ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XV

Brīvlaiku Treimaņu Pāvils pavadīja kādā radu dzimtā, tik brīvdienām beidzoties; viņš uz kādām dienām pārbrauca mācītāja muižā, lai apgādātos ar vajadzīgo naudiņu un tad atkal dotos uz augstskolu. Vecais Treimanis saslima, un dēlam bija jānokavē pāra nedējas no skolas laika, nogaidot, kamēr tēvs atveseļojas. Priecīgā garā viņš nobrauca uz Jurjevu, lai uzsāktu sesto mācības gadu. Pilsēta viņam izlikās skaistāka kā pagājušo gadu, svabadāk viņš uzelpoja, pastaigādamies pa pilsētas ielām, jo tēva mājās viņš bija izdzirdējis, ka Birznieku Jānis apsievojies un aizceļojis uz Sibīriju. Šī apzina ne mazumu vien pacēla viņa jūtas, jo Birznieks bija vienīgais cilvēks pilsētā, kura seja tam nepatika, kuru viņš it kā baidījās sastapt. Viņš nu jutās brīvs un laimīgs: nebija vairs pilsētas mūros tā cilvēka, kas viņam teica skaidru patiesību acīs un ko viņš tamdēļ bijās un turēja par savu naidnieku.
Biedri viņu saņēma gavilēm, un pirmās dienas jautri aiztecēja pie putošiem kausiem, stāstot brīvlaikā piedzīvotos brīnumstāstus. Dažam labam neatlikās nemaz vairs laika nostaigāt uz augstskolu, saulīte vienādi viņus pārsteidza jautrā sabiedrībā. To starpā arī atradās Pāvils, lai gan, uz augstskolu braucot, viņš bija nodomājis šinī gadā beigt savas mācības - bija jau tik jānoliek pāra niecīgi eksāmeni, cits viss godam piecos gados bija padarīts.
Ar pagājušo pusgadu izstājās iz augstskolas viņu sabiedrības vecākais, un Pāvils tika ievēlēts šinī goda amatā, kuru ilgāku laiku ieņēma tikai augstskolnieki no īstām muižnieku dzimtām. Šis apstāklis lieliski pacēla Pāvila pašapziņu. Viņš sarīkoja lielas dzīres ar viesībām, un katra izglītota pilsētas jaunava stāstīja viena otrai, ka skaistais Zauls nu esot sabiedrības seniors.
Kādu novakaru Pāvils ar saviem tuvākajiem draugiem padzīrojās Krūma viesnīcas dārzā. Viņu starpā arī bija mums pazīstamais Mučele. Maz viņš bija pārvērties, tikai tauku zods bija pieņēmies un actiņas tapušas vēl šaurākas, kuras tagad viņš paslēpa aiz maziem lodziņiem zelta kalumos. Mučele pats apgalvoja, ka viņš redzot jo smalki, jo šaurāk viņš acis aizvelkot; ja viņš lūkojoties caur mazu, mazu spraudziņu, tad viņš katru slimību redzot «līdz pašai gruntei» un tad viegli ārstēt. Varam arī iebilst, ka Mučeles īstais vārds bija Dornis un viņa tēvs, arī ārsts, caur lieliskiem pūliņiem kādā zinātniskā iestādē bija atradis jaunu, vēl nepazītu bacili, kura tuvāko aprakstu biezā rakstā viņš dāvināja kādam augstam kungam un tā iemantoja no daudziem niecināto, bet no vēl vairākiem kāroto vārdiņu trim burtiem paluma iekšā. Arī jaunais Dornis nekad nepiemirsa šī mazā vārdiņa uzrakstīt sava vārda priekšā. To zināja arī viņa biedri, un viens zobgalīgi jautāja: «Nu, Mučel, vai tavs paps būs atkal atradis kādu jaunu bacili, lai izbiedētu visu zinātnisko pasauli?»
«Vēl ne, bet es ticu, ka drīzumā viņš ko lielisku atradis, lai caur jauno atradumu arī savu dēlu darītu nemirstīgu.»
«Nu, cik vārdu šinīs brīvdienās ar papu izrunājies?»
«Tikai knapi divus. Kad pārbraucu mājās, tad otru dienu satikāmies pie azaida.
«Vai beidzi?» viņš ievaicājās, ieraudzīdams, ka arī es mājās. «Vēl paies kāds gadiņš,» es atbildēju. Viņš tikai papurināja galvu, zināms, man piekrizdams, un tūliņ atkal devās pie saviem pētījumiem. Kad, šurp braucot, šķīrāmies, tad viņam tik knapi bija laiks iespiest man saujā man vajadzīgo sīko naudu, - no sarunas jau i nedomā. Ka tevi septiņi seski, es saku, tāds paps lai aug uz akmeņa!»
Biedri tam piebalsoja un dzēra uz krietnu papu veselību.
«Zaul, vai pazīsti jau šī pusgada pilsētas skaistuli?» kāds iejautājās.
Kā izrādījās, tad Pāvils vēl viņas nepazina. Nu ņēmās cits caur citu viņu iztēlot spilgtākām krāsām, kam tik bija gadījusies laime skaistuli redzēt.
«Kā tad sauc šo brīnumputnu?» Pāvils jautāja.
Neviens nezināja atbildēt. Visi viņu bija redzējuši pastaigājamies kopā ar otru jaunavu, kura esot vai nu viņas biedrene, vai arī kalpone. Daži arī bija novērojuši, ka viņa iegriežoties jaunā palkavnieka namā, kurš nupat brīvdienās pārcelts no Pēterpils uz Jurjevu.
Dornis tik smīnēja, atgriezies solā.
«Mučel, tu ko zini, sper tik laukā!» draugi viņam uzmācās, pazīdami viņa vaibstus.
«Ka tevi septiņi seski!» Mučele nospļāvās. «Par spīti visam savam resnumam es esmu vairāk izpētījis nekā jūs visi, smildzeņi, kopā. Klausieties un škuriniet ausis: skaistuli sauc Marju, viņa ir poļa, palkavnieka Veļskija miesīga meita: Marjas pavadone ir viņas biedrene un istabas meita.»
«Marja, dzejisks vārds!» Pāvils iebilda. «Viņa jau laikam katoliete?»
«Nav katoliete,» Dornis paskaidroja. «Viņa ir dzimusi Veļskijam pirmā laulībā ar kādu luterāņu garīdznieka meitu, kura meitu kristījusi un uzaudzinājusi savā ticībā. Gadus desmit atpakaļ Veļskijam pirmā sieva mirusi, un nu viņš esot precējies ar kādu savas tautas kundzi. Pamāte neliekoties par pameitu ne zinoties, un katra ejot savas tekas.»
«Gods Mučelem par jaunajām ziņām. Lai uzdzeram viņam un daiļajai Marjai!» biedri uzsauca, saskandinādami glāzes.
«Ja gribat viņu redzēt, tad tik pēc pusdienas noejiet Katriņas dārzā, tur viņa mēdz bieži nostaigāt. Tik neapsviliniet spārnus, poliete nav mūsējo skuķis!» Dornis vēl biedināja un izlīgoja laukā.
«Nu, Zaul-brāl, tur tev jauns lauks - uzvarēt šo cietoksni,» kāds biedrs zobojās.
«To es arī no jums izlūdzos: šo darbu, biedri, uzticiet man! Uz labu veiksmi, sveiki, biedri!» Pāvils saskandināja ar biedriem glāzes un uzdziedāja:

«Lai uzdzeram, lai uzdzeram,
Diezin vai ilgi dzīvojam!»

Otru dienu Pāvils jau laikus bija meža dārzā un sēdēja Dorna apzīmētā vietā ar avīzi rokā it kā lasīdams, bet viņš garlaikojās uz nebēdu un «lūrēja» pāri laikrakstam, vai jel reiz nenāks gaidītā skaistule.
«Pie sarkana saulessarga tu viņu pazīsi!» kāds biedrs, kas polieti jau bija redzējis, viņu pusceļā pavadot, bija iečukstējis tam ausīs.
Nāca raibi, melni un visādi saulessargi, bet sarkanā nejuta. Beidzot, beidzot sengaidītā parādījās dārzā un gāja viņam it tuvu garām. Pāvilam bija jāapbrīno polietes burvīgais skaistums. Cēlais stāvs noderētu tēlniekam par paraugu. Melnās uzacis cēla gaismā pieres baltumu, un biezās acu spalviņas slēpa tumšās, kaislās acis. Tik vienu skatu mantoja Pāvils, bet šis skats iededzināja jau tā iedomu kaislībā uzbudināto sirdi. Pāvils bija atradis vairāk nekā cerēja un gaidīja. Bet šī daiļā sejiņa viņam izlikās tīri kā pazīstama, kā redzēta, tik velti viņš mocīja savu atmiņu, bet neatcerējās, kur. Galu galā viņš nodomāja: «Viņa ir tā, kādu es savos sapņos esmu iztēlojis savu veidolu, tamdēļ viņa man liekas būtu redzēta.»
Gabaliņu no viņa atsēdās daiļā Marja un tērzēja poliski ar savu biedreni. Pāvils nesaprata sarunas, bet šis skaņas ieviļņoja viņa sirdī, un viņš neapnika klausoties polietes valodā, kura, tik apaļi locīdamās, daždažādās skaņās plūda pār viņas lūpām. Viņš nogrima sapņu laimē, ka nu atradis mīlējamo būtni.
Kaislu skatu viņš raudzījās skaistulē, kamēr ir Marja acis pacēla, un viņu skati krustojās. Šodien viņš nevēlējās vairāk panākt, bet, viegli pret viņu galvu palocīdams kā pret vecu paziņu, viņš gāja mājās un metās gultā, lai aizvērtām acīm sapņotu par daiļo Marju.
Otrreiz ar skaistuli dārzā satiekoties, Pāvils ilgi nevilcinājās, bet izdevīgā brīdī bija viņas sānos.
«Daiļās jaunkundzes acis mūsu mazpilsētas meža dārzs gan laikam žēlastību atradis, ka viņa to pagodina ar biežu apciemojumu?»
«Gan neapzinos devusi iemesla, lai ļaudis ievērotu, ka arī man šī vietiņa patīk,» Marja atbildēja un paātrināja soļus.
«Cienītā jaunkundze, ticiet man, ka tūkstošām jaunavas še var atrasties un jūsu skaistuma burvīgums tomēr vērsīs visu acis uz sevis, kam vien tik daiļuma sajēga. Piedodiet, nedusmojiet, ka tik vaļsirdīgi izsaku savu prāta un sirds pārliecību,» Pāvils nopietni runāja, soļodams skaistulei līdzās.
«Mans kungs, es baidos, ka tik jums sirds nav mēles galā!» Marja zobojās.
«Daiļā jaunkundze, jūsu vārdi mani dziļi sāpina. Lai jūs pārliecinātu, ka es tiešām tā domāju, kā runāju, tad atļaujiet man žēlīgi, ka jums piebiedrojos.»
«Līdz šim vēl neesmu radusi staigāt sveša kunga pavadībā. Jūs viļaties, mans kungs!» Marja strupi un asi atcirta.
Pāvils nopietni sabijās, kad Marja droši zibošu skatu lūkojās viņam acīs, gluži nosārtusi un stipri spiezdama biedrenes roku, ka šai bija vai jāiekliedzas.
Sirsnīgu skatu un mīkstu, mīlīgu balsi Pāvils lūdzās: «Atvainojiet, daiļā jaunkundze! Nu, es esmu tik varen runīgs, ka gluži piemirsu izpildīt izglītota cilvēka pienākumu, bet vairāk vainīgs ir jūsu karaliskais skats un burvīgais daiļums, kas mani, nabadziņu, pavisam apstulbināja. Mans vārds ir Pāvils Treimanis.» Vairāk viņš neizpauda, jo stāvokli jau skaistule varēja vērot no viņa krāsām, bet, viegli palocīdamies, viņš sniedza savu roku, kurā Marja ielika tik pirkstu galus.
Saruna nu plūda straujāk, un Pāvils nobrīnījās par jaunkundzes attapīgo garu un atjautīgo valodu. Kad Marja atsēdās ēnā uz sola un vedināja ir Pāvilu ieņemt vietu viņai līdzās, tad viņa laimes kauss bija pilns. It nevainīgi biedrene pacēlās, lasīdama pa ziediņam krūmāju starpā, un Marja ar Pāvilu palika vieni paši. Pāvils nogremdējās polietes tumšajās, kaislīgajās acīs, un viņa mīlestība uzliesmoja gaišās liesmās.
«Divi ceļi tur man staigājami: iegūt sev skaistuli par līgaviņu vai arī mirt!» viņš savā sirdī nosprieda, un laimīgas šalkas skrēja viņam caur kauliem. Viņš virzījās Marjai tuvāk un tvēra pēc viņas rociņas, bet dusmīgs skats atturēja viņu izpildīt savu kāri. Marja pasauca kalponi, palocījās atvadīdamās pret Pāvilu un soļoja uz dārza izeju.
«Vai tik viņa nesaskaitās?» Pāvils prātoja, sēdēdams uz sola un pagalam aizmirsdams jaunkundzes pavadīt. «Nē, viņa nesadusmojās, jo atvadoties viņa man uzsmaidīja! Šī atturība, daiļā atturība, tā mani mūžam saistīs pie viņas kājām. Ne pie vienas meitenes līdz šim vēl neesmu atradis šī cēlā, skaidrā sievas vēsuma, kas spirdzina sirdi un prātu,» - tā Pāvils līksmojās, jo līdz šim viņš bija atradis, ka lielākā daļa jaunkundžu jau pirmā acumirkli ļaujas apkampties, otrā skūpstīt un trešo tin vai ap mazo pirkstiņu, tik padevīgas ir tās... Un, jo stingrāka, vēsāka jaunava ir sapulcē, jo kaislīgāka tā ir vienatnē.
Vēl bieži Pāvils satikās no šīs dienas ar savu izredzēto un tik pilieniem baudīja mīlestību, bet viņam slāpa, briesmīgi slāpa, un sakarsētais jauneklis kāroja satvert kausu abām rokām un tad dzert mīlestības laimi pilniem malkiem, lai tad nāktu kas nākdams. Viņš atradās pilnīgi daiļās Marjas valgos, kura tik solīti pakaļ solīša atļāva viņam tuvoties mīlestības pilnībai, tā uzturēdama Pāvilu pastāvīgā uzbudinājumā, kurš ik dienas pieņēmās.
Vienreiz uzsmaidīja viņam laime, ka drīkstēja spiest skaistules rociņu, otrreiz viņš skūpstīja šo sārti balto rociņu līdz apnikai, vēlāk jau apkampa viņas šmaugo viduci un nākošu dienu jau gulēja uz ceļiem viņas priekšā, zvērēdams mūžīgu mīlestību un saņemdams par atbildi pirmo bučiņu.
Kā maza sniega piciņa, no nejaušis aizkustināta kalnu virsotnē, uz leju veldamās, pieauga par milzīgu lavīnu, kas mežus izposta, ciemus kā ar slotu noslauka un cilvēkus un lopus iznīcina, līdz beidzot pati bezdibenā drūp drupās, sašķīst, tā Pāvila mīlestība auga augumā - un viņa vēlējumiem nebija gala.
Kādas nedējas vēlāk visu novakaru Pāvils un Marja soļoja pa meža dārza nomalēm, siroja gar upes malu smiedamies, lakstodamies. Uzticamā Marjas biedrene bija viņu sargs, kas vērīgām acīm raudzījās, lai nelūgti viesi netraucētu laimīgos. Ja briesmas tuvojās, tad viņa čakliem soļiem panāca sargājamos un bija trešā viņu biedrībā.
Krēslā viņš pavadīja mīļāko uz mājām un tikmēr lūdzās, kamēr ir Marja ļāvās sevi pavadīt namā, viņas istabiņā, kurā Pāvils līdz šim vēl nebija kājas spēris. Mazā istabiņa bija ietaisīta kā maza ligzdiņa. Tur bija ainas un tēli - tik nevainīgi, dabiski, bet tomēr viņi kairināja iedomas un sacēla kaislības.
«Dailulīt, ļauj man pie tevis palikt brītiņu, un es skaitīšos par laimīgāko mirstīgo starpā!» Pāvils lūdzās, sēdēdams skaistulei līdzās atzveltnē, spaidīdams, bučodams viņas rociņu un sārto ķūlīti.
«Mīlulīt, tu nenojēdz, ko lūdzies. Mans tēvs pārnāks drīz no biedrības mājās vai arī māte no kundžu sapulces, kā lai tad es tevi dabūju iz mājas laukā! Tu negudrais, esi jel prātīgāks!» viņa čukstēja, to mīļi apkampdama.
Pāvils izlietoja visu savu runas spēju, vārdi bira kā pupas un desmit iemesliem izklaidēja visas meitenes bailes un bažas. Un Pāvils Treimanis palika šovakar pie daiļās Marjas...
Pāvila laimes kauss jau plūda pārpārim. Katru otrdienas un piektdienas vakaru viņš ieradās savas līgaviņas namā, jo tad viņas tēvs sita līdz gaismai trumpas biedrībā un māte mīļoja nakti pavadīt jaunatrasto draugu un draudzeņu starpā. Pāvils aizmirsa augstskolu, aizmirsa draugus, aizmirsa pats sevi un nodevās tik vienīgi baudai. Jo vairāk viņš dzēra, jo briesmīgāk viņam slāpa, jo daiļā Marja prata pasniegt viņam mīlestības dzērienu arvien jaunizdomātā, greznā un slīpētā mīlestības traukā. Dienas viņiem aiztecēja kā mulsumā. Ja nebija lemts redzēties mīļākās namā, tad viņi abi biedrenes pavadībā siroja pa pilsētas dārziem vai pabraukājās ar ormani, vai arī vīri vizinājās ar laivu pa Mētru.
Pirmais mīlestības reibonis aiztecēja, un Pāvils vērīgajām acīm aplūkoja savu mīļāko. Viņam sirds sāpīgi sarāvās, kad tīri tā kā nomanīja ir dažas nepilnības pie savas mīļākās. Dažu acumirkli viņam likās, ka Marja riebīgi sakrunkotu pieri nicinoši smaidītu un glūnoši viņā nolūkotos, bet tās jau bija tikai iedomas, jo, acis tik paberzējis, viņš redzēja atkal viņas gludo, mirdzošo pieri, dziļās, tumšās acis un laimīgus smaidus rotaļājamies ap viņas sārtajām lūpām.
Viņš atcerējās lasījis, ka samīlējušies arī aiz lielas mīlestības, vienmēr acīs skatīdamies, viens otram apnīkstot, tamdēļ viņš jau dažu dienu laida starpā, kur neredzējās ar mīļāko. Aiz gara laika tad viņš atkal uzmeklēja vecos biedrus, kuri saņēma viņu gan mīļām rokām, bet tuvējie draugi arī pazobojās par viņu. Pāvils paturēja savu sakaru ar Marju par noslēpumu, un biedri mitējās viņu tirdīt, par viņu zoboties - bija jau viņiem arī katram savi mazi noslēpumiņi, kurus tikai reizēm lielā dzērumā viens otram uzticējās, bet kurus gan otrā rītā stāstītājs un klausītājs atkal bija piemirsuši.
Pienāca rudens, lapas jau baloja, un vienādi retāk un lēnākiem soļiem Pāvils devās uz satikšanos ar mīļāko. Notikās pat brīnumi, ka viņš nostaigāja dažas dienas uz augstskolu, lai tad ar darbiem un mācībām aizbildināties pie daiļās Marjas, kura gan viņu nemaz nerāja, bet bija laipna pret viņu vienmēr.
Te kādu dienu viņam dūrās acīs šī vēsā laipnība un kā asmens viņam šāvās caur sirdi domas: vai tik Marja nav beigusi viņu mīlēt?
Veicīgākiem soļiem kā citām reizēm viņš devās zināmā vakarā uz Marjas namu, jo citās dienās viņam bija stingri aizliegts viņu apciemot. Ejot viņš pārdomāja, ka viņi abi ir priecājušies tikai par laimīgo tagadni un nav nemaz pārrunājuši par nākotni.
«Atsēdies, mans mīļais,» Marja viņu laipni uzrunāja. «Saki - kas tev ceļā nepatīkams gadījies, ka tava seja tik nopietna, rūpju pilna?»
«Es šodien atnācu, lai abi pārrunātu mūsu nākotni. Es salkstu pēc tā brītiņa, kad būsim uz mūžu vienoti un tu piederēsi man, vienīgi man... man... Es centīšos pabeigt savu mācības laiku, lai tad jo ātrāk atsteigtos šis laimes brīdis!» Pāvils čukstēja, jo zem Marjas acīm viņš aizmirsa visu vēsumu un bija atkal viņas vergs.
«Manu mīlulīt, kam gan mums vajag šo kopojošo saišu, ko sauc par laulību? Vai mēs tagad neesam laimīgi? Mūsu spējā stāv paildzināt šo laiku tik ilgi, cik mums tīkas, vai arī šķirties kā draugiem, ja viens otru kādreiz esam apnikuši. Man šķiet, ka laulība, kas saista nesaraujamām saitēm divus cilvēkus, tik šo mīlestību izposta, jo tad negribot rodas apziņa, ka mīlējamais cilvēks nu ir uz mūžu pie manis pieķēdēts, viņš nekur nevar sprukt un nu man vairs nav vajadzīgs pret viņu tā uzvesties visos savos darbos, lai arī es būtu vienādi mīlējama un mīlestības cienīga. Šī ļaunā apziņa, kura negribot mostas, ir jau izputinājusi dažu labu sākumā laimīgu laulību.»
«Tev varbūt ir taisnība, bet kā nākošs mācītājs es nevaru dzīvot tādu dzīvi, tamdēļ šis domas jāmet gluži pie malas.»
Marja tik plaukstas vien sasita. «Tu - mācītājs? Un - līdz šim brīdim es tā nezināju!»
Pāvils bija pārsteigts. «Tu tiešām nezināji? Vai tad ne reizes es tev nestāstīju, ka mācos par mācītāju?»
«Ne reizes tā neesmu no tavas mutes dzirdējusi,» Marja apgalvoja.
«Un tu arī ne reizes neesi vaicājusi, kas es esmu un ko es mācos?» Pāvils pārmeta.
«Vai tad tu zini, kas es esmu, pēc kā es cenšos?» viņa strauji atbildēja zibošām acīm, bet nolaizdamās atkal turpināja: «Mēs priecājāmies par savu mīlestību un runājām par to, cits viss mums bija blakus lieta.»
«Tev tiesa gan, bet tāpēc arī nu ir laiks, ka pārrunājam lietas, kuras nepāriet. Es ceru uz nākošiem Jāņiem pabeigt savu mācības laiku un tad tevi pārvest par savu mīļo sieviņu,» Pāvils runāja un mīlinādamies apkampa viņu, bet Marja izrāvās no viņa rokām.
«Tu gribi vest mani uz zemēm un tur aprakt mani dzīvu klusajos mūros, mani, kam asinis tik strauji rit un kas sevī jūt desmitas dzīvības? No savas mātes nostāstiem es pazīstu mācītāja sievas vienmuļīgo, bēdīgo dzīvi uz laukiem. Nemūžam tas nenotiks!»
Gluži uztraukts Pāvils uzlēca kājās. «Marja, ne vārdiņa vairāk, tu saplosīji manu sirdi gabalos! Tu nemīlē manis!»
«Un mani tu mīlē, kad gribi mani padarīt par savu verdzeni un vest uz laukiem par cietumnieci, lai tur novārgstu pie miesas un dvēseles? Tu esi patīgs kā visi vīrieši, tā ir tā vaina!»
Pāvils ir sapni nebija to gaidījis, un satriekts viņš atslīga atzveltnē.
«Marja, Marja, ar nodomu tu runā šos skarbos vārdus! Tu gribi no manis atkratīties, mani tu vairs nemīlē, tāpēc tu biji pēdējā laikā tik auksta! Nu es visu nojēdzu!»
«Pierādi tu man, ka tu mani mīlē, un es tevi pielūgšu, dievināšu! Šis amats nevar būt tev pa gaumei, atsakies no viņa, visi ceļi tev vaļā, kur ir iegūstami laime un gods. Saņemies vīra dūšu, nokrati šos pinekļus, kas tev saista kājas un rokas; centies kā varonis pēc slavas, varas un goda, tad es tev blakām cīnīšos, tevi mūžam mīlēdama!»
«Es nevaru, nevaru! Svēts solījums mani saista pie šī amata. Prasi manu dzīvību, manas sirds asinis, visu ar prieku tev došu, tik neprasi, lai laužu zvērestu, tā es nevaru,» Pāvils vaidēja.
«Vai tu arī man nezvērēji mūžīgu mīlestību? Vai tas nav zvērests, un to tu gan vari lauzt? Tava gļēvulība vēl izdzēsis pēdējo mīlestības dzirkstelīti manā sirdi. Jā, gļēvulis tu esi, ne vīrs!»
Kā ārprātīgs viņš uzlēca no atzveltnes kājās un kā krampjos sažņaudza Marjas roku: «Marja, nezaimo, katrs tavs vārds ir kā vesera sitiens, es nespēju vairs kārtīgi domāt!»
Spēji viņš nokrita ceļos pie Marjas kājām un kā ārprātībā kliedza: «Saproti, Marja, bez tavas mīlestības es nevaru dzīvot! Saproti mani un atbildi - vai tu vēl mani kārdināsi?»
«Ja manu mīlestību no jauna gribi iegūt, tad zini, kas tev jādara,» Marja auksti atbildēja un novērsās.
Kā ārprātā Pāvils paķēra cepuri un izskrēja pa durvīm. Izspūrušiem matiem, pelēks sejā - tāds viņš drāzās cauri pilsētai, pats nezinādams, kur. Beidzot viņš atradās uz Mētras krasta un sastinga aiz izbailēm: vai tad šī nerimstošā ūdens plūšana un tecēšana varētu dot viņam mieru? Nē, nē! Dzīvot, dzīvot! skan balss tam krūtīs, un aši viņš metas atpakaļ krūmos un bez spēka pakrīt pie zemes. Rokas viņš saliek zem galvas, spēja apjaust savu stāvokli viņam zūd, un bezdomīgi viņš raugās padebešos...
Pāvils pirmoreiz piedzīvoja, ka sieviete pretojās viņa gribai. Nezin vai viņš paliktu pie vārda, ja Marja viņam padotos. Drīzāk ticams, ka viņi tad izsapņotos par nākotni, sanīstos un Marja nebūtu pirmā, kuru viņš pamestu viņas liktenim. Bet nu nāca negaidot spēriens no otras puses un iztrauca viņu trakā uzbudinājumā.
Pāvils atjēdzās tik, kad jau bija krietna krēsla un bieza migla kā spoku tēli cēlās iz upes. Viņš uzlēca kājās un nodrebēja aiz rudens vēsuma. Viņam sametās tik bailes, še vientulim pie upes esot, ka nadzīgiem soļiem tas devās atpakaļ pilsētā. Nonācis savā dzīvoklī, viņš metās nenoģērbies gultā un iekrita drudžainā miegā.
Rītā viņš pamodās nosvīdis, bet reizu reizēm tam gāja auksti tirpuļi caur kauliem. Viņš nomazgājās, noberzēja miesu vispāri ar aukstu ūdeni, sadzērās krietni karstas tējas, un nelabums pārgāja, lai gan nereti bija spēji jāsaraujas, jo galvā šad un tad sajuta savādu, neparastu žvingsti.
Aukstām asinīm viņš pārdomāja vakarējos piedzīvojumus. Viņš nodomāja, ka Marja viņu nemīlējot, esot ar viņu tikai spēlējusies, un nolēma no viņas atsacīties, bet nebija vēl šīs domas izdomājis, kad viņa sirdi pārņēma tāds žēlums, ka viss viņam izlikās nieks pret Marjas mīlestību. Skraidīdams pa istabu, viņš noņēmās mest visu pie malas, bēgt kaut kur ar Marju pasaules malā un tad dzīvot klusu, laimīgu dzīvi.
Šī bija otrā grūtā diena, kuru Pāvils pārlaida. Šī diena atstāja neizdzēšamas pēdas viņa iekšienē.
Vakarā viņš vairs nevarēja rimties, bet drudžainā karsonī steidzās uz Marjas māju. «Tik viņu redzēt, tad viss būs labi!» - tās bija viņa vienīgās domas.
Viņš pazvanīja. Marjas kalpone atvēra un manāmi satrūkās, ieraudzīdama Pāvilu.
«Vai jūs slims, Treimaņa kungs, jūs izskatāties tik savāds?» meita veicīgi mēļoja.
«Vai jaunkundze mājās?»
«Nav mājās! Jaunkundze aizgāja nupat ar kādu draudzeni viesībās.»
«Vai viņa drīz būs mājās?»
«Es nezinu; priekš pusnakts jau nu gan ne.»
«Vai tu tik runā patiesību?» Pāvils jautāja.
«Tad nāciet lūkojiet, ja manis neticat!» Meitene sapīkusi gāja dziļāk iekšā.
Pāvils atmeta tik ar roku, uzrāva cepuri uz acīm un aizsteidzās pa ielu. Izskrējās krustiem un šķērsām pa pilsētu, bet nemiers nemitējās. Kājas nezinot veda viņu atpakaļ uz Marjas dzīvokli. Ap stūri sviežoties, viņš vēl tik ievēroja, ka kāds zems, plats stāvs ielobījās viņam pazīstamajā namā. Nu viņš arī pamanīja, ka Marjas logā g uguns aiz bieziem aizkariem. Kā no nelabā trenkāts, viņš devās uz priekšu un iespraudās pa durvīm, pirms kalpone tās paspēja aizbultēt. Izbijusies meita stājās viņam ceļā, bet ar vienu grūdienu viņš aiztrieca to kaktā. Veicīgiem soļiem viņš aizsteidzās uz zināmo istabu. Mīkstās virskurpes klusināja steidzīgos soļus. Pie durvīm viņš atņēma elpu un izdzirda Marju runājam: «Nu, manu resnīt, vai tu nu reiz atkal pārvarēji savu laisko miesu un nāci man pakavēt garo laiku?»
«Kad tu pavēli, mana mīļā, es rāptos vai uz ceļiem pie tevis,» dobja vīrieša balss atbildēja.
Pāvilam galvā dūca, acis pieskrēja asiņu pilnas, un ar vienu grūdienu durvis bija vaļā. Viņš sastinga un tikko noturējās kājās pie durvīm no skata, ko viņš ieraudzīja.
Uz krēsla sēdēja Dornis, saukts Mučele, vēl virssvārkos un slaucīja no pieres sviedrus. Viņam aiz muguras, ar vienu roku apskāvusi Dorņa kalu, stāvēja Marja rožainā, garā naktsjakā ar ļoti platām piedurknēm. Arī Mučele aiz brīnumiem izplēta tik platas acis kā sen ne.
Marja pirmā atžilba un uzrunāja Dorni:
«Mīļo Robert, tu vari iet brītiņu pastaigāties, kamēr es ar šo kungu parunājos. Pavisam biju piemirsusi, ka šovakar viņu uzlūdzu šurp atnākt. Atnāc rītu!» viņa vēl klusu tam pačukstēja ausi.
«Kā pavēli, mīļā!» Dornis atbildēja un izmetās veikli pa durvīm par spīti savam resnumam, jo viņam še metās neomulīgi ap dūšu.
Marja aizvēra durvis, sakrustoja rokas uz krūtīm, un Pāvils atkal redzēja riebīgi savarkšēto seju, grumbaino pieri, ienaidā spīguļošās acis un nicinošus smaidus virs lūpām.
«Nu, Treimaņa kungs, vai jūs nesat man atbildi?» viņa zaimoja.
«Čūska, nu es tevi pazīstu un zinu, kas tu esi!» Pāvils šņāca aizsmakušā balsī.
«Vai tik nu vēl tu mani pazīsti un zini, kur mēs pirmo reizi satikāmies? Vai nu atmini, kā es toreiz, tavus ceļus apkampusi, raudāju sirdi iz krūtīm ārā, kad tu taisījies braukt no Pēterburgas uz mājām? Toreiz es tevi pielūdzu par savu dievu, mīlēju līdz ārprātībai, bet tu smējies par mani un aizbēdzi, solīdamies man atvest cukura vīriņu. No Dorņa kunga es zinu, ka pat biedru starpā tu nekaunējies zoboties par kaislo polieti. Cik labi, ka toreiz, kā ļaunu paredzēdama, es slēpu savu īsto vārdu! Nu kaislā poliete tev atdara, nu ir tava reize izsamist, baudi, kā tas iet pie sirds!»
«Pats nelabais tevi runā, tu negudrā!»
«Zināms, bija negudrība no manis, ka, piecpadsmit gadus veca meitene būdama, es brīvdienās sērsu pie savas vieglprātīgās draudzenes daudzinātā viesnīcā, kur ieradās šaubīgi kungi un kundzes, kā es vēlāk nopratu. Bet es biju karstgalve, apmulsusi un gribēju iztrakoties. Es biju droša un neaizskarta gāju cauri pat elles ugunim. Tad atpūta pats nelabais tevi Pēterburgā - un mīlestības kaislība mani aizrāva...
Diezgan... tu zini, kā lauzi savu vārdu un manu sirdi. Pēc nieka trīs gadiņiem pat tu vairs manis nepazini, tā es pārvērtos. Toreiz es zvērēju tev atriebties un tagad to esmu izpildījusi, tikai nožēloju, ka par agru tu mani pazini, pirms vēl neesi lauzis tēvam dotā zvēresta, jo tas bija mans nodoms. Bet diezgan!... Nu tu vari sniegt roku katrai mātes meitai, maz tai būs prieka; tikai pelni vien no tevis vairs ir atlikušies, es esmu atriebta!»
«Nāves zāles izverd iz tavām nešķīstām lūpām, tu krietnā...»
«Ko velti tu plosies, jo abi nu esam gluži līdzīgi, starpība tikai tā, ka tu biji mans meistars, kā ir jāmāna nevainīgs bērns, lai vēlāk par viņu zobotos. Kur tu ņem šo tiesību, ka drīksti mani zaimot un nicināt?»
«Tu esi pats sātans, ne sieviete!!»
«Un tu mani padarīji par tādu!»
Pāvilam galva reiba, un, nesamaņā streipuļodams, viņš bēga pa durvīm laukā - tik prom, prom!
Naktssargs atrada viņu bez maņas uz ielas guļam un pārdeva viņu uz dzīvokli. Atsauktais ārsts atzina, ka nikns karsonis viņu sagrābis savos nagos.
Murgos viņš mētājās pa gultu un kliedza: «Ko tu mani vajā, Birzniek, ar savu bālo seju, pārmetošām acīm? Ej prom, es nevaru tevis ieredzēt, es nevaru tevis ieredzēt, es tevi ienīstu! Ko tu saki: aci pret aci, zobu pret zobu? Ar kādu rīksti tu citus sit, ar tādu tu tapsi šausts? Nav tiesa, es esmu nevainīgs!»
Vēl daudzreiz ar savu muldēšanu viņš izbaidīja žēlsirdīgo māsu, kas sēdēja pie viņa gultas. Ārstam bija maz cerības, vai Treimaņu Pāvils pārcietīs grūto guļu.