ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

VII

Ēzdami abi biedri nerunāja ne vārda. Virums gan bija paplāns, bet tik garšīgs un labs pēc sāls, ka ir Treimanim viņš gāja īsti pie sirds.
«Tā, nu ir svarīgs darbs padarīts, miesa dabūjusi savu tiesu.» Birznieks nolika alvas karoti, ar kuru bija strēbis virumu no teriņa, kad Pāvils jau bija ēst beidzis.
«Paldies, biedri,» Pāvils sacīja, sniegdams Birzniekam roku. «Esmu sēdējis pie bagāti apkrautiem galdiem, bet tik garšīgs azaids man savu laiku nav izlicies.»
«Vai tu tā no tiesas saki? Nu, es tev ticu, Mildiņai ir gods!» Birznieks atbildēja, kratīdams Pāvilam roku. Pāvils viņam piedāvāja cigāru. Birznieks paņēma cigāru un smalki apskatīja.
«Ko? Maksā gan laikam vai veselas desmit kapeikas?»
«Apmēram tā gan, bet skaidri vairs neatminos.»
«Tik dārgus cigārus es nepīpēju.» Birznieks papurināja skumīgi galvu un nolika cigāru uz galda. Pāvilam patika ar katru acumirkli vairāk šis jaunais biedrs, viņš iebāza mierīgi savu cigāru makā.
«Ko tu dari? Pīpē vien, tu esi radis un vari tādus ienākt,» Birznieks viņam uzsauca.
«Nedrīkstu tevis apvainot un piekūpināt tavu istabu tik dārgiem dūmiem!» Pāvils vīpsnodams atteica.
«Tu esi gudrs, Treimani! Tu man patīc! Tu domā, ka es lielos ar savu nabadzību? Redzi, cik es esmu atklāts! Bet tu alojies, es nelielos vis, bet tik atzīstos, ka esmu vājš cilvēciņš. Esmu kaislīgs pīpētājs, būs man rublis kabatā un redzēšu labus cigārus, neatturēšos, bet nopirkšu tos, izdošu pēdējo grasi, lai tad arī vai nedēļu jāgavē. Vai nu saproti, es nedrīkstu mutes palaist mīkstumā. Ieražai milzu spēks. Nezinu, kam gan vēl lielāks? Varbūt kaislībai, bet kaislība jau tik ieražas vecākā meita, kas pat mātei ceļa negriež, bet ņem to zemē. Pīpē vien, es arī pīpēšu, lai tu maniem vārdiem ticētu.»
Pat asariņa pamirdzēja Birznieka acīs, aiztiekot viņam pašam savas sirds vārīgākās stīgas.
«Šis vīrs pat savā nabadzībā ir cienījams!» tādas domas šāvās Treimanim caur galvu. Birznieks grozīja cigāru pirkstu starpā, domās nogrimis. Viņš nemanīja, ka Treimanis jau otru zēveli par velti izdedzināja.
«Nē, pīpē vien, es nedrīkstu tā!» viņš iesaucās un veikli piegāja pie grāmatu plaukta, paņemdams no turienes pīpi ar pagaru kātu un vecu skārda biszāļu kastīti, kurai vieni sāni bija nogriezti. Vācelē bija smalki sagriezta lapu tabaka. Birznieks sagrieza cigāru, sajauca viņu ar savu tabaku un tad piebāza pilnu pīpi.
«Kas par skaistu dūmu!» Birznieks priecājās, kad bija aizkūpinājis pīpi un pūta bālganos dūmu mutuļus pret griestiem.
«Saki man, Birzniek, - kāpēc tu izstājies iz garīdzniecības nodaļas? Es skaidri atminos, ka priekš pusotra gada laika mēs kopīgi apmeklējām priekšlasījumus. No tavas sarunas ar maiznieci es dzirdēju, ka tagad tu nodarbojies ar valodniecību.»
«Pirms atbildi man - vai tu izvēlējies šo amatu iz brīva prāta?» Birznieks jautāja no savas puses.
«Es sekoju dzimtas paradumam, jo mans tēvs un tēva tēvi ir bijuši mācītāji.»
«Tu vēl neatbildēji uz manu jautājumu. Vai tad tu iz brīva prāta seko šim senču paradumam?»
«Tu biji atklāts pret mani, tamdēļ arī es tev neslēpšu savas sirdsdomas. No brīva prāta es vis neizvēlējos šī amata, bet tapu piespiests uz to no sava tēva, jo esmu vienīgais dēls.»
«To jau es domāju. Nu redzi, tev ir skaidri nospraudīts ceļš, tev tik viņš jāstaigā. Neskaties ne pa labo, ne pa kreiso un atpakaļ jau nepavisam. To tik ne, tad tavs mūžs tev top par lāstu. Man bija tā lieta savāda. Mans tēvs ir Cirsteniešu pagastā mājas nomnieks un sacītāja tēvs turklāt. No mazotnes es esmu dievbijībā audzināts, jo mani vecāki ir caur un cauri dievticīgi ļaudis. Mans lielākais prieks zēna gados bija mācīties un dziedāt garīgas dziesmas, apmeklēt saiešanas namu un bērnu svētkus, tur jutos kā debesīs, jo visur tapu ievērots. Dažs labs kaimiņš un tētiņš nopriecājās par manu skaidro balsi un slavēja manu ēdro valodu, kad bija jāatsaka garīgas dziesmas vai bībeles pantiņi, kuru es milzum daudz pratu. «Vai zini, Birznieka tēv, tev gan mazais Jānītis jāmāca par mācītāju!» Cikreiz tā nedzirdēju ļaudis spriežam, kad tēvs mani saiešanā vai mācītājam priekšā; tad tēvs atbildēja: «Ja nu tik dievs palīdzēs, Jānītim jau gan gaiša galva.» Un šis mazais Jānītis esmu es! Tā manī iesakņojās reiz kļūt par mācītāju. Es izgāju cauri pagasta skolu, iestājos draudzes skolā, un mans lolotais veidols auga augumā un rādījās piepildoties. Mūsu dzimtkungs skolu pārlūks. Pie lielās revīzijas es griezu caur atbildēm visu pārlūku uzmanību uz sevis. Pārlūks aptēgājās pēc mana vārda un dzimtenes. Mūsu dzimtkungs nevarēja ne nopriecāties, kad izzināja, ka es esmu pagasta. Man noprasīja, par ko es gribot mācīties. Es atbildēju gaiši: par mācītāju! Arī mans tēvs bija atnācis skolā, un visu ļaužu priekšā dzimtkungs deva viņam roku un solījās palīdzēt mani skolot. Godavīrs turēja vārdu, es apmeklēju ģimnāziju un centos iedziļināties vārdu zinātnēs divus gadus, trūkuma necietis, jo tēvs un dzimtkungs gādāja par mani tēvišķi.»
Treimaņu Pāvils klausījās uzmanīgi, bet nenosliecās, nejautājis: «Apstākļi un sirdsdomas tev saskaņā, bērnības sapņi tev piepildās, un tomēr tu spēji atstāt brīvi izredzēto teku!»
«Cik taisns ir liktenis, es nekurnu! Taisni tā, taisni tā kungs mani rāja un mīļie vecāki manis lūdzās, kad es grozīju savas domas. Tu esi prāta vīrs!» Birznieks berzēja priecīgi rokas.
«Kādi gan iemesli tevi varēja piespiest atstāt reiz par pareizu atzīto ceļu?» Treimanis dzīvi jautāja, jo visi šie jautājieni dedzināja arī viņa smadzenes un sirdi, lai gan viņš centās par šiem iemesliem nedomāt.
«Ja tev vaļa un griba ir mani uzklausīt, tad tūliņ tev uzskaitīšu pie pirkstiem visus iemeslus, kas m a n i izsvieda iz sliedēm,» Birznieks sacīja.
«Es degu aiz ziņkārības un ceru daudz no tevis mācīties. Lūdzams, teic tik, jo es cienīju tevi un tavus uzskatus,» Treimanis dedzīgi atbildēja.
«No dabas es esmu jūtu cilvēks, prāts man krietni pavēlu attīstījās. Gan jau ģimnāzijā man uzmācās šaubas vienu un otru lietu, bet bērnības iespaids, kas jūtās bija iedzimis un nogremdējies, tas paturēja virsroku. Šaubām un prātam es uzsaucu: «Atkāpieties!» - un viņi atkāpās, es biju uzvarējis un gulēju maigu miegu. Nonācu skolā un ar cītību mācījos svētos rakstos un visādās zinātnēs. Manā sirdī rūga šaubas un tumšas domas. Naktī miegu negulēju, bet prātoju, kamēr vai prātu izprātoju. Nevarēju vairs atkratīties no šaubām, un prāts vadīja mani savus ceļus. Es pamodos no garīgā miega un atzinu, ka esmu izvēlējies aplamu dzīves ceļu. Ja gribētu palikt uz izredzētā ceļa, tad mani vajadzētu mācīt citādi, nekā es no prāta tapu mācīts, bet ar rūgtu sirdi es nācu pie pārliecības, ka esmu necienīgs šī amata, jo man trūkst pašaizliegšanās un dedzīgās mīlestības, kas bija apustaļiem un pirmajiem mācītājiem. Novārdzis pie miesas un gara, es pārnācu tēva mājās. Es nevarēju vilt savu labdari, bet viņam atklāju savas sirdsdomas un nodomu vēlēties sev citu amatu. Mani rāja, mani biedināja, mani zaimoja un nicināja, bet es nepadevos, jo nu skaidri atzinu, ka, greizo ceļu iedams, es zaudēju visu savu dzīves laimi. Gals bija īss: es paliku nelokāms, un dzimtkungs izstūma mani iz savas sirds un mājas, jo mani viņš tiešām mīļoja, sabiju jau viņa namā veselu gadu par viņa bērnu audzinātāju un brīvdienās vairāk mitu dzimtkunga dzimtā nekā tēva mājās. Dzimtkungs atrāva palīdzīgo roku no manis un pavēlēja tēvam mani ņemt iz skolas ārā, likt pie arkla, jo es esot prātā jucis.
«Tas skaidri redzams - zemnieks lai palieli pie sava arkla, viņa smadzenes nevar panest augstas gudrības.» Tie bija dzimtkunga vārdi.
Grūti man metās, domājot par sirdssāpēm, ko darīju saviem vecākiem. Viņi mani pazina caur un cauri, zināja, ka mans nodoms nav cēlies no vieglprātības, stūrgalvības, nedz citiem ļauniem dzinuļiem, bet ka, es topu dzīts no savas sirds. Viņi man atļāva, gan grūtu sirdi, lai es izvēlējos sev citu dzīves mērķi, solīdamies mani ir turpmāk pabalstīt, bet te dzimtkungs metās starpā un piedraudēja vecākus izsviest iz nomas mājas, ja man tik ar vienu pašu grasi palīdzēšot, jo es esot pazudis un nīcis cilvēks, tāpēc labāk, ka es nonīkstot, nekā topot izaudzināts visai cilvēcei par postu.
Maniem vecākiem bija jāizvēlējas: vai mani vai māju! Viņi nav bagāti, jo, mani skolojot, bija izdevuši ietaupīto krājumiņu. Es pats viņus lūdzu, lai pamet mani manam liktenim, un piespiedu tos, ka vecāki dod parakstu manis nepabalstīt ne ar grasi. Kad lieta tā bija nokārtota, es jutos laimīgs, brīvs un patiesi laimīgs.
Tagad es strādāju kā zirgs, pelnos kā rokpelnis pa brīvdienām, sienam abi ar Lapiņu grāmatas, pelnos ar rakstu darbiem, dodu papildu stundas vairāk bērniem un tā spiežos cauri. Darbs audzina manus spēkus un priecina mani, jo es gribu pierādīt dzimtkungam un vecākiem, ka esmu pareizo dzīves ceļu, un atlīdzināt ar laiku viņiem visu labu, ko tie pie manis izšķieduši. Es nedusmoju bet tos cienīju, jo maza lietiņa tikai bija mūsu domu starpībai: viņi nesaprata manis. Pēc pāra gadiem savu mācības laiku un tad censties atlīdzināt mīļiem un visiem cilvēkiem to labu, ko viņi man ir darījuši.»
«Tu man daudz stāstīji, un es tev pateicos par parādīto uzticību, bet iemeslus, iemeslus es kāroju zināt!» Sen Treimanim bija izdzisis cigārs, tik uzmanīgi viņš klausījās.
«Tikai drusciņ pacieties, man ir jāstāsta tā, kā vārdi iz sirdi ved. Tevi es esmu dabūjis savos nagos un nelaidīšu vaļā pirms neesmu tev savas sirds izkratījis. Mēnešiem to sirds izrunājies ar izglītotu un prātīgu cilvēku, jo draugu man nav. Kas gan draugu meklēs tādos svārkos, kādi man ir mugurā. Mani mājnieki, Lapiņš ar savu meitu, ir lāga ļaudis, viņi cienī manus uzskatus, tic man, bet saprast sapratīs īsti mani tik tad, kad redzēs manas cerības piepildoties. Es viņus mīlēju un cienīju, bet ar viņiem runāju pavisam citas lietas. Tu mani vari saprast, ja tik gribi tamdēļ svešam tev uzticos. Ja tev tīkas, stāsti dzīves stāstu citiem, es par to tik varu priecāties, ka šo lietu arī citi ļaudis cilā. Nelga, zināms, par mani bet prāta vīrs nezobosies, tas sniegs man roku un būs draugs ar mani vai arī mani ienīdēs un būs pret mani. Ko tu saki, vai esmu darījis pareizi?»
«Pirms nezinu cēloņus, kas tevi piespieda tā un ne citādi man ir jāsaka, ka tu esi aplamu ceļu gājis. Dzīves laime, gods, cienība no augstiem ļaudīm - visi vārti vaļā, bet tīšus prātus tu esi sev uzkrāvies rūgto nicināšanu un paļas, tas ir aplamnieka darbs.»
Birznieks tik berzēja rokas. «Ļoti pareizi tu spried, zini iemeslu, kas mani izsvieda no iebrauktām sliedēm. Visiem dzīves labumiem un ērtībām, ko vecāki kungs man labis prātis sniedza, man bija jāatmet lai paliktu sev pašam uzticīgs...»
«Iemeslus... iemeslus!...» Treimaņu Pāvils nepacietīgi sauca starpā.
«Vispirms: homo sum... esmu tikai cilvēks, bet ar piedēkli, ka vārdu gribu godam valkāt... Atskatīsimies pagātnē, pašķirstīsim vēstures lapas. Ko mēs ko lasām? Ņemsim pazīstamākās vecās tautas, jau pagasta un draudzes skolās pērtos ebrejus, grieķus un romiešus. Kādi bija šo veco tautu ticības priesteri un garīgie tēvi? Kas tie bija par vīriem? Ko viņi īsti gribēja ar savām mācībām un visādiem žilbinošiem māņiem? Tikai valdīt un atkal valdīt! Viņi gādā un rūpējas, lai tauta vairojas un pastāv, lai tauta neiznīkst... saprotams!... Jo viņiem vajag tautas, kas viņus bīstas un godā, kas viņiem kalpo un maksā algu, kas cērpjot nebrēc, slaucot nesper un, tumsā vadīta, vēl pati piemiedz pusaklās acis gluži ciet. Viņu ciešākā pārliecība, ka tautai ir tiesība eksistēt tikai viņu dēļ, bet vārdiem paskaidro, ka viņi darot visu tikai tautas labā. Ja tauta top nemierīga un prasa laicīga valdnieka, tad tāds top dots īgnu prātu, bet smaidošu seju, ja citas zāles vairs nelīdz. Garīgo tēvu dotais valdnieks - izkārtne, nekāda labuma tautai neatnes; viņš ir ķepurs (hampelmanis), kuru pats devējs aiz saites rausta, lai tauta skatīdamās smietos un nedomātu par nelabām lietām. Arī pašas tautas celtos valdniekus viņi zina un prot ar laiku dabūt savā varā un tad ar valdnieka neapzinīgo palīgu valdīt joprojām pār tautu pēc sava prāta. Viņi nicina tautu, viņi bīstas tautu, pat tautas vārda nelieto, bet saka: «Mīļie ļaudis,» - un domā: «Muļķa pūlis.» Viņu galvenais cīņas līdzeklis ir un paliks saturēt tautu garīgā tumsībā... pa tumsu laba zveja. Tā bijis un tā būs vecos un jaunos laikos. Lai tās pagānu, puspagānu vai nepagānu tautas: kulītes dažādas, vēži visur tie paši. Vai esi lasījis Ibsena vēsturisko skatu lugu «Torņa tīkotāji»? Ibsena tēlotais bīskaps Nikolajs ir šīs garīdznieku šķiras tipisks priekšstāvis ar viņu nevaldāmo valdīšanas kāri un cīņā parastajiem viltus līdzekļiem. Gluži vienalga, vai šie varas un valdes kārie ļaudis saucas par kristīgu vai pagānu tautu ticības vadoņiem, valdīt par katru cenu ir viņu pirmais un pēdējais bauslis. Prasi - vai viņi paši tic, ko tie tautai dien no dienas nopietnu seju stāsta? Varbūt maza daļiņa, kam īsāks prātiņš, aprobežotāka jēga, bet vairums liekas vadīties no augstāko vadoņu ieskatiem un pavēlēm, mācīdami bez vārdiņa pretrunas tautai visu to, kas un kā no augšienes tiek pavēlēts, lai bīstamo nezvēru - tautu jeb ļaužu pūli - varētu vaļāt un vadīt kā aiz nāsis ievērta dzelzs riņķa pēc sava prāta.
Katrā ticībā, lai viņa būtu pagāniska vai citāda, laiku pa laikam ierodas aicināti un neaicināti reformatori, lieli un mazi mēslu mēzēji, kas gadu simteņiem piemēsloto Augija kūti grib izmēzt vienā dienā. Sajūsma uz lielo darbu par izglītību un gara brīvību ir liela, bet pārdeg ātri kā salmu uguns. Ierodas vecie, slīpētie vīri viegliem soļiem, bet aprēķinīgu dabu, kuri pat brītiņu pabiksta ugunskuru, lai jo spoži uzliesmo šī smilgu uguns, bet tad īstā laikā zina uzpūst ugunij savu auksto dvašu, ka liesmas saplok un ugunskūrēji atjaunoti sanāk savā starpā matos. Tikai skaties un brīnies, ka vara atkal atrodas veco vadoņu rokās, kuri acu māņas dēļ tautai rāda spilgti krāsoto jauno kulīti, bet vēži iekšā čakst tie paši vecie.
Vai katrā laikmetā un katrā ticībā reiz nav mācītas lietas, par kurām mums tagad no kauna jānosarkst, ja negribam smieties? Ņemsim piemēra dēļ vienīgi svētu darošās katoļu baznīcas jezuītus. Vai šiem visādās gudrībās rūdītiem vīriem rūp tautu laime un ļaužu labklājība? Jā! Ar uzsvaru saka katoļu baznīca, bet citu baznīcu piekritēji apgalvo: nebūt ne! Jezuīti ar sirdi un dvēseli nododas savai idejai, tamdēļ arī viņu darbībai bijuši daudz spožu panākumu, bet nekatoļi šo ideju nolād vai zemes dibenā. Vai zini vēl otru taisnības iemeslu, kas pasaulē tik daudz uzvaru guvis un tik daudz posta nesis kā viņu rīcību vadošā mācība: mērķis attaisno līdzekļus! Viņi māca tautai to, ko paši netic, un slēpj to, ko paši tic. Mēs taču būsim vismaz šobrīd vienis prātis, ka šādi vadoņi ir tikai savu 'piekritēju maldinātāji, viņi dzen tautu kā avju baru tanī kūtī, kur viņiem patīk vai pavēlēts dzīt, lai tur arī katrā kaktā būtu pa apslēptam vilkam priekšā.
Šādu valdoņu un vadoņu augstā gudrība ir zemās domas par viņu nicināto pūli: tikai mēs zinām, cik patiesības šie ļaudis var panest, un taisni tik mēs dodam. Kas pārāk par to, tas ir no ļauna! Sekojiet mums akli, dariet to, ko mēs gribam, jo mēs esam par jums atbildīgi virs zemes un ;debesīs. Mēs, mēs un mēs, jūs jau nekas!
Redzi, pēc manām domām, šī ir garīdznieku pirmā šķira, un par tādu kļūt mana vienkāršā zemnieciskā sirds man neatļāva. Tādi vīri manto cieņu un biju, bet mīlu nekad. Šie ir vīri ar stingru raksturu, cietu dabu un no dažādām kļūmēm apcietinātu sirdi. Neiedrošinies domāt, ka arī viņiem ir c i l v ē c i s k a s kaislības un kāres. Viņu seja - iedīdīta, ka sejas āda uz prāta pavēli smaida, kad iekšās dusmas vai niknums vārās, bet vaigi skumst un raudāt prot, lai arī sirdī prieks prieku jautrā dejā trenc. Tādu vīru roka ir smaga: klausi, tici un nečiksti pretī. Vai! tev, ja tu sāc ar viņiem spēkoties, bet labāk padodies viņiem ar labu, tici. tiem, maksā, kas tev ir jāmaksā naudā un graudā, godā un kaunā, tad tu nodzīvosi mierīgu mūžu un uz nāves cisām, kājas atstiepdams, tik pabrīnies, ha tavs; cilvēka mūžs nu ir galā. Nu, tad atmet ar roku, kas tev, cilvēciņ, tur daļas, ir jau citi, kas par tevi un tavu dzīvi atbild. Ver tik acis droši ciet un slīdi pa miegam viņā saulē, tev neviens nekā neprasīs, nedz tu arī ko zini par savu dzīvi atbildēt. Vai to varam saukt par īstu cilvēku, kas tā dzīvo un mirst...
Pie otrās šķiras garīdzniekiem pieder tie labiņie. Nopietnos brīžos viņi prot ļaudis saraudināt, priecīgos gadījumos ar tautu diet un līksmoties. Augstas gudrības un neizprotamas lietas viņi tev izliek kā uz delnas, bet beigās nepiemirst piebilst: «Tu mīļais tētiņ! Visi jau esam grēcīgi cilvēciņi!» Rāj gan, rāj, bet atkal piemetina: «Ak, mūsu spēciņš visai vājš!» Pret zemnieciņiem viņi ir tēvišķi laipni, pret savas kārtas ļaudīm - omulīgi un ciniski brīvi, pret augstākiem un saviem priekšniekiem pazemīgi un lēni, ka pat mušas no deguna nenotrenc bez viņu atļaujas. Viņi nepeļ laba kumosa un krietna malka, kāro ienesīgas vietas un liekas saukties no vienas draudzes uz otru, kur lielāki ienākumi, laipni pasmaidīdami un dziji nopūzdamies: cilvēki vien mēs katrs esam!
Šie labiņie mīļāk apmeklē dzimtkungu smalkās dzīres, bet ierodas arī nabaga zemnieciņa godībās, ja prāts jautrs un kuņģis kārtībā. Viņiem visiem savi mazi untumiņi katram: viens mīl skanošo, otrs čaukstošo, trešais brangus zirgus, ceturtais saldus vīnus, piektais smukas istabmeitas... un tā katram savs prieks un raize.
Pirmie šķirenieki saka: «Tu, zemais veci, nemaz neuzdrošinies par mani un maniem darbiem spriest! Viss, ko es daru, ir labi darīts, bet tu nevari izprast ne manu domu, ne manu darbu...»
«Otrā šķira saka: «Tā jau nu gan ir, mīļais, bet žēlastības mums vajag visiem, visiem!» Viņi nav nedz auksti, nedz karsti. Par tādu teku minēju un kompromisu slēdzēju uz ik soja man bija kauns tapt, jo es cienīju vārdu, ka remdenie tikšot izspļauti.
Pie trešās šķiras pieder tautas īsti gani. Tie nepazīst augstu un zemu ļaužu, kungu un zemnieku. Patiesība stāv rakstīta uz viņu karoga, un pēc patiesības viņi cenšas visu savu mūžu. Labas dienas, mīkstas dzīves un bailes par savu personīgas laimes zaudēšanu viņi nepazīst. Viņi neprasa algas par katru rakstu zīmīti, par katru runātu vārdu, par katru mestu krusta zīmi, bet soda mūs asām grēku dēļ un raud mums līdzi mūsu vainas nav sveši mūsu prieki, nav svešas mūsu bēdas. Mums viņi jāmeklē, bet tie meklē mūs. Patiesība un mīlestība viņu vārdos, redzama viņu darbos un dzīvē. Viņu meistars pats nāvē gāja patiesības dēļ, Pēteris lika krustā sisties, Pāvils - sadedzināties, un tā vēl daudzums, kas savas pārliecības un atzītās patiesības dēļ gāja moku pilnā nāvē. Jauki savu pārliecību samaksāt ar savu augstāko mantu - dzīvību, bet katram cilvēkam tas nav pa spēkam. Mūsu laikos reti cilvēkam savas domas un pārliecība ir jāapliecina ar savu nāvi, bet toties jo biežāk dzīvē rodas visādi gadījumi, kur mums ķīlām jādod vai pat jāupurē kaut kas sirdij mīļš vai mūžam dārgs, ja negribam gļēvi piekāpties izlaipoties, kompromisus slēgdami, bet gribam skaidru sirdi paturēt un droši palikt pie savām domām un pārliecības.
Zini man trūka šīs lielās tuvāku mīlestības un pašaizliegšanās nejutos cienīgs piederēt pie šīs pēdējās šķiras īstajiem ganiem. Man nebija tik daudz spēka piepildīt lielo vārdu: aizliedz sevi pašu! Es ceru un ticu, ka mans rādītājs man piedos, ka esmu sev izvēlējies dzīves gaitu, pa spēkam, jo pirmās šķiras baznīckungs un otrās šķiras derēts gans es negribētu tapt. Kad savu solījumu devu, vēl nebiju pilnīgs prātā, nepazinu nedz sevis, nedz pasaules. Tomēr solījumu es esmu lauzis, tamdēļ pacietīgi panesu trūkumu mantā, trūkumu draugos, trūkumu sirdī. Tas ir mans sods par to, ka biju savos spēkos maldījies; es nekurnu par savu likteni... Tāda ir mana atbilde uz tavu jautājumu.»
Brītiņu valdīja klusums, tik Treimaņa smagā elpa bija Dobji skanēja viņa balss, jautājot: «Tu esi nokratījis smagos slogus no savām krūtīm, bet ko lai es zvērestu un godavārdu esmu ķīlām devis? Saki man skaidri!»
«Es biju vīlies uzņemtajā gaitā un solījumu devis tik sevi, bet redzi, cik grūti nākas ciest par lauzto apsolījumu. Tu esi visaugstāko solījumu, kas cilvēku spēkā stāv. Ja tu gribi saraut šīs saites, tu kļūsi tomēr nelaimīgs uz visu mūžu. Tev ceļš ir aizkrustots, tik uz priekšu tev jātās jādara, cik tavā spēkā stāv.»
«Vai nav sānu ceļa, kur glābties?»
«Nav! Ja arī kāds rastos, tad vīrs tos nestaigā.»
Pāvils Treimanis drūmi pacēlās un uzvilka virssvārkus.
«Ko domā - kuru ceļu es staigāšu?» viņš piepeši jautāja.
Birznieks žēli viņā nolūkojās un lēni atteica: «To nupat tev gribēju jautāt.»
Pāvils nolūkojās zvērošām acīm Birzniekā, it kā viņa priekšā stāvētu viņa lielākais ienaidnieks.
«Es iešu pirmo ceļu!»
«To jau domāju! Tas ir vienīgais ceļš priekš tava rakstura un dabas,» Birznieks atteica.
«Biedri, kaila patiesība ir priekš cilvēka spēkiem par smagu.»
«Tamdēļ cilvēks cenšas par viņu nedomāt.»
«Es nezinu, vai lai tevi ienīstu vai cienīju, bet, rok nedevis, šoreiz nevaru aiziet,» Treimanis teica, sniegdams Birzniekam roku.
Birznieks viņu sirsnīgi kratīja un sacīja: «Nezin vai labās dienās būsim draugi, bet nebaltās gan mēs atrastu viens pie otra atspaidu. Neaizmirsti manis pavisam!»
Birznieks novadīja Treimani pa trepēm zemē. Rudens vakara krēsla spokojās pa ielām, krēsla valdīja Pāvila sirdī. Cik viegli un jautri viņš bija izgājis no savas mājas ar sirsnīgo pārliecību, ka viņš ne ar vienu cilvēku zem saules nemītos; nesaprotams slogs tagad spieda viņa sirdi, uz māju soļojot. Viņš gāja pa ielām krustis un šķērsis, bet ausīs aizvien tam sīca: «Pāvil, Zaul, vai nu atradi cilvēka, ar kuru tu uz vietas mītos? Saki labāk - kas gan ar tevi mītos? Vai tu atrastu tādu cilvēku zem saules?»
Līdz nāvei noguris, viņš vēlā naktī ieradās savā istabā, un labdaris miegs par viņu apžēlojās, uzņemdams viņu savā aizmāršības klēpi.