RAINIS

ĪSPROZA

L'OROLOGIO KĀ JAUNGADA DĀVANA

L'orologio - lasi «lorolodžo» - tas ir pulkstens itāliski.
Cik bieži es skatos savā vecajā pulkstenī no Kastaņolas laikiem, tik man nāk prātā, ka šim pulkstenim gandrīz būtu iznākusi sava romantiska dēkugaita, ka tas būtu ticis jaunatnes rokās un būtu laikam pārdzīvojis ļoti raibu mūžu saulainā Itālijā. Bet nu tas palika mierīgi manā vecajā vestes kabatā un bezsaulainā Latvijā.
Tikai pulkstens arī te neatlaidīgi turpina savu gaitu, ne par ko nebēdādams, laikam kaut ko cerēdams. Visādā ziņā tas neliekas necik iespaidoties no sava patlabanējā saimnieka vai bēdīgā, vai jautrā, vai vienaldzīgā garastāvokļa. Kad es viņu pielieku pie auss, lai pārliecinātos, vai tas iet, tad dzirdu viņu klusi, bet aši sakām: «Iesim! iesim! iesim!» Un man neatlika nekas cits; kā sekot neatlaidīgajam aicinājumam, kaut tas varbūt arī nau domāts man.
Bet es jau pašlaik negribēju runāt par sava pulksteņa tagadējo gaitu, nedz arī, pārstāstīt viņa agrāko vēsturi, kura ir, pēc mana uzskata, diezgan ievērojama un kuru es varbūt minēšu vēlāk. Es gribēju stāstīt, kā mans pulkstens netika dēkās un kā viņa vietu ieņēma viņa nesamērojami lielākais amata brālis, kuru nolūks vispār pasaulē bija vērst uz sevi uzmanību un taisīt reklāmu.
Bet arī šinī stāstā galvenais darbības virzītājs nau vis pulkstens, bet Pačeks. Pačeku dažs varbūt atcerēsies ar viņa oriģinālo ārējo cilvēku un viņa oriģinālajiem uzskatiem un iekšējā cilvēka dzīvi, par ko tiku minējis manās atmiņās no Kastaņolas.
Kad Pačeks bija dusmīgs; tad viņš ēda mazāk maizes un dzēra vairāk vīna. Pats vīrs bija «kostrāno» - mūsējais, vietējais, melnais un skābais. Tikai, kad Pačeks vīnu pārpildīja lielās butelēs un pārdeva par īstu un neviltotu «chianti», tad vīns nāca pilnā godībā un pacēlās arī vērtībā un cenā. Samērā tomēr lēto cenu Pačeks izskaidroja ar diezgan garu stāstu par to, ka viņa tauta no pašas Chianto pilsētas vīnu pa kontrabandu iesūtot un liekot to Pačekam pārdot tikai saviem tuvākiem draugiem un paziņām, un vispār godīgiem un savā pilsētā godātiem cilvēkiem. «Tas ir vīns speciāli priekš jums, es pazīstu kā cienījamu un iespaidīgu pilsoni,» viņš mēdza teikt, - «? specialmente per Lei!»
Tātad, Pačeks dusmās mēdza ēst maz maizes un dzert daudz vīna; bet priekos turpretim viņš dzēra daudz vīna un neēda nemaz maizes. Starpība bija diezgan ievērojama, ko varēja nomanīt jau no Pačeka ārējā cilvēka.
Šoreiz Pačeks bija ēdis sevišķi maz maizes, un mēs dzirdējām viņu rūcam visu rītu, kopš pulkstens astoņiem, kad l'uomo di posta - «pasta cilvēks», Noe kungs Rezzonico, viens no slavenās un plašās Rezzonico ģimenes, bija iznēsājis pastu un mums atnesis avīzes un vēstules no dzimtenes. Izrādījās, ka Pačeks arī bija saņēmis vēstuli. Pačeks izteicās, ka viņš gan reti saņemot vēstules, bet tad arī krietni nepatīkamas.
Atrakstījis nepatīkamo vēstuli bija Pačeka māsasdēlēns «Carletto» - Kārlēns. Še būs tā vēstule pareizā latviskā tulkojumā:

«DĀRGAIS PAPĀ ČEKO!

Papus un mamma vēlas zināt, vai tu labi pārceļoji mājās, un cerē, ka tu atnāksi Milānā pavadīt gada sākumu mūsu kumpānijā un, galvenais, man atvedīsi pulksteni, ko man esi solījis un es tev devis naudu. Geru, ka tev ies labi un tu nekavēsies gada sākumā ar pulksteni atbraukt, ar ko tevi sveicinu un bučoju.

Tavs dārgais brālēns
Carletto.

Atbildi tūliņ un nāc drīz uz Milānu ar pulksteni, kurš man dikti gribas.»
Tā bija tā nepatīkamā vēstule, un Pačeks deva savus paskaidrojumus rūkdams un šķaudīdamies, bet vēstuli viņš nometa, un tā palika uz galda; es viņu pēc paturēju par piemiņu, un tā man vēl tagad ir un guļ manā priekšā, kad es šo rakstu.
«Redzat nu, kas par bezkaunīgu puiku! Rakstīt viņš vēl pareizi neprot, bet savu tuvāko onkuli izmantot, to gan viņš prot. Pa jokam solīju pulksteni, lai tēvs viņu laiž pie manis pansijā - vis jau kāds grasis atlec: gu?dagnar qualche cosa - un nu zēns nedod man miera.»
«Ko viņš raksta, ka devis jums naudu priekš pulksteņa?» es jautāju.
«Kas nu par naudu?» atbild dusmīgi Pačeks. «Divdesmit santīmu! Es viņam izgriezu no sludinājumu lapas pulksteni, bet šis grib vēl īstāku! Kur lai nu es ņemu tik īstu? Un, kad es nedodu, tad jau pēc puikas tīko kā vanags tas pats Rezzonico, kurš arī grib viņu dabūt savā pansijā.»
Nepatikšanas bija Pačekam, to mēs nepārpratām un apliecinājām arī mēs, bet, ka viņš gribēs remdināt savas nepatikšanas ar mūsu nepatikšanām, to es no sākuma taču biju pārpratis.
Pēc dažām dienām mans pulkstenis bija pazudis.
Es jau tiku minējis, ka manam pulkstenim bija sava vēsture. Es to nebiju pircis, bet mantojis, kad mira tas mans krievu biedrs Ruviļanā, par kuru rakstīju savā grāmatā «Kastaņola». Pulkstens ir gan tikai tērauda, bet «Omegas» fabrikas; ar labu neatlaidīgu gaitu; vēl tagad, kad man nelaba dūša, es pielieku pulksteni pie auss, un viņš man liekas čukstam ar nelaiķa biedra balsi jau minēto savu «iesim! iesim! iesim!». Un tad es eju atkal.
Pulkstenis nozuda itin īsi pēc Carletto vēstulēs pienākšanas. Nebija grūti šo faktu vest sakarā ar Carletto vajadzību un Pačeka uzņēmīgo raksturu. To tad es darīju un griezos pie Pačeka ar jautājumu pēc pulksteņa. Pačeks nekā nezināja: gan jau es būšot laukā, uz klintīm gulšņājoties, izmetis, - klintis melnas, pulkstens melns, atrast grūti. Un ko es vispār tā dzenoties pēc tādiem mazvērtīgiem pulksteņiem. Šim gan esot bēdas ar pulksteņiem, par kuriem gandrīz arī nauda jāmaksājot.
Bet es negribēju tik viegli atlaisties, un ar parastiem līdzekļiem nekā še nevarēja panākt, - bija jāmācās no Pačeka paša gudrībām.
«Labi, ka jūs, Paček, neesat atraduši to melno pulksteni,» es teicu. «Es ļoti priecājos par jums. Lai to atrod kāds vecs zemnieks - malkas cirtējs, kuru pašu tā kā tā drīz nocirtīs nāve ar savu cirvi. Labi, ka jūs to neņēmāt rokās! Ļoti labi!»
«Kas tur par labumu?» jautāja Pačeks un sāka šņaukāties, kā mēdza darīt uztraukumā.
«Nu, vai tad jūs, Paček, nemanījāt, ka pulkstens bija gluži melns?»
«Nu! Kas par to, ka melns? Neīsts sudrabs arī ir melns.»
«Nē, pulkstens bija gluži īsta melna tērauda, un melns, - jūs zināt pats, kas tā par krāsu. Jūs taču pazināt to krievu trimdinieku Ruviļanā, kas nesen nomira. Viņš to pulksteni dabūja un drīz nomira.»
«Bet kā tad jūs neesat nomiris?» Pačeks jautāja un pētoši skatījās uz mani, kas, acīm redzot, nebija vēl miris.
«Tādēļ es jau priecājos, ka tas man nozudis, jo projām to nedrīkst dot, - jūs dzirdat: projām to nedrīkst dot. Es jau tādas lietas pazīstu; es jau esmu no Rusijas. Tas Ruviļanas krievs bija jauns un nepiedzīvojis. Jūs atminat, kā viņš dabūja kupri un kļuva katru gadu slimāks un slimāks. Kas ar tādām lietām neprot apieties, tam var jauni klāties. Labi, ka jūs to pulksteni nepacēlāt.»
«Jums gan daudz grāmatas un tādos melnos vākos; jūs vienmēr lasāt un rakstāt. Sempre scrivere, sempre scrivere!» noteica Pačeks. Par pulksteni nebij vairāk runas.
Pa divām dienām pulkstens atradās zem grāmatas ar melniem vākiem.
Dažas dienas Pačeks bija bijis priecīgs. Nu viņš palika bēdīgs. Bet tad par mazu laiku es viņu redzēju atkal priecīgu. Lielajā istabā, kur bija viņa ristorante un sallotto reizē, mēs pamanījām lielu skārda reklāmas pulksteni. Kad jautājām, kur tas cēlies, Pačeks atbildēja, ka paņēmis to reparatūrā. Man palika aizdomas, ka tik tas nau domāts «dārgajam brālēnam» Carletto uz Jaungadu kā dāvana.