RAINIS

ĪSPROZA

SKAISTULES BĒDĪGAIS GALS

NO KASTAŅOLAS STĀSTIEM

Pačekam bija radniece - sievas māsa.
Mēs tikām viņu vēl redzējuši un esam par to ļoti apmierināti. Es varbūt varētu teikt vairāk - laimīgi, jo Ritimeiers savās vēstulēs kaut kur saka, ha esot viena no lielākām laimēm cilvēkam - redzēt skaistus cilvēkus. - Pačeka sievas māsa bija ļoti skaista. Es tik skaistu sirmgalvi nebiju un neesmu nekad vairs redzējis un neceru arī, ka tādu jelkad redzēšu savā mūžā.
«Sirmgalve, - vecenīte!» varbūt dažs iesauksies, «mēs bijām domājuši, ka būs runa tiešām par skaistuli!»
Kas tā domā, lai tālāk nelasa ne šo īso stāstiņu. Būs runa tiešām tikai par sirmgalvi un par vecenītes mūža galu; stāsts arī neaizķers to laika sprīdi, kad vecenīte bijj vēl jauna un skaistule vārda pilnā un vispāratzītā nozīmē. Vispār jau vecus nemēdz atzīt par skaistiem, kaut gan Mikel-Andžella «Radītājs», sirmais negantais vecis, kas nes savā klēpī pasauli un, pacēlis roku, pavēl tapt visumam, - kaut gan šis sirmais radītājs varētu konkurēt pat ar rāmo Belvederes Apollonu.
Bet lai nu ta jautājumu apsver citi, kas kompetentāki.
Viņa bija vidēja auguma, bet ļoti proporcionēta, tā ka izskatījās labāka, nekā patiesībā bija. Tikpat proporcionēti bija viņas sejas panti, - liela saskaņa ārējā, kas lika slēgt uz lielu saskaņu iekšēju. Noskaidrots, dziļš miers, norimušas visas straujās dziņas un kaislības, harmonija ar pasauli un sevi, piedošana un labsirdīga nolūkošanās uz visiem cilvēkiem, un reizē tāds cēlums un tāda neaizskaramība un nepieejamība, kādi redzami tikai vecās klasiskās dievībās.
Viņa arī bija dzimusi, cik atceros, Sabīnu kalnos, no senas romiešu cilts, un dzīves straume viņu nez kā bija atnesusi un izmetusi krastā tāļajā Tičīnā, mazā osteri? con alloggio.
Terēzas kundze bija gluži baltiem matiem, bet svaigu,- drusku iesārtu sejaskrāsu, melnīgsnēja. Visa seja likās starojam no laipnā smaida; bet varbūt arī starošana nāca no melnajām, spožajām acīm.
Grūti bija pateikt, cik veca viņa ir, - varbūt 30 vai 40, vai 50 gadu; patiesībā, kā vēlāk dzirdēju no paša Pačeka, viņai bija pāri piecdesmitam. Viņas kustības bija gan cēlas un cienīgas, bet tomēr dzīvas, un tās lika viņai izskatīties jaunākai. - Pie Pačeka Terēzas kundze atnāca diezgan reti, vismaz mēs redzējām viņu reti. Aizejot viņai aizsūtīja līdzi mazu pakiņu ar nez kādām lietām. Pačeks ar Terēzas kundzi sarunājās laipni, bet bez saviem parastajiem jokiem, grimasēm un žestu bagātības. Vēlāk, atmiņā, man izlikās, it kā būtu redzējušās kādas apslēptas bailes Pačeka attiecībās pret viņu. Bet var jau būt, ka es pats tik tā iedomājies to novērojis pēc tam, kad es jau biju dzirdējis par skaistules bēdīgo galu un neviļus sev šo to sakombinēju savā fantāzijā. Bet var arī tā būt, ka mana fantāzija netika līdz patiesībai.

*

Kad mēs iepazināmies ar Terēzas kundzi, Pačeka sieva bija jau mirusi. Arī viņa bija skaista bijusi, kā vēl redzējām lielajā viesu istabā viņas palielināto fotogrāfiju pie sienas: pilnīga kundze, kupliem matiem, enerģisku sejas izteiksmi, lepnu smaidu krokotās lūpās, ap muti mazu švītriņu, kas man ne sevišķi patika.
Par savu mirušo kundzi Pačeks šad tad stāstīja, bet manāmi atturīgāk nekā par citām lietām. Te viņa mēgusi sēdēt, tur gulēt, tur atpūsties, - tā kundze likās mazāk staigājusi un vairāk citiem likusi staigāt, - starp tiem citiem sevišķi Pačekam. Tāds vismaz bija mans iespaids no Pačeka nostāstiem, un tas lika saprast, kādēļ Pačeks, kurš bija labs stāstītājs, labāk stāstīja par citiem tematiem.
Vienu reizi tikai Pačeks stāstīja garāki par savu kundži, - nekad viņš to nesauca: mana sieva, mia moglie, bet vienmēr: mana kundze, mia signora. Šis gadījums nostāstam bija pie matiem pievilkts, vārda tiešākā nozīmē: pie matiem pievilkts.
Aspazija ik nedējas mēdza mazgāt savus kuplos matus, kuros salasījās putekļi, pastaigājoties Lugānas un Kastaņolas toreiz vēl neslacinātās ielās. Tagad gan ielas slacina ik dienas, bet mani tas no vienaldzības neizved, jo, kad es arī eju bez cepures, kā parasti, putekļi neatrod matu, kur apsēsties, es daru to par spīti.
Reiz Pačeks bija novērojis, ka Aspazija mazgā matus, un bija par to uzsācis garu un pārmetumu pilnu sarunu. Kādēļ matus vajagot darīt slapjus? Tas matus varot atmiekšķēt, un tie sākšot vēl pelēt un noiešot. Kā esot ar sīpolu lakstiem? Kad dabonot slapjumu, tad pūstot un sīpolu garša maitājoties. Ar ķiplokiem esot vēl bīstamāk. Un jāsaka, ka sīpolu un sevišķi ķiploku ziņā Pačeks bija liels lietpratējs, un tur viņa zināšanām varēja pilnīgi uzticēties. Par viņa lietpratību liecināja jau stiprā sīpolu un ķiploku smaka vien, ko izstrāvoja viņa personība diezgan ievērojamā tālumā - uz trim četriem soļiem visapkārt. Tāds tālums apmēram arī astrālai aurai, ko izstarojot daži cilvēki, bet es ceru, ka tie tad nau ķiploku ēdēji.
Kad Aspazija teicās matus izžāvēt saulē, tad Pačeks to uzņēma ar manāmu nepatiku: sauli viņš necieta, un vai tad neesot redzēts, ka stipra saule tūlīt pēc lietus izvārot lakstus un četrioļus, un padžoļus, un daudz citus vārīgus stādus.
Vai tad pēc matu mazgāšanas neuznākot briesmīgas
galvas sāpes? Tāpat kā pēc liela vēja? II vento fa mal di testa - vējš dara galvas sāpes, viņa pastāvīgais teiciens, arī tad, kad galvas sāpes viņam varēja būt cēlušās no Marselas vīna - vismaz pēc mūsu uzskata.
Uz to Pačeks dabūja atbild:, ka Aspazija nebaidītos no tādām galvas sāpēm un ka viņa mazgājot sev matus katru nedēju reizi.
Tā bija Pačekam tik negaidīta atbilde, ka viņš tikai plaukstas sasita.
Par brīdi viņš tika: izdvesa: «O che barbari, che barbereschi sono questi russi!» (Ak, kas par mežoņiem, kas par barbariem ir šie krievenieki!)
Un tad viņš teica vienu lielu vārdu par savu nelaiķi sievu, pareizāki, kundzi; un tam vārdam sekoja vēl daži nostāsti par mirušās kundzes daudzējādām labām un slavējamām īpašībām.
«Četrdesmit gadus,» teica Pačeks, «četrdesmit gadus es ar savu kundzi, tas ir, mana kundze ar mani nodzīvoja kopā, un mēs nodzīvojām mierā un labā netraucētā saticībā, it sevišķi no manas puses, - to es jums varu apgalvot, - un tomēr - nevienas reizes es netiku redzējis, ka mana signora būtu jelkad mazgājusi savus matus ar ūdeni, - nekad, nekad, visos četrdesmit gados laulības dzīvē!»
Pačeks to teica tik svinīgi, ka neviļus bija jātic.
Bet neviļus arī acs paskatījās uz nelaiķes kundzes portreju ar kuplajiem matiem lielajā rāmī pie lielās istabas labākās sienas, un acs neviļus ietrīsējās: labi, ka no kundzes kuplmati ir še tikai portrejā.
Aspazija sāka skaļi smieties. Pačeks jutās ļoti apvainots: viņš nodomāja, ka šaubās šie barbari, vai nu par to, ka nelaiķe tiešām tik ilgi galvu nemazgājusi, jeb vai par to, ka viņa tik ilgi ar Pačeku sadzīvojusi mierā un saticībā.
Lai izgaisinātu šīs nepatīkamās šaubas, Pačeks sāka stāstīt par kundzes labām īpašībām un norādīt uz katru stūrīti un kaktiņu, kur viņa vai nu darījusi to un to, vai likusi darīt.
Visus mēbeles gabalus viņš it kā piesauca par lieciniekiem: te viņa sēdēja, un tur viņa sēdēja! Vienam vecmodīgam krēslam viņš noņēma nost sēdamo spilventiņu, un tad parādījās koka vāks uz apaļa cauruma. Kad Pačeks gribēja arī vāku noņemt, es pateicos par laipnību un to noraidīju, jo nopratu, kāds nolūks bijis krēslam ar caurumu un vāku. Bet Pačeks teica: «Nekas, nekas! - Lūk, te viņa mēdza sēdēt vajadzības gadījumā.»
Signora Terēza dzīvoja Kasaratē, lejpus Kastaņolas minūtes divdesmit, pie Lugānas ezera pašas krastmalas. Tur bija kāda gaļas tirgotava, kur mēs šad un tad iepirkāmies, un maza ristorante con alloggio. Šinī restorantā viņa bija noņēmusi mazu istabiņu, kur dzīvoja viena pati bez apkalpotājas. Tā varēja notikt tā nelaime, kas viņu piemeklēja un par kuru dabūja ļaudis zināt pārāk vēlu.
Par šo nelaimi ar signoru Terēzu mums pastāstīja ne pats Pačeks, bet Karolīna Kapelli. Mēs to laiku bijām jau aizgājuši no Pačeka dzīvokļa un mitām kādā istabā pie Karolīnas, Karolīna bija vēl labprātīgāka stāstītāja nekā Pačeks, un mēs tikām iesvētīti visas lietas sīkumos. Es labprāt pateiktu jums pāris vārdus par Karolīnu un viņas aso mēlīti, un lielām, gandrīz izsmejošām zināšanām vietējās apkārtnes mācībās, - bet es domāju, ka neatradīšu šobrīd diezgan dzirdīgas ausis un pietiekošu uzmanību tādām ziņām, jo cienījamais lasītājs gribēs vispirms zināt, kas tad noticis ar signoru Terēzu.
Un man atkal tā gribētos attālināt to momentu, jo nau jau nekas labais stāstāms.
Kad nu jāstāsta, tad teikšu labāk uzreiz visu vienā vārdā: signora Terēza sadega savā istabā.
Kā tas notika?
Tas notika tā, pēc Karolīnas ziņām.
Agri no rīta mazajā viesnīciņā kalpone sajutusi deguma smaku, tā kā degtu kas vilnains vai kā būtu kas piededzis, vai gaļa cepta. Kalpone nodomājusi, ka gaļas pārdotavā kas piededzis un nepiegriezusi tam vērības. Vēlāk tomēr manījusi, ka deguma smaka esot viņu pašu viesnīciņā, uz trepēm. Uzkāpusi augšā un nu redzējusi, ka melni nejauki dūmi vilkušies tievās švītriņās no signoras Terēzas istabas. Kalpone nodomājusi, ka varbūt petrolejas lampa kūpējusi, un pieklauvējusi pie kundzes durvīm. Atbildes nebijis: vai kundze nebūs no petrolejas gāzes apģībusi? Vai no nejaukiem kvēpiem noslāpusi? - Karolīna sevišķi baidījās no kūpošas un kvēpinošas petrolejas lampas, jo atcerējās, kā viņas vīrs reiz dzērumā - un tas gadījās diezgan bieži - bija gandrīz visus aizkvēpinājis uz viņu sauli.
Arī mēs atminējāmies labi, kādi mums bija piedzīvojumi ar petrolejas ķēķi: reiz bijām aizrunājušies par kādiem dzejas problēmiem un aizmirsuši petrolejas ķēķi un gatavojamo pusdienu, un nemaz nedomājām, ka arī ķēķim un petrolejai ir savi problēmi. Ķēķis bija sācis kūpēt un kūpējis tik ilgi, kamēr dūmi nākuši pa durvīm un kaimiņi atskrējuši dzēst ugunsgrēku mūsu dzīvoklī. Ar kaunu mums bija jāatzīstas kaimiņiem, ka bijām aizrunājušies, un to pat mums neticēja. Un ar kaunu mums bija jāliek balsināt viss ķēķis un koridors uz kaimiņu dzīvokļiem.
Signora's Terēzas istaba bija aizslēgta. Saimnieks negribēja durvis maitāt uzlaužot. Mūķīzeru neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās piedāvāt, bet viens deva gudru padomu: iegrūst iekšā Terēzas istabā atslēgu un atslēgt durvis ar citu atslēgu.
Pirmais, ko manīja istabā ienākošie, bija nejaukais gaiss: dūmi, gāzes, spirta, petrolejas un - apdegušu drēbju un gaļas smaka. Kalpone teica, ka viņa jau no paša rīta manījusi gaļas smaku, bet domājusi, ka vainīga gaļas pārdotava. Neviens viņas teikumu neapstrīdēja, bet meita to tomēr neatlaidīgi atkal un atkal apgalvoja. Arī citi savus apgalvojumus uzturēja spēkā ar lielu pārliecību.
Signora Terēza gulēja gultā; viņas seja bija pārklāta ar kādu melnu, sadegušu lupatu, laikam ar palaga malu. Kad atklāja seju, rādījās apdegusi melna masa, mati apsviluši, briesmīgs skats - skaistās sirmgalves vietā.
Lampa bija apgāzta, petroleja pārplūdusi pār gultu, zemē gulēja sasistais cilindris un tukša spirta pudele. Nelaiķe tātad pa miegam bij apgāzusi lampu un pati sevi aizdedzinājusi. Kā viņa nebija uzmodusies?
«Kas tur par brīnumu?» teica kalpone, «viņa bija stipri piedzērusies un dzērumā nekā nemanījusi! - Re, kur vēl pēdējā pudele, ko dzērusi!»
Kad ļaudis vēl vairāk izbrīnījās, ka signora Terēza dzērusi, tad saimnieks savukārt to apstiprināja, pastāstīdams, cik pudeles un kādu dzērienu viņa ik dienas dzērusi un ka viņa dabūjusi vienmēr liķierus no signor'a Morandotte. Un Morandotte - tas jau bija mūsu Pačeks!
«Kā tad mēs par to nekā nezinājām?» brīnījās un kreņķējās ļaudis, bet it sevišķi vecenes. Man šķiet, mūsu Karolīna slepeni pukojās visvairāk.
Uz to saimnieks mierīgi un pilnīgi pārliecinoši atbildēja:
«Nelaiķe signora Terēza labi maksāja!»

*

Karolīna stāstīja vēl daudz un dažādus sīkumus un pukojās arī tiešām par ļaužu liekulību un slepenību.
Bet mūs stipri aizgrāba skaistules bēdīgais gals; mums bija žēl mūsu celās sirmgalves, kurai nu varēja celt neslavu. A: lielu gandarījumu gan novērojām, ka tičīnieši ir kulturāli ļaudis un neaprunāja nelaimīgo vecenīti, bet žēlums vēl tagad palicis par viņas likteni.
Savādi bija novērot mūsu Pačeku. Viņš pēc nelaimes bija kādu nedēju neredzams, kaut kur nozudis. Kad viņu atkal satika kastaņolieši, vecais virs bija kluss un izklaidīgs.
Vai viņš tik nejutās vainīgs? Jeb vai viņš arī nejutās nelaimīgs un iekšēji sadedzināts? Es bieži esmu sev jautājis, no kādām likteņu drumstalām ir cēlies tāds raksturu maisījums kā Pačeks? Kas šos likteņus sadrumstalojis?
Nabaga ērmotais Pačeks! - Nabaga skaistā Terēza!