ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XXII

Skolas laikam pēc brīvdienām sākoties, Birznieku Jānis uzsāka savu skolotāja amatu Niedrēnu draudzes skolā.
Dzīvu dalību viņš ņēma draudzes, sadzīvē, siltu sirdi skubinādams ļaudis uz vienprātību kopīgos darbos. Viņa pūliņa augļi bija, ka Niedrēnu draudzē nodibinājās viena no pirmajām labdarības biedrībām Latvijā. Nebēdādams ar šķēršļiem, kas viņam tapa ceļā celti, viņš pulcināja draudzes jaunos ļaudis skolas telpās uz lietderīgām sarunām, uz dziedāšanu, un Niedrēnos nodibinājās labdarības biedrības dziesmu koris.
Rudenī Treimaņu tēvs mira, un draudzē izcēlās dzīva kustība, sagatavojoties vēlēt jaunu mācītāju. Vecais mācītājs ātri mira, tā ka Pāvils tik vēl tēva bēru dienā paspēja ierasties Niedrēnu mācītāja muižā.
Draudze dalījās divās daļās. Muižnieki un muižu māju nomnieki līdz ar Niedrēnu dzimtkungu vēlējās par mācītāju Treimaņu Pāvilu, citi neatkarīgie gruntnieki un viņu draugi gribēja iedabūt Niedrēnos par mācītāju kādu citu. Rūgtums aizņēma visu draudzi, jukām un sūdzībām nebija gala.
Birznieku Jānis neņēma dalības draudzes ķildā, negrims uzstāties par pretnieku Treimaņu Pāvilam un paredzēdams, ka viss naids un tiesāšanās ir veltīgi, jo Niedrēnu dzimtkungam bija veca tiesība ievēlēt mācītāju, neprasot draudzes grības.
Birznieka brauca draudzes aizstāvji padomos, bet neklausīja viņu, kad viņš tos raidīja pie miera vai arī skubināja lūgt dzimtkungu, lai tas atsacītos no savām tiesībām. Negribot Birznieks mantoja dažu klusu naidnieku, kas par viņu dusmojās: «Viņš ir augsti skolots, lepns, turas kungu pusē...»
Treimaņu Pāvils pēc tēva nāves palika par vietas izpildītāju mācītāju Niedrēnu draudzē. Te tuvumā viņš noskatījās kāds rūgtums draudzē valdīja, un īgnums pildīja dvēseli. Naids pret Birznieku pieņēmās viņa sirdī, jo Birznieku viņš noturēja par pretnieku vadoni.
Sen viņš vēlējās Birznieku simtām jūdzēm tālu, un nu tas bija viņa tuvumā, tā sakot, viņa amata biedrs nākošā darba laukā. Treimaņu Pāvils atsacītos no šīs vietas, ja tēva nolēmums viņu nesaistītu. Tēva pēdējais vēlējums skanēja: «...Dievs mums nav licis vairs virs zemes vaigu vaigā redzēties, bet mans gars svētīdams noraudzīsies uz tevi, ja tu stāsies manās pēdās par Niedrēnu draudzes dvēseļu ganu. Es esmu pūlējies tavā labā un zinu, ka muižnieki tevi vienbalsīgi ievēlēs. Klausi šai balsij un izpildi šo manu sirds vēlējumu, tad mana svētība pavadīs tev grūtajā darba laukā, jo tevi es esmu mīlējis un daudz cietis...»
Nākošu rudeni sūdzībām bija gals, jo augstākā valdības iestāde atzina dzimtkunga tiesības par dibinātām un Treimaņu Pāvils tapa apstiprināts par Niedrēnu draudzes mācītāju.
Bija drūma rudens svētdiena, kad Pāvilu Treimani ieveda Niedrēnu draudzē par mācītāju - pustukšā baznīcā.
Pa krogu ļaudis bužoja un kurnēja, pa baznīcas pagalmu drūzmējās pulciņos, bet baznīcā negāja un arī atklāti nepretojās jaunā mācītāja iesvētīšanai - pavadoņu pulkā manīja dažus kungus sarkanvaļņu cepurēm...
Jaunais mācītājs juta, dzirdēja un redzēja, ka savā draudzē viņš netop mīlēts.
Viņa skaisto, bālo seju ierāmēja kupla melnbārda, slēpdama nicīgo smīnu lūpu kaktiņos, bet acis šaudīja zibšņus, kad viņš kungu un savu draugu pavadībā nāca no baznīcas laukā.
«Man nevajag šo stūrgalvju un cietsiržu mīlestības, bet cienīt un bīties viņiem manis būs!» - tādas bija viņa domas.
Stingri un bargi Treimaņu Pāvils izpildīja savu amatu. Saieties viņš sagājās vienīgi ar apkārtnes dzimtkungiem, muižniekiem un apriņķa pilsētas augstākām dzimtām. Zemnieku godībās viņš negāja; pat mājās ļaudis laulāt un bērnus kristīt viņš atteicās pavisam.
Nebagātajam Laivmuižniekam bija divas meitas. Vecākā māsa bija stalta jaunava, bet jaunākā bija klusas, padevīgas dabas.
Treimaņu Pāvils nodomāja precēties un izredzēja par savu nākošo sievu Laivmuižnieka jaunāko meitu Betiju, kura viņam iepatikās viņas pazemības un laipnības dēļ.
Pāvils nobrauca uz Laivas muižu, lai bildinātu Betiju. Ne mazie brīnumi bija Betijai, kad Pāvils viņu vienatnē uzrunāja.
«Mani jūs precēsat? Neievēroto meiteni jūs gribat aplaimot? Savām ausīm es negribu to ticēt!» nevainīgā Betija brīnījās.
«Tas ir mans ciešs nodoms, un es ceru, ka jūs neatraidīsiet manas rokas,» Pāvils atbildēja.
«Vai tad jūs mani mīlējat? Vai jūs apsolāties mani mīlēt, tik mazu drusciņu mīlēt? Mani - vienkāršo lauku meiteni?!»
«Es mācīšos jūs mīlēt un gribu būt cienīgs jūsu mīlestības. Ja jūs man solāties, tad iesim tūliņ pie tēva izlūgties atļaujas!»
Betija solījās un gāja.
«Tad manu mazo laukpuķīti jūs izredzējušies par savu laulāto draudzeni?» pats Laivmuižnieks brīnījās. «Nu, dariet laimīgu manu mīļo Betiju, viņa to ir pelnījusi!»
Gadu vēlāk nodzēra Pāvila un Betijas kāzas.
Treimaņu Betija bija jauniņa un piederēja pie tām sievietēm, kuras tikai tad jūtas laimīgas, ja aizliedz sevi un nododas pilnīgi vīra gribai un varai. Tādu sievu mīlestībās laimības sāls ir - ciešanas.
Šo laimību jaunā sieviņa izbaudīja pilnā mērā, jo viņa mīlēja pašaizliedzīgi savu stalto vīru un bija no sirds pateicīga par katru mīļu vārdiņu vai paijājienu, ko Pāvils arī neliedza savai jaunai sieviņai, atzīdams viņas padevīgo mīlestību un mācīdamies cienīt laulības baudu un mieru, ko viņa tam sagādāja.
Jaunā mācītāja varu sajuta lieli un mazi.
Pagāja daži gadi, un draudzes locekļu vairums tikai ar bijību un čukstiem runāja par mācītāju Treimani, kurš neapkusa izgudrot līdzekļus, kā ierobežot draudzes pašvaldību un lauzt savu domu pretnieku gribu. Bieža saukšana uz mācītājmuiža, atklāta norāšana no kanceles, atstumšana no sv. vakariņa, visādi aizliegumi un stingri brāzieni bija viņa parastie sodi, bet baznīca svētdienās pustukša bija un palika.
Draudzes dvēseļu gans izvērtās par īstu baznīcas kungu, kā savu laiku to Birznieks bija pareģojis.
Bezgalīgā strīdus kāre bija tapusi Treimaņu Pāvilam par otru dabu. Viņa sirds tikai atrada mieru, kad nu atkal viņam izdevās panākt uzvaru, izvest galā savus nodomus.