ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

X

Kad Pāvils pirmoreiz viesojās pie Birznieka, viņš Mildas nemaz sevišķi neievēroja, tā pazuda viņam acu starpā, jo bija par vienkāršu, lai grieztu viņa vērību uz sevis. Kad šorīt viņš sastapa ceļā Birznieku roku rokās ar Mildu, tad viņš ievēroja, ka Milda ir patiesi daiļa jaunava. Tūliņ viņam iešāvās prātā, ka Milda ir Birznieka līgava, jo citādi tas nemaz nevarēja būt.
Ka Birznieks ar savu atklāto dabu un runu devis tam viņreiz krietnu garīgu belzienu, tā gan viņš tagad vairs neatzinās, jo domājās daudz gudrāks un prātīgāks esot par trūcīgo jaunekli, tomēr dabūtais sitiens sirds dibenā aizvien vēl sūrkstēja. Pāvilam aizvien vēl uzmācās domas, it kā viņš ar visu savu dzīves gudrību un stāvokli būtu nieks pret Birznieka skaidro prātu un sirdi, kurš visiem droši lūkojās acīs, kurš nokratījis spiedošās saites, kuram nebija nekā, ko slēpt, ko bīties.
Ceļā Pāvilam biedri jautāja, kas tā daiļā meita bijusi, kuru viņš sveicinājis un kura tik mīļi un laimīgi gājusi kopā ar savu mīļāko, kurš izskatījies tīri pēc kurpnieka. Biedri mutes vien atplēta, kad Pāvils tiem izskaidroja, ka daiļās meičas līgavainis esot valodniecības augstskolnieks.
«Ka tevi septiņi seski, tad tas zēns nemaz tik muļķis nav, kā viņš izskatās. Viņš zina nočiept tik daiļu zeltenīti!» - tā vēl Mučele pukojās.
Šie vārdi bija mazs dzelonītis, kas iedūrās Pāvilam sirdī. Šo dzelonīti ļaudis sauc par - skaudību. Pāvils apskauda Birznieku, ka tas pratis iemantot tik skaistu līgaviņu. Ticams, ka viņš apskaustu Birznieku vēl vairāk, ja tik zinātu, ka šī meitene nav vis tik skaista miesā vien, bet arī skaista sirdi un garā, tikla, nevainīga, uzticama. To Pāvils nezināja un arī neticētu, ja kāds viņam to apgalvotu, pēc viņa uzskatiem un piedzīvojumiem pasaulē bija gauži maz bezvainīgu jaunavu, varbūt tikai retas viņa kārtā.
Viņa domas klīda tālāk: «Redz, šis Birznieks ir laimīgs, varbūt pat apskaužams, ja viņš šo meiteni patiesīgi mīlē. Īsts augstskolnieks, kam sava sirds vismīļākā, kuru viņš pielūdz, dievina, kurai dāvina dziesmas vārsmās ar saldām atskaņām un kuru galu galā apprec, kad ir iekūlies vietiņā.» Te viņam arī iešāvās prātā: «Un man ir katru dienu sava mīļākā, bet tādas īstas, krietnas, uzticamas un nav! Nē, patiesi nav!»
Krietni izvizinājušies, Pāvils ar biedriem pa dienvidus laiku iegriezās viesnīcā un ieturēja krietnu azaidu ar sīvo un saldo. Beigu beigās viņam apnika draugu nodilušie joki, un viņš izmuka nemanīts biedriem un klīda pa ielām.
«Pag, noiešu raudzīt, vai tas Birznieks tiešām ar sirdi un dvēseli ir nodevies tai zilacītei, un, ja tas tiesa, tad...» Pāvils tik pie sevis klusu nosmējās, jo viņš domājās atradis vietiņu, kur šito Birznieku varētu smuki ievainot, drusciņ paķircināt un tā atmaksāt par rūgto patiesību, kuru viņš reiz Pāvilam acīs teica, uztraukdams to pašos sirds dziļumos.
Ja Nātans vēl dzīvotu, tad gan viņš Pāvilam atjaunotu pazīstamo līdzību par bagātnieku ar lielu avju pulku un nabadziņu, kam tik viens pats jēriņš. Šo līdzību Pāvils pagalam bija aizmirsis.
«Ja man izdodas sacelt greizsirdību, tad tā ir skaidrākā liecība man un viņam, ka es esmu nesalīdzinājami pārāks par viņu,» - tā Pāvils prātoja, uzkāpdams pa šaurajām trepītēm Birznieka dzīvokli. Klusu viņš iegāja lielajā istabā, un pa atvērtām durvīm viņam bija izdevība noskatīties mazo ļaužu neliekuļotajā laimībā. Gan viņš gribēja teikt labu dienu un tā pieteikt savu klātbūtni, bet vienkāršo ļautiņu laimīgā dzīvīte un Mildas laimībā starojošā sejiņa viņu valdzināt valdzināja. Viņš aizmirsa sevi, aizmirsa savus nodomus, tik vienas domas viņš domāja: «Tie patiešām ir laimīgi ļaudis!»
Lapiņš vilka ļoti prātīgu vilcienu, un Birznieks bija spēli zaudējis. Milda sita plaukstas un gavilēja par tēva vinniņu.
«Mildiņ, tu nestāvi man te pretī, citādi es šodien nevinnēšu nevienas spēles!» Birznieks uzlēca no krēsla, grasīdamies Mildu gūstīt. Milda spēji ieraudzīja Treimani un sastinga no viņa dedzinošā skata. Arī Birznieks sarāvās, nomanīdams Mildas pārmaiņu. Viņš ātri apsviedās un ieraudzīja Treimani, kurš jau nāca smīnēdams viņam pretī.
«Atvaino mani, biedri, ka es nelūgts ielaužos jūsu mītnē, bet sirds man sen pārmeta, ka tevis tik ilgi neapciemoju. Tu jau esi bezgala lepns un man ne vārdiņa neatbildēji uz ielūgumu pavadīt jautru vakaru pie mums un maniem biedriem,» Pāvils jautri trieca un sarocījās ar mājniekiem kā vecs paziņa.
«Es jau zinu, kā iet jūsu dzīrēs: dzer, dzied un jokus trenc, bet man uz to nav nedz vaļas, nedz gribas,» Birznieks īdzīgi atbildēja, pakārdams vadzī Treimaņa virssvārkus.
«Vai zini, biedri, tu sasienies melos! Vai viss te nerāda, ka ir tu mīļo jautrus vaļas brīžus un miestiņu!» Pāvils smiedamies runāja un draudēja tam ar pirkstu.
Birznieks tā kā nokaunējies tikai klusu norūca: «Ir tiesa, biedri, nav likuma bez izņēmuma.»
Viesi lūdza piesēsties, un drīz bija aizmirsts nepatīkamais traucējums. Pāvilam valoda dzirkstīt dzirkstīja, viņš pierādīja savu maņu un spēju jautrā, omulīgā sarunā. Ciemiņam piedāvāja alu, un drīz bija mazais krājumiņš.
Pāvils izlūdzās atļauju pagādāt no savas puses kādas pudeles. Gan mājnieki liedzās, Birznieks pat dusmojās, bet Pāvils tā prata lūgties un labināties, ka nebija iespējams atkratīties no viņa piedāvājuma. Viņš prata lietu vadīt un pat Birznieku sauca talkā: «Tu, mans mīļais, nemaz nespārdies! Mani tu sauc par biedru, un es izlietoju biedra tiesības, saukdams tevi palīgā izlūgties no mājastēva atļauju iztukšot uz viņa veselību pa kausam.»
Atbildes nenogaidījis, viņš paķēra cepuri un nosteidzās pa trepēm zemē. Ceļā tam gadījās kurpnieks, kas sēdēja uz nama lievenēm un priecājās par svētdienas atdusu. Tam Pāvils iespieda saujā krietnu dzeramnaudu un lūdza aizsteigties uz pārdotavu un priekš Lapiņa kunga atnest dzeramo. Zibeņa ātrumā Pāvils bija atpakaļ un uzaicināja Lapiņu arī ar viņu izmēģināt spēkus šaha spēlē. Pāvils spēlēja šahu it labi, bet ar gudru ziņu viņš ļāvās sevi uzvarēt drīzā laikā. Pa to laiku kurpnieks bija atnesis divas pudeles vīna. Mājnieki tik acis vien atplēta, bet Pāvils nelikās viņu uzbudinājuma nemaz redzot. Kad Birznieks iebilda, ka vīns esot pret norunu, tad ir pats Pāvils sirdījās uz kurpnieku, kas gan esot viņu pārpratis.
«Bet, kad atnests ir, vai tad nu pa logu sviedīsim laukā, jāiztukšo vien jau ir. Atpakaļ sūtīt - tas jau neklājas,» - tā Pāvils mēļoja un lūdza jaunkundzi pagādāt kādu glāzīti.
«Bet mums pat vīna glāžu nav!» Lapiņš iesaucās, kuram sirdi kremta raizes, ka viņam par savu nabadzību jāsarunājas ar svešu cilvēku.
Milda aizsteidzās un sameklēja divas nevienādas vīna glāzes, kuras bija atlikušās no senām dienām, jo citādi Pāvils taisījās liet tik vīnu alus glāzēs.
«Tas ir skaisti, divas glāzes!» Pāvils jautri iesaucās. «Biedri, tagad izspēlēsim, kam pieder laime dzert ar mājas jaunkundzi no vienas glāzes!»
Birznieks bija saīdzis, nelūgtais ciemiņš bija sabojājis viņa šīsdienas priekus. «Manis dēļ,» viņš vienaldzīgi atbildēja un spēlēja izklaidu, tā ka Pāvils, kas jo krietni saņēmās, viņu spoži uzvarēja. Jokojot beidza spēli, un Pāvils piepildīja glāzes un piestūma vienu Lapiņam, otru Mildai.
«Lūdzu, jaunkundzīt, noruna ir jāizpilda. Jums ir jāsaskandina glāzes ar savu tēvu. Lapiņa kungs uzdzers manam biedram, bet jums, jaunkundze, ir jāuzdzer man!»
Milda tik lūpas apslapēja, bet Pāvils neļāvās, kamēr tai bija jāizdzer pusglāzes. Pāvils pateicās jaunkundzei un sarunājoties grieza glāzi apkārt, tā ka viņam bija jādzer no tās pašas malas, kuru aizskārušas Mildas lūpas. Viņš prata tik veicīgi izvest savu nodomu, ka viņa rīcību tik Milda manīja. Viņa nosārta pārpārim, ko Pāvils turēja par labu zīmi. Pāvils nemitējās jautri tērzēt, tā ka neviens cits šī mazā gadījuma nemanīja.
Dzirkstošais vīns uzjautrināja pat īdzīgo Birznieku. Drīz visi sēdēja atjaunotā omulībā ap galdu un jautrā valodiņa sprēgāt sprēgāja. Vēl dažu labu reizi caur atjautīgu runu Pāvils piespieda Mildu apslapināt savas lūpas pie vīna kausa.
Pāvils sadzēra ar visiem un bija ļoti līksmā dūšā. Viņa atjautas, joki un veiklā runa pat Mildu piespieda vērot viņu vērīgām acīm. Pāvils to nomanīja, un viņa zābaka purns viegli, viegli uzminās uz Mildas kājas. Atkal Milda tvīka kā rozīte rīta agrumā, dusmojās pati par sevi un tvīka vēl vairāk.
Jau Pāvils garā līksmojās par iedomāto uzvaru un sāka ķircināt meiteni visādiem jokiem. Kad Pāvila zābaks jau stiprāk saspieda viņas kājiņu, viņa vairs ilgāk nevarēja izturēt un šmauca pusraudādama, pussmiedamās pa durvīm otrā istabā. Pāvils noteica nevainīgu joku, lai apmierinātu pakaļpalicējus, un devās notvert meiteni.. Pie otrās istabas durvīm viņš sagūstīja jaunavu ap viduci un ar otru roku saturēja viņas rokas. Gan viņa lieca galvu atpakaļ, zvērošās acis aizvien bāzās tuvāk un tuvāk. Viņa sajuta Pāvila karsto dvašu un domās jau juta viņa svilinošo skūpstu uz savām lūpām.
Pāvils nomanīja Mildas sirdsbailes, ka viņa nedrīkst kliegt, lai neizbaidītu savu līgavaini un nesavestu viņu naidā ar biedru. Ja tik viņam izdotos Mildu slepeni nobučot, tad viņa kaunētos to atzīties savam līgavainim un tas būtu jauns loceklis pie nesaraustāmās ķēdes, ar kuru viņš saistītu pie sevis šo daiļo meiteni.
«Mans īstais mīļākais aiz lielas mīlestības žēloja mani, un nu šis ļaunais jauneklis mani grib aptraipīt ar savu nešķīsto skūpstu! Tā būtu mana nāve, kas mani mūžam šķirtu no mana sirds izredzētā!» Tamlīdzīgas sajukušas domas maisījās pa Mildiņas galvu, kad arvien tuvāk bija sajūtama iekarsušā jaunekļa dvaša.
Ar pārdabīgu spēku Milda izrāva savu roku, un skaļš pliukšķis noskanēja istabā. Viss šis gadījums notikās zibeņa ātrumā, un tomēr - cik daudz un dažādas domas šinī īsajā brīdī šāvās caur abu jaunekļu dvēselēm. Pāvils nobālēja un palaida Mildu, kura ieskrēja Birznieka istabā un iekrita šņukstēdama gultā.
Pāvils iedomājās saņemties un doties atpakaļ pie biedriem, bet sabijies viņš atkāpās soli, jo durvīs stāvēja Birznieks, sakrustojis sokas uz krūtīm. Birznieks bija noskatījies visā skatā, un varens uzbudinājums pirms bija lasāms viņa acīs, bet skata beigas viņu uzjautrināja, viņš atdabūja savu vienaldzību un varēja pat smieties par nokaunējušos biedru.
Tas grieza Treimaņu Pāvilam sirdī. Ja Birznieks sirdītos un viņu lamātu, tad Pāvils justos līksms un apmierināts, ka taču mazliet ir atriebies un uzbudinājis šo cilvēku, bet nu viņam bija jāstāv kā izpērtam skolniekam skolotāja priekšā un jāpanes Birznieka zobojošie smaidi.
Pāvils cik necik uzpurinājās un tuvojās Birzniekam. «Ja tu jūties apvainots, tad vari sūtīt pie mana drauga Dorna kunga savu biedru, lai norunā vietu un laiku. Es esmu gatavs dot tev gandarījumu par to, ka mēģināju ar varu skūpstīt tavu līgavu.»
Birznieks sarāvās. «Kas tad tev teica, ka Milda ir mana līgaviņa?»
«To zinu no šī rīta, kad jūs abus sastapu ceļā.»
«Tā, tad ar gatavu nodomu tu nāci manā pajumtē?»
«Neliedzos, ka tas bija mans nodoms, jo vēlējos zināt, ko tavs gudrais prāts saka un kāds tu izskaties, kad jūties apvainots un esi uzbudināts!»
«Tā, tā! Es tevi, mīļais biedri, labi saprotu. Tu man nevari piedot viņdienas patiesības, ko tev acīs teicu.» Birznieks piegāja Pāvilam klāt, uzlika roku uz viņa pleca un, tam taisni acīs skatīdamies, mierīgi turpināja: «Tu manis nemaz nevari apvainot šādā ceļā. Par nodomāto nedarbu tu saņemsi savu algu, viņu palielināt nav mana daļa.»
Pāvilam nebija vairs ko atbildēt - tik mazs viņš izlikās savās acīs. Kā netīšus viņam izspruka vārdi: «Vai arī tad tu paliktu tik mierīgs, ja viņa ar labu man paļautos?»
Gan Birzniekam sirds iedrebējās, bet vienaldzīgi viņš atteica, lai gan zināja, ka taisnības nerunā: «Tad es viņai vairs acis virsū neuzmestu, kad viņa ielaistos ar tevi!»
Birznieks zīmīgi uzsvēra vārdus, palocījās pret Pāvilu un vēl iebilda: «Bet nu, biedri, laiks doties katram savās mājās. Ar labu vakaru!»
Birznieks nogriezās pie loga un bungoja ar pirkstiem pa rūtīm, it kā viņš būtu vienīgais visā istabā.
Pāvils sakoda zobus, lai aiz kauna un dusmām zvēriski neiekliegtos. Viņam likās, it kā būtu jānosmok šinīs telpās. Aši viņš paķēra otrā istabā cepuri, uzrāva virssvārkus un, krustu nemetis, bija pa trepēm zemē. Vienīgās domas viņam bija: «Kaut jel tiktu drīzāk laukā!»
Veikli viņš metās uz viesnīcu, lai drīz tiktu draugu pulciņā un varētu noslīcināt savu kaunu un dusmas. Šinī pilsētas nomalē nebija neviena ormaņa, tamdēļ pagarais ceļa gabals bija jānostaigā kājām. Pa ceļu viņš mēģināja sevi attaisnot, un, viesnīcu sasniedzot, viņa pašmīlība un lielība bija uzplaukusi īsti kupla. Viņa domu gājienu dziļāk netēlosim, tam bija stipra līdzība ar pazīstamo Krilova pasaciņu par lapsu un vīnogām.
Draugu pulkā viņš drīz bija tas jautrākais, un biedri tik par viņu nobrīnījās, kamdēļ gan Pāvils šovakar tā saskaities ar alu, ka grib viņu vai visu iznīcināt.
Kad Pāvils bija aizsteidzies, tad arī Birznieka vienaldzība beidzās. Uzbudināts viņš soļoja pa darba istabu m pārdomāja visu redzēto un dzirdēto. «Dieva laime, ka viss tā beidzās!» viņš klusu bubināja. «Ja viņš būtu panācis savu nolūku, tiešām - savā nesamaņā es viņu samītu kā kaitīgu tārpu! Na, bargāka soda viņš arī nevar dabūt, kādu viņš saņēma no Mildiņas rokas. Tiešām, tagad man viņa žēl, viņš velti man dusmo par piedzīvoto kaunu un ienīdēs mani cauru mūžu.»
Viņš iegāja Mildas istabā un atrada Lapiņu krēslā snaužam. Pudeles ieraugot uz galda, viņu pārņēma tāds īgnums, ka grūda logu vaļā un drāza tās ar tādu sparu pret kaimiņu mūra sienu, ka pudeles un glāzes sašķīda tūkstoš drupatās. No trokšņa arī Lapiņš pamodās un Mildiņa ieskrēja saraudātām acīm.
«Na nu, ko tad tu te ālējies kā auša! Kur tad Treimaņa kungs palika?» Lapiņš satrūcies jautāja.
«Tas aizgāja pie visiem vējiem un savas kājas vairs te nespers!» Birznieks spēji atteica, bet tad satvēra Mildu pie rokas un tuvojās viņas tēvam. «Lapiņa tēvs, šodien mēs esam ieskatījušies viens otram sirdī un zinām, ka viens otru saprotam, tomēr tev es jautāju un gribu skaidru atbildi: vai dosi man mīļis prātis savu meitu par sievu, kad es nodibināšu savu patstāvīgu dzīvi?»
Lapiņš tik nožāvājās. «Runā kā jau bērni! Saprotama lieta, ka jūs precēsieties, kad tu būsi savā dzīvē. To mēs visi it labi zinām, ka vērts nav mutes dzisināt. Tagad lieciet mani ar savām blēņām mierā, es gribu nosnausties pa krēslas stundu.» Lapiņš tālāk gar viņiem nelikās zinoties, bet gāja darba istabā uz savu gultu.
Birzniekam negribot bija jāpasmejas. «Saki, Mildiņ, vai tu arī tāpat domā kā tēvs?» viņš mīļi jautāja, paceldams meitenes galviņu un raudzīdamies viņas saraudātās actiņās.
Milda raudādama pieglaudās pie viņa krūts un čukstēja: «Ja tu tik man vari piedot!»
«Neraudi, Mildiņ, man nekā nav, tev ko piedot, bet gan daudzkārt tev jāpateicas par tavu mīlestību, kas ir gaišākais spīdeklis manā mūža ceļā. Iesim laukā pastaigāties un pārrunāsim vēl šīsdienas piedzīvojumus, kur liktenis saveda mūs uz visu mūžu. Rīt jau atkal darbdiena, tad vairs nav vaļas sapņot, tad tikuši jācīnās iekarot nākotnes laimi.»
Roku rokā viņi klejoja pa pilsētu. Dzidrais ziemas gaiss izgaisināja viņu dvēseles uztraukumu. Rāmām asinīm un jokodami viņi pārrunāja šīsdienas piedzīvojumus, it kā jau gadi būtu pagājuši no tā laika, kad viss tas noticis.