļu visu apkārtni. - "Negribu no Rīgas braukt projām, bija tik labi, radās enerģija u. t. t." - visas tās tikai iedomas, jo vēstuli priekš tam Jūs rakstāt galīgi pesimistiski un paredzat, ka tiksat pat par "cienīgu dāmu".

Tātad braucat vien, un netiksat par "cienīgu dāmu", bet par cienīgu cilvēku. Un zinat, ka "ar galvu var pret sienu skriet". Tā "mazs puteklīts" top par sauli. Ja ar Kokorevu neizdodas, meklējat citur vietu, bet tūliņ.

Daudz labu dienu darbā.

                                Rainis.

465.

L. BERTOLJO
Rīgā 1924. gada 15. aprīlī

15.4.24.

Dārgie draugi, dārgā Lina. Esmu saņēmis visas laipnās vēstules, man ļoti žēl, ka neesmu varējis atbildēt. Es nepanesu savas dzimtenes skarbo klimatu, savos trimdas gados esmu pārāk pieradis pie skaistās Tičīnas maigā klimata. Tagad vienmēr ciešu no dažādām slimībām, nespēju atbrīvoties no gripas, kura mani pavisam nomoka. Arī ko strādāt vienmēr ir pietiekoši un brīžiem pat pārāk daudz, tā ka neesmu labā garastāvoklī.

Vispirms saņemiet manus vissirsnīgākos novēlējumus māsas kāzās. Viņa sagādājusi lielu prieku, tik skaistai jaunkundzei dzīvē jākļūst ļoti laimīgai, un es esmu pārliecināts, ka liktenis ir sagatavojis tūkstoš dāvanu čaklajām, mazajām rokām, kuras tik daudz darījušas draugu labā. Esiet laimīga, dārgā Līna, ienesiet laimi sava vīra mājā, izveidojiet tur ligzdu visam labajam. Vēlreiz vissirsnīgākie novēlējumi!

Tagad man jārunā par manas dzimtenes mazāk patīkamajām un mazāk laimīgajām lietām.

466.

LAIKRAKSTA "LATVIS" REDAKCIJAI
Rīgā 1924. gada 16. oktobrī

16.10.24.

Cien. redakcija!

Daži mani draugi uzaicina mani, lai es griežoties pie Jums ar šo paskaidrojumu Prūsas lietā.

Jau kopš pusgada redakcijas avīzes esot atradušas jaunu cīņas ieroci pret mani, kādu visplašākās aprindās nepazīstamu rakstnieci Prūsu, kura apgalvo, ka es viņas lugu esot piesavinājies un izdevis par savu; viņa visu laiku pūloties izaicināt mani, lai es sāktu ar viņu polemiku, kas viņai būtu vislabākā reklāma. Bet kā lai lācis polemizē ar mušām un odiem, un citiem smičiem, kaut arī mušas būtu diez cik dullas? Lācis kaunētos no tādas "cīņas" un vai tā jel maz vajdzīga?

Un itin savāda šoreiz būtu tā "cīņa", jo taču abas lugas, tiklab Prūsas, kā arī mans "Mušu Ķēniņš" ir klajā iznākušas, katrs var viņas nopirkt un pats pārliecināties, ka Prūsas luga nau mana luga un ka nau literatūrā diletantisms, un Prūsa nu nemaz nau Rainis. Kādas te vajga goda tiesas, ka katrs tāpat skaidri redz? Goda tiesa vajdzīga tikai diletantam priekš reklāmas: lūk, kas es par ievērojamu personu! ar mani jācīkstas vecam rakstniekam! Muša pret mušu ķēniņu.

Uz rakstnieku biedrības jautājumu par goda tiesu es atbildēju: lai to rīko, es tur nepiedalīšos; biedrība jau var viena pati izspriest ar saviem ekspertiem, vai es noziedzies, un spert pret mani soļus, es pretī nerunāšu.

Bet es esot kā teātra direktors Prūsas lugu pazinis, apspriedis un neuzņēmis repertuārā. Uz to man jāsaka: ka diletanta darbu jau var pazīt no nedaudziem skatiem, tā arī es izlasīju pirmo cēlienu un tālāk netiku, jo man pietika.