RAINIS
VĒTRAS SĒJA
PAVASARA DZIESMA
V SARKANĀ GAISMĀ
Garā, bargā cīņā
Asins lietus līņā.
Rokam, vedam un veļam,
Jaunu cietoksni ceļam
DARBNIEKU DZIESMA
Rokam, vedam un veļam,
Jaunu cietoksni ceļam.
Beram vaļņus, tik beram,
Kādu sev patversmi ceram?
Sitam akmeņus, sitam,
Pamats un nams būs citam.
Rokam pagrabus, rokam,
Paši vēl iekšā tur smokam.
Cērtam mēs, kokus cērtam,
Nedzīvot pašiem pa ērtam.
Kaļam tik, grūžam tik, tēšam,
Salkumu, slāpes kad dzēšam?
AIZGĀTŅU DZIESMA
Skatat, bāliņi, skatat, māsas,
Ļaujat, lai rit jūsu asaru lāsas!
Ļaujat, lai rit, uz dzelžiem līst,
Lai dzelži mīksti top un rīst.
A t b a l s s
Vai, vai, mūsu mīļie!
Ko jūsu gaudas tik gausas?
Vai jūsu acis jau sausas?
Vai asaru lāsu jums ir tik vien?
Daudz gadus jums jāraud būs vēl ik dien'.
A t b a l s s
Vai, vai, mūsu mīļie!
Šīs rokas bij brīvas, nu važās kaltas,
Asinīs drēbes, un bij tik baltas;
No soļiem dzelžu sprādzes mums skan,
Jūs, brāļi, savas vēl nemanāt gan?
A t b a l s s
Vai, vai, mūsu mīļie!
Skatat, māsiņas, skatat, brāļi,
Mēs savus dzelžus nesam tāļi;
Mēs ejam tāļi, mēs pārnāksim -
Jums cerēt, tiem drebēt iztālim
A t b a l s s
Vai, vai, mūsu mīļie!
CIETUMA SIENAS
Neredzēt vairs cilvēku sejas,
Nedz kā tie raud, nedz smejas,
Nedz kā tie laipni māj -
Miglas visu klāj.
Kā vilciens dārdot garām aizšāvās,
Balts autiņš iz loga vēl plandījās,
Vēl troksni lēni norimstam dzirdi:
Nu aizslēdz savu vientuļu sirdi!
«Vai nešalc vēl zaros vējš!
Vai nedreb lapiņas!»
Klau! rībiens tāļš un spējš;
Krīt durvis cieti, viss nodrebas,
Tu neesi mežā, ak, nešalc vējš,
Un nedreb lapiņas - -
Tās cietuma sienas,
Tanīs tev jāvada savas dienas.
ĻAUNS SAPNIS
Mākoņu kalni
Spieda dienu.
Pāri pār valni
Gar plato sienu
Lien sīciņa gaisma,
Itin kā zagtos;
Tumsa un baisma
Valda tais drūmajos kaktos.
Kvēpušas rūtis:
- Trīs - četri plauksti -
Mirdz sienā augsti;
Mitrums un pelējums nospiež tur krūtis.
Garš galds tur pa vidu viscauri
Sarkani stiepjas;
Apkārt tam rēgojas pieci pauri,
Piecas nejaukas mutes šiepjas:
Divi lapsas, divi vilki, viens lācis;
Aiz durvīm bars suņu vēl nācis.
Viens nešpetnā balsī kliedz,
Citi tam pakaļ spiedz:
Tu noziedzies,
Tu grēkoji,
Nu atzīsties,
Ko darīji!
Suņi aiz durvīm rej,
Vienā balsī kauc un smilkst, un raud, un smej :
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Viņš neļauj mums kost,
Rauj mūsu upurus nost,
Iedrīkstas uz mums rāties,
Sauc pret mums stāties!
Viņš baida mūs,
Tā mūsu vara vēl grūs!
Tu noziedzies,
Tu grēkoji,
Nu atzīsties,
Ko darīji!
Lai rauj mūs jods!
Bargs būs tev sods.
Jā, es, es grēkoju pret jums,
Es teicu, ka zagt ir noziegums,
Ka nokaut un aplaupīt savu brāli
Nau krietni un nau ideāli.
Vēl vairāk, - es atzīstos labprāt,
Es aizliedzu pat svešu mantu jums krāt,
Un, kad jūs teicāt: mēs godīgi pelnām,
Es atcirtu dusmās, ka viss tas velnam.
Es sargāties, vairīties mācīju,
Es dūšu devu un cerību,
Es teicu, ka satrupis viss jūsu ēkā,
Lai kā par viņas stiprumu brēkā.
Es daudz vēl tam līdzi ko runāju,
Pat rupjš es tiku un lādēju;
Tas aizrāva daudzus, bet drīz jūs nācāt
Un ļaunuma cēloni projām vācāt.
Nu sodat mani, ja jums tas spēks
Un ja jums tiešām zagt nau grēks,
Vairs neesmu viens, jau izaudzis ļaunums,
Briest visur brīvais dzīvības jaunums.
Nu sodat mani, es gaidu jau,
Bet ko jūs tos plēšat, kas vainīgi nau,
Kā vilki brūkat zvēriskā garā
Iekšā mierīgi ejošā barā? -
* * *
Te pēkšņi viss sajuka
Iekš neganta trokšņa mutuļa:
Vaimanas kopā ar gavilēm
Visapkārt tuvu un iztālēm.
Liesmu sastrēgums uzsprāga,
Pār visu gaisma izlija.
No sapņa es pēkšņi uztrūkos -
Jeb vai es vēl sapnī atrodos?
Vēl, liekas, spiež sapņa slogs - -
Nē! gaiss jau svaigs - jau vaļā logs!
AIZ SKADRIŅU LOGIEM
Maigā smaršā kūst
Silta vēsmiņa -
Liega atmiņa
Manim garām plūst:
Balti ziedi līkst
Saldi smaršaini:
Vidū kairīgi
Sārtas lūpas tvīkst . . .
Ātri garām plūst
Liegā atmiņa:
Cīņa - uzvara
Sapņu ainu gūst.
SVĒTVAKARS
Priekš kam tas viss?
Vai tur kāds prāts?
Ko mani liktens
Tā māc, tā māc?
Ikkatru brīdi
Tai gaitā iet,
Kopš saule lec,
Līdz saule riet;
Vai debess dzidra,
Vai lietus līst,
Vai ziedons raisās,
Vai rudens vīst;
Vai vasaras versmē
Kauli kalst,
Vai ziemas salā
Līdz smaganām salst;
Vai putekļi jaucas
Un acis grauž,
Vai caurvējš staigā,
Kas locekļus lauž;
Ikkatru brīdi
Tai gaitā iet,
Tik atelst un atkal
Sviedrus liet.
Vēl maz esot strādāts,
Tā tieku rāts, -
Priekš kam tas viss?
Vai tur kāds prāts?
Lai esmu bez darba,
Lai nau ko ēst,
Vai tagad labāk,
Kad tikko spēj dvēst?
Es negribu vairs,
Es neeju līdz,
Lai viena pate
Sev mašīna dīc.
Lai skurstens kūp,
Ja var, viens pats,
Lai sprauslo krāsne,
Lai ripo rats!
Lai griežas spole,
Lai āmurs kaļ,
Lai vīle vīlē
Un akmens lai maļ.
Es savas rokas
Vairs nelieku klāt -
Cik daudz tie vieni
Spēs pastrādāt?
Mums šodien dusa
Un svētvakars,
Lai miesa atgulst
Un paceļas gars.
Ko liktens mūs
Tā māc, tā māc?
Mēs gribam dzīvot,
Kā prasa prāts!
Mēs gribam ēst,
Mēs gribam dzert
Un spriest, un domāt,
Un laimi tvert.
Stāvi, mašīna, mierā,
Būs diezgan rūkt!
Stāvi mierā! mēs tevis
Vairs negribam kliegt.
Iz rīklēm krāsnis
Ugunis spļaus,
Spēks siksnas kā dzīslas
Pušu raus.
Stāvi mierā!
Nu klausat,
Ko prasām mēs,
To izpildīt visu
Jums - vajadzēs!!
TOPI CIETA, DOMA
Topi cieta, doma!
Topi skanīgs, vārds!
Kā smēdes lakts,
Kā vara zvans.
Simts kalēju tevi mūžam kaļ:
Smagiem āmuriem virsū brāž
Pats lielais kalējs - posts,
Un klusākā korī
Līkās, vecīgās māsas - bēdas
No sāniem paslepus iesit.
Topi cieta, doma!
Topi skanīgs, vārds!
Nokaitis moku kvēlēs balts,
Degts un rūdīts no liesmu šalts;
Tev plēšas virsū versmi pūš,
Pašā karstumā tevi grūž,
Tevi krāsnī kaitē un ūdenī sviež,
Tevi simtiem atmosfēru spiež -
Topi zobens, kas griež!
Topi asa, doma!
Topi niknis, vārds!
Topi skaidrs; lai rūsa nespēj kost,
Lai vīrs tevi droši var sānos jozt,
Ka akmens sienas vari cirst,
Lai tērauda bruņas un važas irst -
Topi asa, doma!
Topi niknis, vārds!
REVOLŪCIJAS IELU GĀJIENS
Sniegs, lietus un krusa,
Pērkoņi jau grauj -
Kur te vairs dusa?
Augšā visus rauj.
Pa ielām visgarām
Putenis riņķus griež,
Bars pakaļ baram
Cits citu spiež;
Pie durvīm, pie logiem
Stāvgrūdām pilns kā bāzts,
Uz jumtiem, uz žogiem
Noklāts kā klāsts.
Uz priekšu viss veļas,
Dūcot, šņācot drāž,
Putekļi vien ceļas,
Kur garām brāž.
Spārnos visi ceļas
Kā kraukļu bars:
Melns mākons pār upi veļas,
Atpūš tos ziedoņa gars.
PIRMIE UPURI
Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz,
Un sirdi plosa nesakāmas žēlas:
Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz,
Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas.
Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtīs klaudz,
No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas,
Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc.
Kā draudot izdzisušās acis skatās,
No stāvā skata miesas šalkās kratās.
DUSI!
Caur tevi jauna diena aust,
Dusi pats, tagad dusi!
Nevienam nebūs vairs sērot un gaust,
Tu gāji tumsas varu lauzt, -
Roka guļ atkritusi,
Dusi nu, dusi!
Jūt jaunu dienu elpojot,
Dusi pats, tagad dusi!
Lai ilgos mūžos sev mieru rod,
Kas visiem mums gaismu un laimi dod, -
Sirds tevim apklususi,
Dusi nu, dusi!
MŪSU VAROŅU KAPI
Visi mūži mums viņu vārdus slēps:
Tie nosviesti zemē un krūtīs šķēps,
Bet krūts vēl ceļas, vēl elkoņi spriežas,
Un skats tiem kā asmins pretvarā griežas.
Bez vārda tos kapā iesvieda,
Ar kājām vēl zemi piemina,
Nu mūžam tos smiltīs noslēptus šķita,
Kas še par mūsu nākotni krita.
Tie celsies, - tāds spēks nevar izgaisis būt:
Kas skar viņu kapus, pats sajūsmu jūt
Un ceļas kā varons no kapu vieta
Brukt cīņā, kaut rokas būtu tam sietas.
Tos kapus, tos kapus pieminat;
Kur savus varoņus atstājat!
Kad pagurst prāts; kad atkrīt rokas, -
Pieminat savu varoņu mokas!
ČŪSKA
Latviešu tautas teika
Kad dieviņš sauli bij radījis,
Viņš teica: «Nu staigā tu, spīdeklis,
Un sasildi dzīvo kustoņu
Ar visu manu radību.»
Tad saule gāja un sildīja,
Ikvienu mīļi apglauda,
Un visas sirdis tai atvērās,
Tās draudzībā silti iedegās.
Bet tikai čūska vienīga
Mūžīgi auksta palika,
Pie dzīves tā neņem dalības,
Citiem uzglūnēt vien tik nopūlas.
Tad saulīte sapīka briesmīgi:
«Tu, mūžam aukstais nelieti,
Kas sastaps tevi un nositīs,
Tam deviņus grēkus dievs atlaidīs.»
NĀVES PULKS
Tirāna nakts murgi
Klusa, mēma nakts,
Bāli mēness zaigā,
Noslēpums pa laukiem staigā,
Glūnot šausmas stāv uz vakts
Tāli nosauc svešāda balss,
Skan tik baigi, tik žēli -
Ko tu bailēs maldies tik vēli?
Auksti sviedri - vai draud jau gals?
Zobi klab, drebuls iz gultas trauc:
Ko tā nakts ir tik briesmīgi mēma?
Diezin, vai manim jau spriedumu lēma?
Klau! vai izlietā asins tā kauc?
Briesmīgi mēma nakts,
Nobālis mēnesis tikko zaigā;
Smagi soļi, - kas runā? - kas klaigā? -
«Atriebt nākam: mēs āmurs, tu lakts.»
Slepeni soļi - nāves pulks -
Vai tu tas esi?
Trīsas un atmaksu nesi?
Skaļā sprieduma mēmais tulks.
Ne vieta zināma, ne laiks,
Vai sēdu, vai eju, vai nakts vai diena, -
Par daudzām dzīvībām viena -
Nekad vairs jautrs netaps mans vaigs.
Bite, kas dzeļ, tā mirst -
Ak, tā nezin ne algas, ne baiļu,
Brīva sajūsma - ak, manu spaiļu! -
Niecīgs rīks es, kas atmests irst.
Briesmas man dienu, un, ak, šī nakts!
Drebēdams mēnesis zaigā,
Noslēpums pa laukiem staigā,
Glūnot šausmas stāv uz vakts.
TOMĒR
Ir vārds - saukts «Tomēr»,
To pieminat,
Kad visus jau nomāktus
Domājat.
Bet nenāks tas laiks,
To neredzēs,
Ka sloga smagums
Mūs nospiest spēs.
Bez spēka rokas
Mums nenoslīgs,
Kaut slāpēs un badā
Iekšas tvīks.
Mums sirdis cietas,
Var spiest un spiest,
Tās spiestas, māktas
Vēl tomēr briest:
Mums vārds ir «Tomēr»,
To pieminat,
Kad visu jau nomāktu
Domājat.
Var zibens spert,
Var pērkons dūkt,
Mēs neļimsim ceļos,
Lai žēlo, lūgt.
Mēs nelieksim kaklus,
Nemūžam nē!
Lai pārkāries kalns
Mūs apdraudē.
Mums vārds ir «Tomēr»,
To pieminat,
Kad visus jau beigtus
Cerēsat.