RAINIS

ĪSPROZA

SPĪTNIEKS

                                                                                                                M o t o:   Šaubas par vecu ir jau jauns.
                                                                                                                Mästar's Olafs; no Strindberga.

Parastā omulībā viesīgs vakars pie Juratiem pašulaik iet uz beigām. Ap ēdamo galdu sēd vēl tikai nedaudzas personas, tēju dzerdamas, pa lielākai daļai kundzes. Vīrieši jau likušies pie sava īstā sabiedriskā uzdevuma, pie kārtīm; kundzes un jaunkundzes nošķīrušās nama mātes istabā. Jaunieši slaistās šur tur, gan pīpodami, gan tīkodami, kur vēl sagūt kādu pāri palikušu alus buteli, un stāsta jaunākos jokus no Aleksandra bulvāra un no attālākām ielām.
Sevišķie «jaunkundžu cienītāji» iespraukušies arī dāmu galā un joko līdz apnicībai jautri par acīm, puķēm, skuķiem, brūtgāniem un citām mīlestības lietām, par to, kuri ļaunāki: vīrieši vai sievietes? Gandrīz dzirdami žāvājas garlaicības pūķis. Bet visiem žāvieniem skaļi pārskan pāri jautri smiekli līdz pašai istabai ar tējas galdu.
«Ak, nu man taču jāiet, mīļā kundze; pie jums aizvien tik jautri laiku pavada,» saka, aši vārdus bērdama un slepu staipīdamās, kundze ar plānu degunu un lūpām, paceldamās no tējas galda. «Negribas nemaz šķirties no jūsu viesmīlīgā nama. Sirsnīgi pateicos par laipnu uzņemšanu. Mēs tik krietni patērzējām. Lūdzu taču, apmeklējiet mūs, lūdzu, lūdzu . . .»
«Ak, paldies, paldies, mīļā draudzene!» atbild mājas kundze. Viņai vēl jauna, patīkama seja un vaibsti nau sacietējuši parastās ikdienas formās kā lielākai daļai viesu, kuru rupji pilnajos ģīmjos visos ir kas līdzīgs. Gluži savāds tikai ir galda galā kungs ar garām, baltām ūsām un sarūgušiem smaidiem; laiku pa laikam padzirkstas viņa šaurajās acīs un garās ūsas iekustas.
«Jūs mūs šovakar tā pagodinājāt ar savu apciemojumu; mēs domājām, ka jūs mūs jau gluži aizmirsušas,» turpina mājas kundze, un nu viņas vaibstos parādās arī parasto smaidu saldenums. «Alfred,» viņa pasauc caur kāršu istabas durvīm, «nāc taču, palīdz' apģērbties mūsu mīļai Ebert
kundzei, - Annas jau atkal nau mājās.»
Alfreds atsteidzas no kāršu galda: veikls, manīgs cilvēks; lokans advokāts ar lielām cerībām, kurš vēl augsti domā uzlocīties, jo nekad nenoklīst uz kaut kādiem «uzskatiem».
«Ak, jūs jau tik agri projām? Cik tas žēl! - Un tu ar nemaz nevari uzlūkoties uz dienestniekiem; nau tev nekādas stingrības! . . .» Viņš patīkamā, pieklājīgi cienīgā veiklumā, ne par lēni, ne par ātri, palīdz Ebert kundzei ietikt virsdrēbēs.
«Tādi jau ir palaidušies tie prastie ļaudis, dienestnieki. Nevar jau   v a i r s   izturēt. Vajga tik rādīt viņiem pie miravoja, kas ir paklausība un taisnība!» - un sparīgās taisnības jūtās notrinkš resnā zelta pulksteņķēde uz Smildziņ kundzes vēl resnākām miesām. Ķēde - gandrīz netīši - atduras arī vēl pret tējas glāzi, kuru dzer Smildziņ kundze. Viņai blakus ļoti pieaugusi meitiņa Nanija, liels un trekns bērns.
«Jā! Vai tu re! Dienestmeita nepajaus vairs, ka mazs bērniņš tai drusku iespļauj acis un ar nadziņiem atkal izgrābā,» iemet starpā vecais kungs galda galā un noglauda garās ūsas; viņš nodarbojas ar mājas kundzes mazo Adiņu, glītu, gadu sešu vecu zēnu, kurš bijis nerātns un meklējis pie viņa patvēruma.
Ūsainais kungs ir še māju dakters, vispār ļoti iecienīts famīlijās: jocīgs, pat bezkaunīgs un rupjš, bet tomēr gluds un prot apieties, no viņa bīstas tie, kuri nau viņa pacienti; kapitālu sev esot sarausis krietnu, daži min viņa vērtību itin apaļos skaitļos, ar daudz smagām nullēm. Publika skaita viņa jokus par kodīgiem, un viņš savu kodīgumu izlietojis praktiski, izēzdams citus dakterus; un tomēr ar visu savu praktiskumu viņš ir reizēm sentimentāls un jūtīgs, bet arī tas patīk - kā pārāka skarbuma mīkstinājums. Šodien vecis arī sēd pie «tējas ar dāmām»; netrumpo līdz, jo izgājušu reizi vairāk paspēlējis, nekā viņam patīk; viņš ir skabardzīgs un sentimentāls reizē.
Par daktera pēdējo ņirgājošo piezīmi Jurat kundze pasmīn. Cits pasirms kungs, kurš naski «staigā uz precnieka kājām», - kā saka rīdzinieki, - neskatot uz smago nesamo, kas apslēpts viņa plašajā vestē, apmierinoši paskatās uz Smildziņieti, un tā saprot, ka viņš gribējis teikt: «Ja jums tiešām 40 000, tad par tādiem bērniem nau bēdas; skādi var samaksāt.»
«Daudz tur jau tai meitai acis pasāpēja no skrāpējuma, kādu nedēļu,» viņa saka. «Bet redz, kungu bērnu atgrūst nost ar prastām rokām. Nu taču Jurata kungs viņu pasēdināja. Liecinieku jau m u m s nevarēja trūkt.»
Viņa pasmaida uz precnieku-onkuli un uz Juratu, kurš pašulaik nāk atpakaļ, palaidis Ebert kundzi.
«Atvainojat mani, cien. kundzes un kungi. Pienākums mani sauc atpakaļ,» un Jurats aizsteidzas, tomēr ne par ātri, uz kāršu istabu, kur viņš it labi vinnēja.
«Ir gan tie pilsētas bērni bezkaunīgi,» atskan no tējas galda tumšā gala. Jurat kundze steidzas pakāsēt savai mātei - lauku mammai, kas ciemā atbraukusi, - un sāk aši runāt: «Nu reiz projām tā Ebertiene . . . Nenāk un nenāk vēl mana Anna, nau, kas Adiņu liek gulēt . . .»
«To tavu Annu vajadzētu labi iesunīt; ne tādu smuku maizes garoziņu vairs neēd, ko es viņai devu, tāda izlepusi,» neliekas mierā vecā mamma, kura vismaz še grib izteikt savu nemieru ar pilsētu, ja jau par pilsētas bērniem nejauj neko teikt.
«Jā, jā! tā cilvēka darīšana un būšana ir jauna no bērnu dienām līdz bērnu meitām,» pajoko un pats pirmais skaļi iesmejas, lai vērstu uz sevi uzmanību, jauns ierēdņa cilvēks ar lielu seju un mazu pierīti, kurš maisās pa ēdamo istabu, jo netiek labi ciests pie kāršu galda, kur savus līdzspēlētājus ieved vienmēr bētē.
«Nē!» atcērt dakters. «Cilvēki ir labi no bērnu dienām līdz bērnu meitām; mēs tikai ar savu neizbēgamo audzināšanu padarām viņus par sev līdzīgiem rupjiem bētes cilvēkiem un garīgiem tukšiniekiem bez mērķa un jautrības, kas nezina, kā aizturēt žāvāšanos . . .»
«Ko tur tā . . .» grib norūkties mamma, bet meita viņu atkal pārtrauc, smiedamās: «Bet, daktera kungs! Vismaz neskaitot klātesošos . . .»
«Jā jel, jā, - es tos arī ne par ko neskaitu.»
«Ko, vai tas ir dakters?» paklusu, bet dzirdami, kā jau laucinieks, kas pieradis pacelt savu balsi klajumos, jautā resnais precnieks ar manāmu interesi un it kā sāk gaidīt izdevīgu brīdi, parunāt ar dakteri ko nopietnu.
«Ko tur tā audzināšana,» turpina atkal mamma, «kas mūs audzināja? Neviens. Un tāpat mums ir sava iztikšana, un meitu izdevām pie advokāta kunga.»
«Uzdod tik plaukši uz vajadzīgāko miesas daļu, te tev visa audzināšana,» iejokojas vēlreiz jaunais cilvēks.
Precnieks smejas pilnā kaklā, un visapkārt jautri smīnošie ģīmji rāda, ka publika atrod šo jautājuma izšķiršanu par ļoti veiklu un dabisku un ir pilnīgi apmierināta ar sevi un ar dabūtajiem un izdalītajiem plaukšiem.
Bet Jurat kundze sāk dedzīgi pretoties. Viņa pierāda, ka pērt esot veca mežoniska paraša. Viņa Adiņu nekad neesot pērusi, un tas esot paklausīgs, lēns puika. Viņas vaigs sārtojas, acis sprēgā; runājot viņa jūt, it kā viņā iz kādiem dzijumiem un tālumiem mostas gaišas ainas, kā atmiņas iz bērnības, kad viņa vēl ticēja, ka viss labs ir iespējams še, virs zemes.
«Vajga tikai bērnus labi stingri pamācīt, labi viņiem sirdsapziņā iekalt pienākumus, gan tad panāks paklausību. Stingru pamācību bērns ņemas dziļāk pie sirds, raud vēl vairāk, nekā rīkstēm pērts.»
«Un vai tad jums, ar jūsu labo sirdi, tiešām patīk redzēt, ka bērns raud pēc jūsu pienākumu sprediķa kā pērts? - Tāds mazs, mīļš puisītis kā šis lielacis, kurš no jūsu pamācībām meklēja patvērsmi še pagaldē!» ierūcas vecais dakters.
«Ko? Tu vēl te sēd, Adiņ? Nāc, iesim gulēt.»
«Nē, nē, onkul!» lūdzas mazais un pieķeras pie daktera ceļiem, tupot uz mazā kāju solīša.
«Zināms, man žēl; bet ko tad darīt, dakter, tā jau vajga. Bez stingrības nekas krietns neiznāk.»
«Kā tad jūs to zināt? Vai jūs pati to esat pārdomājusi?»
«Ak, ko nu es pati! Vajga taču bērna jaunās īpašības, viņa egoismu lauzt un ar varu iznīcināt.»
«Na, jā, na, jā! Kā lai nu pati iedrīkstas domāt! Jūs jau arī esat pienākumos audzināta, - ar stingrību un varu. - Nē, nevajaga lauzt bērna egoismu ar varu! Neapzinātais egoisms ir viņa spēks, kurš jāattīsta un jāizdailē. Jūs apspiežat un laužat ar varu smalko, cēlo spēku, un vēlāk bērnam grūti tikt atkal stipram labās jūtās. Tad tik mīlestība var viņu tanīs spēcināt, bet neviens neliekas zinot, ka tā arī ir derīga un vajadzīga t. s. praktiskā dzīvē pieaugušiem cilvēkiem, kuri tikai pasmīn par bērnu dienu bubuļiem: pienākumiem un ideāliem, kas mums tika iestāstīti tāpat. kā spoki, lai turētu mūs paklausībā un atbaidītu no brīvas savvaļības. Pienākumi pret citiem mums taisni kaitē praktiskā dzīvē, mēs viņus nespējam lietot bez dzīvas mīlestības, un kur to ņemt? Zagt to nevar. Katrs viņas atliekas no bērnu laikiem glabā tik dziji krūtis nelietotas, kamēr beigās pats aizmirst. ka tās viņam jel maz ir. Jūs bērnā gribat iedzīt pienākumu jūtas bez mīlestības, ar varu, un panākt vai naidu, vai liekulību. Jūs esat sievišķīgs minhers van Kosk's, kurš ar pātagām dzina nēģerus priecāties un dancot.»
Dakters bija licis aizrauties tik gari runāt, bet nu labsirdīgi iesmējās, atminēdamies dancošanas ainu un praktisko vergu kungu.
Publika, kura jau bija sākusi justies neomulīgi, atkal uzelpoja, un nu resnais precnieks šķita atnākušu īsto brīdi nākt pie lietas, t. i., dabūt par velti daktera padomu pret savu lielo krājumu dažādu iedomāto kaišu.
«Cien. daktera kungs, - jūs runājāt nupat par krūtīm,» viņš iesāka, it kā turpinādams daktera runas pavedienu, «man ar tā kā dziji krūtīs kāds smagums guļ, tā - eh - spiež - eh -»
«Laikam būs denkeļbuks,» saka dakters, un slimnieks steidzīgi aizpogā svārkus.
«Nē, nē! Man tā žņaudz -»
«Tas ir labi, tas ir labi.»
«Kā tā labi? Man taču -»
«Tas ir labi -- priekš manis; jūs rit atnāksat manās runājamās stundās ar pieciem rubļiem.»
«Ak, nē, nau jau vēl tik bailīgi. Es gribēja tāpat parunāt prātīgu vārdu, varbūt daktera kungs mani . . . eh -»
«Ko tur daudz runāt! Labi, es jūs tūliņ izmeklēšu. Novelkaties līdz kreklam; kreklu līdz. - Es jums palīdzēšu,» un viņš grasījās ķerties pie slimā vīra svārkiem, ap krūšu pusi, kamēr viesi ap galdu smīnēja un smējās, un pūlējās apslēpt savu jautrību.
«No dieva puses, nē . . .» resnais slimnieks atcērtas un aiziet uz istabas otru galu, viņpus galda. «Te jau jaunkundzes . . .»
«Nu, nē - nē!» nosaka dakters, ūsas paraustīdams.
Neveiklo starpgadījumu pārtrauc mājas kundze: «Bet, daktera kungs; jūs esat mani gluži pārpratuši, nostādīdami par kādu van Koek'u ar pātagu rokā! Es jau pati taisni apkaroju pātagas lietošanu! Es to uzskatu par sen novecojušos aizspriedumu, kuru atmetuši visi prātīgi cilvēki.»
«Ja tā, tad nau vērts pret viņu vairs karot, ir jaunāki aizspriedumi, kuri tagad kaitīgāki. - Kāda starpība īsti ir starp pātagu iz stingrām linu šķiedrām un iz stingriem vārdiem. Varas līdzekļi ir abi. Man liekas, jūs pati teicāt, ka pēdējais reizēm esot pat vēl tas griezīgākais līdzeklis.»
«Audzē nu bērnus, ja tiem nedrīkst pat ne vārda teikt, ne pirksta piedurt kā kādiem dārgiem glāžu traukiem!» sacīja Jurat kundze, kaitināta caur daktera zobgalīgo atsaukšanos uz viņas pašas vārdiem un dusmīgi paskatīdamās uz mazo Adiņu, kurš nupat vēl bija nerātns bijis pret viņu, neskatoties uz visām pamācībām; bet tagad spīdošām acīm lūkojās uz «onkuli». - «Tad jau labāk nemaz neaudzināt!»
«Cik tad jūs viņus ar audzējat? Dienestnieki viņus guldina un ceļ augšā; jūs nedzīvojat viņu dzīvi, nezināt, kas aug viņu dvēselē. - Tad jau labāk gan nemaz neaudzināt!»
«Bet es taču viena pati nevaru visur paspēt!» sacīja Jurat kundze, nepacietīgi paceldamās, bet turklāt nevilšus padomādama, vai tiešām viņas pārējie darbi tik svarīgi.
«Ja neturēt bonnes, tad jau puika izaugs pilnīgā savvaļā! Vai lai tiek par ielas puiku, vazājas kopā ar tiem prastu ļaužu palaidņiem?»
«Kopā gan būtu laimīgāks un brīvāks!»
Istabā ienāca Jurats: «Ida, vai nezini, kur mana papirosu etvija?»
«Nē,» viņa īsi atteica, steidzīgi turpinādama: «Bet vai tad pie tiem ielas puikām netiks lauzts smalkais spēks, kā jūs sakāt? Tanīs ielas dubļos jau noslīkst viss labs un daiļš, neviens kultūras dīglīts tur nedīgst, visām cilvēciskām jūtām tur . . .»
«Etvija taču bija šinī istabā; es tevi esmu lūdzis atnest viņu aizvien atpakaļ manā kabinetā!»
Ida pagāja negriboši kādus soļus, lūkodamās pēc etvijas, bet Jurats, kurš bija aizskārts no īsās un nevaļīgās atbildes un vispār nelabprāt redzēja dakteri «rakņājamies pa teorijām un principiem», kā viņš to mēdza nosaukt, sausi piezīmēja: «Kāds jums pievilcīgs ielas jautājums, daktera kungs!»
«Ak, tas tik tā par garu laiku, - nopietni karjeras jautājumi jau neatrod visur vajadzīgo saprašanu,» dakters atteica, ar pusaci no lejas paskatīdamies uz Juratu.
Tikmēr Jurat kundze bija atradusi etviju un pasniedza to savam vīram, kurš devās atpakaļ pie kārtīm, smalkiem, aukstiem smaidiem ap lūpām; bet viņa, kaut gan mīkstākā balsī, tomēr vēl dzīvāki nekā agrāk uzņēma atkal pārtraukto runas pavedienu, - īsajā brītiņā viņai domas bija neparasti aši šāvušās caur galvu, viņa domāja zobgalīgo dakteri pilnīgi satriekt, bet netīšām cēlās nepatīkamas šaubu jūtas, un - Adiņš, kurš tik skumji bija uz viņu lūkojies . . .?
«Vai tad tiešām izglītība nepaceļ cilvēku uz augstāku stāvokli? Vai tad cilvēku morāliski pasargāt un vadīt ir kas ļauns? Vai tad nau jāizrauj iz samaitāšanas katrs, kas vēl ir glābjams? Vai tad . . .» drūzmējās viņas jautājumi viens aiz otra.
«Vai tad! Vai tad!» dakters uzlēkdams un sarkdams rupji iesaucās. «Vai tad kāds rauj ar citus laukā iz samaitāšanas? Vai jūs? Kuri tad jums liekas glābšanas cienīgi? Un kuru; tad vairs nau iespējams glābt? Vai mēs visi neesam jāglābj? Bet jūsu glābšana taisni samaitā: viņa paceļ vienus augstā stāvoklī, kā jūs sakāt, un liek tiem aizmirst citus; viņa ir meli un vara un māca melus un varu, un karjeru. Viss uz meliem dibināts. Viņa atstāj mūs vientuļus, kaut gan mēs esam tūkstoši
viens otra sānos . . .»
Jurat kundze bija izbijusies un pat drusku nobālusi no daktera piepešā un negaidītā uzbrukuma un uzlūkoja viņu lielām acīm. Arī Adiņš bija uzlēcis līdzi dakterim un piesarcis, kaut gan labi nezināja, par ko. Viņš atsēdās uz krēsla blakus dakterim, jo viesi bija pa lielākai daļai jau izklīduši un arī pēdējie steidzās tagad aiziet.
«Jā, vai tad tas kas jauns, kas nedzirdēts?» dakters runāja tālāk, lūkodams drusku savaldīties. «Tādi aizlauzti zari esam mēs visi, tā sauktie izglītotie ļaudis, tikai par to nemēdz runāt, nekad. Tur, manā praksē, viens jauns cilvēks stāstīja, ka viņš taisni ar varu ticis piespiests melot, bērna gados. Tas gadās katram, tas ir tipiski . . .»
«Kā tā?!» šaubīdamās jautāja Jurat kundze, nevarēdama apspiest zināmu neomulību un tomēr arī žēlumu: vientuļa dzīve, aizlauztie zari, - Adiņš; un viņa pati? Viņas mutes kaktiņi likās noslīkstam uz leju.
«Jā, kā tā!» dakters rūca, acu nepaceldams. «Ar labi domātiem stingriem vārdiem.»
«Bet tie jau nau nekādi audzinātāji, tie jau zvēri; tas ir izņēmums.»
«Nau vis ne izņēmums, ne zvēri.» Dakters pacēla galvu, pārsteigts no Jurat kundzes savādās, it kā žēluma un baiļu pilnās balss; viņa dusmas uz reizi izkusa lēnā sentimentalitātē, kurai nodoties viņu vilka nepārvarami.
«Tā bija vislabākā, viscēlākā meitenes dvēsele, kas dedzīgi gribēja visu labu, bet tikai nezināja, ko darīt; gluži naiva meitene, kura no sūras dzīves bija mācīta uz stingrību un pienākumiem un nekad neatļāva par tiem šaubīties.
Es viņu pazinu un puiku, un visu ģimeni. Puika vēl tagad, kā dzīvs, stāv manā priekšā, tur vecā ģīmetnē, kuru viņš man dāvāja par piemiņu: slaiks puisēns, gadu astoņu, sprigainām, gudrām acīm, ap muti vaibsts drusku pārgalvīgs, drusku šķelmīgs. Pieglaudīgi miji un tomēr droši viņš uzlicis roku uz tēva plecu un bērnišķīgi nopietni un pašapzinīgi liekas noņemties, laikam pirmo reizi.
Kluss zēns ar visu savu spirgtumu un bērna atjautību; sapņotājs viņš man likās, bet vecākā māsa sauca viņu par gatavu sliņķi, kas neparko nevīžojot mācīties. Par spīti vien viņš to darot; kur kādas blēņas, kādas spēlītes lielam puikam, tur nemaz tik muļķis neesot, bet pie grāmatas jau nekā nevarot galvā iekalt. -
Tēvs, kaut gan turīgs saimnieks, tomēr puiku skolā nedeva, vecākā māsa viņu mācīja lasīt. - un tiešām dažu dienu, kad man gadījās atbraukt, sēdēja abi, skolotāja un skolnieks, raudādami pie grāmatas, līdz tēvs atnāca un atlaida abus par godu daktera atbraukšanai. - Ar bāršanos un raudāšanu vien katrs vārds jāizvelkot, stāstīja māsa, domāt, ka rīkle viņam aizaugusi. Jo vairāk viņu pamācot, jo mazāk no viņa varot izdabūt laukā. Caurām dienām viņš varot sēdēt pie dīķīša un laist kuģīšus, bet vismīļāk viņš sēdot kādā nomalē, dārza stūrītī un klusi dzīvojot ar akmentiņiem. Ej nu sazini, kas tās par spēlēm, saka māsa; kad rāj viņu, ka liels puika spēlējoties ar akmentiņiem, viņš atbild, ka tie nemaz neesot akmentiņi, bet jātnieki, kas vedot karus un atrodot nepazīstamas zemes, kur vēl neviens neesot bijis. Agrāk gan labprāt ālējies ar ganu puikām un netīriem iebūviešu bērniem, bet to viņam atradinājuši, viņu vienmēr apkaunojot par tādu tīšanos ar mēsliem.
Tad jau arī izaudzis godīgs un rātns puika: neklaigājot aplam, paklausot, kad ko liekot, nemelojot; tik reizi gan ilgi liedzies, kad izsitis loga rūti, bet vēlāk tomēr atzinies, kad viņa neatlaidusies no stingrības. Tikai no tā laika palicis it kā vēl klusāks.
Par šo izsisto loga rūti man, pēc daudz gadiem, stāstīja pats agrākais puika, toreiz jau pieaudzis un pietiekoši nostrādājies un nodzīvojies vīrs . . .»
Dakters bija domīgs palicis un glaudīja Adiņa sprogaino galvu; tad viņš, it kā uztrūkdamies, paskatījās savā pulkstenī.
«Nu, kas tad? Kas tad tālāk?» nepacietīgi jautāja Jurat kundze: «Laika vēl diezgan, palīdzat man viņu īsināt, man tā kā tā vēl krietni jāpagaidās. Jūs gribējāt taču man pierādīt . . .»
«Nē, nē, nē! no dieva puses! Es jums nekā negribēju pierādīt, es pats sev nekā nevaru pierādīt . . . Bet laiku īsināt sev un jums es varu, - citu viesu, laika kavētāju, jau nau vairs palicis.»
«Ar ko tad tas puika to logu izmušīja?» atsaucās Adiņš, vecmammas maleniešu izloksnē.
«Ar mazu akmentiņu,» smiedamies atbildēja dakters, «tad jau jāstāsta no sākama gala. - Vienu dienu atkal pēc puikas klaigā pilnā kaklā, ka visa sēta skan. Viņš jau nemēdz nekad no tālienes atsaukties uz aicinājumiem pie grāmatas, kā Piebalgas āzis nenāk iz tilta apakšas, ne aicināms, ne stumjams. Pienācis gluži klāt, mazais vīrs iepīkstas: tā esot tā atsaukšanās.
Māsa tur stāv un izskatās it kā sevišķi nopietna. Mazais psihologs labi pazīst šo sevišķo nopietnību, no kuras viņš baidās vairāk nekā no pastaras tiesas, kas viņam arī pamatīgi pazīstama iz vecmammas nostāstiem. - Māsa vispār ļoti nopietna meitene, kaut gan tikai kādus gadus divdesmit veca. Viņa vientule augusi un nekad nau saaugusi ar savu apkārtni, kuru tomēr atzīst par savu pavēlnieci. Viņa viskrietnākā, visrūpīgākā un naskākā saimniece, viņa saimniecības dvēsele, - un nevienam tā kā viņai neriebj šīs saimniecības rūpes, šī vienmuļīgā dzīve mūžīgos sīkumos un kapeiku domās, šīs vienīgās sarunas arī svētku dienās par gosniņām un vistiņām. Viņa savu dzīvi bija domājusi lielu, krāsainu, dziļu un patiesu, - bet jau agri pretim atvērās žņaudzoša; pelēka ikdienība. Ar visu jaunības karstu niknumu viņa to ienīst, - bet citas dzīves nau. Viņas pienākums ir še dzīvot! Nu, tad viņa izpildīs ar šo pienākumu, - lai viņš ir nejēdzīgs, bet svēts! - : salasīt un vairot ģimenes mantu, visus savus spēkus iejūgt darbā bez žēlastības, kļūt ārā iz dienišķas maizes rūpēm! - viņa dzīvo tikai šinī skarbajā pienākumu pasaulē. Visu asumu viņa griež pati pret sevi, bet viņai ir viena slepena, nekam neizteikta cerība, kurai viņa tic vairāk nekā visai ikdienas dzīvei, kura vienīgi dod viņai spēku cīnīties: ikdienas darba jūgu nesot, viņa pārvarēs ikdienu, kļūs laukā iz zemības un sasniegs brīvu cilvēcību, vara tiks lauzta. Un, ja viņa vēl neuzvarēs, tad viņas slepeno cīņu būs galā vest viņas garīgajam mantniekam, viņas lolojumam, mazajam Džekiņam.
Jau toreiz, kad mazo vīru taisījās vēl krustīt, viņa bija izdomājusi priekš tā pulku skaistu vārdu; arī ārēji bija parādīties zēna cēlumam, viņa vēlējās padarīt viņu par savas cīņas turpinātāju, bet varbūt vēl vairāk, pati sev nezinot: saliet viņam dvēselē visu to daiļumu, kas sāpīgi iekš viņas slēpās un lauzās uz āru, lai tas redzētu gaismu un uzziedētu, lai kvēlošais deglis nenodzistu. Oskaram viņam vajadzēja tikt vai Rolandam, vismaz Teodoram, - viņš tika Jēkabs, Krišjāns, Stepiņš, kā jau visi viņa rada gabali no dzimumu dzimumiem. Tikai to vien viņa vēl paspēja: iesaukt Jēcīti par Džekiņu. Un tad māsa diendienā trīsēja, ka viņas cerējums netiek līdzīgs visiem šiem dēķeņu cilvēkiem: Jēkabiem, Krišjāņiem un Stepiņiem.
Viņa mīlēja Džekiņu, kā savu nākamību, un tomēr nepazina, nezināja, kā tam palīdzēt, - mēs jau visi nezinām, kā lai līdzam viens otram. Viņa prata tikai vienu mācību: varu un pašaizliegšanos; cilvēks ļauns ir no sākuma, un jaunu zāli vajaga ravēt.
Džekiņš stāv bailīgi, vēl elsodams no lielas skriešanās ar Kāravu.
«Kur tad tu nu atkal dauzījies? Ar tiem kalpu bērniem jau gluži saaudzis kopā!»
Bērna smalkjūtība aizskārta; viņam riebj jau vienīgais rupjais vārds «dauzīties», kuru māsa lietojusi viņam par sodu.
«Es nebiju pie kalpu bērniem.»
«Kur ta citur? Kas ta tev māca blēņkopības?»
«Es nedaru blēņkopības,» viņš atbild apvainots, nesaprazdams.
«Tā? Kas ta to logu izdauzīja?»
«Kādu logu?»
«Tu redz, - kādu logu!? Vēl liegsies? Tur lielajā istabā. - Pavisam tu esi palicis bezkaunis, palaidnieks ar tiem taviem draugiem, cūku ganiem.»
«Mani draugi nau palaidnieki, un Ansītis jau kopš pavasara gana lielās govis,» atteic Džekiņš sarkdams.
«Vai tu redz, kāds liels čins. Tas jau laikam tev pamācīja logus izdauzīt.»
«Es nedauzīju logus.»
«Vēl akmens iesviests istabā. Tu nelāga puika, tu!»
«Es nesviedu akmeni, es lāga puika!» Ģīmis viņam
aizraustās, - bet te viņš uz reizi uzstaro.
«Kur nu skriesi?»
Puika aizlaižas, kā vējš, projām uz lielo istabu. - :Bet jā, - tur jau tiešām logs izsists, un akmentiņš vēl guļ turpat. Māsa nau jokojusies. Džekiņš nokar galvu.
«Ko ta nu vēl...? Šim vēl jāredz, kā pats izdauzījis logu! - Nāc nu pie grāmatas, rezgals tāds. Kad būtu godīgs puika, būtu tūliņ atzinies, ka iesviedis akmeni.»
«Bet es taču nesviedu, mīļā Anniņ! Es pavisam gluži ne drusciņ nesviedu akmeni; es nezinu, kas iesviedis, šodien jau neviena bērna nau mājās, es nemaz nebiju pie kalpu bērniem; es jau iešu ar mācīties,» - viņš glaužas tai klāt, matus iz cepures izbraucīdams un svārciņus sakārtodams.
«Kauns tev, ka tu vēl melo; es pati tevi redzēju ap to laiku slapstāmies gar māju un tad aizskrejam. Tu biji agrāk labs bērns.» Viņa to atstumj drusku no sevis.
«Es, es . . .» viņš stostās.
«Nu, ko? Atzīsies?» viņa jautā laipnāki un uzliek viņam roku uz galvas.
«Es . . . es esmu labs bērns -,» viņš apgalvo jau pusraudus. «. . . es taču saku, ka nesviedu . . . es pats saku,» viņš pieved savu stiprāko pierādījumu.
«Tu esi palaidnis un melkulis.»
«Nē, nē, nē, es neesmu palaidnis un melkulis,» un vīrs nevar vairs atturēt asaras un sāk bez balss, aizraudamies stipri raudāt.
«Ko nu liekuļo!»
Puika apklust uz reizi un tik, it kā salstot, sīki notrīs no raudām.
«Būtu labāk slikti nedarījis un nācis mācīties, nekā tagad raudāt. - Nāc nu!»
Viņa paņem puiku aiz rokas, tas atrauj roku spītīgi atpakaļ; bet tūliņ viņš atkal ļauj roku un seko uz mācīšanos. - Mācīšanās šodien iet ātrāk uz priekšu nekā citām reizēm.
Stunda pabeigta klusi; māsa nestāsta nekā, kā citām reizēm par lieliem vīriem un drošiem darbiem, un par ceļojumiem brīvās, raibi spīdošās zemēs, kur Džekiņš nevar beigt izdzīvoties. - Māsas pašas lielākais, nekad nepiepildītais vēlējums bija ceļot un redzēt svešus ļaudis un pilsētas, - bet viņa aiztika tikai līdz Sasmakai.
Ne reizes māsa šodien nepasmīn, nesukā puisēna izpūrušos matus, un viņš taču jau vairāk reizes pats viņus glaudījis, sānis palūkodamies, it kā mudinādams un atgādinādams. - Šie mati puikam ir raksturiski, mīksti, kā balts zīds, bet vienmēr spītīgi sacēlušies un kušķiem izšķīrušies uz visām malām, kā indiāņu spalvu rota, kad tie iet kara gaitā.
«Ej nu atkal akmeņus sviest logā, ej.» -
Puika ne acu nepaceļ, ne vārda nesaka, noliek klusi grāmatu un aiziet guļamā istabā, kur ielien kaktiņā.
«Taču tik daudz kauna puikam ir, ka nožēlo; ka melodijis,» domā atkal māsa sev par atvainojumu. «Bet lai nu arī atzīstas pats, - tas būs viņam taisns sods, lai lūko pārlauzt pats sevi, tas katram jādara. Grūti gan nabadziņam. Nevajaga tikai no paša sākuma ielaist netikumus.»
Bet puika, sakņupis gultiņā, tumšā kambari, cieš pirmās lielās sāpes savā dzīvē. - Savā mūžiņā, kurš tam izliekas tik garš, jo viņš jau tik daudz, daudz piedzīvojis, - bērnības gados taču mēs visvairāk piedzīvojam, - viņš nekad nau teicis neko citādi, nekā viņš to redzējis un jutis. Viņš vēl līdz šim nau īsti sapratis, kādēļ un kā var ko citādi teikt, nekā to zina. Vārdu «melot» viņš saprot tikai kā vārdu, ar kuru soda un sāpina. Viņš nesajēdz, kā viņa apgalvojumam var neticēt, kā viņu var saukt par jaunu, kad viņš ļauna nau darījis un taču skaidri teicis, ka nau darījis. - Tas ir sods un netaisns sods, - viņš to sajūt ar visu savas neapzinātās tiklības sparību.
Lai viņu rāj un spiež mācīties grāmatu, kad viņš tiešām ir aizskrējis tālāk no mājām, lai redzētu, kāda tur ir viņam aizliegtā pasaule aiz lielā vītolu žoga, kur tūlīt sākas varavīksnas pilis ar lielajiem varoņiem; lai soda, kad viņš vismaz ir krietni izskraidījies saulītē vai ņēmies pārgalvību kliegt pilnā kaklā dārza galā, vai pēc sirds patikas iztērzējies un izdzīvojies kopā ar kalpu bērniem, - to viņš saprot, tam tā jābūt, tas viss neklājas krietniem, izglītotiem bērniem, kungu bērniem; tiem klājas tikai paklausīt, staigāt tīrās biksītēs un lauzīt galvu grāmatā, to viņš zina, tas viņam teikts simtām reizēm, - Bet nu no visām nepieklājībām nau ne zvaņas: viņu rāj, galviņu neglauda, nesmejas, nestāsta - itin ne par ko! Viņš ar varu tiek nospiests to jauno puiku kārtā, kas nelietīgi valstās saulgozī, met akmeņus un skrien uz visām pusēm un kurus par to tad arī kurš katrs var grūstīt un plūkāt, un pat pērt rīkstēm. To iedomājoties vien, viņš no riebuma saraujas, kaut gan viņu noslēpumaini velk uz šiem brīvajiem, negantajiem puikām. - Bet viņš vēl nelaimīgāks nekā tie, jo tie taču iepriekš izklaigājušies un iztrakojušies, redzējuši tāļo ezeru un lielo mežu, kur glāžu nams iekšā.
Puika nespēj sev izskaidrot šo netaisnību, viņš jūt, ka viņu vairs nemīļo, un savās bēdās nezina gala; visu dzīvi līdz šim viņš jau saprata tikai mīlestībā, kura viņam izpildīja arī trūkstošās brīvības vietu. Priekš mums, pieaugušiem, dzīve un mīlestība ir šķirtas pasaules un tiek atkal viens jēdziens tikai dzejā - un varbūt vēl tanī īsajā brīdī, kad mēs tiekam atkal labi un skaidri kā balts sniegs, kad t. s. pirmā mīlestība mūs lūko izraut iz ikdienības. - Na, mēs labi zinām, ka tas viņai nekad neizdodas pie mums, lielā mērā audzinātiem, praktiskiem ļaudīm. Tikai bērni vēl nespēj aptvert mūsu dzīves gudrību, tādēļ viņi tik sāpīgi sajūt nemīlestību.»
Vecā daktera garās, sirmās ūsas nervozi kustējās, kā prūsim, kad tam aizkrāsnē par karstu ticis; viņš lūkoja atjokoties, uzlikdams roku uz plecu Adiņam, kurš pa stāstīšanas laiku bija nemanot atkal nozudis no krēsla blakus dakterim un atsēdies uz solīša pie viņa kājām, lai nebūtu piespiests rādīt savu aizgrābtību.
«Vai dzi, puis'! Ko tad tu dari? Tu jau man apraudāsi slapjas jaunās biksas!»
Kad dakters pārtrauca stāstu, Jurat kundze bija pacēlusies kājās un sapņainām acīm lūkojās savā priekšā; bet dakters sāka atkal stāstīt, griezdamies pie Adiņa, un viņa atkal apsēdās.
«Jā, Adiņ, puikas nevar i2tikt bez parastās mīlestības, bez galviņas sukāšanas, bez stāstiem par varoņiem. Džekiņam vajadzēja to visu atkal iegūt, vajadzēja visādā ziņā. - Viņš saņem dūšu un aizvelkas iz guļamās istabas, katrā starpistabā ilgi kavēdamies, līdz istabai, kur sēd māsa un šuj. Viņš pastaigā lēni, bailīgi istabā, gar sienām turēdamies; māsa uz viņu negriež vērību. Ak, kaut jel tagad viņa palūkotos, kaut pavīpsnātu, pusvārdiņu, kaut kamoliņš nokristu, viņš pieskrietu klāt, un viņai vajadzētu atkal būt labai un teikt, ka viņš lāga puika, kas nesvaida akmeņus. - Kamoliņš nekrīt, māsa šuj un šuj, un gaida, kamēr puika pārvarēs savu jauno dabu un nāks no laba prāta atzīties.
Un lēni, kā nācis, puika aizzogas atkal projām uz guļamo istabu; viņš redz, ka nepielūgs māsas. - Bērni nau vēl caur melošanu samaitājuši savu apsvēršanas spēju: kad pierod faktus nepareizi tēlot, pierod beigās arī viņus nepareizi redzēt un apsvērt. - Džekiņš nu vēl sāpīgāk nomana savu nelaimi, kura viņam liekas bezgala dziļa un draudoša. Viņš pirmoreiz jūt, ka ir viens visā pasaulē; jūs zināt, kundze, kas tās ir par briesmīgām domām: vienam būt? - Vismaz Mopasāna skici jūs esat lasījusi? -»
«Vienam būt!» viņa atkārtoja lēni un negriboši, ar bailēm acīs un austošu apziņu, ka varbūt arī viņa bijusi viena, - bet nē, nē, viņa jau ar visiem, savējiem un pazīstamiem, un labāko sabiedrību satiek tik labi un pieklājīgi, - bet nabaga dakters, - bet Adiņš - -
«Bērnam paliek auksti,» stāsta dakters, «viņš nevar nostāvēt istabā, iet no vienas otrā, bet bailes un sāpes tik vairojas. Nu ir viss pagalam! Bet vajaga, vajaga glābties! Ko lai dara, ka māsiņa būtu atkal mīļa? Es viņai teicu, ka nedarīju, bet viņa nesaprot; - lielie tik maz saprot mazos. - Viņš nespēj to skaidri domāt, bet tumši viņš jūt, ka jau sen, un jo tālāk, jo vairāk viņš nespēj izteikt un darīt saprotamu lielajiem to, kas viņam pašam liekas tik gaišs. Viņš maz pa mazam pārstājis lielajiem stāstīt savus novērojumus, bēdas un sajūsminājumus. - Jo gaišāka, smalkāka un vārīgāka kāda dvēseles kustība, jo mazāk to saprot, par puiku smejas un rāj viņu par tādām blēņām. - Bet viņš ir lepns, un tā viņš pierod labāk nestāstīt par sevi nekā, kaut viņam tik bēdīgi ap sirdi un viņš ir viens. Māsiņai viņš varēja vēl dažu ko stāstīt; bet, ka ir tik brīnumjauki pa saulīti skraidīt, to viņš vairs nesaka, jo to sauc «apkārt dauzīties». Bet viņš jau negrib nekur dauzīties, bet tik tāli, tāli aiziet aiz lielā žoga, uz mežu, lai rūktu kā lauva vai rietu kā melnais Kāravs, - bet to jau nu nemaz nevar, viņš beigās pats atsacījies no tik daudz pārdrošas cerības. - Viņš arī nedrīkst teikt, ka nau iesviedis logā. Viņa domas jaucas, viņš smagi nojauš kaut ko nejauki neloģisku; viņam dara varu, un viņš tiek spiests pats darīt varu un teikt ko pretdabisku, neesošu. Bet viņu sapratīs, ja viņš teiks, ka iesviedis logā, un viņu turēs atkal mīļu. Vajaga to darīt. Viņam reizē salst un kaist. Viņam liekas, ka viņš it nekā vairs nesajēgtu. Viss, ko viņš līdz tam domājis un jutis, izirst vējā; viņš nostiprinājas pārliecībā, kurā ar varu iedzīts, ka jāsaka tikai tas, kas nau, un viss būs labi.
Ātrāk nekā pirmo reizi, bet tomēr aizraudamies, pussolīšiem, viņš aiziet pie māsas: Pusistabā stāvēdams, apspiestā; dobjā balsī viņš izgrūž: «Es metu akmeni logā.» Viņš izskatās spītīgs, it kā viņam ar varu kāds izspiestu šos vārdus. - Māsa tiek priecīga un sauc viņu klāt: «Nāc šurp, mīļo puisīt!» - Kad viņš stāv nekustoties, sakniebtām lūpiņām, nodurtām acīm, viņa paceļas un nāk pati
tam klāt. Tikko viņa uzliek roku uz izpūrušo galviņu, puika; kā aizkurts, metas projām. - Māsa pārsteigta, bet tad apmierinājas: puikam kauns, ka tik ilgi liedzies; spītnieks jau ir - dusmojas, ka piespieda atzīties nedarbos. - Cilvēks   t a č u   ļ a u n s   no sākuma.
Un Džekiņš, noglabājies šķūnī, ieracies pērnajā sienā, tup sausām, iekarsušām acīm un trīs no uzbudinājuma, līdz nervi sāk pagurt un viņš aizmieg; pus pa miegiem mazā rociņa kustas un glauda svārciņus. - Puika pārdzīvojis dzīves laikmetu, kā tāds, kam pirmā mīlestība nīkusi vai kam pirmais lielais darbs izšķīdis zem rokām. - Sāpes un žēlums ar sevi lēni nogrimst dvēseles dziļumos, un uz augšu paceļas kāds svešs rūgtums pret nežēlīgo varu - - taedium vitae, dzīves riebums -».
Neveikli pavīpsnādams par savu latīņu krikumu, dakters apklusa; viņa paša stāsts bija viņu uztraucis un sacēlis viņā veselu mutuli atmiņu, domu, apņēmumu un neapslāpējamu riebumu pret savu līdzšinējo dzīvi karjerai.
«Kādas dziļas, apslēptas ciešanas, - pilnas atsacīšanās -, un - -» čukstēja Jurat kundze nedrošā balsī. Viņas acīs spīdēja velgums, vaigi bija sasarkuši, bet žēlums nespēja nomākt viņas aizkustināto dziļo nemieru: - viņas roka trīsēja, kad viņa lūkoja sniegties pār galdu pēc Adiņa.
«Atsacīšanās?! - Nē!» iemeta starpā dakters, it kā priecādamies, ka var uz acumirkli atkratīties no savām domām un nemieru izlaist, kā garu iz pārkurinātas pirts. «Nē - tā stāsts nebeidzas: - puika pēc tam iemeta akmeni logā!»
Jurat kundze sarāvās, it kā pret viņu būtu akmens mests; Adiņa galva piepeši parādījās iz pagaldes un tūlīt atkal pazuda.
«Tāds rātns, lēns puisīts?!»
«Jā! - Puikam vēl dzīves riebums ir darbīgs, ne tāds kā mums, kas tik pret sevi pašu griežas. - Ne velti cēlās rūgtums; jaunās domas un jūtas neapzinīgi darbojās tālāk. To pašu dienu, pavakarē, kad neviena nebija iekšā, Džekiņš kā kaķis pielīda mājai klāt un iemeta akmeni logā, ka rūte nostinkšēja vien. -
Uzvaras prieks, lielas bailes un neaprakstāma, lepna spītība pret pašu likteni, kura visu niknumu viņš nu izaicinājis uz cīņu, piepilda mazo sirdi. - Viss ir sabrucis, visa dzīve ir sajaukta, - lai tad arī nāk pār viņu visas briesmas uz reizi, lai sadragā viņu un nogrūž to ļauno un prasto bērnu pulkā, kurus katrs sit un per! Pie tiem ielas dubļiem!
Trīsošā uzbudinājumā, žibošām, spītīgām acīm viņš gaida, kad briesmas piepeši uzbruks. Māsa pret viņu sevišķi laipna; bet pag', drīz atklās viņa pārdrošo darbu, - un tad, tad - -! Pie vakariņām Anniņa pret mājeniekiem arī tiešām ieminas par logu sišanu - un Džekiņš sarkst un bālst, gatavs ar nedzirdētu varonību, kāda sastopama tikai aiz lielā vītolu žoga, saņemt, ne acu nepamirkšķinot, likteņa dragājošo spērienu. Anniņa runā par   d i v ā m    rūtīm, saka, ka kalpu bērni izdauzījuši   a b a s,    par Džekiņa atzīšanos un lielo noziegumu - ne vārda! Viņš apjūk gluži. Neskaidri viņš mana, ka Anniņa saudzēdama neteic par atzīšanos; visas viņa domas aizņemtas no viena vienīga neizprotama pārsteiguma: viņa īsto lielo noziegumu neviens nau ievērojis, visas tik varonīgi gaidītās briesmas izgaisušas piepeši kā spoki, sveci iededzot, it kā
patiesībā nemaz nebūtu bijušas! Ko viņš nau darījis, tas priekš Anniņas ir darīts, un ko viņš tiešām darījis, - tas nau. - Pasaule viņam galīgi sadalās divās daļās; brīnīdamies un nesaprazdams, bet gaiši nojēgdams savu labumu, puika sāk dzīvot abās; pāreja jau ir tik viegla. - Tā Džekiņš tika gudrs un beigās krietns veikalnieks, - bet visa gudrība nekā nelīdzēja, - dvēselē plīsums palika -»
Dakters smagi piecēlās, redzēdams, ka Jurat kundze viņpus galda stāvēja bāla un uzbudināta; viņš pats sev dusmojās, ka bija ļāvies aizgrābtībai, atklājis savu dvēseli citiem, atracis tīšām vajā avotu, ko domāja sen aizsērējušu un izsīkušu un iz kura nu straumēm gāzās viļņi, aizraudami viņu pašu līdzi. Pirmo reizi viņš ar bailēm juta, ka nau kungs pats pār sevi, ka šie viļņi viņu varētu aiznest, kur viņš negribētu un kur draudētu posts visai viņa līdzšinējai dzīvei . . .
Piepeši Adiņš uzlēca, apgāzdams krēslu, un aizlaidās uz savu istabu projām.
Jurat kundzes acis plati izpletās. Viņa instinktīvi gribēja mesties zēnam pakaļ, bet to dzirdēja jau caur otru istabu aizskrejam. Apjukusi, pārsteigta, viņa palika stāvam. Visas viņas domas bija sākušas pamazām riņķot, kā sen stāvējušas mašīnas riteņi stenēdami lēni sāk griezties, kad sveša roka mašīnu iekustinājusi.
Dakters, manīdams viņas uzbudinājumu un arvien vairāk ieniknodamies, bija sagrābis savus virssvārkus un cepuri un, norūkdams labvakaru, gribēja aiziet.
Atjēgdamās Jurat kundze piesteidzās viņam klāt; viņai likās, it kā zeme apakš viņas kājām grūtu uz leju un viņai nebūtu kur pieķerties; viņa satvēra daktera roku, turēdamās aiz piedurknes: «Neejat! Neejat! Briesmīgi! Ko man darīt? - Adiņš - viena, viena!»
«Vai es neesmu viens?!» viņš neviļus dusmās nokratīja nost viņas roku. «Vai tad es pats zinu, ko darīt? Kas man sacīs? Ko jūs mani prasāt, jums ir vīrs!»
«Ak - » nepatīkami aizskārta, atteica Jurat kundze. «Kādā tumsā mēs brienam! - Diendienā! - Visu mūžu uz leju - kur izeja? - Sakat, sakat! -»
«Meklējat pati! Jums ir smalkais spēks,» viņš atteica mīkstākā balsi, iežēlodamies un glaimots caur viņas lūgumu, «jūs abi dzīvojiet katrs pus dzīvi, svešnieki vienā mājā; lūkojat, ka Adiņš arī netiek jums svešnieks.»
«Jā, bet ko darīt, ko darīt? Sakat taisni, ko nākat pa pakaļdurvīm?» viņa jautāja uzbāzīgi un kaitināta.
«Pa pakaļdurvīm?! Un jūs gaidāt gatavus ceptus cāļus, kas jums mutē skrietu? Nu tad ejat pie cilvēkiem! Jūs jauna. Vecs, aprepis dakters, ko tas? Visu mūžu pa tumsu, uz leju, - kopš Džekiņa laikiem -»
«Dakter! Jūs pats tas Džekiņš?! -»
Dakters tikai nejauki uz viņu paskatījās un bija laukā, durvis nepieklājīgi aizcirzdams cieti. Viņš bēga pats no sevis.