482.

K. EGLEM
Rīgā 1926. gada 11. janvārī

Ļoti cienīts Egles kungs!

Daudz laimes jaunā gadā un daudz paldies par piesūtītiem laikrakstiem - "Latvju Grāmatu." un "L[atvijas] Jaunatni"; varbūt kā mazu atmaksu Jūs ieskatīsat šos pāris dzejoļus jaunības laikrakstam no Aspazijas un manis. "Latvju Grāmatai" es ceru uzrakstīt kādu apcerējumu, kad spēšu cik necik vairāk strādāt.

Mīļš sirsnīgs sveiciens Jūsu dārgai kundzei! Kā iet ar "Muromieti"?

                    Visu labu no Jūsu

                                    Raiņa.

11.1.26.

483.

BEĻĢIJAS SŪTNIM LATVIJĀ
Rīgā 1926. gada 18. janvārī

18.1.26.

Esmu sajūsmināts, ka man piešķirts Beļģijas Leopolda ordenis, kas domāts kā Beļģijas cienīgs kultūras pagodinājums Latvijai. Daudzreiz pateicos Jums par laimīgo ziņu un lūdzu izteikt Viņa Majestātei manu dziļāko atzinību.

484.

K. HISMANAM
Rīgā 1926. gada 24. februārī

24.2.26.

Godājamo, dārgo biedri Hisman!

Tikko saņēmu laikrakstu [N. R. C.?] ar lielo, man tik pagodinošo ceturtdienas rakstu par manu lugu "Jāzeps un viņa brāļi". Tā ir atkal Jūsu mīļā drauga roka, kas mani apveltī ar dāvanām. Gribētos sacīt: kā likteņa roka, bet liktenis jau nav tik mīļš kā draugs. Tūliņ pēc Jūsu ziņas saņemšanas par man piešķirto augsto Leopolda ordeni es oficiāli izteicu savu pateicību garākā telegrammā, gan diemžēl nepareizā franču valodā, bet ar patiesām latvieša jūtām. Bet tagad es to varu darīt pilnīgi oficiāli kā cilvēks un kā biedrs un jūtos no Jums it kā pārnests vecajos ideālistiskajos pirmo ilegālo cīņu laikos, kad Jūs sniedzāt mūsu partijai aizsardzību un palīdzību un mēs veidojām it kā lielu, garīgu "svēto ģimeni". Jūs esat tāpat kā toreiz tas pats brīnišķīgais ideālists un vēršat savu lielo mīlu kā "ģimenes" laimi pret mani, latviešu partijas reprezentantu. Es vēlreiz pateicos arī par mīļo grāmatu velti, no kurām dažas esmu pārtulkojis latviešu valodā.

Šo vēstuli rakstu vēl slimības gultā, bet drīz, līdz ar siltāka laika iestāšanos, jau celšos, lai dotos uz Francijas dienvidiem, kur pavadīšu dažus mēnešus. Pa ceļam mājup es gribētu apmeklēt arī dārgo Beļģiju, kura mums mazajai, tālajai un izolētajai nācijai, šķiet kā jaunās kultūras visaugstākais priekšpostenis un ir mana otrā garīgā dzimtene.

Tūkstoškārt Jums pateicos un uz redzēšanos, uzticamais biedri un draugs.

                            Ar partijas sveicienu.

485.

A. ŠVĀBEM
Rīgā 1926. gada 2. martā

Mīļais, dārgais draugs!

Tu esi no liktens ievests konfliktos, no kuriem nau izejas; nez vai jel ij jaunā iekārtā tie būs izšķirami. Kam tas gadās, tam nevar palīdzēt ij ne labs vārds; uz to tik var noskatīties ar satricinājumu un dziļu līdzjūtību. Tev daudz draugu, kas Tev līdzi cietīs sāpēs; ij mēs esam viņu vidū. Tikai pavadīt uz Meža kapiem mēs nevarēsim aiz mūsu neveselības. Mēs klusi vērosim, ka Tu atkal celsies un pamazām atradīsi mierinājumu savā skaistajā darbā, kuram tā nozīmē nau nekā līdzīga; varbūt Tu jutīsies pat vairāk vilkts uz darbu, un tad būs galā arī prieks.

            Mans mīļais draugs, esi sveiks!

                                            Tavs Rainis.

Torņakalnā, 2.3.26.

486.

D. STUČKAI
Rīgā 1926. gada 11. martā

Mīļo zelta Doriņ,

aizsūtīju Tev labi sen manu kopoto rakstu pirmo sējumu; pēc tam, kopš vairākiem mēnešiem, visu sējumu komplektu, ceru, ka būsi saņēmusi, atsūti man par to ziņu. - Es visu ziemu sagulēju slims ar gripu, arī sirds neesot diezgan laba, kaut gan mani sauc par labsirdīgu. Tagad, 16.3.26., braucu uz ārzemēm, kur palikšu līdz maja sākumam; būšu laikam Mentonā visu laiku. Kad Jums braukums iznāks? - Kā Tev ar veselību? Man stāsta, ka diezgan labi ejot. - Tik vien šoreiz tās vēstules.

                    Sirsnīgi sveicieni no mūsu puses.

                                                        R.

487.

ASPAZIJAI
Berlīnē 1926. gada 17. martā

Lido, esam Berlīnē, viss laimīgi, rīt no rītus būsim Cīrihē. Turies vesels, lido.

                                    Rainis.

488.

O. KLIĢEREI
Berlīnē 1926. gada 17. martā

Esmu Berlīnē, rit braucu tālāk - vesels un sveiks. To pašu ieteicu Tev.

Daudz labu dienu -

                            Rainis.

489.

O. KLIĢEREI
Cīrihē 1926. gada 19. martā

Sveiciens no Cīrihes, kur bija jāpaliek divas dienas, šovakar braucu uz savu bijušo dzimteni un laikam caur Itāliju uz Mentonu. No turienes rakstīšu atkal; naktī gan neguļu, bet turos labi, ko varu ieteikt arī Tev.

490.

E. VOLTERAM
Cīrihē 1926. gada 19. martā

Ed. Volterim.

Ļoti cienītais dārgais draugs, sirsnīgākos sveicienus un vislabākos novēlējumus uz Jūsu lielo goda dienu! Jūs visu garo mūžu esat neatlaidīgi cīnījušies likt pamatu mūsu abu brāļu tautu pašai būtībai, kuras pirmā pavadība un simbols ir valoda. Jūs esat panākuši lielo mērķi, un jaunām audzēm atliek tikai izbūvēt un uzturēt Jūsu darbu. Es jūtos laimīgs, ka pašos sākumos varēju noskatīties Jūsu cīņā un darbā no tuvuma. Jo dziļāk un sirsnīgāk varu tagad līdzi just Jūsu priekam, kad atskataties uz noieto spožo gaitu. Lai gaita turpinājas jo spožāki!

491.

ASPAZLJAI
Lugāno 1926. gada 20. martā

Esmu jau Cīrihē, nodzīvoju še pie dakterienes divas dienas, jūtos labi, veselībai nau neko kaitējusi ceļošana, klimats palīdz, laiks še labs, pilns pavasaras. Šovakar braucu uz Lugānu. Biju pie Fr. Adlera. Biju ari pie [Paulīnes?] Riemera, bet tas nekā nezina par viņas manuskriptu. Esmu vesels, turies Tu arī, mīļo i[niņ], un lido.

492.

O. KLIĢEREI
Lugāno 1926. gada 22. martā

Rakstu Lugānā, antīku lietu pārdotavā, vīrs ir vecs castagnolietis; pazina viņš mani uz ielas. Viss še man pazīstams un mani visi vēl pazīst. Tomēr rīt jau braucam tālāk uz Mentoni. Braucu caur Itāliju. Grūti braukt prom, te tik liels miers un tik skaists, lai tad arī pats laiks apstātos. Apkārt viss zied. Tā būs darīt arī grūti.

493.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926, gada 24. martā

Mīļo draudziņ, esmu kopš vakar vakara Mentonā. Šorīt agri biju jau pastā un saņēmu Tavu kartiņu Nr. 1 no 18. marta; tas ir viss, kaut gan ir jau šodien 24. marts. No ceļa tiku Tev rakstījis: no Berlīnes, no Cīrihas, no Lugānas kartiņu un vēstuli, garāku. Dakteriene saņēma ļoti labi; paliku tur 2 dienas. Tāpat 3 dienas paliku Lugānā, tanti saluti no visiem. No Lugānas nosūtīs to kasti ar grāmatām, kura bij tur palikusi. Tad braucu caur Itāliju uz Mentoni; daudz lētāk, kaut gan bij jāņem vīza. Nu Mentonā būšu Villa Faraldo, bet laikam tikai nedēļu vai divas, jo maksā dārgi - 500 rbļ. Kaut gan bija domāts tikai 300 rbļ. Tad iešu tālāk vecās pilsētās Nimes, Arbes.

Atklātnes malā parakstīts:

Tava kartiņa gājusi 4 dienas. - Rīt atkal rakstīšu. Vesels esmu. Lido.

494.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 25. martā

Mīļo iniņ, vakar rakstīju Tev kartiņu un saņēmu no Tevis, par "poste restante" še ir jāmaksā 20 santīmu. Biju trijās vietās kortelī, jo bija aizņemtas istabas. Rīt būšu paliekošā istabā, vismaz uz nedēļu. Tātad raksti nu uz adresi: Menton, Promenade Garavan, Villa Faraldo, De Hoop. Veselība turas, kaut gan līst un ir auksts. Lido, lido.

495.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 25. martā

Sirsnīgs sveiciens jau no Mentonas. No Lugānas pa 12 stundām izbraucu visu Itāliju; bija jābrauc aši, jo sala. Salst arī še, kaut gan 6° siltuma. Skaisti ir, ir jūra un lielāks plašums arī pilsētā, bet pret Lugānu nau nekā gluži jauna. Ar veselību iet, ko vēlu arī saņēmējai.

                                                        T[avs] Rainis.

Atklātnes malā pierakstīts:

Dzīve dārga, gribu drīz bēgt kalnos.

496.

ASPAZLJAI
Mentonā 1926. gada 26. martā

Mīļo sirdsiniņ, šī būs jau sestā kartiņa un viena vēstule, no Tevis saņēmu tikai pirmo kartiņu no 18.3. Esmu nu pie De Hoopa pansijā; labi gan, bet pilns vāciešu un odu; gribu drīz bēgt. Neesmu vēl sācis strādāt, varbūt tomēr rakstīšu ceļojuma piezīmes. Še drusku saules un daudz lietus. Rīt gribam uz Monte Carlo "puķu kaujā". - Vai Cipariņš samaksāja par dzīvokļu kooperatīvu? Un vai iesniedzi nodokļu listi? - Avīzes izsūti, ja neesi to vēl darījusi. - Kā Tev iet ar veselību? Man iet labi. Lido, mīļo iniņ. Lido.

497.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 26. martā

26.3.26.

Mīļo, dārgo dvēselīt, saņēmu pēc desmit dienu gaidīšanas Tavu vēstuli, - kas Tu par skaistu cilvēku, kas par skaistu vēstuli! Kartiņas Castagnolā nebiju saņēmis, biju tur tik 3 dienas, rakstīju nupat, lai man piesūta šurp. Tāds prieks man par Tevi un tāds par mani, ka Tu man dota! Tu esi īsts cilvēks un kas Tu vēl tiksi! Tu gribi būt stipra un gudra, - tas Tev stāv priekšā un to Tu sasniegsi; lai strādātu, tas ir vajadzīgs, bez tā top tikai par jūsmotāju. Sāc nu strādāt; Tev par apmieriņu varu teikt, ka es arī līdz šim neesmu strādājis, bet nu šodien sākšu; nevajga kreņķēties, ka nau sācis, bet vajga sākt, kaut arī vēlu. Ņem tūdaļ kādu priekšmetu un noliec eksāmeni, ņem civiltiesības. Es sākšu ceļojuma aprakstu. Nau labi padoties meklēšanas un neatrašanas jūtām. Vientulība jau paliek arī strādājot, bet pie vientulības pievienojas visa pasaule un viņa pieder Tev. Un mums, vientulniekiem, vajga ņemt pasauli, kas varam. Tev vajga ņemt arī Tavu Jurģīti un neatbaidīt, mums, vientulniekiem, vajga būt labiem. Tā tik mēs varam izpirkt savu vainu, ka esam vientuļi, t. i., nedodam sevi visu pasaulei. - Tu mini savā vēstulē, ka es Tev pārmetis noslēgšanos, un baidies, vai es arī tagad to nesajutīšot, - nē, manis priekšā Tu nenoslēdzies, Tu izteic savas jūtas bagāti, un izteic skaisti, tik mīļi Tu arī slavē mani, ka man pat nau kauns to klausīties. Tik daudz poēzijas Tavā vēstulē, tādēļ ka Tu pati sevi dodi tik pilnīgi un dziļi, kad Tu nu ietu soli tālāk un izteiktu arī Tevis uzņemto ārpasauli, piem., savu vēsturi, savu romānu. Raksti viņu man pa 2 lappusītēm katrā vēstulē. - Savu ceļojumu Tev neaprakstu, Tu varbūt lasīsi par to avizēs, kad man iznāks apraksts. Skaisti te ir, bet nekā tāda, ko nebūtu varējis iedomāties pēc Castaggnolas. Miers te arī ir, tika es neesmu diezgan viens un brīvs: mīļi cilvēki mani pavada, bet pavada uz savu pusi. Bet visumā es tomēr esmu mierā un kluss un atpūšos, un šinī virzienā ies vēl labāk, jo - jo esmu dabūjis Tavu mīļo vēstuli, t. i., mani ceļ jauns skaists spēks uz dzīvi; es vēl nezinu, uz kurieni, uz kādu mērķi, bet es dzimstu no jauna, mostos un redzu nākam dienu, neapzinīgi iepriecājos nezinu uz ko. Man labi, un ceru, būs vēl labāk. Bet nu Tu? Vai jūties arī labi? vai būs Tev vēl labāk? Pabalsti savas dziļās jūtas, savu gribu tapt stiprai un gudrai - pabalsti ar miesas stiprumu: vingro, mazgājies, elpo, topi ar stipra un gudra miesā. Ja jau jaunai dzīvei jāsākas, tad mums abiem jābūt labi sagatavotiem uz viņu. - Cik Tava vēstule ir iznākusi viegla un skaista, tik mana smaga, bet Tu jutīsi ij tā jaunu vieglumu vismaz mani pašā. Še drusku saules, daudz lietus un daudz nežēlīgu odu, es gluži raibs nokosts. Daudz vecas anglenes, bet daudz arī puķu, un es tagad sāku redzēt ij puķes. Tu man viņas rādi. Priecājos, mīļo dvēselīt.

                    Tavs R.

Vēstules malā pierakstīts:

Atsūti jaunu savu ģīmetni. Drīz, drīz.

                                            R.

498.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 27. martā

Mīļo sirdsdraudziņ, šī būs jau astotā kartiņa, ko Tev rakstu; bet saņēmis esmu tikai vienu pašu. Avīzes ar vēl nau atnākušas, kaut gan jau vienpadsmitā diena. Pie mums līst cauru dienu; gribējām uz Nizzas puķu svētkiem, neiznāca. Dzīve še lēta, produkti maksā bieži tikai pusi no mūsu cenām. Ar 10 000 rbļ. varētu še iztikt abi divi. Esot arī lētas īres, un pirkt villu arī varot jau par tik, cik maksā mūsu namiņi. Ar veselību iet labi, reti sāp roka, sirds nesāp; gulēt vēl neguļu labi. Nez kā Tev iet, jo pat Parīzē esot 10° aukstums. Žēl, ka nevarēji līdzi atbraukt. - Dakteriene ieteic, lai braucot uz Ēģipti, uz rudeni. Turies veselībā, lido, mīļo iniņ.

499.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 29. martā

Mīļo sirdsiniņ, nu jau divas nedēļas, kopš esmu prom no mājām; esmu rakstījis desmit, kartiņas un saņēmis tikai vienu. Nu es rakstīšu vairs tikai tad, kad saņemšu no Tevis. Kur vaina, nezinu. Atnāk vēstule pa 4 dienām, kā Tava pirmā. - Paņēmu Lugānā savus rokrakstus, bet franču P. Fora ievada "Uguns un nakts" tulkojumam nebija tur. Nu nezinu, kur to vēl meklēt. - Te visu laiku līst, bet citādi silts. Tikai pa naktīm nevaru gulēt odu dēļ. Nez kā Tev nu iet ar veselību, varētu jau Tu arī ko atrakstīt. Tā kā nau citas, labākas izejas, tad sāku pa drusku strādāt. Lido. Atsūti avīzes. Lido.

500.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 29. martā

Daudz sveicienu no Mentonas! Daudz te to ir, cita darba arī nau, kā tik sveicināt mājeniekus. Un gluži nesavtīgi šie sveicieni, jo atbildes nekādas nesaņemam, ne es, ne mani ceļa biedri. Sēdam vienā nepārtrauktā lietū, un lietus šalkšanai pievienojas odu dūkšama caurām naktīm, kā Čehova дачник'iem jādomā, kurš veids lētāks tikt uz viņpasauli. Citādi veselība laba un varu to ieteikt katram. Lietus dēj neesam vēl bijuši ne Monte Carlo, kur visādas labierīcības. Sveicieni, sveicieni! Varbūt Rīgā cik necik saule, atraksti.

                            R.

501.

ASPAZIJAI
Montekarlo 1926. gada 30. martā

Mīļo sirdsiniņ, saņēmu šodien pēc veselas nedēļas gaidīšanas Tavu otru kartiņu. Vai Tu saaukstējies? Man ar veselību iet nekas, kaut gan mums visu laiku līst. Šodien, kad dabūju Tavu kartiņu, atspīd saule un mēs braucām uz Monte Carlo, kur vinnēju 10 frankus. Sveiciens še no manas biedrenes. Lido.

502.

O. KLIĢEREI
Montekarlo 1926. gada 30. martā

Daudz sveicienu no Monte Carlo. Mums šodien pirmā saulainā diena kopš Lugānas, saule būtu lētāka bijusi mājās. Skaistums liels, bet nau iedomājams pēc Lugānas. Daudz mīļu sveicienu un saulainumu.

                                                    R.

503.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 2. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, rakstu Tev še 12. kartiņu, saņēmis esmu tikai 2 kartiņas. Sāku uztraukties, vai Tu tik neesi slima? Bet tad Tu būtu varējusi sūtīt telegrammu, un, ja vajdzīgs, es katru acumirkli varu braukt mājās. Dari ko nebūt, lai velti nemocītu. Avīzes Tu arī nesūti.. Te laiks nu iestājies labs un saulains. Drīz eju prom no šenes tālākā pastaigā. Es nu Tev arī nerakstīšu vairs tik daudz. Varbūt Tu nesaņem? Es nesaprotu. Kop savu veselību, lido, lido.

504.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 2. aprīlī

Daudz sveicienu no tās pašas Mentonas. Biju Monte Carlo, būs vēl jāiet redzēt savādo Monakas valsti. Mums nu ir pilna saule. Rīgā laikam vēl labāks laiks, jo no Rīgas neviens neraksta; adrese nekrīt svarā, jo tā kā tā viss paliek poste restante.

Sirsnīgi sveicieni.

                                    Rainis.

505.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 6. aprīlī

Manu mīļo, mīļo zelta iniņ, saņēmu nu visu sengaidīto vienā reizē: i telegrammu, i divas kartiņas, 4. un 5. Trešās vēl trūkst. Tātad pasts noturējis, es Tev biju rakstījis 12 kartiņas un vienu vēstuli. Vēstule no 21. marta, vēl Lugānā rakstīta, Tev tātad vēl nau rokās nākusi. Tu, nabadziņ, tik ilgi un stipri slimojis, - es tā jutu, ka Tev nau labi; sapnī arī redzēju. Man bij labi no sākuma, bet tad arī saslimu un bij jāpaliek istabiņā, bet nu ir atkal labi. Un, kad Tev labi iet, tad arī man būs labi. Mīļo iniņ, raksti labāk vēstules, ne kartiņas. Vari jau rakstīt itin īsas vēstules, tikpat cik kartiņā. Gaidīšu nu avīzes. Turies vesela, mīļo draudziņ, lido, lido, lido.

506.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 6. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens no jūras putām! Skaista te ir vētra. Tagad jau labu laiku saule vien, dzīvoju pa dārzu, staigāju pa palmām un rozēm un veseļojos. Ja rozes nelīdzēs, tad jau gan kas? Vēstules visas saņēmu; priecājos, ka Ihering patīk un sāksies darbs. Mīļas labdienas.

507.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 7. aprīlī

Priecīgus lieldienas svētkus ar saules sveicieniem! Tikai sveicieni gan neatradīs vairs mājās, bet jau Kanniņās. Turp arī aizsūtīju sveicienu. Kartiņas saņēmu piecas, vēstuli vienu, solītās nenāk, jo neesot pietiekošas adreses, bet iemesls pietiekošs. Nu še jau pilna saule, ko novēlu saņēmējai. Sveic[ieni?] m[ājiniekiem?].

508.

D. STUČKAI
Mentonā 1926. gada 7. aprīlī

Priecīgas lieldienas, ar sveicieniem no saules krastiem. Esmu še jau kādu nedēļu un palieku vēl kādas pāris. Visu labu! Adrese: Menton, France. Poste restante.

                                                                R.

509.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 10. aprīlī

Mīļo zelta dārgumiņ, pa atrastiem manuskriptiem rokoties redzu, ka ir vesela grāmatiņa "Gefgeds". Tur ir 50 vācu dzejoļi un kādi 20 latviešu. Ko tur iztaisīt? Nāk vēl klāt mūsu vēstules, arī vāciski rakstītas, un ir vesela vācu grāmatiņa. Bet vai var vāciski izdot? Ja nē, tad var tulkot un līdzi dot arī vācu tekstu. Iznāks ļoti oriģināla grāmatiņa. Mums daudz vācisku grāmatu: divi tulkojumi ("Jāzeps" un "Z. zirgs"), "Vaidelote" un jātulko vēl "Saules meita". "Saul. meita" ļoti stipra un skaista arī vāciski. To mums abiem vajdzētu pabeigt tulkot; par Tevi minu tādēļ, ka Tev veiklāka valoda. - Mums arī vajdzēs drīz sagatavot uz izdošanu mūsu vēstules; ļoti labi ies tāda grāmata; būs pirmā sava veida. - Rakstīšu vairāk rīt, kad pienāks Tava ziņotā vēstule. Lido, lido.

510.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 10. aprīlī

Mīļā sirdsiniņ, aizrakstīju Tev šodien apdrošinātu vēstuli, jo vēstuli no Lugānas Tu laikam neesi saņēmusi. Te atkal ir jauks laiks, un es esmu atkal vesels, tikai tāļos ceļojumos vēl neeju; ārsts nelaiž. Veseļojies arī Tu un ej pie ārsta. Lido, lido.

511.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 12. aprīlī

Manu mīļo zelta iniņ, saņēmu Tavu kartiņu Nr. 6 un avīzes. Kartiņas pienākušas visas, izņemot Nr. 3. Bez tam vēl telegramma. No Tavām kartiņām tikai nau redzams, vai Tu esi saņēmusi manu garo vēstuli no 21. marta, kuru rakstīju vēl Lugānā. Kā liekas, nesaņēmi, jo nau atbildes uz tur minētiem jautājumiem. - Manu mīļo sirdsdraudziņ, labi, ka Tu nu esi drusku pievarējusi savu slimošanu, un labi, ka ziņoji ar telegrammu. Tavas kartiņas ir ļoti mīļas un skaistas, tikai žēl, ka visu Tu rakstījis kartiņās, kuras taču tiek lasītas no citiem, svešiem - mūsu pasta iestādēs. Tu kartiņās arī sūdzies un norūpējies par mūsu satiksmi, un: svešu ļaužu priekšā! Man tas ir briesmīgi tā ieaicināt svešus ļaudis mūsu lietās. Tu par to laikam nemaz neesi iedomājusi. Mīļo draudziņ, raksti vēstules, kad ir kaut kas sakāms mūsu veikala vai personas lietās. Kartiņās var teikt tikai to, ko visi var dzirdēt, kādus sveicienus, ziņas par veselību, par laiku. Vēstules jau neiznāk necik dārgāk un var jau rakstīt arī itin īsi, tāpat kā kartiņas. Dari gan tā, mīļo dārgumiņ; Tev kartiņas bija tik skaisti un dziļi rakstītas, un pastā, Rīgai, tās lasa sveši. - Atbildēšu nu uz Taviem jautājumiem pēdējā kartiņā (Nr. 6): nebaidies un neuztraucies, kad kādu dienu nepienāk mana kartiņa: pasts jau neiet tik kārtīgi; un tad jau es pēdējā laikā arī nerakstīju ikdien, jo no Tevis nedabūju. Ar veselību man iet labāk nekā Tev, kā redzu no Tavām kartiņām. Es biju vienu laiciņu vai nu saaukstējies vai pārpūlējies, un tops bij slikts; bet nu vairāk dienas paliku mājās un viss atkal labi. - Vai Tev bija atnācis ārsts, kad bija 40°? Tu neko par to nemini. Vajdzēja taču atsaukt; vajga ari tagad zināt, kas Tev īsti kaitējis. - Adrese ir pietiekoša šāda: Rainis, Menton, France, Villa Faraldo. Vārda dēļ nau bijuši sarežģījumi. Villoughby vēstuli atsūti man tūliņ; varbūt kas svarīgs. Es rakstīšu viņai no šenes, kaut gan nezinu labi adresi. - Mīļo sirdsiniņ, ko Tu vēl arvien uztraucies? Būtu Tu jel atsūtījusi to "bēdīgo" vēstuli, tad es vismaz zinātu, par ko Tu bēdājies. Vai tad Tu neredzi, ka viss ir labi? Ar savu veltīgo un nekad nebeidzamo bēdāšanos Tu tikai uztrauc sevi un mani un neļauj mums tikt veseliem. Vai tad mums dzīvē nau nekādu mērķu, kad mums jānosviež sevi, sava veselība, sava dzīve kādu "bēdu" dēļ? Mūsu starpā nekas nau grozījies, manas jūtas uz Tevi ir tās pašas, kas bijušas, - ko Tu meklē kādas briesmas? Atminies, ka Tev ir dramatiska daba, kas meklē un prasa sev uztraukumus, bet mūsu veselība vairs nepanes tādus uztraukumus: sirds kaites visvairāk cieš no uztraukumiem. Ļauj mums abiem taču dzīvot, nedzen mūs agrā, veltīgā postā! - Tagad pat, tūdaļ vai nebūtu labāk, ka Tu ļautu man tikt veselam un pati arī veseļotos. Darbs arī būtu jādara: Tev jāraksta Jesenam un man būtu jāraksta ceļojuma piezīmes. Es jau arī biju sācis rakstīt, bet nu nāk Tavas kartiņas viena par otru bēdīgākas, un es nezinu, kur likties no uztraukuma, protams, darbs jāatmet. Mīļo, mīļo inin, vai Tev nepietiktu jau divu mēnešu uztraukuma? Vai tiešām mums jāaiziet postā tik muļķīgā, smieklīgā kārtā kā kādiem tukšniekiem, kuriem nau nekāda cita darba un mērķa? - Labi, ka nupat: atnāk pasts ar Tavu Nr. 8 kartiņu. Nr. 7. un Nr. 3 trūkst; bet varbūt Tu pārskatījies numuros? Tu uztraucies atkal, ka neesi manas kartiņas dabūjusi, bet tas taču velti. Labi, apdrošini svarīgākās vēstules. Un raksti par personiskām lietām vēstulēs, ne pastkartīs. Apdrošinātu atsūti Villoughby vēstuli. - Tevi neviens neapmeklē, - bet varbūt Tu pati biji noslēgusies no pasaules? Mīļo, dārgo sirdsdraudziņ, neuztraucies, ej atkal ļaudis un strādā. Labi, ka Tu sāki vismaz "Zelta mākoni". Mums būtu jāpārrunā veikala jautājumi, bet Tu vēl neesi atbildējusi uz manu Lugānas vēstuli. Tev procenti pieauguši uz 5000 frankiem, t. i., 250 000 rbļ., man uz 6000 fr. Vācu nauda zudusi. - Še Mentonā var pirkt villu par 500 000 rbļ. Skaisti te ir tāpat kā Lugānā. - Kad Tu tik dikti uztraucies un gaidi mani - vai tad nebraukt man tūliņ mājās? Kad Tu vēlies, es braukšu. - Atbildi uz Lugānas un uz šo vēstuli un neuztraucies; strādā un esi li. Lido, lido, lido. Vai runāji jau ar Jurjāniem? - Vai Cipars samaksāja un atnesa kvīti no dzīvokļu kooperatīva?

Es rakstu Tev reizē ar kartiņu, lai Tu negaidītu. Li, manu draudziņ, lido.

512.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 12. aprīlī

Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, saņēmu nupat Tavu mīļo vēstuli. Labi, ka Tu nu atkal esi uz kājām un sāc strādāt. Es ar gribu sākt, bet vēl krietni neizdodas.

No še atstātiem rokrakstiem sāku intresēties par "Gefgedchen" un mūsu senām vēstulēm. "Vaidelote" un "Saules meita" arī jāraksta, būs viegls un patīkams darbs. - Fora "Ug. u. N." te nau, meklē tur. - No skolotājiem nau telegrammas. - Sveicini Tu Antonu arī no manis, es nezinu dienas. - Prasi no Cipara kvīti par kooperatīvu. Būšu mājās pirms galīgas slēgšanas.

Mīļo sirdsdraudziņ, lido, mani ļoti apmierināja Tava vēstule.

Adrese: Rainis, Menton, villa Faraldo.

513.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 12. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens no pēclieldienām. Saņēmu nupat vēstuli no Kaniņām, sengaidīto. Sākšu drīz atbildi, šī lai ir atbildes avanss. Pretī Kusas sniegam še visu laiku bij saule, nu nāks lietus, bet nu pretspēks. Priecājos par lielajiem panākumiem Kusā. Tie lai pamudina uz darbu. Sirsn. sveicieni.

                    R.

514.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 13. aprīlī

Manu mīļo zeltiniņ, rakstu Tev katru dienu un dabonu arī no Tevis tagad diezgan kārtīgi kartiņas; nedaudzas vēl trūkst. Pēc nedēļas jau izbraucu. Tāļā pastaigā negāju. Varēsim drīz būt kopā un - varbūt jūrmalā vai turpat mājās padzīvot un pastrādāt. Man arī ir daudz projekti par kopdarbiem, par dažiem Tev jau rakstīju. Par manu veselību nebaidies, man taču ir klāt ārsts; gādā tik Tu vairāk par sevi. Lido, lido.

515.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 14. aprīlī

Mīļo zelta sirdsiniņ, līdz ar šo kartiņu rakstu Tev arī vēstuli, bet, tiklīdz pienāks Tava solītā vēstule, rakstīšu atkal vēstuli. Mēs izbrauksim no šejienes ap 22. aprīli un pa ceļam iegriezīsimies Parīzē, varbūt agrāk arī Marseļā. Es no ceļa rakstīšu, un Tu tā vienmēr zināsi, kur es esmu. Vajadzības gadījumā uzdošu adresi. Bet vēstulēs tiks man arī pakaļ sūtītas.

Atklātnes malā pierakstīts:

Mīļo sirdsiniņ, lido, lido.

516.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 14. aprīlī

Mīļo zelta sirdsdraudziņ, nupat saņēmu Tavu kartiņu (Nr. 13) un telegrammu, kurā Tu jautā, kādēļ es Tev nerakstot? - Es Tev līdz šim esmu rakstījis 18 kartiņas (no tām 3 vēstules); visu dienu, kopš aizbraucu, ir 28; kad atskaita nost taisni braucamās dienas, kurās nevarēju rakstīt, tad es esmu Tev rakstījis ik dien pa kartiņai. Un Tu man ar telegrammu jautā, kādēļ es Tev nerakstot? Mīļo sirdsdārgumiņ, cik tad lai raksta? Par dienu divas kartiņas? Tā kā tā Tu arī dabūsi tikai ik dien. Ļoti var būt, ka pasts nekārtīgi iet, bet nevar būt tāds iespaids, it kā es nerakstītu. To pašu es Tev teicu, kad no sākuma es biju rakstījis Tev 8 kartiņas un saņēmis tikai 2. - Neuztraucies, mīļo sirsniņ, un neuztrauc velti arī mani. Varbūt Tev no manām kartiņām arī kas zudis. Vismaz Tu neesi nekad teikusi, vai esi saņēmusi manu vēstuli no Lugānas? Tā bija svarīga, un atbildi vēl tagad, vai Tu to saņēmusi. - No Tevis man iztrūkst Nr.3, 7 un 11. - Gaidīšu Tavu vēstuli rīt, esot kas svarīgs noticis Saejmē. - Sūtu Tev līdz ar šo vēstuli 2 dzejoļus "Soc. Demokrātam" un 3 "Jaun. Ziņām". Būs taču arī ceļa apraksts, kurš bija sākts, bet atkal atstāts. - Rakstu Tev šodien pat arī kartiņu. Un, kad būs no Tevis tās svarīgās ziņas, tad rakstīšu atkal. - Te pāris rožu lapiņu, rožu te ļoti daudz; viss zied, bet vakari vēsi. Tā arī biju saaukstējies. 8et nu jau ir labi. - Jāraksta būs Rozīšam, Jezupam Trasunam un Vilobi. Es Tev jau no Lugānas rakstīju, ka man Tevis trūka un ka labi būtu bijis braukt kopā. Izdarīsim to ruden. Manu mīļo dārgumiņ. Neuztraucies un veseļojies, mīļo zelta zirnīt. Lido, lido.

517.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 14. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens no šī raibā krasta! Visas krāsas ir īstas, nau ko šaubīties. Saulē, vēlākā vasarā, viņas pat daudz spilgtākas nekā skatkartīs. Ne velti visa šī jūrmala saucas Côté d'azur. Viena daļa saucas Côté d'or. Saņēmu ar lielu prieku abas vēstules un rakstu atbildi, bet vēl nau gatava. Mīļas labdienas.

                                        R.

518.

P. ROZĪTIM
Mentonā 1926. gada 14. aprīlī

14.4.26. P. Rozītis.

Mīļais, dārgais draugs, mēs visi, kas esam Tavi draugi, un mūsu nau mazums, mēs cerējām, ka liktens apmierināsies ar vienu skaistu dvēseli, neprasīs otras, kas ziedojas viņam; ka pasaudzēs palicēju grūto gaitu. Tagad es dzirdu jaunu briesmu vēsti. Ciešanas man labi pazīstamas. Varbūt tanīs ir kāda briesmīga likumība. Katra jauna psihika, pat katra jauna doma un jūta ir jau par sevi ciešana; kad vēl pietiktu ar to, ka cieš subjekts vien, bet kam jācieš citiem? Kam tā dara cietēju-subjektu vēl turklāt vainīgu? Kad beigsies šī tragika? Vai mēs to panāksim?

Mans mīļais draugs, mani vārdi varbūt skan nevietā; es nezinu tuvāk Tavas problēmas, bet to es zinu, ka Tava lielā māksla un darbs Tevi glābs. Gribu Tev tik roku spiest grūtā brīdi.

519.

J. TRASUNAM
Mentonā 1926. gada 14. aprīlī

Mentona, 14.4.26. Garavan, Villa Faraldo.

Ļoti cienīto, dārgo kolēģi!

Atļaujat ar šīm rindiņām griezties pie Jums kā mūsu neaizmirstamā Franča Trasuna tuvākā radnieka, lai izteiktu tās sēras, kuras es jūtu līdzi visplašākām Latvijas aprindām par lielo zaudējumu. Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei, tika aizvien demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam. Un viņš bija reta, stipri izteikta personība, kura spēja upurēties par saviem uzskatiem. Viņa piemiņa paliks ne vien Latgalē, bet arī Latvijā.

                            Visā augstcienībā Jūsu J. Rainis.

520.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 15. aprīlī

Mīļo, dārgo sirdsdraudziņ, saņēmu nupat Tavu kartiņu no 10.4. Nr. 14. Tu 5 dienas neesi saņēmis manas kartiņas, man reiz bija tā jāgaida 8 dienas; gan Tu saņemsi. Man no Tavām iztrūkst vēl 3., 7. un 11. Es visu laiku paliku tepat Mentonā, ārsts Lifšics nelaida tālāk staigāt un pats arī negāja. Nu jau par nedēju brauksim mājup, jāpiebrauc tik Parīzē un Briselē. Gaidu vēl solītās svarīgās ziņas par Saeimes notikumiem; avīžu arī nau vēl. Labi, ka esi mierīgāka. Lido, mīļo iniņ, lido.

521.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 15. aprīlī

Manu mīļo, mīļo sirdsbaltumiņ, rakstu Tev dārzā, guļot saulītē, tādēļ raksts būs tāds izlaidies kā saules brālis. Saulīšu man daudz - pie Mentonas saules pienāca vēl Tavas trīs vēstules. Ak Tu mans spožumiņš, mans battumiņš, mana siltā, dziļā dvēselīte! Divas vēstulītes Tev nogurušas, trešā gandrīz bēdīga. Nebēdājies, mīļā sirds, kas ir tik skaista un mīļa un nes tik daudz laimes, tai pašai jābūt dziļi laimīgai. Man nāks vēl daudz bēdu, lielāku nekā bijušās, bet nekas man neko nevarēs padarīt, Tu man dod laimi un Tu man devi laimi. - Es redzu, Tu tagad arī spilgtāk sajūti bijušo un taisni bijušo laimi; es arī jauno maz atminu, bet labais, laimīgais ir tapis tik dzīvs, it kā tepat būtu rokām tverams, tikai liekas skaistāks nekā bijis. Tā var sev dzīvu darīt pagātni un dzīvot otru dzīvi. Trešā dzīve tad ir skaistā nākotne, kura vēl pilnīgi mūsu rokās un kuru varam izdaiļot vēl daiļāku nekā jaunu istabu, kurā pāriesim dzīvot. - Man liels prieks, ka Tu mācies dzīvot pagātni kā dzīvu tagadni. Vēl Tu, liekas, neproti nākotni dzīvot - "vai nekad vairs nebūs tik labi?"; "vai liktens nejaus vairāk laimi baudīt?" - Ļaus - būs vēl labāk, jo liktens mūs pašus prasīs: "Kādu jūs gribat nākotni? Iztēlojat sev paši, un es Jums to iztaisīšu!" Tu mīļi un skaisti saki, ka laime mums bijusi tik skaista un stipra, ka vajga izdomāt jaunus vārdus, lai to izteiktu. Tā ir, to es visvairāk sajūtu, jo sajūtu kā dzejnieks, nespēju to izteikt, pareizāk sakot: vajga ļoti liela spēka patēriņa, lai to izteiktu. Un es negribu tagad piepūlēties, bet atpūsties un sildīties Tavas dievišķās mīļās mīlas staros. Mūsu mīlas pagātne tagad auklē mūs un maigi silda bez mūsu nopelna tagadnē. Atpūtīsimies, bet domāsim jau uz jauniem vārdiem, kuri būs vajdzīgi jaunai, trešai - nākotnes dzīvei. Es redzu, Tu vēl esi nogurusi - Tavas divas vēstules no Kaniņām un pirmā pārbraucot to rāda. Trešā, no i. aprīļa, ir jau labāka, bet vēl bēdīga. Kad es slavēju Tavu pašu pirmo vēstuli, tad tādēļ, ka viņa spirgtāka, - bet Tu esi visur rakstniece. - Un nu es runāšu par to pašu, ko vienmēr: priekš trešās dzīves, nākotnes, vajga tapt pašam stipram: vingro, sāc mācīties savas studijas, noliec vairākus eksamus, pa manas prombūtnes laiku! Kad ari Tu jūties vēl nogurusi, studē tomēr, tas Tevi garīgi atspirdzinās un stiprinās, un tas vajdzīgs mūsu nākotnei. Dari to, mīļo sirdsdziļumiņ, es Tev skūpstu visas rociņas un kājiņas un visus 20 pirkstiņus u. t. t. Ja Tu, man pārbraucot, nebūsi nolikusi neviena eksama, es būšu ļoti bēdīgs. Es arī, kaut lēni, sāku drusku strādāt. - Es biju cerējis, ka Tu, rakstot man vēstules, uzrakstīsi arī daļu romāna; tas nu neiznāca. Uz Tavām vēstulēm ļoti gaidu. - Un arī uz Tevi: pēc nedēļas jau sākšu braukt mājās. Būšu pirms 10. maja. Varbūt tūliņ ap 1. maju. Tavas vēstules tiks man pakaļ sūtītas. - Vēl jāmin viens vecais temats: es tā priecājos, ka Tevi Kusā tik mīļi uzņēma, ka Tu apbūri visas sievietes ar savu runu, ka Tavas tantes Tevī iemīlējās, ka Tevi mīl visa radība, i sunīši, i kaķīši; Tu mīļā liktens dāvana cilvēkiem. Bet - bet tas uzliek Tev lielus pienākumus: Tev tas jākopj un jāattīsta sīkā un lielā dzīvē! Ar valdes dāmām un visur sabiedrībā Tev jābūt mīļai! Runas dāvanas Tev jāizkopj! partijai jāiestājas, vai no Ciemara dabūji apliecību? Gatavojies uz savu lomu! Dzirdi! Izlieto arī to, ka mēs uz īsu laiku šķiramies: stiprini vientulībā savu personu un ieņem vientulībā visu pasauli kā savu sastāvdaļu! - Manu mīļo zelta draudziņ, pietiek Tevi mocīt un mācīt, Tu tik skaista un mīļa stāvi vienmēr manu acu priekšā, es gandrīz rokas nenoņemu nost no Tavas rokas, drīz jau es būšu pie Tevis, atbraukšu dienu agrāk par likto termiņu pie Tevis, būsim atkal balti burvju dārzā. Skaisti Tavi vārdiņi, brīnišķa Tu pati, dievišķa Tava mīļā mīla, tik acu skati to izteic, tik skūpsti un glāsti, mana saulīte, mana laimīte.

522.

ASPAZIJAI
Monako 1926. gada 17. aprīlī

Mīļo manu sirdsiniņ, rakstīju Tev šodien garāku vēstuli. - Šī kartiņa iet no Monakas - [nesalasāms teksts itāļu valodā]. Būšu arī Monte Carlo. Šovakar vēl okeāna muzejā jāpaskatās. Vakarā būsim atpakaļ. Lido, lido, lido.

Atklātnes malā pierakstīts:

Vajdzēja būt mums še abiem kopā, būtu vēl skaistāk. Rakstīju Tev viņu reizi no šejienes, vai dabūji? Lido, lido, lido.

523.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 17. aprīlī

Labas saulainas dienas no Mentonas puses! Kā bija teikts vēstulē: Mentonā laikam tik skaisti, ka Rīga nāk prātā. Šodien braucam uz vēl skaistāku vietu, uz Monte Carlo. Bijām tur jau reiz, no turienes rakstīju, nez vai dabūta tā karts? Tagad atkal rakstīšu. Vēstule man ļoti patika, turēties vajga un labi. Tad tiksimies atkal, mīļumiņ. Daudz mīļu sveicienu.

524.

O. KLIĢEREI
Monako 1926. gada 17. aprīlī

Mīļš sveiciens no Monakas valsts, tik ne no prinča, tas izgājis zvejot. Še ir savas markas, vai to ievēroji? Vienu reizi rakstīju arī no šenes - vai saņēmi? Šodien rakstīju arī uz mājām. Iesim vēl aplūkot okeāna muzeju. Bijām skatīties t. s. nokaru dārzus, kaktusi vien un opunti. No visa daudz mīļu sveicienu.

                                R.

525.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 19. aprīlī

Mīļo sirsniņ, padzīvoju še pēdējās dienas, liels vējš, tas aizpūtis drīz mūs projām. No Tevis man ziņu nau. Avīzes atnāca. - Es tagad sēdu lielā istabā, itāliešu patriciešu namā, visur marmors, plafonds augsts, izgleznots, mēbeles senas, grieztas, gulta ar baldahīnu pret odiem. Guļu un gaidu Tavas ziņas. - Mums arī savs motīvs braukt ašāk: še mājās sāk slimot ar influencu, dakters Livšics pats apslima, es vesels. Maja sākumā būšu jau pie Tevis, lido, lido, lido.

526.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 18. vai 19. aprīlī

Mīļš sveiciens no dienvidu krasta, vakar bijām Monte Carlo un Monakā, no turienes sūtīju kartiņas ar sevišķu Monakas marku. Še mums jau vairāk dienas stiprs vējš un drīz aizdzīs projām. Jau vairāk dienu man nau ziņu. - Veselība man pietiekoši apgādāta, man savs māju dakters, ar kuru kopā atbraucām un visu laiku kopā dzīvojam; stipri barojos un visu daru, kas pienākas. Lai visi tā darītu. Sirsnīgi sveicieni.

527.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 20. aprīlī

Manu mīļo sirdsdraudziņ, rakstu Tev katru dienu pa kartiņai, dažas dienas pat pa divām. Toties tagad no Tevis neesmu dabūjis ziņas jau četras dienas. Tā kā pēc divām dienām braucu jau uz māju pusi, uz Parīzi, tad dabūšu laikam tikai pakaļ sūtītas. Parīzes adresi es Tev aizsūtīju vēstulē. Še vējš un lietus, bet es vesels. Uz drīzu redzi, lido, lido, lido.

528.

G. RISAI
Mentonā 1926. gada 20. aprīlī

20.4.26.

Ļoti cienījamā Risas kundze.

Mūsu pasts mani jau dažreiz ir izjokojis. Tāpēc griežos pie Jums ar lūgumu. Vai esat saņēmusi manu Jums pagājušajā gadā uz Parīzi adresēto vēstuli? Jūs man izrādījāt lielu laipnību, tik lieliski pārtulkojot "Jāzepu un viņa brāļus" un uzsākot arī "Zelta zirga" tulkošanu. Tagad es gribētu Jūs lūgt paziņot man, cik daudz no darba ir veikts. No avīzēm noprotu, ka arī A. Gulbja lugu "Ērika Jonase" ir paredzēts tulkot angļu valodā, un, kā liekas, tas darbs arī tiks nodots Jums.

Man ir Jums vēl viens liels lūgums: nodot klātpielikto vēstuli S. kundzei. Man šeit Mentonā nav viņas adreses, tāpēc iedrošinājos apelēt pie Jūsu labsirdības.

                                            Augstcienībā.

529.

ASPAZIJAI
Mentonā 1926. gada 21. aprīlī

Mīļo, dārgo sirdsiniņ, šodien atkal nedabonu no Tevis ziņas; nu jau ir piektā ddiena. Zinu, ka pasts vainīgs, bet tomēr grūti tā gaidīt. Un taisni tagad vajadzētu dabūt ziņas, jo rīt jau gribam braukt prom no šenes; tad saņemt vēstuli varēšu tikai pēc 4-5 dienām. Kas noticis mājās, nezinu. - Še laiks tapis ļoti slikts, vējš un lietus; sāp galva un arī roka. Mans dakters ar sirdi mocās. Negribas še sēdēt un gaidīt uz Tavām vēstulēm. Avīzes arī neatnāk. Vēl 2 reizes še var pienākt pasts, varbūt taču.

Atklātnes malā pierakstīts:

Ceru, ka esi vesela un nu ies labāk, jo Tev arī pavasars, lido, lido.

530.

O. KLIĢEREI
Mentonā 1926. gada 21. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens, vēl no tās pašas Lugānas, kaut gan pats esmu Mentonā! Rīt jau braucam prom no šenes, uz Parīzi. Še laiks top slikts, vējš pūš jau 5 dienas un dara galvas sāpes, arī roka sāk sāpēt, mans dakters gluži apslima ar sirdi. - Saņēmu šodien vēstuli un kartiņu ar lielu prieku. Daudz mīļu labdienu.

531.

K. VILLOUBIJAI
Mentonā 1926. gada 21. aprīlī

21.4.26.                      Godātā K. Viloubijas kundze!

Nupat kā saņēmu ziņu no Rīgas, ka man esot pienākusi Jūsu vēstule; bet vēstuli neesmu vēl dabūjis. - Ar vislielāko nožēlu es dzirdu, ka ar Jums noticis smags nelaimes gadījums, kas Jūs uz ilgu laiku atraus no Jūsu skaistās, pat bagātīgās darbības. Taču es ceru, ka nepaliks nekādas nelāgas sekas, un esmu Jums vislielākajā mērā pateicīgs par Jūsu laipno gādību, ar kādu Jūs gribat iestāties arī turpmāk par savu aizbilstamo "Jāzepu un viņa brāļiem". - Jūsu skaisto ģīmetni esmu saņēmis un tūlīt izteicis savu pateicību par to; bet vēstule, šķiet, nav Jūs sasniegusi. Tā atgadās šad un tad ar mūsu pastu. Vēstulē es priecājos, Jūs ļoti bieži sastopot līdzās V.; jau 16. gs. (10.5.1553); tad es Jūs sastapu Meredita [darbos] kā jauna vīrieša ideālu, un nu mēs, draugu tautas, to uzskatām par jaunas, enerģiskas sievietes ideālu, kurai mēs esam tik lielu pateicību parādā. Augstas laimes!

532.

ASPAZIJAI
Marseļā 1926. gada 23. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens no Marselas, rīt esam Parīzē.

533.

O. KLIĢEREI
Marseļā 1926. gada 23. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens no Marseļas.

                                        R.

534.

ASPAZIJAI
Parīzē 1926. gada 24. aprīlī

Mīļo sirdsdārgumiņ, esmu jau Parīzē, bet rakstu Tev vēl uz Mentonas kartiņas. No siltiem dienvidiem iebraucām še aukstā gaisā un dziļā miglā, visa Francija bija miglaina. Es nekad negribēju braukt uz Parīzi; arī tik tuvu viņai būdami, mēs necentāmies viņu redzēt, bet tagad, kaut gan no miglas sarauts, varbūt tomēr iedraudzēšos ar viņu. Parīze ar visu lepnumu ir vienkārša; ļaudis arī vienkārši; pilsētā lieliskums un plašums, - tas viss ir manā garšā. Redzēsim. Tagad visu dienu staigāju. - Uz Briseli braukšu drīz. Vēstuli nevaru rakstīt, gribas redzēt. Lido, mīļo iniņ, lido. No Tevis jau sen nau ziņu, lido.

535.

O. KLIĢEREI
Parīzē 1926. gada 24. aprīlī

Daudz skaistu labdienu no Parīzes. Rakstu vēl uz Mentonas kartiņas. Parīzē miglains un auksts pēc siltiem dienvidiem. Visu dienu viena staigāšana. Senā vēsture top visur še dzīva; redzēšu vēl šodien Napoleonu, Monu Līzu un Milosas Veneru. Notre Dame ir kā brīnums. Bet Milānas doma ir skaistāka. Drīz braukšu tālāk uz Beļģiju; daudz ciemu. Mīļas labdienas.

                                        R.

536.

ASPAZIJAI
Parīzē 1926. gada 25. aprīlī

Manu mīļo sirdsiniņ, saņēmu šodien ziņu, lai braucot uz Briseli, H. pie sevis uzņemšot, audience pie karaļa būšot, vēloties satikties arī Fanderfelde. Tātad nu es drīzumā turp braukšu, lieku tikai sev te pašūt smokingu, bet, ja vajdzēs, tad viņi tur gan pagādās fraku; sūtīt nau vērts. Še es visas dienas vienā skriešanā, biju vakar operā "Boriss Godunovs", eju uz "Hernani" komēdijā, apskatu visādas būves. Žēl, ka Tevis še nau, lētas žīda mantas. Rakstīšu Tev ikdien, lido.

Atklātnes malā pierakstīts:

No Tevis man nau nekādas ziņas. Adresi Tev aizsūtīju, tā paliek visu laiku. Lido, lido, lido.

537.

A. BIRKERTAM
Parīzē I926, gada 25. aprīlī

Mans dārgais un cienītais draugs, uz Tavu goda dienu kā sveicinātājs es no ārzemēm nāku vēlu. Bet agri un vēlu mēs esam bijuši kopīgā darbā, i sabiedriskā, i literāriskā, kopīgos uzskatos un virzienā, un mērķos, tad es ceru, Tu neskatīsies uz vēlu. Jo klusāka, jo skaistāka ir Tava gaita, un retais būs, kas nevēlētos viņu iet, labāk nekā kuru citu. Klusu Tu strādā un klusu Tu dzīvo, bet dziļš ir Tavs iespaids tautā, un kluss un sirsnīgs lai ir mans sveiciens un novēlējums strādāt Tev tā vēl ilgus gadus.

                    Tavs vecais biedrs.

                                    J. Rainis.

25.4.26. Parīzē

538.

A. GRĀVĪTIM
Parīzē 1926. gada 25. aprīlī

Mīļais draugs, neizdevās man vakar ar Jums satikties; mēs ar saviem paziņām - līdzbraucējiem - bijām man drēbes iepirkties, tad bijām Luvrā pusdienas un vakarā bijām operā uz "Borisu Godunovu". Šodien priekšpusdienas iesim staigāt ap Pl. Concorde un apkārtni. Plk. 1/2 2 ejam uz Comédie Fran?[aise] uz "Hernani", tad paēst, un vakarā jāiet pie krievu mākslinieka vecā Коровина; tur būs jāpaliek viss vakars. Pirmdien uzmeklēšu Certelli, un tad esmu brīvs. Vai mēs varam ko kopīgu iesākt? Varbūt pirmdien pēc pusdienas varētu pie Jums satikties ar Parīzes pulciņu? Otrdien būs jāiet uz sūtniecību, un trešdien vakarā es laikam jau braucu uz Briseli. Mums "Hôtel Centr[al]" ir telefons, varbūt būs tā man paziņojat, ko pirmdien iesāksim. - Saņēmu pulciņa pārskatu ar daudz paldies. Varētu būt, ka arī es pie Jums noeju šodien. Uz redzi līdz tam un daudz tabu dienu no Jūsu

                                        J. Raiņa.

539.

O. KLIĢEREI
Parīzē 1926. gada 25. aprīlī

Šis putniņš ar meitenīti nāk no pašas Luvras; nosēdēju tur vairāk nekā pusdienu; redzēju abas, ij Milosas Veneru, ij Monu Līzu. Heinem nau taisnība, ka Venera nevarot palīdzēt, jo viņai neesot roku; var palīdzēt, un no viņas vien nāks palīgs. - Vēstuli saņēmu no 18.4.; rakstīt garāk tagad nevaru, visu dienu esmu uz kājām, gulēt un ēst nau laika, vakar no operas mājās pl. 12, gulēt 1. Daudz labu dienu.

                            R.

540.

ASPAZIJAI
Parīzē 1926. gada 26. aprīlī

Mīļo, dārgo iniņ, saņēmu šodien Tavu apdrošināto vēstuli jau plk. 7 no rīta, Skolotāji lai nebrauc pretī, man iet labi ar veselību un man līdzbraucējs ārsts. Tu esi tagad vairāk slima. Man dienvidi darīja labi. Pēc šīs kartiņas saņemšanas neraksti man vairs šurp, jo vēstules laikam mani vairs nesasniegs, būšu jau mājās. Parīt braucu uz Briseli, šodien biju pie Cereteli. Biju vakar Com[éddie Franç[aise]. Lido, mīļo iniņ, lido,

541.

O. KLIĢEREI
Parīzē 1926. gada 26. aprīlī

Šis bērniņš ar ķiršiem nāk no Luvras, citur Parīzē ķiršas vēl tikko zied, auksts un slapjš un miglains. Parīt jau braucu prom no šenes. Šurp vairs nerakstīt, jo vēstules laikam mani vairs neatradīs ne še, ne Briselē. Visu laiku daudz staigājam, skatīdamies teātros, operā, baznīcās, parkos. Nogurstu, bet vairāk kājās, jo galva tikai uzņem, neko pati nestutē.

Atklātnes malā pierakstīts:

Bet citiem gan ieteicu strādāt. Daudz, daudz mīļu labdienu.

                R.

542.

ASPAZIJAI
Parīzē 1926. gada 27. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, šodien no Tevis nau nekādu ziņu; arī solītās avīzes nau atnākušas. - To vekseli samaksā, citādi ir vēl lielāki izdevumi, - vēlāk var no viņa kā aktiera piedzīt. - Bijām pie Korovina, lielā dekoratora, prasa manas protekcijas pie Mākslas akadēmijas. Šovakar vai rīt jāiet pie Raim. Dunkana. - Šis skats ir no visvecākās Parīzes baznīcas,- kas celta 12-tā gadu simtenī. - Parīt izbraucu uz Briseli, kur grib manu portreju izcirst skulptors Bija; vajdzēs tādēļ ilgāk tur palikt. Lido, lido.

543.

ASPAZIJAI
Parīzē 1926. gada 28. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, vakar saņēmu uz reizi divas Tavas kartiņas, viena ir pakaļ sūtīta no Mentonas. Tagad vairāk man neraksti, jo jau rīt braucu uz Beļģiju, kur būs laikam jāpaliek kādas dienas trīs skulptora dēļ. Esmu jau nokavējis audienci. Li, manu mīļo iniņ, lido, lido.

544.

O. KLIĢEREI
Parīzē 1926. gada 28. aprīlī

Daudz labdienu no Parīzes, esmu še jau vairākas dienas, tieku raustīts uz visām pusēm, tomēr vēl turos uz kājām. Nedaudzās dienās nevar apņemt Parīzi, bet zināms vispārējs uzskats tomēr nodibinājas. Jau rīt braucu tāļāk. Sirsnīgi sveicieni.

                        R.

545.

ASPAZIJAI
Briselē 1926. gada 30. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, vakar iebraucu Briselē un tūliņ tiku aizvests uz mielastu līdz plk. 12. Šodien plk. 10 nāks skulptors Bija. Plk. 11 jāiet uz audienci pie karaļa; tur palikšu apm. līdz 12. Tad nāk visādi ielūgumi, braukumi uz Antverpeni, uz Genti, uz Brigu. Tas tā iet līdz otrdienai, varbūt arī ilgāk. Ļoti laipni visi. Kad pārbraukšu, vēl nezinu.

Atklātnes malā pierakstīts:

"Jāzeps u. .v. br." tiks uzvesti flāmiski šogad novembrī. Ar veselību vēl iet. Lido, lido, lido.

546.

ASPAZIJAI
Briselē 1926. gada maija sākumā

Mīļo sirdsiniņ, visu laiku tieku vadāts un lutināts, un mīļi turēts; vēl mani noturēs še pāris dienas vai vairāk, bet tad gan beigas ārzemju ciemojumiem; tad no Beļģijas braucu tieši mājās. Karalis ļoti laipns, stundu norunājām. Vakar un šodien mani autā apvadāja pa visu Beļģiju, apm. 400 kilometrus; operā un teātrī un rautos. Rīt Bruges retajā bīskapa procesijā. Tad par [1 nesalasāms vārds]. Es vairāk nerakstīšu, negaidi no manis vairs ne kartiņu, ne vēstuļu, bet mani pašu. Lido, lido, lido.

547.

O. KLIĢEREI
Brigē 1926. gada 4. maijā

Sirsnīgas labdienas, esmu vēl vienmēr Beļģijā, kur mani ļoti lutina. Bet nu drīz braucu mājās. Ar veselību iet labi, kaut gan esmu noguris no pastāvīgā prieka un uztraukuma. No šejienes vairs nerakstīšu, bet no ceļa. Ļoti daudz redzēju, sevišķi pēdējā laikā. Daudz labu dienu.

548.

E. JANSONAM
Rīgā 1926. gada 17. jūnijā

A[ugsti] c[ienītais] kungs.

Esmu ar mieru samaksāt 40 l[atu], t. i., par P. Krastiņa operāciju, un lūdzu man piesūtīt rēķinu pēc operācijas.

                        Visā augstcienībā Jūsu

                                            J. Rainis.

549.

I. OZOLAI
Rīgā 1926. gada 12. augustā

Mīļā, mazā draudzenīte.

Vispirms: dzīve nekad nau tukša, bet, kad mums tā tāda liekas, tad mēs pasi vainīgi. Un vienīgais, kas dzīvi piepilda, ir darbs. Strādājat, dzīve Jums būs pilna un laimīga. - Par Jūsu iesūtījumiem lai spriežu: - Jums sajūta dzejiska ir, bet par maz esat strādājusi pie formas izkopšanas. Palūkojat, vai Jums kāds cits mākslas vai darbības veids nau vairāk piemērots. Katra darbība ir laba, kad to tikai ņem nopietni. Savus pārējos darbus iesūtat, varbūt varēs izlietot arī "J. Cīrulītī". Še iesūtītais "Pērkons un Jods" mazāk padevies nekā sīkākie dzejoļi.

                                                    Daudz labu dienu

                                                            no Jūsu Raiņa.

12.8.26.

550.

M. PLIEKŠĀNAM
Rīgā 1926. gada 15. oktobrī

Mīļo brālēn!

Sastādot savu kopoto rakstu XI sējumu, gribu tur ievietot sarakstu par mūsu radiem. Jau pirmajā sējumā uzņemta Tava ģīmetne, bet man trūkst tuvāku ziņu, un nu lūgtu Tevi man atrakstīt sekošo: Tavs tēvs laikam bija Andreja Pliekšāna brālis? Kā sauca Tavu tēvu vārdā, kā viņa tēvu un māti?

Vai bija vēl kādi brāļi un māsas Andrejam un kādi? Kā sauca Andreja sievu vārdā un meitas vārda? Vai Tev vēl brāļi un māsas? Kā sauc? vai dzīvi? vai precējušies? ar ko? vai ir bērni, kā tos sauc? Vai Tev bija dēli? Kā sauca? Kā meitas sauc? Un kā sauc meitu vīrus? Kur tie dzīvo? Kādā radniecībā ar mums ir Līze Cālīt kundze? Vai Jūsu apkārtnē ir vēl kādi Pliekšānu vai Grikovsku radi?

Vai Valles pagasta Remansku mājās dzīvo kādi Lazdiņi un kā tie rada mums? Vai esi dzirdējis par Brikovskiem, un vai tie ir mums rada?

Būšu ļoti pateicīgs, ja atrakstīsi man lūgtās ziņas. Kad pats iebrauc Rīgā, lūdzams pienāc pie mums, mēs tagad Rīgā, Baznīcas ielā Nr. 30.

Daudz labu dienu visiem mūsējiem

                                                Tavs Rainis.

Rīgā, 15.10.26.

551.

A. GULBIM
Rīgā 1926. gada 28. oktobrī

Mīļais, cienījamais draugs,

mēs sākam nu atkal kopdarbu, un man no savas puses jāsaka - es ar lielu prieku, jo tik lielu darbu es ne ar vienu nebritu paveicis tik aši un ērti, kā ar Jums kopā strādājot. Es turklāt ļoti labi apzinos, ka es biju tas, kas Jums uzlika vislielākās grūtības, kuras Jūs panesāt bez kādas kurnēšanas. Es Jums esmu ļoti pateicīgs, un tagad ar prieku sāku atkal to darbu. - Še būs plāns XI sējumam. Galīgi visi raksti nau gatavi, - pats pirmais: luga "Turaidene" nau vēl nemaz uzrakstīta. Sarkani pastrīpotie gabali ir jau gatavi galīgi arī ar ievadiem; citi pārējie arī gatavi, tikai bez ievadiem. -

Viena liela grūtība varbūt būs dzejas svešās valodās, tur loti dažādas valodas - visu kopā 19. Vai būs iespējams tos nodrukāt? Es varētu Jums nosūtīt tās grāmatas, no kurām tie dzejoji ņemami.

Viens labums tagad, ka es dzīvoju pašā Rīgā un varu Jūs ašāk aizsniegt. Jums laikam būs arī kāds sūtāmais cilvēks.

Mana adrese: Baznīcas iela Nr. 30, dz. 2, augšā.

Mans telefons: 27390.

Es Jums sūtu tagad visu materiālu, kas man gatavs. Kas Jums tagad nau tūlīt vajdzīgs, atsūtat atpakaļ.

Gaidīšu nu no Jums ziņas.

Sveiki nu uz kopdarbu!

Daudz mīļu labdienu Jūsu kundzei un Jums no Jūsu

                                                        Raiņa.

27.1.28.

28.10.26.

552.

E. VOLTERAM
Rīgā 1926. gada 30. oktobrī

30.10.26.

Lietuvju-latvju vienības biedrības Priekšnieka kungam Kauņā, Lietuvā

Ļoti cienītais kungs un dārgais draugs, Jūs man paziņojāt, ka mūsu tautu Vienības biedrība Kauņā parādījusi man lielāko godu, ieceldama mani par savu goda biedri. Mani dziļi aizkustina augstais pagodinājums, ko brāļu tauta man piešķīrusi, un es izsaku savu izjustāko pateicību un apliecinu savu sirsnīgāko nodošanos Vienības biedrības mums visiem un man sevišķi tik tuviem mērķiem. Kur mums ir tagad brāļu tautu vienības biedrība, tur nākotnē jāizaug brāļu tautu vienībai pašai, visos tautu darbības laukos: kultūrā, sabiedrībā, politikā līdz galīgai vienībai; tanī ir mūsu visu spēku atraisījums un mūsu tautu nebeidzami dzīvā, ilgotā saules mūža cerība.

553.

D. STUČKAI
Minskā 1926. gada 18. novembrī

Dorai Stučkai. Kremlī. Maskavā.

Elza slima, sestdien jāatgriežas, atbrauc uz Minsku, telegrafē uz viesnīcu "Eiropa". Rainis.

554.

P. DAUGEM
Minskā 1926. gada 18. novembrī

Mīļais, labais, dārgais, cik ļoti priecājos, saņemdams Tavu mīļo vēstuli! Tie gadi nau varējuši mūsu draudzībai neko padarīt, un nu jau mēs vairs netiksim sveši. Man te ir daudz jāredz un jādzird, tik daudz jaunu iespaidu, tik daudz jāskrien visur, ka nevaru neko plašāku Tev uzrakstīt. Galvenais: varēšu Tevi redzēt un pateikties arī personīgi tiem skaisti godinošiem un tik sirsnīgi domātiem apsveikumiem no Kultūrsakaru biedrības, - visu tikai nākamu pavasaru: šoreiz steigā izbraucu, nesagatavojies uz ilgāku palikšanu, mājās. man palika Elza slima, es tomēr viņu atstāju, lai neepalaistu gadījumu redzēt kau Baltkrieviju. Tagad nu jāsteidzas mājās: viņai sirds vāja, un katra lēkme var piepeši tikt bīstama un katastrofiska. Man tāpat bija pērn ziemu. Jāsteidz arī viena luga, lai to uzvestu vēl šogad, - "Turaidas Roze", jāizdod arī vēl visādā ziņā līdz ziemsvētkiem XI sējums kopoto darbu. Vai saņēmi I sējumu? Un vai Doriņa saņēma visus 10 sējumus? Kā liekas, nesaņēma. Pa tiem gadiem sakrājušās atkal slimības, arī manī: sevišķi baidos saaukstēšanos un negribētu atkal piedzīvot tādu krīzi kā pērn, kad dakteri jau noteica, ka būšot beigas ar mani: sirds, kura man bija stipra, sākusi neizturēt. Es redzu, ka Tev, mīļais, neiet daudz labāk, jo Tu raksti no sanatorijas; Tu sapratīsi arī manas bailes. - Bet pavasari, majā, es labprāt braucu, man apsolīts no jūsu puses, ka arī tad šķēršļu nebūs. Tā nu, mans mīļais, dārgais, paskaidro mūsējiem, kā ir ar mani, un saki, ka pieņemu dārgo aicinājumu. Es telegrafēju reizē Doriņai un Biedrībai - varbūt Doriņa varētu šurp atbraukt uz Minsku. Un nu mīļi, sirsnīgi skūpstu veco, dārgo draugu - uz redzi! uz redzi!

                                                        Tavs vecais Rainis.

18.11.26.

555.

P. DAUGEM
Minskā 1926. gada 19. novembrī

Mans mīļais, mīļais, nevarēju tomēr aizbraukt, esmu par daudz noguris, baidos par savu sirdi, man viņu ziemu bija jau kreisā puse noņemta ar tādu trieku, tas varot atkārtoties, un tad beigas: Vēl gribu strādāt! Celies, mīļais, arī Tu augšā, saņem veselību, pašaudzē sevi drusku, un varēsi vēl strādāt. Nākam pavasar aprīlī vai majā uz redzi!

            Sveiks, sveiks mīļais.

                                    Tavs vecais Rainis.

19.11.26.

556.

MASKAVAS LATVIEŠU TEATRA STUDIJAS «SKATUVE» KOLEKTĪVAM
Minskā 1926. gada 19. novembrī

Maskavas Latv. teātra studijas "Skatuve" kolektīvam.

Dārgie biedri, ar aizkustinātu sirdi saņēmu Jūsu tik mīļo aicinājumu. Es viņam sekošu un nākšu pie Jums ciemā vēl šo pašu pavasaru, lai redzētu Maskavas teātrus un Jūsu. Šo dienu es braukt nespēju, ne]auj ne mana veselība, ne manu mājenieku. Pavasara, aprīļa vai maja, mēnesī braucot, ceru atvest Jums līdzi kādu lugu. Esat tagad mīļi, mīļi sveicināti. Skaistākās sekmes Jūsu darbā un uz redzi!

    Ar sirsnīgu biedra sveicienu.

                                    J. Rainis.

19.11.26.

557.

MASKAVAS LATVIEŠU GLEZNOTĀJU GRUPAI
Minskā 1926. gadā, ap 18.-21. novembri

Mask[avas] l[atviešu] gleznot[āju] grupai.

D[ārgie] b[iedri], no visas sirds pateicos Jums par skaisto, mīļo aicinājumu! Es varēšu pie Jums paciemoties tikai nākamu pavasaru, tagad mana veselība ilgāku braukumu neizturētu, un mājās es atstāju arī slimnieku, kurš man rūp. Man liels prieks, ka taisni Jūs, gleznotāji, jaunie mākslinieki, mani tik mīļi pieminat; es Jums aiznesīšu pateicību personiski pavasarā, kad būšu spēcīgāks un stiprāks veselībā. Daudz sirs. biedrisku sveicienu un uz redzi! Jūsu R.

558.

MASKAVAS PROLETĀRISKO RAKSTNIEKU ASOCIACIJAS LATVIEŠU SEKCIJAI
Minskā 1926. gadā, ap 18.-21. novembri

M[askavas] Proletāriskās rakstnieku asociācijas Latv. sekcijai.

D[ārgie] b[iedri]. Man karsta pateicība par Jūsu mīļo apsveikumu! Jūsu tik godinošam aicinājumam varēšu sekot tikai pavasarī, apr[īļa] v[ai] m[aija] mēnesī. Tagad man veselība ne]auj, lielāku braukumu. Mīļie biedri un kolēģi, manus labākos novēlējumus Jūsu dzejas darbiem! lielo pateicību par man dāvātām grāmatām! Sveiki, sirsnīgi sveiki un uz redzi, mīļie biedri. Ar biedr[isku] sv[eicienu].

559.

D. STUČKAI
Minskā 1926. gadā, ap 19.-21. novembri

Manu mīļo, dārgo zelta Doriņ, te nu esmu, roku no tālienes jau varēju pasniegt un drīz varēšu pats acīm Jūs redzēt. Nedusmojies un nebēdājies, mīļā, dārgā, mana vienīgā! Neesi nepacietīga, neesi pārāk strauja, es vairs straujuma nepanesu, mana sirds neiztura, un Tev jau tā pati vaina. Bet, kad mēs kopjamies, tad varēsim vēl kādu laiku ģeibt. Redzi, man pērn bija jau lielāka lēkme ar sirdi, kreisā pusē bija tāda maza trieķele, bet tai varot sekot liela trieka. Un man gribas vēl pastrādāt, nekas nau pabeigts, un es gribu vairāk, es gribu jaunu sākt. Gars vēl klausa, tikai miesas taisās atsacīties. Gandrīz tas pats ir ar Elzi; es atstāju viņu jau slimu mājās, un man būtu grūti, ja viņai kas notiktu. Tā, mīļo Pumpiņ, Tu sapratīsi, ka gadi dara savu iespaidu uz miesām. Nākamu pavasaru, aprīlī vai majā, gribu braukt ari pie Jums ciemā, man ziemas grūtas, es visas pavadījis ar gripu un tad sirds vēl vājāka. Siltā laikā man labāk, tad es bez bailēm varēšu braukt. Nedusmojies, mīļā, un neuztraucies! Esi nu karsti, mīļi skūpstīta un sveicināta, un sveicini turpat! Drīz, drīz uz pavasari, uz redzi! Tavs Ženiņš.

560.

ASPAZIJAI
Vitebskā 1926. gada 22. novembrī

Mīļo iniņ, saņēmu Tavu telegrammu, bet izrādījās, ka nau nekādas iespējas tūdaļ izbraukt, vilcieni iet tikai vienu reizi pa dienu. Aiztelegrafēju uz Rīgu, un sūtniecība apprasās par Tavu veselību un paziņo, ka es izbraucu sestdien uz Vitebsku. Tur laikam atkal nāksies gaidīt 20 stundas. - Es esmu ļoti noguris no veselas nedēļas skraidīšanas un negulēšanas. Ceru būt mājās svētdien vai pirmdien. Paliec sveika, mīļo iniņ. Lido.

561.

A. KIRHENŠTEINAM
Rīgā 1926. gada 13. decembrī

            Dr. A. Kirhenšteinam 25 gadu darbības jubilejā.

Lielajam zinātniekam un mīļajam draugam uz darba svētkiem vēlē iespiesties dabas noslēpumu dziļumos un darbā atrast laimi.

                            Vecais draugs Rainis.

562.

E. KRASTAM
Rīgā 1926. gada 28. decembrī

28.12.26. Ļoti cien. Čeku-latvju kultūr[as] biedr[ības] Priekš[niekam].

Augsti godāts kungs.

Liels prieks man bija saņemt no Č.-l. k. b. apsveikumu, uzņemoties Latv. izglīt[ības] resoru. Kulturālie sakari starp mūsu tautām ir viena no tām parādībām, kas mūsu tautai dod visvairāk spēka un uzmudina mūsu centību ieņemt cienīgu stāvokli Eiropas kultūrtautu vidū. Čeku vīru koris, kas nesen atpakaļ viesojās pie mums, tika no mūsu tautas puses uzņemts ar vislielāko gandarījumu. Čeku māksla - tiklab mūzika, kā glezniecība, opera un teātris, kuras visas sasniegušas tik augstu pakāpi, mūsu tautā atradīs arvien skaļāku atbalsi. Ar lielu pateicību lasām, ka Č.-l. K. b. čeku presē piemin labi latvju kulturālos centienus. Novēlu mūsu Č.-1. kultūr. biedr, priekš mums tik svētīgai darbībai visspožākos panākumus.

563.

K. VILLOUBIJAI
Rīgā 1926. gada 28. decembrī

28.12.26.

Ļoti cienītā kundze.

Vispirms mani vislabākie novēlējumi svētkos un laimīgu Jauno gadu! Tas, ka Jūs mani tik mīļi atceraties, sagādāja Aspazijai un man daudz prieka un vēl vairāk cerību uz Jūsu drīzu ciemošanos Latvijā, jo tagad Jūsu veselība ir atkal atgūta.

Kas attiecas uz "Jāzepu un viņa brāļiem", tad jautājums par Jūsu tik nopelniem bagātā pasākuma finansiālo atbalstīšanu atkal tiks apspriests valdībā, kas 17, decembrī no jauna tika sastādīta? un es ceru, ka to atrisinās pozitīvi.

Ar patiesiem labklājības vēlējumiem.

                                    Visā padevībā.