RAINIS

ĪSPROZA

SIRDS SOLĪJUMS

Tas bija ne šinī zemē, ne šinī laikā.

*

Viņiem nu drīz, drīz vajadzēja nākt. «Kad ziedēs persikas, es būšu pie tevis,» viņš teica.
Drīz, drīz ziedēs persikas. «Vēl tikai kāda nedēļa,» saka Andžolīna. «Paciešaties, dārgā signorina Džilda.»
«Vai viņš būs? Vai būs? Vai nenokavēsies? Tagad tādi laiki. Katru mirkli var atskanēt Garibalda sauciens, un tad viņš sekos tam, ne maniem mīlas aicinājumiem.»
«Signorina, Signorina, nešaubāties par viņu. Kas ir uzticams brīvībai, tas uzticams mīlai.»
«Tev taisnība, Andžolīna, mīļā,» - piepeši viņa piesteidzās pie kalpones un strauji viņu apskāva un noskūpstīja.
«Jā,» teica Andžolīna, «nu es arī atceros itin skaidri, ka viņš solījās ar savu sirdi būt vienmēr pie jums.» -
«Lai es kur esmu pats, mana sirds vienmēr būs pie tevis!» -
«Tie bija viņa vārdi,» apstiprināja Andžolīna, «un tas ir solījums, kuru nelauž; kas domā uz savu zemi, tas domā uz savu līgavu.»
«Nu tu runā vienos sakāmvārdos,» atjokojās Džilda - bet labi bij tie sakāmvārdi arī Džildai.
«Bepo man viņus vienmēr atkārto,» Andžolīna palika klusa un apstājās.
«Kaut nu drīzāk ziedētu tās persikas!» no sirds vēlējās abas jaunavas. -
Vai jūs zināt, kas ir persikas? Vai jūs jel reizi redzējuši, kā viņas rožaini zied?
Ak, es viņas esmu redzējis, daudz un ilgi, - diemžēl.
Nu man katru pavasaru agri, agri sirds top nemierīga, kā nesavaldāma, un, kad es viņu savaldu, tad viņa kā salauzta, sāpīgiem, nevarīgiem locekļiem. Pašā marta sākumā, kad vēl visapkārt dziļi sniegi, netīri no visas ziemas sārņiem, atmostas skaidrais skaistais sapnis par persiku ziedēšanu.
Persikas ir tālas viešņas arī Itālijā: no svešām Āzijas malām viņas turp atvestas, viņas vēl atmin savu dzimteni Persiju un saucas par persietēm, persikām; viņām siltā zeme Itālija vēl ir auksta, un, kad viņas dreb marta vējā un lietū, un sniegā, tad viņas sasilst tikai, domājot uz savu dzimteni. Nau jau arī citām dzīvībām vairāk mierinājuma kā domas uz tāļo, atstāto.
Kā mīļas viešņas viņas tiek turētas no itāļu meitenēm. Persikām līdz ir cits tautietis no Persijas - majorāns, kurš itāliski saucas par «Persia». Bet nekādu attiecību persikām nau ar majorānu: viņas jūtas kā itālietes. Viņas mēdz nošķirties kā «persica spiccacia», īstās persikas, no citām.
«Ej, skrien paskaties, cik lieli ir jau persiku pumpuri! Tur dārzā viņi tik lēni aug,» sacīja Džilda.
«Jums istabā gan jau zied kamēlija, - ne velti jūs viņu sildāt ar savu dvašu un plaucējat. Mīlā viss aši plaukst; cik vēl nesen atpakaļ Džino bij aušīgs, jautrs zēns un kā piepeši attīstījās par daiļāko un vīrišķāko jaunekli, kāds visā Tičīnā.»
«Vai tu domā, Andžolīna? - Jā? - Cik skaists! Kā
pats pavasars! Kad nu ašāk plauktu ziedi! Viņš pārāks par ziediem; viņš ašāk nāca. Varbūt viņš arī tagad ašāk atnāks? Kamēliju pumpuri arī laukā jau lieli, lieli.»
«Debess jau ir skaidra un zila.»
«Augstumā debess tumša, tumša, gandrīz tik tumši zila kā vakarā. Ezers ir zils pa vidu ar mēļām nokrāsām un tikai gar malām zaļš; kurp sniedzas kalnu ēnas. Tur laiviņa peld un bālgana svītra pakaļ velkas. Vai viņš nau laiviņā? Kā viņa visapkārt sev kaisa sudrabu un zeltu pa viņiem?»
«Kā lai viņš nāktu no tās puses? Nē, viņš nāks no Capolago.» «Kas var zināt, kur viņš tagad ir?»
«Kalni vēl drūmi un brūni.»
«Nē, lūk, lūk, tur zaļi plankumiņi, tie ir jauno kastaņu pumpuru asni, kas spiežas laukā no brūnajiem zariņiem. Drīz, drīz!»
«Šodien Ruvigliana's meitenes atnesa atkal pilnus klēpjus vijolīšu un prīmuļu.»
«Prīmuļu jau pilnas visas pļavas. Es viņas negribu, dzeltenas spīd, kā karabinjeru pogas. Lai nenes vairs.»
«Mazā Pepīna iedeva alikantes zariņu, smaršo saldi, kā pirmā pavasara mīla.»
«Bet kādi viņai lieli dzeloņi! Ak, Andžolīna, kādēļ viņš vēl nenāk?»

*

Andžolīna skrien ik dienas skatīties, cik lieli ir persiku pumpuri. Signorina Džilda no nepacietības gluži sasirgst un liekas gultā: varbūt tā ātrāk sagaidīs? Nevienu gadu vēl pumpuri tik lēni nau raisījušies. Istabas kamēlijai
Džilda vienu pumpuru atvērusi agrāk, un viņš krāšņi rozā uzziedēja, bet to pat dienu arī nokrita.
«Signorina, signorina,» teica biedinoši Andžolīna, «kad tik nenotiek kāda nelaime! Jūs zināt, cik vārīgs ir kamēlijas zieds: viņš, kā mīla, nepanes, ka viņu aiztiek.»
«Ak, Andžolīna, es ilgāk nevaru izturēt.»

*

Piepeši laiks iestājās silts. Ezers siltiem, zaļiem viļņiem aplaistīja krastus. Gaiss siltām, velganām pūtēm glāstīja kalnus un vēdināja dzīvinošas vēsmas Džildas logos; saule cauru dienu staigāja skaidrās debesīs un lūkojās katrā persiku pumpurā.
Andžolīna ieskrēja Džildas istabā: «Ir! Ir! Iesim laukā skatīties!»
«Vai Džino ir?» uzlēca Džilda.
«Pumpuri zied! Pumpuri zied! Tur lejāk, pie ezera, visi koki iesārti, pilna leja kā piebērta!» un viņa izskrēja ārā.
No uzbudinājuma trīsēdama, Džilda sāka steidzīgi ģērbties. Andžolīna atkal ieskrēja. Steidzīgo skriešanu un saukšanu sadzirdusi, ienāca Džildas māte, signora Asunta.
«Kurp tu tā steidzīgi iesi? Ko tu tā viņu vedini, Andžolīna?»
«Es iešu skatīties. kā ielejā zied persikas.»
«Tu saaukstēsies, meitiņ, pašulaik sniegs sāka snigt. Vai tad tu, Andžolīna, neredzēji un neteici?»
«Es nemaz nemanīju,» atteica Andžolīna.
«Lai ir sniegs! Rozā ziedi nekad nau tik skaisti kā baltā sniegā, zvaigznes nekad nau tik spožas kā tumšā naktī,» - un Džilda tik turpināja ģērbties.
«Kā jūs iedomājāties, ka persikas jau zied? Koki vēl gluži kaili,» teica māte.
«Te pie mums vēl nezied, bet pie Sandomenikas jau visa leja pilna ziediem. Koki vēl kaili, bez lapām, bet zaļo lapu vietā ir sarkani pumpuri,» iebilda Andžolīna.
«Es gribu redzēt pirmās persikas ziedam, es gribu redzēt! man vajga! - Nāc tu arī līdzi, māmiņ,» lūdzās Džilda.
«Zinu, zinu, meitiņ,» skumji teica signora Asunta, «kad ziedēs persikas, viņš solījās nākt. Zinu tavu noslēpumu. Tu pati esi kā tas persiku koks, - vēl tu neesi laidusi lapiņas, jau tu traucies ziedēt gaišiem, sārtiem ziediem.»
«Māmiņ, vai es jauni daru? Mana sirds staro tik gaišiem, skaidriem stariem.»
«Meitiņ, tu vēl tik jauna: jums abiem jāpagaida, kamēr beigsies šie kari un Džino pārnāks mājās. Kamēr Roma būs iekarota.»
«- Kamēr Roma būs iekarota un mūsu lielā Itālija vienota, jā, jā - bet vai viņš nau mana Roma? Un vai mēs vienoti neesam mazā Itālija? - Nākam lūkoties persikas ziedam!»
««Sniegs uz ziediem, sniegs uz mīlas», saka veci ļaudis,» noteica signora.
«Nē, māmiņ, ne sniegs uz ziediem, bet rožu lapiņas uz sniega. Sniegs noies, ziedi paliks,» un smiedamās abas meitenes aizskrēja.

*

Kur vien meitenes gāja - pa šaurajām ieliņām, gar stāvajiem akmeņu žogiem, pa mazo bruģēto ciema laukumiņu - visur viņas redzēja plānu skaisti baltu sniega kārtiņu; uz kokiem, uz puķēm, uz jumtiem, visur baltas mirdzošas pārsliņas. Tāds pārsteigums! - Meitenes izgāja uz klinšu celiņa, visi kalni savādi balti, - lielais kalns melns ar baltiem sniega plankumiņiem spilgti atceļas no zilā apvāršņa. Klēpī kalnam ciemi un mājas melniem un sarkaniem jumtiem. Kalnam pāri, pa vidu, gar malām migla un mākoņi, bālgani un zilgani. Iznāk saule, viss spilgts un skaidrs, un žilbinošs smaida pretī Džildai un viņas cerībām.
Ašiem soļiem uz persiku leju, kājas šur tur slīd no neparastā sniega gluduma, akmentiņi drūpot krīt lejā.
«Cik skaidrs gaiss! Var skaidri saredzēt viņpus ezera visas mājas un logus. Tas ir vecā Bianchi nams.»
«Es dzirdu, kā akmeņlauzēji krauj akmeņus laivās tur viņpusē.»
«Cik skaists ir ezers! Zili zaļgans tumšs ūdens; kur ēnas krīt, tur violeti atspīdumi. Gluds un caurspīdīgs kā venēciešu glāze, malas ieslēgtas baltā sudrabā.»
«Lūk, mēs esam jau atskrējušas! Te jau ir persiku leja!»
«Viss plašums balts un rozā!» mazā Džilda neviļus plaukšināja rokām. «No visām pusēm no kalna lejā līst rožainas upes, un ūdeņi, pret klintīm šļākdami, met baltas putas. Tur paceļas melnas klintis, un rozā un balts viņām pāri veļas.»
«Persiku kokiem visiem vēl kaili zari, bez lapām, apakšā sniegs un melnos zaros sarkani ziedi, - cik savādi un skaisti,» domīgi noteica Andžolīna. «Kā sarkankrekļi garibaldieši uz melniem Abruzz'u kalniem.»
«Cik spoži un cēli izšķiras tur viens sārts persiku koks no baltā sniega pret zaļo ezeru, balts, zaļš, sarkans, - ziema, pavasars, vasara! Viss vienā skatā! -. Tā mums nāks vienā skatā pēc ziemas ziedonis un tūdaļ vasara! Un lūk: zaļš, balts, sarkans, tās jau mūsu Itālijas krāsas, - vienā skatā nāks viss, arī viņš, arī viņa.»
«Kā jums, signorina Džilda, izliekas sarkanie ziedi uz baltā sniega? Man liekas, kā sarkani asins pilieni uz baltā palaga, kur guļ mans Bepo.»
«Ak, nē, tās ir rožu lapiņas, ko Aurora kaisījusi uz kāzu gultas palagiem.»
«Ak, jā, skaisti tā gan, ak, jā!» nopūtās Andžolīna.
«Lūk, uz persikām uzsnidzis sniegs, un tās brīnās: «Kas tas tāds? Tik auksts viņš ir, mēs viņu sasildīsim ar savām sārtām liesmām.» Lūk, kā visapkārt sniegs kūst un izzūd!»
«Signorina, iesim atpakaļ mājās, ka jūs nesaaukstējaties. Nu jau mēs redzējām.»
«Kā visa aina aši pārvēršas! Kalni top aizvien melnāki, jo lejāk, jo tumšākas krāsas, bet kalnu gali liekas jo gaišāki balti, kā cerības - jo gaišākas, jo tuvākas saulei.»
«Man top jo baigāk, jo tālāk; iesim!»
«Andžolīna, lūk, kā atveras kalnu vārti! Kalni, kas sastājušies ap ezeru, atkāpjas, gaisma plūst iekšā pa vārtiem! Lūkosimies, lūkosimies tālāk, kas tur tanīs vārtos, kas aiz vārtiem!»
«Ak, viss top tālāks un tālāks, acis nespēj saredzēt tālumu, kurā tu vēlies redzēt to vienu.»
«Es viņu redzēšu, es viņa sirdi jutīšu pie savas sirds, - persikas zied, visas lejas zied, mana sirds zied. Andžolīna, mana mīļā!»

*

Mazā Pepīna skrēja pa klinšu celiņu, ka klabēja vien koka tupelītes. Jau no tālienes viņa sauca:
«Nākat mājās, signorina Džilda! Pārnāca! Pārnāca!»
Skrienot nokrita koka tupelīte. Jums jāzin, ka šīs graciozās, mazās tupelītes, «cokoli» viņas sauc itāļi, uz kājas turas tikai aiz ādas lentītēm, kas pārstieptas pār kāju pirkstiem. Uz mirkli Pepīna apstājās.
«Nu nāc ašāk! Kas pārnācis? Vai Džino?»

*

Pusceļā viņas sastapa Bepo. Tam bija rokā skaists rozā persiku zars. No priekiem iekliedzās Andžolīna un, aizmirstot uz mirkli cienību pret savu kundzi, metās ap kaklu Bepam.
Bepo, pār visu seju smaidīdams, tomēr neaizmirsa savu kareivisko izturu; Džilda satvēra viņa roku.
«Vai Džino vēl augšā pie mamas? Vai jūs abi reizē atbraucāt? Vai Džino nokusis?»
«Mēs esam še abi, - cik vien varam būt,» atbildēja uz visiem jautājumiem Bepo savādā, nenoteiktā balsī. Visa viņa seja bija pārvērtusies, prieks viņā cīnījās ar nopietnību, dzijas sēras likās visu pārvaram. Meitenes savā
priekā to daudz neievēroja, domāja, viņš noguris no ceļa, nemanīja arī viņa neveiklo, nenoteikto valodu.
«Ak, iesim ašāk pie Džina,» steidzināja Džilda, «varbūt viņš man nāks pretī!»
«Viņš ir tev nācis pretī,» klusi iebilda Bepo, «nesteidzaties tā, signorina.»
«Kā lai es nesteidzos?» smējās Džilda. «Tu viņa draugs un apkopējs, vai tu arī nesteidzies, kad viņš tevi gaidīja?»
«Nesteidzaties, signorina Džilda, jums laika daudz, ļoti daudz. Viņš ir gan steidzies, lai izpildītu savu solījumu persiku ziedos pārnākt. Jums būs jāmācās paciesties, ne steigties,» grūti gāja Bepam valoda.
«Kas tās tādas par runām? Ko tu tā stosties? Kas ir ar Džinu noticis? Vai viņš ievainots? Tad jo ašāk jāsteidzas mājās, Es viņu kopšu. - Lūk, Andžolīna, kā Džino izpildīja savu solījumu: kad ziedēs persikas, es būšu pie tevis!»
Bepo gribēja ko teikt un nostājās stingrā kareiviskā pozā, bet piepeši viņš nokrita ceļos un, sagrābis Džildas rokas, sāka skaļā balsi raudāt, aizmirsdams visus savus pienākumus un pieklājību.
Džilda tagad tikai atjēdzās un atmodās no sava sapņa, - tad Džino bij miris. Piepeši nogrima kaut kur dziļumā visas persikas, līdz ar kalniem un ezeru, un sauli. Viņa neiekliedzās, viņa nesakustējās. Viņa bija piepeši pārcelta citā pasaulē; gar šo pasauli viņai nebija vairs daļas ne priekos, ne bēdās, arī ne bēdās. Tad viņa sadzirda kā no tālienes svešu balsi.
Bepo bij piecēlies, atkal pilnīgs kareivis, un teica: «Džino ir še, viņš savu solījumu nau aizmirsis; viņš savās miesās nevar būt še, jo viņa miesas atdotas zemei, atbrīvotas vienotas Itālijas zemei, un guļ mūžīgā Romā, kuru viņš atbrīvoja. Bet viņš sūta tev, lai būtu mūžīgi pie tevis -» Bepo balss aptrūka, bet tūdaļ viņš atkal turpināja. «Viņam nepatika būt pie tevis tikai garā, no vēsām augstām debesim noskatīties uz tevi še zemes virsū; viņš vēlējās būt pie tevis tuvāk -»
Džildas acis piepeši uzliesmoja.
«Ko tad? Kā tad var būt tuvāk?» iesaucās Andžolīna nesaprašanā.
«Viņš sūta tev - savu sirdi, ko lika man izņemt no viņa krūtīm un nodot tev,» viņš izņēma mazu vīstoklīti un nodeva to Džildai līdz ar persiku zaru.
Džilda rokās turēja savu dārgāko. Piepeši atraisījās viņas stingums, un viņa sāka raudāt; viņa bij atgriezusies atkal šinī pasaulē pie Džina sirds.

*

Tas bija ne šinī zemē, ne šinī laikā.
Izpildīts bija sirds solījums.