ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

I

Zeme sautējas vasaras saulē un midzina dabu dienvidus dusā. Lapas slābanas sakļaujas, ziedi aizveras, un visa daba snauž. Ne vieglākā vēsmiņa netraucē dabas murgaino miegu, tik sakarsētais gaiss trīsēt trīs.
Uz lielceļa saceļas putekļu mākonis un kā spocīgs nezvērs steidzas notvert vientulīgos ceļiniekus, kuri vienīgie traucē kluso dabas dienvidu. Ratos sēd divi braucēji, kā rādās, tēvs ar dēlu. Nezvērs panāk bēgļus, saplok zem ratiem, tinas ap riteņiem, vijas zirgam pa kājām, tā ka rati tik lēnītiņām virzās kalnup. Kalngalā braucēji nosēstas ratos taisni un mielo acis pa abpus lielceļam viļņojošām labības druvām un zāļainām pļavām. Aiz laukiem redzamas glītas ēkas, ietērptas liepu un ošu zaļumos.
«Tēt, kam tā skaistā muiža pieder?» zēns jautā.
«Tā ir Niedrēnu mācītāja muiža.»
«Cik skaistas ēkas sarkaniem jumtiem - tur gan dzīvo laimīgi ļaudis!»
«Laimīgi gan, jo kam gan netīkas viegla dzīve un laba alga.»
Zēns neizprata tēva valodas un domīgi raudzījās viņam acīs.
«Kam tik liela un skaista muiža, tas var dzīvot vieglu un mierīgu mūžu. Vai tu arī nevēlies mācīties par mācītāju?»
Dēls skatījās tēvā, vai tas tik ar viņu nejoko, tad salika rociņas un čukstēja: «Es jau nevaru skatīties saulē, man zib acis.»
Tēvs smīnēja: «Vai tad mācītājam jāskatās saulē?»
«Svēti cilvēki varot skatīties spožajā saules gaismā. Es nevaru panest dzirkstošo staru, acis man sāp un prāti reibst, ja tik mazu brītiņu saulē raugos. Ganos iedams, es gribēju ieradināties skatīties saulē, bet acis man aptumsa, un bez spēka es kritu pie zemes. Īstam mācītājam jāskatoties spožajā debesu gaismā, un mūsu vecais mācītājs to varot. Vecāmāte man tā stāstīja, un viņa jau nemelo!»
«Tiesa, dēls, vecais mācītājs var skatīties spožajā saulē; jo viņš ir akls.»
«Akls! Tēt, vai tu no tiesas runā? Vai tad tik aklais var panest spožos starus?»
«Neviena mirstama cilvēka redzīga acs nepanes saules gaismas; tu velti nomoci savas acis, nenieka nesasniedzis. Kam ceļa mērķis ir jaukais mācītāja amats, tas lai meklē gara gaismu grāmatās un tur šķīstu savu sirdi, lai iz viņas nezūd dievības atspīdums, tad laimīgi jutīsies ganāmie un gans.»
«Tēt, es tev ticu! Nu manus prātus vairs nebaidīs spožā saule, kad sirdij tīkas mācīties par mācītāju. Es gribu mācīties!»
«Ja sirds tevi skubina, tad dari tā, mans dēls. Saule neganti spiež, skubināsimies sasniegt pajumtu, pirms negaiss sākas.»
Zirgs teciņus tek, strauja vēja pūsma šķiebj putekļu mutuli sāņus, un braucēji pazūd silā.
Saule tvīkst lielā karstumā, un dienvidu vējš veļ mīkstus mākoņu blāķus, skaļi svilpdams, lai biedri sasteidzas, nu ir laiks izplosīties pa gurdzošām miglas kāpām. Ziemelis aiz pakša atsvelpjas un aiz prieka met kūleni virs rijas jumta, steigdamies biedram talkā. Vecajam salmu jumtam vairs netīk joki, viņš nieka dēļ dikti sabožas, sacel sarus kā nikns zvērs.
Nu tik sākas trakas dejas, kad visi nebēdnieki ir kopā. Saplucina un izārda mākoņus pa gaisu gaisiem kā mīkstas pūkas. Auris trenc ūdeni pa kūsošo papuvi, izrauj iz lieveņa jumta salmu vīteni un per viņu, ka salmi vien pa gaisu put.
Nebēdnieki bēgas un ķeras pa mācītāja muižas liepām, ka zari vien brākš. Pagalma vidū aug kupls ozols, un viss tracis metas viņa zaros. Koks dreb un trīs, ka pērkonam iežēlojas svētītā zemzarīša. Viņš cērt ar savu ugunīgo rīksti nebēdnieku vidū, bet sods nāk par vēlu: vecais senatnes liecinieks jau gāžas, un nebēdnieki aizdrāžas, rokās saķērušies, griezdamies trakā viesulī...
Pēc negaisa visiem bija ko brīnīties: vētra nolauzusi mācītāja muižā lielo Katriņas ozolu! Sanāca vīri, atplēta mutes, sanāca sievas, sasita plaukstas un brīnījās galvu galvām, bet ozols guļ, kā gāzies.
Mācītāja nama durvis nočīkstēja, un no lievenēm kāpa zemē pavecs, kalsnējs vīrs melnu micīti galvā. Viņš atbalstījās uz lazdas kūjas un lēni tuvojās nolauztajam ozolam. Viņa cilvēki pacēla cepures un nogaidīja parasto rokas mājienu, lai tās atkal labi dziļi uzmauktu uz acīm. Sievas rēgojās vīriem pār pleciem, un kāda valdīgākā iebilda: «Raugiet, cienīgstēvs, vētra nolauzusi Katriņas ozolu! Mēs visi brīnāmies!»
«Neredzēti brīnumi!» viens otris pulkā iečukstējās. «Tas ir uz nelaimi!»
Mācītājs apskatīja lūzumu un pabakstīja ar kūju celmā kur izlauzta liela šķēpele.
«Serde sapuvusi, tāpēc vētra viņu satrieca. Ņemiet cirus, grābekļus un notīriet mauriņu! Satrūdējušais celms ir izlaužams, un viņa vietā citu pavasari stādīsim jaunu veselīgu koku.»
«Cienīgstēvs nemaz nebrīnās,» sievas sačukstējās, un vīri prātīgi norūca: «Vai nav dzirdēts, redzēts, ka vētra lauž zaļus kokus, kas tur nu ko brīnīties par Katriņas ozolu: vidus pagalam, caurs.»
«Caurs vidus, jā, vidus caurs,» sievietes piebalsoja.
«Vai zināt, kas Katriņas ozolu ir stādījis?» mācītājs uzrunāja darbiniekus.
«Liels un vecs koks, tik dievs to zina, kas viņu stādījis,» ļaudis mēļoja, lai gan it visi zināja nostāstus par Katriņas ozolu.
«Mans tēvs man to stāstīja un baznīcas grāmatās tas lasāms, ka mūsu ciltstēvs Pāvils Ernsts Treimanis, pirmais luterāņu mācītājs Niedrēnu draudzē, stādījis šo ozolu par piemiņu tai prieka dienai, kad dievs viņam vecuma dienās dāvinājis meitiņu. Šis mācītājs sadzīvojis ar savu pirmo sievu divdesmit vienu gadu svētā laulībā, bet dievs viņus nav svētījis. Tad mirusi neauglīgā laulātā draudzene, un mācītājs apņēmis otru sievu, ar kuru deviņus gadus nodzīvojis bez cerībām, tad tik vēl dievs viņus pieminējis.
Mazās meitiņas dzimšanas diena sakritusi ar krievu valdnieces Katriņas valdības sākumu, tamdēļ bērnu kristījuši Katriņas vārdā un ozolu iesaukuši par Katriņas ozolu.
Katriņa sasniegusi precamos gadus un apprecējusi savu brālēnu Jāni Kasparu Treimani, kurš to laiku mitis par palīgu pie sava tēvabrāļa Niedrēnu draudzē.
Treimaņu cilts ir atvase no vecas un slavenas muižnieku cilts, bet par ciltstēvu mēs skaitām minēto pirmo Niedrēnu mācītāju Pāvilu Ernstu, jo viņš ir atmetis sava augtā dzimuma goda vārdus un priekšrocības, saucies tikai vienkārši par mācītāju Treimani un tā nodibinājis muižnieku ciltij par atvasi mācītāja cilti. Jānis Kaspars Treimanis, Katriņas vīrs, sekojis sava sievastēva priekšzīmei, tā uzturēdams caur muižnieku asinīm jaunajai mācītāja ciltij dzimumu un vārdu.
Pie ciltstēva mirstamās gultas Katriņa un viņas vīrs apzvērējuši priekš sevis un visas cilts, ka dzimtas pirmdzimtajam dēlam aizvien ir jāstājas tēva pēdās un jākopj mācītāja amats. Ciltstēvs Treimanis pateicies savam dievam un miris laimīgā apziņā, ka viņa dzimums un vārds vēl ilgi dzīvos un valdīs Niedrēnu draudzē. Mūsu ciltsmātes zvērestu mēs turam svētu. Vecākais dēls dzimtā aizvien ir tēva pēcnācējs un vienkāršā mācītāja vārda nesējs, tomēr muižnieka dzimums arī mācītāju ciltī top uzturēts skaidrs un nesajaukts, jo tas guļ cilts asinīs, ka Treimaņiem nav iespējams precēties zem savas kārtas. Mācītāju ciltij ir vaļa pieņemt katru brīdi muižnieku cilts augstos goda vārdus, bet to dara tik retumis dzimtas jaunākie dēli, dodamies laulībā ar augstas kārtas jaunavām. Dzimtas vecākais dēls aizvien tur par lielāko godu piepildīt cilts vecākā zvērestu un valkāt pazemībā vienkāršo mācītāja vārdu. Es esmu jau piektais mācītājs Treimaņu ciltī, un ar dieva palīgu mans dēls staigās manās pēdās.»
Treimanis beidza savu nostāstu un noteica darbiniekiem, kur kraut malku, kur atkal žagarus. Ļaudis steidzās pēc darba rīkiem, lai sacirstu Katriņas ozolu malkā kā katru zarainu egli vai cauru vidu vītolu, kas lietaskokiem neder.
Mācītājs nolauza piemiņai zariņu no Katriņas ozola un gāja uz rakstāmo istabu, lai ierakstītu cilts vēsturē šīsdienas notikumu.