564.

K. HISMANAM
Rīgā 1927. gada 7. janvārī

7.1.27. K. Hismanam.

Godātais biedri un kolēģi!

Vispirms mani visskaistākie novēlējumi Jūsu cienījamai ģimenei un Jums Jaunajā gadā! Sirsnīgākais paldies par Jūsu laipnajām rindām. Ilgu atbalsi manā sirdi radis Jūsu īsā vēstule; manī atkal svaigi uznirst atmiņas par tām skaistajām dienām, kad man bija tas gods būt Jūsu un Jūsu zemes viesim. Šīs atmiņas nenobālēs nekad, arī tad ne, ja Jūs savas zemes labklājības dēļ un apstākļu spiests ar laiku man pazustu. Man, protams, tagad jāpārtrauc būt par dzejnieku, tomēr tikai uz īsu laiku, un tad es atkal gribu mēģināt kļūt tā apbalvojuma cienīgs, kuru man piešķīra Beļģijā, un es ceru, ka, kā man apgalvo, es vēl speršu to tālo, izšķirošo soli, lai panāktu augstākā apbalvojuma piešķiršanu savai mazajai zemei.

565.

A. ŠVĀBEM
Rīgā 1927. gada 3. februārī

3. februārī 1927. g.

Ļoti cienīts kolēģi un mīļais draugs!

Daudz paldies par Tavu skaisto grāmatu "Pagastu vēsture", Tu esi attīstījies par mūsu pirmo senatnes pētnieku. Tavu grāmatu par mūsu kultūras vēsturi es skaitu par mūsu kapitālo darbu. Labi, ka tas nau Tevi novērsis no daiļliteratūras, bet tikai devis stiprāku vēsturisku pamatu tādiem lieliem darbiem kā "Darbs".

                    Tevi sirsnīgi sveicinu un Tev pateicos.

                                                Tavs J. Rainis.

566.

DĀNIJAS IZGLĪTĪBAS MINISTRAM
Rīgā 1927. gada 21. vai 22. februārī

Izglītības ministra kungam Kopenhāgenā, Dānijā.

Georga Brandesa aizeja satricina dzijas sērās latvju tautu. Viņš piederēja ne vien. Dānijai un pasaulei, bet arī mums. Viņa gars veidoja mūsu deviņdesmito gadu paaudzi. Atļaujat, ministra kungs, izteikt manu patieso līdzjūtību.

567.

ASPAZIJAI
Varšavā 1927. gada 15. aprīlī

Mīļo sirds pūkiņ, rakstu šo pirmo kartiņu no Varšavas. Še jāgaida 7 stundas. No mūsu sūtniecības sekretāri mani pavadā pa pilsētu. Tad braucu uz Vīni kopā ar mūsu Amerikas konsulu. Rakstīšu kādu kartiņu atkal, kad kur būs ilgāka apstāšanās. Lido, mīļo iniņ, lido.

568.

ASPAZIJAI
Varšavā 1927. gada 15. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, sēdu še Varšavā un gaidu vilcienu, kas ies tikai pēc pusdienas plk. 2. Satiku sūtni Nukšu, un sūtniecības kungi, sekretāri mani pavadā apkārt pa pilsētu. Viens Amerikas mūsu konsuls ir arī še, un ar to braucam reizē uz Vīni. Šis konsuls aicina mani uz Ameriku reklāmas braucienā; lai aizvedot kādiem amerikāņu lielvīriem, naudniekiem un politiķiem kādus mūsu triju zvaigžņu ordeņus, tie būšot ļoti atzinīgi. - Viļņā mani vagonā uzmeklēja baltkrievu delegācija. Vari par to paziņot "Jaunākām Ziņām" un "Sociāldemokrātam", apmēram šitā: Raini apsveica Viļņā baltkrievu delegācija, kādi 20 vīri no dažādām kultūras organizācijām, skolām un biedrībām. Studentu - baltkrievu divas delegātes savas organizācijas formas cepurītēs pasniedza Rainim puķes. Delegāti turēja suminošas uzrunas, uz kurām Rainis atbildēja, novēlēdams labākās sekmes gaišai, skaidrai, kulturālai baltkrievu nacionālai lietai.

_______________

Braucot dabūju arī drusku gulēt, man iedeva vietu līdzbraucēji, no kuriem vairāki bija rīdzinieki un rēvelieši. Jūtos labi, tikai noguris, un stāv vēl priekšā trīs naktis braukuma. Raksti man uz Juan-les-Pins, kā Tu tiec galā ar savu reimatismu, un ko dara Anniņa ar vasarnīcu. Un nu lido, mīļo iniņ, līdz nākošai vēstulei. Lido.

569.

O. KLIĢEREI
Varšavā 1927. gada 15. aprīlī

Daudz labu dienu no pirmās apstātnes, no Varšavas. Jāsēd še 7 stundas. Rīt ap šo laiku esmu jau Vīnē. Še jau pavasars ticis daudz tālāk nekā pie mums. Jāsteidzas turp, kur pilns pavasars.

                                R.

570.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada 19. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, esmu nu pēc četrām dienām ceļa nonācis franču rivjerā. Esmu drusku noguris, bet Livšici ir labi atpūtušies, un gan jau man ar tas izdosies. Palikšu še 2 nedēļas un tad braukšu uz Lugānu. Atraksti, kā Tev iet ar veselību, kā dara elektriskās vannas? Kā Anniņai iet ar vasarnīcu? Atraksti, kad kas svarīgāks notiek. Lido, es rakstīšu drīz, lido.

571.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 19. aprīlī

Sirsnīgs sveiciens no rivjeras! Šis otrs sveiciens, pirmais bij no Varšavas. Četras dienas braucu, noguru pietiekoši, tā kā būs tikpat daudz dienu jāatpūšas. Citādi jūtos labi, to pašu ceru no visiem labiem ļaudīm. Visi taču veseli.

            Rainis.

572.

O. KLIĢEREI
Antibinā 1927. gada 23. aprīlī

Daudz labu dienu no Antibinas! Turpat tuvumā pie Juan-les-Pins. Citādi nekā Mentonā, drusku vienkāršāk, arī skaistums mazāk uzkrītošs, bet atpūsties un strādāt ērtāk. Vēl gan neko nevaru strādāt. Biju ar lielāku kompāniju augsti kalnos. Šī trešā kartiņa. Rit sākšu gaidīt atbildi. Visiem sveicienus un daudz labu dienu.

                                                        R.

573.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 23. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, šī būs ceturtā vēstule. Esmu jau četras dienas Juan-les-Pins. Livšici bija jau priekšā. Še drusku vienkāršāka ij pansija, ij daba, ir savs skaistums - bet man še ērtāk atpūtai un darbam, varu sēdēt mazā birzītē un tālāk paiet jūrmalā, kur ari ir mazāk ļaužu. Tomēr strādāt vēl neko nevaru: miegainība un negriba. Apetīte te ir pa mazam attīstījusies. - Laiks visu gabalu jauks un saulains. Ābeles zied, mimozas sāk, rozes - tās paradušas ziedēt cauru gadu. Tomēr ari še vēl nau vasara, vakari ir vēsi, bet vakaros dzied vardes kaut kur tālumā ar skaistām balstiņām. Bijām lielā kompānijā autokarā izbraukuši augsti kalnos, 900 metru. Ceļā satiku Dzelzīti ar visu kundzi, ceļo jau sen un vēl ilgi grib ceļot. Rit jāiet pie viņiem ciemā; ir še pat tuvumā. - Drīz jau nu ceru dabūt no Tevis pirmo kartiņu; nez kā Tev iet ar veselību? Vai Anniņa bija jūrmalā un drīz turp varēsi iet? Vai Tu ko sāc strādāt? Es vēl nevaru. Vai taisies uz Ķemeriem? Sezona sākas majā, tad esot labāk nekā vēlāk. Savā panzijā esam tikai krievi vien, pa daļai partijas ļaudis; pats saimnieks bijis kādreiz esers. Ar krieviem var labi sadzīvot, nau tik sausi kā vāci. Ir še ari viena žīdu ģimene no leišiem un viena igauņu bagātnieku ģimene. - Cik īsti Tavas naudiņas pārvest? Procentu Tev jau ir 4000 franku, t.i., 200000 rbļ., - vai vest visu? - Es braukšu uz Lugānu atpakaļbraucot. Te pāris rožu lapiņas no mūsu dārza. Citroni arī gatavi karājas kokos. Nu lido, mīļo iniņ, lido.

574.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 23.-26. aprīli

Mīļo sirdsiniņ, neesmu saņēmis vēl nevienas ne kartiņas, ne vēstules. Un nu jau arī neraksti vairs šurpu, jo pēc pāris dienām jau es braukšu projām no šejienes. Braukšu caur Itāliju uz Lugānu, kur izdarīšu Tavu uzdevumu un tad tāļāk. Uz Prāgu nau man jābrauc; dabūju vēstuli. Še laiks arvien vēl ļoti jauks. Lido, lido.

575.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada 26. aprīlī

Mīļo sirdsiniņ, rakstu Tev še sesto vēstuli, bet atbildes vēl neesmu saņēmis. Parīt būs taisni divas nedēļas, kā izbraucu. Avīžu arī nedabonu, tikai Livšici saņem "Сегодня". Taisos jau šonedēļ braukt uz Lugānu. Gaidu no Tevis Prandes adresi, jo ari viņš gribēja būt Lugānā. Livšici brauc 1. majā caur Parīzi uz mājām. Arī Dzelzīši brauc šonedēļ. Laiks še labs, baro labi. Bet vēl nevaru strādāt. Vai Tu tik neesi slima, ka neraksti? Atraksti drīzāk, lido, lido.

576.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 25.-28. aprīlī

Daudz labu dienu no Žuanas, man pašam bija vakar, kad saņēmu pirmo vēstuli. Bet kas tas ir, ka raksts tik nervozs, tik saraustīts un nesalasāms? vai atpūtas nau bijis un vai kādas nepatikšanas, vai kaut kas aizņem uzmanību? Vai studijas iet, kā bija domāts? Še satiku Krievu un Dzelzīšus. Laiks še labs, sildos saulē, bet strādāt vēl nevaru. Daudz labu dienu manu mīl.

                                R.

577.

M. ĶEMPEI
Žiānlepēnā 1927. gada 29. aprīlī

29.4.27.

Rakstu Jums, kad jau esmu tāli prom, un taču Jūs man esat tik tuvu savā skaistā dzejā; bet te var mierā domāt uz Jums un visiem maniem nezināmiem draugiem, - tur tā miera nebija. Mani nezināmie draugi man dara labi, vajga vairāk būt projām, lai viņi vairāk rādītos. - Es būtu ļoti priecājies Jūs personīgi redzēt, bet varbūt tad nebūtu cēlusies šī mīļā un stiprā dzeja. Vai Jūs atklātībā esat ar dzeju rādījusies? Jūs esat dzejniece, un to vajag rādīt. - Bet es jau Jūs redzēšu; es braukšu mājās. Un Jums pie manis jāatnāk. Raksts ir tik auksts. Es gribu Jums silti paspiest roku.

Esat sirsnīgi sveicināta!

                                Rainis.

Juan-les-Pins,
Villa Chrysantheme,
France.

578.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 30. aprīlī

Manu mīļo sirdsziediņ, šodien saņēmu Tavu otro vēstuli, šī mana ir astotā. Pašās beigās Tu tā kā drusku pārmesdama saki: "Pēc Tava prāta tikai 2 kartis pilnīgi pietiekoši priekš manis?! " Nē, manu ziedu spilviņu, "nepietiekoši, nepietiekoši", bet ne mana vaina, pasta vaina: 24.4.27., kad Tu žēlojies, es Tev biju jau 4 kartiņas rakstījis. Man likās visu laiku, ka Tu man par maz raksti. Tā iet laikam mums abiem diviem, ka par maz ir tās rakstīšanas. Tev auksti tur, drīz braukšu mājās Tevi sasildīt ar dienvidu saulīti: krāju to savā ģīmī, kurš jau gluži brūns, un arī sirdī.

To nakti jutu Tavu mazo pirkstiņu glaudam man vaigu, vai Tu ari juti mani? Šī Tava otrā vēstule ir jau drusku mazāk nervozi rakstīta, Tu esi jau drusku atpūtusies, bet, pārbraucot no mājām, Tu biji ļoti nogurusi. Tikai nu tas glaudītājs mazais pirkstiņš ir vesels, bet kājas pirkstiņš atkal apslimis! Ko nu?! Jābrauc ašāk mājās izārstēt. - Palikšu še varbūt vēl nedēļu, tad jābrauc mājās. Vēstules iet 4-6 dienas, tātad raksti vēl līdz 5. maijam. Ziņas, ko Tev pienesusi Muška, ļoti labas: Chrysanthem villu Deisons bija priekš manis vēl Rīgā paņēmis. Muška Tev saite ar pasauli - vai tad Tu nekur neej? Izklaidējies gan, draudziņ, vairāk kinu! un tad, kad visi striķi trūkst, noliec kādu eksāmenu! Pērn Tu to man neizdarīji, Tu parādā. - Vai aizsūti Ritiņai "Cīrulīti" un "Tekas"? - Vai Tu man neatsūtītu pati, - bet neies vairs. 6. vai 7. izsūtīta, Tava vēstule būs pēdējā, ko še saņemu. - Man vēl neiet ar veselību, sāku drusku strādāt, bet vajdzēja pamest, noguru. Romānu vēl neiesāku, tik padomāju. Pat "Turaidas rozi" nezin vai nobeigšu. Esmu taču vairāk noguris nekā biju domājis, varbūt tādēļ, ka nau mana baltumiņa. Kopies nu, mīļumiņ, kop mazo pirkstiņu un mazo sirsniņu priekš Tava R.

579.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gadā, pēc 28. aprīļa

Manu mīļo sirdsiniņ, saņēmu šodien rītā Tavu pirmo kartiņu un tūliņ vakarā Tavu vēstuli. Ir jau pilnas divas nedēļas, kopš aizbraucu, un tikai nu pirmās ziņas. Es tā jau baidījos, vai tik neesi slima palikusi. Gribēju jau rakstīt Anniņaii, šodien pat. Bet nu ir labi. Mans dakters Livšics saka, ka tā gadoties no nepietiekoši uzmanīgas rīkošanās ar elektrību, bet tādas sāpes drīz pārejot un ļaunas sekas neatstājot? Tātad es par to nebaidīšos. Bet tas gan ir briesmīgi, ka tie ļaudis Tev nedod miera! Tā hipotēku banka gluži mierīgi varēja pagaidīt, un viņa var būt vispār priecīga, ka viņai nesamaksā uz reizi visu parādu, bet jauj iedzīvoties no procentiem. Tagad būs taču labāk tūdaļ viss jāsamaksā, lai nedara nepatikšanas. Ja kaut kas ir ar tiesām darāms, tad griezies vien pie Lauva, Buševica palīga; tas izdarīs. - Lai nu Anniņa uzkopj vasarnīcu! drīz jau vajdzēs izīrēt. - Avīzes nesūti man šurpu; drīz jau vajdzēs man braukt prom, un varbūt pat nesaņemu. Braukšu uz Lugānu, tur nepalikšu ilgi. Vēstules gan var pakaļ sūtīt; bet kad tad es saņemšu? Varbūt tik, kad pārbraukšu. - Lugānā es izņemšu no Tavas naudas vai nu pus- vai visus procentus (t. i., 100 000 vai 200000 rbļ.), varu ari runāt, lai Tev izsūta uz Rīgu uz pieprasījumu. - Kapitālu atstāšu tur. Man še laiks bijis labs, bet es vēl neesmu atpūties. Sāku drusku kādus dzejoļus rakstīt, tūdaļ noguru un palika slikts tops. Tad es atmetu un nekā nedaru. "Turaidas rozi" tā ir laikam nevarēšu uzrakstīt. Neesmu vēl ne mēģinājis. Nu tik redzu, ka esmu bijis taču stipri nopūlēts no ministrijas darba. Vari drusku pastāstīt reporteriem, Deisonam: še vienīgā vieta franču rivjerā, kur tāda jūrmalas smilts kā pie mums. Vieta skaista un klusa. Sanatorijā daudz krievu, ir arī veci biedri. - Satiku Dzelzīšus, abus.

Nu, mīļo sirdsiniņ, kopies nu Tu, ka paliktu vesela. Parunā ar Nīmani, vai nebūtu Tev jābrauc uz Ķemeriem; vislabāk esot tur tūliņ majā. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido.

580.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada maija sākumā

Mīļo sirdsiniņ, saņēmu līdz šim no Tevis 1 vēstuli un divas kartis. Manā pirmā vēstulē Tev bija ziņa priekš avīzes, vai tādu atradi? un vai nodevi avīzei? - Vai tā cena, ko dod Olga, ir tā pati pērnā? Sajūsmināts es neesmu, jo no viņām nebūs miera visu vasaru. Bet Tu jau pati labāk redzēsi, kā darāms. - No šenes izbraukšu 7. majā no rītus. Mazs saaukstējums bija, vēl nau labi pārgājis. Gan jau. Lido, lido.

581.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 2. maijā

Sirsnīgs sveiciens! Pie manis šodien atlidoja četri skaisti tauriņi no Rīgas, vasara nu sāksies, - trīs vēst[ules] un viena maza kartiņa. Aizlaidušies no šejienes ir deviņi. Drīz es pats laidīšos uz Lugānu, laikam 7. majā. Vēstules iet parasti 4 dienas, bet arī 5 un 6. Es likšu pakaļsūtīt uz Lugānu.

Atklātnes malā pierakstīts:

Lugānā es palikšu, ja daudz, 3 dienas. Daudz labu.

                            R.

582.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 3. maijā

Sirsnīgi sveicieni no rivjeras, un nebēdā neko par otrādi apgriezto sajūtu! Nau tik jauni, visādā ziņā varēja gaidīt nelabāku. Ritiņai fotogrāfija jāsūta, kopēja, kā tiek prasīts: cik viņas jūtas patiesas, nevar zināt. Tikai nevajga bēdāt! Tā ir tā pati mācība, kas man tiek dota. Un, kad nelabs prāts, tad vajga strādāt. - Es mēģināju strādāt, bet nebija labi; tagad nekā nedaru. Lūkoju nekreņķēties. Rakstīšu tuvāk. Visu labu!

                                            R.

583.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 3. maijā

Mīļo draudziņ, nu jau vairāk dienas, kopš nesaņemu nekādas ziņas; tie četri taurenīši bija pēdējie prieka un pavasara vēstneši; pie tiem tad arī turēšos. Šī būs mana desmitā vēstule, no Tevis man ir kopā četras. Tātad man jāpriecājas, jo vairāk par tām četrām. Tagad, kā jau Tev rakstīju, no Tevis vairs maz saņemšu, jo es braucu sestdien 7.5.27. uz Lugānu. Bet es Tev rakstīšu vienmēr kā līdz šim. Man ienāca prātā neprātīgs plāns: ka Tu atbrauktu man pretī uz Daugavpili. Es tur iebrauktu 14. majā vai arī dienu iepriekš, un Tu brauktu pretī vai nu sestdien no rītus, vienu dienu kavēdama, vai jau piektdien vakarā, ja ir tāds vilciens. Sestdiena un svētdiena tad būtu mūsu rīcībā. Tu varētu apmesties kādā viesnīcā un varētu nākt man pretī uz staciju. Mēs varētu daudz ko pārrunāt un apskatīt apkārtni. Atbildi Tu man vairs nevarēsi dot, bet es sagaidīšu stacijā, trešā klasē. Viesnīcā jāiet kādā no labākām, Rīgas ielā, mans vārds būs Pl... Tev labi jāapprasās, kad pienāk vilcieni. Varbūt iznāk. Es še netieku vēl pie darba; reiz sāku, bet tad noguru un vajadzēja atmest. Tagad tik šad tad uzrakstu pa mazam dzejolītim. Par romānu gan domāju, bet sācis neesmu. Es nebūtu domājis, ka no kancelejas darba arī nogurst. Man gan vairāk jāatpūšas. Trīs nedēļas, arī četras ir par maz. Apstākļi atpūtai te gan vislabākie: miers, ar ļaudīm maz satiekos, un tie paši ir puslīdz pazīstami, nau uzbāzīgi; ēdiens labs, gaiss labs, jūra ar smilšu krastu, bet neesmu vēl peldējies, pastaigāties arī var, vietas loti skaistas; laiks bija labs, saulains. Viss būtu. labi; kreņķu arī nau daudz, jo nelasu avīzes; reiz gan palasīju kādu numuru, un bij gan jākreņķējas. Nu nelasu. Nau Tevis, smagums tomēr. Bet pašā dzijumā tomēr zināms klusums: nu ko man var padarīt? Lai arī. būtu visjaunākais un nekas vairs priekšā, - nu kas par to? neko man nevar padarīt, es tomēr esmu savu ņēmis, esmu savu devis, un tā jau ir laime. Tātad visumā ar mani tomēr labi, un es varu Tevi mierināt, lai Tu arī nebēdā. Ļoti priecājos, ka Tava pēdējā tauriņu kartiņa tik labā omā rakstīta, lai tā oma Tev paliktu aizvien, to Tu esi pelnījusi ar savu būtni. GGribētos Tev daudz ko rakstīt un ko siltu teikt, bet mūsu vēstulēs jau to nnevar. Kad tiksimies, tad jau. Citādi man gan bailes, kad jādomā uz mājās braukšanu, gandrīz tāpat kā pērn, kad negribējās braukt. Tad es domāju uz Tevi un paliek labi. - Vai Tu būsi strādājusi uz eksāmeniem? jo Tev, mazākais, pa laikam bija laba sajūta. Dari gan visu, lai Tu tiktu ašāk galā ar augstskolu. Un nu mīļi, mīļi sveicieni un visu labu.

                                        R.

584.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada 4. maijā

Mīļo zelta iniņ, nu man jau vairāk dienu nau no Tevis nekādas kartiņas. Šodien aizsūtīju arī kartiņu ar dzejoli Kārkliņam "Jaunākās Zinās". - Nekādu ziņu nedabonu. Še bija šodien lietus un tad ir vēsāks. - Izbraucu no šejienes 7. majā uz Lugānu un mājās būšu ap 16. vai 17. maju. Lido, lido.

585.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 4. maijā

4.5.27.

Mīļo zelta laimīt, saņēmu nupat no Tevis vēstuli un rakstu uz karstām pēdām, - karsti var tapt no tādas Tavas vēstules; bet es mocos jau daudz gadus, gandrīz kā mans dumjais Odums. Tava vēstulīte ir no 30. aprīļa, pēc skaita piektā, tātad Tu raksti vienu vēstuli par 3-4 dienām. Šī mana vēstule ir pēc skaita divpadsmitā, tad es rakstu ik par 2 dienām vienu, ja atskaita braucienu nost, tad es esmu rakstījis ikdien. Un tagad, kad tu vairs nerakstīsi, es turpināšu rakstīt tāpat ikdien. - Līdz 30. aprīlim Tev vajdzēja būt saņēmušai tāpat 5 manas vēstules. Ko Tu sūdzies, mīļo dzīvībiņ? Ko Tu man draudi ar nerakstīšanu? Vai es Tevi jel kad tā esmu apdraudējis? Mani iepriecina tikai Tava aizvakar saņemtā tauriņkartiņa; tur Tev "bija prieks dzīvot", un dienu pēc tam Tu baries! Un ar ko? - Esi nu atkal laba, mana taurenīte, saņemies, topi veselāka, ņem sevi un nervus rokā! Mums tas ļoti, ļoti būs vajdzīgs: Es Tev rakstīju vakar garu vēstuli un runāju plānu satikties Daugavpilī; kurp tu atbrauktu 14. majā. Pārdomā par to. - Un tad nekreņķējies velti, bet lūko kādu eksāmenu nolikt. Tas arī ļoti, ļoti vajdzīgs! - Tu kreņķējies, ka avizēs par mani kas rakstīts, ka es jūtoties spirgts u. t. t. Es avīzes nedabonu lasīt, nezinu, kur tas rakstīts un kas ziņas devis. "Сегодня" nupat šodien, 4. majā, lasu ko līdzīgu. Patiesībā nemaz nejūtos tik labi un neatspirgu, kā biju domājis; strādāt nevaru, mēģināju - neiet. Vienīgi pareizi, ka 17. Majā gribu būt mājā. - Te nu 2 lapiņas norakstītas un nekas nau pateikts. Ko lai dara? Kad jūties nedrošs rakstīt.

- Te ir divi mazi bērni, kas man ļoti pieķērušies, jūt gan, ka man ar skolām darīšana. Tagad vairāk patīkami krieviņi aizbrauc, pienāk poļi un vāci, vienaldzīgi. Tu nekā nerakstīji, ka Ida iebraukusi; sveicini viņu ar Mīlīti. Esi nu mīļa un laba un esi tas labais gariņš, kas pasarga mani.

                    R.

586.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 5. maijā

Sirsnīgs sveiciens vēl no Žuānas. Še sākas jau prombraukšana: mani paziņas L. brauc jau rīt uz Parīzi un mājām. Es palikšu še nu viens pats bez kādiem paziņām; pēc dažām dienām braucu uz Lugānu. Nau vērts manim vairs šurp rakstīt. Es rakstīšu kā līdz šim. Turēties, veselību.

            R.

587.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada 6. maijā

Manu zelta iniņ, šodien es še paliku viens: Livšici aizbrauca uz Parīzi. Es braukšu tikai pēc dažām dienām uz Lugānu, esmu drusku saaukstējies; strādāt vēl nevaru. Varbūt tur arī bija vaina, ka mēģināju strādāt un aši noguru. Laiks še labs un tikšot vēl siltāks. Dari Tu, mīļo iniņ, ka paliec vesela. Lido, lido.

Atklātnes malā pierakstīts:

Rakstu karti arī Anniņai. Lido.

588.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada 7. maijā

Mīļo sirdsiniņ, es jau četras dienas kopš nedabonu no Tevis nekādas ziņas. Tava pēdējā vēstule bija no 26. aprīļa, un avīzes "Сегодня" ir še jau no 2. mmaja. Vispār esmu no Tevis saņēmis tikai 2 kartis un 1 vēstuli pa visu laiku, bbet es Tev esmu rakstījis 12. Vai tik Tu neesi atkal apslimusi? Nu jau es vairs nevarēšu no Tevis saņemt vēstules, jo parīt jau aizbraucu uz Lugānu, un tad mājās. Lido, lido.

589.

ASPAZIJAI
Žiānlepēnā 1927. gada 8. maijā

Mīļo sirdsiniņ, es nu jau rīt braucu prom no šenes, šī ir mana pēdējā kartņa no Žuānas. Es rakstīšu Tev tikai no Lugānas. No Tevis es arī šodien nekā nesaņēmu, Tava pēdējā vēstule no 26. aprīļa, tātad veselu nedēļu Tu neesi rakstījusi, jo pasts tik ilgi nenovēlojas. No Tevis man pienāca tikai trīs vēstules, vairāk es še ārzemēs nesaņemšu, jo nu būšu tikai ceļā. Laikam Tu esi slima, bet es nekā nezināšu, līdz būšu mājās. Lido, lido, lido.

590.

O. KLIĢEREI
Žiānlepēnā 1927. gada 8. maijā

Sirsnīgs sveiciens no Žuānas, pēdējais, jo rīt jau aizbraucu. Nesaņēmu vēstules šodien un nesaņemšu nu vairs nevienas, kamēr būšu ārzemēs. Veselu nedēļu nezināšu nekā, kā iet mājās. Tagad braucu uz Lugānu, kur neuzkavēšos, jo no Prandes nau ziņas. Ceļš caur Venēciju, Vīni, Varšavu diezgan lēni iet, un mājās būšu tik nākamu nedēļu. No šenes arī citi aizbrauc. Visu labu un [1 nesalasāms vārds].

                R.

591.

D. STUČKAI
Žiānlepēnā 1927. gadā, ap 19. aprīli-8. maiju

Mīļo zelta Doriņ, esmu pašlaik še, Žuānā, un varu Tev nosūtīt sirsnīgus sveicienus. No šejienes braucu vēl uz savu bijušo Kastaņolu, kura varbūt būs arī nākamā. Daudz labu dienu no Tava Ženiņa.

592.

ASPAZIJAI
Lugāno 1927. gada 9. maijā

Vai pazīsti mūsu Castag[nolu] no šīs puses. Te nu esmu jau Lugānā, mīļo sirdsiniņ, un, tā kā saņēmu telegrammu, lai steidzos mājās, tad šodien pat braucu no šenes prom, neko neredzējis. Aizbraucot no Žuānas, saņēmu vēl vienu. Tavu kartiņu no 3. maja, septiņas dienas starpā nebija nekas pienācis. Par nedēju būšu jau mājās. Lido, lido.

593.

O. KLIĢEREI
Lugāno 1927. gada 9. maijā

Šī nes sveicienus no Lugānas, tičinnicte - lauceniete. Nupat iebraucu Lugānā, un mani dzen tūlīt laukā telegramma no mājām, kas atgādina budžetu. Tātad šodien pat, no rītus iebraucis, jau vakarā braucu projām. Žuānā nepaspēju sagaidīt vairāk kā 6 vēstules, tā jau viņu dēļ kavējos 3 dienas, bet taisni tad nekas nepienāca. Visu labu.

594.

O. KLIĢEREI
Vīnē 1927. gada 10. maijā

Sirsnīgs sveiciens no Vīnes, drīz būšu mājās, Rīgā ap 16. maju. Visu labu.

                    R.

595.

O. KLIĢEREI
Rīgā 1927. gada 24. jūlijā

Manu mīļo zelta stariņ, saņēmu Tavas abas mīļās vēstulītes, ak, cik bēdīgi Tev iet! Dari visu, lai nu tie zobiņi Tev pārstātu sāpēt, lai Tu varētu veseļoties un atpūsties un sveiks un līgsms pārnāktu mājās. Žēl, ka par vēlu saņēmu Tavu vēstuli un nesatiku vairs Rīgā Muškiņu. Es pašlaik braucu uz Eleju, būšu pirmdien mājās. Biju izgājušu svētdien Ventspilī, svētki aizlija, bija tik 500 ļaužu, bet labi bija. "Jaun. Ziņas" neko neraksta vairs par mani, jo es nedodu dzejoļus tagad, kad viņi tapuši reakcionāri un uzstājas pret mums; viņi tad atkal mani nekur nemin. - Man Tevis ļoti trūka, un es trūkumu, kā jau arvien, izpildīju ar darbu. Pašlaik pabeidzu trešo cēlienu no "Rozes", tie divi pēdējie ies laikam ašāk. Darba daudz, lai vecos krāmus nokārtotu, un kur nu vēl jaunais? Taisi, ka Tu arī tieci uz priekšu, un Tev pirmā ir veselība. Man jūrmalā būt pa visu laiku iznāca tikai 3 reizes, daudz skriešanas. - Viktoriņa māte nau bijusi. Veseļojies, veseļojies! Visiem labas dienas!

                                R.

596.

O. KLIĢEREI
Rīgā 1927. gada 25. jūlijā

Manu zelta zvaigznīti, rakstu Tev atkal, tikko pārbraucu no Elejas, gāja labi, ļaužu daudz, puķes, gaisā cilāja, uz rokām ratos nesa. Nogurums, negribas strādāt, guļu. Rīgā pusdienas guļu arī. Pirmdiena, bet jāstrādā ir: vēl šonedēļ vajga nodot gatavu rokrakstu drukai, un man tikai trīs cēlieni. Kad Tu būtu, ietu ašāk. Bet nu man jāzin, ka Tu mocies ar zobu sāpēm, un laikam nau pārgājis, bet ļaunāk ticis. Muškiņa laikam pie Tevis, zvanīju viņai šodien, domāju dabūt ziņas par Tevi, neesot darbā atnākusi. Tātad Tev sliktāk; nu Muškiņa palika pie Tevis. Strādā nu ar tādu apziņu. Lūkošu taču, ja domā pastāvīgi uz to, tad vēl jaunāk. Man 1. augustā būs atvaļinājums, gribētu vēl Tevi redzēt, vai nu palikšu Rēžos līdz 1. aug., vai braucot piebraukšu pie Tevis. Atraksti, kad Tu iebrauc Rīgā. Visiem mīļi sveicieni un Tev.

                            R.

597.

O. KLIĢEREI
Rīgā 1927. gada 31. jūlijā

Mīļo, balto sirdsdebestiņ, rakstu Tev pašā nakts vidū, taisos jau uz braukšanu. Muškiņa būs Tev lielāko tiesu jau izstāstījusi, - mēs vairāk reizes satikāmies, un negāja tik gludi. - Man nu atvaļinājums skaitās no 1. augusta, bet tūliņ šķērslis, ka nau vēl klāt vietnieks, būšot tik 2. vai 3. Otrs šķērslis, ka neesmu vēl galīgi pabeidzis "Rozi"; nupat šodien pabeidzu 4. cēlienu, - jāveic vēl piektais; nezinu, vai spēšu par 2 dienām, kad ir vēl iešana darbā. Tātad varētu būt, ka es izbraucu. Tikai 4. vai 5., un tad - vai tad nevarētu Tu būt Rīgā un par 3 dienām agrāk? Mēs vēl tiktos. Es varbūt nekad neesmu tā ilgojies pēc Tevis. Es Tev rakstīju, ka pa ceļam iebrauktu pie Tevis, bet Tu uz to nekā neatbildēji, un tātad no tā jāatsakās. - Es biju ļoti daudz izbraukumos un daudz strādāju: divus cēlienus! - Šovakar bij "Vaidelote" uz esplanādes, liels panākums, kādi 10 000 skatītāju. - Es ceru, ka nu taču reiz būs Tev izbeigušās tās nekrietnās sāpes, visu brīvlaiku! Tās ir briesmas! Topi vesela, dārgā, mīļā.

                        R.

598.

O. KLIĢEREI
1927. gada 8. augustā

Tik netīra stacija kā šī kartiņa. Mazgājos ceļā trīs reizes, bet tīrs nevaru skaitīties. Toties ne par ko nebēdāju, ko ieteicu visiem. Daudz labadienu

                                no R.

599.

ASPAZIJAI
Varšavā 1927. gadā, ap 8. augustu

Lido, esam nupat Varšavā, kur jāgaida uz vilcienu 7 stundas. Auksts, miglains, netīrs. Meklēsim ko labāku. Es biju aizmirsis paņemt līdzi "Joseph" un "Boasu un Ruti", Paegļa kdze pieies paņemt un nosūtīt uz Vīni.

Atklātnes malā pierakstīts:

Adrese: Wien III, Reisner str. 38 Q. 3. I. Birsen.

600.

ASPAZIJAI
Vīnē 1927. gada 9. augustā

Mīļo sirdsiniņ, esmu Vīnē, palikām še vienu lieku dienu, apskatījām muzejus un pilsētu. Pašlaik ceļā uz Venēciju. Rīt no rītus Lugānā, no kurienes atkal rakstīšu. Lido.

6O1.

O. KLIĢEREI
Vīnē 1927. gada 9. augustā

Sirsnīgi sveiki, rakstu Vīnes, kur palieku vienu dienu apskatīties, Rakstīju kartiņu no Varšavas; šī karts arī no Varšavas muzeja, No Lugānas atkal rakstīšu. Rīt jau tur būšu.

                R.

602.

O. KLIĢEREI
1927. gada 10. augustā

Vēl viens sveiciens no Austrijas, vagonā rakstīts, tātad neskaidrs, bet mīļš. No Vīnes sūtīto karti nedabūju pats iemest kastītē; to apņēmās izdarīt pārdevēja - jaunkundze. Nu izrādīsies, vai tiešām var uzticēties sievietei, es uzticējos pēc savas dabas un ceru, ka mani neliks kaunā. Līdz šim brauciens labs, tikai gulēt nedabonu. Var riskēt rakstīt uz Castagnolu poste restante.

Atklātnes malā pierakstīts:

Saceļas drusku strīdus, Prande dienu nezināja. 10. augusts.

603.

ASPAZIJAI
Lugāno 1927. gada 11. augustā

Te nu esmu jau mūsu vecajā Lugānā; šorīt iebraucām un negribas nemaz domāt uz prombraukšanu. Brauciens bija pagrūts un vispirms drusku jāatpūšas. Rakstīju Tev no Varšavas un Vīnes, bet no Vīnes nodevu citam iemest un varbūt to Tu nesaņemsi. Drīz rakstīšu atkal, bet adresi, kur raksta man, nevaru noteikt. Lido, lido, lido.

604.

O. KLIĢEREI
Lugāno 1927. gada 11. augustā

Pirmais sveiciens no Lugānas, nupat iebraucu, negulējis un noguris, bet atkal pārsteidz mana mīļā Lugāna. Palikšu še varbūt šo nedēļu cauri, tā ka varēs šurp man rakstīt. Kā ar veselību un sajūtu? - Nu sāksies ļoti liels un steidzīgs darbs, bet lai, darbs labākais līdzeklis pret visām nelabām dūšām, silti to ieteicu. Sveiks.

                                                Rainis.

605.

ASPAZIJAI
Lugāno 1927. gada 13. augustā

Lido, rakstu no Monte Brē galotnes; tagad te ir stipri izbūvēts; mazā baznīciņa nojaukta un vietā uzcelta jauna augstāk. - Staigājam katru dienu apkārt, bet nevar tik ātri nobeigt, kā domājām. Vakar bijām pie Bertoļiem, liek sveicināt, vecais 72 gadi, ir vēl spējīgs staigāt. Piedāvā savu vecumu. Lido, lido.

606.

O. KLIĢEREI
Lugāno 1927. gada 13. augustā

Daudz labu dienu no Lugānas! Pašlaik esmu Brē kalna galotnē. Staigājam daudz apkārt, bet nevarēsim tik aši nobeigt ceļojumu, kā domājām. Būs jāpaliek vēl dažas dienas. Skaisti ir, bet bēdīgi top, ko gan es uzrakstīšu? nezinu: vajga rakstīt ekstāzē, un tās man pašlaik nau kur ņemt. Vai nezinu? Sirsnīgs sveiciens.

607.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1927. gada 20. augustā

Mīļo sirdsiniņ, rakstu Tev no vecās Castagnolas, sēdu vecajā Casa Carlo Cattaneo, palikšu še visu laiku, uz Grieķiju nebraucu. No sākuma biju domājis aši apskatīt Lugānu un parādīt Prandem, bet izrādījās, ka tik aši neiet. Prande gan visu laiku taisa skices, bet netiek galā, un es apdomāju, ka man taču še jāsaraksta visa grāmata, jo, mājās pārbaucot, ministrijā ejot, nau vairs nemaz laika. Kad nu es brauktu uz Grieķiju, es neuzrakstītu Castagnolas grāmatu, visu laiku aizņemtu ceļojums un atzīmes par Grieķiju, un tā es zaudētu abus. Tā nu beigās atsacījos no Grieķijas braukuma. Šā tā izmēģinājos visu laiku un tik tagad varu Tev noteikti rakstīt, ka palieku visu atvaļinājuma laiku še, Castagnolā. - Esmu Tev agrāk rakstījis, bet tikai pāris kartiņas, vienā gan minēju, ka vari rakstīt uz Castagnolu, bet no Tevis še nekā neesmu saņēmis. Tagad Tu vari droši šurp rakstīt: Rainis - Naglin. Castagnola-Lugano, jo še palikšu vēl pusotras nedēļas. - No mājām es nekā nedzirdu, avīzes nenāk, Prandem arī neraksta. Šejienes notikumi: skraidām pa kalniem, strādājam, tas ir viss. Jaunākās ziņas: vecais Teodoro nomiris nupat, kāpis pēc puķēm priekš forestiera un nokritis, bijušas tik lieliskas bēres kā vēl nekad. - Casa Carlo Cattaneo tagad pieder Taddeim, te ir ristorantepansione un saimniece ir bijusī skaistule Armida. Tā nabadzīte ir tikusi veca, resna, un skaistumu var ar pūlēm sameklēt ģīmi, tikai mīlīga ir vēl, par daudz Taddeis nostrādina. Vecais Taddeis miris, un Cimiterē liels piemineklis ar viņa reljefu ar visu lielo bārdu. Citi visi puslīdz tie paši palikuši, mūsu Bertoglio gluži salīcis, pārstrādājies un nu tikko velkas. Znots uzcēlis māju, bet parādi spiež; lai es pērkot; man ir jau. Pārāk neuzspiežas, jo kādi ceļotāji latvieši viņam stāstījuši ij par mūsu māju, ij par Durbes atdošanu. Visas meitas slimīgas, Rita neprecēta. Vislabāk uzturējusies māte. - Es tagad rakstu un dzīvoju pa vecām atminām. Bet nau atmiņu kavēšanās, bet riktīgs darbs: jāsaraksta 8 loksnes lielā formāta, kā kopoti raksti, un tas nau joks; nez kā tikšu galā. Ja Tev ar veselību iet labi un ja labs prāts, uzraksti arī kādu atmiņu joku. Varbūt varētu likt iekšā, ja vajadzēs, Tavu rakstu par mūsu iebraukšanu Vintertūrā, ko Tu agrāk biji uzmetusi. - Es domāju, ka Tev Dora Švīkule būs palīdzējusi, Tu aši varētu atpūsties. Vai Ķemeros biji un izrēķinājies ar Idelsonu? Atraksti kādu kartiņu, par savu veselību, tomēr būs drošāk. Es nu tagad rakstīšu biežāk, jo nu zinu, kas jādara. - Ar Prandi mēs satiekam diezgan labi, kaut gan viņš ļoti ietiepīgs un iedomīgs. Bet es jau tieku galā, Nu lido, lido, lido.

608.

O. KLIĢEREI
Knstaņolā 1927. gada 20. augustā

Mans mīļais labumiņ, esmu Tev rakstījis dažas kartiņas, vienu no tām, no Vīnes, Tu laikam nebūsi saņēmusi, jo es pats to neiemetu kastītē. Garāki rakstu Tev tikai tagad, jo nu tikai noskaidrojās galīgi, ka palikšu še visu atvaļinājuma laiku un strādāšu; atpūtas un izpriecas ceļojumu nebūs. Lieta tāda: man ir tikai šis viens mēnesis, pēcāk, kad esmu ministrijā, nau vairs laika kaut ko rakstīt. Kad es nu brauktu uz savu Grieķiju, tad es grāmatu par Castagnolu pa to laiku neuzrakstītu, jo jauno iespaidu būtu tik daudz, ceļš tik grūts, ka iznāktu tikai atzīmes par Grieķiju. Grāmata netiktu gatava ne viena, ne otra. Un es esmu solījies dot Kastaņolas grāmatu, un Prande arī tās dēļ ir še. Mēģināju, vai taču nespētu, bet biju pārtaksējis savus spēkus; bija taču zināms nogurums no ministrijas darba. Tātad nu nolēmu strādāt visu laiku še pie grāmatas. Veselībai būs jāiztura, un, kas pietrūks, to dosi man Tu, jo Tu jau tikai sev neko nedod, rūpēdamās par mani. - Es palieku tātad uz vietas, un Tu droši vari man šurp rakstīt: Lugano - Castagnola, Schweiz. Rainis. Līdz šim es no Tevis neko neesmu saņēmis, kaut gan vienā kartiņā biju rakstījis, ka Tu varētu šurp adresēt. - Kā man še iet? Labi, ja tikai nebūtu jāstrādā pret savu gribu; atmiņas gan ir, bet arī tās melankoliskas un ne vienmēr labas; daudz kas grozījies. Grāmatai jābūtot diezgan lielai un jāraksta vairāk nekā biju domājis. - Veci paziņas ir jau retāki tikuši un arī svešāki, daba tikai tā pati skaistā, bet - tā nu nau vairs mana, un nākt šurp uz mūža palikšanu - arī vairs negribas: ja jau dzīvot vēl, tad vajga vairāk redzēt, tad nau miera, - mirt te gan labi gala mierā. Saules šoreiz dabonu pamaz, cik lai Tev aizvedu. Un Tev vairāk vajga nekā man, - es ar savu veselību tieku galā, Tu nē, ne Tavas mājas Tev nebij palīdzējušas. Bet Tu arī pati tā nerūpējies par sevi kā es. - Es pie sevis domāju, cik Tu būsi spējusi pārveikt šo grūto laiku? Vai būsi eksamējusies? vai atzīmējusies? Tu izgājušu reizi žēlojies, ka es par daudz pie Tevis piedomājot un Tu nenākot pie miera un darba. Tagad es no sākuma daudz skraidīju un rādiju Prandetn, tad daudz strādāju un tikai vakaros un naktīs domāju uz Tevi, - vai Tev nu ir vairāk miera? - Es ceru ar šo atmiņu grāmatu, kura ir arī biogrāfijas grāmata, tikt vajā no pagātnes un attīrīt ceļu uz nākotni; reizē strādāju arī pie grāmatas, dzejām, kas meklē tālāku ceļu, vismaz sagatavo man ceļu. Padomā vēl tālāka grāmata un tad vēl tālāka mācīšanās, - viss briesmīgi grūts un nospiedošs, bet varbūt tur taču tālumā redzas izeja. Ceru, ka pie Tevis tiks skaidrāk. Bet tad nu man vajdzīgs, ka Tu arī tiktu ar sevi un savu grūtsirdību galā. Vai Tu to zini? Vai to gribi? Mans mīļais sirds labumiņ, paliec vesela, vesela.

609.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1927. gada 24. augustā

Mīļo iniņ, neesmu vēl nevienas kartiņas no Tevis saņēmis. Pēc mana aprēķina varēja jau būt, vai tik neesi slima. T3et es taču paļāvos uz Doru Švīkuli. Drusku tā savādi bailīgi ir, kad raksti vien un nesaņem atbildes. Mīļo iniņ, lido, lido, lido.

610.

O. KLIĢEREI
Kastaņolā 1927. gada 24. augustā

Sirsnīgi sveiki!

Saņēmu šodien pirmo kartiņu! Bija Rīgā kavējusies 2 dienas un arī še. - Jāizguļ slimība, nekad nebiju domājis, ka tik. jauni būs; laikam nekopts. Es gan kopjos, tikai viens; nez vai tikšu galā ar darbu.

Daudz labu dienu.

                    Rainis.

611.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1927. gada 30. augustā

Mīļo sirdsiniņ, saņēmu no Tevis jau divas kartiņas no 24. un 28. augusta; solīta vēl bija vēstule. Bet nu neraksti vairs šurp! Mēs braucam jau pēc dažām dienām un nesaņemsim. Likšu gan pastā atpakaļ sūtīt uz Rīgu. Labi, ka Tu nu esi veselāka un labi, ka vēl saņēmu kartiņu ar to ziņu. Es še labi pastrādāju, raksts par Kastaņolas atmiņām ir gatavs. Lido, lido.

612.

O. KLIĢEREI
Kastaņolā 1927. gada 30. augustā

Sirsnīgs sveiciens no Castagnolas, laikam drīz pēdējais, jo mēs jau pēc dažām dienām braucam. Saņēmu vienu kartiņu un vienu vēstuli un nopriecājos par priecīgo pārsteigumu. Nu tik vajga turpināt! Bet nu nerakstīt vairs šurpu! Likšu gan visas vēstules pakaļ sūtīt, bet tas ies ilgi. Savu rakstu par Kastaņolu jau nobeidzu, un tātad bāriens nāk par vēlu. Veselību un prieku, un labas dienas.

            R.

613.

ASPAZIJAI
Lugāno 1927. gada 31. augustā

Mīļo sirdsiniņ, šī mana pēdējā kartiņa no Lugānas, rīt jau mēs braucam. Gribu piebraukt Cīrihē pie dakterienes. Nupat saņēmu no Lietuvas apsveikumu: "Lietuvas skolotāju kongress sūta Tev; neatlaidīgam kultūras veicinātajam, sirsnīgus sveicienus." Vari par to paziņot "Soc. Dem.". Skaisti te tagad ir; bet es no ašas rakstīšanas noguris, nau laba dūša. Lido, lido, lido.

614.

O. KLIĢEREI
Cīrihē 1927. gada 1. septembrī

Sirsnīgas labdienas no Cīrihas. Esam kopš šā rīta ceļā uz mājām. Rīt no rītus

esam Parīzē, no turienes pēc divām dienām tāļāk pār Berlīni uz mājām. Ceru būt jau pirmdien vakarā Rīgā: ap plkst. 9 vakarā. Daudz mīļu labdienu.

            Rainis.

615.

K. BRĪVNIEKAM
Rīgā 1927. gada 28. novembrī

Nenogurstošam tautas skatuves darbiniekam Brīvniekam viņa darbības 50 gadu jubilejā izsaku pateicību par pašaizliedzīgo darbu un novēlu joprojām spēku un darba prieku.

        Izglītības ministrs Rainis.