RAINIS
VĒTRAS SĒJA
PAVASARA DZIESMA
Tad smaidīs pār zemi vaigu pārlidos,
Tad laika šalkas klusi aizviļņos-
II AICINĀJUMS
Nu visi līdz, tik visi līdz-
Aust brīvestības zelta rīts.
Visi sīki putniņi,
Visi lauku stādiņi,
Visu zemju vārgdieņi -
Savienojaties!
Sīka zīlīte vēsti nes-
ZĪLĪTES VĒSTS
Aši, aši zīle dzied
Vārtu staba galiņā
Sīka zīlīte vēsti nes,
Taisni no pašas saulītes,
Dzied vienā balsī, dzied:
Ziedons jau zied,
Ziedons ļau zied!
Visiem pret ziemu līdzi būs iet!
Zīlīte sēd uz zariņa gala:
Nebūs vairs ziemas, nebūs vairs sala!
Zīlīte zarā no zara skrien,
Dzied tik to vienu, to vienu vien:
Nāks visi, nāks visi, nāks!
Kopā sāks, kopā sāks,
Visi līdz, visi līdz, visi līdz!
LAUKĀ!
Jūs, sīkās zīlītes,
Jūs, kuslās lapiņas,
Laukā, laukā!
Smalkie, zaļie zariņi
Un pumpuriņi,
Un skujiņas,
Maija ziedītes,
Putni strazdiņi,
Jāņu tārpiņi,
Pelēkie vīriņi,
Zemes rūķīši
Laukā, laukā!
Purva vaivariņ, celies;
Tu, skumjais bērzs,
Vēdini zariem,
Klīdini miglu;
Un, lielās acis,
Atspīdat liesmām
Laukā, laukā!
Iz melniem dūmiem,
Iz putekļu peklēm,
Iz apakšzemes
Nāk melni stāvi
Paceltām galvām,
Sauc visus līdzi,
Kā liesma priekšā
Tiem sarkana plandās -
Laukā, laukā!
Visas garās ilgas
Kļūs piepildītas,
Visas žēlās sēras
Kļūs remdinātas,
Mīļā saulīte spīd,
Tumšā mākoņu sega
Laukā, laukā!
KRĒSLAS BĒRNIŅI
Caur priežu mežiem cauri
Spīd spoži sārtumi,
Tur mīļā saule skatās,
Vai guļ vēl tīrumi.
Visapkārt sniegs un sala
Un migla tāļumos,
Guļ tumsā meža mala, -
Drīz dzirkstēs vizuļos.
Nāc ātrāk, ātrāk, saule,
Kāp augstāk debesīs,
Še krēslas bērniņi šaubās,
Vai maz tevi sagaidīs.
Ak, mazticīgie, ko gaužat?
Lūk, mežmala zeltā jau mirdz,
Hej! Lecošo sauli paužat,
Lai lec jums līksmībā sirds.
MAIJA ZIEDĪTE
(Par piemiņu Reģīnai)
Slaiks, maģis augumiņš,
Divi zaļi spārniņi,
Pilna balta galviņa
Smaršas ziediem.
Sūnu segā,
Tumšu priežu ēnā
Spārniņi liecas,
Smarša ceļas:
«Plūc mani, meitiņa,
Mazu maija ziedīti,
Spraud pie krūtīm,
Staigā pa saulīti;
Vienu acumirklīti
Spīdēt gaismā,
Lai tad tvīkstot
Nokaras galviņa.»
PURVA VAIVARIŅŠ
(Jānītim)
Dzeltens, izkaltis,
Kails guļ tīrelis
Kroplām eglītēm,
Dūmu nomalēm,
Reti vien smildziņas
Diendusā plivinās.
Purva vaivariņš,
Rāvas dzērājiņš,
Notuļ izmeties,
Mūžam snauž iereibies;
Apkārt līkst tukšas smilgas,
Tāļumos kalnus redz,
Un viņa senās ilgas,
Dūmi un migla sedz.
SKUMJAIS BĒRZS
Kūp balta migla
Pār melniem arumiem,
Pār zaļām pļavām stiepjas,
Gar mežmaļiem.
Kūp migla lēni, lēni,
Ceļas un atpakaļ krīt,
Mirdzošas lāsas rēni
Kā saules sējums spīd.
Ap vientuļo bērzu purvā
Debesīs migla kāpj,
Bērzs atceļas asi no purva,
Un skumjas viņu grābj.
DREBOŠĀ SIRDS
Kā slapji palagi
Izkārti mākoņi,
Pa garu lietu
Mirkuši;
Visapkārt atmatas
Miglotas, rasotas,
Caur sīku sietu
Slacītas.
Lien putni pērklīšos;
Drebot kā tirpuļos,
Sirds siltu vietu
Sev vēlētos.
VIENTUĻĀ DZIESMIŅA
Maza dziesmiņa -
Jāņu spīgainīts,
Zaļa liesmiņa,
Viss ir krēslā tīts.
Tumšais priedulājs
Drūmu sapni snauž.
Lejā niedulājs
Klusā balsī gauž.
Vilka actiņa mirdz,
Balss iz tāluma skan:
Deg viena vientuļa sirds,
Vientuļa dziesmiņa skan.
LAUKA AKMENS
No druvas izmests,
Guļ ežmalā
Smags, pelēks akmens:
«Nu, kā tad nu tā?
Kā tas ir nācis?
Es izmests? par ko?»
Viņš lēni zem sevis
Noprāto.
«Iz rudzu vidus,
Kas jautri zeļ,
Met mani ārā
Un mežmalā veļ:
Es rudzus spiedis
Un liedzis tiem dīgt!
Vai nenākas vairāk
No citiem tiem nīkt?
Cik zirgi mina,
Cik saimnieks pats,
Cik izknāba kraukļi,
Cik sabrauca rats!
Tik mani met ārā:
Ko tu te nāc?!»
Tā nesajēdz akmens
Muļķa prāts.
Viņš mūžam tā prātus
Tur ežmalā,
Līdz sūnām apaugs
Pēcgalā.
* * *
Tu muļķa akmens,
Vai tā iet tev vien?
Tā tūkstošus izmet
Ikkatru dien'. - -
NERIMU ILGAS
No gultas augšā ilgas tevi rauj;
Tu karstām acīm aklā tumsā veries,
Vēl nedzied gaiļi, miegs vēl visu skauj;
Pēc drēbēm, apava tu taustot ķeries.
Vēl tikko diena grūtā cīņā svīst,
Viss baigās ēnās šaubās, - kur lai tveries,
Kad zemes pierē auksta rasa līst?
Ak, baigo krēslu tu ar skatu šķeltu,
Pār visu zemi lietu saules zeltu!
TUKŠĀ DVĒSELE
Tas saldais mīlas dzēriens,
Tik ilgi kūsojis,
Pa garo, karsto nakti
Ir novadis:
Met apkārt zaļo trauku,
Tu reibis, ko tu dzer?
Aiz loga rīts jau klauvē,
Ej, durvis ver!
LIELĀS ACIS
(Marijai A. R.)
Pāri mēram lielās acis,
Ko jūs skatāt sēri nelgas,
Zilas, tukšas - sirds vai nodreb
Divas oceānu selgas?
«Mana dvēsle liela jūra,
Neauglīga,» acis sūdzas, -
«Atveries, tu, dzelmes avots!
Dzīva ūdens dvēsle lūdzas -
Dzīva ūdens, vētru, bangu,
Kas pār malām kaucot šļāktu,
Kas pār manu rāmo mūžu
Līdzi pērkoņstrāvai nāktu.»
NĪCĪGĀ DZĪVE
(Rūdolfam Blaumanim)
Šī dzīve ir tik nīcīga,
Tik vēlu viņu rokās turam,
Un, kaut vai dvēsles kvēlēm kuram,
Tik maz tā spīd un sasilda: -
Nes viņu zārdā, lai to baro,
Lai kopu liesmās karstu gaismu staro!
ŠKIRTI CEĻI KOPĀ
Nu visi līdz, tik visi līdz -
Aust brīvestības zelta rīts!
Tik šodien līdzi visiem iet:
Tos vārtus vērt, kas mūžam ciet!
Lai mūsu ceļi šķiras rīt,
Kad šodien pirmie šķēršļi krīt!
Jums rīt iet līksmā atdusā,
Mums tālāk darbā un cīniņā,
Jo mums šī kauja nau pēdējā.
Visi šķirti ceļi, satekat kopā,
Visu zemju vārgdieņi,
Savienojaties!
UZ BALTO JŪRU
Zem sevis klusi
Smejas strautiņi,
Visi uz vienu pusi
Tekoši;
Pa zālītēm vijas
Līksmas urdziņas,
Kā baltas dzijas
Izstieptas;
Un ceļam tieši
Pāri skrien tērcītes,
Kopā turas cieši
Kā meitenes.
Triec, tērzē un čalo
Smalkām balsītēm,
Miegu iz acīm skalo
Zālītēm.
Uz Daugaviņu,
Kas pilna ziedu tek,
Visi ar ziedoņa dziņu
Sektin sek;
Tā dārgo nastu
Nes kopu jūriņā,
Putu ziediem krastu
Tā balinā.
Pār balto jūru
Kāpj kupli mākoņi,
Rasmības pilnu pūru
Pār zemi lejoši.