616.

O. KLIĢEREI
Rīgā 1928. gada 3. februārī

Mīļais sirdsdārgumiņš, saņēmu Tavas divas vēstules reizē un nu vēl arī trešo mazo, - man liels, dziļš prieks visās bēdās, kad tās lasu un pārlasu. Visa Tu esi savās vēstulēs ar savu skaidro, neizsakāmi mīļo būtību, - tas nepāriet, nekas mums tomēr un tomēr nespēj kaitēt. - Tu esi ari stiprāka par mani, es to nesaprotu. Es nu sāku šaubīties, vai mēs labi darījām; prātam vien nevar paļauties, tas spriež tomēr mazumā. - Es neredzu no Tavām vēstulēm neko par gaitu: vai vēl stāv priekšā vai noticis fakts? Es negribu Tevi necik vairs iespaidot, izspried pati, un labi vien jau būs. - Es nevaru bez aizgrābtības lasīt Tavas vēstules, bet še vispirms jāatbild uz tehniskiem jautājumiem: atraksti dzīvokļa saimniecei vēstuli, ka Tu paturi dzīvokli un maksāsi pārbraucot. Ich behalte mein Zimmer und zahle Ihnen nach meiner Rückkehr, - wahrscheinlich komme ich nach ? Wochen. Vēstuli ieliec manim rakstītā vēstulē; pieliec arī kuveri klāt. Tāpat pieliec vēstuli Aloa -, ka prasi atvaļinājumu uz 2 nedēļām, varbūt tas būtu vajdzīgs. - Ar augstskolu es nezinu, kā darīt: vai varbūt Muška var par Tevi aizmaksāt, vai kāds cits cilvēks, man būtu kāds ierēdnis, kas aiznestu turp naudu, - bet vai nevajga tur studentu biļetes vai lekciju grāmatiņas?

Ja Tu arī brauktu atpakaļ bez tās gaitas, tad viena liela laba lieta panākta: Tu redzēsi savu jaunības zemi, tā kā es redzēju pērn savu. Tas bija man viens no motīviem, kādēļ Tev braukt, un nu man liels mīļš prieks, ka Tu tur jūties tik labi un staigā pa atmiņām. Tev tas arī palīdzēs pārvarēt Tavu pārāk lielo vientulību, kurā Tu netīšām biji še ieracies. Ceļojumi uz Tevi vispār darīja ļoti skaistu iespaidu, piem., Somijas brauciens.

Varbūt es šovakar dabonu vēl Tavu vēstuli un ziņu par notikumu un par to, cik ilgi Tev būs jāpaliek. Es domāju, to varētu te nokārtot ar lūgumu pēc atvaļinājuma. Es neko nestrādāju; bet nevaru ari vēl atpūsties, neguļu pa naktīm. Bet, kad Tu tik stiprs, tad jau man ar jāsaņemas.

Paliec nu vesela un nebēdā Tu arī, labi jau vien būs.

                                                                R.

617.

O. KLIĢEREI
Rīgā 1928. gada 4. februārī

4.2.28.

Mīļo, dārgo dvēselīt, rakstu jau otru dienu, no Tevis nesaņēmis ziņas; pūlos domāt vislabāko, kaut gan grūti nākas. Es citādi nemēdzu būt tāds traurīgs, bet laikam to dara negulēšana. Pēc Tevis pa telefonu apprasījās Muška, es teicu, ka nau man vē1 nekādu ziņu. Prasīju par lekciju naudas samaksu, - teica, ka vajgot matrikuli uzrādīt. Bet laikam jau tik aši ar izslēgšanu nebūs, gaidot lielas rindas maksātāju. - Pie mums jauns nekas nau, vesels esmu. Kad nu būtu šodien pasts no Tevis. Nevajdzēja Tevi laist. Kad saņemšu no Tevis ziņu, rakstīšu vēl šodien, citādi rīt. Visu labu, labu.

                                                R.

618.

O. KLIĢEREI
Rīgā 1928. gada 5. februārī

5.2.28.

Manu sirdsdārgo draudziņ, rakstu šo trešo vēstuli, trīs dienas no Tevis nau vairs ziņu; no Tevis saņēmu trīs vēstules. Es dzīvoju nu uztraukumā, es nezinu, ko darīt, vai braukt Tevi meklēt. Vienmēr es gan saturos atkal, bet ir taču iemesls uztraukties. - Visu dienu sabiju jūrmalā, ir arī grūti tukšumā nogremdēties, kur bija reiz pilnums. Šoreiz grūtāk par visām reizēm. Bet kā Tev ir? Cik simtsreiz grūtāk, tad apmierinos uz laiku. Un atkal tas pats nemiers. Ceru rīt atrast kādu ziņu. Labu, labu, visu labu.

                                                    Tavs Rainis.

619.

K. ZARIŅAM
Rīgā 1928. gada 1. martā

1.3.28.

Augsti godātais, dārgais Zariņa kungs!

Jūsu laipnā vēstule no 25. f[ebruāra] ar aicinājumu uz Stokholmu mani ļoti pagodina un iepriecina. Kad politiskie apstākļi izgājušu rudeni neļāva man ierasties pie Jums, tad es tagad braukšu ar jo lielāku sajūsmu. Nodomātam vakaram A. Gulbis izsūta tūliņ manas vāciski tulkotās grāmatas un "Lettische Lyrik"; viņš arī apņemas sagādāt kādu rakstu vācu valodā, kas zviedru publiku orientētu par manu personu un darbību, kā ievadu manam vakaram. Kādu no maniem mazākiem darbiem aizrādīt tulkošanai man nākas grūti, bet Jūs izvēlēsaties no vāciski jau tulkotiem un Jums piesūtāmiem. A. Bērziņa kungs atkal solījis sameklēt caur komponistu Zālīša kungu un aizsūtīt Jums manu dzeju kompozīcijas. "Vakarā" arī es varētu teikt dažus vārdus par zviedru-latvju kultūras kopību.

Kad nu Jūs domājat šādu vakaru vislabāk sarīkot - vai pirms mana braukuma uz Oslo, vai pēc tā? Es esmu mierā abejādi.

Uz A. Bērziņa kunga ierosinājumu es brauktu uz Oslo caur Somiju un Stokholmu, kamēr viņš pats brauktu caur Vāciju, un mēs satiktos tikai Oslā. Mani pamudina braukt caur Stokholmu bez visa cita arī šā ceļa lētums, jo man būs jābrauc, kā liekas, ar saviem līdzekļiem vien, jo kabinets no savām summām vēl nau neko atvēlējis šim nolūkam. Kad Jums ērtāk sarīkot zināmo "vakaru" pēc 20. marta, tad es braucu no Oslo atpakaļ uz Stokholmu. Bet, kad Jūs nolemjat rīkojumu pirms 20. marta, tad tas man vēl ērtāk, jo tad es braucu uz Oslo un no turienes pēc svētkiem tūliņ tālāk uz Vāciju un franču rivjeru, kur gribu uzlabot veselību.

Saņemat manu vissirsnīgāko pateicību par Jūsu tik skaisto gādību un Aspazijas un manus vislabākos vēlējumus un sveicienus Jums un c[ienītai] kundzei.

620.

ASPAZIJAI
Bergenā 1928. gada 23. martā

23.3.28.

Mīļo iniņ, nu jau drīz divas nedēļas dzīvoju vienos svētkos, rautos un viesos, tā ka māga galīgi beigta, miega vairs nau, acis pilnas ar visādiem skatiem, ausis džinkst no runām un trokšņiem, galva dulla, un to visu kopā sauc par izpriecu. Uzņem mani visur ļoti spoži un parāda savu laipnību visvairāk lielā ēdināšanā un lielā apkārtvadāšanā.

Pieredzēts nu milzumi, nezin, kur to nu varēs likt, jo rakstīt par to "Jaun. Ziņās" nevarēs, jo Arturs Bērziņš būs tur jau visu aprakstījis un "S[ociāl] Dem[okrātā]" atkal neuzņems. Tā būs par velti visa lielā braukāšana un runāšana.

Pašlaik esam Bergenā, no kurienes dzelzceļš vairs tāļāk neiet. Bet vēl visam nau gals, še vēl diena jāpaliek, tad Oslā un divas dienas Stokholmā un Upsalā kur vēl būs jārunā. Tad caur Somiju un Igauniju mājās. Mājās laikam būsim nākamu trešdienu vai ceturtdienu.

Tu redzi, cik grūta ir rakstīšana, rokraksts gluži izjucis. Ceru, ka Tev iet labāk. Bija domāts šis braukums kā atpūta, nu no viņa vajdzēs atpūsties. Lido, lido, lido.

621.

O. KLIĢEREI
Bergenā 1928. gada 23. martā

23.3.28.

Mīļo sirds draudziņ, esmu jau pašā tālākā stacijā, no kurienes rīt jau ies atpakaļ, tādēļ ka no šejienes dzelzceļš tālāk neiet. Dzīvoju visu laiku vienos rautos, viesos, svinībās, tā ka pavisam galva griežas, ne vairs ko redzu, ne dzirdu, ne jūtu, visi orgāni beigti, māga nestrādā, tikai mute mehāniski kustas un tura runas. Tu jau būsi šo to lasījusi avīzēs. Arturs Bērziņš raksta korespondences. Arī Leta, telegrāfa aģentūra, būs šo to ziņojusi. Tu redzi, ka rakstīšana ari vairs neiet, rokraksts vairs nau, tikai roka vēl karājas piedurknēs. Braukumam vajdzēja būt atpūtai, bet nu vajdzēs mēģināt cik necik atpūsties mājās, pie Tevis. Tu taču būsi pa to laiku cik necik uzlabojusies un atpūtusies no uztraukumiem manis dēļ. Varbūt mazais būs dabūjis vietu.

Es būšu Rīgā laikam nākam trešdien vai ceturtdien. Varbūt būtu iespējams, ka atbrauc pretī Tartu? Es vēl rakstīšu no Igaunijas vai Somijas. Nu esi vesela un kopies, mīļo, dārgā.

                        Rainis.

622.

S. LOVĒNAM
Rīgā 1928. gada maijā

Godātais, ļoti cienītais Lovēna kungs!

Tikko kā saņēmu Jūsu brīnišķo dāvanu ar laipno pavadvēstuli un esmu gluži aizgrābts no Jūsu mīļajiem vārdiem un Jūsu dārgās, smalkās, mākslinieciskās un tik nozīmīgi lielās dāvanas. Tas ir vecs, lielisks darbs ar augstu māksliniecisku un vēsturisku vērtību, ko Jūs man dāvināt no saviem mājas dārgumiem un kas man sagādā vislielāko prieku. Manu prieku vēl daudzkārt pavairo Jūsu smalkjūtīgā izvēle, jo radītā darba tēma ir: "Brāļi pārdod Jāzepu", kas ar atjautīgu laipnību norāda uz manu, līdzīgas tēmas, drāmu. Šis mākslas darbs rod manu un publikas dzīvu atzinību.

623.

LATVJU-LIETUVJU VIENĪBAS BIEDRĪBAS KONGRESAM
Rīgā 1928. gada 17. jūnijā

Rīgā, Merķeļa ielā 13.

Sirsnīgs sveiciens brāļiem lietaviešiem kongresa dienā.

                                                    Rainis.

624.

S. LOVĒNAM
Rīgā 1928. gada 23. augustā

23.8.28.

Godātais, ļoti cienītais Lovēna kungs!

Saņemot maija mēnesi Jūsu brīnišķo dāvanu, es Jums tūlīt izteicu savu sajūsmas pilno paldies. Atļaujiet man tagad, godātais kungs, vēlreiz, kaut arī tikai īsos vārdos, atstāstīt, cik priecīgi Jūs mani pārsteidzāt. Dārgā un lielā, un tik nozīmīgā dāvana, turklāt Jūsu glaimojošā un laipnā pavadvēstule mani vienkārši sajūsmināja. Šis sudraba šķīvis, kuru Jūs man dāvinājāt no saviem mājas dārgumiem, ir sens, lielisks darbs ar augstu māksliniecisku un vēsturisku vērtību, Manu prieku par to daudzkārt vēl pavairo Jūsu smalkjūtīgā izvēle, jo izveidotā mākslas darba tēma ir: "Brāļi pārdod Jāzepu", kas ar atjautīgu laipnību norāda uz manu, līdzīgas tēmas, drāmu. Vispār mākslas darbs pie mums ir atradis visdzīvāko atzinību.

Vēlreiz Jums, cienītais kungs, no sirds pateicoties, es ceru, ka Jūs savā laipnībā neņemsiet man to ļaunā, ka es Jums nosūtu savus Kopotos rakstus kā nelielu piemiņu.

Atmiņas par brīnišķīgajām dienām Stokholmā un lieliskajiem laipnajiem ļaudīm paliks kā mierinājums visam man vēl atlikušajam laikam.

Mani vissirsnīgākie sveicieni Jūsu kundzei un Jums.

                                        Pateicības pilnā cieņā Jūsu -

625.

O. FORELAM
Rīgā 1928. gada 1. septembrī

1.9.28. Ogistam Forelam. Ivorne - Šveice.

Vislabākie novēlējumi 80. dzimšanas dienā lielajam cilvēkam un pētniekam, Eiropas sirdsapziņai.

626.

B. SKUJENIECEI
Rīgā 1928. gada 22. decembrī

Mīļā Rūtiņ, lai šiem ziediņiem izdodas, kas man neizdevās: Tevi satikt un Tev pateikties par tiem mīļiem, mīļiem pantiņiem un tiem siltiem vārdiem, ko saņēmu no Tevis, gan drusku vēlāk, nekā Tu biji domājusi, Telefonēju Tev, bet bez panākumiem; lūkoju kādā dzeju ciklā ievietot Tavu skaisto dziesmu par ziediem, bet - arī tas vāji izdevās, jo cikls tika saplēsts un bij atkritusi arī piezīme, ka tas nau mans dzejols (vēlāk tika tas izdarīts); cerēju vēl Tevi satikt pie "suņiem un kaķiem", bet - Du bist nicht aut den. Hund. gekommen, kā es. - Tavs pēdējs dzejols, kas tik dziļi kavējas tumšās domās, arī beidzas ar gaismas staru, - pie tā es ari turēšos, jo pie mūsu dzīvības pieder taču ne vien tagadne, bet arī pagātne - un mēs taču varam teikt - arī nākotne. Man gribētos to Tev pateikt arī dzejā, varbūt kādreiz tas izdosies, bet tagad jau pie laika kā pirmais gribu novēlēt priecīgus svētkus un jauno gadu. - Rainis.