ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XVIII

Dārznieks, kas mācījies siltumnīcā kopt un audzēt tikai mākslas puķes un greznuma stādus, jūtas nelaimīgs un nezina, ko iesākt, ko darīt, ja viņš tiek ielikts par kopēju panīkušā augļu dārzā, kur aug tikai liesas meža ābeles kropli un cauru vidu augļu koki, kas nes tikai sīkus un tārpainus augļus. Viņam pacietība drīz beidzas, darbs apnīk, jo tīri liekas, ka sviedri top lieti par velti, rokas veltīgi sastrādātas tulznainas.
Tikai amatā stādamies, Pāvils sāka iepazīties ar savu tautu un ar draudzi, kas viņam apkopjama. Uzaudzis pārticībā, bērnību un jaunību nodzīvojis bagātu un izglītot ļaužu satiksmē, mācības laiku pavadījis jautru biedru pulkā, - sveša viņam bija tauta, sveši viņas prieki un bēdas, labās un ļaunās īpašības.
Tuvojās mitrais rudens ar savām vēsajām dienām, nemīlīgajām naktīm. Pāvilu sāka mocīt gars laiks. Prāts uz nopietniem darbiem viņam nenesās. Caurām dienām viņš nodzīvoja savā istabā, lasīdams visas vecas un jaunas avīzes, šķirstīdams, lasīdams veco klasiķu darbus, kuri viņam drīz apnika, jo tos jau viņš, zēns būdams, skolā bija lasījis, vai arī nokāva garo laiku ar visādiem muļķīgiem briesmu stāstiem un romāniem, kas tikai rokās gadījās. Cigāru pēc cigāra, pīpi pēc pīpes izsmēķējot, mute tapa sausa, tad arī viens pats varēja dzert dzidro viņu vai vēso alu, kuras mantas labs krājumiņš aizvien atradās pagrabā. Jau notikās vairākkārt, ka Pāvils pamodās rītos ar stiprām galvas sāpēm, bet viņš nepiegrieza šim apstāklim nekādas vērības. Viņš uzcēlās, nomazgājās un devās laukā atspirdzināties tīrā gaisā, bet drīz vien nemīlīgais laiks dzina viņu atpakaļ, tā ka Ieviņa ar istabas meitas palīdzību tikko paguva apkopt un izvēdināt Pāvila mītni.
Atgriežoties no īsās pastaigas, viņš pačukstēja meitai, lai atnes pudeli no «labā», devās savā istabā, kur drīz vien zili dūmi viļņot viļņoja. Gan tēvs, pats vecs pīpmanis, viņu dažreiz pamācīja, kad abi atradās rakstāmistabā: «Pāvil, nepīpē tik daudz stipru cigāru, tu sabojāsi savas krūtis. Visas tavas drēbes tā piekvēpušas, ka jau pa gabalu saožami stipru cigāru dūmi.»
Ka Pāvils pat pārmērīgi smēķē, to vecais Treimanis nezināja, jo viņš savas kājas necēla Pāvila istabā, tāpat kā arī Pāvils nekad negāja tēva guļamistabā. Viņu vienīgā satiksme bija rakstāmā un ēdamā istabās, citādi viņi gāja katrs savu ceļu, ja tik amata darbi viņus nevienoja vienādā gaitā.
Satiksme ar kaimiņiem bija klusa, jo apkārtējie muižnieki un izglītoto aprindu dzimtas apmeklējās vieni otrus tikai svinīgās dzimšanas un vārdu dienās, citādi katrs klusi tupēja mājās vai arī aizbrauca pa auksto ziemas laiku uz siltām zemēm. Apciemot savas draudzes gruntniekus un saimniekus - šīs domas mācītāja muižas iemītniekiem ir prātā neienāca.
Pāra reizes Pāvils aizbrauca līdz tuvējai apriņķa pilsētai, bet vēl īdzīgāks viņš atgriezās, jo viņš turēja zem sava goda saieties ar pilsētas mazpilsoņiem, tirgotājiem, ierēdņiem un amatniekiem, kurus viņš tur Vācu biedrībā sastapa, un citu paziņu no smalkākām aprindām tur retumis manīja. Arī smalkajā viesnīcā vientulim alus likās par sūru, vīns - par skābu, cigārs - par rūgtu, trūka viņam - draugu, biedru, kas saldina sadzīvi un veicina omulību.
Ir vecais Treimanis ieredzēja, ka Pāvils mocās ar garlaicību.
«Vakari top divkārt tik gari, kad mēs viņus pavadām, ieslēgušies katrs savā istabā,» kādu novakaru viņš uzrunāja dēlu. «Uzsāksim atkal kopīgus lasāmos vakarus, kā tos es esmu paradis citās ziemās.»
Pāvils nepretojās, un pēc vakariņām viņi visi palika siltajā ēdamistabā. Krāsnī sprēgāja jautra uguns, tējas katls šņāca un mutuļoja uz mazā galdiņa pie sienas, un Ieviņa veiklu roku pildīja slīpētās glāzes, pasniegdama viņas citiem mājniekiem. Treimaņa tēvs sēdēja lēnkrēslā vaļīgā uzvalkā, melno poķīti galvā un garo pīpi rokā. Viņam priekšā uz galda atradās biezas burtnīcas zilos vākos, jo vakaru viņš mēdza ievadīt, lasot priekšā epizodes iz Niedrēnu draudzes un savas dzimtas vēstures. Otrpus galda sēdēja Pāvils. Viņam bija jālasa priekšā iz pasaules vēstures, gan arī brīvā runā jāizsaka savas domas par vēsturiskiem notikumiem. Siltā kaktiņā sēdēja saimniece un adīja jo siltas zeķes cienīgtēvam. Ilgus gadus dzīvodama mācītāja dzimtā, viņa no dzirdēšanas vien bija iemācījusies saprast vācu valodu, lai gan saruna viņai lāgā neveicās. Ja viņa ko neizprata, bet kāroja lasāmā gabala saturu izzināt, tad rokas mitējās knibināties ap adīkli un brilles viņa uzbīdīja uz pieres. Vecais mācītājs noprata šo mēmo valodu un labprāt iztapa savai uzticamai saimniecei. Arī viņš tad uzbīdīja brilles uz pieres, aizkūpināja izdzisušo pīpi un latviešu valodā atjaunoja lasāmā gabala īso, galveno saturu.
Ārā kauca nikns ziemelis, klabinādams slēģus, bet iekšā bija tik silti, tīkami, glāžu tinkšķi un pulksteņu tikši jaucās ar uguns sprēgāšanu un ūdens katla sīkšanu. Visi šie mazie traucēkļi pavairoja tīkamā vakara omulību.
Citā vakarā arī Ieviņai bija jālasa priekšā jautra satura grāmata, un Pāvils, acis aizvēris, noklausījās viņas piemīlīgās balss skaņās. Pāvils sajuta šādu vakaru labdarīgo iespaidu uz savu garu, un rītos viņš piecēlās jautrākā dūšā, jo nebija sevis nomocījis, gultā gulēdams lasot un smēķējot.
Šinīs vakaros Pāvils mācījās tuvāk pazīt Ieviņu un nomanīja, ka viņa ir diezgan izglītota jaunava. Kādu vakaru, Ieviņai lasot, saimniece uznesa vīna pudeli, par ko tēvs ar dēlu tik acis vien atplēta, bet Ieviņa nosarka kā magone.
«Cienīgstēvs, šodien jau ir Ieviņas dzimšanas diena. Nu viņa ir liela meita, tamdēļ es uzdrošinājos jums atgādināt šo dienu,» saimniece aizbildinājās, pasniegdama katram glāzi viņa.
Zināma iemesla dēļ Treimaņa tēvs līdz šim nebija svētījis Ieviņas dzimšanas dienas, jo pat vecās saimnieces goda dienu viņš nepalaida garām: aizvien viņš vēlēja dienastmeitai pie vakariņām uznest zagšis vīnu un uzdzēra veselības savai saimniecei. Šis parādītais gods bija saimnieces lielākais sirdsprieks visā gadā, par kuru viņa nemitējās nedēļām stāstīt savām paziņām. Viņas labā sirds gribēja sagādāt šo godu arī Ieviņai, tamdēļ viņa uz savu galvu visiem atgādināja Ieviņas dzimšanas dienu, jo Pāvilam līdz šim ir prātā nebija nācis, ka tādiem maziem ļaudīm, par kādu viņš Ieviņu līdz šim turēja, arī ir sava dzimšanas diena.
«Uz tavu laimi, mīļais bērns!» Treimaņa tēvs sveicināja Ieviņu, saskandinot glāzes.
Tikai brītiņu valdīja jautras sarunas, novēlot Ieviņai laimes, tad atkal Treimaņa tēvs viņu lūdza turpināt lasāmo gabalu Ieviņai par lielu prieku, jo viņas sirds gan priecājās par piedzīvoto godu, bet sirdī arī dūrās sāpīgs dzelonis, un acis bailīgi raudzījās no viena uz otru, vai tikai viņa neizdzirdēs no kādām lūpām jautājumu, kura dēļ viņai dzīvai būtu jāielien zemes dibenā.
Bailīgos skatus un mainošos sejas krāsu Pāvils noturēja par zīmi, ka Ieviņa jūtas laimīga un uzbudināta par parādīto godu. Tik skaista kā šinī brīdi Ieviņa viņam tikai tad bija izlikusies, kad viņš to zilajā uzvalkā pirmo reizi vērīgi aplūkoja savā istabā.
Ieviņa lasīja tālāk, un Pāvils dzēra aizvien pa malkam viņa, nolūkodamies lasītājā. Viņa seja sārtojās, asinis straujāk ritēja pa dzīslām, un jau otrreiz viņam šāvās domas caur galvu: «Kad nu viņa būtu tava sieva?»
Viņš vairs tā nesatrūkās kā pirmo reizi, kad šis domas iezagās viņa sirdī, viņš pacēlās tikai un iegāja klusi viesistabā, kuras durvis bija vaļā. Še tumsā viņš bija drošs, ka neviens šis domas nelasīs uz viņa pieres, viņa acis, domas, kuras viņš vēl slēpa savā sirdī. Pa mīksto grīdsegu gar vaļējām durvīm staigādams, viņš netraucēti varēja noraudzīties daiļajā jaunavā.
«Ja viņu es apprecētu, tad esmu drošs, ka viņa manis neviltu, bet būtu man uzticama ar miesu un dvēseli. Arī Birznieks sev izraudzījās līgaviņu iz tautas, un cik viņš laimīgs var justies, ka nekāda vara nevar salauzt viņa zeltenītes uzticību. Viņš ir laimīgs, un tāds es varu kļūt, mīlestības laimi nemeklēju vis tikai košā sejā, apburošā miesas daiļumā, bet meklēju šo laimi padevīgā garā, uzticīgā mīlestībā un šķīstā sirdī. Un visas šis miesas un gara pilnības ir vienkāršai tautas meitiņai Ieviņai.»
Pirmoreiz pēc ilgiem laikiem viņš nosēdās pie klavierēm, lai ar skaņām izteiktu savas sirds priekus, bet patumsā kauliņi lāgā nebija saredzami, pirksti bija atradinājusies no spēles. Klusu viņš nospieda kauliņus vienu reizi, otru reizi, bet tikai nesaskaņas sasniedza viņa ausis.
«Tāda ir tava dzīve!» iekšķīga balss čukstēja, un garā viņš redzēja Birznieka tēlu, par kuru nupat bija domājis. Vecās atmiņas sāka uzmākties viņa dvēselei kā biedinoši spoku tēli. Dusmīgi viņš aizcirta klavieres un gāja atpakaļ ēdamistabā. Gan sapņojot viņam laiks ātri aiztecējis, bet pulkstenis jau rādīja divpadsmito stundu.
Treimaņa tēvs, novēlējis visiem labu nakti, aizgāja savā istabā. Saimniece nokopa traukus, tikai Ieviņa sēdēja vēl domīgi pie galda ar aizvērto grāmatu priekšā.
«Par ko gan nu jaunkundze sapņo vaļējām acīm?» Pāvils mēģināja jokot, jo citādi viņš mēdza to saukt tikai par Ieviņu.
Ieviņa satrūkās un uzlēca kājās, jo nemaz nebija manījusi Pāvilu pienākot. Uztraukumā viņa nezināja, ko atbildēt, jo bija taču domājusi par viņu.
«Jaunkundžu domas pat prātnieki nespēj atminēt, kamēr tikai pienāk pārgalvīgais jauneklis un droši saka tai acīs: ko velti slēp, tavas domas esmu es!» Pāvils turpināja, bet Ieviņa nespēja vairs ne pirkstiņa pakustināt, tikai asinis viņai saskrēja vaigos, jo viņa noskārta, ka Pāvils ir uzminējis viņas sirds noslēpumu.
«Kāpēc jaunkundze nevilka šodien zilā uzvalka, kas viņai tik ļoti piedien un man tik ļoti patīk? Sarkanas drēbes jaunavai, kad bieži ir jānosarkst, nepavisam neder!» Pāvilam patikās meiteni spīdzināt, bet Ieviņa vairs ilgāk nevarēja izturēt, viņa muka pa durvīm laukā, jo patlaban arī saimniece atgriezās iz rovja. Smaidīdams un ar sevi pilnīgi mierā, Pāvils šovakar aizgāja savā istabā.
Citu dienu bija jauks ziemas laiciņš, ledus vīrs ezeriņa aiz priežu siliņa vizēt vizēja zem slīpajiem saules stariem. Pāvilam uznāca griba pavizināties slidām pa gludo ledu tīrajā ziemas gaisā, bet netikās viņam vienam doties uz ezeriņu, tas bija garlaicīgi.
«Ieviņ, iesim uz ezeriņu vizināties slidām,» Pāvils skubināja viņu pēc brokastīm.
«Ejiet, bērni, ejiet! Laiks ir rāms, varat izpriecāties, auniem ļaudīm jau savi prieki!» viņš iebilda.
Pāvils ar Ieviņu iegāja priekšiņā, lai uzvilktos biezākas virsdrēbes.
«Ieviņ, tu nosalsi z i l a j ā uzvalkā,» Pāvils zobojās, palīdzēdams uzvilkt Ieviņai puskažociņu.
Ieviņa gan zina, kamdēļ viņai asaras iezogas acīs. Viņa vēl ir jauniņa, neprot savaldīt savu jūtu, bet, ko sirdī jo dziļāk grib slēpt, jo gaišāk acīs tas lasāms.
Un šos rakstus Pāvils prot lasīt, viņš visu jau zina, kas viņam vajadzīgs zināt.
«Kad sirdī kvēlo mīlestības liesmas, tad dabas aukstums viegli panesams, bet, ja tev sirds salst, tad caur šo zini, kur tava sirds atrod degošas liesmas, lai arī tā aizdegtos, ja mīlestības ugunis viņā vēl gaiši neliesmotu!»
Pāvils nobučoja meiteni, kura pārsteigumā nemaz nepretojās, tik nolūkojās viņā kā brīnīdamās asarainām, platām acīm, itin kā gribētu ieskatīties Pāvila sirds dzelmē.
Laimīgie steidzās roku rokās brīvajā dabā, klejoja pa priedulāja celiņiem no viena gala uz otru. Daudz viņiem bija ko vaicāt, atbildēt, jo mīlestības pirmās sarunas ir tikai jautājieni un atbildes par dabas un visas pasaules diviem visvērtīgākajiem priekšmetiem, kurus it visi, visi samīlējušies par tādiem atzīst un nosauc ar īsajiem vārdiņiem «es» un «tu». Maziņais «es» nemainītu utu» ne pret visu pasauli.
«Vai nu krietni izvizinājāties?» Treimaņa tēvs jautāja, kad abi jaunieši atgriezās no pastaigas sārtiem vaigiem un spirgtām acīm aiz lielas sirdslaimes.
Viņi tik novērsās sānis un atteica: «Vareni! Teicami!»
Kam gadītos iet gar ezeriņu, tas ievērotu, ka uz ledus nav redzama neviena svītriņa, ne pelīte tur nav pāri tecējusi, jo abi laimīgie bija aizmirsuši, kurp viņi solījušies iet, bet to teikt viņiem bija kauns.