RAINIS

ĪSPROZA

IDEĀLA DISCIPLĪNA, UN KAS NO TĀS IZNĀCA

PABEIGTS STĀSTS

Visas labi domātājas avīzes ziņoja savā laikā ar lielu prieku, un citas, mazāk labi domātājas avīzes ar mazāka prieku drukāja pakaļ ļoti zīmīgu nostāstu par neatlaidīgi krietno dienestpienākumu izpildītāju, kādu sulaini, vārdā Mārtiņu Pui, kurš, būdams par dežurētāju pie premjera nama, nelaidis iekšā pašu iekšlietu ministra biedri, tādēļ ka to nepazinis.
Viņa tuvākais priekšnieks, palkavnieks, tas vien tik varējis lietu nokārtot un, protams, vēlāk ļoti uzslavējis cītīgo un. uzticamo ierēdni par tādu parauga disciplīnu. Bet avīzes netika atstāstījušas tāļākos notikumus ar šo pašu ideālo ierēdni Mārtiņu Pui. Mums izdevies par to savākt sekošas ziņas no gluži nedroša avota; un, tā kā lasītājas mīl zināt, kas vēlāk noticies ar stāstu varoņiem, tad gribam arī beigas atstāstīt, kaut gan tās diezgan bēdīgas un pat uztraucošas.
Mārtiņam Pui, kā jau parauga ierēdnim, priekšniecības uzslava nebija vis likusi atdusēties uz lauriem, kā tas būtu noticis ar vienkāršu cilvēku, - bet bija to pamudinājusi uz vēl jo tāļāku centību. Viņš galīgi nodibinājās negrozāmā pārliecībā, ka disciplīna - nemulsināta, no šaubām nebojāta disciplīna - ir visas pasaulskārtības pamats.
«Negudrot, neprātot, tik klausīt pavēles burtam!» tā viņš vienmēr sev atkārtoja.
«Neļaut nogriezties no pavēles burta izpildīšanas ne ar kādiem blakus apstākļiem! Ne ar .draudiem, ne glaimiem, labiem vārdiem un pārliecinājumiem, ne lāstiem un pašiem velniem. Negudrot!» Tas bija ticis krietnā ierēdņa vadošais teiciens.
Reizi pats lielais priekšnieks aizejot bija noteicis krietnajam ierēdnim: «Nelaist iekšā neviena paša, lai tas būtu vai pats velns! - vai saproti, Mārtiņ Pui, suņa dēls?!»
«Saprotu, jūsu augstcaurspīdība - nelaist iekšā neviena paša, lai tas būtu vai pats velns!»
Lielajam priekšniekam bija mājās nolikti briesmīgi slepeni raksti, un tādēļ viņam likās, ka nebūs lieki vēlreiz piekodināt, lai nelaistu neviena paša iekšā, jo kas var ticēt pat nodaļas priekšniekiem un visslepenākiem padomniekiem.
«Nu, skaties tu man, Mārtiņ Pui, ka tu man to izpildītu uz mata un neielaistos ne uz kādiem izskaidrojumiem un nepadotos māņiem un viltībām; dari tik to, kas tev likts!»
«Ar prieku centīšos uz mata, jūsu augstcaurspīdība!»
Mārtiņš Pui stāv pie durvīm un nelaiž neviena iekšā: ne paša galda priekšnieka, kas grib pārrakstīt steidzamus papīrus, ne sulaiņa, kas grib priekšnieka cigārus papīpot, ne pašas cienīgās, kas grib aktīs paokšķerēt pēc vielas, ko
pastāstīt viesībās savām tuvākām draudzenēm, ne jaunkunga, kas grib drusku pagrābt no tēva naudas, ar ko cauri iet. - Mārtiņš Pui stāv tik pie durvīm un nelaiž neviena iekšā, un neklausās ne uz izskaidrojumiem, ne uz pārliecinājumiem; ne uz sulaiņa un jaunkunga draudiem, ne uz istabmeitas un cienīgās glaimiem, un pirmā bija ļoti skaista, kas nebūs lieki pieminams.
Mārtiņš Pui stāv tik pie durvīm un domā: «Negudrot!» un mierina sevi ar stingru pārliecību: «Neviens mani nepiemānīs!»
Par laiku atskrej kurjers pēc tiem briesmīgi slepeniem rakstiem, Krietnais ierēdnis nelaiž iekšā. Atskrej cits, augstāks: sakās nākam no paša lielākā priekšnieka. Mārtiņš Pui i nepaskatās. Tik daudz kārdinājumi un māņi, un vilti ir likuši viņam noprast, ka te nau vienkārša lieta, bet gluži ārkārtēja. Viņš sāk just, ka varbūt šodien izšķiras viss viņa liktens un, ja viņš šodien paliek ciets un uzticams, un gudris un nepadodas nekādiem māņiem un pārbaudījumiem, ka tad viņam atvērsies neizmērojamas laimības vārti un viņš varbūt ieies feldfēbeļa činā un dabūs 22 rubļus un 33 1/3 kapeikas algas par mēnesi un kroņa apgaismošanu. Viņš domā tikai vienu: «Negudrot! Neļaut apmānīties!»
Atskrej drīz pats prokurors, - krietnais ierēdnis nelaiž iekšā; atskrej ar automobili pats iekšlietu ministra palīgs, - tāpat. Atskrej pats lielais priekšnieks un brēc lieliski. Tāpat. Krietnais ierēdnis tikai pasmejas un nelaiž arī viņa paša iekšā; arī viņš nodomā pie sevis: «Negudrot! Neļaut apmānīties! Kas var zināt, varbūt priekšnieks grib mani tikai pārbaudīt, vai es arī protu uz mata izpildīt viņa pavēles? Viņš taču noteica nelaist iekšā neviena paša, lai arī būtu pats velns.»
«Vai tu nepazīsti mani, muļķi, suņa dēls!» brēc priekšnieks lielās dusmās.
«Kā lai nepazīstu jūsu augstcaurspīdības. No laipnās uzrunas vien jau pazīstu,» atbild Mārtiņš Pui.
«Kādēļ tad tu mani nelaid iekšā?»
«Man teikts nelaist nevienu iekšā, lai tas būtu vai pats velns.»
«Bet es pats taču tev to teicu -»
«Pats, jūsu augstcaurspīdība.»
«Nu, un tagad es to pats atkal atsaucu. Vai tu nevari sajēgt, koka gabals, suņa kāja, ko es tev izskaidroju?»
«Man teikts uz izskaidrojumiem neielaisties, māņiem un viltībām nepadoties un darīt tik to, kas likts.»
«Lai velns tevi parauj! Kādi lai te māņi un viltības?»
«Jūsu augstcaurspīdība gribiet mani varbūt tik pārbaudīt ar māņiem un viltiem, vai es arī uz māta protu izpildīt pavēles.»
Ar visām lielajām dusmām priekšnieks nevarēja atturēties no smiekliem: «Ak tu muļķis, suņa dēls; labi, labi, ka tu tā centies, algu dabūsi, bet nu laid tūlīt iekšā!»
Krietnais ierēdnis arī pasmējās laimīgi, bet iekšā nelaida.
«Jūsu augstcaurspīdība, lūkojat tagad ar glaimiem, tāpat kā cienīgā papriekšu mani lādēja un tad glaudīja ap vaigiem, un sauca par balodīti, lai es laižot iekšā.»
Tas bija par daudz arī laipnajam priekšniekam, un sacēlās tāda vētra, kura būtu noslaucījusi visu no zemes virsus, ja nebūtu beigās atrasts kādā viesnīcā un atvests palkavnieks, krietnā ierēdņa Mārtiņa Pui tiešais priekšnieks, kurš tad nokārtoja iekšā laišanas lietu.
Bet nelaime bija jau notikusi: lielais priekšnieks nebija varējis laikā dabūt briesmīgi slepenos rakstus, un, kad nu beigās pietika pie tiem klāt un devās ar vislielāko steigu atpakaļ, tad nonāca 40 minūtes par vēlu.
Bet krietnais ierēdnis Mārtiņš Pui, kurš bija pašlaik sasniedzis disciplīnu, pašsavaldīšanās un apdomības visaugstāko pakāpi, dabūja gan izmaksātu algu, medāli «Par uzcītību dienestā», bet tika ieskaitīts par slepenu biedri un palīdzētāju un dabūja izciest to lielo sodu, ko tik viņš pats vien zin.
Pēc tam par Mārtiņu Pui, krietno ierēdni, nekas vairs nau bijis dzirdams. Šo faktu nepiederīga izpaušana būtu varējusi kaitēt disciplīnas uzturēšanai.
Tā arī saprotams, ka avīzes nostāstu par krietno ierēdni atstāstīja nepabeigtu, un še tikai tas top cien. lasītājiem pasniegts pilnīgā veidā.