ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XXI

No lielceļa iegriezās silā divi rati, kuros pamanāmi vairāki aizsaiņi un ceļa somas. Braucēji sajuta labdarīgo meža vēsumu un atviegloti uzelpoja spirdzinošā dzestrumā, jo diena ir stipri karsta - kā jau sienlaikā.
Braucēji sasniedza mazu urdziņu palejā, kura sīciņi burbuļoja, slēpdamās zem alkšņu un kārklu krūmiem, tad tecēja pāri ceļam un nozuda atkal zaļajā mežā.
Zirgi apstājās, un iz ratiem izlēca slaiks vīrietis, cepuri noņēmis, lai meža dzestrām vēsmām dzisinātu sakarsušo pieri.
«Vai zināt, še atpūtināsim zirgus un atdusēsimies paši. Še ir dzestra ēna, mīksta sūna, skaidrs ūdentiņš, - sirds, ko vēl tu kāro!» Zirgus iebrauca mežmalas paēnā, un visi ceļotāji izkāpa iz ratiem. Ceļotājos mēs pazīstam Birznieku Jāni ar savu dzimtu, kurš no Sibīrijas atgriezās dzimtenē. Birznieks ir maz pārvērties šinīs četros gados, kurus viņš atkalpoja kroņam tālajos austrumos. Viņš atzvēlās mīkstajā zālē un staipīja, jautri žāvādamies, nokusušos locekļus. Arī Mildu varam uz vietas pazīt, lai gan viņa ir tapusi sārtāka un pieņēmusies pilnīgāka miesās. Viņa veda pie rokas mazu zēnu, un viņiem sekoja pajauna meitene, kura nesa klēpi otru mazāku puisēnu. Lielākais zēns atrāvās no mātes un gavilēdams metās tēvam līdzās, vārtīdamies pa zaļo zāli.
«Nu, nu, Jāņi, netaisiet tik liela trokšņa, ka neizdzird sirdīgais mežkungs un neizdzen mūs iz savas zaļās pils!» vecais Birznieks smējās nākdams no ratiem ar ceļa kuli rokās. Milda izklāja zālē lakata un krāva iz kules laukā dreijātu sviesta cibiņu, groziņu ar olām, bļodiņu ar grauzdētu gaļu, sieru un maizīti. Priekš bērniem bija pudele ar saldu pienu. Visi nosēdās ap bagātīgo mielastu un ēda gardu muti, slavēdami gādīgo Birznieka māti, kas sagādājusi tik bagātīgu ceļa kuli. Zirgiem pa sienlaiku bija vaļa, tamdēļ vecais Birznieks pats brauca bērniem uz apriņķa pilsētu pretī. Jaunā meitene bija kāda aizsūtītā bērns, kuru Birznieks pieņēma savā dienestā. Birzniekam dodoties uz dzimteni, arī jaunā meita lūdzās, lai viņu ņemot līdz uz dzimteni, jo māte viņai bija mirusi un tēvs svešumā pazudis.
Viena nebija viņu pulciņā, tas dusēja jau veselu gadu Niedrēnu kapsētā. Vecais Lapiņš mira svešumā, bet bērni godāja viņa vēlējumos un guldīja viņa miesas dzimtenes smiltis.
Birznieku Jānim apnika dzīvot svešumā, arī vecie Birznieki vēlējās redzēt savus bērnus un bērnu bērnus. Sibīrijas pilsētā Birzniekam bija ienesīga vieta, bet darbs viņu nogurdināja, jo trūka īstas dzīvības, kas saista skolēnu un skolotāju. Stundas beiguši, skolotāji un skolēni gāja katrs uz savu pusi brīvi kā putni gaisā, bet Birzniekam nepatika šī brīvība. Viņš jutās tik niecīgs, mazs loceklītis sadzīves lielajā mašīnā. Ja darbvedis mašīnu laida vaļā, ir viņš tad kustējās, mehāniski padarīdams savu darbu un pienākumu. Ja mašīnu apturēja, ir viņš stāvēja dīkā, nebija viņam ne mazākā iespaida mašīnas vadībā, nedz arī atbildība jādod, ja kas sabojājās. Viņam apnika šī dzīve, un līksmu prātu viņš devās uz dzimteni, lai savas tautas vidū nomestos par skolotāju un audzinātāju. Vecais Niedrēnu dzimtkungs bija miris un novēlējis draudzei krietnu naudas pabalstu priekš skolu pacelšanas draudzē. Kas zina, vai vecais dzimtkungs novēlētu draudzei tik lieki naudu, ja zinātu, ka šīs naudas augļus baudīs Birznieku Jānis?
Laba daļa niedrēniešu bija iepirkuši savas mājas par dzimtu. Nebija viņiem vairs jābīstas no dzimtkunga acs, droši viņi gāja paceltu galvu, plēsdami savas robežas, celdami glītas ēkas un rūpēdamies par bērnu skolu. Prātīgākie draudzes aizstāvji nosprieda dibināt pie draudzes augstāku mācības nodaļu, kur viņu pašu draudzes bērni varētu sagatavoties uz vidējām un augstākām skolām. Jaunais dzimtkungs un vecais mācītājs piekrita draudzes vīru domām, un ar viņu ziņu draudze aicināja Birznieku Jāni uz dzimtenes draudzi par skolotāju un augstākās nodaļās vadītāju.
Ceļotāji paturēja mielastu, paauzoja zirgus un devās atkal ceļā. Pie celtuves pār kādu lielupi viņiem bija jāuzgaida, jo ceļamais plosts atradās viņā malā, kur uz upes smilšainā krasta bija sapulcējušies vairāk ļaudis. Nobraukuši no pakalna krastmalā, Birznieks uzkliedza, lai sūta plostu pretī.
«Kas tur par nedienu, ka sapulcējušies tik daudz ļaužu?» Birznieks jautāja cēlājam, palīdzēdams vilkt plostu gar darvotu virvi.
«Liela nelaime gadījusies, nu ir man būs jāvazājas pa tiesām,» cēlājs sirdījās. «Izgājušo nakti noslīcis upē Plikšu saimnieks.»
«Vai tas pats, kas apprecēja Treimaņa audžumeitu?» vecais Birznieks jautāja.
«Tas pats,» cēlājs atbildēja. «Pazinu es labi seno mācītāja muižas dārznieku, nogājām jau abi kopā galvasskolu. Viņš bija puiša gados kluss un lēnīgs cilvēks, bet, kā apprecējās, tā sāka dzert pašā pirmajā gadā, it kā būtu apdzirdīts. Braucot ik pārnedēļas uz pilsētu, un cikreiz es viņu naktī necēlu pāri upei pilnu kā puru. Viņu nakti nelieši atraisījuši plostu un bez manas ziņas aizbraukuši uz otru malu, atstādami vaļā visas aizkārtnes. Plikšis nu laikam atkal dzērumā gulēdams ir braucis uz mājām, zirgs ir atradis visus vārtus vaļā un gājis tikai uz plostu. Sniegdamies pēc ūdens, viņš būs nu iebrucis upē, citādi nav domājams. No rīta es ieraudzīju zirgu uz krasta lejup plostam stāvam un trīsam, rati bija aizķērušies aiz siekstas un netika laukā. Spēcīgais lopiņš bija izpeldējis caur upi, bet pats Plikšis satinies grožos un beigts. Bruģu tiesa nupat kā atbrauca, lai apskatītu nelaimes vietu. Ka vilks parautu visus dzērājus!» plostnieks sūrojās, piesiedams plostu. «Ka neķeras ir man pie spranda, ka nu šis Plikšis atradis še galu!»
Birznieks novērsās no nelaimes skata, kas viņam bija jāredz, pārnākot dzimtenē. Valodas griezās uz mācītāja muižu, un Jānis jautāja tēvam: «Vai vecais Treimaņu tēvs vēl aizvien spirgts un vesels apkopj savu draudzi, ka ir dēla neņem sev par palīgu?»
«Šo pavasari palika divi gadi, kamēr jaunais mācītājs aizgāja uz Iekš-Krieviju. Pirmo gadu vecais mācītājs gan iztika viens pats, bet nu ziemu sāka vārgt un pieņēma tādu palīgu, kas pat lāgā latviski neprot,» vecais Birznieks atbildēja. «Nu un tad - ļaudis jau melš, ka dēls ar tēvu sanaidojušies, bet labāk, ka tādas valodas necilājam,» Birznieks nobeidza sarunu, negribēdams to turpināt sieviešu un bērnu klātbūtnē.
Zirgi slaidos rikšos devās uz priekšu, zinādami, ka ceļš ved uz mājām, kur dabūs atpūsties. Drīz parādījās Birznieku ēkas jumti un sarkanie skursteņi. Braucēji aizmirsa pagātnes atmiņas, aizmirsa redzēto nelaimi, tikai priecājās, ka atkal redz mīļās tēva mājas.
«Tavs pabalsts atnāca īstajā brīdī,» vecais Birznieks uzrunāja savu dēlu, «jo dzimtkungs bija nolicis lielu iepirkšanas maksu - veselus divus tūkstošus. Tik lielas naudas mēs ar māti nekur nevarētu sadabūt, jo nauda bija to pavasari dārga, visiem tā pate sprunga, ka jāpērkas par dzimtu. Mums ar māti būtu jāatstāj iemīļotā vietiņa, ja tu šo tēvu tēvu sētiņu nebūtu glābis caur savu taupību sev un saviem bērniem, jo Birznieku mājas gribētāju bija desmitiem, kas mācās kungam virsū ar savu naudu. Lai Lapiņa tēvam vieglas smiltis, jo tu rakstīji, ka arī viņš savu krājumu pievienojis tam pabalstam, ko tu mums sūtīji. Lai dievs viņam to atmaksā viņā saulē, virs zemes es nepaguvu viņam pateikties.»
Zirgi iztecēja birzei cauri, un acu priekšā nu izplētās plašie Birznieku lauki. Vecās istabas vietā stāvēja ērts un glīts dzīvoklis lieliem, gaišiem logiem - par zīmi, ka šī nama iemītnieki gaismas nebīstas.
«Tēt, tu jau esi uzcēlis staltu dzīvojamo namu un mums par to nemaz nerakstīji?» Jānis pārsteigts jautāja.
Tēvs, laimīgi smaidīdams, atbildēja: «Es taču slēpu nama būvi, lai jums būtu jauns prieks, kad reiz pārnāksiet dzimtenē.»
Rati ieritēja Birznieku sētā, un Birznieka māte steidzās pretī. Viņa aizmirsa dēlu un vedeklu, bet vispirms cēla iz ratiem bērnu bērnus un nebeidza tos skūpstīt. Mazos zēnus uzskatot, viņas sirds tapa jauna, jo tā atcerējās savus jaunības laikus, kad viņa savu pirmdzimto bija spiedusi pie sirds.
Anniņa bija izaugusi daiļa jaunava. Aši viņa noskūpstīja brāli un brāļasievu, jo arī viņas sirds dega uz mazo Pēterīti, brāļa jaunāko dēlēnu. Rautin viņa izrāva zēnu bērnu meitai iz rokām un diedama aizsteidzās uz istabu: «Pēterīša jūs vairs neredzēsiet, tas nu pieder man!»