RAINIS

ĪSPROZA

ANŠELIS, KALPAZĒNS

PĒC KĀDA ŠVEICIEŠU SKOLOTĀJU NOSTĀSTA

Kas viņu pirmoreiz redzēja, tas nodomāja, ka viņš gan ir cēlies no kādas punduru dzimtas. Uz mazajām miesiņām bija uzvāzta varena galva ar sarainiem matiem; seja bija neglīta, acis parasti lūkojās uz teju, it kā nevarētu panest apkārtējo gaismu. Kad es vēl piemetināšu, ka viņa locekļi bija sabāzti drēbēs, kuras bija aprēķinātas vēl ilgai augšanai, tad te jums būs Anšelis visā savā nabadzībā.
Kas mani visvairāk pārsteidza pie šā cilvēciņa, nebija viņa savādais augums, arī ne viņa savādais apģērbs: tas bija viņa apspiestais gars, kas parādījās visā viņa būtnē.
Pirmās piecas nedējas, kuras viņš pavadīja manā skolā, es viņu nekad nedzirdēju smejamies. Un turklāt tas mazais vīrs bija taisni vienpadsmit gadus vecs. Vienpadsmit gadus vecs un vairs nesmejas! Te bij ko pārdomāt! Es dabūju zināt, ka Anšelis palicis bez vecākiem un pie kāda zemnieka pats sev pelnīja maizi. Manā skolā bija vēl vairāk kalpabērnu, kas arī bija aizdoti pie saimniekiem, bet tie taču varēja smieties un būt priecīgi. Kādēļ tad Anšelis ne?
Taisni noprasīt es negribēju; viņš man arī nebūtu atbildējis. Es tikai apņēmos ar Anšeli vienmēr laipni apieties; es arī nekad viņu nemodināju, kad viņš šad un tad kādreiz skolā nokāra galvu un aizmiga. Bēdīgs liktenis! Un taču arī Anšelim atnāca reiz priecīgas stundas.
Pa vasaras laiku es lielu daļu no skolas mācības stundām noturēju mežā, un tur es reiz redzēju, ka Anšelis bija jautrs ticis. Tas bija vingrošanas stundā; es bērniem liku lauzties uz mīkstās, sūnainās zemes. Cik cieti puikas saķērās! Kā krūtis cilājās sacīkstes piepūliņā! Anšelis, pats būdams mazs, dabūja arī tikai maza auguma pretiniekus; viņš nometa visus zemē.
«Vai tu gan gribi tikt par pirmo stiprinieku, Anšel?» es viņam uzsaucu uzmudinādams.
«Par ko ne?» viņš atteica un devās uz izveicīgāko un stiprāko vingrotāju.
«Nāc ar mani lauzties!» teica Anšelis.
Visapkārt atskanēja skaļi smiekli.
«Anšelis grib lauzties ar viņtēvu Pēteri! Vai dzirdat to joku! Anšelis!»
«Anšel, saki, kurā vietā tu gribi vislabāk nokrist zemē?» Pēteris zoboja.
«Tur lejā pie ozola ir labi un mīksti,» teica kāds zēns, kurš nupat vēl tur bija nogāzts.
Bet Anšelis neļāvās iebaidīties. Viņš sagrāba savu pretnieku, liela auguma puiku, kurš tīri joka pēc - kā viņš sacīja - darīšot Anšelim patikšanu un iešot ar viņu lauzties.
Anšeļa ģīmis bija viss sarkans; viņš bija noskaities. Pēteris gribēja Anšeli pacelt augsti gaisā, kā rotaļiņu, un tad to lēni nolaist zālē uz muguras. Tā viņš bija lielījies. Bet kas tad bija tas? Viņš nevarēja Anšeli pacelt ne par plaukstas platumu. Anšeļa sejā bija nopietnība un niknums. Ar tādu lielu spēku, kādu nemaz nevarēja iedomāties tanī mazajā pundura ķermenī, viņš garo Pēteri pacēla gaisā un smagi novēla uz muguras zemē. Mēs visi palikām kā bez valodas.
Gluži izbrīnējies, piecēlās garais Pēteris. Nevienas skaņas nebija visapkārt mūsu pulkā. Tāds iznākums bija pārāk negaidīts. Bet kad jūs būtu redzējuši Anšeli! Viņa krūtis vēl cilājās un elsoja no piepūliņa, elpa gāja alpiem. Bet acīs bija ieviesies lepns, uzvarpilns mirdzums, un, savādi, citkārt tik drūmās acis bija tapušas skaistas no prieka, kas no viņām laukā smējās.
No tā laika Anšelis tapa jautrāks. Viņā sāka pamosties it kā kāds atturēts dzīves prieks. Jo no šī laika sākot, viņš biedru starpā sāka baudīt zināmu cienību. Arī bagātie saimnieku dēlēni sāka pieaicināt viņu klāt pie saviem uzņēmumiem un nedarbiem, un Anšeļa balsij bij nu svars šinī sabiedrībā. Kā šī cienība darīja iespaidu uz visu kalpazēna būtni!
Prieks par šo cienību bija Anšelim kā atdzīvinoši saules stari, un puika dienu no dienas it kā vairāk atkusa. Viņā sāka kustēties it kā klusa cerība tam, ka arī viņš ticis uz priekšu un varēs uzrāpties uz augšu. Viņš it kā zagšus palūkojās iekšā kādā skaistā zemē, Tagad dažreiz varēja dzirdēt viņu smejamies. Tie vēl nebija īsti, sirsnīgi bērnu smiekli, bet īsi un sausi. Tomēr, lai kā, Anšelis taču smējās!
Tad nāca pārgrozība.
Tas saimnieks, pie kura Anšelis bija salīdzis, piepēži nomira, un viņa saimniecība izputēja. Kāds cits saimnieks; no attālākām mājām, apņēmās Anšeli pieņemt pie sevis. Saimniekam gan īsti bija vajadzīgs pilns pieaudzis kalps, bet viņš nodomāja, ka zēns viņam varēšot izpildīt pilna kalpa vietu. kad Anšelis no manis atvadījās, viņa
lūpas bija spītīgi sakniebtas, acis lūkojās drūmi. Sāpes, pret kurām viņš cīnījās, viņš dūšīgi. nospieda un neizrādīja. Viņš bija atkal tas pats agrākais spītīgais, sarūgtinātais Anšelis.
Kad viņš sēdēja sava jaunā saimnieka ratos, lai brauktu uz jauno darba vietu, viņš mums nosauca īsu: «Veseli paliekat!» Tad rati aizbrauca. Anšelis nevienu reizi neatskatījās atpakaļ. Viņa skolas biedri bija viņu pavadījuši un nu skumji noskatījās viņam ieapakaļ. Savādi izskatījās Anšeļa sīkais pundura augums blakus milzīgajam zemniekam, kurš puiku aizveda.
Dienas nāca un gāja.
Bija saulainas dienas, kuras mums drīz vien lika Anšeli aizmirst. Es tikai atgādājos, kad skolā saules stars uzmeklēja to vietu, kur agrāk Anšelis bija sēdējis. Tad man vienmēr ienāca prātā, vai gan Anšelim arī saule spīd mīlīgi un silti? Bet saules stari arvien retāk uzmeklēja viņa vietu, un drīz pati vieta tika ieņemta no jauna skolēna.
Te vienu ritu, kad gribēju iet klasē. es redzēju pie durvīm pieslējušos mazu, panīkušu zēna tēlu; tas bija Anšelis.
Man pārskrēja auksts un karsts pa muguru. Kas viņu tik ātri atkal atvedis pie mums atpakaļ, es jautāju. Viņš neatbildēja. Bet skatienu viņš man uzmeta, - savu mūžu es neaizmirsīšu šo skatienu. tik rūgtu, tik apsūdzošu. Tad Anšelis likās atceroties mana jautājuma. No viņa krūtīm izspraucās ar mokām briesmīga apsūdzība: «Es nevarēju vairāk izturēt!»
Ko es vēlāk izdabūju no viņa, tas pilnīgi attaisnoja šo apsūdzību - «es nevarēju vairāk izturēt!».
Pulksten četros no rīta - bija ziemas laiks - Anšelim vajadzēja jau celties augšā un līdz pulksten astoņiem strādāt smagu kalpa darbu. Astoņos viņam vajadzēja iet skolā, un tur atkal bija stingrs skolasdarbs, ka es vēlāk varēju noredzēt no Anšeļa skolas burtnīcām. Pēc skolas
ap pulksten četriem pēc pusdienas sākās atkal kalpa darbi, un tikai ap desmitiem mazajam moceklim bija brīv doties uz dusu. Un to vajadzēja izturēt zēnam, kurš miesīgi un garīgi bija maz attīstījies un turklāt vēl tika vāji barots.
«Es nevarēju to vairāk izturēt!»
Tagad Anšelis atkal sēd manā klasē, savā vecajā vietā. Bet, kad man nākas skolas bērniem paskaidrot, cik gudri un taisnīgi dievs pasaulē visu ir iekārtojis, tad es nekad neskatos uz mazo Anšeli; citādi es varētu vēl ko izteikt, par ko es vēlāk nevarētu atbildēt.
Pavasaris nu arī jau atnācis, un priekšpusdienās saule iespīd arī skolas istabā. Lēni viņa slīd pār soliem un mirdz bērnu gaišmatainās galviņās. Kad viņa nonāk līdz Anšelim, man rādās, ka viņa tad spīdētu vēl sevišķi, ka austu mocekļa spīdumu ap Anšeļa galvu.