ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XII

Laimīgs jūtas tas cilvēks, kam ir apskaužamā dvēseles spēja aizmirst nepatīkamus gadījumus. Šī spēja Treimaņu Pāvilam bija lielā mērā. Vispirms viņš atrast cēloņus, kas gan viņu ieveduši nepatīkamajā ķezā. Tikmēr viņš grozīja un vandīja nepatīkamo gadījumu, kamēr atrada, ka viņš ir tīrs un skaidrs kā saules stars. Pirms viņš iztēloja domās, kā minētā lietā viņš aizstāvētos tiesas priekšā, ja viņu sūdzētu. Skanīgie aizstāvības teikumi un patīgi sagrozītie apstākļi viņam tā patika, ka domās iztēloto gadījumu pieņēma patiesā vietā. Atradis šo pašmīlīgo patiesību, ka tik citi ļaudis un ļaunais liktenis ir vainīgs, viņš mierīgu garu nodevās visu gadījumu aizmāršībai. Tādā ceļā viņš mēģināja aizmirst piedzīvoto klizmu ar Birznieku un tā līgavu.
«Kas ar zemnieku ielaižas, tik prastības manto,» šo mācību viņa pati atrisināja iz piedzīvojuma Lapiņa namā. Gan bieži vēl tam uzmācās nepatīkamas jūtas, piepeši atceroties visa notikuma; tad Pāvils tik pie sevis smagi norūcās, uzsvilpoja jautru meldiju vai arī devās jautrā sapulcē, un miers bija mājās.
Tomēr par spīti visiem gudrojumiem viņam metās ļoti nelabi ap dūšu, ja nejauši uz ielas vai augstskolas telpās sastapās ar Birznieku. Viņš atzina, ka Birznieks ir likteņa sūtītais cilvēks, kas kā acs skatās viņa dvēselē un redz tur katru melnumiņu. Vienīgo cilvēku, kas pazina viņa garu un dabu, ko viņam bija kā draugam apsveikt, no tā Pāvils bēga un bijās. Ja tik laikus Pāvils ieraudzīja Birznieka nodilušos virssvārkus vai noplukušo cepuri, tad jau pa gabalu grieza tam ceļu vai nelikās viņa nemaz manot. Birznieks bija aizmirsis naidu un viņu draudzīgi sveicināja, bet, kad vairāk reizes Pāvils tīši viņu neievēroja un neatbildēja uz viņa sveicinājumu, tad arī Birznieks mitējās uzskatīt viņu par savu paziņu. Kā svešnieki viņi nodzīvoja augstskolā beidzamo mācības laiku.
Birzniekam pēdīgais mācības gads bija pilns grūtumu un pūliņu. Gan viņš uzcītības dēļ baudīja vadības pabalstu, izpelnījās par ievērojamu zinātnisku darbu kādas biedrības godalgu, pelnījās, vairāk namos stundas dodams, strādāja pa brīvdienām no rīta līdz vakaram, siedams grāmatas, bet grūti nācās cauri spiesties. Pa mācības gadiem bija iekrājušies mazi parādiņi gan pie drēbnieka, kurpnieka, gan šur, gan tur. Parādi gan bija niecīgi, bet tomēr viņi sagādāja Birzniekam dažu rūgtu brīdi. Vecais Lapiņš piesolījās dažu reizi izpalīdzēt ar savu krājumiņu, noguldītu nebaltām dienām, vai negribēja ņemt pretī Birznieka mēneša samaksu par dzīvokli un uzturu, bet Birznieks palika nelokāms, katra mēneša pēdējā dienā viņš Lapiņam visu samaksāja vai arī atvilka no pastrādātā darba peļņas. Mēneša beigās tad iznāca daža jocīga saruna, jo vecajam Lapiņam gan patikās šī taisnā daba, kurai viņš varēja ar vieglu sirdi uzticēt savas meitiņas nākotni, bet viņa labā sirds to atkal spieda palīdzēt Birzniekam, lai tam nebūtu tik grūti jānomokās dienišķas maizītes dēļ, lai tas varētu labāk apģērbties un baudīt atpūtu, bet Lapiņam parādā Birznieks nepalika, kamēr nezināmā nākotne viņu baidīja.
«Redzi, vecais, tu esi vecs, tev ir jāgādā par sevi un savu bērnu, kā tu vari man aizdot naudu mīkstai dzīvei? Kas var zināt, es mirstu šodien vai rīt, topu par palaidni un dzērāju, noderu visu tavu naudu, izputinu visu, kas tik man mugurā: ko tad tu no manis ņemsi? Tāpēc nebāzies man virsū ar savu mazumiņu, kamēr mana nākotne nav nodrošināta.»
Atnāca ziedonis, karstas darba un pūļu pilnas dienas zemnieciņam, bet jāsvīst arī augstskolniekam pa augstskolu, kas sagatavojas uz mācību beigām. Treimaņu Pāvils bija nodomājis «vēl kādu gadiņu iedziļināties gudrībās» un jau maija sākumā atstāja putekļainās ielas; dodamies apciemot pāra dienas savu tēvu Niedrēnu mācītāja muižā, bet pārējo garo brīvlaiku lai pavadītu radu un labu paziņu dzimtās, kur netrūka bezbēdīgu zēnu un jautru jaunavu.
Birznieks svīda dienām un naktīm, lai godam pastāvētu beidzamajos pārklaušinājumos. Pilsēta bija pustukša, lielums augstskolnieku jau aizceļojuši uz dzimteni, tik mazums atlikās, kas svīda dienas karstumā, mērodami notaļ ceļu uz augstskolu un atpakaļ uz savu dzīvokli. Gan dažs iegriezās viesnīcā noskalot izputējušās cerības, bet senā jautrā dzīve vairs nedevās, rītdiena baigi krēšļojās katra iedomās.
Ja kādam notika ķeza, ka vezums pusceļā apgāzās, tad klusu tas pazuda iz pilsētas, pavadīts tik no reta sirdsdrauga.
«Šoreiz nu gan izbiru cauri, bet to darīju tā... nu, ar ziņu, lai vēl gadiņu dabūtu padzīvoties jautrajā biedru pulciņā,» - tā dažs labs, uz mājām braucot, uzpurināja savu sašļukušo dūšu.
Birznieks nebija baudījis augstskolā vieglu dienu. Viss viņa mācības laiks bija grūts, darba pilns, nopietnā skolā sataisoties uz dzīvi. Viņš bija nodomājis šogad beigt savas mācības, un cerība nepameta to kaunā. Katram ir zināms, ka pie beigu pārklaušinājumiem krīt svarā ne tikvien tas, ka visu mācības laiku esi sirdīgi mācījies un sekojis zinātņu gaitai, bet vajadzīgs arīdzan spirgts, attapīgs gars, vesela miesa, droša dūša un - laime.
Kādu pēcpusdienu maija mēneša beigās Birznieks soļoja paceltu galvu no augstskolas uz savu dzīvokli. Acis tam priekā mirdzēja, un katram pretimnācējam viņš laipni uzsmaidīja. Dažs labs papurināja galvu un pie sevis noprātoja: «Ja šis cilvēks nav vinnējis lielā laimes vinnestā, tad viņš ir prātā jucis. Nabadziņš!»
Veikliem soļiem viņš sasniedza dzīvokli un divos lēcienos bija pa šaurajām trepītēm augšā, ka viss priekšnams nolīgojās. Vecais Lapiņš patlaban maisīja klīsteri. Uztraukts viņš uzgrūda ar vienu roku brilles uz pieres, bet nedabūja ne atjēgties, kad jau Birznieks to bija apkampis un lēca pa istabu, ka klīsteris vien šķīda un soli un krēsli gāzās.
Milda, troksni izdzirdusi, steidzās raudzīties un aiz brīnumiem rokas vien sasita, durvīs stāvēdama. Smaidīdama viņa atspiedās pret durvīm, viņa saprata Birznieka laimi, un acīs tai iezagās divas prieka asaras: viņa laime bija arī viņas laime.
Birznieks palaida vaļā aizkusušo Lapiņu un sagrāba Mildu. Gan viņa iekliedzās: «Ej nu, ej nu, pustrakais!» - bet nelīdzēja ne zāle, ne biszāle, bija jārīko laimīgajam Birzniekam līdz. Beidzot ir pats Birznieks aizkusa. Vēl beidzamiem spēkiem viņš cēla Mildiņu līdz griestiem un tad nosēdināja to gultā tēvam līdzās. Pats viņš nostājās abiem priekšā, kājas izplētis, atgrūdis cepuri pakausī, salika rokas sānos un svinīgi jautāja: «Vai jūs zināt arī, kas es tagad esmu par vīru? Ko?»
«Traks tu esi... palaidnis... vairāk nekas... to es saku!...» Lapiņš elsoja, slaucīdams sviedrus no pieres.
«Netrāpīji vis šoreiz! Es esmu filoloģijas kandidāts tagad, kā te stāvu, un nākamībā vecvalodu skolotājs Toboļskas ģimnāzijā. Redzi, tas es esmu, un dzirdi, tas es būšu, un uz to tad uzlaidīsim vēl vienu riņķi!»
Deja vairs neiznāca, jo vecais Lapiņš turēja Birznieku apkamptu un mutēja viņu uz mutes un vaigiem. Laimīgiem smaidiem viņš lūkojās Birzniekam acīs, satvēra tad Mildiņas roku, sacīdams: «Mildiņ; novēli savam līgavainim labu laimi un tad gādā, ka šo vakaru varam svinīgi nosvētīt. Turi to piemiņā, meitiņ, šī diena tavam tēvam ir pirmā laimīgā pēc ilgiem gadiem!» Viņš novērsās un zagšus noslaucīja asaru, kas tam slīdēja pār vaigu.
Birznieks apkampa savu līgaviņu un nobučoja to. Nosarkusi no pārsteiguma, viņa izmuka rovī, lai gādātu atspirdzinājumu miesai. No viņa uzbudinājumu vakara, kad freimaņu Pāvils tos pēdējo reizi apciemoja, viņu starpā ar mīlestību un precībām nebija bilsts ne vārdiņš. Katrs gāja savu ceļu, darīja savu darbu, jo visiem bija darba pilnas rokas.
Gan Milda pazina Birznieku caur un cauri, uzticējās viņa mīlestībai bez visiem zvērestiem, bet tomēr viņa bija tomēr viņa palika meitene, kas klusībā noraudāja dažu labu asaru par mīļākā vēsumu, kas aiz liela darba viņas nelikās nemaz redzot. Tas jaunai meitenei ir grūti piedodams pašam sirdsmīļākajam.
Nu bija kritis pēdējais šķērslis, kas stāvēja viņu dzīves laimei ceļā, Birznieks jo spoži bija sasniedzis savu mērķi. Cik veicīgi viņai tagad viss vedās, sagādājot vakariņas mīļotiem cilvēkiem! Bet, rūpīgi gādājot un oloties, viņai atlikās vaļa pārdomāt: «Nu, mans mīļais Jānīti, tagad svied tik grāmatas aizkrāsnē, mazākais, pa līgaviņas laiku tu piederi man, vienīgi man. Neļaušu vairs tev caurām naktīm mocīties, tagad arī man ir pie tevis daļa!»
Cits gars bija nācis pār Birznieku. Nu viņš vairs nesēdēja pie galda, galvu nodūris, neēda kā pa miegam un ieskrēja salīcis savā istabā pie grāmatām vai cita darba, vēl kodelēdams pēdīgo kumosu.
Jautri paturēja vakariņas, sarunājoties un sapņojot par nākotni. Arī prieks un laime nogurdina cilvēku, un laikus jau visi trīs uzmeklēja dusas vietu.
Maigu miegu gulēja Birznieks, un saule jau bija gabalā, kad viņš otrā rītā pamodās. Aši viņš uzlēca gultā sēdus, jo šis bija pirmais rīts pēc ilgiem laikiem, kad saulīte viņu pārsteidza vēl gultā. Viņš atcerējās vakardienu, pabeigto darbu un atlaidās atkal cisās, sapņodams vaļējām acīm. Viņam bija tik viegli un brīvi ap sirdi, it kā pa nakti būtu nomukušas saites, kas viņam saistījušas kājas un rokas. Viens mērķis nu bija sasniegts, pasaule atvērta, tik ej un kamp pilniem klēpjiem, kas prātus reibina un ko sirds tīko.
Kā cietumnieks, kas ilgi smacis tumšā, smacīgā cietumā, nevar panest saules gaismas un tīra gaisa, bet acis tam žilbst, kājas gurst, un kā apmulsis viņš streipuļoja brīvajā dieva pasaulē, nekā nenojauzdams, nesaprazdams, tā arī gāja Birzniekam. Aiz lielas laimes viņam prāti reibtin reiba. Viņš gan gavilēja: «Brīvs! brīvs!» - bet nezināja, ko nu ar visu brīvību lai iesāk.
Trūcīgie, rūgtie nabaga augstskolnieka mācības gadi un bija beigti, filoloģijas kandidāta diploms kulē, branga vieta ziņā, daiļa līgaviņa sirdi un acu priekšā - vai tur Birzniekam aiz laimes nebija iz ādas jāsprūk laukā?
Birznieks izkāpa no gultas, apskatīja nopietni visas lietas, gudrodams, vai viņš tiešām atrodas savā istabā. Pastaigājies pa istabu, viņš atsēdās uz gultas malas un apsedzās ar gultas segu. Viņš apskatīja sevi un neticīgi purināja galvu, pie sevis bubinādams: «Vai tad es tiešām esmu tas pats vecais Jānis Birznieks, Pētera un Annas dēls no Cirsteniešu Birznieku mājām, vai esmu no jauna piedzimis un nu vēl nezinu, kā mani sauc, kam es īsti piederu?»
Dzīvi viņam tēlojās priekšā tēva mājas, vecais tēvs: māte, mazā māsa, kurus visus viņš nebija redzējis mierīgām acīm četrus garus gadus. Atmiņa viņu garā vadīja pa tēva mājām no vienas vietiņas uz otru, kur vien ko svarīgu bija piedzīvojis, pieredzējis laimīgā jaunībā. No viņiem bērnības laikiem atmiņa to spēji aiznesa trūkumā nodzīvotos augstskolnieka gados. Galva viņam noslīga rokās, elkoņi atmetās uz ceļiem, un asaras tam birtin bira pār vaigiem, pašam nenojaušot, par ko īsti raud, tik tāpat vien gribējās krietni izraudāties. Šīs asaras nebija rūgtas, sirdi grauzošas, viņas bija kā pavasara lietutiņš, kas noslauka putekļus un sārņus, kuri, sniegam kūstot, saķepējuši virs jaunās zālītes un pērnājo puķīšu lapiņām. Šis siltais ziedoņa lietiņš atdzīvina dabu, pļavas un tīrumi tērpjas cerības krāsās. Tā asaras, kuras Birzniekam negribot pār vaigiem plūda, atvieglināja brīnišķi viņa sirdi. Viņš piedeva un nosolījās aizmirst visas likteņa pārestības un jutās salīdzināts ar sevi un visu pasauli.
Viegls klauvējiens viņu uztrauca no sapņiem, Milda aiz durvīm viņam paziņoja, ka brokasts jau galdā. Veikli viņš uzposās, nomazgājās un tad devās pie Lapiņiem. Brokastis turot, atkal tapa pārrunātas vakarējās vecās lietas, kuras visiem trijiem dalībniekiem izlikās tik tīkamas, ka par tām varētu runāt neapnikuši vai visu mūžu.
Vēlāk Lapiņš devās pie sava dienas darba - grāmatas siet, Milda olījās pa rovi, arī Birznieks apsējās priekšautu, lai dotos Lapiņam palīgā, bet kā viņš satrūkās, kad Lapiņš tam nikni uzbrēca: «Saki - ko tu te darīsi?»
«Pelnīšu dienišķu maizīti kā jau senāk.»
Lapiņš noraisīja viņam šķoteli un uzsauca: «Ej, kur tevi kājas nes, bet manā darbā vairs nemaisies!»
«Lapiņa tēvs, vai tu domā, ka tagad esmu tapis par smalku un lepnu priekš grāmatu siešanas, ka man vairs neklājas strādāt amatu?»
«Tā nedomāju un nesaku, jo amats ir katram krietnam cilvēkam par godu, bet tagad tev ir atnācis atpūtas laiks. Vai neredzi vis pats, cik bāls un izdilis tu esi, strādādams caurām naktīm?»
«Nav tiesa, tik žirgts un vesels neesmu ilgi juties kā tagad,» Birznieks iesaucās, paķerdams no sienas mazu spogulīti un sevi uzmanīgi aplūkodams.
«Redzi nu, vai es nerunāju patiesību? Vai neesi bāls, izdēdējis kā nāve, ja tad nu vēl vesels jūties, tad pateic dievam, kas tev devis tādu dzelzs veselību. Ej tagad laukā brīvā gaisā, ārā iz pilsētas, jo skaidra gaisa un kustības lai miesai ļoti vajag.»
Blēņas, kad gars ir možs un jautrs, gan miesas būda izturēs. Līdz augustam es gribu dūšīgi strādāt un pelnīties. Par ceļa naudu uz tālo vietu gan man nav bažas, tā top no valdības, bet man ir tik daudz jāsapelna, ka varu godam atstāt šo pilsētu, samaksājis visus savus parādus,» Birznieks atteica, sniegdamies pēc priekšauta.
Dusmīgi Lapiņš iesvieda šķoteli pagaldē un tam asi atcirta: «Tā, tā, pusnonīcis pie miesas, tu gribi tupēt visu brīvlaiku istabā un tad galīgi novārdzis braukt uz Sibīriju, lai tur godam nomirtu! Vai esi pavisam aizmirsis, ka arī Cirsteniešos ir lāga ļautiņi, kas četrus garus gadus gaida palaidņa no Jurjevas? Saki - vai tev sirds pagalam sakaltusi, dienu mūžu pie grāmatām tupot, ka jau tos aizmirsti, no kā tu miesu un asinis mantojis?»
Birznieks smagi nopūtās un atslīga uz augstā darba sola. Lapiņa vārdi viņam griezās sirdī. Jā, jā, vai viņš nebija ļauns, patīgs cilvēks! Nupat savā istabiņā viņš bija domājis par vecākiem, sirdī noņēmies drīzumā pie tiem doties, tos apciemot, iepriecināt - un nu viņš tos jau pagalam bija aizmirsis, domādams tikai par sevi, sevi!
Vecais Lapiņš soļoja īsiem solīšiem pa istabu un rājās: «Nu, nu, neesi jel tik sagrauzts, es jau nemaz tik ļauni nedomāju, lai mani vārdi skanēja skarbi. Liels un vecs tu esi diezgan, bet dažā lietā tev gluži bērna prāts. Katrs godavīrs aiz cietības tev spiedīs roku, kad dabūs zināt, kā tu esi sities cauri šos četrus gadus, ciezdams izsalkumu un aukstumu pie miesas un gara. Bet tomēr saviem spēkiem tu spiedies cauri, gods tev! Tik tagad atmet visu lielību un tītību. Klausies, ko es tev saku, un pie tā es palieku: tavus nieka parādiņus es samaksāšu, man ir ietaupīts grasis, kuru es tagad nezinu, kur lai lieku. Ne vārda, ne vārda!» viņš iesaucās un nostājās Birzniekam taisni acu priekšā, kurš grasījās ko runāt.
«Arī par citām niecīgām vajadzībām es gādāšu, jo tagad tu vairs nevari iet apkārt kā putnu biedēklis. Kad tu iedzīvosies, tad tu man pēdīgo kapeiciņu atmaksāsi, dāvināt vis tev nekā nedāvināšu, tā, puisīt, nedomā! Kamēr tu dabūsi visus savus rakstus, tikmēr paliksi pie mums, bet, līdz visas lietas nokārtotas, tad tik joņiem prom uz Birzniekiem, pie dabas pilnās krūts, kā dzejnieks saka. Tur tu vari strādāt, art, ecēt, pļaut, cik tik tīkas, tas ir tev veselīgs darbs. To es tev saku, ne vārda man nemuldi starpā! No grāmatu sietuves darbiem es tevi atlaižu, ja gribi, ir apliecību izrakstīšu labu labo. Visvajadzīgākā tev tagad ir miesīga un garīga atpūta, un to vari mantot tikai tīrā gaisā. Še cepure, ej pastaigāties un priekš pulksten vieniem mājās nenāc, mums ar Mildiņu tu tik esi pa kājām, nemaz neesam raduši priekšpusdienām tevi mājas redzēt.» Lapiņš uzlika Birzniekam cepuri galvā un bīdīja viņu pa durvīm ārā. Tomēr pie durvīm viņam izdevās satvert Lapiņa roku un pateikties: «Lapiņa tēvs, es nezinu, vai esmu cienīgs tik daudz mīlestības...»
«Kas par mīlestību? Blēņas! Es tik esmu pašmīlīgs, patīgs, to tu liec aiz auss! Par tevi man maza bēda, es tik rūpējos par savas meitas nākotni, lai viņa dabūtu krietnu vīru - zaļoksni, nevis kaut kādu nāves kandidātu. Nu, vai nu tu saproti manu mīlestību?»
«Vecais, vecais, niķīgs tu esi bez sava gala! Ja tu gribi pierunāt, tad pretī turēties ir velti.»
«Tas ir labi, ka tu to atzīsti, tad paliec arī pie šīm domām nespārdies velti,» Lapiņš vēl smiedamies piebilda, izbīdīdams Birznieku pa durvīm laukā un aiztaisīdams tās no iekšas.
Kad Birznieks bija aizgājis, tad arī Lapiņš uzvilka labākus svārkus, nogāja lejā drēbnieka dzīvokli, un tad abi ar drēbnieku aizgāja uz pilsētu.
Kad pusdienā Birznieks atgriezās no pastaigas, vecais Lapiņš ar drēbnieku sēdēja darba istabā pie galda, kurā bija sakrauti vairāki aizsaiņi. Drēbnieks sniedza Birznieks novēlēja laimi: «Novēlu jums, kandidāta kungs, daudz laimes! Jūs esat daudz pūlējušies, izglītodami un izgreznodami savu sirdi un prātu ar zinātnēm un gudrībām, kuras par augstu priekš manas cāļa galvas, lai tās saprastu, bet vienā lietā es jūtos pārāks par jums. Man ir māksla darīt glītu un greznu ārējo cilvēku, tad atļaujiet man šo mākslu arī pie jums izmēģināt.»
Drēbnieks balmutēdams izvilka iz kabatas mēru un piezīmju grāmatiņu. «Tā, tā! Nu, paceliet roku, tā, tā! Vēl drusciņ pamērīšu še un te un te, un es jums galvoju, ka uzvalks jums stāvēs kā uzliets.»
Birznieks arī nepretojās drēbnieka rīcībai, jo labi nomanīja, ka tas viss ir Lapiņa darbs, kurš vienaldzīgu seju sēdēja pie galda un kūpināja pīpīti, it kā viņam nebūtu nekāda daļa gar visu, kas te notiek.
Kad drēbnieks nogāja lejā, paņemdams līdz aizsaiņus, tad Birznieks nosēdās Lapiņam iepretī, otrpus galda. Milda iznāca savas istabas un aicināja viņus azaidā. Smaidīdama nolūkojās Birzniekā, kurš saīdzis rakņājās pa kabatām un krāva galdā vairākus naudas gabalus. «Es jau redzu un nomanu, ka tēvs ar meitu dara ar mani, ko grib. Nav man pašam vairs savas gribas kā senās dienās, tamdēļ nododu jūsu ziņā visu savu naudu. Vai zināt, kur es biju? Lai atkratītos no visiem pienākumiem, kas mani vēl pilsētā saista, es gāju atvadīties no saviem skolniekiem, kuriem devu stundas, un pasacīju, ka turpmāk stundas dot tiem vairs nevaru. Te nu man tēvi un mātes sacīja, ka esot man tik un tik parādā, un izmaksāja šo naudu.»
«Cik tad tur ir?» Lapiņš jautāja.
«Vai nu es zinu!» Birznieks atbildēja, piebīdīdams Lapiņam naudu. «Ņem viņu savā ziņā un dod, kam nākas. Man jau laikam tiešām šā un tā vajag, bet, kā īsti, to jau jūs, kā rādās, abi ar Mildu labāk zināt nekā es pats.»
Lapiņš pārskaitīja naudu. «Piecdesmit septiņi rubļi! Liela nauda! Nepiedodama nevīžība no ļaudīm, kam nauda ir, bet laikā neizmaksāt tam, kam jācieš trūkums. Un tik daudz tev no viņiem nācās, bet tu neprasīji! Ko?»
«Kad jau pusgada beigās man naudu deva, tad ņēmu, nelaikā naudas prasīt jau negāju, man bija kauns,» Birznieks atbildēja.
«Laid nu tādu vienu pasaulē, es saku, izputētu uz pēdām!» Lapiņš errīgi norūca, soļodams uz pusdienas galdu. «Labi, ka es pazīstu savu Mildu!»
Birzniekam bija jāuzturas pilsētā vēl labs laiciņš, kamēr dabūja rokā no augstskolas valdes savas liecības un citus rakstus. Šīs dienas aiztecēja nemanot. Pa dienu Lapiņš ar meitu neuzsliecās viņa mājās, bet dzītin dzina ārā, tikai vakarus viņi visi pavadīja kopīgi mazā dārziņa lapenē, triekdami un spriezdami par nākošām dienām. Gan Birznieks solījās iet krogā, ja viņa dienu mājās neuzsliecīšoties, krietni piedzerties un rāpus nākt vakarā mājās, bet nelīdzēja nekādas baidas. Mildiņa tik uzmeta lupas un atbildēja: «Ej dzer, vai tev kāds liedz!»
Gribot negribot Birzniekam bija jāpadodas, jāpaķer kāda grāmata un jāsteidzas pa durvīm laukā, ja ar labu gribēja tikt no mājniekiem vaļā. Viņš izsirojās pa pilsētas dārziem, pa apkārtnes priedulājiem, nogāja līdz Mētrai, izpeldējās un jutās arī vientulībā priecīgs un laimīgs par savu brīvību, kura viņam līdz šim bija tik sveša.
Pa to laiku Lapiņš ar meitu gādāja par viņu kā tēvs par dēlu, kā māsa par brāli. Lapiņš pats pagatavoja tam ceļa somu, Milda šuva kreklus un virskreliņus un visu tam sagādāja, lai godam varētu pārbraukt tēva sētā.
Pienāca šķirību diena, un Lapiņš ar meitu viņu pavadīja divjūgu ormanī labu ceļa gabalu. Grūti Birzniekam bija šķirties no iemīļotajiem ļaudīm, bet sirds atkal ātrāk pukstēja, iedomājoties, ka viņš brauc uz mājām, uz tēva mājām, kur drīzumā vaigu vaigā redzēsies ar mīļiem cilvēkiem, ar kuriem tik ilgi nav ticies. Sirds nesaprata, vai šķiroties smiet vai raudāt.
«Mildiņ, mana sirds dalās uz divām daļām starp tevi un tēva māju. Kad drīzumā Birzniekos abi ar tēvu sērsīsiet, tad abas ar manu māti izšķiriet, kam pieder lielākā tiesa.»
Lapiņš ar Mildu apsolījās braukt ciemoties pa Jāņiem Birzniekiem. Vēl beidzamais rokas spiediens, mīļš, sirsnīgs skats, un rati ripoja tālāk pa putekļaino lielceļu. Lapiņš ar Mildu noskatījās aizbraucējā, tad klusu soļoja atpakaļ uz pilsētu. Mājās pārnākot, viņiem tā vien likās, ka tiem kā trūktu...