ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

II

Mācītāju Treimaņu ciltsatvase atdalījās no muižnieciskā celma viņos laikos, kad pilnasiņu muižnieku tēvu dēliem sāka trūkt muižu. Gudrie latviešu zemes valdoņi dibināja brangas mācītāja muižas un ielika viņās savas kārtas ganus. Muižniecība ar garīdzniecību gāja roku rokās, un latvietis zemnieks savās nedienās izgudroja parunu: no vilka bēg, uz lāci krīt.
Tagadējais Niedrēnu mācītājs Treimanis ar savu laulāto sievu piedzīvoja labi daudz bērnu, kā jau tas parasts dzimtās, kurās bērnu vairumu tura par lielāko svētību.
Niedrēnu mācītājam auga divi dēli, citi visi apmira mazotnē. Treimaņa laulātā draudzene, sīka un pārpūlējusies sieviņa, gauži bēdājās par savu lolojumu agro nāvi. Viņa žņaudza rokas pie maziņo atvērtajiem kapiem, birdināja asaras un tad rima sēroties, lolodama cerības, ka nākošai bērniņš būs maza meitiņa, kuru viņa aijās uz savām rokām un sargās kā savu acu zīlīti. Laiks aiztecēja, pasaules gaismu ieraudzīja puisēniņš, kurš drīzumā sekoja saviem brālīšiem miera kalniņā. Mācītāja bālā kundze noskuma gauži, bet vēl nepameta cerības, kad spēji viņu uztrauca apziņa, ka dievs viņai vairs nedāvina mātes priekus. Viņa atjēdzās, ka viņai pasaule pavisam tapusi sveša. Veselu; piecpadsmit gadus no vietas viņa tik uz īsu laiciņu iznāca no guļamistabas.
Par draudzes priekiem un bēdām rūpējas viņas vīrs, nerunādams par šīm lietām ar viņu ne pušplēsta vārdiņa. Ja viņa ieradās vīra rakstāmistabā, tad mācītājs laipni palocīja galvu, bet viņa otrs vārds bija: «Tu saaukstēsies mīļais bērns, ej guļamistabā!»
Saimniecību vadīja spridzīga, algota saimniece; tā necieta, ka cits maisījās viņas lietās. «Ūja, mīļā cienīgmāte, vai nu baltās rociņas aptraipīsiet pie prasta darba! Ejiet vien atpūsties guļamistabā, gan es pati visu padarīšu.»
Dēlus audzināja pieņemti skolotāji, tie īdzīgi sarauca pieri, ja viņa ienāca skalas istabā.
Kā vientule ēna viņa klejoja pa plašajām nama telpām un sirdī sajuta, ka nu viņa visur lieka...
Liktenis atsvabināja krusta nesēju, aizsaukdams viņu iz dadžainās mūžības gaitas klusajā ēnu valstī.
Treimanis apraudāja savu mirušo laulāto draudzeni, noturēja skaistu, skaistu kapa runu un lepnajos goda ratos abu puisēnu vidū, pārbrauca no kapu kalna mācītāja muižā. Pie mielasta viens otris viesis sēriem vaibstiem cildināja nelaiķes kluso dabu un krietnās īpašības, krēsla metoties, ieteica Treimanim par daudz nenoskumt, un pusnaktī, bēru ļaudīm šķiroties, izdzirda smieklus un jautru čalošanu.
Otrā rītā Treimanis aizgulējās, uzmodies labi izstaipījās atcerējās vakarējos notikumus, tad mierīgi saposās un devās pie parastā dienas darba. Mācītāja muižā ierastā darbība virzījās vecā gaitā, tik nedzirdēja vairs lēnos soļus nakts vidū, kad bālā māte klusu iezagās bērnu istabā lai paijātu maigā miegā dusošu puisēnu vaidziņus, kuri cauru dienu atradās stingrā tēva un skolotāju ziņā.
Gadi aizsteidzās, un Niedrēnu draudzenes prātoja: «Mūsu mācītājs laikam vairs neprecēsies.» Ļaužu domas piepildījās, jo atraitnis mācītājs neņēma jaunās sievas «tik bērniņu dēļ, lai tiem tiktu māte».
Treimaņu vecākais dēls Juris Dievmīlis, jau no mazotnes pieradināts domāt, ka viņam jāmācās par mācītāju un savā laikā jāstājas tēva pēdās, apmeklēja augstskolu un ar sirdi un dvēseli nogremdējās dievvārdu zinībās, lai ar sekmēm beigtu mācības gadus un savā laikā varētu ieņemt cienītu stāvokli amata biedru starpā.
Nelaime nāk nezinot! Karstumguļa sagrāba vārīgo jaunekli pašā ziedu laikā un novadīja viņu dzestrajā kapiņā. Vecajam Treimanim atlikās tik vienīgais dēls Pāvils Ernsts, kurš patlaban beidza ģimnāziju, kad vecāko brāli Juri guldināja zemes klēpī.
Pāvils bija līksms zēns, kas mīlēja jautrus draugus un zaļu dzīvi. Viņa sirds vēlējums bija iestāties karadienestā, bet tēvs nedeva savas atļaujas. Tomēr sirds dibenā viņš loloja cerības, ka ar labu uzvedību un cītību varēs locīt tēva prātu. Brāļa nāve izputināja viņa nākotnes sapņus. Turēdams svētas savas cilts tradīcijas, vecais Treimanis spieda dēlu iestāties augstskolā un mācīties par mācītāju. Pāvila gaudas un raudas bija veltīgas, jo tēvs savā nolēmumā palika nelokāms, īsi atraidīdams visas dēla ierunas un lūgumus.
Aiztecēja nemīlīgas dienas, kur tēvs un dēls drūmi raudzījās viens otram garām, nebilzdami savā starpā ne vārda. Pienāca laiks, kur jaunekļi līksmu prātu dodas uz skolu, lai pie dzidrajiem zinātņu avotiem dzesētu savas slāpes.
Vecais Treimanis iesauca dēlu savā istabā, kurā Pāvils tik retumis bija kāju iecēlis. Tēva seja bija mierīga un laipna, bet acīs bija lasāma nelokāma stingrība. Mazliet drebēja vecā mācītāja balss, kad viņš uzrunāja savu dēlu: «Pāvil, visu kungu kungs sauc tevi par strādnieku savā vīna kalnā. Vai esi gatavs klausīt viņa balsij?»
Pāvils neatbild. Zobus sakodis, viņš turas, lai asaras neiezagtos acīs. Viņam ir tik drūmi ap sirdi, ka nav vārdiem izsakāms. Vienis prātis viņš grib krist tēvam ap kaklu un izraudāties pie viņa krūts, bet otrs prāts tēvā ierauga tikai nelokāmu valdnieku, kas viņa paša gribu min kājām un uzspiež tam pretīgu amatu. Viņam sirds vai plīst aiz žēlabām un dusmām un krūtis nevienādi cilājas. Tēvs sajūt dēla cīņu, un viņa stāvs ietrīcas. Viņa balss ir griezīga: «Pāvil, mans prāts ir nelokāms. Pie sava tēva mirstamās gultas es svēti solījos piepildīt mūsu ciltsmāte zvērestu. Es nevaru zvērestu lauzt, tamdēļ izvēlies tu: vai; gribi pildīt dzimtas tradīcija vai ar balto spieķi rokā atstāt tēva mājas? Ja savu sirdi tu apcietināsi, tad bāriņu starpā es izredzēšos sev cienīgāku dēlu, kas manus un manu senču solījumus turēs svētus. Pāvil, izvēlies: lāstus vai svētību!»
Ietrīcējās stingrais stāvs un saļima ceļos, apzinoties izrunātos griezīgos vārdus, kam bija lauzt dēla gribu. Kad tērauds trāpa cietu akmeni, tad dzirksteles met. Tēvs neuzdrošinājās uzskatīt dēla, tik lūpas lēni kustējās it kā, lūgšanā, lai gan tik vienīgās domas viņam dauzījās pa galvu: «Vai tiešām es daru pareizi?»
Pāvils atbalstījās pret durvju stabu, jo visa istaba viņam griezās riņķī. Viņš neatminējās, kas te īsti notiek; acis stīvi noraudzījās saļimušajā stāvā, un sajukušās domas jaucās pa galvu.
«Tas laikam mans tēvs? Tā, tā, viņš jau grib mani padzīt.»
Pāvils pamazām atjēdzās, un viņam uznāca nejauki smiekli, asarām pār vaigiem birstot.
Smiekli rima, bailes un žēlabas pildīja viņa sirdi. Viņš atcerējās, ka plikam jādodas svešumā, ja tēvam nepadosies.
Viņam metās tik bailes no nabadzības un tēva tik žēl, ka viņš noliecās pie tēva un čukstēja: «Tēt, es tevi klausīšu.»
Tēvs satvēra viņa mitro, auksto roku un novilka viņu sev līdzās ceļkaulos.
«Dievs lai svētī tavu apņēmumos, mīļais bērns; es citādi nevarēju. Turi piemiņā šo svēto stundu un zvēri man pie visa, kas tev svēts un dārgs, ka dienu mūžu ne sprīža platumu tu neatkāpsies no dotā solījuma!»
«Es tev zvēru!» Pāvils svinīgi deva solījumu, abi piecēlās un saskūpstījās.
Vecais Treimanis pavadīja dēlu līdz durvīm. «Ej tagad lūdz dievu un apceri dotā solījuma svētumu, kas saista tevi uz mūžīgiem laikiem. Dievs tevi svētīs, man dēls.»
«Pāvils izstreipuļoja caur priekšistabu un iekrita savā istabā gultā.
«Tēvs sacīja, lai lūdzot dievu,» viņš sevi nodomāja un salika rokas, bet nesajēdza, par ko lai lūdz. Asaras lija aumaļām pār vaigiem, locekļi raustījās kā krampjos, un Pāvils iecirta zobus spilvenā, lai smacētu stiprās raudas. Pamazām maigas tirpas apņēma viņa locekļus, elpa tapa vienādāka, un nogurums viņu iemidzināja.
Pāvils pamodās tumsā un sākumā neatģida, kamdēļ viņš apgūlies ar visām drēbēm. Viņš pacēlās sēdus, un rokas gramstīja ūdens krūzi, lai dzesētu mocošās slāpes. Te spēji viņa gars atcerējās visa notikuma, viņš aizmirsa slāpes un atgāzās gultā.
«Zinu, visu zinu, kas notika,» viņa lūpas čukstēja un asinis ritēja straujāki pa dzīslām. Viņš atspieda kājas gultas kājgalī un aizturēja elpu, skaitīdams vai līdz simtam, kamēr vaigi pietvīka un acis meta tumsā zaļganus riņķus. Viņš izpūta ar troksni saturēto dvašu un atkal uzlēca sēdus, nenojēgdams, ka visu to dara tik tādēļ, lai aizmirstu pats sevi un izklaidētu nepatīkamās domas. Viņš atelsās, nodzērās kāri ūdeni un atbalstīja galvu rokās.
«Kamdēļ gan man mācītāja amats tik pretīgs, ka es negribēju tēvam padoties?» viņš neviļus sev jautāja.
Nu bija ko domāt lielas domas, bet neatrada iekšķīgā iemesla, kas šo amatu viņam darīja pretīgu. Viņam izlikās, ka tik spītība viņu dzinusi pretoties tēva nolēmumam, kurš nemaz neprasīja viņa gribas, nemaz nemēģināja viņu pārliecināt, bet noteikti pavēlēja: tev tas jādara! Jā gan, tas ir tas āķis, ka Pāvils jūtas par lielu cilvēku, bet viņa gribas nemaz neievēro.
Viņš nojēdza, ka viņa dzīves ceļš tagad ir neatsaucami nomērīts, tamdēļ arī agrāk sapņotā kareivja dzīve viņam vairs nemaz neizlikās par tik pievilcīgu, ka tās dēļ jāsēro. Viņš sāka domāt par jautro augstskolnieku dzīvi, par krāsoto cepurīti, par daiļām jaunavām, un laimīgas šalkas viņu pārņēma. Galu galā viņš ieredzēja, ka tik nieku dēļ tītījies pret tēva nolēmumu, un apmierinājās par savu nākotni. Tāpat tumsā viņš izģērbās un gulēja maigu jaunības miegu, kas atdzemdē miesu un garu.
Nabaga jaunekli, tu nenojēdz, ka tavas pretības pamats ir iekšķīgā dzinuļa trūkums uz mācītāja grūto amatu un dzīves ceļu, kur katrā ceļmalā ir daudz akmeņu, kur kāju piedauza. Tu vēl neatģied, ka zvērests tev mūžam saista miesu un garu uz šī ceļa; tu nedrīksti novērsties, kaut arī kājas asiņotu. Tavu gribu lauza apstākļu vara, mūžam tu paliksi viņu vergs un sagatavosi savu likteni...
Nākošās dienas Pāvilam aiztecēja, pošoties uz augstskolu. Sarunas ar tēvu bija lietišķas, tās grozījās ap vajadzībām augstskolā. Tēvs stāstīja par saviem mācības laikiem, deva dēlam derīgus padoms un rakstīja pazīstamiem augstskolā vēstules, ievēlēdams viņu gādībai savu vienīgo dēlu.
Ceļa soma bija sakravāta, vajadzīgie raksti sagādāti, un mācītāja meļņi nepacietīgi kārpīja zemi lieveņa priekšā, nevarēdami sagaidīt jaunkunga, kurš aizvizināms līdz tuvējai apriņķa pilsētai, no kurienes tad apkaimes augstskolnieki mēdza doties kopīgā braucienā uz Jurjevu.
Vecais Treimanis, uzlicis roku uz Pāvila pleca, atvadījās no dēla sirsnīgiem vārdiem:
«Mīļais dēls, es zinu, ka savu apsolījumu, kuru devi no laba prāta, tu turēsi svētu, jo tu esi mūsu dzimtas loceklis, kas doto godavārdu ir turējuši un tur labās un ļaunās dienās. Tas ir Treimaņu cilts lepnums. Ceļa mērķis tev ir sprausts, cīnies viņu sasniegt! Meklē mieru un prieku svētos rakstos un esi nomodā par miesu un garu! Es netirzāšu vairs tavus darbus un uzvedību, jo no šīs dienas tevi ieskatu par lielu cilvēku, kas vienīgais atbildīgs par saviem darbiem. Ceļo laimīgs un dari savam vārdam godu!»
Pāvilam iemirdzējās acīs asaras, un, tēvam roku skūpstot, viņš sirsnīgi atbildēja: «Tēt, tava uzticība mani dara laimīgu. Es visiem spēkiem centīšos piepildīt tavas cerības!»
Rati aizripoja pa gatvi uz lielceļa. Vecais Treimanis noskatījās aizbraucējā, kamēr tas nozuda priežu siliņā, tad soļoja atpakaļ namā, klusu pie sevis runādams: «Mūsu spēciņš visai vājš, mēs lēti zemē klūpam.»