RAINIS
ZELTA ZIRGS
SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
PIRMAIS CĒLIENS
Kalpa vīra istaba. Solīši, galds; kreisā pusē gulta ar galvgali pret sienu, aiz gultas paliek telpa. - Gultā guļ slimais tēvs. Trīs dēli, Bērns, Lipsts un Antiņš, nodarbojas ar ziemas māju darbiem: auklu vīšanu, skalu plēšanu u. tml. - Logs. Durvis uz ķēķi. - Vakars. Vāja skalu uguns.
1. skats
TĒVS
(Gultā vaidēdams.)
Es jau jūtu, ak, jau jūtu
To, ko nevēlos vēl sajust.
Vēsums pūš no durvju puses, -
Vecais dēls, vai durvis vaļā?
BIERNS
Durvis cieti aizbultētas;
Ko tu velti iedomājies?
TĒVS
(Pēc brītiņa.)
Kājas salst caur biezām segām;
Otrais dēls, vai logs ir vaļā?
LIPSTS
Logi cieti aizslēģēti;
Ko tu niekojies un muldi?
(Uz Biernu.)
Ak, kur untumains tāds vecis!
BIERNS
To vairs ilgāk nevar paciest;
Kad jau reiz nu būtu beigas!
TĒVS
(Pēc brītiņa.)
Mitrums auksti krīt uz krūtīm.
Jaunais dēls, vai krāsne kuras?
ANTIŅŠ
Krāsne kuras kvēlodama,
Salst tik tavas vārgās miesas.
Es tev uzsegšu vēl svārkus, -
Jaunam man i tā būs silti.
(Novelk savu kažociņu un uzsedz tēvam.)
TĒVS
Ak, es jūtu, es jau jūtu, -
Vai tik nau jau atnākusi
Mana aizejamā diena?
MELNĀ MĀTE
(Ģērbusies melnās segās un plīvuri aiztinusies, paceļas aiz tēva gultas.)
ANTIŅŠ
Tētiņ, nelaidīs to dienu,
Priekšā stāsies tavi dēli.
MELNĀ MĀTE
(Uzpūš viņam dvašu.)
TĒVS
Kas man vaigā vēsi dvašo?
MELNĀ MĀTE
(Pakrata viņu aiz pleca.)
TĒVS
Kas aiz pleca mani krata?
MELNĀ MĀTE
(Parausta viņu aiz kājām.)
TĒVS
Kas aiz kājām mani rausta?
ANTIŅŠ
Tētiņ, še tik tavi bērni.
TĒVS
Būs gan tomēr ienākusi
Nelūgtā un vēlā viešņa;
Slepu iekšā iezagusies
Vai pa šķirbiņu gar logu;
Vai pa atslēgcaurumiņu,
Vai pa skursteni pret dūmiem.
ANTIŅŠ
Krūts tev vāja, saudzies, tētiņ!
MELNĀ MĀTE
(Pēc brītiņa ņem tēvu aiz rokas.)
TĒVS
Kas tik auksti ņem man roku?
ANTIŅŠ
Tētiņ, es tev aukstām rokām
Uzpūtīšu siltu dvašu.
(Pieliecas un pūš uz rokām dvašu.)
MELNĀ MĀTE
(Pēc brītiņa liek tēvam roku uz krūtīm.)
TĒVS
Lūk, nu spiež un ņem man elpu!
ANTIŅŠ
Tētiņ, ņem še manu elpu!
Viņa spēcīga un jauna.
(Pieliecas tēvam pie mutes.)
MELNĀ MĀTE
(Atsēstas uz gultas malas; tad spiež tēvam uz ceļiem, tad uz krūtīm.)
TĒVS
Lūk, tur, lūk, kāds sēd uz gultas.
Lūk, nu gulstas man uz ceļiem!
Nu vēl augstāk, augstāk rāpjas -
(Pēc brītiņa, elpu atņemdams.)
Pagaidi nu, mana diena,
Atlaidies vēl mazu brīdi!
Nu jau iešu tevim līdzi,
Es jau redzu, neizbēgšu.
Ļauj man tikai vienu vārdu
Teikt uz dēliem, projām ejot!
ANTIŅŠ
Neej, neej, mīļo tētiņ!
Neatstāj mūs vienus pašus!
Paliksim mēs kā bez galvas.
BIERNS
Pats jau tiešām ir bez galvas.
LIPSTS
Plecos cepure bez prāta.
TĒVS
Ak, es eju, mani bērni -
ANTIŅŠ
Tētiņ, neej, mīļo tētiņ!
Gluži viens tu būsi iedams.
Visi nāks no bērēm mājās,
Atstās tevi vienu guļam.
Kas tev uzsegs kažociņu?
Kas tev pacels pagalvīti?
Kas tev paladziņu kārtos?
Kas tev sacīs mīļu vārdu,
Kad tev mitrums kaulus lauzīs?
TĒVS
Sen man kaulus salauzīja
Rudzu maisi, kviešu kūļi;
Arklis, zemi drupinādams,
Drupināja manas miesas -
Viešņa ved, lūk, miera mājās,
Iešu līdzi atdusēties.
BIERNS
Ko tu, tēvs, tik daudz nu tērzē?
Domā labāk mantu skaitīt,
Ko tu atstāsi mums, dēliem.
LIPSTS
Ko nu tēvs tev steigsies skaitīt?
Daudz jau nau tās mantas krājis,
Nau jau domājis pie bērniem.
TĒVS
Ak, mans dēls, ko nabags sakrās?
Jūs jau paši viss mans dārgums
Un tas vārds, ko es jums teikšu,
Kas tā lielākā no mantām.
BIERNS
(Klusi uz Lipstu.)
Klausies, klausies! Ko tu domā?
LIPSTS
(Tāpat.)
Kad nu ašāk būtu teicis!
TĒVS
Neauglīgs mans zemes stūrīts,
Vēl tas pats nau mana paša, -
Tikai vien jums abiem diviem
Stipras rokas, gudras galvas -
BIERNS
Jā jel, jā! bet runā ašāk!
Saki nu to savu vārdu,
Kur tā lielākā no mantām?
LIPSTS
Kur tev viņa paglabāta?
TĒVS
Klau tad: - vienība tā manta;
Tā ir paglabāta sirdīs;
Jo kurš vājāks ir un vārgāks,
Jo tam vienība ir dārga.
Visi, kam nau citas mantas,
Esat viens! un būsat stipri -
BIERNS
Labi, zinām; saki lietu!
TĒVS
Palīdzat šim nabadziņam!
(Rāda uz Antiņu.)
Spēkos vājš kopš mazām dienām,
Neiztura smagos darbus;
Dzīvē nau kā jūs tik veiklis -
BIERNS
Labs jau ir, - bet kur tā nauda?
TĒVS
Apkopjat un mīlat viņu!
Viņš ir labsirdīgs, jums klausīs -
Vecais dēls, es tevim došu...
BIERNS
Aši saki, ko man dosi?
TĒVS
Vai man! aizraujas jau dvaša -
Otrais dēls - ak vai - jau beigas.
LIPSTS
Teic jel! nemirsti jel! pagaid'!
TĒVS
Sveiki, - mani - mīļie bērni -
(Mirst.)
MELNĀ MĀTE
(Nozūd.)
LIPSTS
Pagaid'! teic jel! - Vilcinājās,
Nevarēja ātrāk beigties, -
Nu, kad jāteic, mirst par ātru!
BIERNS
Spītnieks bijis, spītnieks paliek.
ANTIŅŠ
(Iekliedzas.)
Vai man! vai man! - mīļo tētiņ!
Aiziet - Brāļi, nu mēs vieni!
BIERNS
Aiziet - mantu neizšķīris.
LIPSTS
(Vēl krata aiz pleca tēvu.)
Saki! saki! vai tu dzirdi!
ANTIŅŠ
Mīļais tētiņš aizver acis,
Tās pār mums vairs nelūkosies.
(Noskūpsta acis.)
Lai šie skūpsti spiež jūs cieti,
Nelaizdami smiltīm iebirt!
Dusi nu līdz jaunai saulei!
(Nometies ceļos pie tēva gultas, sāk raudāt un tura, rokām apskāvis, tēva galvu.)
2. skats
(Tie paši, bez M e l n ā s m ā t e s.)
BIERNS
Raug' nu vien, raug' nu vien! Beigts ir, un zini nu, ko viņš gribēja man vēl novēlēt?
LIPSTS
Ak tu! - Vai dzirdi? - (Nogriežas no tēva.) Citkārt nevarēja beigt pļāpāt, - nu šis ir mēms kā koks.
BIERNS
Labi, ka vēl paspēja to pateikt, ka visu došot man.
LIPSTS
Kā tā? Visu došot tev? Ko tu muldi? Vai tu mani par muļķi turi, kā to nelgu tur?
(Rāda uz Antiņu.)
BIERNS
Vai tad tu nedzirdēji, ka tēvs teica: «Vecais dēls, es došu tevim!» Es esmu vecākais dēls, un, ko vien viņš dod, tas man. Man pirmdzimtās tiesības.
LIPSTS
Kas tev par tiesībām? Viņš mani tāpat piesauca un būtu man visu atstājis, kad nebūtu aizrāvies. Visu uz pusēm, visu uz pusēm!
BIERNS
Tev viņš teica: «Otrais dēls, ak vai, jau beigas!» Tas taču nozīmē: ir jau beigas došanai, jo viss ir atdots pirmdzimtam, tas ir, man. Un trešo nemaz nepieminēja, jo tam tā kā tā nekas nenākas, tas tikai puika.
LIPSTS
Tam nekas, tam nekas! Visu uz pusēm, visu uz pusēm! Bet melnā govs man; es viņu slaucot aiz ragiem turēju.
BIERNS
Kāda govs tev? Kādi ragi? Tu manu mantu gribi ņemt nost? Še tev ragi!
(Iedur viņam sānos.)
LIPSTS
Vai, vai, vai! re, kāds nu ir!
ANTIŅŠ
(Paceldams galvu no tēva pagalvja.)
Ko nu jūs, brāļi, rājaties, tikko tēvs acis aizdarījis? Ko viņš teica kā dārgāko mantu? - Vienību turēt!
BIERNS
Ko tu muldi? No miegiem pamodies, šis runās te starpā? Turi labāk muti nekā vienību!
LIPSTS
Vai dzi? Ko šis tur tā noliecies sēd pie tēva gultas pagalvja?
BIERNS
Mēs godīgi cīnāmies par taisnīgu mantas dalīšanu, un viņš varbūt paklusām izvilcis no pagalvja naudas zuti?
LIPSTS
Kas godprātīgs, tas vienmēr paliek bešā: Cik tāli tiksi ar taisnību?
BIERNS
(Uz Antiņu.)
Ko tu tur izņēmi no pagalvja?
ANTIŅŠ
Nekā es neesmu izņēmis. Es tik pie tēva pagalvja tiku raudājis.
LIPSTS
Pag, pag, puisi! Dod šur, izmeklēsim, vai nau ko paņēmis?
ANTIŅŠ
Brāļi, brāļi! Ko jūs darāt? Vai tad jums nau kauna no tēva?
BIERNS
Tu redz'! Šis vēl kauninās mūs.
LIPSTS
(Izvelk no Antiņa azotes naudas vīšķīti.)
Kas tad tas ir? Te jau vesels kušķis naudas! - Viens, divi, trīs - pag! (Uz
Biernu, kurš arī sniedzas pēc naudas.)
- Veseli desmit rubļi!
BIERNS
Kur tad tu tos ņēmi? Kas deva?
ANTIŅŠ
Tas ir atlikums no manas šī gada algas, ko man tētiņ atstāja priekš manis paša; jūs jau to arī zināt paši.
BIERNS
Tu izvilki no pagalvja. Kas tev, nejēgam, dos tādu naudu rokā? Dod tik vien šurp!
LIPSTS
Jāpārmeklē pagalvis.
(Pieiet pie gultas.)
BIERNS
Nekā, laid mani! Tas pieder man!
LIPSTS
Uz pusēm, uz pusēm!
(Atgrūž brāli.)
ANTIŅŠ
Mīļie brālīši, ak vai! Ko jūs darāt?
BIERNS
Ej nost, neveikli! Ko tu jaucies?
(Uz Lipstu.)
Un tu, jaunākais brāli, iedrīkstēsies vecāko grūst?
ANTIŅŠ
Brāļi, ļaujat jel tētiņam atdusēties šo pirmo dienu!
LIPSTS
(Izvelk no pagalvja )
Mans, mans, mans!
BIERNS
Nekā, tas mans ir un paliek!
LIPSTS
(Aplūkodams atradumu.)
Ak, tas tik tēva tabakas maks!
BIERNS
Nu, tā lai ir tava mantojuma daļa. Viss, kas nu vēl nāk, tas ir mans.
LIPSTS
Man puse, man puse!
BIERNS
(Izvelk ko no pagalvja.)
Ak, tas tik ir suseklis!
LIPSTS
Paturi tad ar visu! Es atsakos no savas likumīgās puses.
ANTIŅŠ
Mīļie brālīši, apkopsim pirms tētiņu! Nonesīsim viņu siltā ķēķī, nomazgāsim un uzvilksim viņam jaunu kreklu un labās drēbes.
BIERNS
Ko nu? Ir vēl laiks.
LIPSTS
Labāk ir gan tagad. Būs ērtāka meklēšana arī te gultā. Ķeramies nu klāt un nesīsim viņu ķēķī!
(Antiņš ar Biernu paceļ mironi; Lipsts paliek iepakaļ.)
BIERNS
(Lipstam.)
Kur tu paliec? Nāc vien līdzi! Citādi tu viens vēl paņemsi visu naudu.
LIPSTS
(Nākdams.)
Ej jau ej! Celsim visi reizē.
ANTIŅŠ
Nabaga tētiņ! nabaga tētiņ!
(Ienes mironi ķēķi; caur atvērtām durvīm redz viņus ķēķi noliekam nastu. Abi vecākie brāļi iznāk atkal istabā, kamēr Antiņš paliek ķēķi.)
3. skats
(Bierns un Lipsts.)
BIERNS
(Runādams atpakaļ uz ķēķi.)
Tā! Apkop nu tu, Antiņ, mūsu mīļo tēvu! Tu esi jaunāks un paradis tādus darbus. Apmazgā labi un apvelc tik viņam jaunu kreklu!
ANTIŅŠ
(Pienāk pie durvīm.)
Palīdzat, brālīši, jūs arī; būs ātrāk.
BIERNS
Es nevaru. Man nau laika, būs jāiet pie ķestera.
LIPSTS
Man jāiet pie kaimiņiem lūgt, lai nāktu vāķēt šo nakti. Tev laika diezgan. -
(Uz Biernu.)
Un tev, veco brāli, būs jāsteidzas ātrāk, kamēr tiksi pie ķestera; labs gabals ceļa. Man pie kaimiņiem tuvāk. Ģērbies tu tūlīt, es piekopšu vēl istabu.
BIERNS
Jā, jā, piekopsi - naudu! Es tevi pazīstu.
(Aizdara cieti ķēķa durvis un tad metas pie teva gultas.)
Man pieder viss, kas būs tēva gultāl Es esmu pirmais klāt!
LIPSTS
Tā nemaz nebij izlīgts. Viss lai iet pa likumam un pa taisnībai.
BIERNS
Ko es saku, tas ir likums; es esmu stiprākais.
LIPSTS
Un es esmu gudrākais. Viss lai iet uz pusēm!
BIERNS
Lai uz pusēm! - Mana būs nauda, tavs būs maks.
LIPSTS
Nu - es visu naudu glabāšu savā makā, tā es esmu ar mieru.
BIERNS
Ej nost no gultas! Es celšu maisu ārā.
LIPSTS
Cel jau cel!
(Paņem spilveniņu, paārda vaļā un kaut ko izņem un iebāž sev kabatā.)
BIERNS
(Maisu nolicis uz grīdas un tausta.)
Ko tu tur okšķerē pa to spilvenu? Vai tu tik neiebāzi sev ko kabatā?
LIPSTS
Nekā; paskat pats.
BIERNS
(Apskata kabatu.)
Kas tad tas?
LIPSTS
Tas pats tabakas maks.
BIERNS
Dod to arī šurp.
(Abi aizgriežas katrs uz savu pusi; Lipsts izvelk naudas maciņu, Bierns tabakas makā atrod arī naudu. Abi smejas.)
LIPSTS
(Atgriežas atpakaļ.)
Ko tu smejies! Ak tu! ak tu! neģēlis, briesmonis! Būs tur tabakas makā arī bijusi nauda! - Dod man atpakaļ manu mantu!
BIERNS
Ha, ha, ha! Te nu bij tava gudrība, tu gudrākais! Tu tāds pats muļķis kā Antiņš. Es tas stiprākais un tas gudrākais.
LIPSTS
Ače! ače! neģēlis, ļaundaris! Edz, kas man ir!
(Rāda savu atrasto maku.)
BIERNS
Dod šurp, blēdis tāds!
LIPSTS
Pag, pag; meklēsim še! Vai tad še nekā nebūs?
(Paārda maisu un atrod.)
Vai redz, kas te vēl ir!
BIERNS
Kas tur uzrakstīts? - (Lasa.) «Priekš jaunākā brāļa!»
LIPSTS
Tas ir priekš manis, jo trešais neskaitās līdzi.
BIERNS
Nē, tas jaunāks, kas žiglāks bijis pie rokā dabūšanas.
(Izbirst sudraba nauda un izripo pa visu istabu; abi brāli lasa kopā un grūstās.)
4. skats
(T i e p a š i; ienāk no ķēķa A n t i ņ š.)
ANTIŅŠ
Mīļie brālīši, es gribēju jūs lūgt -
(Skatās uz izbirušiem sudraba gabaliem.)
- Kas tie par skaistiem sudraba spīdeklīšiem pa visu grīdu, it kā zvaigznītes pa debesīm izkaisītas! Kādi tad šie izskatās?
(Paceļ vienu gabalu.)
BIERNS
Neķeries klāt! Met to zemē, ko pacēli! Dod man atpakaļ!
LIPSTS
Vai redz, neveikli! Viņš arī gribēs še naudas sagrābties!
BIERNS
Ko tu nāc šai istabā? Kas tev vajadzīgs? Tu redzi, ka še notiek nopietnas lietas; tev, puikam, te nau nekādas darīšanas.
LIPSTS
Vai nevari darīt, kas tev bij uzdots? Vai tik ātri, tikko tēvs aizdarījis acis, tu jau sāksi slinkumu lāpīt?
ANTIŅŠ
Es jau apmazgāju un nācu pie jums lūgt, lai dodat man jaunu kreklu un jaunas drēbes, un arī jaunu paladziņu. Vajaga apģērbt mūsu mīļo tētiņu un uztaisīt viņam mūža gultiņu.
BIERNS
Nau man tagad laika meklēt kreklus un palagus. Man jādomā uz augstākām lietām.
LIPSTS
Ej, daries, kā zini! Taisies tikai ātrāk pa ceļu.
ANTIŅŠ
Bet, brālīši, kā tad nu tētiņš - ?
LIPSTS
Kad tu vienmēr tā runā par mīļo tētiņu, tad parādi reiz ar, ka tu viņu mīlē. Ko tu nāc pie mums prasīt kreklu un labas drēbes? Dod pats savu kreklu un drēbes!
ANTIŅŠ
Es jau neprasu, lai jūs dodat savus kreklus un drēbes; es tik lūdzu priekš tēva viņa paša atstātās drēbes un kreklu, ko viņš nēsāja, dzīvs būdams.
LIPSTS
Areče! Ko viņš nēsāja, dzīvs būdams, tas tagad pēc viņa nāves ir mantojums un pieder mums. Ko tu prasi, lai mēs dodam no sava laba? Kad tu esi tāds labiņš, dod pats no sava mantojuma!
ANTIŅŠ
Bet man jau nau nekāda mantojuma, jūs jau man neesat nekā atstājuši.
BIERNS
Kas tad tev tavu ir ņēmis? Vai tev nau krekls mugurā? Vai nau vēl skaidrs lādē? Gudrinieks tāds arī!
LIPSTS
Ej vien ašāk pie darba, nelieti!
ANTIŅŠ
Neesat tik bargi pret mani, mīļie brālīši! Es jau labprāt laidīšu tētiņu viņsaulē ar savām goda drēbītēm, bail tik, vai tās būs viņam diezgan labas, ko rādīties tur tanī lielā spožumā, kur redzēs katru šūniņu, katru ielāpiņu? Man jau būtu liels prieks, kad tētiņš staigātu tur ar manām mantiņām mugurā, tad jau viņš arī vairāk domātu uz mani, tāpat kā es uz viņu.
BIERNS
Ej, ej! Domājat viens uz otru, mums jādomā, kā iekārtot visu mūsu un tavu dzīvošanu; jo tu jau ne pats par sevi, ne par saimniecību nedomā, tāds, kāds tu esi.
ANTIŅŠ
(Aiziet atkal ķēķī, abi brāli paliek, pa zemi naudu lasot.)
5. skats
(B i e r n s un L i p s t s.)
BIERNS
Nekas, nekas! Tas vecais ir jau arī papūlējies priekš mums. Kas to būtu domājis, ka tik daudz saskrapstīs?
LIPSTS
Esam mēs arī priekš viņa papūlējušies! Vai tad nestrādājām un nebadojāmies priekš viņa?
BIERNS
Devām nu arī no savas peļņas un paturējām sev arī.
LIPSTS
Un vai tad neliekam viņu pa godam apkopt, apmazgāt un apģērbt jaunā kreklā un drēbēs? - Bet, redz, kāds viņš bij! Bij noglabājis maisiņā un pagalvī un licis uzrakstīt vēl «priekš jaunākā dēla»! Vai tad viņš nau gribējis mums taisni raušus atraut mūsu mantu?
BIERNS
Un dot tam muļķītim! Vai tā nu, sak, nau neprātība un spītība? Ko tāds ar naudu darīs? Atdos pirmam ubagam.
LIPSTS
Viņš jau gatavs savas kurpes no kājām novilkt, kad tik kāds prot viņu apiet. Bet mēs nu arī veikli izdarījām to lietu.
(Abi smejas.)
BIERNS
Krekls tuvāk nekā svārki.
LIPSTS
Ko nu tagad ar to naudu iesāksim? Vajaga labi apdomāt.
BIERNS
Es tūliņ precēšu savu Ilzi un vedīšu viņu še dzīvot. Tu vari apdomāt, kur paliec.
LIPSTS
Es arī precēšos, bet es nebūšu tik muļķis ņemt tādu plikadīdu; es ņemšu Trini ar naudu.
BIERNS
Nauda ir, un garš deguns iet vēl līdzi par piedevu.
LIPSTS
Garāks jau nau par viņas tēva naudas zuti.
BIERNS
Tad tu vari ar garu degunu palikt pie sievas tēva.
LIPSTS
Nekā. Es palikšu še; man puse no mājām.
BIERNS
Kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā? Man būs tēva gulta istabā, Ilzei mūsu ķēķī, kur tev un Trīnei?
LIPSTS
Lai Antiņš guļ uz kūtsaugšas; viņš jau nau precējies.
BIERNS
(Smejas.)
Bet kad nu viņš arī gribēs precēties? Ko tad?
LIPSTS
(Smejas.)
Ko tad šis nu precēs? Nabagmājas Grietu vai?
BIERNS
Vai dzi, Antiņ! (Paver durvis.) Tu jau liels puisis: vai tu nedomā precēties? Lipsts grib tev ieprecināt nabagmājas Grietu.
ANTIŅŠ
Ko jūs jokojat, brāļi; nau jau laiks priekiem.
BIERNS
Ko nu par to? Bet saki vien; lūk, mēs precamies, un, kad tu neprecies, tad tev būs jāguļ uz kūtsaugšas.
ANTIŅŠ
Es nekad neprecēšos.
BIERNS
Viņš precēs bērza meitiņu ar baltu krekliņu.
LIPSTS
Nē, viņš precēs meža vārniņu ar melniem svārciņiem.
BIERNS
Ko nu jokus! Antiņš domā uz lielām lietām. Vai tad viņš velti vienmēr sapņo par princesi stikla kalnā?
ANTIŅŠ
Ak, tā jau septiņus gadus kopš mirusi; guļ savā stikla zārciņā un gozējas baltā saulītē. Kas tai nekait? Tētiņš nu arī aizgājis. - Palūkojat jel vienu acumirklīti, cik kluss un laimīgs viņš izskatās! Laikam ir labāk tur, kurp viņi aizgājuši. Nu arī mans laiciņš pienācis, iešu es arī turp, kur tik kluss un laimīgs top vaigs.
BIERNS
Ej vien, ej! Mēs nedzenamies tā pēc tās laimes, mēs paliksim šepat.
LIPSTS
Jā, bet kas tad strādās tavu darbu, kad tu gribi aiziet? Dod vietnieku, tad ej. Tev jau darbs nekad nau rūpējis. Kad tik tev vēders būtu pilns un tu varētu mierīgi gremot un sapņot par savām princesēm.
6. skats
(T i e p a š i; ienāk ķēķi B a l t a i s t ē v s, ģērbies kā nabags; ķēķa durvis uz istabu stāv vaļā.)
NABAGS
Sveiki, mani mīļie bērni!
BIERNS
Kas tad šis par tādu tēvu?
LIPSTS
Viens te miris, cits jau klātu.
NABAGS
Lai jel visi labie gari
Žāvē jūsu asariņas!
Nu jums lielas bēdas, bērni,
Miris jūsu mīļais tētiņš,
Aizgājis kā vecais gadiņš.
LIPSTS
To mēs paši labāk zinām.
NABAGS
Cik vēl ir no viņa pāri,
Tik tur guļ uz nama galda.
Drīz i to ņems Zemes māte
Atpakaļ iekš sava klēpja.
Raidīs atkal jaunu staigāt.
BIERNS
Nelaikā tu šurpu nāci.
ANTIŅŠ
(Uz nabagu.)
Palūk tēvu, mīļo vecīt,
Cik viņš vārgs un noliesējis;
Rokas plānas izdilušas.
NABAGS
Miesa zudusi no gurniem -
ANTIŅŠ
Visas ribiņas var skaitīt -
NABAGS
Vaigi dziļi iekrituši -
LIPSTS
Edz, kas tie par raudātājiem!
BIERNS
Ko tu gribi? Ko tu staigā?
Ej jel pats kā vecais gadiņš!
NABAGS
Iešu, dēliņ, tūliņ iešu,
Tā kā gāja jūsu tētiņš.
Dod tik maizītes man drusku,
Ūdens malciņu, ko padzert,
Brīdi atpūsties no ceļa!
BIERNS
Te nau nekāda patversme priekš nabagiem! Ej strādāt, tad tev būs ko ēst. Ko slaisties te un tērzē.
NABAGS
Esmu par vecu priekš strādāšanas, bērni.
LIPSTS
Par ganu jau vēl vari kalpot, vai ej nabagu mājā. Ko stāvi nu un virini durvis? Aukstumu vien laid iekšā, ej vien!
ANTIŅŠ
(Paklusu.)
Še tev, vecīt, kumosiņš maizītes un nāc namiņā apsēsties.
NABAGS
Iešu jau iešu, dēliņ. Varbūt, ka karaļa mielastā man atkritīs kāda drupatiņa.
BIERNS
Kas tas par mielastu? Kas tev atkritīs?
NABAGS
Eju jau eju, ko es jūs traucēšu ar savu tērzēšanu.
LIPSTS
Pagaid', kur nu skrej? Kas par mielastu? Kāds spītīgs ubags, nevīžo neko pastāstīt!
NABAGS
Nu, karals sataisījis lielu mielastu un salūdzis visus, lai nāk, kas vien vēlas. Vai tad nu jūs paši nezināt? Visi ļaudis jau pošas. Tik tāļi jau nemaz neesat nost, nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš.
LIPSTS
Mēs jau, vecīt, esam bēdu sagrauzti ļaudis, mēs jau kopš nedēļām nekā nezinām, kas notiek pasaulē. Vecais vārga, vārga, nemaz negribēja mirt, nevienas stundas nevarējām atiet no viņa gultas nost.
BIERNS
Bij taču jābūt klāt, kad mirst, ka kāds svešs nenoņem mantu. Nekā nezinām, stāsti, stāsti. Atsēsties tur uz sliekšņa!
NABAGS
(Atsēstas.)
Kā tad, būs liels mielasts. Karaļa meita, lūk, jau septiņi gadi, kopš mirusi un guļ ielikta stikla zārkā -
LIPSTS
Zinām, zinām. To katrs zin, stāsti par to mielastu!
NABAGS
Nu lūk, guļ ielikta stikla zārkā un uzcelta augšā stikla kalnā, kur neviens nevar pietikt klāt, ne uzkāpt, ne uzjāt, ne uzrāpties. Tā daiļā princese pa laikam nopūšas, kad rudens vēji pūš; pa laikam noraudas, kad saulīte uzspīd virsū.
ANTIŅŠ
(Kurš nabagam blakām apsēdies, arī nopūšas.)
NABAGS
Kas tev; dēls, tu jau arī pūt?
BIERNS
Ak, ko nu uz to skaties! Viņš jau mums ir tāds vien tiesītis. Par visiem viņš iežēlojas un līdzi raud. Kad vistu kauj, tad viņš mirkst vienās asarās. Par to mirušo princesi viņš vienmēr žēlojas un sapņo.
LIPSTS
Ko nu niekus! Stāsti par mielastu.
NABAGS
Tā karaļmeita nu guļ jau septiņus gadus -
LIPSTS
Kad tevi ar tiem septiņiem gadiem! Kas nekait princesēm gulēt septiņus gadus? Kad nomodā, tad jau arī nekā nedara. Mēs nevaram vis gulēt septiņus gadus, mums jāstrādā un jāpelna maize. Kas bij ar mielastu?
NABAGS
Tā princese nau vis mirusi, viņa celsies augšā. Rīt būs pagājuši septiņi gadi un septiņas dienas, tad nāks cēlājs -
BIERNS
Būtu tūliņ pirmā dienā nācis krietns cēlājs, būtu iedevis drusku sānos vai sakratījis labi aiz pleciem, gan jau nebūtu gulējusi tos gadus, būtu tūliņ cēlusies.
ANTIŅŠ
(Ar asarām cīnīdamies, uztraukts.)
Tu nedrīksti viņai roku likt klāt, ne kratīt aiz pleciem! Viņa tik smalka kā zirnekļa audums, vaidziņi balti kā sniegs, mati zeltīti kā saules atspīdums. Viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadrebas un raud.
BIERNS
(Smejas līdz ar otro brāli.)
Vai tu re! vai tu re! klusais circens! Bet tāds jau viņš ir, to princesi nedrīkst neviens aizskart ne domās, tā jau viņa līgava.
ANTIŅŠ
Kā tev nau kauna tā runāt, brāli?
ABI BRĀĻI
(Atkal smejas.)
NABAGS
Tev taisnība, dēls, tāda tā princesīte tiešām ir, tik smalka un vārīga. Kur tad tu viņu esi redzējis?
ANTIŅŠ
(Klusi.)
Sapnī redzēju.
LIPSTS
Un tu, ko niekojies, ubags? Ko kājas tā izstiepi?
NABAGS
Iešu, iešu.
BlERNS
Kur tad nu palika tavs mielasts?
NABAGS
Jā, kad jūs dzenat, nedodat ne gaļas, ne maizes.
BIERNS
Paliec vien, nāc istabā, dabūsi maizi un gaļu, un visu. Sēsti es uz šī solīša.
NABAGS
Rīt, kad pulkstens sitīs divpadsmit, princese celsies augšā no garā miega. Bet viņa var tik tad celties, kad kāds uzkāpj stikla kalnā un nones viņu lejā. Kas viņu nonesīs, tam karals dos viņu par sievu un iecels viņu par savu mantinieku, un atdos visu savu valstību. - Bet, kad neviens nespētu uzkāpt, tad princesei uz visiem mūžiem būtu jāpaliek stikla kalnā un viņa nekad neceltos augšā.
ANTIŅŠ
Ak vai! ak vai! Kad jel nu rastos kāds princis, kas spētu uzkāpt kalnā!
NABAGS
Un tad... nu, rīt uz to princeses augšāmcelšanos un uz to sacenšanos pēc viņas rokas karals liek sarīkot lielus svētkus un aicina uz mielastu visus, kas vien vēlas nākt un ēst pie viņa galda.
BIERNS
Tad jau nu gan apēdis uzreiz vai visu vērsi un izdzers vai visu mucu alus!
NABAGS
Ko nu! Priekš mielasta ir jau nokauti trīs simti un sešdesmit pieci vērši un septiņsimts cūkas un savārītas piecisimts mucu alus. Bet desas ir sakrautas kopā kā siena kaudzes un maizes klaipi sacelti kā akmeņu grēdas.
BIERNS
Vai dzi! tad ta gan būs atēšanās!
LIPSTS
Ak tavu daudzumu! Tur jau nu gan dažs labs vērsītis tiks aizvests arī gar malu. Ko, veci? Tur tu jau arī vari kādu vistiņu pabāzt zem mēteļa. - Bet vai tad mūs tur arī laidīs jeb vai tik kungus?
NABAGS
Katrs ir aicināts un var nākt uz karaļmielastu; zināms, kurš nebūs labi apģērbies, tam būs jāpaliek viņpus žoga, kur tie prastie ļaudis.
ANTIŅŠ
(Nopūšas dziļi.)
NABAGS
Kas tev kait, dēls? - Jūs jau arī varat nākt; esat taču abi braši puiši; par kaunu nebūs arī karaļmeitai. Klētī jau jums būs goda svārki.
BIERNS
Nāc šurp tuvāk, vecīt, apsēsties te uz šī krēsla. Kā ta nu mums lai nebūtu goda svārku?
NABAGS
Tad jau jūs varētu, dēli, dot man ari kādus vecus svārciņus; lūk, šie mani gluži nodiluši.
BIERNS
Būs, būs. - Vai tad ir jau daudz kungu sanākuši?
NABAGS
No malu malām; no kaimiņu valsts tas niknais princis, tas gribētu par varu dabūt princesi -
ANTIŅŠ
Ak, kad viņš tāds nikns, tad lai viņš nedabū nabaga princesīti!
LIPSTS
Ko tu, muļķa Antiņ, jaucies te starpā? Te jau tev nau daļas, te nau sapņi. Ej labāk, atnes manu zaļo šalli; būs klētiņā.
NABAGS
Brauc kungi arvien vēl klāt; ir jau mēģinājuši uzbraukt braukšus un jāšus, gan ar zirgiem, gan ar briežiem un suņiem, un elefantiem. Bet nevienam nau izdevies.
(Brāli sāk posties.)
BIERNS
Nu, kas jau stiprāks, tam izdosies.
LIPSTS
Ko vēl spēks nespēj, to spēj gudrība. Vajga nu steigties un posties. Tu tagad varētu jau arī iet; paliek vēls, un mums vēl ir daudz darba.
ANTIŅŠ
Vai tie, kas nau glīti ģērbušies, drīkst no tālienes skatīties, kā princesi nonesīs zemē?
NABAGS
Aiz žoga var skatīties, cik tīk, tikai tur ļaužu drūzmā tevi atgrūstu nost. Bet brāļi tev jau dos jaunus, skaistus svārkus un ievedīs tevi iekšpus žoga. Tu redz, viņi jau labi, man, svešam nabadziņam, pasolīja svārkus un maizi, un gaļu, cik varu panest.
LIPSTS
Kam tad šim vajga jaunu svārku? Nupat vēl gribēja mirt līdz ar tēvu.
ANTIŅŠ
Es priekš miršanas gribētu tik vēl redzēt, kā princesīte zemē atmostas un uzzied kā pļava pavasarī, kā baltam bērziņam metas zaļi pumpuriņi. Es jau jums tad atstāšu tos svārkus.
LIPSTS
Zinām tavu atdošanu, tā kā tavu miršanu! Kas tev dos svārkus? Pelni pats!
NABAGS
Dodat jau nu ar puikam, lai paskatās un pamēģina arī sacensties.
LIPSTS
Vai tu redz. kāds aizrunātājs atradies! Taisies tik pats projām! Ko tu še traucē ar savu tērzēšanu.
NABAGS
Bet kur tad mani svārki, ko solījāt, un maize, un gaļa, cik varu panest mugurā?
LIPSTS
(Grasās viņu kaut.)
Pag, es tev gan došu mugurā, cik vari panest. Ārā!
(Nabags aiziet.)
7. skats
LIPSTS
(Uz Antiņu.)
Un tu, nabagu gādnieks, vari arī iet ceļu rādīt savam biedrim! Visādus klaidoņus salaiž mūsu mājā!
ANTIŅŠ
(Iziet namiņā.)
BIERNS
Tik daudz ļaužu vienā mazā istabiņā; tu vari it labi iet uz kūtsaugšu.
LIPSTS
Bet tur jau ir mūsu mantas. Viņš salaidīs tur visādus vazaņķus un zagļus, kas vēl aiznesīs mūsu labumu. Lai pārguļ salmu kaudzē; jaunam cilvēkam nesals.
BIERNS
Bet kad nu sāks pīpot un nodegs kaudze?
LIPSTS
Lai tad iet sev tāļāk meklēt vietu. Pļavā jau ir siena kaudzītes samestas. Bet tā kā rīt agri būtu klāt pie darba! Un pusdienā tu vari aiztecēt uz karaļa pagalmu saēsties krietni, tā ka nevajadzēs ne brokasta, ne vakariņas. Tur jau dos nabagiem, cik atliks no labo viesu galda. Ko lai mēs tevi velti barojam? Labāk barojam cūku, to var uz ziemsvētkiem nokaut.
BIERNS
Kad jau nu es uzkāpšu uz stikla kalnu un tikšu par karaļa znotu, tad man
nevajadzēs turēt vairs nekādus Antiņus par kalpiem un viņus barot. Strādnieks jan
nau nekāds. Man būs tad visa valsts, un tad es gan zināšu dancināt citādus kalpus.
Tu, Antiņ, esi brīvs
cilvēks un vari iet sev, kur gribi.
ANTIŅŠ
Tik šonakt atļaujat vēl pārgulēt še, mīļie brālīši! Es gribu redzēt, kā jūs uzcelsat princesīti. Kur lai es palieku sniegā un salā? Es nomiršu, viņas neredzējis. Bet, mīļie brālīši, nesat viņu vārīgi, vārīgi! Kad es viņu redzēšu, tad es aiziešu ar mieru.
LIPSTS
Ārā! Ārā! ej ar mieru!
(Priekškars.)