ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XX

Saules karstie stari kausēja ledu, aizdzina sniegu, un pavasara vēji purināja dabu iz ziemas snaudas. Jauna dzīvība lauzās ar varu laukā, un spēcīgas lietusstrāvas noslaucīja un aizrāva projām sakrājušos vecos putekļus un ziemas rūsu. Kas vecs un satrūdējis, tam jāsakrīt pīšļos, lai uz viņa trūdiem izceltos un uzziedētu jauna dzīvība. Laukos manīja vietu vietām zaļumu spiežamies ārā iz pelēkās zemes, bet gravas un meži vēl bija pilni netīra sniega, tur ziemas puteņi mēdz sanest milzīgos blāķus, kuri, siltā vējā kusdami, pārplūdina upes un upītes.
Stingriem soļiem Pāvils soļoja pa savu istabu, domādams lielas domas. Viņš atsēdās pie galda, atmetās rokās, bet ilgi tā necieta, bija atkal augšā un mērīja istabu no viena gala līdz otram. Aizvien tuvāk virzījās viņa gaita durvīm, līdz rokturis jau gluži viegli bija satverams. Viņš apstājās, atvilka elpu, atbraucīja matus no karstās pieres, aši atrāva durvis un stingru gaitu gāja uz tēva istabu, kur tas šobrīd mita. Te Pāvils bija drošs, ka neviens netraucēs viņu sarunas.
Vecais Treimanis baroja patlaban divus melnus strazdus, kuri mitinājās būrī uz sevišķa galda pie loga. Šie putniņi bija Treimaņa tēva mīluļi.
No tās dienas, kad vecais Treimanis piespieda savu dēlu dot solījumu, ka paliks par mācītāju, Pāvils nebija kājas cēlis tēva īpašā istabā.
Šī diena viņam stāvēja dzīvā atmiņā. Tik acis pametis, Pāvils noskārta, ka pat ne mazākais nieciņš ilgajos gados šinī istabā nav pārgrozīts. Uz krāsns malas vēl aizvien stāvēja divi milzīgi lieli, izkaltuši un noputējuši putras āboli, un kaktā uz lakota dabiska bērza bluķa atradās Gustava Ādolfa krūšutēls.
Treimaņa tēvs gan aiz brīnumiem izplēta acis, bet tad mīlīgi uzsmaidīja dēlam un lūdza to atsēsties. Pats viņš noraisīja priekšautu, kuru bija apsējis, putniņus barodams, salocīja viņu glīši, nolika zināmā vietā un pats tad nosēdās dēlam iepretī.
«Tēt, es nācu aprunāties ar tevi par nopietnām lietām,» Pāvils uzsāka sarunu, bet nenosliecās sēdus, uzlēca kājās un atspieda vienu roku pret galdu.
«Atsēsties, dēls, un uztici savam tēvam, kas nospiež tavu sirdi,» vecais Treimanis rāmi atbildēja.
«Tēt, nav gan man vēl droša stāvokļa, savas maizes, bet esmu nodomājis precēties!» Pāvils runāja, lūkodamies uz galda.
«Tas nodoms mani tikai iepriecina. Sen jau par to lietu esmu domājis, tikai visu atstāju tavā vaļā, lai tu pats sev izvēlētos dzīves biedreni, jo nav labi, ka cilvēks viens. Kur mēs divi esam paēduši, tur iztiksim arī trīs un vēl vairāk, ja dievs tā būs licis, jo šinī draudzē jau no seniem laikiem mācītāja amatu ir pēc tēva nāves dēls piekopis, un es ceru, ka ar ar dieva palīgu tu stāsies manās pēdās, kad mana stundiņa būs nākusi. Es tev pateicos, mīļais dēls, par šo ziņu, jo tavas dzimtas laime saldinās ir manu mūža vakaru un mierīgu sirdi es varēšu sagaidīt mūža beigas, zinādams, ka mīļi piederīgi stāvēs ap manu nāves gultu, ka mīļas bērnu bērnu rokas aizspiedīs manas nogurušās acis. Tad es varēšu mierīgi aiziet ar laimīgo apziņu, ka Treimaņu cilts zaļos un viņa dzimtas vecākā atvase vēl ilgus gadus kopā mācītāja amatu Niedrēnu draudzē. Tu zini, tas ir mūsu ciltsmātes nolēmums un sirds vēlējums; šo svēto apsolījumu tu man reiz savā laikā dosi,» vecais Treimanis mīlīgi un dedzīgi runāja, pacēlies arī kājās un spiezdams sirsnīgi dēla rokas.
«Saki man - vai tava sirds jau ir izredzējusies mūža biedreni, lai jo drīz es varētu svētīt jūsu siržu derību?»
«Tēt, par savu laulātu draudzeni es esmu izredzējis tavu audžumeitu Ieviņu!» Pāvils lūkojās tēvam taisni acīs, uzsvērdams pēdējos vārdus.
Treimaņa tēvs, kā no odzes dzelts, atkāpās pāra soļus atpakaļ, lai labāk varētu noskatīties, vai tiešām viņa dēls runā patiesību.
«Pāvil, es neņemu tavus vārdus par pilnu! Saki, dēls, ka tu nerunā no tiesas!» Viņš tuvojās Pāvilam, abām rokām meklēdams tā roku un drebošu balsi to lūgdamies:
«Dēls, dēls, saki jel vienu vārdiņu un atņem šo slogu manas sirds!»
Pāvils atkāpās soli un rūgti atteica: «To mana sirds paredzēja, ka tu būsi mans pretnieks! Rūgtais likteni! Kad laimi esmu panācis un abām rokām taisos viņu tvert, tad tēva griba ir tā, kas katrreiz mani šķir no manas dzīves laimes. Tas ir mans dzīves lāsts, mans liktenis.»
«Dēls, nezaimo, tu nezini, ko tu runā, un saplosi manu sirdi!» tēvs gaudoja, atslīdzis krēslā.
«Kā lai klusēju, ka Ieviņu tu pats mīlē un audzini kā savu bērnu; tu pats viņu esi mācījis, audzinājis un labi zini viņas nesamaitāto dabu un šķīsto sirdi, bet tomēr tu saplosi manu sirdi, liegdams mūsu siržu derību.»
«Uzticies man, dēls, un netirdi manis, bet klausi manam vārdam: Ieviņas dzimuma dēļ tu nedrīksti viņas darīt par savu laulātu draudzeni!» tēvs runāja.
«Tēv, tu māci un sludini, ka visi cilvēki ir līdzīgi, brāļi, bet tomēr tu pats esi saistīts aizspriedumu valgos. Ja tikai Ieviņas dzimums un kārta ir tavas pretības cēlonis, ka viņa ir cēlusies iz tautas - vienkārša strādnieka meita, tad es kā godavīrs nevaru atkāpties no ieķīlātā vārda. Tavs nepamatotais aizliegums nespēj iznīcināt manas mīlestības uz nevainīgo jaunavu,» Pāvils dedzīgi atbildēja.
«Ar varu tu piespied mani tev acīs teikt, ka Ieviņa ir bandu meita un kā tāda nekad nevar tapt mācītāja sieva!» vecais Treimanis lēni un svarīgi runāja un nolūkojās dēlā, kādu iespaidu gan viņa runa darīs.
Pāvils saķēra galvu abām rokām, it kā būtu dabūjis negaidītu sitienu, un atkrita krēslā.
«Tēt, nav tiesa! Tu tik gribi mūs šķirt! Tēt, saki jel, ka tu tik mānies! Kāpēc tu man agrāk teici, ka viņas tēvs esot miris?»
«Man tevis žēl, ka Ieva pati tev nav stāstījusi sava dzimuma, kad manīja, ar kādiem nodomiem tu viņai tuvojies! Tā viņa man atmaksā to mīlestību, ko es pie viņas izšķiedis! Man tevis žēl, bet savu vārdu grozīt nevaru. Nedz tev, nedz kādam citam es nestāstīju, kas manā namā; nāca un gāja, ka Ieviņa ir ārlaulības bērns, lai viņai katru acumirkli nebūtu jānosarkst par savu dzimumu, par vecāku grēkiem. Ja viņas māte ir taisnību runājusi, tad Ievas tēvs tiešām ir miris, un man tu nevari pārmest, ka es esmu netaisnību runājis,» tēvs stingru balsi noteica.
«Par vēlu, par vēlu! Es nevaru viņas atmest!» Pāvils žēlojās, uzmeties uz galda.
«Ja arī tev būtu dūša precēt šo bezdzimtas meitu, tad mūžam es tev neļautu izdarīt šā nodoma, kamēr manas acis platas. Es esmu Treimaņu dzimtas vecākais, un tev ir man jāklausa. Sirds man dreb un roka trīc, tikai iedomājoties, ka šis gadījums man būtu jāieraksta dzimtas vēsturē, kur Treimaņu cienījamās cilts atvase kājām mītu visas cilts godu, apprecēdams meitas bērnu, kura pati nezina, vai to ir noķērusi purvā vai mežā, jo vecajai Līzei es neticu.»
Lai dēlu cik necik apmierinātu, tēvs piegāja tam klāt un uzlika roku uz viņa galvas, sacīdams: «Tagad ej un lūgšanās aizmirsti savu ģeķīgo mīlestību. Jau rīt Ieva atstās manu pajumtu!»
«Kam tu slēpi no manis šīs meitas bezgoda dzimumu? Visciešākiem apsolījumiem es esmu saistījis viņu pie sevis; ja gribu nest vīra vārdu, tad viņa man ir jāprec!» Pāvils kunkstēja, un galva viņam bezspēcīgi noslīdēja uz galda.
Nu bija tēva reize izbīties un nobālēt, redzot dēla mokas. Bez spēka viņš grīļojās un tikko notvērās pie galda malas.
«Pāvil, Pāvil, caur tevi dievs mani, grēcinieku, bargi soda. Tava dzīve jaunībā jau nelaikā balināja manus matus, jo es visu zināju, kā tu uzvedies augstskolā, bet es savā grēcīgā mulsu prātā ļāvu tev vaļu, domādams, ka reiz tu atgriezīsies uz dzīvības ceļa, nomākdams pasaulīgās kaislības un kārības. Manas cerības likās piepildoties, es tev sirdī visu piedevu, jo tu atgriezies tēva mājās tāds. Šādu es tevi vēlējos. Tu mani tīšis maldināji un caur šo pretību un cietsirdību sit beidzamo naglu manā zārkā. Aiz pasaulīgām kaislībām iekārot bezdzimuma, bezvārda zemnieci par savu laulāto draudzeni? Tu neesi cienīgs nest Treimaņa vārdu, bet mani saista solījums savai dzimtai, tu būsi mans pēcnācējs. Es esmu vecs, manas dienas ir skaitītas...»
Pāvils nokrita tēva priekšā ceļos un lūdzās: «Tēv, tēv, nerunā tik briesmīgus vārdus! Ļauj jel reizi piepildīties maniem sirds vēlējumiem!»
«Mani vārdi nav grozāmi!» vecais Treimanis atbildēja. «Es redzu, ka tikai ar varu ir laužama tava sirdscietība sava tēva gribu. Ievu izraidīt iz sava nama es nevaru, darbs tikai saceltu ļaužu aizdomas un bojātu tavu slavu. Tev jādodas kādu laiku svešumā, lai aizmirstu savu ģeķīgo maldību. Tikai to tev piekodinu, ka ar Ievu tu vairs nedrīksti satikties, bet paliec līdz aizceļojumam savā istabā. Ja manu pavēli tu pārkāpsi, tad manām tēva dusmām nebūs gala!»
«Tēt, tēt, tu nemīlē manis, ka vari būt tik cietsirdīgs!» Pāvils žēlojās, bet tēvs no viņa novērsās un atbildēja: «Tagad ej, rīt pat tu aizceļosi!»
Grīļodamies Pāvils izgāja un ieslēdzās savā istabā.
Vecā Treimaņa sirdssāpes un dusmas bija neaprakstāmas. Ātriem soļiem viņš soļoja pa istabu, bet citas izejas iz šī dzīves labirinta viņš neatrada; bija jāšķiras no dēla, jo viņš baidījās, ka Pāvils neuztur slepenas saites ar Ieviņu, ja viņus abus atstātu še dzimtenē. Viņš izsteidzās dārzā, lai būtu viens ar savām domām.
Dārza lapenē uz sola sēdēja Ieviņa, jo mīlīgais ziedoņa gaiss un lapenes aizvējš viņu bija izvilinājis ārā, lai tā netraucēta varētu nodoties saviem nākotnes sapņiem.
Mācītāja muižai bija liels un brangs dārzs, kuru apkopa dārznieks Šteins. Dārznieks bija klusas dabas cilvēks, vāczemnieks, un kalpoja jau dažus gadus pie Treimaņa. Dārznieks bija brašs puisis, gan saulē nodegušu, bet patīkamu seju: Viņš prata krietni savu amatu, tik ļaudis daudzināja, ka viņš esot kluss dzērājs.
Šteins bija atradis saulgozī zem lazdām pirmās vijolītes un pasniedza tās nokaunējies Ieviņai.
Vecais Treimanis ieraudzīja šo pāri un dusmās jau gribēja doties Ieviņai klāt un raut savā priekšā ceļos šo žēlastības maizes ēdēju, kas iedrošinājās spiesties starp viņu un dēlu, bet te viņš spēji apstājās un tad soļoja smaidīdams uz lapeni. Viņam iešāvās galvā labas domas, kuras viņš turēja par sūtītām no paša dieva.
Dārznieks satrūkās un nosarka, kad piepeši ieraudzīja sev līdzās veco mācītāju. Arī Ieviņa pacēlās kājās.
«Nu, nu, bērni, nemaz nebīstieties. man tikai tas pa prātam, ka jūs labi satiekat. Ieviņ, es braukšu uz pilsētu, vai nenāksi man līdza līdz muižai, tur vari pasērsties pie skolmeistara meitām, kamēr es braukšu atpakaļ. Neesi ja ilgi bijusi ciemos,» Treimanis mīlīgi runāja.
Ieviņa apsolījās braukt labprāt līdz, jo draudzes skolotāja meitas bija viņas vienīgās draudzenes.
Zirgi tapa steigšus iejūgti, un vecais Treimanis un Ieviņa aizbrauca. Ratiem ap pagalmu braucot, viņa uzmeta acis logiem, aiz kuriem pie galda sēdēja Pāvils, atspiedies rokās un nogrimis dziļās, grūtās domās, tā ka nedzirdēja pat aizripojošo ratu troksni. Vēl otrreiz Ieviņa atskatījās, bet Pāvils nepacēla galvas. Vai gan viņas sirds paredzēja, ka redz mīļāko pēdējo reizi?
Muižā Ieviņa izkāpa iz ratiem, un Treimanis vēl iebilda: «Ja pilsētā man ilgi būs jāuzkavējas un, atpakaļ braucot, vakars būs vēls, tad es muižā nemaz neapstāšos, paliec vien tu droši pie draudzenēm pa nakti. Rīt es tev aizsūtīšu zirgus pakaļ.»
Ieviņa pateicās par laipnību un iegāja skolā. Vecais Treimanis nobrauca pilsētā un devās uz telegrāfa biroju. Viņš paziņoja savam draugam tālu Dienvidu-Krievijā, kur Pāvils bija nodzīvojis kandidāta gadu, ka viņa dēls jau rīt došoties turp, dienvidu gaiss tam esot vajadzīgs. Sīkumus solījās ziņot vēstulē. Atbildi viņš nogaidīja viesnīcā un tad tūliņ atkal brauca uz māju.
Gan pavēls bija vakars, kad viņš nobrauca mājās, nemaz skolas neaizņēmis, bet tūliņ vien iesauca savā istabā veco saimnieci, tai paziņodams, ka jau rīt pat Pāvils dosies tālu ceļu, kamdēļ lai sakārtojot Pāvila veļu, drēbes un citu visu, kas līdz ņemams.
«Tu žēlīgais dievs, kā gan lai es tieku līdz rītam ar visu galā! Būtu jel Ieviņa bijusi mājās!» saimniece žēlojās.
«Gan nu viena pati visu padarīsi. Sagādā tik to visvajadzīgāko, citas lietas varēs Pāvilam vēlāk piesūtīt,» Treimanis atbildēja.
«Cienīgstēvs, vai jaunais mācītājs nevar braukt kādas dienas vēlāk? Būtu jūs man agrāk vārdiņu iebilduši, jau sen būtu viss gatavs.»
«Tik šodien dabūju pilsētā ziņu, ka Pāvilam steidzami jādodas ceļā. Nekavē velti laika, bet paskubinies, gan tiksi līdz rītam galā,» vecais Treimanis noteikti atbildēja un izbīdīja saimnieci pa durvīm laukā.
Šo nakti neviens mācītāja muižā negulēja. Saimniece aizelsusies kravājās pa šķirstiem un skapjiem, sakārtodama glīši ceļa somā drēbes un veļu, lai tās nesaburnītos.
Vecais Treimanis, noguris no ceļa un uzbudinājumiem, sēdēja pelēki bāls savā atzveltnes krēslā, bet tikai uz rīta pusi viņa acis aizvērās mierīgā miegā.
Visgrūtāk gāja Pāvilam. Kā sastindzis viņš sēdēja pie galda, domādams grūtas domas, bet nekā nesadomādams, kas būtu dzīvē izdarāms, jo zvērests viņam saistīja rokas.
Gaismiņa jau svīda, kad viņi atjēdzās un uzlēca no krēsla. Kā ieslodzīts zvērs viņš skraidīja pa istabu. Visgrūtāk viņa sirdi nomāca Ieviņas liktenis.
«Kas gan ar viņu notiks, kā gan viņa panesīs šo smago likteņa sitienu? Kaut jel tēvs atļautu man tik vienīgu reizi vēl ar viņu satikties, viņu nolūgties, viņai visu izskaidrot, lai jel viņa piedod, ka esmu viņas sabojātās jaunības cēlonis. Kad viņa zinātu, cik briesmīgi es ciešu, tad viņa man piedotu un mierīgāk es panestu savu nolādēto likteni, jo dzīvība no šīs dienas man ir tikai nasta. Kaut būtu man tik daudz spēka, ka varētu viņu sviest projām kā novalkātus svārkus, jo visas izejas iz šis posta dzīves aizkrusto man šis zvērests, kas ir visas manas nelaimes cēlonis!»
Sāpes un mokas sasniedza augstāko pakāpienu, un izsamisis Pāvils kunkstēja, uz mutes iekritis gultā: «Kaut jel nemaz nebūtu dzimis!»
Locekļi viņam raustījās kā krampjos, asinis kāpa galvā, un jūtams bija atkal savādais žvingstis, ko jau viņš reiz bija piedzīvojis.
«Vai tik es nepalikšu traks!» Šī iedoma apreibināja viņa prātus un sacēla briesmīgas sirdsbailes, kādas viņš tikai zēna gados murgu miegā bija piedzīvojis. Viņš svīda baiļu sviedrus, bet tomēr auksti drebuļi viņu kratīja, līdz daba par viņu apžēlojās un atdeva viņam asaras, ja šo labdari, sāpju remdinātāju, Pāvils bija zaudējis no viņas nelaimes dienas, kad gaišās krāsās parādījās daiļās Marjas neuzticība un ļaunās raganas daba. Sirdssāpes un dvēseles mokas kusa un lija karstās asarās pār Pāvila vaigiem.
Kad istabas meita pieklauvēja pie durvīm, viņam paziņodama, ka tēvs viņu lūdzot savā istabā, tad Pāvils jau daudzmaz bija saņēmies. Viņš nomazgājās aukstā ūdenī un nopietnu, mierīgu seju gāja pie tēva, jo negribēja rādīt tam savas bēdas un sirdssāpes.
Vecais Treimanis soļoja ātriem soļiem pa istabu, kad Pāvils ienāca.
«Es esmu visu pārdomājis, kas darāms,» viņš uzrunāja dēlu, saņemdams tā labrītu. «Tu tūliņ aizceļosi uz Dienvidu-Krieviju par palīga mācītāju un paliksi tur, līdz savu sirds maldību būsi aizmirsis. Nemēģini manis pārrunāt, mans nolēmums ir negrozāms. Par Ievas likteni tu neraizējies, viņu apprecēs godīgs cilvēks, viņas kārtas, kam pašam ietaupīts grasis. Arī es viņiem palīdzēšu iepirkt kādas mājas. Zirgs jau pie durvīm, viss gatavs tavam ceļojumam, iesim brokastīs!»
Pie galda tēvs un dēls vienaldzīgi sarunājās, lai pat saimniece nemanītu, kas Pāvila ceļojumam īstais cēlonis.
Uz lievenēm Treimaņa tēvs atvadījās no dēla. Viņš aizmirsa visas sirdssāpes, ko dēla dēļ piedzīvojis, un sirsnīgi viņu apkampa un nobučoja, jo sirds viņam paredzēja, ka redz dēlu pēdējo reizi. Cik ciets arī Pāvilam neizlikās tēva bargais nolēmums, šī atvadīšanās viņam tomēr sirdi pārliecināja, ka tēvs viņu mīlē. Ilgi viņi turējās apkampušies, aizmirsts bija viss, kas viņus šķīra, līdz beidzot Treimaņa tēvs atjēdzās un bīdīja dēlu ratos.
«Ja dievs būs licis, tad mēs vēl redzēsimies, kad tu atgriezīsies no svešuma šinī namā, lai stātos manās pēdās.»
Pāvils noskūpstīja sirmā tēva roku, un rati aizripoja, lai novestu Pāvilu uz apriņķa pilsētu, no kurienes viņš tūliņ devās ar pasta zirgiem tālāk uz nākamo vietu.
Treimaņa tēvam vēl nebija laika atdusēties, viņam bija vēl daudz ko darīt. Viņš lika dārzniekam aizjūgt zirgu un pats tad aizbrauca uz skolu, lai pārvestu Ieviņu. Prieka ziņas vis nebija, ko braucot vecais Treimanis pavēstīja savai audžumeitai, jo Ieviņa pārbrauca bāla kā balināta drēbe.
«Ej, mīļā meit, savā istabā un paliec tur, līdz es tevi saukšu!» viņš pavēlēja Ieviņai, raidīdams viņu augšā. Dārznieks pienāca pie lievenēm, lai saņemtu zirgu.
«Dārzniek, kad tu nojūdz zirgu, tad uznāc rakstāmistabā!» Treimanis pasacīja dārzniekam, atdodams viņam grožus un kāpdams pats pa lievenēm augšā.
Dārznieks ienāca, un vecais Treimanis viņu uzrunāja: «Dārzniek, vakar es nomanīju, ka tu mīļām acīm noraugies manā audžumeitā Ieviņā. Teic man droši - vai tu gribi viņu ņemt par sievu?»
Dārznieks gluži pietvīka un kaunīgi atbildēja, grozīdams savu cepuri pa rokām: «Cienīgstēvs, vai nu viņa pie manis nāks?!»
«Pirms man atbildi - vai tu viņu mīlē un gribi par savu laulātu draudzeni?»
«Cienīgstēvs, jūs esat tik žēlīgs, jums es uzticu, ka sen es viņu mīlēju un visu mūžu viņu uz rokām nestu, ja viņa taptu mana sieva. Bet šo lielo laimi es nedrīkstu cerēt, jo viņa jau ir smalka un skolota jaunava, es tikai vienkāršs strādnieks,» dārznieks dedzīgi atbildēja.
«Nu redzi, es zināju tavu nodomu un šodien, no skolas braucot, iztaujāju Ievas domas. Es tev apgalvoju, ka viņa ies pie tevis, to viņa pati man šodien teica. Es pats būšu precinieks un tev viņu pievedīšu klāt, tad dzirdēsi atbildi no viņas pašas mutes.»
«Cienīgstēvs, kā gan es esmu tik lielu laimi pelnījis? Cauru mūžu es būšu jums pateicīgs!» dārznieks piebilda, bučodams Treimanim roku.
«Ieviņu es izvadīšu godam tautās, kā manai audžumeitai klājas. Bez algas viņa ir dzīvojusi pie manis. Lai ļaudis neturētu manis par sliktu, tad es tev apsolu, ka jums palīdzēšu iepirkt kādas mājas par dzimtu, jo Ieviņas māte jau sen pie manis ir noguldījusi labu grasi.»
«Cienīgstēvs, es jums pateicos par jūsu žēlastību, bet apgalvoju, ka ir bez kapeikas es ņemtu Ieviņu, jo arī man pašam ir iekrāts grasis, kā jūs to zināt, un par nākotni man nav bailes; maizes mums netrūks!»
Vecais Treimanis ieveda pie rokas Ieviņu un saderināja viņu ar dārznieku. Skaidru balsi viņa atbildēja uz jautājamu, ka viņa gribot būt dārzniekam uzticama laulāta draudzene. Dārzniekam prāti reiba aiz lielas nejaušas laimes. Savā līksmībā viņš nemaz neievēroja, cik bāla ir viņa brūte.
«Nu, bērniņi, ejiet dieva mierā un pateiciet viņam par savu laimi! No svētdienas par nedēļu jūs tapsiet uzsaukti pirmo reizi. Un jaunnedēļ varēsiet braukt uz pilsētu sapirkt, brūtes rotas!»
Cik savādām jūtām jaunsaderinātie atstāja mācītāja istabu! Dārznieka sirdi pildīja laimes šalkas, bet Ieviņa tikko savaldīja asaras. Priekšiņā dārznieks mēģināja noskūpstīt savu saderināto līgaviņu, bet Ieviņa lūdzās: «Laidiet mani vaļā, mīļais dārzniek, es esmu gauži nogurusi!»
Izbijies dārznieks noraudzījās, cik nevarīga un sašļukusi Ieviņa aizgāja. Sirdī viņam iezagās domas: «Vai gan laime tik grūti panesama?» Viņš aizsteidzās savā dārzā, un laimes jūtas drīz nomāca pārbaudošo prātu. Viņš uzmeklēja ogu ceru, kur stāvēja paslēpta pudele, un iemeta krietnu malku uz laimīgo nākotni.
Drīz izplatījās vēsts, ka mācītāja muižas dārznieks precējot Ieviņu. Gan daži ļaudis kratīja domīgi galvas un sprieda: «Vai gan smukā Ieviņa ies pie vecīgā puiša, kurš nezin no kuras pasaules malas šurp atklīdis bez tēva, bez mātes, bez radu raksta? Diezin vai ir jel maz godīga tēva bērns!»
Netrūka Ieviņai arī skauģu, kas nīdēja viņu par to, ka tā neielaidās ar viņiem, bet turēja sevi par labāku un smalkāku. Tie priecājās: «Palūk nu, ko Ieva piedzīvoja: apprec plukatu vācieti, kam godīga meita ne virsū neuzspļautu.»
Tā mēļoja daža skaudīga muižas meita, kas pati bija lūkojusies pēc dārznieka, bet savās cerībās vīlusies.
Vēl vairāk bija ļaudīm ko runāt un spriest, izdzirdot jaunās ziņas, ka Ieviņa esot iepirkusi ārdraudzē Plikšu pusmājas, kurp viņas abas ar māti tūliņ pēc Jurģiem aizgāja dzīvot.
Vecais Treimanis pats salaulāja Ieviņu ar Šteinu un mierīgu sirdi novēlēja viņiem laimi laulībā. Viņš vēl tur rēja sevi par jauno ļaužu labdari, prātodams: «Ja es Ievai nesniegtu palīdzīgas rokas, kas gan no viņas izaugtu? Ja daudz, tad viņu apprecētu kāds prasts kalps, piemēram, tāds, kāds Aizpuru Pēteris. Savu mūžu viņa nīktu tumsībā un nabadzībā pie miesas un gara. Tagad viņa ir diezgan izglītota, viņai sava mājiņa, savs saprātīgs laulāts draugs - viņa var apmierināties ar savu mūžu. Tūliņ rakstīšu Pāvilam, ka Ieviņa ir laimīgi apprecējusies. Viņš apmierināsies un pēc kāda gada nāks mājās.»