RAINIS

VIRPUĻI

«VIRPULIS». 1908.G.

1908

«Kāds būs šis deviņsimtsastotais gads?»
- Viņš bijušam septītam tuvākais rads,
Un, ja es labi viņā ieskatos, -
Viņš būs tāds pats:

Miera velti tam prasīsi,
Viņš neaplaimos vēl dzimteni,
Un tomēr viņš tev dos pēc nopelna -
Cik paņemsi.

«Vai dome gan labklāju ievedīs?»
- Jā, tauta kad pati to sastādīs
Un pati savu dzīvi iekārtos,
Tad brūces dzīs.

«Vai mīļai Latvijai atdusa būs?»
- Kad taisnību tauta vai nāvi gūs;
Kas negrib dzīvot savu likteni,
Tas drūp un rūs.

«Bet kad visu dzīvi nakts atkal mums žņaugs?»
- Kas gūts, tas mums paliks un stiprāks tik augs:
Jauns gars mums jaunā gadā, jaunā laimē -
Nu sveiks, mans draugs!

*  *  *

CIK DAUDZ DOMES BŪS LĪDZ ĪSTAI?

Triju draugu saruna

- Diezin, cik daudz domes vēl būs līdz īstai, kura varēs palikt?
- Visas labas lietas trīs, - un tātad šī trešā dome būs tā īstā un paliks.
- Jā, bet namu ceļ četriem stūriem, un tā arī konstitūcijas ēkai jābūt četrām stūru domēm.
- Ne tā, pilsoņi! Rokai vajaga piecu pirkstu, lai tā varētu sagrābt visu, ko vēlas.
- Mīļie draugi! Sešu dienu dievam vajadzēja priekš pasaules satversmes radīšanas, tad ministrim, kurš taču zemāks par dievu, jādod vismaz arī sešas domes.
- Nieki - jūsu laicīgās un garīgās gudrības! Tā lieta ir tautiska lieta, un tā jāapspriež pēc tautas uzskatiem: es saku, septiņas reizes būs dome jāpārvēl! Jo tautas uzskats tāds: kad kāpostus vāra septiņas reizes, tik tad tie top par gaļu.
- Kungi, jūs esat nogriezušies no vienīgi pareizā redzes stāvokļa, no politiskā. Un tad man jums vēl jāpiezīmē, ka jūs, kā jau savā aprobežotā redzes aplokā, rēķinājaties ar pārāk sīkiem skaitļiem.
Ņemat piemērus iz politiskās dzīves!
Japāņu valdība padzina desmit domes, līdz kamēr dabūja īsto; un, tā kā Krievijai ir trīsreiz vairāk pavalstnieku, tad viņai arī vajadzēs trīsreiz desmit domju, kamēr beigās caur tām būs izsijāti cauri visi pavalstnieki, - un labi domātāji būs ielikti domē. - Tāds ir mans politiskais uzskats uz domes vēlēšanu jautājumu. Dixi!
- Man jāizsaka pilnīga atzinība mūsu politiķim par viņa skaisto runu un labi pamatotiem uzskatiem. Bet, tā kā viņš dibinājas tikai uz analoģijas slēdzieniem, tad jāatzīst, ka ar to viss jautājums vēl nau galīgi izšķirts. Man arī šķiet, ka galīga jautājuma izšķiršana nau iespējama no politiskā vien redzes stāvokļa. Kā visu, tā arī šī jautājuma patiesi galīgu izšķiršanu iespēj dot vienīgi filozofija. Un filozofija saka: īstā dome būs tad, kad būs iestājusies kadetu lolotā kapaklusēšana, kuru tie līdz šim tomēr vēl nau paspējuši panākt; kad visi nemieri būs apspiesti, visi runātāji mēmi palikuši, ar vārdu sakot, kad būs iestājusies opozīcijas opozīcija jeb, teiksim, negācijas negācija, Tā būs tā īstā dome. Quod erat demonstrandum.
Šinī brīdi uznāca policija, kura tik bija nogaidījusi pēdējā runātāja apklušanu. Policija uz vietas izklīdināja mītiņu no šiem trim vīriem un apcietināja visus trīs runātājus.

*  *  *

MŪSU LAIKU SAKĀMI VĀRDI

Visu aizmaksāt ir visu piedot.

*

Kas naudu sēj, tas kapitālu pļauj.

*

Klusuciešana ir klusa ciešana.

*

Labāk turēt muti nekā runu.

*

Kas lūdz dievu, tam nevajag strādāts un, kam ir darbs, tam nevajag dievu lūgt.

*  *  *

EPIGRAMMAS

SVĒRTI

Jūs ļaužu plecos sēdat tik ērti -
Jūs esat svērti, svērti;
Un par smagu jūs atrasti,
Ļaužu pleci vai līkuši?

To smagumu pleci vairs nevar ciest,
Atliek tikai jūs zemē sviest,
Kas ļaužu plecos sēdat tik ērti, -
Tā jūs esat   s v ē r t i!

*  *  *

TAUPĪT NEPRATĒJS

«Tik taupīt liek! Kā to lai daru,
Kad tik vien ir, ka iztikt varu?
Tāds naudnieks gan ne ēd, ne dzer,
Kas miljonus sev taupīt cer!»

Nē, redzams, taupīt tev nau jaudas:
Tāds taupa, brāl, no citu naudas.

*  *  *

LĒNA DABA

Ko daudz no viņiem cerēt laba?
Tiem liberāļiem lēna daba;
Uz tiem ir ilgi jāgaida,
Tik drīz tie nepieslejas: -
Kad šodien viņus kutina,
Tad rītu tie tik smejas.

*  *  *

REFORMISTI

Daudz prātīgāka maza priekšrocība,
Kas mūsu veikalam var peļņu nest,
Ne liela visas dzīves pārgrozība,
Kas visus veikalus var postā vest;
Nekur mums nevajaga iet par strauju.
Ar viltu labāk, ne ar cīņu, kauju.

*  *  *

KĀPURS PAR VANAGU

«Tur vanags laižas augstos lokos, -
Ko tukšā gaisā šis gan rod?!
Es labāk treknā zemē rokos,
Kad paceļos, tad augļu kokos,
Kas drošu pārtiku man dod.
Tāds gaisa grābslis, skrien sev, skrien,
Kad nošaus, es tik smiešos vien.»

*  *  *

DOMES DOMAS

Arvien jūs gaidāt, lai dome ko dara, -
Bet tāda jau nau nemaz domei tā vara:
Ko darīt - nau domes lomā,
Tā tikai bailīgi visu ņem omā
Un tikai vienu domu domā:
Kad gan tie melnie ņems bomi
Un padzīs domi?

*  *  *

IZLĪDZINOŠĀ TAISNĪBA JEB: LĀCIS UN GOVS

Tu, lāci, greizi darīji;
Ka govi mežā saplēsi;
Bet govij notika pēc taisnības,
Kas viņai mežā bija jāblandās?

Morāle:

Gan labi nau, ka tauta tiek tā kauta, -
Bet, ko tā brīvi ņem, kas nau tai ļauta!?

*  *  *

BĒGOT NOŠAUTI

Tad mežabrāļi visbiežāk bēdza,
Kad rokas un kājas tiem dzelžos slēdza -
«Mels, - stāsti to kādam neprātim!»
- «Nē, bēdza tie gan, bet - uz debesīm!»

*  *  *

SODA NAUDAS

Kur liks tās soda naudas,
Ko piedzen no pagastiem?
- Jūs prasāt kā bez jaudas: -
Priekš labiem nolūkiem:

Tiem viņas kā godalgas izmaksās,
Kas piedzīt visvairāk pūlējās.

*  *  *

POZITĪVS DARBS

Valsts intereses prasa pozitīvu
darbu; nevajaga ļaut sludināt
fantastiskas mācības un tērzēt par to,
kas būs, - vajaga strādāt pozitīvu darbu.
Melnās balsis.

Kas pozitīvs darbs? jūs šā tā minat,
Jums šķiet, ka grūti to pareizi zināt. -

Te nau daudz ko gudrot un svērt:
Pozitīvs darbs ir - dumpniekus tvert!
Visus, kas ceļā, - pērt!

Pozitīvs darbs nau gudrot un svērt -
Īsi un aši: ej tik un cērt!

*  *  *

LAIMĪGAIS

Laimīgs kā muļķis,
Paruna saka:
Tiešām, uz muļķi
Laime kā traka.

Kaut tikai vēderam
Netrūktu maizes -
Garīga barība:
Maz viņam raizes.

Centieni, virzieni
Nemoca viņu.
Nejūt viņš šaubu,
Cīņu un dziņu.

Muižkungs, pat barons
Palaiž to liegi,
Laipnis tam baznīckungs,
Laipni i spiegi.

Mierīgs viņš pilsons,
Valstij viņš - stute:
Dzīvo tik silti
Kā kažokā ute.

Laimīgi būšot
Tie nabagie garā
Arī vēl debesīs,
Svētīto barā.

Zemē un debesīs
Muļķiem vien labi, -
Kur tad nu, lasītāj,
Iesim mēs abi?

*  *  *

KĀDA VALSTSVĪRA UN ATKLĀTĪBAS DARBINIEKA 70-GADĒJAS DARBĪBAS JUBILEJA

Viņš bij sācis strādāt jau no 10. dzīves gada; ik dienas no 6 rītā līdz 7 un 8 vakarā. Priekš skolas apmeklēšanas viņam atlika maz vaļas, viņu no darba atlaida, lai tas apmeklētu skolu, tikai pulksten 4 pēc pusdienas. Skolas naudu viņam vajadzēja sapelnīties pašam.
Tad viņš strādāja vienā darba nodaļā 30 gadus, pēcāk citā vēl 40 gadus.
Jūs jau nepacietīgi prasāt, kā tad viņu sauc un kas tā par valsti un atklātības darbību?
Viņam vārds - Leģions vai Milijons (sarakstos min arī viņa privātvārdu) un viņa darbība - fabrikā. Viņš ir jaunlaikos lielākais valsts un atklātības darbinieks, bet par tādām jubilejām nemēdz vēl neviens runāt.
Jubilārs tagad ir 80 gadu vecs, bet strādā tāļāk, jo arī pēc jubilejas grib ēst. Avīzes vēl ziņoja, ka viņš ticis jubilejā apbalvots no fabrikanta ar «labrītu» un no strādniekiem ar puķēm.
Mēs visu šo piezīmi izņemam - ar maz klātpielikumiem - iz kādas avīzes vietējās nodaļas.

*  *  *

TAUTAS BALSIS

Kādēļ mani bāleliņi
Tik nabagi palikuši?
Kungi prasa lielas tiesas,
Smilgas auga tīrumā.

*

Uz robežu galvu liku,
Tēvu zemi sargādams, -
Labāk manu galvu ņēma
Nekā manu tēvu zemi!

*

Kara vīrs, kara vīrs
Mans jaunais bāleliņš -
Tas varēja roku cirst
Uz asajo zobentiņu,
Ne tas kungiem ceļu grieza,
Ne noņēma cepurīti.

*

Raudādama nostāvēju
Liela ceļa maliņā:
Redzu savu bāleliņu
Garu ceļu aizejot.

*

Ai dieviņi, ai dieviņi -
Kur man citi bāleliņi?
Cits krievos, cits leišos,
Cits dziļā Vāczemē.

*

To vietiņu gan zināju,
Kur māmiņa šūpli kāra;
To vietiņu nezināju,
Kur mūžiņu nodzīvošu:
Vai prūšos, vai leišos,
Vai celiņa maliņā.

*

Kalnā kāpu raudzīties;
Kas ar manu tēva zemi -
Vai ar kungi vai bāliņi;
Vai irbīte purināja?
Ne ar kungi, ne bāliņi;
Irbe vien purināja.

*  *  *

TAISNAM SODAM NEIZBĒGSI

P a g a s t a   k a z a k s   (uz kalpa sievu). Še, saņemat zīmi par soda spriedumu jūsu vīram, kurš vakar bez ievērojama iemesla nau ieradies muižā.
K a l p a   s i e v a.   Mans vīrs ir vakar nomiris un tadēļ nau ieradies muižā.
P a g a s t a  k a z a k s.   Tā, tā, jūsu vīrs nomiris! tad viņa vietā jums vajadzēs samaksāt naudas sodu.

*  *  *

NĒĢERI IEDOMĀJAS KRISTĪGO DIEVU

Jauns misionārs otru nedēļu ir- vācu Āfrikas kolonijā un ir ļoti nopietns savā amatā. Viņš jautā nēģeru zēniem: kā tie iedomājas mīļo dieviņu? Nēģeri pārdomā un atbild: «Kā lielu, baltu vācu vīru.»
«Labi,» saka misionārs, kurš ļoti priecājas, ka nēģers iedomājies dievu kā vācieti, «labi, un ko viņš, tas visuvarenais, tura savā labā rokā - nu?»
«Es zinu, zinu, mvamba,» ātri atteic nēģers, «pātag no upeszirga ādas!»

*  *  *

REKLĀMA UZ KAPA AKMEŅIEM

Uz Ņujorkas kapenēm redzami ļoti savādi kapu uzraksti, kuri vairāk dod liecību par amerikāņu tautas veikalniecisko garu nekā par viņu cienību pret mirušiem. Tā, piemēram, lasāms uz kāda kapa akmeņa: «Zem šī akmeņa kādā dienā dusēs Džons Beltons, bet tagad vēl viņš vada spīdošā veidā t. u. t. ielā Nr. 53 vispār pazīstamo kurpju un ādu veikalu J. Beltons u. komp.» Uz cita kapa rakstīts: «Še dus Džons Smiss; viņš pats uz sevi izšāva revolveri pēc «Colt» sistēmas un bija acumirklī beigts. Revolvers «Colt» ir vislabākais ierocis priekš pašslepkavām.»

*  *  *

MŪŽĪGAIS MIERS

Lapsa dzirdēja, ka tikšot nodibināts vispārējs pasaulsmiers kustoņu starpā. Smaidot viņa teica: «Tas man liels prieks; nu taču reiz varēs droši no cilvēku vajāšanām mierīgi ēst savus zaķīšus.»

*

LIELSKUNGS UN ZEMNIEKS

Birgera

L i e l s k u n g s

To tu, bauri, nesaproti:
Mēs iz vecu vecās sēklas!

Z e m n i e k s

Vai man! lielskungs, tas nau labi;
Veca sēkla maitājas.

*

PIETRA ARETINA KAPA UZRAKSTS

E. Mērikes

Ļaunu vien runāja viņš par visiem, izņemot dievu.
«Ej jel?!» - viņš mēdza tik teikt: «Tāda es nezinu vēl!»

*

NELAIMĪGA MĪLESTĪBA

G. Hērvēga

Karaļi vainīgi nava, - tie brīvību mīlē pārlieku, - Brīvība pati diemžēl karaļus nemīl nemaz.

PAR MELNĀ CIRKULĀRA IZPILDĪŠANU

D i e n a s   p a v ē l e   u n   p a t e i c ī b a

Melnais cirkulārs «Visiem kārtības nodibinātājiem», kurš nodrukāts «Virpuļa» likumu krājumā, 1907. g. 20. lp. p., un piekodina nemiernieku pamatīgu izskaušanu, līdz šim ir devis tik labus panākumus, ka uz visstingrāko tiek atkārtota šī cirkulāra tālāka ievērošana; bet jāaizrāda arī uz pamanītiem pārpratumiem. Tā, piem., melnā cirkulāra 7. pants, kurš dod   n o t e i k u m u s    p a r   g a r i e m   m a t i e m,   ir vietām ticis iztulkots šaurākā nozīmē un piemērots tikai pie sievietēm, kas ir nepareizi.
7. pants skaidri nosaka: «gari mati ir piesavināti tai šķirai, kurai pēc likuma īss padoms,» - neminēdams sievietes vien, jo bieži arī vīrieši, kuriem īss padoms, nēsā garus matus. Par pareizu šī panta iztulkošanu visplašākā nozīmē izpelnījušies mūsu pateicību daži apcietinātāji, kuri nogādājuši cietumā garo matu dēļ Andreju Rinkusu un palaiduši viņu tikai otrā dienā, kad tas izskaidrojis, ka gari mati esot simbols arī māksliniekiem, kuri izpildot 7. panta augšminēto prasījumu. Nau tik minēts, ka būtu tikusi pie A. Rinkus izdarīta 7. pantā minētā garo matu izplēšana, bet, tā kā domājams, ka tas izdarīts un tik nau minēts, - tad kā pateicības zīmi par cītīgu melnā cirkulāra piemērošanu tiek apcietinātājiem caur šo dāvāts: lielais I šķiras ēzeļa ordens, nēsājams uz pieres.

                                                                                                                            Melnās sotņas priekšnieks + + +

*  *  *

PAR DAUDZ ĀTRA KARJERA

Noklausīta saruna

Parīzes «Gil-Blas» ziņotājs noklausījies šādu ierēdņa sarunu pašam ar sevi:
«Lieta iet par daudz ātri, par daudz ātri! Neviens gan negribēs ticēt, ka ir ierēdnis, kurš atrod, ka viņa karjera ir par daudz ātra, bet tomēr tā ir, es pats esmu tāds ierēdnis! Un tomēr vēl ne pilnu mēnesi atpakaļ es pats domāju, ka mana karjera ir pārāk gausa.
Lai tik iedomājas, ka mēnesi atpakaļ es biju gaidījis veselus astoņus gadus uz kādu augstāku vietu administrācijā un jau biju nodomājis, ka nekad nepiedzīvošu to laimīgo dienu; te vienu rītu dabonu ukazu, kur man pavēl būt par pilsētas policijas apakšinspektora palīgu. Ar lielu prieku es pasteidzos iestāties jaunajā amatā. Es viņā nebiju vēl sabijis divas dienas, kad jau tiku paaugstināts par īstu apakšinspektoru. Par izskaidrojumu piezīmēšu: ka ģenerālgubernators mira; viņa vietā nāca policijas priekšnieks, tā vietā policijas priekšnieka biedris, kurš savu amatu bij atstājis galvenajam komisāram, uz kura amatu tika aicināts inspektors, un tas savu vietu atbrīvējis priekš apakšinspektora, kurš gods pēc likuma piekrita man kā tuvākam činā. Es nodomāju: «Labi, lieta iet gluži teicami!»
Otrās nedēļas beigās saņēmu jaunu pavēli, caur kuru tapu iecelts par inspektoru, jo mans priekšgājējs inspektors bij ticis aizdzīts uz galvenā komisāra amatu, tas atkal uz policijas priekšnieka biedra, tas uz policijas priekšnieka un policijas priekšnieks uz ģenerālgubernatora vietu, kurš pēdējais bija atkal miris. Es nodomāju pie sevis, likdams uzšūt uz savu uniformu jaunus čina uzšuvumus: «Kāds muļķis tad iedrīkstas apgalvot, ka dienestā nevarot tikt uz priekšu!»
Atkal pagāja nedēļa, un atkal atnāca pavēle, kur mani iecēla par galveno komisāru, kā jau augšā aprādīts. Nu es  pārliku: «Tagad es varētu precēties, vieta ir laba.» Un es noņēmos bildināt kādu jaunkundzi iz tirgotāju šķiras, kad tiku atkal paaugstināts par policijas priekšnieka palīgu, tādēļ ka - nu tas jau zināms. Smaidīdams es nodomāju: «Nu es varu precēt jaunkundzi iz lielgruntnieku šķiras.»Bet, kad es taisni jau gāju ar precības priekšlikumu pie nodomātās brūtes vecākiem, - piepeši es tiku iecelts par policijas priekšnieku, jo jaunais ģenerālgubernators utt. «Labi,» es sacīju, «nu es varēšu pacelt savas acis uz kādu dāmu iz augstākās muižniecības.» Bet vakar jaunā ģenerālgubernatora, tā, kas vienmēr bija mans priekšgājējs, nebija vairs... Nujā, arī vinš... tātad es nezinu, vai mani pareizi sapratīs, bet es sāku domāt, ka mana karjera taču drusku par ātru! Visādā ziņā es taisīšu savu testamentu.»

*  *  *

JAUNS PROJEKTS

No birokrātu aprindām

Birokrātu aprindās, kurām tagad ir noteicējs vārds, esot tikusi griezta nopietna vērība uz kādu lielislcu plānu.
Līdz šim pie visiem mēģinājumiem valsti glābt ticis gluži izlaists iz acīm kāds apstāklis, kurš nupat tikai ticis atgādināts caur nejaušu un vēl neizskaidrotu dīvainu gadījumu. Proti, kādā dzemddēšanas patversmē no bērnu saņēmējas tikuši saņemti divi - nevis cilvēku bērniņi, bet - divi bumbas, turklāt vēl viens revolvers un patronas.
Par tādu dīvainu dzemdēšanas .(?) panākumu ticis paziņots medicīniskai priekšniecībai, bet tā negriezusi uz to nekādas vērības un visu nosaukusi par pārpratumu un joku. Tādēļ policija, kurai jau sen pazīstams medicīnas dumpīgais raksturs, tūdaļ par visu devusi ziņas arī augstākām iestādēm, kuras uz vietas aptvērušas visu šo t. s. joka nopietnību.
Sen jau gudrots un prātots par jautājumu: kur dzimst dumpis un nemiers?
Izrādās, ka tur, kur būtu visdabiskāk bijis to meklēt jau no paša sākuma: - proti, dzemdēšanas patversmēs.
Un tomēr uz šo atradumu nāca tik vēlu un vēl turklāt nejauši! - Toties sparīgāka rīcība nospriesta tagad, un jaunajam vadošam teicienam jābūtot: apkarot pašu dumpja dzimšanu!
Vērība griezta arī uz to apstākli, ka taisni mazturīgāko un līdz ar to nemierīgāko šķiru sievietes visvairāk dzemdējot; aristokrātu kundzes no tā sargājoties tanī pārliecībā, ka ikviens jauns pasaulspilsons varot būt nākošais revolucionārs. Tagad nu izrādījies, kāds nolūks esot šīm mazturīgām sievām, dodoties uz dzemdēšanas patversmēm: - bumbas un revolveri, un nevis nevainīgi bērniņi.
Ievērojot šādu lietas stāvokli, vispareizākais būtu, ka pa visu nemieru laiku ar vienkāršu administrācijas rīkojumu - uz domi, pat uz «īsto» un trešo nevarētu palaisties - tiktu apturēta katra dzemdēšana. Ja tas nebūtu iespējams visur, tad vismaz tur, kur pastāv karastāvoklis, t. i., nomalēs. Tādējādi tiktu arī aprobežota nevēlamo opozicionālo tautību, kā, piem., latviešu, vairošanās. Sevišķi Latvijā būtu diezgan brīvprātīgu goda policistu baronu, kas uzlūkotu, ka aizliegums netiek pārkāpts; jo viņi kā kultūras nesēji sen jau meklē līdzekļus, kā pavairot vāciešu un pamazināt latviešu skaitu.
Ka lielais plāns neesot neiespējams, to norādot jau nelaiķa ķēniņa Eroda sarīkotā bērnu nokaušana, bet šis plāns aizliegt pašu dzemdēšanu vēl radikālāks un tātad pilnīgāks. Ja laimētos viņu. izvest, tad revolūcija būtu galīgi ar sakni izrauta. Tad katru dienu jauni dumpinieki nenāktu klāt.
Tāds plāns būtu ieteicams arī vēl tādēļ, ka darītu apmierinošu iespaidu uz tik grūti savaldāmo presi; jo tad avīzēm nebūtu ko kliegt par asiņaino kontrrevolūciju, pogromiem un par soda ekspedīcijām, - viss norisinātos gluži mierīgi.
Lielo reformu varētu arī pamazām izvest un priekš pirmā iesākuma likumā noteikt, ka priekšniecībai jāpārlūko un jākontrolē tik svarīga valstsdzīves parādība kā jaunu pavalstnieku ierašanās lielā skaitā caur stārku vidutājību. Tādā nolūkā tad vajadzētu vispirms noteikt, ka pie minētās ierašanās jābūt klāt ne vien jau līdz šim likumā paredzētām bērnu saņēmējām, bet arī vietējai policijas priekšniecībai.
Mēs varam pie šī tiešām ģeniālā plāna piezīmēt tikai to, ka viņš visiem birokrātiem ļoti paticis, bet tikai lielāko daļu sabaidījis ar savu lieliskumu un radikālību.
«Tad jau labāk diktatūra!» daži teikuši.
Jeb vai vēl labāk kolera, jo tā iznāk lētāk un strādā tikpat gludi!» citi piemetinājuši.
Bet bijuši arī tādi, kuri apdomīgi norunājuši zem sevis, ka ar sievām iesākt esot bīstami. Un pie balsošanas izrādījies, ka viņiem bijis pārsvars.

*  *  *

ĀRSTI MALDĪJUŠIES

Avīzes ziņo, ka ārsti, izmeklēdami ģenerāļa Trepova nāves cēloņus, atraduši, ka viņš miris no   s i r d s k a i t e s. Visādā ziņā ārsti būs maldījušies, jo vispār taču pazīstams fakts, ka ģenerālim Trepovam   n e m a z   n e b i j a   s i r d s.

*  *  *

BRĪVĪBAS CĪŅAS IZMAKSA

Pēdējā kongresā Londonā tika klajā laisti sekošie skaitļi, kuri apgaismo apstākļus, kādos krievu proletariāta partijai jāstrādā. Kongresa visi 140 locekļi bija cietumā pavadījuši 138 gadus un 3 1/2 mēnešus un trimdā 148 gadus un 6 1/2 mēnešus. Iz cietuma bija izbēguši 22 locekļi, četri starp tiem pat pa divām reizēm. Iz Sibīrijas bija izbēguši 23 locekļi pa vienai reizei, pieci pa divām un viens pat pa trim lāgam. Šos skaitļus bija sastādījis N. Trockis, kurš, kā zināms, bija viens no priekšsēdētājiem strādnieku deputātu padomē un šinī amatā nācis bija tūlīt pēc Hrustaļova Nosara.
T. nodomājis laist klajā grāmatu «Turp un atpakaļ», kurā tas grib tēlot savu bēgšanu iz Sibīrijas, kas izmaksājusi sociāldemokrātu partijai trīsdesmit tūkstoši rubļu. Kādā jau drukātā nodaļā iz savas grāmatas tas dod dažus statistiskus datus iz sava paša pagātnes. Pirmo reizi viņš ticis apcietināts janvārī 1898., pēc tam, kad tas 10 mēnešus nodarbojies Nikolajevas strādnieku aprindās. Viņš sasēdējis 2 1/2 gadu cietumā un ticis tad nosūtīts trimdā uz Sibīriju uz 4 gadiem, bet izbēdzis jau pēc diviem gadiem. Otrreiz viņš ticis apcietināts 16. decembrī 1905. kā Pēterburgas strādnieku deputātu padomes loceklis.
Visi, kas bija apsūdzēti kā strādnieku deputātu padomes locekļi, sēdēja kopā 400 dienas cietumā. Pēc tam tie tika transportēti uz Obdorsku uz nometināšanu uz visu mūžu. T. nobeidz savu artiķeli ar sekošiem vārdiem:
«Katrs krievu sociāldemokrāts, kas partijā 10 gadus ir strādājis, varēs par sevi pastāstīt apmēram to pašu.»

*  *  *

TIESA UN TAISNĪBA

Patiess stāsts

Sekošais gadījums notika Varšavas apgabaltiesā,   p a r a s t a j ā    v i s p ā r ē j ā   apgabaltiesā, nevis   k a r a    apgabaltiesā, ko še tūlīt piezīmējam. Notikums pilnīgi raksturo mūsu    p a r a s t o   v i s p ā r ē j o   tiesu un taisnību; viss notika pilnīgā likumiskā kārtībā, - un ziņo par to -«Duna Zeitunga».
No cietuma tika vesti apgabaltiesas priekšā divi vīri - Francs Novakovskis un Lucians Zimnijs. Novakovskis bij priekš 14 dienām notiesāts dēļ zādzības, un viņam gribēja pasludināt pamatotu spriedumu; Zimniju gribēja tiesāt par ielaušanos. Novakovskam nolasīja spriedumu; tad tika ievests Zimnijs.
Viss notika pilnīgi likumiskā kārtībā, ar visām stingri priekšā rakstītām formām: tika izmeklēts, vai apsūdzētais ir arī tiešām tā persona, kura tiek sūdzēta; tad tika nolasīts apsūdzības raksts, un, tā kā apsūdzētais neatzinās par vainīgu, tad tika noklaušināti liecinieki. Pēc tam prokurors teica apsūdzības runu, uz ko atbildēja - no tiesas puses apsūdzētam piedotais - aizstāvis, un galā priekšsēdētājs noprasīja apsūdzētam, vai viņam neesot vēl kas ko iebilst par šo lietu.
Uz to apsūdzētais atbildēja: «Man jālūdz daudzreiz piedošana no tiesas kungiem, - bet visa lieta ir tik joks, jo es nemaz neesmu tas Zimnijs!»
Tiesneši pārsteigti lūkojās viens uz otru. «Kā tā? Kā tad jūs še gadījāties? Kas tad jūs esat?» jautāja priekšsēdētājs.
«Es esmu Novakovskis, tas, kuru jūs notiesājāt divas nedēļas atpakaļ un kuram šodien bija jānoklausās pamatots spriedums; un tas otrs, kuram jūs nolasījāt to pamatoto spriedumu, tas ir Zimnijs. Ceļā uz tiesu mēs norunājām šo joku, lai tiesai pierādītu, ka lieciniekiem nevar ticēt. Jūs jau paši dzirdējāt, ka viņi mani pazina par Zimniju un to apliecināja ar zvērastu.»
Priekšsēdētājs tūdaļ iesāka lietu izmeklēt un izrādījās, ka viss tā bij, kā Novakovskis to bij stāstījis. Lieta tad tika atlikta, un par to paziņoja priekšniecībai. Tāda lieta nau nebūt neparasta; tāds pats gadījums nāca klajā šoruden Pēterburgā.

*  *  *

TAUTAS LABOTĀJI

Stāsts, no vācu valodas tulkots

Sodi noder tikai pamācībai, un tiesas nolūks ir zemākās šķiras labot un izglītot. Kad šo mērķi var kaut cik sasniegt ar tēvišķas stingrības lietošanu, tad tas top darīts ļoti labprāt; bet netrūkst arī mēģinājumu pārrunāt ar labu lēnību. Dažs jau ir mēģinājis izskaidrot tādam spītīgam strādniekam, ka viņa apstākļi nebūt nau tik ļauni, kā viņš tos mācījies pazīt no piedzīvojumiem. Es varen apbrīrv:oju vienu jaunu juristu, kas iztiesāja mūrnieka Jāņa Plekšahera lietu.
Noziedznieks - mūrnieks bija svētdienu ticis aizsaukts uz valdi, lai tur saņemtu savu karti par apdrošināšanu uz vecuma dienām un samaksātu nodokļus; jo Vācijā valsts apdrošina strādniekus darba nespējības un vecuma gadijumā, bet strādniekiem jāsamaksā.
Pletšahers bija tanīs domās, ka šāda aizsaukšana uz valdi svētdienas laikā traucējot viņa atpūtu, un to viņš bija valdē visiem ierēdņiem izteicis tik skaidros vārdos, ka nu sēdēja uz apsūdzēto sola.
Tiesa tūdaļ ieskatīja, ka še darīšana ar sociālo jautājumu, un tiesnešu sejas uz vietas pieņēma drūmu izskatu un balss tapa asāka. Noklaušinot tiešām izrādījās, ka mūrnieka nozieguma cēlons bijis nevis dvēseles uzbudinājums, bet visa viņa rakstura īpatnība. Mūrnieks spītīgi palika pie tās pārliecības, ka viņam bijusi taisnība; viņš runāja par to, ka strādnieks, kas darbojies visu nedēļu, gribot svētdien atpūsties; viņš izsacīja pat tādu uzskatu, ka ierēdņi esot ļaužu dēļ un ne ļaudis ierēdņu dēļ; viņš lūkoja pierādīt, ka viņam nevajagot paciest nekādu pārestību; vārdu sakot, viņš visur mēģināja lietā iemaisīt politiku.
Turklāt viņš arī formālā ziņā neizturējās, kā pienācās. viņa balss bija rupja un tādēļ izaicinoša: viņš arī domāja, ka viņa pierādījumi tiek svarīgāki, jo biežāki un jo plašāk viņš tos atkārtoja. Priekšsēdētājs tam pretī pūlējās paskaidrot, ka taču esot liels labums, kad valsts gādājot par strādnieku vecuma dienām, bet mūrnieks atteica svinīgi, ka šis tik nospļaujoties par to un ka atdodot savu vecuma renti katram, kas to gribot.
Es jau domāju, ka tādai pārdrošībai būs ļaunas sekas, bet priekšsēdētājs palika mierīgs; viņam piepeši uzausa kādas domas.
«Pletšaher,» viņš teica lēnā balsī, «vai jūs tikai neesat sociāldemokrāts?»
«Nu, to es domāju gan,» tas atteica, «kopš sākās tā lieta, es biju līdzi.»
«Ā, nu es daudz ko saprotu,» iesaucās tiesnesis; viņa vaigā nebija dusmu, bet tikai dziļa līdzcietība ar nelaimīgo. Viņš atkāsējās kā uz garu runu un jautāja lēnprātīgi:
«Pletšaher, vai jūs neredzat, cik gudris ir šis likums, kurš nodrošina jums laimīgas vecuma dienas?»
«Nē, tā es neredzu.»
«Nu, Pletšaher, uzklausaties labi, ko es teikšu: jūs kļūsat vecs, noguris, slimīgs, jums būs septiņdesmit gadu...»
«Nē, to es neticu...»
«Ko jūs neticat?»
«Ka es tikšu septiņdesmit gadus vecs, to es neticu.»
«Par ko tad ne? Vai tad tas ir neiespējams?»
«Nē, es to neticu.»
«Tā, jūs to neticat? Labi! Bet pieņemsim, ka jūs nesasniegsat šo vecumu, tad taču citi, jūsu līdzstrādnieki, baudīs šo labdarību...»
«Kādēļ tad man priekš citiem jāmaksā? To es nedarīšu.
«Nu, lūk nu!» teica tiesnesis, «te jums trūkst ieskata, uzupurēšanās priekš vispārības, priekš citiem, priekš valsts. Valsts taisni ir priekš vispārīgā laba, valsts ir, kā lai es jums to saku, valsts ir kā bišu kolonija, kā bišu strops; katrai bitei sava kanniņa, savs darbs, bet visas strādā kopā, visas priekš vispārības. Vai jūs saprotat?»
«Nē, un ticēt es to arī neticu.»
«Ko tad jūs neticat?»
«Ka valsts ir kā bišu strops, to es neticu.»
«Par ko tad jūs to neticat?»
«Par to, ka pie bitēm tie, kas nestrādā, top padzīti, bet pie mums tiem ir vislabākā dzīve. Tas ir gluži otrādi.»
Tiesneša seja aptumšojās, lēnprātība nozuda; viņš redzēja, ka ar labu nekas nau izdarāms, un piesprieda viņam augstāko sodu, kāds Vācijā iespējams.

*  *  *

NOVECOJUSIES PARUŅA

«Ēstgriba,» teic, «nāk ar ēšanu.»
Tavu nepatiesu paruņu!
Sen jau ēstgriba še atnāca,
Tikai nenāk vis vēl ēšana.

*  *  *

NESAKI NEKAD MELUS!

Kāda jaunkundze lūdza Marku Tvenu, pazīstamo amerikāņu humoristu, lai ieraksta tai ko albumā par piemiņu. Viņš ierakstīja: «Nesaki nekad melus!» un parakstīja savu vārdu, bet zem tā piezīmēja pēcrakstā: izņemot gadījumu, kad tu gribi vingrināties, lai neaizmirstu savu mākslu.»

* * *

SODA MĪKSTINĀJUMS

T i e s n e s i s.   Kad ielauzāties grāmatu tirgotavā, jums nau kauna bijis un jūs esat dažas pātaru grāmatas arī vēl līdz paņēmuši!
A p s ū d z ē t a i s.   Jā, - nu es gribētu augstu tiesu lūgt man to pierēķināt kā iemeslu sodu mīkstināt.

*  *  *

VINŠ TO NEDARA

M ā t e.   Fricīt, Fricīt, vai tu nevari tapt drusku rātnāks?
F r i c ī t s.   Jā, māmiņ, es katru vakaru lūdzu mīļo dieviņu par to - bet viņš to nedara.

*

PEĻŅAS DĒĻ

S k o l o t ā j s.   Par tavu bezkaunību tu pelni pērienu.
S k o l n i e k s.   Vai es, skolotāja kungs, peļņas dēļ eju skolā?

*

SKOLĒNS SPAILĒS

S k o l ē n s:   «Kad ticības mācības stundā runā par Darvinu, tad dabū sodu, un, kad dabas vēstures stundā atstāsta pasaules radīšanu pēc Mozus, tad pelna izsmieklu.»

IESVĒTĪŠANAS STUNDĀ

M ā c ī t ā j s.   Kas ir tas augstākais, pēc kā dzīvē vajag censties?
I e s v ē t ā m ā   m e i t a. Kad dabon drīz apprecēties.

*

KO VIŅŠ NOŽĒLOJA UZ NĀVES GULTAS

No E. Heidmaņa

Kādā nomaļus novadā dzīvoja astoņdesmit gadus vecs mežsargs. Viņš bija ilgi uzturējies stiprs un vesels, bet beigās bija taču pienākusi arī viņam mirstamā stundiņa.
Vecis guļ slimības gultā, un apkārt stāv viņa daudzie bērni un bērnu bērni. Viena no meitām prasa, vai neatsaukt mācītāju. «Ak, bērni, ko man tas vīrs palīdzēs?» atraida vecis. Bet meitas neatlaižas, un beigās slimais ir ar mieru: «Kad jau jūs domājat, ka tas vajadzīgs, tad vedat vien viņu šurp.»
Pēc maza brīža ienāk arī mācītājs, kurš jau iepriekš bij atvests. «Nu, mans mīļo mežsarg, vai jūs esat gatavi stāties tā visuaugstā troņa priekšā?» saka mācītājs.
«Jā gan, mācītāj' kungs,» atbild vecis.
«Vai jums varbūt ir vēl kāds grēks uz sirds, ko jūs gribētu man atzīties un biktēt?» - «Nē, mācītāj' kungs, nau man neviens grēks zināms!» - «Bet vai tad nu jūs savā garā dzīves gaitā nekā nebušot nodarījuši, ko jūs tagad nožēlotu? Atceraties taču, mīļo mežsarg!» - «Ak dievs, mācītāj' kungs, tur ir gan viena veca lieta, kura man nekad neiziet iz prāta; nu jau ir daudz gadi pagājuši, bet man arvien vēl dikti žēl.» - «Nu, mīļo mežsarg, tad pastāstat man taču to lietu un atvieglinājat savu sirdi, pirms jūs stājaties tā visaugstākā soģa priekšā!» - Vecis gan sākumā negribēja, bet, kad mācītājs to pierunā, viņš sāk arī stāstīt.
«Nu, mācītāj' kungs, kad jau jūs domājat, ka tas ir vajādzīgs, tad es pastāstīšu ar: tas jau būs nu vairāk nekā sešdesmit gadu atpakaļ un man arvien vēl neiziet no prāta. Es toreiz biju tāds puika, astoņpadsmit gadu vecs, un biju vecā mežkunga dienestā. Vecais mežkungs svinēja savu septiņdesmito dzimumdienu un bija arī mani ielūdzis. Mēs, jaunie ļaudis, bijām ļoti jautri, un tur bija visvairāk vainīgas mežkunga divas jaunas māsīcas. Ak, kas tās bija par divām smukām, glītām skuķēm, mācītāj' kungs, to jūs nemaz nevarat iedomāties! - Bet nu tas bija taisni ziemā, un visu dienu sniga un putināja, ka zem' ar debesīm griež kopā.
Kad nu es tā ap pulkstens vienpadsmitiem gribēju iet mājās, tad mežkungs nelaida nelāga laika dēļ. Jo mežkunga muiža ir viena pati dziļi mežā. Nu, es arī labprāt palieku tur, un man ierāda mazu istabiņu, kur gulēt.
Drīz tad nu arī ejam gulēt, un es tikko sāku noģērbties, kad kāds klauvē pie manām durvīm. «Iekšā,» es saucu. Un kas ienāk iekšā? - Viena no tām smukajām, glītajām skuķēm! - un ko viņa saka? - «Vai jūs arī nesalstat, mežkungs?» - «Nē, es atbildu, es nesalstu.» Un tā viņa atkal aiziet. Bet nepaiet liels laiks, un es gribu patlab iemigt, kad atkal klauvē pie durvīm. «Iekšā,» es saucu. Un kas ienāk iekšā? Tā otra no tām smukajām, glītajām skuķēm! - un ko viņa saka? - «Vai jums arvien vēl nau auksti?» - «Nē, es saku, man vēl nau auksti.» - Un tā viņa aiziet.
Un redzat nu, mācītāj' kungs, - ka man toreiz nebija auksti, par to man vēl tagad pēc sešdesmit gadiem ir ļoti žēl.»

*  *  *

IZ VĀCU DZIESMU GRĀMATAS

Dziesmas, kuras tiek no vāciešiem dziedātas dažādos gadījumos:

Es streit't fur uns der rechte Mann,
Den Gott selbst hat erkoren -
(Priekš mums cīnās īstais vīrs,
Kuru dievs pats ir izvēlējis) -

dziedāta, kad vācieši izraudzīja par savu runātāju un aizstāvi - melnsimtnieku Puriškeviču.

Wer nur auf Gott vertraut,
Hat niclit auf Sand gebaut -
(Kas vien uz dievu paļaujas,
Tas ne uz smiltīm būvējas) -

dziedāta, kad vācu baroni no jauna sāka būvēt savas pilis Latvijā.

*  *  *

IZ KAPITĀLISTU ĢIMENES DZĪVES

Pēc viņu pašu avīžu ziņām

KAPITĀLISTS PATS

Lasa savu nupat saņemto pasi.

«Palūk vien, sieva, kāda bezkaunība! Tur tas skrīveris uzrakstījis: Sevišķas zīmes - nekādas - - un man taču ir vesels milijons rubļu!»

*

«Dzirdat, bērni, kas šonedēļ labi izturēsies, tas svētdien dabūs 30 rubļu un varēs uz dzelzceļa nobremzēt vilcienu.»

*  *  *

KAPITĀLISTA CIENĪGĀ

«Cienīgā kundze, vai jūs pati nezīdat savu mazo?»
- «Ko jūs iedomājaties! - es taču neiešu izpildīt emmas dienestu?!»

KAPITĀLISTA MEITIŅAS

M a m m a.   Nu, meitiņ, vai tu labi izpriecājies savā kāzu ceļojumā?
M e i t a.   Ļoti labi; iedomājies vien, ka Edgars dzelzceļa braucienā trīs reizes tīšu prātu apturēja vilcienu ar notesbremzi; mēs jau to spējam samaksāt.

*  *  *

LABI AUDZINĀTA

J a u n k u n d z e.   Bet, kungs, kā jūs man iedrošināties tādas lietas stāstīt par manu draudzeni! Kaunaties!
K u n g s.   Es vēl neko neesmu stāstījis, tas sliktākais tik tagad nāk.
J a u n k u n d z e.   Nu, tad stāstat!

*

P i r m ā   j a u n k u n d z ī t e.   Kas īsti ir nepieklājīgi?
O t r ā   j a u n k u n d z ī t e.   Nepieklājīgi ir, kad kāds to redz.

*  *  *

KAPITĀLISTA DĒLIŅI

Dēlēns lieto pret kalponi visādus lamu vārdus. Tante, kas pienāk klāt, jautā: «Kur tad mācījies tā lamāties?» -
«Tas viss nāk no manis paša,» atbild pašapzinīgi dēlēns.

*

«Kārlīt, tu jau esi apgāzis tintes pudeli un aplējis visu rakstāmgaldu!»
K ā r l ī t i s:   «Jā, Anna ir atkal nolaidīga bijusi un nau uz mani uzmanījusies.»

*

Dēliņš pārnāk mājā no sava pirmā skolas apmeklējuma.
«Kā tad nu bija skolā?» jautā māte.
«Ērmoti,» atbild ,mazais veikalnieks, «tur bija liela zāle, pilna ar maziem zēniem, un priekšā pie   k a s e s   (skolas katedra) sēdēja viens vīrs un lasīja.»

*  *  *

KAPITĀLISTA MAZĀ MEITIŅA

V e c m ā t e.   Lūk, mīļo meitiņ, kad es reiz miršu, tad tu dabūsi šo gredzenu, šo skaisto brošu un arī šo pulksteni.
M e i t i ņ a.   Kad tu mirsi?

*  *  *

KAPITĀLISTA LIELIE DĒLI - STUDENTI

O n k u l s.   Tu mani apmeklē tikai tad, kad tev vajaga naudas!
S t u d e n t s.   Jā, vai tad lai es tevi apmeklēju vēl biežāk?!

*  *  *

N a k t s s a r g s.   Ko jūs še sēdat pie laternas?
I e d z ē r i e s   s t u d e n t s.   Kur tad lai es eju? Neviens cilvēks jau nezina, kur es dzīvoju!

*

S t u d e n t s   (no rīta pēc komersa žūpošanas uzmozdamies): «Tavu brīnumu, te jau es guļu gluži svešā gultā!... Nu, naktssargs, kurš mani šurp atvedis, būs gan bijis krietni iedzēries!»

*

S t u d e n t s  (uz savu kolēģi, kurš licies pārvesties mājās no naktssarga). «Vai tad tu tam vīram nedod dzeramnaudu?»
O t r s   s t u d e n t s.   «Tagad ne - man ir abonements uz majā pārvešanu!»

*

I e d z ē r i e s   s t u d e n t s  (kuru viņa dzīvokļa saimnieks ar saviem ļaudīm velti pūlējies pa trepēm uzgādāt augšā): «Nē, tā neiet. Nonesat man labāk gultu lejā.»

*  *  *

KAPITĀLISTA DEVĪGAIS ONKULS

M a z a i s   M a k s ī t s.   Onkulīt, es šonakt sapņoju, ka tu man dāvāji ratu.
O n k u l s.  Nu labi, paturi vien to ratu, bet pielūko ka tu nenokristu un nesasistos.

*  *  *

KAPITĀLISTS PIE ĀRSTA

«Vai jūsu ģimenē ir bijuši ārprātības gadījumi?» - jautāja ārsts kungu, kurš gribēja likt apdrošināt savu dzīvību.
«Jā,» atbildēja kapitālists, - «mana māsa reiz atraidīja precinieku ar 500 000 rubļiem!»

*  *  *

KAPITĀLISTS KĀ BRŪTGĀNS

B r ū t g ā n s   (uz brūti): «Manu zelta gabaliņ, manu dimantiņ, manu naudas skapīt, manu vērtspapīriņ - -!»

*

P r e c i n i e k s   (uz namamāti). «Mans kompliments, cienījamā kundze! Tik labi es jau sen neesmu ēdis.»
M a z a i s   A n s ī t s.   «Mēs arī ne.»

*  *  *

ZNOTS

B r ū t e s   t ē v s.   Man jums diemžēl jāsaka, ka mana meita dabūs savu mantojumu izmaksātu tikai pēc manas nāves.
Z n o t s.   Tā, cik vecs tad jūs esat?

*  *  *

NĀKOŠAIS KAPITĀLISTS

Mazais Vilīts dabūja no savas mātes ik dien' pāris kapeiku priekš saldumiem. Bet reiz viņa tam izskaidroja, ka viņš esot par vecu priekš tā, - lieliem pulkam vajagot pašiem pelnīt naudu, kad gribot pirkt saldumus. Vilīts no sākuma bija ļoti domīgs, bet drīzi apmierinājās, un, kaut gan no mātes nekā nedabūja, tomēr bija vairāk pārticis nekā jebkad. Kādu dienu māte redz pulka bērnu, kuri klaigodami un apbrīnodami apstājuši Vilīti, kurš uz sienas izlicis izkārtni:

Vilīts ēd vienu mazu zaļu tārpu par 1 kapeiku
Vilīts ēd vienu lielu zaļu tārpu par 15 kapeiku
Vilīts ēd vienu mazu slieku par 25 kapeiku
Vilīts ēd vienu lielu slieku par 30 kapeiku
Vilīts ēd vienu mazu zaļu vardi par 80 kapeiku
Vilīts ēd vienu lielu zaļu vardi par 1 rubli.

*  *  *

PAR KRIETNIEM SAIMNIEKIEM

RŪPĪGAIS

S a i m n i e k s   a p t i e k ā: «Bet uzrakstat labi skaidri, kuras zāles ir priekš govs un kuras priekš kalpones, ka mana govs nedabū vēl neīstas zāles.»

*  *  *

AIZGĀDĪGAIS

K r o g a   s a i m n i e k s. ... Un to ievēro, dēls - esi aizgādīgs, ka neprātīgi ļautiņi nedara sev kādu ļaunumu caur pārmērīgu dzeršanu; kad kāds ir diezgan dzēris; tad nepārdod viņam vairs degvīna.
D ē l s.   Un, kā lai es zinu, kad viņš ir diezgan dzēris?
S a i m n i e k s.   Kad viņam nau vairs naudas.

*  *  *

TAUPĪGAIS

Saimnieks piektdien aizgājis pie baznīckunga, lai tam paziņotu par sievas miršanu.
«Un kad tad būs bēres?» prasīja baznīckungs.
«Pirmdien, cienīgstēvs. Žēl, ka nelaiķe nenomira pāris dienas agrāk, tad būtu varējuši viņu paglabāt svētdien un nebūtu darbdiena jākavē un kalpi jāatlaiž.»

*  *  *

LAIPNAIS

N a m a   s a i m n i e k s.   Kādēļ jūs īsti gribat iziet no dzīvokļa?
Ī r e n i e k s.   Mana sieva mantojusi un grib ņemt dārgāku dzīvokli.
N a m a   s a i m n i e k s.   Ah, ja tik vien tā iemesla, tad jau es arī varu jums dot šo pašu dzīvokli par dārgāku īri.

*  *  *

PAR MUIŽNIEKIEM

«Vai jūs nemaz nedomājat precēties, grāfa kungs?»
- «Nezinu vēl, šimbrīžam es vēl spēju pats sevi uzturēt.»

*

M a z a i s   P a u l i ņ š  (uz baronu):  «Tas taču savādi; jūs esat gluži gaišiem matiem, un papiņš nesen teica, ka jūs esot tumšs goda vīrs.»

*

«Ļoti nožēloju, bet savu meitu es nevaru jums dot, barona kungs.»
- «Eh - hm! - ļoti nepatīkami, tad vismaz izlaižat mani laukā pa blakus durvīm - jo tur pie lielajām durvīm stāv daži no maniem parādu devējiem.»

*

S k r ī v e r s.   Nu, kad jūs nemākat rakstīt, tad uzvelkat paraksta vietā trīs krustus.
M i ķ e l s.  (Paņem spalvu, bet pārskatīdamies uzvelk četrus krustus.)
S k r ī v e r s. Jā, kas tad tas - četri krusti! ... Vai tad jūs esat muižnieks?

*  *  *

IZ VISAS PASAULES

ROKFELLERA AUTOGRĀFS

Rokfellers, kad tas pēdējo reizi bija Francijā, bija sev pie kāda Parīzes matu mākslinieka apstellējis parūku. Rēķins par to tika uzstādīts 600 franku liels. Miljardiers nepakustināja ne plakstienus, kad viņam šis krietna apmēra rēķins tika priekšā likts. Bet friziers gribēja vēl ko. Viņš izlūdzās sev par piemiņu rokrakstu no visbagātākā vīra pasaulē. Rokfellers izvilka papīra lapu un uzrakstīja: «Šās lapas nonesējam izmaksājami 600 franku.» «Te jums būs,» viņš sacīja frizieram. «Bet,» pēdējais iebilda vilcinādamies, «ja es pret šo čeku saņemu naudu, tad jau man nebūs rokraksta?» «Nu,» atteica Rokfellers vienkārši,«tad neejat naudai pakaļ.»

*  *  *

SMALKJŪTĪGS VEIKALNIEKS

Kādam litogrāfijas īpašniekam Briselē kunde bija atsūtījis drukātu paziņojumu par nāves gadījumu viņa ģimenē. Litogrāfijas īpašnieks aizrakstīja viņam šādu līdzjūtības vēstuli:
«Paziņojums par smago zaudējumu, kurš jācieš Jūsu ģimenei, mūs pildīja ar neliekuļotām sāpēm, un mēs izsakām Jums dziļāko līdzjūtību. Mēs ievērojām, ka cirkulārs, ar kuru Jūs paziņojāt par D. kga nāvi, ir drukāts no N. firmas, un ļoti nožēlojam, ka Jūs negriezāties pie mums papriekšu šī drukas darba dēļ.   K a d   J ū s u   ģ i m e n ē   n o t i k t u    a t k a l   k ā d s   nāves gadījums, mēs ar prieku nosūtīsim Jums savu cenu rādītāju, un esam pārliecināti, ka varēsim Jums lētāk pakalpot nekā mūsu konkurents.
Cerēdami, ka drīz būs tāds   g a d ī j u m s,   mēs paliekam visā cienībā... XX.»

*  *  *

KĀ VAR ATDABŪT PATĒRĒTU NAUDU

Francijā kādā rietumu departamentā noticis gadījums, kurš varētu derēt par vispārīgu priekšzīmi, jo viņš rāda, cik vienkārši var iegūt atkal patērētu naudu...
Kāds prefekts uzdevis savam vecajam nodaļas priekšstāvim saņemt rentejā priekš sevis mēnešalgu un pielikumus. Viņš devis līdz kvīti par 3000 frankiem un dabūjis pret to savu naudu. Tā tas gājis ik mēneša, jo prefekts negribējis pats pūlēties ar staigāšanu uz renteju. Nodaļu priekšniekam tas arī izlicies par apgrūtināšanu, un viņš reizi savā vietā aizsūtījis kādu jaunu ierēdni, uzticēdams tam kvīti un naudas saņemšanu priekš prefekta. Jaunais cilvēks gan saņēma naudu, bet nospēlēja to kārtīs, un pats aizbēdza.
Prefekts, kā jau domājams, nodaļas priekšnieku darīja atbildīgu par iztrūkstošo naudu; nabaga vīram vajadzēja iz savas kabatas samaksāt tos 3000 frankus. Bet tanī vietā prefekts viņam atkal deva iespēju tikt pie izliktās summas, un līdzeklis, kādu viņš še izlietoja, bija tik vienkāršs: aizbēgušais ierēdnis personu sarakstā tika tālāk vests, un nodaļas priekšnieks ik mēneša saņēma aizbēgušā algu.
Prefekts, kā avīzes piezīmē, esot pat aizbēgušā algu paaugstinājis, lai ātrāki tiktu atmaksāti tie 3000 franki.

*  *  *

IZDEVUMI PAR VIENU BOMBARDAMENTU

Attiecoties uz Kasablankas (Marokā) bombardamentu kāda franču lapa ņemas aprēķināt izdevumus, cik francūžiem varētu iznākt par viena paša lielgabala izšaušanu. Šāviens iz viena 305 milimetru liela lielgabala iznāk 5333 fr. dārgs, iz 274 mil. lielgabala 2420 franku, iz l00 mil. lielgabala 147 fr. Priekš mazākiem lielgabaliem iznāk daudz mazāk: par 65 mil. lielgabalu tikai 30 fr. par vienu šāvienu, par 43 mil. lielgabalu 12 fr. un par 33 mil. lielgabalu pat 8 fr. Tas viss kopā tomēr iztaisa briesmīgas summas, kad aprēķina, cik daudz tādu lielāku un mazāku šāvienu vajadzēja, lai saspārdītu dumpīgo marokāniešu perēkli. Nabaga francūži tiešām nožēlojami par tādiem lieliem izdevumiem. Marokāņiem, kuri vienkārši liekas nošauties, tā lieta nemaksā nekā.

*  *  *

AK TĀ!

Klemanso, tagadējais franču ministru priekšnieks un bijušais radikāls sociālists, kurš par labu valdošai pilsonībai tik «šneidīgi» apspiež strādnieku kustību, tomēr maz iemantojis piekrišanas un zemē sacēlis daudz nemiera. Par viņu «Figaro» pasniedz raksturisku anekdoti; Pie ministru priekšnieka ienāk tautas vietnieks un tiek saņemts ar laipnu jautājumu: «Nu, mīļais deputāt, vai jūs pa savām brīvdienām esat sakrājuši daudz patīkamu iespaidu?» - «Teicamus iespaidus, ministra kungs!» atbild deputāts, «visa zeme atrodas plaukstošā stāvoklī; tautas gars ir pacilāts, ikviens ir apmierināts ar savu likteni...» - «Ak, cik jauki» iesaucas iepriecinātais ministru priekšnieks, «un kur tad jūs pavadījāt savas brīvdienas? - «Šveicē,» atbild deputāts. «Ak tā!» noteic ministru priekšnieks, nepatīkami pārsteigts; viņš bija domājis viņa vadīto Franciju.

*  *  *

JŪRAS NODAĻA

Portugāles karaļa māte Maria Pia, Itālijas karaļa tante, atstāšot savu tautu un tēviju un pārcelšoties uz pastāvīgu dzīves vietu uz Itāliju (varbūt drīz arī dēls tai sekos). Karaliene Maria Pia, par spīti savam 60 gadu vecumam, ir ļoti jautra sieva un, kopš viņas vīrs karalis Ludvigs 13 gadus atpakaļ nomiris, pastāvīgi ir devusi vielu dažādām valodām un jautriem nostāstiem. Viņa dzīvoja ļoti plaši, un milzīgās summas, kādas aprija šāda dzīve, tika samaksātas iz valsts kases. Kad tautasvietnieku namā par to valdībai sīvi uzbruka un noprasīja, uz kāda pamata nauda viņai maksāta, - tad izrādījās, ka nauda bij maksāta iz   j ū r a s l i e t u   ministrijas summām, jo   ū d e n ī   i e m e s t a    nauda pieder   j ū r a s   nodaļā.

*  *  *

JAUNS ATRADUMS NOZIEDZNIEKU TIESĀŠANĀ

Iz Ņujorkas tiek ziņots laikrakstam «Echo de Paris»: Notiesājot uz nāvi kādu Veitu Kolumbus pilsētā, norisinājās diezgan uztraucošs skats. Nonāvēšana notika caur elektricitāti. Ar pirmo lādējumu nepietika, lai iestātos nāve, tika dota vēl otra, stiprāka straume. Zem šīs jaunās straumes iespaida iz notiesātā miesas šāvās liesmas ārā. Šī operācija tika turpināta vairāk sekundes, neraugoties uz liesmām, ne arī uz ceptas gaļas smaku. Notiesātais mira vārda pilnā ziņā - cepamā nāvē.

*  *  *

ARĪ JĀPAAUGSTINA CENA

«Še jums būs pieci kapeikas dzeramnaudas.»
N e s ē j s.   «Nē, kungs, par pieci kapeiki nevar nekā dabūt dzert, - brūveri alus cenu paaugstinājuši.»

PELĒKAIS UN MELNAIS BARONS

Kas barors, tas barons un paliek par tādu,
Lai velk tam vai melnu, vai pelēku ādu;

Tas vāciets un lielāks, šis latviets un mazāks,
Mūs vieno viens tēvijas mētels un zābaks.

Lai krogā šķir vācu un zemnieku galus, -
Mūs vieno viens kopīgs tēvijas alus;

Lai melnais barons uz pelēko spļauj,
Mūs vieno tās jūtas, kas viņam to ļauj.

Ja reizēm mums gadās kāds strīdiņš, kāds nieks, -
Mūs vieno viens tēvijas ienaidnieks:

Tas ubags bez naudas, bez zemes, bez vaļas,
Tas strādnieks, kas pieprasa ar savas daļas;

Mums pieder gan kapitāls, zeme un vara,
Kas mūs par tēvijas kungiem dara.

Bet tās mums abiem tās kopīgās raizes,
Ka kalps arī prasīs reiz zemes un maizes.

Un tādēļ mums, pelēkiem, kopā ar melniem,
Ir jāved karš pret tiem dumpības velniem.

Mūs vieno intrese: kalpus valdīt,
Tik dalīšana - tā vien mūs var skaldīt.

Bet barons ir barons un paliek par tādu,
Lai mauc tam vai melnu, vai pelēku ādu.

*  *  *

IZ SLAVENU VĪRU DZĪVES

Vendelīns Veisheimers, pazīstams komponists un R. Vāgnera draugs, atstāsta savos «Piedzīvojumos ar Vāgneru, Listu un citiem laika biedriem» sekošo anekdoti par Lasālu, kura to ļoti jauki raksturo.
Lasāls, pirmais lielais cīnītājs modernā strādnieku kustībā, bija jau uztraucis visu pasauli. Kādās viesībās pie Veisheimera viņš sēdēja blakus Veisheimera mātei, kura gan daudz par slaveno vīru bija dzirdējusi, bet nebija varējusi izprast, kas tā īsti ir par cīņu, ko tas ved. Viņa noņēmās savā vientiesībā viņam pašam par to noprasīt.
«Kad nu mēs še sēdam tik omulīgi kopā,» teica mamma, «tad sakat man taču, Lasāla kungs, ko tad jūs īsti gribat?»
Lasāls vienu acumirkli bija pārsteigts, bet tad aši apkampa veco kundzi un izsaukdamies: «Ak jūs mīļā, dārgā kundze!» deva viņai skaņu skūpstu, kurš noklusināja visu tāļāko jautāšanu. Par tādu neparedzētu un ātru atbildi visus pārņēma lielākā jautrība. Pat vecā kundze smējās līdzi. Uz tādu grūtu jautājumu nebija nemaz iespējams dot acumirklī labāku atbildi.

*  *  *

Bekers, Lasāla pēcnācējs priekšsēdētāja vietā «Vispārējā vācu strādnieku biedrībā», atstāsta, ka Lasāls viņam reiz teicis draudzīgā sarunā:
«Ir sevišķi divas ļaužu šķiras, kuras es nevaru ciest: literāti un žīdi - un diemžēl es piederu pie abām.»

*  *  *

Kad Heine bija vēl mazs, māte reiz deva viņam pazīstamo mācību: «Ko tu vari šodien, padarīt, neatliec uz rītdienu,» un atjautīgais zēns tūdaļ atbildēja: «Dod man tad vēl šodien apēst kūku, kas palika pāri.»

*  *  *

Beranžē bija jau vecs, kad augstais valsts vīrs Tjērs un slavenais naudnieks Lafits aicināja viņu nākt līdzi uz pilsgalmu un likt sevi priekšā stādīt karalim Luijam Filipam. Vecais republikānis atteica smiedamies:
«Es daudzreiz pateicos jums, mani dārgie draugi; bet es tagad esmu jau par vecu, lai iegūtu sev jaunus pazīstamus!»

*  *  *

Pēc 1848. g, revolūcijas Francijā Beranžē lika no tautas pašas puses, bez kādas aģitācijas, ievēlēts parlamentā ar 204 430 balsīm, kaut gan dzejnieks bija tūdaļ izskaidrojis, ka nepieņems deputāta vietu, jo viņš vispār negribēja ieņemt politisku stāvokli. Pēc ievēlēšanas viņš arī tūdaļ atsacījās no deputāta vietas, un, kad kāds draugs viņam aizrādīja, ka dzejnieks Viktors Igo taču arī esot pieņēmis ievēlēšanu un dienot arī tanī pašā brīvības pulkā kā viņš, tad Beranžē atteica: «Ak, ar viņu ir gluži cita lieta; viņš gan ar mani vienā pulkā, bet pieder pie kara mūzikas.» - Viktors Igo prata par sevi taurēt.

*  *  *

Beranžē bija pilnīgs «atturībnieks», nekad nedzēra reibinošus dzērienus, arī ne vīnu. Kādai dāmai, kura par to brīnījās, dzejnieks atbildēja: «Tas ir itin vienkārši; visu vīnu dzer mana Mūza.»

*  *  *

Parīzes arķibīskaps, monseners Libūrs, lika reiz Beranžejam priekšā, lai viņš izdarot izlasi no savām dziesmām, tā ka varētu tās dot rokā visiem, arī bērniem. Dzejnieks uz to atbildēja: «Un ko tad lai es daru ar savām pārējām dziesmām? Vai lai es tās noliedzu un sūtu pamestu bērnu patversmē?»

*  *  *

SAUCĒJU BALSIS

K. M a r k s s.

Līdzās ar moderniem ļauniem apstākļiem mūs spiež vesela rinda mantotu ļaunu apstākļu, kuri ceļas no tā, ka joprojām pastāv veclaiku pārdzīvojušies ražošanas veidi ar saviem pavadoņiem: laikam pretīgiem sabiedriskiem un politiskiem apstākļiem. Mēs ciešam ne vien no dzīvajiem, bet arī no mirušiem. Le mort saisit le vif! (mirušais grābj dzīvo).

*

K. M a r k s s.

Vienai tautai vajga un viņa var mācīties no otras. Arī tad, kad sabiedrība ir sadzinusi savas kustības dabas likuma sliedēs, - - viņa nespēj dabai piemērotās attīstības posmas ne pārlēkt, ne caur lēmumiem projām aizlemt. Bet viņa spēj gan dzemdēšanas sāpes paīsināt un pamīkstināt.

*

K. M a r k s s.

Rūpnieciski vairāk attīstīta zeme rāda mazāk attīstībai tikai viņas pašas nākotnes ainu.

*

F e r d. L a s ā l s.

Katru reizi, kad kāds liels zinātnes vīrs lūkoja atrast līdzekļus un ceļus, kā uzlabot strādnieku šķiras stāvokli, - katru reizi raudzīja viņu nosist gar zemi ar vienu vārdu: sociālists! -- Nu, mani kungi, kad to sauc par sociālismu, ka mēs meklējam darba ļaužu stāvokli pārlabot un viņu trūcību novērst - nu tad 33 000 velnu vārdā - tad mēs esam sociālisti.
                                                                                                                                    Runa Frankfurtā 1863.g.

*

Š e l l i j s

Liela bagātība ir kauns priekš tā, kam viņa pieder.

*

Ko bagātie no savas pārpilnības dod nabagiem; - tā nau pilnīga žēlastība, bet ir nepilnīga pienākuma izpildīšana.

*

I. K a n t s.

Es atzīstos, ka nevaru apmierināties ar teikumu, kuru gan lieto arī gudri cilvēki, - ka zināma tauta neesot nogatavojusies priekš brīvības, muižas īpašnieku klaušu ļaudis neesot gatavi priekš brīvības, un tā arī vispār cilvēki neesot gatavi priekš ticības brīvības. Bet, kad uzstāda tādu prasījumu, tad brīvība nekad nenāks, jo priekš brīvības nevar nogatavoties, kad brīvība papriekš nau dota; vajaga būt brīvam, lai savas brīvības varētu lietderīgi lietot. Pirmie mēģinājumi būs varbūt neizdevušies, savienoti ar grūtāku un bīstamāku stāvokli nekā tad, kad vēl ļaudis stāvēja zem citu pavēlēm; bet arī zem citu aizgādības. Bet uz prātu nekad citādi nevar nogatavoties, nekā caur   p a š u    mēģinājumu, un, lai tādus varētu izdarīt, tad vajaga būt brīvam. Kas dara to par pamatlikumu, ka tiem, kuri reiz ir kalpināti, vispār neder brīvība un ka ir tiesība viņus katrā laikā atturēt no brīvības, - tas aizskar pašas dievības priekšrocības, kura cilvēku radīja uz brīvību. Vieglāk gan ir valdīt valstī, mājā un baznīcā, kad var ievest tādu pamatlikumu, bet vai tas arī ir taisnīgāki?

*

I z   S v.   J ē k a b a   v ē s t u l e s,    b ī b e l ē,   5. 1-6.   P a r   b a g ā t ī b a s   a l o š a n o s

Un jūs, bagātie, raudat un kaucat par savu postu, kas nāks pār jums!
Jūsu bagātība ir sapuvusi, jūsu drēbes ir no kodēm saēstas.
Jūsu zelts un sudrabs ir no rūsas saēsts, un viņu rūsa būs liecība pret jums un ēdīs jūsu miesu kā uguns. Jūs esat sev mantas krājuši šinīs pēdējās dienās.
Lūk, to strādnieku alga, kuri ir apkopuši jūsu zemi, tā ir no jums ieturēta tikusi, un tā alga brēc, un to pļāvēju saukšana ir nākusi ausīs tam kungam Cebaot.
Jūs esat slaidi dzīvojuši virs zemes un savu kārību kopuši, un jūsu sirdis ir uzganījušās uz kaujamo dienu.
Jūs esat notiesājuši taisno un nokāvuši, un viņš nau jums pretī turējies.

*

V e i t l i n g s.

Kāda mīlestība mūsu dienās var būt pret tā saukto tēviju tam, kam tur nau nekā ko pazaudēt, ko viņš nespētu atkal atrast visās svešās zemēs.

*

V e i t l i n g s.

Patriotiskie meli noder progresa un visu ļaužu brīvības niknākiem ienaidniekiem par pēdējo enkuru viņu maldībās, par glābšanas baļķi viņu priekšrocībām... tie ir nometami, lai mēs varētu patversmi meklēt zem cilvēcības karoga, kurš savu aizstāvju starpā nepazīs ne augstus, ne zemus, ne nabagus, ne bagātus, ne kungus un kalpus.

*

Dr. D ž o n s o n s.

Patriotisms ir blēžu pēdējā patversme.

*

P. G a r i n s.

Maziskums ir neģēlīga, visu sagrābjoša vara. Neļauties no viņa sagrābties ir jau lielums, bet viņam par spīti ko paveikt - ir jau varonība.

*

E r a s m s.

Ir ļaudis, kam tik greizi uzskati par reliģiju, ka viņi labāk panes visbriesmīgāko Kristus zaimošanu nekā vismazāko joku par pāvestu vai savu zemes valdnieku, - it sevišķi tad, kad viņu pašu materiālās intereses tiek caur to aizskārtas.

*

K M a r k s s.

Angļu valsts baznīca drīzāk piedos uzbrukumus uz 38 no viņas 39 ticības artiķeļiem nekā uz vienu trīsdesmit devītu daļu no viņas naudas ienākumiem. Mūsu dienās pat ateisms (dieva noliegšana) ir viegls noziegums, salīdzinot ar vēsturisku īpašumu attiecību kritiku.

*

V o l t ē r s. J ū d e j a

Es, paldies dievam, neesmu bijis Jūdejā un arī nekad turpu neiešu. Es esmu redzējis visādu tautību ļaudis, kuri, no turienes pārnākuši, man teica, ka Jeruzalemes stāvoklis esot briesmīgs, visa zeme apkārt akmeņaina, kalni kaili. Jūdeja, saka, esot bijusi tā «solītā zeme». Dievs teicis uz Ābramu: «Es tev došu visu to zemi no Ēģiptes upes līdz Eifratam.» Ak, mani draugi, jums nekad nau piederējuši auglīgie Eifrata un Ēģiptes upes krasti. Jūs esat tikuši apmuļķoti. No Eifrata un Nīla upes kungiem ir drīz viens, drīz otrs bijis   j ū s u    kungs.

*

F r ī d r i h s II.

Visiem cilvēkiem vajadzētu dzīvot mierā; zeme ir diezgan liela visus aptvert, barot un nodarbināt. Divi nelaimīgi vārdi ir visu samaitājuši:   m a n s    un   t a v s.   No tiem cēlies pašlabums, skaudība, netaisnība, vardarbība un visi noziegumi.

*

Labāk atstāt dzīvu vienu vainīgu nekā notiesāt vienu nevainīgu.

*

Ēzelis pakrīt zem nastas, kad viņš pārāk apkrauts, bet māņticīgais nes visas nastas, ar kādām viņa priesteris viņu nospiež, nemaz nemanīdams, ka top pazemots.

*

N ī č e.

Mani brāļi! Kur gan ir lielākās briesmas visai cilvēku nākotnei? Vai ne pie tiem «labiem un taisniem»? - pie tiem, kuri saka un sirdī jūt: «Mēs zinām gan, kas ir labs un taisns, mums tas arī i r a; vai tiem! kuri še vēl meklē!» - Un lai ļaunie nodara cik lielu ļaunumu, labo ļaunums ir ļaunāks ļaunums! Un lai pasaules apmelotāji nodara cik lielu ļaunumu: labo ļaunums ir lielāks ļaunums! Mani brāļi: tam labajam un taisnajam reiz viens ieskatījās sirdī un teica: «Tie ir tie varizeji!» Bet viņu neviens nesaprata. Tie labie un taisnie nedrīkstēja viņu saprast: viņu gars ir iesprostots viņu labā sirdsapziņā, to labo muļķība ir neizmērojami gudra. Bet patiesība ir šāda: tiem labiem jābūt varizejiem, viņi nevar būt citādi! Labajiem vajaga to sist krustā, kurš rada pats savu tikumību, tā ir tā patiesība.

*

G ē t e.

Katram paliek aizvien vēl tik daudz spēka? izvest līdz galam to, no kā viņš ir pārliecināts.

Š o p e n h a u e r s.

Jo vairāk kāds cilvēks ir spējīgs priekš pilnīgas
nopietnības, jo sirsnīgāk viņš spēj smieties.

*