ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XVI

Pa ceļu ceļiem ļaudis plūda uz Niedrēnu baznīcu; visi bija ģērbušies svētku drēbēs.
Baznīca bija izpušķota zaļumu vijām, draudzes darbinieču - meitu darinātām, kuras augošu sestdienu darbojās baznīcas upurnieka vadībā, vīdamas vijas un vaiņagus brūklenājiem un staipekļiem. Altāris bija piekrauts ziedošām puķēm un greznumu stādiem iz muižas siltumnīcas. Viss šis ziedu un lapu košums - par godu šai svētku dienai, jo šodien bija lemts iesvētīt par mācītāju Niedrēnu dvēseļu gana dēlu Pāvilu Treimani.
Agrie baznīcēni steidzās dievnamā un nostājās ziņkārīgi solos. Drīz baznīca bija pilna ļaužu, tik solu starpa durvīm uz altāri vēl bija brīva, Baznīcas kārtībnieki, sadzinuši ļaudis no baznīcas vidusejas solu starpās, steidzās uz āru un aizvēra visas durvis, nostādamies durvju priekšā atbildības pilnām sejām.
Ļaudis drūzmējās ap ieejām, lauzās ar varu iekšā, bet uzticamie sargi tik retu radu vai labu draugu ielaida pa paduses apakšu baznīcā. Ļaužu vairums kurnēdams stūmās no vienām durvīm uz otrām, bet iekšā netika. Daži nostājās pie durvīm, gaidīdami izdevīga brīža, citi izklīda pa baznīcas dārzu vai arī devās uz baznīcas kroga plašajām telpām, lai noskalotu errastības un ceļa putekļus, kamēr vēl krogs vaļā.
Kājnieki, krietni piekusuši no garā ceļa, ir satupušies, sasēdušies dārza zaļajā mauriņā kuplo liepu un bērzu pavēni.
Iz ļaužu pūļa iznāca divas sievietes, gan laikam māte ar meitu.
«Ko nu, meitiņ, velti spiedīsimies, iekšā tikpat jau netiksim,» - tā vecākā bēdājās. «Labi jau redzēju, ka pat daži saimnieki netika baznīcā, kam nav pie durvīm labu paziņu. Kur nu mēs!»
«Man gan varen gribētos tikt baznīcā, tad arī tu redzētu, cik skaisti mēs baznīcu vakar izpušķojām. Daudz, daudz jaukāk nekā pērn, kad mūs, jaunās meitas, uzņēma pie galda.»
«Gan nu, meitiņ, kad mācītāji atbrauks, tad pamanīsimies un tik spiedīsimies viņiem līdz. Tagad ir par velti mocīties.»
Abas sievietes staigāja pa baznīcas dārzu, meklēdamas ēnainu vietiņu, kur atpūtināt garajā ceļā nokusušās kājas, bet uz soliem zem kuplajiem kokiem vairs nav telpu, tur sasēdušies saimnieku kārtas piederīgie un bažījās, ka ir viņi nav tikuši baznīcā.
«Tas pats Sproģa Kūkums stāv pie durvīm, izcēlies kā gailis! Nelaiž manis iekšā, kas šis, gan tāds nav!» - tā kāds resns saimnieks pukojās, slaucīdams sviedrus no tuklās sejas.
«Tas par to, ka tu Kūkumam pērn neaizdevi sējamā laikā linsēklu. Nu viņš tev atriebjas!» - tā viņa saimniece piebilda.
«Nelietis, gan es viņam par to pie tiesas atdarīšu!» pats saimnieks dusmojās.
Sola galā vēl ir telpas, tur abas piekusušās gājējas - kalponītes gribēja nomesties, bet resnā saimniece tām uzbrēca: «Velcieties par ratu, te nav priekš jums rūmes!» Saimniece izpletās tik plata, ka ieņēma vietu priekš trijiem.
«Iesim, māt, nosēdīsimies tur viņā stūri zālītē,» jaunākā skubināja. «Tur jau sēd viņsētas Pētera māte, es pazīstu viņu no lakata.»
Jaunā meita nosarka, jo gabaliņu no viņsētas paziņas sēd arī tās dēls Pēteris, brašs, saulē nodedzis jauneklis īsu pīpīti zobos.
«Redz, redz, satupuši kā cīrulīši liela ceļa maliņā,» jaunavas māte jokojās, sasveicinādamās ar paziņām. Arī meita sniedza Pēterim roku, bet pati viņa nodūra acis, un Pēteris lūkojās sānis.
«Vai jūs ar kājām?» Pētera māte vaicāja.
«Kājām gan, mīļā. Ar baznīcas zirgu atbrauca paši saimnieki, un citi zirdziņi mums tā nodzīti, ka kūst uz vagas nost. Rīt pat sēšot muižā rudzus, jau tik jānāk kājām, lai zirdziņi atpūšas.»
«Mūs' saimniekam gan ir zirgi kā pūpoli. Mans Pēteris jau ir zirgu mielotājs un kopējs, pat nakti miega neguļ, jādams zirgus pieguļā vai pasaules malā, bet pati saimniece ar mani vakar saskaitās, ka mans mazais nejēgas dēlēns iesitis pašu dēliņam. Gan šorīt izlūdzāmies zirgu, bet kā nedeva, tā nedeva!»
Kāds saimnieks bija noklausījies Pētera mātes runu, un, garām iedams, tas iemeta starpā: «Saimnieki - tie jums tie sliktie! Nu tik raujat par viņiem vaļā, ka vai lai mēle nodilst, to jūs labi protat!»
«Vai manu dieniņ! Tas jau mūsu kaimiņš, saimnieka draugs. Nu viņš izstāstīs, ka mēs saimniekus aprunājuši. Iesim kur nomalis, tur izrunāsimies,» Pētera māte baiļojās, bet Pēteris dūšīgi atcirta, vilkdams kuplus dūmus, ka pīpītis vien sprakšķēja: «Nekur neiesim, lai viņš stāsta, ja grib, man vis nav bailes. Saimnieku man vai desmit uz katra pirksta, lai vai šodien Jurģis!»
«Pēterīti, nepīpē te dārzā, ka tevis neapsūdz!» māte lūdzās, atkal atsēzdamās.
«Vai ačka, es nedrīkstēšot še pīpēt, kur paši lielie brauc ar zirgiem pie pašām baznīcas durvīm, izjauc un pieķēza durvju priekšu, ka riebjas skatoties,» Pēteris dusmīgi nospļāvās.
«Viņi vācieši, tiem jau kā kungiem viss ir brīva!» māte pamācīja.
Pienāca vēl kādas paziņas, un sievietes uzsāka savas runas no jauna.
«Mana meita jau vakar bija baznīcu pušķot. Ko domā, māsiņ, vecais mācītājs manai meitai pavēlējis pušķot kanceli un sacījis, lai tik kāpjot vien droši augšā. Un ko domā, viņa uzkāpusi arī! Ta' ta citas meitas viņu apbrīnojušas un apskaudušas!»
«Vai no tiesas, māsiņ?» Pētera māte brīnījās, rokas vien sasisdama. «Es gan tā neizdarītu, man ceļi trīcētu aiz bailēm. Kā gan lai es tur kāpju augšā - grēcīgs cilvēciņš! Tev liels gods, meitiņ, ka esi tur bijusi, kur neviens no mums. Vai dzirdi ar, Pēter?»
Arī Pēteris pašķielēja mīlīgi uz jauno meiteni, kura aiz sirdsprieka nosarka. Viņa taču bija sasniegusi tādu godu, kādu neviena cita meita, to taču arī Pēteris ievēros!
Baznīcas zvana dūcošā balss atskanēja, visiem pasludinādama, ka mācītāji brauc. Drīz piebrauca vairāk spožas karietes, vilktas no lepniem zirgiem, kuru spīdīgā spalva vasaras saulē laistīt laistījās. Pirmajos ratos sēdēja prāvests ar Pāvilu, otrajos - vecais Treimanis ar kādu draugu, kaimiņu mācītāju. Baznīcā prāvests gāja pa priekšu, vecais Treimanis ar savu draugu Pāvilam katrs savā pusē. Aiz viņiem gāja mācītāja viesi, kas bija salīgti un sabraukuši mācītāja muižā uz Pāvila goda dienu. Sievietes pa priekšu, tad vīrieši, visi ar sparu spiedās baznīcā, tā ka pirmgājēji dzītin tapa aizdzīti līdz altāra nodalījumam. Tālāk ļaužu bars netika, jo, līdz tik mācītāji un viņu viesi iegāja altāra nodaļā, tūliņ vārtiņi tapa aizdarīti. Pāvils nometās ceļos abu vedēju starpā, viesi atsēdās korī izliktajos krēslos. Garīgas dziesmas dziedāšana un ērģeļu stiprās skaņas apslāpēja ļaužu drūzmas troksni pie ieejām, līdz beidzot baznīcas kārtībniekam, klusām lādot un baroties, izdevās aiztaisīt durvis, jo baznīca jau bija pārpildīta, bet vēl arvien jauni bari spiedās iekšā.
Altāra priekšā, ceļos nometies, gulēja Treimaņu Pāvils un deva solījumu svētīt savu dzīvi draudzes labā. Uzņemtais amats viņam izlikās tik augsts un cienījams, ka sirdī tas noņēmās vārdiem un darbiem pierādīt, ka viņš ir no pašas augstākās varas izvēlētais rīks vadīt pa brīnumu ceļiem, izbridis pa pasaules kaislību jūru, rūdīts dzīves vētrās, lai viņam būtu spēja nokaut savu miesu, uzvarēt ļauno musinātāju, pazīt un saprast ļaužu kaislību cēloņus un vest viņus pie rokas atpakaļ no glumā ceļa uz ērkšķaino, bet arī mācīt atrast pie šiem durošiem ērkšķiem dažu labu slepenībā ziedošu daiļu rozi, kuras smaržu ožot prāti apreibst, un liesmojošām acīm var soļot tālāk, lai arī kājas asiņo un drēbes ir lupatās saplosītas. Kas šo rozi ir atradis un viņas smaržu odis, tas atpakaļ vairs neskatās.
Pāvilam šīs domas izlikās tik jaukas un svētas, ka paceltu galvu un līksmu sirdi viņš nosolījās visai draudzei no runas krēsla paziņot, ka viņš ir šo rozi atradis un viņas smaržu odis.
Pēc pabeigtas iesvētīšanas ceremonijas draudze dziedāja garu garīgu dziesmu, bet jauniesvētītais mācītājs ar saviem piederīgiem un draugiem iegāja ģērbkambarī, kur visi spieda viņam sirsnīgi roku un novēlēja labu laimi jaunajā amatā. Klausoties čukstētos laimes vēlējumus un. raugoties visai aizgrābtajās, nopietnās sejās, Pāvils jutās sirdī pacilāts. Prāvesta tēvs kāpa kancelē, viesi atgriezās baznīcā, tikai Pāvils viens palika ģērbkambarī, jo vecā Treimaņa griba bija, lai arī dēls pats savā goda dienā turot runu draudzes priekšā.
Rokā atslīdis, viņš sēdēja pie galdiņa. Pavadītās dzīves ainas viena pēc otras parādījās viņa gara acīm, bet viņš neuzbudinājās, neiekaisa. Viņš jutās pacelts kā mākoņos, un visi jaunības piedzīvojumi, prieki un bēdas atradās zemu zem viņa kājām, gar kuriem viņam vairs nebija nekāda daļa. Viņam tā vien izlikās, ka nebēdīgo dzīvi ne viņš ir dzīvojis, bet kāds cits, svešs, nezin kas.
Aukstām asinīm viņš atcerējās baigā beigu skata ar daiļo Marju, kas viņa dzīvi veda jaunā virzienā. No niknās guļas, kas sāpīgi pārvērta viņa miesu un garu, viņš piecēlās kā cits cilvēks. Košas sejiņas viņa vairs nevaldzināja, jautru biedru sapulces sacēla viņam nepatīkamas jūtas, un, par laimi, ārsts pavēlēja viņam apmeklēt kādu laiku veselības avotus, lai atdabūtu ilgajā slimībā zaudētos spēkus. Tā viņš izbēga seno biedru satiksmei un viņu pētījošiem, zobgalīgiem skatieniem.
Kad pēc gada viņš atgriezās iz silto zemju peldētavām, tad jau viņš bija aizmirsts. Citi censoņi spīdēja augstskolas pilsētas ielās un mina viņa senās tekas. Gan viens otrs vecs biedrs viņa atminējās un to apciemoja, bet, projām iedams, tik ar roku atmeta: Zauls ir miris!
Gada laikā viņš pabeidza visā klusumā savas mācības un kandidāta laiku nodzīvoja pie kāda mācītāja dziļi Krievijā. Tā Pāvils pats vēlējās, lai tālā svešumā tam sadzītu visas dzimtenē mantotās rētas.
Kā no sapņiem viņš pamodās, kad tēvs viņam uzlika roku uz pleca un klusām paziņoja, ka drīz viņam laiks kāpt sludinātāja krēslā, jo draudze jau dziedot starpas dziesmu.
Domīgi viņš raudzījās tēva starojošās acis, tad abi sabučojās, un pirmo reizi viņš itin kā nejuta sirdī savāda rūgtuma, kas tam katrreiz sacēlās, ar tēvu sirsnīgāk satiekoties, jo sirds dibenā viņam snauda domas, ka tēvs ir darījis viņam pāri, uzspiezdams tam nemīļotu amatu.
Pāvils stāvēja runas krēslā, dziesma beidzās, un daudzgalvainais ļaužu pūlis nolūkojās viņā gan ziņkārīgām, gan vienaldzīgām, gan miegainām acīm.
Sirdī viņam cēlās domas: «Pāvil, šitajam baram tu savā laikā būsi garīgais vadonis. Tev viņi jāved uz tikuma ceļiem, jāattīsta viņu taisnības jūtas, jāmāca viņi vispirms d o m ā t. Pāvil, tavā rokā guļ šo ļautiņu lielākās daļas nākotnes laime, viņu bērnu - jaunās paaudzes attīstība, tev ir dota rokā šo ļautiņu paradīzes galvenā atslēga. Neesi baznīcas k u n g s, kas ar lāstiem, draudiem un atkarpainām pātagām dzen šo baru, bet esi īsts gans, kas pats p i r m a i s i e t un ļaudis labina un mudina ar labu priekšzīmi. Nenosodi bargu roku kurlo, aklo, bet noskumsti un nenogursti. Pāvil, nav vis Birzniekam taisnība, kas pareģoja tevi par šādu baznīcas kungu, kas pašlielībā sevi vēl dēvē par baznīcas kalpu, bet tu būsi īsts gans un vadonis.»
Pāvils bija sacerējis svētku runu, bet šī runa viņam tagad izlikās sausa, bez dzīvības. Viņš atcerējās līdzības, kuras viņam iešāvās prātā, zemojoties pie altāra. Domas nezinot raisījās vaļā iz sirds dziļumiem un plūda brīvos, dzīvos vārdos pār lūpām. Ļaudis, elpu aizturējuši, noklausījās tekošajā runā par laimīgo cilvēku, kam ir lemts atrast rozes sadzīves ērkšķainā ceļā.
Dažu labu snauduli, kas pa katra sprediķa laiku omulīgi nosnaudās, Pāvila skaņā balss un dedzīgā valoda uzturēja visu laiku nomodā; daža laba sieviņa dikti šņukstēja, lai gan nenojēdza, kālabad īsti raud.
Pēc dievvārdiem ļaudis tik kurmos vien gāja, pārspriezdami un pārrunādami jaunā mācītāja runu.
«Tas tik ir teicējs, kam vārdi birst kā krusas graudi. Tas ņems tēvu zemē, par to nav bēda!» - tā dažs labs plātīdamies sprieda, bet diemžēl te jāpiemin, ka lielākā daļa šādu spriedēju ir tikai tukšgalviņas, kas skaļiem vārdiem cenšas iznīcināt prātīgu cilvēku aizdomas par viņa smadzeņu tukšo galvaskausu.
Vecais Birznieks ar savu saimnieci nāca iz baznīcas, sarunādamies ar kādu kaimiņu. «Lai pats dievs pašķir viņa ceļu un māca tam mīlēt savu brūti - draudzi, tad mums un mūsu bērniem ausīs jauns, jauks rīts, ja dievs būs lēmis viņam stāties sava tēva pēdās. Pats Treimaņa tēvs jau ir varen vecs palicis un nevarīgs,» - tā dzirdam Birznieku runājam. Viņš atvadās no paziņām un dodas savās mājās.
Birznieku mātei ir saraudātas acis. Ilgus gadus viņa sirdī bija lolojusi lielos priekus, kaut viņa savu dēlu reizi dzirdētu baznīcā priecas vārdu sludinām, bet šis prieks bija izgaisis, viņas dēls tagad bija tālu svešumā. Gan sava dēlā viņa par to mazāk nemīlēja, ka tas tīšis prātis bija izpostījis viņas cerības, bet raudas nāca un nāca.
«Vecīt, kaut jel mēs to prieku būtu piedzīvojuši no sava dēla! Nē, tā sirdsprieka un līksmības mēs laikam nepanestu, tāpēc dievs savā gudrībā bija citādi lēmis,» Birznieku māte šņukstēdama čukstēja, braucot uz mājām.
Neizdibinājama ir cilvēka sirds. Birznieks ar savu saimnieci klusumā noraud sāpīgas asaras dažu labu reizi par savu Jānīti, ka tas sev izvēlējies citu dzīves gaitu, bet, cik asaras vecais Treimaņa tēvs nav klusumā birdinājis par savu dēlu, līdz tas nu ir sasniedzis tēva sprausto ceļa mērķi, to tik viņš pats vien zina.
Vecais tēvs, kaut šīs prieka asaras būtu pašas pēdējās tavā dzīvē par savu dēlu, kuras tagad mirdz tavās acīs, vadot dēlu pie rokas no baznīcas laukā, tad savu mūža vakaru tu varētu slavēt par laimīgu!
Ļaudis godbijīgi pagrieza ceļu mācītājiem un viņu viesiem.
«Cik jaunais mācītājs ir bāls un izdilis!» - tā kāda sieviņa čukstēja.
«Jā, jā, tāda bībeles gudrošana griež kaulā,» kāda cita gudri pamācīja. «Nav vis viegli tādas gudrības panesamas. Vai neatmini vis Pogaļu Toma? Tas izlasījis bībeli cauri un palicis traks!»
Treimaņu Pāvils ar tēvu un viesiem sasēdās ratos, un veiklie rikšotāji jo drīz aizvizināja mācītāja muižā, kur vakaru visi pavadīja jautrā, draudzīgā saviesībā.