ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

VIII

Spirgts un jautrs Pāvils pamodās otrā dienā no dziļā, veselīgā miega. Sārtā rudens saulīte spīdēja pa logu istabā. Pāvils krietni izstaipījās, nožāvājās un atcerējās vakarējās baigās domas, kas viņu trenkāja pa ielām. Viņam tagad bija tik viegli ap sirdi, ka vakardienas piedzīvojumus noturēja par sapni. Te tas atcerējās cilvēku vārdus un visus sīkumus, kā Birznieks strīdējies sāls dēļ ar Mildu, kā lūdzies maiznieci pēc maizes, kā sagriezis cigāru un pīpējis prastu tabaku, un nojēdza, ka šie piedzīvojumi nav sapņu murgi, bet dzīva patiesība. Kā tas nācās, ka šī niecīgā, trūcīgā Birznieka vārdi dauzījās viņam vakar pa galvu kā nemiera gari?
«Skaidra lieta, es neesmu īsti vesels, tamdēļ sasmaku prastie dūmi manus jutekļus tā uzbudina. Citādi Birznieks ir lāga zēns,» - tā Pāvils nomierinājās un mierīgā devās pie saviem dienas darbiem. Šodien pavisam vesels un nostaigāja uz augstskolu.
Cik mīļi biedri viņu apsveica, cik labi viņam bija ap sirdi! Starpbrīžos viņu aplenca no visām pusēm, apjautāja klāšanos, piedāvāja tam cigāru, uzaicināja zobeniem, uzlūdza viņu vakarā ciemos pie «manas māsīcas». Vārdu sakot, Pāvils bija saule, ap kuru biedri griezās un tinās.
«Bez tevis mēs nezinām, ko iesākt, ko darīt! Tu nedrīksti tik ilgi mums atrauties,» - tā viens biedrs sacīja un daudzi domāja.
Pats viņu sabiedrības vecākais spieda draudzīgi viņa roku un nopietni piebilda: «Labi, ka tu nu esi uz pekām. Vakarā visādā ziņā ierodies sapulcē, mums pārspriežamas svarīgas lietas.»
Vakarā visi biedri saradās sabiedrības namā un pārsprieda nopietnas lietas. Drīzumā bija jāsarīko biedrības rudens balle, tur nu bija daudz ko runāt un gudrot. Nosprieda svētkus svinēt par divām nedēļām jo spoži un uzlūgt tikai izlasītus, smalkus viesus un jaunavas.
Pie kāda izbrauciena zaļumos sabiedrībai bija izcēlusies ķilda ar kādu citu biedrību. Izvēlētie šķīrēju tiesneši no abām pusēm nebija vienojušies mieru līgt; tamdēļ sabiedrības gods bija jāaizstāv ar ieročiem rokā. Bija nolemts sabiedrības izvēlēt trijus censoņus, kas lietu lai izšķir.
Tapa izvēlēti trīs labākie cirtēji, un viens no šiem bija Pāvils. Izvēlētie jutās pagodināti un apsolījās krietni pārmācīt viņas zēnus.
Vēl bija izspriežama cita kutelīga lieta. Kāds sabiedrības loceklis bija sakaitinājis bagāto aldari Ramu, izraudzīdamies viņu kādā atklātā dārzā par savu joku āzi. Rams bija ļoti saniknots un nu atprasīja no sabiedrības prāvo alus parādu. Rams bija turīgs vīrs, kura vis nevarēja sabaidīt sabiedrība atteiktos turpmāk ņemt no viņa alu. Sprieda šurp, sprieda turp, bet izejas neatrada. Acumirklī nebija, ko samaksāt parādu; ar Ramu stāties vai viņu lūgt pagaidīt - tur tik biedri plecus vien paraustīja: tas bija zem viņu goda. Ja nu vecais sūdz, tad ķibele gatava, visa sabiedrība nāk neslavā.
Pāvils pacēlās un uzrunāja sapulci: «Biedri, es domāju atradis vienkāršu ceļu, kā samierināt šo saniknoto lāci. Kas zina, vai tik Ramam nav kāds slepens nolūks mūs biedināt? Viņš nemaz tik jūteklīgs nav, ka viņa biezā āda sajustu biedru mazos adatu dūrienus. Viņam ir pieaugusi meita, glīts skuķēns, bet mūsu viesībās viņa nav ievesta. Parādīsim viņai godu, uzlūgsim viņu uz mūsu nākošām viesībām, un es lieku galvu ķīlām, ka Rams tūliņ griezīs kažokam otru pusi.»
«Jā, Treimanim taisnība, tik tā mēs varam Ramu iebāzt maisā,» biedri piebalsoja, un Rama jaunkundzes vārds tapa uzzīmēts viesu sarakstā. Priecādamies par padarītiem darbiem un novērstām likstām, kas apdraudēja sabiedrību, jautrie zēni līksmojās ap putošiem alus kausiem līdz vēlai naktij. Gan Pāvils bija atturējies no alus baudas veselu mēnesi un pat pie sevis nodomājis pavisam atmest šo paražu, bet šovakar viņš kautrējās traucēt šo svinīgo sapulci, kura viņu pagodināja, izvēlēdama par savu aizstāvi un uzticēdama viņa veiklumam un maņai visas sabiedrības godu. Ar katru tukšoto kausu jautrība augumā auga, sadalīdama jaunekļus mazos pulciņos, kurus kopoja vienāda gaume un garša. Vieni pārsprieda valdības lietas vai zinātniskus atradumus, otri sarunājās par suņiem daiļām meitām, citi atkal tērzēja par vieglām lietām un rāva jokus vaļā, ka smiekliem nebija gala. Vēlā naktī sabiedrības locekļi šķīrās un Pāvils pārgāja mierīgs savā sētā - zudis bija nemiers, zudušas baigās domas.
Nākošās dienās Pāvilam bija darba pilnas rokas un maz vaļas pārdomāt Birznieka vārdus. Dienu apmeklēja priekšlasījumus, novakarē nogāja uz Cīkstoņu telpām, lai vingrinātu roku un sagatavotos uz gaidāmo cīksti. Vakaros atkal bija jāierodas sabiedrības telpās, lai pārrunātu nākošās viesības un pamielotos pie Rama dāvinātā alus, jo aldaris bija atsūtījis vairākus pildītus traukus un par sludinājis sabiedrībai «neizsīkstošu pumpi», kad bija dabūjis meitas ielūgumu uz sabiedrības svētkiem.
Pagāja spožās viesības, pagāja ir goda cīņa jautri, laimīgi. Pāvils cīņā mantoja svītru pār kreiso vaigu, kuras dēļ dažs labs biedrs viņu apskauda, bet no sava pretnieka viņš stāstīja, ka to krietni esot sapēris. Sākās paklusa dzīvīte, kur katrs gāja savu ceļu. Likās, it kā piepildītos Birznieka vārdi, ka rūgtās patiesības tik vajag prast aizmirst, tad viņa mums vairs sāpīgi nedur. Ja vēl kādreiz uzmācās nepatīkamās domas, tad viņš mēģināja tās visādā ziņā aizmirst, sāka lasīt grāmatu, uzsvilpoja jautru meldiju vai arī steidzās pie biedriem uz viesnīcu.
«Paies nedēļas, mēnesis, gads - viss būs aizmirsts,» - tā viņš prātoja, bet prātojumam par spīti zem pelniem vēl kvēloja uguns.
Sākās ziemas klusie vakari, un pirmajā ziemas ceļā Pāvils aizbrauca uz zemēm apciemot netālo draugu, kas pamazā draudzītē par mācītāju. Draugi pavadīja divas priecīgas dienas. Pa dienu viņi siroja pa tuvienes priedulājiem un paegļu norām, tramdīdami bailīgos garaušus, jo jaunais mācītājs bija kaislīgs mednieks. Vakaros viņi, kreklos izmetušies, tērzēja pie pilniem vīna kausiem par bijušām laimības dienām līdz vēlai naktij. Pabija kopā dienu, otru, jau sāka tie viens otram apnikt, tam brauca līdz kaimiņam - mazas muižiņas īpašniekam, vecīgam un joviālam kungam, kas jaunībā arī kādu gadiņu bija nodzīvojis augstskolā. Pavadīja omulīgu vakaru, jo Pāvils še jutās kā mājās. Laipnā mājas kundze gādāja par gardu mielastu, un trijas jaunkundzes, viena noziedējusi, otra uzziedējusi un trešā aizziedējusi, rūpējās par viesu omulību. Vecākā no viņām izlikās ļoti jauniņa un naiva, vidējā, apzinādamās sava cēlumā un daiļuma, caur vientiesību un atturību mēģināja vilkt savā tiklā kaimiņu, un jaunākā savā nevainībā apšaudīja Pāvilu degošām mīlestības bultām. Trieca un jokojās kā jau mājās. Neviļus Pāvils ar jaunāko mājas meiču atradās vieni viesistabā. Pāvils nekavējās aplikt roku ap jaunavas viduci un liecās viņu skūpstīt, lai izmēģinātu meitiņas atturību. Jaunais skuķis nepretojās, bet savā nevainībā pieglaudās Pāvilam. Ir puķīte nenovēršas, kad saules stari to skūpstīja, kā tad lai meitiņa dusmotos daiļajam puisēnam? Nu meitiņa domājās saprotot laimes jūtas, kas sirdi pilda bučojoties, kā to tik daudzos stāstos bija lasījusi. Viņa bija skatījusies, ka arī jaunais kaimiņš bučo zagšus vidējo māsu, kamdēļ lai viņa tad liedzas? Nu viņa naktīs varēs sapņot un dienu stāstīt sirdsdraudzenēm, ka viņa ir bučota no sveša, daiļa jaunekļa, nevis no brālēna vien, tas nekas!
Pāvilam sametās kauns, un viņš izbliedās laukā, visu vakaru vairs neievērodams skuķa, kas par to jutās ļoti sāpināta. Pāvils jau nedomāja nekā ļauna, tik paķircināties un laiku pakavēt, tas ir viss! Bet tā gluži paļauties un nesacīt ne vārdiņa, lai dara, ko grib, tas nemaz nebija pa viņa garšai. Meitiņa atkal bažījās: «Kamdēļ gan viņš tāds saskaities, es taču viņam paļāvos bez lielas pretības un neņēmu nemaz viņa bučiņu par ļaunu?»
Omulīgais mājas kungs nelaida viesus uz mājām, bet tiem bija jāpaliek uz naktsdusu. Vakaru nokāva tukšām pļāpām visi kopīgi, tad kundzes aizgāja gulēt un kungi ievietojās mājastēva rakstāmistabā, lai vēl brītiņu parunātu svarīgas lietas, gar kurām kundzēm nav daļas.
Pie sprikstošā tokajieša sarunas labi vedās: Pāvils izstāstīja savu sarunu ar Birznieku. Viņam labprāt gribējās zināt, ko šie vīri saka.
Omulīgais mājastēvs atgāzās atzveltnē un smīnēdams noklausījās stāstā. Ironiskiem smaidiem uz lūpām viņš pūta dūmu mutuļus apaļos riņķos pret griestiem un laiku pa laikam pacēla viņa glāzi pret liesmu, lai nopriecātos ar skaidro, dzirkstošo dzērienu un tad baudītu viņu lēniem malkiem un ar garšu.
Jaunais kaimiņš ļoti uzbudinājās. «Es zinu, Treimani, ka tu jau šim savādniekam pierādīji viņa aplamību. Es tik varu sacīt, ka viņš ir neizglītots cilvēks. Viņš ir dzirdējis neticīgas runas, lasījis kaitīgus rakstus, bet viņam trūkst sprieduma spējas. Šis amats pats par sevi ir augsts un svēts un dara tādu arī cilvēku, kas viņu izpilda. Neticība mums jāizravē iz sirds kā nezāles iz kviešu tīruma, visas šaubas jānomāc caur ticību, tad esam cienīgi augstā amata, kam jārūpējas par tautas labklājību, par bērnu izglītību, jo nākamās paaudzes ir mūsu roku darbs. Nevar liegt, ka šim paklīdušajam cilvēkam nebūtu maza daļiņa patiesības, bet tā ir liela nelaime, ka puspatiesība ir ļaunāka par nāves zālēm. Ja īsti neizglītotais krīt viņas nagos, tad viņš ir pazudis. Arī mums, dzīvē nodibinājoties un amatā stājoties, uzmācas visādas šaubas, bet mums ir īstā prāta un sirds izglītība, mums ir spēja ļaunumu uzvarēt. Tik nevajag nogurt, draugs, neļauj pat mazā lietiņā ļaunajam ņemt virsroku, kam lielākais prieks ir novilkt augsti mācīto savos melu tīklos. Mūsu dzīve ir pastāvīga cīņa, lai nemetam ieročus pie malas, kā šis gļēvulis Birznieks ir darījis, bet lai cīnāmies kā vīri, izraujam iz sirds visas šaubas, pasaulīgas domas, tad galā baudīsim miera augļus un iemantosim kroni...»
Mājastēvs garlaikojās un bungoja pirkstiem pa galdu. Beidzot viņš pārtrauca runātāju: «Varen skaisti un pareizi, bet par to lietu nelon mutes dzisināt. Treimani, dzīvē esam katrs tikai cilvēks. Piemini manus vārdus, tu pats redzēsi, ka viņi piepildīsies tavā vēlākajā dzīvē: kad iegūsi labu slaucamu govi un iestrādāsies savā arodā, tad visas šaubas izklīdīs kā pelavas.»
Tas bija skaidri un gaiši, tur vairs nebija vārdam vietas. Pāvilam kā gaisma uzausa: dzīvē esam visi tikai cilvēki. Draugi saskandināja glāzes, saskatījās un nebilda vairs par šo lietu ne vārdiņa. Smukā istabas meita bija sakārtojusi kāršu galdu, un kungi vakaru jautri pabeidza ar vista partiju.
Apmierināts Pāvils devās otrā dienā atpakaļ uz augstskolu. Šis izbrauciens viņam nesa miera augļus prātam un sirdij, to padarīja viens vārdiņš īstajā vietā. Viņš tik neizprata galu galā, kamdēļ viņš tik daudz bija bažījies un galvu lauzījis, nenākdams pats uz šīm prātīgām domām. Visā garajā laikā, kamēr viņš bija nosolījies staigāt šo ceļu, viņš bija pārlaidis daudz rūgtu brīžu, bet noteikti neizprātoja, kas gan viņa garu un sirdi moca un nospiež. Tur nu Birznieks runāja kā iz viņa sirds un uztrauca viņa garu varenā uzbudinājumā. Viņš nomocījās un nevarēja nodibināties. Nu viņam atkal laimējās satikt prātīgus vīrus, kuri atdeva viņam sirdsmieru. Viņš nojēdza, ka šis ir vienīgais garīgais līdzsvars, piemērots viņa dabai un garam. Nu viņš bija atradis, ko meklējis: dzīve jātur par tādu, kāda viņa ir. Katram ir jāpelna sava maizīte, jāizpilda savi pienākumi, cik jau nu cilvēkam ir spēka un apstākļi atļauj.
Īss viņam izlikās ceļš, un laimīgs tas pārnāca pilsētā, noņemdamies drīzumā apciemot Birznieku.
«Ka slaucamās govs mums katram vajag, katrs cenšamies dzīvē tādu iegūt, to arī Birznieks nevar noliegt,» bija Treimaņu Pāvila pēdējās domas, iemiegot savā istabā gultā.