RAINIS
ZELTA ZIRGS
SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS
OTRAIS CĒLIENS
Mežs. Celiņš. - Vēls rudens vakars.
1. skats
NABAGS
Mīļo dēliņ, es jau esmu piekusis no iešanas: manas vecās kājas negrib klausīt. Apstāsimies un atpūtīsimies; pārdomāsim, kur nu mēs paliksim šo nakti.
ANTIŅŠ
Tu, tētiņ, ej vien pa šo celiņu tāļāk un turies tik pa labi; nonāksi pie meža mājām. Tur ir labi ļautiņi.
NABAGS
Un kur tad tu paliksi, dēliņ? Vai iesi atpakaļ uz tēva mājām?
ANTIŅŠ
Manas tēva mājas ir kapsētā. Drīz es turp iešu, bet šonakt es vēl palikšu tepat, lai no rīta būtu agrāk augšā un ātrāk aizietu uz pili.
NABAGS
Es nu gan labāk būtu palicies pie taviem brāļiem. Bet viņi tādi neganti.
ANTIŅŠ
Ko nu, tēvs, viņiem tagad daudz rūpju pēc tēva nāves; nevar viņi gar tevi nodarboties.
NABAGS
Viņi jau tevi arī padzina no mājām.
ANTIŅŠ
Viņi ātri iekaist dusmās, bet gan jau brāļi salīgsim. Nau jau arī tā istabiņa diezgan liela priekš visiem; viņi grib arī sievas apņemt, un tad es esmu tikai pa kājām.
NABAGS
Tev, dēls, arī būtu laiks precēties. Kas tevi, nabadziņu, apkops? Kur tu piemetīsies? Es tevi ieprecināšu bagātās mājās, tu man dosi kādu kukulīti, kādu drēbīti.
ANTIŅŠ
Es negribu precēties, tētiņ.
NABAGS
Tā visi jaunie saka. Bet, kad es tev došu krietnu meitu, gan tad tu gribēsi.
ANTIŅŠ
Es nekad neprecēšos, tētiņ.
NABAGS
Tu postā aiziesi tāds, kāds tu esi.
ANTIŅŠ
Kad es aiziešu, tad drīzāk būšu pie sava mīļā tēva. Tikai tos svētkus gribu vēl redzēt, kā tur nāks tas karaļdēls un nocels no stikla kalna gulošo princesi.
NABAGS
Ko tad tie brāļi tevi smēja ar to princesīti, kas stikla kalnā? Vai tad tu esi viņu redzējis?
ANTIŅŠ
Neprasi, tēt, neprasi manim.
NABAGS
Kādēļ, dēliņ, lai es neprasu par viņu. Man prātā ļaužu dziesmiņa:
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū balti sniega svārki;
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū bāli mēness vaigi;
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū gari saules mati.
ANTIŅŠ
Nemini viņu, nemini, mīļo tētiņ! nemini ne vārdiņa.
NABAGS
Kādēļ lai es neminu, dēliņ? Viņa tik skaisti guļ savā zārciņā. Visi ļaudis nāca un skatījās, un nožēloja viņu, tik jaunu un skaistu.
ANTIŅŠ
Ak, tētiņ, ko tu dari! ko tu dari! - Tu manu dvēseli šķetini laukā; tu manas sirds saknītes plēs no zemes ārā!
NABAGS
(Pusdziedoši.)
Zili stikli, zaļi ledi -
Vidū stinga dvēselīte.
ANTIŅŠ
(Sāk skali raudāt.)
NABAGS
Mīļo puisīt, ko tu raudi?
Vai tev žēl ir princesītes?
ANTIŅŠ
Žēl man ir tās princesītes,
To es raudu, mīļo tētiņ.
NABAGS
Vai tu redzēji. ka žēlo
Stikla kalna princesīti?
ANTIŅŠ
Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ,
Vai es redzējis to esot?
Katru dien' es viņu redzu,
Manās acīs viņa dzīvo.
Saules spodras sniega segas,
Mirdzin balti sarmas pušķi.
Slaiki, caurspīdoši pirksti,
Vārīgi kā lūzens ledus,
Tura, liegi aptvēruši,
Sastingušu vizbulīti.
NABAGS
Sapnī, dēls, tu viņu redzi - -
ANTIŅŠ
(Strauji starpā.)
Ak, ik nakt' es viņu redzu
Sastingušu, nekustošu,
Bālu vaigu iet man garām,
Skropsti nolaisti pār acīm.
Galva noliekta uz krūtīm,
Zelta matos sudrabrasa,
Pilnas acis lielu asru -
NABAGS
Sapnī, dēls, tu viņu redzi,
Dzīvu viņu neredzējis,
Saki, ko tad tā tu raudi
Tās, ko tu pat nepazīsti?
ANTIŅŠ
Ko tu runā, svešo tēti,
Kā es viņu nepazīstu?!
Katrs cilvēks, maziņš bērniņš
Pazīst mūsu princesīti;
Visi ļaudis viņu žēlo,
Kā es viens lai nežēlotu?
Visa zeme noskumusi,
Ak, kopš viņa projām gāja,
Ak, kopš stikla zārka sienas
Slēdza viņas augumiņu!
NABAGS
Bet vai pazīsti i vaigā?
ANTIŅŠ
Kā es viņu nepazītu!
Visi ļaudis raudādami
Gāja lūkot viņu guļam,
Tētiņš - nelaiķis i mani
Līdzi aizveda uz pili,
Notālim es noskatījos,
Priekšā bija lielie ļaudis,
Tuvu nelaida mūs klātu.
Vienu mirkli uzlūkojū -
Spīdums aizsita man acis;
Otru mirkli uzlūkoju -
Asras aizklāja man acis;
Trešu mirkli uzlūkoju -
Pušu lūza mani skati.
Ne vairs redzu, kas man apkārt,
Ne vairs redzu gaišu sauli.
Nau man miera kopš tās dienas,
Viņas sāpes nesu līdzi -
Aru laukā - vienas domas:
Sāpes ar tā viņas krūtis;
Pļauju sienu - vienas domas:
Sāpes pļauj tā viņas priekus;
Griežu rudzus - vienas domas:
Sāpes griež tā viņas sirdi.
Neveicas man mani darbi,
Brāļiem pāri nodarīju,
Iežēlodams princesītes.
NABAGS
Ko tu, dēls, tā iežēlojies,
Vienu mirkli lūkodamies?
ANTIŅŠ
Ak, šīs vien ir manas ilgas,
Kopš no bērna gadiem modos!
Man ir kauns, ka runāt sāku;
Es to slēpu visu mūžu
Dziļā krūšu pagrabiņā, -
Bet tu labs pret mani biji,
Un man sirds kā acs tik pilna,
Nu tev teicu, un tu smejies.
NABAGS
Nesmejos es, mīļo dēliņ,
Negaudies tik princesītes -
Rītu beigsies viņas bēdas!
ANTIŅŠ
(Klusi nopūzdamies.)
Rīt, ak, beigsies viņas bēdas!
NABAGS
Rītu atnāks saules dēli,
Uzjās stāvā stikla kalnā,
Uzmodinās princesīti,
Uzcels viņu zelta zirgā,
Nonesīs mums vizēdami.
ANTIŅŠ
(Nopūzdamies.)
Nonesīs, ak, vizēdami!
NABAGS
Ko tu nopūties tā, dēliņ?
Nu būs labi princesītei.
ANTIŅŠ
Nu būs labi princesītei!
(Pēc brītiņa.)
Tētiņ, kurš tai kalnā uzjās?
NABAGS
Kurš tik skaidris būs kā saule.
ANTIŅŠ
Tētiņ, kurš to uzmodinās?
NABAGS
Kurš tik mīlīgs būs kā saule.
ANTIŅŠ
Tētiņ, kurš to zemē nesīs?
NABAGS
Kurš tik stipris būs kā saule.
ANTIŅŠ
Ak, kurš līdzīgs būtu saulei?
NABAGS
Kurš spēj atdot sevi visu.
ANTIŅŠ
Ak, lai ņem jel manu dzīvi,
Es jau miršu labu prātu.
Viņu redzēt tik vēl gribu.
NABAGS
- Kurš spēj atdot sevi visu,
Savu dzīvi, savu gribu.
ANTIŅŠ
Tētiņ, ak, i savu gribu?
Ak, tik vienu pašu skatu!
Viss mans mūžs tik viņai dzīvots.
Tūkstoš - tūkstoši to redzēs,
Un tik man tas būtu aizliegts?
Tūkstošiem ir viena alga,
Manim ir tā visa dzīve!
NABAGS
- Kurš spēj atdot sevi visu,
Savu dzīvi, savu gribu.
ANTIŅŠ
Tētiņ, tēt, ak, sirds man pagurst!
Nava tāda, kas to spētu.
NABAGS
Ir, mans dēls, un tas to uzcels.
ANTIŅŠ
Es, ak, nespēju to, tētiņ!
Es vēl gribu viņu redzēt.
Es vēl gribu viņai līdzēt,
Teikt, ka nesu viņas sāpes,
Varbūt tas tai sirdi veldzēs.
(Izmisis, sāk raudāt.)
NABAGS
Nebēdā nu, manu dēliņ,
Gan būs labi princesītei,
Gan tai līdzēs saules dēli,
Kas man līdzēs, vecam vīram?
Kas dos paēst, kas dos padzert,
Kas dos drēbes gabaliņu?
ANTIŅŠ
Ej vien, tēt, uz meža mājām,
Dos tur paēst, dos tur padzert.
NABAGS
Tāļi ceļi, lieli vēji,
Auksti top man, mīļo dēliy
Tev ir labi paklausīties,
Ko par princesi tev stāstu;
Stāsti silda tavu sirdi,
Man sniedz sala ledus roku.
ANTIŅŠ
Še tev, tētiņ, mani cimdi,
Tie tev sildīs ledus rokas.
(Nomauc savus cimdus un atdod nabagam.)
Gan jau laidīs mani galmā,
Kad i nebūs rokā cimdu.
NABAGS
Man ir auksti, mīļo dēliņ,
Drebuls lien gar kaklu garām,
Skudriņas pa pleciem skraida.
ANTIŅŠ
Še tev mana vilnas šalle,
Vai nu nelaidīs bez šalles?
(Noraisa sev šalli no kakla un atdod.)
Tā vēl ir no mīļās mātes.
Šalle mani sildījusi
Tā kā mātes mīlestība.
NABAGS
Vēl man auksti, mīļo dēliņ,
(Apliek sev šalli.)
Lēni ritē vecās asins.
Kamēr kakls silst no šalles,
Mugura jūt vēja dvašu.
Svārki, lūk, ar sadiluši
Līdzi manām vecām miesām;
Drēbe šķidriņa kā sietiņš,
Siltumiņš kā pelus izbirst.
ANTIŅŠ
Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ,
Vai tad ielaidīs bez svārkiem?
Pilī būs tik lepni ļaudis,
Līdzi sacensties man neļaus,
Neļaus kāpt uz stikla kalna.
NABAGS
Vai tad tu jel domā censties
Tur, kur kāps tik augsti kungi?
Neielaidīs tevi pilī,
Vari lūkoties aiz žoga.
ANTIŅŠ
Ņem tad, tētiņ, arī svārkus;
Tie tev turēs siltumiņu,
Tie vēl austi mīļās mātes.
Metos likti mīļi vārdi,
Audos silti vēlējumi.
(Novelk savus svārkus un atdod nabagam, kurš tos uzvelk plecos.)
NABAGS
Vēl man auksti, mīļo dēliņ
Siltumiņš līdz kājām nesniedz,
Lejā tekot, sastingst gurnos;
Ikri čokurā vēl raujas,
Lieli mēmi, pirksti stīvi,
Nenes tāļāk vecās kājas.
ANTIŅŠ
Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ,
Kā es aiziešu bez kurpēm?
Kad es nepaliktu ceļā?
NABAGS
Aiziesi, velc manas vīzes.
ANTIŅŠ
(Noaun sev kurpes un uzvelk nabaga vīzes.)
Ņem tad arī manas kurpes,
Gan tad nesīs vecās kājas!
Kurpes deva raibaliņa,
Tētiņš šuva nopūzdamies:
Nebūs piena devējiņas.
NABAGS
Vēl man auksti, mīļo dēliņ;
Sala knaiba liesos vaigus,
Vējiņš plūkā plānos matus,
Cepurītes caurumiņos
Sniegs ar lietu rotaļājas.
ANTIŅŠ
Ak tu, tētiņ! ak tu, tētiņ!
Tai tik laidīs i pie žoga?
NABAGS
Laidīs, - teic, ka tev par karstu,
Mati tev kā stārka ligzda.
ANTIŅŠ
Še, tad ņem i cepurīti!
(Atdod cepuri.)
To man deva baltais incis,
Atstādams par barojumu.
NABAGS
Nu es paglābts, mīļo dēliņ,
Nu es varu atkal staigāt.
Lai tev atdodas tavs devums
Simtkārtīgi jaunā saulē!
ANTIŅŠ
Man gan nebūs jaunas saules,
Rītu gan vairs neredzēšu.
Mani pieņems Sniega māte,
Aizvedīs pie mana tēva.
NABAGS
Nebēdā vēl, mīļo dēliņ,
Jaunas asins pārcieš salu.
ANTIŅŠ
Jā, tēt, jā, vēl nebēdāšu,
Uzkuršu sev ugintiņu.
NABAGS
Es nu eju.
(Iet.)
ANTIŅŠ
Labu ceļu!
NABAGS
(Atgriežas vēl atpakaļ.)
Vienu vēl tev teikšu, dēliņ:
Tu man nežēloji drēbju,
Es tev arī nežēlošu;
Atnāks laiks, tev vajdzēs drēbju,
Kādas nau ne karaļdēliem, -
Klaudzē tad ar papēdīti,
Saki tikai sakumiņu: -
Zviegdams atnesīs tev zirdziņš
Vara, sudraba un zelta.
Saki tikai sakumiņu:
Klau, klau, klaudzinu,
Atskrej, zirdziņ!
Drēbes ir vējā,
Atnes man jaunas,
Vilnaino vietā
Atnes man vara!
ANTIŅŠ
Labi, labi, ej nu, tētiņ!
Kur tad es lai tādas lieku?
NABAGS
Es nu eju.
(Aiziet.)
ANTIŅŠ
Labu ceļu!
(Atsēstas un kur uguni.)
2. skats
ANTIŅŠ
(Viens.)
Ak tu, nabadziņ, nabadziņ! Nau viņam ne laba drēbes gabaliņa, ar ko aizsegties pret vēju un salu, redz, viņš man dāvās zelta un sudraba drēbes! - Es jau nu saprotu gan, viņš jau tik tā runā aiz labsirdības; negrib laupīt man cerības; grib tas lāga vīriņš man pateikties un atdarīt labu. - Nu atlikšos, atdusēšu drusku; guntiņa mani izvadīs cauri caur nakts salu, rītu gribu vēl notālēm noskatīties, kā princesīte uzcelsies, kā sarkana saulīte vizēdama.
(Iemieg.)
3. skats
(A n t i ņ š; ienāk n o k l ī d u š i e b ē r n i.)
PIRMAIS BĒRNS
Nākat! guntiņš! Še ir guntiņš!
OTRAIS
Te būs labi sasildīties.
PIRMAIS
Kad tik nesit mūs tas puisis?
OTRAIS
Pilns ar miegu, nepamanīs.
ANTIŅŠ
(Galvu paceldams.)
Kas tad še ir sanākuši?
BĒRNI
(Bēg, bet tad apstājas.)
PIRMAIS
(Klusi.)
Nebēgat, tā balss ir klusa!
OTRAIS
(Tāpat.)
Pats ir sarāvies no salas.
PIRMAIS
(Tāpat.)
Pats bez cepures, bez kurpēm.
ANTIŅŠ
Nākat, bērni, sasildīties.
Kā še gadījāties mežā?
PIRMAIS
Mežā salā noklīduši,
Mātei zarus lasīdami.
ANTIŅŠ
Sēstat klātu sasildīties!
(Bērni piesēstas pie ugunskura.)
PIRMAIS
Mums nu silst, bet mājās mātei
Auksts bez malkas, uguntiņas,
Dod man vienu pagalīti!
OTRAIS
Man ir mājās mazais brālīts,
Dod man arī pagalīti!
VISI
Dod man arī! dod man arī!
(Ņem katrs pa pagalītei, līdz viss ugunskurs izjaukts un apdzisis.)
ANTIŅŠ
(Smiedamies.)
Jūs jau paņemat man visu!
PIRMAIS
Dod vēl oglītes iekš lapām!
(Ar lapu kušķiem saņem ogles un aizbēg.)
VISI
Dod man arī! dod man arī!
ANTIŅŠ
Nau man degļa vairs, ko iedegt,
Atstājiet jel vienu ogli!
PIRMAIS
(Atgriezdamies, smiedamies.)
Sēsties siltā uguns vietā,
Kam tev vajga ogļu, degļu?
VISI
Bērni, aši! skrejam mājās!
(Aizskrej, tumsā vicinādami degošās pagalītes un ogles.)
4. skats
ANTIŅŠ
(Atkal viens.)
Ak tu, bērni! Kā tie aizskrej! -
Dzirksteles kā zvaigznes lēkā.
- Viņiem uguns mājā sildīs,
Man jau nevajdzēs vairs uguns. -
Tētiņ, nu pie tevis nākšu -
Sveika, mīļā princesīte,
Nu es arī likšos dusā;
Es še siltā uguns vietā,
Tu uz augstā ledus kalna.
(Iemieg.)
5. skats
(A n t i ņ š, aizmidzis guļ. Ienāk V ē j a m ā t e ar saviem b ē r n i e m; visiem garas tāšu taures.)
VĒJA MĀTE
(Gara, kalsnēja sieva pelēks garās drēbēs, iet ar tauri pa priekšu, bērni pakaļ. Apiet apkārt pa visu skatuvi, pūzdami.)
Pūšu tāšu tauri,
Lai skan mežiem cauri
Vēja mātes auri
A-a-u! A-a-u!
Nākat, mani gari,
Pūšat arī, arī -
A-a-u! A-a-u!
VĒJA GARI
(Pūš korī.)
Nākam arī, arī,
Pūšam žēli, gari -
A-a-u! A-a-u!
VĒJA MĀTE
Pūšam žēli, gari,
Kokiem kaili zari!
Pū -! tū -! šū!
VĒJA GARI
Kokiem kaili zari!
Pū -! tū -! šū!
VĒJA MĀTE
Zelta lapas bira,
Zaļā zeme mira -
A-ai! A-ai! A-ai!
VĒJA GARI
Mira! mira! mira!
Vai-ai! Vai-ai! Vai-ai!
VĒJA MĀTE
Rudens jau tik sebu,
Sals iet drebu, drebu!
U-u-u! U-u-u!
VĒJA GARI
Drebu! Drebu! Drebu!
Dr-dr-dr! U-u-u!
VĒJA MĀTE
Klāju pāri ledu,
Pāri upēm vedu -
A-au! A-au! A-au!
VĒJA GARI
Ejam pār' par ledu -
A-au! A-au! A-au!
VĒJA MĀTE
Pūšam tāšu tauri,
Lai skan mežiem cauri
Vēja mātes auri
A-a-u! A-a-u! A-a-u!
(Aiziet visi.)
6. skats
(A n t i ņ š, tāpat guļot, tik vairāk sarāvies. Ienāk S n i e g a m ā t e ar saviem g a r i ņ i e m. Viņa ģērbusies viscaur balti, kuplām miesām un drēbēm; nes vēl pilnu priekšautu un padusēs baltus maisiņus ar sniegu. Sniega gari, tāpat balti ģērbti bērni, nes baltus autiņus un vizulīšus.)
SNIEGA GARIŅI
(Ļoti nerātni, lēkā ap māti pulciņā, plucina un rausta viņu aiz priekšauta un aiz padusēm.)
Ļauj apskatīt! Ļauj paraudzīt!
Ļauj, mīļā, baltā māmulīt!
SNIEGA MĀTE
(Atgaiņājas, elsdama, pūzdama.)
Palaidņi, nerātņi!
Es jums gan! Paga! Paga!
Kaut tik nebūtu es ar tik smaga!
Jūs neizbēgtu no mana naga!
SNIEGA GARIŅI
Ko, māmiņ, tev paduse ir tik līka?
SNIEGA MĀTE
Vai tādēļ jums jāstāv ir dīkā?
Apsedzat mīļo zemīti
Pret ziemas auksto ziemeli
Ar mūsu sedzenītēm,
Ar baltām villainītēm!
SNIEGA GARIŅI
Ko, māmiņ, tavs kuplums tā tūka?
SNIEGA MĀTE
Vai tādēļ jums darbiņa trūka?
Guļ neapsegti asniņi,
Cekuliņi ierauti;
Dreb kailie zariņi,
Un lapiņas čaukst:
Aukst'! Aukst'! Aukst'!
SNIEGA GARIŅI
(Viens otram.)
Tad aši! aši:
Klāj segas plaši!
SNIEGA MĀTE
Kur krūmiņus redzat,
Tiem sedziņas sedzat!
SNIEGA GARIŅŠ
Nu, kadiķīti,
Še, uzmauc pirkstainīti!
Tu ar tik asiem nadziņiem,
Ka duras cauri caur pirkstaiņiēm.
(Uzkar baltus cimdiņus un atraujas no asuma.)
OTRAIS
Bērziņa spicīte,
Cik tu plicīte,
Še sniega picīte!
(Uzliek sniega piku kociņā.)
TREŠAIS
Še, zaļā eglīte,
Tev balta micīte!
CETURTAIS
Kā klājas, liepu māt?
Kur zelta sagšas nolikāt?
Aizsaules lādē, rudeņa tīnē -
Vai gribat baltas uz pleciem klāt? -
Stāv tik cienīga - plata un smīnē!
PIRMAIS
(Ieraudzījis Antiņu zemē guļam.)
Skat, skat, skat! Kas še?
VISI
(Saskrien apkārt.)
Vai re! vai re! vai re!
PIRMAIS
Ne stādam līdzīgs, ne krūmam, ne kokam.
SNIEGA MĀTE
Klus'! mierā, bērni! Tas nau pa jokam!
OTRAIS
Vai tāds vairs augs, vai plauks, vai zels?
SNIEGA MĀTE
Gan ziedons viņu augšā cels!
Tik siltām sedziņām, tāpat
Kā citus stādiņus, apsedzat!
PIRMAIS
Mums visas sedziņas atdotas.
OTRAIS
Viens stūris man vēl palikās:
Kur salst tam visvairāk? Kur uzlikšu?
SNIEGA MĀTE
Liec viņam taisni uz sirsniņu
Kā baltu, siltu spārniņu;
Sirds cieta visvairāk salā.
(Gariņi uzklāj Antiņam arī sedziņu.)
VISI GARIŅI
Māt, nu darbiņi galā,
Ļauj paplūkāt,
Ļauj izzināt,
Kas tevim tur par klēpi,
Ko padusē slēpi?
SNIEGA MĀTE
Pa mazam, pa lēnam, pagaidat!
PIRMAIS
Pūks! Kule pušu! Ar ko tā pilnaš,
Tik mīksts kā spalvas, kā vilna!
Un balts un sīciņš kā ķiršu ziedi!
SNIEGA MĀTE
Pag, pamazām, neizšķiedi!
VISI
Man sauju! man sauju! man riekšaviņu!
SNIEGA MĀTE
Pag! taupat jel debesu labumiņu!
PIRMAIS
Vai eņģeļiem izbiris cukuriņš?
OTRAIS
Liec to pie mēles, kā smeķē viņš!
CITS
Ne salds, ne sāļš, ne sūrs, ne sīvs!
PIRMAIS
Man mēles galiņš palika stīvs.
VISI
Man ar! man ar! man ar!
(Izrauj mātei klēpi no paduses; izbirst sniegs.)
SNIEGA MĀTE
Ak! ak! ak!
Lai nu viens sak'!
Viesuļi, nebēdņi,
Ak, jūs trakuļi!
VISI
Griežam ripuli!
Ašāki! ašāki!
(Lokā lēkādami, rauj māti sev līdz.)
SNIEGA MĀTE
Ak! ak! ak!
(Visi aiziet, sniegu putinādami.)
7. skats
(Top gluži tumšs; no tālienes dzirdas žēlas vēja skaņas. - M e l n ā m ā t e, ģērbta kā pirmā cēlienā, stāv pie A n t i ņ a, kurš arvien vēl guļ zemē. Tumsā M e l n ā m ā t e tikko saredzama.)
MELNĀ MĀTE
Dzinu savas tumšās pēdas,
Sadzinu to medījumu;
Nekāpsi nu stikla kalnā,
Necelsi man gulētāju,
Pašu tevi ņemšu līdzi!
NABAGS
(Iznāk no tumsas.)
Melnā māte, ko te dzeni?
Varens medījums tev ķēries!
Sīks un noskrandojies zēniņš.
MELNĀ MĀTE
Baltais tēvs, tu tūkstotveidi,
Nu tu atnāci par vēlu!
Es tev noņēmu to vīru,
Nu tev nepalīdzēs vilti.
NABAGS
(Smejas. rādīdams uz Antiņu.)
Vai tur vīrs? Man šķita, pelēns,
Barība priekš slima kraukļa,
Kurš vairs nespēj ēsmu noķert, -
Lūk, ko medī Melnā māte!
MELNĀ MĀTE
Baltais tēvs, ko smej, kad nezin'?
Ņemšu to par savu daļu,
Kurš grib ņemt man gulētāju.
(Paceļ roku un liecas pie Antiņa.)
NABAGS
Ha! ha! ha! To tas tik uzcels,
Kurš tik stiprs būs kā saule.
Vai šis nieka zēns tik stiprs?
Varena tu, Melnā māte!
Man gan būtu kauns to aizskart.
MELNĀ MĀTE
Baltais tēvs, ko vērp nu viltus?
Man ir teikta sena ziņa,
Šonakt tēvs mirs trejiem dēliem,
Jaunais galēs veco guļu,
Mazais lielo, vājais stipro!
NABAGS
Ha! ha! ha! - un veiks, kas zaudēs, -
Ņems, kas atdos, - savs, kas cita, -
Balts, kas melns, un mans, kas tavējs!
MELNĀ MĀTE
Ko tu runā, viltus vērpējs?
NABAGS
Ha! ha! ha! - Tā ziņa balta,
Tici tai, tad es jau veicis. -
Lūk, še pārbaudu to ziņu:
(Rāda uz Antiņu.)
Tas tur atdevis ir visu:
Man, redz, viņa svārki, kurpes,
Viņa cepure un šalle,
Tūdaļ nosals, kā tad uzveiks?
MELNĀ MĀTE
Ko tu smejies, tūkstotveidi?
Teic tad tu, kad zini labāk!
NABAGS
Kam lai daru tevi gudru?
Tēvs ir gads ar gadalaikiem,
Jaunais pavasars veiks guļu -
- Neteikšu. - Tu bur un zīlē,
Tikmēr stiprais dēls un gudrais
Pošas kāpt, nāk zemes prinči,
Saules dēli brauc no debess,
- Tie man uzcels gulētāju.
Gribēju tik tevi vērot,
Nu es zinu, nu es veikšu!
(Steidzas smiedamies projām.)
MELNĀ MĀTE
Es jau veikšu, es jau ņemšu,
Nedošu tev, viltus tēvam,
Ilgi kopto zemes meitu!
(Steidzas viņam pakaļ.)
8. skats
(Iepelēks rīta gaišums lēni pieņemas. - N o k l ī d u š i e b ē r n i, kā ausmas gariņi, ar mirdzošām zvaigznītēm degļa un ogļu vietā baltos apģērbos apstaigā apkārt guļošam A n t i ņ a m; tad apstājas viņu modināt, citi, pieliekušies klāt, citi, puslokā stāvot.)
PIRMAIS GARIŅŠ
Celies augšā! Ko tu guli?
Ej pie sava darba, puisīt!
ANTIŅŠ
(Mozdamies.)
Vai jau rīts ir? - Ak, cik auksti!
Ak, jel necelties! tik gulēt!
Turat mani, saldie sapņi!
Nedodat tam aukstam rītam,
Kurš nāk nokaut manas ilgas.
PIRMAIS
Celies pats! cel savas ilgas!
ANTIŅŠ
Laipnie sapņu zēni, nākat!
Liekat manim neatmosties!
Vēja māte sapnī pūta,
Sniega māte mani sedza,
Baltais tēvs ar Melno māti
Ķildojās dēļ manas dvēsles.
Lēnā nakts un stingrā sala,
Vedat mani prom no dzīves,
Turp, kur visas manas domas -
Tēvs un skaistā princesīte!
PIRMAIS
Stikla kalnā, ledus zārkā
Princesīte tevis gaida.
Pilnas acis lielu asru.
OTRAIS
Vaida: kur mans modinātājs?
Ko mans saulvedis vēl nejāj?
PIRMAIS
Celies, Antiņ, ko tu guli?
Sasit stiklu, kausē ledu!
ANTIŅŠ
Sapnīši, jūs mīļie zēni,
Ko jūs mani kaitinājat?
PIRMAIS
Celies, ģērbies, sēdies seglos!
Laiks tev jāt uz karaļpili.
OTRAIS
Celies, jāj uz kalna cīņu!
PIRMAIS
Celies, jāj uz kāzu svētkiem!
ANTIŅŠ
Ko jūs, zēni, mani smejat?
Kails un sasalis še stāvu,
Kur mans zirgs un manas drēbes?
PIRMAIS
Saki tikai sakumiņu,
Ko tev pamācīja vecis, -
Zviegdams zirdziņš skries ar drēbēm.
ANTIŅŠ
Vai tad tiešām nesapņoju?
(Bērni viņu ķersta, rausta, kutina, knaiba, kliedz ausīs.)
VIENS CAUR OTRU
Vai tev kut? vai sāp? vai dzirdi?
ANTIŅŠ
Vai! jau jūtu! vai! jau dzirdu!
Nu, kas tad jūs, kad ne sapņi?
PIRMAIS
Es - mīļš vārdiņš, ko tu teici.
OTRAIS
Es - labs devumiņš, ko devi.
TREŠAIS
Es - tavs žēlumiņš par svešiem.
CETURTAIS
Es - tavs vaids, par vājiem vaidēts.
PIRMAIS
Mēs - tās oglītes, ko sniedzi
Salā noklīdušiem bērniem.
(Vicina savas zvaigznītes.)
ANTIŅŠ
Kā tad tā? Ak, brīnums! brīnums!
PIRMAIS
Nebrīnies, bet steidzies pilī!
OTRAIS
Steidzies, saki sakumiņu!
ANTIŅŠ
Ak, es neticu pagalam,
Labāk likšos atkal gulēt.
(Bērni viņu apstāj un rausta.)
CITS CAUR CITU
Celies! celies! saki! saki!
PIRMAIS
Steidzies, kamēr nau par vēlu!
Pelēks gaišums jauc jau tumsu,
Meži trīc no ausmas šalkas.
Klusums ievelkas jau zemē,
Velk mūs līdzi dziļā klēpī.
VISI
Steidzies! Saki sakumiņu!
PIRMAIS
Saki pakaļ, es tev teikšu:
Klau, klau, klaudzinu -
Atskrej, zirdziņ!
ANTIŅŠ
Klau, klau, klaudzinu -
Atskrej, zirdziņ!
(Bērni ceļ viņa labo kāju un klaudzina trīs reizes pēc katra teikuma.)
ANTIŅŠ
Laid! es nevaru vēl ticēt.
PIRMAIS
Dari vien, kas tev tur jātic!
Drēbes ir vējā,
Atnes man jaunas.
(Bērni cilā Antiņa kāju tāpat kā augšā.)
ANTIŅŠ
Drēbes ir vējā,
Atnes man jaunas.
PIRMAIS
Vilnaino vietā
Atnes man vara!
ANTIŅŠ
Vilnaino vietā
Atnes man vara!
(Bērni, tāpat kā augšā, klaudzina. Atspīd iesārts spožums. Parādās aiz kokiem vara zirgs ar vara drēbēm.)
ANTIŅŠ
Ak tu brīnums! Ak tu brīnums!
Ak tu nepieredzēts skaistums!
Vara zirgs ar vara drēbēm.
PIRMAIS
Jāj nu tieši stikla kalnā.
VISI
Pasveicini princesīti!
ANTIŅŠ
Sveiki, mani sapņu bērni!
Tālā, daiļā princesīte,
Nāku vest tev jaunu sauli!
(Priekškars.)